Podcasts about mazliet

Ko darīt, kad no medījuma pāri paliek vairāk nekā spēj apēst, un kāpēc būtu vērts medniekiem piedāvāt ne tikai atbildību, bet arī bonusus? 284. epizodē apspriežam ļoti praktisku jautājumu – ko iesākt ar gaļu, kad esi nomedījis desmit staltbriežus? Un vai valstij nevajadzētu atbalstīt medniekus, kuri pilda populācijas regulācijas uzdevumu? Runājam ar mednieku Gati Panavu.Turpinājumā:Cik viegli vai grūti ir iesaistīties Zemessardzē, ja esi mednieks (vai nemednieks)?Cik tas prasa laika, ko dod un ko ne, un vai tas var palīdzēt medībās.Mazliet arī par vilkiem, to skaitu un izaicinājumiem, ko šī suga rada medniekiem.Epizode sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fondu. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Šajā “Šauj garām” 283. epizodē ar Artūru Surmoviču runājam par lielu mednieku uzvaru Eiropā – vilka aizsardzības statusa maiņu. Kā Eiropas Komisija pati sev “iešāva kājā” ar savu pārspīlēto birokrātiju un kā tas beidzot atvērs iespēju dalībvalstīm reāli apsaimniekot vilku populāciju.Mazliet ironizējam, mazliet svinam, un, protams, pieskaramies arī Latvijas “Lāču ģimenes skandāliem”, dīvainiem viedokļiem par dabu un pat šaušanas sportam.Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv - Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spicehttps://gpspro.lv/

Latvijas Nacionālās operas ātrijā līdz sezonas beigām skatāma fotogrāfes un kontrabasistes Gintas Garūtas izstāde “Orķestris. Pirms” - subjektīvs vizuāls pētījums par orķestra ikdienu - skatītājiem un klausītājiem neredzamo dzīvi mēģinājumu procesos orķestra bedrē, zālē, uz skatuves. Ginta Garūta kopš 2006. gada ir Latvijas Nacionālās operas orķestra kontrabasiste un viņas pirmā izstāde “Balets. Pirms” atspoguļoja baleta jauniestudējuma tapšanu un bija skatāma Operas Jaunās zāles foajē 2019. gadā. Par izstādes tapšanu, fiksējot mākslas darba tapšanas aizkulises, paralēlēm fotogrāfēšanā un kontrabasa spēlē un mūzikas radīšanas fiksēšanas specifiku - sarunā ar Gintu Garūtu. Kas ir tas punkts vai ceļu krustojums, kurā saprati, ka vēlies sevi izpaust ne tikai mūzikā, bet arī foto mākslā? Varbūt nevarētu izstāstīt skaistu, noapaļotu stāstu par šo, bet, ja tinu filmiņu atpakaļ, tad atceros momentus bērnībā, kas mani tajā ievilināja, sākot ar bērnudārza vecumā brālēna plauktā atrastu vecu, salauztu filmiņkameru, ar kuru rotaļāties. Eksperimentiem varēju no vecākiem paņemt Smenu vai Zenītu, bet tas epizodiski. 2017. gada sākumā tā nopietnāk izlēmu, ka iedziļināšos šajā lietā un gribu izkopt prasmes. Tad pieņēmu šo lēmumu. Lēmumu hobiju pārvērst profesionālā darbībā? Grūti pateikt, vai profesionālā darbībā. Lēmumu apgūt to instrumentāriju, kas man ļautu izpaust kaut kāda veida saturu, jo bez tehniskām prasmēm nu nekādi. Var būt vislabākās idejas un koncepti, bet nepieciešams instrumentārijs, kā jebkurā lietā. Es neko nesaprotu no fotografēšanas, bet redzu un novērtēju rezultātu. Mazliet apjautājos apkārt stāvošajiem un sapratu, ka šajā izstādē izmantotā tehnika ir dubultekspozīcija, jo efekts un rezultāts ir daudzslāņainība. Piemēram, Mārtiņš Ozoliņš daudzās bildēs parādās vairākkārt, tā kā spoguļojas sevī. Jā, dubultekspozīcijas un garās ekspozīcijas tehnika man ir ļoti mīļa jau kādu laiku, kopš fotogrāfēju. Sākumā es tam varbūt nepiešķīru īpašu nozīmi, bet kādā brīdī sapratu, ka nevaru apgūt visu, visā nevaru būt laba, ne viss man var radīt gandarījumu un ka vajag turēties pie tā, kas patīk, sanāk un rada patiesu gandarījumu. Garā ekspozīcija kā tehnisks līdzeklis un eksperimenti ar dubulto ekspozīciju, trīskāršo un tā tālāk, bija viena no lietām, kas mani visvairāk iepriecinājusi fotografēšanas studiju laikā. Tas, kas mani tajā piesaista, ir laika un kustības dimensija, kas līdz ar to parādās. Kā izstādē varēja redzēt, tas dod iespēju pievienot attēliem ironisko, komisko dimensiju, kas man ir tuva lieta. Tajā pašā laikā, tas padara bildes mazliet abstraktas vai gleznieciskas. Bet tas nelika atkāpties no man tuvākās lietas, kas ir reportāža fotogrāfijā. Es neesmu portretists, es neesmu ainavists, bet domāju, ka sirdī noteikti esmu reportāžas cilvēks. Par reportāžām arī esmu saņēmusi visvairāk gandarījuma un komplimentu. Es esmu vērotājs, man nepatīk iejaukties uzstādījumā. Man patīk vērot, interpretēt to, ko redzu. Kaut kādā ziņā - dokumentālists. Bet šajā izstādē apvienojas reportāža un māksla? Jā, un esmu priecīga par to, ka izdevās to apvienot.

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Sarunājamies ar mednieku Gati Panavu. Mazliet par viņa medību suni, par plēsēju situāciju, par to, vai staltbriežiem vajadzētu atcelt limitu, kā arī daudzām citām interesantām lietām! Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv: https://www.gpspro.lv/home/lv/ Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spice Abonē 2025. gadam, saņem dāvanā “Medību” kalendāru un vari laimēt karabīni no SIA “IEROČI” 1369,00 EUR vērtībā. https://lasi.lv/abonesana/izdevumi/medibas-ar-pielikumiem.33 Akcijas periods 1.10. – 26.12.2024. Loterijas atļaujas nr. 8284. Kalendāri tiks izsūtīti 2025.gada janvārī. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Seniora vecums vai senjora vecums? Kā tad ir pareizi? Arī to apspriedīsim novembra latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Izaicinājums šobrīd ir viss un šo vārdu lieto vietā un nevietā. Dite Liepa mudina izmantot citus vārdus - grūtības, pārbaudījums, uzdevums vai eksāmens. Izaicinājums aizstāj visu - labu, sliktu, provokatīvu, pozitīvu, negatīvu, traģisku. "Ļaujiet atpūsties mazliet vārdam. Bieži valodniecībā runā par "nogurušiem vārdiem", vārds pats par sevi nav slikts, bet tam ir kāda konkrēta šaura nozīme un nedeldēt to tik ļoti," vērtē Dite Liepa. Bet par pieteikumā minētajiem vārdiem seniors un senjors, Andrejs Veisbergs skaidro, ka senjors ir spāņu izcelsmes vārds un apzīmē spāņu augstmani, seniors ir latīņu izcelsmes vārds un nozīmē vecāko.   

Stāsta sociologs, zinātniskā institūta Baltic Studies Centre vadošais pētnieks, LU profesors Tālis Tisenkopfs Pēdējā laikā man ir sarežģītas attiecības ar lietvārdiem. Šiem mūžīgajiem karognesējiem, teikuma priekšmetiem un galvenajiem varoņiem, kuri visādos veidos pakļauj darbības vārdus. Man šķiet, ka lietvārdi melo un izliekas. Tāpēc esmu sācis tiem neuzticēties un dēvēt tos par viltvārdiem, sevišķi abstraktos lietvārdus, kuri apzīmē idejas. Nesen kādas mazpilsētas centrālajā laukumā ieraudzīju no atspoguļojošām plāksnēm uzbūvētu viltus fasādi, kura aizslēpa graustu. Īpašnieku strīdu un nolaidības dēļ grausts bija tur stāvējis desmitiem gadu un nokaitinājis pilsētas vadību. Tad nu tā bija izlēmusi graustu paslēpt, un vietējā reklāmas firma bija uzslējusi spoguļfasādi. Uz spīdīgās virsmas bija uzrakstīti vārdi, kuru uzdevums bija iedvesmot garāmgājējus, kuri ieklīda gandrīz mirušajā laukumā: ģimene, kultūra, miers, centība, izaugsme, patiesība, godīgums, tradīcija... Atspoguļojošās plāksnes bija nelīdzenas un rādīja kroplu attēlu ar izlauzītām mājām un līkiem karogu kātiem. Es izbijies raudzījos savā aukstajā atspulgā un domāju – ko šiem vārdiem no manis vajag? Lietvārdiem piemīt nevaldāma tieksme parādības definēt – uzdot patiesību, pareizību, jābūtību. Taču cilvēki nespēj vienoties par šo vārdu nozīmēm, tāpēc vieni un tie paši lietvārdi tiek izmantoti pilnīgi pretēju ideoloģiju, reliģiju un sadzīvisku pārliecību būvēšanā. Cilvēki iecērtas uz lietvārdiem un to paustajām pārliecībām, un tad tās kļūst par maldiem. Tāpēc man labāk patīk darbības vārdi. Šovasar dzīvoju laukos. Kā pašam šķiet, vienkāršu un piepildītu dzīvi. Pusi laika strādāju – rakstīju, vērtēju, kritizēju, slavēju; otru pusi darbojos – krāsoju, raku, zāģēju, skrūvēju, skaldīju, pļāvu. Arī atgūlos, atpūtos, ēdu. Mazliet satikos, parunāju, palīdzēju. Un man sāka šķist, ka darbības vārdos ir ieslēpta pareizās dzīves formula. Es sāku tos kārtot, grupēt un veidot proporcijas. Man iznāca četras darbības vārdu kategorijas: darbības vārdi lietai, piemēram – saskaldīt malku; darbības vārdi baudai, piemēram – dzert pēcpusdienas tēju; darbības vārdi ilūzijai, piemēram – uzrakstīt recenziju; un darbības vārdi cilvēkiem, piemēram – neatteikt. Varbūt man pietrūka darbības vārdu dvēselei – klausīties, iejusties, izprast. Un man sāka šķist, ka dzīves māksla ir prasme izveidot pareizās attiecības starp darbības vārdiem. Tādiem kā pavedieniem, kuri izveido mūsu biogrāfiju un dzīves ceļu. Un mums darbības vārdiem ir tikai nedaudz jāpalīdz. Mīlenbaha / Endzelīna vārdnīcā ir 125 tūkstoši vārdu, un pēc datorlingvistu aplēsēm latviešu valodā ir 20 miljoni vārdformu. Kembridžas angļu valodas vārdnīcā 37% vārdu ir lietvārdi, un 30% - darbības vārdi. Latviešu valodā varētu būt līdzīgi. Lietvārdi ir galvenā vārdu šķira valodā un vārdnīcās, bet vai arī cilvēka dzīvē? Lietvārdi nosaka mērķi, ar darbības vārdiem mēs cenšamies to sasniegt. Darbības vārdi ir atbildīgi par dzīves skriešanu, lietvārdi – par apmānīšanu. Kā raksta poļu autore, 2019. gada Nobela prēmijas literatūrā laureāte Oksana Tokarčuka – “Pasaule ir pilna steigā skrienošiem, sasvīdušiem un nogurušiem ļaudīm un viņu pazudušajām dvēselēm, kas nav jaudājušas tikt līdzi.” Un es aizdomājos – vai darbības vārdi vieni paši var izveidot pareizu dzīvi? Un kas notiktu tad, ja pazustu visi lietvārdi un darbības vārdi? Vasaras nogalē es atklāju sev poļu dzejnieci Vislavu Šimborsku un izlasīju dažus viņas dzejoļus. Viņas personība un dzeja bija mans spilgtākais vasaras izskaņas iespaids. Tā paplašināja manu pasauli un atgrieza pie lietvārdiem. Manī iesākās tāda kā lietvārdu renesanse. Mēs nevaram iztikt bez darbības vārdiem, lietvārdiem un citām vārdu šķirām. Bet, varbūt, svarīgāki par tiem ir īpašvārdi? Visbiežāk ar tiem apzīmē cilvēkus, kuriem mēs veltām visas vārdu šķiras un kuri apkopo mūsu eksistences mērķi ārpus mums.

Mazliet sentimenta, neduadz smieklu, un 5. raidieraksta sezona ir noslēgusies. Sarunā ar Zani (@mom.who.reads.a.lot) un Sandru (@pielasit_sirdi) runājam par aizvadītajām piecām sezonām, par sākumu, par kurioziem un nedaudz arī par grāmatām.Paldies par kopābūšanu! Tiekamies citās lappusēs!

No 11. līdz 14. augustam Dzintaru koncertzālē norisināsies festivāla “Artissimo” vasaras sezonas koncerti, kuros muzicēs gan pasaulē atzīti mākslinieki, gan jaunie talanti. 11. augustā festivāls tiks atklāts ar jauno izpildītāju koncertu “Avanti, Artissimo!”, kura devīze ir “Zvaigznes cilvēkiem izgaismo ceļus. Cilvēki izklāj ceļus jaunām zvaigznēm”, bet vakarā klausītājus gaida tikšanās ar vienu no pasaulē labākajām džeza vokālajām grupām, “Grammy” balvas ieguvējiem – “The New York Voices”, kas savā vokālajā sniegumā ar klausītājiem visā pasaulē dalās jau vairāk nekā 30 gadus. Divus solokoncertus 12. augustā un 13. augustā Dzintaru Mazajā zālē sniegs pianists Grigorijs Sokolovs, atskaņojot J.S. Baha, F. Šopēna un R. Šūmaņa darbus. 13. augustā uz festivāla koncertskatuves kāps franču trompetists Romēns Lelē (Francija) un viņa sekstets, piedāvājot oriģinālu repertuāru un populāru skaņdarbu pārlikumus. 14. augustā festivāls “Arttissimo” noslēgsies ar japāņu taiko bundzinieku “Joji Hirotas Taiko Drummers” koncertu. Sarunā Hermaņa Brauna fonda vadītāju, pianisti Innu Davidovu -  par atmiņā allaž paliekošo saviļņojumu un māksliniekiem, kuri pārliecinoši sākuši savu mūzikas ceļu, par grūtībām iekļaut Latviju Grigorija Sokolova regulārajās pieturvietās un New York Voices zeltītajām balsīm, kā arī trompetista Romēna Lelē hameleonisko daudzveidību un īstu japāņu bungu klātbūtni. Inna Davidova: Man liekas, ka šodien modē ir žanru mikss – gan mūzikā, gan vizuālajā mākslā, gan literatūrā. Ir rakstnieki, kuri raksta trilleri, pēc tam vēsturisko stāstu, tad romantisku mīlestības romānu un jūtas labi visos žanros. Man pašai nepatīk trilleri, es tos arī neskatos un nelasu, bet atmiņā paliek saldie, brīvības un sajūsmas momenti, arī gandarījums par paveikto. Tagad varu reizēm uz sevi un savu darbu skatīties no malas, un saprotu, ka galvenais, redzot koncertzāli un cilvēkus, kuri ir atnākuši, un tāds gandarījums, ar kuru maz ko varu salīdzināt. Cilvēki man vaicā, kāpēc es to daru, vai tas vispār ir iespējams šodien? Uz pēdējo jautājumu atbildēšu – nē. Ir tāds teiciens: mēs darām visu, lai sasniegtu to, kas ir sasniedzams. Bet, ja mēs gribam sasniegt to, ko nevar sasniegt, mums drusku vairāk jāpacenšas. Mēs visu laiku darām mazliet vairāk. Esmu mūziķis un visu mūžu, kad spēlēju, zinu, kas man jāsasniedz, un tas nav izdarāms vienā acumirklī. Ir jāpacenšas, jo ideāls vienalga nebūs sasniedzams, bet vismaz zini, ka izdarīji visu un vēl mazliet vairāk. Ja runā par festivāla gaitu, sākums vienmēr bija tāds, ka piedāvājām jauniešu koncertu. Es neteiktu, ka viņi ir mācekļi, jo tas, ko viņi ir sasnieguši savā vecumā, jau ir ļoti labs, profesionāls sniegums. Tur ir brīvība un iztēle, bez kuras īsta mūzika nevar pastāvēt. Man tiešām ir liels prieks, ka katru gadu mēs sākam festivālu ar jauniešiem un it kā savienojam divus nosaukumus – gan „Avanti”, gan „Artissimo”. Koncerta nosaukums ir „AVANTI, ARTISSIMO!”, ko var iztulkot kā „artissimo, uz priekšu!'”, bet tur ir vārdu spēle, jo „Avanti” ir mūsu jauniešu programmas nosaukums, kura eksistē jau 11 gadus. Mūsu festivālam sakām „Avanti!”, un arī mūsu jaunos māksliniekus iedrošinām - „Avanti! Jums ir perspektīva! Pēc dažiem gadiem jūs spēlēsiet uz lielās skatuves mūsu vasaras festivālā!”

