Podcasts about burtnieku

Tā tikai no malas izskatās - divas nūjas un cilvēks vienkārši iet. Tomēr nūjošanas eksperti saka - lai pareizi nūjotu, jāzina daudzas svarīgas nianses. Kādas tās ir un ko nūjošana dod veselībai, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Tautas sporta asociācijas valdes locekle, nūjošanas trenere Gaļina Gorbatenkova un staigātāja Dita Veitmane. "Nūjošana ir ļoti pieņemama fiziskā aktivitāte jebkuram vecumam, jebkuram dzimumam. Bet ne visiem patīk ņemt rokās nūjas, jo mums ir 10 soļu tehnika un visu laiku akcentējam, ka tikai pie pareizas tehnikas varam sasniegt rezultātus. Bet arvien populārāka kļūst staigāšana bez nūjām. Vienīgi, ka ar nūjām ir labāks efekts, jo darbojos 90% no mūsu muskuļiem. Man patīk arī staigāšana, galvenais, ali cilvēki sāk kustēties, sāk pievērst uzmanību savai veselībai. Bez fiziskām aktivitātēm ir grūti uzlabot veselību," norāda Gaļina Gorbatenkova. Nūjošana ir efektīvāka, jo darbojas augšējā ķermeņa daļa, darbojas arī plecu josla. Nūjošanai ir daudz plusu, kuru nav, ja vienkārši staigā. "Nūjošana ir par 45% efektīvāka par skriešanu un braukšanu ar riteni," atzīst Gaļina Gorbatenkova. "Minēju, ka darbojas 90% muskuļu. Ja ir laba kompānija, mēs varam parunāt par politiķiem kaimiņiem un tālāk, tad ir iedarbināti vēl 10%, kas ir sejas muskuļi." Ierakstos uzklausām nūjotājus Vidzemē. Piecas dāmas no biedrības "Burtnieku seniori" katru dienu, izņemot dārza darbu laiku, pulksten 13.00 tiekas pie Burtnieku pagasta centrā un dodas nūjot uz Burtnieku parku, ezeru vai putnu vērošanas torni. Ar viņām tieši 13. 00 šonedēļ tikās žurnāliste Daina Zalamane. Bet Santa Krasovska ir nūjošanas instruktore un peldētapmācības trenere un vērtē, ka nūjošanai visbiežāk pievēršas cilvēki vecumā ap 40 gadiem. Viņa nūjošanas grupas vada no maija līdz oktobrim. Santa ir arī Valmieras novada Rubenes pamatskolas sporta skolotāja.

Stāsta ārste, Ukraiņu labdarības biedrības "SICH" priekšsēdētāja Oksana Sičko Vai zini, ka latviešu virsnieks Kārlis Brože Pirmajā pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā karoja ukraiņu vienībā? Kārlis piedzima 1887. gada 12. novembrī Burtnieku pagastā. Mācījās Valmierā un Rīgā, vēlāk Sanktpēterburgas Pedagoģiskajā institūtā ieguva mājskolotāja tiesības. Pirmā pasaules kara laikā Kārlis Brože dienēja Krievijas impērijas armijā, bet no 1917. gada jau dienēja Ukrainas Tautas republikas (UNR) bruņotajos spēkos – Melno zaporožcu kozaku vienībā. Tur viņš sāka kā 2. bataljona komandieris, bet pēc laika kļuva par pulkvežleitnantu. Kārlis Brože nepārvaldīja ukraiņu valodu, tāpēc tas izraisīja zināmu nepatiku no kozakiem, bet pēc tam, kad viņa vadībā tika gūti lieli panākumi, Brože ieguva lielu cieņu. Par savu varonību un spēju vadīt pulku cīņā ar boļševikiem Kārlis Brože tika apbalvots ar Ukrainas Tautas Republikas Dzelzs Krusta ordeni. 1919. gadā starp Latviju un Ukrainas Tautas Republiku bija parakstīti līgumi, kuri paredzēja latviešu repatriēšanu uz dzimteni. Jau 1920. gadā Kārlis Brože atgriezās dzimtenē, strādāja policijā un tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Līdzīgi kā Latvija, arī jaunizveidotā Ukrainas Tautas Republika savu brīvību diemžēl nenoturēja ilgi. 1940. gadā, kad Latvijā ienāca padomju karaspēks, Kārlis Brože tika apcietināts un gadu vēlāk arī nošauts. Šobrīd, karojot ar Krieviju, frontes pirmajās līnijās ir Ukrainas armija ar 72. mehanizēto brigādi, kas turpina nest Melno zaparožcu kozaku vienības vārdu. Kareivji lepojas, ka latvietis Kārlis Brože reiz bijis viņu vadonis. Brigādes ģerbonis saglabājies vēl kopš Kārļa Brožes laikiem. Uz tā attēlots galvaskauss un uzraksts: "Ukraina vai nāve". Mēs draudzējāmies vēl pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma un šobrīd palīdzam tieši šai brigādei. Arī pati 2022. gadā esmu devusies pie viņiem. Diemžēl vien pusgadu vēlāk viņu mītnei trāpīja raķete un viss nodega. Paldies Dievam, ka iztika bez karavīru upuriem. Cilvēki turpina cīnīties, gars ir stiprs, gaidām uz brīvību un neatkarību. Kopā mēs uzvarēsim!

