Podcasts about iepaz

Daugavpils teātris uzsācis jaunu kursu repertuāra veidošanā – mūsdienu dramaturģijas un klasikas iestudējumi, attiecīgi – arī šo tekstu tulkošanu latgaliski. Raidījumā sarunājamies par tulkošanas grūtībām latgaliski un jaunvārdu tapšanu. Iepazīstinām arī ar jaunu digitālo izstādi “Linguapolise”, kas stāsta par latgaliešu un jaunnorvēģu valodas paralēlēm. Pagājušajā rudenī Daugavpils teātrī Oļega Šapošņikova režijā pirmizrādi piedzīvoja izrāde “Kaids nūteikti atīs”. Iestudējuma pamatā ir Nobela prēmijas laureāta literatūrā, norvēģu rakstnieka un dramaturga Juna Foses luga “Kāds noteikti atnāks”. Un ierosmi Daugavpils teātrim iestudēt tieši Juna Foses pirmo un visvairāk iestudēto lugu, un darīt to latgaliski, deva tā brīža Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā direktors Stefans Eriksons. Juns Fose savas lugas raksta jaunnorvēģu valodā, tā ir valoda, kurā ikdienā runā salīdzinoši neliels cilvēku skaits, un Stefans Eriksons saskatīja paralēles jaunnorvēģu un latgaliešu valodas stāstā. Iespēja noskatīties izrādi “Kaids nūteikti atīs” man bija vien nesen, kad Daugavpils teātris viesojās Rīgā. Un es pieķēru sevi, ka man ir vienlaikus bezgala interesanti, taču arī nesaprotama iekšēja pretestība skatīties mūsdienu dramaturģiju latgaliski. Jo Daugavpils teātris izrādes latgaliski saviem skatītājiem piedāvā jau vairāk nekā desmit gadus, taču līdz šim pārsvarā latgaliešu valoda iestudējumos tikusi saistīta ar mājas valodu, ar omulību, jokiem, piesaisti vietai, pat gadījumos, kad tapuši pasaules klasikas, kā, piemēram, Šekspīra lokalizējumi. Tas ir tas, ko acīmredzot no Daugavpils teātra sagaida skatītāji, taču arī Daugvapils teātra jauno kursu – iestudēt latgaliski mūsdienu dramaturģiju – skatītājs ir novērtējis. Izrāde “Kaids nūteikti atīs” šogad tika novērtēta ar latgaliešu kultūras balvu "Boņuks". Un acīmredzot Daugavpils teātra izvēle pagriezt repertuāra izvēli jaunā virzienā ir uz palikšanu, jo šobrīd teātrī latgaliski top sengrieķu dramaturga Eiripīda traģēdija “Hekube”, pirmizrāde gaidāma novembra vidū. Raidījumā saruna ar Juna Foses lugas tulkotāju Jūliju Tumanovsku, ar lieliski latviski runājošo norvēģi – tulkotāju un Valodas mājas dibinātāju Snorri Karkonenu Svensonu. Valodu māja tur rūpi par mazajām valodām, tai skaitā rīko latgaliešu valodas kursus, un latgaliski izdod arī grāmatas. Arī Juna Foses lugas “Kaids nūteikti atīs” tulkojums tagad iznācis grāmatā, papildināts ar vairākiem skaidrojošiem pēcvārdiem, gan par Juna Foses daiļradi, gan viņa iestudējumiem Latvijā, gan Latgales teātra pirmssākumiem un jaunnorvēģu valodas vēsturi. Savukārt Edeite Laime, latgaliešu kultūras kustības "Volūda" projektu vadītāja, sniedz plašāku pārskatu par latgaliešu valodas kopšanu. Un arī stāsta par jauno digitālo izstādi “Linguapolise”, kas iepazīstina ar jaunnorvēģu un latgaliešu valodām.

Jūrmalas muzejā šovakar, 24.oktobrī, durvis vērs plaša izstāde „Mans ceļš. No Rozentāla studijas līdz profesijai”, kurā negaidītā veidā satikušies četri Latvijas 20.gadsimta pirmās puses mākslas un literatūras dižgari – Jānis Jaunsudrabiņš, Oto Skulme, Indriķis Zeberiņš, Alberts Kronenbergs – un viņu mākslas skolotājs Janis Rozentāls. Muzejs iepazīstina ar šodien maz zināmo faktu, ka visi četri mākslinieki satikās Rozentāla privātajā mākslas studijā, kas pastāvēja vien četrus gadus – no 1906. līdz 1910.gadam. Izstāde rāda gan viņu kopīgo sākumu, gan tālākos ceļus, kas izvērtās ļoti dažādi. Un tas ir stāsts ne vien par Latvijas mākslas vēsturi, bet par veselu laikmetu, ko raksturoja liela vēlme mācīties, izturība grūtību priekšā un daudzpusīga personības attīstība.

Par latvietības stiprināšanu, rūpēm par diasporu un Latvijas popularizēšanu Dienvidamerikā viņa saņēmusi Ārlietu ministrijas atzinību. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar Renāti de Karvaļo-Albrehtu. Ko nozīmē dzīvot Brazīlijā, vadīt Dienvidamerikas un Karību latviešu kopienu un audzināt trīs meitas latvietes?  Ārlietu ministre Baiba Braže par raidījuma viešņu ir sacījusi, ka ir patiess prieks pasniegt Ārlietu ministrijas Atzinības rakstu Renātei de Karvaļo-Albrehtai, Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības priekšsēdei. Latvietības stiprināšana, diasporas rūpes, Latvijas popularizēšana Dienvidamerikā - viss godam veikts. Par dzīvi tik tālu no Latvijas un būšana caur un cauri latvietei saruna ar Renāti de Karvaļo-Albrehtu, kura ir Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības priekšsēde.  Renāte stāsta, ka jau 12 gadus dzīvo pilsētā Novaodesa, kas ir tuvu Sanpaulu, Brazīlijā, tās dibināšanā savulaik piedalījušies ir arī latviešu ieceļotāji. Iepazīstinot ar ģimeni, Renāte stāsta, ka viņas vīrs Brazīlijā dzimis latvietis, kura senču ģimene nāk no Pāvilostas. Kādu laiku viņš dzīvojis Latvijā, lai iepazītu kultūru un apgūtu valodu, te arī abi satikušies un apprecējušies, bet pēc kāda laika ceļi veduši uz Brazīliju. Ikdiena aizrit kā parastai ģimenei, kurā aug trīs meitas astoņu, piecu un trīs gadu vecumā - Laura, Anna un Elza.  "Mūsu ikdiena joprojām ir tāda, kurā ir mazi bērni, izvadāt pa skolām, izvadāt pa pulciņiem, brīvajā laikā pastrādāt un vēl brīvākā laikā kalpot latviešu kopienai. Dažreiz tas ir apgrieztā veidā kalpot latviešu kopienai, un tad, ja paliek laiks pāri, tad arī maizes darbu pastrādāt," bilst Renāte. Renāte atklāj, ka grafiskā dizainere, Latvijā kādreiz strādājusi Statistikas pārvaldē, kad pārcēlusies uz Brazīliju, sākusi meklēt nelielus darbus savā profesijā, pielāgojities jaunajai dzīves videi.

Gēteborgas grāmatu tirgū pirmo reizi viesojas Latvijas dramaturgu delegācija un iepazīstina ar latviešu jaunākās dramaturģijas izlasi angļu valodā. Kultūras rondo studijā par Gēteborgas pieredzi izvaicājam dramaturgus Matīsu Gricmani un Kārli Krūmiņu, kā arī Latvijas Teātra darbinieku savienības starptautisko sakaru koordinatori Maiju Pavlovu. -- No 25. līdz 28. septembrim Gēteborgā norisinājās Gēteborgas grāmatu tirgus. Šogad viena no Gēteborgas grāmatu tirgus fokusa tēmām bija Drāma. Tā uzsvēra dramaturģijas un teātra vietu sabiedrībā gan globālā, gan vietējā mērogā.  Latviju Grāmatu tirgū pārstāvēja dramaturgi Rasa Bugavičute-Pēce, Artūrs Dīcis, Matīss Gricmanis, Kārlis Krūmiņš un Ance Muižniece, un Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) starptautisko sakaru koordinatore Maija Pavlova, piedaloties gan semināros, gan prezentācijās un lugu lasījumos.  Tuvojoties Gēteborgas grāmatu tirgum, Latvijas Teātra darbinieku savienība laidusi klajā latviešu jaunākās dramaturģijas izlasi angļu valodā “Five plays from Latvian theatre”. Tajā publicēti piecu starp 2019. un 2023. gadu sarakstītu lugu tulkojumi. Visas lugas iestudētas vismaz vienu reizi, turklāt izrāde vai dramaturģiskais materiāls saņēmis “Spēlmaņu nakts” nomināciju vai apbalvojumu. Izdevumā iekļautas Ances Muižnieces “Mēs, roks, sekss un PSRS”, Rasas Bugavičutes-Pēces “Puika, kurš redzēja tumsā”, Artūra Dīča “Ričards. Nekā personīga”, Kārļa Krūmiņa un MI radītais “Frankenšteina komplekss”, kā arī Matīsa Gricmaņa “Kur pazuda valsts” lugas. Lugu izlase veidota speciāli 2025. gada Gēteborgas grāmatu tirgus Drāmas programmai, kas veidota sadarbojoties vairākām Baltijas un Skandināvijas sadarbības partneriem, starp tiem Nordic-Baltic Drama Network, Igaunijas Teātra aģentūra un Lietuvas Teātra informācijas centrs. Latvijas dalība programmā ir bijusi iespējama ar LR Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.   

Čipsu fraktālis un kraukšķīguma frekvence, pūces atriju kolekcija un atonāli laikmetīgs skatījums uz oda spēju kaitināt cilvēku – tie ir tikai daži no virzieniem, kas pētīti jaunākajā izstādē „Ārpus rāpus” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Šī izstāde domāta muzeja mazajiem apmeklētājiem un stāsta par maņām un to nozīmi apkārtējās vides un sevis paša izzināšanā. Visu jutekļu iesaiste izstādē līdz pētīt arī citu dabā sastopamo dzīvību maņu talantus un iztēloties pasauli, kāda tā pavērtos, ja līdzīgas superspējas piemistu arī mums. Par netradicionālu pieeju bērnu un jauniešu auditorijai un topošo „Bērnu muzeju” Medicīnas vēstures muzejā Kultūras rondo saruna ar jaunākās izstādes “Ārpus rāpus” kuratori Kristīni Liniņu un projekta „Bērnu muzejs” vadītāju Zani Zajančkausku. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs aicina ģimenes ar bērniem uz lēni un rāpus iepazīstamu izstādi “Ārpus rāpus”. Domāta muzeja mazajiem apmeklētājiem, tā stāsta par maņām un to nozīmi apkārtējās vides un sevis paša izzināšanā. Visu jutekļu iesaiste izstādē līdz pētīt arī citu dabā sastopamo dzīvību maņu talantus un iztēloties pasauli, kāda tā pavērtos, ja līdzīgas superspējas piemistu mums. Izstāde ir mudinājums pamanīt tos novārtā atstātos jutekļus, kas nav aizsniedzami klikšķinot vai ritinot, bet ir darbināmi ikdienišķos un apkārtējo vidi pētošos veidos - sarokojoties ar draugiem, pēc smaržas mēģinot atrast ceļu uz mājām, klausoties skaņdarbus, kas stimulē garšas kārpiņas, izaicinot mājiniekus uz sīpolu kapāšanas sacensību vai izslēdzot gaismekli, kad tajā kā lamatās iemaldījies naktstaurenis. Daudzveidīgas un nepastarpinātas maņu pieredzes sniedz pilnvērtīgāku izpratni par to, kā pasaule darbojas. Izstāde mazajiem apmeklētājiem sniedz pirmo ieskatu zinātnē, ko sauc par ekoloģiju. Tā iepazīstina ar dabas vēstures kolekcijām un pētniekiem, kas tās vākuši, iedrošinās veidot savējās vai izraudzīties vēl citus veidus, kā izzināt dzīvo.

Izdevniecība "Orbīta" klajā laidusi rakstnieces un režisores Kristīnes Želves zibprozas krājumu "Dzīve tevi salauzīs", kas veltīts “maziem notikumiem” un veidots pēc pieaugšanas stāstu principiem. Kā justies aktierim Harrijam, ja princese Zeltīte neizrādās tā, par ko viņš to bija uzskatījis? Kurš slepeni un bez atļaujas noliek deviņas rozes uz Ainiņas tikko mirušā vīra kapa? Un galu galā – kas ir zibproza? Kultūras rondo saruna ar režisori un rakstnieci Kristīni Želvi. "Tur ir no visa kā pa drusciņai," atklāj Kristīne Želve, vaicāta, kā var nojust tādus mazus mirkļus, ko ietver šie stāsti, un cik tās ir atmiņas un cik ir izdomāts. "Protams, ka cilvēkiem ļoti patīk meklēt prototipus vai prasīt, vai tas tiešām ar tevi notika? Bet ja viss, kas tur aprakstīts, būtu noticis ar mani, tad es nezinu, kuro dzīvi jau es tagad dzīvotu. Mēs, autori, barojamies no ļoti daudz kā - gan no savas pieredzes, dažādiem notikumiem, sākot no bērnības, beidzot ar to, ka es šorīt, kafiju dzerot, arī pa logu redzēju notikumu, kas varētu kļūt vai nu par patstāvīgu stāstu vai par kādu epizodi citā stāstā; gan no tā, kas ir noticis ar citiem, ko mums pastāsta vai ko mēs kaut kā uzzinām, izlasām, no tā kultūras slāņa, no tā, kas redzēts, dzirdēts." Un, protams, arī Kristīnei Želvei ir savs "slepenais blociņš", kur fiksēt dažādas piezīmes un novērojumus. "Blociņu ieviest mums iemācīja režisors Ansis Epners pirmajā kursā. Viņš teica, ka katram režisoram, katram autoram vajag tādu blociņu, kur tu pieraksti teikumus, idejas, vārdus, tēlus, domas, par ko tu gribētu taisīt. Viņš teica: jums liekas, ka jūs atcerēsieties, bet jūs aizmirsīsiet," stāsta Kristīne Želve. Grāmatas redaktors Vilis Kasims raksturo jauniznākušo zibprozas krājumu: “Krājumā “Dzīve tevi salauzīs” Želve apliecina savu eksperimentētājas talantu, dekonstruējot īsstāstu un miniatūru žanrus, lai padarītu tos atkal jaunus un pārsteidzošus. Stāstiem ir ļoti plašs tēmu loks – no skolas piedzīvojumiem līdz vecumdienu problēmām, no vēsturiskām fantāzijām līdz ironijai par mūsdienu virtuālo realitāti. Želves tekstos dominē humors, kas nereti ir dzēlīgs, tomēr nepārvēršas cinismā, tā vietā sarkastiski apspēlējot klišejas valodā, pasaules uztverē un literatūrā. Vienlaikus šī pieeja nekļūst pašmērķīga, bet gan nereti kalpo par emocionālā pastiprinājuma līdzekli, šķietami humoristiskiem stāstiem bieži noslēdzoties uz minorīgas nots, regulāri pārsteidzot lasītāju nesagatavotu.”