Antropoloģijas doktore un mutvārdu vēstures pētniece Vieda Skultāne grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” uzrakstījusi savas dzimtas stāstu. Šis stāsts tapis dzīves garumā: atmiņu stāsti veidojuši viņas kā Otrā pasaules kara bēgles identitātes pamatu, stāsts slīpēts, veidojot starptautiski atpazīstamas zinātnieces karjeru Bristoles universitātē. Raidījumā saruna par atmiņu iedabu. Kā tas var būt, kad “šeit” un kur ir “tur”, bet “toreiz” ir “tagad”?  “Šeit ir tur”  ietverta norāde uz kādreizējā trimdīša likteni, autore ir no Otrā pasaules kara bēgļiem, lai gan  Viedas Skultānes dzīves stāsts gan nav tipisks pārvietotās personas stāsts, varbūt tāpēc, ka Latviju viņa atstāja pavisam maza, un iejušanās jaunajā mītnes zemē vairāk bija viņas vecāku un vecvecāku paaudzes rūpe. Viedas Skultānes zinātnieces karjera Bristoles universitātē izveidojās ilga un veiksmīga, viņa ir vairāku monogrāfiju un zinātnisku publikāciju autore. Un tomēr kādreizējā bēgļa situācijā tas vienmēr ir sarežģīti, kur tad ir “šeit” un kur ir “tur”. “Toreiz ir tagad” savukārt ir stāsts par aizbraukšanu un atgriešanos, kas dramaturģiski satur kopā nupat grāmatā iznākušo Viedas Skultānes dzimtu stāstus. Viņa, kā trīs dzimtu – Verneru, Zariņu un Skultānu – pēctece, pēc Otrā pasaules kara savu dzimteni zaudēja, taču jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākuma viņa ir bijusi klātesoša Latvijas zinātnes aprindās, sniedzot nenovērtējamu ieguldījumu antropoloģijas kā Latvijā jaunas jomas ienākšanā, kā arī mutvārdu vēstures izpētes zinātniskas izpētes stiprināšanā.  Bijusi klāt arī tīri fiziski, Latvijā Vieda Skultāne ir dzīvojusi ilgākus laika periodus, lai arī viņas mājas joprojām ir Apvienotajā Karalistē. Arī šo vasaru Vieda Skultāne pavada Latvijā, es viesojos pie zinātnieces viņas vasaras mājā Tūjā. Intervija sākas palēnām, ar cilvēciska kontakta iedibināšanu, kafijas galda klāšanu, un, protams, stāstiem. Stāstiem, kas šai gadījumā virmo ap Tūjā pirms daudziem gadiem nopirkto māju. Vieda Skultāne patiešām, mūža garumā, gan kā antropoloģe, gan pārvietotās personas traumu dziedējot, mērķtiecīgi strādājusi, lai emocionāli pārdzīvotu, izzinātu iespējamo lielāku ar savu dzīvi saistīto atmiņu areālu, un šīs tiecības mūža garumā rezultāts ir nupat iznākusī grāmata.  Kad pieminēju “ideālo dzīvesstāstu”, ar to domāju prasmi, ar kādu šis dzimtas stāsts iekārtots grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur”. Līdzīgi kā zinātniskam izdevumam, tam ir skaidrojošas zemsvītras piezīmes, personu rādītājs, atsauces. No parasta dzīves stāsta, kurā stāstītāja atmiņas mēdz būt miglainas vai neskaidras, šajā mērķtiecīgi ir sameklēti pieminēto personu vārdi, viņu dzīves notikumi ielikti plašākā kontekstā. Grāmatas “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” apakšvirsraksts ir “vienas ģimenes stāsts”. Viedas Skultānes ģimenē saplūduši trīs dzimtu stāsti. Nekad nesatiktā vectēva Pētera Vernera un viņa sievas Kristīnes stāsts attiecas uz Tūjas apkaimi, “Ķuķu” saimniecību. Kaislību šai stāstā ne mazāk kā Blaumaņa lugās. Zariņu dzimtas stāsts ir liecība par Pirmā pasaules kara laiku, kad laba daļa Latvijas iedzīvotāju bija bēgļu gaitās, ko daudzi arī izmantoja jauna biznesa izveidošanai. Apbrīnojama ir neatlaidība, ar kādu tikai pāris paaudzes pēc dzimtbūšanas atcelšanas, latvieši lauzās pēc turības un izglītības. Mazliet mulsinoši šķiet, ka rakstot tik pamatīgu savas dzimtas stāstu grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur”, Vieda Skultāne tajā ir izlaidusi ko būtisku. Savu pašas dzīvi.   “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” pēcvārdu ir sarakstījusi sociālantropoloģe Agita Lūse, un tajā viņa gan ieskicē Viedas Skultānes lomu tikko atjaunotās Latvijas valsts zinātnē, gan arī pateicas personīgi par mudinājumu pievērsties antropoloģijai.

Kad skanējumu sāks raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts, pāri okeānam - Toronto - būs izskanējušas noslēdzošās notis un izdejoti pēdējie deju soļi XVI Latviešu dziesmu un deju svētkos Kanādā. Ar svaigākajām emocijām par svētku notikumiem dalīsies svētku rīkotāji un dalībnieki. Tie ir svētki, kam pamatā ir darbs ne tikai pie nošu apguves un deju soļu izstrādes, bet tas arī darbs pie tā, lai būtu latvieši, rūpes par latvietību ikdienā, dzīvojot tālu prom no Latvijas. Nule izskanējuši XVI Latviešu dziesmu un deju svētki Toronto, Kanādā. Tur ir agrs rīts un iespējams, kā kāds no svētku dalībniekiem vēl nemaz nav gājis gulēt. Mazliet atpūtušies ir raidījuma viesi. Kādi bijuši svētki, kas norisinājās no 4. - 7. jūlijam Toronto, stāsta Selga Apse, svētku Rīcības komitejas vadītāja, kura arī aktīvi darbojos deju nozarē, ir Toronto deju kopas “Daugaviņa” vadītāja, Mineapoles tautas deju kopa “Pērkonītis” dalībnieki Kira Birmane un Jūlēns Pone, Toronto Latviešu kora diriģents Jānis Beloglāzovs un Ludoviks Mouttet ir bijis brīvprātīgais koru koordinators svētkos, viņš studē doktorantūrā Makgila Universitātē Montreālā. Svētkos satikās 1800 dalībnieki no Kanādas, Amerikas, Latvijas, Lielbritānijas, Vācijas, Itālijas daudzām citām Eiropas valstīm, arī no Brazīlijas un Austrālijas. "XVI Latviešu Dziesmu un deju svētki Kanādā ir atklāti!" Tā pirms dažām dienām sacīja Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Kanādā Kaspars Ozoliņš un novēlēja  visiem nenogurstošu prieku un spēku visu svētku garumā, kā arī lai būtu paliekošs gandarījums par piedzīvoto svētku laikā un ir apņēmība turpināt šo brīnumskaisto svētku tradīciju Kanādā arī turpmāk. Piekusuši, noguruši, bet emocionāli pozitīvi uzlādēti ir gan rīkotāji, gan dalībnieki.

"Atsperes" studijā ciemojas Latvijas Nacionālā teātra "bezkaunīgais vecis" Juris Lisners. Pieklājīgi runājam par teātri un šodienas sajūtām, jaunības draugiem un vaļaspriekiem...  Gunda Vaivode: Juri, cik liela nozīme ir vietai, kurā tu esi piedzimis un uzaudzis? Juris Lisners: Man liekas – izšķiroša. Jo mēs, bērzainieši, uzskatām Cēsīs, ka tā ir pati galvenā vieta Cēsīs, jo tā ir parku zona. Kādreiz tā bija mazliet norobežota no lielajām Cēsīm. Mēs uzskatām, ka tā ir elitāra vieta Cēsīs. Un joprojām tāda intelektuāla sala. Jā, nu… Tas ir tāds nacionāllokālpatriotisms. Bet nu – tādi mēs bijām, un tādi mēs paliekam. Un kur tad jūs to teātri spēlējāt – visi četrīši – tu, brāļi Žagari un Māris Pūris? Cēsu kultūras namā. Brāļi Žagari un it sevišķi Māris Pūris tolaik bija lielākās zvaigznes. Es tur biju perifērākais no visiem. (smejas) Viņi mani iesaistīja šajā avantūrā, kas beigu beigās izrādījās par mana mūža darbu. Vienā intervijā tu stāstīji: būdams vēl skolnieks, reiz esi atbraucis uz Rīgu un restorānā "Kamielis" ieraudzījis Ģirtu Jakovļevu. Pēc tam aizbraucis atpakaļ uz Cēsīm, stāstījis par to, un neviens tev nav ticējis. Tagad jaunieši sociālajos tīklos redz visu, un diezin vai viņiem maz var būt kāds pārsteigums. Bet par ko tu šodien pabrīnītos, ja kādu satiktu? Kas tas varētu būt par cilvēku? Domāju, ka arī mani ir skāris tas pats jaunības kults, jo es laikam ne par ko nebrīnītos. Jo, teiksim, Sjūzenu Sarandonu esmu redzējis tuvāk nekā tevi tagad, Deividu Boviju drusku tālāk esmu redzējis, un Kristapu Porziņģi arī esmu redzējis – viņš man nāca pretī. Raimonds Pauls ir ar mani runājis un arī viens otrs prezidents. Tā ka būtībā nav [nekā tāda], kas mani varētu tā ļoti pārsteigt. Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja Gata Šmita iestudētā Anšlava Eglīša komēdija "Bezkaunīgais vecis", kur tev ir galvenā loma – esi vienskaitļots, atšķirībā no iepriekšējā iestudējuma. Nacionālā teātra mājaslapā pie izrādes publicēti daži uzvedinoši jautājumi, kas man šobrīd prasās atbildami. Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot 65 gadu vecumu? Tik daudz, cik gribas, bet lai netraucētu citiem un nezaudētu jēgu. Vai jaunas brilles ir greznība? Nu jau jā... Jaunas labas brilles.  Un cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu? Tas arī ir diskutējams jautājums... Tu, starp citu, taču arī vadi auto? Jā, turklāt esmu šofera dēls. Atceros, kā mans tēvs 75 gadu vecumā, būdams profesionāls šoferis, jūtami zaudēja savas iemaņas tieši vecuma dēļ. Jo viņš bija ideāls šoferis, profesionālis! Un 75 gados viņš sāka braukt jūtami sliktāk. Tā kā tā ir tēma, kas būtu apskatāma. Tavs priekšgājējs tavā lomā šajā izrādē ir tavs skolotājs Alfrēds Jaunušans, kura kursu tu konservatorijā arī pabeidzi. Kas ir svarīgākās lietas, ko viņš tev iemācīja? Gandrīz viss, ko tagad daru uz skatuves un dzīvē, ir saistīts ar viņa dotajām pamācībām. Viena no pamācībām, ko mēģinu pielietot, ir šāda: ja gadījumā intervijās man prasa, ko es ar šo lomu esmu gribējis pateikt, tad Jaunušans mācīja, ko lai atbild: atnāciet uz izrādi, paskatieties, un to, ko jūs redzējāt, to es arī gribēju pateikt! Līdz ar to bieži vien, klausoties savas kolēģu intervijas, kurās tiek stāstīts par mīļāko lomu, sak', mana mīļotā loma ir Jegors Petrovičs, un es tajā atradu tur tādus un šitādus dziļumus... Es mēģinu no tādiem tekstiem izvairīties, jo maz kurš skatītājs zina, kas ir Jegors Petrovičs, vai ne? Un nezina to lugu, varbūt pat nav redzējis izrādi. Līdz ar to mēģinu no šāda veida jautājumiem veikli izvairīties. Starp citu, kuri aktieri bija tavā kursā?  Ināra Slucka, Dace Bonāte, Ilze Rūdolfa, Juris Rijnieks, Dainis Porgants, Jānis Reinis, Dzintars Belogrudovs. Mēs bijām "zelta kurss", kas diemžēl neizturēja juku un nabagu laikus un no talantīgā kursa mūsu teātrī esam palikuši tikai Dace, Ināra un es. Atceros, ka jūsu kurss bija ļoti spēcīgs jau konservatoriju beidzot – [uz jums skatījās] ar lielām cerībām. Tas bija arī laiks, kad teātros neienāca milzum daudz jaunatnes kā tagad. Teātrī ienācām pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma, līdz ar to mums tika ļoti liela uzmanība. Uzreiz bija visa prese, par mums interesējās, mēs bijām notikums Latvijas kultūras dzīvē. Tagad tie laiki ir pagājuši. Tagad teātrī iekšā un ārā staigā ļoti daudzi jaunie aktieri. Vienkārši laiki ir mainījušies. No Lāčplēša līdz Pumpišam, no varoņiem līdz humoristiskiem puišiem un lēnprātīgiem večiem –  ka jaunībā, piemēram gribas visu – un tad paķer arī to, ko nevar. Ar dziedātājiem tā notiek nereti, bet kā ar aktieriem un ar tevi pašu?  Es vienmēr esmu bijis diezgan piezemēts. Nekad neesmu īpaši kārojis kādu lomu. Kas man ir trāpījies, to esmu spēlējis, un es iemīlu to lomu, kas man tiek piedāvāta. Bet vai bijis arī kas tāds, kas bijis par grūtu? Piemēram, dziedātāji šad un tad grēko šajā ziņā, ka paņem kaut ko, kas vēl nav viņu profesionalitātei un attīstībai piemērots. Latiņa paņemta par augstu.  Tas jāprasa skatītājiem, jo [pašam šķiet, ka] ir veiksmīgākas, mazāk veiksmīgas lomas. Atkarīgs arī no tā, kādā iestudējumā tu esi, ar ko strādā kopā – tur ir vairāki faktori. Tas nav tā, ka "augsto do" nevari izdziedāt tāpēc, ka vēl neesi tam gatavs. Piemēram, Romeo es neesmu spēlējis. Bet būtu gribējis? Nē, tāpēc jau es saku – man nav bijušas sapņu lomas, ja nu vienīgi vienmēr, arī jaunībā, esmu sapņojis, ka varētu nospēlēt Ābramu izrādē "Skroderdienas Silmačos"… Un tas sapnis nu ir piepildījies! Jā, tas tā ir. Un atnāca laikā – tieši tad, kad biju tam gatavs. Esmu dikti priecīgs par šo lomu. Tu nupat pieminēji vārdu "kopā", un tas ir vārds, kas pēdējā laikā tiek lietots ļoti bieži. Tas ir gan modes vārds, gan arī pēc būtības lietots vārds, jo arī radio mūs uz to mudina – darīt lietas kopā un nesēdēt vairs vienam savā cellē. Teātrī jau tas ir pavisam normāli, jo tā ir tik sintezējoša māksla, kur satiekas viss. Tomēr gribu vaicāt: cik tavā darbā ir kopā darīšanas, un cik daudz tev ir vientulības, strādājot pie lomas?  Gan – gan. Pirms nākt kopā, ir jāpaveic mājasdarbi, un tie nu gan jādara vienam pašam, lai tu būtu gatavs strādāt ar saviem kolēģiem, lai tu viņus neapgrūtinātu un neierastos uz sarunu ar viņiem kā balta lapa. Tev jābūt gatavam. Tā ir cieņa gan pret materiālu, gan pret darbu, gan pret kolēģiem.  Ko tu dari vēl bez tā, ka izlasi lugas materiālu? Daudz domāju, iedziļinos sevī. Kas ir mūsu profesijas galvenā lieta? Ja nevari kā aktieris iekāpt smilšu kastītē, kopā ar bērniem rakņāties, paņemt mazu sērkociņu kārbiņu un teikt, ka tas ir tanks, kas šauj un tā tālāk – ja tev nav šīs spējas, naivitātes pakāpes – tev nav vietas profesijā. Tev jāiet projām. Ir jāmāk rotaļāties arī sirmā vecumā. Mazliet jābūt bērna prātā. Kādreiz iznāk tik atklātas sarunas arī ar jaunajiem kolēģiem? Droši vien, ka nē. Jaunos īpaši neinteresē mūsu viedoklis. Bet, ja man pajautātu, es labprāt pastāstītu, kā es domāju, kā man tas rādās un mālējas. Bet jaunie iet savu ceļu. Kostīmi, grims, scenogrāfija, mūzika – visam jāsaskan… Man, piemēram, ļoti gāja pie sirds “Bezkaunīgā veča” vizualizācija – Mārtiņa Vilkārša skatuve un Bertas Vilipsones kostīmi. Bet, vai tev ir gadījies arī iekšēji disharmonēt ar piedāvāto ārējo risinājumu? Tu tomēr pēc horoskopa esi Jaunava, visam jābūt sakārtotam. Pieņemu, ka tas tev varētu arī traucēt.  Mēdzu būt diezgan kašķīgs šajos jautājumos. Bieži vien man ir gluži vienalga, bet reizēm kļūstu arī sīkumains, kas laikam Jaunavām ir raksturīgi – ja pieķeros kādam sīkumam, nelaižos vaļā, kamēr tas netiek izpildīts. Bet kā tu jūties jaunās izrādes skatuves telpā? Mārtiņš Vilkārsis – tas ir vārds pats par sevi. Tas vispār neprasa nekādus komentārus. Mārtiņš šodien ir numur viens Latvijā savā profesijā. Mārtiņš ir Mārtiņš. Tu vienkārši skaties un brīnies, kā viņš visu redz.  Bertai Vilipsonei arī jau ir maza pieredze.  Nav pirmā reize, kad ar Bertu strādājam kopā. Berta ir ārkārtīgi burvīgs, patīkams cilvēks. Viņa ļoti maigi māk panākt to, ko grib. Skatoties acīs, jūtu, ka viņa mani māna, bet tas notiek tik burvīgi, ka es viņai to piedodu. Saku – jā, Berta, tev ir taisnība, es vilkšu šīs kurpes, man tās tīri labi patīk! Kaut arī pirms tam tās man nepatika. (smejas)  Bet kurpēm uz skatuves jābūt ērtām, vai ne? Tās arī ir ērtas, tikai gribēju citu fasonu. Bet nu – Berta to māk tik smalki panākt.. Tas arī jāmāk.  (..) Mēs šobrīd it kā dzīvojam savu mierīgo dzīvi, kaut zinām, ka pavisam netālu ir karš. Un arī pirms šī raidījuma dzirdējām, ka radio viļņos mūs visu laiku mazliet tā kā brīdina vai mudina būt gataviem X stundai. Vai tu arī par to domā? Visu laiku... Būtībā tas traucē man darbā, tas traucē man dzīvē, tas ēd mani kopā… Domāju par to visu laiku. Tāpēc bieži vien ir grūti mācīties vārdiņus [lugai]. Naktī aizmiegu, klausoties šīs tēmas Youtube. Smagi runāt par to... Un smagi man ir nevis par krieviem, kas uzbrūk, bet par tiem, kas var palīdzēt, bet nepalīdz. Tas mani visvairāk tracina un arī baida – ka kāds dara visu, lai nepalīdzētu. Var, bet neizdara. Un tad, kad mēs sakām, ka esam drošībā – mūs  sargā Piektais pants un tā tālāk –, esmu skeptisks. Ļoti. Man ir smagi par to runāt, bet domāju, ka kristīgā pasaule varbūt dzīvo savus pēdējos pārdesmit gadus – tik tālu acīmredzot esam degradējušies, ka mūsu laiks vēsturē beidzas. Ceru, ka kļūdos, bet manī ir ļoti daudz pesimisma.  Tomēr vienmēr jādomā uz to labo... Jādomā, jā. Bet optimismam lielas rūmes šobrīd nav atstāts, tāpēc ir jābūt gataviem, ka ziepes var būt un ka tev tā plinte būs jāņem padusē. Ir jābūt gataviem. Tas var notikt strauji… Nezinu, kurš par tevi to ir teicis – ka tevi ir grūti pārliecināt par to, kam mūža garumā esi radis pats savus pierādījumus, un gods tev ir augstā vērtē. Kas ir tavi goda postulāti? Mans princips ir – ja nevari izdarīt labu, vismaz nedari sliktu.  Tas nav maz. Jā. Mēģinu pēc tā principa dzīvot. Vai nu man tas izdodas, vai neizdodas, to lai citi saka, bet tā es sev pats esmu iestāstījis – runāt var viskautko, bet tu nedrīksti darīt sliktu.  Paturēsim to prātā! Nopietni mēs savu izklaidējošo raidījumu pabeidzam, bet tādā pasaulē šobrīd dzīvojam.  Cerēsim, ka notiks brīnums un mēs varēsim vairāk smaidīt, vairāk priecāties un mums būs jādomā tikai par jaukām, gaišām lietām, nevis par to, kas apkārt – melns, tumšs. Tāpēc, mīļie draugi, ejiet vēlēt! Neesiet slinki, neesiet lecīgi, neaizbildinieties ar visādiem sīkumiem, vienkārši aizejiet un izdariet – izpildiet savu pilsoņa pienākumu! Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV.

