Podcasts about iepaz

Raidījumu esam veltījuši Baltijas jūrai un vairākiem interesantiem pētījumiem, kas atklāj jaunus faktus par mūsu jūru. Latvijas Hidroekoloģijas institūta biologi veikuši pētījumus gan par atjaunojošajām akvakultūrām Baltijas jūrā un to, kā aļģes un gliemenes varētu palīdzēt uzlabot ūdens kvalitāti, gan par to, kā ziemas ļauj prognozēt cianobaktēriju jeb zilaļģu ziedēšanu vasarā. Iepazīstam dažādos pētījumus! Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Maija Viška, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Anda Ikauniece un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Ineta Liepiņa-Leimane.   Kas liek ledum būt slidenam un kā to sacensībās padara vēl slidenāku? Slidu, kamaniņu un hokeja nūju skaņas pašlaik XXV ziemas olimpisko spēļu laikā Milānā un Kortīnā dzirdamas daudz. Olimpiskā ledus saķere un slīdamība ir vesela fizikas un ķīmijas principu buķete, un tieši olimpiādes laikā šis temats, piemēram, ātrslidošanas kontekstā, plašāk pētīts rakstā tiešsaistes žurnālā “National Geographic”. Ledus slīdamības principi labi zināmi ir Mārtiņam Rubenim, Rīgas Tehniskās universitātes Sporta tehnoloģiju centra vadītājam, kā arī Latvijas izlases trenerim, inženierim-mehāniķim kamaniņu sporta izlasei olimpiskajās spēlēs Kortīnā. Mārtiņš arī bijis pirmais sportists neatkarīgās Latvijas sporta vēsturē, kurš izcīnījis medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs, un tā bija bronzas medaļa 2006. gadā Turīnā, Itālijā. Ar Mārtiņu tiekamies attālināti, jo viņš atrodas Kortīnā. Ar viņu runājam par svarīgākajiem principiem, lai ledus labi slīdētu. Vai tā tas ir bijis Kortīnā?

Turpinām tradīciju raidījumā - iepazīt jauno sociālantropologu pētījumus. Šogad to vidū ir gan nēģu zveja Salacgrīvā, gan sociālantropoloģiski novērojumi bērnu rotaļlaukumus, gan zaļo inovāciju ieviešana slimnīcu vidē. Sociālā antropoloģija ir tāda interesanta nozare, kas palīdz labāk izprast cilvēkiem pašiem sevi. Kādi tad mēs esam, kā veidojas mūsu attiecības citam ar citu un apkārtējo vidi - tas viss nonāk sociālantrolologu uzmanības lokā. Ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa Universitātes sociālantropoloģes Līga Sleņģe, Signe Nikolājeva un Zanda Gailuma-Zohra, kuras izstrādājušas savus maģistra darbus.  Iepazīstam gada augu – lāceni un gada koku – parasto ievu Interesanti, ka gan Botāniķu biedrība, izvirzot lāceni par gada augu, un attiecīgi Dendrologu biedrība gada koka titulu piešķirot ievai, nav to darījuši tāpēc, ka minētie nominanti būt īpaši apdraudēti vai paši kam dabā kaitējuši. Iemesls ir, lai vairāk izpētītu un uzzinātu par to stāvokli dabā un dzīvotnēm, kur mīt ieva un lācene. Sākam ar gada augu – lāceni, saldo dzintardzelteno purva ogu. Kā teic Latvijas Botāniķu biedrības pārstāve un šī gada auga nominanta izvirzītāja Vija Kreile, tad lācene nav reta oga, tomēr ne viscaur purvā tā ir sastopama. Šī gada laikā botāniķi centīsies noskaidrot, kā purva izmēri, konkrēti purva malas,  nosaka lāceņu daudzumu šajā dzīvotnē. Interesējamies arī, kāpēc lāceņu ievārījums ir krietni dārgāks, salīdzinot ar citiem šādiem kārumiem burkās. Vēl skaidrojumu par minētajām ogām sniedz Latvijas Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētāja Anete Pošiva-Bunkovska. Gada koks – parastā ieva ir gan upju palieņu veselības indikators, gan viegli indīgs, tomēr ārstniecības augs un diezgan labi tiek galā ar savu kaitēkli – tīklkodi. Vairāk ar parasto ievu iepazīstina Latvijas dendrologu biedrības valdes pārstāvis Gvido Leiburgs. -- Par dzelteno stērsti stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.  

Raidījumā viesojās medija Tuvuma.lv dibinātāja un galvenā redaktore Aija Volka. Aija ir nodibinājuma ''Kristīga dzīvesveida izpētes fonds'' un fonda uzturētā medija ''Tuvumā'' dibinātāja. Aijas vīzija ir ar medija ''TUVUMĀ'' palīdzību savest kopā cilvēkus, lai nestu mieru Latvijā, Eiropā, pasaulē.

Par amerikāņu avangarda teātra režisoru, dramaturgu un vizuālo mākslinieku Robertu Vilsonu, kurš mainījis mūsdienu teātra valodu un kura projekts "UBU" būs skatāms arī Latvijā, Kultūras rondo iztaujājam teātra zinātnieces Valdu Čakari un Zani Radzobi. 6. un 7. februārī Rīgā, "Hanzas peronā", izrādīs "UBU" — leģendārā amerikāņu režisora Roberta Vilsona projektu. "Būtu grēks neskatīties Vilsonu, ja to atved klāt," ir teicis kāds teātra kritiķis. Tāpēc, gaidot izrādi "UBU" Rīgā, nolēmām, ka par Robertu Vilsonu ir jāpastāsta vairāk. Gan par to, ka viņš radīja jaunu teātra valodu, gan kurus darbus, ko sauc par ikoniskiem, un tās nav tikai teātra izrādes, vajadzētu noskatīties. "Domāju, ka svarīgi ir pateikti, kāpēc Vilsons man liekas gandrīz unikāls. Viņa karjera ir ļoti gara. Viņš ir sācis 70. gados un aktīvi strādājis līdz pat savai nāvei, un visu laiku bijis topā. Tā nenotiek," bilst Zane Radzobe. "Gandrīz 60 gadi mākslā un visu laiku būt vērtīgam, būtiskam un pašā virsotnē — tas ir ļoti neparasti. Līdz ar to Vilsonu var skatīties hrestomātiski, jo ir liels posms, kas ir hrestomātisks postmodernisma piemērs." "Vilsona laikam arī ir viens no pēdējiem lielajiem, ģeniālajiem režijas teātra pārstāvjiem," turpina Zane Radzobe. "Režisors teātrī nozīmē nevis cilvēku, kas tehniski veido izrādi, bet lielie režisori nāk ar savu unikālu pasaules skatījumu, unikālu estētiku. Iemesls, kāpēc Vilsonu vajag redzēt kaut vai vienu reizi, jo bez Vilsona teātris, kāds tas ir mūsdienās, neeksistētu, jo viņš ļoti daudz ir izmainījis. No otras puses Vilsonu nedrīkst arī kopēt, jo tiklīdz kaut kas izskatās tāpat, bet nav Vilsons, tā ir zādzība. Īsto lietu redzēt ir ļoti svarīgi." -- Roberts Vilsons ir cilvēks, kurš radījis jaunu teātri. Viņa estētika pilnībā pārveidoja priekšstatus par to, kā domāt skatuvi: gaisma kļuva par aktiera partneri, žests — par jēgu, bet klusums — par frāzi, no kuras nav iespējams novērst skatienu. "UBU" ir iestudējums, kuru iedvesmojusi revolucionārā Alfrēda Žari luga "Karalis Ubū", kas gadsimtu mijā apvērsusi teātra priekšstatus, kā arī Žoana Miro vizuālais mantojums — mākslinieks daudzkārt atgriezies pie Ubū tēla, radot savas slavenās groteskās figūras. Vilsona izrādē šī mākslinieciskā pasaule pārtop dzīvajā skatuves glezniecībā: lelles, sirreāli objekti, apzināti groteski tēli — viss atdzīvojas, smejas, biedē un atmasko. Tas ir alegoriju teātris, kurā komiskais un šausminošais pastāv līdzās. Šeit vara ir mūžīgs balagāns, nežēlība — smieklu otra puse, bet skatītājs — absurda liecinieks, kas pēkšņi kļūst par realitāti. Ar šo darbu Vilsons runā par to, par ko nedrīkst klusēt: par tirāniju, barbarismu un cilvēka dabu, kas tiecas atkārtot savus visbriesmīgākos lokus.  

Kas mudina būt cilvēcīgam vistumšākajos laikos, kad palīdzīgas rokas sniegšana var nest traģiskas sekas pašam? Kur saduras vispārcilvēcīgas vērtības un morāle un sākas pašsaglabāšanās instinkts? Iepazīstam Žaņa Lipkes dzīvesstāstu. Kas bija šis vienkāršais strādnieks un kāds bija viņa veikums ebreju glābšanā Otrā pasaules kara laikā? Raidījuma viesi vēsturnieks, Latvijas vēstures institūta direktors un vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un muzeja "Žaņa Lipkes memoriāls" direktore un publiciste Lolita Tomsone. Holokausta liecinieka monogrāfija. Saruna ar Marģeru Vestermani. 2. daļa 2025. gada septembrī savu simtgadi svinēja vēsturnieks, muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs, ilggadējs vadītājs un aizvien kurators Marģers Vestermanis. Jubilejas brīdī dienasgaismu ieraudzīja viņa ilgi lolotā grāmata “Cilvēcība tomēr nebija mirusi”. Ar Marģeru Vestermani tikāmies pagājušā gada nogalē, un ir apritējis mēnesis kopš mūsu sarunas pirmās daļas šajā raidījumā. Tajā izcēlām to, kā vēl pirms Otrā pasaules kara pieņēmās spēkā represijas pret ebrejiem, par Vestermaņa sāpīgo pieredzi Rīgas geto, kā arī ģimenes zaudēšanu Rumbulas masu slaktiņos nacistu okupācijas laikā. Taču grāmatas nosaukums jau saka priekšā, kā arī milzīgas nežēlības apstākļos bija cilvēki, kuri ebrejiem sniedza palīdzīgu roku. Ceturtā un piektā nodaļa stāsta par ebreju glābēju fenomenu, ir uzskaitīti vārdi un uzvārdi šiem glābējiem un izglābto cilvēku skaits. Šoreiz sarunas otrā daļa, interesējamies, cik ilgā laika posmā vēsturnieks ir apkopojis grāmatā ietvertos datus. Runa ir par desmitgadēm. Kāpēc tā, to skaidro Marģers Vestermanis.

Turpinām iepazīt tekstus kolektīvajā monogrāfijā “Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870-1940”. Šoreiz lielāku uzmanību pievēršam Baltijas vācietēm un latviešu tautasdziesmām vāciski sarunā ar literatūras zinātnieci Māru Gruduli un runājam par sieviešu vēsturi kopumā starp publisko, privāto un politisko ar šīs monogrāfijas sastādītāju literatūras zinātnieci Evu Eglāju-Kristsoni. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds klajā laidis kolektīvo monogrāfiju “Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870-1940”. Autoru kopdarbs izgaismo nozīmīgus procesus Latvijas vēsturē, kas līdz šim nav pietiekami pētīti, īpaši attiecībā uz sieviešu lomu sabiedrības un kultūras veidošanā. Par sieviešu balotēšanos Saeimas vēlēšanās un deputātes darbu Ceturtajā Saeimā ar pētniecēm runājām jau decembrī. Ineta Lipša un Liene Dreimane stāstīja par sieviešu tiesību aktīvistēm starpkaru Latvijā un biedrošanās brīvības nozīmi, izceļot ietekmīgākās sievietes politikā, piemēram, Bertu Pīpiņu, Zelmu Cēsnieci-Freidenfeldi un Aspaziju.   

Gadu sākam ar jaunu rubriku, kurā kopā ar ornitologiem iepazīsim putnus mūsu dārzos, pļavās un mežos. Putni ir dabas procesu vēstneši, tie mūs pavada ikdienā arī gada tukšākajos un klusākajos mēnešos, un ne viens vien saikni ar dabu izjūt tieši vērojot zīlītes barotavā, vai izjūt īpašu saviļnojumu, redzam atgriežamies gājputnus.  Šoreiz ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par meža pūci. Meža pūce ir parastākā no Latvijas pūču sugām.  Tā labāk jūtas kārtīgos mežos, bet dzīvo arī parkos, pat pilsētās, kur ir visādi grauzēji, kas pūcei tīri labi garšo. Viņai svarīgi, lai būtu koki ar lieliem dobumiem. "Meža pūces balsi var dzirdēt jau ziemā, tāpēc ka meža pūce ir nometnieks, nekur daudz apkārt neblandās, dzīvo šeit visu gadu. Jau ziemā varam dzirdēt pūču balsis. Dziedāšanas jeb sasaukšanās maksimums parasti ir kādu pusstundu pēc saullēkta, un ir jāieklausās uzmanīgi, lai dzirdētu visu dziesmu, jo meža pūce ir kā lielie mākslinieki ar lielajām pauzēm, starp dziesmas daļām ir pauzītes, tāpēc reizēm pat nedzirdam visu. Ir vērts piestāt un paklausīties," skaidro Viesturs Ķerus. Reizēm gadās dzirdēt meža pūci arī dienā, bet ir jāuzmanās, jo tas var būt sīlis, kas ākstās, reizēm cilvēki sajauc arī lauka baloža ūjināšanu ar meža pūces dziesmu. Ligzdot meža pūces sāk stipri agri. Īpaša pilsētās ir zināmi gadījumi, kad jau marta vidū pūču mazuļi atstāj ligzdas.  Tā kā pūce ir nakts dzīvnieks, visbiežāk mēs viņu neredzam, tikai dzirdam viņas balsi. Pūce arī medī klausoties, tad pati, ja neskaita to sasaukšanos, cenšas uzvesties pēc iespējas klusāk. Tāpēc pūcēm spārnu švīkstoņas vispār nav. Viņām spalvas ir tādas, kas ļauj lidot ļoti klusu.  "Ja nu gadās redzēt dienā pūci, kas sēž kaut kur uz kāda egles zara un izliekas par kādu koka stumbenīti, tad respektējiet viņas izlikšanos un ejiet klusām prom, lai viņa tur sēž. Ja jūs viņu iztraucēsiet, nav tā, ka pūce būtu dienā akla un nevarētu palidot. Bet pūce ļoti nepatīk vārnām. Ja viņai nāksies no savas slēptuves izlidot pa dienu, ir liela iespēja, ka viņai drīz vien klups virsū vesels bars vārnu. Tāpēc ļaujiet pūcei mierīgi pasēdēt tur, kur viņa sēž, un neiztramdiet viņu," mudina Viesturs Ķerus.

