Podcasts about iepaz

Vairāku gadu pētījums par jūrmalnieci Katrīnu Reinovsku (1845-1923) – autodidakti un pirmo latviešu dzejnieci sievieti, kuras dzeja izdota drukātā grāmatā, pašreiz vainagojies ar izstādi “Latvijas Jūrmalas puķītes: Katrīnas Reinovskas dzejas ainava 19. gadsimta nogalē”. Izstāde no 9. jūlija skatāma Bulduru Izstāžu namā Jūrmalā un par to plašāk šīs dienas Kultūras rondo. Iepazīstina Jūrmalas muzeja direktora vietniece, viena no izstādes autorēm Līvija Baumane-Andrejevska un māksliniece Signija Joce. -- Jūrmalā līdztekus izstādei par Katrīnu Reinovsku durvis ir vērusi vaļā vēl viena izstāde „Plūsmā” Majoros, Jūrmalas muzejā. Kuratore  - Inga Bunkše.

Zīmējums varētu būt visvienkāršākais un vissarežģītākais vizuālās mākslas veids. Mācību uzdevums, stāsts, vēstījuma un brīva telpa domāšanai. Par zīmējumu kā daudzveidīgu mediju ar bagātu tradīciju un atvērtu telpu domāšanai vēstīs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā izstāde „Iemiesotā doma”. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes veidotājiem – kuratori Maiju Kurševu, kā arī māksliniecēm Daci Džeriņu un Luīzi Rukšāni.  No 18. jūlija līdz 8. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē norisināsies vērienīga zīmējumu izstāde “Iemiesotā doma”. Tas būs Latvijā pirmais šāda mēroga tieši zīmējumam veltītais pārskats, kas atklās šī medija daudzveidību un vēsturisko attīstību Latvijā no 18. līdz 21. gadsimtam. Zīmējums ir izpausmes forma un mākslinieka domāšanas instruments, kas vizualizē individuālu pasaules redzējumu. Izstādes mērķis ir izgaismot zīmēšanas un domāšanas attiecības, uzlūkojot zīmēšanu kā pašpietiekamu mākslas līdzekli un specifisku domāšanas veidu, akcentējot zīmējuma spēju paust un raisīt pārdzīvojumu un ļaujot skatītājam pietuvoties mākslinieka radošajam procesam. Ekspozīcijā iekļauti autori no dažādām paaudzēm, kuru praksē zīmējumam ir būtiska loma: sākot ar Johanu Kristofu Broci, latviešu mākslas klasiķiem un laikmetīgās mākslas pārstāvjiem un noslēdzot ar 20. gadsimta 90. gados dzimušajiem māksliniekiem, kā arī ietverot trimdu un diasporu – kopā 94 personības ar vairāk nekā 300 darbiem. Savukārt no 25. jūlija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs būs skatāma izstāde “Laikmetīgais zīmējums: Floransas un Daniela Gerlēnu dāvinājumi Pompidū centram”. Izrādās, ka ir kāds darbs, kas saista abas šīs izstādes. Tas būs Vijas Celmiņas zīmējums no Pompidū mākslas centra kolekcijas, kas uz Rīgu atceļojis kopā ar Pompidū centra ekspozīciju, bet aplūkojams būs izstādē "iemiesotā doma".

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā atklāta izstāde "Kā tu šodien jūties? Emociju pratība", kurā 28 Latvijas mākslinieku darbi aicina pievērsties emociju pasaulei. Izstādes kuratores Daiga Rudzāte un Una Meistere uzsver – māksla var palīdzēt atpazīt sajūtas, kuras ikdienā bieži paliek nepamanītas vai neizteiktas. Izstādes ideja dzimusi sarunās par emociju pratību Izstādes pirmsākumi meklējami pirms aptuveni septiņiem gadiem, kad sadarbībā ar ģimenes ārsti un toreizējo Latvijas Ārstu biedrības prezidenti Ilzi Aizsilnieci tika aizsākts diskusiju cikls par emociju pratību. "Mūsdienu zinātne jau sen ir pierādījusi, ka emocijām ir ārkārtīga nozīme ne tikai mūsu garīgajā, bet arī fiziskajā veselībā," stāsta Una Meistere. Viņa uzsver, ka māksla ir viena no valodām, kas palīdz cilvēkam pietuvoties savai emocionālajai pasaulei un ieraudzīt to, ko ikdienā ne vienmēr iespējams izteikt vārdos. Pēc Aizsilnieces aiziešanas mūžībā projekta veidotāji nolēmuši iesākto turpināt plašākā formātā. Tā radusies izstāde "Kā tu šodien jūties? Emociju pratība", kuru papildina arī četras grāmatas sērijā "Veselīga Latvija". Sešas emocijas kā ceļvedis izstādes telpā Izstādes pamatā ir amerikāņu psihologa Pola Ekmana (Paul Ekman) teorija par sešām universālām emocijām: prieku, bailēm, skumjām, pārsteigumu, riebumu un dusmām. "Zālē esam izveidojuši sava veida režģi, kur emocijas savstarpēji pārklājas, bet reprezentēts tiek prieks, bailes, skumjas, pārsteigums, riebums un dusmas," skaidro izstādes kuratores. Viņas tomēr uzsver, ka šis dalījums nav uztverams burtiski. "Neviens no šiem darbiem nav absolūti kristāltīra konkrētā emocija. Tur atrodas visu emociju sajaukums, tās klejo, saplūst un pārklājas savā starpā." Katrs skatītājs emocijas piedzīvos citādi Darbu izvietojums izstādē tapis ilgās diskusijās, taču kuratores atzīst, ka mākslas uztvere vienmēr ir subjektīva. "Mēs ļoti daudz par to savstarpēji sarunājāmies. Šīs zonas ir ārkārtīgi nosacītas, jo tās tiešām viena ar otru saplūst un pārklājas." Izstādes centrā izvietoti spoguļi ar jautājumiem, kas mudina apmeklētājus ieskatīties sevī un pārdomāt savas emocijas. "Mēs katrs pasauli uztveram pilnīgi savādāk – atkarībā no savas pieredzes, jūtīguma un tā, ko esam redzējuši." Latvijas laikmetīgās mākslas minivārdnīca Izstādē pārstāvēti 28 dažādu paaudžu autori – no atzītiem mākslas klasiķiem līdz pavisam jauniem māksliniekiem. "Tā savā veidā ir Latvijas šodienas mākslas minivārdnīciņa," saka Una Meistere. Lielākā daļa darbu atlasīti mākslinieku darbnīcās vai no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma. Speciāli izstādei radīti vien daži darbi. Ekspozīcijā sastopami šādi autori: Kristaps Ancāns, Ēriks Apaļais, Ilmārs Blumbergs, Kristians Brekte, Andris Breže, Aleksandrs Breže, Anna Ceipe, Kristiāna Dimitere, Reinis Dzudzilo, Miķelis Fišers, Indriķis Ģelzis, Helēna Heinrihsone, Brenda Jansone, Marks Halsons, Frančeska Kirke, Maija Kurševa, Katrīna Lipšāne, Laimdota Malle, Sarmīte Māliņa, MAREUNROL'S, Ģirts Muižnieks, Pauls Rietums, Ilze Rukšāne, Līga Spunde, Krista Vindberga-Auzniece, Artūrs Virtmanis, Amanda Ziemele, Otto Zitmanis, Paula Zvane. Visvairāk darbu atrasts skumju sadaļai Veidojot ekspozīciju, izrādījies, ka visvieglāk bijis atrast darbus, kas sasaucas ar skumju tēmu. "Ar skumjām mēs varētu aizpildīt vēl vienu zāli," atzīst kuratores. Kā iespējamo skaidrojumu viņas min ziemeļnieku mentalitāti, saules trūkumu un garās ziemas. Savukārt sarežģītāk bijis atrast darbus, kas saistās ar riebumu: "Ar to riebumu katram ir ļoti individuālas attiecības." Izstāde – daļa no Jeila Universitātes pētījuma Izstāde nav tikai mākslas notikums. Tā iekļauta arī Jeila Universitātes pētījumā par mākslas ietekmi uz cilvēku. Katram apmeklētājam būs iespēja iesaistīties pētījumā, izvēloties vienu darbu, kas raisa visspēcīgākās emocijas, atbildot uz jautājumiem par savu pieredzi. "Tā pamatideja ir saprast, kā mūs ietekmē māksla, ko mēs sajūtam un par ko tā liek aizdomāties." Kuratores uzskata, ka māksla ir viens no retajiem instrumentiem, kas mūsdienu sadrumstalotajā pasaulē palīdz cilvēkam apstāties un pievērsties sev. Izstādi papildinās lekcijas un diskusijas Izstādes laikā notiks plaša publiskā programma, kurā piedalīsies filozofi, psihologi, ārsti, mākslinieki un mūziķi. Viens no gaidītākajiem notikumiem būs britu neirozinātnieka Daniela Glasera (Daniel Glaser) vieslekcija septembrī. Savukārt jau jūlijā par emociju uztveri Austrumu kultūrās stāstīs filozofs Kaspars Eihmanis. Nav labu un sliktu emociju Sarunas noslēgumā izstādes veidotājas uzsver, ka emocijas nevajadzētu dalīt pozitīvās un negatīvās. "Nav jau labu un sliktu emociju. Viņas visas eksistē kā viens kopums, un mēs nedrīkstam tās sevī noliegt, bet izmantot tā, lai tās mums patiešām palīdzētu." Savukārt uz jautājumu, kādas emocijas viņas pašas ikdienā izjūt visbiežāk, atbilde ir vienkārša – prieks, interese un pārsteigums. "Kamēr mēs saglabājam sevī vēlmi uzzināt un zinātkāri, mēs esam dzīvi un turpinām attīstīties."

Lielu daļu Eiropas piemeklējis liels karstuma vilnis, nesot vēsturiski augstāko gaisa temperatūru vairākās Eiropas valstīs un dažviet karstums noslēdzies ar spēcīgiem, postošiem negaisiem. Iepazīstam Normundu, kurš "ķer" negaisus! Parasti laika ziņās, protams, stāstām par riskiem, ko rada stipri negaisi, kā no tiem pasargāties, bet nevar noliegt, ka ir gana daudz cilvēku, kam šī stihija patīk. Vispār jau man, runājot par laikapstākļiem, vienmēr nākas laipot, jo pilnīgi visa veida laikapstākļi kādam patīk, kādam nepatīk, kādai sabiedrības daļai rada prieku, kādai ciešanas, arī tautaismniecībā ir nozares, kam vieni laikapstākļi nes peļņu, bet citai tāds pats laiks - zaudējumus. Tā, nu šoreiz nolēmu aprunāties ar Normundu Brišku, kurš ir liels negaisu fans - bauda šo stihiju un bauda tik ļoti, ka dienās, kad ir negaisi, kāpj automašīnā un dodas, lai piedzīvotu gan zibeņošanu, gan vētru, gan krusu. Viņam ir izdevies būt klāt pēdējo gadu lielākajām stihijām un viņš ir bijis arī tornado tūrismā ASV, kur viņam arī izdevās savām acīm redzēt tornado. Sociālajos medijos viņu atrast ar vārdu “Normunds Negaiss”. Runājot par negaisu statistiku, pagaidām ar to Latvijā gājis diezgan mierīgi. Nav operatīvo datu, ar kuriem objektīvi novērtēt negaisu spēku un plašumu. Arī nupat pirms Jāņiem, 11. jūnijā, kas bija tas sarunā pieminētais gadījums, kad visā Latvijā tika izsūtīts šūnapraides brīdinājums par stipriem negaisiem, bet faktiksi stiprs negaiss skāra tikai atsevišķas vietas valsts austrumos un tādi nopietni postījumi bija tikai Bebrenes pagastā Augšdaugavas novadā. Neviena meteostacija nekādu stihiju nefiksēja, jo nebija negaisam pa ceļam.

Kas ir svarīgāk – iepazīstināt ar mums, latviešiem, pasauli, vai mums, latviešiem, iepazīt pašiem sevi? Šīs sarunas viešņa dara abus – ar vienu kāju dzīvo Berlīnē, kur strādā Vācijas Bundestāgā, ar otru – sastopama tepat Latvijā. Viņa ir Rīgas Latviešu biedrības “Rīgas danči” mākslinieciskā vadītāja un pasaules latviešu semināra 2x2 padomes locekle, un iepazīstina ar latviešu tautas stāstu un folkloru gan ārzemniekus, gan mūs pašus – latviešus. Monopolā saruna ar koklētāju Rozīti Katrīnu Ponni. Pārskaitot lietas, ko Tu dari, rodas jautājums, vai dzīvojam vienā laika sistēmā un tev arī ir tikai 24 stundas diennaktī? Rozīte Katrīna Ponne: Es parasti uz šo jautājumu atbild tā, ka es neskatos seriālus. Tā ir viena lieta, kur es dažkārt ar cilvēkiem nespēju būt uz viena viļņa, jo viņi pasaka kādu joku no kāda seriāla, es nemāku to "translēt". Tā ir viena atbilde. Un salikt prioritātes. Varētu šķist, ka tās ir dažādas pasaules - Vācijas parlaments un latviešu tautumeita ar kokli, bet tu es tautas tērpā un uzstājies tur kādos notikumos. Vai tev pašai tas liekas pilnīgi tā organiski, vai tev liekas, ka šīs pasaules ir jāsavieno un jāiepazīstina? Rozīte Katrīna Ponne: Man ir sajūta, ka tām pasaulēm vienkārši ir jāpieņem mani, kāda es esmu, kur man ir daudz interešu un daudz lietu, kas man šķiet svarīgas. Un man šķiet, ja tu ej ar savu pārliecību un nebaidies teikt, no kurienes tu esi, kas tev ir svarīgs un ko tu dari savā ikdienā, ka tu spēlē mūzikas instrumentus, ka tu arī interesējies par savas tautas tradīcijām, tad kaut kā visas durvis atvērās un visiem šķiet ļoti vienkārši.  Es arī vienmēr saku, ka man ārzemēs ir daudz vieglāk ar savu vārdu, jo, ja es nosaucu savu vārdu Rozīte, tad nupat Radio mājā, lai tiktu iekšā, arī apsargs man jautāja - Katrīna, jo tas ir mans otrais vārds, ignorējot to, ka manā dokumentā ir rakstīts arī vārds - Rozīte. Savukārt, kad es aizbraucu uz ārzemēm, neviens neuzdod nekādus jautājumus, visi mani pieņem tieši tādu, kāda es esmu. Un tāpēc es teiktu, ka arī šajās divās pasaulēs man ir sajūta, ka es varu vienkārši ienest vēl kaut kādu skatījumu, gan vienā, gan otrā pasaulē. Mēs tomēr dzīvojam visi kopā šīs zemeslodes, un it kā liekas, ka tie divi paralēli "burbuļi". Bet, lai veidotu šo tiltu starp dažādām kultūrām, ir ļoti daudz vietas, kur tas var labi noderēt.   Raidījumā skan: International Music – "Farbiges Licht" José González – "Step Oout" Kokle – "Gauži raud saulīte"

