Podcasts about lielo

Sāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane Reiz viens no dižākajiem 18. gadsimta flautas pedagogiem, pedagoģiskā bestsellera autors un atzīts sava laika komponists Johans Joahims Kvancs bija spiests slēpties skapī. Tas notika 1730. gada vasarā Berlīnē, Prūsijas karaļa un Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha Vilhelma I galmā. Viņa dēls, princis Frīdrihs, kurš kļuva par nākamo Prūsijas karali Frīdrihu II jeb Frīdrihu Lielo, bija nodevies ierastajām pēcpusdienas nodarbēm ar savu cienījamo pedagogu, talantīgo flautistu un komponistu Johanu Joahimu Kvancu. Lai gan nākotnē Frīdriham lemts kļūt par ietekmīgu valdnieku, kurš savas valdīšanas laikā ar militāriem panākumiem ievērojami paplašināja Prūsijas teritorijas, jaunībā viņu tomēr vairāk saistīja mūzika un filozofija, tāpat arī franču mode. Lieki piebilst, ka viņa autoritatīvajam tēvam, karalim Frīdriham Vilhelmam I, sauktam arī par "zaldātu ķēniņu" šīs nākamā valdnieka aizraušanās ar daiļajām mākslām, smalkiem franču apģērbiem un matu sakārtojumiem nešķita karaļa un armijas virspavēlnieka cienīgas. Lūk, kā notikumus tālajā 1730. gada vasarā apraksta Prūsijas karaļa Frīdriha Lielā biogrāfs Tomass Kempbels savā 1842.gadā izdotajā karaļa dzīvesgājumā aprakstā: "Kādu dienu, kad princis, kā ierasts pēcpusdienā, bija novilcis savu uniformu un, saģērbies tērpā pēc franču modes, muzicēja kopā ar Kvancu, leitnants fon Kate steigā iebrāzās viņa apartamentos un pavēstīja, ka karalis tuvojas un jau ir pavisam netālu. Paķerot flautas un nošu grāmatas, Kvancs paspēja paslēpties mazā kambarī, kur parasti tika glabāts kurināmais krāsnij, tikmēr Frīdrihs steigšus uzvilka atpakaļ savu uniformu. Karalis ienāca, bet liktenīgā soma, kurā atradās matu sasukas pēc franču modes, princi nodeva – to viņš nebija paspējis noslēpt. Karalis, meklējot aiz aizkara, atklāja arī plauktus ar grāmatām un grezniem rīta tērpiem. Pēdējos, tāpat kā somu ar franču parūkām, tika nolemts sadedzināt, bet grāmatas karalis pavēlēja atdot grāmattirgotājam Haudem. Viņš neatstāja istabu, līdz savam dēlam nebija nolasījis garu lekciju, ko Kvancs, bailēs trīcēdams, noklausījās savā slēptuvē. Vēl vairāk Kvancu satrauca tas, ka viņš pats bija ģērbies sarkanos svārkos – krāsā, kuru karalis īpaši nemīlēja. Pēc šī gadījuma Kvancs, apmeklējot Berlīni, vienmēr rūpīgi izvēlējās apģērbu, izvairoties no sarkanas un izvēloties svārkus pelēkā vai zilā krāsā." Lai gan Kvancam vairākkārt tika piedāvāts pastāvīgs darbs Prūsijas karaļa galmā, viņš par galma komponistu, flautas pasniedzēju un arī instrumentu meistaru kļuva tikai tad, kad karalis Frīdrihs Vilhelms I bija devies mūžībā, un viņa talantīgais skolnieks tika kronēts par jauno Prūsijas karali un Brandenbrugas kūrfirstu. Un tā no 1741. gada līdz pat sava mūža pēdējām dienām 1773.gadā, tātad vairāk kā 30 gadus, Kvancs pavadīja Berlīnē un Potsdamā, Sansusī pilī, karaļa vasara rezidencē, kura tika pabeigta 1747.gadā, lai, kā karalis pats teica "…varētu atpūsties no Berlīnes kņadas". Un tiešām pils nosaukums precīzi atspoguļo šeit valdošo noskaņu – 'sans souci', tulkojot franču valodas, nozīmē – bez rūpēm. Pilī katru vakaru no pulksten septiņiem līdz deviņiem notika karaliskie kamermūzikas koncerti, kur karalis Frīdrihs II spēlēja kopā ar saviem labākajiem mūziķiem – Karlu Filipu Emanuelu Bahu, Karlu Heinrihu Graunu, vijolnieku Franci Bendu un citiem. Kvanca galvenie darba pienākumi bija pasniegt karalim flautas stundas, rakstīt viņam mūziku un izgatavot instrumentus. Fridriha II īpašumā bija vairāk nekā 10 Johana Joahima Kvanca gatavotie instrumenti, un par katru no tiem karalis arī dāsni maksāja, līdztekus jau tā bagātīgajam mūziķa atalgojumam. Kvancs bija atbildīgs par ikvakara koncertprogrammu – Frīdrihs Lielais parasti atskaņoja Kvanca, Bendas vai savus paša rakstītus skaņdarbus flautai, jo skolotājs biju viņu apmācījis arī kompozīcijas mākslā. Karalis, kurš raksta mūziku un ar savu flautas spēli ik vakaru priecē savus padotos – tiešām neierasti! Viņu pārspēt šajā ziņā varētu tikai karalis, kurš dejo!  Kvancs šajos koncertos kā mūziķis nepiedalījās, ja nu vienīgi karalis vēlējās atskaņot kādu triosonāti kopā ar savu skolotāju. Ādolfa Mencela 1852. gadā radītajā gleznā, kurā attēlots viens no šādiem kamermūzikas vakariem Sansusī pilī, solista lomā redzams karalis Frīdrihs Lielais, pie klavesīna – Karls Filips Emanuels Bahs, bet labajā malā pie sienas ir Johans Joahims Kvancs uzmanīgi klausās koncertu. Viņam mugurā pelēkzili svārki.

Lielo pasaules apceļošanas ekspedīciju Lenesons noslēgs, dodoties jūrasbraucienā pāri okeānam uz Ziemeļameriku, lai izzinātu tās aizraujošākos noslēpumus un ar tiem iepazīstinātu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestram mazākos klausītājus.  Par koncertuzvedumu, kas 12. aprīlī plkst. 11.00 risināsies "Hanzas peronā", pirmdienas "Neatliekamajā sarunā" plašāk stāsta fagotists, cilvēks-orķestris un diriģents Raimonds Gulbis. Uzveduma radošā komanda: Aktieri Anastasija Rekuta-Džordževiča, Agris Krapivņickis un Artūrs Putniņš, režisore Paula Pļavniece, dramaturgs Klāvs Mellis, māksliniece Austra Sniķere, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un trombonists Kristaps Malahovskis solista lomā.  Programmā: Leonarda Bernsteina, Džordža Gēršvina un Ārona Koplenda mūzika.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Medikamenti, it īpaši pacientiem, kuri sirgst ar hroniskām kaitēm, ir pirmās nepieciešamības lieta, par kuru pieejamību "x" stundā ir jādomā. Padomāt par savu zāļu krājumu, protams, tiek aicināti paši pacienti, bet kā ir ar zāļu rezervēm veselības aprūpes iestāžu un valsts līmenī? Kā vispār šādās situācijās tiek organizēta un uzraudzīta zāļu aprite? Krustpunktā diskutē Veselības ministrijas valsts sekretāre Agnese Vaļuliene, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente Dace Ķikute, Lielo slimnīcu asociācijas pārstāvis Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas valdes loceklis Vadims Beļuns, Latvijas zāļu ražotāju asociācijas izpilddirektore Raina Dūrēja-Dombrovska un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule.  

Medikamenti, it īpaši pacientiem, kuri sirgst ar hroniskām kaitēm, ir pirmās nepieciešamības lieta, par kuru pieejamību "x" stundā ir jādomā. Padomāt par savu zāļu krājumu, protams, tiek aicināti paši pacienti, bet kā ir ar zāļu rezervēm veselības aprūpes iestāžu un valsts līmenī? Kā vispār šādās situācijās tiek organizēta un uzraudzīta zāļu aprite? Krustpunktā diskutē Veselības ministrijas valsts sekretāre Agnese Vaļuliene, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente Dace Ķikute, Lielo slimnīcu asociācijas pārstāvis Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas valdes loceklis Vadims Beļuns, Latvijas zāļu ražotāju asociācijas izpilddirektore Raina Dūrēja-Dombrovska un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule.  

We gaan weer naar het gezellige Brabant voor een duikje in de schaduwzijde van ‘s Hertogenbosch. We kwamen achter de geheimen van de Sint Jan, welk bloed er kleeft aan de Grote Markt en of het wel écht spookt in het klein spookhuis. En heb jij ooit gehoord van dansmanie? Je hoort het van je akelige reisgidsen Lielo en Yvonne.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.

Mārītes Guščikas dziļi pelēkā glezniecība un Pētera Sidara skulpturālās instalācijas un glezniecības variācijas, izmantojot vārnu atstātās zīmes uz asfalta, pašlaik aplūkojamas Rīgas laikmetīgās mākslas telpā. Lielajā zālē – Pētera Sidara izstāde „Īstā vieta īstajā vietā”, savukārt Intro zālē – Mārītes Guščikas izstāde ar nosaukumu „Mata galā”. Ieskatu jaunākajās  Rīgas mākslas telpas izstādēs sākam ar Lielo zāli, kur savus darbus rāda mākslinieks Pēteris Sidars. Plašā izstāžu telpa ir tumša, un ar to kontrastē mākslinieka radītās skulpturālās instalācijas no kūdras podiņiem un glezniecības variācijas ar vārnu ekskrementu fraktāļiem. Pētera Sidara darbi Rīgas mākslas telpā nav pirmo reizi, 2019. gadā Intro zālē kopā ar dzejnieku Pāvilu Raudoni sarīkota izstāde, un toreiz mākslinieks izmantoja tādus rūpnieciskus materiālus kā  plastmasu, silikonu un dažādus kabeļa vadus. Šoreiz, kā pats uzsver, „turpina strādāt ar savu iedvesmas avotu un eksperimentālo materiālu „zelta fondu” – tās ir lielformāta skulpturālas instalācijas veidotas no kūdras podiņiem un nejaušu fraktāļu glezniecība. Mākslinieka Pētera Sidara  pavadībā aplūkoju darbus, kas eksponēti  plašajā telpā, vispirms uzzinu, ka uz Rīgas mākslas telpu pirms izstādes rīkošanas nācis nedēļā reizi, lai saprastos ar telpu. Kaut sākotnēji domājis par baltām sienām, ātri secinājis, ka nav tas, kas vajadzīgs. Telpa ir tumša, un kūdras podiņu skulpturālās instalācijas te lieliski izceļas. Intro zālē māksliniece Mārīte Guščika rāda darbus, kuros kustības un laika tēma. Ja agrīnajos darbos viņas māksla tika saistīta ar fotoreālisma paņēmieniem, tad laikam ritot Mārīte Guščika pievērusies abstraktās pasaules tēlojumam, nemainīgi izmantojot monohromo kolorītu, kas jau kļuvis par viņas mākslas atpazīstamības elementu. Zīmīga ir ēnas klātbūtne  tik  īslaicīgiem objektiem, kādi ir putekļi.  Izstādē par izteiksmes dominanti kļuvusi plastiska līnija, kustību virpuļi un līniju mudžinājumi veido kontrastainus  uzplaiksnījumus, kas var simbolizēt gan fiziskus, gan emocionālus procesus. Mārīte Guščika un Pēteris Sidars ir dažādu paaudžu mākslinieki, turklāt darbojas dažādos mākslas žanros, skatītājiem dota brīva izvēle - meklēt vai nemeklēt saskares punktus abu mākslinieku izstādītajos darbos un izstāžu noskaņā.