Ar izrādi „Dalī auss” savu jauno sezonu sāk Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Studentu teātris. Lai gan principā šāds teātris pastāv jau sen, kopš daļējas LKA pārcelšanās uz Tabakas fabriku tas ir jaunas skatuves, uz kurām iepriekš jau skatītāji ieminuši taciņu kā uz Jaunā Rīgas teātra pagaidu mājām un pēc tam – Dailes teātra jaunās zāles izrādēm. Tas LKA studentiem nozīmē daudz labākas iespējas izmēģināt spēkus uz lielākas skatuves, lielākā mērogā, un paplašina arī iespējas studiju laikā tapušās izrādes parādīt vairāk nekā vienu reizi. Par LKA Studentu teātra jaunās sezonas plāniem un uzstādījumu kopumā stāsta LKA profesors, topošā režisoru kursa vadītājs Elmārs Seņkovs.

Šogad Dzejas dienas svinaām, suminot Raini 160. dzimšanas dienā un izdodot dzejas krājumu "Dzeja svin 1965-2025". Kultūras rondo studijā šī krājuma sastādītājs dzejnieks Ilmārs Šlāpins. Veram vaļā Dzejas dienu krājumu un viņa paša jaunāko dzejas krājumu "Cilvēks bez noteikta dzīvesveida". Krājums "Dzeja svin 1965-2025" ir izdots par godu šī gada Dzejas dienām, kas ir 60. dzejas dienu festivāls. Kopš 1966. gada Dzejas dienas ir ikgadējs pasākums, kas tagad jau ir kļuvis par starptautisku dzejas festivālu.  "Gaidot šīs Dzejas dienas, mēs nolēmām izveidot Dzejas dienu krājumu, kurā būtu publicēti līdz šim nepublicēti dzejoļi tiem autoriem, kas piedalās šī gada Dzejas dienas," atklāj Ilmārs Šlāpins. Krājumā iekļauti 74 autoru darbi, un tie nebūt nav visi Dzejas dienu dalībnieki. "Tas rāda Latvijas dzejas ainavu šajā brīdī, tas ir tāds šī brīža nospiedums. Manuprāt, man ir izdevies sakārtot tā, lai šī ainava būtu pietiekami pauguraina un krāšņa un lasītājs varētu redzēt latviešu mūsdienu moderno dzeju visā tās krāšņumā," vērtē Ilmārs Šlāpins. "Sākuma bija doma katram dzejnieka iedot vienu lappusi vai atvērumu. Beigās šī formālā prasība netika konsekventi ievērota, tieši otrādi, ļaujot dzejai svinēt dabiski," min Ilmārs Šlāpins.

Cik mūsdienu dramaturģija mēdz būt dažāda, pārliecināsities, ja apmeklēsit dramaturģijas lasījumus „Veldzējošie vārdi”. Sestdien, 6. septembrī, mūsdienu kultūras foruma „Baltā nakts” programmā iekļauti „Dirty Deal Teatro” veidoti dramaturģijas lasījumi, kuros piedalīsies 15 autori.  Skatītāji  aicināti ne tikai ieklausīties jaunākajā Latvijas dramaturģijā, bet piedalīties kopējā līdzrades procesā, uzdodot jautājumus un sniedzot ieteikumus. Nevalstiskais teātris „Dirty Deal Teatro” ir saradis ar dramaturģijas lasījumiem un turpina veicināt latviešu oriģināldramaturģijas rašanos un attīstību visdažādākajās tās formās un izpausmēs. Dramaturģijas lasījumi ir arī veids, kā skatītājiem koncentrētā veidā uzzināt par jaunāko Latvijas dramaturģijā. Teātra vadītāja Anna Sīle sniedz ieskatu, kā lasījumi iecerēti mūsdienu kultūras foruma „Baltā nakts” ietvaros. Lasījumus vadīs dramaturgi Didzis Ruicēns un Linda Rudene. Tikai daļai no 15 dramaturgiem, kas uzstāsies, dramaturģija ir pamatprofesija. Lai kopaina būtu intriģējošāka,  Anna Sīle lasījumos aicinājusi piedalīties Kultūras akadēmijas drāmas un teksta studiju bakalaura programmas studentus Patrīciju Keišu, Jāni Golubovu, Mariannu Stasivu un Ketiju Jurčenko. Iepazīstamies ar vienu no lasījumu dalībniekiem – topošo dramaturgu Jāni Golubovu. Viņam šis ir bakalaura studiju ceturtais gads, taču jaunais dramaturgs jau piedalījies vairāku iestudējumu tapšanā.

Aicinot padomāt par neatkarīga teātra, kultūras un mākslas pastāvēšanas jēgu,; par nedrošību un pagaidu stāvokli, kā priekšnosacījumu pārmaiņām, festivāls „Homo Novus” radījis savu trīsdesmit gadu jubilejas programmu. Stāsta festivāla programmas direktore Santa Remere un ilggadēja festivāla mākslinieciskā vadītāja un tagad topošās grāmatas par festivālu „Homo Novus” autore Gundega Laiviņa. Šogad starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo Novus" norisināsies no 3. līdz 13. septembrim, un savā 30. jubilejas gadā iepriecinās skatītājus ne tikai Rīgā un Valmierā, bet atgriezīsies arī festivāla pirmajā norises vietā – Daugavpilī, kā arī festivāla norises paredzētas Ķemeros. Kā ierasts, festivāla izrādes pievērsīsies tēmām, par kurām ikdienā neaizdomājamies vai arī baidāmies domāt. Tās prasīs paļāvību un dzīvu spēju uzticēties. Apmeklētājiem būs pieejams arī plašs bezmaksas pasākumu klāsts. Festivāla simbols būs liels dzeltens balons, kuram piemīt spēja uz sekundes daļu likt pavērst skatienu augšup. Tā idejas autore ir latviešu scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Korpa (Pormale), kura kopā ar domubiedriem veidoja scenogrāfiju arī pirmajam festivālam 1995. gadā un šogad piedāvā savu vīziju festivāla trīsdesmitgades svinībām.

Sanitas Rībenas debijas dzejas krājums „Kaķe” tapis kā blakne rakstniecības studijām Liepājas Universitātē. Savukārt ideja par pašām studijām jau nobriedušā vecumā izaugusi no iekšējas pārliecības, ka cilvēkam ir jāseko skaistumam un visas dzīves garumā jāizkopj sevī spēja pamanīt pasauli ārpus ikdienišķā. „Esiet sveicināti!” – Tā sākas Sanitas Rībenas debijas dzejas krājums „Kaķe”. Mūsu sarunbiedre šai raidījumā vēl paspēs sasmīdināt ar paziņojumu, ka krājums ir tapis kā blakne studijām Liepājas Universitātes Rakstniecības programmā. Tāda esot bijusi viņas maģistra darba būtība: atrast vai vislabāk – sarakstīt – dzejoļu krājumu, un tad teorētiski izpētīt, cik dažādi tajā iekļautos dzejoļus iespējams interpretēt tekstu veseluma ietvaros. Krājuma redaktors Ivars Šteinbergs tobrīd strādāja pie literatūras žurnāla “Strāva” dzīvniekiem veltītā numura, šī vai cita iemesla dēļ arī Sanitas Rībenas krājumam kā vienojošo tēmu izvēlējās dzīvnieku tēlus. Iepazīstam suni, krājuma nosaukumā likta kaķe, ir vēl lūsis un lapsa. Ja būtu jāatrod vienojoša tēma Sanitas Rībenas debijas krājumā, var cieši turēties pie sekojošajā sarunā izskanējušās atziņas, ka paralēli maizes darbam un ikdienas dzīvei, dzīves garumā cilvēkam ir tik ļoti nepieciešams arī kaut kas aiz tā – kāda neproduktivitātes, nelietderīguma dimensija. Skaistuma meklējumi… Sanita Rībena savā dzīvē tos īstenojusi daudzveidīgi: dzejā, dejā, mūzikā, dabā... Leģenda par kaķi ar deviņām dzīvībām, iedvesmojusi arī Sanitas Rībenas krājuma nodaļu nosaukumus. Ir “Pirmās dzīvības”. Tad “Citas dzīvības”. Lieta kļūst nopietna kad tās rezerves dzīves iet uz beigām nodaļā “Pēdējās dzīvības”. Tituldzejolis “Kaķe”. Sarunas gaitā Sanitai Rībenai vaicājam, kā smalko pasaules vērojumu, kas ir viņas dzejā, ietekmējusi, piemēram, dalība akcijā “Mana jūra”, kuras misija ir jūras ūdens kvalitātes apsekošana, bet tīri fiziskā izpausme – vairākdienu iešana gar Baltijas jūras krastu. Dzejā pieminēts Dante un Sokrāts, vai filozofijas studijas, citu tekstu lasīšana ietekmē? Taču izrādās, ka šobrīd Sanitas dzīvē aktuālāka ir deja un kustība – kontaktimprovizācija – vēl viens viņas sevis un pasaules izzināšanas veids. Un tā, gandrīz nejauši, uzzinām, ka arī dzejas krājuma “Kaķe” atvēršanas svētkos Sanitas Rībenas dzeja tiks ne tikai lasīta, bet arī izdejota, kas lielā mērā arī noteicis izvēlēto dzejoļu saturu un ritmu.

Iepazīsti Rīgas Katoļu ģimnāzijas svētceļniekus! Reportāžas sagatavoja Edgars Pakalns.

Šoreiz raidījumā Piespēle izzinām, kas ir Latvijas atklātā hokeja čempionāta jeb Baltijas līgas jaunpienācēja Kijivas “Capitals” vienība. Par to detalizēti stāsta šīs komandas pārstāvis Jēkabs Rēdlihs. Nedēļas topā: Latvijas vīriešu basketbola izlase aizvadījusi gandrīz nedēļu ilgu treniņnometni Slovēnijā, bet pirmajā pārbaudes spēlē ar 75:91 zaudē Itālijai; Vīriešu volejbola izlasei mainīgas sekmes pārbaudes spēlēs Igaunijā - uzvara un zaudējums. Šovakar sieviešu izlasei izšķirošā Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēle viesos Melnkalnē; RFS futbolistiem klupiens UEFA Eiropas līgas kvalifikācijas trešās kārtas kārtas ievadā pret somu “KuPS”, “Riga” pārliecinoši tiek galā ar Jeruzalemes “Beitar”; Latvijas jaunajiem vieglatlētiem mainīgas sekmes Eiropas čempionātā 20 gadniekiem, sudraba medaļa arī 3000 metru skrējējam Kristeram Kudlim; Par Latvijas Handbola federācijas ģenerālsekretāru kļūst bijušais sporta žurnālists Uldis Strautmanis, vīriešu izlasē uzreiz veic galvenā trenera nomaiņu.

Apustuļu un Nīkajas - Konstantinopoles ticības apliecību jeb "Es ticu", iespējams, zinām no galvas. Bet vai mums ir bijis laiks iedziļināties šo vārdu būtībā? Iepazīsti Ticības apliecību jeb Credo kopā ar Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles prāvestu pr. Renāru Birkovu!