Tiekamies ar astronomu Ilgoni Vilku, lai iepazītu viņa Latvijas astronomijas vēsturei veltītās grāmatas otro daļu. Tā stāsta par astronomijas zinātnes attīstībai Latvijā 20. gadsimtā otrajā pusē un ietver stāstus gan par dažādu observatoriju un teleskopu izbūvi 20. gadsimtā, gan to, kā astronomija no šauras zinātnes jomas kļuva par populārās zinātnes flagmani. Kkā astronomija no sadzīves tik atrautas un specifiskas nozares nonāca līdz ikdienas cilvēkam Latvijā, stāta Latvijas Universitātes  Eksakto un tehnoloģijas fakultātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Kā interneta signāls veic ceļu līdz lietotājiem?​ Pa gaisu, pa zemi un pa ūdeni tā ļoti vienkāršoti varētu aprakstīt ceļus, kā internets nonāk pie lietotājiem. Sīkāk par katru no šiem ceļiem un kāpēc optiskie kabeļi šobrīd ir drošākais veids, kur plūst interneta sakariem, stāsta Rīgas Tehniskās universitātes pētieki Andis Supe un Jurģis Poriņš. RTU asociētais profesors un vadošais pētnieks Andis Supe Šķiedru optikas pārraides sistēmu laboratorijā rāda uz galda saliktās ierīces, ko vienkāršoti varētu saukt par vienu ceļa posmu un veidu, kā internets nāk līdz lietotājiem. Viens klikšķis un tā ir tikai sekundes daļa, kad datorā monitorā vai tālruņa ekrānā ielādējas video, attēls vai teksts. Bet vai esat domājuši, kādu ceļu šajā mirklī pieveic informācija? Tie ir vadi okeānu dzelmē, kur informācija tiek pārvērsta gaismas impulsos un pa optiskajiem kabeļiem nonāk mūsu ierīcēs. Tas ir sazarots tīkls kosmosā. Kopā ar Andi Supi mēģinām izsekot interneta gaitai no  zemes un debesīm līdz mājas datoram. Sarunai arī pievienojas inženierzinātņu doktors telekomunikācijās RTU profesors Jurģis Poriņš. Ja reiz runa ir par optiskajiem kabeļiem, tad profesors skaidro, kāpēc, salīdzinot ar kosmosa tehnoloģijām, šie mata izmēra vadiņi ir drošāks interneta ceļš. -- Erickiņš - kustīgs putniņš, kas labprāt dzīvo cilvēka tuvumā. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

14. jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, aicinām doties uz Okupācijas muzeju un ieskatīties izstādē "Ticēt un kalpot", kas stāsta par okupācijas varas represijām pret garīdzniekiem, pret ticību, kā arī cilvēku garīgo spēku, ko viņi saglabājuši arī ļoti smagos pārbaudījumu laikos.  Padomju vara sistemātiski cīnījās pret kristietību, tai skaitā represējot garīdzniekus, kurus uzskatīja par potenciāliem režīma pretiniekiem, jo viņiem bija autoritāte sabiedrībā un viņi pārstāvēja vērtības, kas nebija pakļautas komunistiskās partijas kontrolei. Tāpēc daudzi priesteri un mācītāji tika arestēti, izsūtīti, ieslodzīti darba nometnēs vai pakļauti pastāvīgai novērošanai. Tika slēgtas baznīcas, klosteri, ierobežota pieeja reliģiskai literatūrai un skolās veicināta ateistiska audzināšana, lai jaunajai paaudzei iznīcinātu pamatu, kas ir balstīts Dieva likumos un arī Dieva svētībā. Visticamāk, arī šodien mēs vēl baudām šīs noziedzīgās darbības sekas.  Dodamies uz Okupācijas muzeju, kur kopā ar izstādes "Ticēt un kalpot" veidotāju Aiju Ventaskrasti iepazīstam dažu garīdznieku dzīvesstāstus, saprotot, ka viņi ir vien nedaudzi no tiem simtiem garīgo kalpotāju, kas piedzīvoja smagas represijas. Savukārt Okupācijas muzeja krājuma galvenā glabātāja Taiga Koknēviča rūpīgi glabā muzejam uzticētos priekšmetus kā daļu no cilvēku liecībām. Uzklausām arī muzejam dāvāto priekšmetu stāstus.

Latvijas sabiedrībai turbulents posms - gaidāmās vēlēšanas, regulārie dronu apdraudējumi, nu tam visam pievienojusies pamatīgi sakulta diskusija par lāču patvaļībām. Šo dzīvnieku skaita pieaugums Latvijā rada bažas par to, cik miermīlīgi varēsim sadzīvot ar lāčiem nākotnē. Vai brūnais lācis ir apdraudējums cilvēkam? Ko vispār zinām par šiem dzīvniekiem un to uzvedības paradumiem? Kāda ir brūnā lāča dzīve Latvijā šodien un vēsturē un vai konflikti ar lāčiem cilvēkiem ir bijuši arī agrāk? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, LatvInta Langeijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Ar smaidu var teikt, ka lācis ir kļuvis par teju izšķirošo elementu politiskā kapitāla vākšanā. Tomēr līdz šim nav bijis precedents, ka kāda dzīvnieka uzvedība būtu tā satraukusi sabiedrību. Kāpēc ir tik lielas bailes, bažas un gan sarunas par visu šo?  "Man liekas, ka viens apstāklis ir tas, ka cilvēki baidās no nezināmā. Ņemot vērā to, ka lāču skaits beidzamajos gados ir palielinājies jūtami, līdz ar to lācis ir arī pamanāmāks, visi uztraucas, ko darīs un kā dzīvos tālāk. Ja iepriekš tie bija vilki un lūši, tad šobrīd tie ir lāči," vērtē Inta Langa. "Man bažas un satraukums, arī politika jau ir blakus no šī gadsimta sākuma, kopš mēs sākām ar ikoniskajiem plēsējiem padziļinātāk nodarboties pētniecībā un aizsardzības stratēģijas izstrādē. Pēdējā laikā lāči ņem virsroku, bet politiskā ietekmē lielajiem dzīvniekiem ir bijusi arī pirms tam un daudz plašāk nekā tikai Latvijā. Tās pašas sarunas notiek arī Briseles gaiteņos un varbūt pat vēl globālākā līmenī," norāda Jānis Ozoliņš. "Viena lieta ir bailes, kas ir tīri personisks jautājums un personiska pieredze. Katrs mēs baidāmies no kaut kā cita, bet, kad daudzi savienojas sociālos tīklos, viņi sameklē sev baiļu partnerus, un tā veidojas varbūt "baiļu burbulis". Bailes ir kaut kas personībai raksturīgs, ko ļoti grūti ietekmēt, regulēt un vadīt," turpina Jānis Ozoliņš. "Otra lieta ir drošība un apdraudējums. Daudzos gadījumos un arī lāča gadījumā ir tā, ka reālais apdraudējums un drošība ir tādas šķēres ar bailēm, jo bailes, pieaugot dzīvnieku skaitam un satikšanās gadījumiem ar dzīvnieku, aug diezgan strauji, savukārt drošība ir diezgan stabila un nemainīga, un faktiski bailēm, ja iet paralēli drošībai, nevajadzētu būt pamata. Bet diemžēl ir. Tā problēma, ar ko spēlējas politiķi un populisti." "Pēdējos gadus cilvēks ir uzskatījis sevi par svarīgāko, galveno. Viņam nav bijis līdzvērtīgā "šajā svara kategorijā", pēkšņi izrādās, ka ir viens, kas sāk apdraudēt cilvēka pirmtiesības. Un tad sākās lielās diskusijas," papildina Māris Lielkalns. "Lācim ir ļoti laba imidža veidošanas kompānija - "mīļais pūkainais", no bērnu dienām katram mājās esošais spēļu lācītis. Klāt vēl nāk šī šķautne, ka tas tas mīļais lācis pēkšņi izrādās briesmīgais lācis un tad redzam visādus kuriozus."

Jau šodien, 8. jūnijā, Ņujorkā, Traibekas Filmu festivālā, parādīsies vārds no Latvijas. Festivāla oficiālajā izlasē iekļauts raidieraksts “For The Sake of The Children” (Bērnu labā), kuram mūziku rakstījusi latviešu komponiste Aija Alsiņa. Viņa ir izdevusi jau trīs studijas albumus – “Domum”, “Creation” un “Lightkeeper”, kā arī veidojusi 24 atsevišķi izdotus singlus, kuriem manāma plaša publikas patika straumēšanas vietnēs. Viņas mūziku klausās vismaz 178 valstīs. Lai gan ikdienas skrējienā biežāk sanāk pievērsties bērniem, Aija meklē veidus, kā brīžiem doties radošajos izbraukumos, lai aizvien vairāk savu dzīvi saistītu ar mūziku. 

“Stāstu stāsts jeb Laika kavēklis mazajiem”, dēvēts arī par “Pentameronu” ir Eiropas literatūras klasiķa, baroka laika neapoliešu dzejnieka, rakstnieka un stāstnieka Džambatistas Baziles nozīmīgākais darbs. Pasaku pētnieki pasaulē turpina diskutēt par to, cik lielā mērā Bazile pasakas pierakstīja no tautas un kā tās ietekmē Eiropas pasaku vēsturi. Tagad Džambatistas Baziles stāstu stāsts "Pentamerons" izdots arī latviešu valodā. Dace Meiere tulkojusi no senneapoliešu un itāļu valodas. Kulturas rondo tiekamies ar pasaku pētnieku Gunti Pakalnu, kurš izdevuma zinātniskā ievada autors, un grāmatas redaktoru Arturu Hansonu.  Izdevējs - apgāds "Jānis Roze". Šajā darbā atrodamas arī daudzu mūsdienās pazīstamu pasaku agrīnās formas. Desmit stāstnieces piecās dienās izstāsta 50 stāstus. Nosaukums "Pentamerons" raisa asociācijas ar "Dekameronu".  Arturs Hansons skaidro, ka pats autors šo darbu nesauc par "pentameronu", bet "Stāstu stāstu" vai "Stāstījuma stāstīšanu", vai "Pasaku pasaku jeb laika kavēkli maziem bērniem".  "Taču tā paralēle ar "Dekameronu" ir ir acīmredzama. "Dekameronā" desmit jauni cilvēki stāsta cits citam stāstus desmit dienas. Te tas notiek piecas dienas, tātad penternerons, un tas ietvars ir acīmredzami paralēls. Tāpēc arī šis nosaukums ir nostiprinājies," skaidro Arturs Hansons. "Taču var redzēt, ka stāstnieks ir variējis šo daiļo paraugu. "Pentomeronā" stāstnieki ir mazliet citādāk raksturoti. Ir Greizā Dzedze, Šķielace Paola, Kraupainā Čomatella, Smirdule Jākoba, Toola ar lielo degunu, Slienainā Antonella un citas." Maziem bērniem mūsdienu klasiskā izpratnē šī grāmata nav veltīta.  "Apakšvirsraksts - "Laika kavēklis maziem bērniem" ir diezgan mulsinošs. Mūsdienās, ja mēs vispār pozicionētu pēc vecuma, tad tas ir laika kavēklis pieaugušajiem gan tēmu dēļ - ir seksualitāte, tur ir incests, slepkavības un mūsdienu izpratnē arī rupjības. Tāpat arī dažādas divdomības, kas nav īsti bērnam uztveramas," turpina Arturs Hansons. Guntis Pakalns atzīst, ka šī ir pasaku pētniecībā viena no nozīmīgākajām grāmatām. Pētnieki, kas rūpīgi iedziļinājušies Baziles daiļradē, uzskata, ka viņš pasakas sacerējis pats, nevis pierakstījis tautā dzirdētās.  

20. gadsimta sieviešu vēsturē ir kāda ļoti neparasta lappuse – veltīta sievietēm, kas devās tālās misijās uz Indonēziju, Ķīnu un Āfriku kā baznīcas misionāres. Tālais ceļš, nezināmais, tropiskās slimības, dieva vārda sludināšana un vietējo ļaužu skološana – tie ir dzīvesstāsti, kādus grūti atrast gadsimta sākumā. Kas lika sievietēm no Latvijas doties izglītot citu tautu cilvekus uz tālām zemēm, kur nereti grūtos sadzīves apstakļos bija spiestas dzīvot piecus vai pat 10 gadus prom no mājām? Latviešu misionāru ceļus pasaulē 20. gadsimta sākumā pētījusi teoloģe, humanitāro un mākslas zinātņu doktore Kristīna Ēce, Lutera akadēmijas docente un pētniece, Latvijas Bībeles centra akadēmiskā docente, un Diāna Hristenko, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktora grāda pretendente, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedre.   Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Straumējot laiku" iepazīstam reliģijas un baznīcas vēsturi Latvijā. Kopienu var stiprināt paaudzēs pārmantotas amata prasmes, to var vienot dzīve pilskalnā vai aiz drošiem pilsētas mūriem, un to var saturēt kopā ticība un draudze. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā “Straumējot laiku” esam līdz šim jau mērojuši kādu ceļa gabalu gan telpā, gan laikā, un šodien atkal ļausimies straumes pagriezienam, piestājot ekspozīcijas ceturtajā sadaļā “Kopība draudzē”. Arhitekts Didzis Jaunzems šo sadaļu veidojis tā, lai apmeklētājs it kā varētu ieiet dažādu Latvijā kultūrvēsturiski nozīmīgu reliģiju vai konfesiju dievnamos, pakavēties tajos, iepazīt liturģiskos priekšmetus, kā arī audio veidā paklausīties mācītāja vai cita reliģiskā līdera dziedājumu. Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte vispirms skaidro mūsu šīs dienas pieturvietas nozīmi. Blakus dažādām kristietības konfesijām Latvijas karte atklāj vēl kādu būtisku kopienu. Tie ir ebreji ar savu reliģiju jūdaismu un lūgšanu namiem sinagogām. Ebreju konsolidācija Latvijas teritorijā notiek 18. gadsimtā, un 19. gadsimta otrajā pusē tādās pilsētās kā Rīga, Daugavpils, Jelgava ir katrā jau vairākas sinagogas. Otrā pasaules kara ietekmē ir piedzīvoti zaudējumi, tostarp zudusi krāšņā Rīgas Horālā sinagoga. Mūsdienās daudzām kādreizējo sinagogu ēkām ir citas funkcijas, piemēram, Zaļā sinagoga Rēzeknē darbojas kā kultūrvēstures un tūrisma centrs, taču aizvien funkcionē sinagoga Daugavpilī un Rīgā, Peitavas ielā, kas uzskatāma par jūgendstila pērli. Ar jūdaisma principiem iepazīstina muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Olga Miheloviča.