Saruna ar zinošiem copmaņiem Tomu Klabi un Gati Ernstonu, kuriem 2024. gada sacensību sezonā sasniegti vērā ņemami rezultāti, proti, viņi arī kļuva par Latvijas čempionāta uzvarētājiem. Par pieredzi, treniņiem, veiksmes atslēgu, par to, kādus mānekļus izmanto, klasika vai panoptika. Daudz dažādu tēmu un jautājumu! Epizodi ierakstām SIA Ieroči veikala telpās. Abonē un lasi žurnālu Lielais loms: https://lasi.lv/e-izdevumi/lielais-loms-e-izdevums-kioska.131/ll-2024-12-01 https://www.lielaisloms.eu/

Jānis Zariņš viesojas pie makšķerēšanas pasaules leģendas - Jāņa Stikuta, lai parunātu par to, kā tad bija agrāk, kādi bija makšķerēšanas federācijas sākumi, kā tad notika sacensības, kā bija ar zivīm, kā tā ķēra. Kā izrādās pirms 50 gadiem copmaņi bija vēl aktīvāki nekā tagad! Abonē 2025. gadam, saņem dāvanā makšķernieku kalendāru ar copes dienām un vari laimēt īpaša dizaina makšķernieka kostīma komplektu no SIA “ĒSMA”. https://lasi.lv/abonesana/izdevumi/lielais-loms.114 Kad laiks, iemet aci: https://makskerlietas.lv/ https://www.lielaisloms.eu/ https://www.lielaisloms.eu/

Bagātīgie Latvijas arhīvi ļauj ielūkoties Rīgas ielu vēsturē un izsekot tam, kā viduslaiku pilsēta izpletusies un kļuvusi par mūsdienīgu Eiropas galvasspilsētu. Sākot ar padomju radītiem mikrorajoniem, līdz pat Vecrīgas mazajām ieliņām - katras ielas stāsts ir zināms. To stāsta jauna grāmata “Rīgas ielas. Labais krasts”. Nav noslēpums, ka vēl pirms simts gadiem tur, kur šobrīd slejas daudzdzīvokļu mājas Rīgas mikrorajonos, bija meži, pļavas, ganības un pat viena otra muiža. Kā Rīgas labais krasts ieguva sev šodien raksturīgo apbūvi, kā ielas vairākkārtīgi tika pārsauktas un kāpēc Vecrīgā ir, piemēram, Mazā Monētu iela, bet nav Lielās Monētu ielas, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj grāmatas autors Edgars Lecis un grāmatas redaktors, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" pārstāvis Jānis Barbans. Pēdējo 200 gadu laikā Rīga izpletusies un kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas lielpilsētu. Kā jau pilsētai ar senu vēsturi, tās sejā rakstītas neskaitāmas pārmaiņas - to visu izzina Rīgas labajam krastam veltīta grāmata.  Grāmata iepazīstina ar 1196 Daugavas labā krasta ielām, laukumiem un tiltiem Rīgā, to veidošanās vēsturi, nosaukumu izmaiņām un ievērojamiem objektiem, kas tur atrodas. Tāpat lasītāji gūs plašāku ieskatu dažādo Rīgas apkaimju un to ielu tīkla rašanās vēsturē. Ielu aprakstus papildina stāsti par interesantiem notikumiem, kas tur norisinājušies, kā arī mūsdienu un vēsturiskās kartes. Savukārt vizuālu ieskatu Rīgas ielu pagātnē un tagadnē sniedz ap 500 vēsturisko un mūsdienu fotogrāfijas. Oskars Otomers pēta iesaukas, kādas savulaik dotas automašīnām Pēdējos gadsimtus kopā ar cilvēkiem veiksmīgi attīstījušies motorizēti transportlīdzekļi - automašīnas, motocikli, motorolleri un mopēdi, un visiem šiem transporta līdzekļiem iespējams dot neparastus apzīmējumus. Zefīrs, Raudošais Emīls, Čigānu Ferari - tie ir tikai daži no nosaukumiem, ar kuriem savā pētniecībā saskāries Oskars Otomers. Kādi faktori nosaka to, ka automašīnu var nosaukt par govi, begemotu vai citu dzīvnieku vai augu? “Autobraucēju dziesmiņu”, kas skan sižeta ievadā, saistām ar Rīgas kinostudijas mākslas filmu “Dāvana vientuļai sievietei”, kur autozagļu banda mēģina lauku mājas saimniecei Kņopienei nozagt volgu. Braucot ar auto, noteikti var dungot dziesmas, un, sēžot sastrēgumos, prātā var ienākt arī pētniecisko darbu tēmas. Tā notika ar Latvijas Universitātes doktora studiju programmas “Valodu un kultūru studijas” doktorantu Oskaru Otomeru. Pirms diviem gadiem, tajā brīdī noslēdzot savas bakalaura studijas baltu filoloģijā, viņa pētnieciskais darbs pēc profesores Andras Kalnačas iedrošinājuma tapis par automašīnu un motociklu žargoniem latviešu valodā, rezultātā apzinot aptuveni 250 dažādus nosaukumus. Lielo transportlīdzekļu - kuģu un lidmašīnu - nosaukumus Oskars šobrīd turpina pētīt doktorantūrā. Ja runājam par apzinātajiem nosaukumiem, šie vārdi nav pierakstīti vārdnīcās, tie ir kādu reizi kādā garāžā pateikti, tāpēc tā ir gaistoša leksika, gandrīz kā folkloras materiāls. Konkrētus autorus gan šiem transportlīdzekļu žargoniem neuzzināsim. Oskara Otomera darbu papildina atraktīvas Renāra Tutiņa karikatūras ar aprakstītajiem transportlīdzekļiem. Pēc bakalaura darba uzrakstīšanas to iegādājusies Latviešu valodas aģentūra, kas jau tālāk savā rakstu krājumā iekļāvusi rakstu par transportlīdzekļiem veltīto pētījumu.

Latvijas makšķerēšanas sportā ir liels sasniegums - Latvijas komanda pasaules čempionātā spiningošanā no laivām ieguva sudrabu! Par piedzīvoto un iespaidiem stāsta Jānis Zariņš (Makšķerlietas.lv), kurš bija Īrijā, atbalstīja mūsu komandu un palīdzēja tai nokļūt līdz ilgi gaidītai un pelnītai medaļai. Stāsts par to, kā lietuviešiem izdevās sasniegt tādus nereālus rezultātus, par piedzīvojumiem mājup un daudz ko citu interesantu! Abonē 2025. gadam, saņem dāvanā makšķernieku kalendāru ar copes dienām un vari īpaša dizaina makšķernieka tērpa komplektu no SIA “ĒSMA”. https://lasi.lv/abonesana/izdevumi/lielais-loms.114 https://www.lielaisloms.eu/

Ja par visas Eiropas kultūras galvaspilsētu Liepāja kļūs 2027.gadā, tad par vietējā mēroga kultūras karstāko punktu tā noteikti ir dēvējama šīs nedēļas nogalē, jo tur notiks mūsdienu mākslas festivāls “Liepājas Mākslas forums”. Tas šogad norisināsies no 27. līdz 29. septembrim un atzīmē desmitgadi ar tēmu “Pēctecība”. Par šī gada foruma norisēm Kultūras rondo stāsta Liepājas mākslas foruma mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča un dziedātāja, Krista Auznieka monooperas „Apzināšanās” balss Evija Vēbere. Ierakstā uzklausām mākslinieci Katrīnu Neiburgu, kura stāsta par par savu videoprojekciju Krista Auznieka monooperai. Tēma izraudzīta ne tikai, lai reflektētu par festivāla nākošajiem dzīves gadiem, bet arī apzināti padomātu par mūsu sabiedrības un katra indivīda tālāk būšanu. Apmeklētājiem būs iespēja piedzīvot īpašu pieredzes ceļu septiņos mūzikas, mākslas un laikmetīgās dejas notikumos, kas iedrošinās apzināties gan pašiem sevi, gan apkārtējo un pārlaicīgo pasauli. Festivāla atklāšanā 27. septembrī plkst. 19 apmeklētājus aicinās iziet savu apzināšanās ceļu. Koncertzāles "Lielais dzintars" Lielo zāli piepildīs Krista Auznieka monoopera "Apzināšanās", skanot Evijas Vēberes dziedājumiem senajā budistu valodā un trio "Art-i-Shock" instrumentspēlei, ko apvīs Katrīnas Neiburgas videoprojekcijas.      

Sestdien, 21. septembrī, Latvijas Universitātes Lielajā aulā savu 19. koncertsezonu uzsāks diriģenta Normunda Šnē vadītais Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga. Programmā - Roberta Šūmaņa Trešā simfonija un Andra Dzenīša "Elysium" orķestra versijas pirmatskaņojums, bet arbulgāru izcelsmes sitaminstrumentālistes Vivi Vasiļevas solo izskanēs Gregora A. Mairhofera "Recycling Concerto". Plašāk par gaidāmo - sarunā ar Normundu Šnē. Normunds Šnē: Šī sezona būs pārbaudījums ne tikai mums, bet Latvijas profesionāļiem un mūziķu kolektīviem vispār, jo Lielā ģilde ir slēgta un katrs meklē mājvietu. Mēs esam izvēlējušies Latvijas Universitātes Lielo aulu. Mēs, protams, spēlēsim arī citur, bet šī būs tā vieta, kur notiks abonentkoncerti un ar kuru publika, mūsu klausītāji, var rēķināties. Tās, šķiet, ir lielākās izmaiņas, bet mākslinieciskā gultnē mēs turpinām savu plūdumu, kas ir izveidojies iepriekšējos gados. Man varbūt pārāk nepatīk revolūcijas, bet man patīk evolūcija - mierīga un ar saprašanu veidota attīstība. Arī šī sezona turpina šo līniju. Ir pietiekami daudz jaunas mūzikas, un tas man ļoti patīk, lai gan pašreizējos finansiālos apstākļos tas nav nemaz tik vienkārši. Ir jauna mūzika, jauni darbi, interesanti solisti, ko Rīga agrāk nav dzirdējusi. Tā nu mēs dosimies uz priekšu mūsu ceļā. Kaut kas no jaunas mūzikas būs jau sezonas atklāšanas koncertā 21. septembrī. Kaut Andris Dzenītis nav mūsu rezidējošais komponists, iznācis tā, ka šajā sezonā skanēs divi viņa jaundarbi. Šis ir neliels skaņdarbus stīgu orķestrim, kas veidots no viņa stīgu kvarteta. Kā viņš pats saka, klusumam un mieram, kas nepieciešams. Es domāju, ka katram no mums tas ik pa brīdim ir nepieciešams. Pavasarī būs Andra Dzenīša jaunā simfonija, kas piedzīvos savu pirmatskaņojumu. Man patiešām prieks, ka viņš joprojām strādā un domā, rada. Atklāšanas koncertā orķestris tiksies arī ar kādu ļoti dzirkstošu mūziķi? Sitaminstrumentālisti vispār prot atstāt tādu iespaidu par sevi, jā, viņi darbojas ap visiem saviem instrumentiem. Viņu instrumentārijs šādos koncertos parasti ir plašs, bet šis koncerts laikam pārspēs visu, jo Gregora A. Mairhofera (Gregor Mayrhofer) “Recycling Concerto” ir rakstīts, pievēršot uzmanību tam, cik ļoti pasaule šobrīd slīgst pati savos gružos un atkritumos. Varbūt viena no iespējamām perspektīvām ir kaut ko no šī visa izmantot skaņu radīšanai, likt to uz skatuves, un izrādās, ka šie atkritumi var arī skanēt, pie tam ļoti muzikāli. Vivi Vasiļjeva (Vivi Vasilleva) ir bulgāru izcelsmes perkusioniste. Šis koncerts ir viņas iniciatīva un radīts kopā ar komponistu. Eiropa jau ir sajūsmā par šo darbu, un tagad ir pienācis laiks Rīgai. Varu tikai piebilst, ka loģistikas ziņā šis ir diezgan liels murgs, jo atvest visus šos atkritumus uz Rīgu ir diezgan dārgs un nebūt ne vienkāršs uzdevums, taču man šķiet, ka mērķis šoreiz tiešām ir tā vērts.  