Kara ārsts un dzejnieks Antons Skrinda 20. gadsimta sākumā bija ne tikai viens no Latgales garīgās atmodas virzītājiem, bet arī vāca folkloru. Šo mantojumu no jauna dzīvā lietojumā atgriezusi Augšdaugavas novada folkloras kopa "Dyrbyni", izdodot  albumu "Ontona monts". Antons (Ontons) Skrinda, dzimis 1881. gadā, mūžībā aizgājis īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas, 1918. gadā, bija viens no izcilākajiem un redzamākajiem Latgales atmodas darbiniekiem – kara ārsts, žurnālists, grāmatu izdevējs, arī folkloras vācējs. Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv ir pieejams Ontona Skrindas arhīvs ar 1590 folkloras vienībām. Ap 30 viņa teiktās dziesmas un melodijas 1900.gadā Pēterburgā pierakstījis Emīls Melngailis. Skrindas teiktajām un pierakstītajām dziesmām jaunu dzīvību devusi Augšdaugavas novada folkloras kopa “Dyrbyni”, izdodot albumu “Ontona monts”, kas klausāms arī lielākajās mūzikas straumēšanas vietnēs Spotify un Youtube. Ar “Dyrbyni” dalībniekiem tiekamies Valmieras etnomūzikas festivālā. Nupat beigusies viņu uzstāšanās, kurā kopas vadītāja Anna Briška nepagurstoši arī vidzemniekiem dziesmu starplaikos vēstī par savu novadnieku. No sava mūža 37 gadiem, tikai apmēram trešdaļu Antonam Skrindam bija dots aizvadīt Latgalē. Pēc atgriešanās Rēzeknē 1913. gadā, jau gadu vēlāk, sākās Pirmais pasaules karš. Skrinda kā frontes vecākais ārsts piedalījās kaujās Krievijas—Vācijas un Krievijas—Austroungārijas frontēs. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas devās uz Latviju, mira īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas 1918. gada 31. martā no ceļā iegūtas rozes infekcijas. Apglabāts Rēzeknes Katoļu kapos. Folkloras kopai "Dyrbini" izdevies savam novadniekam radīt līksmu un dzīvības pilnu piemiņu – mūzikas albumu "Ontona monts".

Raidījumā Piespēle iepazīstam Kanādas nacionālo vasaras sporta veidu lakrosu. Tā ir viena no senākajām komandu sporta spēlēm pasaulē, radusies 12. gadsimtā. Pirmie to sāka spēlēt Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāji. Latvijā šo sporta veidu šī gadsimta ievadā aizsāka Aigars Grīnbergs, bet pavisam nesen Latvijas vīriešu izlase Eiropas čempionātā izcīnīja augsto piekto vietu. Studijā viesojas Latvijas Lakrosa federācijas prezidents Nikolajs Karlsons, kurš stāsta plašāk par šī sporta veida attīstību pašu mājās. Nedēļas topā: Latvijas U-18 un jaunāku puišu basketbola izlase pārsteidz daudzus un Eiropas čempionātā aizkļūst līdz mačam par bronzas medaļām; Latvijas vīriešu basketbola izlase 17 vīru sastāvā dodas uz treniņnometni Slovēnijā, 9.augustā Triestē pirmā pārbaudes spēle; RFS futbolisti izstājas Čempionu līgas kvalifikācijas otrajā kārtā, “Riga” izglābjas Gruzijā un soļo tālāk Konferences līgā; Eiropas čempionātā pludmales volejbolā šoreiz latviešu pāriem dalīta piektā, devītā un 25.vieta; Eiropas čempionāta kvalifikācijā volejbolā sieviešu izlase piecos setos zaudē Bosnijai un Hercegovinai, bet sper soli tuvāk finālturnīram.

Apgādā “Neputns” klajā nākusi Edvardas Šmites monogrāfija “Aut Caesar, aut nihil. Artura Baumaņa gadījums” par latviešu gleznotāju un grafiķi Arturu Baumani. Mākslinieka mantojumā un personībā iedziļinoties, meklējam atbildi, kāpēc viņu vadīja vēlēšanās „visu vai neko”. Kultūras rondo tiekamies ar monogrāfijas autori Edvardu Šmiti. Arturs Baumanis bija viens no tiem 19. gadsimta 60.–70. gados dzimušajiem latviešu kultūras darbiniekiem, kas ieguva profesionālu izglītību un par savu mērķi uzskatīja darbu latviešu tautas labā – aizsākot un attīstot latviešu profesionālo mākslu. Viņu ceļi un sasniegumi bijuši atšķirīgi. Daži vispirms iemantoja slavu Pēterburgā, Krievijas impērijas galvaspilsētā, kur lielākā daļa no viņiem mācījās, vai arī ārzemēs. Taču ne Arturs Baumanis. Šī mākslinieka ceļā bija daudz liktenīgu pavērsienu un daudz kas no cerīgi iesāktā netika pabeigts, līdz ar to viņa stāstā ir daudz vilšanās un rūgtuma. Tomēr mūsu vēsturei šis stāsts ir nepieciešams. Edvarda Šmite savā monogrāfijā ir ne vien veikusi maksimālu Artura Baumaņa nepārprotami talantīgā, daudzveidīgā mākslinieciskā mantojuma apzināšanu, izpēti un pasniegumu laikmeta un mūsu mākslas vēstures kontekstā, bet arī iedziļinājusies viņa personībā, gan ļaujot ieskatīties bērnības un jaunības priekos un bēdās, gan atklājot realitātē traģisku talantīga cilvēka pašiznīcināšanās ceļu. Tajā viņu vadīja karstā vēlēšanās “visu vai neko”. Aut Caesar, aut nihil! Visu sasniegt viņam neizdevās. Tomēr Artura Baumaņa daiļrades pārskats sniedz drošu liecību, ka viņš vairākkārt bijis pirmais vai viens no pirmajiem. Īpaši atzīmējams viņa devums Latvijas senvēstures tēlojumā. Mākslinieks tiecies atrast un atveidot gan mūsu senos varoņus, gan Latvijas simbolisko tēlu.

Lai gan 90% Rīgas iedzīvotāju jūtas droši savā tuvākajā apkārtnē un 79% uzskata, ka Latvija kopumā ir droša valsts. Tikai 16% jūtas pietiekami sagatavoti krīzes situācijām - šādus datus rāda nesen tapusi aptauja par Baltijas pilsētu iedzīvotāju drošības sajūtu un gatavību ārkartas situācijām. Par aptaujas rezultātiem saruna raidījumā. Iepazīstina Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece Ieva Birka. "Īpaši arī redzam, ka respondenti, kuri izvēlējās atbildēt aptauju latviešu valodā, uzsvēra to, ka Latvija ir droša vieta, kur dzīvot," atzīst Ieva Birka. "Tajā pašā laikā mēs piedāvājām respondentiem 11 dažādus iespējamos izaicinājumus vai krīžu situāciju variantus, un bija iespēja atbildēt, vai viņi personīgi uztver šo kā draudu," turpina Ieva Birka. Pētniece min piecus Rīgas iedzīvotāju galveno drošības izaicinājumus, par kuriem viņu personīgi uztraucas.  "Pirmais, ko mēs redzam, cilvēki uztraucas par Latvijas ekonomisko situāciju, un viņi uzskata, ka Latvijas ekonomiskā situācija kopumā ietekmē viņu personīgo drošību. Otrs, par ko respondenti bija satraukušies, bija kritisko piegāžu pārtraukumi. Kas notiek, ja ir elektrības vai ūdens padeves traucējumi. Trešais ir militārs uzbrukums Latvijas valstij. Šeit varētu uzsvērt, ka tieši latviski runājošie respondenti 64% uzsvēra to kā draudu, kur krieviski runājošie - tikai 46% par šo bija satraukušies. Redzam, ka ir plaisa tajā, kā tiek uztverts šis militārais drauds," norāda Ieva Birka. "Ceturtais drauds, par ko uztraucās Rīgas iedzīvotāji, ir dezinformācijas izplatība, tas ir tāds jau grūtāk izprotams drauds, kurš strauji sāk pacelties tajā, par ko cilvēki uztraucas. Piektais bija ķīmisko, bioloģisko vai kodolieroču izmantošanas riski. Kas notiek, ja šis konflikts, kas notiek mums kaimiņos, ieņem jau citas formas un citus veidus? Kāds ir šis risks, kad kodolieroču pielietojums varētu arī ietekmēt Rīgas iedzīvotājus." Pētnieki arī jautājumi respondentiem vai ir iepazinušies ar informatīvo bukletu par 72 stundu somu un ņēmuši vērā ieteikumus "Sagatavotības līmenis ir kritiski zems," norāda Ieva Birka. "Piemēram, pamata jautājums - vai ir zināms, ko darīt, ja skan sirēnas? Šo jautājumu uzdodot, mēs saņēmām tikai 46% respondentu atbildi ka, jā, viņi zina, kas būtu jādara, ja skan sirēnas. Jo īpaši slikti informētas par to, kas būtu jādara, bija sievietes - tikai 41% no sievietēm zināja, kas būtu jādara. Arī krieviski runājošie bija sliktāk informēti, kā arī vecāka gada gājuma respondenti - tikai 38% no vecākā gadagājuma respondentiem, kā arī krieviski runājošajiem zināja, kas būtu jādara, ja skan sirēnas." Vēl aptaujā bija iekļauts jautājums:  vai jūs zināt, kur doties, ja jums steidzami ir nepieciešams pamest māju?  "Respondentu skaits, kas zina, ko darīt, ir tikai 29%," atzīst Ieva Birka. To, kur atrodas tuvākā patvertne, zināja tikai 14% no Rīgas iedzīvotājiem.  "Ja mēs padziļināti skatāmies datos, tieši 18 līdz 29 gadus veci jaunieši (21%) bija tie, kas vairāk zināja, kur būtu jādodas, nekā vecāka gadagājuma cilvēki, kur tikai 8% zināja. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka nesen 112 aplikācijā tika ieviests digitālais risinājums - digitālā karte, kas parāda tuvākās patvertņu vietas. Ar datiem varam labi parādīt un ilustrēt, kas strādā un kas nestrādā, un kur ir vājās vietas, pie kā būtu jāpiestrādā, lai informētu sabiedrību," skaidro Ieva Birka. Sirēnu skanēšanas gadījumā ir jāieslēdz radioaparāts. Vai cilvēkiem ir mājās ar baterijām darbināmi radioaparāti vispār? "Dzirdot sirēnas, ir jāieslēdz sabiedriskie mediji. Gadījumā, ja ir traucēta arī kritiskā infrastruktūra, kas bija viens no tiem draudiem, par ko cilvēki uztraucās, un, iespējams, traucēta elektrības padeve, līdz ar to nedarbojas televizors vai nav pieejams internets, tad rekomendācija ir klausīties ar baterijām darbināmu radio. Mēs prasījām, vai mājsaimniecībām ir šis radioaparāts. Tikai 28% no mājsaimniecību no mūsu respondentiem bija šis radio aparāts Rīgā. Tieši biežāk vecāka gadagājuma cilvēkiem - 40% no respondentiem, ir vēl joprojām ar baterijām darbināmais radio," atzīst Ieva Birka.   Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas Novecošanās tempi dažādās valstīs atšķiras. Plašs pētījums apgalvo, ka politikai ir nozīme. Kad savu dzīvi beigs Saules sistēma? Biedējošs jautājums, atbildi uz kuru varbūt nemaz negribas zināt, bet tieši šāds jautājums šķetināts vietnē “Live Science”. Vai tu sauc savu suni par savu "pūkaino mīluli"? Tā nav apsēstība - tā ir zinātne. Kamēr esam uz Zemes, varam priecāties par visu dzīvo, tostarp mūsu mājas mīluļiem, un šim tematam veltīts interesants raksts “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē.

Zāļu lietošanas pārskats īpaši varētu palīdzēt tiem pacientiem, kuriem ir jālieto daudz dažādi medikamenti vienlaikus. Kas ir zāļu lietošanas pārskats un kā pie tāda var tikt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Zāļu lietošanas pārskats ir Latvijā jauns farmaceitu sniegtais pakalpojums aptiekā, kas šobrīd tiek īstenots kā pilotprojekts. Kāpēc tās nepieciešams un ko tas dod pacientam, skaidro Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle ģimenes ārste Katrīna Priede, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente, farmaceite Dace Ķikute, pilotprojekta eksperte, RSU maģistra studiju programmas " Klīniskā farmācija" vadītāja, klīniskā farmaceite Inga Gūtmane un pilotprojekta dalībniece, farmaceite Inga Puķe. Dati liecina, ka Latvijā polifarmācija jeb vismaz piecu dažādu zāļu lietošana ikdienā ir sastopama 38,5 % cilvēkiem no visas populācijas, un tas ir augstākais rādītājs Baltijas valstis. Un īpaši izplatīta polifarmācija Latvijā ir vecuma grupā no 75 līdz 84 gadiem. Tas varētu radīt arī reizēm objektīvas grūtības. Vairāku zāļu lietošana ir ikdiena gandrīz pusei Latvijas iedzīvotāju šajā vecuma grupā. Dace Ķikute skaidro, ka šobrīd ir izstrādāts pilotprojekts un farmaceiti jau aptiekās pieņem polifarmācijas pacientus ar jautājumiem un veido cilvēkiem zāļu lietošanas pārskatus individuāli. "Mērķis ir palīdzēt pacientiem ikdienā, kam ir vajadzīgs to zaļu, kuras lieto, pārskats un atjaunināšana," norāda Dace Ķikute. Viņa atzīst, ka cilvēkiem bieži ir neskaidrība par zāļu lietošanu, īpaši, ja to ir vairākas, un tie ir ne tikai jautājumi par zāļu sastāvu un izmaksām, bet arī jautājumi par salāgošanu ilgstoši lietojot. Pilotprojektā ir iesaistīti farmaceiti 50 aptiekās. Pakalpojums pilotprojekta ietvaros ir bez maksas. Pilotprojekta ietvaros ir nosacījums, ka konsultācijām aicina pieteikties pacientus, kuriem ir vismaz divas hroniskas saslimšanas un viņi lieto vismaz piecus recepšu medikamentus. Vēlams būtu, lai zāļu lietošanas periods arī būtu minimums seši mēneši, lai farmaceiti varētu redzēt, vai pakalpojums kaut kā uzlabo zāļu lietošanas vēsturi.  Iepazīties ar pakalpojumu un pieteikties tam var internetā.