“Mildas istaba” – dokumentārā spēlfilma, kas tapusi pēc Latvijas pirmās filozofijas doktores Mildas Palēvičas dienasgrāmatām. Kultūras rondo tiekamies ar režisori Kristīni Želvi un filmas producenti Mildas Palēvičas mazmazmeitu Martu Biti. Kas ir skaistais mākslā? Tas ir viens no jautājumiem, ko aplūko filozofijas nozare estētika, un tas bija filozofes Mildas Palēvičas interešu lauks visa mūža garumā. Ja par viņu zināt maz vai nemaz, jūs neesat vienīgie, jo Mildas Palēvičas vārds un domu bagātība Latvijas vēsturē ilgstoši tikusi klusināta. Palēviča ir pirmā Latvijas filozofijas doktore ar Sorbonnas universitātes grādu, bet starpkaru gados viņas uzstāšanos kā filozofei noraidīja kā pārlieku “vīrietisku”, savukārt padomju Latvijā izstūma kā pārāk “buržuāzisku”. Viņas mūža darbs – grāmata “Estētiskās domas attīstība Latvijā XIX gs. un XX gs. 1. pusē” – iznāca tikai pirms pieciem gadiem kopā ar Palēvičas dienasgrāmatām. Un tagad Mildas Palēvičas neparastās personības stāsts iedzīvināts dokumentārā spēlfilmā “Mildas istaba”. Tās pirmizrāde bija 4. maija Latvijas filmu maratonā. Ideja par filmas veidošanu pieder tieši Martai Bitei, savukārt pateicoties viņas tēva māsai Maijai Garkevičai, 2021. gadā dienasgaismu ieraudzīja Palēvičas dienasgrāmatas un arī darbs “Estētiskās domas attīstība Latvijā”. 

Raidījumā Piespēle daudz hokeja, kā jau hokeja pavasarim ierasts. Lielā saruna ar Latvijas hokeja izlases kandidātu, Latvijas čempionu un finālsērijas vērtīgāko spēlētāju Niku Feņenko. Viņš stāsta par pirmajiem soļiem profesionālajā hokejā un iespaidiem Latvijas izlases treniņnometnē. Nedēļas notikumu izlasē: Latvijas 18 gadīgo un jaunāku puišu hokeja izlase pārsteidz pausauli - sasniedz pasaules čempionāta medaļu cīņas, taču paliek ceturtajā vietā; Latvijas pieaugušo hokeja valstsvienība pirmajā pārbaudes spēlē Slovākijā ar 5:1 uzveic mājiniekus, bet otrajā zaudē ar 2:5; Tenisiste Anastasija Sevastova paziņo par karjeras noslēgšanu; Abās Latvijas Basketbola līgas pusfināla sērijās nepieciešama izšķirošā, piektā spēle - finālu sasniedz “Valmiera” un “Ventspils”.

Eiropas Savienības līderi Kiprā notikušajā neformālajā samitā vienojušies, ka pirmās Ukrainas pievienošanās sarunas varētu sākties tuvākajās nedēļās un mēnešos. Atceras pirms 40 gadiem notikušo Čornobiļas atomelektrostacijas avāriju un piemin šīs traģēdijas upurus. Latgalē ir īstenots šī gada vērienīgākais investīciju projekts. 100 miljoni eiro ieguldīti “Latvijas finiera” meitasuzņēmumā “Verems” Rēzeknes novadā. Iepazīstina ar kampaņu sabiedrības izglītošanai par pareizu rīcību pēc ceļu satiksmes negadījumiem. Tūristiem no Eiropas nesenās ziņas par dronu incidentiem un kara apdraudējumu Baltijas valstīs nav tik izšķirošas, izvēloties Latviju par tūrisma galamērķi. FIBA ļauj sacensībās atgriezties agresorvalstu U-21 3x3 basketbolistiem.

Irāņu literatūras tulkojumi. Kultūras rondo atklājam Forūgas Farohzādas dzeju, ar kuru iepazīstina krājuma atdzejotājs no persiešu valodas Raimonds Ķirķis. Apgāda "Neputns" samta sērijā iznākusi irāņu dzejnieces Forūgas Farohzādas bilingvālās dzejas izlase "Atdzimusī". Forūga Farohzāda (1935—1967), neskatoties uz viņas dzejas intimitāti, ir izteikti sociāla dzejniece. Viņa dzejā tver plašākās sabiedrības grupās izjustu sociālo vidi, kuru pieredzējuši 20. gadsimta 50. līdz 70. gadu Teherānas sekulārie intelektuāļi, īpaši tajā piejaucētās sievietes. Lai arī viņas dzejā subjekts itin bieži mīt noslēgtībā, un šī vide ir priekšnosacījums ilgu un bagātīgas iztēles iedrošinātai dzejai, Farohzāda atklāj jaunajam Irānas sociālajam audumam plaši raksturīgus sensibilitātes aspektus.

Smaga galva, loģiskās domāšanas trūkums, slinkums, nereti pārmetumi skolotājiem vai mācību materiāliem - dzirdēti dažādi skaidrojumi, kāpēc kā lieliem, tā maziem novērojam grūtības mācīties matemātiku. Stenfordas universitātes pētījumā meklēti iemesli, kāpēc dažkārt pat ar lielu centību sekmes matemātikā nav tik labas. Izrādās, pie vainas nav ne "smaga galva", ne abstraktās domāšanas trūkums, bet gan spēja mācīties no savām kļūdām un pielāgt savu uzvedību. Kā uztveram matemātiskus terminus, likumus un abstraktus skaitļus? Kāpēc vienam matemātika padodas, citam - nē? Raidījumā Zināmais nezināmajā par matemātiku un tās apguvi sarunājas matemātiķis pēcdoktorantūras pētniecībā Latvijas Universitātē Jānis Lazovskis un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško.   Matemātiķiem arvien ir interesanti veikt gigantiskus aprēķinus   Ir tādi skaitļi, kurus iztēloties cilvēka prātam nav iespējams. Cik daudz smilšu graudu pludmalē, cik daudz sniegpārslu uz pasaules, kur sākas bezgalība un kāds skaitlis ir īsi pirms tās. Uz šiem jautājumiem matemātiķi atbildes ir meklējuši jau izsenis. Domājot  par šo tematu, nāk prātā tautasdziesmas rindas: „…kas var zvaigznes izskaitīt, jūrā zvirgzdus izlasīt…” Izrādās, ka tas ir iespējams, un matemātiķi ir aprēķinājuši pat vēl sīkākas frakcijas Visumā. Zinām, ka pagājušā gadsimta 30. gados ebreju izcelsmes matemātiķis Edvards Kāzners 10 simtajā pakāpē nosauca par „gugol” skaitli. Saskaņā ar  daudzviet publicētu informāciju terminu „gugol” Kāzneram ieteicis viņa deviņgadīgais brāļadēls. Gugolam seko „gogolplekss”, kas ir „gugols” 10 pakāpē. Bet, kā saka fiziķis, Latvijas Universitāts profesors Mārcis Auziņš, tad  daudz  valdzinošāks viņam šķiet Greiema skaitlis.  Kāds ir šis milzu skaitlis, kāpēc matemātiķiem ir interesanti veikt šādus gigantiskus aprēķinus un vai vispār šādus skaitļus var pierakstīt, par to saruna ar Mārci Auziņu. Ronalds Luiss Greiems amerikāņu matemātiķis, kurš aizrāvās ar žonglēšanu un burvju trikiem. Pagājušā gadsimta 70. gados viņš publicēja zinātnisku rakstu par daudzdimensionāliem kubiem, kuros krāsu musturus var atrisināt ar milzīgu skaitli. Vēlāk šo skaitli  nodēvēja par Greiema skaitli. Mācis Auziņš skaidro, kā amerikāņu matemātiķis veica šos aprēķinus. -- Putnu pasaules arhitekts – dižraibais dzenis. Bez viņa izkaltajiem dobumiem grūti klātos ļoti daudzām putnu sugām Latvijā. Iepazīstna Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Madars Bergmanis.

Putnu pasaules arhitekts – dižraibais dzenis. Bez viņa izkaltajiem dobumiem grūti klātos ļoti daudzām putnu sugām Latvijā. Iepazīstna Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Madars Bergmanis. "Dižraibais dzenis ir pati parastākā Eiropas dzeņu suga. Arī Latvijā. Tā ir ekoloģiski plastiska suga biotopu izvēles ziņā - viņi var dzīvot būtībā jebkādos mežos, kas ir pietiekami veci, kur ir pietiekami lieli koki, ieskaitot pilsētas parkus, kur dižraibais dzenis var būt sastopams," skaidro Madars Bergmanis. Arī barības ziņā šī ir elastīga suga. Vasarā tāpat kā pārējie dižraibie dzeņi pārtiek no kukaiņiem, dzīvnieku valsts barības, bet ziemā savukārt no skujkoku sēklām, kas ir plaši sastopamas. Egļu vai priežu sēklas allaž ir pieejamas, un līdz ar to ziemā ar barības ieguvi, kas ir problēma citām dzeņu sugām, dižraibajam dzenim faktiski nav.   

Raidījumā Piespēle runājam par rokasbumbu jeb handbolu un badmintonu. Māris un Mārtiņš iepazīst Latvijas vīriešu handbola izlases jauno līderi Valdi Kalniņu. Viņš jau 15 gadu vecumā debitēja valstsvienībā, bet šovasar dosies “leģionāra maizē” uz Norvēģijas klubu “Elverum”. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz saruna par badmintonu. Studijā divpadsmitkārtējais Latvijas čempions Niks Podosinoviks un viņa treneris Arnis Šefers. Nedēļas notikumu izlasē: Latvijas Basketbola savienība nolemj pārtraukt sadarbību ar vīriešu izlases galveno treneri Sito Alonso, viņa vietā nolīgst Jāni Gailīti, līgums parakstīts līdz 2029.gada Eiropas čempionātam; Latvijas futbola izlase pirmajā pārspēļu mačā par vietas saglabāšanu Nāciju līgas C grupā tikai ar 1:0 uzveic Gibraltāru; Sākušās pusfināla sērijas gan Latvijas atklātajā hokeja čempionātā, gan Latvijas-Igaunijas Basketbola līgā.

Pavasaris atnāk ar gājputnu kāšiem, taču visu ziemu ar mums kopā ir bijuši lērums dažādu putnu, tostarp arī šīs dienas varonis - peļu klijāns. Viņu dēvē par manīgo novērotāju. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs. "Peļu klijāns ir parastākais dienas plēsīgais putns Latvijā. Viņu bieži jauc ar vanagu vai sauc par vanagu, jo parasti viņš ir vienīgais, kuru redz, jo viņš sēž ceļa malā uz elektrības stabiem vai siena gubām vai augstu gaisā lido," stāsta Imants Jakovļevs. Nosaukums jau parādā, ka putns ēd peles, žurkas un kurmjus. Reti gadās, ka noķer kādu putnu. "Peļu klijānam patīk saule. Parasti dienas vidū, kad ir saule, viņš lido augstu gaisā, riņķo un sauc savu to vārdu, ja tā var teikt," turpina Imants Jakovļevs. Peļu klijāna balsi ļoti bieži mēģina atdarināt sīlis, kas ir Latvijas papagailis, kurš atdarina daudzu putnu balsis. "Ja peļu klijānam balss ir vienveidīga, tad tas viņa izskats ir daudzveidīgs. Ir balti, ir gandrīz melni. Pārsvarā peļu klijāns ir brūnu mugurpusi, ar raibumotu vēdera pusi, un spārniem raksturīgi melni komati," raksturo Imants Jakovļevs. Peļu klijāns bieži ligzdo bērzos, olas dēj jau martā, bet jaunie putnēni šķiļas maijā.

Cilvēks ir elastīga būtne, bet, vai tādi ir arī citi dzīvnieki? Cik ātri dzīvnieku pasaulē putni, zīdītāji un zivis spēj pielāgoties mainīgai videi - gan paradumos un dzīvesveidā, gan bioloģiski? Vai tas var notikt vienas paaudzes ietvaros? Vai ir arī izmaiņas, kurām nepieciešamas daudzas desmitgades, lai pielāgotos? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, biologs, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Indriķis Krams un ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis. Šampinjoni zinātnieku uzraudzībā pārtop par brūces dziedējošu gelu Šī īpaši vieglā sēņu pagale, ko rāda pētnieks, ir tikai viens no etapiem šampinjonu ceļā pārtapšanai par brūces dziedējošu gelu. Recepte ir sekojoša: ņem ne pārāk izskatīgus šampinjonus, tādus, kurus nevar likt veikalā pārdošanai, un arī šo sēņu atliekvielas, to visu ievieto aparātā, kur sēnes tiek žāvētas, turētas vakuumā un vēl visādi apstrādātas līdz beigās no tām iegūst  vielu, kas palīdz ātrāk un efektīvāk sadzīt brūcēm. Šo tehnoloģiju ir izstrādājuši Rīgas tehniskās universitātes zinātnieki. Sīkāk par sēņu ceļu līdz  ārstējošam plāksterim stāsta RTU Fizikas un materiālzinātnes institūta vadošais pētnieks Jānis Baroniņš. Lai arī pie šī projekta strādā Latvijas zinātnieki, aizsākums ir meklējams Igaunijā, kur mūsu ziemeļu kaimiņš - uzņēmējs uzrunāja RTU pētniekus, savukārt sēnes nāk no Lietuvas. Nākotnē tas varētu būt nišas produkts, kas radīts no sastāvdaļām, kas pieejamas Baltijas valstīs. -- Peļu klijānu dēvē arī par manīgo novērotāju. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs.

Iepazīstām Jāņa XXIII pārdomas par to, kā sasniedzams miers visā pasaulē.

„Mans iekšējais ego pulkstenis notikumus personiskajā dzīvē dīvainā veidā sasaista ar skaņdarbiem” – tā raksta komponists Andris Dzenītis sava eseju grāmatā „Es esmu, manis nav”. Grāmatas atvēršanas svētki Rīgas Grāmatu svētkos, kas sākas šodien Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Vispirms tiekamies Kultūras rondo.  

Šonedēļ Rīgā viesojās neatkarīgā teātra trupa no Bulgārijas. Lorda Bairona lugas „Kains” iestudējums adresēts skolu jauniešiem, un tā mērķis  popularizēt klasisko Eiropas literatūru. Ģertrūdes ielas teātrim, kur izrāde notika, mērķtiecīgu viesizrāžu programmu nav, taču ik pa laikam te iespēja iepazīt citu valstu neatkarīgus projektus. 