Mazliet netipiska podkāsta epizode, bet rēali beidzot ieraksta laikā copējam. Burtnieku ezers maijā, skaisto līdaciņu vilinājums, totāla bauda un fantastisks laiks. Arvis Ančevskis sarunājas ar Oskaru Linkevicu. Sarunas par copi, par mānekļiem, par to, ar kādu mānekli ieraksta laikā izdevās noķert zivis. Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv! https://www.gpspro.lv/ https://www.lielaisloms.eu/

Stāsta vēsturnieks, Latvijas Brāļu draudzes vadītājs Gundars Ceipe Vai zini, kas bija Magdalēna Elizabete fon Hallarte, un kāda bija viņas loma Latvijas vēsturē? Fon Hallarte bija vidzemniece, dzimusi Beļavas muižā 1683. gadā, auga kopā ar latviešu bērniem un labi runāja arī latviešu valodā. Sākoties Ziemeļu karam, viņa zaudēja vīru un bērnus, un otrajās laulībās par viņas vīru kļuva ģenerēlis Ludvigs Nikolauss fon Hallarts. Hallarts bija augsta līmeņa ģenerālis un liels eksperts fortifikācijas jautājumos. 1716. gadā ģimene devās uz Drēzdeni, kur viņi iepazinās ar piētisma idejām un izveidoja salonu - Bībeles grupu, kurā iesaistījās arī vēlākais Brāļu draudzes atjaunotājs grāfs Nikolajs Ludvigs fon Cincendorfs. Atgriežoties Latvijā, 1725. gadā viņa kļuva par Valmiermuižas, Mūrmuižas, Burtnieku un Zvārtas muižu galveno rentnieci. Tad mūžībā devās viņas vīrs, un visa lielā vīra pensija tika atraitnei. Hallarte nolēma aicināt hernhūtes brāļus, lai latviešus tuvinātu personiskām attiecībām ar Dievu. Pamazām mainījās cilvēku sirdis, un 1739. gadā Vasarsvētkos notika liela atmoda, kas ir viena no lielākajām pasaules vēsturē, kas skāra veselas piecas paaudzes. Tas izmainīja latviešu tautas likteni, jo parādījās citi ideāli un citi mērķi. Pilnīgi mainījās cilvēku mērķi un ideāli: krogi kļuva tukši, nozagtās lietas tika atnestas uz muižu atpakaļ, atmoda skāra plašu sabiedrību, tai skaitā arī bērnus un jauniešus. Šī atmoda iesākās Valmierā, Hallarte deva naudu, lai uzbūvētu  garīgo centru – Jēra kalnu ar 1000 vietām. 1738. gadā tika atklāts arī pirmais garīgais seminārs, un no šī semināra nāca arī pirmie skolotāji. Hallarte no sirds mīlēja mūsu tautu. Viņa sponsorēja grāmatu izdošanu, tai skaitā Brāļu draudzes dziesmu grāmatas izdošanu. 1742. gadā tika dibinātas pirmās Brāļu draudzes. Diemžēl jau 1743. gada aprīlī Brāļu draudze Krievijas impērijā tika aizliegta. Jēra kalns tika slēgts, Dziesmu grāmatas atņemtas. Tādejādi šī Brāļu draudzes kustība aizgāja pagrīdē, bet garīgās atmodas ceļš tik un tā bija aizsācies. Hallarte aizgāja mūžībā 66 gadu vecumā. Savu sirdi viņa bija veltījusi latviešu garīgajai atmodai.