Iepazīšanās internetā, romantiska sarakste, un mīļotais pošas ciemos! Bet – izrādās, ka pielūdzējam vajag drošības naudu, lai tiktu atvaļinājumā. Tad Berlīnē viņu aiztur policija un arī nepieciešama nauda. Lai to iegūtu, sieviete pārdod māju un pazaudē desmitiem tūkstošus eiro. Šajā raidījuma "Slazds" sērijā – par romantiskajiem krāpniekiem. Savu stāstu mums uztic Rita, ar kuru krāpnieki sarakstījās un sazvanījās vairāk nekā trīs gadus un... turpina rakstīt joprojām.

Kultūras rondo svētku studijā runājam par bērnu un jauniešu radīto tērpu kolekciju daudzveidību - no avangarda līdz ikdienas modei. Krāšņi aizvadītā dziesmu svētku tērpu parāde "StaroJums". Iepazīstamies ar viesiem no Berlīnes, kurus vieno 20 gadu draudzība. Studijā muzicē folkloras kopa “Upīte”.

Kultūras rondo svētku studijā atveram "lielu saldumu skapi" - tiekamies ar Kuldīgas novada pašvaldības aģentūras “Kuldīgas kultūras centrs" grupu "Konfektītes" un tās vadītāja Agnese Čīče. Vokālais ansamblis “Konfektītes” dibināts 2017.gada rudenī, sākumā kopā dziedāja četras meitenes, bet tagad jau tie ir vairāku vecuma grupu ansambļi - "Bonbondziņas", "Marmelādītes", "Konfektītes", arī "Karameles" un "Trifeles". Agnese Čīče ir gandarīta, ka svētkos piedalās dažādu žanru pārstāvji. "Prieks, ka ir plašs skatījums un ļauj izbaudīt ikvienam," atzīst Agnese Čīče. "Konfektītes" - Šarlote, Elīza, Lauma, Alīna, Heidija, Beāte, Enija un Tīna - arī muzicē studijā.

Pirmo reizi Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos savs koncerts būs akordeonistiem. Studijā muzicē akordeonists, Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas 3. kursa audzēkniks Toms Rolavs un kapela no Viļakas "Paeglīte", kuras dalībnieki piedalīsies arī akardeonamūzikas koncertā. Iepazīstam arī Kuldīgas bērnu vokālo ansambli "Konfektītes". Darbojamies arī STEAM zonā Mežaparkā.

3. jūlijā Dzintaru koncertzālē notiks jau trešais starptautiskais jauno operdziedātāju galā koncerts, kurā Lihtenšteinā dibinātā labdarības fonda „Sic itur ad astra” (“SIAA foundation”) stipendiāti muzicēs Latvijas Nacionālās operas galvenā diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā. Pirmais koncerts Latvijā notika 2017. gada augustā Latvijas Nacionālajā operā, otrais - pirms diviem gadiem izskanēja Dzintaru koncertzālē. Trešajā ar Festivāla orķestri uzstāsies: mecosoprāns Eglė Wyss (Lietuva), baritons Romanas Kudriašovas (Lietuva), soprāns Fan Zhou (Ķīna), tenors Lian Wang (Ķīna), soprāns Sandra Sarikovaite (Lietuva), mecosoprāns Léontine Maridat-Zimmerlin (Francija) un bass Msimelelo Mbali (Dienvidāfrika). Par gaidāmo notikumu stāsta diriģents Mārtiņš Ozoliņš un Baltijas koncertu aģentūras menedžere Marija Graudiņa. Mārtiņš Ozoliņš: Vasaras pasākumi vienmēr ir ar īpašu garšu. Organizācija, kas veicina jauno solistu attīstību - starptautiskais Luksemburgas labdarības fonds - izvēlējusies perspektīvus jaunos dziedātājus no dažādām valstīm un ved viņus pie mums. Ir liels prieks redzēt, dzirdēt jaunas balsis un iepazīt jaunus cilvēkus. Šī attīstība no gada uz gadu dod daudz ko gan pašiem dziedātājiem, gan mūsu publikai, kas var iepazīt jaunus vārdus, ko agrāk vai vēlāk mēs varbūt redzēsim arī uz lielo opernamu skatuvēm. Kāda būs programma, kā vakars kopumā muzikāli veidosies? Dzintaru koncertzāle ir brīnišķīga vieta, arī laikapstākļus sola skaistus. Opermūzika brīvā dabā - tam ir īpaša garša un publikai tas patīk. Mūsu opernamā bieži vien vasaras laikā mēs cīnāmies ar bezgaisu, krēslu ērtumu vai neērtumu, bet tur ir akustiskās priekšrocības, savukārt Dzintaru koncertzālē ir dabas klātbūtne. Tās ir divas atšķirīgas lietas. Par programmu - šādos koncertos, kur ir daudz solistu, tā ir raiba, krāšņa un daudzveidīga, sākot no Mocarta un Verdi un beidzot ar Štrausu, Ofenbahu un Kālmānu. Bet gribētu akcentēt, ka arī šeit ir interesanti darbi, kas Latvijā tik bieži neskan - šis tas no Rosīni operas “Bruskino kungs”, Masnē “Herodiāde” - tie ir nosaukumi, kas varbūt ir svešāki ikdienas lietošanā, tā kā tas arī mums ir interesants un izziņas process. Tur droši vien balsis var īpaši parādīties. Jā, domāju, tāds arī ir uzdevums, ka jaunie dziedātāji meklē un atved kaut ko tādu, kas varbūt ir ārpus ierastā un klasiskā. Vai būs īpašs Festivāla orķestris? Jā, tas būs vasaras festivāla orķestris, kur liela daļa, protams, ir Operas mūziķi, kas līdzīgi šādos opermūzikas festivālos piedalās visā Latvijā, un šis ir pirmais koncerts kopš atvaļinājuma sākuma. Tas palīdz mūziķiem uzturēt formu. To varbūt neizmanto visi mākslinieki, bet tie, kam ir interese, piedalās šādos koncertos.

"Progresīvo" ieskatā Zaļo un zemnieku savienība balsojumā par grozījumiem Satversmē ir pārkāpusi koalīcijas līgumu. Iepazīstina ar aptaujas datiem par iedzīvotāju attieksmi pret sirds veselību. Droša un krīzēm gatava Rīga; Pilsēta, kur aug nākotne; Attīstīta, savienota Rīgas metropole: tie ir trīs galvenie mērķi, ko sola sasniegt jaunā Rīgas domes koalīcija. Eiropas Savienības finanšu ministri apspriež iespēju iesaldētos Krievijas līdzekļus ieguldīt riskantākos aktīvos, lai Ukraina gūtu lielāku peļņu. Operatīvie dienesti atgādina par drošību Līgo svētku laikā.

14. un 15. jūnijā arī Latvijā notiek Eiropas arheoloģijas dienas. Par to, ko mūsu kultūrtelpai nozīmē dalība šajā pasākumā, saruna ar trim arheoloģijas ekspertiem. Kultūras rondo viesojas vēsturniece un arheoloģe Sandra Zirne, Nacionālās Kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja, vēsturnieks un arheologs Kaspars Markus Molls, Nacionālās Kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas speciālists, ar kuru kopā sarunas laikā ienirstam jūras dzelmē, jo viņš vienīgais arheologs Latvijā, kurš reizē ir arī sertificēts nirējs, un arheologs, eksperimentālās arheoloģijas speciālists Artūrs Tomsons, biedrības „Latvijas Arheoklubs” valdes priekšsēdētājs. Uzbūvēt māla krāsni, kausēt dzelzi, krāsot dziju, gatavot rotas, izzināt kādas vērtības slēpj dzelme, iepazīt seno bruņojumu un pielikt roku vienkoča tapšanā, – šīs kā arī citas praktiskas un teorētiskas aktivitātes sagaida ikvienu ikgadējās Eiropas Arheoloģijas dienās. Šajā pasākumā visā Eiropā iesaistās tūkstošiem arheologu, muzeju un organizāciju, piedāvājot jebkuram interesentam dziļāk iepazīties ar arheologa profesiju, senvēsturi un mūsu kopējo arheoloģisko mantojumu. Pasākumi norisinās Carnikavā, Turaidā, Cēsīs, Āraišos un Rīgā – Lucavsalā. Ar programmu var iepazīties internetā.  

Latvijas Mākslas akadēmija (LMA) arī šopavasar atver durvis plašākai sabiedrībai, lai iepazīstinātu ar šī gada bakalaura un maģistra programmu absolventu diplomdarbiem. Līdz pat 29.jūnijam Latvijas Mākslas ēkās, kā arī Rīgas kultūrvidē norisināsies LMA absolventu diplomdarbu izstāde „Esmu māksla”, kā arī ikgadējā Dizaina dienu izstāde “Es esmu dizains”. Ko domā un kādus radošus vienādojumus savā mākslā risina studenti? Cik lielu starptautisku uzmanību spējam piesaistīt un ko nozīmē beigt akadēmiju nevis vienīgi ar darba aizstāvēšanu, bet gan ar apjomīgas izstādes veidošanu? Kultūras rondo studijā LMA prorektore studiju darbā Antra Priede, LMA prorektore studiju darbā, Kuratoru studiju katedras vadītāja, Māris Mortukāns, LMA Dizaina nodaļas produktu dizaina nodaļas lektors, un Rasma Pušpure, LMA Metāla dizaina katedras vadītāja.

Raidījumā "Mākslas vingrošana" - Ingas Šteimanes saruna ar trim radošām personībām, kas strādā ar telpu, - Kristapu Ancānu, Paulu Rietumu un Renāti Lagzdiņu par to, kā telpa var būt mākslas materiāls, kādus pienākumus tā uzliek māksliniekam un kā domāt par mērķiem, ja par materiālu ir izvēlēta telpa. Mākslas vēsturniece un kuratore, Rīgas Botāniskā dārza direktore Renāte Lagzdiņa plašāk Latvijā pazīstama Sporta pils dārzu projektu Rīgā un vides mākslas objektu "Rotaļu skatuve" Valmierā. Kristaps Ancāns ir mākslinieks un starpdisciplinārās maģistra studiju programmas POST līdzdibinātājs un pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā. Paulam Rietumam aiz muguras ir maģistra studijas arhitektūrā Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Lozannā,  Signe Šteimane: Telpa ir plašs jēdziens, un mūsdienās mēs runājam par komplicētu, saliktu telpu. Tā var būt publiska, privāta, virtuāla, dabiska, mākslīga, arhitektoniska vai vēsturiska, profesionāla, vai ainaviska utt. Kā jūs uztverat telpu? Vai tā jūsu apziņā vairāk ir vienota vai sadalīta? Renāte: Renāte: Mani interesē, kas ir cilvēki, apdzīvo telpu. Katram uztvere ir citāda, kā viņš tajā jūtas. Pēdējā laikā vairāk domājusi par bērniem, kas atrodas viņa acu līmenī, ko redz cilvēks ratiņkrēslā, reāli skatoties pēc fiziskā auguma. Tāpēc es teiktu, ka telpa pieder daudziem cilvēkiem, līdz ar to tā ir fragmentāra. Mani interesē atrast kaut nelielus aizmetņus tām lietām, kas telpā var savest kopā šos dažādos lietotājus - telpas patērētājus un cauri gājējus, kas viņus veido pēc tam par tādu vienotu kopumu kā kopiena. Pauls Rietums: Viena lieta, no kā nevaram izbēgt, ir būšana telpā. Mēs varam būt tikai mazāk vai vairāk apzināti par to, kādi mēs tajā esam un kā mēs dalam to ar citiem. Telpa vienmēr ir vieta, kurā esam vienoti, no kuras mēs tiešām nevaram izbēgt. Mēs varam tikai būt prātīgāki šajā apziņā vai neprātīgāki. Kristaps Ancāns: Interesanti, ka Renāte pieminēja bērnus. Bērni ir starta pozīcija, kurā mēs uzzīmējām šo nelielo perimetru, mūsu mājas. Iepazīstot pasauli, šo perimetru zīmējam arvien lielāku un lielāku, līdz sākam pēc funkcijas, nepieciešamības, atrašanās cilvēkiem, kas mums apkārt, sadalīt šīs telpas dažādos ietvaros. Kādā brīdī saprotam, ka mēs paši varam veidot šo perimetru, paši veidojam to, kāda šī telpa būs. Ir svarīgi apzināties, ka tu esi telpas veidotājs un tev ir visi rīki, lai to darītu.

Mēs visi esam "pēclaikā" attiecībā pret latviešu rakstniekiem, kuriem veltīta romānu un monogrāfiju sērija "Es esmu...", tā saka literatūrzinātniece un skolotāja Lita Silova, kuras monogrāfija par Kārli Skalbi "Pēclaiks" tagad liekama blakus Svena Kuzmina romānam „Skaistums un nemiers”. Kultūras rondo tiekamies arī Litu Silovu. Saruna par "Pēclaiku", par Kārli Skalbi - dzejnieku, rakstnieku, publicistu un politiķi.  Ieskatāmies arī Skalbes "Mazajās piezīmēs".