"Ja mums būtu tikai Vecā Derība, mums būtu slēdzene bez atslēgas, stāsts bez sižeta, apsolījums bez piepildījuma, sēkla bez augļa. Ja mums būtu Jaunā Derība bez Vecās, tas būtu nobeigums bez sākuma, piepildījums bez apsolījuma, virsbūve bez pamata" (bīsk. Fultons Šīns) Dienas impulss: Iepazīstieties ar Viņa dzīvi! Lasiet Evaņģēlijus! Jūs nekad nesasniegsiet dziļu garīgo dzīvi bez Svētajiem Rakstiem, un jo īpaši bez Jaunās Derības. Lasiet tos klusumā! Lasiet tos ģimenē! Klusumā mēs vislabāk atklājam Dievu (bīsk. Fultons Šīns) Godināmais bīskaps Fultons Šīns (1895 - 1979) — viens no izcilākajiem 20. gadsimta sludinātājiem, viens no pirmajiem, kurš radio un televīziju izmantoja, lai sludinātu Kristu, ar Evaņģēlija vēsti aizsniedzot miljonus.

Šoreiz raidījumā arhibīskaps emeritus Jānis Vanags ievada ignācisko rekolekciju 2. nedēļā.

Raidījumu esam veltījuši Baltijas jūrai un vairākiem interesantiem pētījumiem, kas atklāj jaunus faktus par mūsu jūru. Latvijas Hidroekoloģijas institūta biologi veikuši pētījumus gan par atjaunojošajām akvakultūrām Baltijas jūrā un to, kā aļģes un gliemenes varētu palīdzēt uzlabot ūdens kvalitāti, gan par to, kā ziemas ļauj prognozēt cianobaktēriju jeb zilaļģu ziedēšanu vasarā. Iepazīstam dažādos pētījumus! Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Maija Viška, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Anda Ikauniece un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Ineta Liepiņa-Leimane.   Kas liek ledum būt slidenam un kā to sacensībās padara vēl slidenāku? Slidu, kamaniņu un hokeja nūju skaņas pašlaik XXV ziemas olimpisko spēļu laikā Milānā un Kortīnā dzirdamas daudz. Olimpiskā ledus saķere un slīdamība ir vesela fizikas un ķīmijas principu buķete, un tieši olimpiādes laikā šis temats, piemēram, ātrslidošanas kontekstā, plašāk pētīts rakstā tiešsaistes žurnālā “National Geographic”. Ledus slīdamības principi labi zināmi ir Mārtiņam Rubenim, Rīgas Tehniskās universitātes Sporta tehnoloģiju centra vadītājam, kā arī Latvijas izlases trenerim, inženierim-mehāniķim kamaniņu sporta izlasei olimpiskajās spēlēs Kortīnā. Mārtiņš arī bijis pirmais sportists neatkarīgās Latvijas sporta vēsturē, kurš izcīnījis medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs, un tā bija bronzas medaļa 2006. gadā Turīnā, Itālijā. Ar Mārtiņu tiekamies attālināti, jo viņš atrodas Kortīnā. Ar viņu runājam par svarīgākajiem principiem, lai ledus labi slīdētu. Vai tā tas ir bijis Kortīnā?

Turpinām tradīciju raidījumā - iepazīt jauno sociālantropologu pētījumus. Šogad to vidū ir gan nēģu zveja Salacgrīvā, gan sociālantropoloģiski novērojumi bērnu rotaļlaukumus, gan zaļo inovāciju ieviešana slimnīcu vidē. Sociālā antropoloģija ir tāda interesanta nozare, kas palīdz labāk izprast cilvēkiem pašiem sevi. Kādi tad mēs esam, kā veidojas mūsu attiecības citam ar citu un apkārtējo vidi - tas viss nonāk sociālantrolologu uzmanības lokā. Ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa Universitātes sociālantropoloģes Līga Sleņģe, Signe Nikolājeva un Zanda Gailuma-Zohra, kuras izstrādājušas savus maģistra darbus.  Iepazīstam gada augu – lāceni un gada koku – parasto ievu Interesanti, ka gan Botāniķu biedrība, izvirzot lāceni par gada augu, un attiecīgi Dendrologu biedrība gada koka titulu piešķirot ievai, nav to darījuši tāpēc, ka minētie nominanti būt īpaši apdraudēti vai paši kam dabā kaitējuši. Iemesls ir, lai vairāk izpētītu un uzzinātu par to stāvokli dabā un dzīvotnēm, kur mīt ieva un lācene. Sākam ar gada augu – lāceni, saldo dzintardzelteno purva ogu. Kā teic Latvijas Botāniķu biedrības pārstāve un šī gada auga nominanta izvirzītāja Vija Kreile, tad lācene nav reta oga, tomēr ne viscaur purvā tā ir sastopama. Šī gada laikā botāniķi centīsies noskaidrot, kā purva izmēri, konkrēti purva malas,  nosaka lāceņu daudzumu šajā dzīvotnē. Interesējamies arī, kāpēc lāceņu ievārījums ir krietni dārgāks, salīdzinot ar citiem šādiem kārumiem burkās. Vēl skaidrojumu par minētajām ogām sniedz Latvijas Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētāja Anete Pošiva-Bunkovska. Gada koks – parastā ieva ir gan upju palieņu veselības indikators, gan viegli indīgs, tomēr ārstniecības augs un diezgan labi tiek galā ar savu kaitēkli – tīklkodi. Vairāk ar parasto ievu iepazīstina Latvijas dendrologu biedrības valdes pārstāvis Gvido Leiburgs. -- Par dzelteno stērsti stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.  

Raidījumā viesojās medija Tuvuma.lv dibinātāja un galvenā redaktore Aija Volka. Aija ir nodibinājuma ''Kristīga dzīvesveida izpētes fonds'' un fonda uzturētā medija ''Tuvumā'' dibinātāja. Aijas vīzija ir ar medija ''TUVUMĀ'' palīdzību savest kopā cilvēkus, lai nestu mieru Latvijā, Eiropā, pasaulē.

Par amerikāņu avangarda teātra režisoru, dramaturgu un vizuālo mākslinieku Robertu Vilsonu, kurš mainījis mūsdienu teātra valodu un kura projekts "UBU" būs skatāms arī Latvijā, Kultūras rondo iztaujājam teātra zinātnieces Valdu Čakari un Zani Radzobi. 6. un 7. februārī Rīgā, "Hanzas peronā", izrādīs "UBU" — leģendārā amerikāņu režisora Roberta Vilsona projektu. "Būtu grēks neskatīties Vilsonu, ja to atved klāt," ir teicis kāds teātra kritiķis. Tāpēc, gaidot izrādi "UBU" Rīgā, nolēmām, ka par Robertu Vilsonu ir jāpastāsta vairāk. Gan par to, ka viņš radīja jaunu teātra valodu, gan kurus darbus, ko sauc par ikoniskiem, un tās nav tikai teātra izrādes, vajadzētu noskatīties. "Domāju, ka svarīgi ir pateikti, kāpēc Vilsons man liekas gandrīz unikāls. Viņa karjera ir ļoti gara. Viņš ir sācis 70. gados un aktīvi strādājis līdz pat savai nāvei, un visu laiku bijis topā. Tā nenotiek," bilst Zane Radzobe. "Gandrīz 60 gadi mākslā un visu laiku būt vērtīgam, būtiskam un pašā virsotnē — tas ir ļoti neparasti. Līdz ar to Vilsonu var skatīties hrestomātiski, jo ir liels posms, kas ir hrestomātisks postmodernisma piemērs." "Vilsona laikam arī ir viens no pēdējiem lielajiem, ģeniālajiem režijas teātra pārstāvjiem," turpina Zane Radzobe. "Režisors teātrī nozīmē nevis cilvēku, kas tehniski veido izrādi, bet lielie režisori nāk ar savu unikālu pasaules skatījumu, unikālu estētiku. Iemesls, kāpēc Vilsonu vajag redzēt kaut vai vienu reizi, jo bez Vilsona teātris, kāds tas ir mūsdienās, neeksistētu, jo viņš ļoti daudz ir izmainījis. No otras puses Vilsonu nedrīkst arī kopēt, jo tiklīdz kaut kas izskatās tāpat, bet nav Vilsons, tā ir zādzība. Īsto lietu redzēt ir ļoti svarīgi." -- Roberts Vilsons ir cilvēks, kurš radījis jaunu teātri. Viņa estētika pilnībā pārveidoja priekšstatus par to, kā domāt skatuvi: gaisma kļuva par aktiera partneri, žests — par jēgu, bet klusums — par frāzi, no kuras nav iespējams novērst skatienu. "UBU" ir iestudējums, kuru iedvesmojusi revolucionārā Alfrēda Žari luga "Karalis Ubū", kas gadsimtu mijā apvērsusi teātra priekšstatus, kā arī Žoana Miro vizuālais mantojums — mākslinieks daudzkārt atgriezies pie Ubū tēla, radot savas slavenās groteskās figūras. Vilsona izrādē šī mākslinieciskā pasaule pārtop dzīvajā skatuves glezniecībā: lelles, sirreāli objekti, apzināti groteski tēli — viss atdzīvojas, smejas, biedē un atmasko. Tas ir alegoriju teātris, kurā komiskais un šausminošais pastāv līdzās. Šeit vara ir mūžīgs balagāns, nežēlība — smieklu otra puse, bet skatītājs — absurda liecinieks, kas pēkšņi kļūst par realitāti. Ar šo darbu Vilsons runā par to, par ko nedrīkst klusēt: par tirāniju, barbarismu un cilvēka dabu, kas tiecas atkārtot savus visbriesmīgākos lokus.  

Kas mudina būt cilvēcīgam vistumšākajos laikos, kad palīdzīgas rokas sniegšana var nest traģiskas sekas pašam? Kur saduras vispārcilvēcīgas vērtības un morāle un sākas pašsaglabāšanās instinkts? Iepazīstam Žaņa Lipkes dzīvesstāstu. Kas bija šis vienkāršais strādnieks un kāds bija viņa veikums ebreju glābšanā Otrā pasaules kara laikā? Raidījuma viesi vēsturnieks, Latvijas vēstures institūta direktors un vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un muzeja "Žaņa Lipkes memoriāls" direktore un publiciste Lolita Tomsone. Holokausta liecinieka monogrāfija. Saruna ar Marģeru Vestermani. 2. daļa 2025. gada septembrī savu simtgadi svinēja vēsturnieks, muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs, ilggadējs vadītājs un aizvien kurators Marģers Vestermanis. Jubilejas brīdī dienasgaismu ieraudzīja viņa ilgi lolotā grāmata “Cilvēcība tomēr nebija mirusi”. Ar Marģeru Vestermani tikāmies pagājušā gada nogalē, un ir apritējis mēnesis kopš mūsu sarunas pirmās daļas šajā raidījumā. Tajā izcēlām to, kā vēl pirms Otrā pasaules kara pieņēmās spēkā represijas pret ebrejiem, par Vestermaņa sāpīgo pieredzi Rīgas geto, kā arī ģimenes zaudēšanu Rumbulas masu slaktiņos nacistu okupācijas laikā. Taču grāmatas nosaukums jau saka priekšā, kā arī milzīgas nežēlības apstākļos bija cilvēki, kuri ebrejiem sniedza palīdzīgu roku. Ceturtā un piektā nodaļa stāsta par ebreju glābēju fenomenu, ir uzskaitīti vārdi un uzvārdi šiem glābējiem un izglābto cilvēku skaits. Šoreiz sarunas otrā daļa, interesējamies, cik ilgā laika posmā vēsturnieks ir apkopojis grāmatā ietvertos datus. Runa ir par desmitgadēm. Kāpēc tā, to skaidro Marģers Vestermanis.

Turpinām iepazīt tekstus kolektīvajā monogrāfijā “Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870-1940”. Šoreiz lielāku uzmanību pievēršam Baltijas vācietēm un latviešu tautasdziesmām vāciski sarunā ar literatūras zinātnieci Māru Gruduli un runājam par sieviešu vēsturi kopumā starp publisko, privāto un politisko ar šīs monogrāfijas sastādītāju literatūras zinātnieci Evu Eglāju-Kristsoni. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds klajā laidis kolektīvo monogrāfiju “Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870-1940”. Autoru kopdarbs izgaismo nozīmīgus procesus Latvijas vēsturē, kas līdz šim nav pietiekami pētīti, īpaši attiecībā uz sieviešu lomu sabiedrības un kultūras veidošanā. Par sieviešu balotēšanos Saeimas vēlēšanās un deputātes darbu Ceturtajā Saeimā ar pētniecēm runājām jau decembrī. Ineta Lipša un Liene Dreimane stāstīja par sieviešu tiesību aktīvistēm starpkaru Latvijā un biedrošanās brīvības nozīmi, izceļot ietekmīgākās sievietes politikā, piemēram, Bertu Pīpiņu, Zelmu Cēsnieci-Freidenfeldi un Aspaziju.   

Gadu sākam ar jaunu rubriku, kurā kopā ar ornitologiem iepazīsim putnus mūsu dārzos, pļavās un mežos. Putni ir dabas procesu vēstneši, tie mūs pavada ikdienā arī gada tukšākajos un klusākajos mēnešos, un ne viens vien saikni ar dabu izjūt tieši vērojot zīlītes barotavā, vai izjūt īpašu saviļnojumu, redzam atgriežamies gājputnus.  Šoreiz ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par meža pūci. Meža pūce ir parastākā no Latvijas pūču sugām.  Tā labāk jūtas kārtīgos mežos, bet dzīvo arī parkos, pat pilsētās, kur ir visādi grauzēji, kas pūcei tīri labi garšo. Viņai svarīgi, lai būtu koki ar lieliem dobumiem. "Meža pūces balsi var dzirdēt jau ziemā, tāpēc ka meža pūce ir nometnieks, nekur daudz apkārt neblandās, dzīvo šeit visu gadu. Jau ziemā varam dzirdēt pūču balsis. Dziedāšanas jeb sasaukšanās maksimums parasti ir kādu pusstundu pēc saullēkta, un ir jāieklausās uzmanīgi, lai dzirdētu visu dziesmu, jo meža pūce ir kā lielie mākslinieki ar lielajām pauzēm, starp dziesmas daļām ir pauzītes, tāpēc reizēm pat nedzirdam visu. Ir vērts piestāt un paklausīties," skaidro Viesturs Ķerus. Reizēm gadās dzirdēt meža pūci arī dienā, bet ir jāuzmanās, jo tas var būt sīlis, kas ākstās, reizēm cilvēki sajauc arī lauka baloža ūjināšanu ar meža pūces dziesmu. Ligzdot meža pūces sāk stipri agri. Īpaša pilsētās ir zināmi gadījumi, kad jau marta vidū pūču mazuļi atstāj ligzdas.  Tā kā pūce ir nakts dzīvnieks, visbiežāk mēs viņu neredzam, tikai dzirdam viņas balsi. Pūce arī medī klausoties, tad pati, ja neskaita to sasaukšanos, cenšas uzvesties pēc iespējas klusāk. Tāpēc pūcēm spārnu švīkstoņas vispār nav. Viņām spalvas ir tādas, kas ļauj lidot ļoti klusu.  "Ja nu gadās redzēt dienā pūci, kas sēž kaut kur uz kāda egles zara un izliekas par kādu koka stumbenīti, tad respektējiet viņas izlikšanos un ejiet klusām prom, lai viņa tur sēž. Ja jūs viņu iztraucēsiet, nav tā, ka pūce būtu dienā akla un nevarētu palidot. Bet pūce ļoti nepatīk vārnām. Ja viņai nāksies no savas slēptuves izlidot pa dienu, ir liela iespēja, ka viņai drīz vien klups virsū vesels bars vārnu. Tāpēc ļaujiet pūcei mierīgi pasēdēt tur, kur viņa sēž, un neiztramdiet viņu," mudina Viesturs Ķerus.