Pievēršot uzmanību vecu mežu nozīmei, Latvijas Ornitoloģijas biedrība par 2026. gada putnu izvēlējusies apodziņu jeb mazāko no Latvijas pūcēm. Eiropā kopumā apodziņu populācija ir stabila, un daudzās valstīs apodziņu skaits palielinās, taču Latvijas Ornitoloģijas biedrības īstenotais plēsīgo putnu monitorings Latvijā rāda šīs sugas lejupslīdi. Pēdējos 20 gados apodziņu skaits Latvijā sarucis par 45%, un tāpēc šī suga klasificēta kā nacionālā līmenī apdraudēta un iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Iepazīstam gada putnu 2026 - ko tas ēd, kur dzīvo, kā to varam pamanīt, sadzirdēt un nosargāt? Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, bioloģijas zinātņu doktors Viesturs Ķerus un Latvijas Dabas fonda pārstāvis, ornitologs Jānis Ķuze. Viesturs Ķerus: Parasti, kad izvēlamies gada putnu, iemesli ir vairāki. Cilvēkus aicinām ziņot par šo sugu "Dabasdati.lv", bet visbiežāk mēs izvēlamies arī sugu, kam neklājas labi. Mēs zinām, ka apodziņu populācija ir samazinājusies, un šobrīd viņš ir Latvijā apdraudēta suga. To mēs arī redzēsim jaunajā Sarkanajā grāmatā, kam šogad plānots iznākt, un kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc mēs izvēlējāmies apodziņu. Un mēs zinām, ka būtisks iemesls tam, kāpēc apodziņiem tik slikti klājas, ir tas, kā mēs apsaimniekojam mežus. Esam daudz dzirdējuši, kā tiek mēģināts, ja tā var teikt, nomelnot vecos mežus un apodziņš ir viena no sugām, kam vecie meži ir īpaši svarīgi. Tāpēc mēs griba, stāstīt arī par to. Varbūt cilvēkiem, kam vecs mežs kā tāds nešķiet tik interesants, palīdzēs to izprast šis karognesējs - mazā, jaukā pūcīte apodziņš. Tiesa, Latvijā īsti nevarētu izdzīvot putnu suga, kas var dzīvot tikai vecos mežos, jo mums vecu mežu nav palicis tik daudz. Bet veci meži apodziņam ir labākā dzīvotne.  Jānis Ķuze: Tieši šobrīd ir labas izredzes apodziņu redzēt arī pie mūsu mājām, jo apodziņi ziemās mēdz uzturēties cilvēku mītņu tuvumā. Mēs pie mājām mēdzam barot zīlītes, līdz ar to par barības trūkumu te īsti sūdzēties nevar. Sīkie putni, tādi kā zīlītes, ir apodziņa pamatbarība, tāpat kā sīkie zīdītāji, tādi kā strupastes, piemēram. Bet ligzdošanas laikā apodziņi ir sastopami galvenokārt vecos mežos, vēlams tādos, kas ir strukturāli daudzveidīgi, kur ir veci koki, kur ir kritalas. Un pats svarīgākais, kur ir daudz dobumainu koku, jo apodziņš ir dobumperētājs, bet paši dobumus nekaļ. Veci mežu ir piemēroti dzeņiem, tāpēc ka tur ir daudz barības šajos atmirstošajos kokos, un kur ir daudz dzeņu, tur arī dobumi un attiecīgi vieta arī citiem dobumperētājiem. Apodziņš ir mazākā Eiropas pūcīte. Tas ir 50 līdz 100 gramus smags putniņš, kas ir aptuveni mājas strazdu izmērā. Dižraibā dzeņa dobuma skreja ir aptuveni piecu centimetru diametrā. Putniņam jābūt spējīgam tādā ielīst. Maziņš putniņš. Kad mikroorganisms vairs nav vienkārši organisms, bet jau tiek saukts par dzīvnieku?  Mikroorganisms vai dzīvnieks - tāds ir jautājums. Varētu šķist, ka mūsdienās ar pašreizējām pētniecības metodēm viss ir skaidrāks par skaidru, un zinātniekiem vairs nebūtu jālauza galva, kuru organismu kādā kategorijā ierindot. Bet sarunas gaitā ar ģenētiķi, Latvijas Universitātes profesoru Īzaku Rašalu ātri vien top skaidrs, ka nemaz tik vienkārša tā lieta nav. Ir pamatpīlāri, pie kuriem pieturēties, taču dzīvās dabas pasaulē allaž eksistē atkāpes no vispārpieņemtā. 1675. gadā pirmā mikroskopa izgudrotājs Antonijs van Lēvenhuks atklāja vienšūņus jeb protozojus, pie kuriem pieder amēbas, eiglēnas un daudzi citi organismi, un, tā kā tie ir kustīgi, tad savulaik patiešām varēja šķist, ka ir atklāti mazi dzīvnieciņi. Bet vai tie ir dzīvnieki un kas ir dzīvnieki? Skaidro Īzaks Rašals.

Izdevniecībā "Dienas Grāmata" klajā nācis sērijas "Es esmu…" darbs par latviešu dzejnieci un dramaturģi Aspaziju (1865–1943) – Ingas Ābeles romāns "Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu". Kultūras rondo sarunās un domās iepazīstam Ingas Ābeles Aspaziju, kopā pārrunājot viņas jaunāko romānu. Atveram arī Ingas Ābeles sastādīto Aspazijas dzejas izlasi. Inga ir audusi un ataudusi, no kurienes Aspazijai tā valoda, tēlainība un dramatisms. Un Tēva reize arī šoreiz skan vēl nedzirdēti. Šajā sarunā pauzes varbūt ir garākas nekā pierasts, un elpa vairāk dzirdama, bet šajā audeklā tas piedienas. Ļaujam laikam ritēt bez steidzināšanas.

Mākslas muzejā "Rīgas birža" pastāvīgo ekspozīciju papildina portreta miniatūru vitrīna. Kā uzsver projekta kurators Eduards Dorofejevs, ekspozīcijā redzam skaistāko un interesantāko, dažādu stilu un dažādu līmeņu miniatūras. Izmērā nelielie portreti atspoguļo gan kopējas Eiropas, gan Baltijas reģiona mākslinieciskās īpatnības 18. un 19. gadsimtā. Portreta miniatūru izlase, kas pēc kāda laika mainīsies, vispirms piedāvā iepazīties ar 43 darbiem.  

Labu festivālu var salīdzināt ar brīvnirēju, kura jēga ir kustībā, meklējumos un izzināšanā – tā starptautiskā jaunā teātra festivāla „Homo Novus” trīsdesmitgadei veltītā grāmatā raksta kuratore Gundega Laiviņa. Grāmata, kurā savas atmiņas un liecības par šo Latvijas teātra ainavas brīvnirēju, kas bieži vien gājis laikam pa priekšu un urdījis paplašināt teātra domu un valodu, raidījuma centrā. Kultūras rondo studijā izvaicājam grāmatas sastādītāju Gundegu Laiviņu.  Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” 30 gadu jubilejas izdevums “Homo Novus grāmata / The Book of Homo Novus” ir bilingvāls izdevums, kurā festivāla mākslinieki, veidotāji un dalībnieki  dalījušies ar atmiņām un liecībām par festivālu “Homo Novus”. Šī grāmata nav atmiņu klade, kas aicina priecāties par padarīto. Tās mērķis ir, balstoties 30 gadu pieredzē, samērot padarīto ar nākotnes tendencēm. “Homo Novus grāmatai” piemīt unikāla starpdisciplināra un starptautiska daba, kas ļauj Latvijai un latviešu valodai iekļauties plašākā sarunā par laikmetīgo teātri un festivālu kultūru. Līdzās citām tēmām grāmata aplūko festivāla kā formāta lomu jaunas teātra valodas, telpas un skatītāja attīstībā un ar teātra producēšanu saistītus ētiskas dabas jautājumus. Tās ir jomas, kurām Latvijas kultūrtelpā līdz šim veltīta salīdzinoši neliela uzmanība. Grāmata apkopo tās tendences, domāšanas un radīšanas paradigmas, kas dažādu iemeslu dēļ nav radušas vietu jauno laiku Latvijas teātra vēsturei veltītos izdevumos, kuru struktūru un akcentus nosaka pie mums dominējošā repertuārteātra sistēma.

„Iegriezos Varšavas grāmatnīcā netālu no Universitātes, pat nezinot, ka tur gaidāms dzejas vakars,” raksta Ingmāra Balode par savu pirmo tikšanos ar poļu 21. gadsimta dzejas balsi Romanu Honetu. Bet Guntars Godiņš igauņu dzejniekam Haso Krulla jautā: „Kā viņam radās ideja uzrakstīt kaut ko tik savdabīgu, ko var dēvēt par īso romānu dzejā, filozofisku, mitoloģisku un asociatīvu tekstu vai pat traktātu?” Tagad, kad "Punctum" apgādā izdotas gan Romana Honeta "ziema, maldi", gan Haso Krulla "Atvere. 86 dzejoļi" latviešu valodā, tiekamies ar abiem atdzejotājiem – Ingmāru Balodi un Guntaru Godiņu. Pārrunājam par atdzeju un dzejas pārcēlumiem no vienas valodas uz otru, meklējot atbilstošas zīmes. "No brīža, kad nolēmu studēt poļu valodu un iet arvien dziļāk, neviena tikšanās nav nejauša, jo kaut kā es tomēr tajā grāmatnīcā iemaldījos. Divi no trim autoriem, kuri tajā vakarā uzstājās, man ir kļuvuši tuvi, tos esmu atdzejojusi. Tādā ziņā tā bija pat liktenīga tikšanās. Bija brīnišķīgi sākt ar to, ka es dzirdu, kā poļu auditorija viņus dzird un klausās," stāsta Ingmāra Balode. Viņa atzīst, ka Romana Honeta dzeju iemīlējusi 2000. gadu sākuma. Apmēram pēc 10 gadiem viņš bija Dzejas dienu viesis. Tagad iznācis krājums. "Atdzejas soļi, manuprāt, ir skaistākie, ja tos nesteidzina un neiztraucē. Grāmata pie mums ir nonākusi šobrīd. Cerams būs vēl. "ziema, maldi" varētu būt labs sākums," vērtē Ingmāra Balode. Krājumu viņa pati dēvē par atdzejotāja izlasi, atzīstot, ka ne vienmēr visi kāda autora darbi, kas ietverti vienā krājumā, ir atdzejojami. Latviski izdotajā krājumā iekļauti gandrīz visu viņa dzejas krājumu piemēri. "Visvairāk tomēr ir no laikā, kas mums tagad šķiet jau diezgan tāls, tās 90. gadu beigas, 2000. gadu sākums. Tur ir kaut kāda tīrība un trauslums," bilst Ingmāra Balode. Guntars Godiņš ir atdzejojis jau vairākas Haso Krulla grāmatas. Iepazīstinot ar jaunāko krājumu, viņš stāsta, ka tajā ir asociatīvā domāšana, daudz atsauksmju uz uz reālo dzīvi, atsauce arī uz atmodas laiku, viņš runā par to. Un atsauces uz igauņu vienu no filozofiem, dzejniekiem Jānu Kaplinski Kāpēc 86 dzejoļi? To jāprasa pašam autoram, bet grāmatā nekas nav iekodēts. Kad var ķerties pie atdzejošanas, ja tu pats esi dzejnieks? Guntars Godiņš: Es uzskatu, ka, jā. Var iemācīties kļūt arī par dzejnieku atdzejojot. Tomēr atdzeja, kā mēs redzam, latviešu valodā ir būtībā viens vārds - dzeja un atdzeja. Ir pārdzejošana, atkal atdzejošana. Tur vajadzīga arī dzejnieka atbrīvotība, nevis sastingums pret oriģinālu, respekts pret oriģinālu. Brīva attieksme pret to, lai varam katrā valodā atrast pareizo ceļu un to oriģinālu kā spogulī parādīt. Varbūt tas ir mazlietiņ greizs, bet būs labāks, nekā burtiski pārtulkojot. Ingmāra Balode: Man atdzejas drosmi, kā esmu jau teikusi, dod līdzšinējie atdzejojumi, tā atdzejas skola, kura ir bagātinājusi latviešu valodu, literatūru, domāšanu no pašiem literatūras un domāšanas pirmsākumiem pierakstītajās formās.  Man šķiet ārkārtīgi būtiski, ka šī atdzejas sērija tiek pieteikta. Tas iedod tādu vērienu, ka mums būs iespēja ieraudzīt kādas radošas redakcijas, šajā gadījumā "Punctum" Arta Ostupa vadībā veidotu pārskatu par mūsu kaimiņu, mūsu līdzcilvēku dzeju. Viena no skaistajām lietām, ja uz atdzeju skatos no lasītāja viedokļa, jo par laimi, atdzejā es vēl esmu arī lasītāja pusē, ir tā, ka tev atliek ļauties, paļauties, un tu vienmēr tiksi pārsteigts. No atdzejas nevar aiziet tukšām rokām.     

Biodeja nav vienkārša deja, bet tās radīšanā izmantotas zināšanas antropoloģijā, fizioloģijā, neiroloģijā, psiholoģijā un pat  psihoterapijā, Par šo personības pilnveidošanas metodi saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar biodeju iepazīstina pirmās Baltijas Biodanza skolas absolvente, sertificēta Biodanza skolotāja Anete Raikova, biodanza dejotāja Anda Balgalve, Rīgas Stradiņa universitātes Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras docētāja Aija Dudkina. Ierakstā pēc biodeju nodarbības uzklausām Uģi, Raimondu, Santu, Gunitu un Anitu. Viņi atklāj, kāpēc izvēlējušies dejot tieši biodejas.

Sieviešu tiesību aktīvistes starpkaru Latvijā un biedrošanās brīvības nozīme Latvijā, izceļot ietekmīgākās sievietes politikā, piemēram, Bertu Pīpiņu, Zelmu Cēsnieci-Freidenfeldi un Aspaziju.  Kultūras rondo saruna ar pētniecēm Inetu Lipšu un Lieni Dreimani par sieviešu tiesībām un biedrošanās brīvības nozīmi starpkaru Latvijā. Iznākusi kolektīvā monogrāfija „Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870-1940”. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds klajā laidis kolektīvo monogrāfiju “Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870-1940”. Autoru kopdarbs izgaismo nozīmīgus procesus Latvijas vēsturē, kas līdz šim nav pietiekami pētīti, īpaši attiecībā uz sieviešu lomu sabiedrības un kultūras veidošanā. Grāmatas sastādītāja literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone un autoru komanda – mākslas vēsturniece Baiba Vanaga, literatūrzinātnieces Māra Grudule un Zita Kārkla, vēsturnieki Ineta Lipša, Rasa Pārpuce-Blauma un Guntis Vāveris – izstrādājuši pētījumu par sieviešu rīcībspēku kultūrā un sabiedrībā laika posmā no 1870. līdz 1940. gadam. Izdevuma dizainere – Una Grants. Grāmata aptver sieviešu līdzdalību mākslā, literatūrā un tulkojumos, vācbaltu preses diskusijās par emancipāciju, kā arī sabiedriskajā un politiskajā darbībā – atturības kustībā, labdarībā un parlamentārajā politikā. Apvienojot biogrāfisku, starpdisciplināru un intersekcionālu skatījumu, monogrāfija rāda, kā dažādu sociālo un etnisko grupu sievietes ietekmēja Latvijas kultūru, publisko telpu un demokrātiskas sabiedrības tapšanu. Rakstus bagātina plašs vizuālais materiāls, kā arī sastādītājas ievadnodaļa par sieviešu vēstures kā nozares attīstību, sasaistot starptautiskās debates ar Latvijas piemēriem un institucionālo situāciju, personu rādītājs, literatūras saraksts un kopsavilkums angļu valodā.