Stāsta Valmieras muzeja vēsturniece Ingrīda Zīriņa Vai zini, kur atrodas vienīgais Vecpuišu parks Latvijā, un kā tas ticis pie sava nosaukuma? Johans Georgs Apinis, kura vārdā Valmierā nosaukta arī iela, dzimis 1859. gada 4. jūnijā Rencēnu pagasta Ambas pusmuižā, Burtnieku draudzē. Mācījies Valmieras apriņķa skolā un Bērzaines pie Cēsīm (Birkenruh) ģimnāzijā. No 1879.g. līdz 1884.g. studējis Tērbatas (mūsdienās Tartu) universitātē medicīnu. Pēc zināšanu papildināšanas ārzemēs 1886.gadā atgriezies Valmierā, kur strādā par apriņķa un vēlāk par ārstu savā privātpraksē. No 1892. gada Georgs Apinis bija pilsētas domnieks, bet no 1906. gada līdz 1910. gadam - Valmieras pilsētas galva, turklāt pirmais latviešu tautības galva, kurš ievēlēts šādā amatā. Visus personiskos finanšu līdzekļus un savu enerģiju viņš ziedo Valmieras pilsētas slimnīcas (uzcelta 1914. gadā), meiteņu ģimnāzijas (uzcelta 1908. gadā) un citu ēku celtniecībai un uzturēšanai. 1907. gadā pēc viņa ierosinājuma Valmierā tiek nodibināta Latviešu skolu biedrība. Bet lielāko sabiedrības atzinību ieguva ar iniciatīvu, kuru realizēja kopā vēl ar septiņiem domubiedriem - par jauna un moderna publiskā parka izveidi Valmierā! Šķiet, mūsdienās nebūs neviena valmierieša, kurš kaut reizi dzīvē nebūtu pabijis tajā. Parka nosaukums laika gaitā mainījies: tas bijis Pilsētas parks, Vecpuišu parks, Komjauniešu parks, Vidusparks un no 1989. gada vasaras – atkal tik pierastais un labskanīgais Vecpuišu parks! "Valmieras Latviešu skolu biedrībai 1909. gadā, apritot 50 gadu šūpuļsvētkiem, Dr. med. G. Apinis dāvina namu ar skaistu dārzu apmēram 3500 zelta rubļu vērtībā, īpaši bērnu dārza ierīkošanai, ar to pierādīdams, ka viņam arī vismazākais pilsētas iedzīvotājs stāv tuvu," lasāms tā laika presē. Georgs Apinis bez tiešajiem darba pienākumiem darbojās arī Valmieras Latviešu biedrībā, Valmieras sporta biedrībā, pretalkohola biedrībā un citās organizācijās. Kā atzinība par izcilu darbu pilsētas galvas statusā un novērtējot viņa nopelnus Valmieras labā jaunā Latvijas valdība viņam piedāvāja kļūt par sūtni Amerikas Savienotajās Valstīs. Taču šim nodomam nebija lemts piepildīties, jo 1920. gada 19. maijā Rīgā viņš pēkšņi mira ar sirdstrieku. Klātesot vairākiem simtiem valmieriešu, viņu svinīgi apglabāja Valmieras pilsētas (Centra) kapos. Lai gan G. Apinis mūžu nodzīvoja neprecējies, viņš palīdzēja izaudzināt māsas dēlu Georgu Dinstmani, kurš 1940. gadā, godinot audžutēva piemiņu, pieņēma viņa uzvārdu, kļūstot par Georgu Apini.