Mazliet netipiska podkāsta epizode, bet rēali beidzot ieraksta laikā copējam. Burtnieku ezers maijā, skaisto līdaciņu vilinājums, totāla bauda un fantastisks laiks. Arvis Ančevskis sarunājas ar Oskaru Linkevicu. Sarunas par copi, par mānekļiem, par to, ar kādu mānekli ieraksta laikā izdevās noķert zivis. Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv! https://www.gpspro.lv/ https://www.lielaisloms.eu/

Sestdienas rītā "Klasikā" kopā ar režisoru un aktieri Kārli Krūmiņu un telefoniski iesaistoties arī komponistam Jēkabam Jančevskim, noskaņojamies gaidāmajām Rīgas Doma kora skolas trīsdesmitās jubilejas svinībām. Uzzinām, kā top vērienīgais koncerts ar četrsimt dziedātāju piedalīšanos un ko šodien aktuālu var iemācīties Rīgas Doma kora skolā...  Signe Lagdziņa: Ar smaidu satiekamies un sadzirdamies, lai uzzinātu, kas tad sagaidāms 30. aprīlī Dailes teātrī. Un jau teikšu priekšā: tā būs Rīgas Doma kora skolas 30 gadu jubileja, un šajā brīdī studijā ir lielo svinību režisors Kārlis Krūmiņš un esam arī sazvanījušies ar komponistu Jēkabu Jančevski. Jēkab, Rīgas Doma kora skola ir arī tava skola, kur tu esi audzis, dzīvojis un turpini dzīvot. Vai vari trijos vārdos raksturot, kas ir Rīgas Doma kora skola? Jēkabs Jančevskis: Trijos vārdos būs grūti noraksturot, bet varu runāt no savas perspektīvas. Manā gadījumā tā ir vieta, kur es kaut kā loģiski un organiski esmu atgriezties. Tā ir vieta, kas pievelk. Absolvējot šo skolu, man nebija aizdomu, ka es tik ātri varētu atgriezties šeit kā pedagogs. Bet nu, paldies Dievam, viss ir kaut kā saslēdzies, ka šobrīd man ir vesels pulks ar audzēkņiem, un tas man tiešām ir sirdsdarbs. Ja tādos īsos lozungos – Rīgas Doma kora skola ir vieta, kur atgriezties.   Es gandrīz varētu pievienoties Jēkabam. Es gan neesmu tur atgriezies, es tur esmu pievienojies. Šorīt lūkoju izskaitīt – šis laikam ir desmitais gads, kopš s tur strādāju kā pasniedzējs. Arī man tas ir sirdsdarbs, jo kaut kā kaut kā tā mijiedarbība – mācot un mācoties no skolēniem, audzēkņiem – tas kaut kā iedvesmo. Protams, tas, ka tu vari dot, bet tik pat daudz vari saņemt pretī un mācīties pats. Ir patīkami tur doties un strādāt. Kad ieraudzīju, ka Rīgas Doma kora svin jubileju, man šķita – kā, atkal? ! Jo man ir sajūta, ka Rīgas Doma kora skola svin bieži un māk to darīt jaudīgi. Jēkab, kā ir patiesībā? Jēkabs Jančevskis: Jā, jā, cenšamies sanākt ik pēc pieciem gadiem nu tā pavisam jaudīgi nosvinēt. Bet tas vienkārši varētu nozīmēt, ka diemžēl tā ideja par to, ka laiks skrien ātrāk – tā  laikam mūs visus kaut kā vieno. Man tiešām likās, ka tas bija tikko, kad mēs jau svinējām Ķīpsalā pusapaļo jubileju, bet nu redz – tas viss bijis jau pirms pieciem gadiem, un nu jau būs klāt apaļā jubileja. Jēkab, tev šajā gadījumā ir liels uzdevums: ne velti esam sazvanījušies tieši ar tevi, un man šķiet, ka visa pirmā daļa "ietīta" tavā nošpapīrā, esi daudz strādājis un turpini to darīt. Pastāsti, kāds bijis tavs uzdevums, lai veidotu šo koncertu?  Mazliet precizēšu. Pirmā daļa gandrīz simtprocentīgi ir manā veikumā, tomēr ir pāris numuru, kas ir autentiski – tādi, kādi ir. Bet varētu teikt, ka pirmā daļa varētu būt manā zīmē. Tas gluži vienkārši bija mūsu sadarbības rezultāts gan ar šī koncerta darba grupu, gan jo īpaši ar māksliniecisko vadītāju Jurģi Cābuli, un tie ir tādi skolai pietuvināti muzikāli numuri. Neteiktu, ka tur ir kāds, kas nebūtu kontekstā ar šīs skolas vēsturi vai kaut kā tamlīdzīgi, jo gribējās jau, protams, izstāstīt to stāstu tā, lai katrs var kaut kādu savu gabaliņu no tās skolas vēstures paņemt un pēc koncerta gremdēties atmiņās. Līdz ar to tie ir tādi numuri, kas ir šai skolai ļoti būtiski un nozīmīgi. Mēģināju tos pārlikt brīnišķīgu mūziķu sastāvam, tostarp arī veidoju dažādas elektroniskas intermēdijas, lai viss tā plūstoši iet kopā. Tā kā nu aptuveni tāds mans darbiņš izskatās. Nu jā, bet tev ir bijis, ka jāapdarina vai jāaranžē gan tautas dziesma, gan citu autoru skaņdarbi. Arī "O Sole Mio" tev bija jārada mūzika pirmo līdz ceturto klašu meiteņu koriem, gan Daumantam Kalniņam, Mārtiņam Zvīgulim un Jānim Ķirsim - trim tenoriem. Tas uzdevums tev ir gana plašs. Arī tāda vesela skola. Jā, uzdevums patiešām ir gana plašs. Man tiešām no sirds patīk aranžēšanas darbs, jo tas mani no vienas puses kaut kā ļoti atbrīvo un tai pašā laikā uzliek arī kaut kādus pienākumus, man ļoti patīk šis virziens. Arī komponista pieredzei kādreiz aranžijas darbs atver kaut kādu jaunu redzējumu, bet bija arī tādi numuri, kur atļāvos būt mazliet brīvāks. Manuprāt, vairāk tas bija tautasdziesmu virzienā, bet bija tādi numuri, kurus es vienkārši centos faktiski pārlikt esošajiem sastāviem - tik precīzi, cik vien iespējams, tomēr saglabāt to autentisko. skanējumu. Jo nu sākt pārāk eksperimentēt ar "O sole mio" skolas koncertam... Lai ir kaut kas tāds, kas būtu ļoti labi atpazīstams, un kaut kas tāds, ku varbūt būs arī mana klātbūtne jūtama vairāk.  Kārli, kā jau Jēkabs minēja, programma ir apjomīga, un otrajā daļā ieskanēsies arī Jēkaba Jančevska skaņdarbs, būs arī Ērika Ešenvalda, Karla Orfa, Uģa Prauliņa, Jāņa Ķirša, Raimonda Paula un Gunāra Kalniņa mūzika. Pirmajā daļā vēl ir daudz kas no nepieminētā. Kārli, uzdevums jums, kā to visu salikt kopā, apvienot? Jā, tas mūžīgais pasākumu režijas izaicinājums – kā to visu salikt kopā, ko ar to visu iesākt? Bet šajā gadījumā uzdevums man likās salīdzinoši vienkāršs, jo stāsts par skolu, par skolotājiem un audzēkņiem… Man kaut kā liekas, mūsu realitātē tas ir svarīgs. Tas visu laiku ir svarīgs! Bet ik pa brīdim ir forši to atgādināt, un šis koncerts man arī dod tādu iespēju par to kaut kādā ziņā runāt, proti, par skolas nepieciešamību, par to skaistumu, kas ir pedagoga darbā. To dažreiz ikdienas rutīnā piemirstam, ka mūsu bērns skolā pavada deviņus, divpadsmit, trīspadsmit gdus un pēc tam vēl augstskolā! Un skolotājs pie mums sociāli nekotējās pārmērīgi augstu, un man mazliet par to ir skumji, bet nu - kaut kas jādara lietas labā. Tāpēc arī šajā koncertā vēlējos vārdu dot pedagogiem. Protams, daļa no Rīgas Doma kora skolas pedagogiem paši ir aktīvi mūziķi, diriģenti, koncertmākslinieki, bet šajā koncertā gribējās viņus ieraudzīt tieši skolotāju ādā un paklausīties arī dažas domas par šo darbu un kaut kā mazliet atgādināt par šīs saites nepieciešamību. Lai saite starp audzēkni un pedagogu izveidotos, tur divas lietas nepieciešamas: jāmīl bērni un jāciena pedagogi. Vai pareizi saprotu, ka otrajā daļā uz skatuves būs 400 dziedātāju plašs koris? Jā! Tā arī abas koncerta daļas iezīmējas: ka viena daļa ir tēmēta vairāk par pedagogiem un pedagogiem, bet otrajā daļā redzam pedagogu sasniegtos augļus vai rezultātus audzēkņu sniegumā. Redzam kopkori, kas ir Rīgas Doma kora skolas audzēkņi: lielais skaits nedaudz radīs Dziesmu svētku sajūtu. Būšu tikai priecīgs, ja šāda asociācija kādam izveidosies. Pirmajā daļā melodisko plūdumu ar Aspazijas dzejas lasījumiem papildinās aktrise Guna Zariņa. Klausītājus priecēs arī Gundegas Šmites, Ilonas Breģes, Jura Karlsona un Krista Auznieka mūzika. Šajā skolā jābūt spējīgiem uz daudz ko: slodze. protams, liela un kas vēl būtiski – "Klasikas" klausītāji  jau šīs skolas kontekstā zinās, ka tā nav tradicionāla skola. Daudzi to nojauš,  bet varbūt tāda plašāka sabiedrības daļa kaut kā uzreiz neiedomājas. Nu, kā: ir skola, ir trīs klases un tad deviņas. Rīgas Doma kora skolā ir cits modelis, un tas, protams, daudz ko maina – kaut vai tas, ka vidusskolā jāmācās četri gadi, nevis trīs, un slodze ir lielāka, un tas maina arī to, kādas veidojas attiecības starp pedagogiem un audzēkņiem, jo ir dažas nodarbības, kur pedagogs un audzēknis ir daudz tuvāks. Ir taču atšķirība, ja ir viņš pedagogs 30 bērniem, un ir modelis, ka dažās individuālajās nodarbībās esi viens pret viens. Un tas ir pilnīgi kaut kas cits. Tas ir modelis, uz kuru gribētos tiekties. Man liekas, tā vajadzētu būt, ka katram skolēnam ir iespēja būt sadzirdētam, ka viņam ir iespēja dabūt uzmanību, jo tad mēs varam cerēt uz to, ka viņš iejutīsies mūsu sabiedrībā, ne tikai klasē un ne tikai skolā. Man liekas, ka tā ir lieta, uz ko mums kā sabiedrībai vajadzētu iet. Mums vēl daudz jāstrādā tajā virzienā. Pirmie soļi būtu saprast, ka tas ir ieguldījums, kas mums jāveic. Mēs ļoti racionāli saprotam, ka pensiju fondos jāiegulda, ka 1. martā VIDAM arī jāpaprasa viss kaut kas atpakaļ, to mēs visi saprotam, bet runa ir par sabiedriskām, kopīgām interesēm. Esam mazliet kūtrāki vai līdz galam vēl tajā ilgtspējībā nedomājam vai nevirzāmies. Tas bija mans dzinulis, kāpēc ķēros pie šī koncerta, jo man likās – šīs skolas modelis ir skola ļoti konkrētiem mērķiem. Piemēram, mijiedarbība un savstarpējā pedagogu skaita attiecība. (..) Pedagogi lielā mērā ir saistīti gan ar viņu ikdienas rutīnu. Lielās klases – ne visi ar to var tikt galā. Un nepazaudēt tajā ideālista redzējumu. Jo man tomēr liekas, ka pedagogam jābūt ideālistam, un tajā mirklī, kad viņš vairs nav ideālists, viņš arī vairs nav pedagogs. Tā ka līdz ar ideālistu nomirst arī profesijas būtība un to pazaudēt ir visai viegli. Vairāk - audioierakstā

Atskats aizgājušajā janvārī ir ieskats patiesajā sevī – ar nokavētu sērijas publicēšanas laiku, ar izgāzušos lasīšanas projektu, bet ar sajūtu – varbūt tomēr te kaut kas var sanākt. Jaunākajā sērijā ar Zani, Sandru un Aiju klausieties pārskatu par 2024. gada janvāri un piedzīvojumiem lappusēs.  Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Seko Sandrai Instagram https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Seko Aijai Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSarunā minētie autori un grāmatas*Rute Kārkliņa “Ellīgi skaisti noslēpumi”*Edijs Džeiku “Laimīgākais cilvēks uz zemes”*Emīlijas Henrija “Tie, ko satiekam brīvdienās”*Šarlote Brontē ”Džeina Eira”*Viktorije Hanišova Sēņotāja"*Kristīne Hanna ”Baltā nekuriene”*Ēlina Kullhēda “Eiforija”*Jana Egle “Dzimšanas diena”*Bonija Gārmesa "Ķīmijas stundas”*Vintra Vilcāne "Saķemmē matus!"*Zane Eniņa "Pārziemot Āzijā"*Pjērs Jaravāns "Paliek tikai ciedri"*Delfīne de Vigāna "Balstīts patiesos notikumos"*Anna Sofija Žuano "Deja, mīla, Parīze"*Māra Upmane-Holšteine "Piezīmes uz šaubu malām"*Jū Nesbe "Asinsmēness"*Žaume Kabrē "Es atzīstos"*Heidena Errera "Frīda. Frīdas Kālo biogrāfija"*Andra Manfelde "Poēma ar mammu"*Wildfire by Hannah Grace*Roberts Galbraits*Valērija Perēna "Svaigs ūdens puķēm"*Marta Hola Kellija "Ceriņu meitenes"*Dace Rukšāne "Krieva āda"*Zane Zusta "Nepieradināts putns"*Hanja Janagihara "Mazliet dzīvības"*Džena Andersone "Dadži"*Kristina Sabaļauskaite "Silva Rerum"*Džo Dispenza "Smadzeņu evolūcija"*Edīte Egere “Dāvana”*Džena Sinsero "Sasodīti lieliski ieradumi"*Mela Robinsa “Ieradums “Dod 5!”, “Piecu sekunžu likums”*Pols Ardēns “Lai ko tu domā, domā citādi”*The One Hundred Years of Lenni and Margot by Marianne Cronin*Silvija Plāta “Stikla kupols”*Džeimss Holiss “Viduspārēja”*John Marss*Katri Kirkopelto "Mollis"*Marī Ventrasa "Sniegavētra"*Katarīna Kucbelova “Aube”*Evita Hofmane "Simulacra"

Tiekamies ar mednieku Justu Dzedonu. Justs aizrāvies ar asinspēdu meklēšanu kopā ar savu Bavārijas asinspēdu suni Rako. Par to arī runājam - piedzīvojumi, padomi, ieteikumi! Mazliet arī par gaļas pārstrādī, jo Justa projekts ir medījumu gaļas pārstrādē Wild' n' free! Epizode sadarbībā ar SIA Ieroči! INTERNETVEIKALI www.siaieroci.lv www.medniekbode.lv Tel. +371 25615600 e-pasts: info@siaieroci.lv Epizodi veido: Linda Dombrovska, Indulis Burka Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Tiekamies on-line versijā, lai parunātu par grozījumiem Ieroču aprites likumā, kur policijas interpretācijas dēļ tagad medniekiem būs jāmaina ieroču atļaujas, lai varētu šaut šaušanas sporta sacensībās. Ko tas nozīmē? Neviens nezina! Mazliet pieskaramies Valsts meža dienesta likuma grozījumiem, kā arī diskusijām par vilku radīto problēmu novēršanu. Epizodi ar lielisku balvu konkursam atbalsta dzīvesveida veikaliņš Outdoorexperts.lv  @outdoorexpertslatvia7605  Konkursa balvā: Nordik 3-pack – viss, kas nepieciešams lapsu pievilināšanai! https://outdoorexperts.lv/lv/manekli/46-nordik-3-pack-fox-call-set.html NORDIK MINI PREDATOR ir speciāli izstrādāts, lai pievilinātu plēsējus Ziemeļvalstu apstākļos. Māneklis ir vienkārši lietojams, iemutis ir drošs pret sasalšanu. Iespējams radīt ļoti dažādas skaņas. Šim māneklim ir mazāka mēlīte un plānāka membrāna nekā tā vecākajam brālim Nordik Predator. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Kā ir strādāt vienā mākslas jomā, darba gaitā mazliet pamainot noteikumus? Par to mākslas kritiķis Vilnis Vējš sarunājas ar diviem māksliniekiem - Jāni Šneideru un Rolandu Pēterkopu. Kamēr Jāņa Šneidera izstāde "Dzinējs" līdz 9. decembrim skatāma galerijā "Look!", laikmetīgās modes un mākslas dueta Mareunrol's (Rolands Pēterkops kopā ar Mārīti Mastiņu-Pēterkopu) izstāde Fieldwork: Invisible exercises līdz 29. decembrim aplūkojama izstāžu zālē "Rīgas Mākslas telpa".