Šogad darbu uzsākusi jauna mākslas grāmatu izdevniecība "Entropy.press", ko dibinājušas vizuālā māksliniece Katrīna Marta Riņķe un grafikas dizainere un tēlniece Anna Priede. Diezgan ambiciozs solis Latvijas nelielajā mākslas grāmatu tirgū Par laikmetīgās mākslas dokumentēšanu un aktīvu līdzdalību procesos Kultūras rondo saruna ar Katrīnu Martu Riņķi. "Vairāki iemesli, un arī ļoti konsekvences izvēles, kuru rezultātā un pāris sarunu ietekmē, kā arī mēnešiem garās pārdomās pēc maģistra studiju beigšanas es sapratu, ka vēlos izveidot kaut ko, kas ir ļoti augstu pievienoto vērtību," tā par izvēli veidot izdevniecību atklāj Katrīna Marta Riņķe. "Ja man ir jātērē sava enerģija un jāieliek savs radošais gars, vai arī domas kaut kur, tad es vēlos, lai tas ir kaut kas, kas pienes ļoti augstu vērtību ne tikai man, bet arī citiem. Man bija sajūta, ka, to darot Latvijas kontekstā vai ļoti mazā cilvēku grupā, kas nav varbūt Rietumeiropa vai cita veida apstākļi, kur kultūra un literatūra jau ir ļoti bagāta un pieejama, ka tam būtu daudz augstāka vērtība. Tas ieguldījums tad būtu nopietnāk novērtēts un tam būtu lielāka nozīme." Kāda ir tā niša, ko jūs ieraudzījāt mākslas grāmatu ainavā? Kas jūs ar Annu arī iedrošināja spert šo soli un saprast,- jā, mēs varam pienest kaut ko savu?  Katrīna Marta Riņķe: Nav tā, ka Latvijā nebūtu mākslas grāmatu izdevniecības vai vietas, kur apskatīt, izlasīt mākslas grāmatas. Bet mēs pamanījām, ka Latvijā nav vietu, kas būtu tikai un vienīgi uz to vērstas - uz mākslas grāmatām. Ne tikai vietējiem darbiem, bet arī ārzemju mākslas grāmatām. Tāda veida pieejamības nav. To es ļoti novērtēju un izjutu studiju laikā Ģentē, ka man bija pieeja mākslas grāmatu bibliotēkai, kur es varēju izlasīt Marka Rotko vēstules un dienasgrāmatas draugiem, arī Donalda Džada, mākslinieka, gleznotāja, pierakstu un citu pasaulē ievērojamu cilvēku domas. Tāda veida dokumentēšana vai pieeja mākslinieka redzējuma izprašanai bija man ļoti nozīmīga. Mēs runājam par to ar Annu. Arī citi draugi arī tika iesaistīti, Aleksejs Muraško, kas ir grāmatu dizaineris, kas arī ļoti atbalsta šo izdevniecību un kuram ļoti rūp grāmatas un to dizains un kvalitāte. Arī arhitekts, mākslinieks Pauls Rietums sākotnēji bija iesaistīts sākumā. Tā pamazām šī ideja apauga. Protams, tas balstījās arī uz manu izvēli pārcelties uz Latviju un tad pievērsties lietām, kas man ir svarīgas. Man ir jāpateicas arī Jūlijai Berkovicai no ISSP un Kamilai Kūnai, kuras arī palīdzēja man veikt šīs izvēles un pievērsties tam, kas ir nozīmīgs un svarīgs. Izdevniecības veidotāju mērķis ir dokumentēt laikmetīgās mākslas un citu radošo sfēru norises, kā arī veicināt mākslas izdevumu pieejamību Latvijā un Baltijā. "Entropy.press" meklē jaunas un neierastas publikāciju formas un aicina autorus iesniegt grāmatu manuskriptus vai uzmetumus vizuālajā mākslā, fotogrāfijā un grafikas dizainā. Izdevniecība aicina māksliniekus iesniegt grāmatu manuskriptus vai uzmetumus kādā no trīs kategorijām: vizuālajā mākslā, fotogrāfijā vai grafikas dizainā. Pieteikumā jāiekļauj: īss projekta apraksts; manuskripts, uzmetums vai koncepcija; radošās darbības CV un kontaktinformācija. Manuskriptam vai uzmetumam nav noteikta formāta vai apjoma — var iesniegt tekstus, attēlu sērijas, maketa skices, vizuālas koncepcijas, grafiskus paraugus u.c. Svarīgi, lai materiāli žūrijai ļautu saprast izdevuma ieceri un struktūru. Konkurss neparedz finansiālu balvu, tā mērķis ir veicināt jaunu, inovatīvu un eksperimentālu mākslas publikāciju tapšanu Latvijā, atbalstot māksliniekus un mākslas grāmatu dizainerus, kuri pēta grāmatu kā mediju. Plānots, ka izdevniecība ar atlasītajiem autoriem vienosies par tālāku sadarbību un publikācijas procesu, noslēdzot atsevišķu līgumu. Konkursa termiņš — 2026. gada 23. janvāris. Pieteikumu iesniegšana un konkursa nolikums — "Entropy.press" mājaslapā. "Es sagaidu, ka mākslinieki nenoslinkos, saņemsies un sagatavos PDF dokumentu un piedāvājumu, kas dot viņiem iespēju izmantot "Entropy.press" kā audeklu vai mediju, lai pastiprinātu savu radošo darbību. Ne tikai atskatītos uz to, kā izskatās viņu darbi varbūt plašākā kontekstā, bet arī atskatītos uz to, kas ir bijis ļoti labs un foršs un varbūt ko ir iespējams attīstīt, un tā rezultātā dokumentēt lietas, kas ir svarīgas, un dokumentēt darbus, vārdus, tekstus," vērtē Katrīna Marta Riņķe. "Ļoti daudzi mākslinieki arī raksta, par to runā muzeja darbinieki Elita Ansone, Māra Lāce. Daudzi mākslas vēsturnieki, kritiķi ir teikuši, ka ir daudz skaistu tekstu mākslā no māksliniekiem arī Latvijā. Bet šī problēma netiek risināta. Šis ir mēģinājums to risināt, publicējot dzīvo mākslinieku vizuālos teksta, fotogrāfijas, grafiskā dizaina, glezniecības darbus." Izklausās ļoti apņēmīgi, bet arī ārkārtīgi darbietilpīgi. Vai nav bail, žargonā runājot, aplauzties? Katrīna Marta Riņķe: Tieši tāpat kā kandidējot uz priekšsēdētājas amatu Cēsu novada Jauniešu domē. Tas ir diezgan traks gājiens. Varbūt ne visi to varētu uzņemties vai izdarīt. Sliktākais gadījums būtu nemēģināt un padoties, un to es neredzu kā iespēju. Labāk ir mēģināt.   

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Studentu pilsētiņā notiek eksperiments - ar 4000 bezvadu sensoru palīdzību tiek ievākti dati par iekštelpu gaisa kvalitāti, energoefektivitāti un daudz ko citu. Kā lietu internets var palīdzēt mums justies labāk ēkās, kurās dzīvojam, un ko šādi datu mākoņi mums sniedz? Par augstskolā notiekošo eksperimetu stāsta RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko un RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Industriālās elektronikas, elektrotehnikas un enerģētikas institūta vadošais pētnieks Kārlis Baltputnis. Uzmanība tiek vērsta datu drošai iegūšanai, uzkrāšanai un analīzei, kā arī prognozējošu modeļu attīstīšanai. Tāpat tiks pētīts, kā sensoru tehnoloģija darbojas vidē ar blīvu sensoru izvietojumu un kā reāllaika dati var uzlabot energoefektivitāti, iekštelpu klimatu un studentu mācību procesu. Sensori ir uzstādīt RTU ēkās dažādās vietās, kā arī dienesta viesnīcā Ķīpsalā katrā studentu istabiņā. --   Iepazīstinām ar atklājumiem un izgudrojumiem, kas saņēmuši Eiropas izgudrotāju balvu. -- Šajā nedēļā par kādu grāmatu stāsta sociālantropoloģe Diāna Kiščenko.  Viņa atzīst,  lai arī ikdienā vairāk ir jālasa zinātniskā literatūra un studentu darbi, jau kādu laiku Diāna Kiščenko ir kāda sieviešu grāmatu kluba dalībniece, kurā katru mēnesi izvēlas vienu grāmatu, kuru lasīt un apspriest. Viena no pēdējā laika grāmatām, kas lasīta un apspriesta, ir Mirandas Džulijas (Miranda July) romāns "All fours", ko latviski varētu tulkot "Uz visām četrām", kas izdots ASV 2024. gadā. Grāmatas centrā ir stāsts par sievieti perimenopauzē, kas šobrīd ir aktuāla tēma arī Latvijas kontekstā.    

Sintija Kampāne-Štelmahere ir dzejniece un literatūrkritiķe. Publicējusies izdevumos “Domuzīme”, “Konteksts”, “Punctum” un “Strāva”. Tagad klajā nācis viņas debijas krājums “dārzs”. Kultūras rondo tiekamies ar autori. “Sintijas debijas krājums liek noticēt liriskās dzejas dzīvotspējai, smalkajam sīkstumam un spēkam.,” atzīst krājuma redactors Arvis Viguls. "Man ir dārzs," sarunā atklāj Sintija Kampāne-Štelmahere, kura savam krājumam devusi nosaukumu "dārzs".  "Dārzs, kurā ir sapnis par dārzu. Nav klasicisma jeb perfektais dārzs, turpina Sintija Kampāne-Štelmahere. "Mans dārzs nav ļoti sakopts. Tas ir dārzs, kurā var priecāties arī par savdabīgo, kur ienāk daba. Mans dārzs ir tādas, kas robežojas ar dabu, ar laukiem. tas nav gluži pilsētas dārzs, tas ir vairāk lauku dārzs."  

Latvijas Ornitoloģijas biedrība piedāvā dažādus veidus, kā apgūt putnu sugas Latvijā. Sākot ar putnu balsu iegaumēšanu, kam speciāli izveidotas "Putnu audio apmācības", beidzot ar putnu vizuālo atpazīšanu speciālos kursos un daudz ko citu. Kā iepazīt plašo putnu pasauli un kāpēc šādas zināšanas ir tik vērtīgas dabas aizsardzībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Andris Dekants, Latvijas Ornitoloģijas biedrības projektu vadītājs, un Agnis Bušs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības sabiedrības izglītošanas un iesaistes virziena vadītājs. Apmācību materiāls "Putnu audio apmācības" sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā putnu eksperts un Latvijas ligzdojošo putnu atlanta koordinators Andris Dekants ir atlasījis desmit putnu balsu audiopiecminūtes, kuras interesentiem ir iespējams klausīties un mēģināt atpazīt tajā dzirdamās putnu sugas. Otro materiāla daļu veido analītiskas audiosarunas par katru no putnu balsu ierakstiem, kur piedalās Andris Dekants un Agnis Bušs, analizējot audioierakstos dzirdamo skaņainavu – sugas, kuras ir sadzirdamas, versijas, ar ko konkrētās sugas un to balsis dabā visbiežāk jauc, cik precīzi putnu balsis atpazīst lietotne "Merlin" u. tml. Kristaps Pūliņš un Zane Gradinārova mācās pazīt Latvijas putnus gan pēc to balsīm, gan dziesmām. Viņi stāsta, kas ir izaicinošākais šajās mācībās un kāpēc izvēlējušies iesaistīties. -- Par par indīgiem putniem stāsta ornitologs Viesturs Ķerus. -- Par grāmatu, kas iedvesmojusi jauniem pētījumiem, stāsta ihtiologs Ivars Putnis. Viņš izvēlējies grāmatu, kuru visbiežāk izņem no sava grāmatu plaukta un šķirsta arī elektroniskā vidē, ir "Zivju daudzveidība. bioloģija, evolūcija un ekoloģija" (The Diversity of Fishes: Biology, Evolution, and Ecology). Tās pirmais izdevums iznāca jau 1991. gadā, kopš 2023. gada ir pieejams trešais papildinātais izdevums. "Ja būtu viena grāmata jānoliek plauktā, tā būtu tieši šī," atzīst Ivars Putnis.  

Raidījums ir par Ruskulovas Lurdas Dievmātes baznīcu. Raidījumā tiek intervēts draudzes vadītājs Antons Golubevs, Salnavas kultūras nama vadītāja Valentīna Kirsanova, draudzes locekles Ināra, Elvīra un Gunta.Raidījums tapis sadarbībā ar “Katoļu baznīcas vēstnesi”.

Daugavpils teātris uzsācis jaunu kursu repertuāra veidošanā – mūsdienu dramaturģijas un klasikas iestudējumi, attiecīgi – arī šo tekstu tulkošanu latgaliski. Raidījumā sarunājamies par tulkošanas grūtībām latgaliski un jaunvārdu tapšanu. Iepazīstinām arī ar jaunu digitālo izstādi “Linguapolise”, kas stāsta par latgaliešu un jaunnorvēģu valodas paralēlēm. Pagājušajā rudenī Daugavpils teātrī Oļega Šapošņikova režijā pirmizrādi piedzīvoja izrāde “Kaids nūteikti atīs”. Iestudējuma pamatā ir Nobela prēmijas laureāta literatūrā, norvēģu rakstnieka un dramaturga Juna Foses luga “Kāds noteikti atnāks”. Un ierosmi Daugavpils teātrim iestudēt tieši Juna Foses pirmo un visvairāk iestudēto lugu, un darīt to latgaliski, deva tā brīža Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā direktors Stefans Eriksons. Juns Fose savas lugas raksta jaunnorvēģu valodā, tā ir valoda, kurā ikdienā runā salīdzinoši neliels cilvēku skaits, un Stefans Eriksons saskatīja paralēles jaunnorvēģu un latgaliešu valodas stāstā. Iespēja noskatīties izrādi “Kaids nūteikti atīs” man bija vien nesen, kad Daugavpils teātris viesojās Rīgā. Un es pieķēru sevi, ka man ir vienlaikus bezgala interesanti, taču arī nesaprotama iekšēja pretestība skatīties mūsdienu dramaturģiju latgaliski. Jo Daugavpils teātris izrādes latgaliski saviem skatītājiem piedāvā jau vairāk nekā desmit gadus, taču līdz šim pārsvarā latgaliešu valoda iestudējumos tikusi saistīta ar mājas valodu, ar omulību, jokiem, piesaisti vietai, pat gadījumos, kad tapuši pasaules klasikas, kā, piemēram, Šekspīra lokalizējumi. Tas ir tas, ko acīmredzot no Daugavpils teātra sagaida skatītāji, taču arī Daugvapils teātra jauno kursu – iestudēt latgaliski mūsdienu dramaturģiju – skatītājs ir novērtējis. Izrāde “Kaids nūteikti atīs” šogad tika novērtēta ar latgaliešu kultūras balvu "Boņuks". Un acīmredzot Daugavpils teātra izvēle pagriezt repertuāra izvēli jaunā virzienā ir uz palikšanu, jo šobrīd teātrī latgaliski top sengrieķu dramaturga Eiripīda traģēdija “Hekube”, pirmizrāde gaidāma novembra vidū. Raidījumā saruna ar Juna Foses lugas tulkotāju Jūliju Tumanovsku, ar lieliski latviski runājošo norvēģi – tulkotāju un Valodas mājas dibinātāju Snorri Karkonenu Svensonu. Valodu māja tur rūpi par mazajām valodām, tai skaitā rīko latgaliešu valodas kursus, un latgaliski izdod arī grāmatas. Arī Juna Foses lugas “Kaids nūteikti atīs” tulkojums tagad iznācis grāmatā, papildināts ar vairākiem skaidrojošiem pēcvārdiem, gan par Juna Foses daiļradi, gan viņa iestudējumiem Latvijā, gan Latgales teātra pirmssākumiem un jaunnorvēģu valodas vēsturi. Savukārt Edeite Laime, latgaliešu kultūras kustības "Volūda" projektu vadītāja, sniedz plašāku pārskatu par latgaliešu valodas kopšanu. Un arī stāsta par jauno digitālo izstādi “Linguapolise”, kas iepazīstina ar jaunnorvēģu un latgaliešu valodām.

