Podcasts about mazliet

Par demogrāfiju un migrāciju, par nacionālajiem un vērtību jautājumiem, kas kādus ceļu, bet citus vieno - par lielajiem politikas un dzīves jautājumiem Krustpunktā saruna ar Latvijas Universitātes docentu, filozofu un mākslas kuratoru Igoru Gubenko. Ja palūkojas, par ko Latvijas Sabiedriskajā medijā intervēts mans šīsdienas raidījuma viesis, tad sarunas bijušas par grāmatām, par mākslas pasauli un kritiku, kultūras jautājumiem, īpaši saistībā ar krievu kultūru. Bet raksta, piemēram, žurnālā "Satori" atklāj, ka viņu interesē ne tikai kultūra. Lielie jautājumi, kas ir pamatā daudziem notikumiem un sabiedrības izaicinājumiem, viņam ir ne mazāk svarīgi. Un citādi jau nevar būt, jo primāri viņš ir filozofs, tātad domātājs.  Tieši šodien Latvijas Universitātē tika prezentēti pētījuma rezultāti par sabiedrības saliedētību, un tajā arī viņš piedalījies. Mazliet pieskarsimies arī tam sarunā. Šodien par grāmatām nerunāsim. Tam ir citi raidījumi. Par aktualitātēm gan.

Par demogrāfiju un migrāciju, par nacionālajiem un vērtību jautājumiem, kas kādus ceļu, bet citus vieno - par lielajiem politikas un dzīves jautājumiem Krustpunktā saruna ar Latvijas Universitātes docentu, filozofu un mākslas kuratoru Igoru Gubenko. Ja palūkojas, par ko Latvijas Sabiedriskajā medijā intervēts mans šīsdienas raidījuma viesis, tad sarunas bijušas par grāmatām, par mākslas pasauli un kritiku, kultūras jautājumiem, īpaši saistībā ar krievu kultūru. Bet raksta, piemēram, žurnālā "Satori" atklāj, ka viņu interesē ne tikai kultūra. Lielie jautājumi, kas ir pamatā daudziem notikumiem un sabiedrības izaicinājumiem, viņam ir ne mazāk svarīgi. Un citādi jau nevar būt, jo primāri viņš ir filozofs, tātad domātājs.  Tieši šodien Latvijas Universitātē tika prezentēti pētījuma rezultāti par sabiedrības saliedētību, un tajā arī viņš piedalījies. Mazliet pieskarsimies arī tam sarunā. Šodien par grāmatām nerunāsim. Tam ir citi raidījumi. Par aktualitātēm gan.

"Esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt, bet to šobrīd nevēlos nemaz... To, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu šeit var dzirdēt," neslēpj pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei stāstot par savu jaunāko albumu, kurā sastopas Pētera Vaska un Arvo Perta mūzika. Tas ir klusināta miera un iekšējās gaismas muzikāls apliecinājums – ceļojums klusumā, ticībā un bezgalībā. Jaunais albums ierakstīts Ventspils koncertzālē "Latvija", bet izdots prestižajā izdevniecībā "Berlin Classics". Tas iezīmē vēsturisku notikumu Latvijas muzikālajā ainavā – pirmo Ventspils koncertzāles majestātisko ērģeļu ierakstu!  Albuma oficiālās atvēršanas svētki notika 13. februārī Vācijā, bet Latvijā tā vaļā vēršanu ieskandinās Ivetas Apkalnas solokoncerts 21. februārī. Protams, Ventspils koncertzālē "Latvija". Spoguļattēls tam, kā šobrīd jūtas Gunda Vaivode: "Viatore" ir viens no skaņdarbiem, kas iekļauts tavā jaunajā albumā. Ceļinieks. Iveta, tu arī esi ceļiniece? Un no kurienes tu tagad esi atceļojusi?  Jā, es esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Fiziski šobrīd esmu atceļojusi no Berlīnes. Interesanti, ka Pētera Vaska "Viatore" bija mana paša pirmā albuma centrālais skaņdarbs! Un nejauši, patiešām par to neaizdomājoties un neplānojot, es to esmu iekļāvusi savā jaunākajā albumā, neapzinoties šī nosaukuma un skaņdarba "Ceļinieks" patieso, īsto būtību un jēgu šībrīža kontekstā: proti, tas ir spoguļattēls tam, kā es šobrīd jūtos... Tad secīgi bija Perta "Spiegel am Spiegel", kas ir otrs centrālais skaņdarbs šajā diskā. Tieši šie divi darbi ar savām trauslajām, bet emocionāli spēcīgi uzrunājošajām notīm iezīmē augšupeju un spoguļattēlā – mazu lejupslīdi: un visu laiku, šiem mazajiem motīviem mijoties, notiek maģija… Tā nu es ceļoju. Un to, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu var dzirdēt šajā albumā… Abi jubilāri – Arvo Perts, kam jubileju svinējām pērn, un Pēteris Vasks, kuram 80. dzimšanas dienu svinēsim 16. aprīlī – ir tā sauktās jaunās vienkāršības pārstāvji. Tu pēc dabas esi ļoti temperamentīga. Ir sajūta, ka tev, ieskaņojot šo albumu, bijis jānorimst…  Jā, jā! Domāju arī, ka lielākais vairums manu sekotāju – koncertu līdzbraucēji un klausītāji – uzdos sev šo jautājumu: kāpēc pēkšņi šāda izvēle? Jo kādam tas tiešām varētu šķist arī pārsteidzoši. Tu ļoti precīzi pajautāji! Visi Arvo Perta skaņdarbi, kas iekļauti šajā albumā, patiesībā ir komponēti tieši tajā laikā, kad es piedzimu – tas ir 1976. gads. Arī 1978., 1980. gads. Tam, iespējams, ir kāda dziļāka nozīme jeb tas ir spoguļattēls, kāpēc es šobrīd, tuvojoties savai dzīves jubilejai, raugos iekšēja miera virzienā, sevis un sava ego malā nolikšanas virzienā, un tik ļoti nealkstu pēc tām vizuļojošajām, burbuļojošajām pasāžu kaskādēm un galvu reibinošajām, žilbinošajām, skrejošajām un virtuozajām notīm un treļļiem, kuru, protams, neiztrūkst manos koncertos joprojām. Bet tas, kas mani uzrunā visvairāk, ir, lūk, šis te trauslums un spēks vienlaicīgi. Šajos skaņdarbos, kurus komponējuši lielie meistari Arvo Perts un Pēteris Vasks, tikai noliekot malā savu ego, varam atrast patieso un dzidro šīs mūzikas kristālu un izprast, interpretēt un aiznest līdz klausītājam šīs mūzikas būtību. Jo šādā mūzikā ērģelnieks ļoti maz reprezentē sevi – ko bieži vien sagaidām Lista virtuozajos opusos, arī žilbinošajās Baha fūgās. Bet patiešām: lai saprastu šo skaņdarbu patieso būtību un vēstījumu, man ir jāpakāpjas malā. Ar manu temperamentu tieši tas jau ir tas grūtākais! Jo pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt. Bet to šobrīd nevēlos nemaz... Man šķiet, šī mūzika atnāca pie manis īstajā laikā. Es to nemeklēju. Bet tad, lūkojot šīs mūzikas un katra skaņdarba stāstu – un katram no šiem skaņdarbiem ir savs stāsts –, es tajos saredzēju tik daudz paralēļu, ka man šķita – nu, tiešām nav nejaušību šai dzīvē un mākslā!  Ar ērģelēm, tāpat kā puķēm, ir jāsarunājas Uz kurām ērģelēm tu esi šo albumu ierakstījusi? Ak jā – tas arī ir ļoti, ļoti būtisks aspekts un lielums ērģelnieka ierakstos! Šajā gadījumā tas ir instruments, kas sen jau bija pelnījis tikt ierakstīts albumā un iemūžināts taustāmā un netaustāmā formātā, un tās ir Filipa Klaisa radītās ērģeles Ventspils koncertzālē "Latvija". Šī koncertzāle, kura tūdaļ svinēs sesto dzimšanas dienu, iemantojusi ļoti stabilu vietu koncertzāļu ģeogrāfijā šeit, Latvijā. Tā ērģeles, kuras man bijušas sava veida krustbērns to tapšanas brīdī, ilgi gaidīja ērģeļu solo programmas ieskaņojumu kompaktdiskā. Turklāt iznācis ne tikai kompaktdisks, bet arī skaņu plate! Albuma un plates oficiālie atklāšanas svētki notika manā laimīgajā 13. datumā – 13. februārī, bet ieskaņot to sākām pagājušā gada 13. jūlijā. Un arī pats pirmais mans albums tika ieskaņots 2003. gada 13. jūlijā.  Varbūt kādam būs interesanti salīdzināt Pētera Vaska "Ceļinieka" interpretācijas – kā tas skanēja tolaik, un kā tas skan tagad, pie Ventspils koncertzāles ērģelēm – varenajām, bet tanī pat laikā pārsteidzoši siltajām, ieskaujošajām ērģeļu skaņām. Pat ne skaņām – tie ir mirkļi, kurus šīs ērģeles dāvā caur savu skanējumu. Arī pārsteiguma mirkļi, kurus pati sev joprojām tur rodu un pārsteidzu sevi. Līdz pat šim brīdim, spēlējot uz šī instrumenta, nevienā brīdī man nav ne reizi bijis jautājuma, kā radīt šo vai citu krāsu.  Tieši gribēju vaicāt – vai reģistrus uz tām ir viegli piemeklēt? Un vai ir kāda īpaša krāsa tieši Ventspils ērģelēm? Šīm ērģelēm mīļākie tembri, mīļākā noskaņa, mīļākās krāsas ir tās klusinātākās un arī dziļais bass, kurš varbūt daudziem šķistu par dziļu, par vibrējošu, par pārāk tālskanīgu, bet man tieši šī amplitūda no dziļuma līdz pašām spicajām augšām šķiet kā īsta emociju jūra, kurā, atkarībā no gadalaika, atkarībā no diennakts laika, atkarībā no tā, vai ir saullēkts vai saulriets, spēju atrast nepieciešamo krāsu. Un burvīgā kārtā jāsaka, ka šīs ērģeles tiek ļoti labi apkoptas un uzturētas! Kas to dara?  Tas ir grūts jautājums, jo nav jau tik daudz meistaru, kuri Latvijā to dara ikdienā, un Ventspils nav galvaspilsēta Rīga... Taču mani ļoti nomierina fakts, ka vismaz reizi gadā uz Ventspili – arī šoreiz – atbrauc kāds no Bonnas, no ērģeļbūves firmas "Philipp Klais Klais Orgelbau GmbH & Co KG", un šo instrumentu uzrauga un aprūpē. Tā ir lielā nepieciešamā tehniskā apkope, kā mēs to sauktu automašīnas gadījumā. Taču arī ikdienā atrasts risinājums – ir cilvēki, kuri liek lietā gan savu ausi, gan savas rokas. Un pats galvenais un svarīgākais ir tas, ka ērģeles tiek regulāri spēlētas – tie ir Ventspils Mūzikas vidusskolas audzēkņi, kuri tās tiešām darbina, jo ar ērģelēm, tāpat kā ar puķēm mājās, ir jāsarunājas – tās nedrīkst vienkārši ieslēgt ik pa laikam! Un Ventspilī tas tiek arī darīts. Albuma ieraksta skaņu režisors bija tavs dzīvesbiedrs Jenss Šūnemanis, ar ko saprotaties bez vārdiem. Tas taču ir atvieglojoši, ja varat būt kopā arī šādā radošā procesā? Jā, tas ir atvieglojums, bet vienlaikus, strādājot kopā ar Jensu, vienmēr jūtos kā pie stingra, prasīga pedagoga… Jo zinu: ja reiz ir viens cilvēks uz šīs pasaules, kurš tiešām vislabāk zina mani kā mūziķi – ne tikai kā cilvēku, pazīst manas spējas un izturību, tad tas ir Jenss! Un es nevaru noblefot, teikdama, ka man vairs nav spēka un šis man varētu būt par daudz… Jo Jenss zina, cik daudz es varu! (Smejas.) No vienas puses tā ir laba provokācija, ko, ar viņu strādājot, varu sagaidīt. Es zinu, ka viņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē saliks visu pa plauktiņiem. Bet tas, protams, ir liels, liels atvieglojums – strādāt abiem kopā. Jo tieši tas jau ir tas, ko ieraksta procesā vēlas katrs mūziķis – lai ir kāds, kurš ne tikai ieskaņo ierakstu, bet pazīst arī tevi kā mākslinieku, indivīdu un spēj aizvest līdz maksimāli labam rezultātam; kurš tevi atver tā, lai tu spēj noticēt saviem spēkiem un saproti, ka tā nav tikai viņa vēlme jeb ārēju spēku radīta nepieciešamība – šo vai to izdarīt savādāk –, bet tā ir TAVA pārliecība. Un tas bieži vien ir lielākais deficīts, sadarbojoties ar skaņu režisoriem: jo nepietiek tikai ar norādēm "ātri", "lēni", "klusu", "skaļi", "par augstu", "par zemu"… Mums patiešām ir vajadzīgs personiskais, individuālais stāsts un ticība – visvairāk jau sev. Ja ticam sev, tad arī ierakstā to sapratīs un sajutīs klausītājs. Klausītāju apskauti Filmā, ko veidojuši mūsu Latvijas Sabiedriskā medija kolēģi, redzam, cik trauksmaina ir tava dzīve, bieži vien pavadīta vilcienos un lidostās. Tev bijuši skaisti koncertbraucieni kopā arī ar mūsējiem, ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Mazliet ieskicē, kur tie bija un kur tas vēl būs? Patiešām ir tā, ka amplitūda, ģeogrāfija un temps nesamazinās, arī dzīves gadu skaitam pieaugot… Bet intensitāte, ar kādu vienu vai otru koncertu es personīgi izdzīvoju un gaidu – tā nu gan pieaug! Mūsu sadarbība un skaistā Eiropas tūre ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un Māri Sirmo vēl turpināsies – šos koncertus esmu visvairāk gaidījusi, jo zināju – tajos būs ne tikai muzikāls pārsteigums un dažkārt pat emocionāla katarse, kādu piedzīvojam uz skatuves: šajos koncertos tu jūti, ka satiecies ar skanisko organismu, kas nāk ne tikai no tavas valsts, kuram ne tikai ir tava mentalitāte, ne tikai tavi sirdspuksti, bet arī muzikāli ar to raugies vienā virzienā un spēj radīt – ne tikai rādīt vai parādīt. Tas mani visvairāk fascinē, sadarbojoties ar kori "Latvija" un Māri Sirmo. Skaistajos koncertos janvārī, kādus piedzīvojām Dortmundē, Luksemburgā, Frankfurtē, jutāmies klausītāju apskauti, apmīļoti un ļoti, ļoti gaidīti. Tie bija ļoti apmeklēti.  Kādu mūziku klausītājiem piedāvājāt? Gan franču, gan angļu, arī Bahs neizpalika. Un Pēteris Vasks. Daļa no šīs programmas būs dzirdama 26. aprīlī koncertzālē "Cēsis", kur smagsvars un galvenā harmoniskā krāsa būs Pētera Vaska mūzika un viņa jubileja. Tas bija ļoti skaists muzikāls ceļojums, kurā koris un ērģeles sastapās kā divi orķestri, kā divi solisti. Visi koncerti notika tikai koncertzālēs. Tas man personīgi ir gan izaicinājums, gan prieks, jo ar kori fiziski esmu kopā uz skatuves – blakus diriģentam, priekšā dziedātājiem. Redzu katru acu pāri, katru muti, skaisti safrizētos dāmu matus, kas mūzikai viļņojas līdzi un arī dzied… Un tik ārkārtīgi saviļņojoši, kā reaģē publika! To visu koncertzālē var izjust daudz, daudz intensīvāk. Turpinājumā dosimies arī uz Zagrebu, Vīni un Londonu, gaidāmi arī koncerti Budapeštā un nākamgad – Prāgā. Tas ir tik skaists ceļojums un iespēja skanēt Latvijai – kā korim "Latvija" un Latvijai kā valstij. Tas man ir pagodinoši. Olimpiāde satuvina Zinot tavu sportisko ģimeni: vai jums iznāk arī sekot Olimpiskajām spēlēm un latviešu panākumiem tajās? O jā, protams, mēs sekojam un joprojām sekojam, un ne tikai latviešu panākumiem! Bērnus ļoti aizkustināja Latvijas hokeja komanda, kura vinnēja Vāciju. Par šo jau bija lielais prieks. Tas bija ļoti, ļoti saviļņojoši. Ļoti patīk viss, kas saistīts ar slalomu. Arī kamaniņu sports. Bet man joprojām lielais bērnības sapnis un aizraušanās ir daiļslidošana: esmu pilnīgi tajā visā iekšā un gribētu būt vēl vairāk. Tajā pašā 13. februārī, kas bija viens no nervus kutinošākajiem daiļslidošanas vakariem – vīriešu  sacensības, man bija jābūt uz skatuves. Un es patiešām paralēli Baham un Glāsam domāju, kas notiek slidotavā. (Smejas.) Vakarā to visu paspēju noskatīties atkārtojumā. Joprojām sekojam Olimpiādei, un mums ir žēl, ka tā ir tik reti. Mēs jau gribētu katru gadu, jo tā arī mūs apvieno uz viena dīvāna ne tikai vakarā, kad ir pāris minūtes brīva laika, bet visu cauru dienu, jo Olimpiādi var skatīties gan no rīta, gan vakarā, gan naktī – tā ir kā magnēts. Tas ir skaisti, ka sports un māksla – tās ir lietas, kas daudzus vieno, jo bieži vien, atrodoties pat vienā telpā, nepietiek laika, lai parunātos vai par kopā kaut ko pārdzīvotu. Tad nu šī ir tā lieta, ko mēs kopā pārdzīvojam! Vai tava meitiņa joprojām trenējas futbolā? Mana meitiņa joprojām trenējas futbolā, un vēl aizvakar skatījāmies arī UEFA Čempionu līgas spēli, kurā bija daudz pārdzīvojumu, bet uzvarēja pareizā komanda. (Sirsnīgi smejas.)  Uzbrukums "Goram" kā uzbrukums ģimenei Iveta, lai arī attālumā, tad noteikti seko līdzi notikumiem "Gorā" un Rēzeknē. Vai tev ir kāds savs sakāmais par šo situāciju? Ļoti sekoju. Un biju patīkami pārsteigta par to, cik ļoti mani tas ne tikai satrauca, bet sāpināja... Patīkami – tas varbūt nebūtu pareizais vārds šajā kontekstā – bet man tomēr tas ir jāsaka, jo "Goru" vienmēr esmu jutusi kā savu ģimeni; gan savu māksliniecisko, gan cilvēcisko ikdienu nespēju iedomāties bez "Gora"! Un ne tikai tamdēļ, ka "Gors" ir Rēzekne, ne tikai tamdēļ, ka man ir tas gods būt Rēzeknes Goda pilsonei, ieskandināt "Gora" koncertzāli un radīt savu festivālu, bet arī tamdēļ, ka, objektīvi raugoties, "Gors" visā Eiropas un pasaules koncertzāļu paletē ir ar ārkārtīgi daudzām plusa zīmēm! Šajā situācijā tas patīkamais bija, ka redzēju, cik ļoti man tas sāp – bija sajūta, ka iegriezts pirkstā un vai ka visu laiku kāds kāpj uz varžacīm. Jutos tā, ka jāaizstāv kāds no manas ģimenes – šo situāciju izjutu gandrīz fiziski sāpīgi. Tas viss iespaidoja gan manu Ziemassvētku prieku, gan Jaunā gada gaidīšanas sajūsmu. Nespēju būt mierā ar to, cik cilvēki var būt nepastāvīgi savos spriedumos, savos solījumos un arī savā nostājā. Mani pārsteidza, ka cilvēki, kas šo visu vētru iesāka, ir tie paši, kas radījuši kopā ar "Goru", kas priecājušies par "Gora" panākumiem un nupat, svinot festivāla "Organismi" 10. jubileju, solījuši, ka tā tam vienmēr būs būt! Un nepaiet ne pāris mēnešu, un tu sev uzdod jautājumu: vai tiešām mēs runājam par šiem pašiem cilvēkiem? Vai mēs tiešām runājam par šo situāciju, par šo pašu koncertzāli? Tas manī radīja apjukumu un šoku. Rakstīju vēstuli nu jau atstādinātajam Rēzekne mēram, parakstoties kā pilsētas Goda pilsone, nevis tikai kā mūziķe Iveta Apkalna, jo to sajutu kā savu pienākumu – paust savu viedokli. Atbildi neesmu saņēmusi līdz šim brīdim, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka vēstulē atgādināju gan mūsu sarunas, gan arī to, ka objektīvi nav pamata visiem šiem izteikumiem. Nespēju raudzīties cilvēkiem acīs, kad viņi melo un katru dienu stāstīta jaunus stāstus. Tas aizvainojums un nepamatoto pārmetumu gūzma, kas bija jāpārdzīvo Diānai Zirniņai – kā kaut kas tāds spēj rasties! Šobrīd uzdodu sev jautājumu – vai festivālam "Organismi" būtu arī turpmāk; vai tam būt tādam, kāds tas bijis līdz šim; vai kaut kādā veidā nav jāpārstrukturējas. Bet man ir liels prieks, ka šobrīd darbs turpinās, un redzu kaut kādu cerību. Neteiktu, ka tā ir uzvara – tā ir tikai iespēja paiet solīti uz priekšu cerībā, ka mēs nepašļuksim. Bet tas, kā tas ir ieviļņojies un ko tas atstāj aiz sevis – tas man ir ļoti biedējoši: kā būs tālāk? Es to jūtu kā uzbrukumu savai ģimenei. Cerēsim, ka risinājums tiks rasts – iesaistoties Kultūras ministrijai, atbildīgajām institūcijām un arī sabiedrībai, kas bija ļoti patīkami... Tas bija ārkārtīgi patīkami – īpaši runājot par sabiedrību, kas dzīvo Rēzeknē. Tas bija saviļņojoši – dzirdēt un redzēt, kas tur notika! Patiešām cerams, ka visiem prātiem klātesot, tiks rasts vislabākais risinājums, kāds šobrīd vajadzīgs Rēzeknei, "Goram" un visiem, kuri tajā mīl klausīties labu mūziku, skatīties teātri un kino.  Tieši tā. Jo "Gors" ir tas magnēts, vilinātājs un rosinātājs, kāpēc daudzi vispār pirmo reizi savā dzīvē aizbraukuši uz Rēzekni. Un tādu bijis ļoti daudz. Varbūt tieši šis fakts ir tas pamata grauds, rosinātājs un motivētājs!