Dodamies reidā ar Rīgas Valstspilsētas pašvaldības policijas inspektoriem glābējiem Artūru un Kseniju. Sarunas par inspektoru glābēju ikdienas darbu, biežākajiem pārkāpumiem, dažādiem interesantiem atgadījumiem. Reida laikā tika pārbaudītas trīs laivas, vienam makšķerniekam tika izteikts brīdinājums. Braucām pa Ķīšezeru, tad devāmies uz Juglas ezeru, kur pameklējām tīklus. Izdevās atrast kaut ko interesantu! Lielais Loms | e-izdevums kioskā: https://lasi.lv/e-izdevumi/lielais-loms-e-izdevums-kioska.131/ll-2024-08-01 https://www.lielaisloms.eu/

Vienā foršā lietainā vakarā iekāpām laivā, lai parunātu par copi ar Arturu Zaboru. Ķeram zivis, pļāpājam par mīļākajiem mānekļiem, laika apstākļiem, makšķernieku atbildību, par to, vai mainās cilvēku domāšana, kā arī mazliet par mačiem. Sākumā tehnika mazliet pievīla, tādēļ ir kadri ar mūziku, bet tad jau viss aizgāja kā smērēts. Noskaties epizodi un noskaidro, kas jādara, lai varētu piedalīties konkursā. Balva superīga copes soma no Salmo. https://www.lielaisloms.eu/

Ierakstu sēriju „Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā” noslēdzam ar lielajiem vārdiem arhitektūrā. Andris Kronbergs ir starp visbiežāk godalgotajiem, vērtējot sasniegumus Latvijas arhitektūrā. Saņēmis gan Lielās gada balvas arhitektūrā, gan mazākas. Tā 2001. gadā Lielo gada balvu ieguva Starptautiskās lidostas „Rīga” rekonstrukcija, taču balvu saņēma arī Latvijas Bankas Rīgas filiāle jeb naudas glabātuve. Šoreiz pievēršam uzmanību arhitektūrai, kas tapusi tūkstošgades mijā, kad Andra Kronberga vadībā radīta Latvijas valsti reprezentējošā arhitektūra – Rīgas lidostas pārbūve un Latvijas bankas filiāle Bezdelīgu ielā (ko veica birojs „Kronbergs, Kārkliņš un partneri”, 1996–2001), raksturojums – kvalitatīvas vides radīšana kā viena no atjaunotās valsts būtiskām vērtībām. Ar arhitektu Andri Kronbergu, Latvijas Bankas pārstāvjiem Ilzi Posumu, Reini Jakovļevu un arhitektūras kritiķi Ventu Vīnbergu tiekamies pie Latvijas Bankas Rīgas filiāles ēkas Bezdelīgu ielā, Pārdaugavā, iesākam par kapsulas ierakšanu ēkas pamatos. Ēkas pamatakmens likts 1999. gada jūlijā, taču ceļš līdz tam bijis garš, projektēšana vien ilgusi septiņus gadus. Viss sācies ar vietas izvēli, atceras Andris Kronbergs. Ja arī kādas nelielas pārmaiņas nepieciešamas, arhitektoniskais komplekss tiek respektēts, uzsver Latvijas Bankas Ēku infrastruktūras pārvaldes vadītāja vietnieks Reinis Jakovļevs. Latvijas Bankas Rīgas filiāle bija pirmā atjaunotās Latvijas ēka. Kopš tās atklāšanas 2001. gada 16. novembrī pagājuši gandrīz 23 gadi, tās stiklotais korpuss organiski iezīmējas Pārdaugavas vidē, kur rodas arvien jaunas un mūsdienīgas celtnes.

Viņu mēģinājumi nereti notiek parkos, virtuvēs un autostāvvietās. Uz mēģinājumiem viņi mēdz braukt vairākas stundas un pacietīgi strādā pie izrādēm, kuras varbūt redzēs daži desmiti tautiešu. Bet viņu darbs ir liels un svarīgs gan pašiem, gan kopienai. Runa ir par latviešu amatierteātriem ārpus Latvijas, kuru kopskaitā ir ap 30. Pagājušajā piektdienā Latvijas skatītājiem bija reta iespēja redzēt piecas Anglijas, Dānijas, Īrijas un Norvēģijas latviešu teātros tapušas izrādes, kas VEF kultūras pilī satikās festivālā „Dāvana Latvijai”. Kāda var būt teātra nozīme diasporā, par to saruna ar vairāku teātru aktieriem un režisoriem. Ārpus Latvijas pašlaik darbojas apmēram 30 latviešu amatierteātru – ļoti dažādi gan pēc izmēra, gan darbības formas, aktieru sastāva un interesēm. Lielo daudzveidību interesenti varēs baudīt arī šoruden pat divos diasporas amatierteātru festivālos – „PLATS solis” Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā un „Laipa” Bredfordā, Lielbritānijā. „PLATS solis” žūrijā pērn bija arī teātra kritiķe Edīte Tišheizere, kura ar kolēģiem divās dienās noskatījās vairāk nekā 20 izrāžu, tai skaitā tādas, ko vērtē kā tuvas profesionālam līmenim. Divi diasporas teātri – no Londonas un Birmingemas – šajā nedēļas nogalē piedalīsies arī Latvijas amatierteātru nozīmīgākajā saietā – piecpadsmitajos Latvijas amatierteātru svētkos, kas notiek reizi piecos gados un šogad norisināsies Valkā, Valgā un Strenčos. Vēl vairākas diasporas teātru izrādes šajā saietā varēs redzēt video versijās.

Skatieties, ar ko braucat kopā copēt - viss ir atkarīgs no labas kompānijas. Esam copē ar aktieri Intaru Rešetinu un Ati Zviedri. Sarunas, piedzīvojumi, joki un arī visādi forši ieteikumi! Skaties un uzzini, cik daudz zivju galu galā tika noķerts. Žurnāla Lielais loms arhīvs: https://lasi.lv/e-izdevumi?filters%5Bis_purchased%5D=0&filters%5Bedition%5D=ll https://www.lielaisloms.eu/

Podkāsts "Ķeram lielo!" devies izbraucienā - šoreiz tepat Pierīgā pa Daugavu, Arvis Ančevskis un Aigars Garais mēģina ķert asarus. Kādus mānekļus izmantoja Arvis, cik mānekļus nomainīja Aigars, kādēļ jāievēro bojas, ar kādiem zvēriem jāsadzīvo un interesantas lietas, par ko klienti taujā makšķernieku veikalos! https://www.lielaisloms.eu/

Diezgan depresīvs atskats uz lielajiem mačiem Nīderlandē. Jānim Zariņam dziļa vilšanās par daudz lietām, toties tādi piedzīvojumi, par kuriem neaizmirsīs ļoti ilgu laiku. https://www.lielaisloms.eu/

Podkāsta viesis šoreiz ir Tik tok zvaigzne un azartisks makšķernieks Kaspars Puksts, kurš nupat savā kontā sasniedzis jau 20 000 sekotāju. Par to, cik izdevīgi, viegli vai sarežģīti ir darboties sociālajos tīklos, par mīļākajiem makšķerēšanas veidiem, aprīkojumu, kā arī to, kādēļ ne vienmēr gribas iet sportā. Ja interesē tas, ko dara Kaspars, pieseko viņam šeit: https://www.tiktok.com/@puksts?is_from_webapp=1&sender_device=pc https://www.lielaisloms.eu/

Mazliet netipiska podkāsta epizode, bet rēali beidzot ieraksta laikā copējam. Burtnieku ezers maijā, skaisto līdaciņu vilinājums, totāla bauda un fantastisks laiks. Arvis Ančevskis sarunājas ar Oskaru Linkevicu. Sarunas par copi, par mānekļiem, par to, ar kādu mānekli ieraksta laikā izdevās noķert zivis. Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv! https://www.gpspro.lv/ https://www.lielaisloms.eu/

Tiekamies ar makšķerēšanas entuziastu un dažādu copes sacensību rīkotāju Jāni Zariņu. Sarunas par sezonas sākumu, par dažādiem pasākumiem, kas šogad notiks, par to, kāda jēga no piedalīšanās tajos. Interesanta, dinamiska saruna, kas notiek veikalā Makšķerlietas.lv, kas atrodas Ropažu ielā 45. https://www.facebook.com/makskerlietas.lv https://www.lielaisloms.eu/

Saruna vienkārši par copi, copes pirmsākumiem, eksperimentiem, sezonas sākumu, gatavošanos sezonai. Arvis Ančevskis sarunājas ar biedrības un portālā Parcopi.lv dibinātānju Aigaru Garo, kurš ar makšķerēšanu nodarbojas jau no bērna kājas. Daudzas interesantas atziņas, novērojumi, ieteikumi. Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv https://www.gpspro.lv/ Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spice https://www.lielaisloms.eu/

Epizodi ierakstām izstādes Outdoor Riga 2024 laikā, bet stāsts nav par to. Stāsts būs par forelēm - to copi, tehniku, vietām. Mārim ir milzu pieredze foreļu makšķerēšanā un šoreiz viņš ir gatavs ar mums tajās padalīties! https://www.lielaisloms.eu/

2. aprīlī pulksten 18 Ventspils Pārventas bibliotēkā un 3. aprīlī pulksten 18.00 Jūrmalas Mūzikas vidusskolas Dubultu koncertzālē izskanēs enerģiska, spoža un aizraujoša kamermūzikas programma "Amerikas skices". Par to parūpējies kameransamblis HAI, kurā apvienojušies izcili kamermūziķi — flautiste, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) profesore Ilona Meija, pianiste, JVLMA kameransambļu un klavierpavadījuma katedras asociētā profesore Herta Hansena un saksofonists, JVLMA, Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas Mākslas akadēmijas apvienotās profesionālās doktorantūras students Aigars Raumanis. Visi trīs mūziķi ieguvuši augstāko Latvijas valsts apbalvojumu mūzikā — Lielo mūzikas balvu. Un ar visiem trim māksliniekiem tiekamies "Klasikas" studijā. Trio HAI īpaši šiem koncertiem piemeklējis daudzveidīgu amerikāņu komponistu mūziku. Lovela Lībermana (Lowell Lieberman) 2022. gadā radītais Trio flautai, saksofonam un klavierēm Latvijā vēl nav skanējis, tajā klausītājiem atklāsies komponista ritma izjūtas smalkums un harmoniskās valodas bagātība. Amerikāņu saksofonists Rasels Pītersons (Russell Peterson) — komponists, kurš savos darbos sakausē Eiropas klasiskās un populārās mūzikas elementus, tādējādi veidojot neatkārtojamu un neaizmirstamu skanējumu — arī radījis brīnišķīgu mūziku šādam sastāvam. Jaunā versijā izskanēs Erika Eveizena (Eric Ewazen) "Balāde, Pastorāle un Deja".  Sarunā ar mūziķiem visupirms atgādinām trio aizsākumu 2022. gadā un arī to, kā radies nosaukums HAI. Meklējam atbildes uz jautājumu, kāpēc šajā programmā skats vērsts uz Ameriku, un vai visiem trim autoriem ir kāds vienojošs elements. Runājam par ietekmēm mūzikā, stilu, zibšņu un nošu karuseli, trio HAI firmas zīmi, jūsmu un draudzību. Bet noslēgumā pieskaramies JVLMA Zinātniskās un radošās darbības projektu konkursam, kas mūziķiem ļauj iziet ārpus akadēmijas sienām. Trio HAI koncerti īstenoti Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akdēmijas Zinātniskās un radošās darbības projektu konkursa ietvaros. "Amerikas skices" — aizraujošs ceļojums pa optimisma caurstrāvoto un virtuozo amerikāņu mūziku kopā ar flautisti Ilonu Meiju, saksofonistu Aigaru Raumanu un pianisti Hertu Hansenu.  

Deze podcast is de reisgids voor mensen die liever de duisternis opzoeken. Samen bespreken Lielo en Yvonne duistere plekken in Nederland en de rest van de wereld, wat ze daar beleefd hebben en waarom je er wel of niet heen zou moeten. Bloederige geschiedenis, true crime, legenden, sagen, spookverhalen en speculaties. Allemaal met een dosis Nederlandse nuchterheid. Er zijn genoeg Akelige Adressen te bespreken, dus luister om de week voor een nieuwe reisbestemming. --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/akeligepodcast/message

Eindelijk is hij er: de Bokkenrijders aflevering! Voor deze special reisden Yvonne en Lielo samen af naar de twee Limburgen (die in Nederland en België), op zoek naar de mysterieuze roversbende uit de 18e eeuw. Een van de meest bijzondere en unieke legenden die ons land rijk is. Weet jij genoeg over de Bokkenrijders? Of denk je meteen aan de Efteling? Wij gaan in op de geschiedenis én het volksverhaal, terwijl we onze zelf uitgevogelde route met jullie delen. --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/akeligepodcast/message

Nopietna saruna par aprīkojumu - auklām, kātiem, tehnikām, mānekļiem un spolēm. Ļoti daudz noderīgu un būtisku padomu no Elvija Meistera, kurā nu jau desmit gadus profesionāli iesaistīts makšķerēšanas pasaulē! Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv https://www.gpspro.lv/home/lv/ Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spice https://www.lielaisloms.eu/

Gaidot „Lielās mūzikas balvas 2023” ceremoniju, ierakstu sērijā izceļam mūziķus, kuri nominēti par individuālu izpildījumu: par izcilu interpretāciju vai izcilu sniegumu gada garumā. Pirms pieciem gadiem saksofonists Aigars Raumanis saņēma Lielo mūzikas balvu kā „Gada jaunais mākslinieks”. Šogad viņš nominēts par izcilu sniegumu gada garumā. Un pagājušais gads Aigaram Raumanim ir bijis patiesi iespaidīgs – 68 koncerti, 14 jaundarbu pirmatskaņojumi, sadarbības un ieraksti. Līdzās tam mākslinieks mācās arī doktorantūrā, no mūzikas prātu atslēdz jogā un garās pastaigās, un ir pārliecinājies – jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt.