Ik pa laikam izskan ziņas par to, ka zinātnieki tālās visuma dzīlēs atraduši kādu planētu, kura varētu būt mājvieta kādām primitīvām dzīvības formām. Visbiežāk tiek norādīts uz ūdens klātbūtni vai citiem ķīmiskiem un fizikāliem parametriem, kas atbilst mūsu izpratnei par dzīvībai piemērotu vietu. Taču neskatoties uz to, drošticamu pierādījumu pagaidām mums nav. Kāpēc? Ar ko šobrīd rezultējušies mūsu centieni atrast vēl kādu dzīvu organismu ārpus mūsu planētas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro IT speciālists, astronomijas entuziasts Raitis Misa un Latvijas Universitātes Eksakto un tehnoloģijas fakultātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Radioteleskopa izbūvē Čīlē iesaistās arī inženiere Līga Marija Putna no Latvijas Laikā līdz 2029. gadam Čīlē plānots izveidot jaunu teleskopu, un tā tapšanā iesaistījusies arī inženiere Līga Marija Putna no Latvijas. Būdama šobrīd otrpus okeānam, Līga ar prieku ir gatava raidījuma Zināmais nezināmajā klausītājus iepazīstināt ar teleskopa būvniecības mērķi un faktoriem, ar ko jārēķinās, veicot šādu darbu tuksnesī. “Latviete veido īpaši lielā teleskopa digitālo dvīni” - tā pirms dažiem mēnešiem bija lasāms astronomijas jautājumiem veltītā žurnāla “Zvaigžņotā Debess” numurā. Šī latviete ir Līga Marija Putna - inženiere, kura pieteikusies Eiropas Dienvidu observatorijas konkursam un nokļuvusi Čīlē, kur pašlaik top pasaulē lielākais optiskais teleskops. Ar Līgu Mariju mēs tiekamies, izmantojot attālinātās saziņas vietni, un mūs šķir septiņu stundu laika starpība. Eiropas Dienvidu observatorijas galvenais birojs izvietots Vācijā, Garhingā pie Minhenes. Vēl viens birojs, kurā atrodas Līga Marija, ir Čīlē, Santjago Vitakūrā, un tad trešais objekts - arī Čīlē, Atakamas tuksnesī, uz kurieni zinātniece dodas aptuveni vienu reizi mēnesī. Kad pieteikusies darbam, viņa domājusi, ka ģeogrāfiski tas notiks Eiropas Savienībā ar nepieciešamību dažreiz doties uz Čīli. Bijis citādi, un varbūt pat labāk to sākotnēji nenojaust.

Kinofestivālā "Process" būs iespēja iepazīties ar amerikāņu eksperimentālā kino celmlauža Keneta Angera darbu retrospekciju. Kultūras rondo par Kenetu Angeru un viņa ietekmi mūsdienās izvaicājam Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas radošo direktoru Jāni Putniņu. Runājam arī par Filmu skolas aktualitātēm un vai eksperimentālais kino interesē šodienas studentus. Kinofestivāls "Process" no 21. līdz 25. maijam jau sesto reizi Rīgā piedāvās iepazīt eksperimentālā un paplašinātā kino klasiku un jaunumus no visas pasaules. Šogad festivāla vadmotīvs ir "rēgu sanāksme", atsaucoties uz vienu no agrīnajām kustīgā attēla formām – maģiskās laternas performancēm jeb fantasmagorijām. Tāpat gaidāma Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas vadītāja Jāņa Putniņa kūrēta amerikāņu eksperimentālā kino celmlauža Keneta Angera darbu retrospekcija. Šo autoru kā vienu no iedvesmas avotiem saviem darbiem ir citējuši tādi režisori kā Deivids Linčs un Mārtins Skorsēze. Ekscentriskais amerikāņu kinorežisors, aktieris, grāmatu autors un par okultistu dēvētais Kenets Angers ir spilgta parādība eksperimentālajā kino: savā 96 gadus garajā mūžā viņš atstāja paliekošus nospiedumus kino vizuālajā valodā. Angers atļāvās sapludināt pagrīdes kino un popkultūru, aizrāvās ar slaveno britu mistiķi un rakstnieku Alisteru Krauliju un labprāt radīja mītus par sevi. Tāpēc šķiet pašsaprotami, ka Keneta Angera vārds ir viens no šā gada eksperimentālā kino festivāla „Process” akcentiem. Viņam veltīta trīs filmu retrospektīva 25. maijā būs skatāma kultūrvietā „Vagonu Hall” Rīgā.

Dr. Arvīds Irmejs šajā sarunā atklāj dzīvību glābjošus faktus par vēzi. Dakteris parāda, kā vēzis attīstās un kā tas kļūst arvien viltīgāks laika gaitā, tāpēc agrīnai diagnostikai un mamogrāfijas metodei ir izšķiroša nozīme, lai glābtu dzīvību un saglabātu dzīves kvalitāti. Pat neliela kavēšanās var dramatiski mazināt izveseļošanās iespējas. Dakteris arī norāda, kā 40% vēža gadījumu ir novēršami ar dzīvesveida izmaiņām.Dr. Arvīds Irmejs ir krūts ķirurģijas virsārsts PSKUS. Viņš ir RSU asociētais profesors, Onkoloģijas un molekulārās ģenētikas institūta direktors. Latvijas ārstu biedrības ceremonijā "Gada balva medicīnā" viņš saņēma balvu "Gada cilvēks medicīnā 2021".Šajā sarunā ārsts stāsta par mūsdienu ārstēšanas iespējām, pateicoties kam 80% sieviešu ar krūts vēzi vairs nav jāuztraucas par krūts zaudēšanu. Dakteris sniedz gan praktisku informāciju par skrīninga iespējām Latvijā, gan emocionālu atbalstu un cerību. Tā ir saruna, kas daudzas sievietes un viņu ģimenes var pasargāt no priekšlaicīgas nāves novēloti konstatēta vēža dēļ.Šīs intervijas saturs ir veidots sociālās kampaņas ietvaros, kas veltīta krūts veselībai. Kampaņa Latvijā tiek organizēta sadarbojoties ar krūts vēža pacientēm, pacientu organizācijām, vēža pacientu atbalsta organizāciju Onkoalianse, vadošajiem ārstiem ķīmijterapeitiem un farmācijas uzņēmumu Novartis.Sarunā pieminētos informācijas avotus un saites atradīsi 228. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 - Agrīnā diagnostika glābj dzīvības00:02 – Iepazīšanās ar Dr. Arvīdu Irmeju00:04 - Krūts slimību centra darbība un komanda00:05 - Darba ikdiena un izmaiņas ārsta karjerā00:06 - Vīriešu krūts vēzis - retāk sastopams, bet tas pastāv00:08 - Ticības loma ārsta darbā, kas Dr. Irmejam dod spēku 00:10 - Pozitīva komunikācija ar pacientiem, kad svarīgi fokusēties uz risinājumiem, nevis sliktākajiem scenārijiem.00:14 - Svarīgi, lai pacients nebūtu viens, saņemot diagnozi.00:19 - Mūsdienu iespējas saglabāt krūti00:22 - Māņticības ietekme uz vēža ārstēšanu00:26 - Komplementārās medicīnas loma - fizisko aktivitāšu, uztura un garīgās veselības nozīme vēža ārstēšanas procesā.00:28 - Dzīvesveida ietekme uz vēža attīstību00:30 - Reproduktīvie faktori un krūts vēža risks00:32 - Garīgās veselības ietekme uz imunitāti un vēža attīstību.00:36 - Traģiskās kavēšanās sekas, kuras var mazināt00:40 - Vēža attīstības process un agrīnas diagnostikas nozīme00:44 - Krūts vēža statistika un jaunāku sieviešu risks, kas jāņem vērā00:45 - Mamogrāfijas pieejamība, valsts apmaksātais skrīnings sievietēm no 50 gadu vecuma un ieteikumi jaunākām sievietēm00:47 - Mamogrāfijas metodes drošības skaidrojums00:48 - Krūts vēža statistika Latvijā00:49 - Agrīna diagnostika var samazināt mirstību par trešdaļu00:51 – Skaidrojums, kādas ir mamogrāfijas priekšrocības pār citām metodēm00:54 - Godīga saruna par mamogrāfijas diskomfortu, kad ieguvumi no šī skrīninga atsver īslaicīgo diskomfortu.01:01 - Kā vīriešiem atbalstīt sievas, māsas, draudzenes krūts veselības pārbaudēs un ārstēšanas procesā01:03 - Pārmantotā vēža risks un ģenētiskās pārbaudes sievietēm01:06 – Interesanti pētījumi par krūšu palielināšanu un vēža risku01:07 - Nākotnes prognozes krūts vēža ārstēšanā, kad prevencija un veselīgs dzīvesveids ir efektīvākie risinājumi01:11 - Kā Dr. Irmejs saglabā līdzsvaru un atjaunojas01:14: Tava svarīgākā fotosesija

Drīzumā klajā nāk grāmata, kas veltīta vienam no slavenākajiem rīdziniekiem vēsture - Mihailam Tālam - šaha ģēnijam un ekscentriskai personībai. Iepazīstam šahu caur Mihaila Tāla biogrāfiju. Sarunā ar grāmatas autoru - šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu skaidrojam, kāpēc Tāls kļuva par tik nozīmīgu personu šahā un ne tikai. Andris Tihomirovs atklāj, ka pirms četriem pieciem gadiem kolēģi uzrunājuši viņu šaha turnīros un rosinājuši uzrakstīt grāmatu par Mihailu Tālu. Piekritis, jo cerējis, ka uzrakstīs divās nedēļās vai divos mēnešos, bet darbs paņēmis četrus gadus. „Viena no galvenajām problēmām, ar kuru saskāros – Tāls nebija rakstītājs, bet runātājs. Viņš pats gandrīz neko nerakstīja. Ja ir viņa teksti vai domas, to pierakstījis kāds cits. Nav dienasgrāmatu, vēstuļu. Tas rada vienu no problēmām ar avotiem, bet bija citi materiāli,” atzīst Andris Tihomirovs. Sazināmies arī ar mūsu kolēģi - žurnālistu Gunāru Jākobsonu -, kurš saticis Mihailu Tālu dzīvē un arī intervējis. „Viņš bija veikls runātājs,” piekrīt Gunārs Jākobsons. „Viņš bija arī pianists veikls, galda tenisa spēlētājs, neraugoties uz fiziskām nepilnībām. Ir arī vairākas reizes bijis radiofonā. Cik krāsains bija viņa spēles stils, tik krāsaina bija arī viņa runa. Liela personība Latvijas sportā un sabiedrībā, ne velti viņu dēvēja par „Rīgas burvi”, „Šaha Paganīni"."   Pirms tam iepazīstam, kā žurnālisti apgūst sporta komentētāja prasmes un sporta žargonu. Šahs un mats, rokāde - šie ir daži termini, kurus pazīstam no šaha pasaules, bet sportā ir lērums jēdzienu, kas apzīmē dažādus spēles vai sacensību momentus. Kā sporta komentētāji apgūst sporta žargonu, spēj zibenīgi komentēt tiešraidē notiekošo un iegaumēt daudzo sportistu vārdus un uzvārdus? Veselīgs temps, veikli izrunāti ārvalstu sportistu vārdi un komandu nosaukumi, dinamika - šie ir tipiski raksturlielumi sporta ziņu lasīšanas un sporta sacensību komentēšanas laikā. Bet, lai kļūtu par sporta žurnālistikas profesionāli, ir jāmēro visai garš ceļš, kur nebūt ne visu iespējams apgūt akadēmiskā ceļā augstskolā. Latvijas Radio sporta ziņu izlaidumos klausītāji regulāri satiekas ar sporta žurnālistiem Māri Bergu, Lotāru Zariņu un Mārtiņu Kļavenieku. Kamēr Mārtiņš veic darba pienākumus Pasaules hokeja čempionātā Zviedrijā, tikmēr saruna ar Māri un Lotāru. Savas sporta žurnālistikas prasmes viņi kaldinājuši, tulkojot un veidojot rakstus tīmekļa žurnālos, lasot citu cilvēku komentārus, ejot praksē radio, un abi ir vienisprātis, ka arī pašu cieša saistība ar sportu ir ļoti palīdzējusi. Lotāram tuvs allaž ir bijis hokejs un peldēšana, Mārim - hokejs un teniss, un tas tad arī ļāvis apgūt nepieciešamo sporta terminoloģiju. Bet ar sev tuvu grāmatu iepazīstina Latvijas Universitātes profesors, uztveres pētnieks Jurģis Šķilters. Viņš izvēlējies nīderlandiešu skaitļošanas lingvista un semantikas speciālista Kīsa van Demtera grāmatu "Ne gluži: neskaidrības slavinājums" (Kees van Deemter "Not exactly"). "Mana mīļā grāmata, par kuru es šodien gribētu īsumā pastāstīt, ir kolēģa un mana skolotāja savā ziņā, domubiedra Kīsa van Demtera, loģiķa, matemātiķa, datorzinātnieka, grūti viņu vienkārši ieklasificēt, populārzinātniskā grāmata "Ne gluži", kur viņš apraksta zinātnes vēsturi no tādas perspektīvas, ka zinātne vienmēr ir mēģinājusi veidot precīzus mērījumus, bet tā precizitāte mērījumā vienmēr aizmūk. Jo precīzāki mērinstrumenti, jo mums ir vairāk skaitļu aiz komata. Tā precizitāte ir savā ziņā ilūzija, mēs varam relatīvi noteikt lietu precizitāti," stāsta Jurģis Šķilters.  

Gatavojoties grupas “Tautumeitas” iznācienam uz Eirovīzijas skatuves, turpinām jūs iepazīstināt ar grupas dalībniecēm. Laura Līcīte grupu "Tautumeitas" jau vairāk nekā 10 gadus sauc par savu otro ģimeni. Asnate toreiz man uzrakstīja un jau tad man bija sajūta, ka top kaut kas foršs. Sākotnēji "Tautumeitas" bija kā viņas koncerta eksāmens.

Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas kandidātus, kuru darbi pašlaik skatāmi izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Iepazīstam mākslinieci Elzu Sīli un uzklausām viņas stāstu par izstādi "Zaķīšu pirtiņa". Elza Sīle pārstāv pasaules pieredzi elpojošo trīsdesmitgadnieku paaudzi Latvijas mākslā. Absolvējusi glezniecības nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, dzīvojusi Oslo, vēlāk studējusi un astoņus gadus dzīvojusi Šveicē, papildinoties dažādās pasaules mākslinieku rezidencēs un izstādot darbus Francijā, ASV, Japānā, Šveicē, Puertoriko un citur. Pašlaik dzīvi dala starp Cīrihi un Rīgu. Savos darbos Elza Sīle izmanto ļoti dažādus medijus, un tos varēja vērot arī līdz šim plašākajā māksinieces personālizstādē Latvijā „Zaķīšu pirtiņa”, kas pērnruden bija skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā.