Zivis ir tik atšķirīgs organisms no mums, cilvēkiem, tomēr tās apdzīvo šo planētu daudzskaitlīgāk un arī senāk. Zivis izsenis ir bijušas cilvēku uzturs un arī apbrīnotas, jo reti kurš organisms spējis tik unikāli pielāgoties dzīvei uz zilās planētas, kā zivis. Zivis mīt uz šīs planētas krietni ilgāk nekā sauszemes iemītnieki, taču cik senas ir Baltijas jūras zivis un kādus seno zivju atradumus mums sniedz Devona laika atsegumi? Iepazīstam zivju evolūciju! Skaidro ihtiologs, zinātniskā institūta "BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis un paleontologs, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Pamatiežu katedras vadītājs Ervīns Lukševičs. Zivis seno cilvēku uzturā Līdakas, plauži, sami, zandarti, sapali – tās bija zivis, kas dominēja ēdienkartē pirms desmit un astoņiem tūkstošiem gadu to cilvēku uzturā, kas dzīvoja pie Burtnieku un Lubānas ezera, un tagadējā Ventspils un Tukuma novadā. Tas ir dabiski un saprotami, ka zivis bija vienas no pamatuztura sastāvdaļām, jo tolaik cilvēki iekārtoja apmetnes upju un ezeru tuvumā, ūdenstilpnes bija bagātas ar zivīm un zivis bija vieglāk noķert nekā nomedīt alni vai mežacūku,  tā, runājot par sendienu uzturu, skaidro Latvijas Universitātes  Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, antropoloģe Gunita Zariņa. Pētot arheoloģiskajos izrakumos uzietos cilvēku kaulus, konstatēts, ka arī bērni tad, kad atšķirti no mātes krūts ir diezgan daudz baroti ar zivīm. Grūti pateikt, kā tieši akmens laikmeta cilvēki gatavojuši zivis, droši vien vienkāršākais veids bijis tās cept ugunskurā, taču izpētot  senās keramikas lauskas, tajās ir atrastas zivju paliekas, kas liecina, ka zivis ir gatavotas arī traukos, atzīst Gunita Zariņa. Savukārt runājot par paņēmieniem zivju ķeršanā, arheoloģiskajos atradumos ir bagātīgs klāsts ar harpūnām, āķiem, murdiem, žebērkļiem. Piemēram, „(..) Sārnate bija pirmā neolīta apmetne Latvijā, kurā atrada lielāku skaitu  koka priekšmetu - vienkoča laivas fragmentu, airus, lokus, šķēpus, tīklu, pludiņus no priežu mizas,  zušu duršanas ierīces un skalu murdus.” Tā  apjomīgajā izdevumā "Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata" raksta  LU Latvijas vēstures institūta vadošās pētniece Ilga Zagorska. Viņa arī stāsta par senajiem zvejas rīkiem. Interesants ir fakts, ka gan vidējā gan vēlajā akmens laikmetā ar zivju ķeršanu nodarbojās gan vīrieši, gan sievietes. Par to liecina  apbedījumos atrastie makšķerāķi, kas bija ievietoti kapā līdzās sievietei.