Linda Dombrovska un Oskars Treilihs tiekas SIA Ieroči, lai parunātu par dažādām aktualitātēm. Turpinām sarunu par aļņu medībām un populācijas stāvokli. Mazliet informācijas no Eiropas, jo Rīgā norisinājās FACE Baltijas reģiona tikšanās. Epizode sadarbībā ar SIA Ieroči! Ierakstām Rīgas veikalā - Dzirnavu 83 https://siaieroci.lv/ www.medniekbode.lv Tel. +371 25615600 e-pasts: info@siaieroci.lv Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Lilards dodas uz "Bucks" - cik zemu kritīs aizsardzība, cik augstu kāps uzbrukums? Kāds ir "Suns" plāns? Kur dosies Holidejs? Mazliet arī par mobilajiem telefoniem, skriešanu un rekordiem.

Kad pirms nedēļas Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja „Leopoldštate”, visas acis bija pievērstas starptautiski pazīstamajam režisoram Džonam Malkovičam. Mazliet ēnā palika pats lugas autors, Sers Toms Stopards, kuru mēdz dēvēt par dižāko britu dramaturgu pēc Šekspīra. Stopardam ir 86 gadi, un „Leopoldštati” viņš sarakstīja pavisam nesen. Viņš nebija klāt lugas pirmizrādē Rīgā, bet labprāt atsaucās Latvijas Radio aicinājumam sarunāties tiešsaistē. "Es tiešām priecājos par šo sarunu! Tā varu kaut nedaudz atdarīt par to, ka nevarēju klātienē ierasties uz "Leopoldštates" pirmizrādi Rīgā," ekskluzīvā intervijā Latvijas Radio saka slavenākais mūsdienu britu dramaturgs sers Toms Stopards. Mēs tiekamies video intervijā nākamajā nedēļā pēc viņa jaunākās lugas pirmizrādes Dailes teātrī Džona Malkoviča režijā. Stopards ir savās mājās Dorsetas grāfistē, apmēram 160 kilometrus uz dienvidrietumiem no Londonas. Viņa sieva Sabrina ieslēdz saziņas programmu un aicina Tomu pie datora. Stopards joprojām savas lugas raksta ar roku. Viņš aizsmēķē cigareti un sāk ar atvainošanos, ka nav bijis klāt "Leopoldštates" pirmizrādē Rīgā. “Man patīk būt citās vietās, reiz jau esmu bijis Rīgā un labprāt būtu atkal. Taču pēdējā laikā mani atbaida pats ceļošanas process. Varbūt tas mainīsies. Būtu interesanti un aizraujoši redzēt “Leopoldštati” citā valodā. Man tas tiešām patiktu! Dzirdēju, ka esot gājis labi. Džons Malkovičs man pirmizrādes dienā atsūtīja ziņu, un tad gan man likās – ak vai, man vajadzēja aizbraukt! Bet te nu mēs esam,” viņš nopūšas. “Leopoldštate” pirmizrādi piedzīvoja Londonas Vestendā 2020.gada sākumā, īsi pirms pasauli pārņēma Covid pandēmija. “Pēc šī iestudējuma es veicu vienu lielu tehnisku labojumu – atteicos no starpbrīža un saīsināju lugu tiktāl, lai to varētu nospēlēt divās stundās un desmit minūtēs bez pārtraukuma,” stāsta dramaturgs. “Man personīgi starpbrīdis ir vismazāk mīļā daļa no teātra apmeklējuma. Īpaši tad, ja pats esmu sarakstījis lugu, kas tiek spēlēta. Tu tur stāvi, un cilvēki apkārt viens otram jautā – nu, kā tev pagaidām liekas...?” Stopards grib zināt, cik cēlienu ir Dailes teātra izrādē. Uzzinājis, ka tomēr divi, viņš jautā par Rīgas iestudējuma garumu.“Trīs stundas un desmit minūtes ar starpbrīdi... Nu jā, tādā gadījumā man droši vien jāpiekrīt Džonam [Malkovičam], ka vienā cēlienā to rādīt būtu par garu.” Toms Stopards ar Džonu Malkoviču ir pazīstami jau sen, un dramaturgs par režisora izvēli iestudēt “Leopoldštati” bijis priecīgs. “Viņš ir talantīgs cilvēks ar izcilu teātra instinktu,” saka Stopards, “tā ka es to uzreiz uztvēru kā komplimentu.” Taču tā arī nekad neesot Malkovičam pajautājis, kāpēc viņš grib iestudēt šo lugu valodā, kuru pats nesaprot. Stopards labprāt grib dzirdēt par izrādes iespaidiem un pasmaida, dzirdot, ka daži skatītāji teikuši – beidzot atkal vecais labais teātris! Garāku sarunu ar un par Tomu Stopardu sestdienas Kultūras rondo, kad veltām viņa daiļradei visu raidījumu.    

Mazliet jau norimušās emocijas pēc vēsturiskā Pasaules kausa, kurā Latvijas izlase izcīnīja augsto 5. vietu. Reinis Lācis aprunājās ar Ivaru Ikstenu un Oskaru Ernšteinu, kuri rūpējās par to, lai basketbolisti būtu maksimāli labākajā fiziskajā stāvoklī

Vai grāmatu pļāpas gaidījāt?Maija pārskata sarunā:*(gandrīz) viss par hokeja emocijām un vispār nekā sakarīga par hokeja romāniem;*mūsu maijā izlasīto grāmatu virsotnes; *spoileris par Katarinas Maseti romāna "Puisis no blakuskapa" noslēgumu;*un kārtējā plūkšanās, šoreiz par Katrīnas Tvilas romānu "Tas ir tikai cilvēciski".Gaidām visus jūsu komentārus, sirsniņas un īkšķīšus.Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Seko Sandrai Instagram https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Seko Aijai Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Sarunā pieminētās grāmatas un autori:*Beartown, Us Against You, The Winners by Fredrick Backman*All the Lonely People by Mike Gayle*Maja Lunde "Saules sargātāja", "Sniega māsa", "Bišu vēsture", "Pasaulē foršākie bērni"*Katarina Maseti "Puisis no blakuskapa"*Karīna Tvila "Tas ir tikai cilvēciski"*Ešlija Odrēna "krustojums"*Madlena Millere "Kirke"*"Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis"*Agnese Vanaga "Plastmasas huligāni"*Mikolajs Ložinskis "Dāvana diviem"*"Eko bērni"*Nikola Kiniēra "Mazliet drosmes"*Viktorije Hanišova "Sēņotāja"*Monika Kompaņikova "Piektā laiva"*The Family Upstairs by Lisa Jewell

Hibrīdā epizode ar Skype ar Induli Burku, Lindu Dombrovskau un Oskaru Treilihu. Runājam par jaunu Valsts policijas Liepājas inspektores izgudrojumu. Mazliet par mežacūkām, mazliet par tārpiem. Ieraksta laikā notiek neparedzētas lietas un tādēļ fona mazliet izplūdis tēls! Tad dodamies uz Meža dienām, kur sarunājamies ar Justu Dzedonu, Viesturu Arklonu un Kristapu Didži! Militārā kafija - Daļa no ienākumiem tiek ziedota Latvijas Armijas Veterāniem. https://www.mil-coffee.eu/https://tacsale.eu/brand/mil-coffee Uzrādot mednieka apliecību saņemsi Militaryshop.lv (Brīvības 132, Rīga) 10% atlaidi! Epizodi veido: Linda Dombrovska, Indulis Burka, Oskars Treilihs Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Raidījumā Pievienotā vērtība par garīgo veselību, spēju mainīties, pielāgoties un strauji augt biznesa kontekstā. Ielūkosimies arī kādā Latvijā radītā jaunuzņēmumā. Un protams, arī tajā, kas notiek Baltijas biržā un mūsu abu personīgajos portfeļos. Kas ir uzņēmējs? Kāda ir motivācija ko darīt? Vai par uzņēmēju piedzimst vai par tādu izaug? Attīstīt, vadīt biznesu – vai to var jebkurš? Ko tas prasa no cilvēka, uzņēmuma radītāja, idejas autora? Kā augt līdzi un kurā brīdī bizness pāraug tā radītāju? Vai saglabājot veselo saprātu cilvēks spēj augt tik pat strauji kā bizness, vai biznesa veiksmes griesti ir tieši proporcionāli tā vadītāja izaugsmes griestiem?  Tādi ļoti ietilpīgi, apcerīgi un filosofiski jautājumi - uz tiem atbildes meklē un palīdz tās atrast arī citiem, tostarp mainīties līdzi savam biznesam personīgās izaugsmes mentors un Baltijas jaunuzņēmumu vidē pazīstamais Ansis Farhads Līpenītis. Pats ar pieredzi veiksmīgu un ne tik veiksmīgu jaunuzņēmumu dibināšanā, tagad ir līdzdibinātājs izaugsmes stadijā esošu jaunuzņēmumu atbalsta programmai “Cocoon”. Palīdzam pārvarēt un tikt galā ar bailēm augt, - lakoniski programmu raksturo Lipenītis.  Mazliet sasaucoties ar iepriekšējo tēmu, laiks iepazīt vēl vienu Latvijas jaunuzņēmumu, turpinot ierakstu sēriju par Latvijas jaunajām idejām un uzņēmumiem. Uzņēmums “Simple Charge” rada risinājumu, lai elektroauto varētu uzlādēt pie jebkura elektrības staba. Rodas iespaids, ka tiek strādāts gudri, ilgtspējīgi, bet vienlaikus arī smagi, pieciešot un pārvarot visas tās grūtības, kuras raksturīgas jaunuzņēmēju videi. Kas viņi ir, ko dara un kā viņiem iet - lai stāsta paši.

Lielas meitenes! Lieli jautājumi!Pēc ieilgušas pauzes mums ir daudz sakāmā, tāpēc mēs beidzot saņēmāmies un ierakstījām vēl vienu grāmatu pļāpu sēriju.Šajā sērijā klausies atbildes uz jautājumiem – kāpēc Zane vairs nelasa, bet Aija vairs neraksta atsauksmes? Kāpēc Osvalda Zebra "Mežakaijai" ir vērts dots iespēju? Un kāpēc LaLiGaBa nav tik slikta, kā to mālē?Lai priecīga atkalsatikšanās lappusēs!Sarunā pieminētās grāmatas un autori:*Inga Gaile "Jaukumiņš"*Sofi Oksanena "Attīrīšanās"*Osvalds Zebris "Mežakaija"*Jānis Joņevs "Decembris", "Tīģeris"*Karīna Tvila "Tasirtikaicilvēciski"*Dace Vīgante "Romantiķis"*Ešlija Odrēna "Krustojums"*Good Morning, Monster by Catherine Gildiner*The Boy Who Was Raised as a Dog by Bruce D. Perry, Maia Szalavitz*Hanja Janagihara "Mazliet dzīvības"*Tailers Olivers "Dusošā pērlīte"*Anna Oņihimovska "Klimpas kungs un burenieks"*Inguna Cepīte "Emma un ekrāni"*Melānija Laibla, Lilija Rihtere "Atkritumi"*Viktorije Hanišova "Sēņotāja"*Paulu Koelju "Vienpadsmit minūtes"

Stāsta diriģents Imants Resnis Šodien mēs visi zinām – Jānim Ivanovam ir 21 simfonija. Taču šis skaitlis varēja būt par trim vai pat četrām mazāks. Līdz pat 70. gadu otrajai pusei bija vispāratzīts, ka pirmās divas simfonijas kara laikā gājušas bojā sadegot. Tā domāja arī pats autors. Meklējot programmu vienam no saviem pirmajiem koncertiem, es pats, toreiz vēl būdams pavisam jauns diriģents, atradu 1. simfoniju. Atradās ne tikai partitūra, bet arī pilns komplekts orķestra balsu! Šis nu bija gadījums, kas vēlreiz apstiprināja aksiomu: ja gribi ko noslēpt, noliec to visiem redzamā vietā. Simfonija "atradās" ne vairāk un ne mazāk kā Nacionālajā (toreiz vēl Valsts) bibliotēkā. Pie tam ar visu kartīti katalogā. Nezināmu un nesaprotamu iemeslu dēļ neviens nebija iedomājies tajā ieskatīties. Vēl vienas - Otrās simfonijas - atrašana gan mazliet līdzinājās nelielam detektīvstāstam. Tā patiešām bija sadegusi. Tomēr mani uzmanīgu darīja fakts, ka tā bija veltīta tās pirmatskaņotājam Arvīdam Pārupam, kurš bija stāvējis pie Latvijas Radio un Radio simfoniskā orķestra dibināšanas šūpuļa, un kuram mēs vēl joprojām pateicamies par Dzintaru koncertzāles Mazo zāli. Neskatoties uz to, ka autoram acīmredzot bijušas domstarpības ar diriģentu un viņš bija pārliecināts, ka Pārups partitūru izmetis, bija grūti noticēt, ka mūziķis, kam veltīta simfonija, nebūtu to saglabājis. Tā nu nācās meklēt kādu radinieku, kam varētu būt palikušas kādas notis, jo Pārups 1946. gadā jau bija atstājis šo pasauli. Tāds arī atradās Arvīda Pārupa dēla personā, kam nebija sakara ar mūziku un kurš nebija veicis revīziju tēva atstātajās notīs, tomēr kastē mājas pagrabā tās saglabājis. Un patiešām! Ivanova Otrā simfonija atradās. Mazliet citāds ir stāsts par 15. simfoniju. Tās pirmatskaņojums bija uzticēts diriģentam, kurš bija ļoti impulsīvs un kura emocijas nereti pastiprināja arī alkohols. Mūziķim, kas dievināja Māleru, Ivanova mūzika varēja būt ne gluži piemērota, pat grūti "gremojama". Un tā kādā emociju izvirduma reizē simfonijas partitūra "ielidoja" Rīgas kanālā. Tur arī acīmredzot nogrima. Tomēr pateicoties tam, ka orķestra balsis jau bija izrakstītas, bija iespējams partitūru atjaunot. Pirmatskaņojums notika. Gan cita diriģenta vadībā. Pretēja situācija ir ar pēdējo – 21. simfoniju, kuru Jānis Ivanovs bija iesācis un atstājis skices. Šīs simfonijas varēja arī nebūt, ja viņš nebūtu izaudzinājis talantīgu, godprātīgu un uzticīgu audzēkni Juri Karlsonu, kurš pēc atstātajiem materiāliem ar kārtas numuru "21" ļāva to piepulcināt Ivanova simfoniju mantojumam. Tā nu varētu teikt, ka Jāņa Ivanova simfonijas ne tikai nedeg, neslīkst, bet arī piedzimst bez to radītāja fiziskas klātbūtnes...