Pievēršot uzmanību vecu mežu nozīmei, Latvijas Ornitoloģijas biedrība par 2026. gada putnu izvēlējusies apodziņu jeb mazāko no Latvijas pūcēm. Eiropā kopumā apodziņu populācija ir stabila, un daudzās valstīs apodziņu skaits palielinās, taču Latvijas Ornitoloģijas biedrības īstenotais plēsīgo putnu monitorings Latvijā rāda šīs sugas lejupslīdi. Pēdējos 20 gados apodziņu skaits Latvijā sarucis par 45%, un tāpēc šī suga klasificēta kā nacionālā līmenī apdraudēta un iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Iepazīstam gada putnu 2026 - ko tas ēd, kur dzīvo, kā to varam pamanīt, sadzirdēt un nosargāt? Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, bioloģijas zinātņu doktors Viesturs Ķerus un Latvijas Dabas fonda pārstāvis, ornitologs Jānis Ķuze. Viesturs Ķerus: Parasti, kad izvēlamies gada putnu, iemesli ir vairāki. Cilvēkus aicinām ziņot par šo sugu "Dabasdati.lv", bet visbiežāk mēs izvēlamies arī sugu, kam neklājas labi. Mēs zinām, ka apodziņu populācija ir samazinājusies, un šobrīd viņš ir Latvijā apdraudēta suga. To mēs arī redzēsim jaunajā Sarkanajā grāmatā, kam šogad plānots iznākt, un kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc mēs izvēlējāmies apodziņu. Un mēs zinām, ka būtisks iemesls tam, kāpēc apodziņiem tik slikti klājas, ir tas, kā mēs apsaimniekojam mežus. Esam daudz dzirdējuši, kā tiek mēģināts, ja tā var teikt, nomelnot vecos mežus un apodziņš ir viena no sugām, kam vecie meži ir īpaši svarīgi. Tāpēc mēs griba, stāstīt arī par to. Varbūt cilvēkiem, kam vecs mežs kā tāds nešķiet tik interesants, palīdzēs to izprast šis karognesējs - mazā, jaukā pūcīte apodziņš. Tiesa, Latvijā īsti nevarētu izdzīvot putnu suga, kas var dzīvot tikai vecos mežos, jo mums vecu mežu nav palicis tik daudz. Bet veci meži apodziņam ir labākā dzīvotne.  Jānis Ķuze: Tieši šobrīd ir labas izredzes apodziņu redzēt arī pie mūsu mājām, jo apodziņi ziemās mēdz uzturēties cilvēku mītņu tuvumā. Mēs pie mājām mēdzam barot zīlītes, līdz ar to par barības trūkumu te īsti sūdzēties nevar. Sīkie putni, tādi kā zīlītes, ir apodziņa pamatbarība, tāpat kā sīkie zīdītāji, tādi kā strupastes, piemēram. Bet ligzdošanas laikā apodziņi ir sastopami galvenokārt vecos mežos, vēlams tādos, kas ir strukturāli daudzveidīgi, kur ir veci koki, kur ir kritalas. Un pats svarīgākais, kur ir daudz dobumainu koku, jo apodziņš ir dobumperētājs, bet paši dobumus nekaļ. Veci mežu ir piemēroti dzeņiem, tāpēc ka tur ir daudz barības šajos atmirstošajos kokos, un kur ir daudz dzeņu, tur arī dobumi un attiecīgi vieta arī citiem dobumperētājiem. Apodziņš ir mazākā Eiropas pūcīte. Tas ir 50 līdz 100 gramus smags putniņš, kas ir aptuveni mājas strazdu izmērā. Dižraibā dzeņa dobuma skreja ir aptuveni piecu centimetru diametrā. Putniņam jābūt spējīgam tādā ielīst. Maziņš putniņš. Kad mikroorganisms vairs nav vienkārši organisms, bet jau tiek saukts par dzīvnieku?  Mikroorganisms vai dzīvnieks - tāds ir jautājums. Varētu šķist, ka mūsdienās ar pašreizējām pētniecības metodēm viss ir skaidrāks par skaidru, un zinātniekiem vairs nebūtu jālauza galva, kuru organismu kādā kategorijā ierindot. Bet sarunas gaitā ar ģenētiķi, Latvijas Universitātes profesoru Īzaku Rašalu ātri vien top skaidrs, ka nemaz tik vienkārša tā lieta nav. Ir pamatpīlāri, pie kuriem pieturēties, taču dzīvās dabas pasaulē allaž eksistē atkāpes no vispārpieņemtā. 1675. gadā pirmā mikroskopa izgudrotājs Antonijs van Lēvenhuks atklāja vienšūņus jeb protozojus, pie kuriem pieder amēbas, eiglēnas un daudzi citi organismi, un, tā kā tie ir kustīgi, tad savulaik patiešām varēja šķist, ka ir atklāti mazi dzīvnieciņi. Bet vai tie ir dzīvnieki un kas ir dzīvnieki? Skaidro Īzaks Rašals.

Izdevniecībā "Dienas Grāmata" klajā nācis sērijas "Es esmu…" darbs par latviešu dzejnieci un dramaturģi Aspaziju (1865–1943) – Ingas Ābeles romāns "Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu". Kultūras rondo sarunās un domās iepazīstam Ingas Ābeles Aspaziju, kopā pārrunājot viņas jaunāko romānu. Atveram arī Ingas Ābeles sastādīto Aspazijas dzejas izlasi. Inga ir audusi un ataudusi, no kurienes Aspazijai tā valoda, tēlainība un dramatisms. Un Tēva reize arī šoreiz skan vēl nedzirdēti. Šajā sarunā pauzes varbūt ir garākas nekā pierasts, un elpa vairāk dzirdama, bet šajā audeklā tas piedienas. Ļaujam laikam ritēt bez steidzināšanas.

Labu festivālu var salīdzināt ar brīvnirēju, kura jēga ir kustībā, meklējumos un izzināšanā – tā starptautiskā jaunā teātra festivāla „Homo Novus” trīsdesmitgadei veltītā grāmatā raksta kuratore Gundega Laiviņa. Grāmata, kurā savas atmiņas un liecības par šo Latvijas teātra ainavas brīvnirēju, kas bieži vien gājis laikam pa priekšu un urdījis paplašināt teātra domu un valodu, raidījuma centrā. Kultūras rondo studijā izvaicājam grāmatas sastādītāju Gundegu Laiviņu.  Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” 30 gadu jubilejas izdevums “Homo Novus grāmata / The Book of Homo Novus” ir bilingvāls izdevums, kurā festivāla mākslinieki, veidotāji un dalībnieki  dalījušies ar atmiņām un liecībām par festivālu “Homo Novus”. Šī grāmata nav atmiņu klade, kas aicina priecāties par padarīto. Tās mērķis ir, balstoties 30 gadu pieredzē, samērot padarīto ar nākotnes tendencēm. “Homo Novus grāmatai” piemīt unikāla starpdisciplināra un starptautiska daba, kas ļauj Latvijai un latviešu valodai iekļauties plašākā sarunā par laikmetīgo teātri un festivālu kultūru. Līdzās citām tēmām grāmata aplūko festivāla kā formāta lomu jaunas teātra valodas, telpas un skatītāja attīstībā un ar teātra producēšanu saistītus ētiskas dabas jautājumus. Tās ir jomas, kurām Latvijas kultūrtelpā līdz šim veltīta salīdzinoši neliela uzmanība. Grāmata apkopo tās tendences, domāšanas un radīšanas paradigmas, kas dažādu iemeslu dēļ nav radušas vietu jauno laiku Latvijas teātra vēsturei veltītos izdevumos, kuru struktūru un akcentus nosaka pie mums dominējošā repertuārteātra sistēma.

Biodeja nav vienkārša deja, bet tās radīšanā izmantotas zināšanas antropoloģijā, fizioloģijā, neiroloģijā, psiholoģijā un pat  psihoterapijā, Par šo personības pilnveidošanas metodi saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar biodeju iepazīstina pirmās Baltijas Biodanza skolas absolvente, sertificēta Biodanza skolotāja Anete Raikova, biodanza dejotāja Anda Balgalve, Rīgas Stradiņa universitātes Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras docētāja Aija Dudkina. Ierakstā pēc biodeju nodarbības uzklausām Uģi, Raimondu, Santu, Gunitu un Anitu. Viņi atklāj, kāpēc izvēlējušies dejot tieši biodejas.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Studentu pilsētiņā notiek eksperiments - ar 4000 bezvadu sensoru palīdzību tiek ievākti dati par iekštelpu gaisa kvalitāti, energoefektivitāti un daudz ko citu. Kā lietu internets var palīdzēt mums justies labāk ēkās, kurās dzīvojam, un ko šādi datu mākoņi mums sniedz? Par augstskolā notiekošo eksperimetu stāsta RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko un RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Industriālās elektronikas, elektrotehnikas un enerģētikas institūta vadošais pētnieks Kārlis Baltputnis. Uzmanība tiek vērsta datu drošai iegūšanai, uzkrāšanai un analīzei, kā arī prognozējošu modeļu attīstīšanai. Tāpat tiks pētīts, kā sensoru tehnoloģija darbojas vidē ar blīvu sensoru izvietojumu un kā reāllaika dati var uzlabot energoefektivitāti, iekštelpu klimatu un studentu mācību procesu. Sensori ir uzstādīt RTU ēkās dažādās vietās, kā arī dienesta viesnīcā Ķīpsalā katrā studentu istabiņā. --   Iepazīstinām ar atklājumiem un izgudrojumiem, kas saņēmuši Eiropas izgudrotāju balvu. -- Šajā nedēļā par kādu grāmatu stāsta sociālantropoloģe Diāna Kiščenko.  Viņa atzīst,  lai arī ikdienā vairāk ir jālasa zinātniskā literatūra un studentu darbi, jau kādu laiku Diāna Kiščenko ir kāda sieviešu grāmatu kluba dalībniece, kurā katru mēnesi izvēlas vienu grāmatu, kuru lasīt un apspriest. Viena no pēdējā laika grāmatām, kas lasīta un apspriesta, ir Mirandas Džulijas (Miranda July) romāns "All fours", ko latviski varētu tulkot "Uz visām četrām", kas izdots ASV 2024. gadā. Grāmatas centrā ir stāsts par sievieti perimenopauzē, kas šobrīd ir aktuāla tēma arī Latvijas kontekstā.    

Latvijas Ornitoloģijas biedrība piedāvā dažādus veidus, kā apgūt putnu sugas Latvijā. Sākot ar putnu balsu iegaumēšanu, kam speciāli izveidotas "Putnu audio apmācības", beidzot ar putnu vizuālo atpazīšanu speciālos kursos un daudz ko citu. Kā iepazīt plašo putnu pasauli un kāpēc šādas zināšanas ir tik vērtīgas dabas aizsardzībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Andris Dekants, Latvijas Ornitoloģijas biedrības projektu vadītājs, un Agnis Bušs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības sabiedrības izglītošanas un iesaistes virziena vadītājs. Apmācību materiāls "Putnu audio apmācības" sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā putnu eksperts un Latvijas ligzdojošo putnu atlanta koordinators Andris Dekants ir atlasījis desmit putnu balsu audiopiecminūtes, kuras interesentiem ir iespējams klausīties un mēģināt atpazīt tajā dzirdamās putnu sugas. Otro materiāla daļu veido analītiskas audiosarunas par katru no putnu balsu ierakstiem, kur piedalās Andris Dekants un Agnis Bušs, analizējot audioierakstos dzirdamo skaņainavu – sugas, kuras ir sadzirdamas, versijas, ar ko konkrētās sugas un to balsis dabā visbiežāk jauc, cik precīzi putnu balsis atpazīst lietotne "Merlin" u. tml. Kristaps Pūliņš un Zane Gradinārova mācās pazīt Latvijas putnus gan pēc to balsīm, gan dziesmām. Viņi stāsta, kas ir izaicinošākais šajās mācībās un kāpēc izvēlējušies iesaistīties. -- Par par indīgiem putniem stāsta ornitologs Viesturs Ķerus. -- Par grāmatu, kas iedvesmojusi jauniem pētījumiem, stāsta ihtiologs Ivars Putnis. Viņš izvēlējies grāmatu, kuru visbiežāk izņem no sava grāmatu plaukta un šķirsta arī elektroniskā vidē, ir "Zivju daudzveidība. bioloģija, evolūcija un ekoloģija" (The Diversity of Fishes: Biology, Evolution, and Ecology). Tās pirmais izdevums iznāca jau 1991. gadā, kopš 2023. gada ir pieejams trešais papildinātais izdevums. "Ja būtu viena grāmata jānoliek plauktā, tā būtu tieši šī," atzīst Ivars Putnis.  