Gatavojoties grupas “Tautumeitas” iznācienam uz Eirovīzijas skatuves, turpinām jūs iepazīstināt ar grupas dalībniecēm. Aurēlija Rancāne jau no bērnu dienām sevi saista ar folkloru un folkloras kopām, bet viņu īpaši uzrunāja māsas Asnates ideja, apvienot grupa jaunas sievietes, kas caur dziesmām nestu tālāk folkloras vērtības.

Gatavojoties grupas “Tautumeitas” iznācienam uz Eirovīzijas skatuves, turpinām jūs iepazīstināt ar grupas dalībniecēm. Gabriēlas Zvaigznītes ceļš uz grupu "Tautumeitas" sakās caur joku, sakot, ka, ja nepieciešama dalībniece, lai dod ziņu. Pēc gada Aurēlija Gabrielai uzdeva jautājumu, vai viņa vēlas būt daļa no "Tautumeitām".

Gatavojoties grupas “Tautumeitas” iznācienam uz Eirovīzijas skatuves, sākam jūs iepazīstināt ar grupas dalībniecēm. Annemarija Moiseja grupai “Tautumeitas” pievienojās negaidīti. Ar grupas solistēm viņa bija pazīstama jau vairākus gadus, bet pērnā gada 4. maijā Annemarija kāja uz skatuves jau grupas sastāvā.

Iepazīstam kādu grāmatu, kas pievēršas mūsdienu vidējās paaudzes dzīves izaicinājumiem. 21. gadsimta demogrāfijā redzam vairāk pusmūža cilvēku nekā jebkad līdz šim. Tas rada veselu paaudzi cilvēku, kuriem par pienākumu uzlikts sniegt rūpes bērniem un vecākiem vienlaikus, būt aktīviem darba dzīvē ilgāk nekā jebkad iepriekš. Kādas sekas tas rada un ko par to saka cilvēkģeogrāfijas pētījumi, par to raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar socioloģi, migrācijas, mobilitātes un sociālās nevienlīdzības pētnieci, asociēto profesi Austrumsomijas universitātē un viesprofesori Rīgas Stradiņa universitātē Aiju Lulli.   Zinātnes ziņas Sirds slimību nāves gadījumi visā pasaulē saistīti ar ķīmiskām vielām, ko plaši izmanto plastmasā Ne reizi vien raidījumā esam runājuši par plastmasu, par mikroplastmasu un to, kā tā, iespējams, atstāj ietekmi uz cilvēka veselību. “Science Daily” raksta, ka sirds slimību nāves gadījumi visā pasaulē ir saistīti ar ftalātiem. Pagājušajā nedēļā publicēts pētnieku ziņojums uzrādījis, ka ikdienas saskare ar ftalātiem, kas tiek lietoti mājsaimniecības priekšmetu ražošanā, varētu būt saistīti ar 356 000 nāves gadījumu pasaulē sirds slimību dēļ, un šie ir konkrēti dati par 2018. gadu. Pētījumu vadījuši zinātnieki no Ņujorkas, ASV, un uzmanība īpaši pievērsta ftalāta veidam, kas padara pārtikas traukus, medicīnisko aprīkojumu un citu plastmasu mīkstāku, elastīgāku, un pētījumos pierādīts, ka ftalāta iedarbība izraisa pārmērīgu imūnreakciju (iekaisumu) sirds artērijās, kas laika gaitā ir saistīta ar paaugstinātu sirdslēkmes vai insulta risku. Pētījums liecina, ka mēs ne tikai dzirdam mūziku, bet gan “kļūstam par to” Kāds cits pētījums, piedaloties ASV un Kanādas zinātniekiem, liecina, ka mūsu smadzenes un ķermeņi ne tikai saprot mūziku, bet arī fiziski rezonē ar to. Šie atklājumi, kas balstīti neirozinātnes, mūzikas un psiholoģijas atklājumos, apstiprina neironu rezonanses teoriju (NRT). Saskaņā ar šo teoriju muzikālā pieredze rodas no smadzeņu dabiskajām svārstībām, kas sinhronizējas ar ritmu, melodiju un harmoniju. Šī rezonanse veido mūsu laika izjūtu, muzikālo baudu un instinktu kustēties līdzi ritmam. Tātad viss patiesi balstīts fizikā, fizioloģijā, ne tik daudz kādos mūsu paredzējumos, cerībās par to, kāda mūzika varētu būt. Kā veidot pilsētu, lai uzlabotu savu psihisko veselību saskaņā ar zinātni? Bet psihisko veselību iespējams uzlabot arī, pievēršot uzmanību pilsētplānošanai. Par to “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē ir vēstīts. Eksperti apgalvo, ka nelielas izmaiņas mūsu apkārtnē, piemēram, kur mēs sēžam, staigājam vai pulcējamies, var būtiski ietekmēt to, kā jūtamies. Aicina ziņot par gredzenotiem mājas strazdiem. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas pētnieki veic pētījumu par Latvijas Ornitoloģijas biedrības izsludināto 2025. gada putnu – mājas strazdu. Tādēļ ir ļoti liels lūgums ziņot pētījuma vadītājam Oskaram Keišam (oskars.keiss@lu.lv, 29236300) par novērotiem mājas strazdiem ar gredzenu uz kājas.  Pētnieki būs ļoti pateicīgi par ikviena gredzenota putna ziņojumu un vēl pateicīgāki, ja māju īpašnieki atļaus putnu sagūstīt, noņemt datu uztvērēju (ģeolokatoru) un putnu atkal atlaist brīvībā.  

Atliek uz mirkli pavērot pērtiķveidīgo dzīvnieku kustības, uzvedību, pat skatienu un uzreiz tik uzkrītošas līdzības varam saskatīt ar mums pašiem. Dzīvnieki, kas izpelnījušies titulu, kā visgudrākie un attīstītākie no dzīvniekiem, veido paši savas saziņas formas un vienlaikus spēj saprasties ar cilvēku. Iepazīstam to daudzveidību! Stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Mēs, cilvēki, nenovērtējam pērtiķus. Re, kāds foršs, mīļš, jauks pērtiķītis, re, kāds viņš blēņdaris un tamlīdzīgi. Tad, kad viņš viņš pataisa vaļā zobus un parāda savus ilkņus, tad tiem, kas vairāk saprot no pērtiķiem, ļoti liela pārliecība rodas par pērtiķu spēku, par  pērtiķu spējām aizstāvēties, par viņu ilkņu asumu," norāda Māris Lielkalns. Pērtiķi var būt ļoti bīstami.  "Bet visu šo savu bīstamību un bīstamības ieročus viņi liek lietā tikai pašā pēdējā situācijā. Sākumā, ja ir iespējams, viņi vispirmām kārtām draud. Tas ir gan ciešs acu skatiens vai kaut kādas draudu pozas, arī māņu uzbrukums. Pērtiķis, liels, milzīgs, nēsās virsū cilvēkam, bet apstājas. Tas ir drauds, tā ir iebiedēšana. Viņš nav gatavs apēst viņu, to cilvēku, vienalga, to, kuru grib nobiedēt. Bet viņš vienkārši draud, ka var būt ziepes. Ja ne nekas no tā visa nelīdz, tad liek lietā arī savus nopietnākos instrumentus," turpina Māris Lielkalns. Pastāvīga asins izliešana nenotiek, līdzīgi kā cilvēku barā, un arī daudzu dzīvnieku, ne tikai pērtiķu, bet arī plēsēju - baros.  "Pērtiķi ir apveltīti ar pamatīgiem ieročiem, bet līdz ar to viņiem ir arī dažādi rituāli, pakļaušanās rituāli, dominēšanas rituāli, kad viņš var parādīt savu pārākumu un līdz ar to arī nu, nelikt lietā šo instrumentu," norāda Māris Lielkalns. Ir lasīts un dzirdēts par kādiem pērtiķiem, kas kaut ko iemācījušies darīt vai pat darbarīkus lietot. "Protams, šie primāti, ir visattīstītākie, jo smadzeņu daudzums arī ir krietni lielāks nekā citiem proporcionāli viņu ķermeņiem. Tie gudrākie un spējīgāki vairāk izfunktierēt. Tā ir noskatīšanās, kāds kaut ko ir mēģinājis darīt, piemēram, noskalot barību ūdenī. O, pēc tam šo var izmantot. Līdz ar to nu arī pārējie pamācās. Kāds no pērtiķiem ir pamēģinājis, šimpanzes jau šajā ziņā ir priekšzīmīgākās, paņēmis irbulīti un ar to irbulīti termītus dzenā. Ā, viņam izdevās, ja tas ir labs, viņi jau noskatās viens no otra, ko darīt un kā darīt. Tās ir sabiedriskās dzīves priekšrocības," stāsta Māris Lielkalns. "No otras puses ir arī savstarpējā konkurencē. Tas nozīmē, ka dažs labs pērtiķis mēģina kaut kā izcelties. Patiesībā pērtiķi visi cenšas izcelties. Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā. Tas, protams, ir pirmām kārtām, labi - liela atbildība, bet otrām kārtām tās ir priekšrocības. Gan tev visas dāmas ir pieejamas, gan pirmais vari tikt pie barības un labākas barības. Lai tiktu uz augšu pa hierarhijas trepītēm, izmanto dažādus variantus." Māris Lielkalns min piemēru, kur kāds pērtiķis atradis skārda gabalu un to skandinājis, un baidījis citus. Sākumā tas ļāvis pavirzīties pa hierarhijas kāpnītēm, bet pēc tam jau citi atklājuši, ka šis tikai ārdās.   Vai tiešām cilvēka mugurkaulam ir problēmas kopš evolūcijas procesā homo sapiens nostājās uz divām kājām? Kādas vēl, tā teikt, nepilnības ir atrodamas cilvēka ķermenī, salīdzinot ar dzīvniekiem, pārāk šaurs  iegurnis, pārlieku daudz zobu mutē un lielāka iespēja aizrīties. Par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asociētā profesore Silvija Umbraško. "Evolūcija nerada pilnību, tā rada funkciju." ir sacījis Prinstonas universitātes  antropologs Alans Manns. Un šoreiz aplūkojam, kuras ir tās nepilnības, ja cilvēka ķermeņa uzbūvi pretstatām dzīvniekiem. Nerunāsim par tādām lietām, kā ātra skriešana, spēja lidot vai ilgstoši uzturēties zem ūdens, bet gan, kādi orgāni mums evolūcijas gaitā ir zaudējuši savu nozīmi, tas ir, tie kļuvuši rudimentāri, piemēram, astes kauls, un kā, cilvēka ķermenim attīstoties, daži orgāni, iespējams, nav pilnveidojušies.  Izrādās astes kaulu vainot nevaram, arī ja tā mums nebūtu, tad neplānota piezemēšanās šā vai tā sāpētu. Skatām tālāk, kas mūsu ķermenī ir palicis no ļoti seniem laikiem. Tie ir tā saucamie gudrības zobi, kuri, iespējams, pirms cilvēks iemācījās apstrādāt un pagatavot pārtiku, noderēja barības sasmalcināšanā, bet evolūcijas gaitā zaudēja savu nozīmi.   Par savu izvēlēto grāmatu stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece docente Gunta Kalvāne. "Runājot par grāmatām, manā plauktiņā sadzīvo draudzīgi gan zinātniskā literatūra par klimatu, par klimata pārmaiņām, par ilgtspēju, kas ir mana pētījuma joma, gan arī tā dēvētās pašpalīdzības grāmatas, piemēram, kā nopelnīt miljonu, grāmatas, kas palīdz vairāk saprast cilvēka emocijas, komunikāciju, kā cilvēks domā, uztver, kas var noderēt darbā. Bet grāmata, par kuru es vēlētos pastāstīt vairāk, ir tā, kurā ir visvairāk pasvītrojumu, izsaukuma zīmju," atklāj Gunta Kalvāne. Pagājušajā gadā Gunta Kalvāne piedalījās Ģeogrāfijas kongresā Dublinā un viņu uzrunāja Triniti koledžas profesores stāsts par klimata emocijām. Tur arī iegādājusies vairākas grāmatas par klimata emocijām, par to, kā mēs uztveram klimata pārmaiņas. Un no šīm visaktuālākā ir Sāras Rejas grāmata "Vadlīnijas klimata trauksmei" jeb kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts "Kā palikt vēsam jeb noturīgam planētā, kuras sasilst". (Sarah Jaquette Ray "Field Guide to Climate Anxiety: How to Keep Your Cool on a Warming Planet"). "Tā ir drīzāk padomu grāmata, kā gan pasniedzējiem, gan vecākiem, bet patiesībā ikvienam saprast klimata emocijas, klimata emociju spēku un kāpēc par klimata emocijām ir jārunā," bilst Gunta Kalvāne.