Stāsta ceļojumu dizaineris un grāmatas "Better Travel" autors Aldis Kušķis Pirmatnējo cilvēku ceļš no Āfrikas līdz Latvijai bija apmēram 200 000 gadu garš ceļojums, līdz aptuveni 10 500. - 8500. gados pirms mūsu ēras  pirmie cilvēki ienāca Latvijas teritorijā. Cilvēces ceļojums sākās no Turkanas ezera, šodienas Kenijas ziemeļos un Omo Nacionālā parka, Etiopijas dienvidos. Izpētījuši visus Āfrikas kontinenta labumus, daļa no sentēviem no Levantes Tuvajos Austrumos apguva Kaukāzu un Eiropas dienvidus, bet daļa devās Mezapotāmijas un Indijas virzienā. Tur atkal ceļi šķīrās - daļa pāri DienvidAustrumĀzijas salu virtnēm, arī ar primitīvām kanoe, virzījās līdz pat Austrālijai un vēl skarbāka grupa iepazina Mongoliju un Sibīriju, lai pāri ledus tiltam no Kamčatkas nonāktu Aļaskā. Meklējot siltākus medību laukus (kā tas raksturīgi arī šodienas ceļotājiem) tie atklāja Amerikas prērijas un turpināja virzīties uz dienvidiem līdz apmēram 13 000tajos gados pirms mūsu ēras sasniedza Ugunszemi pašos Čīles dienvidos. Ap to laiku mūsu pirmstēvi pirmatnējos valša ritmos gar Donavas upi gaidīja, kad beigsies ledus laikmets un sekojot ziemeļbriežu medniekiem viņi varētu sākt ķert zivis Burtnieku ezerā. Ja salīdzina ar citiem civilizācijas ceļojuma maršrutiem un atzariem ceļā pa visu pasauli mēs te Latvijā esam jau no ļoti seniem laikiem. Jaunzēlandē pirmie cilvēki, laivojot no Polinēzijas, nokļuva tikai starp mūsu ēras 1200. un 1300.gadu, radot maoru kultūru. Kas ir tas dzinulis, kurš šos daudzos tūkstošus gadu virzīja cilvēkus uz priekšu? Kādi bija šie jauno zemju apguvēji? Drosmes noteikti viņiem netrūka. Vai tie bija vienkārši nemiera gari vai zinātkārākie puiši un meitas? Varbūt tie bija paši miermīlīgākie cilts pārstāvji, kuri nevēlējās cīnīties par pēdējo rajona mamutu vai pirmās vijoles statusu un vienkārši devās prom no konkurentiem, pāri kalniem, kur kā zināms zāle zaļāka un debesis zilākas. 200 000 gadu laikā šis pasaules lielākais ceļojums iemācījis mūs novērtēt brīvības, kuras ļauj mums doties apzinātos un jēgpilnos ceļojumos, atklājot pasauli un sevi no jauna.

Valmieras novads būs otrs lielākais novads, apvienojot Valmieras pilsētu, Beverīnas, Burtnieku, Kocēnu, Mazsalacas, Naukšēnu, Rūjienas un Strenču novadus. Valmieras novadam galvenais izaicinājums būs līdzsvarot pilsētas un lauku intereses, kā arī izveidot lielajai teritorijai atbilstošu pārvaldības modeli. Kopumā jaunajā novadā būs 54 642 iedzīvotāji, kopējais budžets 112 miljoni eiro, dotācija no izlīdzināšanas fonda – 9,7 miljoni eiro. Vēlēšanām pieteikti 9 saraksti.