"Dzilnītis ir viens no nometniekiem, viens no tiem putniem, kas šeit dzīvo visu gadu. Un dzilnīti mēs varam sastapt parkos, arī mežos," iepazīstina ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Tāds mazs, pelēks "bandīts", kas staigā pa koku reizēm ar galvu uz leju. Un viņa balss, viņa dziesma ir dažādi svilpieni," "Dzilnīša nosaukums var būt mazliet mānīgs, jo tas rada sajūtu, ka viņš varbūt ir radinieks dzilnām. Mazliet dzīvesveids viņam ir līdzīgs - stiprs, ass knābītis, ar ko viņš meklē koku mizu šķirbās barību. Bet viņš nekaļ dobumus, viņam jāiztiek ar to, ko īstie dzeņi un dzilnas izkaļ, turpina Viesturs Ķerus. "Bet dzilnītis ir mazs viltnieks, varbūt tas arī tādam "bandītam" piestāv. Ja viņam dobums ir par lielu, viņš aizmūrē to dobuma ieejas caurumu mazāku, lai tikai viņš pats tiek iekšā." Dzilnītis Latvijā ir parasts putns, bet pēdējos 12 gados dzilnīšu skaits ir apmēram par trešdaļu gājis mazumā. Tāpēc arī dzilnītis ir iekļuvis jaunizdotajā Sarkanajā grāmatā, jo par apdraudētām sugām atzīst ne tikai tādas, kas ir ļoti reti sastopamus, bet arī tādas, kuru populācijas lielums ir strauji samazinājies.   

Milānas–Kortīnas olimpiskajās spēlēs 12. februāris Latvijas sportistiem bija tik raiba, gara un notikumiem piepildīta diena. Tāpēc secīgi vēlreiz pārlūkojam visu, kas saistās ar Latvijas sportistu startiem Itālijā. Vispirms no rīta skeletona trasē sportisko pusi aizēnoja ukraiņu skeletonista Vladislava Heraškeviča diskvalifikācija viņa ķiveres noformējuma dēļ. Par to jau daudz esam stāstījuši citos raidījumos. Bet mūsu skeletonists Emīls Indriksons pēc diviem braucieniem ir 17. vietā.  Bet Patrīcija Eiduka vakar iepriecināja gan mūs, gan pati sevi. Ziemas sporta veidu pamatu pamatā – distanču slēpošanā – viņai 10 kilometru intervāla startā milzīgā konkurencē augstā 15.vieta, apsteidzot daudzas ļoti spēcīgas slēpotājas. Un tā ir augstākā vieta visā Latvijas olimpiskās distanču slēpošanas vēsturē dāmām. Bet pēcpusdienā Latvijas līdzjutēju uzmanība atkal bija pievērsta Kortīnas ledus trasei, kur ar labām cerībām uz medaļu Latvijas kamanīnbraucēji devās komandu stafetē. Mazliet pietrūka – Latvijas komanda palika 4. vietā. Dienas noslēgumā uzmanības lokā bija gan hokejs, gan šorttreks. Hokeja drudzī varbūt pat paslīdēja garām tas, ka olimpisko spēļu šorttreka 1000 metru trasē Roberts Krūzbergs kļuva par pirmo latvieti, kurš sasniedzis A finālu, sacensības noslēdzot 5. vietā. Otram mūsu šorttrekistam Reinim Bērziņam 14. vieta. Hokeja laukumā Latvijas komandas pirmie pretinieki bija ASV izlase. Un mūsējie olimpisko turnīru sāka ar zaudējumu 1:5. Šodien mūsu hokejistiem diena atpūtai, bet jau rīt, 14. februārī, spēle pret Vāciju. Bet arī hokejisti, līdzīgi kā Patrīcija Eiduka un Roberts Krūzbergs vakar pamanījās pārrakstīt Latvijas sporta vēsturi. Tieši spēlē pret ASV nu jau oficiāli par jaunāko jebkad olimpiskajās spēlēs spēlējušo latviešu hokejistu kļuva nesen 18 gadus sasniegušais Alberts Šmits.

Stāsta tradicionālās dejas pētnieks, biedrības "Danču krātuve" izveidotājs un vadītājs Sandis Zučiks; pārraides producente – Signe Lagzdiņa  Latviešu tradicionālā deja veidojusies vairāku gadu desmitu un pat simtu laikā. Tā sevī iekļauj mums visiem zināmās un mīļās latviešu tautas dejas: "Mugurdanci", "Garo danci", "Sudmaliņas" un citas latvju dejas. Bet ne tikai. Gadsimtu laikā arī citu zemju dejas ar melodijām ienākušas un iesakņojušās latviešu un lībiešu tautas mantojumā.  Šoreiz apskatīsim mums tik mīļu un zināmu tradicionālo deju - "Cūkas driķos". Tā ir deja, kas dejota Latvijas ziemeļu daļā – Malienā, kā arī Igaunijā. "Cūkas driķos" ir viens no retajiem dančiem, kas mūsdienās ieguvis lielu popularitāti visās vecuma grupās gan dejotāju, gan nedejotāju vidū. Ir grūti iedomāties kādu dejotāju, kurš nezinātu meldiņu vai vismaz pāris pantu no šī danča teksta. Divi pāri, četri dejotāji izpilda jautru lēkāšanu jeb žīgāšanu. Šis dancis šķietami sastopams ikvienā sevis cienīgā danču pasākumā, it sevišķi gadskārtu svētkos: Jāņos, Miķeļos vai Mārtiņos. Dancis pierakstīts Malienā 1990. gadā, vēlāk publicēts Sniedzes Grīnbergas materiālā "Malienas novada horeogrāfija" 1992. gadā, teicēji: Elfrīda Sināte Bejā (dzimusi 1918. gadā Alūksnē). Deja publicēta arī Gunāra Stroda "Danču izlase. "Einam, šeinam"" 1999. gadā. Malienas pusē diezgan bieži sastopas augšvidzemnieku kultūras saskarsme ar pierobežā sastopamo igauņu kultūru. Igaunijā dancis ar tādu pašu mūziku un dejas iznesumu ir pazīstams ar nosaukumu "Kaera-Jaan" jeb tulkojot latviski – "Auzu Jānis". Tas tiek dejots identiski Latvijā populārākajam variantam un, domājams, cēlies no šīs dejas. Mazliet par Igauņu Auzu Jāni. Savās atmiņās slavenais igauņu rakstnieks Frīdenberts Tuglass par dziesmas izcelšanos savos memuāros 1939. gadā rakstīja šādi: "1880. gados nabadzīga ģimene dzīvoja būdā netālu no manām mājām, netālu no Ahjas. Tur dzīvoja Pēters Matsons jeb – kā viņu dēvēja – Pīters. Pīters vietējiem likās mazliet dīvains un dusmīgs cilvēks, kuram bija daudz konfliktu ar vietējiem iedzīvotājiem. Vīrieti apsmēja un deva iesauku "Auzu imperators". Tas notika tāpēc, ka Pīters ap savu māju sēja tikai auzas un vienmēr teica: "Auzām vajadzētu būt tik daudz, lai pat imperatoram pietiktu!" Pīters bija precējies trīs reizes un starp viņa bērniem bija dēls Jānis (dzim. 1862. gadā). Bērni tika saukti pēc sava tēva iesaukas, līdz ar to Jānis tika dēvēts par Auzu Jāni. Jānis bija brunču mednieks. Kādā dienā 1889. gadā vietējās meitenes muižā mazgāja veļu. Karstās dienas ietvaros dažas meitenes nolēma nomazgāties arī pašas. Viņas izģērbās, sagatavoja ūdeni un mazgājās. Arī Auzu Jānis pagadījās blakām; redzot plikās meitenes, tas paslēpās aiz netālu esošajām mucām. Tomēr viņš nebija vienīgais, kas novēroja meitenes. Kā izrādās, vēl kāds vietējais puisis – Kolli – arī jau bija tur paslēpies. Meitenes viņus pamanīja un pieķēra. Viņas bija pārsteigtas un dusmīgas. Šis atgadījums nepalika tikai starp meitenēm: līdzko viņas par puišu izdarībām uzzināja, nepagāja ne ilgs laiks, kad viss ciems par to zināja. Lai kauninātu puišus, tika radīta dziesmiņa par tiem. Bet, lai kaunu padarītu lielāku un jautrāku, tika radīta arī vienkārša, lecama deja. Tagad pirmatnējais dziesmas teksts jau ir aizmirsts un kādus gadus vēlā radies mūsdienās populārākais teksts. Par tāda "goda" izrādīšanu Auzu Jānis bija ļoti dusmīgs līdz pat savai nāves dienai daudz, daudz gadus vēlāk." Vēl igauņu rakstnieks Tuglass stāstīja, ka netālu no viņa mājām Ahjā dejas tika dejotas bez mūzikas, tikai ar dziesmām. "Auzu Jānis" bijusi viena no populārākajām dejām. No Ahjas dziesma un deja tika atvesta uz Tartu, kur tā tika atskaņota ar tādu pašu nosaukumu. Pēc neilga laika meldiņu sāka atskaņot arī orķestri un tas kļuva vēl slavenāks. 20. gadsimta sākumā igauņu oriģinālās dejas-spēles dziesmu teksts bija gandrīz aizmirsts, bet deja joprojām tika dejota pie sacerētā meldiņa. Deja tika dejota pēc koncertiem, ballēm, saietiem 1900. gadā un vēlāk. Tika rakstīts, ka ārzemniekiem deja patika pat vairāk nekā igauņiem, tāpēc tā tika dejota arī Kaukāzā, Pēterburgā, Rīgā un citur. Pastāv neoficiālas liecības, ka 20. gadsimta sākumā daži cilvēki redzējuši šo deju gan Latvijā, gan Vācijā. "Auzu Jāņa" popularitāte bija tik liela, ka tika ražotas pat konfektes un cigaretes ar nosaukumu "Kaerajaan" jeb "Auzu Jānis". Vēl jāpiebilst, ka pats Auzu Jānis nelielu laiku kalpoja Ahjas muižā pie latviešu izcelsmes kalēja Georga Bīdermaņa. Ai, Auzu Jāni, ai, auzu Jāni, Izlec laukā, lai redzētu, Vai meži līgojas, Vai auzas ir divdaļīgas.

Vai ziņu ar speķi Ziemassvētkis ir ir kanoniska recepte? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot, kad runājam par tradicionālām un mazāk zināmām gada nogales svētku ēdienu receptēm. Receptes piedāvā "Mullbery" šefkonditore Ina Poliščenko un "Ladigs gastronomija" pavārs Ingmārs Ladigs. Zirņiem jābūt svētku galdā! "Pelēkos zirņus iepriekšējā dienā jāaplej ar karstu ūdeni, nedaudz piespiež citrona sulu vai pieliek sodu. Tad vāroties būs nedaudz mīkstāki. Mērcējamo ūdeni pirms vārīšanas noliet un uzliet citu," iesaka Ingmārs Ladigs. Ja gribas pie zirņiem sacept speķi ar sīpoliem, vispirms taukos apcep sīpolus, tos noņem no pannas, tad liek gaļu cepties un saliek kopā. Tad būs kraukšķīgāki. Cepot kopā sīpolus ar gaļu, var vairāk sasust. Garšai var pielikt melnos piparus un arī var ķimenes pielikt. Ar sāli jābūt uzmanīgam, to labāk pievienot beigās, lai nebūtu pārāk sāļi, jo žāvēai gaļai parasti ir jau pievienota sāls. Neatņemams svētku ēdiens ir rasols. Ina Poliščenko uzskata, ka tas ir svētku ēdiens, ko saprot katrs latvietis un parasti ceļ galdā. Tradicionāli gatavo ar desu, bet var gatavot ar liellopa gaļu vai vistu. Klasiskās sastāvdaļas - marinēts gurķis, konservēti zaļie zirnīšu, vārīti kartupeļi, vārīta ola, arī vārīti burkāni. Var likt skābu krējumu un majonēzi, mazliet vieglākai versijai var likt grieķu jogurtu bez piedevām. Pievieno sinepes, mārrutkus. Ina Poliščenko savam rasolam izvēlas vistas fileju vai cūkgaļu. To iemarinē iepriekš ar medu, sāli un pipariem, pagatavo kā cepeti, sagriež un iemaisa rasolā. Mazliet rotaļīgi un garšīgi. Citu salātu versija jeb "restorāna rasols". Uz šķīvja izklāj salātlapas. Uz tām liek nelielus kartupelīšus, kas novārīti un apcepti. Nedaudz rozmarīns vai timiāns. Pa virsu vēl liek saule kaltētu tomātus vai mazos tomātiņus, sarkano sīpolu. "Dārgo" garšu piešķirs pievienotais cepetis vai rostbifs. Var pievienot arī grauzdētus riekstus vai sēklās. Ina Poliščenko  bilst, ka dažādi rieksti un sēklas ir tas, kas Ziemassvētku ēdienus ar viegliem paņēmieniem padara īpašus. Ingmārs Ladigs papildina, ka arī granātābolu sēkliņas Ziemassvētku salātiem piešķir īpašu garšu. Vēl pavāri stāsta, kā marinēt un krāsnī pagatavot pīli vai citu putnu. Tāpat klausītāji vēlas zināt veģetāru un vegānu svētku ēdienu receptes. Ina P iesaka izmantot sojas granulas. Viņa arī piedāvā pildītas portaballo sēnes, kā arī ceptus baklažānus un cukīni. Protams, Ziemassvētkos dažādos veidos var gatavot ķirbi. Ingmārs Ladigs arī stāsta un rāda, kā pagatavot piparkūku mīklas recepti.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka 20. gadsimta sākumā celta Rīgas pilsētas mākslas muzeja vajadzībām. Šis muzejs tika izveidots uz 1868. gadā dibinātās Pilsētas gleznu galerijas (Städtische Gemäldegalerie) bāzes, un tā krājuma pamatu veidoja no Rīgas tirgotāja Domeniko de Robiani (Domenico de Robbiani) iegādātā mākslas darbu kolekcija un vairāki nozīmīgi dāvinājumi. Kopš 1872. gada pilsētai piederošie mākslas darbi tika izstādīti kopā ar nesen dibinātās Rīgas Mākslas biedrības (Rigascher Kunstverein) kolekciju. Galerijā lielākoties bija uzkrātas un apskatāmas Rietumeiropā iepriekšējos gadsimtos radītās gleznas un ļoti maz vietējo autoru mākslas darbu. Gatavojoties Rīgas pilsētas mākslas muzeja atklāšanai 1905. gadā, tā direktors Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann) izvērtēja pilsētai un Rīgas Mākslas biedrībai piederošo kolekciju mākslas darbu kvalitāti. Mazliet vairāk nekā pusi no kopumā 492 priekšmetiem viņš atzina par muzeja necienīgiem. Vērtīgākie mākslas darbi no abām kolekcijām tika izvietoti muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā un iekļauti katalogos, bet pārējie nonāca glabātuvē vai darba telpās pie sienām. Neliela daļa Rīgas pilsētai piederošo mākslas darbu tika atsavināti, atsevišķus atdodot atpakaļ dāvinātāju pēctečiem, bet vairākus pārdodot. Tā, piemēram, 1906. gadā piecas no pilsētai piederošajām gleznām Neimanis piedāvāja Berlīnes un Brandenburgas reģiona vēsturei veltītajam Merkišes muzejam (Märkisches Museum). Tās bija 19. gadsimta sākumā Rīgā strādājušā Karla Traugota Fehelma (Carl Traugott Fechhelm) gleznas, kurās attēloti vairāki Berlīnes pilsētas laukumi, tāpēc uzrunātais muzejs tās labprāt iegādājās, samaksājot vienu tūkstoti marku. Uzskatot, ka ekspozīciju veidošanā "rūpēm par vietējo mākslu, īpaši mazākos reģionālajos un pilsētu muzejos, ir jābūt prioritātei", jaunizveidotā muzeja krājuma veidošanā Neimanis koncentrējās uz Baltijas izcelsmes 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma mākslinieku daiļrades atspoguļojumu. Darbojoties pilsētas piešķirtā budžeta ierobežojošajos rāmjos, viņš mērķtiecīgi centās iegādāties Latvijā un Igaunijā dzimušo mākslinieku darbus, īpaši no tiem autoriem, kas izpelnījušies starptautisku atpazīstamību. No Baltijas mākslinieku izstādes par godu Rīgas pilsētas mākslas muzeja atvēršanai 1905. gadā kolekcijai tika nopirkti divi darbi – Gerharda fon Rozena (Gerhard von Rosen) glezna “Pavasara ainava” (1905) un Jaņa Rozentāla kompozīcija “No pļavas (No darba)” (1903), kas arī mūsdienās tiek augstu vērtēta un ir skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijā. Visvairāk pirkumu veikts Vietējo mākslinieku darbu izstādē par labu Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu apvienībai, kas notika 1915. gada pavasarī un pēc kuras muzeja krājums papildināts ar 15 vienībām, to vidū, piemēram, Lūcijas Mīramas (Lucie Miram) kluso dabu “Dzeltenās rozes” (ne vēlāk par 1915) un Jāņa Roberta Tillberga pilsētas ainavu “Rīga” (1912). Kolekcijas papildināšanā prioritāte bija tiem autoriem, kuru darbu krājumā vēl nebija vai kuru veikums tajā bija atspoguļots nepietiekami. Tomēr bija atsevišķi autori, no kuriem iegādātas vairākas gleznas. Piemēram, no Igaunijā dzimušā reliģisko ainu gleznotāja, Diseldorfas Mākslas akadēmijas profesora Eduarda fon Gebharta (Eduard von Gebhardt), ko Neimanis uzskatīja par “izcilāko no Baltijas provincēm cēlušos mākslinieku”, muzejs kopumā nopirkta trīs darbus. Turklāt viens no pirkumiem kļuva par dārgāko muzeja agrīnajā vēsturē, un 1913. gadā no pilsētas budžeta pat tika piešķirts ārkārtas finansējums, lai divu gadu laikā apmaksātu Gebharta gleznas “Pazudušais dēls” (1908) iegādi par vairāk nekā deviņiem tūkstošiem rubļu. Muzeja zīmējumu un iespiedgrafikas kolekcijas Neimaņa vadības laikā tika papildinātas daudz bagātīgāk par glezniecības kolekciju. To noteica gan direktora īpašā interese par grafiku, gan arī darbu uz papīra salīdzinoši zemākās cenas. Muzejs iegādājās visu 20. gadsimta sākuma zināmāko dažādās grafikas tehnikās strādājošo baltiešu darbus – visvairāk iepirktas Morica fon Grīnevalta (Moritz von Gruenewaldt) akvatintas un kokgriezumi un Gerharda Kīzericka (Gerhard Kieseritzky) oforti, no māksliniecēm – Alises Dmitrijevas (Alice Dmitrijew) krāsainie kokgriezumi. Kolekciju papildināja arī dāvinājumi. Tā, piemēram, 1909. gadā muzejs iegādājās nesen mirušā Artura Baumaņa kompozīciju “Jauns līvu kareivis” (1889) un vēl astoņas studijas, bet pārējo mākslinieka atstāto radošo mantojumu – vairāk nekā astoņus simtus zīmējumu, skiču un studiju – saņēma kā dāvinājumu. Šo kolekciju iepazīšanai tika iekārtots īpašs Grafikas kabinets, kurp apmeklētāji divas reizes nedēļā varēja doties un līdzīgi kā bibliotēkā lūgt izsniegt apskatei interesējošos mākslas darbus. Muzeja krājuma veidošanā vēl viena no prioritātēm Neimanim bija ģipša nolējumu kolekcijas veidošana īpaši projektētajai Skulptūru zālei. Tās piepildīšanai direktors mērķtiecīgi atlasīja un pasūtīja mākslas vēsturē nozīmīgu Senās Grieķijas, Senās Romas un renesanses skulptūru kopijas, kas mūsdienās skatāmas Muzeju krātuves ekspozīcijā “Skulptūru mežs”. Var pārmest, ka Neimanis muzeja krājumam iegādājās salīdzinoši maz latviešu mākslinieku darbu, īpaši no 20. gadsimta sākumā strādājošajiem autoriem, un pavisam nedaudz no mākslinieču paveiktā. Jādomā, ka to pamatā ietekmēja direktora pētnieciskā interese par iepriekšējo gadsimtu mākslu, norobežošanās no aktuālās mākslas izvērtēšanas un diezgan konservatīvā gaume, nevis noraidošā attieksme pret latviešiem vai sievietēm. Turklāt vēlāko vēsturisko apstākļu dēļ 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Baltijas vācu mākslinieku darbi muzeja krājumā ienāca pavisam maz, tāpēc Neimaņa izvēle kolekciju veidošanā koncentrēties uz šo autoru veikumu mūsdienu kontekstā ir vērtējama kā nozīmīga.  

