Podcasts about laikmet

"Kim?" Laikmetīgās mākslas centrs ar vērienīgu festivālu “Ēdene: Saldie sešpadsmit” atzīmē 16. gadskārtu jeb savu pieaugšanu un izceļ savu lomu vietējās un starptautiskās laikmetīgās mākslas procesu atbalstīšanā Rīgā. Kultūras rondo tiekamies ar kuratori Zani Onckuli un mākslinieci Maiju Kurševu. Festivāla „Ēdene. Saldie sešpadsmit” atklāšana jau aiz muguras, bet laikā līdz 3.augustam varēsim baudīt gan pašmāju gan starptautiski atzītu mākslinieku darbus un performances  "Kim?" topošajā mājvietā Hanzas ielā 22. Kā centrs ir iejūtas jaunajās telpās? Kādus spriedumus par pirmajiem sešpadsmit gadiem varam izdarīt jau šobrīd? Kopš dibināšanas 2009. gadā Kim? sadarbojies gan ar jauniem, gan jau pazīstamiem māksliniekiem, teorētiķiem, kuratoriem, filosofiem, tulkotājiem un domātājiem, tiecoties sniegt atsaucīgu kontekstu viņu darbiem un padarīt kritiskas prakses pieejamas plašākai auditorijai. Šajā institūcijai tik svarīgajā brīdī “Ēdene: Saldie sešpadsmit” māksliniekiem un skatītājiem vaicā, ko nozīmē no jaunieša kļūt par pieaugušo, no amatiera – par ekspertu, no ideālisma pāriet uz reālismu, un kā pieņemt šī pārmaiņu procesa pavadoni  apjukumu – un ar to strādāt.

Tēlaina preses konference pārdabiskajam - ar skaņas instalāciju un mākslas objektiem skatītāju uzrunā mākslinieku duets MAREUNROL'S. Laikmetīgās mākslas galerijā „ASNI” no 6. jūnija norisināsies viņu jaunākā personālizstāde „Neredzamās skaņas, iedomātās ainas”. Galerijas centrā vizuāli skulpturāla skaņas instalācija: daudzi dažāda lieluma un augstuma koka mikrofonistatīvos novietoti uz koka pults, daļā no tiem iemontēti skaļruņi. Telpā ir arī citi objekti un kopā tiem svarīgs vēstījums par laiku, kurā dzīvojam. Mākslinieki uzskata – katrs laikmets ievieš jaunus izaicinājumus, šobrīd par tādu kļuvusi mediju radītā kakofoniskā realitāte. Mārīte Mastiņa Pēterkopa un Rolands Pēterkops, labi zināms modes un mākslas duets MAREUNROL'S, iepazīstina ar izstādes ieceri olands to sauc par sātīgu darba ziņā, lai apcerētu tagadni. Tikai nedēļu, līdz 14. jūnijam, iespēja piedzīvot mākslinieku paškritisko domāšanu un sajūtas par šo laiku.

Dienvidkurzemē norisinās projekts par iekļaušanu un laikmetīgo mākslu, kuru iedvesmojusi rakstniece un izcilā domātāja Zenta Mauriņa. Lai daudzveidīgas laikmetīgās mākslas izteiksmes formas padarītu pieejamākas cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, biedrība „Colorize” 2025. gadā dažādās vietās Dienvidkurzemē īsteno sarunu un radošo darbnīcu ciklu. Par projektu plašāk stāsta Lība Bērziņa. Jau 4. jūnijā no plkst. 16:30 Zentas Mauriņas istabās Grobiņā norisināsies īpašs pasākums - Iekļaušanas svētki kopā ar dažādu jomu māksliniekiem, kas neparastā performatīvā notikumā klās svētku galdu un aicinās piedzīvot laikmetīgo mākslu, sarunas un kopā būšanu. Iekļaušanas svētku svinībās aicināts ikviens interesents, īpaši ģimenes, kurās ir cilvēki ar invaliditāti. 15. augustā, atzīmējot Zentas Mauriņas vārda dienu, aicināsim uz Iekļaušanas dienu atkal. Savukārt 6.jūnijā 11:00 Rucavas Saieta namā gaidīts ikviens interesents uz sarunu par mākslu un iekļaušanu, kurai pievienosies māksliniece Eva Vēvere.  Plašāk par aktivitātēm var uzzināt biedrības "Colorize" mājaslapā.

Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis Vai zini, cik Latvijā ir laikmetīgās mākslas centru? Es arī nezinu, jo ne visi mākslas centri sevi tā dēvē, pat ja pilda mākslas centra funkcijas. Protams, pazīstam Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, kas rīko ikgadējo, plaši apmeklēto festivālu "Survival Kit", bet ir vēl krietna sauja dažādu laikmetīgās mākslas organizāciju. Šoreiz pastāstīšu par vienu no vecākajām un vienlaikus jauneklīgākajām – RIXC. Mana pirmā sastapšanās ar jauno mediju kultūras centru RIXC notika, pirms vēl tas bija nodibināts. Uzsākot mācības Latvijas Mākslas akadēmijā, brīdī, kad mūs iepazīstināja ar pasniedzējiem, aiz muguras dzirdēju jūsmīgus čukstus: "Reku, pats Šmitiņš!" Tolaik man nebija ne jausmas, kas ir kas Latvijas laikmetīgās mākslas dzīvē, bet pēc intonācijas sapratu, ka tas strauji jālabo. No tiesas, Raitis Šmits un Rasa Šmite ir atlanti, kas joprojām tur jaunāko tehnoloģiju un atklājumu iedvesmotas mākslas latiņu pasaules līmenī. Uz deviņdesmito gadu vidū izveidotā Elektroniskās mākslas un mediju centra E-LAB bāzes veidotais Jauno mediju kultūras centrs RIXC ir dibināts 2000. gadā. E-LAB strauji guva starptautisku atzinību kā interneta radio un jauno mediju mākslas celmlauži. Viņu "Xchange interneta radio globālais tīkls" 1998. gadā saņēma "Ars Electronica" balvu. RIXC specialitāte ir plašāka, to raksturo tādas tēmas digitālajā mākslā kā atjaunojamā enerģija, tehnoekoloģija, māksla kā pētniecība, atjaunojamā nākotne un atklātie lauki. RIXC ir viens no galvenajiem Liepājas Universitātes Mākslas pētniecības laboratorijas un jauno mediju mākslas izglītības programmas dibinātājiem un izveidotājiem. Liepājas Universitātē jauno mediju mākslas programmu var apgūt bakalaura, maģistra un kopš 2013. gada arī doktorantūras līmenī. Centram ir bagātīga tīklošanās un sadarbības pieredze starptautiskā mērogā. Šobrīd Šmiti ar komandu attīsta Baltijas, Ziemeļvalstu un citu Eiropas valstu sadarbības tīklu "Renewable Network", kas strādā ar mākslas un atjaunojamās enerģijas ilgtspējību, kā arī organizē starptautisku mākslinieku rezidenču programmu. RIXC producē mediju mākslas darbus, izstādes, starptautisku mākslas un zinātnes festivālu, kas līdz 2015. gadam bija pazīstams ar nosaukumu "Māksla + Komunikācija", kā arī izdod mediju teorijas un mediju vēstures publikācijas. Šogad RIXC mākslas un zinātnes festivāls norisināsies oktobrī "Kim?" Laikmetīgās mākslas centra telpās. Viena no neparastākajām RIXC darbības jomām ir tīkla mākslas vēsture. Ar Kultūras ministrijas atbalstu RIXC veido Latvijas tīkla mākslas arhīvu, restaurē tīkla mākslas darbus un rūpējas par to pieejamību. No RIXC aisberga redzamākā un pieejamākā daļa man šķiet mākslas centra galerija Lenču ielā 2. Vienmēr ir vērts iegriezties nelielajā telpā, jo tajā allaž gaida kāds pārsteigums. RIXC izstādēs vairāk nekā citās mākslas telpās tiek nodarbinātas ar mākslas uztveri tradicionāli nesaistītās maņas – tauste, oža, dzirde. Dažkārt te var ieraudzīt skaņu, vai piedalīties tās radīšanā ar eksperimentāliem instrumentiem. Citkārt pats jūtos kā māksla, kad izstādes darbi sāk mani vērot, nolasīt temperatūras, gaismas un trokšņu līmeņa izmaiņas vai, piemēram, alkohola molekulu klātbūtni gaisā. Te var gadīties, ka mākslas darbiem ir jāpiezvana no sava tālruņa, lai tie atklātos, vai jāparunājas ar kokiem, vai vienkārši jāpaklausās purva radio. Laikmetīgā māksla mēdz atstāt nepieejamības iespaidu, bet pat pirmo reizi verot RIXC galerijas durvis, nebūs ilgi jājūtas apjukušam, jo darbinieki māk saprotami izstāstīt izstādes būtību un sniegt atslēgu tālākai darbu atkodēšanai. RIXC darba lauks var šķist diezgan specifisks, bet laikā, kad klimata pārmaiņas un mākslīgais intelekts kļūst par neatņemamu jebkuras garākas sarunas sastāvdaļu, RIXC zinātniski mākslinieciskie pētījumi kļūst aizvien nozīmīgāki un saprotamāki mums visiem.  