Jūrmalas muzejā šovakar, 24.oktobrī, durvis vērs plaša izstāde „Mans ceļš. No Rozentāla studijas līdz profesijai”, kurā negaidītā veidā satikušies četri Latvijas 20.gadsimta pirmās puses mākslas un literatūras dižgari – Jānis Jaunsudrabiņš, Oto Skulme, Indriķis Zeberiņš, Alberts Kronenbergs – un viņu mākslas skolotājs Janis Rozentāls. Muzejs iepazīstina ar šodien maz zināmo faktu, ka visi četri mākslinieki satikās Rozentāla privātajā mākslas studijā, kas pastāvēja vien četrus gadus – no 1906. līdz 1910.gadam. Izstāde rāda gan viņu kopīgo sākumu, gan tālākos ceļus, kas izvērtās ļoti dažādi. Un tas ir stāsts ne vien par Latvijas mākslas vēsturi, bet par veselu laikmetu, ko raksturoja liela vēlme mācīties, izturība grūtību priekšā un daudzpusīga personības attīstība.

Par latvietības stiprināšanu, rūpēm par diasporu un Latvijas popularizēšanu Dienvidamerikā viņa saņēmusi Ārlietu ministrijas atzinību. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar Renāti de Karvaļo-Albrehtu. Ko nozīmē dzīvot Brazīlijā, vadīt Dienvidamerikas un Karību latviešu kopienu un audzināt trīs meitas latvietes?  Ārlietu ministre Baiba Braže par raidījuma viešņu ir sacījusi, ka ir patiess prieks pasniegt Ārlietu ministrijas Atzinības rakstu Renātei de Karvaļo-Albrehtai, Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības priekšsēdei. Latvietības stiprināšana, diasporas rūpes, Latvijas popularizēšana Dienvidamerikā - viss godam veikts. Par dzīvi tik tālu no Latvijas un būšana caur un cauri latvietei saruna ar Renāti de Karvaļo-Albrehtu, kura ir Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības priekšsēde.  Renāte stāsta, ka jau 12 gadus dzīvo pilsētā Novaodesa, kas ir tuvu Sanpaulu, Brazīlijā, tās dibināšanā savulaik piedalījušies ir arī latviešu ieceļotāji. Iepazīstinot ar ģimeni, Renāte stāsta, ka viņas vīrs Brazīlijā dzimis latvietis, kura senču ģimene nāk no Pāvilostas. Kādu laiku viņš dzīvojis Latvijā, lai iepazītu kultūru un apgūtu valodu, te arī abi satikušies un apprecējušies, bet pēc kāda laika ceļi veduši uz Brazīliju. Ikdiena aizrit kā parastai ģimenei, kurā aug trīs meitas astoņu, piecu un trīs gadu vecumā - Laura, Anna un Elza.  "Mūsu ikdiena joprojām ir tāda, kurā ir mazi bērni, izvadāt pa skolām, izvadāt pa pulciņiem, brīvajā laikā pastrādāt un vēl brīvākā laikā kalpot latviešu kopienai. Dažreiz tas ir apgrieztā veidā kalpot latviešu kopienai, un tad, ja paliek laiks pāri, tad arī maizes darbu pastrādāt," bilst Renāte. Renāte atklāj, ka grafiskā dizainere, Latvijā kādreiz strādājusi Statistikas pārvaldē, kad pārcēlusies uz Brazīliju, sākusi meklēt nelielus darbus savā profesijā, pielāgojities jaunajai dzīves videi.

Gēteborgas grāmatu tirgū pirmo reizi viesojas Latvijas dramaturgu delegācija un iepazīstina ar latviešu jaunākās dramaturģijas izlasi angļu valodā. Kultūras rondo studijā par Gēteborgas pieredzi izvaicājam dramaturgus Matīsu Gricmani un Kārli Krūmiņu, kā arī Latvijas Teātra darbinieku savienības starptautisko sakaru koordinatori Maiju Pavlovu. -- No 25. līdz 28. septembrim Gēteborgā norisinājās Gēteborgas grāmatu tirgus. Šogad viena no Gēteborgas grāmatu tirgus fokusa tēmām bija Drāma. Tā uzsvēra dramaturģijas un teātra vietu sabiedrībā gan globālā, gan vietējā mērogā.  Latviju Grāmatu tirgū pārstāvēja dramaturgi Rasa Bugavičute-Pēce, Artūrs Dīcis, Matīss Gricmanis, Kārlis Krūmiņš un Ance Muižniece, un Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) starptautisko sakaru koordinatore Maija Pavlova, piedaloties gan semināros, gan prezentācijās un lugu lasījumos.  Tuvojoties Gēteborgas grāmatu tirgum, Latvijas Teātra darbinieku savienība laidusi klajā latviešu jaunākās dramaturģijas izlasi angļu valodā “Five plays from Latvian theatre”. Tajā publicēti piecu starp 2019. un 2023. gadu sarakstītu lugu tulkojumi. Visas lugas iestudētas vismaz vienu reizi, turklāt izrāde vai dramaturģiskais materiāls saņēmis “Spēlmaņu nakts” nomināciju vai apbalvojumu. Izdevumā iekļautas Ances Muižnieces “Mēs, roks, sekss un PSRS”, Rasas Bugavičutes-Pēces “Puika, kurš redzēja tumsā”, Artūra Dīča “Ričards. Nekā personīga”, Kārļa Krūmiņa un MI radītais “Frankenšteina komplekss”, kā arī Matīsa Gricmaņa “Kur pazuda valsts” lugas. Lugu izlase veidota speciāli 2025. gada Gēteborgas grāmatu tirgus Drāmas programmai, kas veidota sadarbojoties vairākām Baltijas un Skandināvijas sadarbības partneriem, starp tiem Nordic-Baltic Drama Network, Igaunijas Teātra aģentūra un Lietuvas Teātra informācijas centrs. Latvijas dalība programmā ir bijusi iespējama ar LR Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.   

Čipsu fraktālis un kraukšķīguma frekvence, pūces atriju kolekcija un atonāli laikmetīgs skatījums uz oda spēju kaitināt cilvēku – tie ir tikai daži no virzieniem, kas pētīti jaunākajā izstādē „Ārpus rāpus” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Šī izstāde domāta muzeja mazajiem apmeklētājiem un stāsta par maņām un to nozīmi apkārtējās vides un sevis paša izzināšanā. Visu jutekļu iesaiste izstādē līdz pētīt arī citu dabā sastopamo dzīvību maņu talantus un iztēloties pasauli, kāda tā pavērtos, ja līdzīgas superspējas piemistu arī mums. Par netradicionālu pieeju bērnu un jauniešu auditorijai un topošo „Bērnu muzeju” Medicīnas vēstures muzejā Kultūras rondo saruna ar jaunākās izstādes “Ārpus rāpus” kuratori Kristīni Liniņu un projekta „Bērnu muzejs” vadītāju Zani Zajančkausku. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs aicina ģimenes ar bērniem uz lēni un rāpus iepazīstamu izstādi “Ārpus rāpus”. Domāta muzeja mazajiem apmeklētājiem, tā stāsta par maņām un to nozīmi apkārtējās vides un sevis paša izzināšanā. Visu jutekļu iesaiste izstādē līdz pētīt arī citu dabā sastopamo dzīvību maņu talantus un iztēloties pasauli, kāda tā pavērtos, ja līdzīgas superspējas piemistu mums. Izstāde ir mudinājums pamanīt tos novārtā atstātos jutekļus, kas nav aizsniedzami klikšķinot vai ritinot, bet ir darbināmi ikdienišķos un apkārtējo vidi pētošos veidos - sarokojoties ar draugiem, pēc smaržas mēģinot atrast ceļu uz mājām, klausoties skaņdarbus, kas stimulē garšas kārpiņas, izaicinot mājiniekus uz sīpolu kapāšanas sacensību vai izslēdzot gaismekli, kad tajā kā lamatās iemaldījies naktstaurenis. Daudzveidīgas un nepastarpinātas maņu pieredzes sniedz pilnvērtīgāku izpratni par to, kā pasaule darbojas. Izstāde mazajiem apmeklētājiem sniedz pirmo ieskatu zinātnē, ko sauc par ekoloģiju. Tā iepazīstina ar dabas vēstures kolekcijām un pētniekiem, kas tās vākuši, iedrošinās veidot savējās vai izraudzīties vēl citus veidus, kā izzināt dzīvo.

Izdevniecība "Orbīta" klajā laidusi rakstnieces un režisores Kristīnes Želves zibprozas krājumu "Dzīve tevi salauzīs", kas veltīts “maziem notikumiem” un veidots pēc pieaugšanas stāstu principiem. Kā justies aktierim Harrijam, ja princese Zeltīte neizrādās tā, par ko viņš to bija uzskatījis? Kurš slepeni un bez atļaujas noliek deviņas rozes uz Ainiņas tikko mirušā vīra kapa? Un galu galā – kas ir zibproza? Kultūras rondo saruna ar režisori un rakstnieci Kristīni Želvi. "Tur ir no visa kā pa drusciņai," atklāj Kristīne Želve, vaicāta, kā var nojust tādus mazus mirkļus, ko ietver šie stāsti, un cik tās ir atmiņas un cik ir izdomāts. "Protams, ka cilvēkiem ļoti patīk meklēt prototipus vai prasīt, vai tas tiešām ar tevi notika? Bet ja viss, kas tur aprakstīts, būtu noticis ar mani, tad es nezinu, kuro dzīvi jau es tagad dzīvotu. Mēs, autori, barojamies no ļoti daudz kā - gan no savas pieredzes, dažādiem notikumiem, sākot no bērnības, beidzot ar to, ka es šorīt, kafiju dzerot, arī pa logu redzēju notikumu, kas varētu kļūt vai nu par patstāvīgu stāstu vai par kādu epizodi citā stāstā; gan no tā, kas ir noticis ar citiem, ko mums pastāsta vai ko mēs kaut kā uzzinām, izlasām, no tā kultūras slāņa, no tā, kas redzēts, dzirdēts." Un, protams, arī Kristīnei Želvei ir savs "slepenais blociņš", kur fiksēt dažādas piezīmes un novērojumus. "Blociņu ieviest mums iemācīja režisors Ansis Epners pirmajā kursā. Viņš teica, ka katram režisoram, katram autoram vajag tādu blociņu, kur tu pieraksti teikumus, idejas, vārdus, tēlus, domas, par ko tu gribētu taisīt. Viņš teica: jums liekas, ka jūs atcerēsieties, bet jūs aizmirsīsiet," stāsta Kristīne Želve. Grāmatas redaktors Vilis Kasims raksturo jauniznākušo zibprozas krājumu: “Krājumā “Dzīve tevi salauzīs” Želve apliecina savu eksperimentētājas talantu, dekonstruējot īsstāstu un miniatūru žanrus, lai padarītu tos atkal jaunus un pārsteidzošus. Stāstiem ir ļoti plašs tēmu loks – no skolas piedzīvojumiem līdz vecumdienu problēmām, no vēsturiskām fantāzijām līdz ironijai par mūsdienu virtuālo realitāti. Želves tekstos dominē humors, kas nereti ir dzēlīgs, tomēr nepārvēršas cinismā, tā vietā sarkastiski apspēlējot klišejas valodā, pasaules uztverē un literatūrā. Vienlaikus šī pieeja nekļūst pašmērķīga, bet gan nereti kalpo par emocionālā pastiprinājuma līdzekli, šķietami humoristiskiem stāstiem bieži noslēdzoties uz minorīgas nots, regulāri pārsteidzot lasītāju nesagatavotu.”

Ar izrādi „Dalī auss” savu jauno sezonu sāk Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Studentu teātris. Lai gan principā šāds teātris pastāv jau sen, kopš daļējas LKA pārcelšanās uz Tabakas fabriku tas ir jaunas skatuves, uz kurām iepriekš jau skatītāji ieminuši taciņu kā uz Jaunā Rīgas teātra pagaidu mājām un pēc tam – Dailes teātra jaunās zāles izrādēm. Tas LKA studentiem nozīmē daudz labākas iespējas izmēģināt spēkus uz lielākas skatuves, lielākā mērogā, un paplašina arī iespējas studiju laikā tapušās izrādes parādīt vairāk nekā vienu reizi. Par LKA Studentu teātra jaunās sezonas plāniem un uzstādījumu kopumā stāsta LKA profesors, topošā režisoru kursa vadītājs Elmārs Seņkovs.

Šogad Dzejas dienas svinaām, suminot Raini 160. dzimšanas dienā un izdodot dzejas krājumu "Dzeja svin 1965-2025". Kultūras rondo studijā šī krājuma sastādītājs dzejnieks Ilmārs Šlāpins. Veram vaļā Dzejas dienu krājumu un viņa paša jaunāko dzejas krājumu "Cilvēks bez noteikta dzīvesveida". Krājums "Dzeja svin 1965-2025" ir izdots par godu šī gada Dzejas dienām, kas ir 60. dzejas dienu festivāls. Kopš 1966. gada Dzejas dienas ir ikgadējs pasākums, kas tagad jau ir kļuvis par starptautisku dzejas festivālu.  "Gaidot šīs Dzejas dienas, mēs nolēmām izveidot Dzejas dienu krājumu, kurā būtu publicēti līdz šim nepublicēti dzejoļi tiem autoriem, kas piedalās šī gada Dzejas dienas," atklāj Ilmārs Šlāpins. Krājumā iekļauti 74 autoru darbi, un tie nebūt nav visi Dzejas dienu dalībnieki. "Tas rāda Latvijas dzejas ainavu šajā brīdī, tas ir tāds šī brīža nospiedums. Manuprāt, man ir izdevies sakārtot tā, lai šī ainava būtu pietiekami pauguraina un krāšņa un lasītājs varētu redzēt latviešu mūsdienu moderno dzeju visā tās krāšņumā," vērtē Ilmārs Šlāpins. "Sākuma bija doma katram dzejnieka iedot vienu lappusi vai atvērumu. Beigās šī formālā prasība netika konsekventi ievērota, tieši otrādi, ļaujot dzejai svinēt dabiski," min Ilmārs Šlāpins.

Cik mūsdienu dramaturģija mēdz būt dažāda, pārliecināsities, ja apmeklēsit dramaturģijas lasījumus „Veldzējošie vārdi”. Sestdien, 6. septembrī, mūsdienu kultūras foruma „Baltā nakts” programmā iekļauti „Dirty Deal Teatro” veidoti dramaturģijas lasījumi, kuros piedalīsies 15 autori.  Skatītāji  aicināti ne tikai ieklausīties jaunākajā Latvijas dramaturģijā, bet piedalīties kopējā līdzrades procesā, uzdodot jautājumus un sniedzot ieteikumus. Nevalstiskais teātris „Dirty Deal Teatro” ir saradis ar dramaturģijas lasījumiem un turpina veicināt latviešu oriģināldramaturģijas rašanos un attīstību visdažādākajās tās formās un izpausmēs. Dramaturģijas lasījumi ir arī veids, kā skatītājiem koncentrētā veidā uzzināt par jaunāko Latvijas dramaturģijā. Teātra vadītāja Anna Sīle sniedz ieskatu, kā lasījumi iecerēti mūsdienu kultūras foruma „Baltā nakts” ietvaros. Lasījumus vadīs dramaturgi Didzis Ruicēns un Linda Rudene. Tikai daļai no 15 dramaturgiem, kas uzstāsies, dramaturģija ir pamatprofesija. Lai kopaina būtu intriģējošāka,  Anna Sīle lasījumos aicinājusi piedalīties Kultūras akadēmijas drāmas un teksta studiju bakalaura programmas studentus Patrīciju Keišu, Jāni Golubovu, Mariannu Stasivu un Ketiju Jurčenko. Iepazīstamies ar vienu no lasījumu dalībniekiem – topošo dramaturgu Jāni Golubovu. Viņam šis ir bakalaura studiju ceturtais gads, taču jaunais dramaturgs jau piedalījies vairāku iestudējumu tapšanā.