Darīja dzīvi krāsaināku, – tā par piedalīšanos dejas izrādē „Un pēkšņi gulbji” saka tās dalībnieki, Burtnieku novada iedzīvotāji. Izrāde nav atstājusi vienaldzīgu arī recenzenti no Helsinkiem. Šonedēļ tiešsaistes sarunā par izrādi tikās radošā komanda un Helsinkos dzīvojoša dejas kritiķe Anna Kozonina. Šī ir kārtējā Latvijas horeogrāfu un ārvalstu recenzentu tiešsaistes saruna, lai aktivizētu komunikāciju starp dejas kopienām dažādās valstīs, arī attīstot spēju sarunāties par dejas mākslu un iegūstot skatu no malas. Izrāde „Un pēkšņi gulbji” nominēta arī Dejas balvai kategorijā „Laikmetīgās dejas notikums”. Burtnieku novada iedzīvotāji sadarbībā ar laikmetīgās dejas māksliniekiem 2019.gadā radīja īpašu dejas izrādi „Un pēkšņi gulbji”. Izrādi veido vairākas daļas, kas ir gan rīta rosme, gan demonstrācija, koncerts, gan šķietami nebeidzama saruna, kurā novada iedzīvotāji mākslas valodā pārvērtuši savas atklāsmes par brīvību un piederību. Recenziju par izrādi rakstījusi Helsinkos dzīvojoša krievu dejas kritiķe, pētniece un kuratore Anna Kozonina. Tajā viņa raksta: „..Tālāk šī balss aicina saliedēt latviešu un krievu kopienas, uzlabot nācijas demogrāfiju, un noslēgumā – sekot saviem sapņiem. Visas šīs komandas iemiesojas naivā, bērnišķīgā kustībā, līdz zaudē savu nopietnību un kļūst pat mazliet ironiskas. Jau sākuma daļā “Gulbji” sastata sociālo ar personisko, atklājot pārrāvumus šo abu dzīves slāņu starpā. Lai gan izrādes tēma bijušajā padomju telpā ir bieži apspriesta, “Gulbji” to pēta no maigākas perspektīvas un to dara ar dokumentālu materiālu un dalībnieku dzīvesstāstu palīdzību, kā rezultātā vecajam, mazliet nodrillētajam tematam tiek piešķirta jauna dimensija.” Savukārt 22.februārī notika tiešsaistes saruna starp izrādes veidotājiem, dalībniekiem un dejas kritiķi Annu Kozoninu. Tajā piedalījās izrādes horeogrāfes Agate Bankave un Agnese Bordjukova, dramaturģes Linda Krūmiņa un Laura Lapiņa, arī projekta vadītāja Inta Balode, viņi visi kopā ar izrādes dalībniekiem Burtnieku novada iedzīvotājiem sniedza atbildes uz Annas jautājumiem. Tiešsaistes sarunas turpināsies, un rīt, 25.februārī, par darbu „Ekskursija” sarunāsies horeogrāfe Sandra Lapiņa un Kamma Sīgumfelda, dejas praktiķe un teorētiķe no Dānijas.

Nule kā iznākusi vēsturnieka Jāņa Šiliņa un žurnālista Māra Zandera grāmata "Ķēpīga tēma. Latvieši - boļševiku balsts?". Kāpēc latvieši sadarbojās ar lieliniekiem? Kāpēc latvieši bija tik kreisi? Atbildes uz šiem un vēl daudziem citiem sarežģītiem jautājumiem ir meklējis vēsturnieks Jānis Šiliņš. Arheologu atklājumi par dzīvi pie Burtnieku ezera Pagājušajā vasarā arheologiem Lielupes krastā izdevās atrast vairākus simtus akmens laikmeta krama priekšmetus un atklāt senāko zināmo migrējošo mednieku dzīvesvietu Zemgalē. Priekšmetu analīze turpinājās vairākus mēnešus. Šajā rudenī arheologi devās uz Burtnieku ezera apkaimi, arī tur atrastas interesantas liecības par cilvēku dzīvi akmens laikmetā. “Tas ir kā meklēt adatu siena kaudzē,” tā par centieniem iegūt liecības par akmens laikmeta senāko posmu jeb paleolītu saka Mārcis Kalniņš – arheologs, zinātniskais asistents Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, kā arī Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā. Laikā pirms 12,5 līdz 11 tūkstošiem gadu cilvēki ilgstoši neuzturas vienā vietā, līdz ar to neveidojas kultūrslānis, un tas apgrūtina liecību atrašanu mūsdienās. Bet pirms diviem gadiem, balstoties agrākos arheologu apsekojumos no 90.gadu sākuma, Mārcis Kalniņš no jauna ķēries klāt akmens laikmeta apmetņu jautājumam, kā visperspektīvāko izraugoties Avotiņu atradni Jaunsvirlaukas pagastā Zemgalē. Par pētniecības gaitu stāsta Mārcis Kalniņš.