Šauj garām! jaunākajā epizodē kopā ar Kati Šternu dodamies uz Poliju – uz fazānu medībām! Pārdomas pirms un pēc medībām, emocijas, sarunas par suņiem, par klaiņojošo suņu problēmām un to, kāda šajās situācijās ir mednieku atbildība.Mazliet citāds formāts, bet medības jau nekad nav vienādas – tās vienmēr notiek kustībā, ar emocijām un pārdomām. Brauc līdzi un baudi procesu kopā ar mums!Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Kad laiks paliek vēsāks, gribas tā pamatīgi "piesiet dūšu" ar kārtīgiem ēdieniem. Ar rudens ēdienu receptēm šefpavāri iepazīstina raidījumā Kā labāk dzīvot. Ciemos uzņēmuma "Gemoss" šefpavāre Ina Poliščenko un restorāna "Trīs sezonas" šefpavārs Ingmārs Ladigs. Un vispirms, runājot par sildošiem rudens ēdieniem, aicinām pagatavot ķirbi. Ingmārs Ladigs atzīst, ka ķirbi var izmantot visur, sākot no saldējuma, līdz zupai un marinējumiem. Sildošs ēdiens noteikti būs ķirbju zupa. Zupai labāk vispirms izcept krāsnī. Tālāk ķirbja mīkstumu sagatavo zupai, pievienojot sīpolu, garšvielas, kariju. Pievieno buljonu, saldo krējumu vai svaigo sieru. Pasniegt var ar grauzdiņiem, ķirbju sēklām. Ina Poliščenko atzīst, ka patīk ķirbi papildināt ar tomātu, selerijas sakni vai burkāniem pusi uz pusi. Lai garša būtu izteiksmīgāka.  Ingmārs Ladigs piedāvā karsto ķirbju dzērienu: 100 g marinēta vai cepta ķirbja, 200 ml piena, ap 50 g cidoniju sīrupa. Mazliet kanēli pievieno.  Ķirbju gabaliņus kopā ar cidoniju sīrupu un pienu liek virtuves procesorā, pievieno kanēli, sablendē un uzsilda līdz vārīšanas temperatūrai, lej glāzes un dzer karstu. Procesora vietā var izmantot katliņu un parasto blenderi. Savukārt Ina Poliščenko iesaka cept krāsnī ķirbi. Vispirms gan iemarinē ar timiānu, sāli, pipariem. Pasniedz ar riekstu mērci, kazas sieru. Sanāk restorāna līmeņa ēdiens. Savukārt Ingmārs Ladigs iesaka plānās šķēlēs sagriez bieti, ķirbi, selerijas sakni, izklāt pannā, pārkaisīt ar timiānu, pārliet ar olīveļļu. Cep 25 minūtes cep 200 grādos. Būs labi izcepušies, būs siltā piedeva. Abi pavāri arī iesaka: Auksto gaļu var un vajag vārīt! Lai arī sēņošanas laiks ir gandrīz beidzies, pavāri iesaka arī sēņu ēdienu receptes, un Ingmārs Ladigs atklāj, ka sēnēm pievieno arī sojas mērci. Vienkāršākā garša: apcep sviestā vai eļļā sīpolus, izņem no pannas un tad liek sacepties sēnes, pēc tam visu samaisa. Sēnes var gatavot salātos, zupās un cept arī sēņu karbonādes. Tāpat Ina Poliščenko  iesaka iegādāties „lielo šampinjonu” – portobello sēni, kurai ir izteiksmīga gaļas tekstūra. Tā var būt alternatīva gaļai burgeros. Var arī marinēt ar ķiplokiem, olīveļļa, sojas mērce, rozmarīns, timiāns. Tad strauji apcep uz grila vai pannā. Tā kā cepurīte ir salīdzoši liela, var labi arī pildīt ar spinātiem, sieru, arī ķirbi. Var arī izmantot gaļas konservus. Ātras pusdienas vai vakariņas ir gatavas!

Saruna ar saksonfonistu un komponistu Tomu Rudzinski par projekta "ABYSS" koncertiem Lēdurgā un Rīgā, par topošo albumu un tuvo mācību gadu, kas arī Tomam nesīs jaunus izaicinājumus.  Liene Jakovļeva: Ar prieku Klasikas studijā sveicinu ciemiņu – džeza mūziķis, saksofonistu Tomu Rudzinski. Ar lielāmgrūtībām esam atraduši laiciņu arī sarunai. Lasu, ka arī mūziķiem ir izdevies rast iespēju trim koncertiem, bet runāsim gan par to, han par augusta beigu un septembra sākuma koncertiem. Vai šī vasara tev ir tāda aizņemtāka nekā citas? Jā, ir tā, ka es jau kādu laiku, pēdējos trīs gadus, esmu arī pasniedzējs, tā kā vasara man brīvdienas nozīmē ļoti nosacīti. Tajā pašā laikā bija laba iespēja rakstīt jaunu mūziku, tā ka šī vasara bijusi patiešām piesātināta ar jaunas mūzikas radīšanu. Pau pavisam, pavisam drīz plānojam projektu, kurš man ir ļoti dārgs, kuru daudz esam spēlējuši gan Vācijā, un šoreiz spēlējuši gan Berlīnē, kur es dzīvoju līdz 2022. gadam. Esam daudz muzicējuši, esam daudz spēlējuši un esam arī ierakstījuši albumu, kurš tika godināts kā viens no tik labiem, ka par to dabūjām "Zelta mikrofonu" pirms diviem gadiem. Tā ka būs prieks turpināt ar to pašu projektu un ir radīta jauna mūzika, man liekas pat dziļāka, interesantāka un dzīvajā izpildījumā mēs beigās dzirdēsim, kā tas skan, bet man liekas, ka būs patiešām ļoti smuks albums, kuru ierakstīsim un man būs prieks šo mūziku pirmo reizi prezentēt gan Rīgā, gan ārpus tās. Albums būs arī rokās turams. Jā, man tomēr patīk tās fiziskās kopijas, tāpēc ka tajā brīdī, kad tu skaties albumu, tev viņš vislabāk paliek prātā, tu viņu uzver ne tikai audiāli, bet arī tā, ka to patausti un palasi, varbūt tur iekšā ir kaut kas pierakstīts un arī kaut kādas pārdomas. Tā ka man patīk tie fiziskie formāti. Vismaz vinilu noteikti gribētos diska formāts – jāskatās, kāds būs pieprasījums, jo mūsdienās daudzi teic, ka viss kaut kas vēl var mainīties. Tā kā faktiski plānojam fiziskas kopijas un plānojam albuma izdošanu nākamgad ap rudeni, un mēs arī pašreiz strādājam ar manu komandu. ir ir neliela komanda: strādājam pie nākamā gada un plānojam festivālus un dažādus koncertus Eiropā, un tad jau ka arī tāda pamatīga albuma prezentācija būs jātaisa Latvijā, tāpēc ka Latvijā jau vienmēr ir prieks spēlēt un vienmēr ir prieks satikt atbalstītājus un draugus. Bet vispār mums jāpasaka, ka šis ir tas projekts ar nosaukumu "Abbys". Vai tu vari arī mazliet poētiski iezīmēt nosaukuma rašanās cēloni? Un arī galu galā turpinājumu, ja jau ir šis turpinājums? "Abbys" tieši tulkojot no angļu valodas, nozīmē – bezdibenis, un bezdibenis – tieši tā iemesla dēļ, ka tam nav robežu. Šī projekta sakarā mēģinu izpētīt dažādus emocionālos slāņus visā tā pilnajā spektrā un saprast arī kaut kādas tās iespējamās gradācijas, kas mums ir pieejamas. Mēģinu izpētīt dažādus prāta stāvokļus, kādos mēs varam būt, arī dažādu emociju gammu, teiksim tā. Jau pie pirmā projekta sāku pētīt šo tēmu, kas man likās interesanta. Un kā tas varonis tiek veidots? kas ir tie labie paradumi un loģiskās izvēles labu stāstu izveidē, un tad, pētot šo, arī loģiski, ka tam varonim ir dažādas emocijas un dažādi notikumi, kuriem viņš iet cauri, un katrs varonis kā tēls rodas, un tur arī ir tas bezdibenis vienā brīdī, kur tam varonim šķiet, ka sabrūk, un viņš sāk meklēt sevi no jauna. Tas kaut kādā ziņā ir Abesas projekts kā tāds. Viņš patiešām ir par to sevis meklēšanu. It īpaši tāpēc, ka sākumā man šis lauks bija jāizpēta un tur ir daudz dažādi slāņi. Tā kā es arī kaut kādā ziņā esmu varonis šajā projektā, un es mēģinu izpētīt, kādas ir tās iespējamās emocionālās gammas.  Bet vai šīs gammas ir ļoti mainījušās kopš iepriekšējās reizes līdz šim? Ļoti! Ļoti. Cilvēks jau vispār var būt tā, kardināli nemaina, bet laiku pa laikam mainās apstākļi, kuros viņš dzīvo. Ir lietas, kas likušas pamanīīt. Tā ka transformācija tomēr notiek, bet kaut kādas traumas jau, protams, ir arī tādas, kādvs visi piedzīvojam – lielākus un mazākus pārdzīvojumus. Un tad tā transformācija noteikti ir notikusi. Un ir lietas, kuras pamainīt ir ļoti grūti.  Albumam ir arī nosaukums, kas redzams publiski. Nēē, nosaukuma gan mums pagaidām. Bet tam vajadzētu tapt. Tā pagaidām vienkārši saucam šo albumu. Bet programmatiskā daļa ir diezgan skaidra veidota. Pētu mazliet par to, ka būs civilizācijas noriets, un ziedu laikus drīzāk nepiedzīvosim.  Šis kolektīvs ir jūsu pulsiņš un kolektīvais ceļojums. Mani interesē, kā cilvēki, kā kolektīvs, kā viņi ceļo, kā transformējās, un kādas ir iezīmes šādā kopīgā ceļojumā. Šoreiz kolektīvs būs citādāks. Mazliet padomāju par civilizācijām, par to, kur mēs tagad esam, kā mums iet kā kolektīvam, un tur es mazliet papētu iespējamo krāsu gammu tieši šādā aspektā. Nu jā, kolektīvs var būt visa pasaule, viss milzīgais cilvēku kopums. Un kolektīvs var būt jūsu pulciņš un jūsu kodoliņš. Vai tas ir mainījies? Jā, tas ir gan mazliet mainījies, tāpēc ka arī dzīve ievieš kaut kādas savas korekcijas. Taču dzīvē ar laiku, spēlējot, sadarbojoties ar dažādiem mūziķiem, atrodam savus cilvēkus. Un es neticu, ka tie cilvēki, ar kuriem spēlēju Berlīnē, nebija mani cilvēki. Viņi noteikti bija mani cilvēki. No visādām pusēm braukuši! Starptautiski ar Kristi, kura ir vokāliste, neesam uzstājušies. Bet par pārējiem milzīgs prieks, ka mēs varam spēlēt un ierakstīties tieši šādā sastāvā. Kenedalu Kirtenu no Dānijas tie visi ir primāri mani draugi, viņi ir katrs par sevi izcili mūziķi, bet primāri viņi ir mani draugi, un man ir vienkārši prieks tikties ar draugiem un spēlēt kopā mūziku. Tas ir īstenībā liels, liels prieks, kad tā var būt, kad nodarbojamies ar mūziku ne tikai kā darbu, bet tam arī ir sociālais aspekts, kur mēs arī patiešām priecājamies. Spēlēsim ar Matiasu Matiasu Fišeru, dāņu bundzinieku, kurš ir kopā Ar Kenedālu. Matiass ir audzēknis Kenetam, kurš ir psniedzējs šajā universitātē. Matīss pats pasniedz Alburgas Universtiātē, bet viņi kā komada ir tik labi saspēljušies, ka tā ir viena no tādām lietā, par kuru man vairs nav jāutrucas... Vairāk un plašāk - ierakstā

Ko darīt, kad no medījuma pāri paliek vairāk nekā spēj apēst, un kāpēc būtu vērts medniekiem piedāvāt ne tikai atbildību, bet arī bonusus? 284. epizodē apspriežam ļoti praktisku jautājumu – ko iesākt ar gaļu, kad esi nomedījis desmit staltbriežus? Un vai valstij nevajadzētu atbalstīt medniekus, kuri pilda populācijas regulācijas uzdevumu? Runājam ar mednieku Gati Panavu.Turpinājumā:Cik viegli vai grūti ir iesaistīties Zemessardzē, ja esi mednieks (vai nemednieks)?Cik tas prasa laika, ko dod un ko ne, un vai tas var palīdzēt medībās.Mazliet arī par vilkiem, to skaitu un izaicinājumiem, ko šī suga rada medniekiem.Epizode sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fondu. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Šajā “Šauj garām” 283. epizodē ar Artūru Surmoviču runājam par lielu mednieku uzvaru Eiropā – vilka aizsardzības statusa maiņu. Kā Eiropas Komisija pati sev “iešāva kājā” ar savu pārspīlēto birokrātiju un kā tas beidzot atvērs iespēju dalībvalstīm reāli apsaimniekot vilku populāciju.Mazliet ironizējam, mazliet svinam, un, protams, pieskaramies arī Latvijas “Lāču ģimenes skandāliem”, dīvainiem viedokļiem par dabu un pat šaušanas sportam.Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv - Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spicehttps://gpspro.lv/

Latvijas Nacionālās operas ātrijā līdz sezonas beigām skatāma fotogrāfes un kontrabasistes Gintas Garūtas izstāde “Orķestris. Pirms” - subjektīvs vizuāls pētījums par orķestra ikdienu - skatītājiem un klausītājiem neredzamo dzīvi mēģinājumu procesos orķestra bedrē, zālē, uz skatuves. Ginta Garūta kopš 2006. gada ir Latvijas Nacionālās operas orķestra kontrabasiste un viņas pirmā izstāde “Balets. Pirms” atspoguļoja baleta jauniestudējuma tapšanu un bija skatāma Operas Jaunās zāles foajē 2019. gadā. Par izstādes tapšanu, fiksējot mākslas darba tapšanas aizkulises, paralēlēm fotogrāfēšanā un kontrabasa spēlē un mūzikas radīšanas fiksēšanas specifiku - sarunā ar Gintu Garūtu. Kas ir tas punkts vai ceļu krustojums, kurā saprati, ka vēlies sevi izpaust ne tikai mūzikā, bet arī foto mākslā? Varbūt nevarētu izstāstīt skaistu, noapaļotu stāstu par šo, bet, ja tinu filmiņu atpakaļ, tad atceros momentus bērnībā, kas mani tajā ievilināja, sākot ar bērnudārza vecumā brālēna plauktā atrastu vecu, salauztu filmiņkameru, ar kuru rotaļāties. Eksperimentiem varēju no vecākiem paņemt Smenu vai Zenītu, bet tas epizodiski. 2017. gada sākumā tā nopietnāk izlēmu, ka iedziļināšos šajā lietā un gribu izkopt prasmes. Tad pieņēmu šo lēmumu. Lēmumu hobiju pārvērst profesionālā darbībā? Grūti pateikt, vai profesionālā darbībā. Lēmumu apgūt to instrumentāriju, kas man ļautu izpaust kaut kāda veida saturu, jo bez tehniskām prasmēm nu nekādi. Var būt vislabākās idejas un koncepti, bet nepieciešams instrumentārijs, kā jebkurā lietā. Es neko nesaprotu no fotografēšanas, bet redzu un novērtēju rezultātu. Mazliet apjautājos apkārt stāvošajiem un sapratu, ka šajā izstādē izmantotā tehnika ir dubultekspozīcija, jo efekts un rezultāts ir daudzslāņainība. Piemēram, Mārtiņš Ozoliņš daudzās bildēs parādās vairākkārt, tā kā spoguļojas sevī. Jā, dubultekspozīcijas un garās ekspozīcijas tehnika man ir ļoti mīļa jau kādu laiku, kopš fotogrāfēju. Sākumā es tam varbūt nepiešķīru īpašu nozīmi, bet kādā brīdī sapratu, ka nevaru apgūt visu, visā nevaru būt laba, ne viss man var radīt gandarījumu un ka vajag turēties pie tā, kas patīk, sanāk un rada patiesu gandarījumu. Garā ekspozīcija kā tehnisks līdzeklis un eksperimenti ar dubulto ekspozīciju, trīskāršo un tā tālāk, bija viena no lietām, kas mani visvairāk iepriecinājusi fotografēšanas studiju laikā. Tas, kas mani tajā piesaista, ir laika un kustības dimensija, kas līdz ar to parādās. Kā izstādē varēja redzēt, tas dod iespēju pievienot attēliem ironisko, komisko dimensiju, kas man ir tuva lieta. Tajā pašā laikā, tas padara bildes mazliet abstraktas vai gleznieciskas. Bet tas nelika atkāpties no man tuvākās lietas, kas ir reportāža fotogrāfijā. Es neesmu portretists, es neesmu ainavists, bet domāju, ka sirdī noteikti esmu reportāžas cilvēks. Par reportāžām arī esmu saņēmusi visvairāk gandarījuma un komplimentu. Es esmu vērotājs, man nepatīk iejaukties uzstādījumā. Man patīk vērot, interpretēt to, ko redzu. Kaut kādā ziņā - dokumentālists. Bet šajā izstādē apvienojas reportāža un māksla? Jā, un esmu priecīga par to, ka izdevās to apvienot.