Aicinot padomāt par neatkarīga teātra, kultūras un mākslas pastāvēšanas jēgu,; par nedrošību un pagaidu stāvokli, kā priekšnosacījumu pārmaiņām, festivāls „Homo Novus” radījis savu trīsdesmit gadu jubilejas programmu. Stāsta festivāla programmas direktore Santa Remere un ilggadēja festivāla mākslinieciskā vadītāja un tagad topošās grāmatas par festivālu „Homo Novus” autore Gundega Laiviņa. Šogad starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo Novus" norisināsies no 3. līdz 13. septembrim, un savā 30. jubilejas gadā iepriecinās skatītājus ne tikai Rīgā un Valmierā, bet atgriezīsies arī festivāla pirmajā norises vietā – Daugavpilī, kā arī festivāla norises paredzētas Ķemeros. Kā ierasts, festivāla izrādes pievērsīsies tēmām, par kurām ikdienā neaizdomājamies vai arī baidāmies domāt. Tās prasīs paļāvību un dzīvu spēju uzticēties. Apmeklētājiem būs pieejams arī plašs bezmaksas pasākumu klāsts. Festivāla simbols būs liels dzeltens balons, kuram piemīt spēja uz sekundes daļu likt pavērst skatienu augšup. Tā idejas autore ir latviešu scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Korpa (Pormale), kura kopā ar domubiedriem veidoja scenogrāfiju arī pirmajam festivālam 1995. gadā un šogad piedāvā savu vīziju festivāla trīsdesmitgades svinībām.

Sanitas Rībenas debijas dzejas krājums „Kaķe” tapis kā blakne rakstniecības studijām Liepājas Universitātē. Savukārt ideja par pašām studijām jau nobriedušā vecumā izaugusi no iekšējas pārliecības, ka cilvēkam ir jāseko skaistumam un visas dzīves garumā jāizkopj sevī spēja pamanīt pasauli ārpus ikdienišķā. „Esiet sveicināti!” – Tā sākas Sanitas Rībenas debijas dzejas krājums „Kaķe”. Mūsu sarunbiedre šai raidījumā vēl paspēs sasmīdināt ar paziņojumu, ka krājums ir tapis kā blakne studijām Liepājas Universitātes Rakstniecības programmā. Tāda esot bijusi viņas maģistra darba būtība: atrast vai vislabāk – sarakstīt – dzejoļu krājumu, un tad teorētiski izpētīt, cik dažādi tajā iekļautos dzejoļus iespējams interpretēt tekstu veseluma ietvaros. Krājuma redaktors Ivars Šteinbergs tobrīd strādāja pie literatūras žurnāla “Strāva” dzīvniekiem veltītā numura, šī vai cita iemesla dēļ arī Sanitas Rībenas krājumam kā vienojošo tēmu izvēlējās dzīvnieku tēlus. Iepazīstam suni, krājuma nosaukumā likta kaķe, ir vēl lūsis un lapsa. Ja būtu jāatrod vienojoša tēma Sanitas Rībenas debijas krājumā, var cieši turēties pie sekojošajā sarunā izskanējušās atziņas, ka paralēli maizes darbam un ikdienas dzīvei, dzīves garumā cilvēkam ir tik ļoti nepieciešams arī kaut kas aiz tā – kāda neproduktivitātes, nelietderīguma dimensija. Skaistuma meklējumi… Sanita Rībena savā dzīvē tos īstenojusi daudzveidīgi: dzejā, dejā, mūzikā, dabā... Leģenda par kaķi ar deviņām dzīvībām, iedvesmojusi arī Sanitas Rībenas krājuma nodaļu nosaukumus. Ir “Pirmās dzīvības”. Tad “Citas dzīvības”. Lieta kļūst nopietna kad tās rezerves dzīves iet uz beigām nodaļā “Pēdējās dzīvības”. Tituldzejolis “Kaķe”. Sarunas gaitā Sanitai Rībenai vaicājam, kā smalko pasaules vērojumu, kas ir viņas dzejā, ietekmējusi, piemēram, dalība akcijā “Mana jūra”, kuras misija ir jūras ūdens kvalitātes apsekošana, bet tīri fiziskā izpausme – vairākdienu iešana gar Baltijas jūras krastu. Dzejā pieminēts Dante un Sokrāts, vai filozofijas studijas, citu tekstu lasīšana ietekmē? Taču izrādās, ka šobrīd Sanitas dzīvē aktuālāka ir deja un kustība – kontaktimprovizācija – vēl viens viņas sevis un pasaules izzināšanas veids. Un tā, gandrīz nejauši, uzzinām, ka arī dzejas krājuma “Kaķe” atvēršanas svētkos Sanitas Rībenas dzeja tiks ne tikai lasīta, bet arī izdejota, kas lielā mērā arī noteicis izvēlēto dzejoļu saturu un ritmu.

Iepazīsti Rīgas Katoļu ģimnāzijas svētceļniekus! Reportāžas sagatavoja Edgars Pakalns.

Šoreiz raidījumā Piespēle izzinām, kas ir Latvijas atklātā hokeja čempionāta jeb Baltijas līgas jaunpienācēja Kijivas “Capitals” vienība. Par to detalizēti stāsta šīs komandas pārstāvis Jēkabs Rēdlihs. Nedēļas topā: Latvijas vīriešu basketbola izlase aizvadījusi gandrīz nedēļu ilgu treniņnometni Slovēnijā, bet pirmajā pārbaudes spēlē ar 75:91 zaudē Itālijai; Vīriešu volejbola izlasei mainīgas sekmes pārbaudes spēlēs Igaunijā - uzvara un zaudējums. Šovakar sieviešu izlasei izšķirošā Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēle viesos Melnkalnē; RFS futbolistiem klupiens UEFA Eiropas līgas kvalifikācijas trešās kārtas kārtas ievadā pret somu “KuPS”, “Riga” pārliecinoši tiek galā ar Jeruzalemes “Beitar”; Latvijas jaunajiem vieglatlētiem mainīgas sekmes Eiropas čempionātā 20 gadniekiem, sudraba medaļa arī 3000 metru skrējējam Kristeram Kudlim; Par Latvijas Handbola federācijas ģenerālsekretāru kļūst bijušais sporta žurnālists Uldis Strautmanis, vīriešu izlasē uzreiz veic galvenā trenera nomaiņu.

Apustuļu un Nīkajas - Konstantinopoles ticības apliecību jeb "Es ticu", iespējams, zinām no galvas. Bet vai mums ir bijis laiks iedziļināties šo vārdu būtībā? Iepazīsti Ticības apliecību jeb Credo kopā ar Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles prāvestu pr. Renāru Birkovu!

Kara ārsts un dzejnieks Antons Skrinda 20. gadsimta sākumā bija ne tikai viens no Latgales garīgās atmodas virzītājiem, bet arī vāca folkloru. Šo mantojumu no jauna dzīvā lietojumā atgriezusi Augšdaugavas novada folkloras kopa "Dyrbyni", izdodot  albumu "Ontona monts". Antons (Ontons) Skrinda, dzimis 1881. gadā, mūžībā aizgājis īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas, 1918. gadā, bija viens no izcilākajiem un redzamākajiem Latgales atmodas darbiniekiem – kara ārsts, žurnālists, grāmatu izdevējs, arī folkloras vācējs. Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv ir pieejams Ontona Skrindas arhīvs ar 1590 folkloras vienībām. Ap 30 viņa teiktās dziesmas un melodijas 1900.gadā Pēterburgā pierakstījis Emīls Melngailis. Skrindas teiktajām un pierakstītajām dziesmām jaunu dzīvību devusi Augšdaugavas novada folkloras kopa “Dyrbyni”, izdodot albumu “Ontona monts”, kas klausāms arī lielākajās mūzikas straumēšanas vietnēs Spotify un Youtube. Ar “Dyrbyni” dalībniekiem tiekamies Valmieras etnomūzikas festivālā. Nupat beigusies viņu uzstāšanās, kurā kopas vadītāja Anna Briška nepagurstoši arī vidzemniekiem dziesmu starplaikos vēstī par savu novadnieku. No sava mūža 37 gadiem, tikai apmēram trešdaļu Antonam Skrindam bija dots aizvadīt Latgalē. Pēc atgriešanās Rēzeknē 1913. gadā, jau gadu vēlāk, sākās Pirmais pasaules karš. Skrinda kā frontes vecākais ārsts piedalījās kaujās Krievijas—Vācijas un Krievijas—Austroungārijas frontēs. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas devās uz Latviju, mira īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas 1918. gada 31. martā no ceļā iegūtas rozes infekcijas. Apglabāts Rēzeknes Katoļu kapos. Folkloras kopai "Dyrbini" izdevies savam novadniekam radīt līksmu un dzīvības pilnu piemiņu – mūzikas albumu "Ontona monts".

Raidījumā Piespēle iepazīstam Kanādas nacionālo vasaras sporta veidu lakrosu. Tā ir viena no senākajām komandu sporta spēlēm pasaulē, radusies 12. gadsimtā. Pirmie to sāka spēlēt Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāji. Latvijā šo sporta veidu šī gadsimta ievadā aizsāka Aigars Grīnbergs, bet pavisam nesen Latvijas vīriešu izlase Eiropas čempionātā izcīnīja augsto piekto vietu. Studijā viesojas Latvijas Lakrosa federācijas prezidents Nikolajs Karlsons, kurš stāsta plašāk par šī sporta veida attīstību pašu mājās. Nedēļas topā: Latvijas U-18 un jaunāku puišu basketbola izlase pārsteidz daudzus un Eiropas čempionātā aizkļūst līdz mačam par bronzas medaļām; Latvijas vīriešu basketbola izlase 17 vīru sastāvā dodas uz treniņnometni Slovēnijā, 9.augustā Triestē pirmā pārbaudes spēle; RFS futbolisti izstājas Čempionu līgas kvalifikācijas otrajā kārtā, “Riga” izglābjas Gruzijā un soļo tālāk Konferences līgā; Eiropas čempionātā pludmales volejbolā šoreiz latviešu pāriem dalīta piektā, devītā un 25.vieta; Eiropas čempionāta kvalifikācijā volejbolā sieviešu izlase piecos setos zaudē Bosnijai un Hercegovinai, bet sper soli tuvāk finālturnīram.

Apgādā “Neputns” klajā nākusi Edvardas Šmites monogrāfija “Aut Caesar, aut nihil. Artura Baumaņa gadījums” par latviešu gleznotāju un grafiķi Arturu Baumani. Mākslinieka mantojumā un personībā iedziļinoties, meklējam atbildi, kāpēc viņu vadīja vēlēšanās „visu vai neko”. Kultūras rondo tiekamies ar monogrāfijas autori Edvardu Šmiti. Arturs Baumanis bija viens no tiem 19. gadsimta 60.–70. gados dzimušajiem latviešu kultūras darbiniekiem, kas ieguva profesionālu izglītību un par savu mērķi uzskatīja darbu latviešu tautas labā – aizsākot un attīstot latviešu profesionālo mākslu. Viņu ceļi un sasniegumi bijuši atšķirīgi. Daži vispirms iemantoja slavu Pēterburgā, Krievijas impērijas galvaspilsētā, kur lielākā daļa no viņiem mācījās, vai arī ārzemēs. Taču ne Arturs Baumanis. Šī mākslinieka ceļā bija daudz liktenīgu pavērsienu un daudz kas no cerīgi iesāktā netika pabeigts, līdz ar to viņa stāstā ir daudz vilšanās un rūgtuma. Tomēr mūsu vēsturei šis stāsts ir nepieciešams. Edvarda Šmite savā monogrāfijā ir ne vien veikusi maksimālu Artura Baumaņa nepārprotami talantīgā, daudzveidīgā mākslinieciskā mantojuma apzināšanu, izpēti un pasniegumu laikmeta un mūsu mākslas vēstures kontekstā, bet arī iedziļinājusies viņa personībā, gan ļaujot ieskatīties bērnības un jaunības priekos un bēdās, gan atklājot realitātē traģisku talantīga cilvēka pašiznīcināšanās ceļu. Tajā viņu vadīja karstā vēlēšanās “visu vai neko”. Aut Caesar, aut nihil! Visu sasniegt viņam neizdevās. Tomēr Artura Baumaņa daiļrades pārskats sniedz drošu liecību, ka viņš vairākkārt bijis pirmais vai viens no pirmajiem. Īpaši atzīmējams viņa devums Latvijas senvēstures tēlojumā. Mākslinieks tiecies atrast un atveidot gan mūsu senos varoņus, gan Latvijas simbolisko tēlu.

Lai gan 90% Rīgas iedzīvotāju jūtas droši savā tuvākajā apkārtnē un 79% uzskata, ka Latvija kopumā ir droša valsts. Tikai 16% jūtas pietiekami sagatavoti krīzes situācijām - šādus datus rāda nesen tapusi aptauja par Baltijas pilsētu iedzīvotāju drošības sajūtu un gatavību ārkartas situācijām. Par aptaujas rezultātiem saruna raidījumā. Iepazīstina Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece Ieva Birka. "Īpaši arī redzam, ka respondenti, kuri izvēlējās atbildēt aptauju latviešu valodā, uzsvēra to, ka Latvija ir droša vieta, kur dzīvot," atzīst Ieva Birka. "Tajā pašā laikā mēs piedāvājām respondentiem 11 dažādus iespējamos izaicinājumus vai krīžu situāciju variantus, un bija iespēja atbildēt, vai viņi personīgi uztver šo kā draudu," turpina Ieva Birka. Pētniece min piecus Rīgas iedzīvotāju galveno drošības izaicinājumus, par kuriem viņu personīgi uztraucas.  "Pirmais, ko mēs redzam, cilvēki uztraucas par Latvijas ekonomisko situāciju, un viņi uzskata, ka Latvijas ekonomiskā situācija kopumā ietekmē viņu personīgo drošību. Otrs, par ko respondenti bija satraukušies, bija kritisko piegāžu pārtraukumi. Kas notiek, ja ir elektrības vai ūdens padeves traucējumi. Trešais ir militārs uzbrukums Latvijas valstij. Šeit varētu uzsvērt, ka tieši latviski runājošie respondenti 64% uzsvēra to kā draudu, kur krieviski runājošie - tikai 46% par šo bija satraukušies. Redzam, ka ir plaisa tajā, kā tiek uztverts šis militārais drauds," norāda Ieva Birka. "Ceturtais drauds, par ko uztraucās Rīgas iedzīvotāji, ir dezinformācijas izplatība, tas ir tāds jau grūtāk izprotams drauds, kurš strauji sāk pacelties tajā, par ko cilvēki uztraucas. Piektais bija ķīmisko, bioloģisko vai kodolieroču izmantošanas riski. Kas notiek, ja šis konflikts, kas notiek mums kaimiņos, ieņem jau citas formas un citus veidus? Kāds ir šis risks, kad kodolieroču pielietojums varētu arī ietekmēt Rīgas iedzīvotājus." Pētnieki arī jautājumi respondentiem vai ir iepazinušies ar informatīvo bukletu par 72 stundu somu un ņēmuši vērā ieteikumus "Sagatavotības līmenis ir kritiski zems," norāda Ieva Birka. "Piemēram, pamata jautājums - vai ir zināms, ko darīt, ja skan sirēnas? Šo jautājumu uzdodot, mēs saņēmām tikai 46% respondentu atbildi ka, jā, viņi zina, kas būtu jādara, ja skan sirēnas. Jo īpaši slikti informētas par to, kas būtu jādara, bija sievietes - tikai 41% no sievietēm zināja, kas būtu jādara. Arī krieviski runājošie bija sliktāk informēti, kā arī vecāka gada gājuma respondenti - tikai 38% no vecākā gadagājuma respondentiem, kā arī krieviski runājošajiem zināja, kas būtu jādara, ja skan sirēnas." Vēl aptaujā bija iekļauts jautājums:  vai jūs zināt, kur doties, ja jums steidzami ir nepieciešams pamest māju?  "Respondentu skaits, kas zina, ko darīt, ir tikai 29%," atzīst Ieva Birka. To, kur atrodas tuvākā patvertne, zināja tikai 14% no Rīgas iedzīvotājiem.  "Ja mēs padziļināti skatāmies datos, tieši 18 līdz 29 gadus veci jaunieši (21%) bija tie, kas vairāk zināja, kur būtu jādodas, nekā vecāka gadagājuma cilvēki, kur tikai 8% zināja. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka nesen 112 aplikācijā tika ieviests digitālais risinājums - digitālā karte, kas parāda tuvākās patvertņu vietas. Ar datiem varam labi parādīt un ilustrēt, kas strādā un kas nestrādā, un kur ir vājās vietas, pie kā būtu jāpiestrādā, lai informētu sabiedrību," skaidro Ieva Birka. Sirēnu skanēšanas gadījumā ir jāieslēdz radioaparāts. Vai cilvēkiem ir mājās ar baterijām darbināmi radioaparāti vispār? "Dzirdot sirēnas, ir jāieslēdz sabiedriskie mediji. Gadījumā, ja ir traucēta arī kritiskā infrastruktūra, kas bija viens no tiem draudiem, par ko cilvēki uztraucās, un, iespējams, traucēta elektrības padeve, līdz ar to nedarbojas televizors vai nav pieejams internets, tad rekomendācija ir klausīties ar baterijām darbināmu radio. Mēs prasījām, vai mājsaimniecībām ir šis radioaparāts. Tikai 28% no mājsaimniecību no mūsu respondentiem bija šis radio aparāts Rīgā. Tieši biežāk vecāka gadagājuma cilvēkiem - 40% no respondentiem, ir vēl joprojām ar baterijām darbināmais radio," atzīst Ieva Birka.   Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas Novecošanās tempi dažādās valstīs atšķiras. Plašs pētījums apgalvo, ka politikai ir nozīme. Kad savu dzīvi beigs Saules sistēma? Biedējošs jautājums, atbildi uz kuru varbūt nemaz negribas zināt, bet tieši šāds jautājums šķetināts vietnē “Live Science”. Vai tu sauc savu suni par savu "pūkaino mīluli"? Tā nav apsēstība - tā ir zinātne. Kamēr esam uz Zemes, varam priecāties par visu dzīvo, tostarp mūsu mājas mīluļiem, un šim tematam veltīts interesants raksts “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē.