Šoreiz saruna ar Gintu Zeiļu par laivām - par pārbūvi, kādas pārbūvēt. Tāpat par doršību, ko darīt un nedarīt ar laivu, cik zirgspēki nepieciešami normāla copmaņa laivai. Daudz noderīgu padomu un ieteikumu! Konkursa balviņa no https://outdoorexperts.lv/lv/  @outdoorexpertslatvia7605  https://www.lielaisloms.eu/

Lielie valsts būvniecības projekti nereti ieilgst un to izmaksas pieaug. Vai Stradiņu slimnīcas gadījums neliecina, ka ir laiks pārskatīt to, kā notiek šādu objektu būvnieku izvēle un uzraudzība un cik daudz pasūtītājs var piekāpties būvnieka prasībām? Krustpunktā analizē Ekonomikas ministrijas Būvniecības departamenta direktore Olga Feldmane, Latvijas Būvuzņēmēju apvienības valdes priekšsēdētājs Edijs Kupčs, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama (Progresīvie) un zvērināta advokāte Lelde Laviņa.  

Lielie valsts būvniecības projekti nereti ieilgst un to izmaksas pieaug. Vai Stradiņu slimnīcas gadījums neliecina, ka ir laiks pārskatīt to, kā notiek šādu objektu būvnieku izvēle un uzraudzība un cik daudz pasūtītājs var piekāpties būvnieka prasībām? Krustpunktā analizē Ekonomikas ministrijas Būvniecības departamenta direktore Olga Feldmane, Latvijas Būvuzņēmēju apvienības valdes priekšsēdētājs Edijs Kupčs, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama (Progresīvie) un zvērināta advokāte Lelde Laviņa.  

Šoreiz tiekamies ar copmani Oskaru Dzelzkalēju - makšķernieku, sporta makšķernieku. Saruna par laivām, mānekļiem, copes metodēm, kā arī par zivju resursiem. Daudz pieredzes, interesanti secinājumi un tāpat arī daudz ieteikumu! Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv https://www.gpspro.lv/ Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spice https://www.lielaisloms.eu/

17. februārī Lielajā ģildē festivāla "Vīnes klasika" kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga uzstāsies austriešu sitaminstrumentālists Bernhards Šimpelsbergers un britu vijolnieks Tomass Gūlds, atskaņojot Ludviga van Bēthovena Sesto simfoniju ("Pastorālā"), Jozefa Haidna 22. simfoniju ("Filozofs") un austriešu komponista Johannesa Berauera dubultkoncerts NoWhere. Londonā dzimušais Tomass Gūlds no 2005. līdz 2016. gadam kā koncertmeistars darbojās kamerorķestrī Aurora Orchestra, bet šobrīd viņš ir kamerorķestra Britten Sinfonia pirmā vijole, kā arī bieži uzstājas kopā ar ievērojamiem orķestriem visā pasaulē, toskait vairākkārt koncertējis arī Latvijā. Ar Tomasu Gūldu runājam par austriešu komponista Johannesa Berauera mūziku, indiešu klasiskās mūzikas ritmiem, par žanru robežām un to neviennozīmību un pārvērtēšanu, par džeza un klasiskās mūzikas iespaidiem Gūlda bērnībā, mazliet arī par Naidželu Kenediju, Žilu Apapu, leģendāro vijolspēles pasniedzēju Ņujorkā Dorotiju Deleju un džeza vijolnieku Stefanu Grapelli. Sarunā arī par Haidna inovatīvo muzikālo izdomu viņa 22. simfonijā "Filozofs" un citos darbos, par to, kā aiziet no Eiropas Savienības ar Haidna "Atvadu" simfoniju, arī pāris vārdi par Bēthovena Sesto "Pastorālo" simfoniju un Tomasa Gūlda muzikālajiem plāniem 2024. gadā. Neriskēšu teikt, ka Johannesa Berauera mūzika Rīgā vēl nav skanējusi, bet tas varētu būt tuvu patiesībai. Kāda no jūsu skatupunkta ir Berauera mūzika? Domāju, šī būs pirmā reize, kad Johannesa Berauera mūzika skanēs Latvijā. Viņš ir to komponistu skaitā, kas nojauc robežas starp žanriem, šos ne visai noderīgos, tradicionālos nodalījumus starp džezu un klasisko mūziku. Ir tik daudz jaunas mūzikas, kas pastāv kaut kur pa vidu šiem dalījumiem. Ir grūti kategorizēt, bet Johanness ir klasiski skolots komponists, viņš caurcaurēm izstudējis Ravela un Šēnberga orķestrāciju. Viņš izcili pārzina orķestrēšanas mākslu. Un vienlaikus viņš ir pilnībā iegremdējies džeza mūzikā. Pazīstu viņu jau daudzus gadus, domāju, tas bija pirms gadiem desmit, kad viņš mani uzaicināja piedalīties kamermūzikas koncertā Londonā. Viņš meklēja vijolnieku, un mani kāds bija ieteicis, jo arī es spēlēju gan klasisko, gan džeza mūziku, un visu, kas ir kaut kur pa vidu šiem žanriem. Tā desmit gadus esam strādājuši kopā, un tas viss mūs aizvedis pie šī koncerta, kas ir fantastisks darbs. Ceru, ka klausītājiem tas patiks. Tad varētu teikt, ka ar Johannesu esat domubiedri tajā, kā domājat par mūziku, atskaņojumu, žanriem? Domāju, jā. Mums ir visai līdzīga pieredze tādā nozīmē, cik dažādos mūzikas stilos izpaužamies, kādu mūziku klausāmies. Mana personīgā interese par džezu sakņojas bērnībā. Maniem vecākiem bija apjomīga džeza un klasiskās mūzikas ierakstu kolekcija. Mani nosauca par Tomasu, jo vecākiem ļoti patika Tomasa Tallisa darbi. Tad nu varat iedomāties – mājās skanēja daudz klasiskā mūzika, bet tāpat Mailss Deiviss, Džons Koltreins, Hērbijs Manns un Ārts Bleikijs. Bērnībā paguvu iepazīt savu vecāku lielo mūzikas kolekciju. Tad sāku spēlēt bungas. Esmu mācījies trīs klasisko instrumentu spēli: vijoli, klavieres un sitaminstrumentus. Tā nonācu pie bungu komplekta, un caur to nonācu pie džeza spēlēšanas. Un man tas bija ļoti dabisks ceļš, kā nonākt līdz džezam. Domāju, ka Johanness varētu izstāstīt līdzīgu stāstu. Klasiskās mūzikas izglītībai kopumā ir problēma, ka tā ir ļoti preskriptīva, noteiktu rīcību paģēroša. Ir populārs stāsts par vijolnieku Naidželu Kenediju, kurš savulaik studēja pie slavenās pedagoģes Dorotijas Delejas Džuljarda skolā Ņujorkā. Tas bija pirms 30, 40 gadiem. Ap to laiku Ņujorkā bija džeza vijolnieks Stefans Grapelli, un viņš uzaicināja Naidželu Kenediju, kurš tolaik bija ļoti jauns mūziķis, pievienoties uz koncertu džeza klubā. Dorotija Deleja par to nebija sajūsmā. Viņa teica: ja vēlies būt īstens klasiskais vijolnieks, tev nebūtu jāizšķiež laiks džeza klubos. Droši vien tajā ir savs patiesības grauds. Bet domāju, ka spēja muzicēt dažādos žanros un zināšanas, kas aptver visu, kas mūzikā ir labs, nāk tikai par labu, tas ir veselīgi. Es saku – labais mūzikā, bet laba mūzika ir gan klasikā, gan džezā, gan smagajā metālā, kantri mūzikā, it visur. Ir arī daudz sliktas mūzikas, kurai vajadzētu mest līkumu. Bet, ziniet, ir arī slikta klasiskā mūzika. Un laba mūzika sliktos ierakstos. Protams. Turklāt mūslaikos ir tik daudz mūzikas. Dažreiz vēlos paklausīties mūziku, un vienlaikus jūtos pārsātināts no izvēļu daudzuma, kas 2024. gadā man ir pieejams. Sestdien koncertā spēlēsim arī Bēthovena "Pastorālo simfoniju" un Haidna 22. simfoniju ar nosaukumu „Filozofs”. Ja ierakstāt, piemēram, Bēthovena "Pastorālo" Apple Music meklētājā, tur būs vismaz 70, 80 ierakstu, tā ir neaptverams klāsts. Ja runājam par labiem ierakstiem, domājams, Naidželam Kenedijam tomēr nāca par labu dažādu žanru iepazīšana. Vienā no agrākām intervijām stāstījāt par koncertu, kurā Mocarta Vijolkoncertam nospēlējāt džeza kadenci, un publika to īsti nesaprata. Bet manā pieredzē ar vijoļkoncertu repertruāru viena no virsotnēm ir Naidžela Kenedija ieskaņotais Mocarta Ceturtais vijoļkoncerts kopā ar Polijas kamerorķestri. Kad pienāk brīdis pirmās daļas kadencei, orķestris sāk spēlēt izvērstu ostinato, bet Kenedijs pie vijoles pieslēdz ģitāras pedāļus, pilnībā izmainot instrumenta skaņu. Es domāju, ka Naidžels Kenedijs ir paveicis daudz laba, nojaucot robežas starp mūzikas žanriem. Un, ja runājam par Mocarta koncertu kadencēm, noteikti jāpiesauc arī Žils Apaps. Tas patiesi ir viens no vislieliskākajiem vijoļspēles paraugiem. Tas patiesībā mani iedvesmoja pamēģināt darīt kaut ko citādāk, bet tas jau bija krietnu laiku atpakaļ. Pirms kādiem 14 gadiem, un pēc koncerta izcēlās neliels skandāls, jo toreiz spēlēju nelielā mūzikas festivālā uz Anglijas un Velsas robežas, un viņi pavisam noteikti negaidīja džeza kadenci Mocarta vijoļkoncertā, par to vēlāk rakstīja presē, tas bija neliels šoka moments. Jūs dabūjāt sliktu atsauksmi? Recenzijā viss bija ļoti slikti, bet es arī saņēmu daudz atbalsta. Tas bija polarizējoši. Pusei no klausītājiem tas patika, pusei nepatika. Bet manā ieskatā tā bija vērtīga pieredze, jo no tā izrietēja dziļāka saruna par to, cik lielā mērā kadence pieder komponistam, cik svarīgi ir kadencē ievērot to mūzikas stilu, kas ir pirms un pēc kadences, vai kadence nozīmē iespēju mūziķim lauzt vecās tradīcijas un darīt kaut ko pilnīgi individuālu? Es nezinu, tā joprojām ir aktuāla saruna. Tomēr es nekad vairs neatkārtoju eksperimentu ar džeza kadencēm Mocarta mūzikā. Atklāti sakot, tas patraucēja atskaņojumam. Un es domāju, ka atskaņotāja darbs ir vienmēr dot visgodprātīgāko versiju komponista rakstītajam materiālam. Jums nekad nevajadzētu doties prom no Mocarta vijoļkoncerta atskaņojuma ar domu, ka Tomass Gūlds bija lielisks. Tā vietā būtu jābūt pēcsajūtai – jā, tas Volfgangs Amadejs patiešām ir īpašs. Cik noprotu, arī Johanness Berauers jums un jūsu kolēģim pie sitaminstrumentiem uzrakstījis koncertdarbu. Vai arī Johanness savā darbā iekļāvis kadences? Darba pirmajā daļā ir vieta kadencei, bet tā nav sevišķi virtuoza. Tas drīzāk ir pārdomu brīdis, un lielumties sitaminstrumentālistam Bernhardam. Domāju, būtu labi viņu iepazīstināt. Viņam ir īsta austrieša vārds: Bernhards Šimpelsbergers, bet tas nav tas, ko domājat. Viņš ir ļoti moderns, fleksibls, daudzpusīgs mūziķis, kurš daudz laika paadījis Indijā, studējot indiešu ritmus. Sevišķi konakolu – prasmi vokalizēt ritma paternus. Neesmu eksperts, bet Bernhards to ir izstudējis līdz kaulam, viņš ir ļoti autentisks. Johannesa koncertā ir daudz indiešu mūzikas iespaidu. Bernhardam ir mikrofons, lai klausītāji varētu dzirdēt visas konakola nianses. Arī kadencē dzirdēsim konakolu. Vai atminaties, kā sākās jūsu interese par Jozefa Haidna mūziku? Domāju, ka pirmais Haidna skaņdarbs, ko spēlēju, bija „Pēdējie septiņi vārdi”, ko atskaņoju kvarteta sastāvā. Toreiz biju students, tas bija Lielajā piektdienā. Mūzika mani ļoti uzrunāja, sajutu stipru saikni ar Haidnu. Par simfonijām runājot, tās bieži uztver kā dzīvespriecīgu, bezrūpīgu, visai vieglu koncerta ievadu. Anglijā nebūs retums, ka spēlē Haidna simfoniju, un mēģinājumos tai netiks veltīts daudz laika, jo vispārpieņemts, ka tā ir viegla mūzika, kuru mūziķi pazīst. Ja pievēršam uzmanību „Filozofa” simfonijai, tai ir ļoti neparasta pirmā lēnā daļa, tajā ir ilgstošs ostinato, repetitīva, motoriska figūra čellos, tā ilgst ap 8 minūtēm. Tas patiesībā ir ļoti savādi. Vijoles spēlē surdinēti, tas piešķir neparastu skaņas nokrāsu. Un melodiju spēlē divi mežragi un divi angļu ragi. Haidnam tas ir ļoti neparasts veids, kā iesākt simfoniju. Domāju, ka Haidns bija ļoti inovatīvs komponists. Praktiski jebkurā simfonijā, jebkurā stīgu kvartetā atradīsim kaut ko oriģinālu, piemēram, norādi vijolēm spēlēt melodiju augstā pozīcijā uz sol stīgas, vai surdīņu pielietošanu, vai putnu treļļu imitācijas – Haidna izdoma un humora izjūta ir neizsmeļama.  Vari just, ka viņš bija ļoti laipns, augstsirdīgs cilvēks. Es mīlu viņa mūziku. Domāju, jau viņa pirmajās simfonijās izdoma un asprātīgi risinājumi ir kas tāds, ko gaidi katrā nākamajā Haidna simfonijā. Piemēram tas, cik daudzveidīgi viņš izmanto mežragu zelta gājienu no simfonijas uz simfoniju. Jā, es pilnībā piekrītu. Nāk prātā „Atvadu” simfonija, kuras beigās mūziķi noiet no skatuves. Man bija iespēja spēlēt šo darbu ļoti sāpīgā, un ļoti zīmīgā brīdī. Tas bija Briselē uzreiz pēc tam, kad nobalsojām par izstāšanos no Eiropas Savienības. Es par to nenobalsoju, bet, diemžēl, daudzi mani tautieši tā izdarīja. Mēs spēlējām šo simfoniju Daiļo mākslu pilī Briselē īsi pēc balsojuma. Mūziķi nogāja no skatuves, un tas bija, jūs varat iedomāties, cilvēkiem acīs bija asaras. Tas bija ļoti emocionāli. Lūdzu, dažus vārdus par Bēthovena Sesto šī koncerta kontekstā. Šis koncerts būs daļa no Vīnes klasikas festivāla, tāpēc vēlējāmies kaut ko no Bēthovena, viena no centrālajiem Vīnes komponistiem. "Pastorālā simfonija" lieliski sader ar Berauera darbu, kurā arīdzan ir pastorāli elementi. Un Bernhardam uz skatuves ir ļoti savādi instrumenti, kurus viņš ieguvis ceļojumos pa visu pasauli. Un tas viss ļoti labi veido koncerta kopainu un papildina dabas tematiku. Domāju, ka "Pastorālā" no visām Bēthovena simfonijām ir ļoti parocīga atskaņojumam bez diriģenta, jo tā ir ļoti kamermuzikāla, tas ir smalks darbs. Tai nepiemīt ekstravertais ārišķīgums, kas raksturīgs iepriekšējām – Piektajai, Trešajai, arī Septītajai. Tie ir daudz ekstrovertāki, spožāki darbi. Turpretim pāra skaitļu simfonijas – Otrā, Ceturtā, Sestā – ir introvertākas, klusākas, smalkākas. Un Sestā ir par dabu, virs katras daļas ir teksts, kas vēsta par notikumiem mūzikā. Vētra, strautiņš, maza upīte, ciema ļaudis svētku noskaņā un tā tālāk. Tie ir Bēthovena simfoniju četri gadalaiki. Vai vēlaties pastāstīt klausītājiem par to, kā izskatās jūsu 2024. gads uz skatuvēm? Šī ir aizņemta nedēļa, vēl pagūšu aizlidot atpakaļ uz Londonu un nospēlēt koncertu ar savu orķestri, patiesībā kaut ko līdzīgu kā šeit. Piebildīšu, ka Sinfonietta Rīga ir viens no maniem vismīļākajiem orķestriem pasaulē. Tiekamies ceturto reizi, un tas ir ļoti priviliģējoši un gandarījoši – veidot ilgstošu sadarbību ar orķestri, nevis vienreiz satikties, nospēlēt koncertu un pamāt ardievas. Atgriežoties pie jautājuma, Londonā spēlēsim Bēthovena Lielo fūgu, Bartoka Divertismentu, un izcilu Džona Tavenera darbu, čellkoncertu „Sargājošais plīvurs”. Taveners devās mūžībā pirms desmit gadiem. Tad ar Britten Sinfonia dosimies spēlēt uz Mančesteru un Dublinu. Kas vēl, šogad spēlēšu Maksa Rihtera pārkomponētos Vivaldi „Gadalaikus”, būšu visai aizņemts, lai gan tagad, kad man ir 40, cenšos aizņemtību mazināt, vēlos arī atlikt laiku tenisam un saviem kaķiem. Tomas, paldies par sarunu, lai viss izdodas!