Grāmatu kouči atkal skan jūsu ausīs. Šoreiz sarunājos ar Evu, kuras atsauksmes par grāmatām lasiet Instagram profilā @lapaspusempapedam, un Ingu, kuru varat atrast profilā @karuselis.lvMēs pārrunājām grāmatu jaunumus un vecumus, ieteicām interesantas grāmatas lasītājiem, kā arī diviem grāmatniekiem līdzējām tikt galā ar viņu problēmām. Seko Evas grāmatu atsauksmēm Instagram https://www.instagram.com/lapaspusempapedam/Seko Ingas grāmatu atsauksmēm Instagram  https://www.instagram.com/karuselis.lv/Seko raidierakstam "Piedzīvot lappuses" Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju jeb patronu https://www.patreon.com/PiedzivotSarunā pieminētie autori un grāmatas:*Edijs Džeiku "Laimīgākais cilvēks uz zemes"*Roksija Nafusi "Manifestē" *Džūlija Smita "Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis?"*Lion. A Long Way Home by Saroo Brierley*Dark Summit: The Extraordinary True Story of Everest's Most Controversial Season by Nick Heil*Erebus: The Story of a Ship by Michail Palin*Laura Melne "Sunāns breiveibā"*Anna Strautniece "Kaķi, kamoli, sapņi"*"Leģenda par Parsifālu"*Dāvids Zafirs "Draņka karma"*Andrejs Makins "Sieviete, kura gaidīja"*"Attālinātie"*Džena Andersone "Sainis", "Dadži"*Inga Gaile "Jaukumiņš"*Serhijs Žadans "Harkivas Dinamo"*Māris Zanders, Mārtiņš Mintaurs "U. c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie"*Irija H. Parente, Selene M. Paskvale "Alma un septiņi briesmoņi"*Gaja Guna Ekle "Brālis, kas nebija vajadzīgs"*The Snow Bear by Holly Web*Reičela Džoisa "Harolda Fraja neticamais svētceļojums", "Mis Kvīnijas Henesijas mīlas dziesmas."*Inguna Ula Cepīte "Emma un ekrāni"*Toms Dirgēla "Kuka kunga noburtā grāmata"*Ida Črniča Mlakara, Peters Škrels "Tepat kaimiņos dzīvo meietene" *Ilmārs Šlāpins "never"*Viktorija Švāba "Ļaunestība"*Luīze Pastore "Raiņa ielas cirks"*Marika Svīķe "Mēs esam viens otram" *Velga Krile*Slavomirs Ravičs " Ilgais gājiens"*R. Dž. Palasio "Brīnums"*Reinholds Mesners "Gājiens vientnē. Nangaparbads"*Fredriks Bakmans "Omce sūta sveicienus un atvainojas"*Gendrutis Morkūns "No nomdiršaa dzīves"*Andžela Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks"*Anastasija Volhovska "Melleņu lācis. Sapņotāju kalendārs"*Māris Rungulis "En den dīno šoko loko tīno" *Olli Jalonens "Četrpadsmit mezgli līdz Griničai"*Patriks Ness " Septiņas minūtes pirms punskatss*Hanja  Janagihari "Mazliet dzīvības"*Džodija Pikulta "Deviņpadsmit minūtes"*Rasels Benkss "Sodība"*Martine van Nīvenhūzena "Tik daudz ko tev teikt''*Maja Lunde "Sniega māsa"*Čārlesijs Makesijs " Puika, kurmis, lapsa un zirgs" *Monika Kompaņikova "Piektā laiva"

Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz „digitalizēsimies” un atveseļosimies. Maziem, vidējiem, lieliem un milzīgiem uzņēmumiem no pēcpandēmijas atveseļošanās fondiem teju 140 miljoni eiro paredzēti uzņēmējdarbības digitalizācijai. Interesējamies, kā uzņēmējiem pie šīs naudas tikt, ko par šiem līdzekļiem var izdarīt, kas vispār skaitās digitalizācija un kas tomēr nē. Ir uzņēmumi, kas šo solīto naudu jeb atbalstu gaida jau sen un, iespējams, atlikuši kādus savus uzņēmuma attīstības plānus, lai tos ieviestu tad, kad būs atbalsts un līdz ar to pašiem sanāks ietaupīt. Un gan jau ka ir vērts gaidīt, jo Eiropa jeb Atveseļošanas fonds turpmākos trīsarpus gadus dod teju 140 miljonus eiro uzņēmējdarbības digitālajai transformācijai. Pirms dažām dienām pirmajām trim atbalsta programmām teju 100 miljonu eiro vērtībā tika dota zaļā gaisma. Programmas atklājot, ekonomikas ministre Ilze Indriksone uzsvēra, ka šī ir iespēja mainīt to, ka esam lēta darbaspēka un resursu ekonomika.  Ministre arī papildina, ka pie mums vidēji viena darba stunda maksā 11 eiro, kamēr vidēji Eiropā tie ir 29 eiro stundā. Šobrīd praktiski jebkāda izmēra uzņēmums piedāvātajās programmās var atrast ko sev, ja vien ir vēlme ko uzlabot un digitalizēt.  Bet ko īsti nozīmē termins digitalizācija, skaidro Ekonomikas ministrijas  Valsts sekretāra vietnieks tautsaimniecības jautājumos Raimonds Lapiņš. Lai īstenotu jebko, ko ietver digitalizācija, šobrīd pieejamas trīs programmas. Praktiski ikvienam, vai tas ir mazs vai liels uzņēmums, nevalstiska organizācija vai valsts kapitālsabiedrība, būs pieejams atbalsts līdz 100 000 eiro projektu īstenošanai. Savukārt lielie uzņēmumi, kur būtu nepieciešami kapitāla ziņā lielākas investīcijas, varēs ņemt kredītu līdz 7 miljoniem eiro ar kredīta atlaidi 35% apmērā, ar noteikumu, ka atlaide nedrīkst pārsniegt vienu miljonu. Kā darbosies kapitāla atlaide skaidro Valsts attīstības bankas “Altum” valdes loceklis Jēkabs Krieviņš.  Grantu apmērs mazajiem, tā teikt – pamēģināšanai, 5000 eiro. Mazliet vēlāk trim programmām, par kurām stāstījām,pievienosies vēl divas. Vienas mērķis būs pilnveidot Latvijas sīko (mikro), mazo, vidējo un lielo komersantu digitālās prasmes, bet otra programmas mērķis būs sniegt grantus jaunu digitālu produktu, tehnoloģiju un pakalpojumu izstrādei. Ir, protams, uzņēmumi, kuri par savu digitalizāciju domā, kuriem ir konkrēti plāni – pēc „Altum” aptaujas tādi ir 8% uzņēmēju, pārējiem nekādu plānu nav. Tie 8% paši atnāks, programmas atradīs un tās izmantos, bet lai palīdzētu pārējiem saprast, kā viņi var savu biznesu uzlabot un attīstīt, palīdzēs Eiropas digitālās inovācijas centri. Pirms pieteikties kādam digitalizācijas atbalstam, centra apmeklējums būs obligāts un viņi būs arī tie, kuri novērtēs, vai solītā digitalizācija ir veikta jēdzīgi un ar kādu reālu ieguvumu. Kārtību skaidro LIAA direktors Kaspars Rožkalns.

Stāsta vēsturnieks un demogrāfs Ilmārs Mežs  Vai zini, ka senākais saglabātais dokumentos ierakstītais latviešu uzvārds ir vairāk nekā 700 gadu vecs? Tas ir Tontegode, viens no kuršu ķoniņiem, kurš Kuldīgas apkārtnē 1320. gadā saņēma lēni. Mazliet jaunāki ir arī citu kuršu ķoniņu saglabātie dokumenti, kas droši vien izsniegti agrāk, bet saglabāti tieši vēlākie eksemplāri. Tā, piemēram, Peniķim - no 1439. gada, bet Šmēdiņam - no 1500. gada. Taču toreiz nebija tā, kā mēs mūsdienās to saprotam, ka katram cilvēkam ierakstīts vārds un uzvārds, dzimšanas gads un kāds dokuments. Tālajos viduslaikos bija tā: ja kādam vispār bija kāds papīra gabals, tas jau bija bagāts cilvēks!

Šogad vairākus mēnešus pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā ziņu virsrakstos daudzkārt bija lasāms par padomju pieminekļu demontāžu Latvijā. Kopumā nojaukti jau vairāk nekā 120 objektu, kurus noteica Saeima un pašvaldības. Objektu vidū ir arī lielākais Baltijas padomju piemineklis Uzvaras parkā, Rīgā, kura demontāža sabiedrībā raisīja ļoti lielu rezonansi. Notiekošajam līdzi sekoja daudzi cilvēki, kuri centās vēsturisko brīdi iemūžināt, stāvot pēc iespējas tuvāk piemineklim, taču ierakstu sērijas „Cilvēks ziņu virsrakstos” šī stāsta varonis nebija ne īsti tuvu notikuma vietai, ne arī pie ekrāna. Tomēr viņa caur kameras aci iemūžināto sociālajās platformās ir aplūkojuši jau vismaz pusotru miljonu reižu. Tas ir Nacionālās informācijas aģentūras LETA fotožurnālists Edijs Pālēns. „Tajā brīdī, kad tas tiešām gāzties, tad es ātri ieslēdzu aparātu un sāku bildēt. Pirmie desmit kadri bija neasi, bet man kopsummā sanāca 250 kadri. Gandrīz kā video sanāca.” Līdz brīdim, kad teju 80 metrus augstā stēla kritīs, Nacionālās informācijas aģentūras LETA fotožurnālistam Edijam Pālēnam nācās gaidīt astoņas stundas. Līdzīgi kā daudzi citi žurnālisti pieminekļa demontāžai viņš gatavojās, taču 25. augusta rītā saņemtā ziņa no redakcijas bijusi negaidīta. „Daudzi gaidīja, kad to īsti jauks. Tas man liekas bija 2-3 nedēļas [iepriekš] un ka mums paziņos, bet kad paziņos – nezina. Tad man no rīta [25. augusts] redaktore atraksta – velc bikses un skrien un pieminekli. Es pirms tam biju izpētījis vietas, no kurienes fotografēšu. Tad konkrētajā vietā man sanācis fotografēt.” Pie stingri norobežotās zonas obeliska demontāžai sekoja līdzi daudzi cilvēki. Mazliet tuvāk piemineklim bija ļauts atrasties žurnālistiem, taču Pālēna to pulkā nebija. Viņa nebija arī starp interesentiem, kuri savas ierīces bāza starp režģīto žogu, lai attēli sanāktu kvalitatīvāki. Taču LETAS fotogrāfa 250 kadros iemūžinātais septiņu sekunžu garais pieminekļa kritiens rada sajūtu, ka žurnālists piemineklim atradies daudz tuvāk par pārējiem.

Siltais oktobris mūs pārsteidzis ar saules aptumsumu, mākslas izstādēm un daudz labas literatūras.Šajā sērijā Sandra kaunina Aiju par pirkumiem Frankfurtes grāmatu tirgū, Zane pārdzīvo par lidotā atņemtiem acu pilieniem, bet Aija gaužas par grūtībām uztvert lasīto tekstu.Taču visas kopā mēs piedzīvojām lappuses mūsu mēneša grāmatā – Klēras Nortas  romānā "Un parādās Cerība". Fantastikas pilnās lappuses kādā brīdī kļuvušas tik tuvas mūsdienu pasaulē notiekušajā, ka neatliek nekas citā kā vien secināt – Klērai Nortai izdevies izgaismot pasauli, kurā dzīvojam tieši tagad.Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSeko Zanei IG https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Seko Sandrai IG https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Seko Aijai IG https://www.instagram.com/piedzivot/Sarunā pieminētie autori un grāmatas.*Peter van den Ende "The Wanderer"*Serhijs Žadans "Internāts"*Heter Morisa "Trīs māsas"*Marta Hola Kellija "Ceriņu meitenes"*Valērija Perēna "Svaigs ūdens puķēm"*Alekss Maiklīdess "Klusējošā paciente"*Kolīna Hūvere "Veritija"*Jū Nesbē*Emēlija Šepa *Annija Erno*Dredriks Bakmans "Vīrs, vārdā Ūve"*Luīze Pastore "Laimes bērni"*Heli Lāksonena*Book Lovers by Emily Henry*Edīte Egere "Izvēle"*Dzejas krājums "Netikumīgie"*Līza Vingeita "Pirms mēs bijām jūs"*Gatis Līdums "Pāru (ne)būšanas"*Hanja Janagihara "Mazliet dzīvības"*Brother by Ania Alhborn*K. V. Gortners "Romanovu imperatore"*Marija Parra "Vafeļu sirdis"*Klēra Norta "Un parādās Cerība", "Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves"*Katrīna Veba "Mantojums"*Jens Sigsgors "Palle viens pats pasaulē"*Gendrutis Morkūns "No nomdirša dzīves" (NOVEMBRA grāmata)

Raidījumā Pievienotā vērtība ielūkojamies biržā, par kuru pēdējā pusgada laikā esam dzirdējuši visai daudz. Daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir likusi mainīt ne vienu vien paradumu – piemēram, pāriet uz veļas mazgāšanu naktīs.  Runa ir par “Nord pool” elektroenerģijas biržu, kur vēl pirms pāris gadiem mēdza būt brīži ar mīnusa zīmi, zem nulles, tagad jauni rekordi un pat sasniegti cenu griesti – 4000 eiro par megavatstundu. Kā tā īsti darbojas? Šķiet, brīžiem pat ekspertiem ir grūti izskaidrot, bet lūkosim saprast. Aktuāls arī ir jautājums, vai un kādas pārmaiņas tajā var un vajag ieviest? Diemžēl īpaši tiem, kam ir biržas tarifs, pēdējā laikā cenas lēkā no stundas uz stundu kā tādam sirds aritmijas slimniekam.. aiz vien augstāk un augstāk. Mazliet ar mazāku stresu, bet protams, cenu kāpums nonāk arī līdz tiem, kam fiksēts vai dinamisks tarifs. Kā darbojas “Nord pool” birža? Elektrības ražotāji tur pārdod elektrību tiem, kas elektrību savukārt tirgo tālāk iedzīvotājiem. Tāds elektrības tirgus placis. Bet vai šis tirgus darbojas patērētāju, tas ir, lai būtu pēc iespējas zemākā cena, vai tomēr elektrības ražotāju interesēs, elektrību pārdot pēc iespējas dārgāk, to grūti atbildēt. Tieši uz šiem jautājumiem un arī ko tad mums visiem vajadzētu darīt, lai būtu mazāk jāmaksā par elektrību, skaidro Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas Enerģētikas departamenta Tirgus uzraudzības nodaļas eksperts Reinis Āboltiņš. Jo vairāk cilvēki iedziļinās, jo aiz vien biežāk publiskajā telpā gan eksperti, gan politiķi diskutē arī par to, vai pašreizējā kārtība, kā darbojas “Nord pool” birža, ir optimāla un vai tajā būtu ieviešamas kādas izmaiņas. Vērtē nozares eksperti.

Laiks jaunumiem!Jaunākajā raidieraksta "Piedzīvot lappuses" sērijā klausies sarunu ar divām grāmatu ekspertēm jeb, kā es viņas esmu nosaukusi, grāmatu "koučiem" – jau labi zināmo Zani (IG @mom.who.reads.a.lot) un nu jau zināmo Agnesi (IG @agneseizmekle).Manas sarunbiedrenes atbildēja uz četriem jautājumiem:1) kas ir jaunākais tavā grāmatu plauktā;2)ko tu tikko esi izlasījusi;3)ko tu lasi šobrīd;4)ko noteikti iesaki izlasīt no pēdējā laikā lasītā.Un vēl grāmatu kouči palīdzēja risināt īstas grāmatu problēmas un atbildēja uz klausītāju jautājumiem. Ja arī Tev interesē, kā nejust vainas sajūtu, lasot grāmatas kara laikā, un ko darīt, ja lasīšanas laikā ir grūti noturēt uzmanību, noteikti noklausies šo sarunu.Ja arī Tev ir jautājums grāmatu koučiem, raksti man vēstuli IG vai arī anonīmi savu jautāju uzdod šeit https://ngl.link/piedzivotSērijā pieminētie autori un grāmatas.*Alekss Maiklīdess "Jaunavas", "Klusējošā paciente"*Abigeila Dīna "Meitene A"*Žoels Dikērs "622. istabas noslēpums"*Jana Tellere "Nekas"*Pumpkin Heads by Rainbow Rowell*Between Shades of Grey by Ruta Sepetys*Andra Manfelde "Poēma ar mammu"*Valērija Perēna "Svaigs ūdens puķēm"*Jū Nesbe*Lārss Keplers "Paganīni līgums", "Trušu mednieks", "Lācars"*Kamilla Grebe "Ledus zem viņas kājām", "Nemaņa", "Mājdzīvnieks"*Roberts Galbraits*Džūlija Smita "Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis?"*Lūsija Folija "Apartamenti Parīzē"*Emilija Nagoski "Mīli, kāda esi"*Svetlana Aleksejeviča "Černobiļa. Lūgšana"*Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"*Virdžīnija Grimaldi "Laiks atkal iedegt zvaigznes"*Rūta Šepetis "Klusējošās strūklakas"*Trīna Lāna "Skeleta Juhana gaitas"*Anna Poļitkovska "Putina Krievija"*Adams Kejs "Mazliet sāpēs. Jaunā ārsta slepenā dienasgrāmata"*Jurģis Liepnieks "Mans nabaga pirāts"*Džeimss Petersons "Kurš mirs pirmais", "Melnā grāmatiņa", "Pēdējā iespēja"*Jana Egle*Kolīna Hūvere*Lelde Kovaļova

Jaunās sezonas pirmais raidījums “Pievienotā vērtība” pievēršas tam, kā izdzīvot, pārziemot un vadīt biznesu jaunajā realitātē, ko visai strauji pēdējā pusgada laikā maina Krievijas iebrukums Ukrainā. Satraucoša ir kavēšanās ap sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecību. Laikā, kad ātri būtu jāsakārto attiecīgā infrastruktūra, lai varētu pieņemt sašķidrināto gāzi, vispirms kaut ko ilgi un dikti vērtēs. Tā kā pretendenti ir divi - Skultē un Kundziņsalā – lai kuru no tiem izvēlēsies, paredzams, ka otrs sūdzēsies un reāla termināļa celtniecība varētu iestrēgt uz vēl ilgāku laiku. Teorētiski varētu izmantot kaimiņvalstu termināļus, bet paliek atvērts jautājums, vai tiešām kādam būs laiks un iespēja paņemt gāzi arī Latvijai. Runājot par gāzi mājsaimniecībām, optimisti tic Ekonomikas ministrijai, kas saka, ka ar Inčukalnā esošo gāzi Latvijas mājsaimniecībām pietiks, pesimisti klausās “Latvijas gāzes” teiktajā, ka gāzes nav un uzņēmums nespēs to nodrošināt.  Ja gāze dārga, kurināsim ar šķeldu - nodomāja liela daļa pašvaldību un uzņēmumu. Sākās katlu māju pārbūve un šķeldas pirkšana. Un pieprasījuma-piedāvājuma likumi nostrādāja ļoti precīzi, proti, pieprasījums kāpj, tātad kāpj arī cenas. Šobrīd Konkurences padome vērtē, kas notiek šķeldas tirgū, bet ko palīdz nākotnē gaidāmais konkurences izvērtējums, ja šķelda jāpērk šodien?  Un vēl viena satraucoša ekonomikas tendence ir augošās Eiropas Centrālās bankas likmes, kas nozīmē, ka lielākajai daļai kredītņēmēju aug kredīta maksājumi. Un tas daudziem varētu būt visai nepatīkams pārsteigums. Kā Latvijas Televīzijā skaidroja eksperti – Euribor kāpums par 0.6 % kredīta maksājumu audzē par 6 %. Tātad – ja bija jāmaksā 200 eiro, nu būs jāmaksā 212 eiro. Taču analītiķu prognozes joprojām paredz Latvijai ekonomisko izaugsmi, tapis arī atbalsta plāns energoresursu cenu kāpumam mājsaimniecībām un energoietilpīgajiem uzņēmumiem. Kā tas reāli notiks, redzēsim turpmākajos mēnešos. Raidījumā izskaņā par to, kas vasaras mēnešos noticis Baltijas akciju tirgū. Vasara parasti ir laiks, kad tirdzniecība pierimst un retāk manāmas straujas kustības, bet šī, protams, nebija parasta vasara. Apritējis pusgads, kopš Krievija sāka pilna mēroga militāru iebrukumu Ukrainā ar visām no tā izrietošajām sekām. Paraugoties šādi, akciju tirgos situācija nav nemaz tik slikta. Ja kara un neskaidrību perioda sākumā kritums Baltijā bija apmēram 15 %, tad tagad tie ir 5 %. Taču, iespējams, grūtākais vēl tikai priekšā. Mazliet cita aina paveras, ja paraugās uz katru no Baltijas valstīm atsevišķi. Rīgas biržā kritums ir tuvu 8 %, Tallinā - teju 3 %, bet lietuvieši pamanījušies būt 3.5 % plusos. Te galvenie veiksminieki ir lauksaimniecības, piena pārstrādes, arī enerģētikas jomas uzņēmumi. 