Daugavpils teātris uzsācis jaunu kursu repertuāra veidošanā – mūsdienu dramaturģijas un klasikas iestudējumi, attiecīgi – arī šo tekstu tulkošanu latgaliski. Raidījumā sarunājamies par tulkošanas grūtībām latgaliski un jaunvārdu tapšanu. Iepazīstinām arī ar jaunu digitālo izstādi “Linguapolise”, kas stāsta par latgaliešu un jaunnorvēģu valodas paralēlēm. Pagājušajā rudenī Daugavpils teātrī Oļega Šapošņikova režijā pirmizrādi piedzīvoja izrāde “Kaids nūteikti atīs”. Iestudējuma pamatā ir Nobela prēmijas laureāta literatūrā, norvēģu rakstnieka un dramaturga Juna Foses luga “Kāds noteikti atnāks”. Un ierosmi Daugavpils teātrim iestudēt tieši Juna Foses pirmo un visvairāk iestudēto lugu, un darīt to latgaliski, deva tā brīža Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā direktors Stefans Eriksons. Juns Fose savas lugas raksta jaunnorvēģu valodā, tā ir valoda, kurā ikdienā runā salīdzinoši neliels cilvēku skaits, un Stefans Eriksons saskatīja paralēles jaunnorvēģu un latgaliešu valodas stāstā. Iespēja noskatīties izrādi “Kaids nūteikti atīs” man bija vien nesen, kad Daugavpils teātris viesojās Rīgā. Un es pieķēru sevi, ka man ir vienlaikus bezgala interesanti, taču arī nesaprotama iekšēja pretestība skatīties mūsdienu dramaturģiju latgaliski. Jo Daugavpils teātris izrādes latgaliski saviem skatītājiem piedāvā jau vairāk nekā desmit gadus, taču līdz šim pārsvarā latgaliešu valoda iestudējumos tikusi saistīta ar mājas valodu, ar omulību, jokiem, piesaisti vietai, pat gadījumos, kad tapuši pasaules klasikas, kā, piemēram, Šekspīra lokalizējumi. Tas ir tas, ko acīmredzot no Daugavpils teātra sagaida skatītāji, taču arī Daugvapils teātra jauno kursu – iestudēt latgaliski mūsdienu dramaturģiju – skatītājs ir novērtējis. Izrāde “Kaids nūteikti atīs” šogad tika novērtēta ar latgaliešu kultūras balvu "Boņuks". Un acīmredzot Daugavpils teātra izvēle pagriezt repertuāra izvēli jaunā virzienā ir uz palikšanu, jo šobrīd teātrī latgaliski top sengrieķu dramaturga Eiripīda traģēdija “Hekube”, pirmizrāde gaidāma novembra vidū. Raidījumā saruna ar Juna Foses lugas tulkotāju Jūliju Tumanovsku, ar lieliski latviski runājošo norvēģi – tulkotāju un Valodas mājas dibinātāju Snorri Karkonenu Svensonu. Valodu māja tur rūpi par mazajām valodām, tai skaitā rīko latgaliešu valodas kursus, un latgaliski izdod arī grāmatas. Arī Juna Foses lugas “Kaids nūteikti atīs” tulkojums tagad iznācis grāmatā, papildināts ar vairākiem skaidrojošiem pēcvārdiem, gan par Juna Foses daiļradi, gan viņa iestudējumiem Latvijā, gan Latgales teātra pirmssākumiem un jaunnorvēģu valodas vēsturi. Savukārt Edeite Laime, latgaliešu kultūras kustības "Volūda" projektu vadītāja, sniedz plašāku pārskatu par latgaliešu valodas kopšanu. Un arī stāsta par jauno digitālo izstādi “Linguapolise”, kas iepazīstina ar jaunnorvēģu un latgaliešu valodām.

Par latvietības stiprināšanu, rūpēm par diasporu un Latvijas popularizēšanu Dienvidamerikā viņa saņēmusi Ārlietu ministrijas atzinību. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar Renāti de Karvaļo-Albrehtu. Ko nozīmē dzīvot Brazīlijā, vadīt Dienvidamerikas un Karību latviešu kopienu un audzināt trīs meitas latvietes?  Ārlietu ministre Baiba Braže par raidījuma viešņu ir sacījusi, ka ir patiess prieks pasniegt Ārlietu ministrijas Atzinības rakstu Renātei de Karvaļo-Albrehtai, Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības priekšsēdei. Latvietības stiprināšana, diasporas rūpes, Latvijas popularizēšana Dienvidamerikā - viss godam veikts. Par dzīvi tik tālu no Latvijas un būšana caur un cauri latvietei saruna ar Renāti de Karvaļo-Albrehtu, kura ir Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības priekšsēde.  Renāte stāsta, ka jau 12 gadus dzīvo pilsētā Novaodesa, kas ir tuvu Sanpaulu, Brazīlijā, tās dibināšanā savulaik piedalījušies ir arī latviešu ieceļotāji. Iepazīstinot ar ģimeni, Renāte stāsta, ka viņas vīrs Brazīlijā dzimis latvietis, kura senču ģimene nāk no Pāvilostas. Kādu laiku viņš dzīvojis Latvijā, lai iepazītu kultūru un apgūtu valodu, te arī abi satikušies un apprecējušies, bet pēc kāda laika ceļi veduši uz Brazīliju. Ikdiena aizrit kā parastai ģimenei, kurā aug trīs meitas astoņu, piecu un trīs gadu vecumā - Laura, Anna un Elza.  "Mūsu ikdiena joprojām ir tāda, kurā ir mazi bērni, izvadāt pa skolām, izvadāt pa pulciņiem, brīvajā laikā pastrādāt un vēl brīvākā laikā kalpot latviešu kopienai. Dažreiz tas ir apgrieztā veidā kalpot latviešu kopienai, un tad, ja paliek laiks pāri, tad arī maizes darbu pastrādāt," bilst Renāte. Renāte atklāj, ka grafiskā dizainere, Latvijā kādreiz strādājusi Statistikas pārvaldē, kad pārcēlusies uz Brazīliju, sākusi meklēt nelielus darbus savā profesijā, pielāgojities jaunajai dzīves videi.

Sanitas Rībenas debijas dzejas krājums „Kaķe” tapis kā blakne rakstniecības studijām Liepājas Universitātē. Savukārt ideja par pašām studijām jau nobriedušā vecumā izaugusi no iekšējas pārliecības, ka cilvēkam ir jāseko skaistumam un visas dzīves garumā jāizkopj sevī spēja pamanīt pasauli ārpus ikdienišķā. „Esiet sveicināti!” – Tā sākas Sanitas Rībenas debijas dzejas krājums „Kaķe”. Mūsu sarunbiedre šai raidījumā vēl paspēs sasmīdināt ar paziņojumu, ka krājums ir tapis kā blakne studijām Liepājas Universitātes Rakstniecības programmā. Tāda esot bijusi viņas maģistra darba būtība: atrast vai vislabāk – sarakstīt – dzejoļu krājumu, un tad teorētiski izpētīt, cik dažādi tajā iekļautos dzejoļus iespējams interpretēt tekstu veseluma ietvaros. Krājuma redaktors Ivars Šteinbergs tobrīd strādāja pie literatūras žurnāla “Strāva” dzīvniekiem veltītā numura, šī vai cita iemesla dēļ arī Sanitas Rībenas krājumam kā vienojošo tēmu izvēlējās dzīvnieku tēlus. Iepazīstam suni, krājuma nosaukumā likta kaķe, ir vēl lūsis un lapsa. Ja būtu jāatrod vienojoša tēma Sanitas Rībenas debijas krājumā, var cieši turēties pie sekojošajā sarunā izskanējušās atziņas, ka paralēli maizes darbam un ikdienas dzīvei, dzīves garumā cilvēkam ir tik ļoti nepieciešams arī kaut kas aiz tā – kāda neproduktivitātes, nelietderīguma dimensija. Skaistuma meklējumi… Sanita Rībena savā dzīvē tos īstenojusi daudzveidīgi: dzejā, dejā, mūzikā, dabā... Leģenda par kaķi ar deviņām dzīvībām, iedvesmojusi arī Sanitas Rībenas krājuma nodaļu nosaukumus. Ir “Pirmās dzīvības”. Tad “Citas dzīvības”. Lieta kļūst nopietna kad tās rezerves dzīves iet uz beigām nodaļā “Pēdējās dzīvības”. Tituldzejolis “Kaķe”. Sarunas gaitā Sanitai Rībenai vaicājam, kā smalko pasaules vērojumu, kas ir viņas dzejā, ietekmējusi, piemēram, dalība akcijā “Mana jūra”, kuras misija ir jūras ūdens kvalitātes apsekošana, bet tīri fiziskā izpausme – vairākdienu iešana gar Baltijas jūras krastu. Dzejā pieminēts Dante un Sokrāts, vai filozofijas studijas, citu tekstu lasīšana ietekmē? Taču izrādās, ka šobrīd Sanitas dzīvē aktuālāka ir deja un kustība – kontaktimprovizācija – vēl viens viņas sevis un pasaules izzināšanas veids. Un tā, gandrīz nejauši, uzzinām, ka arī dzejas krājuma “Kaķe” atvēršanas svētkos Sanitas Rībenas dzeja tiks ne tikai lasīta, bet arī izdejota, kas lielā mērā arī noteicis izvēlēto dzejoļu saturu un ritmu.

Kara ārsts un dzejnieks Antons Skrinda 20. gadsimta sākumā bija ne tikai viens no Latgales garīgās atmodas virzītājiem, bet arī vāca folkloru. Šo mantojumu no jauna dzīvā lietojumā atgriezusi Augšdaugavas novada folkloras kopa "Dyrbyni", izdodot  albumu "Ontona monts". Antons (Ontons) Skrinda, dzimis 1881. gadā, mūžībā aizgājis īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas, 1918. gadā, bija viens no izcilākajiem un redzamākajiem Latgales atmodas darbiniekiem – kara ārsts, žurnālists, grāmatu izdevējs, arī folkloras vācējs. Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv ir pieejams Ontona Skrindas arhīvs ar 1590 folkloras vienībām. Ap 30 viņa teiktās dziesmas un melodijas 1900.gadā Pēterburgā pierakstījis Emīls Melngailis. Skrindas teiktajām un pierakstītajām dziesmām jaunu dzīvību devusi Augšdaugavas novada folkloras kopa “Dyrbyni”, izdodot albumu “Ontona monts”, kas klausāms arī lielākajās mūzikas straumēšanas vietnēs Spotify un Youtube. Ar “Dyrbyni” dalībniekiem tiekamies Valmieras etnomūzikas festivālā. Nupat beigusies viņu uzstāšanās, kurā kopas vadītāja Anna Briška nepagurstoši arī vidzemniekiem dziesmu starplaikos vēstī par savu novadnieku. No sava mūža 37 gadiem, tikai apmēram trešdaļu Antonam Skrindam bija dots aizvadīt Latgalē. Pēc atgriešanās Rēzeknē 1913. gadā, jau gadu vēlāk, sākās Pirmais pasaules karš. Skrinda kā frontes vecākais ārsts piedalījās kaujās Krievijas—Vācijas un Krievijas—Austroungārijas frontēs. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas devās uz Latviju, mira īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas 1918. gada 31. martā no ceļā iegūtas rozes infekcijas. Apglabāts Rēzeknes Katoļu kapos. Folkloras kopai "Dyrbini" izdevies savam novadniekam radīt līksmu un dzīvības pilnu piemiņu – mūzikas albumu "Ontona monts".

Lai gan 90% Rīgas iedzīvotāju jūtas droši savā tuvākajā apkārtnē un 79% uzskata, ka Latvija kopumā ir droša valsts. Tikai 16% jūtas pietiekami sagatavoti krīzes situācijām - šādus datus rāda nesen tapusi aptauja par Baltijas pilsētu iedzīvotāju drošības sajūtu un gatavību ārkartas situācijām. Par aptaujas rezultātiem saruna raidījumā. Iepazīstina Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece Ieva Birka. "Īpaši arī redzam, ka respondenti, kuri izvēlējās atbildēt aptauju latviešu valodā, uzsvēra to, ka Latvija ir droša vieta, kur dzīvot," atzīst Ieva Birka. "Tajā pašā laikā mēs piedāvājām respondentiem 11 dažādus iespējamos izaicinājumus vai krīžu situāciju variantus, un bija iespēja atbildēt, vai viņi personīgi uztver šo kā draudu," turpina Ieva Birka. Pētniece min piecus Rīgas iedzīvotāju galveno drošības izaicinājumus, par kuriem viņu personīgi uztraucas.  "Pirmais, ko mēs redzam, cilvēki uztraucas par Latvijas ekonomisko situāciju, un viņi uzskata, ka Latvijas ekonomiskā situācija kopumā ietekmē viņu personīgo drošību. Otrs, par ko respondenti bija satraukušies, bija kritisko piegāžu pārtraukumi. Kas notiek, ja ir elektrības vai ūdens padeves traucējumi. Trešais ir militārs uzbrukums Latvijas valstij. Šeit varētu uzsvērt, ka tieši latviski runājošie respondenti 64% uzsvēra to kā draudu, kur krieviski runājošie - tikai 46% par šo bija satraukušies. Redzam, ka ir plaisa tajā, kā tiek uztverts šis militārais drauds," norāda Ieva Birka. "Ceturtais drauds, par ko uztraucās Rīgas iedzīvotāji, ir dezinformācijas izplatība, tas ir tāds jau grūtāk izprotams drauds, kurš strauji sāk pacelties tajā, par ko cilvēki uztraucas. Piektais bija ķīmisko, bioloģisko vai kodolieroču izmantošanas riski. Kas notiek, ja šis konflikts, kas notiek mums kaimiņos, ieņem jau citas formas un citus veidus? Kāds ir šis risks, kad kodolieroču pielietojums varētu arī ietekmēt Rīgas iedzīvotājus." Pētnieki arī jautājumi respondentiem vai ir iepazinušies ar informatīvo bukletu par 72 stundu somu un ņēmuši vērā ieteikumus "Sagatavotības līmenis ir kritiski zems," norāda Ieva Birka. "Piemēram, pamata jautājums - vai ir zināms, ko darīt, ja skan sirēnas? Šo jautājumu uzdodot, mēs saņēmām tikai 46% respondentu atbildi ka, jā, viņi zina, kas būtu jādara, ja skan sirēnas. Jo īpaši slikti informētas par to, kas būtu jādara, bija sievietes - tikai 41% no sievietēm zināja, kas būtu jādara. Arī krieviski runājošie bija sliktāk informēti, kā arī vecāka gada gājuma respondenti - tikai 38% no vecākā gadagājuma respondentiem, kā arī krieviski runājošajiem zināja, kas būtu jādara, ja skan sirēnas." Vēl aptaujā bija iekļauts jautājums:  vai jūs zināt, kur doties, ja jums steidzami ir nepieciešams pamest māju?  "Respondentu skaits, kas zina, ko darīt, ir tikai 29%," atzīst Ieva Birka. To, kur atrodas tuvākā patvertne, zināja tikai 14% no Rīgas iedzīvotājiem.  "Ja mēs padziļināti skatāmies datos, tieši 18 līdz 29 gadus veci jaunieši (21%) bija tie, kas vairāk zināja, kur būtu jādodas, nekā vecāka gadagājuma cilvēki, kur tikai 8% zināja. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka nesen 112 aplikācijā tika ieviests digitālais risinājums - digitālā karte, kas parāda tuvākās patvertņu vietas. Ar datiem varam labi parādīt un ilustrēt, kas strādā un kas nestrādā, un kur ir vājās vietas, pie kā būtu jāpiestrādā, lai informētu sabiedrību," skaidro Ieva Birka. Sirēnu skanēšanas gadījumā ir jāieslēdz radioaparāts. Vai cilvēkiem ir mājās ar baterijām darbināmi radioaparāti vispār? "Dzirdot sirēnas, ir jāieslēdz sabiedriskie mediji. Gadījumā, ja ir traucēta arī kritiskā infrastruktūra, kas bija viens no tiem draudiem, par ko cilvēki uztraucās, un, iespējams, traucēta elektrības padeve, līdz ar to nedarbojas televizors vai nav pieejams internets, tad rekomendācija ir klausīties ar baterijām darbināmu radio. Mēs prasījām, vai mājsaimniecībām ir šis radioaparāts. Tikai 28% no mājsaimniecību no mūsu respondentiem bija šis radio aparāts Rīgā. Tieši biežāk vecāka gadagājuma cilvēkiem - 40% no respondentiem, ir vēl joprojām ar baterijām darbināmais radio," atzīst Ieva Birka.   Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas Novecošanās tempi dažādās valstīs atšķiras. Plašs pētījums apgalvo, ka politikai ir nozīme. Kad savu dzīvi beigs Saules sistēma? Biedējošs jautājums, atbildi uz kuru varbūt nemaz negribas zināt, bet tieši šāds jautājums šķetināts vietnē “Live Science”. Vai tu sauc savu suni par savu "pūkaino mīluli"? Tā nav apsēstība - tā ir zinātne. Kamēr esam uz Zemes, varam priecāties par visu dzīvo, tostarp mūsu mājas mīluļiem, un šim tematam veltīts interesants raksts “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē.