Podkāsta viesi bija Atis Apelis un Raivis Bērziņš, kuri ir biedrības "Salackrasti" valdes locekļi. Stāsta par piedzīvoto, lai sargātu zivis, tās uzskaitītu. Tie ir cilvēki, kuri velta savu laiku un enerģiju, lai sargātu zivju resursus! Epizodi veido Arvis Ančevskis un Indulis Burka. Lielais Loms. Žurnāls tikai par makšķerēšanuhttps://lasi.lv/abonesana/izdevumi/lielais-loms.114 https://www.lielaisloms.eu/

Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Ierakstā uzklausām Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondentu Briselē Artjomu Konohovu. ANO aģentūras darbinieku diskrētais „vaļasprieks” Apvienoto Nāciju aģentūra palīdzībai un darbu organizācijai palestīniešu bēgļiem Tuvajos Austrumos tika nodibināta 1949. gadā ar sākotnējo mērķi sniegt atbalstu visiem bēgļiem, kuriem bija nācies pamest savas dzīvesvietas Pirmā Arābu-Izraēlas kara rezultātā. Tā ir īpatnēja struktūra Apvienoto Nāciju ietvaros, kas nav pakļauta ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos un nodarbojas tikai ar vienas nacionalitātes bēgļiem un tikai ierobežotā reģionā – Jordānijā, Libānā, Sīrijā, Gazas joslā un Jordānas Rietumkrasta palestīniešu teritorijās. Tās darbība koncentrējas bēgļu nometnēs, kurās turpina dzīvot apmēram trešdaļa no minēto teritoriju palestīniešu iedzīvotājiem, aģentūrai gādājot par viņu nodarbinātības iespējām, izglītības, veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem. Atšķirībā no ANO Bēgļu komisariāta, aģentūras pilnvarās neietilpst bēgļu repatriācija, integrācija patvēruma zemes sabiedrībā vai pārvietošana uz trešajām valstīm. Struktūras ikgadējā budžeta apjoms ir apmēram miljards ASV dolāru. 2022. gadā, par ko pieejami jaunākie dati, nepilnus 340 miljonus šai budžetā nodrošināja Savienotās Valstis, vairāk nekā 200 miljonus Vācija, nepilnus 115 miljonus – Eiropas Savienības budžets, vairāk nekā 60 miljonus Zviedrija. Nozīmīgi finansētāji bija arī Norvēģija, Japāna, Francija, Saūda Arābija, Šveice, Turcija, Kanāda, Nīderlande, Lielbritānija u.c. valstis. Ar nelielu artavu apmētam 17,5 tūkstošu apjomā sarakstā atrodama arī Latvija. Lielum lielais vairums no apmēram 30 000 aģentūras nodarbināto ir palestīniešu izcelsmes. Jau agrāk parādījusies informācija, ka starp šiem darbiniekiem ir tādi, kuri ir saistīti ar teroristisko grupējumu „Hamās” vai pat ir tā rindās. Šis jautājums aktualizējās 28. janvārī, kad laikraksts „The New York Times” publiskoja informāciju no Savienoto Valstu valdībai sagatavota ziņojuma, kas liecina, ka divpadsmit bēgļu palīdzības aģentūrā nodarbināto tieši piedalījušies 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā Izraēlai. Starp apsūdzībām ir piedalīšanās kādas izraēlietes nolaupīšanā, nogalināta izraēliešu karavīra ķermeņa izvešanā uz Gazas joslu, munīcijas izdalīšanā un autotransporta koordinēšanā. Šai informācijai parādoties atklātībā, daudzas donorvalstis, t.sk. Savienotās Valstis, Vācija, Lielbritānija, Francija, Japāna u.c., paziņoja, ka aptur palīdzības aģentūras finansēšanu. Šādu lēmumu kritizējušas vairākas starptautiskas palīdzības organizācijas, Arābu Līga, Jordānijas, Ēģiptes un Turcijas valdības. Arī Izraēlas valdības pārstāvis izteicies, ka viņa valsts ir pret tūlītēju bēgļu palīdzības aģentūras darbības apturēšanu, kas draudētu ar nozīmīgu Gazas joslas civiliedzīvotāju situācijas pasliktināšanos. Ar traktoru pēc taisnīguma Pirmdien, 29. janvārī, tika paralizēta satiksme pa vairākām automaģistrālēm Parīzes tuvumā, kad tās bloķēja franču zemnieku traktori, kravas mašīnas un salmu ķīpas. Zemkopji protestē pret veselu virkni regulējumu un politisku pieeju, kurās saskata savu interešu neievērošanu. Viens aspekts ir Francijas valdības politika, mēģinot panākt pārtikas preču cenu pazemināšanu, kas, attiecīgi, mazina pārtikas ražotāju ienākumus laikā, kad izmaksas par degvielu, minerālmēsliem un transportu ir pamatīgi augušas. Papildu neapmierinātības avots ir Francijas valdības plāni pakāpeniski mazināt subsīdijas dīzeļdegvielai Eiropas „Zaļā kursa” ietvaros. Vēl viena zemnieku bēda ir grūtības konkurēt ar lētāku importa produkciju, sevišķi no Ukrainas, kuras graudiem, cukuram, gaļai un citai produkcijai atcelta ievedmuita Eiropas Savienībā. Kā norāda franču zemnieki, viņu ukraiņu kolēģiem nav jāievēro daudzas ekoloģiskās prasības, kādas ir spēkā Eiropas Savienībā. Kā paziņojis premjerministrs Gabriels Atāls, valdība esot gatava saglabāt nodokļu atlaides degvielai, atvieglot birokrātiskās procedūras, sniegt palīdzību konkrētām nozarēm. Franču lauksaimnieki nav vienīgie, kas šais dienās par sevi atgādina, izbraucot pilsētu ielās un uz šosejām ar smago tehniku. Sākušās pirmdien, vakar protesta akcijas vērsās plašumā Beļģijā, kur zemnieki bloķējuši vairākas šosejas, tai skaitā praktiski pārtraucot satiksmi ar ostas pilsētu Zēbrigi, tāpat izgāzuši kūtsmēslus un apmētājuši jēlām olām Valonijas reģiona parlamenta ēku Namīrā. Arī te protestu iemesls ir lētā importa konkurence un pārmērīgās vides likumdošanas prasības. Vācijā zemnieki jau vairākas nedēļas protestē pret valdības plāniem atcelt nodokļu atlaides dīzeļdegvielai un jaunai lauksaimniecības tehnikai, cita starpā viņi mēneša vidū pabojāja nervus berlīniešiem, ar smago tehniku bloķējot vienu no galvenajām ielām. Kopš mēneša sākuma pret valdības lauksaimniecības politiku protestē Lietuvas zemnieki. Vakar smagās tehnikas kolonas parādījās uz šosejām arī pie Romas un Milānas Itālijā, par gatavību pievienoties akcijām paziņojusi Spānijas zemnieku un liellopu audzētāju organizācija. Neskatoties uz protestu plašo ģeogrāfiju, šis jautājums tomēr nav Eiropadomes rītdienas samita darba kārtībā. Tomēr, kā raksta britu izdevums „The Guardian”, iespējams, Brisele piekāpsies lauksaimniekiem, atliekot uz vēlāku prasību četrus procentus zemes platību atvēlēt papuvēm, dzīvžogiem un citai vides daudzveidību veicinošai darbībai. Savaldīt spītnieku Rīt, 1. februārī, Eiropas Savienības valstu vadītāji pulcēsies uz ārkārtas samitu Briselē. Šī kopāsanākšana nebūtu vajadzīga, ja iepriekšējā, kas notika decembrī, Eiropas „lielais spītnieks”, Ungārijas premjers Viktors Orbans nebūtu iecirties un vienpersoniski nobremzējis ilglaicīgās palīdzības paketes piešķiršanu Ukrainai. Svētdien izdevums „Financial Times” savā publikācijā pavēstīja par kādu dokumentu, kas esot tapis Eiropadomes sekretariātā un aplūko iespējas, kā savienības centrālās institūcijas varētu dot triecienus ungāru ekonomikai, ja Budapeštas varasvīrs turpinās tiepties. Savienības valstu līderi izteiktos par pilnīgu savienības fondu piešķīrumu pārtraukšanu Ungārijai, kas neizbēgami mazinātu investoru interesi, pasliktinātu valsts kredītreitingus, liktu kristies Ungārijas forinta kursam, kam visam būtu bēdīgas sekas Ungārijas ekonomikai. Šāda kādas dalībvalsts ekonomiska taranēšana būtu līdz šim nepieredzēta savienības taktika. Publikācija oficiāli tiek traktēta kā informācijas noplūde, taču daudzi analītiķi izsaka pieņēmumu, ka šāds teksts „nopludināts” ar nolūku dot ungāru līderim visai konkrētu mājienu, ka kolēģu pacietība tuvojas beigām. Ungārijas Eiropas Savienības lietu ministrs Jānošs Boka „Financial Times” paziņojis, ka viņa valsts spiedienam nepakļaušoties, un uzsvēris, ka Ungārija esot gatava tālākām sarunām. Budapeštas galvenais ierosinājums tagad ir – sadalīt četriem gadiem paredzēto atbalsta paketi mazākos ikgadējos piešķīrumos. Vairāki citi savienības valstu vadītāji jau noraidījuši tādu iespēju, jo tas nozīmētu, ka Orbans vai kāds cits potenciāls „spītnieks” varētu ik gadus dancināt Eiropadomi šai jautājumā. Tiek piesaukta arī iespēja, ka dažas dalībvalstis esot gatavas virzīt tālāk pret Budapeštu uzsākto procedūru Eiropas Savienības Līguma 7. panta kārtībā, kas galu galā var novest pie Ungārijas balsstiesību atņemšanas Eiropadomē. Šāda iespēja gan tiek uzlūkota kā galējais līdzeklis, par kura iespējamo lietošanu padomē vēl ne tuvu neesot vienprātības. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Madars Millers ir copmanis parastais, kurš ļoti daudz laika pavadā makšķerējot, tādēļ var ļoti daudz pastāstīt ne tikai par teoriju, bet arī praktiskām lietām. Tā arī saruna ievirzās par zandartiem, līdakām, mānekļu izvēli, par lašu un taimiņu copi, kā atšķiras mānekļu izvēle šīm zivīm! Noderīgi, praktiski un interesanti. Epizode ar veikala GPSPRO.lv atbalstu!  @gpsprovideo  https://www.gpspro.lv/ Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spice Tālr: 20015015Epizodi veido: Anrvis Ančevskis un Indulis Burka. https://www.lielaisloms.eu/