ASV prezidents Donalds Tramps minējis, ka Grenlande nonāks ASV pārziņā "šādā vai citādā veidā". Kāpēc pēkšņi šāda interese par pasaules lielāko salu, kura praktiski ir neapdzīvota? Un, ko par šādu interesi domā Dānijas valdība, kuras pārziņā šobrīd ir Grenlande? Iepazīstam šo teritoriju, tās dārgumus un politiskās spēles par tās iegūšanu. Raidījuma ievadā grāmatu rubrikā jūras biologs Andris Andrušaitis iepazīstina ar Samantas Hārvijas (Samantha Harvey) grāmatu "Orbitāle" (Orbital). Bet studijā saruna ar polārpētniekiem, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētajiem profesoriem Kristapu Lamsteru un Jāni Karušu, atvaļinātu vēstnieku, vieslektoru Latvijas Universitāte un Juridiskajā augstsskolā Gintu Jegermani. Attālināti runātājiem pievienojas Ivars Sīlis – latvietis, kurš dzīvo Grenlandē. Raidījumā arī īss kurss akmeņogļu vēsturē un to ciltskoka izpētē, ko palīdz lūkot Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzeja eksperte, ģeoloģijas doktore Vija Hodireva. Akmeņogles zinām kā lētāko un efektīvāko kurināmo siltuma un elektroenerģijas ieguvei. Pareizāk sakot – zinājām, jo nu jau ar katru gadu akmeņogļu ieguve kļūst aizvien dārgāka. Tas ir neatjaunojams fosilais kurināmais, un to ekoloģiskā pēda atmosfērā jeb izmeši ir liela un kaitīga. Īsi un vienkārši runājot, akmeņogļu dzimšanas gads – karbona jeb oglekļa periods, vairāk nekā 300 miljonus gadu senā pagātnē, vieta – bagātīgi augiem klāti purvi, tuvākie radinieki – māte kūdra un oglekļa „ģimenē” ietilpstošās brūnogles, grafīts, antracīts, dimants. Skatot zemes dzīļu slāņus Latvijā, akmeņogles pie mums nav atrodamas, toties Dienvidkurzemē ir rodamas brūnogles. Tās kā iespējamais kurināmais pētītas jau 19. gs. sākumā, bet konstatēja, ka brūnoglēm ir pārlieku daudz sēra piemaisījuma. Arī vēlāk – laikā līdz pat 20. gs 50. gadiem – šīs ogles tika iegūtas un pētītas, bet tā kā to praktiskā nozīme, tās dedzinot, ir ļoti niecīga, tad tagad tās vienkārši ir iegrāmatotas Latvijas derīgo izrakteņu sarakstā kā eksotisks ģeoloģisks veidojums, – tā grāmatā par mūsu zemē rodamajiem izrakteņiem raksta ģeologi Austra un Ģirts Stinkuļi.  

2025. gada 1. janvārī ir stājusies spēkā mantojuma tiesību reforma. Izmaiņas ir būtiskas un ar tām iepazīstinām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs Aigars Kaupe un Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietniece Ilze Metuzāle. Mantojuma tēma ir viena no visaktuālākajām, kas Notāru dienās tiek skarta.  "Mantojumam ir, protams, vairāki aspekti. Es to mēdz dalīt trīs blokos: pirmāsadaļa ir - kā atstāto mantojumu labāk, otra - ko darīt, kad jau kaut kas ir noticis, un trešais bloks ir - kā tiem, kuri no tā mantojuma atstājēja kaut ko gribētu, kā kreditori vai varbūt līdzīpašnieki, kopīpašnieki vai pašvaldība, kā viņiem kaut ko saņemt no tiem mantiniekiem un kā to īpašuma jautājumu sakārtot," atzīst Ilze Metuzāle Aigars Kaupe iepazīstina ar galvenajām izmaiņām mantojuma tiesībās. "Ja agrāk pamatā visi pienākumi bija pēc likuma uzlikti uz mantiniekiem pašiem, protams, ka notārs konsultēja, notārs, palīdzēja, iesaistījās šī procesa vešanā, bet es teiktu, ka notārs īsti nemaz neveda to procesu, mēs bijām tāda kā "pastkastīte", kurā ienāca dažāda veida informācija saistībā ar mantojumu, kuru mēs apkopojām, protams, beigās apstiprinājām mantojuma tiesībās, bet tāda īsta vešana notika, "  skaidro Aigars Kaupe. "Tagad beidzot likums ir sakārtots tik loģiski, ka klientiem, iedzīvotājiem pašiem būtībā nav nekādas vairs galvassāpes, un nav jāzina kaut kādas juridiskās lietas, kas viņiem jādara, kā jārīkojas. Pietiek principā atnākt pie notāra, apsēsties pie galda, parādīt savu ID karti vai pasi, pastāstīt, kurš tad ir miris, notārs ķeras pie darba, visu atrod, visu sameklē reģistros." Šobrīd notārs uzrauga un kontrolē visu procesu. "Otra lieta, kas vēl ir mainījusies cilvēkiem pašiem, tā ir atbildība par mantojumu," turpina Aigars Kaupe. "Ja agrāk tu varēji pieņemt mantojumu, mantojums ir viss, kas tur ietilpst, gan plusi, gan mīnusi, aktīvi, gan arī kaut kādi parādi. Ir bijuši gadījumi, kuros mantinieki nav pārāk droši par to, kas ir bijis mantojuma atstājējam, vai viņš ir ņēmis kredītus vai nav, ātros kredītus, kaut kādas saistības, par kurām viņi nezina. Tad ir bažas, vai neiznāks tā, ka, pieņemot mantojumu, beigās tu atbildi par lielāku mantu. [Esi spiests piemaksāt]. Šobrīd tas ir izslēgts. Mantinieks atbild tikai un vienīgi mantotās mantas apmērā, un šādi riski tagad no mantiniekiem ir noņemti nost."

Aizvadītā gada nogalē varas gaiteņos nonāca Klimata likumprojekts. Līdz šim tieši klimata pārmaiņām veltīta likuma Latvijā nav bijis. Kāpēc tāds vajadzīgs? Kam vajadzētu būt šādā likumā? Ko tas nozīmē iedzīvotājiem un kāda pieredze ar klimatu likumdošanā ir citviet pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Jānis Brizga un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Linda Zuze. Gada augs un gada sūna Augs ar labi pamanāmiem dzelteniem ziediem-  smiltāju retējs. Rīdzinieki šo augu pavasaros var viegli  pamanīt, bet citviet Latvijā tas ir ļoti reti sastopams un sūna - spurainā dzīparene, kas izskatās pēc dzijas pavediena un atrodama mitros un veselīgos biotopos. Iepazīstam gada augu un un gada sūnu. Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2025 ir izvēlējusies smiltāja retēju. Kā teikts biedrības izplatītajā paziņojumā, tas aug sausās un saulainās mežmalās, nogāzēs un ceļmalās. Sevišķi ievērojami ir košie, zeltaini dzeltenie ziedi, turklāt smiltāja retējs parasti zied bagātīgi, veidojot jau pa gabalu labi saredzamus cerus. Kā norāda Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētājs, un Daugavpils Universitātes docents Pēteris Evarts-Bunders, tas nav ne apdraudēts, ne invazīvs augs, viegli pamanāms vietās, kur tas aug, proti, zied arī pilsētvidē un to raudzīt nav jādodas uz Moricsalu vai Slīteres nacionālo  parku. Iemesls smiltāja retēja iecelšanai gada auga statusā ir tā vēlme to izpētīt pamatīgāk un vairāk tam pievērst uzmanību.     Bet Botāniķu biedrības pārstāve, Dabas aizsardzības pārvaldes vecākā eksperte, purvu, sūnu un ķērpju pārzinātāja bioloģijas doktore Līga Strazdiņa iepazīstinās ar Gada sūnu – spuraino dzīpareni, kura, kā nosaukums vēstī, tiešam atgādina spurainu gaiši zaļu un dzeltenīgu dzijas pavedienu, un atšķirībā no smiltāja retēja, nav tik viegli atrodama un ievērojama ar to, ka šī suga ir Latvijas teritorijā parādījusies ļoti sen – Ledus laikmeta beigu daļā. Bet raidījuma iesākumā par to, kā klimata pārmaiņas skar tējas audzētājus pasaulē, ka arī pētniece Dana Dūda skaidro, kā tēja ieguvusi savus dažādos nosaukumus pasaulē.

Etnogrāfs un afrikāņu kultūras pētnieks Ziedonis Ligers (1917–2001) Latvijā pagaidām ir maz zināma personība. Liecības par viņa dzīvi glabājas dzimtajā pusē – Kalnciema muzejā. Latvijas Antropoloģijas biedrības pētnieki šobrīd ķērušies pie pirmā starptautiski atzītā latviešu antropologa dzīvesstāsta un veikuma izzināšanas, kā arī pie Francijā dzīvojušā zinātnieka dokumentu daļējas atgriešanās dzimtenē. Ziedonis Ligers 1944. gadā, vācu okupācijai mijoties ar padomju karaspēka ienākšanu, atstāja Latviju, un neatgriezās arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Viņa dzīve aizritēja desmit gadu ekspedīcijā Āfrikā un viņa savrupnamā Francijā, Normandijā. Mūžībā Ziedonis Ligers aizgāja 2001. gadā, un šobrīd tiek spriests par viņa mantojuma tālāko likteni. Lai apliecinātu Latvijas ieinteresētību glabāt liecības par latviešu zinātnieka Ziedoņa Ligera dzīvi, 2024. gada rudenī iepazīties ar viņa mantojumu un tā glabātājiem uz Franciju devās antropoloģes Agita Lūse un Anna Griķe, kā arī Kalnciema muzeja vadītājs Dāvis Beitlers. Visi trīs Ziedoņa Ligera dzīvesstāstā ieinteresētie pētnieki arī ir raidījuma viesi. 1931. gadā Ligers absolvēja Kalnciema sešgadīgo pamatskolu un diezgan netipiski kalnciemiešiem, kuri parasti izvēlējās mācīties tuvākajā Jelgava, uzsāka mācības Rīgas 2. ģimnāzijā. 1936. gadā iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, un viņš arī ir ieguvis jurista diplomu, pēc laulībām ar Gaidu Ģinteri kādu laiku dzīvoja Berlīnē, kur papildinājās krimināltiesībās. Taču paralēli Ziedonis Ligers apmeklēja lekciju kursus Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā, kas arī izrādījās viņa dzīves lielā kaislība. Jau studiju laikā apceļoja Franciju, Beļģiju, Vāciju, studējot arhīvu un muzeju materiālus, viena no viņa pētījumu tēmās bija Baltijas pilsētu vēsture.  1939. gadā Ligers sāka strādāt Filoloģijas fakultātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu, šai laikā viņš aktīvi vāc materiālus par latviešu etnogrāfiju, īpaši pievēršoties zvejas tradīcijām. Izziņas literatūrā iepretim Ziedoņa Ligera vārdam rakstīts ne tikai “latviešu etnogrāfs” vai “jurists”, bet arī “mākslas vēsturnieks”. Dāvis Beitlers izsaka nožēlu, ka nesen iznākušajā mākslas albumā par scenogrāfu un gleznotāju Ludolfu Libertu Ziedoņa Ligera vārds pat nav pieminēts. Nu jā, droši vien nebija pieejama informācija. Lai gan ar Ziedoni Ligeru ar Ludolfu Libertu saistījusi ne tikai draudzība, viņš uzrakstījis arī grāmatu. Kāds bija Ziedonis Ligers? No nostāstiem var secināt, ka visai pretrunīga personība. Neuzticējies pasaulei, mūža garumā attiecības uzturējis tikai ar jaunības draugiem, māti, kura Latvijā nodzīvoja līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, un  citiem kalnciemiešiem, kas pēc neatkarības atgūšanas viņu apmeklēja arī Francijā. Un vienlaikus viņa biogrāfijā rodams arī pavisam citāds personības raksturojums – pratis iegūt Lielupes zvejnieku uzticēšanos, apgrozījies mākslinieku aprindās, mācējis vairākas valodas. Vācu okupācijas laiks acīmredzami bijis labvēlīgs Ziedoņa Ligera darbībai, lai gan pētāmi vēl būtu šīs labvēlības iemesli.  1944. gads un Latvijas atstāšana pārvelk strīpu Ziedoņa Ligera kā latviešu etnogrāfa karjerai. Vispirms Ziedonis Ligers bēgļu gaitās devās uz Vāciju, kādu laiku studēja Heidelbergas universitātē, un tikai tad devās uz Franciju. Kur Kānas universitātē 1946. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsturi, kas gadu vēlāk tika izdota kā grāmata, kā arī lasīja lekcijas par Ēģiptes kultūras vēsturi. Savukārt Sorbonnas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē 1952. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par medībām, vākšanu un zveju Latvijā, un tā publicēta grāmatā 1953. gadā. Sorbonnas universitātē veiktais pētījums izrādījās liktenīgais pagrieziens: Francijas valdības uzdevumā 1955. gadā Ziedonis Ligers kopā ar sievu Gaidu devās ekspedīcijā ar Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra peldošo laboratoriju pa Nigēras upi Rietumāfrikā. Pēc ekspedīcijas vadītāja antropologa Marsela Griola nāves 1956. gadā uzņēmās tās vadību. Vairāk nekā desmit gadus Ligeri kopā ar citiem ekspedīcijas dalībniekiem kuģoja pa Nigēras upi un ar to saistītajiem ezeriem, klātienē pētīja Āfrikas tautu ticējumus, paražas un lietišķo mākslu, sevišķi pievēršoties bozo tautai Mali. Iepazīstot Ziedoņa Ligera mantojumu, pētnieki atraduši kasti ar vēstulēm. Pētniekiem acis iemirdzējušās. Tūlīt izdosies iepazīt zinātnieku kā cilvēku, izdzirdēt vēstulēs viņa paša balsi. Izrādījies, ka tās ir tikai aploksnes. Ziedonis Ligers krājis un kolekcionējis daudz ko, tai skaitā arī pastmarkas. Bet viņa personība - tas lielā mērā joprojām ir noslēpums. Kara bēglis attiecībā pret Latviju. Francijas akadēmiskajā vidē nokavējis savu iznācienu. Un vienlaikus viņa mūža veikumam pilnīgi noteikti ir vērtība. Tikai jāsagaida īstais brīdis, īstā iespēja. Interneta resursos glabājas informācija, ka pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, 1990. gados Ziedonis Ligers savas bērnības skolas (tagadējās Kalnciema vidusskolas) bibliotekārei dāvinājis grāmatas dažādās valodās. Šķiet, ka nesen tapušais Kalnciema muzejs arī būs tā vieta, kur glabāsies fiziskās liecības par Ziedoņa Ligera veikumu. Pārskatāmā nākotnē, jau šogad, plānots vēl viens brauciens uz Normandiju Francijā. Antropoloģes Agita Lūse, Anna Griķe, vēsturnieks Dāvis Beitlers turpina Ziedoņa Ligera piemiņas atjaunošanu Latvijas zinātnes vēstures lappusēs un viņa dzimtajā Kalnciemā, kur Rīgas Liepājas šosejas malā joprojām atrodas mājas vieta – Ziedoņi.