Zāļu lietošanas pārskats īpaši varētu palīdzēt tiem pacientiem, kuriem ir jālieto daudz dažādi medikamenti vienlaikus. Kas ir zāļu lietošanas pārskats un kā pie tāda var tikt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Zāļu lietošanas pārskats ir Latvijā jauns farmaceitu sniegtais pakalpojums aptiekā, kas šobrīd tiek īstenots kā pilotprojekts. Kāpēc tās nepieciešams un ko tas dod pacientam, skaidro Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle ģimenes ārste Katrīna Priede, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente, farmaceite Dace Ķikute, pilotprojekta eksperte, RSU maģistra studiju programmas " Klīniskā farmācija" vadītāja, klīniskā farmaceite Inga Gūtmane un pilotprojekta dalībniece, farmaceite Inga Puķe. Dati liecina, ka Latvijā polifarmācija jeb vismaz piecu dažādu zāļu lietošana ikdienā ir sastopama 38,5 % cilvēkiem no visas populācijas, un tas ir augstākais rādītājs Baltijas valstis. Un īpaši izplatīta polifarmācija Latvijā ir vecuma grupā no 75 līdz 84 gadiem. Tas varētu radīt arī reizēm objektīvas grūtības. Vairāku zāļu lietošana ir ikdiena gandrīz pusei Latvijas iedzīvotāju šajā vecuma grupā. Dace Ķikute skaidro, ka šobrīd ir izstrādāts pilotprojekts un farmaceiti jau aptiekās pieņem polifarmācijas pacientus ar jautājumiem un veido cilvēkiem zāļu lietošanas pārskatus individuāli. "Mērķis ir palīdzēt pacientiem ikdienā, kam ir vajadzīgs to zaļu, kuras lieto, pārskats un atjaunināšana," norāda Dace Ķikute. Viņa atzīst, ka cilvēkiem bieži ir neskaidrība par zāļu lietošanu, īpaši, ja to ir vairākas, un tie ir ne tikai jautājumi par zāļu sastāvu un izmaksām, bet arī jautājumi par salāgošanu ilgstoši lietojot. Pilotprojektā ir iesaistīti farmaceiti 50 aptiekās. Pakalpojums pilotprojekta ietvaros ir bez maksas. Pilotprojekta ietvaros ir nosacījums, ka konsultācijām aicina pieteikties pacientus, kuriem ir vismaz divas hroniskas saslimšanas un viņi lieto vismaz piecus recepšu medikamentus. Vēlams būtu, lai zāļu lietošanas periods arī būtu minimums seši mēneši, lai farmaceiti varētu redzēt, vai pakalpojums kaut kā uzlabo zāļu lietošanas vēsturi.  Iepazīties ar pakalpojumu un pieteikties tam var internetā.

"Progresīvo" ieskatā Zaļo un zemnieku savienība balsojumā par grozījumiem Satversmē ir pārkāpusi koalīcijas līgumu. Iepazīstina ar aptaujas datiem par iedzīvotāju attieksmi pret sirds veselību. Droša un krīzēm gatava Rīga; Pilsēta, kur aug nākotne; Attīstīta, savienota Rīgas metropole: tie ir trīs galvenie mērķi, ko sola sasniegt jaunā Rīgas domes koalīcija. Eiropas Savienības finanšu ministri apspriež iespēju iesaldētos Krievijas līdzekļus ieguldīt riskantākos aktīvos, lai Ukraina gūtu lielāku peļņu. Operatīvie dienesti atgādina par drošību Līgo svētku laikā.

Ik pa laikam izskan ziņas par to, ka zinātnieki tālās visuma dzīlēs atraduši kādu planētu, kura varētu būt mājvieta kādām primitīvām dzīvības formām. Visbiežāk tiek norādīts uz ūdens klātbūtni vai citiem ķīmiskiem un fizikāliem parametriem, kas atbilst mūsu izpratnei par dzīvībai piemērotu vietu. Taču neskatoties uz to, drošticamu pierādījumu pagaidām mums nav. Kāpēc? Ar ko šobrīd rezultējušies mūsu centieni atrast vēl kādu dzīvu organismu ārpus mūsu planētas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro IT speciālists, astronomijas entuziasts Raitis Misa un Latvijas Universitātes Eksakto un tehnoloģijas fakultātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Radioteleskopa izbūvē Čīlē iesaistās arī inženiere Līga Marija Putna no Latvijas Laikā līdz 2029. gadam Čīlē plānots izveidot jaunu teleskopu, un tā tapšanā iesaistījusies arī inženiere Līga Marija Putna no Latvijas. Būdama šobrīd otrpus okeānam, Līga ar prieku ir gatava raidījuma Zināmais nezināmajā klausītājus iepazīstināt ar teleskopa būvniecības mērķi un faktoriem, ar ko jārēķinās, veicot šādu darbu tuksnesī. “Latviete veido īpaši lielā teleskopa digitālo dvīni” - tā pirms dažiem mēnešiem bija lasāms astronomijas jautājumiem veltītā žurnāla “Zvaigžņotā Debess” numurā. Šī latviete ir Līga Marija Putna - inženiere, kura pieteikusies Eiropas Dienvidu observatorijas konkursam un nokļuvusi Čīlē, kur pašlaik top pasaulē lielākais optiskais teleskops. Ar Līgu Mariju mēs tiekamies, izmantojot attālinātās saziņas vietni, un mūs šķir septiņu stundu laika starpība. Eiropas Dienvidu observatorijas galvenais birojs izvietots Vācijā, Garhingā pie Minhenes. Vēl viens birojs, kurā atrodas Līga Marija, ir Čīlē, Santjago Vitakūrā, un tad trešais objekts - arī Čīlē, Atakamas tuksnesī, uz kurieni zinātniece dodas aptuveni vienu reizi mēnesī. Kad pieteikusies darbam, viņa domājusi, ka ģeogrāfiski tas notiks Eiropas Savienībā ar nepieciešamību dažreiz doties uz Čīli. Bijis citādi, un varbūt pat labāk to sākotnēji nenojaust.

Dr. Arvīds Irmejs šajā sarunā atklāj dzīvību glābjošus faktus par vēzi. Dakteris parāda, kā vēzis attīstās un kā tas kļūst arvien viltīgāks laika gaitā, tāpēc agrīnai diagnostikai un mamogrāfijas metodei ir izšķiroša nozīme, lai glābtu dzīvību un saglabātu dzīves kvalitāti. Pat neliela kavēšanās var dramatiski mazināt izveseļošanās iespējas. Dakteris arī norāda, kā 40% vēža gadījumu ir novēršami ar dzīvesveida izmaiņām.Dr. Arvīds Irmejs ir krūts ķirurģijas virsārsts PSKUS. Viņš ir RSU asociētais profesors, Onkoloģijas un molekulārās ģenētikas institūta direktors. Latvijas ārstu biedrības ceremonijā "Gada balva medicīnā" viņš saņēma balvu "Gada cilvēks medicīnā 2021".Šajā sarunā ārsts stāsta par mūsdienu ārstēšanas iespējām, pateicoties kam 80% sieviešu ar krūts vēzi vairs nav jāuztraucas par krūts zaudēšanu. Dakteris sniedz gan praktisku informāciju par skrīninga iespējām Latvijā, gan emocionālu atbalstu un cerību. Tā ir saruna, kas daudzas sievietes un viņu ģimenes var pasargāt no priekšlaicīgas nāves novēloti konstatēta vēža dēļ.Šīs intervijas saturs ir veidots sociālās kampaņas ietvaros, kas veltīta krūts veselībai. Kampaņa Latvijā tiek organizēta sadarbojoties ar krūts vēža pacientēm, pacientu organizācijām, vēža pacientu atbalsta organizāciju Onkoalianse, vadošajiem ārstiem ķīmijterapeitiem un farmācijas uzņēmumu Novartis.Sarunā pieminētos informācijas avotus un saites atradīsi 228. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 - Agrīnā diagnostika glābj dzīvības00:02 – Iepazīšanās ar Dr. Arvīdu Irmeju00:04 - Krūts slimību centra darbība un komanda00:05 - Darba ikdiena un izmaiņas ārsta karjerā00:06 - Vīriešu krūts vēzis - retāk sastopams, bet tas pastāv00:08 - Ticības loma ārsta darbā, kas Dr. Irmejam dod spēku 00:10 - Pozitīva komunikācija ar pacientiem, kad svarīgi fokusēties uz risinājumiem, nevis sliktākajiem scenārijiem.00:14 - Svarīgi, lai pacients nebūtu viens, saņemot diagnozi.00:19 - Mūsdienu iespējas saglabāt krūti00:22 - Māņticības ietekme uz vēža ārstēšanu00:26 - Komplementārās medicīnas loma - fizisko aktivitāšu, uztura un garīgās veselības nozīme vēža ārstēšanas procesā.00:28 - Dzīvesveida ietekme uz vēža attīstību00:30 - Reproduktīvie faktori un krūts vēža risks00:32 - Garīgās veselības ietekme uz imunitāti un vēža attīstību.00:36 - Traģiskās kavēšanās sekas, kuras var mazināt00:40 - Vēža attīstības process un agrīnas diagnostikas nozīme00:44 - Krūts vēža statistika un jaunāku sieviešu risks, kas jāņem vērā00:45 - Mamogrāfijas pieejamība, valsts apmaksātais skrīnings sievietēm no 50 gadu vecuma un ieteikumi jaunākām sievietēm00:47 - Mamogrāfijas metodes drošības skaidrojums00:48 - Krūts vēža statistika Latvijā00:49 - Agrīna diagnostika var samazināt mirstību par trešdaļu00:51 – Skaidrojums, kādas ir mamogrāfijas priekšrocības pār citām metodēm00:54 - Godīga saruna par mamogrāfijas diskomfortu, kad ieguvumi no šī skrīninga atsver īslaicīgo diskomfortu.01:01 - Kā vīriešiem atbalstīt sievas, māsas, draudzenes krūts veselības pārbaudēs un ārstēšanas procesā01:03 - Pārmantotā vēža risks un ģenētiskās pārbaudes sievietēm01:06 – Interesanti pētījumi par krūšu palielināšanu un vēža risku01:07 - Nākotnes prognozes krūts vēža ārstēšanā, kad prevencija un veselīgs dzīvesveids ir efektīvākie risinājumi01:11 - Kā Dr. Irmejs saglabā līdzsvaru un atjaunojas01:14: Tava svarīgākā fotosesija

Drīzumā klajā nāk grāmata, kas veltīta vienam no slavenākajiem rīdziniekiem vēsture - Mihailam Tālam - šaha ģēnijam un ekscentriskai personībai. Iepazīstam šahu caur Mihaila Tāla biogrāfiju. Sarunā ar grāmatas autoru - šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu skaidrojam, kāpēc Tāls kļuva par tik nozīmīgu personu šahā un ne tikai. Andris Tihomirovs atklāj, ka pirms četriem pieciem gadiem kolēģi uzrunājuši viņu šaha turnīros un rosinājuši uzrakstīt grāmatu par Mihailu Tālu. Piekritis, jo cerējis, ka uzrakstīs divās nedēļās vai divos mēnešos, bet darbs paņēmis četrus gadus. „Viena no galvenajām problēmām, ar kuru saskāros – Tāls nebija rakstītājs, bet runātājs. Viņš pats gandrīz neko nerakstīja. Ja ir viņa teksti vai domas, to pierakstījis kāds cits. Nav dienasgrāmatu, vēstuļu. Tas rada vienu no problēmām ar avotiem, bet bija citi materiāli,” atzīst Andris Tihomirovs. Sazināmies arī ar mūsu kolēģi - žurnālistu Gunāru Jākobsonu -, kurš saticis Mihailu Tālu dzīvē un arī intervējis. „Viņš bija veikls runātājs,” piekrīt Gunārs Jākobsons. „Viņš bija arī pianists veikls, galda tenisa spēlētājs, neraugoties uz fiziskām nepilnībām. Ir arī vairākas reizes bijis radiofonā. Cik krāsains bija viņa spēles stils, tik krāsaina bija arī viņa runa. Liela personība Latvijas sportā un sabiedrībā, ne velti viņu dēvēja par „Rīgas burvi”, „Šaha Paganīni"."   Pirms tam iepazīstam, kā žurnālisti apgūst sporta komentētāja prasmes un sporta žargonu. Šahs un mats, rokāde - šie ir daži termini, kurus pazīstam no šaha pasaules, bet sportā ir lērums jēdzienu, kas apzīmē dažādus spēles vai sacensību momentus. Kā sporta komentētāji apgūst sporta žargonu, spēj zibenīgi komentēt tiešraidē notiekošo un iegaumēt daudzo sportistu vārdus un uzvārdus? Veselīgs temps, veikli izrunāti ārvalstu sportistu vārdi un komandu nosaukumi, dinamika - šie ir tipiski raksturlielumi sporta ziņu lasīšanas un sporta sacensību komentēšanas laikā. Bet, lai kļūtu par sporta žurnālistikas profesionāli, ir jāmēro visai garš ceļš, kur nebūt ne visu iespējams apgūt akadēmiskā ceļā augstskolā. Latvijas Radio sporta ziņu izlaidumos klausītāji regulāri satiekas ar sporta žurnālistiem Māri Bergu, Lotāru Zariņu un Mārtiņu Kļavenieku. Kamēr Mārtiņš veic darba pienākumus Pasaules hokeja čempionātā Zviedrijā, tikmēr saruna ar Māri un Lotāru. Savas sporta žurnālistikas prasmes viņi kaldinājuši, tulkojot un veidojot rakstus tīmekļa žurnālos, lasot citu cilvēku komentārus, ejot praksē radio, un abi ir vienisprātis, ka arī pašu cieša saistība ar sportu ir ļoti palīdzējusi. Lotāram tuvs allaž ir bijis hokejs un peldēšana, Mārim - hokejs un teniss, un tas tad arī ļāvis apgūt nepieciešamo sporta terminoloģiju. Bet ar sev tuvu grāmatu iepazīstina Latvijas Universitātes profesors, uztveres pētnieks Jurģis Šķilters. Viņš izvēlējies nīderlandiešu skaitļošanas lingvista un semantikas speciālista Kīsa van Demtera grāmatu "Ne gluži: neskaidrības slavinājums" (Kees van Deemter "Not exactly"). "Mana mīļā grāmata, par kuru es šodien gribētu īsumā pastāstīt, ir kolēģa un mana skolotāja savā ziņā, domubiedra Kīsa van Demtera, loģiķa, matemātiķa, datorzinātnieka, grūti viņu vienkārši ieklasificēt, populārzinātniskā grāmata "Ne gluži", kur viņš apraksta zinātnes vēsturi no tādas perspektīvas, ka zinātne vienmēr ir mēģinājusi veidot precīzus mērījumus, bet tā precizitāte mērījumā vienmēr aizmūk. Jo precīzāki mērinstrumenti, jo mums ir vairāk skaitļu aiz komata. Tā precizitāte ir savā ziņā ilūzija, mēs varam relatīvi noteikt lietu precizitāti," stāsta Jurģis Šķilters.  

Iepazīstam kādu grāmatu, kas pievēršas mūsdienu vidējās paaudzes dzīves izaicinājumiem. 21. gadsimta demogrāfijā redzam vairāk pusmūža cilvēku nekā jebkad līdz šim. Tas rada veselu paaudzi cilvēku, kuriem par pienākumu uzlikts sniegt rūpes bērniem un vecākiem vienlaikus, būt aktīviem darba dzīvē ilgāk nekā jebkad iepriekš. Kādas sekas tas rada un ko par to saka cilvēkģeogrāfijas pētījumi, par to raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar socioloģi, migrācijas, mobilitātes un sociālās nevienlīdzības pētnieci, asociēto profesi Austrumsomijas universitātē un viesprofesori Rīgas Stradiņa universitātē Aiju Lulli.   Zinātnes ziņas Sirds slimību nāves gadījumi visā pasaulē saistīti ar ķīmiskām vielām, ko plaši izmanto plastmasā Ne reizi vien raidījumā esam runājuši par plastmasu, par mikroplastmasu un to, kā tā, iespējams, atstāj ietekmi uz cilvēka veselību. “Science Daily” raksta, ka sirds slimību nāves gadījumi visā pasaulē ir saistīti ar ftalātiem. Pagājušajā nedēļā publicēts pētnieku ziņojums uzrādījis, ka ikdienas saskare ar ftalātiem, kas tiek lietoti mājsaimniecības priekšmetu ražošanā, varētu būt saistīti ar 356 000 nāves gadījumu pasaulē sirds slimību dēļ, un šie ir konkrēti dati par 2018. gadu. Pētījumu vadījuši zinātnieki no Ņujorkas, ASV, un uzmanība īpaši pievērsta ftalāta veidam, kas padara pārtikas traukus, medicīnisko aprīkojumu un citu plastmasu mīkstāku, elastīgāku, un pētījumos pierādīts, ka ftalāta iedarbība izraisa pārmērīgu imūnreakciju (iekaisumu) sirds artērijās, kas laika gaitā ir saistīta ar paaugstinātu sirdslēkmes vai insulta risku. Pētījums liecina, ka mēs ne tikai dzirdam mūziku, bet gan “kļūstam par to” Kāds cits pētījums, piedaloties ASV un Kanādas zinātniekiem, liecina, ka mūsu smadzenes un ķermeņi ne tikai saprot mūziku, bet arī fiziski rezonē ar to. Šie atklājumi, kas balstīti neirozinātnes, mūzikas un psiholoģijas atklājumos, apstiprina neironu rezonanses teoriju (NRT). Saskaņā ar šo teoriju muzikālā pieredze rodas no smadzeņu dabiskajām svārstībām, kas sinhronizējas ar ritmu, melodiju un harmoniju. Šī rezonanse veido mūsu laika izjūtu, muzikālo baudu un instinktu kustēties līdzi ritmam. Tātad viss patiesi balstīts fizikā, fizioloģijā, ne tik daudz kādos mūsu paredzējumos, cerībās par to, kāda mūzika varētu būt. Kā veidot pilsētu, lai uzlabotu savu psihisko veselību saskaņā ar zinātni? Bet psihisko veselību iespējams uzlabot arī, pievēršot uzmanību pilsētplānošanai. Par to “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē ir vēstīts. Eksperti apgalvo, ka nelielas izmaiņas mūsu apkārtnē, piemēram, kur mēs sēžam, staigājam vai pulcējamies, var būtiski ietekmēt to, kā jūtamies. Aicina ziņot par gredzenotiem mājas strazdiem. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas pētnieki veic pētījumu par Latvijas Ornitoloģijas biedrības izsludināto 2025. gada putnu – mājas strazdu. Tādēļ ir ļoti liels lūgums ziņot pētījuma vadītājam Oskaram Keišam (oskars.keiss@lu.lv, 29236300) par novērotiem mājas strazdiem ar gredzenu uz kājas.  Pētnieki būs ļoti pateicīgi par ikviena gredzenota putna ziņojumu un vēl pateicīgāki, ja māju īpašnieki atļaus putnu sagūstīt, noņemt datu uztvērēju (ģeolokatoru) un putnu atkal atlaist brīvībā.  

Atliek uz mirkli pavērot pērtiķveidīgo dzīvnieku kustības, uzvedību, pat skatienu un uzreiz tik uzkrītošas līdzības varam saskatīt ar mums pašiem. Dzīvnieki, kas izpelnījušies titulu, kā visgudrākie un attīstītākie no dzīvniekiem, veido paši savas saziņas formas un vienlaikus spēj saprasties ar cilvēku. Iepazīstam to daudzveidību! Stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Mēs, cilvēki, nenovērtējam pērtiķus. Re, kāds foršs, mīļš, jauks pērtiķītis, re, kāds viņš blēņdaris un tamlīdzīgi. Tad, kad viņš viņš pataisa vaļā zobus un parāda savus ilkņus, tad tiem, kas vairāk saprot no pērtiķiem, ļoti liela pārliecība rodas par pērtiķu spēku, par  pērtiķu spējām aizstāvēties, par viņu ilkņu asumu," norāda Māris Lielkalns. Pērtiķi var būt ļoti bīstami.  "Bet visu šo savu bīstamību un bīstamības ieročus viņi liek lietā tikai pašā pēdējā situācijā. Sākumā, ja ir iespējams, viņi vispirmām kārtām draud. Tas ir gan ciešs acu skatiens vai kaut kādas draudu pozas, arī māņu uzbrukums. Pērtiķis, liels, milzīgs, nēsās virsū cilvēkam, bet apstājas. Tas ir drauds, tā ir iebiedēšana. Viņš nav gatavs apēst viņu, to cilvēku, vienalga, to, kuru grib nobiedēt. Bet viņš vienkārši draud, ka var būt ziepes. Ja ne nekas no tā visa nelīdz, tad liek lietā arī savus nopietnākos instrumentus," turpina Māris Lielkalns. Pastāvīga asins izliešana nenotiek, līdzīgi kā cilvēku barā, un arī daudzu dzīvnieku, ne tikai pērtiķu, bet arī plēsēju - baros.  "Pērtiķi ir apveltīti ar pamatīgiem ieročiem, bet līdz ar to viņiem ir arī dažādi rituāli, pakļaušanās rituāli, dominēšanas rituāli, kad viņš var parādīt savu pārākumu un līdz ar to arī nu, nelikt lietā šo instrumentu," norāda Māris Lielkalns. Ir lasīts un dzirdēts par kādiem pērtiķiem, kas kaut ko iemācījušies darīt vai pat darbarīkus lietot. "Protams, šie primāti, ir visattīstītākie, jo smadzeņu daudzums arī ir krietni lielāks nekā citiem proporcionāli viņu ķermeņiem. Tie gudrākie un spējīgāki vairāk izfunktierēt. Tā ir noskatīšanās, kāds kaut ko ir mēģinājis darīt, piemēram, noskalot barību ūdenī. O, pēc tam šo var izmantot. Līdz ar to nu arī pārējie pamācās. Kāds no pērtiķiem ir pamēģinājis, šimpanzes jau šajā ziņā ir priekšzīmīgākās, paņēmis irbulīti un ar to irbulīti termītus dzenā. Ā, viņam izdevās, ja tas ir labs, viņi jau noskatās viens no otra, ko darīt un kā darīt. Tās ir sabiedriskās dzīves priekšrocības," stāsta Māris Lielkalns. "No otras puses ir arī savstarpējā konkurencē. Tas nozīmē, ka dažs labs pērtiķis mēģina kaut kā izcelties. Patiesībā pērtiķi visi cenšas izcelties. Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā. Tas, protams, ir pirmām kārtām, labi - liela atbildība, bet otrām kārtām tās ir priekšrocības. Gan tev visas dāmas ir pieejamas, gan pirmais vari tikt pie barības un labākas barības. Lai tiktu uz augšu pa hierarhijas trepītēm, izmanto dažādus variantus." Māris Lielkalns min piemēru, kur kāds pērtiķis atradis skārda gabalu un to skandinājis, un baidījis citus. Sākumā tas ļāvis pavirzīties pa hierarhijas kāpnītēm, bet pēc tam jau citi atklājuši, ka šis tikai ārdās.   Vai tiešām cilvēka mugurkaulam ir problēmas kopš evolūcijas procesā homo sapiens nostājās uz divām kājām? Kādas vēl, tā teikt, nepilnības ir atrodamas cilvēka ķermenī, salīdzinot ar dzīvniekiem, pārāk šaurs  iegurnis, pārlieku daudz zobu mutē un lielāka iespēja aizrīties. Par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asociētā profesore Silvija Umbraško. "Evolūcija nerada pilnību, tā rada funkciju." ir sacījis Prinstonas universitātes  antropologs Alans Manns. Un šoreiz aplūkojam, kuras ir tās nepilnības, ja cilvēka ķermeņa uzbūvi pretstatām dzīvniekiem. Nerunāsim par tādām lietām, kā ātra skriešana, spēja lidot vai ilgstoši uzturēties zem ūdens, bet gan, kādi orgāni mums evolūcijas gaitā ir zaudējuši savu nozīmi, tas ir, tie kļuvuši rudimentāri, piemēram, astes kauls, un kā, cilvēka ķermenim attīstoties, daži orgāni, iespējams, nav pilnveidojušies.  Izrādās astes kaulu vainot nevaram, arī ja tā mums nebūtu, tad neplānota piezemēšanās šā vai tā sāpētu. Skatām tālāk, kas mūsu ķermenī ir palicis no ļoti seniem laikiem. Tie ir tā saucamie gudrības zobi, kuri, iespējams, pirms cilvēks iemācījās apstrādāt un pagatavot pārtiku, noderēja barības sasmalcināšanā, bet evolūcijas gaitā zaudēja savu nozīmi.   Par savu izvēlēto grāmatu stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece docente Gunta Kalvāne. "Runājot par grāmatām, manā plauktiņā sadzīvo draudzīgi gan zinātniskā literatūra par klimatu, par klimata pārmaiņām, par ilgtspēju, kas ir mana pētījuma joma, gan arī tā dēvētās pašpalīdzības grāmatas, piemēram, kā nopelnīt miljonu, grāmatas, kas palīdz vairāk saprast cilvēka emocijas, komunikāciju, kā cilvēks domā, uztver, kas var noderēt darbā. Bet grāmata, par kuru es vēlētos pastāstīt vairāk, ir tā, kurā ir visvairāk pasvītrojumu, izsaukuma zīmju," atklāj Gunta Kalvāne. Pagājušajā gadā Gunta Kalvāne piedalījās Ģeogrāfijas kongresā Dublinā un viņu uzrunāja Triniti koledžas profesores stāsts par klimata emocijām. Tur arī iegādājusies vairākas grāmatas par klimata emocijām, par to, kā mēs uztveram klimata pārmaiņas. Un no šīm visaktuālākā ir Sāras Rejas grāmata "Vadlīnijas klimata trauksmei" jeb kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts "Kā palikt vēsam jeb noturīgam planētā, kuras sasilst". (Sarah Jaquette Ray "Field Guide to Climate Anxiety: How to Keep Your Cool on a Warming Planet"). "Tā ir drīzāk padomu grāmata, kā gan pasniedzējiem, gan vecākiem, bet patiesībā ikvienam saprast klimata emocijas, klimata emociju spēku un kāpēc par klimata emocijām ir jārunā," bilst Gunta Kalvāne.

ASV prezidents Donalds Tramps minējis, ka Grenlande nonāks ASV pārziņā "šādā vai citādā veidā". Kāpēc pēkšņi šāda interese par pasaules lielāko salu, kura praktiski ir neapdzīvota? Un, ko par šādu interesi domā Dānijas valdība, kuras pārziņā šobrīd ir Grenlande? Iepazīstam šo teritoriju, tās dārgumus un politiskās spēles par tās iegūšanu. Raidījuma ievadā grāmatu rubrikā jūras biologs Andris Andrušaitis iepazīstina ar Samantas Hārvijas (Samantha Harvey) grāmatu "Orbitāle" (Orbital). Bet studijā saruna ar polārpētniekiem, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētajiem profesoriem Kristapu Lamsteru un Jāni Karušu, atvaļinātu vēstnieku, vieslektoru Latvijas Universitāte un Juridiskajā augstsskolā Gintu Jegermani. Attālināti runātājiem pievienojas Ivars Sīlis – latvietis, kurš dzīvo Grenlandē. Raidījumā arī īss kurss akmeņogļu vēsturē un to ciltskoka izpētē, ko palīdz lūkot Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzeja eksperte, ģeoloģijas doktore Vija Hodireva. Akmeņogles zinām kā lētāko un efektīvāko kurināmo siltuma un elektroenerģijas ieguvei. Pareizāk sakot – zinājām, jo nu jau ar katru gadu akmeņogļu ieguve kļūst aizvien dārgāka. Tas ir neatjaunojams fosilais kurināmais, un to ekoloģiskā pēda atmosfērā jeb izmeši ir liela un kaitīga. Īsi un vienkārši runājot, akmeņogļu dzimšanas gads – karbona jeb oglekļa periods, vairāk nekā 300 miljonus gadu senā pagātnē, vieta – bagātīgi augiem klāti purvi, tuvākie radinieki – māte kūdra un oglekļa „ģimenē” ietilpstošās brūnogles, grafīts, antracīts, dimants. Skatot zemes dzīļu slāņus Latvijā, akmeņogles pie mums nav atrodamas, toties Dienvidkurzemē ir rodamas brūnogles. Tās kā iespējamais kurināmais pētītas jau 19. gs. sākumā, bet konstatēja, ka brūnoglēm ir pārlieku daudz sēra piemaisījuma. Arī vēlāk – laikā līdz pat 20. gs 50. gadiem – šīs ogles tika iegūtas un pētītas, bet tā kā to praktiskā nozīme, tās dedzinot, ir ļoti niecīga, tad tagad tās vienkārši ir iegrāmatotas Latvijas derīgo izrakteņu sarakstā kā eksotisks ģeoloģisks veidojums, – tā grāmatā par mūsu zemē rodamajiem izrakteņiem raksta ģeologi Austra un Ģirts Stinkuļi.  

2025. gada 1. janvārī ir stājusies spēkā mantojuma tiesību reforma. Izmaiņas ir būtiskas un ar tām iepazīstinām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs Aigars Kaupe un Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietniece Ilze Metuzāle. Mantojuma tēma ir viena no visaktuālākajām, kas Notāru dienās tiek skarta.  "Mantojumam ir, protams, vairāki aspekti. Es to mēdz dalīt trīs blokos: pirmāsadaļa ir - kā atstāto mantojumu labāk, otra - ko darīt, kad jau kaut kas ir noticis, un trešais bloks ir - kā tiem, kuri no tā mantojuma atstājēja kaut ko gribētu, kā kreditori vai varbūt līdzīpašnieki, kopīpašnieki vai pašvaldība, kā viņiem kaut ko saņemt no tiem mantiniekiem un kā to īpašuma jautājumu sakārtot," atzīst Ilze Metuzāle Aigars Kaupe iepazīstina ar galvenajām izmaiņām mantojuma tiesībās. "Ja agrāk pamatā visi pienākumi bija pēc likuma uzlikti uz mantiniekiem pašiem, protams, ka notārs konsultēja, notārs, palīdzēja, iesaistījās šī procesa vešanā, bet es teiktu, ka notārs īsti nemaz neveda to procesu, mēs bijām tāda kā "pastkastīte", kurā ienāca dažāda veida informācija saistībā ar mantojumu, kuru mēs apkopojām, protams, beigās apstiprinājām mantojuma tiesībās, bet tāda īsta vešana notika, "  skaidro Aigars Kaupe. "Tagad beidzot likums ir sakārtots tik loģiski, ka klientiem, iedzīvotājiem pašiem būtībā nav nekādas vairs galvassāpes, un nav jāzina kaut kādas juridiskās lietas, kas viņiem jādara, kā jārīkojas. Pietiek principā atnākt pie notāra, apsēsties pie galda, parādīt savu ID karti vai pasi, pastāstīt, kurš tad ir miris, notārs ķeras pie darba, visu atrod, visu sameklē reģistros." Šobrīd notārs uzrauga un kontrolē visu procesu. "Otra lieta, kas vēl ir mainījusies cilvēkiem pašiem, tā ir atbildība par mantojumu," turpina Aigars Kaupe. "Ja agrāk tu varēji pieņemt mantojumu, mantojums ir viss, kas tur ietilpst, gan plusi, gan mīnusi, aktīvi, gan arī kaut kādi parādi. Ir bijuši gadījumi, kuros mantinieki nav pārāk droši par to, kas ir bijis mantojuma atstājējam, vai viņš ir ņēmis kredītus vai nav, ātros kredītus, kaut kādas saistības, par kurām viņi nezina. Tad ir bažas, vai neiznāks tā, ka, pieņemot mantojumu, beigās tu atbildi par lielāku mantu. [Esi spiests piemaksāt]. Šobrīd tas ir izslēgts. Mantinieks atbild tikai un vienīgi mantotās mantas apmērā, un šādi riski tagad no mantiniekiem ir noņemti nost."

Aizvadītā gada nogalē varas gaiteņos nonāca Klimata likumprojekts. Līdz šim tieši klimata pārmaiņām veltīta likuma Latvijā nav bijis. Kāpēc tāds vajadzīgs? Kam vajadzētu būt šādā likumā? Ko tas nozīmē iedzīvotājiem un kāda pieredze ar klimatu likumdošanā ir citviet pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Jānis Brizga un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Linda Zuze. Gada augs un gada sūna Augs ar labi pamanāmiem dzelteniem ziediem-  smiltāju retējs. Rīdzinieki šo augu pavasaros var viegli  pamanīt, bet citviet Latvijā tas ir ļoti reti sastopams un sūna - spurainā dzīparene, kas izskatās pēc dzijas pavediena un atrodama mitros un veselīgos biotopos. Iepazīstam gada augu un un gada sūnu. Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2025 ir izvēlējusies smiltāja retēju. Kā teikts biedrības izplatītajā paziņojumā, tas aug sausās un saulainās mežmalās, nogāzēs un ceļmalās. Sevišķi ievērojami ir košie, zeltaini dzeltenie ziedi, turklāt smiltāja retējs parasti zied bagātīgi, veidojot jau pa gabalu labi saredzamus cerus. Kā norāda Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētājs, un Daugavpils Universitātes docents Pēteris Evarts-Bunders, tas nav ne apdraudēts, ne invazīvs augs, viegli pamanāms vietās, kur tas aug, proti, zied arī pilsētvidē un to raudzīt nav jādodas uz Moricsalu vai Slīteres nacionālo  parku. Iemesls smiltāja retēja iecelšanai gada auga statusā ir tā vēlme to izpētīt pamatīgāk un vairāk tam pievērst uzmanību.     Bet Botāniķu biedrības pārstāve, Dabas aizsardzības pārvaldes vecākā eksperte, purvu, sūnu un ķērpju pārzinātāja bioloģijas doktore Līga Strazdiņa iepazīstinās ar Gada sūnu – spuraino dzīpareni, kura, kā nosaukums vēstī, tiešam atgādina spurainu gaiši zaļu un dzeltenīgu dzijas pavedienu, un atšķirībā no smiltāja retēja, nav tik viegli atrodama un ievērojama ar to, ka šī suga ir Latvijas teritorijā parādījusies ļoti sen – Ledus laikmeta beigu daļā. Bet raidījuma iesākumā par to, kā klimata pārmaiņas skar tējas audzētājus pasaulē, ka arī pētniece Dana Dūda skaidro, kā tēja ieguvusi savus dažādos nosaukumus pasaulē.

Etnogrāfs un afrikāņu kultūras pētnieks Ziedonis Ligers (1917–2001) Latvijā pagaidām ir maz zināma personība. Liecības par viņa dzīvi glabājas dzimtajā pusē – Kalnciema muzejā. Latvijas Antropoloģijas biedrības pētnieki šobrīd ķērušies pie pirmā starptautiski atzītā latviešu antropologa dzīvesstāsta un veikuma izzināšanas, kā arī pie Francijā dzīvojušā zinātnieka dokumentu daļējas atgriešanās dzimtenē. Ziedonis Ligers 1944. gadā, vācu okupācijai mijoties ar padomju karaspēka ienākšanu, atstāja Latviju, un neatgriezās arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Viņa dzīve aizritēja desmit gadu ekspedīcijā Āfrikā un viņa savrupnamā Francijā, Normandijā. Mūžībā Ziedonis Ligers aizgāja 2001. gadā, un šobrīd tiek spriests par viņa mantojuma tālāko likteni. Lai apliecinātu Latvijas ieinteresētību glabāt liecības par latviešu zinātnieka Ziedoņa Ligera dzīvi, 2024. gada rudenī iepazīties ar viņa mantojumu un tā glabātājiem uz Franciju devās antropoloģes Agita Lūse un Anna Griķe, kā arī Kalnciema muzeja vadītājs Dāvis Beitlers. Visi trīs Ziedoņa Ligera dzīvesstāstā ieinteresētie pētnieki arī ir raidījuma viesi. 1931. gadā Ligers absolvēja Kalnciema sešgadīgo pamatskolu un diezgan netipiski kalnciemiešiem, kuri parasti izvēlējās mācīties tuvākajā Jelgava, uzsāka mācības Rīgas 2. ģimnāzijā. 1936. gadā iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, un viņš arī ir ieguvis jurista diplomu, pēc laulībām ar Gaidu Ģinteri kādu laiku dzīvoja Berlīnē, kur papildinājās krimināltiesībās. Taču paralēli Ziedonis Ligers apmeklēja lekciju kursus Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā, kas arī izrādījās viņa dzīves lielā kaislība. Jau studiju laikā apceļoja Franciju, Beļģiju, Vāciju, studējot arhīvu un muzeju materiālus, viena no viņa pētījumu tēmās bija Baltijas pilsētu vēsture.  1939. gadā Ligers sāka strādāt Filoloģijas fakultātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu, šai laikā viņš aktīvi vāc materiālus par latviešu etnogrāfiju, īpaši pievēršoties zvejas tradīcijām. Izziņas literatūrā iepretim Ziedoņa Ligera vārdam rakstīts ne tikai “latviešu etnogrāfs” vai “jurists”, bet arī “mākslas vēsturnieks”. Dāvis Beitlers izsaka nožēlu, ka nesen iznākušajā mākslas albumā par scenogrāfu un gleznotāju Ludolfu Libertu Ziedoņa Ligera vārds pat nav pieminēts. Nu jā, droši vien nebija pieejama informācija. Lai gan ar Ziedoni Ligeru ar Ludolfu Libertu saistījusi ne tikai draudzība, viņš uzrakstījis arī grāmatu. Kāds bija Ziedonis Ligers? No nostāstiem var secināt, ka visai pretrunīga personība. Neuzticējies pasaulei, mūža garumā attiecības uzturējis tikai ar jaunības draugiem, māti, kura Latvijā nodzīvoja līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, un  citiem kalnciemiešiem, kas pēc neatkarības atgūšanas viņu apmeklēja arī Francijā. Un vienlaikus viņa biogrāfijā rodams arī pavisam citāds personības raksturojums – pratis iegūt Lielupes zvejnieku uzticēšanos, apgrozījies mākslinieku aprindās, mācējis vairākas valodas. Vācu okupācijas laiks acīmredzami bijis labvēlīgs Ziedoņa Ligera darbībai, lai gan pētāmi vēl būtu šīs labvēlības iemesli.  1944. gads un Latvijas atstāšana pārvelk strīpu Ziedoņa Ligera kā latviešu etnogrāfa karjerai. Vispirms Ziedonis Ligers bēgļu gaitās devās uz Vāciju, kādu laiku studēja Heidelbergas universitātē, un tikai tad devās uz Franciju. Kur Kānas universitātē 1946. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsturi, kas gadu vēlāk tika izdota kā grāmata, kā arī lasīja lekcijas par Ēģiptes kultūras vēsturi. Savukārt Sorbonnas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē 1952. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par medībām, vākšanu un zveju Latvijā, un tā publicēta grāmatā 1953. gadā. Sorbonnas universitātē veiktais pētījums izrādījās liktenīgais pagrieziens: Francijas valdības uzdevumā 1955. gadā Ziedonis Ligers kopā ar sievu Gaidu devās ekspedīcijā ar Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra peldošo laboratoriju pa Nigēras upi Rietumāfrikā. Pēc ekspedīcijas vadītāja antropologa Marsela Griola nāves 1956. gadā uzņēmās tās vadību. Vairāk nekā desmit gadus Ligeri kopā ar citiem ekspedīcijas dalībniekiem kuģoja pa Nigēras upi un ar to saistītajiem ezeriem, klātienē pētīja Āfrikas tautu ticējumus, paražas un lietišķo mākslu, sevišķi pievēršoties bozo tautai Mali. Iepazīstot Ziedoņa Ligera mantojumu, pētnieki atraduši kasti ar vēstulēm. Pētniekiem acis iemirdzējušās. Tūlīt izdosies iepazīt zinātnieku kā cilvēku, izdzirdēt vēstulēs viņa paša balsi. Izrādījies, ka tās ir tikai aploksnes. Ziedonis Ligers krājis un kolekcionējis daudz ko, tai skaitā arī pastmarkas. Bet viņa personība - tas lielā mērā joprojām ir noslēpums. Kara bēglis attiecībā pret Latviju. Francijas akadēmiskajā vidē nokavējis savu iznācienu. Un vienlaikus viņa mūža veikumam pilnīgi noteikti ir vērtība. Tikai jāsagaida īstais brīdis, īstā iespēja. Interneta resursos glabājas informācija, ka pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, 1990. gados Ziedonis Ligers savas bērnības skolas (tagadējās Kalnciema vidusskolas) bibliotekārei dāvinājis grāmatas dažādās valodās. Šķiet, ka nesen tapušais Kalnciema muzejs arī būs tā vieta, kur glabāsies fiziskās liecības par Ziedoņa Ligera veikumu. Pārskatāmā nākotnē, jau šogad, plānots vēl viens brauciens uz Normandiju Francijā. Antropoloģes Agita Lūse, Anna Griķe, vēsturnieks Dāvis Beitlers turpina Ziedoņa Ligera piemiņas atjaunošanu Latvijas zinātnes vēstures lappusēs un viņa dzimtajā Kalnciemā, kur Rīgas Liepājas šosejas malā joprojām atrodas mājas vieta – Ziedoņi.

Laikā, kad mājās cep piparkūkas, rotā eglītes un gatavo svētku galdu, arī mēs, raidījuma Zināmais nezināmajā komanda, esam nolēmuši runāt par Ziemassvētkiem un ar smaidu palūkoties uz šiem svētkiem zinātnes acīm. Kādi fizikas likumi būtu jāpārvar Ziemassvētku vecītim, lai paspētu vienā naktī izvadāt dāvanas visiem pasaules bērniem? Un cik smagas būtu ragavas? Kādas superspējas piemīt īstajiem ziemeļbriežiem un kāpēc viņiem patiešām ir sārti deguni? Kāda Ziemassvētku zvaigznei saistība ar īstajām zvaigznēm un, vai īstais brīnums Ziemassvētkos patiesībā nav sniegs? Sarunājas Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns, Latvijas TV laika ziņu redaktors Toms Bricis un Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Mēs varam censties ar dažādām sarežģītām metotdēm aprēķināt, kā Ziemassvētku vecītim izdodas vienas svētku laikā paviešoties pie visiem bērniem, kas viņu gaida, un kā pa debesjumu viņa nenogurstoši kamanas spēj vilkt ziemeļbriežu pajūgs, bet, iespējams, arvien lielāks brīnums Ziemassvētkos arī Latvijā turpmākajos gados būs balts sniegs. Diemžēl klimata pārmaiņas un globālā sasilšana ievieš savas korekcijas arī Ziemassvētku laika laikapstākļos.

Mūsu āda ir kolonija veselai saimei dažādu organismu, kurus ar aci nesaskatīsim, bet bez kuru klātbūtnes nevaram iedomāties veselu cilvēka lielāko orgānu - ādu. Tā ir mājvieta dažādām baktērijām, sēnēm, vīrusiem un citiem sīkiem organismiem. Dažkārt šai vērtīgajai kopienai kaitējam neapzinoties, pēc tam ilgi cīnoties ar sekām. Kāpēc ādas mikrobioms ir tik svarīgs un kādas ādas problēmas novērojam, ja izjaukts līdzsvars ādas mikrobiomā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Aleksejs Zavorins, dermatologs, Rīgas Stradiņa universitātes Dermotoloģijas un veneroloģijas katedras pasniedzējs, un Ilze Elbere, Latvijas Biomedicīnas pētniecības un studiju centra pētniece, Latvijas Universitātes docente, bioloģijas zinātņu doktore. Iepazīstam mūsu ādu gan no medicīniskā, gan bioloģijas skatu punkta.