Podkāsta viesis šoreiz ir lašu pazinējs Uģis Circenis. Sākot lašu makšķerēšanas sezonai, runājam par situāciju Latvijā, citās valstīs, par dažādām praktiskām lietām, kā to lasi no upes izvilināt. Par licenču pirkšanu, lašu uzvedību, izpēti un copēšanu! Epizodi veido Arvis Ančevskis, Indulis Burka. Lasi un abonē: Lielais Loms + e-izdevums + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks Makšķernieks https://lasi.lv/abonesana/izdevumi/lielais-loms-e-izdevums-lasi-lv-e-zurnals-mednieks-makskernieks.116 https://www.lielaisloms.eu/

Šīsnedēļas "Atsperes" viesis ir diriģents Andris Veismanis – uz Latvijas Nacionālās operas skatuves atgriežas viņa diriģētā "Putnu opera", nākamnedēļ tiks pasniegta Kormūzikas balva, un Andris Veismanis ir viens no žūrijas locekļiem...  Liene Jakovļeva: Gada sākums tev ļoti intensīvs. Uz skatuves atgriezusies "Putnu opera", un ar putniem, zvēriem un cilvēkiem šajā iestudējumā tu satiecies ne jau pirmo reizi. Vai "Putnu operā" radušies jauni akcenti?  Andris Veismanis: Jauni akcenti neapšaubāmi ir, jo ir jauni solisti. Vecā solistu paaudze droši vien jau auklē mazbērnus. (smejas)  Vai arī iejutušies citās lomās!  Jā, arī citās lomās. Prieks, ka opera atgriezusies, jo tā ir ļoti spilgta, pateicoties skatuviskajam risinājumam un mūzikai, kas ir ļoti labi uzrakstīta tieši bērnu auditorijai. Iespējams, šis darbs ir viens no labākajiem pasaulē, jo zinu daudzas bērnu operas, kas rakstītas ārzemēs, un šī pēc manām domām ir viena no labākajām. Notikušas jau pirmās atjaunotā iestudējuma izrādes. Vai bērni ir tādi paši kā pirms gadiem desmit? Tas dīvainākais, ka – jā! Pirmizrādē pirmā cēliena beigās, kurās uzstājas ļaunais Dorntons, vairāki bērni sāka aizgūtnēm raudāt un vecāki viņus nesa ārā no zāles… Bet ir ļoti iespaidīgi, arī es jūtu to sačukstēšanos un intrigu, kas valda zālē. Un galu galā arī stāvovācijas pirmizrādē liecināja par to, ka ne tikai bērniem, bet arī vecākiem patika šī izrāde. Tavs students Mūzikas akadēmijā Artūrs Švarcbahs tikko saņēmis Mūzikas akadēmijas Gada balvu. Arī tev kā pedagogam tas ir novērtējums, kas sniedz gandarījumu. Tas neapšaubāmi ir novērtējums, tomēr domāju, ka arī paši studenti ir pašpietiekami – to redzam pēc Kristas Auderes panākumiem un arī iepriekšējiem maniem studentiem, kas ir šo balvu dabūjuši, ieskaitot Anastasiju Kildišu. Viņi paši jau ir ļoti spēcīgas personības ar ļoti labām iespējām nākotnē kļūt par māksliniekiem. (..) Arī Aivis Greters savā ziņā ir tavs skolnieks, tāpat Ainārs Rubiķis un Jurģis Cābulis – te  varētu saukt un saukt. Vai vari teikt, ka tā ir arī pārmantojamība? Vai viņi visi savā ziņā ir arī Imanta Kokara mazbērni vai nu jau mazmazbērni? Jo kaut kas tevī taču ir no visiem taviem skolotājiem? Tas ir tas uz pleciem sēdēšanas princips, kas iesniedzas tālākā pagātnē. (..) Iespējams, ka pedagogi kādā brīdī aizsākas no nekā, viņiem nav bijis, uz kā balstīties. Jo visiem nosauktajiem mūziķiem, kas tagad jau slaveni ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, ir citi pedagogi – tā ir simbioze. Bet ir impulss, ko dodu es. Aivis vēl nesen man zvanīja par Mocarta interpretāciju, viņam bija ļoti svarīgi izrunāties – es pat braucu uz Saulkrastiem un runājām diezgan ilgu laiku.  Saprotu, ka viņam būs arī debija operā, pie "Dona Žuana" diriģenta pults. Viņš arī bija asistents, kad veidojām pēdējo pirmizrādi. Tieši tāpat kā Artūrs Švarcbahs ir tavs asistents "Putnu operā".  Jā, paņēmu, vienkārši man nebija variantu. Nevaru sadalīties, mans avatārs nevar vienlaikus atrasties dažādās vietās...  Un cik simboliski! Ja nu mēs ticam vēsturei, tad 1969. gada 15. janvārī bija pirmais kamerkora "Ave Sol" mēģinājums. Tātad ir sācies kora 55. jubilejas gads. Tu tajā savulaik esi bijis dziedātājs. Un tad – pārmantojamība. Imants bija interesanta personība. Viņš bija koncentrēts uz sevi, tāpēc studenti viņam nebija kā pašapliecināšanās. Protams, viņš ņēma pašus labākos, kuri kaut ko jau bija sasnieguši pirms Mūzikas akadēmijas, bet tajā pašā laikā viņš bija lepns par savu studentu veikumu, ko izlasīju Laimas Muktupāvelas grāmatā. Kopā ar brāli Gido viņi ļoti daudz ko apsprieda, viņiem bija viedoklis par studentu raksturiem, viņu spējām kaut ko darīt vai nedarīt. Visi, kas pie Imanta mācījušies, zina, ka viņš bija ļoti stingrs. Viņš esot bijis ļoti stingrs arī pret saviem dēliem, īpaši pret Uldi. Cik saprotu pēc stāstītā – stingrs  prasību ziņā: nekādas atlaides, nekādas vieglākas attieksmes, ir tikpat stingrs un prasīgs pasniegšanas veids. Bet tas, ka viņš atstājis ļoti zīmīgu akcentu mūsu kormūzikā – to jau var just pēc tās mīlestības, ko latviešu kora dziedātājs – un ne tikai kora dziedātājs – ir izrādījis, atceroties viņu un par viņu domājot. Tomēr reizēm šos cilvēkus mēdzam glorificēt un leģendarizēt. Negribu tev prasīt, ko Imants Kokars nevarēja iemācīt, bet – kas īsti bija viņa kā mūziķa stiprās puses? Jo katrs nevar būt vienlīdz spēcīgs visos mūzikas žanros un novirzienos. Imantam bija viena lieta, kas varbūt ir pat nepārspēta – ļoti laba manuālā tehnika. Viņam bija brīnišķīgas rokas.  To var iemācīt? Jā, viņš pie tā strādāja: viņa sakarā redzam spilgtus manuālās tehnikas paraugus, ieskaitot viņa studentu Mārtiņu Klišānu, kaut kādā ziņā arī Sigvardu Kļavu, lai gan Sigvards gājis savu ceļu, saudzīgi veidojot muzikālo plastiku. Bet tā ir viena spēcīgākā lieta. Un otra lieta – Imanta avantūrisms labā nozīmē. Viņš vienmēr ir mēģinājis meklēt jaunu mūziku, ļoti daudz jaundarbu pasūtījis mūsu komponistiem, un tie ļoti bieži ir arī ļoti labi, ieskaitot Pētera Plakida darbus. Protams, Jānis Ivanovs. Paula Dambja milzīgais ieguldījums. "Ave Sol" – tā ir simbioze, kurā viens otram palīdzēja. Saistībā ar kora jubileju tagad pētu ierakstus, īpaši Ādolfa Skultes darbus – viņš mazliet ir palicis ēnā. Zinot Skultes veikumu – un viņš bija viens no labākajiem Jāzepa Vītola skolniekiem - , es tagad pie tā bišķi esmu pieķēries. Vai piekritīsi, ka, piemēram, senā mūzika un baroks, kas ir tava lielā mīlestība, nebija Imanta Kokara stiprā puse? Jo es labi atceros – kad iestudējām Hendeļa "Mesiju", Imants bija drusciņ apjucis. Viņš īsti nezināja, ko darīt. Bet to jau var saprast, jo laikā, kad viņš studēja, garīgā mūzika vispār netika šeit atskaņota, attiecīgi visa šī mūzikas daļa viņam bija noslēpta līdz pat 1988. gadam, kad varējām atskaņot Lūcijas Garūtas "Dievs, tava zeme deg!, ko viņš ļoti drosmīgi, neskatoties uz partijas nostāju, par spīti visam iestudēja. Tas bija milzīgs šoks sabiedrībai un arī mums pašiem. Pirmo reizi dziedot "Mūsu Tēvs debesīs", bija ļoti aizkustinoši, un Imants ar to ļoti labi tika galā. Zinot, ka ieraksts, kas saglabājies no kara laika un kurā piedalās arī pati Lūcija Garūta kā ērģelniece, diemžēl nav tik augstas kvalitātes, lai varētu to [publiski atskaņo], Imants ar savu iepriekšējo gadu pieredzi zināja, ko darīt, un rezultāts bija gan fundamentālais ieskaņojums, gan ļoti daudz koncertu Latvijā. Tu jau pieminēji "Ave Sol" jubileju. Būs koncerti, būs koncertu sērijas. Ko tu vari no tā visa mazliet, mazliet ieskicēt? Mums ir viens liels jubilejas koncerts, taču viss gads ir mazliet jubilejas zīmē. Lielo jubilejas koncertu esam paredzējuši Latvijas Universitātes aulā novembrī. Ir domāts līdzīgi kā "Ave Sol" laikā – ka ir pirmatskaņojumi, ir daudz jaunas mūzikas un nedaudz pamatrepertuāra. Noklausījos ierakstus no "Ave Sol" 25 gadu jubilejas koncerta, kur korim līdzās trio pavadījumā skan amerikāņu mūzika un angļu valoda. Tāda veida izklaides pasākuma mums nebūs, taču būs nopietns kormūzikas koncerts, kurā tiks pirmatskaņoti dažādi jauni skaņdarbi. Ceru, ka pats vasarā saņemšos un uzrakstīšu kādu jaunu kompozīciju. Gaidīsim! 20. janvārī pirmo reizi tiks pasniegtas Kormūzikas balvas. Tu līdz ar Aināru Rubiķi, Jāni Ozolu, Selgu Menci un Orestu Silabriedi esi viens no žūrijas pārstāvjiem. Šobrīd tu neko nedrīksti atklāt, taču vai vari pateikt, vai pieteikumu bija gana daudz? Un kā notika vērtēšana? Vai nācāt kopā pulciņā, vai tas bija individuāls darbs? Tas bija pilnībā individuāls darbs, kura rezultātā bija rezultāti, kurus mēs vēl pēc tam apspriedām – ja bija strīdīgs jautājums, piemēram, divas balsis pret divām balsīm. Un tad mums bija apspriešana. Man patīk, ka mēs vienojāmies – tā ir pirmā balva amatiermākslai. Par to priecājos, jo Dziesmu svētku tradīcijas uzrāda, ka mums šāda balva ir nepieciešama – mums jānovērtē savi mākslinieki. Jā, viņu ir ļoti daudz un viņiem ir ļoti liela konkurence. Neskatoties uz to, ko Kaspars Putniņš izteicies par Dziesmu svētkiem – ka rezultāts nav svarīgs un ka igauņiem ir foršāka, mīļāka sajūta, kamēr mēs tikai cīnāmies par rezultātu, es tomēr domāju, ka koru kultūra, kas ir Latvijā, bez rezultātu latiņas veidošanas nebūs tik augstā līmenī. Katrā ziņā jauniešu koru sasniegumi, fināls, ko mēs redzam Dziesmu svētku koru karos, ir tāds, kāda nav citos pasaules nacionālajos koru karos. Ar interesi gaidīsim balvas pasniegšanas dienu, jo Dziesmu svētku biedrības pārstāvis Ints Teterovskis mums jau vēstījis, ka ir 116 pretendenti 9 nominācijās, tostarp arī balva par mūža ieguldījumu. To mēs uzzināsim tieši pēc nedēļas – 20. janvārī. Bet, Andri, vai var teikt, ka koris tavā dzīvē ir viļņveidīgs? Kādā brīdī atkāpies uz orķestra pusi, uz operas pusi,  uz kori. Kādā tu šobrīd esi  statusā ar koriem? Pagājušajā vasarā Dziesmu svētku estrādē debitēji kā virsdiriģents. Kad biju [tikai] kordiriģents un daudz darbojos ar koriem, iekšēji un varbūt arī ģenētiski (tēvs savulaik vadīja pūtēju orķestri Saulkrastos), man bija iekšēja tieksme interesēties par instrumentālo mūziku, kas nav saistīta ar kori, kaut viss bija gatavots. Bet kad sāku vairāk darboties ar orķestriem, man vienmēr bijusi tāda atskatīšanās pār plecu – cik jauki bija, kad man bija savs koris, jo tur atkal ir kādi citi principi, kā darboties, kā domāt. Un tad, kad bija iespēja kļūt par "Ave Sol" vadītāju, tas man bija liels izaicinājums.  Tev šeit pagājuši jau desmit gadi.  Un tas man bijis liels prieks, ka tāda iespēja bijusi! Savulaik "Ave Sol" bija mērķa koris, kuru ļoti daudzi būtu gribējuši diriģēt, bet Imants darīja ļoti gudri – viņš nekad nevienam citam neļāva diriģēt, viņš diriģēja viens pats, tikai beigās savu dēlu Uldi pieaicināja šo kori sākt diriģēt. Bet mēs, pārējie, nekad netikām pie kora – nebija tādas iespējas. Vairāk – audioierakstā.