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē durvis vērusi izstāde ar neparastu nosaukumu „Tukku Magi: Ritms”. „Tukku Magi” ir starptautisks mākslas projekts, kas veltīts dialogam starp Ziemeļeiropas, Āfrikas un Amerikas kultūrām. Pirms vairākiem gadiem Tukumā to izveidoja mākslinieku pāris Jānis Jākobsons un Zoja Frolova, kuri jau kopš 1990. gadu sākuma dzīvo starp Latviju un ASV. Tagad viņu pārziņā esošā Āfrikas tradicionālās mākslas kolekcija satikusies ar mūsdienu mākslinieku darbiem izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, aicinot uz dialogu starp ziemeļiem un dienvidiem, starp tradicionālo un laikmetīgo, starp dabu un cilvēku.  Ekskursijā pa izstādi kuratore Kristīne Milere vispirms apstājas pie Mufata Takadivas (Moffat Takadiwa) darba. Takadiva ir viens no starptautiski pazīstamākajiem Zimbabves 40-gadnieku paaudzes māksliniekiem, kura darbi pērn bija skatāmi arī Venēcijas biennālē. Takadiva strādā ar savas etniskās grupas Korekore mantojumu, savos darbos izmantojot otrreiz pārstrādātus materiālus. Takadiva ir viens no desmit laikmetīgajiem māksliniekiem, kuru darbi veido sarunu ar „Tukku Magi” Āfrikas tradicionālās mākslas kolekciju, ko pārvalda starp Latviju un ASV dzīvojošie mākslinieki Jānis Jākobsons un Zoja Frolova. Pirms vairākiem gadiem Zojas Frolovas un Jāņa Jākobsona rokās nonāca ap 500 vērtīgu afrikāņu tradicionālās mākslas priekšmetu – tā ir daļa no kolekcijas, ko mūža garumā vākuši viņu draugi, amerikāņu kolekcionāru pāris Bobija un Tims Hamili. Kopš kolekcijas nonākšanas Latvijā mākslinieki mērķtiecīgi veidojuši dialogu starp tradicionālo un laikmetīgo, starp ziemeļiem un dienvidiem. Izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā briedusi vairākus gadus, un tā veidota speciāli Kupola zālei, ko mākslinieki uztver kā vienu no sarunas dalībniekiem. Izstādes veidošanu viņi sāka ar britu fotogrāfa Nika Branta darbiem. Viņa melnbalto darbu sērija “Kad ausīs diena“ attēlo cilvēkus un dzīvniekus, kurus skārusi dabas postīšana un iznīcināšana.   Izstāde „Tukku Magi: Ritms” LNMM Kupola zālē būs skatāma visu vasaru – līdz 7.septembrim. Vieglāk orientēties dažādajos izstādes darbos un uzzināt par tiem vairāk palīdz arī Kristīnes Mileres sagatavotie QR kodi pie 15 darbiem, kas aizved uz plašākiem to aprakstiem LNMM mājaslapā un ļauj katram skatītājam veidot pašam savu dialogu ar izstādē redzēto.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) šogad atzīmē savu 25. pastāvēšanas gadskārtu, īstenojot performatīvu pastaigu un notikumu ciklu “Laiks, ausma vai garāmbraucošs vilciens”. Tā nosaukums ir atsauce uz vienu no ikoniskākajām Latvijas avangarda mākslas praksēm – “Gājieniem uz Boderāju” – ko 80. gados īstenoja NSRD (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca) dalībnieki. Plašā jubilejas programma tiks atklāta ar svinībām visas dienas un nakts garumā 31. maijā Rīgā, un turpināsies ar unikālas formas ikmēneša pastaigām līdz šī gada oktobrim. Sarunā ar Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi - par LLMC pirmsākumiem, sociālpolitiski interesējošām tēmām mākslas zinātnē un šo tēmu realizēšana LLMC darbībā. Par to, kā latviešu mākslinieki citādi runā par mākslu, par LLMC sasniegumiem gadu gaitā un pasākumu programmu 31. maijā. Vai svētkus un programmu esat veidojuši, atsaucoties uz saviem pagātnes notikumiem? Solvita Krese: Tieši tā, jo šos svētkus ar dažādām pastaigām svinēsim visu gadu. Mēs izdomājām, ka pastaigas ir mums adekvātākais formāts, jo mums ir šī nomadiskā daba. Mēs veidojam savas izstādes dažādu institūciju telpās, dažādās tukšās telpās, reģionos, starptautiski, un redzam mūsu ietekmi, kas pa šiem gadiem ir akumulējusies kā tāds micēlijs, kas izplešas mums apkārt. Tad mums likās - pastaigas, jā, mēs visu gadu staigāsim. Pirmā pastaiga, ar ko atklājam savas svinības, notiks 31. maijā. Tā ir 25 stundu performatīva pārvietošanās pilsētā, un mēs apstāsimies vairākās vietās, kur mums ir bijušas izstādes, un atsauksimies uz mūsu pagātni, rekonstruējot pagātnes pasākumus, bet kopā ar jauniem cilvēkiem, pārsvarā 25-gadniekiem. Rītu sāksim plkst. 11 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ar vingrošanu - kā man rīts parasti sākas ar vingrošanu. Tur rekonstruēsim Kristīnes Kursišas veidota “Total Body Workout” performanci 2002. gada izstādei “Sestais elements”, bet kopā ar jauno horeogrāfi Ramonu Levāni un daudzām jaunām, skaistām, gudrām māksliniecēm, mūsu bijušajiem kolēģiem un arī tās performances dalībniekiem. Es pati tagad aktīvi trenējos, lai varētu izpildīt visus šos soļus un vingrinājumus, tā kā būs ļoti aizraujoši. Pēc tam mēs kopā ar “Grāfienēm” virzīsimies uz Latvijas Mākslas akadēmiju, un dārzā notiks rekonstrukcija performancei no pirmā “Survival Kit”, kad Katrīna Neiburga un Agnese Krivade veidoja zupas virtuvi un aicināja zupu vārīt dažādus tajā laikā zināmus māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus. Šogad Katrīna un Agnese veidos zupu pēc savas receptes, bet tie, kas toreiz veidoja ēdienkarti, tagad nāks palīgā griezt un kapāt dārzeņus. Piedalās arī filozofijas žurnāls “Tvērums”, kuri vadīs sarunas ar zupas virtuves apmeklētājiem un runās caur mūsu izdevumu prizmu. Mēs jau vairāk nekā 20 gadus izdodam tulkojumus dažādiem, mūsuprāt, svarīgiem mākslas un kultūras teorijas tekstiem. “Tvērumieši” sarunāsies ar zupas ēdāju kompāniju par šīm tēmām. Diena tāda arī ir - vingrošana, pusdienas un tad ekskursija Nacionālajā Mākslas muzejā, kur skatāma Viktora Timofejeva izstāde, un Medicīnas muzeja dārzā notiks darbnīca bērniem. Bērnu programma ir neatņemama mūsu darbības daļa. Piedzīvosim mākslinieka Andra Eglīša personālizstādes “Joprojām zem debess juma” atklāšanu  Spirits & Wine telpās Andrejostā, bet nobeigums būs bijušās tekstilrūpnīcas “Boļševička” teritorijā Sarkandaugavā ar koncertu un ballīte līdz rītam, kurā Platons Buravickis nāks klajā ar saullēkta muzikālu performanci.  

Lesja Vasilčenko ir Norvēģijā dzīvojoša māksliniece ar žurnālistes izglītību un aizrautīgu interesi par laiku. Viņas personālizstāde „Hronosfēra” iekļauta Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmā „NEXT 2025” un piedāvā jēdzieniski blīvu un ilgas pārdomas raisošu refleksiju par to, cik dažādi mērogojams laiks un kādu kontekstu tam piešķir Ukrainā pašlaik notiekošais karš. Izstāde „Hronosfēra” ir viens no notikumiem Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgadu programmā, kuras centrā ir jaunie mākslinieki savas radošās karjeras sākumā. „Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā” Vecrīgā Lesjas Vasilčenko (Lesia Vasylchenko) izstāde nav ieraugāma uzreiz: Lielajā zālē ir skatāmi franču režisora Zigfrīda fotodarbi, bet Vasilčenko „Hronosfēra” pārņēmusi mazo jeb „Intro” zāli. Pirmais uzmanību piesaista liels ekrāns telpas galā, uz kura skatāms izstādes centrālais video darbs „Hronosfēra”. Brīdī, kad ar mākslinieci ienākam zālē, video skan trauksmes sirēnas, ko jau vairāk nekā trīs gadus pazīst visā Ukrainā – tās brīdina par iespējamu uzlidojumu. Māksliniece dokumentējusi, cik daudz laika viņas ģimenei prasa aizskriet līdz tuvākajai bumbu patvertnei. Tas ir tikai viens no laika mērogiem, ko šajā video darbā apskata Lesja Vasilčenko. Viņa sāk ar mikrolaiku, kā atskaites punktu izmantojot satelīta tehnoloģijas. Agrāk tajās izmantoja optiskas iekārtas, bet mūsdienās satelītattēlus veido signāli, kurus raida uz zemi un mēra, cik ilgā laikā tie tiek atstaroti atpakaļ uz sensoru. Izstādes kuratores ir Inga Brūvere no Latvijas un Marī Šēvolda (Marie Sjøvold) no Norvēģijas, kuras kopā veidojušas jau vairākas ar fotogrāfiju un tehnoloģijām saistītas izstādes.   Ukraiņu mākslinieces Lesjas Vasilčenko izstāde līdz 6.jūlijam būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā, bet 16. maijā Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT programmas ietvaros kultūrtelpā „Smilga” durvis vērs grupas izstāde „Neironi izmisīgi meklē viens otru”.  

Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas kandidātus, kuru darbi pašlaik skatāmi izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Iepazīstam mākslinieci Elzu Sīli un uzklausām viņas stāstu par izstādi "Zaķīšu pirtiņa". Elza Sīle pārstāv pasaules pieredzi elpojošo trīsdesmitgadnieku paaudzi Latvijas mākslā. Absolvējusi glezniecības nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, dzīvojusi Oslo, vēlāk studējusi un astoņus gadus dzīvojusi Šveicē, papildinoties dažādās pasaules mākslinieku rezidencēs un izstādot darbus Francijā, ASV, Japānā, Šveicē, Puertoriko un citur. Pašlaik dzīvi dala starp Cīrihi un Rīgu. Savos darbos Elza Sīle izmanto ļoti dažādus medijus, un tos varēja vērot arī līdz šim plašākajā māksinieces personālizstādē Latvijā „Zaķīšu pirtiņa”, kas pērnruden bija skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā.

Šobrīd Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā skatāma franču izcelsmes komponista, mūziķa, kino režisora un pasaules apceļotāja Zigfrīda Debrebanta (Siegfried Debrebant) jeb Siga izstāde “Kino klejotājs”. Tas ir izstādes veidotāju stāsts par draugu, kurš ar savu azartisko dabu bija viens no iekustinātājiem gan Kaņepes kultūras centra izveidei, gan brīnišķīgiem koncertiem. Saruna arī par fotogrāfijām un filmām, kas savulaik tika novērtētas prestižos kino festivālos, bet tagad skatāmas Vecrīgas pazemē. Izstādes iekārtotājs un kurators ir Artūrs Virtmanis, līdzautors ir Siga labs draugs, Kaņepes kultūras centra vadītājs Dāvis Kaņepe. Zigfrīds pats bija šīs izstādes ierosinātājs, taču flīģelis, ko viņš plānoja spēlēt iepriekš nepieteiktās stundās izstādes “Kino klejotājs” norises laikā, Rīgas Mākslas telpā uz skatuves stāv pustumsā un bez pianista. Pagājušā gada rudenī Sigs jau zināja, ka ir smagi slims, pēc Rīgas apmeklējuma plānoja doties uz Franciju ārstēties. Taču slimība pielavījās klāt ātrāk, un tā nu sanāca, ka tieši Rīga pagājušajā gadā nogalē kļuva par viņa pirmspēdējo pieturas vietu, šeit pulcinot viņa draugus no visas pasaules. Ierastākais ceļš būtu par Sigu stāstīt kā par kultūras personību, kurš laikam jau vislielākos panākumus dzīves laikā bija guvis kā kino režisors. Zigfrīda pirmā pilnmetrāžas filma “Luīze. Otrais dublis” 1998. gadā tika demonstrēta prestižā Kannu kinofestivāla oficiālajā atlasē. Kas pavēra ceļu vēl sešām pilnmetrāžas filmām, kas tika izrādītas Kannu, Roterdamas, Sandensas kino festivālos. Un tieši tā Sigs arī pirmo reizi iepazina Rīgu. Viņa zināmākā filma “Sansa” 2004. gadā tika izrādīta kinofestivālā “Arsenāls”, ieradās arī viņš pats. Viņa izglītība un arī iztikas avots bija mūzika: savos pasaules klejojumos viņš vienmēr sniedza koncertus, pulcējot ap sevi negaidītu mūziķu sastāvu. Latvijā viņa domubiedrs bija brīnišķīgais džeza bundzinieks Artis Orubs. Un tomēr būtiskākais Siga personības atklāsmē man liekas tas otrs stāsts, kura izstāstīšanai grūti atrast jau gatavu matricu. Taču arī manā dzīvē ir bijušas personības, kuru citādākas dzīvošanas piemērs kādā grūti izprotamā veidā tiem cilvēkiem, kas ir ap viņu, izrādījies ļoti, ļoti svarīgs. Par ko īsti ir šī izstāde “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā?  Stāsta tās veidotāji. Vai izstādei “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs arī pavadošā programma? Ne Dāvis Kaņepe, ne Artūrs Virtmanis pagaidām nevar nosaukt konkrētus datumus, Bet ir paredzēta gan saruna par Siga kino, gan koncerts. Dāvis Kaņepe izsaka minējumu, ka Sigs pēc gadiem desmit varētu būt daudz atpazīstamāka personība nekā šobrīd. Jo viņš pats, savas dzīves laikā negrozījās sociālajos medijos, neko nedarīja savas mākslas atpazīstamībai. Zigfrīda brālis Francijā, kurš tagad ir Siga mantojuma glabātājs, lolo domu par īpaša fonda izveidi. Kas Rīgā ir darīts viņa atmiņas saglabāšanai? Izstāde “Kino klejotājs”par Sigu – Zigfrīdu Debrebantu Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā apskatāma līdz 8. jūnijam. Ar

Turpinām iepazīt Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus. Kriša Salmaņa personālizstāde „Rūgts” lakoniskos, bet ietilpīgos objektos atsedz ilgstošās sekas, kuras Latvijas kultūrtelpā un mentalitātē atstājis padomju okupācijas režīms. Padomju mantojumu mākslinieks salīdzina ar dzīvi simbolu pasaulē, un šie simboli ir rūgti un biedējoši. Kim? Laikmetīgās mākslas centrā izstāde rādīta 2023.gada pavasarī.

Kultūras rondo turpinām tuvāk iepazīties ar Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistiem, kuru darbi pašlaik apskatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Vienu no viņiem maija beigās starptautiska žūrija izraudzīsies par pēdējās Purvīša balvas ieguvēju. Iepriekš raidījumos jau esam dzirdējuši stāstus par Luīzes Rukšānes, Romāna Korovina, Ievas Kraules-Kūnas, kā arī Ingas Melderes un Luīzes Nešbertes darbiem, attiecībām ar skatītājiem un pasauli, bet šodien tiekamies ar mākslinieku Indriķi Ģelzi. Indriķis Ģelzis ir spilgts vārds latviešu laikmetīgajā mākslā. Nācis no pazīstamas mākslinieku dzimtas, studējis gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan Ģentes Augstākajā mākslu institūtā un pēdējos 15 gadus aktīvi veidojis karjeru starptautiskā mērogā ar vairākiem desmitiem personālizstāžu un grupu izstāžu. Savu ceļu viņš sāka videomākslinieks, bet vēlāk mērķtiecīgi pievērsās abstraktajai tēlniecībai, un šodien Ģelža pamata mākslas valoda ir objekti un instalācijas. Ilgāku laiku dzīvojis ārpus Latvijas – Beļģijā un Ņujorkā -, bet nu jau vairākus gadus viņa studija ir Latvijā. Purvīša balvai Indriķis Ģelzis nominēts par izstādi „Ūdeņaina dienas actiņa” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā 2023.gada rudenī. Interesanti, ka tagad Purvīša balvas finālistu izstādei pārradītajā izstādes versijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā viņš varējis īstenot sākotnēji iztēloto izstādes plānojumu, kur darbi skatāmi vienā telpā un izplešas vairāk uz augšu, nevis uz sāniem. 

Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis Latvijas laikmetīgās mākslas redzamākās izpausmes ir tādi lieli un iecienīti notikumi kā Purvīša balva un piedalīšanās Venēcijas mākslas biennālē. Bet kas nodrošina ikdienas viļņošanos, no kuras ik pārgadus nosmelt galotņu putas? Protams, mākslinieki. Taču būtisku lomu spēlē arī izstāžu telpas, mākslas centri un organizācijas. Trīs no šobrīd Purvīša balvas finālistu skatē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā redzamajām izstādēm tapušas "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, to kuratore ir "Kim?" programmu direktore Zane Onckule. Daudzi manas paaudzes mākslinieki ir auguši kopā ar "Kim?", kas šogad atzīmēs gandrīz pilngadību, rīkojot festivālu "Ēdene: saldie sešpadsmit" savā nākotnes mājvietā Hanzas ielā 22. Un nu "Kim?" jau audzina jaunu, brīnišķu mākslinieku paaudzi, regulāri izsludinot pieteikšanos uz izstāžu rīkošanu. "Kim?" pirmā mītne bija baltais kubs Spīķeru kvartālā. Sākumā uzņemtais galvu reibinošais temps (pa trim jaunām izstādēm ik mēnesi) laika gaitā kļuvis skatītājiem un rīkotājiem draudzīgāks, bet apmeklējums gan toreiz, gan tagad rāda, cik ļoti Rīgai šāda institūcija ir nepieciešama. Man šķiet, "Kim?" dibinātājas Zanes Čulkstēnas radošo trakumu, dižķibeles ēnā uzsākot laikmetīgajai mākslai veltītu maratonu, labi raksturo atbilde uz manu jūsmošanu par viņas tolaik izloloto festivālu "Future shorts". Tas bija grandiozs īsfilmu, mākslas un radošas uzdzīves sajaukums. Zane atbildēja, ka tagad gribētos uztaisīt kaut ko lielu. Tas ir izdevies. 2008. gadā dibinātā mākslas centra mērķi ir veicināt jaunradi, sadarbību un laikmetīgās mākslas pieejamību. "Kim?" programmā tapušas vairāk nekā 250 izstādes, pārsniedzot miljonu apmeklējumu. Jau kopš pirmā darbības gada "Kim?" organizē ne tikai latviešu, bet arī ārzemju mākslinieku izstādes. Sākumā tās notika rezidenču programmas ietvaros. Pēdējo desmitgažu laikā mākslas rezidenču kustība pasaulē ir īpaši uzplaukusi. Tā ļauj radošo profesiju pārstāvjiem uz laiku dzīvot un strādāt jaunā un tāpēc, cerams, iedvesmojošā vidē. Mākslas rezidences nes labumu gan to dalībniekiem (laiks un telpa ārpus ikdienas), gan rīkotājiem. Viesi ierodas ar savu pieredzi un skatījumu, bet dodas prom ar dziļāku izpratni par Latviju. Tik nedrošā ģeogrāfiskajā vietā un politiskajā laikā, kādā mēs dzīvojam, katrs jauns draugs ir no svara. Viens no pirmajiem "Kim?" rezidentiem, nīderlandiešu mākslinieks Bass de Būers, pat nosprauda savai turpmākajai dzīvei jaunu noteikumu – ik gadu atgriezties Rīgā. Vēl pagājušogad viņam bija lieliska izstāde "Tur" telpā. Pirms desmit gadiem "Kim?" dibināja Rezidences balvu. Tās ieguvēji devušies strādāt uz Laikmetīgās mākslas institūta "KW" rezidenci Berlīnē, "Gasworks" rezidenci Londonā, "Artport" rezidenci Telavivā un ISCP rezidenci Ņujorkā. "Kim?" atgriežas arī pie savas rezidences rīkošanas idejas. Jau šovasar Rīgā viesosies viens no pussimta pieteikumus iesniegušajiem ārvalstu māksliniekiem. Pēc divām dažādām īres mājvietām 2024. gada martā Saeimā tika pieņemts likums, kas paredz "Kim?" īpašumā nodot valsts nekustamo īpašumu Hanzas ielā 22. No 1948. gada līdz 2015. gadam ēkā atradās Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikums un Rīgas Uzņēmējdarbības koledža. Pēdējo desmitgadi tā bijusi neizmantota.  Ēka pilnībā tiks atjaunota desmit gadu laikā un tur būs gan plašas izstāžu un pasākumu telpas, gan mākslinieku darbnīcas un rezidence. Atjaunošanas laikā "Kim?" turpinās savu darbību gan pašreizējās telpās Sporta ielā 2, gan ārpus tām. Piemēram, jaunākā "Kim?" iniciatīva – pirmā starptautiski vērienīgā laikmetīgās mākslas mese Baltijā "Riga Contemporary" – jūlija sākumā notiks "Hanzas peronā". Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma "Kas ir māksla?", atbildes meklēšana joprojām ir "Kim?" centrālais uzdevums. Pie reizes tas ir šī mākslas centra nosaukums: "Kas ir māksla?", saīsinājumā – "Kim?"

Kā mākslā sarunāties, to spilgti apliecina divas mākslinieces Inga Meldere un Luīze Nežberte. Būdamas atšķirīgas, viņas savos darbos veido dialogu par dažādiem laikiem, dažādām domām un pieejām. Par kopīgo izstādi „Saulstāves”, kas 2024.gada rudenī rādīta „kim?” Laikmetīgās mākslas centrā, nominētas Purvīša balvai. Mākslinieces Inga Meldere un Luīze Nežberte iepazinušās sociālajos medijos, līdz Inga piedāvājusi sadarboties. Sagatavošanās kopīgajai izstādei „Saulstāves” noritējusi turpat gada garumā intensīvā darbā mākslinieču studijās Helsinkos un Vīnē. Inga Meldere, kuras nodarbošanās ir glezniecība, jau daudzus gadus dzīvo un strādā Somijā, Helsinkos. Viņas radošajā darbībā abstrahēti un poētiski gleznieciski pētījumi, ko pati dēvē par rokas vingrinājumiem. Savukārt tēlniece Luīze Nežberte dzīvo un strādā Austrijā, Vīnē, vada mākslinieku izstāžu vietu „Pech”. Viņas interešu lokā arhitektūras mantojuma apzināšana, arī no arhitektūras formām veidotas skulptūras. Abu mākslinieču kopīgajā izstādē iekļautas vairāku darbu sērijas - skulptūras, instalācijas, zīmējumi un gleznas, kas pēta un atspoguļo reģionālās sociālās un kultūrvēstures nianses. „Saulstāves” ir par satikšanos ar laikiem, par dialogiem, par sakņu apzināšanos, arī par paaudžu skatījumu.

Ierakstu sēriju „Laikmetīgā deja un tās kopiena” noslēdzam ar diskusiju studijā, kurā pārrunājam laikmetīgās dejas vietu un attīstības iespējas Latvijas kultūras telpā. Jau rīt, 29. koncertzālē „Cēsis” notiks Dejas balvas pasniegšanas ceremonija, kur tiks apbalvoti ar labākie sniegumi laikmetīgajā dejā. Ja rēķinām laika posmu no 1996.gada, kad uz pirmo mēģinājumu sanāca Olgas Žitluhinas dejas kompānija, tad nākamgad laikmetīgā deja Latvijā svinēs savu trīsdesmitgadi. Vai laikmetīgajai dejai ir stabila vieta Latvijas kultūrtelpā? Kāda ir radošā realitāte dejotājiem, horeogrāfiem un producentiem šodien? Un – cik tālu esam tikuši Dejas nama radīšanas procesā? Kultūras rondo sarunājas Inta Balode, dejas kritiķe un kuratore,  Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāja, Agnese Bordjukova, Horeogrāfu asociācijas valdes priekšsēdētāja, laikmetīgās dejas māksliniece, Ilona Kunda, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošā pētniece, un Iluta Treija, Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas nodaļas vadītāja  Ilona Kunda nesen arī veikusi pētījumu, kura mērķis bija noskaidrot laikmetīgās dejas nozares profesionāļu viedokli par dažādiem ar nodarbinātību saistītiem jautājumiem, jo īpaši sociālās aizsardzības aspektos.

Šo grāmatu viņš veltīja savai sievai Marijai, kas ir vijolniece. Pastaigājoties un sarunājoties, somu komponists un mūzikas žurnālists Osmo Tapio Reihele radīja grāmatu, ko varētu ielikt "populāri populāro" grāmatu plauktiņā, ja vien teksts kaut kur ap vidu nekļūtu sarežģītāks, kā atzīst pats autors. Un tātad – grāmatas nosaukums ir "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". Osmo Tapio Reihele lieto terminu "laikmetīgā mākslas mūzika" un pierāda, ka jūs noteikti esat dzirdējuši šo mūziku, jo jūs taču skatāties filmas un seriālus, kur dramatiskos spriedzes brīžos tiek izmantota laikmetīgā mūzika. Viņš pats bija pārsteigts, ka par šo grāmatu, kad tā iznāca Somijā, bija tik liela interese, galu galā – viņš 30 gadus bija pats rakstījis mūziku, bet pastiprināta interese par viņu radās tikai pēc grāmatas "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". Grāmata arī 2021. gadā ieguva Somijas vissvarīgāko literāro balvu "Finlandia'" populārzinātniskās literatūras kategorijā. Osmo Tapio Reiheles grāmatu "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta" no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Tā kā autors viesojās Rīgā Grāmatu svētkos, mums ir iespēja dzirdēt arī fragmentus no viņa sarunas ar "'Klasikas" kolēģi Orestu Silabriedi. Raidījumu atbalsta:

"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos...  Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts.  Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu…  Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē.  Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka.  Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus.  Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija?  Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs.  Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt.  Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

Noslēdzot ciklu „Laikmetīgā deja un tās kopiena”, uzmanību pievēršam jaunām iniciatīvām un modeļiem laikmetīgajā dejā. Tiekamies ar Dejas balvai izvirzītajiem jaunākās paaudzes laikmetīgās dejas horeogrāfiem un dejotājiem, kas pārstāv apvienību SIXTH  un horeogrāfu un dejotāju komandu „Deja Today”. Sarunā izceļam dejas filmu „Dēls”, izrāžu vakaru „Uztaisi jēgu ar mani” un laikmetīgās dejas notikumu „Dance&Perform” ciklu, kas dažādās nominācijās izvirzīti Dejas balvai.  

Nākamgad apritēs 30 gadi, kopš Latvijā sevi pieteikusi laikmetīgā deja. Cikla „Laikmetīgā deja un tās kopiena” trešajā epizodē saruna par paaudzēm laikmetīgajā dejā. Pašlaik Latvijas Kultūras akadēmijā tiek gatavota 8. paaudze, tāpēc pedagogs un skolnieks mūsu šīsdienas sarunas uzmanības centrā: Dejas balvai nominētā horeogrāfe Olga Žitluhina (laikmetīgās dejas aizsācēja Latvijā) un tikko profesionālo darbību sākušais, talantīgais dejotājs un horeogrāfs Artūrs Nīgalis.

Turpinām ierakstu sēriju „Laikmetīgā deja un tās kopiena”. Pieredze un aktīva iesaiste dejas kopienas stiprināšanā – tāds galvenais akcents šīsdienas sarunai ar laikmetīgās dejas horeogrāfiem Rūtu Pūci un Krišjāni Santu. Katrs no viņiem  aktīvi darbojas  kādā dejas organizācijā, abi veicina Dejas mājas idejas attīstību. Ieskatāmies arī Dejas balvai nominētajos darbos, kas saistīti ar abu horeogrāfu vārdiem.

Tuvojoties Dejas Balvas pasniegšanas ceremonijai, sākam ierakstu sēriju „Laikmetīgā deja un tās kopiena”.  Četrās epizodēs pievērsīsim uzmanību laikmetīgajai dejai no dažādiem skatu punktiem. Skaidrosim arī, ko laikmetīgā deja dod sabiedrībai, kāpēc tā ir neatņemam mūsdienu kultūras sastāvdaļa. Pirmajā epizodē viesosies laikmetīgās dejas izpildītāja ar cirka ievirzi Alise Madara Bokaldere un Dejas Balvas žūrijas pārstāve Sintija Siliņa. Uzmanību koncentrējam uz starptautisko pieredzi un laikmetīgo deju kā globālu kustību.

Horeogrāfs Vladimirs Goršantovs kopā ar domubiedriem drīz skatītāju vērtējumam nodos laikmetīgās dejas izrādi „Brīvprātīgā verdzība”. Izrādes veidotājus interesē egoisma tēma, atklājot to ar ironiskiem elementiem, atsaucēm uz ikdienišķām un globālām situācijām. Pirmizrāde 5.aprīlī Ģertrūdes ielas teātrī. Izrādes producents ir laikmetīgās dejas kompānija "SIXTH".   Laikmetīgās dejas izrādi „Brīvprātīgā verdzība” būs iespēja redzēt arī 6.aprīlī.

Laikmetīgās mūzikas un laikmetīgā cirka apvienojums ir pamatā Mūzikas akadēmijas un Rīgas cirka sadarbībai. Par iecerēto Kultūras rondo izvaicāsjam cirka direktori Māru Pāvulu un mūsdienu mūzikas festivāla "deciBels" māksliniecisko vadītāju, komponisti Annu Fišeri un festivāla pārstāvi Paulu Prauliņu. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Mūsdienu mūzikas festivālā "deciBels", kas norisināsies no 31. marta līdz 4. aprīlim, izskanēs trīspadsmit latviešu komponistu jaundarbi, kas īpaši sacerēti pēc "deciBels" pasūtījuma, informē festivāla rīkotāji. Organizētāji norāda, ka vislielākais izaicinājums jaunajiem komponistiem varētu būt koncerts "Jaunas skaņu pasaules: DIY perkusiju ansamblis", kas notiks 3. aprīlī plkst. 19.00 Rīgas cirka atjaunotajā arēnā. Koncertam JVLMA Kompozīcijas katedras studenti ne tikai radījuši jaunus skaņdarbus, bet arī unikālus no dažādiem sadzīves priekšmetiem un materiāliem izgatavotus netipiskus mūzikas instrumentus.

Cik daudz mēs varam izvēlēties, kas esam, un cik daudz mūsos paliks tas, kas bijis pirms mums? Laikmetīgās dejas izrādē „Savējā un svešā” horeogrāfe un dejotāja Marija Saveiko, apvienojot kustību, dzīvo mūziku un gaismu, dalās personīgajā pieredzē par savu identitāti un piederības izjūtu Latvijā. Pirmizrāde 14. martā Ģertrūdes ielas teātrī.  Žans Pols Sartrs ir teicis: "Cilvēks ir tas, ko viņš pats no sevis izveido", tomēr ikvienam no mums ir konkrēts sākumpunkts – ķermenis, vide, kultūra un tā brīža vēsturiskais konteksts, kurā piedzimstam, uzsver izrādes veidotāji. Vai iespējams pilnībā atbrīvoties no tā, kas mūs veidojis? Kā savu dzīvi izjūt cilvēks, kas ir piederīgs divām kultūrām, divām valodām? Ne tik bieži gadās būt klāt topošas izrādes gaismu mēģinājumā, un ir ārkārtīgi interesanti vērot, kā gaismas top dejas izrādei. Esam liecinieki darba procesam starp gaismu mākslinieku Niku Ciprusu, horeogrāfi Mariju Saveiko un izrādes mākslinieci Kaivu Kumerovu. Sakārtot izrādes vēstījumu tā, lai tas būtu nolasāms skatītājiem, palīdzējusi dramaturģe Annija Broniča. Kopā ar Mariju Saveiko uz skatuves atrodas un dzīvo mūziku izpilda Kārlis Matīss Zitmanis, viņš plašākai publikai pazīstams kā grupas „Sudden Lights” ģitārists. Par laikmetīgās dejas izrādes vizuālo tēlu daudz domājusi māksliniece Kaiva Kumerova, kura atklāj, kā ritējis darba process. Izrādes autore un izpildītāja Marija Saveiko ir laikmetīgās dejas horeogrāfe, dejotāja un daļa no dejas kompānijas SIXTH. 2021.gadā absolvējot Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas programmu, jaunie nozares profesionāļi turpina sadarbību kā dejotāju apvienība SIXTH  jeb 6. paaudze. Kompānijas dalībnieki, kas ir arī Marijas kursabiedri, būs pirmizrādes skatītāju vidū. Pirmizrāde Marijas Saveiko laikmetīgās dejas izrādei „Savējā un svešā” gaidāma 14. un 15. martā Ģertrūdes ielas teātrī. Horeogrāfe vēlētos izrādi rādīt arī ārpus Rīgas, piemēram, Kuldīgā vai Daugavpilī.  

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis Laikmetīgās mākslas centra "Kim?" izpilddirektori Evitu Gozi, mākslinieku Indriķi Ğelzi un Rīgas Investīciju un tūrisma aģentūras direktoru Fredi Bikovu, lai ieskicētu vairākas jaunas iniciatīvas Rīgas mākslas dzīvē. Tās sāksies šovasar un varbūt izvērtīsies par tradīciju.   

Savienot šķietami nesavienojamas pasaules – mikoloģiju un laikmetīgo deju – aicina jauna izrāde „Micēliju tīklā”. Tās veidotāji – māksliniece Elīna Valdmane, horeogrāfe Agate Bankava, dejotāji Agnese Bordjukova un Mārtiņš Anžarovskis, kā arī bundzinieks Rinalds Maksimovs – aicina domāt sēņu lomu simbiozē un jaunu ekosistēmu radīšanā un aizdomāties par mūsu pašu spēju ieklausīties, sadarboties un pamanīt sakarības. Biedrības „LAUKUU” un Pārdaugavas kultūras apvienības rīkotā izrāde „Micēliju tīklā” notiks 22. februāra vakarā Imantas kultūras centrā Rīgā.

Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu tā, lai viss process būtu balstīts uz demokrātiskiem principiem? Ko nozīmē pašiem izlemt – kādu mākslu un māksliniekus vēlamies redzēt un kāpēc? Un galu galā – kā mākslinieks var veicināt kopienas veidošanos? Kultūras rondo uz šiem jautājumiem atbild konferences „Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu? Demokrātijas principi mākslas finansēšanā, pasūtīšanā un sabiedrības iesaistē” rīkotāji un dalībnieki. Sarunājas aktieris, tehnoloģiju entuziasts, mākslas pasūtītājs, kuldīdznieks Jurģis Spulenieks, konferences projekta vadītāja, Latvijas Jaunā teātra institūta mākslinieciskā vadītāja Santa Remere, kāzu dekorēšanas uzņēmuma "Plīvurpuķe" vadītāja, Kuldīgas kopienas mākslas pasūtītāja Ieva Štro un konferences vieslektors Daniels Valtuenja (Daniel Valtueña) no Madrides. 22. februārī Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā notiks starptautiska konference “Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu? Demokrātijas principi mākslas finansēšanā, pasūtīšanā un sabiedrības iesaistē”, ko rīko biedrība "Latvijas Jaunā teātra institūts" sadarbībā ar projekta “DemArt” starptautiskajiem partneriem, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūtu un Latvijas Kultūras akadēmiju. Konferencē, kas veltīta mākslas pasūtīšanas un finansēšanas prakšu demokratizēšanai, dalībnieki tiks iepazīstināti ar īpaši pašvaldībām un kultūras organizācijām izstrādātu rokasgrāmatu efektīvākai kopienu iesaistīšanai mākslas pasūtīšanas procesā, kas būs pieejama gan angļu, gan latviešu valodā. Konferences dalībnieki varēs iegūt rokasgrāmatu bez maksas.

Stikls ir intriģējošs materiāls – vienlaikus trausls un smags, vēss un karsts, robusts un vijīgs. Ar savu daudzveidību tas apbūris māksliniekus visā pasaulē, kuri atrod arvien jaunus veidus, kā stiklu apstrādāt, locīt, piesūcināt, slāņot, ar to gleznot... Stikla uznāciens Baltijas laikmetīgajā mākslā pašlaik skatāms Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur tikko durvis vērusi Baltijas valstu aktīvāko nozares mākslinieku izstāde “Slāņi”. “Šī izstāde tiešām parāda, ka stikla mākslā robežu nav,” Tā saka Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska, pirmos skatītājus sagaidot jau muzeja vestibilā. Iemesls tam ir līdzās esošais Kārļa Bogustova darbs “Stikls un skeitbords” no metāla un kausēta slāņotā stikla, kas ievada jauno stikla mākslas izstādi. Bogustovs ir arī skeitbordistu iecienītās stikla rampas pie Nacionālā mākslas muzeja autors. Bet izstāde “Slāņi” nav veltīta funkcionāliem stikla objektiem, kā nereti esam raduši domāt par stiklu – te nav ne vāžu, ne bļodu vai lustru, bet gan monumentāli, trausli un jēdzieniski blīvi laikmetīgās mākslas darbi, kas parāda Baltijas stikla mākslas daudzveidīgo ainavu. Tāpēc arī izstādes nosaukums ir “Slāņi”, paskaidro kuratores un mākslinieces Bārbala Gulbe un Marta Ģibiete. Izstādes iecere izauga no Eiropas Stikla mākslas festivāla Polijā 2022.gadā, kur akcents bija tieši uz Baltijas valstu stikla mākslu. Bet māksliniekus vieno daudz senāka draudzība. Kuratore un māksliniece no Lietuvas Daļa Truskaite (Dalia Truskaitė) atceras, ka divtūkstošo gadu sākumā Lietuvā tapa izstāde “Vitrum Balticum”, kas vēlāk izauga par festivālu; bijušas ceļojošas Baltijas mākslinieku izstādes. Baltijas mūsdienu stikla izstāde „Slāņi” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs skatāma līdz 18.maijam.

Lietuvas Nacionālā Mākslas muzeja filiālē Radvilas pils mākslas muzejā Viļņā vēl līdz 23. februārim skatāmā izstāde "NSRD: Informācija par transformētu situāciju". Aptaujājot izstādes apmeklētājus, ieklausoties kuratoru un izstādē uzaicināto šolaiku mākslinieku stāstījumā, noskaidrojam, kuras no NSRD jeb 80. gados dibinātās „Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas” idejām turpina iedvesmot. Interneta vietnē LSM.lv Viļņas izstādes recenzijā, pati, būdama nebijušo sajūtu restaurācijas savaldzināta māksliniece, Gundega Evelone raksta, ka “precīzi definēt un iezīmēt "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas" ietekmes robežas, visticamāk, nebūs iespējams nekad. Skaidrs ir tikai aktīvās darbības laiks – septiņdesmito gadu beigas, astoņdesmitie un atslēgas personas – Juris Boiko un Hardijs Lediņš, kas pulcēja ar sevi līdzīgi domājošos, kā arī tas, ka NSRD ir bijis un turpina būt nozīmīgs fenomens. Tā daudzveidīgo izpausmju dēļ – apvienība strādājusi teju ikvienā mākslas jomā, tā skaitā kultūras teorijās – un skaidrības un visu analizējošā prāta labad gribētos NSRD pasludināt par atsevišķu mākslas virzienu, vai vismaz postmodernisma atzaru, taču tas būtu pretrunā ar viņu izstrādāto "Aptuvenās mākslas manifestu". Māksliniece atzīmē arī, ka Viļņā skatāmā izstāde ir plašākā kāda jebkad tikusi sarīkota par  leģendāro apvienību, un tā nu sanāk, ka uz Radvilu pils mākslas muzeju, atkal citēšu, “no visa reģiona plūst īpatnējās NSRD radītās laiktelpas apmeklētāji”. Tā ir un viņu vidū arī es, Anda Buševica, un šai raidījumā, aptaujājot izstādes apmeklētājus, ieklausoties kuratoru un mākslinieku stāstījumā, mēģināšu nojaust,  kuras no  NSRD idejām joprojām turpina “transformēt situāciju”. Mani sarunbiedri šai raidījumā: mākslinieks Kaspars Groševs, izstādes kuratores Māra Traumane un Māra Žeikare. Izstāde "NSRD: Informācija par transformētu situāciju" tapusi sadarbojoties Latvijas Laikmetīgās mākslas centram ar Lietuvas Nacionālo mākslas muzeju. Un Māra Žeikare sarunas iesākumā norāda uz to, ka Laikmetīgās mākslas centra krājumā atrodas Hardija Lediņa arhīvs, kas kalpojis par impulsu jau vairākām izstādēm un mākslas akcijām. Īpaši vērienīgi tās  notika pirms desmit gadiem, kad, sākotnēji puspajokam, reaģējot uz kultūras stratēģiju gadu nodēvēt kāda dižgara vārdā,  Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs 2015. gadu pasludināja par Hardija Lediņa gadu, atkārtojot viņa mākslas performances, sarīkojot Jura Boiko instalāciju  izstādi Nacionālajā Mākslas muzejā. Iznāca arī Māras Žeikares un Ievas Astahovskas 500 lapaspušu biezā NSRD darbībai veltītā grāmata. Un to var sajust arī Viļņas izstādē, ka Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas stāsts šo gadu laikā jau ir nopulējies, un tomēr arī šādu izstāžu rīkošana ir veids kā turpināt NSRD arhīva apzināšanu. 

Atmiņu un iedomu telpas dominē nupat atklātajās divās izstādēs Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Annas Ceipes personālizstāde ar nosaukumu „Atmiņaines plūdmaņas” ir mākslinieces pirmā personālizstāde "Kim?" telpās, savukārt Anna Malicka pēc Londonā pavadītā gada ar azartisku prieku radījusi izstādi „Pūra lāde (((pure lady)))”. "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā vispirms iepazīsimies ar mākslinieci Annu Ceipi un viņas darbiem, kas izkārtoti divās telpās, un tos vieno nosaukums „Atmiņaines plūdmaņas”. Tas ir stāsts par atmiņu ainavām. Annai Ceipei, kura savu vārdu vietējā mākslas vidē jau nostiprinājusi, pērn sarīkotas izstādes arī Briselē un Tallinā, šī ir pirmā lielā personālizstāde "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā. Izstādes kuratore Zane Onckule atgādina gan par iepriekšēju sadarbību ar Annu,  gan raksturo jaunāko izstādi. Atmiņas ir bieži izmantots motīvs mākslinieku darbos, Annas Ceipes izstādē atmiņu ainava, atmiņu aina ir poētiski melanholiska. Anna Malicka ir jaunā māksliniece, kurai tīk eksperimentēt un aizrautība ir visprecīzākais vārds, kas raksturo viņu. Kopā ar mākslinieci un  arī kuratori esam apsēdušās izstādes daļā, kurā vērojams videodarbs. Tas ir 14 minūšu gars, un Anna Malicka uzsver, ka tas ir kolektīvs darbs, jo sadarbojusies ar savām draudzenēm māksliniecēm. Uzzinu arī, ka abas Annas ir kolēģes un draudzenes. Vēlāk Anna rāda arī smalkus izšuvumus, kurus radījusi pati un tas ir laikietilpīgs darbs, savukārt citi - ātri izveidojami arī ar plēstu tehniku. Annas Ceipes un Anna Malickas personālizstādes "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā skatāmas līdz 23.martam.

No 24 nominantiem izraudzīti astoņi "Purvīša balvas 2025" kandidāti. Uz "Purvīša balvu 2025" kandidēs Indriķis Ģelzis, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Luīze Rukšāne, Krišs Salmanis, Elza Sīle, Paula Zvane. Kultūras rondo diskutējam ar mākslas ekspertēm, kas izraudzījās "Purvīša balvas" nominantus. Studijā Arta Vārpa, Purvīša balvas 2023.–2024. gada ekspertu darba grupas vadītāja, LNMM Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja, Antra Priede, mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā, un Katrīna Jaunupe, fonda "Mākslai vajag telpu" vadītāja. Vienlaikus ar ziņu par balvas kandidātiem, izskanēja arī paziņojums, ka "Purvīša balvas" mākslā organizētāji noslēdz 18 gadus ilgo sadarbību ar Jāni Zuzānu un uzņēmumu SIA "Alfor". Un gandrīz vienlaikus saņēmām arī ziņu no Kultūras ministrijas, ka pirmā nacionālas nozīmes vizuālās mākslas balva tiks pasniegta 2026. gadā. Janvārī darbu sākusi balvas vizuālajā mākslā žūrija, kas gada gaitā izvērtēs nozīmīgākos notikumus Latvijas mākslā. Pirmā gada balvas mākslā pasniegšanas ceremonija notiks 2026. gada februārī, un tiks piešķirti desmit apbalvojumi par izciliem sasniegumiem nozarē. Savukārt "Purvīša balvas" neatkarīgo ekspertu darba grupa noslēgusi divus gadus ilgu darba posmu un, izvērtējot visus fināla atlasei nominētos 24 māksliniekus / mākslinieku grupas, kuru radošais sniegums atzīts kā nozīmīgs notikums Latvijas vizuālās mākslas ainā laikposmā no 2023. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim, nosaukusi šādus Purvīša balvas 2025 kandidātus: Indriķis Ģelzis par personālizstādi "Ūdeņaina dienas actiņa" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (25.08.–08.10.2023.) Romāns Korovins par personālizstādi "Nomirsim kopā" Rotko muzejā Daugavpilī (01.03.–19.05.2024.) Ieva Kraule-Kūna par personālizstādi "Rīma" galerijā "427" (27.09.–03.11.2024.) Inga Meldere un Luīze Nežberte par izstādi "Saulstāves" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (21.09.–01.11.2024.) Luīze Rukšāne par personālizstādi "Locījuma vietas" izstāžu zālē "TUR_telpa" (19.01.–17.02.2024.) Krišs Salmanis par personālizstādi "Rūgts" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (05.05.–11.06.2023.) Elza Sīle par personālizstādi "Zaķīšu pirtiņa / bailes un trīsas" izstāžu zālē "Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa" (07.09.–27.10.2024.) Paula Zvane par personālizstādi "Neredzams" galerijā "LOOK!" (02.–24.02.2024.) Balvas kandidātu darbu izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē būs skatāma no 12. aprīļa līdz 8. jūnijam. "Purvīša balvas 2025" laureāts tiks paziņots 23. maijā.  

Pētījumi rāda, ka katrs trešais skolēns Latvijā ir saskāries ar mobingu jeb apcelšanu, izsmiešanu un vardarbību no vienaudžu puses. Siguldas koncertzālē „Baltais flīģelis” 14. decembrī būs skatāma šai tēmai veltīta laikmetīgās dejas izrāde, kur par mobingu kustību valodā runās paši skolēni – Ādažu novada Mākslu skolas Deju nodaļas audzēkņi. Izrādi kopā ar jaunajiem dejotājiem veidojusi horeogrāfe Karīna Lapšina, režisors Emīls Alps un trīs mūziķi, kas izrādē arī paši būs uz skatuves. Horeogrāfe un Deju nodaļas pedagoģe Karīna Lapšina ar apmēram 20 bērniem skolas deju zālē atkārto izrādes kustības. Pagājis pusgads kopš pirmizrādes un šis tas piemirsies, bet var redzēt, ka dejotāji ar lielu patiku atkal iejūtas izrādes tēlos. Laikmetīgās dejas izrāde „Tas viss dzīvo mūsos” savulaik tapa kā dejas nodaļas gada noslēguma koncerts un guva tik lielu atsaucību, ka 14.decembra vakarā to varēs redzēt atkal – šoreiz Siguldā. Izrādē piedalās apmēram 20 dejotāju no trešās līdz astotajai klasei un skan dzīvā mūzika, ko radījis čellists Tomass Ančs, pianiste Marta Balode un bundzinieks Ernests Ervīns Dovgāns. Izrādes režisors ir Emīls Alps, kurš līdz šim darbojies kino jomā un ar dejas valodu strādā pirmoreiz, bet ar horeogrāfi Karīnu Lapšinu savulaik sastrādājies kinorežisora Roberta Vanaga diplomdarba filmā „Ziemeļpols”.

Kad pieņemts nākamā gada valsts budžets, varam lēnām mēģināt saprast, ko tas nozīmēs kultūras nozarē. Šoreiz par Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un nacionālo balvu vizuālajā mākslā. Izstāžu zāles „Arsenāls” pārbūve un rekonstrukcija, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja ieceres tālākvirzība, dažādo balvu klātesamība nozarē – pieturas punkti, izvaicājot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci.  

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis divus Artūrus: dzejnieku Artūru Punti no apvienības "Orbīta" un Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas projektu vadītāju, mākslinieku Artūru Virtmani, lai runātu par apvienības "Orbīta" izstādi "Skatuves darbi", kas līdz 29. decembrim būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Ko šī izstāde piedāvā? Vai mainījies mākslas telpas kurss, kopš Rīgas Mākslas telpa kļuvusi par Rīgas Laikmetīgās mākslas telpu? Par to raidījumā. *** No šī gada 8. novembra līdz 29. decembrim Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Lielajā zālē skatāma apvienības "Orbīta" izstāde "Skatuves darbi".  Valmieras apkārtnē uz mazpilsētu un ciemu kultūras namu skatuvēm skalda malku, smalcina zarus, griež matus… Respektīvi, notiek tas, kas parasti uz skatuves nenotiek, – pilnīgi ikdienišķas, praktiskas darbības, sadzīves pakalpojumi, ko nereti piedāvā uz sludinājumu dēļiem vai vietējā presē. Iemūžinātas video, šīs dokumentālās akcijas tiek paralēli projicētas uz vairākiem ekrāniem-aizkariem, bet to skaņu celiņi pārklājas, radot negaidītu mijiedarbību ansambli.  Pēdējo gadu gaitā "Orbīta" daļēji pārcēlusi savu aktivitāšu centru no Rīgas uz Strenčiem. Tur notiek meistarklases un izstādes, tiek pētīts kopējais kultūras konteksts. Daudzekrānu mediju instalācija "Skatuves darbi" turpina šo vektoru, ļaujot "perifērijas" skatuvēm atrast sev vietu galvaspilsētā, organizējot savdabīgu to pārstāvniecību Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā.  "Orbīta" ir dzejnieku un multimediju mākslinieku apvienība no Latvijas, dibināta 1999. gadā. Tās dalībnieki ir Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs un Sergejs Timofejevs. Savā darbībā “Orbīta” balstās teksta, skaņas un attēla sintēzē un mijiedarbībā. Lai arī teksta klātesamība nav obligāts nosacījums, nereti par darbu radīšanas impulsu kalpo pašu autoru dzejas teksti. 

„Iztēle ir pretošanās forma,” saka portugāļu ilustrators Andrē Letrija (André Letria). „Tā pasargā mūsu spēju domāt pašiem.” Letrijas poētiskās un visiem vecumiem domātās grāmatas augstu novērtētas gan viņa dzimtenē Portugālē, gan citviet pasaulē. Divas no tām – „Ja es būtu grāmata” un „Karš” – iznākušas arī Latvijā. Andrē Letrija nesen viesojās Rīgā, lai stāstītu par sava radošā darba aizkulisēm un atgādinātu gan lasītājiem, gan topošajiem māksliniekiem, cik liela ir iztēles nozīme laikmetā, kas vedina arvien mazāk piepūlēties domāt. Andrē Letrijam piemīt prasme atbruņot sarunbiedrus ar veselīgu pašironiju. Nedēļas nogalē Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē sanākušajiem Rīgas Grāmatu svētku dalībniekiem viņš ar humoru atklāja, kā pēc daudziem gadiem ilustratora darbā nolēmis dibināt savu izdevniecību. „Sākumā es ļāvos alkatībai,” viņš iesmējās. Proti, Letrija bija nolēmis, ka pirmā jāizdod grāmata par futbolu, jo tai šo sportu mīlošajā Portugālē vajadzētu gūt lielus panākumus. Viņš kļūdījās: prezentācijā pirms viņa iecienītās komandas „Benfica” spēles futbola fani nopirka tieši četras grāmatas. „Tās bija pārāk poētiskas,” atzina Letrija, „un es sapratu, ka neko nesaprotu par grāmatu biznesu.” Tomēr arī nākamajos izdevumos viņš nemēģināja piespēlēt masu gaumei un turpināja darīt to, kam tic visvairāk: veidot poētiskas, vizuālas grāmatas, kurās ir maz teksta un liela vieta iztēlei. „Es ticu grāmatu nākotnei,” vēlāk saka Letrija, kad tiekamies uz sarunu Latvijas Radio. „Taču tām ir kļuvis daudz grūtāk aizsniegt lasītājus. Šajā digitālajā laikmetā mēs arvien vairāk pierodam pie virspusējas informācijas, pie tā, ka nav jāpiepūlas domāt. Mēs uzņemam ziņas, nepārbaudot faktus un to izcelsmi. Manuprāt, grāmatām mūs vajadzētu izaicināt un piedāvāt lietas, par ko domāt. Tādas ir grāmatas, ko es lasu, un arī grāmatas, ko radu pats. Šis darbs ir grūts, bet sniedz gandarījumu.” Un Andrē Letrijas grāmatu izdevniecībai „Pato Lógico”, kas portugāliski nozīmē „Loģiskā pīle” un reizē spēlējas ar vārdu „patoloģisks”, ir izdevies iegūt lasītāju mīlestību ne vien dzimtenē, bet arī citviet pasaulē. „Manis radītajām grāmatām ir dažādi slāņi un tās var dzīvot garu mūžu, jo katrā vecumā mēs tajās izlasām kaut ko citu. Piemēram, par grāmatu „Karš” dažiem pircējiem un arī citu valstu izdevējiem mēdz būt šaubas – vai tā būs piemērota bērniem? Manuprāt, jā. To var lasīt arī sešus vai astoņus gadus vecs bērns. Kaut arī tā ir tumša, pesimistiska un mazliet biedējoša, tā arī bērnam var pastāstīt, kādi mēdz būt kari. Protams, mazā vecumā viņi to uztvers virspusējāk, bet šo pašu grāmatu varēs lasīt arī pēc četriem, pieciem vai sešiem gadiem. Manuprāt, to var nodot no paaudzes paaudzē, jo šo grāmatu var uztvert ļoti dažādos līmeņos, un dažus no tiem var atslēgt tikai briedumā. Spējai lasīt attēlus te ir liela nozīme.” Letrijas grāmata „Karš” pērnvasar iznāca arī latviski – izdevniecībā „Liels un mazs”, Edvīna Raupa tulkojumā. Portugālē Letrija to izdeva jau 2018. gadā, un izrādās, ka grāmatas iecerei ir vēl senāka vēsture. Šo grāmatu Andrē radījis kopā ar savu tēvu – portugāļu dzejnieku un rakstnieku Žužē Žorži Letriju. Viesojoties Latvijā, Andrē Letrija tikās ar Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 4. kursa studentiem, kam stāstīja par grāmatas „Karš” četrus gadus ilgo tapšanu, idejas attīstību, skicēm, krāsu nozīmi noskaņas radīšanā, darbu ar tekstu un tā autoru – savu tēvu, kura uzrakstītais beigās vairs neiederējās grāmatas struktūrā un bija jārada no jauna…  

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Vai zini, kāds sakars Somijas Ziemas karam pret PSRS un Laikmetīgās mākslas muzejam KIASMA Helsinkos? Deviņdesmito gadu vidū somus pārņēma milzu dusmas. Tauta mobilizējās, un pirmajās dienās tika savākti 40 000 paraksti. Tad parādījās vairāk parakstu. Somi bija sašutuši, viņiem neraksturīgi un temperamentīgi kaislības sita augstu vilni. Dusmu avots bija slavenā amerikāņu arhitekta Stīvena Holla lēmumi, būvējot jauno laikmetīgās mākslas muzeju Helsinkos ar simbolisko nosaukumu KIASMA. Pat deviņdesmito gadu sākumā, kad Somiju skāra dziļa finanšu krīze, ļaudis šo krīzi pacieta stoiski. Toreiz bija apdraudēta viņu labklājība, bet ne identitāte, kā KIASMA gadījumā. 1998. gadā, kad muzeju KIASMA atklāja, biju klāt preses konferencē, kad Stīvens Holls izstāstīja, kā viņam gāja ar lieliskās ēkas būvniecību. Vēlāk par to lasīju ievērojamā somu mākslas kritiķa un pedagoga Mikas Hanulas promocijas darbā, kas bija veltīts somu identitātes struktūrai un veidolam. Bet viss kaislību stāsts aizsākās 1992. gadā. Togad tika nolemts, ka Somijas Nacionālas galerijas sastāvā esošais muzejs Ateneum piešķirs vienu stāvu topošam laikmetīgās mākslas muzejam. Jaunā muzeja ēkas vēl nebija, bet sākās krājuma veidošana un tika radīta jauna struktūrvienība. Starp citu, tieši šādu modeli ir izvēlējusies pašreizējā Latvijas Republikas Kultūras ministrijas vadība. Pēc kāda laika tika izsludināts starptautisks konkurss par ēkas arhitektu, un viens redzams somu politiķis bija atradis asprātīgu veidu, kā ēku finansēt. Konkursā uzvarēja jau pieminētais amerikānis Stīvens Holls un tad sākās nedienas. Kad viņš prezentēja savu projektu pasūtītājiem, viņa maketā bija redzams, ka viņš vēlas par dažiem metriem pārvietot maršala Manerheima skulptūru, kura atradās topošajā būvlaukumā iepretim Somijas parlamentam. Tautas sašutums bija neizmērojams. Vai šis amerikānis vispār zina, ko somiem nozīmē maršals Manerheims?! Vai viņš zina to, ka Manerheims vadīja, organizēja somus pret PSRS pārspēku cīņās 1939. un 1940. gadā, ko vēsture pazīst kā Ziemas karu? Vai amerikānis kaut ko zina par Manerheima līniju, pie kuras pēdējā posma krievi apstājās? Vai viņš zina, ka pat zaudējot Karēliju un dažas citas teritorijas, Somija saglabāja savu valstisko neatkarību un valsts iekārtu? Stīvens Holls tajā preses konferencē vaļsirdīgi pateica, ka tikai pēc milzu trača patiesi uzzinājis par Somijas visu laiku populārākā cilvēka, maršala Manerheima nozīmi somu sabiedrībā. Viņš saprata, ka maršalu Manerheimu nedrīkst pārvietot pat dažus centimetrus. Interesanti, ka var notikt tā, ka stereotipi par kādu no tautām, ko šķietam zinām labi, izrādās virspusēji. Mūsdienu Somijā, it sevišķi, ja blakus ir tas pats milzu kaimiņš, kas mums, un par kuru mēs nezinām, kurā brīdī tas sāks uz mums velties, Somijas identitāte vairs nav tikai sauna, “Kalevala”, Sibēliuss, Ziemassvētku vecītis, Nokia un vēl daži lieliski jaukumi. Maršala Manerheima gars ir dzīvs, somu vēlme ir neatkāpties no viņa mantojuma ne par centimetru.  

No 21. septembra "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā skatāma Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstāde "Saulstāves". Raidījumā "Mākslas vingrošana" mākslas kritiķis Vilnis Vējš ar tēlnieci Luīzi Nežberti un dzejnieku Raimondu Ķirķi sarunājas par plašo atsauču klāstu šajā izstādē un par to, kāpēc nacionālais romantisms atkal ir modē. Gleznotāja Inga Meldere studējusi Latvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā un Mākslu universitātē Helsinkos, zināšanas papildinot arī Jana van Eika Akadēmijā Māstrihtā, pašlaik dzīvo un strādā Helsinkos. Savukārt tēlniece Luīze Nežberte dzīvo un strādā Vīnē, studē tēlotājmākslu Vīnes Lietišķo mākslu universitātē un vada mākslinieku izstāžu vietu "Pech". Luīze pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Abu mākslinieču veikums ir telpiska instalācija, kas aptver jaunradītus un arī Latvijā iepriekš neeksponētus darbus - skulptūras, instalācijas, zīmējumus un gleznas. Izstādē skatāms arī kolektīvs kopdarbs – telpiska smilšu instalācija jeb “pigmenta istaba”, kuras veidošanā iesaistītas mākslinieces Ieva Putniņa un Elīna Vītola.  

Leļļu teātris jubilejas sezonā atskatās uz savu vēsturi ar pirmizrādi "Leģendāra izrāde" par Tīnu Hercbergu un izstādi par leģendāro leļļu meistaru Pāvilu Šenhofu, kā arī uzdod jautājumu "Kurp doties?", rīkojot starptautisku konferenci par laikmetīgu teātri. Kultūras rondo saruna ar dramaturģi Anci Muižnieci, kura pētījusi arī Leļļu teātra vēsturi, un mākslinieci Pamelu Butāni, kura veidojusi izstādi. Raidījumā arī kāds muzikāls stāsts. Latvijas Leļļu teātris savā 80 gadu jubilejā ir izdevis jaunu albumu „Brūklenes un mellenes”, kurā skan mūzika no pēdējo desmit gadu izrādēm. Autoru vidū ir teātra mūzikas laukā gan labi pazīstami, gan pavisam jauni vārdi, bet ierakstos dzirdamas visu Leļļu teātra aktieru balsis. Ar to teātris turpina tradīciju albuma formā dokumentēt Leļļu teātra izrāžu muzikālo vēsturi. Šis albums ir ilggadējās Leļļu teātra aktrises Daces Vītolas sirdsdarbs. -- 4. oktobrī Latvijas Leļļu teātris svinēs savu 80. dzimšanas dienu, kurai par godu organizē plašu starptautisku profesionālās attīstības programmu ar vairāku ievērojamu jomas profesionāļu meistarklasēm, divu dienu konferenci, viesizrādēm un pirmizrādi. Pasākumi notiks no 1. līdz 4. oktobrim, noslēdzoties ar vērienīgām dzimšanas dienas svinībām. Par godu nozīmīgajai jubilejai tapis unikāls iestudējums pieaugušajiem – "Leģendārā izrāde", kas veidota kā cieņas apliecinājums gan izcilus panākumus sasniegušajai 1967. gada izrādei "Interlellis–67", gan tās režisorei un leļļu teātra leģendai Tīnai Hercbergai. Pirmizrāde gaidāma 2. oktobrī, informēja teātrī. Šo muzikāli izklaidējošo stāstu uz skatuves iedzīvinājuši režisori Vija Blūzma un Edgars Kaufelds, kuri turpinājuši Tīnas Hercbergas darbu leļļu teātra valodas daudzveidošanā un attīstīšanā. Dramaturģe Ance Muižniece, izzinot Latvijas Leļļu teātra vēsturi un Hercbergas radošo mantojumu, ir radījusi stāstu, kas ne tikai atklās teātra vēsturi, bet arī iedziļināsies leļļu pasaules būtībā un šī teātra aktieru darba specifikā. Jau no 5. septembrī Latvijas Leļļu teātrī aplūkojama izstāde "Pāvils Šenhofs. Dzīvie vaibsti", kas veltīta mākslinieka 100 gadu jubilejai. "Pāvils Šenhofs. Dzīvie vaibsti" piedāvā apmeklētājiem īpaši interaktīvu pieredzi, kuru radījis dizainers Klāvs Priedītis kopā ar Latvijas Leļļu teātra radošo komandu. Ekspozīcija veidota, lai uzsvērtu Šenhofa unikālo spēju radīt lelles ar nepārprotamām emocijām. Izstādes dizainā īpaši piedomāts par bērnu auditoriju, tajā izmantojot spēles elementus, kas ļaus tiem iesaistīties, padarot teātra apmeklējumu neaizmirstamu, norāda teātra pārstāvji. Otra izstāde par godu māksliniekam, "Skatuves aizskatuvē", aplūkojama Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un atklāj Pāvila Šenhofa daudzpusīgo radošo darbību ārpus teātra nozares.

Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz pat novembra vidum skatāma Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstāde “Saulstāves”. Tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Inga Meldere ir gleznotāja, mākslas restauratore, viņa apvieno laikmetus, liekot attēlu uz attēla savos darbos. Inga Meldere dzīvo Somijā, Luīze Nežberte vada mākslas telpu Vīnē. Kāda ir mākslinieku dzīve globālajā laikmetā? Gleznotāja Inga Meldere dzīvo un strādā Helsinkos. Studējusi Latvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā un Mākslu universitātē Helsinkos, zināšanas papildinot arī Jana van Eika Akadēmijā Māstrihtā. Par nesen atvērto izstādi “Kim?” Laikmetīgās mākslas centrā viņa sarunā teiks, ka tā aptver visas viņas interešu jomas mākslā, tā ir attēlu miksēšana, glezniecība uz drukas, glezniecība uz papīra, glezniecība uz audekla. Viena no mākslinieces interešu jomām ir ar dabīgo krāsu ieguves metodēm saistītu darbnīcu vadīšana. Savukārt tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Luīze Nežberte dzīvo un strādā Vīnē, Austrijā. Pašlaik studē tēlotājmākslu Vīnes Lietišķo mākslu universitātē un vada mākslinieku izstāžu vietu "Pech". Abas mākslinieces par būtisko savos meklējumos mākslā uzsver saikņu veidošanu un sakarību pamanīšanu. Bet abu biogrāfijā var pamanīt, ka mākslinieces šai izstādē izvēlējušās uzsvērt savu sakņotību Latvijas kultūrvēsturē, tomēr viņu dzīve norit aiz valsts robežām. Abas mākslinieces vecuma ziņā šķir apmēram 20 gadi - vesela paaudze. Inga Meldere šobrīd jau ir starptautiski atzīta māksliniece, Latvijā pirms gada viņas darbs bija skatāms Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, izstādē “Tikai Neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā”, taču viņas mākslinieces dzīve ir ļoti rosīga – Tallinnā, Helsinkos, jau pieminētajā Pech galerijā Vīnē. Luīze Nežberte Kim? Laikmetīgās mākslas centrā rāda sauļoto stabu, kolonnas jau ieņēmušas savu vietu, pārveidojot izstāžu telpu. Sarunā Luīze saka, ka augstu vērtē sadarbības momentu. Gan šīs izstādes tapšanā, sadarbībā ar Ingu Melderi, taču arī kādā plašākā mākslas kontekstā. Līdzās darbiem, viņa izstādei radījusi arī zīnu, izdevumu, kurā izlasāmi latviešu arhitekta un etnogrāfa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa, mūsdienu lietuviešu mākslinieka  Antana Gerlika, amerikāņu performanču mākslinieka Andrea Freizera citāti. Uz vāka Raimonda Ķirķa sacerēts “Rokraksts par satikšanos ar laiku”, kurā dzejnieks iejuties kāda 18. gadsimta brāļu draudžu kustības dalībnieka pasaules uzskatā, viņa acīm skatot 21. gadsimta Rīgu. Luīze Nežberte ir jauna māksliniece, Rīgā viņas darbi bija skatāmi pirms gada galerijā “427”. Internetā saglabātās izstādes “Clump Spirit” fotogrāfijas rāda uz visām pusēm izspūrušas konstrukcijas, izstādes aprakstā pieminēta vernikulārā arhitektūra.

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā līdz 27. oktobrim skatāma apjomīga postapokaliptiskas pārdomas raisoša Elzas Sīles personālizstāde “Zaķīšu pirtiņa / bailes un trīsas”. Saruna ar Elzu Sīli Kultūras rondo par to, kā sasaistīt glezniecības domāšanā dažādus materiālus un to vai mums kā civilizācijai vispār vēl ir kāda cerība. "Iztēlojieties pasauli pēc globālas katastrofas, kurā jūs esat viens no nedaudzajiem izdzīvojušajiem. Ir pazudusi gandrīz visa tehnoloģija, saglabājusies tikai neliela daļa zināšanu un darba rīku, taču atgriezušās bailes dabas varenības priekšā. Tomēr cilvēks ir nolēmis cerēt un vēlas izpaust šo jaunatklāto cerību kādā fiziskā formā – bet kā tā varētu izskatīties?" teikts izstādes aprakstā. Ierakstā uzklausām Rīgas mākslas telpas māksliniecisko vadītāju Arturu Virtmani. Mākslinieces Elzas Sīles izstāde “Zaķīšu pirtiņa / bailes un trīsas” veidota kā instalācija-labirints, kas sastāv no vairāk nekā 200 elementiem, nosedzot 1500 m² lielu platību. Māksliniece sniedz savu redzējumu par to, kas un kādā veidā no pastāvošā kultūras mantojuma parādītos cilvēku pašdarinātajos objektos un vidēs. Elza Sīle dzīvo un savu mākslu rada Šveicē.

Latvijas Kultūras akadēmija sadarbībā ar izdevniecību “Neputns” laidusi klajā grāmatu “Spriedzes lauki. Skatuves mākslas tulkojumu antoloģija”. Par tekstu izvēli no teorētiskiem līdz personiskiem vēstījumiem un skatuves mākslas ekspertu iesaistīšanu procesā Kultūras rondo pārrunājam ar grāmatas veidotājiem, studijā ir Evarts Melnalksnis, Kristīne Freiberga un Dārta Ceriņa. Grāmata tapusi kā atbilde uz nepieciešamību pētīt, izprast un skaidrot parādības, kas kopš 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimtā ir novērojamas pasaulē, un nepārprotami ietekmē mūsdienu Latvijas teātri.  Izdevumā vienkopus izlasāmas teorijas, personīgi pārspriedumi un ierosinājumi domāšanai par laikmetīgās skatuves mākslas praksēm. Antoloģijā iekļauti divdesmit trīs autoru, kā Hansa Tīsa Lēmana, Ērikas Fišeres-Lihtes, Tima Etčelsa, Milo Rau, Klēras Bišofas u. c. teksti un to fragmenti.

Mākslai ir jābūt sabiedrības dzīves daļai – par to ir pārliecināti divpadsmitā starptautiskā laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāla „Re Rīga!” rīkotāji, konsekventi veidojot programmu ar izrādēm galvaspilsētas ielās, kur ar cirka mākslu nejauši var sastapties ikviens garāmgājējs. Festivāls šonedēļ Vērmanes dārzā un Rīgas Cirkā pulcēs māksliniekus no vairāk nekā 10 valstīm, un dalībnieku vidū arvien vairāk sevi piesaka arī Baltijas valstu laikmetīgā cirka profesionāļi. Laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivālu „Re Rīga”, kā ierasts, papildinās arī meistarklases, sarunas un radošās darbnīcas, tai skaitā pēc publikas pieprasījuma jau otro gadu – nodarbības kritiķiem par to, kā rakstīt par cirku. Bet, strādājot pie vietējās cirka kopienas stiprināšanas ilgtermiņā, festivālu turpinās radošā laboratorija, kurā franču mākslinieki „Defracto” strādās ar vietējo komandu, kas veidos Rīgas Cirka Ziemassvētku izrādi.

Laikmetīgā deja šajā nedēļā dzīvos Mazsalacas pilsētas bibliotēkas Filozofu lapenē un dejas kritiķes Intas Balodes "Braslavas Kalniņos". Par biedrības "LAUKKU" aktivitātēm un gaidāmajiem "Ražas svētkiem" saruna Kultūras rondo. Stāsta horeogrāfe Agate Bankava, dejas kritiķe Inta Balode un Naģežda Barišņikova. 16.augustā Mazsalacā un Braslavas pagastā norisināsies jau pagājušā gadā aizsāktais mini festivāls “Ražas svētki”, kuru organizē biedrība “LAUKKU”. Šogad mini festivāla “Ražas svētki” ietvaros jebkurš draudzīgā kopābūšānā varēs piedzīvot gan dejas jaundarba pirmizrādi, gan jaunus dejas talantus, gan arī žonglēšanu ar saldējumu un pašu saldējumu no Latvijas lauku labumiem. “Ražas svētkus” noslēgs vizuālās mākslas izstādes atklāšana lauku ainavā.  Festivāla programmā iekļauta: izrāde “Barišņikovi dejo”, kurā atraktīvā veidā būs iespēja iepazīt Barišņikovu ģimeni, kurā aug pieci bērni (vecumā no 6 līdz 23 gadiem), Latvijas dejas vēsturē nozīmīgus faktus un dejas nosacīto dalījumu četros žanros. dejas darbizrāde “Nu un”, ko piedāvā laikmetīgās dejas dejotājas Kate Kaparkalēja un Terēze Zabarovska. Performance “Clymsy Archer” (Neveiklais strēlnieks). “Clymsy Archer” ir laikmetīgās dejas mākslinieka Artura Muskara pseidonīms. “Clymsy Archer” ir ilgi lolots mākslinieka sapnis, kurā jaunietis, kas izaudzis vecāku zemnieku saimniecībā vēlās iesākto turpināt un apvienot ar otru savu aizraušanos un degsmi - dejas un performances mākslas praksi. vizuālās mākslas izstāde “Patvertne-krātuve”.

Mākslinieka Ata Jākobsona izpētes centrā ir saskaņas meklēšana ar dabas ritmiem, vides apziņu un savu iekšējo balsi. Kultūras rondo par  izstādi  ”Debesu ķermeņi”, kuru viņš radījis, iedvesmojoties no dabā sastopamo frekvenču viļņu plūsmas novērojumu paraugiem, saruna ar ar Ati Jākobsonu un kuratori Annu Vilīti. Līdz 25. augustam izstāžu zālē "Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa" būs apskatāma Ata Jākobsona personālizstāde "Debess ķermeņi". Brūkot vecajai pasaulei un veļoties nospiedošai satraucošu ziņu lavīnai, daudzi no mums ir attapušies personīga nemiera, izsīkuma un disharmonijas ielenkumā. Mūsu maņas ir pieskaņojušās baiļpilnām tumsas sfērām. Tomēr, kā indivīdiem, mums piemīt spēja izvēlēties tās frekvences, ar kurām sinhronizējamies, tādējādi pievēršoties eksistences cerīgākajām šķautnēm un rotājot savas orbītas ar gaismu un cerību. Smalkā pasaules mikro un makro procesu saspēle atspoguļo fundamentālo saikni starp visām būtnēm. Mūsu iekšējie procesi ietekmē plašākus procesus. Būtiski apzināties, ka mūsu iekšējā disharmonija atbalsojas uz āru, ietekmējot gan kopienas, gan ekoloģisko īstenību. Ar vērīgu introspekciju un apzinātu pievēršanos konkrētajam mirklim varam attīstīt dziļāku saikni paši ar sevi un tiem neredzamajiem spēkiem, kas ietekmē mūsu realitāti. Šī apzinātā klātbūtne ļauj mums sajust esības smalkās nianses un virzīties savā ceļā skaidri un mērķtiecīgi.    Izstādē "Debess ķermeņi"* Atis Jākobsons apskata mūsu attiecības ar pasauli vibrāciju enerģijas līmenī un to novērojamajās izpausmes dabā, pievēršoties to fundamentālajai ietekmei uz cilvēka apziņu.  -- *Izstādes nosaukumu – angliski “Heaven's Bodies” – iedvesmojuši vārdi no Bjorkas dziesmas "Cosmogony" [Kosmogonija]. Šajā dziesmā māksliniece pārstāsta visuma radīšanas stāstus.