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Sarunājamies ar mednieku Gati Panavu. Mazliet par viņa medību suni, par plēsēju situāciju, par to, vai staltbriežiem vajadzētu atcelt limitu, kā arī daudzām citām interesantām lietām! Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv: https://www.gpspro.lv/home/lv/ Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spice Abonē 2025. gadam, saņem dāvanā “Medību” kalendāru un vari laimēt karabīni no SIA “IEROČI” 1369,00 EUR vērtībā. https://lasi.lv/abonesana/izdevumi/medibas-ar-pielikumiem.33 Akcijas periods 1.10. – 26.12.2024. Loterijas atļaujas nr. 8284. Kalendāri tiks izsūtīti 2025.gada janvārī. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Seniora vecums vai senjora vecums? Kā tad ir pareizi? Arī to apspriedīsim novembra latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Izaicinājums šobrīd ir viss un šo vārdu lieto vietā un nevietā. Dite Liepa mudina izmantot citus vārdus - grūtības, pārbaudījums, uzdevums vai eksāmens. Izaicinājums aizstāj visu - labu, sliktu, provokatīvu, pozitīvu, negatīvu, traģisku. "Ļaujiet atpūsties mazliet vārdam. Bieži valodniecībā runā par "nogurušiem vārdiem", vārds pats par sevi nav slikts, bet tam ir kāda konkrēta šaura nozīme un nedeldēt to tik ļoti," vērtē Dite Liepa. Bet par pieteikumā minētajiem vārdiem seniors un senjors, Andrejs Veisbergs skaidro, ka senjors ir spāņu izcelsmes vārds un apzīmē spāņu augstmani, seniors ir latīņu izcelsmes vārds un nozīmē vecāko.   

Stāsta sociologs, zinātniskā institūta Baltic Studies Centre vadošais pētnieks, LU profesors Tālis Tisenkopfs Pēdējā laikā man ir sarežģītas attiecības ar lietvārdiem. Šiem mūžīgajiem karognesējiem, teikuma priekšmetiem un galvenajiem varoņiem, kuri visādos veidos pakļauj darbības vārdus. Man šķiet, ka lietvārdi melo un izliekas. Tāpēc esmu sācis tiem neuzticēties un dēvēt tos par viltvārdiem, sevišķi abstraktos lietvārdus, kuri apzīmē idejas. Nesen kādas mazpilsētas centrālajā laukumā ieraudzīju no atspoguļojošām plāksnēm uzbūvētu viltus fasādi, kura aizslēpa graustu. Īpašnieku strīdu un nolaidības dēļ grausts bija tur stāvējis desmitiem gadu un nokaitinājis pilsētas vadību. Tad nu tā bija izlēmusi graustu paslēpt, un vietējā reklāmas firma bija uzslējusi spoguļfasādi. Uz spīdīgās virsmas bija uzrakstīti vārdi, kuru uzdevums bija iedvesmot garāmgājējus, kuri ieklīda gandrīz mirušajā laukumā: ģimene, kultūra, miers, centība, izaugsme, patiesība, godīgums, tradīcija... Atspoguļojošās plāksnes bija nelīdzenas un rādīja kroplu attēlu ar izlauzītām mājām un līkiem karogu kātiem. Es izbijies raudzījos savā aukstajā atspulgā un domāju – ko šiem vārdiem no manis vajag? Lietvārdiem piemīt nevaldāma tieksme parādības definēt – uzdot patiesību, pareizību, jābūtību. Taču cilvēki nespēj vienoties par šo vārdu nozīmēm, tāpēc vieni un tie paši lietvārdi tiek izmantoti pilnīgi pretēju ideoloģiju, reliģiju un sadzīvisku pārliecību būvēšanā. Cilvēki iecērtas uz lietvārdiem un to paustajām pārliecībām, un tad tās kļūst par maldiem. Tāpēc man labāk patīk darbības vārdi. Šovasar dzīvoju laukos. Kā pašam šķiet, vienkāršu un piepildītu dzīvi. Pusi laika strādāju – rakstīju, vērtēju, kritizēju, slavēju; otru pusi darbojos – krāsoju, raku, zāģēju, skrūvēju, skaldīju, pļāvu. Arī atgūlos, atpūtos, ēdu. Mazliet satikos, parunāju, palīdzēju. Un man sāka šķist, ka darbības vārdos ir ieslēpta pareizās dzīves formula. Es sāku tos kārtot, grupēt un veidot proporcijas. Man iznāca četras darbības vārdu kategorijas: darbības vārdi lietai, piemēram – saskaldīt malku; darbības vārdi baudai, piemēram – dzert pēcpusdienas tēju; darbības vārdi ilūzijai, piemēram – uzrakstīt recenziju; un darbības vārdi cilvēkiem, piemēram – neatteikt. Varbūt man pietrūka darbības vārdu dvēselei – klausīties, iejusties, izprast. Un man sāka šķist, ka dzīves māksla ir prasme izveidot pareizās attiecības starp darbības vārdiem. Tādiem kā pavedieniem, kuri izveido mūsu biogrāfiju un dzīves ceļu. Un mums darbības vārdiem ir tikai nedaudz jāpalīdz. Mīlenbaha / Endzelīna vārdnīcā ir 125 tūkstoši vārdu, un pēc datorlingvistu aplēsēm latviešu valodā ir 20 miljoni vārdformu. Kembridžas angļu valodas vārdnīcā 37% vārdu ir lietvārdi, un 30% - darbības vārdi. Latviešu valodā varētu būt līdzīgi. Lietvārdi ir galvenā vārdu šķira valodā un vārdnīcās, bet vai arī cilvēka dzīvē? Lietvārdi nosaka mērķi, ar darbības vārdiem mēs cenšamies to sasniegt. Darbības vārdi ir atbildīgi par dzīves skriešanu, lietvārdi – par apmānīšanu. Kā raksta poļu autore, 2019. gada Nobela prēmijas literatūrā laureāte Oksana Tokarčuka – “Pasaule ir pilna steigā skrienošiem, sasvīdušiem un nogurušiem ļaudīm un viņu pazudušajām dvēselēm, kas nav jaudājušas tikt līdzi.” Un es aizdomājos – vai darbības vārdi vieni paši var izveidot pareizu dzīvi? Un kas notiktu tad, ja pazustu visi lietvārdi un darbības vārdi? Vasaras nogalē es atklāju sev poļu dzejnieci Vislavu Šimborsku un izlasīju dažus viņas dzejoļus. Viņas personība un dzeja bija mans spilgtākais vasaras izskaņas iespaids. Tā paplašināja manu pasauli un atgrieza pie lietvārdiem. Manī iesākās tāda kā lietvārdu renesanse. Mēs nevaram iztikt bez darbības vārdiem, lietvārdiem un citām vārdu šķirām. Bet, varbūt, svarīgāki par tiem ir īpašvārdi? Visbiežāk ar tiem apzīmē cilvēkus, kuriem mēs veltām visas vārdu šķiras un kuri apkopo mūsu eksistences mērķi ārpus mums.

Mazliet sentimenta, neduadz smieklu, un 5. raidieraksta sezona ir noslēgusies. Sarunā ar Zani (@mom.who.reads.a.lot) un Sandru (@pielasit_sirdi) runājam par aizvadītajām piecām sezonām, par sākumu, par kurioziem un nedaudz arī par grāmatām.Paldies par kopābūšanu! Tiekamies citās lappusēs!

No 11. līdz 14. augustam Dzintaru koncertzālē norisināsies festivāla “Artissimo” vasaras sezonas koncerti, kuros muzicēs gan pasaulē atzīti mākslinieki, gan jaunie talanti. 11. augustā festivāls tiks atklāts ar jauno izpildītāju koncertu “Avanti, Artissimo!”, kura devīze ir “Zvaigznes cilvēkiem izgaismo ceļus. Cilvēki izklāj ceļus jaunām zvaigznēm”, bet vakarā klausītājus gaida tikšanās ar vienu no pasaulē labākajām džeza vokālajām grupām, “Grammy” balvas ieguvējiem – “The New York Voices”, kas savā vokālajā sniegumā ar klausītājiem visā pasaulē dalās jau vairāk nekā 30 gadus. Divus solokoncertus 12. augustā un 13. augustā Dzintaru Mazajā zālē sniegs pianists Grigorijs Sokolovs, atskaņojot J.S. Baha, F. Šopēna un R. Šūmaņa darbus. 13. augustā uz festivāla koncertskatuves kāps franču trompetists Romēns Lelē (Francija) un viņa sekstets, piedāvājot oriģinālu repertuāru un populāru skaņdarbu pārlikumus. 14. augustā festivāls “Arttissimo” noslēgsies ar japāņu taiko bundzinieku “Joji Hirotas Taiko Drummers” koncertu. Sarunā Hermaņa Brauna fonda vadītāju, pianisti Innu Davidovu -  par atmiņā allaž paliekošo saviļņojumu un māksliniekiem, kuri pārliecinoši sākuši savu mūzikas ceļu, par grūtībām iekļaut Latviju Grigorija Sokolova regulārajās pieturvietās un New York Voices zeltītajām balsīm, kā arī trompetista Romēna Lelē hameleonisko daudzveidību un īstu japāņu bungu klātbūtni. Inna Davidova: Man liekas, ka šodien modē ir žanru mikss – gan mūzikā, gan vizuālajā mākslā, gan literatūrā. Ir rakstnieki, kuri raksta trilleri, pēc tam vēsturisko stāstu, tad romantisku mīlestības romānu un jūtas labi visos žanros. Man pašai nepatīk trilleri, es tos arī neskatos un nelasu, bet atmiņā paliek saldie, brīvības un sajūsmas momenti, arī gandarījums par paveikto. Tagad varu reizēm uz sevi un savu darbu skatīties no malas, un saprotu, ka galvenais, redzot koncertzāli un cilvēkus, kuri ir atnākuši, un tāds gandarījums, ar kuru maz ko varu salīdzināt. Cilvēki man vaicā, kāpēc es to daru, vai tas vispār ir iespējams šodien? Uz pēdējo jautājumu atbildēšu – nē. Ir tāds teiciens: mēs darām visu, lai sasniegtu to, kas ir sasniedzams. Bet, ja mēs gribam sasniegt to, ko nevar sasniegt, mums drusku vairāk jāpacenšas. Mēs visu laiku darām mazliet vairāk. Esmu mūziķis un visu mūžu, kad spēlēju, zinu, kas man jāsasniedz, un tas nav izdarāms vienā acumirklī. Ir jāpacenšas, jo ideāls vienalga nebūs sasniedzams, bet vismaz zini, ka izdarīji visu un vēl mazliet vairāk. Ja runā par festivāla gaitu, sākums vienmēr bija tāds, ka piedāvājām jauniešu koncertu. Es neteiktu, ka viņi ir mācekļi, jo tas, ko viņi ir sasnieguši savā vecumā, jau ir ļoti labs, profesionāls sniegums. Tur ir brīvība un iztēle, bez kuras īsta mūzika nevar pastāvēt. Man tiešām ir liels prieks, ka katru gadu mēs sākam festivālu ar jauniešiem un it kā savienojam divus nosaukumus – gan „Avanti”, gan „Artissimo”. Koncerta nosaukums ir „AVANTI, ARTISSIMO!”, ko var iztulkot kā „artissimo, uz priekšu!'”, bet tur ir vārdu spēle, jo „Avanti” ir mūsu jauniešu programmas nosaukums, kura eksistē jau 11 gadus. Mūsu festivālam sakām „Avanti!”, un arī mūsu jaunos māksliniekus iedrošinām - „Avanti! Jums ir perspektīva! Pēc dažiem gadiem jūs spēlēsiet uz lielās skatuves mūsu vasaras festivālā!”

Antropoloģijas doktore un mutvārdu vēstures pētniece Vieda Skultāne grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” uzrakstījusi savas dzimtas stāstu. Šis stāsts tapis dzīves garumā: atmiņu stāsti veidojuši viņas kā Otrā pasaules kara bēgles identitātes pamatu, stāsts slīpēts, veidojot starptautiski atpazīstamas zinātnieces karjeru Bristoles universitātē. Raidījumā saruna par atmiņu iedabu. Kā tas var būt, kad “šeit” un kur ir “tur”, bet “toreiz” ir “tagad”?  “Šeit ir tur”  ietverta norāde uz kādreizējā trimdīša likteni, autore ir no Otrā pasaules kara bēgļiem, lai gan  Viedas Skultānes dzīves stāsts gan nav tipisks pārvietotās personas stāsts, varbūt tāpēc, ka Latviju viņa atstāja pavisam maza, un iejušanās jaunajā mītnes zemē vairāk bija viņas vecāku un vecvecāku paaudzes rūpe. Viedas Skultānes zinātnieces karjera Bristoles universitātē izveidojās ilga un veiksmīga, viņa ir vairāku monogrāfiju un zinātnisku publikāciju autore. Un tomēr kādreizējā bēgļa situācijā tas vienmēr ir sarežģīti, kur tad ir “šeit” un kur ir “tur”. “Toreiz ir tagad” savukārt ir stāsts par aizbraukšanu un atgriešanos, kas dramaturģiski satur kopā nupat grāmatā iznākušo Viedas Skultānes dzimtu stāstus. Viņa, kā trīs dzimtu – Verneru, Zariņu un Skultānu – pēctece, pēc Otrā pasaules kara savu dzimteni zaudēja, taču jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākuma viņa ir bijusi klātesoša Latvijas zinātnes aprindās, sniedzot nenovērtējamu ieguldījumu antropoloģijas kā Latvijā jaunas jomas ienākšanā, kā arī mutvārdu vēstures izpētes zinātniskas izpētes stiprināšanā.  Bijusi klāt arī tīri fiziski, Latvijā Vieda Skultāne ir dzīvojusi ilgākus laika periodus, lai arī viņas mājas joprojām ir Apvienotajā Karalistē. Arī šo vasaru Vieda Skultāne pavada Latvijā, es viesojos pie zinātnieces viņas vasaras mājā Tūjā. Intervija sākas palēnām, ar cilvēciska kontakta iedibināšanu, kafijas galda klāšanu, un, protams, stāstiem. Stāstiem, kas šai gadījumā virmo ap Tūjā pirms daudziem gadiem nopirkto māju. Vieda Skultāne patiešām, mūža garumā, gan kā antropoloģe, gan pārvietotās personas traumu dziedējot, mērķtiecīgi strādājusi, lai emocionāli pārdzīvotu, izzinātu iespējamo lielāku ar savu dzīvi saistīto atmiņu areālu, un šīs tiecības mūža garumā rezultāts ir nupat iznākusī grāmata.  Kad pieminēju “ideālo dzīvesstāstu”, ar to domāju prasmi, ar kādu šis dzimtas stāsts iekārtots grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur”. Līdzīgi kā zinātniskam izdevumam, tam ir skaidrojošas zemsvītras piezīmes, personu rādītājs, atsauces. No parasta dzīves stāsta, kurā stāstītāja atmiņas mēdz būt miglainas vai neskaidras, šajā mērķtiecīgi ir sameklēti pieminēto personu vārdi, viņu dzīves notikumi ielikti plašākā kontekstā. Grāmatas “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” apakšvirsraksts ir “vienas ģimenes stāsts”. Viedas Skultānes ģimenē saplūduši trīs dzimtu stāsti. Nekad nesatiktā vectēva Pētera Vernera un viņa sievas Kristīnes stāsts attiecas uz Tūjas apkaimi, “Ķuķu” saimniecību. Kaislību šai stāstā ne mazāk kā Blaumaņa lugās. Zariņu dzimtas stāsts ir liecība par Pirmā pasaules kara laiku, kad laba daļa Latvijas iedzīvotāju bija bēgļu gaitās, ko daudzi arī izmantoja jauna biznesa izveidošanai. Apbrīnojama ir neatlaidība, ar kādu tikai pāris paaudzes pēc dzimtbūšanas atcelšanas, latvieši lauzās pēc turības un izglītības. Mazliet mulsinoši šķiet, ka rakstot tik pamatīgu savas dzimtas stāstu grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur”, Vieda Skultāne tajā ir izlaidusi ko būtisku. Savu pašas dzīvi.   “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” pēcvārdu ir sarakstījusi sociālantropoloģe Agita Lūse, un tajā viņa gan ieskicē Viedas Skultānes lomu tikko atjaunotās Latvijas valsts zinātnē, gan arī pateicas personīgi par mudinājumu pievērsties antropoloģijai.

Kad skanējumu sāks raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts, pāri okeānam - Toronto - būs izskanējušas noslēdzošās notis un izdejoti pēdējie deju soļi XVI Latviešu dziesmu un deju svētkos Kanādā. Ar svaigākajām emocijām par svētku notikumiem dalīsies svētku rīkotāji un dalībnieki. Tie ir svētki, kam pamatā ir darbs ne tikai pie nošu apguves un deju soļu izstrādes, bet tas arī darbs pie tā, lai būtu latvieši, rūpes par latvietību ikdienā, dzīvojot tālu prom no Latvijas. Nule izskanējuši XVI Latviešu dziesmu un deju svētki Toronto, Kanādā. Tur ir agrs rīts un iespējams, kā kāds no svētku dalībniekiem vēl nemaz nav gājis gulēt. Mazliet atpūtušies ir raidījuma viesi. Kādi bijuši svētki, kas norisinājās no 4. - 7. jūlijam Toronto, stāsta Selga Apse, svētku Rīcības komitejas vadītāja, kura arī aktīvi darbojos deju nozarē, ir Toronto deju kopas “Daugaviņa” vadītāja, Mineapoles tautas deju kopa “Pērkonītis” dalībnieki Kira Birmane un Jūlēns Pone, Toronto Latviešu kora diriģents Jānis Beloglāzovs un Ludoviks Mouttet ir bijis brīvprātīgais koru koordinators svētkos, viņš studē doktorantūrā Makgila Universitātē Montreālā. Svētkos satikās 1800 dalībnieki no Kanādas, Amerikas, Latvijas, Lielbritānijas, Vācijas, Itālijas daudzām citām Eiropas valstīm, arī no Brazīlijas un Austrālijas. "XVI Latviešu Dziesmu un deju svētki Kanādā ir atklāti!" Tā pirms dažām dienām sacīja Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Kanādā Kaspars Ozoliņš un novēlēja  visiem nenogurstošu prieku un spēku visu svētku garumā, kā arī lai būtu paliekošs gandarījums par piedzīvoto svētku laikā un ir apņēmība turpināt šo brīnumskaisto svētku tradīciju Kanādā arī turpmāk. Piekusuši, noguruši, bet emocionāli pozitīvi uzlādēti ir gan rīkotāji, gan dalībnieki.