Jau piekto gadu Burtniekos deju skola „Dzirnas” un horeogrāfs Agris Daņiļevičs kopā ar laukos dzīvojošiem bērniem un jauniešiem strādā meistarklasēs un rada jaunu uzvedumu. Šajā gadā kopā ar grupu "Latvian Blues Band" tā būs izrāde „Vakara blūzs”. Deju uzvedumā piedalās ne tikai profesionāli dejotāji, bet arī reģionos dzīvojoši bērni un jaunieši. Sazināmies ar Agri Daņiļeviču. Sestdien, 8. augustā, plkst. 21.30 Burtnieku muižas parkā būs skatāms deju uzvedums "Vakara blūzs" ar Agra Daņiļeviča horeogrāfiju un grupas "Latvian Blues Band" līdzdalību.

Kā šo Ievas Vaivodes un citu klausītāju atsūtītās mīklas min Burtnieku novada Matīšu tautas nama folkloras kopas "Pūrs" dalībnieki: Ligita Jenča, Iveta Līsmane, Ainārs Līsmanis, Anita Grīnšteine, Inga Bergmane, Mārtiņš Roziņš un kopas vadītāja Patricija Siliņa, klausieties Greizajos ratos.

Mēdz teikt, ka dzīve ir dzīve kustībā. Kā motivēt sevi kustēties vienmēr un visur, lai uzturētu gan sevi labā fiziskā formā, gan saglabātu veselību, un vai iespējams to darīt patstāvīgi, izmantojot modernās tehnoloģijas, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: kultūras un sporta organizatore Burtnieku novadā Elīna Karlivāne, Dobeles novada Šķibes bibliotēkas vadītāja Ilze Saršūna un fiziskās sagatavotības treneris Andris Īviņš. Jau kopš pavasara norisinās sabiedrības veselības veicināšanas kampaņa “Kustinācija”. Mudinot kustēties vismaz 30 minūtes piecas reizes nedēļā, ar kampaņu vēlas akcentēt, ka fiziskās aktivitātes ir veids, kā rūpēties par savu veselību un arī atrast jaunus draugus. Raidījuma viesi iesaka: Noteikti ir jāatrod prieks par padarīto, brīnišķīgā sajūtu pēc sportošanas. Reizēm piespiešanās kustēties un pati sportošana ir grūtā, bet vajag atrast to, kas rada prieku. Ja būs prieks, nepazudīs motivācija sportot un kustēties. Ja kaut kas šķiet par grūtu, ir jāizvērtē, varbūt kaut ko mainīt, lai būtu patīkamas sajūtas. Galvenais neiesēsties dīvānā un atteikties no sportošanas pavisam. Elīna Karlivāne atzīst, ka viņu motivē kustēties pašas labsajūta, kā arī kopā ar ģimeni un draugiem pavadītais laiks Ilze Saršūna atzīst, ka viņu ikdienu doties pastaigā mudina četrkājaini draugi mājās, savukārt viņa mudina pati cilvēkus būt aktīviem un kustēties, ne tikai lasīt grāmatas, bet piecelties no dīvāna un nākt kopā kustēties. Andrim Īviņam profesija un dzīves aicinājums ir kustēties un justies labi.