Tiekamies GPSPRO.lv veikalā! Mazliet padiskutējam par dzīvnieku tiesību aizstāvju izteikumiem par bebrādu izmantošanu un apstrādi. Kādā ierakstā Facebook konstatējām ļoti daudz faktoloģisku kļūdu ne tikai par pašu ādas apstrādes procesu, bet pat par medību metodēm. Otrajā daļā atbildam uz skatītāju jautājumiem - kad var nodot ieroci citam medniekam, kur var ierīkot šautuves un vai var tāpat pašaudīties, kā arī par to, kā īpašniekam pasargāt savus laukus no mežacūku postījumiem. 0:00 Ievads - mazliet par Minhauzenu 06:16 Par GPSPRO.lv piedāvājumu - jaunums AGM firmas termouzlikas un tēmēkļi. Kā arī konkursiņš 15:40 Par bebrādām. Par videi nedraudzīgu dīrāšanu, bebru paklājiņiem suņiem un nemorālo zvērādu izmantošanu 21. gadsimtā. Par to, vai kažokādas ir izdzīvošanas jautājums, par kažokādu alternatīvām. 01:16:35 Par to, kad var dot otram medniekam savu ieroci, kur var trenēties šaut, kā arī par to, kā aizsargāt laukus no mežacūku postījumiem. Vai īpašnieks var ļaut savā zemē medīt mežacūkas kādam, kurš nemedī klubā, ar kuru noslēgts līgums par medību tiesību nodošanu. ​ Epizodi atbalsta GPSPRO.lv: https://www.gpspro.lv/ Dzeram Mil-Coffee no Militaryshop.lv: https://tacsale.eu/ @Mil-Coffee Medījamo dzīvnieku un trofeju novērtēšana: https://veikals.latvijasmediji.lv/shop/product/109 Zivju ēdieni. 79 receptes, kas jāpamēģina: https://veikals.latvijasmediji.lv/shop/product/1489 Abonē Lielais Loms: https://abonesana.latvijasmediji.lv/abonesana/38 MEDĪBAS: https://abonesana.latvijasmediji.lv/abonesana/8 Epizodi veido: Linda Dombrovska, Indulis Burka, Oskars Treilihs Mūzika: Rock Guitar Intro 07 by TaigaSoundProd Link: https://filmmusic.io/song/8342-rock-guitar-intro-07 License: https://filmmusic.io/standard-license Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

20. gadsimta sākums ir lielu satricinājumu laiks, gan Krievijas impērijā, kurā tolaik ietilpa Latvija, gan pašā Latvijā. 1905. gada revolūcija - tas ir laiks, kad notiek zināma pārkārtošanās latviešu preses ainavā: beidz pastāvēt tāds izdevums, kā "Baltijas Vēstnesis", toties parādās jauns laikraksts, kas gan pastāv samērā neilgu laiku, "Dzimtenes Vēstnesis". Taču tas ir kādu laiku lielākais dienas laikraksts. Mazliet vēlāk parādās laikraksts "Jaunākās Ziņas", kuram bija ilga un slavena vēsture nākamajās desmitgadēs. Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis.

Ar Skype palīdzību tiekamies vienuviet no Kurzemes, Mežirbēm un Skrīveriem! Diskutējam par aktuālām lietām! Par to, ka noticis tas un lācis uzbrucis cilvēkam - cik tas nopietni, vai būs vēl gadījumu. Linda dalās savos piedzīvojumos Austrijā - par dīvaino austriešu kulināriju un fantastiskām pilīm. Oskars stāsta, kā iesprūda mežā, tā arī bebros netika. Mazliet padiskutējam par bebru medībām, dzīvnieku vērošanu. Tad diskusija par garšīgām lietām ! Žurnāla Medības Tik Tok konts: https://www.tiktok.com/@zurnalsmedibas?lang=en JAUNUMS - 2022. gadā komplektā žurnāls "Medības" kopā ar 3 pielikumiem. https://abonesana.latvijasmediji.lv/abonesana/33 Vairāk par medību trofejām lasi žurnāla Medības pielikumā "Medību trofejas": https://veikals.latvijasmediji.lv/shop/product/1286 Par medībām lasi: https://www.medibam.lv/ Epizodi veido: Linda Dombrovska, Indulis Burka, Oskars Treilihs, Emīlija Mariševa Mūzika: Catalyst by Alexander Nakarada. Link: https://filmmusic.io/song/5186-catalyst https://creativecommons.org/licenses/by/4.0 Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Ukraiņu rakstnieks, dzejnieks un aktīvists Serhijs Žadans nupat nominēts Nobela prēmijai literatūrā. Tamāra Horiha Zerņa par savu pirmo romānu “Meitiņa” saņēmusi T. Ševčenko prēmiju. Saruna ar ukraiņu literatūras, tai skaitā minēto autoru, tulkotājiem – Māru Poļakovu un Māri Salēju. 5. martā Polijas Zinātņu akadēmijas  Literatūras komiteja nominēja ukraiņu rakstnieku, dzejnieku, tulkotāju un aktīvistu Serhiju Žadanu Nobela prēmijai literatūrā. Ukrainietes Tamāras Horihas Zerņas debijas romāns “Meitiņa” jau saņēmis nozīmīgāko Ukrainas literāro balvu — BBC Ukrainas redakcijas prēmiju „Gada grāmata” un šobrīd tiek uzskatīts par labāko grāmatu par Ukrainas un Krievijas karu Donbasā, taču burtiski nupat, 9. martā, ar Ukrainas prezidenta Volodimira Zeļenska parakstītu rīkojumu autorei piešķirta arī Tarasa Ševčenko prēmija, kas ir Ukrainā augstākais apbalvojums kultūrā. Pateicoties tulkotājai Mārai Poļakovai abi minētie autori lasāmi latviski: Tamāras Horihas Zerņas “Meitiņas” tulkojums latviski lasošos satricināja pagājušajā rudenī. Pirms tam, 2016. Gadā, jau bija iznācis Serhija Žadana romāns „Džezs pār Donbasu”,  un trīs gadus vēlāk – romāns „Mezopotāmija”. „Mezopotāmijas” tulkošanā līdzdalīgs ir arī Māris Salējs, viņš atdzejoja romānā ietvertās dzejas rindas. Šobrīd, būdams arī Rakstniecības un mūzikas muzeja eksperts, Māris Salējs fondos meklē latviešu un ukraiņu dzejnieku sadarbības faktus, gatavojoties nākamajā nedēļā muzeja tikšanās telpā “Tintnīca” gaidāmajai sarunai par abu nāciju dzejnieku solidaritāti. Taču arī Māra Salēja „Facebook” profils darbojas kā ziņu lenta, kur viņš publicē nepastarpināti no Ukrainas saņemtas ziņas, arī atdzejojumus, kas ļauj mazliet citā rakursā uzzināt par tur notiekošo. Sociālajos tīklos Māris Salējs publicē ukraiņu dzejnieku te un tagad tapušo dzejoļu nekavējoši veiktus atdzejojumus. Mana pateicība tulkotājiem par iespēju vismaz mēģināt aptvert karu, lasot ukraiņu literatūru. Tam, kurš iepazinis literatūru, piemīt privilēģija paplašināt medijos skanošo aktuālo ziņu uztveri ar ukraiņu rakstnieku, dzejnieku klātbūtnē izdzīvoto sajūtu dziļumu. Tamāra Horiha Zerņa „Meitiņa” “Sajūsmināja” varbūt pat nav īstais vārds, grāmata paņēma pie rīkles. “Meitiņa” latviski iznāca pirms pusgada, taču izlasīju to tikai tagad, kara Ukrainā pirmajās dienās. Tā varētu šķist dīvaina izvēle, vēlmē sagremot neaptveramo ziņu par izcēlušos karu, tīši no plaukta ņemt grāmatu, kurā tas aprakstīts detaļās, taču tamāras Horihas Zerņas “Meitiņa” man uzdāvināja visspēcīgāko dzīvības spēka uzvaras pār ieročiem apliecinājumu Tamāras Horihas Zerņas romāna „Meitiņa” darbība norisinās, nu jau jāsaka – iepriekšējā kara laikā, 2014. gadā Doņeckā. Stāsta centrā ir sieviete, kurai dzīvē nepaveicies vairākkārt. Viņa nav mīlēta ģimenē, māte ir mirusi, tēvs, glābdamies no dzeršanas posta, pārdevis iedzīvi, devies strādāt ārzemēs, pusaudzi meitu nosūtot pie nekad neredzētās vecmāmiņas. Tā Meitiņa nokļūst Doņeckā, taču arī tur neatbilst daudzdzīvokļu mājas kaimiņu izvirzītajiem kritērijiem – viņa nav tā sieviete, kas paklausīgi pabeidz skolu un iziet pie vīra. Kādā brīdī galvenā varone atklāj, ka drīkst un spēj darīt citādi. Tieši tāpēc, ka meitiņai nav vīra, viņa izšķiras par drosmīgu rīcību – sāk organizēt pārtikas un ieroču slepenu piegādi kaujiniekiem. Vāka anotācijā var lasīt, ka romānā ir daudz kas no rakstnieces pašas pieredzētā: Intervijas fragments ar Tamāru Horihu Zerņu Ukrainas televīzijā atklāj, ka viņas romāna prototipi ir ļoti īsti, reāli cilvēki: „Man bija spēcīgs prototips galvenajai varonei, taču arī citi stāsti tapa sarunājoties ar cilvēkiem, tas bija kā apzināti veikts, varbūt žurnālistikas, pētījums.” Pārsteidz tas, ka „es literatūrā” pārvērts tas, kas liekas, skatoties ziņas, notiek šobrīd. 2020. gada festivālā „Prozas lasījumi” izskanēja rakstnieces eseja, tā publicēta arī interneta žurnālā „Punctum”. Tajā Tamāra Horiha Zerņa raksta: „Mēs ar jums redzam, kā dažādas realitātes klājas cita citai pāri, savijas kopā un ieplūst cita citā. Mediju realitāte, mākslas realitāte, ekrāna un literatūras realitāte – un dzīvā, reālā un subjektīvā. Šī iedarbība jau sen vairs nav vienpusēja; veidodami iedomātā pasauli, esam atvēruši portālu uz elli, un tagad tas, kas atrodas mūsu literatūrā un zemapziņā, ietekmē to mūsu esību, kas ir fiziska un materiāla.” Un vēl viens citāts no intervijas – “es gribēju saprast kā viss sākās. Kurā brīdī miera dzīve beidzās un sākās karš. Kā milzīgās cilvēku masās notika lūzums, kas viņu dzīvi izmainīja uz visiem laikiem.” Intervētājs Andrejs Alohins kopā ar Tamāru Horihu Zerņu šai sarunā atceras arī Krimas aneksijas pieredzi, personīgi viņam milzīgs pārsteigums bijis, no kurienes pēkšņi saradies tik daudz prokrieviski noskaņotu cilvēku. Šis jautājums aktuāls ir arī šobrīd Latvijā. Un traģiskākais, ka mēs paši neapzināmies, nepamanām okupācijas sekas un paliekas. Kara Ukrainā pirmajās dienās Māra Poļakova inicēja vēstuli Valsts Valodas centram, ar aicinājumu pārskatīt latviešu valodā Ukrainas pilsētu nosaukumus bez Krievijas impērijas uzslāņojuma valodā. Šobrīd izmaiņas ir veiktas. Sāpīgi to atzīt, bet karš darbojas kā katalizators lēmumu pieņemšanai, kā iedvesma rakstniekiem. Taču notiek arī labas lietas. Serhijs Žadans Jau minēju – ukraiņu rakstnieks un dzejnieks Serhijs Žadans marta sākumā nominēta Nobela prēmijai literatūrā. 2016. gadā, pēc pirmā Žadana latviski tulkotā romāna „Džezs pār Donbasu” iznākšanas, rakstnieks arī viesojās Rīgā. Tikšanās Kaņepes kultūras centrā bija patiešām spilgta, jo, pirmkārt, Serhijs Žadans ir sociāli aktīvs intelektuālis. Studējis vācu filoloģiju,  raksta publicistiku vācu presei, stāsta Rietumu pasaulē par to, kas notiek Ukrainā. Viņš ir ne tikai dzejnieks, rakstnieks, publicists,  bet arī tiešai savu ideju sludināšanai viņš izmanto mūziku, viņam ir sava ska grupa "Suņi", kas uz skatuves nespēlē nekādu maigo mūziku. Dzejā viņu salīdzina ar serbu Kusturicu, jo Žadans ir dzejnieks, kurš būdams dziļi sakņots Ukrainas nacionālajā kultūrā, ir attiecies no nacionāliem štampiem. Vēl šajās dienās viņs Harkivā studijā ierakstīja dziesmu. Dziesma neparasti liriska ska grupai, bet šobrīd laikam tā vajag. Mazliet patētikas šobrīd nav bezgaumība. Māra Poļakova pārstāsta dziesmas tekstu: „Piemini visus tos, kam šobrīd grūti, kam laiks ir apstājies kā sirds. Pirms iešanas ārā pēdējoreiz ievelc dūmus. Tev tagad tas viss būs jānēsā: šis ziemas niknums un marta upes, šo seno nepieciešamību palikt cilvēkam. Mēs to visu iegaumējam uz mūžīgiem laikiem. Mums ar šo zemi ir jādzīvo tālāk.” Atšķirībā no labticīgās Eiropas, šķiet, Ukraina skaidri apzinājās tālākas karadarbības iespējamību jau kopš 2014. gadā, viņiem bija īsta kara pieredze, un arī laiks savā prātā saprast, šo pieredzi izdzīvot. Dzima brīva cilvēka pašapziņa, par kuru šobrīd ukraiņus apbrīno visa pasaule.

Ah, februāri! Tu sākies tik skaisti un rožaini. Kaut kur pa vidu mēs pilnām mutēm ēdām šokolādi un domājām savus rozā sapņus, bet tad... Tad pienāca 24. februāris, un pasaule mainījās.Šī saruna ar Zani @mom.who.reads.a.lot un Sandru @pielasit_sirdi ir ierastīta 25. februārī. Tā ir diena PĒC. Lai gan sarunas otrajā pusē to, iespējams, pat nevar nojaust, runāt un stāstīt par izlasīto nebija viegli. Īpaši tāpēc, ka mūsu mēneša grāmata, Marjus Marcinkevičus stāsts "Akmentiņš", bija tiešs trāpījums sirdī un saules pinumā. Mēs pārrunājām arī citus spilgtākos lappušu mirkļus februārī, taču visvairāk mēs ceram, ka reiz atkal par karu varēsim lasīt tikai grāmatās.Aicinu pievienoties marta grāmatas lasīšanā. Tā šoreiz ir ukraiņu autores Tamāras Horihas Zerņas grāmata "Meitiņa". Lasīt nebūs viegli, taču mēs ticam, ka arī lasīšana var būt atbalsta forma.Raidieraksta "Piedzīvot lappuses" februāra grāmatu, Marjus Marcinkevičus "Akmentiņš", iegādājies šeit https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/202474-akmentins.htmlRaidieraksta "Piedzīvot lappuses" marta grāmatu iegādājies šeit https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/dailliteratura/tulkota-dailliteratura/klasika-musdienu-literatura/meitina.htmlSeko raidierakstam Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Seko Sandrai Instagram https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Ziedo Ukrainas cilvēkiem https://www.ziedot.lv/ukrainas-cilvekiem-4203Sarunā pieminētie autori un grāmatas.*Marjus Marcinkevičus "Akmentiņš"*Jurga Vile, Lina Itagaki "Sibīrijas haiku"*Rūta Šepetis "Jūras sāļums", "Starp pelēkiem toņiem"*Anna Krasiļščika "Klau, aizbrauksim uz Unalašku!"*The Copenhagen Trilogy by Tove Ditlevsen*Zoī Beka "Lielpilsētas paradīze"*Ismails Kadare "Mirušo armijas ģenerālis"*Niklass Nats o Dāgs "1793"*Vinko Mēderndorfers "Sirds plaukstā"*Patriks Ness "Septiņas minūtes pēc pusnakts"*Iveta Troalika "Tūlīt paliks labāk"*Sigri Agnēte Hansena "Tu redzēji?"*The Storyteller: Tales of Life and Music by Dace Grohl*Filipa Perija "Jūs vēlēsieties, kaut šo grāmatu būtu izlasījuši jūsu vecāki"*Fredriks Bakmans "Nervozie ļautiņi"*Inga Ābele "Duna"*Karloss Ruiss Safons "Mirušo grāmatu kapsēta"*Kārlis Kazāks "Sākums mūs atrod pats"*Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"*Viktors Emīls Frankls "...tomēr teikt dzīvei, jā"*Mārtiņš Zvīdriņš "#Fudzi 161km"*Zane Nuts*Greguārs Delakūrs "Sieviete, kura nenovecoja"*Martins Pistoriuss "Neredzamais zēns"*Reičela Džoisa "Harolda Fraja neticamais svētceļojums"*Jana Tellere "Nekas"*Raimonds Platacis "Grāmata par nonullēšanos"*Kārena M. Makmanusa "Starp mums"*Adams Kejs "Mazliet sāpēs"*Anete Grīnberga "Draņķozols"*Katrīna Randela "Vilku meitene"*Tamāra Horiha Zerņa "Meitiņa" (mēneša grāmata MARTĀ)