Zāļu lietošanas pārskats īpaši varētu palīdzēt tiem pacientiem, kuriem ir jālieto daudz dažādi medikamenti vienlaikus. Kas ir zāļu lietošanas pārskats un kā pie tāda var tikt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Zāļu lietošanas pārskats ir Latvijā jauns farmaceitu sniegtais pakalpojums aptiekā, kas šobrīd tiek īstenots kā pilotprojekts. Kāpēc tās nepieciešams un ko tas dod pacientam, skaidro Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle ģimenes ārste Katrīna Priede, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente, farmaceite Dace Ķikute, pilotprojekta eksperte, RSU maģistra studiju programmas " Klīniskā farmācija" vadītāja, klīniskā farmaceite Inga Gūtmane un pilotprojekta dalībniece, farmaceite Inga Puķe. Dati liecina, ka Latvijā polifarmācija jeb vismaz piecu dažādu zāļu lietošana ikdienā ir sastopama 38,5 % cilvēkiem no visas populācijas, un tas ir augstākais rādītājs Baltijas valstis. Un īpaši izplatīta polifarmācija Latvijā ir vecuma grupā no 75 līdz 84 gadiem. Tas varētu radīt arī reizēm objektīvas grūtības. Vairāku zāļu lietošana ir ikdiena gandrīz pusei Latvijas iedzīvotāju šajā vecuma grupā. Dace Ķikute skaidro, ka šobrīd ir izstrādāts pilotprojekts un farmaceiti jau aptiekās pieņem polifarmācijas pacientus ar jautājumiem un veido cilvēkiem zāļu lietošanas pārskatus individuāli. "Mērķis ir palīdzēt pacientiem ikdienā, kam ir vajadzīgs to zaļu, kuras lieto, pārskats un atjaunināšana," norāda Dace Ķikute. Viņa atzīst, ka cilvēkiem bieži ir neskaidrība par zāļu lietošanu, īpaši, ja to ir vairākas, un tie ir ne tikai jautājumi par zāļu sastāvu un izmaksām, bet arī jautājumi par salāgošanu ilgstoši lietojot. Pilotprojektā ir iesaistīti farmaceiti 50 aptiekās. Pakalpojums pilotprojekta ietvaros ir bez maksas. Pilotprojekta ietvaros ir nosacījums, ka konsultācijām aicina pieteikties pacientus, kuriem ir vismaz divas hroniskas saslimšanas un viņi lieto vismaz piecus recepšu medikamentus. Vēlams būtu, lai zāļu lietošanas periods arī būtu minimums seši mēneši, lai farmaceiti varētu redzēt, vai pakalpojums kaut kā uzlabo zāļu lietošanas vēsturi.  Iepazīties ar pakalpojumu un pieteikties tam var internetā.

Ik pa laikam izskan ziņas par to, ka zinātnieki tālās visuma dzīlēs atraduši kādu planētu, kura varētu būt mājvieta kādām primitīvām dzīvības formām. Visbiežāk tiek norādīts uz ūdens klātbūtni vai citiem ķīmiskiem un fizikāliem parametriem, kas atbilst mūsu izpratnei par dzīvībai piemērotu vietu. Taču neskatoties uz to, drošticamu pierādījumu pagaidām mums nav. Kāpēc? Ar ko šobrīd rezultējušies mūsu centieni atrast vēl kādu dzīvu organismu ārpus mūsu planētas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro IT speciālists, astronomijas entuziasts Raitis Misa un Latvijas Universitātes Eksakto un tehnoloģijas fakultātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Radioteleskopa izbūvē Čīlē iesaistās arī inženiere Līga Marija Putna no Latvijas Laikā līdz 2029. gadam Čīlē plānots izveidot jaunu teleskopu, un tā tapšanā iesaistījusies arī inženiere Līga Marija Putna no Latvijas. Būdama šobrīd otrpus okeānam, Līga ar prieku ir gatava raidījuma Zināmais nezināmajā klausītājus iepazīstināt ar teleskopa būvniecības mērķi un faktoriem, ar ko jārēķinās, veicot šādu darbu tuksnesī. “Latviete veido īpaši lielā teleskopa digitālo dvīni” - tā pirms dažiem mēnešiem bija lasāms astronomijas jautājumiem veltītā žurnāla “Zvaigžņotā Debess” numurā. Šī latviete ir Līga Marija Putna - inženiere, kura pieteikusies Eiropas Dienvidu observatorijas konkursam un nokļuvusi Čīlē, kur pašlaik top pasaulē lielākais optiskais teleskops. Ar Līgu Mariju mēs tiekamies, izmantojot attālinātās saziņas vietni, un mūs šķir septiņu stundu laika starpība. Eiropas Dienvidu observatorijas galvenais birojs izvietots Vācijā, Garhingā pie Minhenes. Vēl viens birojs, kurā atrodas Līga Marija, ir Čīlē, Santjago Vitakūrā, un tad trešais objekts - arī Čīlē, Atakamas tuksnesī, uz kurieni zinātniece dodas aptuveni vienu reizi mēnesī. Kad pieteikusies darbam, viņa domājusi, ka ģeogrāfiski tas notiks Eiropas Savienībā ar nepieciešamību dažreiz doties uz Čīli. Bijis citādi, un varbūt pat labāk to sākotnēji nenojaust.

Dr. Arvīds Irmejs šajā sarunā atklāj dzīvību glābjošus faktus par vēzi. Dakteris parāda, kā vēzis attīstās un kā tas kļūst arvien viltīgāks laika gaitā, tāpēc agrīnai diagnostikai un mamogrāfijas metodei ir izšķiroša nozīme, lai glābtu dzīvību un saglabātu dzīves kvalitāti. Pat neliela kavēšanās var dramatiski mazināt izveseļošanās iespējas. Dakteris arī norāda, kā 40% vēža gadījumu ir novēršami ar dzīvesveida izmaiņām.Dr. Arvīds Irmejs ir krūts ķirurģijas virsārsts PSKUS. Viņš ir RSU asociētais profesors, Onkoloģijas un molekulārās ģenētikas institūta direktors. Latvijas ārstu biedrības ceremonijā "Gada balva medicīnā" viņš saņēma balvu "Gada cilvēks medicīnā 2021".Šajā sarunā ārsts stāsta par mūsdienu ārstēšanas iespējām, pateicoties kam 80% sieviešu ar krūts vēzi vairs nav jāuztraucas par krūts zaudēšanu. Dakteris sniedz gan praktisku informāciju par skrīninga iespējām Latvijā, gan emocionālu atbalstu un cerību. Tā ir saruna, kas daudzas sievietes un viņu ģimenes var pasargāt no priekšlaicīgas nāves novēloti konstatēta vēža dēļ.Šīs intervijas saturs ir veidots sociālās kampaņas ietvaros, kas veltīta krūts veselībai. Kampaņa Latvijā tiek organizēta sadarbojoties ar krūts vēža pacientēm, pacientu organizācijām, vēža pacientu atbalsta organizāciju Onkoalianse, vadošajiem ārstiem ķīmijterapeitiem un farmācijas uzņēmumu Novartis.Sarunā pieminētos informācijas avotus un saites atradīsi 228. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 - Agrīnā diagnostika glābj dzīvības00:02 – Iepazīšanās ar Dr. Arvīdu Irmeju00:04 - Krūts slimību centra darbība un komanda00:05 - Darba ikdiena un izmaiņas ārsta karjerā00:06 - Vīriešu krūts vēzis - retāk sastopams, bet tas pastāv00:08 - Ticības loma ārsta darbā, kas Dr. Irmejam dod spēku 00:10 - Pozitīva komunikācija ar pacientiem, kad svarīgi fokusēties uz risinājumiem, nevis sliktākajiem scenārijiem.00:14 - Svarīgi, lai pacients nebūtu viens, saņemot diagnozi.00:19 - Mūsdienu iespējas saglabāt krūti00:22 - Māņticības ietekme uz vēža ārstēšanu00:26 - Komplementārās medicīnas loma - fizisko aktivitāšu, uztura un garīgās veselības nozīme vēža ārstēšanas procesā.00:28 - Dzīvesveida ietekme uz vēža attīstību00:30 - Reproduktīvie faktori un krūts vēža risks00:32 - Garīgās veselības ietekme uz imunitāti un vēža attīstību.00:36 - Traģiskās kavēšanās sekas, kuras var mazināt00:40 - Vēža attīstības process un agrīnas diagnostikas nozīme00:44 - Krūts vēža statistika un jaunāku sieviešu risks, kas jāņem vērā00:45 - Mamogrāfijas pieejamība, valsts apmaksātais skrīnings sievietēm no 50 gadu vecuma un ieteikumi jaunākām sievietēm00:47 - Mamogrāfijas metodes drošības skaidrojums00:48 - Krūts vēža statistika Latvijā00:49 - Agrīna diagnostika var samazināt mirstību par trešdaļu00:51 – Skaidrojums, kādas ir mamogrāfijas priekšrocības pār citām metodēm00:54 - Godīga saruna par mamogrāfijas diskomfortu, kad ieguvumi no šī skrīninga atsver īslaicīgo diskomfortu.01:01 - Kā vīriešiem atbalstīt sievas, māsas, draudzenes krūts veselības pārbaudēs un ārstēšanas procesā01:03 - Pārmantotā vēža risks un ģenētiskās pārbaudes sievietēm01:06 – Interesanti pētījumi par krūšu palielināšanu un vēža risku01:07 - Nākotnes prognozes krūts vēža ārstēšanā, kad prevencija un veselīgs dzīvesveids ir efektīvākie risinājumi01:11 - Kā Dr. Irmejs saglabā līdzsvaru un atjaunojas01:14: Tava svarīgākā fotosesija

Drīzumā klajā nāk grāmata, kas veltīta vienam no slavenākajiem rīdziniekiem vēsture - Mihailam Tālam - šaha ģēnijam un ekscentriskai personībai. Iepazīstam šahu caur Mihaila Tāla biogrāfiju. Sarunā ar grāmatas autoru - šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu skaidrojam, kāpēc Tāls kļuva par tik nozīmīgu personu šahā un ne tikai. Andris Tihomirovs atklāj, ka pirms četriem pieciem gadiem kolēģi uzrunājuši viņu šaha turnīros un rosinājuši uzrakstīt grāmatu par Mihailu Tālu. Piekritis, jo cerējis, ka uzrakstīs divās nedēļās vai divos mēnešos, bet darbs paņēmis četrus gadus. „Viena no galvenajām problēmām, ar kuru saskāros – Tāls nebija rakstītājs, bet runātājs. Viņš pats gandrīz neko nerakstīja. Ja ir viņa teksti vai domas, to pierakstījis kāds cits. Nav dienasgrāmatu, vēstuļu. Tas rada vienu no problēmām ar avotiem, bet bija citi materiāli,” atzīst Andris Tihomirovs. Sazināmies arī ar mūsu kolēģi - žurnālistu Gunāru Jākobsonu -, kurš saticis Mihailu Tālu dzīvē un arī intervējis. „Viņš bija veikls runātājs,” piekrīt Gunārs Jākobsons. „Viņš bija arī pianists veikls, galda tenisa spēlētājs, neraugoties uz fiziskām nepilnībām. Ir arī vairākas reizes bijis radiofonā. Cik krāsains bija viņa spēles stils, tik krāsaina bija arī viņa runa. Liela personība Latvijas sportā un sabiedrībā, ne velti viņu dēvēja par „Rīgas burvi”, „Šaha Paganīni"."   Pirms tam iepazīstam, kā žurnālisti apgūst sporta komentētāja prasmes un sporta žargonu. Šahs un mats, rokāde - šie ir daži termini, kurus pazīstam no šaha pasaules, bet sportā ir lērums jēdzienu, kas apzīmē dažādus spēles vai sacensību momentus. Kā sporta komentētāji apgūst sporta žargonu, spēj zibenīgi komentēt tiešraidē notiekošo un iegaumēt daudzo sportistu vārdus un uzvārdus? Veselīgs temps, veikli izrunāti ārvalstu sportistu vārdi un komandu nosaukumi, dinamika - šie ir tipiski raksturlielumi sporta ziņu lasīšanas un sporta sacensību komentēšanas laikā. Bet, lai kļūtu par sporta žurnālistikas profesionāli, ir jāmēro visai garš ceļš, kur nebūt ne visu iespējams apgūt akadēmiskā ceļā augstskolā. Latvijas Radio sporta ziņu izlaidumos klausītāji regulāri satiekas ar sporta žurnālistiem Māri Bergu, Lotāru Zariņu un Mārtiņu Kļavenieku. Kamēr Mārtiņš veic darba pienākumus Pasaules hokeja čempionātā Zviedrijā, tikmēr saruna ar Māri un Lotāru. Savas sporta žurnālistikas prasmes viņi kaldinājuši, tulkojot un veidojot rakstus tīmekļa žurnālos, lasot citu cilvēku komentārus, ejot praksē radio, un abi ir vienisprātis, ka arī pašu cieša saistība ar sportu ir ļoti palīdzējusi. Lotāram tuvs allaž ir bijis hokejs un peldēšana, Mārim - hokejs un teniss, un tas tad arī ļāvis apgūt nepieciešamo sporta terminoloģiju. Bet ar sev tuvu grāmatu iepazīstina Latvijas Universitātes profesors, uztveres pētnieks Jurģis Šķilters. Viņš izvēlējies nīderlandiešu skaitļošanas lingvista un semantikas speciālista Kīsa van Demtera grāmatu "Ne gluži: neskaidrības slavinājums" (Kees van Deemter "Not exactly"). "Mana mīļā grāmata, par kuru es šodien gribētu īsumā pastāstīt, ir kolēģa un mana skolotāja savā ziņā, domubiedra Kīsa van Demtera, loģiķa, matemātiķa, datorzinātnieka, grūti viņu vienkārši ieklasificēt, populārzinātniskā grāmata "Ne gluži", kur viņš apraksta zinātnes vēsturi no tādas perspektīvas, ka zinātne vienmēr ir mēģinājusi veidot precīzus mērījumus, bet tā precizitāte mērījumā vienmēr aizmūk. Jo precīzāki mērinstrumenti, jo mums ir vairāk skaitļu aiz komata. Tā precizitāte ir savā ziņā ilūzija, mēs varam relatīvi noteikt lietu precizitāti," stāsta Jurģis Šķilters.  

Iepazīstam kādu grāmatu, kas pievēršas mūsdienu vidējās paaudzes dzīves izaicinājumiem. 21. gadsimta demogrāfijā redzam vairāk pusmūža cilvēku nekā jebkad līdz šim. Tas rada veselu paaudzi cilvēku, kuriem par pienākumu uzlikts sniegt rūpes bērniem un vecākiem vienlaikus, būt aktīviem darba dzīvē ilgāk nekā jebkad iepriekš. Kādas sekas tas rada un ko par to saka cilvēkģeogrāfijas pētījumi, par to raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar socioloģi, migrācijas, mobilitātes un sociālās nevienlīdzības pētnieci, asociēto profesi Austrumsomijas universitātē un viesprofesori Rīgas Stradiņa universitātē Aiju Lulli.   Zinātnes ziņas Sirds slimību nāves gadījumi visā pasaulē saistīti ar ķīmiskām vielām, ko plaši izmanto plastmasā Ne reizi vien raidījumā esam runājuši par plastmasu, par mikroplastmasu un to, kā tā, iespējams, atstāj ietekmi uz cilvēka veselību. “Science Daily” raksta, ka sirds slimību nāves gadījumi visā pasaulē ir saistīti ar ftalātiem. Pagājušajā nedēļā publicēts pētnieku ziņojums uzrādījis, ka ikdienas saskare ar ftalātiem, kas tiek lietoti mājsaimniecības priekšmetu ražošanā, varētu būt saistīti ar 356 000 nāves gadījumu pasaulē sirds slimību dēļ, un šie ir konkrēti dati par 2018. gadu. Pētījumu vadījuši zinātnieki no Ņujorkas, ASV, un uzmanība īpaši pievērsta ftalāta veidam, kas padara pārtikas traukus, medicīnisko aprīkojumu un citu plastmasu mīkstāku, elastīgāku, un pētījumos pierādīts, ka ftalāta iedarbība izraisa pārmērīgu imūnreakciju (iekaisumu) sirds artērijās, kas laika gaitā ir saistīta ar paaugstinātu sirdslēkmes vai insulta risku. Pētījums liecina, ka mēs ne tikai dzirdam mūziku, bet gan “kļūstam par to” Kāds cits pētījums, piedaloties ASV un Kanādas zinātniekiem, liecina, ka mūsu smadzenes un ķermeņi ne tikai saprot mūziku, bet arī fiziski rezonē ar to. Šie atklājumi, kas balstīti neirozinātnes, mūzikas un psiholoģijas atklājumos, apstiprina neironu rezonanses teoriju (NRT). Saskaņā ar šo teoriju muzikālā pieredze rodas no smadzeņu dabiskajām svārstībām, kas sinhronizējas ar ritmu, melodiju un harmoniju. Šī rezonanse veido mūsu laika izjūtu, muzikālo baudu un instinktu kustēties līdzi ritmam. Tātad viss patiesi balstīts fizikā, fizioloģijā, ne tik daudz kādos mūsu paredzējumos, cerībās par to, kāda mūzika varētu būt. Kā veidot pilsētu, lai uzlabotu savu psihisko veselību saskaņā ar zinātni? Bet psihisko veselību iespējams uzlabot arī, pievēršot uzmanību pilsētplānošanai. Par to “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē ir vēstīts. Eksperti apgalvo, ka nelielas izmaiņas mūsu apkārtnē, piemēram, kur mēs sēžam, staigājam vai pulcējamies, var būtiski ietekmēt to, kā jūtamies. Aicina ziņot par gredzenotiem mājas strazdiem. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas pētnieki veic pētījumu par Latvijas Ornitoloģijas biedrības izsludināto 2025. gada putnu – mājas strazdu. Tādēļ ir ļoti liels lūgums ziņot pētījuma vadītājam Oskaram Keišam (oskars.keiss@lu.lv, 29236300) par novērotiem mājas strazdiem ar gredzenu uz kājas.  Pētnieki būs ļoti pateicīgi par ikviena gredzenota putna ziņojumu un vēl pateicīgāki, ja māju īpašnieki atļaus putnu sagūstīt, noņemt datu uztvērēju (ģeolokatoru) un putnu atkal atlaist brīvībā.  

Atliek uz mirkli pavērot pērtiķveidīgo dzīvnieku kustības, uzvedību, pat skatienu un uzreiz tik uzkrītošas līdzības varam saskatīt ar mums pašiem. Dzīvnieki, kas izpelnījušies titulu, kā visgudrākie un attīstītākie no dzīvniekiem, veido paši savas saziņas formas un vienlaikus spēj saprasties ar cilvēku. Iepazīstam to daudzveidību! Stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Mēs, cilvēki, nenovērtējam pērtiķus. Re, kāds foršs, mīļš, jauks pērtiķītis, re, kāds viņš blēņdaris un tamlīdzīgi. Tad, kad viņš viņš pataisa vaļā zobus un parāda savus ilkņus, tad tiem, kas vairāk saprot no pērtiķiem, ļoti liela pārliecība rodas par pērtiķu spēku, par  pērtiķu spējām aizstāvēties, par viņu ilkņu asumu," norāda Māris Lielkalns. Pērtiķi var būt ļoti bīstami.  "Bet visu šo savu bīstamību un bīstamības ieročus viņi liek lietā tikai pašā pēdējā situācijā. Sākumā, ja ir iespējams, viņi vispirmām kārtām draud. Tas ir gan ciešs acu skatiens vai kaut kādas draudu pozas, arī māņu uzbrukums. Pērtiķis, liels, milzīgs, nēsās virsū cilvēkam, bet apstājas. Tas ir drauds, tā ir iebiedēšana. Viņš nav gatavs apēst viņu, to cilvēku, vienalga, to, kuru grib nobiedēt. Bet viņš vienkārši draud, ka var būt ziepes. Ja ne nekas no tā visa nelīdz, tad liek lietā arī savus nopietnākos instrumentus," turpina Māris Lielkalns. Pastāvīga asins izliešana nenotiek, līdzīgi kā cilvēku barā, un arī daudzu dzīvnieku, ne tikai pērtiķu, bet arī plēsēju - baros.  "Pērtiķi ir apveltīti ar pamatīgiem ieročiem, bet līdz ar to viņiem ir arī dažādi rituāli, pakļaušanās rituāli, dominēšanas rituāli, kad viņš var parādīt savu pārākumu un līdz ar to arī nu, nelikt lietā šo instrumentu," norāda Māris Lielkalns. Ir lasīts un dzirdēts par kādiem pērtiķiem, kas kaut ko iemācījušies darīt vai pat darbarīkus lietot. "Protams, šie primāti, ir visattīstītākie, jo smadzeņu daudzums arī ir krietni lielāks nekā citiem proporcionāli viņu ķermeņiem. Tie gudrākie un spējīgāki vairāk izfunktierēt. Tā ir noskatīšanās, kāds kaut ko ir mēģinājis darīt, piemēram, noskalot barību ūdenī. O, pēc tam šo var izmantot. Līdz ar to nu arī pārējie pamācās. Kāds no pērtiķiem ir pamēģinājis, šimpanzes jau šajā ziņā ir priekšzīmīgākās, paņēmis irbulīti un ar to irbulīti termītus dzenā. Ā, viņam izdevās, ja tas ir labs, viņi jau noskatās viens no otra, ko darīt un kā darīt. Tās ir sabiedriskās dzīves priekšrocības," stāsta Māris Lielkalns. "No otras puses ir arī savstarpējā konkurencē. Tas nozīmē, ka dažs labs pērtiķis mēģina kaut kā izcelties. Patiesībā pērtiķi visi cenšas izcelties. Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā. Tas, protams, ir pirmām kārtām, labi - liela atbildība, bet otrām kārtām tās ir priekšrocības. Gan tev visas dāmas ir pieejamas, gan pirmais vari tikt pie barības un labākas barības. Lai tiktu uz augšu pa hierarhijas trepītēm, izmanto dažādus variantus." Māris Lielkalns min piemēru, kur kāds pērtiķis atradis skārda gabalu un to skandinājis, un baidījis citus. Sākumā tas ļāvis pavirzīties pa hierarhijas kāpnītēm, bet pēc tam jau citi atklājuši, ka šis tikai ārdās.   Vai tiešām cilvēka mugurkaulam ir problēmas kopš evolūcijas procesā homo sapiens nostājās uz divām kājām? Kādas vēl, tā teikt, nepilnības ir atrodamas cilvēka ķermenī, salīdzinot ar dzīvniekiem, pārāk šaurs  iegurnis, pārlieku daudz zobu mutē un lielāka iespēja aizrīties. Par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asociētā profesore Silvija Umbraško. "Evolūcija nerada pilnību, tā rada funkciju." ir sacījis Prinstonas universitātes  antropologs Alans Manns. Un šoreiz aplūkojam, kuras ir tās nepilnības, ja cilvēka ķermeņa uzbūvi pretstatām dzīvniekiem. Nerunāsim par tādām lietām, kā ātra skriešana, spēja lidot vai ilgstoši uzturēties zem ūdens, bet gan, kādi orgāni mums evolūcijas gaitā ir zaudējuši savu nozīmi, tas ir, tie kļuvuši rudimentāri, piemēram, astes kauls, un kā, cilvēka ķermenim attīstoties, daži orgāni, iespējams, nav pilnveidojušies.  Izrādās astes kaulu vainot nevaram, arī ja tā mums nebūtu, tad neplānota piezemēšanās šā vai tā sāpētu. Skatām tālāk, kas mūsu ķermenī ir palicis no ļoti seniem laikiem. Tie ir tā saucamie gudrības zobi, kuri, iespējams, pirms cilvēks iemācījās apstrādāt un pagatavot pārtiku, noderēja barības sasmalcināšanā, bet evolūcijas gaitā zaudēja savu nozīmi.   Par savu izvēlēto grāmatu stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece docente Gunta Kalvāne. "Runājot par grāmatām, manā plauktiņā sadzīvo draudzīgi gan zinātniskā literatūra par klimatu, par klimata pārmaiņām, par ilgtspēju, kas ir mana pētījuma joma, gan arī tā dēvētās pašpalīdzības grāmatas, piemēram, kā nopelnīt miljonu, grāmatas, kas palīdz vairāk saprast cilvēka emocijas, komunikāciju, kā cilvēks domā, uztver, kas var noderēt darbā. Bet grāmata, par kuru es vēlētos pastāstīt vairāk, ir tā, kurā ir visvairāk pasvītrojumu, izsaukuma zīmju," atklāj Gunta Kalvāne. Pagājušajā gadā Gunta Kalvāne piedalījās Ģeogrāfijas kongresā Dublinā un viņu uzrunāja Triniti koledžas profesores stāsts par klimata emocijām. Tur arī iegādājusies vairākas grāmatas par klimata emocijām, par to, kā mēs uztveram klimata pārmaiņas. Un no šīm visaktuālākā ir Sāras Rejas grāmata "Vadlīnijas klimata trauksmei" jeb kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts "Kā palikt vēsam jeb noturīgam planētā, kuras sasilst". (Sarah Jaquette Ray "Field Guide to Climate Anxiety: How to Keep Your Cool on a Warming Planet"). "Tā ir drīzāk padomu grāmata, kā gan pasniedzējiem, gan vecākiem, bet patiesībā ikvienam saprast klimata emocijas, klimata emociju spēku un kāpēc par klimata emocijām ir jārunā," bilst Gunta Kalvāne.

ASV prezidents Donalds Tramps minējis, ka Grenlande nonāks ASV pārziņā "šādā vai citādā veidā". Kāpēc pēkšņi šāda interese par pasaules lielāko salu, kura praktiski ir neapdzīvota? Un, ko par šādu interesi domā Dānijas valdība, kuras pārziņā šobrīd ir Grenlande? Iepazīstam šo teritoriju, tās dārgumus un politiskās spēles par tās iegūšanu. Raidījuma ievadā grāmatu rubrikā jūras biologs Andris Andrušaitis iepazīstina ar Samantas Hārvijas (Samantha Harvey) grāmatu "Orbitāle" (Orbital). Bet studijā saruna ar polārpētniekiem, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētajiem profesoriem Kristapu Lamsteru un Jāni Karušu, atvaļinātu vēstnieku, vieslektoru Latvijas Universitāte un Juridiskajā augstsskolā Gintu Jegermani. Attālināti runātājiem pievienojas Ivars Sīlis – latvietis, kurš dzīvo Grenlandē. Raidījumā arī īss kurss akmeņogļu vēsturē un to ciltskoka izpētē, ko palīdz lūkot Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzeja eksperte, ģeoloģijas doktore Vija Hodireva. Akmeņogles zinām kā lētāko un efektīvāko kurināmo siltuma un elektroenerģijas ieguvei. Pareizāk sakot – zinājām, jo nu jau ar katru gadu akmeņogļu ieguve kļūst aizvien dārgāka. Tas ir neatjaunojams fosilais kurināmais, un to ekoloģiskā pēda atmosfērā jeb izmeši ir liela un kaitīga. Īsi un vienkārši runājot, akmeņogļu dzimšanas gads – karbona jeb oglekļa periods, vairāk nekā 300 miljonus gadu senā pagātnē, vieta – bagātīgi augiem klāti purvi, tuvākie radinieki – māte kūdra un oglekļa „ģimenē” ietilpstošās brūnogles, grafīts, antracīts, dimants. Skatot zemes dzīļu slāņus Latvijā, akmeņogles pie mums nav atrodamas, toties Dienvidkurzemē ir rodamas brūnogles. Tās kā iespējamais kurināmais pētītas jau 19. gs. sākumā, bet konstatēja, ka brūnoglēm ir pārlieku daudz sēra piemaisījuma. Arī vēlāk – laikā līdz pat 20. gs 50. gadiem – šīs ogles tika iegūtas un pētītas, bet tā kā to praktiskā nozīme, tās dedzinot, ir ļoti niecīga, tad tagad tās vienkārši ir iegrāmatotas Latvijas derīgo izrakteņu sarakstā kā eksotisks ģeoloģisks veidojums, – tā grāmatā par mūsu zemē rodamajiem izrakteņiem raksta ģeologi Austra un Ģirts Stinkuļi.