Pasaules Dabas fonds nācis klajā ar aicinājumu nepirkt Baltijas jūrā zvejotas mencas un zušus. Kāds to sauks par atklātu diversiju, kas vērsta pret Latvijas zvejniekiem, citi – par glābšanas akciju. Par aicinājuma iemesliem raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta vides eksperte, hidroloģe Elīna Kolāte un Vides risinājumu institūta vadošais pētnieks Matīss Žagars. Lai saglabātu Baltijas jūras mencu un Eiropas zuti arī nākamajām paaudzēm, Pasaules Dabas fonds (PDF) aicina sabiedrību pievienoties kampaņai “Lai jūra čum un mudž” un neizvēlēties šīs zivis veikalos un citās tirdzniecības vietās. PDF kopā ar citām Eiropas Savienības (ES) vides organizācijām ir arī aicinājušas Eiropas Komisiju un dalībvalstu valdības ieklausīties zinātniekos, kas aicina būtiski ierobežot apdraudēto zivju sugu nozveju, mencas zveju Baltijas jūras austrumu daļā un Eiropas zuša zveju apturot pilnībā. "Baltijas mencai populācija samazinās. Zinātniekiem nav vienprātības, kāpēc mencu kļūst mazāk un pašas zivis kļūst mazākas un vārgākas. Kvotas kļūst mazākas, nozveja mazāka, bet ne tik mazas, kā iesaka Starptautiskā jūras pētniecības padome," skaidro Elīna Kolāte. Latvija jau ir aizliegusi mencu zveju zivju nārsta laikā, zvejniekiem pieejams finansējums citu darbu uzsākšanai. Visās Baltijas jūras valstīs sākta izglītojoša kampaņa par to, kas notiek ar Baltijas mencu un Eiropas zuti. Daudziem būs vienalga, bet citi izdzirdējuši, ka ar šo zivju krājumiem slikti, izvēlēsies citu zivi. Neēst Baltijas mencu, bet, piemēram, izvēlēties reņģes, siļķes, brētliņas un iekšējo ūdeņu zivis – plaudi, raudu, arī līdaku. Pētījums rāda, ka menca nav pati populārākā zivs uzturā Latvijā, pirmajā vietā ir lasis, polāras ir siļķes, reņģes, brētliņas, menca ir 6.-7. vietā. „Menca stāsta stāstu, kas notiek daudzās ūdens ekosistēmās, no Burtnieku ezera līdz Indijas okeānam. Mums garšo plēsoņas, līdzīgs kaskādes efekts, izēdod pārāk daudz plēsējus, veidojas daudzviet,” norāda Matīss Žagars. Kā piemēru viņš min Burtnieku ezeru, kur ir izzvejota līdaka un zandarts, tāpēc aļģes zied. Viņš uzskata, ka ir jārunā par plēsēju pārzveju kopumā.

Kokrūpnieks Augusts Dombrovskis, viens no pirmajiem ievērojamiem latviešu rūpniekiem – miljonārs, mecenāts, atturības veicinātājs un latviskās pašapziņas veidotājs. Viņa darbības redzamie rezultāti joprojām ir skatāmi Rīgas ainavā, proti, Vecmīlgrāvī, kur atrodas Burtnieku nams, Ziemeļblāzmas biedrības nams – tā laika spilgti arhitektūras paraugi. Arī paraugs tam, kā šis cilvēks veidoja ap sevi pozitīvu, apkārtējos rosinošu viņu dzīvi sakārtojošu vidi. Par viņu jāsaka kā par cilvēku, kā angliski mēdz teikt „self-made man” – cilvēks, kurš ticis pie savas turības, ticis pie sava tam laika ievērojama kapitāla paša pūlēm. Raidījumā Septiņi gadsimti ceļā līdz valstij par Augustu Dombrovski stāsta literatūrvēsturnieks Andrejs Grāpis un vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Andrejs Grāpis atzīst, ka Augusts Dombrovskis ir latviešu nacionālās uzņēmējdarbības otrās paaudzes pārstāvis, pirmajai paaudzei viņš pieskaita Augusta Dombrovska tēvabrāli Jēkabu ar sievu Katrīnu. Viņu uzņēmums Ķengaragā bija viens no veiksmīgākajiem uzņēmumiem, kas no ruku darba pārgāja uz mehanizētu. Arī tas deva iespēju nodarboties ar mecenātismu. Viņš arī norāda, ka Augusts Donbrovskis, kas bija veiksmīgi izvēlējies vietu savai rūpnīcai, par turīgu cilvēku nekļuva uzreiz. Lai Augustu Dombrovski varētu saukt par miljonāru, bija vajadzīgi apmēram 30 darba gadi.