Atkal tiekamies ar brāļiem Klēģeriem, lai parunātu par kārtējiem piedzīvojumiem, kas piedzīvoti šovasar! Drīz arī Re:TV būs redzama šo piedzīvojumu 6 video sērija. Par to, kā gāja, dažādas atziņas, notikumi. Epizodi veido Indulis Burka un Arvis Ančevskis. Epizode sadarbībā ar veikalu GPSPRO.lv https://www.gpspro.lv/ Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spice Abonē un lasi: https://lasi.lv/abonesana/izdevumi/lielais-loms.114 https://www.lielaisloms.eu/

26. decembrī Livonijas ordeņa pilī Ventspilī izskanēs komponista Valda Zilvera autorkoncerts “Ziemas pasakas”, kurā viņa oriģinālkompozīcijas izdziedās Ventspils Kultūras centra sieviešu koris “Venda”. Koncertā pie klavierēm būs arī pats autors, piedalīsies aktieris Raimonds Celms un instrumentālā grupa. Programmas centrā - jaundarbs “Ziemassvētku mistērija”, kas tapis, komponistam iedvesmojoties no Ventspils Livonijas ordeņa pils akustikas un tās arhitektūras. “Unikāla akustiskā telpa, kura tiks izmantota  arī kā mūzikas izteiksmes līdzeklis, izvietojot kora balsu grupas dažādās  pils vietās, tā radot tikai Ventspils pilij raksturīgu skanējumu! Jaundarbā izmantoju latīņu tekstu, kas vēsta  par mūžīgām garīgām vērtībām un muzikālās alūzijas gan par viduslaikiem un mūku dziedājumiem, gan mūsdienām raksturīgas tēmas” – saka komponists Valdis Zilveris, kurš savulaik absolvējis Ventspils Mūzikas vidusskolu, bet šogad nosvinēja savu 60. dzimšanas dienu. 1975. gadā izveidotais Ventspils sieviešu koris “Venda” šī gada Dziesmu svētku “Koru karos” saņēma Lielo balvu, to vada Anitra Niedre un Rudīte Tālberga, kura telefonintervijā stāsta par sadarbību ar komponistu, komandas garu un ieceri "Ziemassvētku mistērijas" laikā apdzīvot visu Ventspils Livonijas pili no pagraba līdz bēniņiem. Valdis Zilveris atklāj, vai šis autorkoncerts ir turpinājums viņa dzimšanasdienai vasarā un domāts kā parāda atdošana klausītājiem. Uzzinām par Valda sadarbību ar koriem un iepazīšanos ar " Vendu", par atteikšanos no vēsturisko faktu izmantošanas “Ziemassvētku mistērija” un Ziemassvētku brīnumiem Valda dzīvē šobrīd. Inta Pīrāga: Cik noprotu, domas par mistēriju raisījās, esot pilī ar bagāto vēsturi. Vai tev bija izdevība tur pabūt arī vienam, arī brīžos, kad tur nav gaismas, naktī? Valdis Zilveris: Naktī diemžēl nebiju (smejas). Tiešām liels paldies Rudītei un Anitrai. Mēs pavasarī aizgājām uz pili. Ik pa brītiņam kādā stūrītī nozudu no meitenēm, lai mazliet uzķertu šīs pils vibrācijas un vēsturisko enerģētiku, kas nāk no sienām. Vieta, kurā agrāk bija baznīcas telpa, - ļoti iespaidīga. Pēc šī brauciena man iespaidu bija ļoti daudz, es ilgu laiku tikai domāju un uzmetu kādus muzikālos materiālus. Bija vajadzīgs laiks, lai šī ideja nobriestu. Vai strādājot pie šī darba, ņēmi vērā kādus pils vēsturiskos notikumus? Kā pie tevis atnāca teksts? Saprotu, ka tas ir latīņu valodā. Vispirms man bija doma izmantot arī kādus vēsturiskos notikumus, bet tad mēs runājām ar ļoti radošu, talantīgu režisori Initu Pelsi, un tad arī no šīs idejas atteicāmies. Šīs mistērijas pamatā tomēr ir garīgs raksturs un ne tikai atbilstošs Ziemassvētkiem, bet jebkuram laikam. Kad mācījos konservatorijā pie sava izcilā skolotāja Paula Dambja, viņš manu uzmanību pievērsa Karla Orfa mūzikai. Man jau studiju laikā bija tāds sapnis - ja es spētu uzrakstīt kaut ko tik fantastiski skaistu un grandiozu kā Carmina Burana… (smejas) Laikam šis sapnis man ir mazliet pietuvojies. Redzēs, kā būs izdevies, bet jau 40 gadus dzīvoju ar šo sapni. 

Šoreiz mazliet netipiskā formātā, bet runājam par copi un medībām. Šoreiz saruna ar podkāsta "Ķeram lielo!" producenti un arī žurnāla Medības galveno redaktori Lindu Dombrovsku. Par atbildību, kontroli, kā makšķernieki izskatās no malas un arī par medībām! Noskaties epizodi un uzzini, kas jādara, lai iegūtu balvā EKA Duo makšķernieka divasmeņu nazi no OUTDOOREXPERTS.LV  @outdoorexpertslatvia7605  veikaliņa! https://outdoorexperts.lv/lv/nazis/17-eka-duo-fish-knife.html Epizodi veido: Indulis Burka, Arvis Ančevskis, Linda Dombrovska Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ makšķernieku KALENDĀRS ar ieteicamajām copes dienām: https://abonesana.latvijasmediji.lv/abonesana/38 https://www.lielaisloms.eu/