"Atsperes" studijā ciemojas Latvijas Nacionālā teātra "bezkaunīgais vecis" Juris Lisners. Pieklājīgi runājam par teātri un šodienas sajūtām, jaunības draugiem un vaļaspriekiem...  Gunda Vaivode: Juri, cik liela nozīme ir vietai, kurā tu esi piedzimis un uzaudzis? Juris Lisners: Man liekas – izšķiroša. Jo mēs, bērzainieši, uzskatām Cēsīs, ka tā ir pati galvenā vieta Cēsīs, jo tā ir parku zona. Kādreiz tā bija mazliet norobežota no lielajām Cēsīm. Mēs uzskatām, ka tā ir elitāra vieta Cēsīs. Un joprojām tāda intelektuāla sala. Jā, nu… Tas ir tāds nacionāllokālpatriotisms. Bet nu – tādi mēs bijām, un tādi mēs paliekam. Un kur tad jūs to teātri spēlējāt – visi četrīši – tu, brāļi Žagari un Māris Pūris? Cēsu kultūras namā. Brāļi Žagari un it sevišķi Māris Pūris tolaik bija lielākās zvaigznes. Es tur biju perifērākais no visiem. (smejas) Viņi mani iesaistīja šajā avantūrā, kas beigu beigās izrādījās par mana mūža darbu. Vienā intervijā tu stāstīji: būdams vēl skolnieks, reiz esi atbraucis uz Rīgu un restorānā "Kamielis" ieraudzījis Ģirtu Jakovļevu. Pēc tam aizbraucis atpakaļ uz Cēsīm, stāstījis par to, un neviens tev nav ticējis. Tagad jaunieši sociālajos tīklos redz visu, un diezin vai viņiem maz var būt kāds pārsteigums. Bet par ko tu šodien pabrīnītos, ja kādu satiktu? Kas tas varētu būt par cilvēku? Domāju, ka arī mani ir skāris tas pats jaunības kults, jo es laikam ne par ko nebrīnītos. Jo, teiksim, Sjūzenu Sarandonu esmu redzējis tuvāk nekā tevi tagad, Deividu Boviju drusku tālāk esmu redzējis, un Kristapu Porziņģi arī esmu redzējis – viņš man nāca pretī. Raimonds Pauls ir ar mani runājis un arī viens otrs prezidents. Tā ka būtībā nav [nekā tāda], kas mani varētu tā ļoti pārsteigt. Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja Gata Šmita iestudētā Anšlava Eglīša komēdija "Bezkaunīgais vecis", kur tev ir galvenā loma – esi vienskaitļots, atšķirībā no iepriekšējā iestudējuma. Nacionālā teātra mājaslapā pie izrādes publicēti daži uzvedinoši jautājumi, kas man šobrīd prasās atbildami. Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot 65 gadu vecumu? Tik daudz, cik gribas, bet lai netraucētu citiem un nezaudētu jēgu. Vai jaunas brilles ir greznība? Nu jau jā... Jaunas labas brilles.  Un cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu? Tas arī ir diskutējams jautājums... Tu, starp citu, taču arī vadi auto? Jā, turklāt esmu šofera dēls. Atceros, kā mans tēvs 75 gadu vecumā, būdams profesionāls šoferis, jūtami zaudēja savas iemaņas tieši vecuma dēļ. Jo viņš bija ideāls šoferis, profesionālis! Un 75 gados viņš sāka braukt jūtami sliktāk. Tā kā tā ir tēma, kas būtu apskatāma. Tavs priekšgājējs tavā lomā šajā izrādē ir tavs skolotājs Alfrēds Jaunušans, kura kursu tu konservatorijā arī pabeidzi. Kas ir svarīgākās lietas, ko viņš tev iemācīja? Gandrīz viss, ko tagad daru uz skatuves un dzīvē, ir saistīts ar viņa dotajām pamācībām. Viena no pamācībām, ko mēģinu pielietot, ir šāda: ja gadījumā intervijās man prasa, ko es ar šo lomu esmu gribējis pateikt, tad Jaunušans mācīja, ko lai atbild: atnāciet uz izrādi, paskatieties, un to, ko jūs redzējāt, to es arī gribēju pateikt! Līdz ar to bieži vien, klausoties savas kolēģu intervijas, kurās tiek stāstīts par mīļāko lomu, sak', mana mīļotā loma ir Jegors Petrovičs, un es tajā atradu tur tādus un šitādus dziļumus... Es mēģinu no tādiem tekstiem izvairīties, jo maz kurš skatītājs zina, kas ir Jegors Petrovičs, vai ne? Un nezina to lugu, varbūt pat nav redzējis izrādi. Līdz ar to mēģinu no šāda veida jautājumiem veikli izvairīties. Starp citu, kuri aktieri bija tavā kursā?  Ināra Slucka, Dace Bonāte, Ilze Rūdolfa, Juris Rijnieks, Dainis Porgants, Jānis Reinis, Dzintars Belogrudovs. Mēs bijām "zelta kurss", kas diemžēl neizturēja juku un nabagu laikus un no talantīgā kursa mūsu teātrī esam palikuši tikai Dace, Ināra un es. Atceros, ka jūsu kurss bija ļoti spēcīgs jau konservatoriju beidzot – [uz jums skatījās] ar lielām cerībām. Tas bija arī laiks, kad teātros neienāca milzum daudz jaunatnes kā tagad. Teātrī ienācām pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma, līdz ar to mums tika ļoti liela uzmanība. Uzreiz bija visa prese, par mums interesējās, mēs bijām notikums Latvijas kultūras dzīvē. Tagad tie laiki ir pagājuši. Tagad teātrī iekšā un ārā staigā ļoti daudzi jaunie aktieri. Vienkārši laiki ir mainījušies. No Lāčplēša līdz Pumpišam, no varoņiem līdz humoristiskiem puišiem un lēnprātīgiem večiem –  ka jaunībā, piemēram gribas visu – un tad paķer arī to, ko nevar. Ar dziedātājiem tā notiek nereti, bet kā ar aktieriem un ar tevi pašu?  Es vienmēr esmu bijis diezgan piezemēts. Nekad neesmu īpaši kārojis kādu lomu. Kas man ir trāpījies, to esmu spēlējis, un es iemīlu to lomu, kas man tiek piedāvāta. Bet vai bijis arī kas tāds, kas bijis par grūtu? Piemēram, dziedātāji šad un tad grēko šajā ziņā, ka paņem kaut ko, kas vēl nav viņu profesionalitātei un attīstībai piemērots. Latiņa paņemta par augstu.  Tas jāprasa skatītājiem, jo [pašam šķiet, ka] ir veiksmīgākas, mazāk veiksmīgas lomas. Atkarīgs arī no tā, kādā iestudējumā tu esi, ar ko strādā kopā – tur ir vairāki faktori. Tas nav tā, ka "augsto do" nevari izdziedāt tāpēc, ka vēl neesi tam gatavs. Piemēram, Romeo es neesmu spēlējis. Bet būtu gribējis? Nē, tāpēc jau es saku – man nav bijušas sapņu lomas, ja nu vienīgi vienmēr, arī jaunībā, esmu sapņojis, ka varētu nospēlēt Ābramu izrādē "Skroderdienas Silmačos"… Un tas sapnis nu ir piepildījies! Jā, tas tā ir. Un atnāca laikā – tieši tad, kad biju tam gatavs. Esmu dikti priecīgs par šo lomu. Tu nupat pieminēji vārdu "kopā", un tas ir vārds, kas pēdējā laikā tiek lietots ļoti bieži. Tas ir gan modes vārds, gan arī pēc būtības lietots vārds, jo arī radio mūs uz to mudina – darīt lietas kopā un nesēdēt vairs vienam savā cellē. Teātrī jau tas ir pavisam normāli, jo tā ir tik sintezējoša māksla, kur satiekas viss. Tomēr gribu vaicāt: cik tavā darbā ir kopā darīšanas, un cik daudz tev ir vientulības, strādājot pie lomas?  Gan – gan. Pirms nākt kopā, ir jāpaveic mājasdarbi, un tie nu gan jādara vienam pašam, lai tu būtu gatavs strādāt ar saviem kolēģiem, lai tu viņus neapgrūtinātu un neierastos uz sarunu ar viņiem kā balta lapa. Tev jābūt gatavam. Tā ir cieņa gan pret materiālu, gan pret darbu, gan pret kolēģiem.  Ko tu dari vēl bez tā, ka izlasi lugas materiālu? Daudz domāju, iedziļinos sevī. Kas ir mūsu profesijas galvenā lieta? Ja nevari kā aktieris iekāpt smilšu kastītē, kopā ar bērniem rakņāties, paņemt mazu sērkociņu kārbiņu un teikt, ka tas ir tanks, kas šauj un tā tālāk – ja tev nav šīs spējas, naivitātes pakāpes – tev nav vietas profesijā. Tev jāiet projām. Ir jāmāk rotaļāties arī sirmā vecumā. Mazliet jābūt bērna prātā. Kādreiz iznāk tik atklātas sarunas arī ar jaunajiem kolēģiem? Droši vien, ka nē. Jaunos īpaši neinteresē mūsu viedoklis. Bet, ja man pajautātu, es labprāt pastāstītu, kā es domāju, kā man tas rādās un mālējas. Bet jaunie iet savu ceļu. Kostīmi, grims, scenogrāfija, mūzika – visam jāsaskan… Man, piemēram, ļoti gāja pie sirds “Bezkaunīgā veča” vizualizācija – Mārtiņa Vilkārša skatuve un Bertas Vilipsones kostīmi. Bet, vai tev ir gadījies arī iekšēji disharmonēt ar piedāvāto ārējo risinājumu? Tu tomēr pēc horoskopa esi Jaunava, visam jābūt sakārtotam. Pieņemu, ka tas tev varētu arī traucēt.  Mēdzu būt diezgan kašķīgs šajos jautājumos. Bieži vien man ir gluži vienalga, bet reizēm kļūstu arī sīkumains, kas laikam Jaunavām ir raksturīgi – ja pieķeros kādam sīkumam, nelaižos vaļā, kamēr tas netiek izpildīts. Bet kā tu jūties jaunās izrādes skatuves telpā? Mārtiņš Vilkārsis – tas ir vārds pats par sevi. Tas vispār neprasa nekādus komentārus. Mārtiņš šodien ir numur viens Latvijā savā profesijā. Mārtiņš ir Mārtiņš. Tu vienkārši skaties un brīnies, kā viņš visu redz.  Bertai Vilipsonei arī jau ir maza pieredze.  Nav pirmā reize, kad ar Bertu strādājam kopā. Berta ir ārkārtīgi burvīgs, patīkams cilvēks. Viņa ļoti maigi māk panākt to, ko grib. Skatoties acīs, jūtu, ka viņa mani māna, bet tas notiek tik burvīgi, ka es viņai to piedodu. Saku – jā, Berta, tev ir taisnība, es vilkšu šīs kurpes, man tās tīri labi patīk! Kaut arī pirms tam tās man nepatika. (smejas)  Bet kurpēm uz skatuves jābūt ērtām, vai ne? Tās arī ir ērtas, tikai gribēju citu fasonu. Bet nu – Berta to māk tik smalki panākt.. Tas arī jāmāk.  (..) Mēs šobrīd it kā dzīvojam savu mierīgo dzīvi, kaut zinām, ka pavisam netālu ir karš. Un arī pirms šī raidījuma dzirdējām, ka radio viļņos mūs visu laiku mazliet tā kā brīdina vai mudina būt gataviem X stundai. Vai tu arī par to domā? Visu laiku... Būtībā tas traucē man darbā, tas traucē man dzīvē, tas ēd mani kopā… Domāju par to visu laiku. Tāpēc bieži vien ir grūti mācīties vārdiņus [lugai]. Naktī aizmiegu, klausoties šīs tēmas Youtube. Smagi runāt par to... Un smagi man ir nevis par krieviem, kas uzbrūk, bet par tiem, kas var palīdzēt, bet nepalīdz. Tas mani visvairāk tracina un arī baida – ka kāds dara visu, lai nepalīdzētu. Var, bet neizdara. Un tad, kad mēs sakām, ka esam drošībā – mūs  sargā Piektais pants un tā tālāk –, esmu skeptisks. Ļoti. Man ir smagi par to runāt, bet domāju, ka kristīgā pasaule varbūt dzīvo savus pēdējos pārdesmit gadus – tik tālu acīmredzot esam degradējušies, ka mūsu laiks vēsturē beidzas. Ceru, ka kļūdos, bet manī ir ļoti daudz pesimisma.  Tomēr vienmēr jādomā uz to labo... Jādomā, jā. Bet optimismam lielas rūmes šobrīd nav atstāts, tāpēc ir jābūt gataviem, ka ziepes var būt un ka tev tā plinte būs jāņem padusē. Ir jābūt gataviem. Tas var notikt strauji… Nezinu, kurš par tevi to ir teicis – ka tevi ir grūti pārliecināt par to, kam mūža garumā esi radis pats savus pierādījumus, un gods tev ir augstā vērtē. Kas ir tavi goda postulāti? Mans princips ir – ja nevari izdarīt labu, vismaz nedari sliktu.  Tas nav maz. Jā. Mēģinu pēc tā principa dzīvot. Vai nu man tas izdodas, vai neizdodas, to lai citi saka, bet tā es sev pats esmu iestāstījis – runāt var viskautko, bet tu nedrīksti darīt sliktu.  Paturēsim to prātā! Nopietni mēs savu izklaidējošo raidījumu pabeidzam, bet tādā pasaulē šobrīd dzīvojam.  Cerēsim, ka notiks brīnums un mēs varēsim vairāk smaidīt, vairāk priecāties un mums būs jādomā tikai par jaukām, gaišām lietām, nevis par to, kas apkārt – melns, tumšs. Tāpēc, mīļie draugi, ejiet vēlēt! Neesiet slinki, neesiet lecīgi, neaizbildinieties ar visādiem sīkumiem, vienkārši aizejiet un izdariet – izpildiet savu pilsoņa pienākumu! Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV.

Mazliet netipiska podkāsta epizode, bet rēali beidzot ieraksta laikā copējam. Burtnieku ezers maijā, skaisto līdaciņu vilinājums, totāla bauda un fantastisks laiks. Arvis Ančevskis sarunājas ar Oskaru Linkevicu. Sarunas par copi, par mānekļiem, par to, ar kādu mānekli ieraksta laikā izdevās noķert zivis. Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv! https://www.gpspro.lv/ https://www.lielaisloms.eu/

Sestdienas rītā "Klasikā" kopā ar režisoru un aktieri Kārli Krūmiņu un telefoniski iesaistoties arī komponistam Jēkabam Jančevskim, noskaņojamies gaidāmajām Rīgas Doma kora skolas trīsdesmitās jubilejas svinībām. Uzzinām, kā top vērienīgais koncerts ar četrsimt dziedātāju piedalīšanos un ko šodien aktuālu var iemācīties Rīgas Doma kora skolā...  Signe Lagdziņa: Ar smaidu satiekamies un sadzirdamies, lai uzzinātu, kas tad sagaidāms 30. aprīlī Dailes teātrī. Un jau teikšu priekšā: tā būs Rīgas Doma kora skolas 30 gadu jubileja, un šajā brīdī studijā ir lielo svinību režisors Kārlis Krūmiņš un esam arī sazvanījušies ar komponistu Jēkabu Jančevski. Jēkab, Rīgas Doma kora skola ir arī tava skola, kur tu esi audzis, dzīvojis un turpini dzīvot. Vai vari trijos vārdos raksturot, kas ir Rīgas Doma kora skola? Jēkabs Jančevskis: Trijos vārdos būs grūti noraksturot, bet varu runāt no savas perspektīvas. Manā gadījumā tā ir vieta, kur es kaut kā loģiski un organiski esmu atgriezties. Tā ir vieta, kas pievelk. Absolvējot šo skolu, man nebija aizdomu, ka es tik ātri varētu atgriezties šeit kā pedagogs. Bet nu, paldies Dievam, viss ir kaut kā saslēdzies, ka šobrīd man ir vesels pulks ar audzēkņiem, un tas man tiešām ir sirdsdarbs. Ja tādos īsos lozungos – Rīgas Doma kora skola ir vieta, kur atgriezties.   Es gandrīz varētu pievienoties Jēkabam. Es gan neesmu tur atgriezies, es tur esmu pievienojies. Šorīt lūkoju izskaitīt – šis laikam ir desmitais gads, kopš s tur strādāju kā pasniedzējs. Arī man tas ir sirdsdarbs, jo kaut kā kaut kā tā mijiedarbība – mācot un mācoties no skolēniem, audzēkņiem – tas kaut kā iedvesmo. Protams, tas, ka tu vari dot, bet tik pat daudz vari saņemt pretī un mācīties pats. Ir patīkami tur doties un strādāt. Kad ieraudzīju, ka Rīgas Doma kora svin jubileju, man šķita – kā, atkal? ! Jo man ir sajūta, ka Rīgas Doma kora skola svin bieži un māk to darīt jaudīgi. Jēkab, kā ir patiesībā? Jēkabs Jančevskis: Jā, jā, cenšamies sanākt ik pēc pieciem gadiem nu tā pavisam jaudīgi nosvinēt. Bet tas vienkārši varētu nozīmēt, ka diemžēl tā ideja par to, ka laiks skrien ātrāk – tā  laikam mūs visus kaut kā vieno. Man tiešām likās, ka tas bija tikko, kad mēs jau svinējām Ķīpsalā pusapaļo jubileju, bet nu redz – tas viss bijis jau pirms pieciem gadiem, un nu jau būs klāt apaļā jubileja. Jēkab, tev šajā gadījumā ir liels uzdevums: ne velti esam sazvanījušies tieši ar tevi, un man šķiet, ka visa pirmā daļa "ietīta" tavā nošpapīrā, esi daudz strādājis un turpini to darīt. Pastāsti, kāds bijis tavs uzdevums, lai veidotu šo koncertu?  Mazliet precizēšu. Pirmā daļa gandrīz simtprocentīgi ir manā veikumā, tomēr ir pāris numuru, kas ir autentiski – tādi, kādi ir. Bet varētu teikt, ka pirmā daļa varētu būt manā zīmē. Tas gluži vienkārši bija mūsu sadarbības rezultāts gan ar šī koncerta darba grupu, gan jo īpaši ar māksliniecisko vadītāju Jurģi Cābuli, un tie ir tādi skolai pietuvināti muzikāli numuri. Neteiktu, ka tur ir kāds, kas nebūtu kontekstā ar šīs skolas vēsturi vai kaut kā tamlīdzīgi, jo gribējās jau, protams, izstāstīt to stāstu tā, lai katrs var kaut kādu savu gabaliņu no tās skolas vēstures paņemt un pēc koncerta gremdēties atmiņās. Līdz ar to tie ir tādi numuri, kas ir šai skolai ļoti būtiski un nozīmīgi. Mēģināju tos pārlikt brīnišķīgu mūziķu sastāvam, tostarp arī veidoju dažādas elektroniskas intermēdijas, lai viss tā plūstoši iet kopā. Tā kā nu aptuveni tāds mans darbiņš izskatās. Nu jā, bet tev ir bijis, ka jāapdarina vai jāaranžē gan tautas dziesma, gan citu autoru skaņdarbi. Arī "O Sole Mio" tev bija jārada mūzika pirmo līdz ceturto klašu meiteņu koriem, gan Daumantam Kalniņam, Mārtiņam Zvīgulim un Jānim Ķirsim - trim tenoriem. Tas uzdevums tev ir gana plašs. Arī tāda vesela skola. Jā, uzdevums patiešām ir gana plašs. Man tiešām no sirds patīk aranžēšanas darbs, jo tas mani no vienas puses kaut kā ļoti atbrīvo un tai pašā laikā uzliek arī kaut kādus pienākumus, man ļoti patīk šis virziens. Arī komponista pieredzei kādreiz aranžijas darbs atver kaut kādu jaunu redzējumu, bet bija arī tādi numuri, kur atļāvos būt mazliet brīvāks. Manuprāt, vairāk tas bija tautasdziesmu virzienā, bet bija tādi numuri, kurus es vienkārši centos faktiski pārlikt esošajiem sastāviem - tik precīzi, cik vien iespējams, tomēr saglabāt to autentisko. skanējumu. Jo nu sākt pārāk eksperimentēt ar "O sole mio" skolas koncertam... Lai ir kaut kas tāds, kas būtu ļoti labi atpazīstams, un kaut kas tāds, ku varbūt būs arī mana klātbūtne jūtama vairāk.  Kārli, kā jau Jēkabs minēja, programma ir apjomīga, un otrajā daļā ieskanēsies arī Jēkaba Jančevska skaņdarbs, būs arī Ērika Ešenvalda, Karla Orfa, Uģa Prauliņa, Jāņa Ķirša, Raimonda Paula un Gunāra Kalniņa mūzika. Pirmajā daļā vēl ir daudz kas no nepieminētā. Kārli, uzdevums jums, kā to visu salikt kopā, apvienot? Jā, tas mūžīgais pasākumu režijas izaicinājums – kā to visu salikt kopā, ko ar to visu iesākt? Bet šajā gadījumā uzdevums man likās salīdzinoši vienkāršs, jo stāsts par skolu, par skolotājiem un audzēkņiem… Man kaut kā liekas, mūsu realitātē tas ir svarīgs. Tas visu laiku ir svarīgs! Bet ik pa brīdim ir forši to atgādināt, un šis koncerts man arī dod tādu iespēju par to kaut kādā ziņā runāt, proti, par skolas nepieciešamību, par to skaistumu, kas ir pedagoga darbā. To dažreiz ikdienas rutīnā piemirstam, ka mūsu bērns skolā pavada deviņus, divpadsmit, trīspadsmit gdus un pēc tam vēl augstskolā! Un skolotājs pie mums sociāli nekotējās pārmērīgi augstu, un man mazliet par to ir skumji, bet nu - kaut kas jādara lietas labā. Tāpēc arī šajā koncertā vēlējos vārdu dot pedagogiem. Protams, daļa no Rīgas Doma kora skolas pedagogiem paši ir aktīvi mūziķi, diriģenti, koncertmākslinieki, bet šajā koncertā gribējās viņus ieraudzīt tieši skolotāju ādā un paklausīties arī dažas domas par šo darbu un kaut kā mazliet atgādināt par šīs saites nepieciešamību. Lai saite starp audzēkni un pedagogu izveidotos, tur divas lietas nepieciešamas: jāmīl bērni un jāciena pedagogi. Vai pareizi saprotu, ka otrajā daļā uz skatuves būs 400 dziedātāju plašs koris? Jā! Tā arī abas koncerta daļas iezīmējas: ka viena daļa ir tēmēta vairāk par pedagogiem un pedagogiem, bet otrajā daļā redzam pedagogu sasniegtos augļus vai rezultātus audzēkņu sniegumā. Redzam kopkori, kas ir Rīgas Doma kora skolas audzēkņi: lielais skaits nedaudz radīs Dziesmu svētku sajūtu. Būšu tikai priecīgs, ja šāda asociācija kādam izveidosies. Pirmajā daļā melodisko plūdumu ar Aspazijas dzejas lasījumiem papildinās aktrise Guna Zariņa. Klausītājus priecēs arī Gundegas Šmites, Ilonas Breģes, Jura Karlsona un Krista Auznieka mūzika. Šajā skolā jābūt spējīgiem uz daudz ko: slodze. protams, liela un kas vēl būtiski – "Klasikas" klausītāji  jau šīs skolas kontekstā zinās, ka tā nav tradicionāla skola. Daudzi to nojauš,  bet varbūt tāda plašāka sabiedrības daļa kaut kā uzreiz neiedomājas. Nu, kā: ir skola, ir trīs klases un tad deviņas. Rīgas Doma kora skolā ir cits modelis, un tas, protams, daudz ko maina – kaut vai tas, ka vidusskolā jāmācās četri gadi, nevis trīs, un slodze ir lielāka, un tas maina arī to, kādas veidojas attiecības starp pedagogiem un audzēkņiem, jo ir dažas nodarbības, kur pedagogs un audzēknis ir daudz tuvāks. Ir taču atšķirība, ja ir viņš pedagogs 30 bērniem, un ir modelis, ka dažās individuālajās nodarbībās esi viens pret viens. Un tas ir pilnīgi kaut kas cits. Tas ir modelis, uz kuru gribētos tiekties. Man liekas, tā vajadzētu būt, ka katram skolēnam ir iespēja būt sadzirdētam, ka viņam ir iespēja dabūt uzmanību, jo tad mēs varam cerēt uz to, ka viņš iejutīsies mūsu sabiedrībā, ne tikai klasē un ne tikai skolā. Man liekas, ka tā ir lieta, uz ko mums kā sabiedrībai vajadzētu iet. Mums vēl daudz jāstrādā tajā virzienā. Pirmie soļi būtu saprast, ka tas ir ieguldījums, kas mums jāveic. Mēs ļoti racionāli saprotam, ka pensiju fondos jāiegulda, ka 1. martā VIDAM arī jāpaprasa viss kaut kas atpakaļ, to mēs visi saprotam, bet runa ir par sabiedriskām, kopīgām interesēm. Esam mazliet kūtrāki vai līdz galam vēl tajā ilgtspējībā nedomājam vai nevirzāmies. Tas bija mans dzinulis, kāpēc ķēros pie šī koncerta, jo man likās – šīs skolas modelis ir skola ļoti konkrētiem mērķiem. Piemēram, mijiedarbība un savstarpējā pedagogu skaita attiecība. (..) Pedagogi lielā mērā ir saistīti gan ar viņu ikdienas rutīnu. Lielās klases – ne visi ar to var tikt galā. Un nepazaudēt tajā ideālista redzējumu. Jo man tomēr liekas, ka pedagogam jābūt ideālistam, un tajā mirklī, kad viņš vairs nav ideālists, viņš arī vairs nav pedagogs. Tā ka līdz ar ideālistu nomirst arī profesijas būtība un to pazaudēt ir visai viegli. Vairāk - audioierakstā

Atskats aizgājušajā janvārī ir ieskats patiesajā sevī – ar nokavētu sērijas publicēšanas laiku, ar izgāzušos lasīšanas projektu, bet ar sajūtu – varbūt tomēr te kaut kas var sanākt. Jaunākajā sērijā ar Zani, Sandru un Aiju klausieties pārskatu par 2024. gada janvāri un piedzīvojumiem lappusēs.  Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Seko Sandrai Instagram https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Seko Aijai Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSarunā minētie autori un grāmatas*Rute Kārkliņa “Ellīgi skaisti noslēpumi”*Edijs Džeiku “Laimīgākais cilvēks uz zemes”*Emīlijas Henrija “Tie, ko satiekam brīvdienās”*Šarlote Brontē ”Džeina Eira”*Viktorije Hanišova Sēņotāja"*Kristīne Hanna ”Baltā nekuriene”*Ēlina Kullhēda “Eiforija”*Jana Egle “Dzimšanas diena”*Bonija Gārmesa "Ķīmijas stundas”*Vintra Vilcāne "Saķemmē matus!"*Zane Eniņa "Pārziemot Āzijā"*Pjērs Jaravāns "Paliek tikai ciedri"*Delfīne de Vigāna "Balstīts patiesos notikumos"*Anna Sofija Žuano "Deja, mīla, Parīze"*Māra Upmane-Holšteine "Piezīmes uz šaubu malām"*Jū Nesbe "Asinsmēness"*Žaume Kabrē "Es atzīstos"*Heidena Errera "Frīda. Frīdas Kālo biogrāfija"*Andra Manfelde "Poēma ar mammu"*Wildfire by Hannah Grace*Roberts Galbraits*Valērija Perēna "Svaigs ūdens puķēm"*Marta Hola Kellija "Ceriņu meitenes"*Dace Rukšāne "Krieva āda"*Zane Zusta "Nepieradināts putns"*Hanja Janagihara "Mazliet dzīvības"*Džena Andersone "Dadži"*Kristina Sabaļauskaite "Silva Rerum"*Džo Dispenza "Smadzeņu evolūcija"*Edīte Egere “Dāvana”*Džena Sinsero "Sasodīti lieliski ieradumi"*Mela Robinsa “Ieradums “Dod 5!”, “Piecu sekunžu likums”*Pols Ardēns “Lai ko tu domā, domā citādi”*The One Hundred Years of Lenni and Margot by Marianne Cronin*Silvija Plāta “Stikla kupols”*Džeimss Holiss “Viduspārēja”*John Marss*Katri Kirkopelto "Mollis"*Marī Ventrasa "Sniegavētra"*Katarīna Kucbelova “Aube”*Evita Hofmane "Simulacra"

Tiekamies ar mednieku Justu Dzedonu. Justs aizrāvies ar asinspēdu meklēšanu kopā ar savu Bavārijas asinspēdu suni Rako. Par to arī runājam - piedzīvojumi, padomi, ieteikumi! Mazliet arī par gaļas pārstrādī, jo Justa projekts ir medījumu gaļas pārstrādē Wild' n' free! Epizode sadarbībā ar SIA Ieroči! INTERNETVEIKALI www.siaieroci.lv www.medniekbode.lv Tel. +371 25615600 e-pasts: info@siaieroci.lv Epizodi veido: Linda Dombrovska, Indulis Burka Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Tiekamies on-line versijā, lai parunātu par grozījumiem Ieroču aprites likumā, kur policijas interpretācijas dēļ tagad medniekiem būs jāmaina ieroču atļaujas, lai varētu šaut šaušanas sporta sacensībās. Ko tas nozīmē? Neviens nezina! Mazliet pieskaramies Valsts meža dienesta likuma grozījumiem, kā arī diskusijām par vilku radīto problēmu novēršanu. Epizodi ar lielisku balvu konkursam atbalsta dzīvesveida veikaliņš Outdoorexperts.lv  @outdoorexpertslatvia7605  Konkursa balvā: Nordik 3-pack – viss, kas nepieciešams lapsu pievilināšanai! https://outdoorexperts.lv/lv/manekli/46-nordik-3-pack-fox-call-set.html NORDIK MINI PREDATOR ir speciāli izstrādāts, lai pievilinātu plēsējus Ziemeļvalstu apstākļos. Māneklis ir vienkārši lietojams, iemutis ir drošs pret sasalšanu. Iespējams radīt ļoti dažādas skaņas. Šim māneklim ir mazāka mēlīte un plānāka membrāna nekā tā vecākajam brālim Nordik Predator. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Kā ir strādāt vienā mākslas jomā, darba gaitā mazliet pamainot noteikumus? Par to mākslas kritiķis Vilnis Vējš sarunājas ar diviem māksliniekiem - Jāni Šneideru un Rolandu Pēterkopu. Kamēr Jāņa Šneidera izstāde "Dzinējs" līdz 9. decembrim skatāma galerijā "Look!", laikmetīgās modes un mākslas dueta Mareunrol's (Rolands Pēterkops kopā ar Mārīti Mastiņu-Pēterkopu) izstāde Fieldwork: Invisible exercises līdz 29. decembrim aplūkojama izstāžu zālē "Rīgas Mākslas telpa".

Linda Dombrovska un Oskars Treilihs tiekas SIA Ieroči, lai parunātu par dažādām aktualitātēm. Turpinām sarunu par aļņu medībām un populācijas stāvokli. Mazliet informācijas no Eiropas, jo Rīgā norisinājās FACE Baltijas reģiona tikšanās. Epizode sadarbībā ar SIA Ieroči! Ierakstām Rīgas veikalā - Dzirnavu 83 https://siaieroci.lv/ www.medniekbode.lv Tel. +371 25615600 e-pasts: info@siaieroci.lv Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Lilards dodas uz "Bucks" - cik zemu kritīs aizsardzība, cik augstu kāps uzbrukums? Kāds ir "Suns" plāns? Kur dosies Holidejs? Mazliet arī par mobilajiem telefoniem, skriešanu un rekordiem.

Kad pirms nedēļas Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja „Leopoldštate”, visas acis bija pievērstas starptautiski pazīstamajam režisoram Džonam Malkovičam. Mazliet ēnā palika pats lugas autors, Sers Toms Stopards, kuru mēdz dēvēt par dižāko britu dramaturgu pēc Šekspīra. Stopardam ir 86 gadi, un „Leopoldštati” viņš sarakstīja pavisam nesen. Viņš nebija klāt lugas pirmizrādē Rīgā, bet labprāt atsaucās Latvijas Radio aicinājumam sarunāties tiešsaistē. "Es tiešām priecājos par šo sarunu! Tā varu kaut nedaudz atdarīt par to, ka nevarēju klātienē ierasties uz "Leopoldštates" pirmizrādi Rīgā," ekskluzīvā intervijā Latvijas Radio saka slavenākais mūsdienu britu dramaturgs sers Toms Stopards. Mēs tiekamies video intervijā nākamajā nedēļā pēc viņa jaunākās lugas pirmizrādes Dailes teātrī Džona Malkoviča režijā. Stopards ir savās mājās Dorsetas grāfistē, apmēram 160 kilometrus uz dienvidrietumiem no Londonas. Viņa sieva Sabrina ieslēdz saziņas programmu un aicina Tomu pie datora. Stopards joprojām savas lugas raksta ar roku. Viņš aizsmēķē cigareti un sāk ar atvainošanos, ka nav bijis klāt "Leopoldštates" pirmizrādē Rīgā. “Man patīk būt citās vietās, reiz jau esmu bijis Rīgā un labprāt būtu atkal. Taču pēdējā laikā mani atbaida pats ceļošanas process. Varbūt tas mainīsies. Būtu interesanti un aizraujoši redzēt “Leopoldštati” citā valodā. Man tas tiešām patiktu! Dzirdēju, ka esot gājis labi. Džons Malkovičs man pirmizrādes dienā atsūtīja ziņu, un tad gan man likās – ak vai, man vajadzēja aizbraukt! Bet te nu mēs esam,” viņš nopūšas. “Leopoldštate” pirmizrādi piedzīvoja Londonas Vestendā 2020.gada sākumā, īsi pirms pasauli pārņēma Covid pandēmija. “Pēc šī iestudējuma es veicu vienu lielu tehnisku labojumu – atteicos no starpbrīža un saīsināju lugu tiktāl, lai to varētu nospēlēt divās stundās un desmit minūtēs bez pārtraukuma,” stāsta dramaturgs. “Man personīgi starpbrīdis ir vismazāk mīļā daļa no teātra apmeklējuma. Īpaši tad, ja pats esmu sarakstījis lugu, kas tiek spēlēta. Tu tur stāvi, un cilvēki apkārt viens otram jautā – nu, kā tev pagaidām liekas...?” Stopards grib zināt, cik cēlienu ir Dailes teātra izrādē. Uzzinājis, ka tomēr divi, viņš jautā par Rīgas iestudējuma garumu.“Trīs stundas un desmit minūtes ar starpbrīdi... Nu jā, tādā gadījumā man droši vien jāpiekrīt Džonam [Malkovičam], ka vienā cēlienā to rādīt būtu par garu.” Toms Stopards ar Džonu Malkoviču ir pazīstami jau sen, un dramaturgs par režisora izvēli iestudēt “Leopoldštati” bijis priecīgs. “Viņš ir talantīgs cilvēks ar izcilu teātra instinktu,” saka Stopards, “tā ka es to uzreiz uztvēru kā komplimentu.” Taču tā arī nekad neesot Malkovičam pajautājis, kāpēc viņš grib iestudēt šo lugu valodā, kuru pats nesaprot. Stopards labprāt grib dzirdēt par izrādes iespaidiem un pasmaida, dzirdot, ka daži skatītāji teikuši – beidzot atkal vecais labais teātris! Garāku sarunu ar un par Tomu Stopardu sestdienas Kultūras rondo, kad veltām viņa daiļradei visu raidījumu.    

Mazliet jau norimušās emocijas pēc vēsturiskā Pasaules kausa, kurā Latvijas izlase izcīnīja augsto 5. vietu. Reinis Lācis aprunājās ar Ivaru Ikstenu un Oskaru Ernšteinu, kuri rūpējās par to, lai basketbolisti būtu maksimāli labākajā fiziskajā stāvoklī

Vai grāmatu pļāpas gaidījāt?Maija pārskata sarunā:*(gandrīz) viss par hokeja emocijām un vispār nekā sakarīga par hokeja romāniem;*mūsu maijā izlasīto grāmatu virsotnes; *spoileris par Katarinas Maseti romāna "Puisis no blakuskapa" noslēgumu;*un kārtējā plūkšanās, šoreiz par Katrīnas Tvilas romānu "Tas ir tikai cilvēciski".Gaidām visus jūsu komentārus, sirsniņas un īkšķīšus.Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Seko Sandrai Instagram https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Seko Aijai Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Sarunā pieminētās grāmatas un autori:*Beartown, Us Against You, The Winners by Fredrick Backman*All the Lonely People by Mike Gayle*Maja Lunde "Saules sargātāja", "Sniega māsa", "Bišu vēsture", "Pasaulē foršākie bērni"*Katarina Maseti "Puisis no blakuskapa"*Karīna Tvila "Tas ir tikai cilvēciski"*Ešlija Odrēna "krustojums"*Madlena Millere "Kirke"*"Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis"*Agnese Vanaga "Plastmasas huligāni"*Mikolajs Ložinskis "Dāvana diviem"*"Eko bērni"*Nikola Kiniēra "Mazliet drosmes"*Viktorije Hanišova "Sēņotāja"*Monika Kompaņikova "Piektā laiva"*The Family Upstairs by Lisa Jewell

Hibrīdā epizode ar Skype ar Induli Burku, Lindu Dombrovskau un Oskaru Treilihu. Runājam par jaunu Valsts policijas Liepājas inspektores izgudrojumu. Mazliet par mežacūkām, mazliet par tārpiem. Ieraksta laikā notiek neparedzētas lietas un tādēļ fona mazliet izplūdis tēls! Tad dodamies uz Meža dienām, kur sarunājamies ar Justu Dzedonu, Viesturu Arklonu un Kristapu Didži! Militārā kafija - Daļa no ienākumiem tiek ziedota Latvijas Armijas Veterāniem. https://www.mil-coffee.eu/https://tacsale.eu/brand/mil-coffee Uzrādot mednieka apliecību saņemsi Militaryshop.lv (Brīvības 132, Rīga) 10% atlaidi! Epizodi veido: Linda Dombrovska, Indulis Burka, Oskars Treilihs Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Raidījumā Pievienotā vērtība par garīgo veselību, spēju mainīties, pielāgoties un strauji augt biznesa kontekstā. Ielūkosimies arī kādā Latvijā radītā jaunuzņēmumā. Un protams, arī tajā, kas notiek Baltijas biržā un mūsu abu personīgajos portfeļos. Kas ir uzņēmējs? Kāda ir motivācija ko darīt? Vai par uzņēmēju piedzimst vai par tādu izaug? Attīstīt, vadīt biznesu – vai to var jebkurš? Ko tas prasa no cilvēka, uzņēmuma radītāja, idejas autora? Kā augt līdzi un kurā brīdī bizness pāraug tā radītāju? Vai saglabājot veselo saprātu cilvēks spēj augt tik pat strauji kā bizness, vai biznesa veiksmes griesti ir tieši proporcionāli tā vadītāja izaugsmes griestiem?  Tādi ļoti ietilpīgi, apcerīgi un filosofiski jautājumi - uz tiem atbildes meklē un palīdz tās atrast arī citiem, tostarp mainīties līdzi savam biznesam personīgās izaugsmes mentors un Baltijas jaunuzņēmumu vidē pazīstamais Ansis Farhads Līpenītis. Pats ar pieredzi veiksmīgu un ne tik veiksmīgu jaunuzņēmumu dibināšanā, tagad ir līdzdibinātājs izaugsmes stadijā esošu jaunuzņēmumu atbalsta programmai “Cocoon”. Palīdzam pārvarēt un tikt galā ar bailēm augt, - lakoniski programmu raksturo Lipenītis.  Mazliet sasaucoties ar iepriekšējo tēmu, laiks iepazīt vēl vienu Latvijas jaunuzņēmumu, turpinot ierakstu sēriju par Latvijas jaunajām idejām un uzņēmumiem. Uzņēmums “Simple Charge” rada risinājumu, lai elektroauto varētu uzlādēt pie jebkura elektrības staba. Rodas iespaids, ka tiek strādāts gudri, ilgtspējīgi, bet vienlaikus arī smagi, pieciešot un pārvarot visas tās grūtības, kuras raksturīgas jaunuzņēmēju videi. Kas viņi ir, ko dara un kā viņiem iet - lai stāsta paši.

Lielas meitenes! Lieli jautājumi!Pēc ieilgušas pauzes mums ir daudz sakāmā, tāpēc mēs beidzot saņēmāmies un ierakstījām vēl vienu grāmatu pļāpu sēriju.Šajā sērijā klausies atbildes uz jautājumiem – kāpēc Zane vairs nelasa, bet Aija vairs neraksta atsauksmes? Kāpēc Osvalda Zebra "Mežakaijai" ir vērts dots iespēju? Un kāpēc LaLiGaBa nav tik slikta, kā to mālē?Lai priecīga atkalsatikšanās lappusēs!Sarunā pieminētās grāmatas un autori:*Inga Gaile "Jaukumiņš"*Sofi Oksanena "Attīrīšanās"*Osvalds Zebris "Mežakaija"*Jānis Joņevs "Decembris", "Tīģeris"*Karīna Tvila "Tasirtikaicilvēciski"*Dace Vīgante "Romantiķis"*Ešlija Odrēna "Krustojums"*Good Morning, Monster by Catherine Gildiner*The Boy Who Was Raised as a Dog by Bruce D. Perry, Maia Szalavitz*Hanja Janagihara "Mazliet dzīvības"*Tailers Olivers "Dusošā pērlīte"*Anna Oņihimovska "Klimpas kungs un burenieks"*Inguna Cepīte "Emma un ekrāni"*Melānija Laibla, Lilija Rihtere "Atkritumi"*Viktorije Hanišova "Sēņotāja"*Paulu Koelju "Vienpadsmit minūtes"

Stāsta diriģents Imants Resnis Šodien mēs visi zinām – Jānim Ivanovam ir 21 simfonija. Taču šis skaitlis varēja būt par trim vai pat četrām mazāks. Līdz pat 70. gadu otrajai pusei bija vispāratzīts, ka pirmās divas simfonijas kara laikā gājušas bojā sadegot. Tā domāja arī pats autors. Meklējot programmu vienam no saviem pirmajiem koncertiem, es pats, toreiz vēl būdams pavisam jauns diriģents, atradu 1. simfoniju. Atradās ne tikai partitūra, bet arī pilns komplekts orķestra balsu! Šis nu bija gadījums, kas vēlreiz apstiprināja aksiomu: ja gribi ko noslēpt, noliec to visiem redzamā vietā. Simfonija "atradās" ne vairāk un ne mazāk kā Nacionālajā (toreiz vēl Valsts) bibliotēkā. Pie tam ar visu kartīti katalogā. Nezināmu un nesaprotamu iemeslu dēļ neviens nebija iedomājies tajā ieskatīties. Vēl vienas - Otrās simfonijas - atrašana gan mazliet līdzinājās nelielam detektīvstāstam. Tā patiešām bija sadegusi. Tomēr mani uzmanīgu darīja fakts, ka tā bija veltīta tās pirmatskaņotājam Arvīdam Pārupam, kurš bija stāvējis pie Latvijas Radio un Radio simfoniskā orķestra dibināšanas šūpuļa, un kuram mēs vēl joprojām pateicamies par Dzintaru koncertzāles Mazo zāli. Neskatoties uz to, ka autoram acīmredzot bijušas domstarpības ar diriģentu un viņš bija pārliecināts, ka Pārups partitūru izmetis, bija grūti noticēt, ka mūziķis, kam veltīta simfonija, nebūtu to saglabājis. Tā nu nācās meklēt kādu radinieku, kam varētu būt palikušas kādas notis, jo Pārups 1946. gadā jau bija atstājis šo pasauli. Tāds arī atradās Arvīda Pārupa dēla personā, kam nebija sakara ar mūziku un kurš nebija veicis revīziju tēva atstātajās notīs, tomēr kastē mājas pagrabā tās saglabājis. Un patiešām! Ivanova Otrā simfonija atradās. Mazliet citāds ir stāsts par 15. simfoniju. Tās pirmatskaņojums bija uzticēts diriģentam, kurš bija ļoti impulsīvs un kura emocijas nereti pastiprināja arī alkohols. Mūziķim, kas dievināja Māleru, Ivanova mūzika varēja būt ne gluži piemērota, pat grūti "gremojama". Un tā kādā emociju izvirduma reizē simfonijas partitūra "ielidoja" Rīgas kanālā. Tur arī acīmredzot nogrima. Tomēr pateicoties tam, ka orķestra balsis jau bija izrakstītas, bija iespējams partitūru atjaunot. Pirmatskaņojums notika. Gan cita diriģenta vadībā. Pretēja situācija ir ar pēdējo – 21. simfoniju, kuru Jānis Ivanovs bija iesācis un atstājis skices. Šīs simfonijas varēja arī nebūt, ja viņš nebūtu izaudzinājis talantīgu, godprātīgu un uzticīgu audzēkni Juri Karlsonu, kurš pēc atstātajiem materiāliem ar kārtas numuru "21" ļāva to piepulcināt Ivanova simfoniju mantojumam. Tā nu varētu teikt, ka Jāņa Ivanova simfonijas ne tikai nedeg, neslīkst, bet arī piedzimst bez to radītāja fiziskas klātbūtnes...

Grāmatu kouči atkal skan jūsu ausīs. Šoreiz sarunājos ar Evu, kuras atsauksmes par grāmatām lasiet Instagram profilā @lapaspusempapedam, un Ingu, kuru varat atrast profilā @karuselis.lvMēs pārrunājām grāmatu jaunumus un vecumus, ieteicām interesantas grāmatas lasītājiem, kā arī diviem grāmatniekiem līdzējām tikt galā ar viņu problēmām. Seko Evas grāmatu atsauksmēm Instagram https://www.instagram.com/lapaspusempapedam/Seko Ingas grāmatu atsauksmēm Instagram  https://www.instagram.com/karuselis.lv/Seko raidierakstam "Piedzīvot lappuses" Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju jeb patronu https://www.patreon.com/PiedzivotSarunā pieminētie autori un grāmatas:*Edijs Džeiku "Laimīgākais cilvēks uz zemes"*Roksija Nafusi "Manifestē" *Džūlija Smita "Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis?"*Lion. A Long Way Home by Saroo Brierley*Dark Summit: The Extraordinary True Story of Everest's Most Controversial Season by Nick Heil*Erebus: The Story of a Ship by Michail Palin*Laura Melne "Sunāns breiveibā"*Anna Strautniece "Kaķi, kamoli, sapņi"*"Leģenda par Parsifālu"*Dāvids Zafirs "Draņka karma"*Andrejs Makins "Sieviete, kura gaidīja"*"Attālinātie"*Džena Andersone "Sainis", "Dadži"*Inga Gaile "Jaukumiņš"*Serhijs Žadans "Harkivas Dinamo"*Māris Zanders, Mārtiņš Mintaurs "U. c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie"*Irija H. Parente, Selene M. Paskvale "Alma un septiņi briesmoņi"*Gaja Guna Ekle "Brālis, kas nebija vajadzīgs"*The Snow Bear by Holly Web*Reičela Džoisa "Harolda Fraja neticamais svētceļojums", "Mis Kvīnijas Henesijas mīlas dziesmas."*Inguna Ula Cepīte "Emma un ekrāni"*Toms Dirgēla "Kuka kunga noburtā grāmata"*Ida Črniča Mlakara, Peters Škrels "Tepat kaimiņos dzīvo meietene" *Ilmārs Šlāpins "never"*Viktorija Švāba "Ļaunestība"*Luīze Pastore "Raiņa ielas cirks"*Marika Svīķe "Mēs esam viens otram" *Velga Krile*Slavomirs Ravičs " Ilgais gājiens"*R. Dž. Palasio "Brīnums"*Reinholds Mesners "Gājiens vientnē. Nangaparbads"*Fredriks Bakmans "Omce sūta sveicienus un atvainojas"*Gendrutis Morkūns "No nomdiršaa dzīves"*Andžela Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks"*Anastasija Volhovska "Melleņu lācis. Sapņotāju kalendārs"*Māris Rungulis "En den dīno šoko loko tīno" *Olli Jalonens "Četrpadsmit mezgli līdz Griničai"*Patriks Ness " Septiņas minūtes pirms punskatss*Hanja  Janagihari "Mazliet dzīvības"*Džodija Pikulta "Deviņpadsmit minūtes"*Rasels Benkss "Sodība"*Martine van Nīvenhūzena "Tik daudz ko tev teikt''*Maja Lunde "Sniega māsa"*Čārlesijs Makesijs " Puika, kurmis, lapsa un zirgs" *Monika Kompaņikova "Piektā laiva"

Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz „digitalizēsimies” un atveseļosimies. Maziem, vidējiem, lieliem un milzīgiem uzņēmumiem no pēcpandēmijas atveseļošanās fondiem teju 140 miljoni eiro paredzēti uzņēmējdarbības digitalizācijai. Interesējamies, kā uzņēmējiem pie šīs naudas tikt, ko par šiem līdzekļiem var izdarīt, kas vispār skaitās digitalizācija un kas tomēr nē. Ir uzņēmumi, kas šo solīto naudu jeb atbalstu gaida jau sen un, iespējams, atlikuši kādus savus uzņēmuma attīstības plānus, lai tos ieviestu tad, kad būs atbalsts un līdz ar to pašiem sanāks ietaupīt. Un gan jau ka ir vērts gaidīt, jo Eiropa jeb Atveseļošanas fonds turpmākos trīsarpus gadus dod teju 140 miljonus eiro uzņēmējdarbības digitālajai transformācijai. Pirms dažām dienām pirmajām trim atbalsta programmām teju 100 miljonu eiro vērtībā tika dota zaļā gaisma. Programmas atklājot, ekonomikas ministre Ilze Indriksone uzsvēra, ka šī ir iespēja mainīt to, ka esam lēta darbaspēka un resursu ekonomika.  Ministre arī papildina, ka pie mums vidēji viena darba stunda maksā 11 eiro, kamēr vidēji Eiropā tie ir 29 eiro stundā. Šobrīd praktiski jebkāda izmēra uzņēmums piedāvātajās programmās var atrast ko sev, ja vien ir vēlme ko uzlabot un digitalizēt.  Bet ko īsti nozīmē termins digitalizācija, skaidro Ekonomikas ministrijas  Valsts sekretāra vietnieks tautsaimniecības jautājumos Raimonds Lapiņš. Lai īstenotu jebko, ko ietver digitalizācija, šobrīd pieejamas trīs programmas. Praktiski ikvienam, vai tas ir mazs vai liels uzņēmums, nevalstiska organizācija vai valsts kapitālsabiedrība, būs pieejams atbalsts līdz 100 000 eiro projektu īstenošanai. Savukārt lielie uzņēmumi, kur būtu nepieciešami kapitāla ziņā lielākas investīcijas, varēs ņemt kredītu līdz 7 miljoniem eiro ar kredīta atlaidi 35% apmērā, ar noteikumu, ka atlaide nedrīkst pārsniegt vienu miljonu. Kā darbosies kapitāla atlaide skaidro Valsts attīstības bankas “Altum” valdes loceklis Jēkabs Krieviņš.  Grantu apmērs mazajiem, tā teikt – pamēģināšanai, 5000 eiro. Mazliet vēlāk trim programmām, par kurām stāstījām,pievienosies vēl divas. Vienas mērķis būs pilnveidot Latvijas sīko (mikro), mazo, vidējo un lielo komersantu digitālās prasmes, bet otra programmas mērķis būs sniegt grantus jaunu digitālu produktu, tehnoloģiju un pakalpojumu izstrādei. Ir, protams, uzņēmumi, kuri par savu digitalizāciju domā, kuriem ir konkrēti plāni – pēc „Altum” aptaujas tādi ir 8% uzņēmēju, pārējiem nekādu plānu nav. Tie 8% paši atnāks, programmas atradīs un tās izmantos, bet lai palīdzētu pārējiem saprast, kā viņi var savu biznesu uzlabot un attīstīt, palīdzēs Eiropas digitālās inovācijas centri. Pirms pieteikties kādam digitalizācijas atbalstam, centra apmeklējums būs obligāts un viņi būs arī tie, kuri novērtēs, vai solītā digitalizācija ir veikta jēdzīgi un ar kādu reālu ieguvumu. Kārtību skaidro LIAA direktors Kaspars Rožkalns.

Stāsta vēsturnieks un demogrāfs Ilmārs Mežs  Vai zini, ka senākais saglabātais dokumentos ierakstītais latviešu uzvārds ir vairāk nekā 700 gadu vecs? Tas ir Tontegode, viens no kuršu ķoniņiem, kurš Kuldīgas apkārtnē 1320. gadā saņēma lēni. Mazliet jaunāki ir arī citu kuršu ķoniņu saglabātie dokumenti, kas droši vien izsniegti agrāk, bet saglabāti tieši vēlākie eksemplāri. Tā, piemēram, Peniķim - no 1439. gada, bet Šmēdiņam - no 1500. gada. Taču toreiz nebija tā, kā mēs mūsdienās to saprotam, ka katram cilvēkam ierakstīts vārds un uzvārds, dzimšanas gads un kāds dokuments. Tālajos viduslaikos bija tā: ja kādam vispār bija kāds papīra gabals, tas jau bija bagāts cilvēks!

Šogad vairākus mēnešus pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā ziņu virsrakstos daudzkārt bija lasāms par padomju pieminekļu demontāžu Latvijā. Kopumā nojaukti jau vairāk nekā 120 objektu, kurus noteica Saeima un pašvaldības. Objektu vidū ir arī lielākais Baltijas padomju piemineklis Uzvaras parkā, Rīgā, kura demontāža sabiedrībā raisīja ļoti lielu rezonansi. Notiekošajam līdzi sekoja daudzi cilvēki, kuri centās vēsturisko brīdi iemūžināt, stāvot pēc iespējas tuvāk piemineklim, taču ierakstu sērijas „Cilvēks ziņu virsrakstos” šī stāsta varonis nebija ne īsti tuvu notikuma vietai, ne arī pie ekrāna. Tomēr viņa caur kameras aci iemūžināto sociālajās platformās ir aplūkojuši jau vismaz pusotru miljonu reižu. Tas ir Nacionālās informācijas aģentūras LETA fotožurnālists Edijs Pālēns. „Tajā brīdī, kad tas tiešām gāzties, tad es ātri ieslēdzu aparātu un sāku bildēt. Pirmie desmit kadri bija neasi, bet man kopsummā sanāca 250 kadri. Gandrīz kā video sanāca.” Līdz brīdim, kad teju 80 metrus augstā stēla kritīs, Nacionālās informācijas aģentūras LETA fotožurnālistam Edijam Pālēnam nācās gaidīt astoņas stundas. Līdzīgi kā daudzi citi žurnālisti pieminekļa demontāžai viņš gatavojās, taču 25. augusta rītā saņemtā ziņa no redakcijas bijusi negaidīta. „Daudzi gaidīja, kad to īsti jauks. Tas man liekas bija 2-3 nedēļas [iepriekš] un ka mums paziņos, bet kad paziņos – nezina. Tad man no rīta [25. augusts] redaktore atraksta – velc bikses un skrien un pieminekli. Es pirms tam biju izpētījis vietas, no kurienes fotografēšu. Tad konkrētajā vietā man sanācis fotografēt.” Pie stingri norobežotās zonas obeliska demontāžai sekoja līdzi daudzi cilvēki. Mazliet tuvāk piemineklim bija ļauts atrasties žurnālistiem, taču Pālēna to pulkā nebija. Viņa nebija arī starp interesentiem, kuri savas ierīces bāza starp režģīto žogu, lai attēli sanāktu kvalitatīvāki. Taču LETAS fotogrāfa 250 kadros iemūžinātais septiņu sekunžu garais pieminekļa kritiens rada sajūtu, ka žurnālists piemineklim atradies daudz tuvāk par pārējiem.

Siltais oktobris mūs pārsteidzis ar saules aptumsumu, mākslas izstādēm un daudz labas literatūras.Šajā sērijā Sandra kaunina Aiju par pirkumiem Frankfurtes grāmatu tirgū, Zane pārdzīvo par lidotā atņemtiem acu pilieniem, bet Aija gaužas par grūtībām uztvert lasīto tekstu.Taču visas kopā mēs piedzīvojām lappuses mūsu mēneša grāmatā – Klēras Nortas  romānā "Un parādās Cerība". Fantastikas pilnās lappuses kādā brīdī kļuvušas tik tuvas mūsdienu pasaulē notiekušajā, ka neatliek nekas citā kā vien secināt – Klērai Nortai izdevies izgaismot pasauli, kurā dzīvojam tieši tagad.Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSeko Zanei IG https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Seko Sandrai IG https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Seko Aijai IG https://www.instagram.com/piedzivot/Sarunā pieminētie autori un grāmatas.*Peter van den Ende "The Wanderer"*Serhijs Žadans "Internāts"*Heter Morisa "Trīs māsas"*Marta Hola Kellija "Ceriņu meitenes"*Valērija Perēna "Svaigs ūdens puķēm"*Alekss Maiklīdess "Klusējošā paciente"*Kolīna Hūvere "Veritija"*Jū Nesbē*Emēlija Šepa *Annija Erno*Dredriks Bakmans "Vīrs, vārdā Ūve"*Luīze Pastore "Laimes bērni"*Heli Lāksonena*Book Lovers by Emily Henry*Edīte Egere "Izvēle"*Dzejas krājums "Netikumīgie"*Līza Vingeita "Pirms mēs bijām jūs"*Gatis Līdums "Pāru (ne)būšanas"*Hanja Janagihara "Mazliet dzīvības"*Brother by Ania Alhborn*K. V. Gortners "Romanovu imperatore"*Marija Parra "Vafeļu sirdis"*Klēra Norta "Un parādās Cerība", "Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves"*Katrīna Veba "Mantojums"*Jens Sigsgors "Palle viens pats pasaulē"*Gendrutis Morkūns "No nomdirša dzīves" (NOVEMBRA grāmata)

Raidījumā Pievienotā vērtība ielūkojamies biržā, par kuru pēdējā pusgada laikā esam dzirdējuši visai daudz. Daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir likusi mainīt ne vienu vien paradumu – piemēram, pāriet uz veļas mazgāšanu naktīs.  Runa ir par “Nord pool” elektroenerģijas biržu, kur vēl pirms pāris gadiem mēdza būt brīži ar mīnusa zīmi, zem nulles, tagad jauni rekordi un pat sasniegti cenu griesti – 4000 eiro par megavatstundu. Kā tā īsti darbojas? Šķiet, brīžiem pat ekspertiem ir grūti izskaidrot, bet lūkosim saprast. Aktuāls arī ir jautājums, vai un kādas pārmaiņas tajā var un vajag ieviest? Diemžēl īpaši tiem, kam ir biržas tarifs, pēdējā laikā cenas lēkā no stundas uz stundu kā tādam sirds aritmijas slimniekam.. aiz vien augstāk un augstāk. Mazliet ar mazāku stresu, bet protams, cenu kāpums nonāk arī līdz tiem, kam fiksēts vai dinamisks tarifs. Kā darbojas “Nord pool” birža? Elektrības ražotāji tur pārdod elektrību tiem, kas elektrību savukārt tirgo tālāk iedzīvotājiem. Tāds elektrības tirgus placis. Bet vai šis tirgus darbojas patērētāju, tas ir, lai būtu pēc iespējas zemākā cena, vai tomēr elektrības ražotāju interesēs, elektrību pārdot pēc iespējas dārgāk, to grūti atbildēt. Tieši uz šiem jautājumiem un arī ko tad mums visiem vajadzētu darīt, lai būtu mazāk jāmaksā par elektrību, skaidro Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas Enerģētikas departamenta Tirgus uzraudzības nodaļas eksperts Reinis Āboltiņš. Jo vairāk cilvēki iedziļinās, jo aiz vien biežāk publiskajā telpā gan eksperti, gan politiķi diskutē arī par to, vai pašreizējā kārtība, kā darbojas “Nord pool” birža, ir optimāla un vai tajā būtu ieviešamas kādas izmaiņas. Vērtē nozares eksperti.

Laiks jaunumiem!Jaunākajā raidieraksta "Piedzīvot lappuses" sērijā klausies sarunu ar divām grāmatu ekspertēm jeb, kā es viņas esmu nosaukusi, grāmatu "koučiem" – jau labi zināmo Zani (IG @mom.who.reads.a.lot) un nu jau zināmo Agnesi (IG @agneseizmekle).Manas sarunbiedrenes atbildēja uz četriem jautājumiem:1) kas ir jaunākais tavā grāmatu plauktā;2)ko tu tikko esi izlasījusi;3)ko tu lasi šobrīd;4)ko noteikti iesaki izlasīt no pēdējā laikā lasītā.Un vēl grāmatu kouči palīdzēja risināt īstas grāmatu problēmas un atbildēja uz klausītāju jautājumiem. Ja arī Tev interesē, kā nejust vainas sajūtu, lasot grāmatas kara laikā, un ko darīt, ja lasīšanas laikā ir grūti noturēt uzmanību, noteikti noklausies šo sarunu.Ja arī Tev ir jautājums grāmatu koučiem, raksti man vēstuli IG vai arī anonīmi savu jautāju uzdod šeit https://ngl.link/piedzivotSērijā pieminētie autori un grāmatas.*Alekss Maiklīdess "Jaunavas", "Klusējošā paciente"*Abigeila Dīna "Meitene A"*Žoels Dikērs "622. istabas noslēpums"*Jana Tellere "Nekas"*Pumpkin Heads by Rainbow Rowell*Between Shades of Grey by Ruta Sepetys*Andra Manfelde "Poēma ar mammu"*Valērija Perēna "Svaigs ūdens puķēm"*Jū Nesbe*Lārss Keplers "Paganīni līgums", "Trušu mednieks", "Lācars"*Kamilla Grebe "Ledus zem viņas kājām", "Nemaņa", "Mājdzīvnieks"*Roberts Galbraits*Džūlija Smita "Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis?"*Lūsija Folija "Apartamenti Parīzē"*Emilija Nagoski "Mīli, kāda esi"*Svetlana Aleksejeviča "Černobiļa. Lūgšana"*Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"*Virdžīnija Grimaldi "Laiks atkal iedegt zvaigznes"*Rūta Šepetis "Klusējošās strūklakas"*Trīna Lāna "Skeleta Juhana gaitas"*Anna Poļitkovska "Putina Krievija"*Adams Kejs "Mazliet sāpēs. Jaunā ārsta slepenā dienasgrāmata"*Jurģis Liepnieks "Mans nabaga pirāts"*Džeimss Petersons "Kurš mirs pirmais", "Melnā grāmatiņa", "Pēdējā iespēja"*Jana Egle*Kolīna Hūvere*Lelde Kovaļova

Jaunās sezonas pirmais raidījums “Pievienotā vērtība” pievēršas tam, kā izdzīvot, pārziemot un vadīt biznesu jaunajā realitātē, ko visai strauji pēdējā pusgada laikā maina Krievijas iebrukums Ukrainā. Satraucoša ir kavēšanās ap sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecību. Laikā, kad ātri būtu jāsakārto attiecīgā infrastruktūra, lai varētu pieņemt sašķidrināto gāzi, vispirms kaut ko ilgi un dikti vērtēs. Tā kā pretendenti ir divi - Skultē un Kundziņsalā – lai kuru no tiem izvēlēsies, paredzams, ka otrs sūdzēsies un reāla termināļa celtniecība varētu iestrēgt uz vēl ilgāku laiku. Teorētiski varētu izmantot kaimiņvalstu termināļus, bet paliek atvērts jautājums, vai tiešām kādam būs laiks un iespēja paņemt gāzi arī Latvijai. Runājot par gāzi mājsaimniecībām, optimisti tic Ekonomikas ministrijai, kas saka, ka ar Inčukalnā esošo gāzi Latvijas mājsaimniecībām pietiks, pesimisti klausās “Latvijas gāzes” teiktajā, ka gāzes nav un uzņēmums nespēs to nodrošināt.  Ja gāze dārga, kurināsim ar šķeldu - nodomāja liela daļa pašvaldību un uzņēmumu. Sākās katlu māju pārbūve un šķeldas pirkšana. Un pieprasījuma-piedāvājuma likumi nostrādāja ļoti precīzi, proti, pieprasījums kāpj, tātad kāpj arī cenas. Šobrīd Konkurences padome vērtē, kas notiek šķeldas tirgū, bet ko palīdz nākotnē gaidāmais konkurences izvērtējums, ja šķelda jāpērk šodien?  Un vēl viena satraucoša ekonomikas tendence ir augošās Eiropas Centrālās bankas likmes, kas nozīmē, ka lielākajai daļai kredītņēmēju aug kredīta maksājumi. Un tas daudziem varētu būt visai nepatīkams pārsteigums. Kā Latvijas Televīzijā skaidroja eksperti – Euribor kāpums par 0.6 % kredīta maksājumu audzē par 6 %. Tātad – ja bija jāmaksā 200 eiro, nu būs jāmaksā 212 eiro. Taču analītiķu prognozes joprojām paredz Latvijai ekonomisko izaugsmi, tapis arī atbalsta plāns energoresursu cenu kāpumam mājsaimniecībām un energoietilpīgajiem uzņēmumiem. Kā tas reāli notiks, redzēsim turpmākajos mēnešos. Raidījumā izskaņā par to, kas vasaras mēnešos noticis Baltijas akciju tirgū. Vasara parasti ir laiks, kad tirdzniecība pierimst un retāk manāmas straujas kustības, bet šī, protams, nebija parasta vasara. Apritējis pusgads, kopš Krievija sāka pilna mēroga militāru iebrukumu Ukrainā ar visām no tā izrietošajām sekām. Paraugoties šādi, akciju tirgos situācija nav nemaz tik slikta. Ja kara un neskaidrību perioda sākumā kritums Baltijā bija apmēram 15 %, tad tagad tie ir 5 %. Taču, iespējams, grūtākais vēl tikai priekšā. Mazliet cita aina paveras, ja paraugās uz katru no Baltijas valstīm atsevišķi. Rīgas biržā kritums ir tuvu 8 %, Tallinā - teju 3 %, bet lietuvieši pamanījušies būt 3.5 % plusos. Te galvenie veiksminieki ir lauksaimniecības, piena pārstrādes, arī enerģētikas jomas uzņēmumi. 

Tiekamies GPSPRO.lv veikalā! Mazliet padiskutējam par dzīvnieku tiesību aizstāvju izteikumiem par bebrādu izmantošanu un apstrādi. Kādā ierakstā Facebook konstatējām ļoti daudz faktoloģisku kļūdu ne tikai par pašu ādas apstrādes procesu, bet pat par medību metodēm. Otrajā daļā atbildam uz skatītāju jautājumiem - kad var nodot ieroci citam medniekam, kur var ierīkot šautuves un vai var tāpat pašaudīties, kā arī par to, kā īpašniekam pasargāt savus laukus no mežacūku postījumiem. 0:00 Ievads - mazliet par Minhauzenu 06:16 Par GPSPRO.lv piedāvājumu - jaunums AGM firmas termouzlikas un tēmēkļi. Kā arī konkursiņš 15:40 Par bebrādām. Par videi nedraudzīgu dīrāšanu, bebru paklājiņiem suņiem un nemorālo zvērādu izmantošanu 21. gadsimtā. Par to, vai kažokādas ir izdzīvošanas jautājums, par kažokādu alternatīvām. 01:16:35 Par to, kad var dot otram medniekam savu ieroci, kur var trenēties šaut, kā arī par to, kā aizsargāt laukus no mežacūku postījumiem. Vai īpašnieks var ļaut savā zemē medīt mežacūkas kādam, kurš nemedī klubā, ar kuru noslēgts līgums par medību tiesību nodošanu. ​ Epizodi atbalsta GPSPRO.lv: https://www.gpspro.lv/ Dzeram Mil-Coffee no Militaryshop.lv: https://tacsale.eu/ @Mil-Coffee Medījamo dzīvnieku un trofeju novērtēšana: https://veikals.latvijasmediji.lv/shop/product/109 Zivju ēdieni. 79 receptes, kas jāpamēģina: https://veikals.latvijasmediji.lv/shop/product/1489 Abonē Lielais Loms: https://abonesana.latvijasmediji.lv/abonesana/38 MEDĪBAS: https://abonesana.latvijasmediji.lv/abonesana/8 Epizodi veido: Linda Dombrovska, Indulis Burka, Oskars Treilihs Mūzika: Rock Guitar Intro 07 by TaigaSoundProd Link: https://filmmusic.io/song/8342-rock-guitar-intro-07 License: https://filmmusic.io/standard-license Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

20. gadsimta sākums ir lielu satricinājumu laiks, gan Krievijas impērijā, kurā tolaik ietilpa Latvija, gan pašā Latvijā. 1905. gada revolūcija - tas ir laiks, kad notiek zināma pārkārtošanās latviešu preses ainavā: beidz pastāvēt tāds izdevums, kā "Baltijas Vēstnesis", toties parādās jauns laikraksts, kas gan pastāv samērā neilgu laiku, "Dzimtenes Vēstnesis". Taču tas ir kādu laiku lielākais dienas laikraksts. Mazliet vēlāk parādās laikraksts "Jaunākās Ziņas", kuram bija ilga un slavena vēsture nākamajās desmitgadēs. Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis.

Ukraiņu rakstnieks, dzejnieks un aktīvists Serhijs Žadans nupat nominēts Nobela prēmijai literatūrā. Tamāra Horiha Zerņa par savu pirmo romānu “Meitiņa” saņēmusi T. Ševčenko prēmiju. Saruna ar ukraiņu literatūras, tai skaitā minēto autoru, tulkotājiem – Māru Poļakovu un Māri Salēju. 5. martā Polijas Zinātņu akadēmijas  Literatūras komiteja nominēja ukraiņu rakstnieku, dzejnieku, tulkotāju un aktīvistu Serhiju Žadanu Nobela prēmijai literatūrā. Ukrainietes Tamāras Horihas Zerņas debijas romāns “Meitiņa” jau saņēmis nozīmīgāko Ukrainas literāro balvu — BBC Ukrainas redakcijas prēmiju „Gada grāmata” un šobrīd tiek uzskatīts par labāko grāmatu par Ukrainas un Krievijas karu Donbasā, taču burtiski nupat, 9. martā, ar Ukrainas prezidenta Volodimira Zeļenska parakstītu rīkojumu autorei piešķirta arī Tarasa Ševčenko prēmija, kas ir Ukrainā augstākais apbalvojums kultūrā. Pateicoties tulkotājai Mārai Poļakovai abi minētie autori lasāmi latviski: Tamāras Horihas Zerņas “Meitiņas” tulkojums latviski lasošos satricināja pagājušajā rudenī. Pirms tam, 2016. Gadā, jau bija iznācis Serhija Žadana romāns „Džezs pār Donbasu”,  un trīs gadus vēlāk – romāns „Mezopotāmija”. „Mezopotāmijas” tulkošanā līdzdalīgs ir arī Māris Salējs, viņš atdzejoja romānā ietvertās dzejas rindas. Šobrīd, būdams arī Rakstniecības un mūzikas muzeja eksperts, Māris Salējs fondos meklē latviešu un ukraiņu dzejnieku sadarbības faktus, gatavojoties nākamajā nedēļā muzeja tikšanās telpā “Tintnīca” gaidāmajai sarunai par abu nāciju dzejnieku solidaritāti. Taču arī Māra Salēja „Facebook” profils darbojas kā ziņu lenta, kur viņš publicē nepastarpināti no Ukrainas saņemtas ziņas, arī atdzejojumus, kas ļauj mazliet citā rakursā uzzināt par tur notiekošo. Sociālajos tīklos Māris Salējs publicē ukraiņu dzejnieku te un tagad tapušo dzejoļu nekavējoši veiktus atdzejojumus. Mana pateicība tulkotājiem par iespēju vismaz mēģināt aptvert karu, lasot ukraiņu literatūru. Tam, kurš iepazinis literatūru, piemīt privilēģija paplašināt medijos skanošo aktuālo ziņu uztveri ar ukraiņu rakstnieku, dzejnieku klātbūtnē izdzīvoto sajūtu dziļumu. Tamāra Horiha Zerņa „Meitiņa” “Sajūsmināja” varbūt pat nav īstais vārds, grāmata paņēma pie rīkles. “Meitiņa” latviski iznāca pirms pusgada, taču izlasīju to tikai tagad, kara Ukrainā pirmajās dienās. Tā varētu šķist dīvaina izvēle, vēlmē sagremot neaptveramo ziņu par izcēlušos karu, tīši no plaukta ņemt grāmatu, kurā tas aprakstīts detaļās, taču tamāras Horihas Zerņas “Meitiņa” man uzdāvināja visspēcīgāko dzīvības spēka uzvaras pār ieročiem apliecinājumu Tamāras Horihas Zerņas romāna „Meitiņa” darbība norisinās, nu jau jāsaka – iepriekšējā kara laikā, 2014. gadā Doņeckā. Stāsta centrā ir sieviete, kurai dzīvē nepaveicies vairākkārt. Viņa nav mīlēta ģimenē, māte ir mirusi, tēvs, glābdamies no dzeršanas posta, pārdevis iedzīvi, devies strādāt ārzemēs, pusaudzi meitu nosūtot pie nekad neredzētās vecmāmiņas. Tā Meitiņa nokļūst Doņeckā, taču arī tur neatbilst daudzdzīvokļu mājas kaimiņu izvirzītajiem kritērijiem – viņa nav tā sieviete, kas paklausīgi pabeidz skolu un iziet pie vīra. Kādā brīdī galvenā varone atklāj, ka drīkst un spēj darīt citādi. Tieši tāpēc, ka meitiņai nav vīra, viņa izšķiras par drosmīgu rīcību – sāk organizēt pārtikas un ieroču slepenu piegādi kaujiniekiem. Vāka anotācijā var lasīt, ka romānā ir daudz kas no rakstnieces pašas pieredzētā: Intervijas fragments ar Tamāru Horihu Zerņu Ukrainas televīzijā atklāj, ka viņas romāna prototipi ir ļoti īsti, reāli cilvēki: „Man bija spēcīgs prototips galvenajai varonei, taču arī citi stāsti tapa sarunājoties ar cilvēkiem, tas bija kā apzināti veikts, varbūt žurnālistikas, pētījums.” Pārsteidz tas, ka „es literatūrā” pārvērts tas, kas liekas, skatoties ziņas, notiek šobrīd. 2020. gada festivālā „Prozas lasījumi” izskanēja rakstnieces eseja, tā publicēta arī interneta žurnālā „Punctum”. Tajā Tamāra Horiha Zerņa raksta: „Mēs ar jums redzam, kā dažādas realitātes klājas cita citai pāri, savijas kopā un ieplūst cita citā. Mediju realitāte, mākslas realitāte, ekrāna un literatūras realitāte – un dzīvā, reālā un subjektīvā. Šī iedarbība jau sen vairs nav vienpusēja; veidodami iedomātā pasauli, esam atvēruši portālu uz elli, un tagad tas, kas atrodas mūsu literatūrā un zemapziņā, ietekmē to mūsu esību, kas ir fiziska un materiāla.” Un vēl viens citāts no intervijas – “es gribēju saprast kā viss sākās. Kurā brīdī miera dzīve beidzās un sākās karš. Kā milzīgās cilvēku masās notika lūzums, kas viņu dzīvi izmainīja uz visiem laikiem.” Intervētājs Andrejs Alohins kopā ar Tamāru Horihu Zerņu šai sarunā atceras arī Krimas aneksijas pieredzi, personīgi viņam milzīgs pārsteigums bijis, no kurienes pēkšņi saradies tik daudz prokrieviski noskaņotu cilvēku. Šis jautājums aktuāls ir arī šobrīd Latvijā. Un traģiskākais, ka mēs paši neapzināmies, nepamanām okupācijas sekas un paliekas. Kara Ukrainā pirmajās dienās Māra Poļakova inicēja vēstuli Valsts Valodas centram, ar aicinājumu pārskatīt latviešu valodā Ukrainas pilsētu nosaukumus bez Krievijas impērijas uzslāņojuma valodā. Šobrīd izmaiņas ir veiktas. Sāpīgi to atzīt, bet karš darbojas kā katalizators lēmumu pieņemšanai, kā iedvesma rakstniekiem. Taču notiek arī labas lietas. Serhijs Žadans Jau minēju – ukraiņu rakstnieks un dzejnieks Serhijs Žadans marta sākumā nominēta Nobela prēmijai literatūrā. 2016. gadā, pēc pirmā Žadana latviski tulkotā romāna „Džezs pār Donbasu” iznākšanas, rakstnieks arī viesojās Rīgā. Tikšanās Kaņepes kultūras centrā bija patiešām spilgta, jo, pirmkārt, Serhijs Žadans ir sociāli aktīvs intelektuālis. Studējis vācu filoloģiju,  raksta publicistiku vācu presei, stāsta Rietumu pasaulē par to, kas notiek Ukrainā. Viņš ir ne tikai dzejnieks, rakstnieks, publicists,  bet arī tiešai savu ideju sludināšanai viņš izmanto mūziku, viņam ir sava ska grupa "Suņi", kas uz skatuves nespēlē nekādu maigo mūziku. Dzejā viņu salīdzina ar serbu Kusturicu, jo Žadans ir dzejnieks, kurš būdams dziļi sakņots Ukrainas nacionālajā kultūrā, ir attiecies no nacionāliem štampiem. Vēl šajās dienās viņs Harkivā studijā ierakstīja dziesmu. Dziesma neparasti liriska ska grupai, bet šobrīd laikam tā vajag. Mazliet patētikas šobrīd nav bezgaumība. Māra Poļakova pārstāsta dziesmas tekstu: „Piemini visus tos, kam šobrīd grūti, kam laiks ir apstājies kā sirds. Pirms iešanas ārā pēdējoreiz ievelc dūmus. Tev tagad tas viss būs jānēsā: šis ziemas niknums un marta upes, šo seno nepieciešamību palikt cilvēkam. Mēs to visu iegaumējam uz mūžīgiem laikiem. Mums ar šo zemi ir jādzīvo tālāk.” Atšķirībā no labticīgās Eiropas, šķiet, Ukraina skaidri apzinājās tālākas karadarbības iespējamību jau kopš 2014. gadā, viņiem bija īsta kara pieredze, un arī laiks savā prātā saprast, šo pieredzi izdzīvot. Dzima brīva cilvēka pašapziņa, par kuru šobrīd ukraiņus apbrīno visa pasaule.

Pilnībā  pret Covid-19 vakcinēto cilvēku skaits Latvijā gan nedaudz, bet turpina augt, tuvojoties 70%  robežai. Savukārt balstvakcīnu saņēmuši vien 25%. Vai lēnie pieauguma tempi liecina par vakcinācijas kampaņas beigām, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Interesējamies arī par ģimenes ārstu noslodzi. Šobrīd daudzi slimo ar Covid-19 un ģimenes ārsti ir ļoti aizņemti un noslogoti pēdējo 3-2 nedēļu laikā. Ģimenes ārsts Ainis Dzalbs atzīst, ka viņa praksē ap 200 cilvēku slimo ar Covid-19, slimības gaita lielākoties ir viegla, bet tāpat šiem cilvēkiem ir vajadzīgs atbalsts, palīdzība un skaidrojums par medikamentu lietošanu.  Ainis Dzalbs iesaka necensties visiem zvanīt savam ārstam uzreiz agri no rīta, jo tad telefona līnijas ir aizņemtas. "Mēs strādājam visas dienas garumā un pakāpeniski cenšamies šos zvanus apkalpot dienas laikā. Zinu, ka daudzas prakses piedāvā arī saziņu elektroniskā veidā, ir iespējas nosūtīt īsziņas, WhatsApp ziņas, e-pastus, uz tiem visiem mēs mēģinām atbildēt." Arī brīvdienās konsultē pacientus un paralēli cenšas nodrošināt vakcinācijas pakalpojumus. "Mazliet jāapbruņojas ar pacietību, ģimenes ārsta praksi sazvanīt var dienas laikā, agri no rīta tas ir diezgan liels izaicinājums," piekrīt Ainis Dzalbs.  Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja Dace Zavadska atgādina, ka visticamāk, Covid turpmāk kļūs par sezonālu vīrusu, jāgatavojas, ka varētu būt jauns saslimstības vilnis rudenī. Līdz ar to arī tad būtiskāk domāt par balstvakcināciju. "Patreiz tie, kurus no sirds aicinātu iet saņemt savu balstvakcīnu, tie būtu seniori un riska pacienti. Visi pārējie vairs savu balstvakcīnu neko daudz nevar palīdzēt sabiedrības labā. Sev - jā," atzīst Dace Zavadska. "Esmu vienmēr bijusi tajā pusē, ka ir jāskaidro un jābūt atbildīgam lēmumam arī no paša cilvēka. Nevis kāds viņu piespiež ar varu. Šajā brīdī piespiešana nedos tos rezultātus un mērķi, ko vēlamies sasniegt. Lai galīgi jau tā sakairinātos nervus nepadarītu pilnīgi nejūtīgus, balanss būtu jāatrod mazāk agresīvs, un izmantot laiku, kas būs līdz rudenim." "Arī tagad ar vieglo omikronu mēs redzam, ka tiem, kas ir ar citām saslimšanām, kas ir jau trausli savā veselībā, Covid sagādā nopietnas problēmas. Tie arī būs mērķpopulācija, kam vakcīnu rekomendēs, iespējams, katru sezonu," norāda Dace Zavadska. "Nedomāju, ka nākamajā gadā dzīvosim ar sertifikātiem, ierobežojumiem un piespiedu mehānismiem." "Mēs visi esam sapratuši un pieņēmuši, ka esošās vakcīnas neietekmē transmisiju, inficēšanos un vieglu slimības gaitu, tāpēc arī lielākā daļa vakcinēto ir inficējušies. Tas ir normāli," atzīst Dace Zavadska. Nāves gadījumi lielākoties ir saistīti ar Covid delta variantu un citām slimībām. "Būs "trauslie" seniori, varbūt ne tik ļoti vecuma dēļ, bet citām slimībām, kam arī parastais iesnu vīruss būs liktenīgs. Bet balstvakcinācija mīkstina to. Kādam tā var būt nepietiekama un mēs cilvēku zaudējam, bet lielākai daļai senioru... Ja viņš nebūtu saņēmis balstvakcīnu, varbūt viņš nebūtu starp mums. Tāds ir šīs vakcīnas mērķis," norāda Dace Zavadska.