Laikā, kad mājās cep piparkūkas, rotā eglītes un gatavo svētku galdu, arī mēs, raidījuma Zināmais nezināmajā komanda, esam nolēmuši runāt par Ziemassvētkiem un ar smaidu palūkoties uz šiem svētkiem zinātnes acīm. Kādi fizikas likumi būtu jāpārvar Ziemassvētku vecītim, lai paspētu vienā naktī izvadāt dāvanas visiem pasaules bērniem? Un cik smagas būtu ragavas? Kādas superspējas piemīt īstajiem ziemeļbriežiem un kāpēc viņiem patiešām ir sārti deguni? Kāda Ziemassvētku zvaigznei saistība ar īstajām zvaigznēm un, vai īstais brīnums Ziemassvētkos patiesībā nav sniegs? Sarunājas Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns, Latvijas TV laika ziņu redaktors Toms Bricis un Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Mēs varam censties ar dažādām sarežģītām metotdēm aprēķināt, kā Ziemassvētku vecītim izdodas vienas svētku laikā paviešoties pie visiem bērniem, kas viņu gaida, un kā pa debesjumu viņa nenogurstoši kamanas spēj vilkt ziemeļbriežu pajūgs, bet, iespējams, arvien lielāks brīnums Ziemassvētkos arī Latvijā turpmākajos gados būs balts sniegs. Diemžēl klimata pārmaiņas un globālā sasilšana ievieš savas korekcijas arī Ziemassvētku laika laikapstākļos.

Mūsu āda ir kolonija veselai saimei dažādu organismu, kurus ar aci nesaskatīsim, bet bez kuru klātbūtnes nevaram iedomāties veselu cilvēka lielāko orgānu - ādu. Tā ir mājvieta dažādām baktērijām, sēnēm, vīrusiem un citiem sīkiem organismiem. Dažkārt šai vērtīgajai kopienai kaitējam neapzinoties, pēc tam ilgi cīnoties ar sekām. Kāpēc ādas mikrobioms ir tik svarīgs un kādas ādas problēmas novērojam, ja izjaukts līdzsvars ādas mikrobiomā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Aleksejs Zavorins, dermatologs, Rīgas Stradiņa universitātes Dermotoloģijas un veneroloģijas katedras pasniedzējs, un Ilze Elbere, Latvijas Biomedicīnas pētniecības un studiju centra pētniece, Latvijas Universitātes docente, bioloģijas zinātņu doktore. Iepazīstam mūsu ādu gan no medicīniskā, gan bioloģijas skatu punkta.

Sākot no gliemžvāka, kas vienas sugas ietvaros var būt ar atšķirīgu svītrojumu un krāsu, beidzot ar cilvēku, kurš ir dažāds savā veidolā – fenotipi ir tie, kas parāda pasaulei dzīvo būtņu daudzveidību. Kāpēc vienas sugas fenotipi ir tik daudzskaitlīgi un bagātīgi un citām to ir tik maz; kas īsti ir genotipi un kāpēc pirmajā mirklī ne vienmēr precīzi noteiksim cilvēka izcelsmi? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, biologs, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Indriķis Krams un Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals. Pirms sarunas Zinātnes ziņas Dzīvnieki, kuri spēj radīt lielāko pēcnācēju skaitu Tīmekļa vietnē “Livescience.com” stāstīts par to, cik mazuļu vienā reizē var piedzimt dzīvniekiem un kuri dzīvnieki šajā ziņā varētu būt rekordisti. Pēcnācēju skaits ir atkarīgs no daudziem faktoriem, piemēram, no tā, vai konkrētās sugas pārstāvji mīt ūdenī un kā tie pārvietojas. Bet arī tad, ja suga mīt ūdenī, atbildēt uz jautājumu, kuram tad pieder lielākais pēcnācēju skaits, nav nemaz tik vienkārši, jo to nosaka arī tas, pēc kādiem kritērijiem pēcnācēji tiek definēti. Ja pēcnācējus definē pēc dzimumšūnu skaita jeb neapaugļotām olšūnām un spermatozoīdiem, kas tiek ražoti vienā reizē, tad zivīm šādas dzimumšūnas patiešām ir ļoti lielā daudzumā. Lai organisms atbrīvotu neapaugļotas olšūnas, ir nepieciešams mazāk enerģijas nekā olu izdēšanai pēc apaugļošanas, tāpēc dzīvniekiem, kas nārsto jeb tātad izlaiž neapaugļotas olšūnas un spermu ūdenī, bieži ir vairāk olšūnu nekā nenārstojošiem dzīvniekiem. Zivīm olšūnas mēs dēvējam arī par ikriem un savukārt tēviņu spermu - par pieņiem.  Iepazīstam Zemes jauno mini pavadoni - 2024 PT5. “Scientific American” vietnē vēstīts, ka mūsu planēta Zeme ieguvusi jaunu noslēpumainu viesi no tālā kosmosa, kas gan Zemes tuvumā neuzkavēsies ilgi. Varbūt arī labi, ka tā, jo runa ir par nelielu asteroīdu ar apzīmējumu 2024 PT5, tam ir arī savs šķirklis “Vikipēdijas” enciklopēdijā izveidots. Mēs asteroīdiem - šiem kartupeļa formas veidojumiem - šogad esam veltījuši vienu no “Zināmais nezināmajā” raidījumiem, un, šķiet, dzirdot šo vārdu un atminoties likstas Zemes vēsturē, par asteroīdu tuvumu Zemei mēs ļoti nepriecājamies, bet šajā gadījumā var teikt - satraukumam nav pamata. Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina vērot gājputnus un ziņot par novērojumiem Zinātnes ziņu apskatu noslēgšu ar kādu pašmāju vēsti. Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina šajā nedēļas nogalē - 5. un 6. oktobrī - doties vērot gājputnu rudens migrāciju. Par novērotajiem gājputniem ieteicams ziņot dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, lai kopīgi ar citiem putnu vērotājiem piedalītos Eiropas putnu vērošanas dienās, tā sniedzot savu ieguldījumu sabiedriskajā zinātnē.

Iznākusi grāmata "Neparastās kartes", kas ir grāmatas "Brilliant Maps" tulkojums latviešu valodā. Tā ir viena no populārākajām karšu vietnēm pasaulē, kas ļauj karti izmantot ne tikai kā navigācijas līdzekli, bet arī atklāj daudz neparastu faktu par pasauli mums apkārt. Kāda ir karšu loma mūsdienās un kādas neparastas kartes varam atrast, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta grāmatu tulkotājs, ģeogrāfijas skolotājs, prāta mežģu veidotājs Morics Roberts Mūrnieks un uzņēmuma "Jāņa sēta" ģeotelpisko risinājumu biznesa virziena attīstības vadītājs, galvenais karšu lietotnes "BalticMaps" virzītājspēks Dāvis Valters Immurs. Ūdensceļu kartēs attēlotais Šodien reti kad ūdens transporta vadītāji izmanto drukātas papīra kartes, jo viss ir redzams viedierīcēs elektroniskajās kartēs, tomēr jauno jūrnieku apmācībā izmanto drukātas kartes, lai iemācītu kuģošanas pamatus. Kas ir attēlots jūras navigācijas kartēs un kā tās atšķiras armijas flotei, tirdzniecības kuģiem un burātājiem, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolas profesionālās izglītības skolotājs Jurijs Šendriks.  Jurijs Šendriks datora ekrānā rāda Rīgas jūras līci, kur netālu no Rīgas ostas ūdens teritorija ir izraibināta ar melniem krustiem, tādejādi uzrādot nogrimušo kuģu vrakus. Vēl kartē redzams dziļums, straumes virziens, bojas, kas signalizē, kur ūdens transportam ir jāieiet  vai jāiziet ārā no ostas. Šodien ikviens var sameklēt internetā bezmaksas kartes un sekot līdz kuģu kustībai visā pasaulē, līdzīgi kā tas ir ar lidmašīnu kartēm, bet jau profesionālākus ceļvežus ūdeņos par maksu piedāvā dažādas kompānijas, kas specializējušās karšu izstrādē. Kas attēlots ūdensceļu kartēs un kā jūrnieki tajās orientējas, par to turpina Jurijs Šendriks.

Ventspils Centra sākumskolas skolotāja Līga Nēliusa skolā strādā jau 54 gadus. Savā pilsētā viņa ir bijusi gada cilvēks, novērtējot viņas darbošanos bērnu vasaras nometņu organizēšanā. Arī gada skolotāja, bagātīgi atalgota ar skolēnu mīlestību un vecāku cieņu. Lai satiktu Līgu Nēliusu ir jābrauc uz Lielirbi, dižjūras krastu. Kamēr bērni bija mazi, Nēliusu ģimenes māja bija Ventspilī. Bet nu jau padsmit gadus ģimene pārvākušies uz skaistu koka māju netālu no Irbes upes ietekas jūrā, un ziemas periodā Līga Nēliusa ceļu uz Ventspils Centra sākumskolu mēro 50 kilometrus turp, un tikpat atpakaļ. Iepazīstos arī ar Līgas vīru Juri. Nēliusiem šis ir bijis ļoti darbīgs rīts. Viņiem pieder laivu īres uzņēmums ar asprātīgu, un jāteic, arī pamācīgi tēmētu nosaukumu “Airē pats”. Laivošana jau kopš jaunības esot bijusi viņu ģimenes aizraušanās. Un vēl Juris Nēliuss lepojas arī ar to, ka atgriežoties lībiešu krastā, aicinādams šurp laivotājus, iedvesis no jauna dzīvību šai bezgalskaistajai vietai. Mani piesēdina pie lielā galda istabas vidū, mīļi pacienā. Es brīnos par daudzajiem sēdekļiem, vai tad saime tik liela? Mājās viņi esot divatā, bet dēls māju uzcēlis netālu, vēl ir meita, un kad sanāk mazbērni, visiem esot jāsasēžas draudzīgi. Mēs runājam par ziemu, ceļš no Lielirbes līdz Ventspilij ir labs, bet braukt ik dienas 100 kilometrus nav viegli, meža zvēru, jo īpaši tumsā, apkārtnē klīstot daudz. Motivācijai turpināt skolotājas darbu, nevis doties pelnītā atpūtā,  jābūt ļoti stiprai.

Esam raduši dzirdēt Nobela prēmiju kā galveno zinātnes sasniegumu balvu medicīnā, ekonomikā, fizikā u.c. jomās, taču ir vēl kāds apbalvojums, kas arī tapis Norvēģijā, bet specializējas uz konkrētām nozarēm - astrofiziku, neiroloģiju un nanozinātni. Katra no tām izzina pasauli, kuru ikdienā ar acīm grūti saskatīt - cilvēka prātu, kosmosu tālu prom no planētas Zeme un sīksīku pasauli, ko dēvējam pat nano izmēra. Par šī gada Kavli balvas laureātu veikumu stāsta Latvijas Universitātes Ekskakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un "Starpspace" observatorijas saimniece un portāla "starpsace.lv" redaktore, amatierastronome Anna Gintere. Zviedru zinātnieka Kārļā Linneja devums dzīvnieku klasifikācijā Zviedru dabas zinātnieks Kārlis Linnejs bija pirmais, kurš  sāka klasificēt organismus dzīvnieku un augu valstīs, taču jau daudz senāk zinātnieki sāka iedalīt dzīvās būtnes dažādās kategorijās. Piemēram, Aristotelis dzīvniekus iedalīja tādos, kam ir asinis, un tādos, kam to nav, vai ūdens un sauszemes dzīvniekos. Par dzīvnieku klasifikācijas vēsturi un konkrēti Kārļa Linneja nopelniem šajā jomā, saruna ar bioloģijas zinātņu doktoru Dmitriju Teļnovu.   Antīkajā pasaulē vairāki dabas pētnieki mēģināja, tā teikt, salikt kastītēs  augus un dzīvniekus, tomēr Aristoteļa veidotā sistēma bija tā  labāk attīstītākā, un kā piemēru Dmitrijs Teļnovs min šī sengrieķu domātāja sadalījumu siltasiņu un aukstasiņu dzīvniekos. Pagrieziena punkts iestājās renesanses laikmetā,  kad sākās padziļināti pētījumi zinātnes laukā, kā teic D. Teļnovs, tad 1543. gadā ārsts un anatoms Andreass Vezālijs publicē septiņus sējumus par cilvēka anatomiju un 1545. gadā Padujas universitātē tika atvērts pasaulē pirmais botāniskais dārzs. Kā teic bioloģijas zinātņu doktors Dmitrijs Teļnovs, tad Linneja lielais nopelns ir tas, ka viņš radīja tādu dzīvnieku, gan augu nosaukumu  sistēmu, kas ir  vienkārša, viegli papildināma un ir universāla no valodas aspekta.