Stāsta Ojāra Vācieša muzeja vecākais speciālists Mārtiņš Bērziņš Ojāram Vācietim ārkārtīgi patika pastaigāties. Mazie pastaigu loki turpat Pārdaugavā – uz Arkādijas parku, uz Āgenskalnu, apkārt Māras ezeram. Oficiāli tas, protams, ir Māras dīķis, bet Ojārs Vācietis teica – Māras ezers. "Un dīķis nav dīķis, jo dīķis ir līķis, tev būs to par ezeru saukt," viņš raksta vienā no saviem dzejoļiem. Dzejnieks Aivars Neibarts teica – Māras okeāns, bet Ojāram Vācietim bija Māras ezers. Garie pastaigu loki Ojāram Vācietim reizēm bija pāri visai Rīgai. Desmit, piecpadsmit, arī divdesmit vai vairāk kilometru dienā. Viņam bija tādas pastaigas "no govīm līdz govīm". Reizēm Dzejnieks kopā ar sievu – dzejnieci Ludmilu Azarovu – kāpis taksometrā vai sabiedriskajā transportā un abi braukuši uz Rīgas nomalēm, līdz ieraudzījuši govis, un tad kājām gājuši pāri visai Rīgai, līdz atkal ieraudzījuši gotiņas. Pēc pastaigām Ojārs Vācietis un Ludmila Azarova gājuši mājās un pētījuši savus noietos maršrutus vēl ulmaņlaikos izdotajā Rīgas plānā. Viņiem interesēja sajust noieto ceļu nedaudz vēsturiskā perspektīvā. Šajā plānā Rīga vēl ir krietni mazāka un, piemēram, Brīvības iela ir Brīvības iela, ne tā kā Vācieša laikā, kad tā bija Ļeņina iela. Atgriežoties no pastaigām, vakaros Ojārs Vācietis reizēm mēdzis spēlēt klavieres. Viņš nebija mācījies mūzikas skolā, bet klavierspēli apguvis pašmācības ceļā. Klavieres pēc būtības bija sievas Ludmilas, bet Ojārs reizēm piesēdies un labprāt uzspēlējis. Ne nu gluži Šopēnu, bet, piemēram, dziesmu "Miglā asaro logs" ar dzejnieka Aleksandra Čaka vārdiem. Aleksandrs Čaks Ojāram Vācietim ir ļoti nozīmīgs dzejnieks. It īpaši sešdesmitajos gados: kad pie Dzejnieka atnāca viesi, viņš ļoti labprāt piesēdās pie klavierēm un nedaudz uzspēlēja. Garās pastaigas ietekmējušas arī Ojāra Vācieša dzeju. Viņš daudzējādā ziņā ir urbāns dzejnieks. Viņam ir tādi dzejoļi kā "Arkādija", "Pārdaugavas pasāžas", "Māras minivīzijas", "Zaķusala", "Lucavsala", "Āgenskalna tirgus rīts... Ar laiku Pārdaugava Ojāram Vācietim kļuvusi aizvien nozīmīgāka. Kā stāstījusi Ludmila Azarova, šī vieta sākusi veidot viņa uztveri, izglītot dvēseli. Viņa raksta: "Uzradās kaimiņi. Laika robežas neeksistēja, tāpēc tepat Dārtas ielā varēja satikt Krišjāni Baronu, domās iegrimušu. Johans Kristofers Broce stāvēja ezera krastā ar molbertu un pasteļu krītiņiem. Kopā ar Raini un Aspaziju varēja pastaigāties zem arkas Arkādija parkā. Rihards Vāgners drūms sēdēja pie galda un domāja, ka pienācis laiks bēgt no Rīgas. Cenders, Stradiņš, Straubergs, Dārziņš, Purvītis, Tone, Plūdons, Merķelis, Kants, jā arī Kants, pavisam tuvu – Karalaučos, Akuraters – pāri ielai, Brīvzemnieks tepat aiz stūra." Kādā no pastaigām Ojārs Vācietis redzējis, ka tiek lauzts ārā bruģis, lai varētu noasfaltēt ielu. Dzejnieks jautājis strādniekiem, ko darīs ar šiem akmeņiem. Viņam atbildējuši, ka vedīs uz kādu purvu vai mežmalu. Ojārs Vācietis nav bijis ar mieru. Viņš samaksājis ceļu strādniekiem 25 rubļus un akmeņus aizvedis uz savām mājām un uzdāvinājis savai Ludmilai. Pie Ojāra Vācieša dzīvokļa logiem joprojām stāv divas bruģakmeņu kaudzes. Ludmila Azarova šo dāvanu patiesi spēja novērtēt. Kā viņa reiz teica: "Nebūtu mēs satikušies filoloģijas fakultātē, iespējams, mēs būtu satikušies ģeogrāfijas fakultātē." Gan Ojāram Vācietim, gan viņa sievai Ludmilai ļoti interesēja visa dzīvā un nedzīvā daba – koki, putni, dzīvnieki un arī akmeņi. Turklāt bruģakmeņi jau nav vienkārši akmeņi, tiem ir arī simboliskā, kultūrvēsturiskā nozīme. Tas ir bruģis, pa kuru reiz, iespējams, staigājuši tie paši iepriekšminētie – Dārziņš, Rainis vai Aspazija.  

Jaunākajā epizodē runājam ar makšķerēšanas entuziastu Gati Ernstsonu, kurš piedalās nozīmīgā pētījumā, proti, zandartu un līdaku marķēšanā. Ieraksta laikā Gatis šogad vien nomarķējis jau 99 zivis, ceros vēl sasniegt 100. Sarunas laikā skan dažādas interesantas atklāsmes, ko atklāj šis pētījums. Tas attiecas uz zivju migrāciju, uzturēšanās vietām un arī grauj mītus par zivju atlaišanu. LIELAIS LOMS Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ makšķernieku KALENDĀRS ar ieteicamajām copes dienām. https://abonesana.latvijasmediji.lv/abonesana/38 https://www.lielaisloms.eu/

"Lielo" nodokļu izmaiņu nākamgad nebūs; cels akcīzi tabakai un alkoholam. Ukraina gatavo lietu pret Krieviju par tīšā bada izraisīšanu kara laikā pret Ukrainu. No šodienas dažādās Latvijas vietās, tostarp Rīgā un Kurzemes reģionā, kā arī vairākās ostās sāktas valsts aizsardzības mācības "Namejs 2023". Lai runātu par turpmāko atbalstu Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju, vizītē Latvijā ieradies Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss. Tiesībsarga birojs rosina pašvaldībās noteikt vienotu kārtību, kā izskata bārņtiesu darbinieku ētikas pārkāpumus.

Nupat aizvadīts 9. maijs, kas agresorvalstī Krievijā tiek plaši atzīmēts, svinot Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā. Turpinoties karam Ukrainā, šogad svinības gan bijušas visai pieticīgas un arī militārā parāde Sarkanajā laukumā uzskatījusies bēdīgi. Lai arī daudzas Otrā pasaules kara cīņas tika izcīnītas tieši Ukrainā un 9. maijs arī Ukrainai ir ļoti nozīmīgs, tomēr turpmāk Ukraina vēlas šajā datumā atzīmēt Eiropas dienu. Taču aktīvā kara darbība Ukrainā turpinās jau gadu un trīs mēnešus un abas puses gatavojas pavasara pretuzbrukumam. Ukraina turpina apkopot spēkus, lai dotu triecienu iebrucējiem, Krievijas spēki turpina stiprināt savas ieņemtās pozīcijas, lai šo pretuzbrukumu atvairītu. Kad šāds pretuzbrukums varētu sākties, kādi ir spēku samēri un kādas ir to stiprās un vājās puses? Aktualitātes vērtē Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Ierakstā viedokli izsaka analītiskā centra "Apvienotā Ukraina" eksperts Dmitro Levus. 9. maijs Sarkanajā laukumā un citur Uzvaras dienas svinības 9. maijā ir mūsdienu Krievijas svarīgākais datums, samērojams varbūt vienīgi ar Jaungadu. Putina režīma un tā būvētās „Krievu pasaules” ideoloģiskā ass ir Krievijas cīņa un uzvara Otrajā pasaules karā – ķīla nācijas pastāvēšanai un atdarināms paraugs. Uzsākot pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Kremļa saimnieks pozicionēja kaimiņvalsti kā „nacistisku” – tātad, principiālu un nesaudzīgi apkarojamu ienaidnieku. Karš izrādījās pavisam citāds, nekā bija sapņots aiz zobainās sarkano ķieģeļu sienas, un acīmredzami pavisam citādas ir arī 9. maija svinības Sarkanajā laukumā. Kad pirms nedēļas virs Senāta ēkas Kremlī nakts vidū eksplodēja kāds bezpilota lidaparāts, par ko joprojām nerimst versijas un spekulācijas, tika pieļauts, ka parādi varētu atcelt vispār vai ka Putins neuzdrīkstēsies ieņemt vietu atklātajā tribīnē pie Kremļa sienas. Šie pieņēmumi neapstiprinājās – vadonis bija savā vietā un uzrunāja klātesošos. Bija pat vairāki augsti viesi: ne tikai Baltkrievijas valdonis Lukašenko, bet arī visu Centrālāzijas valstu prezidenti un pat Armēnijas premjers Pašinjans. Komentētāji nu zīlē, ar kādiem draudiem vai pielabināšanu viņi turp atvilināti, lai ne tikai kaut cik apliecinātu notikuma statusu, bet arī kalpotu kā dzīvais vairogs pret iespējamu uzbrukumu. Iztrūka 9. maijā ierastais kara aviācijas pārlidojums, savukārt tehnikas kolona izskatījās pat drusku groteska – izņemot vienu antikvāro tanku T-34, tajā vispār nebija kāpurķēžu bruņutehnikas. Ja nebūtu platformu ar pretgaisa raķetēm S-400 un starpkontinentālajām ballistiskajām „Jars”, attiecīgais tehnikas komplekts vairāk atbilstu kādai Trešās pasaules valstelei. Kā spilgtāko elementu vadoņa runā novērotāji atzīmē paralēli starp t.s. Lielo tēvijas karu un pašreizējo karu Ukrainā, sakot, ka pret Krieviju tiekot vests „īsts karš”, un, tādējādi, mēģinot uzdot agresoru par to, kurš aizstāvas. Šogad izpalikusi arī pēdējo gadu Krievijas 9. maija tradīcija – t.s. „Nemirstīgā pulka” gājieni. Iemesls, visdrīzāk, ir bažās, ka gājienu dalībnieki varētu iedomāties līdzās reiz karojušajiem vectēviem iznest apskatei pašreizējā karā kritušo portretus. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmdien paziņojis, ka iesniedz parlamentam likumprojektu, ar kuru paredzēts atcelt līdz šim pieņemto Uzvaras dienas svinēšanu 9. maijā. Turpmāk Ukrainai būtu jāatzīmē tikai Piemiņas un samierināšanās diena 8. maijā, savukārt 9. maijā jāsvin Eiropas diena. Tas, ko visi gaida Laikam ejot un pavasara saulei žāvējot Ukrainas melnzemi, arvien saspringtākas kļūst Ukrainas Bruņoto spēku ofensīvas gaidas. Nu jau lēš, ka ukraiņiem vajadzētu uzbrukt kuru katru dienu, izskan pat viedokļi, ka uzbrukums jau faktiski esot sācies, tikai neesot vēl samanāms ar nelietpratēja aci. Ukrainas premjerministrs Deniss Šmihaļs, 9. Maijā intervijā britu raidsabiedrībai „Sky News” izteicies, ka tiekot gaidīts izdevīgs brīdis. Tāpat virmo dažādi ieskati par to, vai uzbrukumam būs viens ģenerālais virziens, vai spiediens tiks izdarīts vairākās vietās vienlaicīgi. Dažas pazīmes liek domāt, ka visnestabilāk okupācijas spēki jūtas dienvidrietumos – Hersonas un Zaporižjas apgabalu okupētajās daļās. Šeit notiekot iedzīvotāju masveida izvešana tālāk no frontes līnijas. Kā intervijā telekanālam „Nastojaščeje vremja” stāsta okupētā Berdjanskas rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Viktors Dudukalovs, obligāti evakuēties liekot okupācijas institūcijās un dienestos strādājošajiem, pārējie tiek aicināti izbraukt brīvprātīgi; daudzi cenšoties aizbraukt arī pēc pašu iniciatīvas. Pagaidām izbraukušie tiekot nometināti ostas pilsētā Berdjanskā pie Azovas jūras. Tikmēr nerimstas Krievijas spēku uzbrukuma darbības Bahmutā, kuras mazākā daļa joprojām ir ukraiņu rokās. Šeit galvenais triecienspēks joprojām ir Vāgnera privātās militārās kompānijas kaujinieki. Kompānijas vadītājs Jevgeņijs Prigožins turpina pārsteigt ar kategoriskiem videovēstījumiem. Pirms dažām dienām viņš paziņoja, ka Krievijas bruņoto spēku vadība turpinot ignorēt „vāgneriešu”  vajadzības pēc munīcijas, tāpēc viņa cilvēki pastiprināti iet bojā, un piedraudēja 10. maijā, t.i. šodien, izvest savas vienības no frontes. Tiesa, vakar viņš paziņoja, ka „Vāgners” tomēr paliekot Bahmutā. Tāpat vakar par „Putina pavāru” nereti dēvētais Prigožins sasniedza jaunu atļaušanās līmeni, kad vēl vienā videouzrunā, kur atkal zūdījās par munīcijas trūkumu, piesauca kādu „laimīgo vectētiņu”. Aiz šī apzīmējuma diezgan skaidri jaušams pats Krievijas vadonis. Citējot Prigožinu: „Laimīgais vectētiņš domā, ka viņam iet labi. Ja viņam izrādīsies taisnība – Dievs dod visiem veselību! Bet ko darīt valstij, mūsu bērniem, mazbērniem, Krievijas nākotnei – un kā uzvarēt karu, ja pēkšņi nejauši (es vienkārši pieļauju) izrādīsies, ka šis vectētiņš ir pēdīgais sūda idiots?” Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

21. gadsimts ir datu laikmets – ikkatrs mūsu solis tiek fiksēts elektroniskos datos, sākot ar vizītes pieteikšanu pie ārsta, beidzot ar iepirkšanos internetā. Tie vērtīga valūta, kas funkcionēt biznesam, drošībai, attīstīties zinātnes un tehnoloģiju jomā un tajā pašā laikā radīt jaunas neērstības mums pašiem. Kādus datus par sevi sniedzam apzināti un neapzināti, kam tie pieder un kādas ētikas problēmas redzamas datu izmantošanā dažādās nozarēs, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska un Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs.