Podcasts about atgrie

Stāsta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode; pārraides producente – Signe Lagzdiņa Par 20. gadsimta populārāko, pasaulē vislasītāko poļu rakstnieku bez lielām šaubām var nosaukt Staņislavu Lemu – esejistu, filozofu, futurologu, zinātniskās fantastikas romānu autoru un lielā mērā – fantastikas kanona veidotāju. Lems dzimis 1921. gada 12. septembrī Ļvivā, miris 2006. gada 27. martā Krakovā. Šo enciklopēdijas šķirkļa pamata informāciju gan ironiskā kārtā tūdaļ var apstrīdēt vai papildināt: vairākos avotos minēts, ka Lems piedzima 13. septembrī, taču tīrās māņticības dēļ [1] vecāki nolēma dokumentos rakstīt labvēlīgāku datumu, savukārt brīnišķo  pilsētu, kurā dzīvoja Lemu ģimene, tolaik sauca par Ļvovu (poliski: Lwów) un tā bija Austrumpolijas metropole, trešā lielākā pilsēta Polijas Republikā starpkaru periodā. Uz Ļvovā pavadīto bērnību Lems atskatās autobiogrāfiskajā romānā “Augstā pils” (Wysoki Zamek, 1966). Tā ir arī viena no pirmajām poļu grāmatām, kurā plaši un atklāti reflektēts par šīs pilsētas nozīmi, var teikt arī – mītu poļu kultūrā, ko turpinājuši visdažādāko žanru autori un mākslinieki. Lems nenoliedzami ir viens no šī mīta veidotājiem. Ļviva, tobrīd Ļvova, iemiesoja domas brīvību laikā, kad Polija pastāvēja, sadalīta starp trim lielvarām. Ļvivas Universitāte, kā arī Matemātikas skola līdz ar citām domas un zinātnes institūcijām padarīja Lema pilsētu ne tikai par garīga patvēruma vietu spožiem prātiem, bet arī par zinātnes un laikmetīgās kultūras centru. Runādams par Vīni, Lems reiz to nosauca par “stipri palielinātu Ļvovu”; abu pilsētu līdzība ir ievērojama, un arī Vīne var ar šo to lepoties, tomēr Lema sirds piederēja viņa dzimtajai pilsētai. Lems bija vienīgais dēls laringologa Samuēla Lema un viņa sievas Sabīnes ģimenē; vecāki, līdzīgi kā daudzi tā laika Polijas ebreji, bija asimilēti un uzskatīja sevi par poļiem. Ģimene bija visai pārtikusi, tiem piederēja īres nams pilsētas centrā. Lems mācījās ģimnāzijā ar paplašinātu vācu valodas programmu un jau skolas laikā vēlējās studēt politehnikumā un kļūt par zinātnieku. “Man ir tāda vājība, ka dažus cilvēkus uzskatu par prātīgākiem nekā citi – un tie ir zinātnieki,” rakstnieks un filozofs Lems saka intervijā [2] ap nesenāko gadsimtu miju. Līdz mūža galam Lems lasīja visdažādākos zinātnes izdevumus angļu, franču, vācu, poļu, ukraiņu valodā, bet par literatūras ceļiem izteicās ironiski un nelabprāt. Pārsātinātību gan viņš uzskatīja par kaitīgu ne tikai literatūrā. “Šausmīga biežņa valda ne tikai sabiedriskajā transportā, bet arī zinātnē,” Lems secina un turpina: “arī tur katrs indivīds vēlas pastiept gaisā roku un iesaukties: mīļais Dievs, es esmu šeit! Katrs grib atklāt vai izgudrot kaut ko pilnīgi unikālu. Tādi nu cilvēki ir. Es tāds neesmu.” Lems daudzkārt uzsvēris, ka pievēršanās fantastikai bija veids, kā patverties no sociālistiskā reālisma plakanības un cenzūras spaidiem. Atgriežoties pie Lema Ļvovas (poļu literatūrzinātnē reizumis apspēlē arī pilsētas vācisko nosaukumu, LEMbergu), jāpiemin, ka ģimene dzīvoja Brajerovskas ielā – tagadējā Bohdana Lepkija ielā 4. Nams, kura trešajā stāvā uz balkona stāvēja zēns, kam patika izjaukt visas savas rotaļlietas un kura vārdā nosaukts asteroīds 3836 [3], vēl arvien, par laimi, ir savā vietā. No Lema tēva kabineta balkona pavērās skats uz augošo, grezno Ļvovas centru, bet uz otru pusi no nama sākās košuma pilnais ebreju kvartāls. Lems bija īpaši iemīļojis pilsētas parkus – plašo Strijas parku, pie tā izvērstos tirgus paviljonus, kas reprezentēja gadsimtu mijas Galīcijas saimniecisko uzplaukumu, kā arī arhitektūras, kultūras un mākslas sasniegumus. “Tur varēja just Eiropas elpu, bet mēs ar klasesbiedriem turp skrējām galvenokārt tādēļ, lai par velti iedzertu buljonu “Maggi” un sagrābtos pilns rokas reklāmlapiņu,” rakstnieks atceras [4]. Šajā parkā Lems pirmoreiz apmeklējis cirku, pieredzot, ka arī pieauguši cilvēki, tostarp viņa tēvs, visu cienītais ārsts, var brīnīties, sastapdamies ar ērmībām, un tikt pārsteigti ar cilvēka izdomu. Īpašs bija arī tagadējais Ivana Franko parks jeb Jezuītu dārzs, kurp Lemu ģimene bieži gāja kājām, nevis brauca ar drošku kā uz Strijas parku. “Un žēl, ka tā,” Lems raksta “Augstajā pilī” – “jo brauktuve Universitātes priekšā bija izlikta ar īpašu koka bruģi, un zirgu pakavi, sitot pa to, radīja burvīgu skaņu, tādu, it kā zem kājām atrastos plaša neredzama telpa.” Šo parku, kura priekšā gandrīz katru dienu esot stāvējis vīrs ar laimes ratu, Lems iedzīvinājis arī vienā no saviem agrīnajiem stāstiem “Tumsas dārzs” (Ogród ciemności, 1947). Ļvovas elementi, iespaidi, tiešas un netiešas atsauces uz to atrodamas daudzos Lema darbos; iemīļoto varoni Pirksu (Pirx) arī saista ar autora dzimto pilsētu. [5] No Ļvovas laika nāk arī Lema mīlestība uz saldumiem, īpaši halvu [6], ar ko Lems turpināja mieloties arī tad, kad veselības dēļ to vairs nedrīkstēja darīt. (Kad rakstnieks nomira, viņa dēls aiz grāmatplaukta atrada tūkstošiem saldumu papīrīšu.) Vācu okupācijas laikā Staņislavs Lems ar viltotiem dokumentiem strādāja par automehāniķi un metinātāju vācu uzņēmuma garāžās, turklāt pamanījās palīdzēt arī poļu pretošanās kustībai. Lemam un viņa vecākiem izdevās izdzīvot Holokaustā. Uz šiem gadiem rakstnieks atsaucies reti. Nevēlēdamies kļūt par PSRS pilsoņiem, viņi 1945. gadā no Ļvovas aizbrauca un apmetās uz dzīvi Krakovā. “Pirms kara es ne reizes nebiju redzējis Varšavu, nebiju bijis Krakovā. Tāpēc varu sacīt, ka Ļvova ir daļa no manis, un es – daļa no Ļvovas. Esmu ieaudzis Ļvovā kā koks,” saka Lems. Stipro saikni ar Ļvivu varu apliecināt arī es, lai arī nemēdzu lielīties ar lietām, kas nav mans nopelns. Mēs, grupiņa poļu vasaras skolas studentu, kā lielu balvu saņēmām iespēju paviesoties pie Lema viņa Krakovas savrupnamā. Bija svelmaina diena, pie visiem namiem melni karogi, jo nupat bija nomiris Česlavs Milošs. Tikām brīdināti, ka Lems slikti jūtas – drauga zaudējums un slimība rakstnieku novārdzinājusi, tāpēc drīkstējām uzdot tikai dažus jautājumus. Sasēdāmies ēnainā viesistabā, uzmanīgi turējām rokās porcelāna tasītes, un pie varena kamīna sēdēja neliela auguma vīrs, kurš tiešām izskatījās, it kā būtu no citas pasaules. Kāds sadūšojās uzdot pirmo jautājumu par rakstnieka bērnību Ļvivā. Brūnajām acīm zibot, Lems četrdesmit minūtes no vietas stāstīja par saviem parkiem, skolu, par pirmajiem izgudrojumiem. Otrais jautājums bija par romāna “Solāris” [7] (Solaris, 1961) jaunāko, Stīvena Soderberga ekranizāciju; tai autors veltīja tikai divdesmit minūtes, beigu beigās nosakot: “Ja es būtu vēlējies, lai mani varoņi bučojas saulrietā, man nevajadzētu viņus sūtīt kosmosā; to taču var darīt arī tepat uz zemes!” [1] Triskaidekafobija – slimīgas bailes no skaitļa trīspadsmit. [2] Ar Staņislavu Lemu sarunājas Gžegožs Brauns: https://www.youtube.com/watch?v=37K-P77tZXo [3] Īsumā par asteroīdu: https://english.lem.pl/gallery/59-home/facebook-post/213-asteroid-3836-lem [4] Patriks Zakševskis, LEMberg. Lema vietas Ļvovā. https://culture.pl/pl/artykul/lemberg-lwowskie-miejsca-lema [5] Turpat. [6] Lems to sākotnēji pircis Kavurasa kunga kioskā Sv. Gara ielas stūrī; dzīvodams Krakovā, rakstieks reizēm pasūtinājis, lai draugi atgādā saldumus no Ļvivas. Plašāk: https://culture.pl/pl/dzielo/stanislaw-lem-wysoki-zamek [7] “Solāris” latviešu valodā pirmoreiz izdots 1970. gadā, to tulkojis Zigfrīds Trenko. Romāna fragmenti publicēti žurnālā "Zinātne un Tehnika" jau 1962. gadā. Atkārtoti latviski izdots 2006. gadā.

Tiešraidē no Daugavpils studijas raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts pētām, kādi ieguvumi un izaicinājumi sagaida reemigrantus, atgriežoties uz dzīvi Latgalē. Kādas ir darba un valodas apguves iespējas, cik veiksmīgi izdodas atrast mājokli un cik vēlīgi atbraucējus sagaida vietējie? Sarunājas Latgales uzņēmējdarbības centra vadītājs Andris Kucins, reemigrantes Agnese Krumpāne un Irina Novikova un Nodarbinātības valsts aģentūras "Eures" konsultante Līga Žoida.  

“Ja tu neteiksi, kā tu jūties, tu nonāksi tumšā stūrī, no kura nebūs izejas.” Šajā HR Podcast CEO epizodē viesos Ginta Salmane, TV3 Group Latvija vadītāja. Ginta ir cilvēks, kura līderības ceļš sācies ar ļoti mērķtiecīgu iešanu pretī savam mērķim, soli pa solim. Man šajā sarunā palika sajūta par vadītāju, kura nav atrauta no organizācijas ikdienas. Ginta vairākkārt runā par klātbūtni, par to, ka vadītājs nevar pieņemt labus lēmumus tikai no amata pozīcijas. Ir jāzina, kas notiek cilvēkos, komandā, tirgū un sabiedrībā. Ir jārunā ar cilvēkiem, jādzird viņu realitāte un vienlaikus jāspēj pieņemt lēmumi, kas ne vienmēr visiem būs ērti. Mēs runājām arī par to, ko nozīmē kļūt par vadītāju organizācijā, kurā pats esi audzis. Par to, cik emocionāli sarežģīti var būt redzēt, kas jāmaina, zinot, ka pārmaiņas kādam var būt nepatīkamas. Par to, kā neiekrist vēlmē visiem patikt un vienlaikus nepazaudēt cilvēcību. Spilgtākās atziņas, ko paņemu līdzi no sarunas: Vadītājam ir jādzīvo līdzi tam, kas notiek. Nevar būt labs vadītājs tikai tāpēc, ka tev ir amats. Ir jābūt iekšā organizācijas dzīvē, sarunās, procesos un cilvēku realitātē. Lēmumu pieņemšanā svarīgi ir skatīties ne tikai uz datiem, bet arī uz to, kkas ir aiz tiem. Datus var interpretēt dažādi, bet vadītāja uzdevums ir saprast kontekstu, sekas un cilvēkus, kurus šie lēmumi ietekmēs. Kļūstot par vadītāju no organizācijas iešienes ir grūti un viegli vienlaikus, Tu pazīsti cilvēkus, zini vēsturi un vienlaikus redzi, kas jāmaina. Atgriežoties darbā pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma vai sarežģīta dzīves posma, cilvēkam visvairāk ir vajadzīga uzticēšanās un iespēja atgriezties, atbalsts. Vadītājam ir jāmācās runāt arī par savu nogurumu, robežām un vajadzību atjaunoties. Jo, ja tu to nedari, spriedze nekur nepazūd, tā krājas un eskalējas citos jautājumos. Paldies, Ginta, par atklātu, dzīvu un ļoti klātesošu sarunu.

Atgriežamies ēterā ar vienu lielisku sarunu. Šoreiz Ieva sarunājas ar publicisti, žurnālisti un aktīvisti Agru Lieģi-Doležko. Agra ir arī viena no vecāku pieredžu grāmatas "Vecāku būšana: pirmā gada stāsti" līdzautorēm, un mums bija patiesi aizraujoši aprunāties un ieskatīties grāmatas tapšanas aizkulisēs. Grāmatu iegādājies šeit https://www.satoriveikals.lv/veikals/item/vecaku-busana-pirma-gada-stasti/Lasi vecāku būšanas stāstus arī šeit https://www.instagram.com/my_first_year_too/

Brīnumains izgudrojums, kas vieglāks par gaisu un kam tika paredzēts nākotne pārvadāt pasažierus pāri okeānam. Dirižabļi aviācijas nozarei kalpoja gan par tehnoloģisku sasniegumu, gan rūgtu mācībstundu. Kā sākās un beidzās dirižabļu laikmets pasaulē? Par to runājam ar Rīgas Aeronavigācijas institūta direktoru Ilmāru Blumbergu un Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītāju Daini Poziņu. Piedāvājam arī nelielu pārskatu par Latvijas nacionālas aviācijas attīstību – dažus pieturpunktus, jo, lai arī runa ir par īsu laika posmu, sākot no atsevišķiem interesentiem un viņu konstruētajiem aparātiem 20. gs. 20. gados līdz  rūpnīcai VEF, kur lidmašīnu būve beidzās 1942. gadā, vienā raidījumā visu mūsu aviobūves vēsturi nevar ietilpināt.  Runājot par vienotu aviācijas būvi Latvijas Republikā, flagmanis bija rūpnīca VEF, kur no 1935. līdz 1942. gadam tika izgatavotas 33 dažādu tipu lidmašīnas. Protams, nacionālā lidmašīnu būve mums saistās ar konstruktora Kārļa Irbīša vārdu, bet bez viņa ir jāmin vēl vesela rinda aviācijas būves speciālistu: Kārlis Švarcbahs, Kārlis Jansons, lidotājs un konstruktors Kārlis Bandenieks, galdnieks Žanis Knauke, metālists Kārlis Ozoliņš, metinātājs Feldmanis un citi. Pagājušā  gadsimta 20. gados parādās vairāki lidmašīnu konstruktori, kas intereses un prieka pēc sāk nodarboties ar  gaisa kuģu būvi, Talsos dzimušais avio konstruktors un lidotājs Nikolajs Pūliņš, zināmais lidotājs Herberts Cukurs un dedzīgais Kārlis Irbītis, kuru jau no zēnības ir aizrāvušas lidmašīnas. 1932. gadā Irbītis strādā jaunizveidotajā Valsts elektrotehniskajā fabrikā mehānikas nodaļā. Un par to, kā Irbīša idejas tika ieviestas VEF, stāsta VEF muzeja krājuma glabātāja Dace Kaprāne. Atgriežoties pie VEF pirmajiem lidmodeļiem un to tapšanu, kā savās atmiņas atceras Kārlis Irbītis, mūsu lidotājs Bandenieks jeb, kā mēs viņu saucām, «Bandiņš» kā sadedzis gribēja tūliņ sākt lidmašīnu mēģināt. „Atļāvu Bandiņam tomēr mazliet «pavīlēt» pa aerodromu. Viņš tad arī ar jauno lidmašīnu paskraidīja pa aerodromu, bet nenocietās un mazliet atrāva lidmašīnas riteņus no zemes. Atpakaļ pieskaršanās, par nelaimi, notika sagāztā stāvoklī uz vienu skrietuli, un tā tika ielocīta uz iekšu.” Citāta beigas. Protams – kad lidmašīna bija pilnībā izgājusi testu un atzīta par labu esam, tad arī lidojumi notika bez aizķeršanās. Mūsu lidaparāti devās arī pāri Latvijas robežām, lidmašīnas piedalās dažādās sacensībās Francijā un Anglijā, starptautiskā aviācijas izstādē Cīrihē. Bet, lai arī VEF īsais avioperiods izklausās kā veiksmes stāsts, tomēr tajā ir arī viena melna lappuse. Lidmašīnu būvi VEF uzsāka 1935. gadā un līdz 1942. gadam izgatavoja 33 dažādu tipu lidmašīnas. Kā saprotams, 1940. gadā rūpnīcas teritorijā saimnieko padomju iebrucēji un pēc tam turpmākos divus gadus te vēl gatavo lidaparātus vācu armijas vajadzībām.  

Atgriešanās mūsu attiecību jomā.

Lieldienu brīvdienās paspējām piedzīvot gandrīz visus iespējamos pavasara laikapstākļus – gan siltu sauli, gan lietu,  gan sniegu un stipru vēju. Bija gan cīruļputenis, gan šorīt, 7. aprīlī, daļā Vidzemes arī ir sniega sega izveidojusies, kā tas pavasaros pie mums notiek gandrīz vienmēr. Pērn 5. aprīlī Vidzemē un Latgalē cīruļputenis atnesa pat 10-12 centimetru biezu sniegu, no Cēsu puses iedzīvotāji sūtīja mērījumus ar 18 cm biezu sniega kārtu. Tā ka šogad cīruļputenis vēl tāds ļoti maigs un rāms. Tādās reizēs, kad cilvēki redz ligzdā stāvam apsnigušu stārķi vai dzērves staigā pa apsnigušu lauku, tāpat mēdz satraukties, vai putniem tas nekaitē? Patīkami noteikti nav, bet viņiem tā sanāk katru gadu. Ja vien sniegs nav ļoti dziļš vairākas dienas, tad nekādas lielas problēmas putniem tas nesagādā. Turklāt, ja pie mums šāds cīruļputenis uznāk vienu vai divas reizes pavasarī, tad Igaunijā un vēl jo vairāk Somijā pat maijā tās bieži brien pa sniegu. Bet dzērvju populācija turpina pieaugt, un par šo interesants pētījums aprakstīts Igaunijas sabiedriskā medija ERR ziņā. Gan Igaunijā, gan Latvijā, gan citur Eiropā dzērvju populācija pēdējās desmitgadēs ir stabili un diezgan strauji palielinājusies. Igaunijas ornitologi ir apkopojuši visplašākās pieejamās ziņas par Igaunijas dzērvēm, to dzīvesveidu un migrāciju. Putnu atgriešanās Latvijā turpinās, bet vēl pavasarī notiek vēl kāda migrācija. Šis ir laiks, kad pilsētnieki arvien biežāk sāk doties uz saviem mazdārziņiem, rušināt, sakopt, lai būtu gatavi jaunajai sēšanas un stādīšanas sezonai. Rīgā aizvadīto dažu gadu laikā jauna dzīvība un arvien lielāka aktivitāte ir Lucavsalas mazdārziņos, tāpēc šoreiz raidījumā saruna ar dārza entuziasti Andru Čudari, kura arī jau sākusi rosīties savā mazdārziņā. Pagājušajā nedēļā Lucavsalā varēja sastapt daudzus mazdārziņu īpašniekus – cilvēki zāģēja, grāba, cirta, raka. Pilsētnieki ir sākuši pavasara darbus. Bet tā kā vēl ir vēss un šur tur pat cīruļputeņa atnests sniegs, lielie dārza darbi darbi vēl priekšā.

Stāsta JVLMA Vēsturiskās muzikoloģijas nodaļas studente Marta Paula Pauliņa; pārraides producente – Zane Prēdele Paula Līcīte (1889–1966) Latvijas mūzikas vēsturē ieņem īpašu vietu ne tikai kā pirmā sieviete-komponiste, kura absolvējusi Latvijas Konservatorijas kompozīcijas klasi, bet arī kā personība ar neparasti plašu interešu loku. Paula Līcīte bija vienlīdz spēcīga gan mūzikā, gan literatūrā un tulkošanā, turklāt viņas interešu loks sniedzās līdz pat medicīnai un kvantu teorijai. Paulas Līcītes bērnība aizritēja Čiekurkalnā, galdniekmeistara un liela mūzikas cienītāja ģimenē. Tēva uzbūvētās ērģeles kļuva par viņas pirmo sastapšanos ar mūzikas teoriju, taču pusaudzes gados viņas uzmanību piesaistīja arī literatūra un dabas zinātnes. Pēc Voldemāra Maldoņa Rīgas sieviešu ģimnāzijas absolvēšanas 1907. gadā viņa uzsāka mūzikas skolotājas darbu Sarkandaugavā, valsts pamatskolā, kur klasēs ar vairāk nekā 60 bērniem saskārās ar pirmo lielo dzīves pārbaudījumu. Smagais darbs Paulu Līcīti noveda līdz spēku izsīkumam, un tikai pievēršoties dziedāšanas apguvei Pāvula Jurjāna (1866–1948) vadībā, dziesma palīdzēja atgūt emocionālo līdzsvaru. Komponiste uzskatīja, ka dziedāšana esot "lieliskas zāles". 1915. gadā Paula Līcīte devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur viņa skaldīja malku, mazgāja veļu un cepa maizi. Tomēr vakaros pelnīja iztiku, spēlējot klavieres mēmajos kino seansos un dziedot bēgļu koncertos. Atgriežoties Rīgā 1919. gadā, Paulai Līcītei operas durvis kā dziedātājai palika slēgtas, taču Jāzeps Vītols (1863–1948) pamanīja Līcītes dotības un pasniedzis privātstundas. 1919. gada rudenī Paula Līcīte iestājās kompozīcijas klasē, viņa ir arī pirmā sieviete-komponiste, kura 1923. gadā šo klasi absolvē. Visspilgtāk komponistes uzskati, rakstura asums un humora izjūta atklājas viņas vēstulēs muzikologam Oļģertam Grāvītim (1926–2015), kuras glabājas JVLMA Oļģerta Grāvīša arhīvā. Viņa neslēpa savu skepsi pret modernisma ienākšanu latviešu mūzikā, dēvējot jaunos, atonālos meklējumus par "organizētu skaņu burkšķi". Viņa palika uzticīga klasiskās skolas principiem, uzskatot, ka mākslai ir jāceļ saulē un jāiepriecina, nevis jāmoka klausītājs ar eksperimentiem. Interesanti, ka, neskatoties uz savu kritisko prātu, Paula Līcīte pret savu radošo devumu izturējās ar lielu pieticību. Kāda vēstulē ap 1960. gadu viņa Oļģertam Grāvītim raksta: "Es sevi vienmēr esmu turējusi par tādu viduvēju komponistu... Jānis Zālītis man kādreiz teica: Jūs laikam nerakstīsiet simfonijas, – bet opera vai balets – tas jūsu garā. par to nav jāskumst: dievs mīt nevien augstos kalnos, bet gan arī katrā puķes ziedā." Nereti skuma par to, ka daudzi viņas orķestra darbi, kā "Ziedi" un "Karogi", gāja bojā 1941. gada ugunsgrēkos, tā arī nesasniedzot klausītājus. Līdztekus nopietnajām pārdomām par mūzikas sūtību, vēstulēs uzplaiksnī Paulas Līcītes neizsīkstošais humors. 1960. gadā, aprakstot savu ikdienu šaurajā dzīvoklī jeb "sasodītajā kvadratūrā", viņa ar smaidu uzskaita savu "mājas orķestri": divas klavieres, trīs radio, vairākas radiolas, divi televizori, magnetofons, akordeons, taurīte, bērnu klavierītes, mutes harmonikas, tad vēl tālrunis un – kā pēdējais elements – pieklīdis kaķēns, kas neatlaidīgi ņaud aiz durvīm. Viņa pat jautā Grāvītim, "varbūt ir pienācis laiks uzrakstīt džezisku bērnu simfoniju" šādam neparastam sastāvam, caur uzjautrinošajām rindām atklājot, ka smadzenes klusuma brīžos reizēm vairs pat negrib strādāt, tomēr radošā dzirksts vēl jaušama. Paulas Līcītes intelektuālais apvārsnis bija neparasti plašs. Viņa nav tikai vairāk nekā simt solodziesmu un kora darbu autore; viņa ir sastādījusi vērienīgo "Veselības Leksikonu" desmit sējumos, tulkojusi vairāk nekā 20 operu libretus un publicējusi romānu. Viņa atzina, ka gribētu dzīvot saules mūžu, lai pilnībā apmierinātu savas slāpes pēc zināšanām par psihoanalīzi un medicīnu.

Atgriežoties no dzimtās Brazīlijas senču dzimtenē Latvijā, no bijušās mūķenes kļūstot par sievu, mammu bērniem, uzņēmēju un pašizaugsmes treneri, Laila ieraudzīja pavisam citu nākotnes dzīvi.

Latvijas Nacionālajā operā šovakar, 17. februārī pirmizrāde Pjetro Maskanji operai „Zemnieka gods” un Rudžero Leonkavallo darbam „Pajaci”. Mūžīgs stāsts – kaislības, greizsirdība un neuzticība. Abi iestudējumi ir 19. gadsimta itāļu operas, spilgti verisma piemēri. Mārtiņa Ozoliņa muzikālajā vadībā un Aika Karapetjana režijā „Zemnieka gods” piedzīvos pirmizrādi, savukārt „Pajaci”  ir 2019. gada iestudējuma atjaunojums. Radošajā komandā arī scenogrāfs un gaismu mākslinieks AJ Vaisbārds, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, horeogrāfe Liene Grava un videomākslinieks Artis Dzērve.

Kultūras rondo kopā ar mākslinieku Andri Breži no tā dēvētās „robežpārkāpēju” paaudzes. Dodamies viņa rekonstruētā „Aploks” virzienā, pārrunājot instalācijas un objektu mākslas valodu 90. gados un tagad pārradītajā darbā. Mākslinieka Andra Brežes (1958)  rekonstruētais darbs “Aploks” atklās Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas izstāžu ciklu “Milži”, kas veltīts hrestomātiskām personībām un notikumiem Latvijas laikmetīgajā mākslā. Pirmo reizi eksponēts Sorosa Mūsdienu mākslas centra gadskārtējās izstādes “Valsts” ietvaros 1994. gadā, šis darbs pēc vairāk nekā 30 gadiem atgriezīsies izstāžu zālē.  Darbs būs aplūkojams Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā no 6. februāra līdz 5. aprīlim. Ko nozīmēja robežpārkāpēji 90. gadu mākslā, ierakstā skaidro mākslas zinātniece Santa Hirša.

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone Simfodžezs jeb tā sauktā "trešā strāva" – "Third stream" – ir džeza subžanrs, ko raksturo klasiskās un džeza mūzikas saplūsme. Šo terminu 1957. gadā radīja pazīstamais džeza teorētiķis, kritiķis un komponists Gunters Šullers, lai apzīmētu modernā džeza tendences kompozīcijās izmantot klasiskās mūzikas paņēmienus un tehniku. G. Šulers postulēja, ka "pirmā strāva" ir klasiskā mūzika, "otrā strāva" ir džezs, savukārt "trešā strāva" veido jaunu, sintētisku abu iepriekšējo žanru saplūsmi. Taču aizsākumi šai kustībai meklējami daudz senāk – jau 1930. gados. Nozīmīgu lomu simfodžeza popularitātes veidošanā spēlēja tolaik pazīstamākais un populārākais ASV džeza orķestris – Pola Vaitmena orķestris, pateicoties kuram tapa Dž. Gēršvina "Rapsodija blūza stilā". Savukārt Latvijā par simfodžeza aizsācēju uzskatāms diriģents un komponists Jānis Vītoliņš, kurš 1932. gadā Rīgā izveidoja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do". Vītoliņa biogrāfija ir dēku romāna cienīga. Dzimis Litenes pagastā 1866. gadā, Vītoliņš studēja fagota spēli Maskavas konservatorijā, ko arī absolvēja 1917. gadā. Pilsoņu kara laikā viņš nokļuva Sibīrijā, kur spēlēja ceļojošā operā un nodibināja Imantas strēlnieku pulka orķestri. Pēc leģendārā Imantas pulka ceļojuma − atgriešanās Latvijā ar kuģi apkārt Ķīnai, Indijai un Eiropai cauri Suecas kanālam – J. Vītoliņš 1920. gadā iestājās Latvijas konservatorijā un studēja kompozīciju pie prof. Jāzepa Vītola, vienlaikus strādājot par fagota pasniedzēju. Taču jau 1926. gadā viņš devās uz ASV, kur sākumā strādāja dažādos simfoniskos orķestros un vadīja latviešu kori, bet tad kļuva par aranžētāju lielajās Amerikas filmu studijās "Paramount" un "Metro-Goldwin-Mayer". Pēc pieciem ASV pavadītiem gadiem J. Vītoliņš atgriezās Latvijā 1931. gadā un jau gadu vēlāk nodibināja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do", ar kuru vairākus gadus regulāri koncertēja prestižās Rīgas koncertzālēs, tai skaitā Latvijas Konservatorijas Lielajā zālē. Koncerti guva plašu sabiedrisku rezonansi, tā aizsākot simfodžeza tradīciju Latvijas džeza attīstībā, kas faktiski dominēja Latvijas džezā visus 1930. gadus. Vēlāk J. Vītoliņa intereses mainījās, viņš nopietni pievērsās kompozīcijai. Darbu skaitā ir mūzika kinofilmām "Daugava" un "Dzimtene sauc", kā arī balets "Ilga". Pēc Otrā pasaules kara J. Vītoliņš strādāja Latvijas Valsts konservatorijā, kur pasniedza fagota spēli. Viņa audzēkņu vidū ir fagotists un pedagogs Arvīds Resnis, vēlākais LPSR Kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs un radiožurnālists Oļģerts Šusts. Visticamāk, ka ideja par simfodžezu Vītoliņam radās, esot Amerikā. Atgriežoties Latvijā un atklājot, ka šādas mūzikas šeit nav, viņš saredzēja iespēju šāda projekta realizācijai, ko arī īstenoja kopā ar menedžeri A. Tauriņu. Pirmais orķestra "La-Si-Do" koncerts notika 1932. gada 10. aprīlī Amatnieku biedrības zālē, kam sekoja vēl vairāki šā orķestra koncerti, viens no tiem arī Latvijas Konservatorijas lielajā zālē 1932. gada 9. decembrī. Kaut arī Vītoliņš pēc dažiem gadiem pameta darbību simfodžeza laukā, viņa iesāktais virziens Latvijas džezā turpinājās ne tikai 1930. gados, bet arī vēlākos gados.  Klasiskās un džeza mūzikas saplūsme jeb t.s. "Third Stream" ir viena no Latvijas džeza vēsturiski raksturīgām iezīmēm, tā ir svarīga arī mūsdienu Latvijas džeza individualitātes iezīme, ko apliecina jaunākie ierakstu kompānijas Jersika Records ieskaņojumi.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par barjeru jaukšanu – gan par to, ka reāla vai iedomāta barjera starp kredītu devējiem un uzņēmumiem kavē ekonomikas attīstību, arī par to, kā kāds uzņēmums plāno no tehnoloģiju pasaules ienākt arī finanšu pasaulē.  Atgriežamies pie tradicionālāka finansējuma piesaistes veida – kredītiem. Par to, ka ne viss ir kārtībā ar kredītiem Latvijā, esam runājuši daudz – gan par procentlikmēm, gan par banku stingrību, gan uzņēmumu piesardzību. Par to arī pēdējā laikā praktiski ik gadu Latvijas Banka runā savā tautsaimniecības konferencē. Raidījumā neliels ieskats zemūdens straumēs ap kreditēšanu. Pirmais – lai gan procentlikmes ir kritušās un bankas dažādos veidos mudina kreditēt, uzņēmumu aizņemšanās Latvijā joprojām ir vārga. procentlikmes ir kritušās un bankas dažādos veidos mudina kreditēt, uzņēmumu aizņemšanās Latvijā joprojām ir vārga.

Vai reemigrantiem Rīga ir pievilcīga atgriešanās vieta dzīvei, darbam un biznesam? Šo un citus jautājumus uzdodam raidījuma viesiem, kas pēc ilgāka laika atgriezušies no tālām zemēm uz palikšanu valsts galvaspilsētā, noslēdzot raidūjumu ciklu par reemigrāciju. Par izvēlēm doties prom un atgriezties Latvijā un konkrēti Rīgā raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Rīgas reģiona remigrācijas koordinatore Daina Šulca, kura vairākus gadus dzīvojusi Dānijā, Dace Šliša, kura pirms 14 gadiem aizbrauca uz Vāciju un pirms dažiem mēnešiem atgriezusies Latvijā, Eduards Kuzmenko, kurš ilgāku laiku pavadījis Ķīnā un Dienvidkorejā, Jānis Strautmanis, kurš ar ģimeni atgriezies no Bahreinas, Inese Vasiļevska, kura dzīvojusi Kanādā, mākslinieki Emīls un Ieva Lingas, kuri atgriezušies no Īslandes un tagad veido savus uzņēmumus Ķekavā.  

Kā izdodas atrast sevi un vietu dzimtenē tiem, kas atgriežas Vidzemes pusē? Tiešraidē tiekamies Cēsīs mākslas telpā "Mala", kurā saimnieko Kristīne Auniņa un Alberto Gennaro, cilveki, kas arī ir atgriezušies Latvijā. Raidījumu ciklā par reemigrāciju sarunājamies ar vidzemniekiem, kas izvēlējušies atkal dzīvot un strādāt Latvijā. Sarunā piedalās remigrācijas koordinatore Vidzemes plānošanas reģionā Inga Madžule, kurā arī pati vairākus gadus ir dzīvojusi, strādājus iun mācījusie ārzemēs; vieglatlēts un treneris Reinis Krēgers, kurš pēc akadēmiskās un sportiskās karjeras ASV un Čehijā, atgriezās Latvijā un izveidoja uzņēmumu "BST Latvija"; Ilze un Igors Vītoli, kuri vairāk nekā 10 gadus pavadīja Lielbritānijā, bet tagad dzīvo un strādā Cēsīs, gan veicot algotu darbu, gan attīstot savu uzņēmumu; Anna Poindere (Poynder), kura uz ārzemēm devusies tūlīt pēc vidusskolas beigšanas, sākumā ciemos pie māsas, tagad atgriezusies Latvijā un kopā ar vīru saimnieko Ķipēnu muižā Limbažu novadā; un Rūta Treija, kura devusies uz ārzemēm un atgriezusies Latvijā vairakkārt.

Stāsta etnomuzikoloģe, koklētāja, Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone. Frīdrihs Jēgermanis (Jägermann, Friedrich, 1803/1804?–1871) dzimis 1803. vai 1804. gadā Kroņrendā. Mūsdienās tā ir apdzīvota vieta Kuldīgas novadā. Vēstures avotos Renda minēta jau ap 1230. gadu. Tas ir bijis viens no senās kuršu valsts Vanemas centriem. Kurzemes hercogistes laikā, neskatoties uz kariem, mēri un citām ligām, bija vērojams novada uzplaukums, jo īpaši 17. gadsimtā jeb hercoga Jēkaba (1642–1682) valdīšanas laikā. Renda kļūst par centru, kurā attīstās kokapstrāde, kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linu austuves, bijusi pat stikla fabrika un ziepju vārītava. Lai gan Ziemeļu kara (1700–1721) laikā Renda pārcietusi lielus postījumus, iespējams, tieši attīstītā mežu un kokapstrāde, kalpoja par pamatu Frīdriha Jēgermaņa iespējām doties plašajā pasaulē. Netālu esošās Kabiles baznīcas grāmatā minēts, ka Frīdrihs Jēgermanis bijis vietējā brīvā latviešu mežziņa Jākoba un Katrīnas dēls. Tēva uzvārds norāda tieši uz nodarbošanos, jo Jägermann var tulkot gan kā mednieks, gan mežsargs. Vācu apdzīvotajās teritorijās šāds uzvārds visbiežāk kalpoja kā amata apzīmējums: tas ir cilvēks, kas strādājis kā mežzinis, mednieks vai muižas medību uzraugs. 19. gs. šāda uzrauga uzdevumos ietilpa arī kokmateriālu ieguves plānošana, ceļu un robežu uzturēšana, kā arī citi pienākumi. Sākotnēji Frīdrihs Jēgermanis mācījies par dzirnavnieku un dzirnavu būvētāju Kabilē. Sešus gadus kalpojis kā māceklis un trīs gadus kā zellis dažādās Kurzemes vietās, līdz nonācis Popē pie dzirnavu īpašnieka Baumgarta, kurš darbojies kā ērģelnieks un būvējis klavieres. 24 gadu vecumā Frīdrihs Jēgermanis mācījies klavierbūvi pie Kristiāna Benjamina Zorgevica, un vēlāk gadu strādājis kā zellis Jelgavā. Tomēr šeit Frīdriha Jēgermaņa gaitas pasaulē  tikai sākas. Pēc Jelgavas gadiem Frīdrihs Jēgermanis pārceļas uz Hamburgu. Tur septiņus mēnešus strādājis pie Šulca, pie Šulcu dzimtas, kura līdz mūsdienām saglabājusi amata noslēpumus un turpina darboties kā viena no lielākajām klavierbūves firmām cauri gadsimtiem. Neizpalika klavierbūves prasmju izkopšana pie Johana Jākoba Vāgnera (Johann Jacob Wagner) tur pat Hamburgā. Pēc tam viņš dodas uz Kornhilu Anglijā (1833. g.), kur aktīvi darbojas klavierbūvez uzņēmumā Gerock & Wolff, arī tas līdz mūsdienām ir ievērojams angļu klavierbūves zīmols. Izskatās, ka Frīdrihs Jēgermanis ir bijis liels piedzīvojumu meklētājs, jo pēc Kornhilas Anglijā viņš atgriežas uz vēl vienu gadu Hamburgā, Vācijā, lai vēlāk (1834. gadā) dotos uz Parīzi, kur bijis darbinieks slavenajā Erard klavierbūves firmā. Jāpiebilst, ka Erārs ir viens no mūsdienu flīģeļa būves pamatlicējiem. Turpinot dzīves un darba gadus Parīzē, Frīdrihs Jēgermanis gūst pieredzi arī pie citiem meistariem, visbeidzot septiņas nedēļas strādājis pie Līdekes (Lüdecke) Sanktpēterburgā. Atgriežoties Latvijā, Frīdrihs Jēgermanis vairākus gadus strādājis Jelgavā, kur izgatavojis ap 15 klavieru. 1843. gadā pārcēlies uz Rīgu, būvējis tāfelklavieres, flīģeļus un pianīnus. Jēgermaņa darinātie instrumenti bijuši ļoti augstu novērtēti un rakstos rodamas atsauces, ka Frīdriha Jēgermaņa flīģeļi bijuši tikpat labi kā tie, kurus izgatavo Londonā un Parīzē! Frīdriha Jēgermaņa vārds minēts kā trešais Mazās Ģildes meistaru – instrumentu būvētāju – sarakstā, te rodamas atsauces par viņa saistībām ar citiem latviešu meistariem, kā Karlu Lindi, kurš ir bijis viņa meitas krustēvs. Vairāk gan par Frīdrihu Jēgermani, Karlu Lindi un citiem mūzikas instrumentu meistariem Latvijā iespējams uzzināt Elmāra Zemoviča katalogā “Mūzikas instrumentu būvētāji Latvijā”. Būtiski arī piebilst, ka divas no ievērojamā Frīdriha Jēgermaņa tāfelklavierēm glabājas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kā arī Jūrmalas muzejā un Alsungas novada muzejā. Jo vairāk, – Frīdriha Jēgermaņa instrumenti nu skatāmi arī digitālajā katalogā MIMO, kur atrodami mūzikas instrumenti no visas pasaules.

„Es sapņoju, ka piedalos pats savās bērēs, eju, iejucis starp draugiem, kas ģērbušies svinīgā sēru drānās, taču līksmu garu. Mēs visi izskatījāmies laimīgi, ka esam kopā,” tā Gabriels Garsija Markess raksta grāmatas „12 stāsti ceļinieki” prologā „Kāpēc divpadsmit, kāpēc stāsti un kāpēc ceļinieki”. Kolumbijā dzimušo, ilgus gadus Eiropā dzīvojošo rakstnieku Markesu pazīstam no darbiem „Simt vientulības gadiem” (pagājušajā gadā ar Markesa ģimenes atbalstu un Kolumbijas radošo komandu tapusi ‘”Netflix” 16 sēriju filma par dzīvi mītiskajā pilsētā Mokondo „One Hundred Years of Solitude”), ‘'Pulkvedim neviens neraksta” un „Mīlestība holeras laikos'', bet „Patriarha rudens” Latvijā iedzīvojies topošo režisoru un aktieru festivāla nosaukumā. Grāmatā „12 stāsti ceļinieki” Markess ne tikai turpina maģisko reālismu, bet arī īsteno ideju uzrakstīt vairākus stāstus, kurus vieno kāds vārds, tēls, smarža vai darbības fons. Atgriežoties pie Markesa zīmīgā sapņa, kas iezīmēja šo stāstu ieceres sākumu, smeldzīgākā autora atziņa ir: „..nomirt nozīmē vairs nekad nesastapt draugus”. Gabriela Garsijas Markesa „12 stāstus ceļiniekus” no spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups, izdevuši „Latvijas Mediji”. Raidījumu atbalsta:

Kāpēc viņi atgriežas? Uz šo jautājumu meklējam atbildes septembra piektdienas raidījumos, kad dodamies ciemos pie tiem, kas savulaik devušies prom no Latvijas, bet nu ir atgriezušies. Šajā nedēļā dodamies uz Liepāju, lai uzklausītu tos, kas atkal saistījuši savu dzīvi ar vēju pilsētu un Kurzemi. 2025. gada pirmajā pusgadā Kurzemes reģionā pēc dzīves ārvalstīs atgriezušās 38 ģimenes jeb 112 cilvēki, un vēl 29 ģimenes pašlaik apsver iespēju atgriezties. Šajā laika posmā individualizēti piedāvājumi izstrādāti 108 ģimenēm jeb 316 cilvēkiem, kuri interesējas par dzīvi Kurzemē. Kopumā no 2018. gada marta līdz 2025. gada jūnijam Kurzemē ar remigrācijas koordinatora atbalstu atgriezušās jau 543 ģimenes jeb 1615 cilvēki.  Par prom došanos, atgirešanos un nākotnes plāniem stāsta kafejnīcas "Teika" saimnieks Edgars Miķelsons, kurš kopā ar sievu Beatrisi Liepāju izvēlējušies pēc vairākiem gadiem dzīves Spānijā, ainavu arhitekte Kristīne Pouzou, kura 10 gadus aizvadījusi Francijā. Par iespējam atgriezties Kurzemē pēc ārvalstīs pavadīta laika stāsta Kurzemes plānošanas reģiona Remigrācijas koordinatore Agnese Berģe un Liepājas Centrālā administrācija, Sabiedrības pārvaldes speciāliste Brigita Dreiže.  

Kādas ir izjūtas un pārdomas, atgriežoties Latvijā no citas zemes, kur vadīts kāds laiks – vai cerētais ir piepildījies un kas gaidāms nākotnē? Tiešraidē uzklausām stāstus Latgalē. Ārdavas muižā tiekamies ar tiem, kas devušies pasaulē, tagad atgriezušies un strādā Latvijā. Sarunājas Latgales Plānošanas reģiona koordinatore Ruta Priede, "Ārdavas muižas" saimniece Maija Krasnā, kura bija devusies uz Īriju, "Ērgļu" pirtiņas īpašnieks, pirtnieks Oļegs Orlovs, kurš atgriezies no Skotijas, uzturterapeite, psihoterapijas speciāliste Agnese Krumpāne, kura vairākus gadus pavadījusi Somijā, un veikala „Maxima” direktore Aglonā Karīna Selicka, kura strādājusi Īrijā vairākus, bet tagad jau piecus gadus ir atpakaļ Latvijā.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Aija Brasliņa. Ziemeļnieku ilgotā dienvidzeme ar sauli un gaismu vilinājusi daudzus. Laika gaitā Latvijas mākslas vēsturē vietējo mākslinieku ceļojumus uz Itāliju, kavējoties Romā, Florencē un citviet, iedvesmoja ideālās ainavas meklējumi, klasiskā mantojuma studijas, pagātnes meistardarbu kopēšana vai citas mainīgas mākslinieciskās intereses. Tomēr populāros itāliskos galamērķus 19.–20. gadsimta mijā izdevās aizēnot franču mākslas metropolei Parīzei. Janis Rozentāls (1866–1916) savā viaggio in Italia pirmo un vienīgo reizi devās 1912. gada vasarā. Ar Itālijas brauciena impresionistiskajiem iespaidiem ziemeļnieka gleznās ienāca dienvidu gaismas un atmosfēras sajūta un no Baltijas dabas pasaules atšķirīgais kolorīts. Uzgleznotās Apenīnu kalnu panorāmas atbalso klasicistu ideālās ainavas, bet saules apspīdētās peldētāju idilles klinšainajā Kapri salas Marina Grande pludmalē – simbolistu ikonogrāfijā variētās arkādiskās ainas, kam gleznotājs bija pievērsies gadsimtu mijas “tīrās mākslas” un absolūtā skaistuma meklējumos. Impresionistiskā sadzīves aina “Uz terases” (“Veranda Kapri”, LNMM) uzbur bezrūpīgu mirkli rakstnieku, mākslinieku un ceļotāju iecienītajā Kapri salā, kas 1912. gada augustā bija viena no pēdējām pieturām Rozentāla un viņa sievas Ellijas kopīgajā ceļojumā pa Itāliju. Vīteņaugu noēnotajā un no tiešiem saules stariem pasargātajā pergolā, kurā atpūtnieki, ieturot maltīti, attēloti intīmi idilliskā gaisotnē, priekšplānā pie balti klātā galda mākslinieks iegleznojis Elliju un sevi gaišos, vasarīgos tērpos. Ar mecosoprāna balsi apveltītā somiete prata franču un itāļu valodas, pirms laulībām bija mācījusies dziedāšanu Francijā un Itālijā, kur šajā braucienā atgriezās, starplaikā kļuvusi par latviešu mākslinieka tuvāko līdzgaitnieci, modeli un triju bērnu māti. Fragmentāri komponētā, domājams, brokastu aina valdzina ar studijveida gleznojuma svaigumu, padevusies krāsās mirdzoša, sulīga un ņirbošu plenēra gaismas refleksu caurausta. Zīmīgi, ka autors parakstu un datējumu papildinājis ar uzrakstu, kas norāda arī tapšanas vietu – “Jan Rosenthal Capri/1912”. Nelielā skiču albumiņā, ko glabā Saldus vēstures un mākslas muzejs, līdzās Kapri skatiem no Dienviditālijas fiksēti ceļinieka iespaidi no iepriekšējām maršruta vietām – Kastiljones dei Pepoli, Venēcijas un Florences Ziemeļitālijā, kam sekojis Romas apmeklējums, kur zīmēta Borgēzes villa un Monte Pinčio parka skati, bet noslēgumā – Pompeji un Kapri. Skiču paraksti un datējumi ļauj izsekot galvenajām pieturvietām, vienā no pēdējiem zīmējumiem mākslinieka un Ellijas siluetus ieraugot Vezuva vērotāju ainā. Diemžēl paša Rozentāla atmiņas par ceļojumu nav zināmas. Atgriežoties mājās, pēc Itālijā gleznota meta radīta lielāka formāta eļļas glezna “Monte Pinčio” (1912, Tukuma muzejs) un vairākas citas. Itālisko motīvu darbus ar atpazīstamiem nosaukumiem “Apenīni”, “Pilsēta kalnā”, “Terase”, “Bagni Tiberii” Rozentāls pirmoreiz publiski Rīgā parādīja II Latviešu mākslinieku izstādē (1912), pēc tam Baltijas mākslinieku savienības izstādē (1913) eksponēta “Iela Kapri”, bet otrajā personālizstādē (1913) – “Apenīnu kalni” un “Peldētava (Kapri)”, arī turpmāk pa kādai no ceļojuma liecībām piedaloties izstāžu dzīvē un parādoties pārdoto gleznu sarakstā mākslinieka ienākumu burtnīcā. Dienvidzemes redzējumā, kā atzina laikabiedri, “daudz saules, gaismas un krāsu dzidrā burvīguma”. Vairāk par arhitektūras un muzeju bagātībām gleznotāju Itālijā piesaistīja arkādiskā “paradīze zemes virsū”. Ticami, ka tieši pēc šī brauciena Rozentāls uzgleznoja lielizmēra figurālo kompozīciju “Arkādija” (ap 1913, LNMM), kas nav paša autora signēta un ilgi bijusi datēta aptuveni ar 1910. gadu. Vizuāls salīdzinājums ar Kapri skatu krāsu salikumiem, triepienu raksturu un virsmas apdari, kas sasaucas jūras viļņu un mākoņaino debesu atveidojumā, pārliecina par gaišo, harmonisko ainavu radniecību ar eiropeiska simbolisma estētikā sacerēto “Arkādiju”, kas neoromantiskā cilvēka un dabas vienotības tēlojumā saliedē impresionistisku vieglumu un jūgendisku stilizāciju ar klasisko tradīciju, atsauces uz antīko mitoloģiju – ar 20. gadsimta sākuma modernās dzīves izjūtu un arī ar nesenā Itālijas ceļojuma pieredzi, iekausējot kopiespaidā pārradītos Kapri idiļļu un skaistā Neapoles līča vērojumus.

Kādas ir izjūtas un pārdomas, atgriežoties Latvijā no citas zemes, kur vadīts kāds laiks – vai cerētais ir piepildījies un kas gaidāms nākotnē? Tiešraidē uzklausām stāstus Zemgalē. Šī gada pirmajos sešos mēnešos Zemgalē ar remigrācijas koordinatores atbalstu atgriezusies 51 persona, kas apliecina nemainīgu interesi par atgriešanos dzimtenē. Lai sekmētu veiksmīgu remigrācijas procesu, Zemgales plānošanas reģions sadarbībā ar pašvaldībām sniedz ne tikai informatīvu, bet arī finansiālu atbalstu – tas šajā pusgadā ļāvis jaunam uzņēmējam Bauskas novadā uzsākt darbību loģistikas nozarē. Par aicināšanu atgriezties un pieredzē par to, kā ir atgriezties Latvijā pēc garāka vai īsāka citā valstī aizvadīta laika, dalās Zemgales reemigrācijas koordinatore Anete Briņeca, garšvielu eksperts Gatis Vilciņš, Andris Tālbergs, kā arī "SFabrika.lv" Ingus Krots, jo, protams, svarīgas ir darba iespējas, atgriežoties Latvijā.    

Atgriešanās pie  pastaigām dabā, iespējams, ir labākais, ko mums atstāja citādi dramatiskais pandēmijas ierobežojumu laiks – un šodien tas turpina palīdzēt atgūt līdzsvaru ikdienas skrējienā, kļūstot arī par iedvesmu mākslai. Režisors un dramaturgs Evarts Melnalksnis, video māksliniece Katrīna Neiburga un komponists Ernests Valts Circenis kopā ar domubiedriem festivālam „Homo Novus” radījuši poētisku stāstu par Ummja ezeru un tajā mītošo īpaši aizsargājamo lobēliju, apzinātā eklektismā sapludinot zinātni, mūziku un dabu. Balti balsināta veikala noliktava Andrejsalā, ko caurvij milzīgi buru audekli un pludmalē izskaloti koki. Ummis ir palicis Lilastes mežos; pilsētā ienākusi mākslinieku sajūta par to. Ar telpu iepazīstina režisors un dramaturgs Evarts Melnalksnis: „Pirmkārt, taisot izrādi par dabas tēmām, mēs nevēlējāmies dabu piešmucēt un ražot jaunas lietas. Gribējās lietot kaut ko tādu, kas jau ir izlietots vai ko var lietot tālāk. Tāpēc arī buras. Un tās arī asociējas ar gaisu, vēju, ūdeni, kustību, lai gan, protams, uz Ummja neviens ar tām neburā. Un vienlaikus buras var lietot kā labu projekcijas laukumu, jo mums ir video. Mēs gribējām Ummja sajūtu ienest telpā. Kā mēs teātrī varam to izdarīt? Man likās laba video pieeja, tāpēc arī Katrīnas Neiburgas iesaiste, ka tā varam atgādāt ezeru uz teātra zāli. Jo mēs nevēlējāmies aicināt cilvēkus lielā barā uz Ummi, būvēt skatuvi ezera malā. Jo ezeru vajag likt mierā.” Muzikālā teātra izrāde „Ummis un lobēlija” ir viens no festivāla „Homo Novus” jaundarbiem un tiks izrādīta Andrejsalā četras reizes no 5. līdz 9.septembrim.

No 8. augusta līdz 19. septembrim ISSP galerijā būs skatāma mākslinieces Madaras Kvēpas personālizstāde “Jūra nerunā, tomēr es atgriežos”, kas pēta ekoloģisko jūtīgumu jeb attiecību veidošanu ar dabu – tās elementiem, laika ritējumu un klusumu.

Atgriežamies pie jautājuma par izdienas pensijām un esošās sistēmas pārskatīšanu. Krustpunktā ir bijušas vairākas sarunas ar politiķiem par šo, bet viņi paši arī rosinājuši uz raidījumu aicināt sociālos partnerus un citus iesaistītos, kuru teiktajā viņi saka ieklausāmies. Cik daudz ieklausās? Par to droši vien varam diskutēt. Studijā sociālie partneri no tām institūcijām, kuru viedoklis būs svarīgs, spriežot par šīm izmaiņām. Krustpunktā diskutē Valsts kancelejas direktora vietnieks valsts attīstības un starpnozaru pārvaldības jautājumos Pēteris Vilks, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzens un Latvijas darba devēju konfederācijas sociālās drošības, veselības aprūpes un nodokļu eksperts Pēteris Leiškalns.  

Atgriežamies pie jautājuma par izdienas pensijām un esošās sistēmas pārskatīšanu. Krustpunktā ir bijušas vairākas sarunas ar politiķiem par šo, bet viņi paši arī rosinājuši uz raidījumu aicināt sociālos partnerus un citus iesaistītos, kuru teiktajā viņi saka ieklausāmies. Cik daudz ieklausās? Par to droši vien varam diskutēt. Studijā sociālie partneri no tām institūcijām, kuru viedoklis būs svarīgs, spriežot par šīm izmaiņām. Krustpunktā diskutē Valsts kancelejas direktora vietnieks valsts attīstības un starpnozaru pārvaldības jautājumos Pēteris Vilks, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzens un Latvijas darba devēju konfederācijas sociālās drošības, veselības aprūpes un nodokļu eksperts Pēteris Leiškalns.  

"Dziesma dejo. Deja skan" šovasar atgriežas ar jaunu notikumu – dejas eposu "Düna". Koriem un deju kolektīviem pievienosies folkloras kopas un danču dejotāji, piešķirot dejas eposam īstumu. Arī mūsdienu dejas un hip-hop dejotāji būs eposa dalībnieki. Kultūras rondo iztaujājam idejas autoru un producentu Edžu Arumu un vienu no mākslinieciskajiem vadītājiem Agri Daņiļeviču. 8. un 9. augustā Mežaparka Lielajā estrādē norisināsies dejas eposs "Düna", kas apvieno vairāk nekā 8000 dalībnieku – dejotājus, dziedātājus, folkloristus un laikmetīgās dejas pārstāvjus no Latvijas un 11 ārvalstīm. Šoreiz projektā izceļama arī ārvalstu latviešu interese – 24 kolektīvi no 11 valstīm, kopā ap 400 diasporas dejotāju un dziedātāju, kas, gluži tāpat kā Latvijas kolektīvi, izpilda vienotu repertuāru, nevis atsevišķi sagatavotas dejas. Kopumā uzvedumā piedalīsies 365 kolektīvi, no Latvijas un citām Eiropas valstīm. Dejas eposa Düna režisoriskā līnija balstīta likteņupes Daugavas stāstā – senākajos rakstos dēvētā arī par Dūnu –, kas simboliski savieno cilvēkus, likteņus un vēsturisko atmiņu. Stāsts, kas tiek izstāstīts caur deju, dziesmu, folkloru un mūsdienu kustību, ir uzveduma emocionālais kodols. Dejas eposa "Düna" radošā komanda: Edžus Arums - idejas autors, producents, Uģis Prauliņš - muzikālās daļas vadītājs, Mārtiņš Klišāns - mākslinieciskais vadītājs, virsdiriģents, Agris Daņiļevičs - mākslinieciskais vadītājs, horeogrāfs, virsvadītājs, Ilze Jakubovska - režisore, Aigars Ozoliņš - scenogrāfs.

Saukta par ugunszemi, Kaspijas jūras krastu un Kaukāza ieskauta ir Azerbaidžāna – latviešiem pazīstama ar savu virtuvi, mūziku un cieši ievijusies daudzu slavenu latviešu dižgaru dzīvēs. Ko Azerbaidžānā darīja Jānis Jaunsudrabiņš un kā attīstījusies šī zeme? Par to sarunā ar rakstnieci Lāsmu Gaitnieci un Rīgas Stradiņa universitātes asoc. profesoru, politologu, Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru Māri Andžānu. Un raidījumā arī izvērstāks stāsts par ūdentilpēm. „Kaspijas jūra ir pasaules lielākais ezers gan pēc platības, gan arī pēc tilpuma” – šāds ir pirmais skaidrojums, kas parādās, interneta meklētajā ievadot vārdus „Kaspijas jūra” vai „Kaspijas ezers”. Tāpēc pirms skatām šo abu platības ziņā tiešām lielo ūdenstilpju likteni un stāvokli, noskaidrosim, kā korekti būtu tās saukt – par jūrām vai ezeriem. Atbildi attālināti ierakstītā sarunā sniedz Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes docents Jānis Lapinskis. Tātad paliekam pie nosaukumiem „ezeri” un sākam skatīt to stāvokli mūsdienās. Arāla ezers savulaik ierindojās pasaules lielāko ezeru pieciniekā, bet kopš pagājušā gadsimta vidus tas ir sarucis desmitkārt. Iemesls – Sirdarjas un Amudarjas – divu upju, kas piegādā Arāla ezeram ūdeni, novirzīšana lauksaimniecības zemju apūdeņošanai. Taču ne tikai cilvēka ietekme ir veicinājuši šī ezera izžūšanu, teic Jānis Lapinskis. Uz jautājumu, vai būtu iespējams atjaunot šo degradēto teritoriju, kur šodien ūdens vietā paveras tuksnešaina ainava, Jānis Lapinskis bilst, ka tās, pirmkārt, būtu astronomiskas izmaksas, otrkārt, tas esot neiespējami, jo abas upes – Sirdaja un Amudarja – reizi gadā tomēr piepilda Arāla ezera dibenu, kas atkal vasarās iztvaiko. Un šīs lai arī nelielās, bet regulārās ūdens padeves un pēc tam sekojošās izsīkšanas dēļ tā tomēr ir neiespējama misija. Lūkojam uz nākamo ūdenstilpi – Kaspijas ezeru, kas arī tiek ierindots izzūdošo dabas objektu sarakstā. Tur ezera stāvokli nosaka ne tik daudz cilvēka saimnieciskā darbība un dabas ietekme, kā sarežģītā ģeopolitiskā situācija un ezera dzīlēs pieejamās naftas atradnes. Atgriežoties pie nosaukuma – jūra vai ezers –, tieši šis faktors mūsdienās raisa neskaidrības ūdenstilpes statusā.

No 30. maija līdz 7. jūnijam Portugālē (Porto un Lisabonā) notika festivāls “Pasaules jaunās mūzikas dienas” (World New Music Days), kuras rīko Starptautiskā laikmetīgās mūzikas biedrība ISCM jeb International Society of Contemporary Music. Tā ir senākā (dibināta 1922. gadā) organizācija, kas rūpējas par jaunas mūzikas tapšanu un popularizēšanu visā pasaulē. Latvija ISCM sastāvā ir darbojusies 1930.–1940. gadā un kopš 2004. gada, kad organizācijā iesaistījās Latvijas Komponistu savienība ar tālaika valdes priekšsēdētāju Uģi Prauliņu priekšgalā. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā mūsu ISCM nodaļas vadītāji ir bijuši gan pats Uģis Prauliņš, gan arī komponistes Indra Riše, Santa Bušs un Anna Veismane, aktīvi darbojoties šajā organizācijā, nodrošinot informācijas apmaiņu un radot iespējas latviešu mūzikai tikt atskaņotai ikgadējā ISCM organizētajā festivālā “Pasaules jaunās mūzikas dienas”. Pašlaik nodaļas vadītājs ir komponists Rolands Kronlaks. Šogad festivāla tēma bija “Slāpes pēc pārmaiņām”, aicinot māksliniekus un publiku uz pārdomām par jaunrades lomu mainīgajā pasaulē, uz pārmaiņām, kurās mūzika rada jaunas perspektīvas izaicinājumiem, ar kuriem mūsu planētai jāsaskaras. Uz šo pārmaiņu tēmu tādā vai citādā veidā atsaucās daudzi festivāla programmās iekļautie darbi. Kopumā festivāla ietvaros izskanēja 27 koncerti visdažādākajos žanros, sākot ar vairākiem solokoncertiem un mazajiem ansambļiem līdz pat trim simfoniskā orķestra koncertiem, tāds bija gan Porto, kurā muzicēja Porto simfoniskais orķestris, gan Lisabonā — Gulbenkjana orķestra un Lisabonas Metropoles orķestra sniegumā. Latviju festivālā pārstāvēja Krista Auznieka skaņdarbs septiņiem instrumentiem Turning The Wheel. Komponistam pašam klātesot Porto arhitektoniski un akustiski izcilajā koncertzālē Casa da Música, tas izskanēja portugāļu ansambļa Sond'Ar-te Electric izpildījumā. Ieva Zeidmane: “Pasaules jaunās mūzikas dienas” ir maratons, kas ļauj izdarīt secinājumus un gūt pārskatu par to, kas šobrīd notiek mūzikas ainā? Rolands Kronlaks: Šajā ziņā jāsaka, ka neko ļoti pārsteidzošu vai tādu, kas līdz pamatiem satricinātu manu uztveri par to, kas notiek pasaules mūzikā, jaunajā mūzikā - tāds šis piedzīvojums noteikti nebija. Vairāk dzirdēju kaut ko, kas ir ļoti kvalitatīvi izdarīts. Dzirdēju arī kaut kādas lietas, kas man likās ne tik interesantas, un varbūt pabrīnījos, kā tās festivālā nokļuvušas. Lai gan tas nav konkurss, bet festivāls, par to, kā šie skaņdarbi tur ir nokļuvuši, tomēr rūpējas žūrija, kuras atlasi visi atskaņotie skaņdarbi ir izgājuši. Patiesībā ir pat divas žūrijas. Ir dalīborganizāciju žūrija, un ISCM biedri var būt arī vairāki no vienas valsts. No Ķīnas ir divi, kopā ar Taivānu un Honkongu no šī reģiona ir veseli četri. Bet, ja mēs skatāmies uz Latvijas situāciju, kāda tā ir lielākajā daļā valstu, tad ir nacionālā atlase, kur izvēlas sešus skaņdarbus, un pēc tam starptautiskajā  - vienu vai divus. Bija valstis, kas bija pārstāvētas vairāk, daļēji arī tāpēc, ka var pieteikties arī individuāli, nevis caur dalīborganizāciju. No Latvijas vēsturiski vienmēr ir paņemts viens darbs, un šoreiz tas bija Krista Auznieka “Turning the Wheel” lielam ansamblim - sešiem instrumentiem. Tas izskanēja Porto. Es diemžēl to nedzirdēju, bet no paša Krista dzirdēju ļoti jūsmīgas atsauksmes. Viņš bija ļoti apmierināts gan ar sadarbību ar mūziķiem, gan šo notikumu kā tādu. Atgriežoties no šāda festivāla, kādi ir secinājumi? Vai ir ieguvumi vai pieredze, ko varam pārnest uz Latvijas situāciju? Kā pieredzējušam festivālu organizatoram man bija ļoti interesanti redzēt, kā festivāls ir organizēts. Savā ziņā tas bija organizēts līdzīgi kā mēs organizējam “[Latvijas Jaunās] mūzikas dienas” - sākumā notiek sarunas ar kolektīviem, kas varētu spēlēt šajā festivālā, sarunas ar koncertzālēm, un tad jau lielu daļu no šī sloga paņem sadarbības partneri. Es apbrīnoju, ar cik mazu komandu šis festivāls tiek veidots, jo pamatkomandā bija četri cilvēki. Tas nozīmē, ka viņiem pretī ir koncertzāles un mūziķu kolektīvi, kas uzņemas lielu atbildību šos koncertus sarīkot. Protams, ka nevaram salīdzināt, kas ir “Mūzikas dienas” un ko nozīmē noorganizēt šādu festivālu. Interesanti arī, ka lietuvieši un igauņi to jau ir paveikuši - 2008. gadā bija festivāls Viļņā un 2019. gadā - Tallinā. Kā mēs pārrunājām ar kolēģiem, ar ļoti, ļoti lieliem budžetiem. Ja runājam par apmeklētību, man pārsteigums bija, ka šajā ziņā bija “no-līdz” - no nelielas apmeklētības līdz ļoti lielai. Piemēram, “Gulbenkian Orchestra” koncerts, kurš gan bija bezmaksas - zāle bija piepildīta, un tie bija, es teiktu, 1000 vai mazliet vairāk cilvēki. Un programma bija tikai ar laikmetīgo mūziku, tā kā tas bija tiešām pārsteidzoši. Bet, protams, bija arī koncerti, kur delegāti bija apmēram puse no publikas - kopā 100 cilvēki zālē, no kuriem 50 ir kaut kādā veidā saistīti. Tā būtu tā ierastākā situācija, kāda vispār ir ar laikmetīgo mūziku. Plašāk - audioierakstā.  

Pēc 55 gadu pārtraukuma pasaulē lielākā izstāde atgriežas Japānā. 1970. gadā Japāna kā pirmā no Āzijas valstīm uzņēma “Expo”, kas tolaik kļuva par globālu inovāciju epicentru, sniedzot cilvēkiem iespēju paskatīties uz dzīvi aiz valsts robežām. Arī mūsdienās “Expo” mērķis saglabājas nemainīgs – tas ir kā skatlogs uz mums un nākotni, kuru veidojam kopā.

Kā sadzīvot ar pagātnes traumām? Karš, genocīds, kad viena ļaužu grupa nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāma laikmetīgās dzejas personālizstāde “Pārejošā iznīcība”, kuras autors emets ezells atgriežas pie dzimtas saknēm. Viņa dzimtai piederīgos 1915. gadā cara valdība no Sabiles deportēja uz Krievijas vidieni, uzskatot ebrejus par politiski neuzticamiem. Raidījumā Augstāk par zemi stāsts par šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmo laikmetīgās dzejas personālizstādi “Pārejošā iznīcība”. Izstādes autors emets ezells jau apzinīgā vecumā uzzinājis līdz tam noklusētās savas dzimtas vēstures lappuses. Viņa senči pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Sabilē, līdz 1915. gadā cara valdība šo ģimeni masu deportācijās pārveda uz Krievijas vidieni. Deportācijas, karš, genocīds - kad viena ļaužu grupa, nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Kā vārdā vara toreiz pārvietoja cilvēkus, izpostot viņu dzīves vidi, iznīcinot valodu, tradīcijas? Kāda izskatās Sabile? Un ko iesākt ar nesadziedināmām pagātnes traumām? Jau trešo gadu emets ezells vasarās brauc uz Latviju, apmetas Pedvāles mākslas parka Starptautiskajā mākslinieku rezidencē, kur veic kultūras pētījumus un kā mākslinieks strādā ar šīm tirdošajām tēmām. Šovasar viņš ar izzināto un piedzīvoto gatavs dalīties Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmajā izstādē.  

Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis Latvijas laikmetīgās mākslas redzamākās izpausmes ir tādi lieli un iecienīti notikumi kā Purvīša balva un piedalīšanās Venēcijas mākslas biennālē. Bet kas nodrošina ikdienas viļņošanos, no kuras ik pārgadus nosmelt galotņu putas? Protams, mākslinieki. Taču būtisku lomu spēlē arī izstāžu telpas, mākslas centri un organizācijas. Trīs no šobrīd Purvīša balvas finālistu skatē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā redzamajām izstādēm tapušas "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, to kuratore ir "Kim?" programmu direktore Zane Onckule. Daudzi manas paaudzes mākslinieki ir auguši kopā ar "Kim?", kas šogad atzīmēs gandrīz pilngadību, rīkojot festivālu "Ēdene: saldie sešpadsmit" savā nākotnes mājvietā Hanzas ielā 22. Un nu "Kim?" jau audzina jaunu, brīnišķu mākslinieku paaudzi, regulāri izsludinot pieteikšanos uz izstāžu rīkošanu. "Kim?" pirmā mītne bija baltais kubs Spīķeru kvartālā. Sākumā uzņemtais galvu reibinošais temps (pa trim jaunām izstādēm ik mēnesi) laika gaitā kļuvis skatītājiem un rīkotājiem draudzīgāks, bet apmeklējums gan toreiz, gan tagad rāda, cik ļoti Rīgai šāda institūcija ir nepieciešama. Man šķiet, "Kim?" dibinātājas Zanes Čulkstēnas radošo trakumu, dižķibeles ēnā uzsākot laikmetīgajai mākslai veltītu maratonu, labi raksturo atbilde uz manu jūsmošanu par viņas tolaik izloloto festivālu "Future shorts". Tas bija grandiozs īsfilmu, mākslas un radošas uzdzīves sajaukums. Zane atbildēja, ka tagad gribētos uztaisīt kaut ko lielu. Tas ir izdevies. 2008. gadā dibinātā mākslas centra mērķi ir veicināt jaunradi, sadarbību un laikmetīgās mākslas pieejamību. "Kim?" programmā tapušas vairāk nekā 250 izstādes, pārsniedzot miljonu apmeklējumu. Jau kopš pirmā darbības gada "Kim?" organizē ne tikai latviešu, bet arī ārzemju mākslinieku izstādes. Sākumā tās notika rezidenču programmas ietvaros. Pēdējo desmitgažu laikā mākslas rezidenču kustība pasaulē ir īpaši uzplaukusi. Tā ļauj radošo profesiju pārstāvjiem uz laiku dzīvot un strādāt jaunā un tāpēc, cerams, iedvesmojošā vidē. Mākslas rezidences nes labumu gan to dalībniekiem (laiks un telpa ārpus ikdienas), gan rīkotājiem. Viesi ierodas ar savu pieredzi un skatījumu, bet dodas prom ar dziļāku izpratni par Latviju. Tik nedrošā ģeogrāfiskajā vietā un politiskajā laikā, kādā mēs dzīvojam, katrs jauns draugs ir no svara. Viens no pirmajiem "Kim?" rezidentiem, nīderlandiešu mākslinieks Bass de Būers, pat nosprauda savai turpmākajai dzīvei jaunu noteikumu – ik gadu atgriezties Rīgā. Vēl pagājušogad viņam bija lieliska izstāde "Tur" telpā. Pirms desmit gadiem "Kim?" dibināja Rezidences balvu. Tās ieguvēji devušies strādāt uz Laikmetīgās mākslas institūta "KW" rezidenci Berlīnē, "Gasworks" rezidenci Londonā, "Artport" rezidenci Telavivā un ISCP rezidenci Ņujorkā. "Kim?" atgriežas arī pie savas rezidences rīkošanas idejas. Jau šovasar Rīgā viesosies viens no pussimta pieteikumus iesniegušajiem ārvalstu māksliniekiem. Pēc divām dažādām īres mājvietām 2024. gada martā Saeimā tika pieņemts likums, kas paredz "Kim?" īpašumā nodot valsts nekustamo īpašumu Hanzas ielā 22. No 1948. gada līdz 2015. gadam ēkā atradās Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikums un Rīgas Uzņēmējdarbības koledža. Pēdējo desmitgadi tā bijusi neizmantota.  Ēka pilnībā tiks atjaunota desmit gadu laikā un tur būs gan plašas izstāžu un pasākumu telpas, gan mākslinieku darbnīcas un rezidence. Atjaunošanas laikā "Kim?" turpinās savu darbību gan pašreizējās telpās Sporta ielā 2, gan ārpus tām. Piemēram, jaunākā "Kim?" iniciatīva – pirmā starptautiski vērienīgā laikmetīgās mākslas mese Baltijā "Riga Contemporary" – jūlija sākumā notiks "Hanzas peronā". Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma "Kas ir māksla?", atbildes meklēšana joprojām ir "Kim?" centrālais uzdevums. Pie reizes tas ir šī mākslas centra nosaukums: "Kas ir māksla?", saīsinājumā – "Kim?"

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe "Katarses atkarība no labās puslodes funkciju deficīta" ir latviešu komponista Jura Ābola radīts darbs, kas iekļauts piecdaļīgā ciklā "Normāla fizioloģija". Arī citu daļu nosaukumi ir ne mazāk skanīgi savā oriģinālajā priekšlasījumā un tie ir: "Protoplazma", "Skeletotopija", "Generatio spontanea" un "Postludium". Ar hepeninga elementiem piesātināts skaņdarbs, kas Ābola vārdiem žanriski dēvēts par instrumentālo teātri: "Mana estētika, rēķinoties ar entropiju, proti, novecošanos, balstās uz dzīvu elpu kā darbojas jebkurš dzīvs organisms. Tas ir teātris kāpināts kubā, proti, teātris teātra teātrī." Pats autors atzīst, ka "Normālā fizioloģija" ir viens no viņa pirmajiem dadaistiskajiem darbiem. Viņš ir teicis, ka: "Te ir vērts piegriezt vērību daļu nosaukumiem, kas uzdzen ja ne nelabu dūšu, tad jēlas šaušalas dažiem estētiem. Jo šausmīgāki, jo labāki bija tie nosaukumi – tā es toreiz biju uzspicējies." Savukārt 2006. gadā Ābols Latvijas Televīzijas raidījumam "Portretu izlase" ir veltījis šādu komentāru: "Māksla ir izziņas process un, ja es kādas skaņas tur kombinēju, tad ir jātiek galā ar labo un kreiso smadzeņu puslodi, nedrīkst tikai balstīties uz kādām savām abstraktām sajūtām un jūtīgiem akordiem, un lai būtu skaistāk, aizgrābīgāk vai neparastāk. Es neticu tam. […] Īstenībā, informācijai jāienāk pa vienu smadzeņu puslodi iekšā un pa otru jāiet ārā – tas ir dabisks process, lai jebkurš dzīvs organisms eksistētu un tas ir ļoti naturāli." Juris Ābols nereti smēlās iedvesmu vēsturisko dadaistu veikumos un šeit iederas atskats uz leģendārās Cīrihes kafejnīcas jeb avangarda teātra "Voltēra kabarē" mākslinieku darbiem. Hīlzenbeka memuāros ir lasāms: "Voltēra kabarē dadaisti izpildīja bruitismu, vēloties sniegt cilvēku dvēselēm mierinājumu. Trokšņi ir kā nebeidzama šūpuļdziesma, māksla un abstraktā māksla." (Huelsenbeck 1920: 26) Hīlzenbeks izcili ierakstījās ne tikai Cīrihes, bet arī, protams, Berlīnes iecienītākajās trokšņu mūzikas piekritēju aprindās un bija entuziasma pārņemts bruitiskās izpausmēs, par kurām darbā "En Avant Dada" raksturoja šādi: "Le bruit ir troksnis ar iztēles efektu mākslās un šajā sakarā diez vai var atdalīt vienu no otras – mākslu, mūziku vai literatūru. Marineti bija pirmais, kurš izmantoja rakstāmmašīnu, tējkannu, grabulīšu un katlu vāku kori ne tikai, lai rosinātu iztēlē lielpilsētas pamošanos, bet lai nesaudzīgi un vardarbīgi atgādinātu par dzīves krāsainību." (Huelsenbeck 1920: 25) Skaidri apliecinot savu piederību antimākslinieciskajai orientācijai, Hīlzenbeks pievienojās Berlīnes dadaistiem 1917. gadā un līdztekus daudziem citiem saviem darbiem 1920. gadā atkārtoja 1916. gadā Cīrihē izpildītās Fantastiskās lūgšanas (vāc. Phantastische Gebete) – dzejoļu krājumu tomtoma pavadībā. Hīlzenbekam mūzika nebija galvenais izteiksmes kursors – citējot: “Mans sapnis arvien ir bijis radīt literatūru ar ieroci rokās.” Savukārt nākamo paaudžu vidū vidū Vācijā visvairāk dadaistiski antimuzikāli noskaņotie no viņiem bija, piemēram, ukraiņu izcelsmes gleznotājs un komponists Jefims Goliševs (Jefim Golyscheff vai Golïshev, 1897–1970), austriešu un čehu izcelsmes ebreju komponists Ervins Šūlhofs (Erwin Schulhoff vai Ervín Šulhov, 1894–1942), vācu un amerikāņu izcelsmes komponists Stefans Volpe (Stefan Wolpe, 1902–1972). Goliševs izgudroja savu atonālās notācijas sistēmu un 1919. gada 30. aprīlī kā kulminācija dadaistu kopā sanākšanas vakaram Berlīnes galerijā "Graphisches Kabinett" tika atskaņota Goliševa "Antisimfonija: muzikāli cirkulāra giljotīna" (Die Antisymphonie Musikalische Kreisguillotine), kurā tika iekļauti bruitiski efekti – virtuves trauku šķindoņa un rotaļlietu trokšņi. Antisimfonijas trīs daļu nosaukumi: "Provokatīvās injekcijas" (Provokatorische Spritze), "Haotiskais mutes dobums jeb zemūdens gaisa kuģis" (Chaotische Mundhöhle oder das submarine Flugzeug) un "Aplausi hiper fadiēzmažorā" (Zusammenklappbares Hyper-Fis-chen Dur). Vēl tika izpildīts Goliševa "Šņācošs vingrinājums: Citoplazma" diviem timpāniem un desmit grabulīšiem ar desmit sieviešu un pastnieka palīdzību (Keuchende Übung: 22 Zytoplasma für zwei Pauken und zehn Rasseln mit Hilfe von zehn Frauen und einem Postboten), kas pirmizrādi piedzīvoja tajā pašā vietā 1919. gada 24. maijā. Goliševa mūzikas darbu nosaukumi satīriski uzsvēra bezgaumību un māksliniecisku absurdu. "Antisimfonija" un "Šņācošais vingrinājums" bija Goliševa galēji dumpinieciskie protesta akti, ar kuriem viņš uzstājīgi cīnījās pret tām mākslinieku konvencijām, kuras noliedza. Atgriežoties pie Ābola novatorisma, jāpiemin viņa sacītais 2001. gadā: "Novatorisms ir veids, kā es veicu savu misiju. Es aktīvi izmantoju 1.) KOMISMU, lai pielec ātrāk. Es izmantoju 2.) psihedēliskus trikus, lai aiziet līdz kaulam, līdz zemapziņai. Es spēju iet līdz pat psihofašismam. Es izmantoju zemapziņas līmeņa DADA! Otrkārt = kritika, pie tam kreisa! […] Kas attiecas uz mani, tad es visus aicinu atjēgties, kamēr vēl nav par vēlu. Es provocēju un izlieku bīstamas bumbas. Es kopš savu studiju laikiem esmu bijis BĪSTAMS. Un arī tagad – par cik neleju ūdeni uz paņūdu dzirnavām."

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Jau iepriekš minēju, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja aizsākumi saistīti ar dabaszinātnieka, kolekcionāra un pedagoga Jāņa Grestes veidotajiem rakstnieku stūrīšiem, no kuriem pirmais bija veltīts viņam tuvajam draugam Rūdolfam Blaumanim un lika pamatu arī Rūdolfa Blaumaņa kolekcijai. Tai drīz vien piepulcējās arī citas tā laika rakstnieku un arī mūziķu kolekcijas. Viņaprāt, par personībām vislabāk spēj pastāstīt tieši tā pasaule, kurā viņi dzīvo: “Lietas raksturo cilvēku, tādēļ es tās krāju. (..) Lietas runā. Runā labāk nekā cilvēka mute. Vajag mācēt tā nostādīt, lai nedzīva lieta runātu.” Grestes veidotās kolekcijas šodien ir klasiķu kolekcijas, taču jāatceras, ka Jānis Greste bija jauns, aktīvs cilvēks un komplektēja savu laiku un laikabiedrus, radošas personības. Turklāt darīja to neatlaidīgi un aktīvi, veidodams un uzturēdams kontaktus, sekodams notikumiem ne tikai radošajā laukā, bet arī kļūdams par liecinieku personisko dzīvju un likteņu notikumiem. Jānis Greste bija aizkustināts par Emīla Dārziņa mātes Marijas uzticēšanos. Muzejam viņa nodeva dēla kristību cepurīti, Jauno Derību, kas bijusi viņam kabatā traģiskās nāves brīdī, uzvalku, kapu vainagu lentas, galda piederumus, notis u. c. lietas. Muzejā tika izveidots Dārziņa “stūrītis”, kurā viņa māte katru gadu zināmās piemiņas dienās nākusi vienatnē pasēdēt, pakavēties. Savās atmiņās Greste piebilst: “Dīvaina māte. (..) Nezinu otras tādas mātes, kas tik klusi, bez vārdiem būtu tā dievinājusi savu dēlu.” Pirms liktenīgās došanās uz Padomju Krieviju savus materiālus Grestem atnesa Linards Laicens, kuru Greste pazinis jau kā zēnu. Pateicoties Friča Bārdas atraitnei Paulīnai un brālim Antonam, tapa arī Bārdas “stūrītis”. Atsaucoties Grestes uzaicinājumam, Antons Austriņš nodeva muzejam savus materiālus, tai skaitā arī astoņas viņam rakstītās Bārdas vēstules. Daudz par Jāņa Grestes komplektēšanas pieeju un krājuma organizēšanu pasaka viņa sarakste ar radošajām personībām. Tā, piemēram, vēstulē Annai Brigaderei 1925. gada 12. novembrī viņš raksta: “Cik pagaidām varam, darām tā: krājam piemiņas lietiņas – piemēram, mums ir Fr. Bārdas vecā rakstāmā pulte, Jurjā portfelis, Blaumaņa spalvaskāts un tintnīcas vāciņš – tad vēstules, rokrakstus, fotogrāfijas, pēc tam rakstus visādos izdevumos utt. Lūdzu Annu Brigaderi šim stūrītim dot kaut ko, kam mazāk materiālas vērtības, vairāk – nu, neprotu to pateikt. Ja vajadzīgs, mēs pagādāsim Jums jaunu spalvaskātu, zīmuli un neaprakstītu papīru.” Šeit labi parādās arī šodienas muzeja krājuma klasifikācijā praktizētais, kad katra kolekcija tiek klasificēta pēc muzeja priekšmetu veidiem – dokumenti, fotoattēli, iespieddarbi, korespondence, rokraksti, piemiņas lietas un citi.  Grestes personību kolekcionēšanas un eksponēšanas veids – stūrīši –, ko viņš izraudzījies allaž pietrūkstošo ekspozīciju telpu trūkuma dēļ, šodien ir joprojām aktuāls, kuru redzam gan personību piemiņas muzejos, gan dažādās tematiskās ekspozīcijās, līdz pat integrācijai mūsdienīgās laikmetīgās mākslas izstādēs, kā, piemēram Dokumenta Kāselā – tā ir scenogrāfiski veidota muzejisku priekšmetu un to eksponēšanai izvēlētu konstrukciju un vizuālu izteiksmes līdzekļu instalācija par personību. Ieskatu Grestes veidotajā Blaumaņa stūrīša iekārtojumā un noskaņā sniedz apraksts, kurš publicēts laikrakstā “Jaunākās Ziņas” 1926. gadā: “Istaba ar diviem logiem, kurā apņem it kā Blaumaņa gars. Četrās zilās vitrīnās aiz stikliem izlikti R. Blaumaņa manuskripti “Pamāte”, “Ugunī”, “Genoveva”, “Indrāni”, dzejoļi, vēstules, foto uzņēmumi utt. Starp vitrīnām uz postamenta balta Blaumaņa biste zaļos lauros. Augšā pie sienas lielas Blaumaņa un viņa vecāku portrejas. (..) Tālāk viņa gaiši zilais grāmatu skapis, trīskāju ķeblītis, no vecām klēts durvīm pagatavotais rakstāmgalds, pie kura rakstnieks sēdējis “Brakos”. Skapī Blaumaņa kažoks, spalvaskāts, vāze, kā arī neizstādītie rokraksti.” Arī šodienas muzejs mērķtiecīgi koncentrējas uz radošo personību kolekciju komplektēšanu, nostiprinot un attīstot Grestes iedibināto virzienu. Vairāk kā 80% ir radošo personību kolekcijas. Labi nokomplektētas, tās ir avots arī laikmeta, kultūras norišu, sakaru un kontekstu pētniecībai. Šodienas muzejam, tāpat kā Jānim Grestem ir vēl svarīgāk turēt roku uz radošā laikmeta pulsa. Pateicoties šādai Grestes izpratnei un komplektēšanas pieejai, muzeja krājumā tikuši saglabāti vairāku mūsu klasiķu darbu uzmetumi un no publicētajiem tekstiem atšķirīgi varianti, kas pētniekiem ļauj atklāt darba tapšanas procesu. Atgriežoties pie sarakstes ar Annu Brigaderi (1932. gada 9. martā), Greste spēj būt ne tikai pazemīgi lūdzošs, bet arī uzstājīgs:  “Jūs piederat mums. Nevienu rokrakstu nedrīkst iznīcināt, jo tas kalpo mācīšanas un audzināšanas nolūkiem. Lūdzu, sekojat rokrakstiem! Tie nedrīkst nozust. Arī pirmuzmetumi nav iznīcināmi. Lūdzu, dodat mums nākošo darbu visu, no paša sākuma (..). Rainis mums ir tā devis savus rakstus.” Rokrakstam, vēstulēm, dienasgrāmatām ikvienas personības kolekcijā liela vērtība – tie ir unikāli, vienā eksemplārā, dod daudz informācijas, bet mūsdienās šos priekšmetu veidus pamazām izspiež tehnoloģijas, kad rakstītais bieži gaist, tiek izdzēsts un tam vairs nav arī oriģinālā pirmreizīguma sajūtas. Un muzeja krājuma klasifikatoru 21. gadsimtā ir papildinājušas digitālās kolekcijas, kuras vieš jaunus vaibstus personībās un to kolekcijās muzeja krājumā. * Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās “Krist un celties” un “Kā dzeņa vēders” apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova.  

Stāsta gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs Viena versija ir, ka zvejniekiem, krāsojot laivas, palika pāri krāsa. Krāsas laivām bija dažādas, un zvejnieki ar pāri palikušo krāsu nokrāsojuši mājas apakšējo daļu. Otrs stāsts, ko man stāstījuši vietējie iedzīvotāji, zvejnieki, ir, ka zvejniekiem, ejot jūrā miglaina laikā, bija svarīgi atrast savu māju, un spilgtās krāsas labāk palīdzēja orientēties. Ir arī vēl trešā versija, visjautrākā. Ejot jūrā, zvejniekiem uz rokas tika uzkrāsota tāda krāsa, kādā krāsota viņa māja. Atgriežoties krastā un pēc krodziņa apmeklējuma dodoties mājās mazliet jautrākā omā, viņiem kāds vietējais varēja viegli palīdzēt ātrāk nokļūt līdz mājām...  Droši vien arī katrai mājai ir savs stāsts, un zināms, ka īpašnieks nedrīkst pārkrāsot māju citā krāsā, tāpēc arī blakus nav divu dzeltenu vai divu sarkanu māju. Domāju, ka krāsas ir iedvesmojušas arī 18. gadsimta komponistu Baldasari Galupi, kurš piedzima Burāno un jaunību pavadīja šajā košo krāsu vidē. Burāno ir zvejnieku sala, kurā dzīvo arī daudz kaķu. Man ir pazīstami mākslinieki, kuri agri no rīta izbrauc jūrā, noķer zivtiņas un savs kumoss tiek arī kaķiem. Šķiet, ka arī kaķiem šī sala patīk, un viņi labprāt to gribētu padarīt par savu - pašu krāsaināko salu pasaulē! Arī vietēji iedzīvotāji ir ļoti lepni par Burāno, un dažkārt ieaicina arī savās mājās, kur var redzēt, ka arī iekšpusē sienas ir tādā pašā krāsā kā ārpusē... Man ļoti patīk gleznot Burāno: kad braucu uz Venēciju, vienmēr apmetos šajā salā, kas tik ļoti iedvesmo...  

Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija Vārdi "heraldika" un "ģerbonis" radušies un ir cieši saistīti ar militāro jomu, ieroču attīstību un to pielietošanas veidiem. Vairākās Rietumeiropas valodās vārds "ģerbonis" un "ierocis" ir viens un tas pats. Franču, vācu, angļu Wappen, Waffen to apliecina. Latviešu valodas nosaukums ģerbonis ir pārņemts no krievu valodas – gerb. Uzreiz gribu kliedēt arī vēl kādu iesakņojošos un joprojām izplatītu mītu, ka ģerbonis ir sociālās hierarhijas, muižniecības, augstākai šķirai piederošs atribūts. Jau no 13. gadsimta Eiropā ģerbonis varēja būt gan pilsoņiem, gan amatniekiem. Arī Latvijas teritorijā ir daudz paraugi no dažādu amatnieku brālību un ģilžu ģerboņiem. Atgriežoties pie ģerboņa attēla, vispirms jāsaka – heraldikai piemīt nosacīta simbolu valoda, tā ir dekoratīva, krāšņa, mīl pārspīlējumus, ir daudznozīmīga. Heraldikā drīkst lietot tikai četras krāsas: sarkanu, zilu, zaļu un purpuru. Ja kāda figūra, piemēram, brūni bebri, ir heraldiski jāapraksta, tos dēvē "dabiskās krāsās". Vairoga un citu figūru kontūrai lieto melno krāsu. Heraldikā izmanto arī  divus metālus – zeltu un sudrabu. Ne krāsas, ne metāli savā starpā nedrīkst saskarties – tas ir it kā vēl viens rēbuss, kas jāiegaumē ģerboņu darinātājiem. Sākotnēji vairogus izgatavoja no koka vai metāla, tāpēc vēsturiski veidojusies un saglabājusies šī tradīcija. Ģerboņa galvenā sastāvdaļa ir vairogs – kā aizsardzības rīks, kas pakāpeniski, laika gaitā kļūst par simbolisku objektu. Uz vairoga un ap to laika gaitā top dažādas figūras. Tās heraldiski apraksta, skatoties no vairoga turētāja puses, tāpēc skatītājam kreisā un labā puse mainās vietām, ko reizēm nezinātājs uztver kā kļūdainu tekstu. Vairoga zīmējumam var izmantot ļoti bagātīgu dažādu simbolu klāstu: ir ģeometriskas figūras vai  dalījumi. Piemēram, skaldīts, kreisais sāns, galva, pēda, sija utt. Šīs figūras nereti tiek apvienotas un tādā gadījumā heraldiskajā aprakstā parādās teksts "dalīts galvā". Piemēram, jaunajam Ādažu novada ģerbonim heraldiskais apraksts skan šādi: "Dalīts galvā ar zilu un sudrabu. Sudraba laukā zila smaile, uz tās zelta Dortmaņa lobēlija ar diviem sudraba ziediem ševrona veidā un vienu tādu pašu ziedpumpuru." Galva ir ¼ no vairoga augšpuses nodalīta ar horizontālu līniju. Savukārt ševrons ir heraldiska figūra apgriezta V veidā, tās smailais gals pavērsts uz augšpusi. Daudziem valstu, pilsētu, arī dzimtu ģerboņiem ir tā saucamie vairogu turētāji, kas tur vairogu. Latvijas valsts ģerboņa gadījumā tie ir šādi: labajā pusē sarkans lauva ar zelta mēli, kreisajā pusē – sudraba grifs ar zelta mēli. Interesanta figūra ir tā saucamais kleinods – ģerboņa elements, kas atrodas virs vairoga. Tas vēsturiski veidojies no bruņinieka ķiveres rotājuma, kas tos atšķīra vienu no otra turnīros. Latviešu valodā heraldisko terminu vārdnīcā ir ietverti apmēram 40 dažādi apzīmējumi, kurus lieto heraldiskajos aprakstos. Ģerbonī drīkst iekļaut tikai tādus elementus  vai figūras, kurus var aprakstīt.

Dzīves pieredze

Jēzus pieskarās, glābj, pārveido un sūta kalpot! Mūziķis no Dobeles.

Atgriežamies pie temata par lidsabiedrību "airBaltic": kā vērtēt līgumu ar "Lufthansu", ka viņi tiks pie mūsu lidsabiedrības akcijām un vietas uzņēmuma padomē par 14 miljoniem. Valdības vadītāja Evika Siliņa jau sacījusi, ka tomēr jārēķinās ar tālākiem ieguldījumiem aviokompānijā. Cik labs un izdevīgs ir vai nav šis līgums abām pusēm, ko varam sagaidīt tālāk? Krustpunktā analizē ekonomisti Guntars Vītols un Jānis Ošlejs, kuri iepriekšējā diskusijā demonstrēja izteiktu viedokļu dažādību par "airBaltic" situāciju; finanšu konsultāciju kompānijas "Prudentia" partneris Ģirts Rungainis, ieguldījumu pārvaldes uzņēmuma "INVL Asset Managment" vadītājs Andrejs Martinovs un Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Ģirts Dubkēvičs.  

Republikānis Donalds Tramps oficiāli kļuvis par 47. ASV prezidentu. Gazā sākas 42 dienas ilgs pamiers. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rustams Šukurovs. Gazas kara beigas vai atelpas mirklis? 19. janvārī stājās spēkā pagājušonedēļ ar Kataras, Ēģiptes un Savienoto Valstu starpniecību panāktā vienošanās par uguns pārtraukšanu starp Izraēlu un Gazas sektorā valdošo grupējumu „Hamās”. Tā paredz „Hamās” sagūstīto Izraēlas pilsoņu atbrīvošanu apmaiņā pret vismaz tūkstoti Izraēlā ieslodzītu palestīniešu. Iebrukuma laikā Izraēlā 2023. gada 7. oktobrī Gazas joslā bāzēto grupējumu kaujinieki sagūstīja 251 ķīlnieku, no kuriem 94 joprojām atrodas teroristu rokās. Pēc Izraēlas puses ieskatiem, dzīvajos varētu būt kādi 60 no sagūstītajiem. Pirmajā uguns pārtraukšanas dienā tika atbrīvotas trīs izraēliešu gūsteknes un 90 palestīnieši – sievietes un pusaudži. Vēl vienošanās paredz pakāpenisku Izraēlas spēku atvilkšanu un humānās palīdzības piegāžu intensificēšanu, un tiek ziņots, ka svētdien Gazas joslā ieradušās apmēram 600 kravas mašīnas ar palīdzību. Visas nolīguma detaļas netiek atklātas, taču ir darīts zināms, ka tā īstenošana paredzēta trīs posmos. Pirmajam posmam, kas iesākās svētdien, jāturpinās 42 dienas, kuru laikā pakāpeniski jāatbrīvo 33 izraēliešu ķīlnieki – sievietes, bērni, vecāki ļaudis, slimie un ievainotie – un vairāki simti palestīniešu. Izraēlas Aizsardzības spēkiem jāatvelkas no Gazas joslas apdzīvotajām teritorijām, ļaujot tajās atgriezties palestīniešu civiliedzīvotājiem. Ja pāris nedēļas process turpināsies saskaņā ar vienošanos, sāksies sarunas par tālāko pamiera īstenošanas gaitu. Otrajā uguns pārtraukšanas posmā jāatbrīvo visi atlikušie izraēliešu ķīlnieki, tāpat apmaiņā pret palestīniešu ieslodzītajiem, un Izraēlas spēkiem pilnībā jāpamet Gazas josla. Visbeidzot, pēdējā etapa galvenais saturs ir normālas dzīves atjaunošana Gazas joslā, kas, visdrīzāk, prasīs vairākus gadus. Pie tam nākotnes izkārtojuma aprisēs vēl joprojām ir daudz neskaidra. Ļoti iespējams, Izraēla vēlēsies paturēt sava kontrolē buferzonu pie Gazas robežām, kam Hamas nav piekritusi. Tāpat Hamas, visdrīzāk, cer uz tādu palestīniešu ieslodzīto atbrīvošanu, kurus Izraēla nobūs gatava laist brīvībā; runa ir, pirmām kārtām, par 7. oktobra uzbrukumā iesaistītajiem. Tiek atzīmēts, ka Izraēla tā arī pilnībā nav sasniegusi savu kara mērķi – „Hamās” iznīcināšanu. Ņemot vērā, ka uguns pārtraukšanu var visai viegli izjaukt pat samērā neliels incidents, pagaidām vienošanās sakarā tiek paust vien piesardzīgs optimisms. Amerikas „jaunlaiku devēja” benefice „Šobrīd sākas Amerikas zelta laikmets. Sākot ar šo dienu, mūsu valsts plauks un atkal būs respektēta visā pasaulē.” Ar šādiem vārdiem savu uzrunu 20. janvāra inaugurācijas notikuma apmeklētājiem uzsāka jaun- un atkal ievēlētais, tādējādi, 45. un 47. Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Nācijas „jaunlaiku atvedēja” tēls, kuru viņš sev pielaikoja jau pirmajā prezidentūras periodā, tagad kļuvis tikai vēl spilgtāks visās izpausmēs. Nav arī brīnums, ka samērā daudz laika uzrunā aizņēma gānīšanās par iepriekšējās administrācijas varas periodu, kas jaunā Baltā nama saimnieka interpretācijā ir viens vienīgs politiskas un administratīvas nevarības un misēkļu periods. Kā tad ir patiesībā? Kā zināms, nu jau eksprezidents Džo Baidens atstāj valsti ekonomiski vismaz cerīgā, lai neteiktu – pārliecinošā stāvoklī. Bezdarba līmenis ir zems, ekonomiskā izaugsme – stabila, un ASV šai ziņā apsteidz citas industriāli attīstītās nācijas. Tomēr pretējā svaru kausā ir strauji pieaugusī dzīves dārdzība, kas acīmredzot daudziem amerikāņiem izrādījusies pārāk netīkama. Un pagarš ir to krīžu un problēmu saraksts, uz kurām Amerika un pasaule laikam gan būtu gribējusi redzēt Balto namu reaģējot apņēmīgāk, mērķtiecīgāk un straujāk. Sākot ar Trampa nolīgto, bet Baidena īstenoto Afganistānas evakuāciju, turpinot ar strauju nedokumentētas migrācijas plūsmu pāri Meksikas robežai, beidzot ar lavierēšanu un pussoļiem atbalstā Izraēlai tās karā pret Hamas, bet sevišķi jau Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Kas gan, protams, nenozīmē, ka adekvāts ir prezidenta Trampa sacītais par līdzšinējo valdību, kas neesot bijusi spējīga risināt pat vienkāršas krīzes pašu mājās, toties „iekūlusies veselā sērijā katastrofālu situāciju ārpus valsts robežām. Viņa paša solītā „zelta laikmeta” spožums būšot, atsaucoties uz runā piesaukto, neierobežota naftas urbšana, toties moratorijs jaunām elektroauto ražošanas licencēm, tikai divu dzimumu – vīriešu un sieviešu – atzīšana valsts politikas līmenī un ārkārtas stāvokļa izsludināšana uz Meksikas robežas, kā arī Panamas kanāla atdabūšana Savienotajām Valstīm, kuras  to esot Panamai savulaik „uzdāvinājušas”, bet tagad tur visu kontrolējot Ķīna. Panamas kanāla izbūvi 20. gs. sākumā tiešām īstenoja Savienotās Valstis, pēc tam iegūstot šo Panamas Republikas teritoriju beztermiņa nomā. Tomēr pagājušā gadsimta otrajā pusē Panamas sabiedrība arvien aktīvāk protestēja pret šo koloniālisma laikmeta stilā tapušo vienošanos, notika sadursmes ar upuriem gan protestētāju, gan amerikāņu karavīru vidū, līdz tika panākta  vienošanās, un kopš 1999. gada kanāls ir pilnīgi Panamas teritorija un īpašums. Vēl Trampa prezidentūras pirmās dienas sakarā tiek pieminēts rekordliels skaits viņa parakstītu prezidenta izpildrīkojumu. Šie ASV valsts galvas akti ir ar likuma spēku, taču, salīdzinot ar Kongresa pieņemtajiem likumiem, tos ir daudz vienkāršāk apstrīdēt tiesā. Attiecīgi jau tagad tiek prognozēts, ka daļa no šiem izpildrīkojumiem kā, piemēram, izstāšanās no Parīzes Klimata kontroles vienošanās vai Pasaules Veselības organizācijas, visdrīzāk, tiks īstenoti, bet tādi kā Savienoto Valstu pilsonības atteikums to teritorijā dzimušiem nelegālo imigrantu bērniem vai jau pieminētā tikai divu dzimumu atzīšanas politika var sadurties ar nopietniem juridiskiem šķēršļiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Padomju savienībā homoseksuālas attiecības netika atzītas, tās izpelnījās īpašu uzraudzību, kontroli un dažkārt arī represijas, un tomēr cilvēki dzīvoja savas privātās dzīves ar dažādām lomām sabiedrībā. Arhīvu materiāli, intervijas - tas viss rezultējies rakstu krājumā ar nosaukumu "Klusumā. Kvīri, padomju vara un sabiedrība Latvijā, 1954–1991. gads". Kāda bija varas uzraudzība un represijas pret šiem cilvēkiem, un kāda ir kvīru personīgā pieredze par dzīvi Padomju Savienībā? Saruna ar pētījuma autoriem - vēsturniekiem Inetu Lipšu un Kasparu Zelli. Kolektīvās monogrāfijas mērķis ir (re)konstruēt kvīru pieredzes, kādas tās izveidojās padomju sociālās kontroles sistēmā. Grāmata ir veltīta Baltajai Māsai (viņš arī Baroniete, viņš arī Jānis Grīnbergs (1912–1992)). Neskatoties uz varas īstenoto kvīru uzraudzību, ko nodrošināja pārsvarā partijas, iekšlietu, tieslietu, kā arī veselības aizsardzības institūciju darbinieki, Grīnbergs dzīvoja, to ignorējot. Par četru gadu kopdzīvi viendzimuma attiecībās padomju tautas tiesas tiesnesis 1960. gadā viņu sodīja ar ieslodzījumu cietumā. Tomēr Baroniete arī pēc atbrīvošanas dzīvoja pēc sava prāta, baudot attiecības un iekuļoties dažādos piedzīvojumos līdz mūža nogalei. Darba laikā – strādnieks, ārpus tā – azartisks tautas vīru kora dziedonis un aizrautīgs savējais kvīru satikšanās vietās. Cilvēks ar neapšaubāmu rīcībspēku.  Monogrāfija ir viens no vēsturnieku Inetas Lipšas un Kaspara Zeļļa, literatūrzinātnieku Kārļa Vērdiņa un Jāņa Ozoliņa un politikas pētnieces Elizabetes Elīnas Vizgunovas-Vikmanes darba rezultātiem Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas zinātniskajā projektā nr. lzp-2021/1-0167 “Starp valsts iestāžu uzraudzību un neiejaukšanos: viendzimuma seksuālo subkultūru prakses padomju Latvijā, 1954–1991”, kas īstenots LU, Latvijas vēstures institūtā no 2022. gada. Audumu dizaineru  centieni realizēt savas idejas padomju gados Skaista, kolorīta ideja uz papīra un tās realizācija uz auduma. Krāsu laukumi, kas aizsedza nekvalitatīvo tekstila materiālu - tā bija apģerbu dizaineru ikdiena tekstilrūpniecībā Latvijas PSR laikos. Vairāk par audumu apdrukām un dizainu tolaik stāsta gleznotāja Sandra Krastiņa, kura ir pētījusi, kā notika audumu apdruka  Latvijā  padomju gados.  «Rīgas auduma» ražojumi saista uzmanību ar savu košo kolorītu, zīmējumu savdabīgumu un audumu smalko struktūru. Autoritatīva komisija, kuras sastāvā ir ievērojami mākslinieki, kā arī rūpniecības un tirdzniecības organizāciju pārstāvji, pēc audumu apskates un apspriešanas dod savu novērtējumu.«Ar daudzveidīgu sortimentu un bagātīgu koloristisko apdari.» «Reprezentējās kombināta «Rīgas audums» ražojumi. Zīmējumi un kolorīts harmonē ar auduma struktūru un faktūru.».  Šādas rindas var lasīt 1957. gadā izdotajā grāmatā par rūpniecības uzņēmumu „Rīgas audums” – tas ir laiks, kad tikko ir sācies Hruščova atkusnis un visā plašajā Padomju Savienībā ar lielu sparu darbojas vieglās rūpniecības uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļos un vissavienības skatēs redzam krāsainus stilīgus porcelāna, interjera un tekstila izstrādājumus, bet, ieskatoties tuvāk, var pamanīt, ka nereti aiz košām apdrukām slēpjas nekvalitatīvs materiāls. Gleznotāja Sandra Krastiņa savulaik ir iztaujājusi   fabrikas „Rīgas audums” mākslinieces un pētījusi, kā tolaik notika audumu apdruka. Sandra Krastiņa rāda grāmatu „Desmitgades ikdiena” par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā, kur tuvplānā var redzēt kā negludā auduma faktūra ir noklāta ar pelēcīgas nokrāsas dzeltenu zilu un zaļu ziedu apdruku. Lai arī zīmējums ir kolorīts un moderns, tomēr gala iznākums rāda tā laika ierobežoto tehnisko varēšanu mākslinieka iecerētās košās idejas realizēšanā. 60. - 70. gadi ir arī sintētisko audumu uzvaras gājiens – neburzīgās  krimplēna kleitas, ūdens necaurlaidīgās neilona jakas, un par pēdējām runājot, domāju, tagadējie piecdesmitgadnieki atcera neglīti brūnās vai pelēkās vai zilāsm žargonā runājot „kurtkas”. Kā teic gleznotāja Sandra Krastiņa, tad jau pāris desmitgades agrāk tika ražoti tikpat nepievilcīgu krāsu un arī materiāla lietusmēteļi. Padomju gadi arī bija laiks, kad skolās bija vienotas formas – tumši zili sarafāni, vēlāk kleitas, bluzoni un svārki meitenēm un uzvalki zēniem, un svītraini krekli. Gleznotāja Sandra Krastiņa atceras, ka arī tolaik visā šajā unificētajā izglītības sistēmā tomēr skola no skolas atšķīrās ne tikai pedagoģiskās pieejas ziņā, bet arī formās. Atgriežoties pie padomju gadu dizaina, citāts no Arhitektūras muzeja direktores mākslas zinātnieces Ilzes  Martinsones raksta minētajā grāmatā par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā: „Tā laika radošajām personībām nācās lekt pār galvu divkārt, cīnoties kā ar informācijas, tā materiālu un tehnoloģiju deficītu.”  Tam, ka tolaik māksliniekiem vajadzēja žonglēt starp ierobežotajām tehniskajām iespējām un savu ideju realizāciju, piekrīt arī Sandra Krastiņa.

Gaidot labdarības maratonu „Dod pieci!”, lūkojamies uz iepriekšēju gadu projektiem, kā tie attīstījušies tālāk. Paliatīvā aprūpe Latvijā, tas ir sarunas temats raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa, "Hospis.lv" pārstāve Žanete Jansone, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš, Saeimas deputāte, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāte Jana Simanovska. Sazināmies ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāju Vilni Sosāru. Ir pagājuši pieci gadi, kopš Latvijas Radio ļoti daudz runājam par paliatīvās aprūpes nu, tolaik gandrīz nepieejamību Latvijā. Tas bija ļoti emocionāls laiks. Mēs jau neviens nezinām, kad un kā mēs katrs aizejam no šīs pasaules. Toreiz dzirdējām daudz skaudru stāstu, kā dažādās ģimenēs mēģina atvieglināt savu tuvinieku aiziešanas sāpes. Un toreiz arī visi apņēmās aktīvi strādāt, lai Latvijā ieviestu sistēmu, kas ļautu cieņpilni ikvienam noslēgt šīs dzīves gaitas. Mēs, protams, nezinājām, ka pie durvīm jau klauvē pandēmija. Tad sākās karš Eiropā, tik daudz negaidītā, kam ir nācies un arī nākas pielāgoties. Bet laika ritējums jau tāpēc neapstājas un vajadzības rūpēties tāpat. Ko esam spējuši izdarīt šajos piecos gados, ko tomēr - nē? Kādas ir tālākās iespējas? Atgriežamies pie temata par paliatīvo aprūpi Latvijā.

Pēc rekonstrukcijas Rīgas pilī šajā rudenī atgriežas Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Lai arī ar pilnu jaudu tas darbību atsāks tikai nākamajā gadā, jau šobrīd interesentiem ir iespēja apskatīt rekonstruētās telpas un apmeklēt pasākumus. Par to, ko šīs telpas slēpj vai nu jau jāsaka gluži pretēji - atsedz un kāda ir pati Rīgas pils vēsture, saruna raidījumā. Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) Izglītības un komunikācijas departamenta vadītāja Astrīda Burbicka un LNVM Vēstures departamenta Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis. Rīgas pils konventa pārbūve un restaurācija (autori: "Rīgas Pils Kastelas projekts" ("MARK Arhitekti", "Sudraba Arhitektūra") bija iekļauta arī to 16 pretendentu klāstā, kas bija izvirzīti Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024 finālam. Liecības par laiku pirms Rīgas pils celtniecības Ķieģeļu ceplis, dzirnavas un hospitālis – tādas būves ir minētas rakstītos avotos par laika posmu 13.-14. gadsimtā par vietu, kur šobrīd slejas Rīgas pils. Ko tagad no minētajām celtnēm var aplūkot tagad, stāsta pils atjaunošanas projekta pārstāvis arheologs Mārtiņš Lūsēns.      1330. gadā pēc rīdzinieku cīņām ar Livonijas ordeni, kad pilsētnieki bija nopostījuši pirmo ordeņa pili, kas atradās tur, kur tagad ir Konventa sēta, ordeņa pārstāji kā uzvarētāji lika rīdziniekiem celt jaunu pili, un būvei vieta tika izvēlēta Daugavas krastā pie toreizējās pilsētas robežas. Tika noplēsti vairāki dzīvojamie nami, kas nav minēti rakstītos avotos, bet  ir saglabājušās  ziņas par slimnīcu, dzirnavām un ķieģeļu cepli, kas pirms pils būvniecības te ir atradušies. Kopā ar Mārtiņu Lusēnu, kurš  ilgstoši ir pētījis šīs būves vēsturi, dodamies uz pils pagrabu, kur tagad arī muzeja apmeklētāji varēs paši aplūkot senos mūrus un liecības par laiku pirms pils celtniecības.

Kāda būs nākotnes aviācija un kad lidmašīnas lidos ar elektrodzinējiem? Vai un kā mākslīgais intelekts mainīs ne tikai pilotu, bet arī gaisa satiksmes dispečeru darbu? Saruna ar lidmašīnas kapteini un aviācijas drošības ekspertu Jāns Krištopu un Rīgas Tehniskās universitātes Aeronautikas institūta direktoru Ilmāru Blumbergu. Par tehnoloģijām  un  dispečeru darbu saruna ar Latvijas Gaisa Satiksmes valdes locekli Aivaru Pūcīti Kopā ar Latvijas Gaisa Satiksmes valdes locekli Aivaru Pūcīti esmu uzkāpusi vadības tornī un vēroju kā divi dispečeri sēžot pie vairākiem monitoriem sazinās ar ielidojošo un izlidojošo lidmašīnu pilotiem. Dispečeri ir tie, kas dod atļaujas lidmašīnām iedarbināt dzinējus, pārvietoties pa manevrēšanas ceļiem līdz skrejceļam, dod atļauju lidaparātiem  pacelties  vai  nolaisties.  Lai  netraucētu  dispečerus darbā Aivars Pūcītis paklusām komentē tornī redzamo darbu  Un  tieši par tehnoloģijām  un  dispečeru darbu šodien būs tālākā saruna. Atgriežamies tornī pāris stāvus zemāk un Aivars Pūctītis  uz sava darba galda ieslēdz datorā aplikāciju Flightradar24, tas ir globāls lidojumu izsekošanas pakalpojums, kas sniedz reāllaika informāciju par tūkstošiem lidmašīnu visā pasaulē. Šādu lietotni ikviens var uzlikt savā viedierīcē un sekot satiksmei gaisā, bet vadības torņa dispečeri savos datoros lieto daudz specifiskākas un profesionālākas programmas, kas nepieciešamas šim ļoti intensīvajam un atbildīgajam darbam, par to vairāk stāsta Aivars Pūcītis.

Atgriežoties darbā pēc atvaļinājuma, ikviens vairāk vai mazāk intensīvi izjūt sindromu, ko psihologi dēvē par "post-holiday blues"– pēcatvaļinājuma skumjām. Tās ilgst vidēji divas trīs dienas un izpaužas kā grūtības atkal koncentrēties darbam, nomākta oma un dezorientācija sakrājušos darbu gūzmā. Kā ar to tikt galā ātri un nesāpīgi? Pēc psihologu pētījumiem, cilvēkam pēc atvaļinājuma vajag apmēram 3-10 dienas, lai atkal adaptētos darba vidē, pierastu pie veicamajiem pienākumiem, mainītā dzīves ritma, lietišķā komunikācijas stila. Skaidrojam kopā ar psihoterapeiti Diānu Zandi un juristu Kasparu Rācenāju.

Atgriežamies pie diskusijas par uzņēmumu Tet un LMT nākotni. Ir atkal aktualizēts jautājums, kam jānotiek ar abiem lielajiem uzņēmumiem, cik lielā mērā tos jāsapludina vai varbūt jāpārdod. Par iespējamiem scenārijiem runājam Krustpunktā. Diskutē ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Latvijas Industrijas attīstības konfederācijas prezidents Normunds Bergs un Latvijas telekomunikāciju asociācijas izpilddirektors Jānis Lelis.  

Nīderlandes un Argentīnas vēlešanu rezultāti liek domāt par labējā populisma atgriešanos. Ukrainas tālbraucēji gaida Polijas jauno valdību. Vai katalāņu separātistu amnestija nodrošinās stabilitāti Spānijā? Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. Labējais populisms joprojām modē Vēlēšanu rezultāti divās valstīs, divās planētas puslodēs pēdējās nedēļās apliecinājuši labējā populisma potenciālu šī brīža pasaulē. Runa ir par ekonomista un publicista Havjera Gerardo Mileja uzvaru Argentīnas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un Gērta Vildersa vadītās „Partijas brīvībai” izcilie rezultāti Nīderlandes parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanās. Havjers Milejs pārstāv politisko partiju aliansi „La Libertad Avanza”, kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā „Brīvība iet uz priekšu”, „Brīvība attīstās” vai tamlīdzīgi. Tās kodolu veido Mileja piekritēju 2018. gadā dibinātā Libertariāņu partija un Demokrātiskā partija, kuru pārstāv otra alianses pamanāmākā figūra – juriste un politiķe Viktorija Viljarruela. Vēlēšanu uzvarētāja politiskais triumfs noticis uz ilgstošās ekonomiskās un finanšu krīzes fona, kura Argentīnu moka jau kopš 2018. gada. Līdzšinējā prezidenta Alberto Fernandesa valdībai gan izdevās panākt zināmu ekonomikas atlabšanu, taču inflācijas rādītāji turpina kāpt, novembrī sasniedzot jaunu rekordu – 140%. Tiek lēsts, ka vairāk nekā puse argentīniešu bērnu šobrīd dzīvo zem iztikas minimuma sliekšņa. Fernandess atteicās no kandidēšanas nesenajās vēlēšanās, bet viņa valdības ekonomikas ministrs Serhio Massa vēlēšanās piekāpās Milejam. Kā izdevumam „The Guardian” izteicies Vašingtonā bāzētās politisko pētījumu organizācijas Vilsona centrs eksperts Bendžamins Gedans, par Mileju balsojušie gribējuši ko jaunu, viļoties līdzšinējos varas nesējos. Tomēr šim elektorātam var nākties nožēlot, ja jaunievēlētais prezidents īstenošot kaut nelielu daļu no agrāk solītā, proti – radikāli mazināt nodokļus, bet, līdz ar to, arī sociālās izmaksas, likvidēt Argentīnas centrālo banku un dolarizēt ekonomiku, saraut saites ar diviem lielākajiem tirdzniecības partneriem – Brazīliju un Ķīnu. Vēl viņa programma paredz atcelt 2020. gadā īstenoto abortu legalizāciju valstī, savukārt Mileja līdzgaitniece un jaunievēlētā viceprezidente Viljarruela plaši pazīstama kā savulaik Argentīnā valdījušās un apmēram 30 000 cilvēku nāvē vainojamās militārās huntas noziegumu attaisnotāja. Nākamajām Nīderlandes parlamenta vēlēšanām bija jānotiek tikai 2025. gadā, taču ilglaicīgā premjerministra Marka Rutes ceturtā kabineta demisija jūlijā noveda pie jaunām vēlēšanām. Arī Nīderlandes gadījumā analītiķi piesauc sabiedrības nogurumu no līdzšinējās politikas, kura daudziem esot šķitusi pārāk neoliberāla. Par to liecina arī vēlēšanu rezultāti, jo visas līdzšinējās koalīcijas partijas – ekspremjera konservatīvi liberālā Tautas partija brīvībai un demokrātijai, sociālliberālā „Demokrāti 66”, sociālkonservatīvā „Kristīgi demokrātiskais aicinājums” un centriskā Kristīgā savienība – zaudējušas ievērojamu daļu no deputātu vietām. Politisko stafeti cerēja pārņemt Zaļi-kreiso un Darba partijas alianse, kuras līderis Franss Timmermanss pat pameta Eiropas Komisijas izpildviceprezidenta amatu, lai stātos tās priekšgalā. Zināmi panākumi, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, kreisajiem ir, taču tos nevar salīdzināt ar Gērta Vildersa vadītās „Partijas Brīvībai” sniegumu, palielinot savu frakciju vairāk nekā divas reizes. Taču 37 vietas ieguvušajiem labējiem populistiem vienalga jālūkojas pēc koalīcijas partneriem, kas nebūs vienkārši, ievērojot, ka Vilderss ir iedibinājis sev pārliecināta eiroskeptiķa, migrācijas pretinieka un islāmticīgo gānītāja reputāciju. Spānija un Katalonija – pamiers vai pārgrupēšanās? 15. novembrī, uzstājoties Spānijas parlamentā, premjerministrs, Sociālistiskās strādnieku partijas līderis Pedro Sančess pauda: „Mēs esam izvēlējušies atkalapvienošanos, nevis atriebšanos, vienotību, nevis sadalīšanos.” Šādi kreiso līderis aizstāvēja vienošanos ar divām vadošajām Katalonijas neatkarības atbalstītāju partijām, kas paredz amnestiju to līderiem, kas notiesāti vai apsūdzēti par dumpja rīkošanu. Plāns izdevās, un Sančess tika ievēlēts, pie tam, pirmo reizi kopš 2011. gada, jau pirmajā vēlēšanu kārtā. Starp 179 par viņu balsojušajiem deputātiem bez sociālistiem un radikālkreisās platformas „Sumar” ir reģionāli-etniskās katalāņu, basku, galisiešu un Kanāriju salu partijas. Šāda notikumu attīstība izveda ielās labējo partiju vēlētājus, kuri sociālistu sadarbībā ar minoritāšu partijām saskata valsts pamatu graušanu. Pats Sančess pauž, ka šī vienošanās ļaus pāršķirt asās pretstāves lappusi Spānijas centrālās varas un Katalonijas neatkarības aizstāvju starpā, par ko gan ir skeptiski daudzi analītiķi. Viņuprāt, katalāņu partijas nebūt nav atmetušas domu par Katalonijas pašnoteikšanos, un šo vienošanos uzskata par pirmo soli, pēc kura jāpanāk turpmākie. Citādi atbalsts Sančesa valdībai var tikt atsaukts. Tiesa, Katalonijas sabiedrības atbalsts secesijai no Spānijas, salīdzinot ar piecus gadus seno pagātni, spriežot pēc aptauju datiem, ir sarucis. Lai arī 73% aptaujāto joprojām izsakās par atkārtotu neatkarības referendumu, tikai 41% patiešām vēlētos izstāšanos no vienotās valsts. Abas lielākās katalāņu secesionistu partijas – „Kopā par Kataloniju” un Katalonijas Kreisie republikāņi – pēdējās vēlēšanās zaudējušas pavisam apmēram 550 000 vēlētāju, liela daļa no kuriem, visdrīzāk, nobalsojuši par sociālistu partijas Katalonijas atzaru. Poļu šoferi un zemnieki rīkojas Pie Polijas un Ukrainas robežšķērsošanas punktiem izveidojušās desmitiem kilometru garas smago automašīnu rindas. Tiek ziņots, ka, lai no Polijas nonāktu Ukrainā, nākoties gaidīt līdz pat četrām diennaktīm, bet pretējā virzienā – pat divpadsmit diennaktis. Šādu neapskaužamu situāciju saviem kolēģiem sagādājuši poļu kravas mašīnu vadītāji, kuri kopš 6. novembra uzsākuši un arvien pastiprinājuši robežpunktu blokādi. Cauri tiekot laistas vien militārās un humānās palīdzības kravas, pārējais kravas transports – pa vienai vai pāris mašīnām stundā. Nesen šoferiem šai protestā sākuši pievienoties arī zemnieki. Ukraina, savukārt, paziņojusi, ka šī robežas blokāde iedragā valsts jau tā kara traumēto ekonomiku un neļauj pāri robežai nonākt humānās palīdzības kravām. Kā apgalvo poļu kravas mašīnu vadītāji, kopš pagājušajā gadā tika atvieglota Ukrainas transporta iebraukšana Eiropas Savienībā, viņi ciešot no negodīgas konkurences. Ukrainas transporta firmas, kuru darbības izmaksas esot mazākas, ne tikai transportējot kravas no savas valsts, bet izpildot pasūtījumus arī Eiropas Savienības iekšienē. Pie tam Polijā, apejot sankcijas, savus meitas uzņēmumus nodibinājušas arī Krievijas un Baltkrievijas transportkompānijas. Poļu zemnieki, kā jau ierasts, protestē pret lētākās Ukrainas produkcijas konkurenci viņu valsts tirgū. Protestētājiem atradies arī politiskais sabiedrotais – nelielā labējā partija Konfederācija „Brīvība un Neatkarība”, kura jau priekšvēlēšanu retorikā uzstāja, ka Polija pārāk dāsni atbalstot Ukrainu. Pašreizējais Polijas infrastruktūras ministrs Andžejs Adamčiks vērsies pie sava Ukrainas kolēģa ar aicinājumu izpildīt vienu no protestētāju prasībām – nelikt tām kravas mašīnām, kuras tukšas atgriežas no Ukrainas Polijā, iziet pārbaudi uz robežas vispārējās rindas kārtībā. Šoferu un zemnieku protesti uzsākti laikā, kad visa uzmanība Polijas politikā koncentrēta uz jaunās valdības veidošanas procesu. Aizvakar prezidents Andžejs Duda apstiprināja līdzšinējā premjera Mateuša Moravjecka valdību, ciktāl viņa partija – „Likums un Taisnīgums” – ieguvusi visvairāk vietu parlamentā. Taču ir praktiski neizbēgami, ka šī valdība neizturēs parlamenta uzticības balsojumu, kam jānotiek pēc pāris nedēļām. Tad parlaments, savukārt, varēs apstiprināt valdību pēc saviem ieskatiem, ko, jādomā, veidos „Likumam un Taisnīgumam” opozicionārās liberālākās partijas ar „Pilsonisko koalīciju” kā centrālo spēku. Sagatavoja Eduards Liniņš. 

Ar jauna mācību gada sākumu Latvijas Radio 1 ēterā atgriežas latviešu valodas stunda. Valodas rēbusus risinām raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

„Iespēja, ka Tramps uzvarēs cīņā par vēl vienu termiņu, ir ļoti reāla,” – tā publikācijā apgalvo raidsabiedrības CNN analītiķis Harijs Entens, atsaucoties uz aptauju rezultātiem. Tomēr par kandidāta reālām izredzēm nonākt Baltajā namā vairums politikas ekspertu joprojām ir visai skeptiski. Tikmēr Ukrainas armijas uzbrukuma operācijām joprojām ir tikai ierobežoti panākumi, smagi laužoties cauri krievu okupantu izveidotajiem mīnu laukiem un tikai dažviet iespiežoties pirmajā aizsardzības līnijā. Bet nedēļas nogalē vairāk nekā 40 valstu pārstāvji pulcējās samitā Saūda Arābijas pilsētā Džidā uz sarunām, kuru mērķis ir veidot Ukrainas miera procesu, iesaistot tajā arī t. s. globālo dienvidu valstis. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un ārpolitikas eksperts Ojārs Skudra. Ovālais kabinets vai cietuma kamera? „Iespēja, ka Tramps uzvarēs cīņā par vēl vienu termiņu, ir ļoti reāla,” – tā savas 30. jūlija publikācijas virsrakstā apgalvo raidsabiedrības CNN analītiķis Harijs Entens. Apgalvojuma pamatā ir aptauju rezultāti, kuri rāda, ka eksprezidenta reitingi šobrīd ir labāki nekā jebkad pēc 2020. gada vēlēšanām un vieni no labākajiem visā viņa politiskās karjeras vēsturē. Pašreiz Trampu atbalsta vairāk nekā puse no Republikāniskās partijas vēlētājiem, un šis atbalsts ir lielāks nekā visiem citiem potenciālajiem republikāņu kandidātiem kopā. Viņa spēcīgākā konkurenta, Floridas gubernatora Rona Desantisa reitings tikmēr rāda lejupslīdošu tendenci. Šī situācija gan var nešķist īpaši pārsteidzoša, zinot, ka nu jau apmēram deviņus gadus Tramps ir nemainīgi populārākais republikāņu politiķis. Tas, kas daudziem var šķist teju šokējoši, ir, ka šobrīd viņš reitingu ziņā ir praktiski panācis pašreizējo prezidentu Džo Baidenu. Kā zināms, kopš šī gada aprīļa Donalds Tramps ir pirmais prezidents vai eksprezidents Savienoto Valstu vēsturē, kuram uzrādīta krimināla apsūdzība. Un ne viena, bet veselas trīs! Lietā par grāmatvedības noteikumu pārkāpšanu, kas saistīta ar maksāšanu par mutes turēšanu pornoaktrisei Stormijai Denielsai, tiesa sāks skatīt lietu nākamā gada 24. martā. Tiesas procesa sākums lietā par slepenu dokumentu nelikumīgu piesavināšanos paredzēts nākamā gada maijā. Visbeidzot pirms dažām dienām eksprezidentam tika celtas apsūdzības potenciāli visnopietnākajā lietā – par viņa lomu 2021. gada 6. janvāra Vašingtonas nemieros. Donaldu Trampu apsūdz sazvērestībā nolūkā  pārkāpt pilsoņu tiesības, sazvērestībā nolūkā krāpt valdību, ļaunprātīgā oficiāla procesa kavēšanā un sazvērestībā nolūkā īstenot šādu kavēšanu. Savienoto Valstu likumi neliedz kriminālnoziegumos apsūdzētai personai kandidēt uz valsts galvas amatu, un neliedz to arī notiesātai personai. Juristiem neesot gan gluži skaidrs, vai Donalds Tramps teorētiski varētu kļūt arī vadīt valsti no cietuma kameras, taču ir skaidrs, ka, tiekot ievēlētam, viņam būtu daudz lielākas izredzes izvairīties kā no tiesāšanas, tā notiesāšanas. Atgriežoties pie prezidenta kandidātu reitingiem, tad aptauju rekordi pārspēti vēl vienā ziņā: vairāk nekā piektā daļa vēlētāju neuzskata par pieņemamu ne vienas, ne otras lielās partijas kandidātu. Līdz šim šis rādītājs nav bijis augstāks par 5%, izņemot 2016. gada vēlēšanas, kurās, kā zināms, Donalds Tramps pārspēja Hilariju Klintoni. Šāds vēlētāju noskaņojums palielina neatkarīgo kandidātu proporcionālo ietekmi, lai gan par šāda kandidāta reālām izredzēm nonākt Baltajā namā vairums politikas ekspertu joprojām ir visai skeptiski. Ukraina dur sāpīgi Ukrainas armijas uzbrukuma operācijām joprojām ir tikai ierobežoti panākumi, smagi laužoties cauri krievu okupantu izveidotajiem mīnu laukiem un tikai dažviet iespiežoties pirmajā aizsardzības līnijā. Kā stāsta, Krievijas vadonis Putins, nesen pārdzīvojis pamatīgu izbīli „Vāgnera grupas” privātmilitāristu dumpja laikā, tagad esot teju vai eiforijā par to, cik sekmīgi izdevies ierakties viņa armijai. Ar šo noskaņojumu izskaidrojama daudz bravūrīgākā poza, kuras nozīmīgākā izpausme ir sadarbības pārtraukšana t.s. Labības vienošanās ietvaros. Tomēr pēdējās nedēļās Ukraina īstenojusi vairākus uzbrukumus, kuri apliecina, ka Kijiva spēj trāpīt agresorvalstij visai jutīgos punktos. Vispirms te jāmin triecieni, kurus Ukraina 6. augustā vērsa pret Čonharas un Heničeskas tiltiem, kuri savieno Krimas pussalu ar Krievijas okupēto Ukrainas dienviddaļu. Spriežot pēc publicētajiem attēliem, tilti vismaz uz laiku padarīti autotransportam neizmantojami. Tā kā t.s. Krimas tilts, kas savieno okupēto pussalu ar Krievijas teritoriju pāri Kerčas šaurumam, tika atkārtoti bojāts jau pagājušā mēneša vidū, satiksme ar Krimu okupantiem kļūst arvien apgrūtinātāka. Otrs Ukrainas bruņoto spēku mērķis pēdējā laikā ir Krievijas kuģi, kuriem uzbrūk, izmantojot bezpilota peldlīdzekļus jeb ūdens dronus. 4. augustā šādā uzbrukumā tika nopietni bojāts Krievijas Melnās jūras flotes desanta kuģis „Oļeņigorskas kalnracis”, savukārt nākamajā dienā – Krievijas tankkuģis. Tomēr visefektīgākais, kaut arī no tīri militārā viedokļa visnenozīmīgākais, bija atkārtots dronu trieciens vienai no augstceltnēm Maskavas Starptautiskajā biznesa centrā, sauktā arī par Moscow-City. Tas ir šajā gadsimtā uzbūvēts debesskrāpju puduris, kura ēkas ir starp augstākajām Eiropā. Pēc visa spriežot, uzbrukumā neviens nav nopietni cietis, taču psiholoģiskais efekts, Maskavas elitārajai publikai sajūtot tiešu apdraudējumu Kremļa izraisītā rezultātā, ir pamatīgs. Krievija paliek aiz durvīm Nedēļas nogalē vairāk nekā 40 valstu pārstāvji pulcējās uz samitu Saūda Arābijas pilsētā Džidā uz sarunām, kuru mērķis ir veidot Ukrainas miera procesu, iesaistot tajā arī t.s. Globālo dienvidu valstis. Ideju par šādu procesu Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis izteica pagājušā gada nogalē, un par pirmo soli tās īstenošanā kļuva plaši nereklamētā tikšanās jūnijā Kopenhāgenā ar 15 valstu pārstāvju piedalīšanos. Džidas konference, tādējādi, vērtējama kā nozīmīga attīstība kaut vai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi. Nozīmīgs sasniegums ir Ķīnas iesaistīšanās, un par Pekinas īpašā vēstnieka Eirāzijas jautājumos Li Huja klātbūtni pirmām kārtām jāpateicas Saūdu karaļvalsts diplomātijai. Būdama tradicionāla Savienoto Valstu sabiedrotā, Saūda Arābija pēdējā laikā nozīmīgi tuvinājusies Ķīnai, kura, savukārt, palīdzējusi uzlabot Rijādas pagātnē pat atklāti naidīgās attiecības ar Teherānu. ASV delegāciju vadīja prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš pēc sarunām slavēja Ķīnas konstruktīvo pozīciju. Kas zīmīgi, aiz samita durvīm atstāta agresorvalsts Krievija, un Maskava jau nodēvējusi visu procesu par nelaimei lemtu. Arī tādas procesa dalībnieces kā Brazīlija un Meksika paudušas, ka neuzskata par adekvātu procesu, kurā nepiedalās „visas puses”. Tomēr Krievijas piedalīšanās, vismaz šobrīd, droši vien nozīmētu procesa izgāšanu. Viens no nozīmīgākajiem Ukrainas panākumiem Džidā ir visu dalībvalstu vienošanās par Ukrainas teritoriālās nedalāmības principu tās starptautiski atzītajās robežās, un to, kā zināms, Krievija kategoriski noraida. Tāpat šobrīd nav praktiski nekādu cerību, ka Kremli varētu piedabūt vispār runāt par prezidenta Zelenska 10 punktu miera plānu, kas ietver, cita starpā, arī starptautiska tribunāla izveidi kara noziedznieku sodīšanai un uz Krieviju pretlikumīgi izvesto Ukrainas bērnu atgriešanos dzimtenē. Kā vēsta Ukrainas diplomāti, Džidā „Zelenska desmit punkti” bija vienīgais apspriežamais miera priekšlikums. Viedokļu nesakritību tā sakarā gan procesa dalībvalstīm ir ļoti daudz. Sagatavoja Eduards Liniņš Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.