No 13. jūlija līdz 24. augustam norisināsies astoņpadsmitais mākslas festivāls "Cēsis" ar mūziku, teātri un laikmetīgo mākslu. Kultūras rondo saruna ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktori Indru Lūkinu. Viņa ir arī viena no Cēsu mākslas festivāla mūzikas programmas veidotājām. Runājam gan par Vāgneru Cēsu mākslas festivāla programmā, gan par orķestra tuvākajiem vasaras plāniem, gan Lielās ģildes rekonstrukciju, gan LNSO vasarnīcu Latgales vēstniecībā „Gors”. No 13. jūlija līdz 24. augustam norisināsies astoņpadsmitais mākslas festivāls "Cēsis". Festivālu atklās izstāde "Sava pasaule. No neesoša muzeja krājumiem" Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā. Izstādē varēs apskatīt „Mazo pārvietojamo Triumfa arku” un daudzus citus darbus, kas glabājas Pulka ielas krātuvē. Izstādes tapšanas laikā Cēsīs tikāmies ar kuratori Astrīdu Roguli. Tās ekspozīcijā būs apskatāmi vienpadsmit mākslinieku darbi no topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma. Tās pašas dienas vakarā apmeklētājiem būs iespēja baudīt arī pianista Matīsa Žilinska džeza trio priekšnesumu. Savukārt festivāla īpašais muzikālais notikums – Riharda Vāgnera operu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" noslēdzošās operas "Dievu mijkrēslis" koncertatskaņojums. Diriģenta Tarmo Peltokoski virsvadībā tas izskanēs spožu, pasaulē atzītu opersolistu, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) un Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāju izpildījumā. Cēsu Laikmetīgās mākslas centra apmeklētājiem tiks piedāvāts iepazīties ar topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā iekļautajiem darbiem. No 13. jūlija izstāde "Sava pasaule. No neesoša muzeja krājuma" eksponēs darbus, ko radījuši Latvijā zināmi mākslinieki: Miks Mitrēvics, Krišs Salmanis, Raitis Šmits, Rasa Šmite, Ojārs Pētersons, Armands Zelčs, Mārtiņš Ratniks, "Famous FIVE F5" (Līga Marcinkeviča, Mārtiņš Ratniks, Ieva Rubeze), kā arī izcilais serbu konceptuālās mākslas pionieris Braco Dimitrijevičs.    

Tartu laikmetīgās mākslas galerija „Kogo” no Igaunijas kļuvusi par oficiālo pārstāvi nu jau trim latviešu māksliniecēm – Elīnai Vītolai un Līgai Spundei nesen pievienojusies arī Sabīne Vernere. Šo notikumu izmantojām kā iespēju tuvāk iepazīties ar „Kogo” galeriju un noskaidrot, kā tā veido attiecības ar māksliniekiem, kāda var būt galerijas nozīme mākslinieka karjeras attīstībā un starptautiskajā pārstāvniecībā un kāpēc Igaunijā laikmetīgās mākslas galerijām pašlaik ir vieglāk izplest spārnus nekā pie mums. Uz mākslinieces Sabīnes Verneres studiju Alberta ielā Rīgā ved noskretušas, bet šarmantas kalpotāju kāpnes – vietām trūkst margu, no sienām nolupusi krāsa, bet visos stāvos durvis apgleznotas košās krāsās, radot sajūtu par veselu mākslinieku kopienu. „Nē, es esmu vienīgā, kas lieto šo kāpņutelpu, pārējiem dzīvokļiem tās droši vien ir virtuves durvis. Kāpēc tās ir tā apkrāsotas? Jo te jau no 80.gadiem ir mākslinieku darbnīca. Savulaik šos bēniņus atrada [Normunds] Brasliņš un [Valdis] Krēsliņš un iekārtoja te darbnīcu.” Verneres darbnīcā esmu tādēļ, ka tieši tobrīd tur viesojas Igaunijas galerijas „Kogo” komanda, lai tuvāk iepazītu viņas darbus. „Kogo” galerija ir dibināta 2018.gadā un jau no pirmsākumiem koncentrējas ne vien uz Igaunijas, bet uz visas Baltijas māksliniekiem. To vada Līna Rausa (Liina Raus). „Mēs izvēlamies māksliniekus, kuros redzam labu attīstības potenciālu un varam augt kopā ar viņiem. Un mums ir svarīgi, lai šie mākslinieki piestāv mūsu galerijas zīmolam un vērtībām. Caur viņu mākslu mēs stāstām arī par to, kas esam mēs. Jo labāk veicas mūsu māksliniekiem, jo labāk iet arī galerijai. „Kogo” var piedāvāt starptautisko redzamību – mums ir veicies, ka esam spējuši iegūt diezgan labu starptautisko reputāciju.” „Kogo” galerija pašlaik pārstāv astoņus jaunos māksliniekus – piecus no Igaunijas un trīs no Latvijas. Kontaktus ar Latvijas māksliniekiem un galerijām palīdz veidot arī kuratore no Latvijas Šelda Puķīte, kura agrāk strādājusi arī Latvijas mākslas institūcijās, bet nu jau ilgāku laiku viņas dzīve ir saistīta ar Igauniju. Un jau trīs gadus viņa ir „Kogo” galerijas komandā.    

No 14. jūnijā izstāžu zāles “Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa” Intro zālē būs apskatāma Madaras Gruntmanes personālizstāde “Klusumā: Dzērājmeitiņa”. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes autori Madaru Gruntmani, kuru līdz šim pazinām kā dzejnieci. Ko nozīmē piedzīvot vardarbību? Kā dzeja var kļūt par dziedināšanas līdzekli? Šī līdz kaulam patiesā instalācija, kuras kuratore ir Korina L. Apostola (Amsterdamas Universitāte), aicina skatītājus iedziļināties sarežģītajā mīlestības un vardarbības mijiedarbībā. Izstādes centrā ir mākslinieces videodarbs, kurā savijas stāsts par atklātu un noklusētu vardarbību uz skarbu, neauglīgu ainavu fona, kuras caurstrāvo maģiska un vizuāli pārliecinoša noskaņa. "Man nav bijis mērķis tikt no viņas vaļā. Tas ir tāpat, kā nogriezt sev roku. Viņa ir ar mani visu laiku," tā par krājumu "Dzērājmeitiņa" (2018), kas tagad pārtapis arī izstāde, saka Mdara Gruntmane. Drīzumā krājums "Dzērājmeitiņa" iznāks arī Londonā angļu valodā. “Dzērājmeitiņa” ir izaicinājums tradicionālajam stāstījumam, radot valodu, kas runā par vardarbību, neakcentējot stereotipus un neradot papildu kaitējumu. M. Gruntmanes darbs rosina pieredzēt empātijas un dziļas izziņas diskursu, mudinot izprast vardarbības skarto cilvēku izturību un cilvēcību, neatkarīgi no tā vai pieredzēta autoritāra apspiešana, vai ciešanas ģimenē. Madara Gruntmane un Rīgas Laikmetīgā mākslas telpa aicina skatītājus pieredzēt šo mākslas darbu, kas sola ne vien konfrontēt, bet arī dziedināt un iedvesmot, ļauties pārdomām par cilvēciskās būtības esenci personīgu un kopīgu pārbaudījumu kontekstā. Raksturojot mediju izvēli, lai runātu par sev sāpīgām tēmām, Madara Gruntmane norāda, ka tā ir instialācija apvienota video darbu, kas ietver vizualitāti un dzeju. Angliski to dēvē "poetry video", latviski tā būtu dzejfilma, bet līdz ar to vairāk asociējas ar kino, kas nebūtu precīzi. Video ieskauj instalācija. Kas savulaik pamudināja uzrakstīt "Dzērājmeitiņu"? "Vardarbīgas attiecības. Es joprojām uzskatu, ka par to ir jārunā, jāmēģina to dziedināt. Jāiedrošina jaunieši, ka par to drīkst runāt," norāda Madara Gruntmane. "Tajā brīdī, kad es tiekos ar jauniešiem, es vienmēr pieminu to, ja ar tevi notiek kaut kas tāds, ko tu negribi, tev jāatrod kāda atbalsta persona, pie kuras tu vari vērsties. Ir vairāki aspekti. Esmu saņēmusi arī jautājumus, vai tu raksti, lai sevi kaut kā izdziedētu. Vienmēr esmu teikusi - nē. Ja nu vienīgi kaut kādā veidā zemapziņā. Mans galvenais virmērķis ir runāt par šiem jautājumiem un darīt visu iespējamo, lai to mazinātu." Izstāde būs apskatāma līdz 14. jūlijam.

Par Kim? Laikmetīgās mākslas centra plāniem jaunajās Hanzas ielas telpās un vasaras ciklu "Jauna adrese: ĒDENE" Kultūras rondo pārrunājam ar centra pārstāvēm – kuratori, programmas direktori Zani Onckuli un vienu no jaunās izstādes kuratorēm Žaneti Liekīti. Svinot 15 pastāvēšanas gadus, "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrs nāk klajā ar vērienīgu starptautisku laikmetīgās mākslas festivālu Rīgā. Festivāls norisināsies no 8. jūnija līdz 28. jūlijam. Svinot jubileju un apcerot nākotnes darbības virzienus, "Kim?" paplašina fizisko un saturisko vērienu, piesakot un iesildot topošās jaunās telpas – vēsturisku ēku pirms pārbūves un tai pieguļošo iekšpagalmu Hanzas ielā 22, iezīmējot svinīgu brīdi ne tikai institūcijai, bet arī Latvijas un Baltijas mākslas ainai kopumā, norāda "Kim?" pārstāvji. Jau vēstīts, ka šopavasar ar Saeimas lēmumu laikmetīgās mākslas centram "Kim?" bez atlīdzības tika nodots valsts nekustamais īpašums Hanzas ielā 22, Rīgā, lai nodrošinātu sabiedrības vajadzības laikmetīgās mākslas jaunrades, pieejamības un izglītības jomā.

Noslēdzies ir viens no lielākajiem klasiskās un laikmetīgās mūzikas forumiem pasaulē – "Classical:NEXT". Ar svaigiem iespaidiem un pieredzes stāstiem no Berlīnes dalās Latvijas delegācijas pārstāves. Kultūras rondo studijā Latvijas Mūzikas informācijas centra projektu vadītāja Aleksandra Line, mūzikas menedžere, Pārdaugavas kultūras apvienības projektu vadītāja Ligita Zariņa un jaunās mūzikas festivāla “Arēna” direktore, Ziemeļrīgas kultūras projektu mākslinieciskā vadītāja Antra Dreģe.

Zemnieku protesti un streiku vilnis Eiropā, ekonomikas lejupslīde, labējo un kreiso politisko spēku radikalizācija, kodolkara draudi rada nenoteiktību par mūsu nākotni, īpaši, ja nākas pieņemt kādus tālejošākus lēmumus. Kā pieņemt lēmumu par nākotni, kad daudz kas nav skaidrs, un kā notiek lēmumu pieņemšana nenoteiktos apstākļos? Raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, profesors un vadošais pētnieks Gundars Bērziņš un  Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš. "Cilvēks laimīgs ir nevis tādēļ, ka neko nedara, bet tāpēc, ka gūst gandarījumu, darot kaut ko ar pievienoto vērtību. Ja cilvēkam ir atbildība par kaut ko un viņš var būt noderīgs," ir Gundara Bērziņa atziņa. "Ja nenodarbojamies ar prāta higiēnu, ilgtermiņā tas ietekmē dzīves kvalitāti. Mūža nogalē negribu būt vecs cilvēks, kas par visu žēlojas," vērtē Mārcis Auziņš.

P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs maija beigās atvērs telpu mākslas izstādei, kas aicinās sarunāties par psihisko veselību „Kā es jūtos pēdējā laikā”. Saruna ar izstādes māksliniekiem Ievu Vīksni un Andri Kaļiņinu, kā arī mākslas terapeiti Lību Bērziņu. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā 26. maijā atklās Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotu izstādi “Kā es jūtos pēdējā laikā”, radot telpu, kurā dažādu jomu mākslinieki – viņu vidū Anda Lāce, Līga Spunde, fotogrāfs Reinis Hofmanis, Anna Salmane, scenogrāfi Krista un  Reinis Dzudzilo, Rasa Jansone, Zane Tuča, skaņu mākslinieks Ernests Vilsons, Sanita Tauriņa – savos darbos runās par psihiskās veselības tēmu. Kādam tā būs izdzīvota personīgā vai tuvinieku slimības pieredze, kāds izvēlēsies runāt par šo tēmu plašākos vilcienos – par sabiedrības aizspriedumiem vai noklusēšanu psihiskās veselības vai neveselības jomā. Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar izstādes “Kā es jūtos pēdējā laikā” dalībniekiem – jauno mediju mākslinieci Ievu Vīksni, scenogrāfu un gleznotāju Andri Kaļiņinu. Izstādei būs arī pavadošā programma, kurā notiks gan sarunas ar izstādes māksliniekiem un tēmas ekspertiem, notiks performance, kā arī mākslas terapijas nodarbības, viena no to vadītājām būs Lība Bērziņa, viņa studijas sarunai pieslēgusies zoom platformā. Māksla un medicīna. Laikmetīgās mākslas izstāde “Kā es jūtos pēdējā laikā” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā no 26. maija līdz 31. augustam.