Pilnībā  pret Covid-19 vakcinēto cilvēku skaits Latvijā gan nedaudz, bet turpina augt, tuvojoties 70%  robežai. Savukārt balstvakcīnu saņēmuši vien 25%. Vai lēnie pieauguma tempi liecina par vakcinācijas kampaņas beigām, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Interesējamies arī par ģimenes ārstu noslodzi. Šobrīd daudzi slimo ar Covid-19 un ģimenes ārsti ir ļoti aizņemti un noslogoti pēdējo 3-2 nedēļu laikā. Ģimenes ārsts Ainis Dzalbs atzīst, ka viņa praksē ap 200 cilvēku slimo ar Covid-19, slimības gaita lielākoties ir viegla, bet tāpat šiem cilvēkiem ir vajadzīgs atbalsts, palīdzība un skaidrojums par medikamentu lietošanu.  Ainis Dzalbs iesaka necensties visiem zvanīt savam ārstam uzreiz agri no rīta, jo tad telefona līnijas ir aizņemtas. "Mēs strādājam visas dienas garumā un pakāpeniski cenšamies šos zvanus apkalpot dienas laikā. Zinu, ka daudzas prakses piedāvā arī saziņu elektroniskā veidā, ir iespējas nosūtīt īsziņas, WhatsApp ziņas, e-pastus, uz tiem visiem mēs mēģinām atbildēt." Arī brīvdienās konsultē pacientus un paralēli cenšas nodrošināt vakcinācijas pakalpojumus. "Mazliet jāapbruņojas ar pacietību, ģimenes ārsta praksi sazvanīt var dienas laikā, agri no rīta tas ir diezgan liels izaicinājums," piekrīt Ainis Dzalbs.  Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja Dace Zavadska atgādina, ka visticamāk, Covid turpmāk kļūs par sezonālu vīrusu, jāgatavojas, ka varētu būt jauns saslimstības vilnis rudenī. Līdz ar to arī tad būtiskāk domāt par balstvakcināciju. "Patreiz tie, kurus no sirds aicinātu iet saņemt savu balstvakcīnu, tie būtu seniori un riska pacienti. Visi pārējie vairs savu balstvakcīnu neko daudz nevar palīdzēt sabiedrības labā. Sev - jā," atzīst Dace Zavadska. "Esmu vienmēr bijusi tajā pusē, ka ir jāskaidro un jābūt atbildīgam lēmumam arī no paša cilvēka. Nevis kāds viņu piespiež ar varu. Šajā brīdī piespiešana nedos tos rezultātus un mērķi, ko vēlamies sasniegt. Lai galīgi jau tā sakairinātos nervus nepadarītu pilnīgi nejūtīgus, balanss būtu jāatrod mazāk agresīvs, un izmantot laiku, kas būs līdz rudenim." "Arī tagad ar vieglo omikronu mēs redzam, ka tiem, kas ir ar citām saslimšanām, kas ir jau trausli savā veselībā, Covid sagādā nopietnas problēmas. Tie arī būs mērķpopulācija, kam vakcīnu rekomendēs, iespējams, katru sezonu," norāda Dace Zavadska. "Nedomāju, ka nākamajā gadā dzīvosim ar sertifikātiem, ierobežojumiem un piespiedu mehānismiem." "Mēs visi esam sapratuši un pieņēmuši, ka esošās vakcīnas neietekmē transmisiju, inficēšanos un vieglu slimības gaitu, tāpēc arī lielākā daļa vakcinēto ir inficējušies. Tas ir normāli," atzīst Dace Zavadska. Nāves gadījumi lielākoties ir saistīti ar Covid delta variantu un citām slimībām. "Būs "trauslie" seniori, varbūt ne tik ļoti vecuma dēļ, bet citām slimībām, kam arī parastais iesnu vīruss būs liktenīgs. Bet balstvakcinācija mīkstina to. Kādam tā var būt nepietiekama un mēs cilvēku zaudējam, bet lielākai daļai senioru... Ja viņš nebūtu saņēmis balstvakcīnu, varbūt viņš nebūtu starp mums. Tāds ir šīs vakcīnas mērķis," norāda Dace Zavadska.

Zane (@mom.who.reads.a.lot) vairs neatceras savu janvāra sākumā notikušo dzimšanas dienu. Sandra (@pielasit_sirdi) apgalvo, ka nezina, kur pazudis janvāris. Aija (@piedzivot) domā, ka šādi un līdzīgi jūtamies gandrīz katru mēnesi. Vēl kāda lieta, par ko jūtamies līdzīgi ir H. F. Lavkrafta stāsti, kurus janvārī izlasījām visas trīs un šajā sērijā apspriežam no A līdz Z. Nu, labi, nemelosim pašas sev un citiem, neesam mēs nekādas literatūras ekspertes, tikai trīs lasītājas ar viedokli. Tā arī uztveriet šīs grāmatu pļāpas, kurās ir daudz emociju, bet maz konstrukīvas kritikas. Vēl mēs, protams, parunājām par janvāra spilgtākajiem piedzīvojumiem lappusē, mūsu un jūsu, un atradām februāra grāmatu, kas, starp citu, mani jau ir paspējusi saraudināt. Hovarda Filipsa Lavkrafta stāstu iegādājies šeit Izdevniecība PrometejsSarunā minētais seriāls "Lovecraft Country" Lavkrafta zeme (TV Series 2020) - IMDbSarunā minētā publikāciju sērija "Es arī" #EsArī Nr. 3 | punctum (punctummagazine.lv)Seko Zanei Instagram Zane Berce (@mom.who.reads.a.lot) • Instagram photos and videosSeko Sandrai Instagram Sandra

24. janvārī Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvojis režisora Vara Braslas veidotais iestudējums "Es neesmu klaviernieks".  1908. gads. Leģendārā simfoniskā skaņdarba "Melanholiskais valsis" radītājam Emīlam Dārziņam ir 33 gadi. Viņš nodzīvos vēl tikai nepilnus divus gadus, pareģos un brīdinās kāda zīlniece. Viņš un diriģents, dziedāšanas skolotājs Pāvuls Jurjāns ir labi kolēģi. Abi sapņo par latviešu operas dibināšanu. Emīls strādā pie operas "Rožainās dienas". Negaidīti abi domubiedri kļūst nesamierināmi pretinieki. Ar Pāvula gādību Emīls tiek publiski apvainots muzikālā zādzībā. Emīls pārstāj komponēt, pats iznīcina vairākas savas klausītāju iemīļotas kompozīcijas. Kas notika? Kas bija šī konflikta pamatā? Muļķība? Skaudība? Greizsirdība? Mūziku šai izrādei rakstījis pianists, teātra mūzikas komponists, aranžētājs, mūziķis  grupās "Autobuss debesīs" un daudzās citās un kopš 2005. gada - Valmieras drāmas teātra muzikālās daļas vadītājs Emīls Zilberts, kurš iestudējumā iekļaujas arī aktieru ansamblī uz skatuves. Ar Emīlu tad arī tiekamies "Atsperes" rīta intervijā, telefoniski sazinoties arī ar Emīla Dārziņa lomas atveidotāju Mārtiņu Meieru. Signe Lagzdiņa: Mūsu sarunas tēma vismaz sākumā būs Emīls Dārziņš. Nupat Valmieras teātrī režisors Varis Brasla pēc Alvja Lapiņa scenārija iestudējis izrādi par komponista Emīla Dārziņa dzīves lielāko noslēpumu. Izrādes nosaukums ir "Es neesmu klaviernieks", un izrādes centrā pie klavierēm ir Emīls Zilberts. Ņemot vērā, ka jau ilgus gadus esat Valmieras teātra muzikālais vadītājs - vai bieži iznāk būt izrādes centrā? Emīls Zilberts: Nē, bieži nesanāk, un kur nu vēl tik tiešā nozīmē - uz skatuves centrā, bet liels paldies Varim Braslam, ka viņš man uzticēja šo uzdevumu. Jāteic, ka arī es neesmu klaviernieks, bet ar lielāko prieku piedalos šajā izrādē un kopā ar aktieriem mēģinām parādīt Dārziņu no tās puses, no kuras viņš ir mazāk aprakstīts un mazāk zināms - tieši par viņa personīgajām drāmām, par mīlestību, par draudzībām un arī traģēdijām. Varis Brasla portālā "kroders.lv" Gundegai Saulītei uz jautājumu, kuram no abiem - Alvim Lapiņam vai Varim Braslam - radusies doma, ka jaunais darbs būs par Emīlu Dārziņu, saka tā: "Precīzi nepateikšu. Varbūt iespaidoja divi faktori. Tas, ka mums teātrī ir tāds cilvēks kā Emīls Zilberts un arī tāds cilvēks kā Mārtiņš Meiers." Ar Mārtiņu pēc mirkļa sazvanīsimies, bet kā ir ar jums, Emīl - vai ir tā, ka esat Vari Braslu iespaidojis?  Jūtos pagodināts, ka režisors Varis Brasla manī saskatījis šādu iespēju un potenciālu. Par Mārtiņu Meieru, protams, nav nekādu šaubu. Bet nu - man prieks, ka šis iestudējums ir novests līdz galam. Sakarā ar visu šo jocīgo laiku tas piedzīvojis visādus kūleņus. Tas bija paredzēts jau pagājušā gada beigās. Mazliet iekavējāmies, bet nu esam klāt pie skatītājiem. Vai par Emīlu jūs sauc tieši Emīla Dārziņa dēļ? Tas ir jautājums manai mammai un tētim. Pats domāju, ka nē, varbūt saistības nav, kaut gan zinu, ka tētim ļoti tuvs ir Emīls Dārziņš un viņa daiļrade. Var jau būt. Kaut kā man Emīls Dārziņš visu laiku ir bijis klātesošs. Mācījos Dārziņa mūzikas skolā un katru rītu pirmais, ar ko es sasveicinājos, bija Emīla Dārziņa piemineklis pie skolas. Un nu jau esam sazvanījuši Mārtiņu Meieru. Mārtiņ, domāju, ka vairāk vai mazāk katrs no mums prātā uzbūvējis savu Emīlu Dārziņu - to, kāds viņš varētu būt bijis, kā viņš izturējies, kā viņš runājis, kā viņš sapņojis. Kāds ir tavs Emīls Dārziņš? Mārtiņš Meiers: Mans Emīls Dārziņš ir ļoti noslēpumains. Lai kā mēs arī necenstos uzminēt mīklas, kas ar viņu saistītas, viņš kaut kā visu laiku to plīvuru velk sev virsū un neļaujas redzēt. Jo pirmais vārds, kas nāk prātā, domājot par Dārziņu, ir tas, ka viņš ir noslēpumains, kaut arī viņam ir tik skaista, atvērta, brīnišķīga romantiska mūzika. Kāds ir jūsu Emīls, Mārtiņ? Un kas viņš ir? Mārtiņš Meiers: Tad ir jānoskatās izrāde, pie kuras mēs strādājām gandrīz pusgadu. Rezultāts laikam vairāk jāskata klātienē. Jebkurā gadījumā šis ir nozīmīgs darbs Varim Braslam un mums visiem. Ar Vari Braslu sadarbība mums bijusi jau vairākas reizes, un jau atkal ir prieks satikties, jo sadarbība mums vienmēr ir bijusi ļoti interesanta. Un šoreiz neparasti ir tas, ka Emīli ir divi - uz skatuves esmu es un arī Emīls Zilberts, kurš pie klavierēm. Un tad es citreiz jokojoties saku, ka tikai pirms izrādes sākumā izdomāsim, kurš ies pie klavierēm, un kurš - uz dēļiem. Pamanīju, ka izrādē ir arī gana daudz profesionālo terminu - nu, īsta mūziķu izrāde! Te ir gan kontrapunkts, gan sonāte, gan viss iespējamais. Mārtiņ, kā jums tas viss devās rokā? Vai bija jāņem talkā arī mūzikas terminu vārdenīte? Mārtiņš Meiers: Šis tas bija jāpaskatās, bet arī Emīls mums daudz palīdzēja un paskaidroja - īpaši tur, kur Glazunova vēstulē Dārziņam viens pēc otra virtenē ir terminu salikums par pārejām un tamlīdzīgām lietām. Kad to vienā laidā lasa, var mazliet apjukt. Bet mani pašu interesē mūzika un komponistu dzīve - tā man nav gluži sveša tēma. Ja nu vienīgi tehniskā puse. Tādēļ arī Emīls mums ļoti daudz palīdzēja - ne tikai muzikāli. Kā tad īsti bija, Emīl? Emīls Zilberts: Alvis Lapiņš ļoti veikli uzrakstījis savu lugu, un mūzikas termini veiksmīgi papildina šo dramatisko darbu. Bet man liekas, ka aktieriem, tajā skaitā, Mārtiņ, arī tev, tas viss ļoti, ļoti organiski iekļaujas jūsu lietā, viss ir saprotami un brīvi. Gan ar režisoru Vari Braslu, gan ar scenārija autoru Alvi Lapiņu jūs abi esat vairākkārt sadarbojušies - Mārtiņ, vai vari izstāstīt mazliet to, kā veidojās scenārijs, cik daudz Alvis Lapiņš iesaistījās izrādes laikā, nāca piekoriģēt vai pieskatīt? Mārtiņš Meiers: Alvis šajā gadījumā dikti nejaucās iekšā. Ideja šai izrādei radās jau senāk, mēs saņēmām jau gatavu materiālu un Alvis ieradās uz caurlaidēm - sniedza savus komentārus un idejas, bet nu - man vienmēr galvenais ir režisors. Šoreiz tā bija cienīga mijiedarbība, sevišķas laušanās nebija. Protams, bija kaut kādi sīkumi par pašu raksturu, kā Alvis to iedomājies - to mēs pārrunājām. Tā, ka visi vienā putrā mēs tur vārītos, tā gluži nebija. Bet Alvis turēja roku uz pulsa un bija sagādājis arī interesantus materiālus par šiem personāžiem, kas visi, izņemot vienu vai divus, tiešām reālajā dzīvē ir dzīvojuši un tagad sazīmējami vēsturē un fotogrāfijās. Jā, tas vienkārši bija interesanti - viss, kas uziets, bet nav pieejams plašāk bibliotēkās. Vairāk un plašāk - ierakstā.

Hei!Sveicieni 2022. gadā, kurā "Piedzīvot lappuses" komanda turpina pļāpāt par grāmatām. Jaunā gada pirmajā sarunā Zane (IG @mom.who.reads.a.lot), Sandra (IG @pielasit_sirdi) un Aija (IG @piedzivot) pārrunā 2021. gada spilgtākos piedzīvojumus lappusēs un (ne)plāno 2022. gada lasīšanas mērķus.Mums, protams, ir arī mūsu pagājušā gada grāmatas, kuras apskatāmas klāt pievienotajā bildē. Vai vari uzminēt, kura ir kurai?Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Seko Sandrai Instagram https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Seko Aijai Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotUZMANĪBU! MAITEKLIS (SPOILERIS)! No 35:30 līdz 38:50 par Žaka Frīnsa "Sestklasnieki neraud".Filma, kura uzņemta pēc Žaka Frīnsa romāna "Sestklasnieki neraud" https://www.imdb.com/title/tt1800372/Krievu romāns, kuru pieminu sarunā https://ru.bookmate.com/serials/g0i7l6xrSarunā pieminētās grāmatas un autori*Rihards Mickēvičš "Pārspēj šodienu"*The Push by Ashley Audrin*Migrations by Charlotte McConaghy*The Beekeeper of Aleppo by Christy Lefteri*Kristīne Sabaļauskaite "Pētera imperatore"*Sūzena Kolinsa "Bada spēles"*Stefānija Meiere "Krēsla"*Patriks Rotfuss "Vēja vārds"*Adams Kejs "Mazliet sāpēs"*Twas The Nightshift Before Christmas by Adam Kay *Žaks Frīnss "Sestklasnieki neraud", "Skolotājs Jāps var visu"*Signe Viška "Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu"*Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"*Hāleds Hoseīni "Pūķa ķērājs"*Jennija Jēgerfelde "Stendapa karaliene"*Alekss Šulmans "Izdzīvojušie"*Anna Auziņa "Mājoklis"*Andris Kalnozols "Kalendārs mani sauc"*Anna Starobiņeca "Zvērīgais detektīvs"*Jana Vagnere "Dzīvi cilvēki"*Delfīne de Vigāna "No un es"*Olga Gromova "Cukura bērns"*Inses Zandere "Puika ar suni"*Marija Parra "Glimmerdāles Tonje"*Čārlijs Makesijs "Puika, kurmis, lapsa un zirgs"*Dīters Bēge, Bernds Melks – Tasels "Mēs – cilvēki"*Keita Elizabete Rasela "Mana tumšā Vanesa"*Iveta Troalika "Tūlīt paliks labāk"*Džeina Šteinberga "Lasītāja"*Jānis Joņevs "Tīģeris"*Patriks Ness "Septiņas minūtes pēc pusnakts"*Tara Vestovera "Izglītotā"*Astrida Lindgrēne "Ronja laupītāja meita"*Māris Bērziņš "Nākotnes kalējs"*Laura Vinogradova "Upe"*Lī Bardugo "Vārnu sešinieks", "Blēžu karaļvalsts"*Inga Žolude*Karloss Ruiss Safons "Vēja ēnā"*Fredriks Bakmans "Nervozie ļautiņi"*Rasa Bugavičute – Pēce "Puika, kurš redzēja tumsā"*The House in the Cerulean Sea by TJ Klune*Klēra Norta "Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves"*Vera Volkēviča "Pļauka"*Rūta Šepetis "Papīra sapņi"*Zane Nuts "Kaut kāds finglieris"*Kens Kīzijs "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu"*Jautrīte Putniņa "Saules mūzika"*Jānis Elksnītis, Edgars Krasts "Vidvuda stāsts. Maza cilvēka derība"*Oušens Vongs "Uz zemes īsu brīdi brīnišķi"*Hovards Filipss Lavkrafts "Stāsti" (JANVĀRA GRĀMATA)

Raidījumā Pievienotā vērtība par to, kādēļ grāmatvežiem derētu jau tagad sākt licencēties, kādu notikumu attīstību prognozē nekustamā īpašuma tirgū, un – vai vērts savu naudu ieguldīt igauņu finanšu grupā „LHV group”. Mazliet par grāmatvežiem. Jau 2023. gadā grāmatvežiem, kas savus pakalpojumus sniedz kā ārpakalpojumu ir jābūt licencētiem. Jau ir sācies pārejas periods. Bet Valsts ieņēmumu dienestu satrauc, ka pagaidām interese tikt pie licences nav pārāk augsta. Bet kas ar nekustamo īpašumu tirgu Latvijā? Tikko sākoties pandēmijai, bija īss izbīlis, bet saprotot, ka krietna daļa dzīves nu ritēs mājās, daudzos segmentos aktivitāte pieauga.  „22% Latvijas iedzīvotāju plāno pirkt vai īrēt īpašumu tuvākā gada laikā. Tas ir visā Latvijā un tas ir visai liels cipars,” tā saka Inta Priedola no „Kantar” SEB rīkotajā diskusijā par nekustamā īpašuma tirgu. Un lielākā daļa no tiem oktobrī teica, ka vēlas tieši pirkt.

Šķēliens otrajā epizodē runājam par Rīgas "Dinamo", kur ieradies "glābējs" Krikunovs, bet vai izlieto ūdeni var sasmelt? Apskatījām latviešu sekmes Kanādas junioru līgās - OHL, QMJHL un WHL. Pēc desmit gadiem NHL spēlē atkal latviešu aizsargs - Kristiāna Rubīna stāsts. Mazliet par Latvijas U20 izlasi, kas dosies pasaules čempionātā.

Es teiktu, ka oktobris bija lielisks mēnesis. Vismaz lappusēs noteikti. Domāju, ka man piekritīs arī manas sarunbiedrenes Zane (@mom.who.reads.a.lot) un Sandra (@pielasit_sirdi). Mūsu oktobrī izlasīto grāmatu plauktos gozējas daudz pārsteigumu bērnu literatūras plauktos, kaut kas visnotaļ izglītojošs un izzinošs, un jau atkal jāpiemin F. Bakmana "Nervozie ļautiņi".Sarunas centrā, protams, arī Sandras izvēlētā mēneša grāmata - Džodžo Mojas "Zvaigžņu dāvātāja" (paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC). Kā dzirdēsiet sarunā, Džodžo Moja mūs pagalam apmulsināja un lika apmaldīties laikos, gadus desmitos un pat gadsimtos. Mazliet pieskārāmies pikantākajai šīs grāmatas daļai, pārspriedām bibliotēku vēsturi Amerikā un novērtējām sirsnīgas draudzības vērtību. Noteikti iesakām romānu "Zvaigžņu dāvātāja" vesternu un vienkārši labu stāstu cienītājiem.Novembrī tiksimies pavisam citās lappusēs. Kurās? Noklausies!Seko Sandrai Instagram https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Seko raidierakstam "Piedzīvot lappuses" Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSarunā minētās grāmatas:*Arvis Kolmanis "Annas stāsti"*Džodžo Moja "Pirms atkal tiksimies", "Joprojām es", "Zvaigžņu dāvātāja" (OKTOBRA grāmata)*Tina Oževiča "Ko dara jūtas?"*Žaks Frīnss "Sestklasnieki neraud"*Māris Bērziņš "Svina garša"*Dace Rukšāne "Krieva āda"*Džeks Londons "Smouks Beljū"*Nora Ikstena "Ūdens mirdzēšana"*Toms Filipss "Cilvēki. Kā mēs visu sabojājam. Ekskurss vēsturē"*Eduārs Luī "Jātiek vaļā no Edija"*Petra Posterte "Gads, kad ieradās bites"*Frēdriks Bakmans "Nervozie ļautiņi"*Krista Blūma, Vilmārs Blūms "No Antarktīdas līdz zilonim"*Raimonds Jurgaitis "Žirafe neietilps lapā"*Keita Listere "Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi. Pērkamās mīlas vēsture"*Elīsabete Lāšena Hellane "Es esmu Dzīve", "Es esmu Nāve"*Einata Carfati "Kaimiņi"*Metjū Makonahijs "Zaļās gaismas. Lejupskriešanas māksla" (NOVEMBRA grāmata)

Jaunākā epizode Skype versijā. Mazliet par to, kāpēc Valsts policijai bija tik dažādi uzskati par to, kādiem ierobežojumiem pakļauti mednieki. Indulis Burka stāsta par savu pieredzi, izmantojot rācijas medībās. Tālāk diskusija par ēdamām un neēdamām lietām - ko būtu vērts nogaršot. Kā arī mazliet par to, kādas garantijas medīblietām dod medniekveikali. Epizodi atbalsta veikals GPSPRO.lv. Rācijas meklē šeit: https://www.gpspro.lv/search_result/lv/word/motorola/page/1/ JAUNUMS - 2022. gadā komplektā žurnāls "Medības" kopā ar 3 pielikumiem. Abonējot visam gadam, DĀVANĀ mednieka KALENDĀRS un iespēja laimēt bisi FAIR SLX 600 Goose Camo, kalibrs 12/76 1490 EUR vērtībā, balvu nodrošina SIA "Ieroči". Loterijas atļaujas Nr. 7005. https://abonesana.latvijasmediji.lv/abonesana/33 Vairāk par medību trofejām lasi žurnāla Medības pielikumā "Medību trofejas": https://veikals.latvijasmediji.lv/shop/product/1286 Par medībām lasi: https://www.medibam.lv/ Epizodi veido: Linda Dombrovska, Oskars Treilihs, Indulis Burka Mūzika: Catalyst by Alexander Nakarada. Link: https://filmmusic.io/song/5186-catalyst https://creativecommons.org/licenses/by/4.0

Eh, kā neizdodas ieskrieties tai jaunajai raidieraksta sezonai. Taisni vai trakums.Sarunu ar Ēriku, kuras atsauksmes par izlasīto varat lasīt viņas Instagram @_erika_reads_ ierakstījām veselas divas reizes. Pirmajā reizē mums pat pievienojās Sandra (@pielasit_sirdi), bet reizēm tehnika ir nepielūdzama, un tāpēc šī saruna jūsu ausīm pieejama tikai šodien.Sarunas sākums datējams kaut kad vasaras sākumā, kad pēc mūsu visai nesaudzīgās kritikas par Stefānijas Meieres "Pusnakts sauli" man uzrakstīja Ērika un atzinās, ka viņa ir viena no tām, kam grāmata tiešām patika.Tad nu šajā sarunā vēlreiz mazliet aprunājām Krēslas sāgu, mazliet fantāzijas literatūru, mazliet par to, ko lasa un ko šobrīd studē Ērika. Mazliet par to un mazliet par šo. Tādas īstas grāmatu pļāpas. :)Seko Ērikai Instagram https://www.instagram.com/_erika_reads_/Seko raidierakstam Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju jeb patronu https://www.patreon.com/Piedzivot?fan_landing=trueRaidieraksta 3. sezonas 2. sērijā minētās grāmatas*Viktorija Eivjārda "Sarkanā karaliene"*Kasandra Klēra "Kaulu pilsēta"*Stefānija Meiere "Klejotāja"*Merisa Meijere "Mēness hronika"*Stefānija Meiere "Krēsla", "Pusnakts saule"*Lisa Džeina Smita "Vampīra dienasgrāmata" *P.K. Kasta un Kristiāna Kasta "Tumsas nama romāni" *House of earth and blood by Sarah J. Maas*Tiny Pretty Things by Sona Charaipotra, Dhonielle Clayton*Džesika Nolla "Laimīgā meitene" 

Krustpunktā vētījam, kāda ir bijusi šī nedēļa. Pārāk daudz ir iknedēļas ziņu par Covid un saslimšanu, centīsimies atrast laiku vairāk citiem tematiem. Covid pieminām tik daudz, cik bažas par mediķu izdegšanu un viņu motivāciju darbam. Šonedēļ arvien biežāk runāts par to, ka mediķiem sāk aptrūkties degsmes viņi apzinās un brīdina, ka priekšā būs lieli izaicinājumi, bet daudziem pat vairs neticot. Tā vēl viena problēma ir agresija, pandēmija vai provocējis vēl vairāk, un kolēģi no "Re:Baltica" ir publicējuši savu pētījumu, kāpēc visā Baltijā ar agresiju internetā cīņas nemaz nav, kā var secināt no publikācijas. Daudzi saņem dzīvības draudus, reakcijas nekādas: vai ar to ir jāsamierinās. Runājam arī par skolām, jaunumiem izglītības sfērā, par migrantiem, kas aizbēguši no Muceniekiem. Mazliet arī par politiku. Aktualitātes Krustpunktā vērtē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps, Latvijas Televīzijas žurnālists Gundars Rēders un TV3 žurnālists Ivo Butkēvičs.  

Krustpunktā vētījam, kāda ir bijusi šī nedēļa. Pārāk daudz ir iknedēļas ziņu par Covid un saslimšanu, centīsimies atrast laiku vairāk citiem tematiem. Covid pieminām tik daudz, cik bažas par mediķu izdegšanu un viņu motivāciju darbam. Šonedēļ arvien biežāk runāts par to, ka mediķiem sāk aptrūkties degsmes viņi apzinās un brīdina, ka priekšā būs lieli izaicinājumi, bet daudziem pat vairs neticot. Tā vēl viena problēma ir agresija, pandēmija vai provocējis vēl vairāk, un kolēģi no "Re:Baltica" ir publicējuši savu pētījumu, kāpēc visā Baltijā ar agresiju internetā cīņas nemaz nav, kā var secināt no publikācijas. Daudzi saņem dzīvības draudus, reakcijas nekādas: vai ar to ir jāsamierinās. Runājam arī par skolām, jaunumiem izglītības sfērā, par migrantiem, kas aizbēguši no Muceniekiem. Mazliet arī par politiku. Aktualitātes Krustpunktā vērtē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps, Latvijas Televīzijas žurnālists Gundars Rēders un TV3 žurnālists Ivo Butkēvičs.  

Augstākā dizaina izglītība Latvijā šogad atzīmē 60 gadus, kas pagājuši kopš Dizaina nodaļas izveidošanas Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Savos pirmsākumos kā "rūpnieciskās mākslas" nodaļa tā gatavoja jaunos speciālistus padomju industrijai, bet pastāvēšanas laikā piedzīvojusi dažādas transformācijas. Mazliet vairāk par pusgadu pagājis, kopš dizaina specialitātei akadēmijā ir jauna vadība. Ko šobrīd piedāvā augstākā dizaina izglītība un kādas stratēģiskas pārmaiņas iecerētas? Par to raidījumā Kāpēc dizains? plašāk stāsta LMA Dizaina nodaļas vadītāja Maija Rozenfelde, kura studējusi Ņujorkā, un Funkcionālā dizaina katedras vadītājs Ervīns Pastors. Mazliet vēstures Dizaina nodaļa Latvijas Mākslas akadēmijā dibināta 1961. gadā, kad vārds "dizains" vēl netika lietots. Sešdesmitie gadi vēl bija lielais pārmaiņu laiks pēc Hruščova atkušņa, kad ienāca rietumu vēsmas. Pašu dizaina jēdzienu pie mums ieviesa pirmais dizaina teorētiķis Herberts Dubins, bet tas bija rietumu termins, tāpēc nebija īsti gaumīgi vai droši to ieviest akadēmiskas padomju augstskolas paspārnē. Tāpēc kā alternatīvs nosaukums tika izdomāts apzīmējums "Rūpnieciskās mākslas nodaļa". Kā tāda tā arī tika atvērta, un šis nosaukums faktiski atbilda patiesībai, jo visa mācību programma bija vērsta uz to, lai sagatavotu jaunos kadrus rūpnieciskajai ražošanai. Pirmie absolventi patiešām strādāja rūpnīcās un sasniedza izcilus panākumus. Ar Gunāra Glūdiņa mokikiem un mopēdiem brauca visa Padomju Savienība. Latvijai bija izcili panākumi tieši tehniskajā dizainā. Jaunie dizaineri sadarbojās ar rūpnīcu "Sarkanā zvaigzne", kur tika ražoti motocikli arī konkrētiem sportistiem un tādējādi tika kaldināti padomju sporta panākumi. Tikām igauņi, atšķirībā no mums, bija spēcīgāki funkcionālajā dizainā – ražoja ļoti modernas plastikāta formas, un interjerā viņi bija pirmie. Tomēr joprojām nav pietiekami novērtēts tālaika latviešu dizaineru devums, jo tā izpratni acīmredzot kavē pierastā doma par padomju tehnikas kvalitāti, kam, protams, ir arī zināms pamats. Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļa 60 gadu laikā piedzīvojusi dažādas peripetijas - augusi, attīstījusies, mainījusies līdzi laikam, mainījusi arī nosaukumu, mainījusi struktūru, piedzīvojusi arī brīžus, kad tās absolventiem deviņdesmitajos gados vispār nebija darba. Šobrīd, domājam, atkal norisinās augšupeja. Notikušas kārtējās lielās pārmaiņas Mākslas akadēmijas struktūrā, un tagad Dizaina nodaļā var apgūt daudzas jaunas specialitātes, kas agrāk akadēmiskajā līmenī nebija iespējams. Pārmaiņas sākušās!  Ilze Martinsone: Vispirms mums droši vien jāsaprot, kas ir dizains un ko māca akadēmijā, jo dizaina jēdziens mūsdienās ir nepiedodami devalvēts. Rīgas ielās esam redzējuši šiltes ar uzrakstu "Nagu dizaina akadēmija", tāpēc gribu jums jautāt – ko šobrīd Mākslas akadēmija uzskata par dizainu savā paspārnē? Maija Rozenfelde: Jā, par nagu dizainu būs jāpadomā, to vēl neesam ieviesuši. (smejas) Šobrīd esam situācijā, kad fiksējam lietas, kuras jau kādus gadus piecus sešus jau darām. Jaunās specialitātes un virzienus vienmēr iepludinām pamazām un meklējam, kas tad ir tas, ko vajadzētu vai nevajadzētu darīt. Piemēram, grafikas, iepakojuma dizaina un interjera dizaina specialitātes sākotnēji bija zem Funkcionālā dizaina katedras. Un patiesībā jau interjera dizains arī ir tāds kā atjauninājums akadēmijā, nevis gluži jauninājums. Rezultātā šobrīd tuvojamies struktūras skaidrībai, un Dizaina nodaļa turpmāk sastāvēs no piecām apakšnozarēm. Būs Produktu dizains, kas iepriekš bija funkcionālais dizains, domājot arī par verbālo skaidrojumu, kur cilvēkiem nerastos jautājumi, vai tad visam dizainam nav jābūt funkcionālam. Būs Grafikas dizains, kura kontekstā mums bijis klāt iepakojuma dizaina aspekts, bet mēs ļoti daudz skatāmies arī digitālā dizaina virzienā. Tad būs Interjera dizains, kurš, kā jau minēju, vēsturiski akadēmijā bijis ļoti spēcīgs, un, pateicoties Ingūnai Elerei, mums jau piecus gadus atkal ir stabilā pozīcijā. Vēl Modes dizains kā neiztrūkstoša Dizaina nodaļas sastāvdaļa un, protams, Metāla dizains. Tās ir mūsu bakalaura nozares un virzieni, bet arī maģistra līmenī jau skatāmies, kas tad ir tas, kā studentiem attīstīties, kā dizainam kļūt jaudīgākam un spēcīgākam. Maģistra līmenī izpratne ir vairāk par nemateriālo pasauli – fokuss ir vairāk uz tām dizaina jomām, kurās var iesaistīties arī tie studenti, kuriem iepriekšējā izglītība nav saistīta ar dizainu vai mākslu. Mēs ļoti laipni gaidām sociālantropologus, biologus, dažnedažādu jomu speciālistus, kuri, pieliekot klāt dizaina komponenti, spēj daudz jaudīgāk darboties, piemēram, valsts pārvaldē. Tur mēs jau varam runāt par tādām dizaina jomām un disciplīnām kā pakalpojumu dizains, pieredzes dizains, komunikāciju dizains – tātad par dizainu plašākā jēdzienā, kur mēs nerunājam tikai un vienīgi par ērtumu vai vizuālo skaistumu. Bakalaura pirmā kursa studentam tas jāsaprot vispirms, un tikai pēc tam viņš tiek tālāk līdz garīgajai domai. Tas, protams, arī ir veicinājis jaunu programmu rašanos. Nevar nepieminēt, ka šis ir pirmais gads, kad tiek laista gaisā arī starptautiskā maģistra programma, kas ir tieši fokusēta uz pakalpojumu dizainu. Lielākā aktualitāte, protams, ir nemateriālās dizaina jomas, par kurām vēl sabiedrībai jāstāsta, kas tas vispār tāds ir un ko dizains var darīt. Maija Rozenfelde: Jā, bakalaura līmenī, protams, nedaudz arī jau tam pieskaramies, lai studentiem veidojas izpratne par to un lai viņi to var stāstīt arī tālāk, bet maģistra programmā tas ir pamatīgāk. Ervīn, kas šobrīd ir funkcionālais dizains? No padomju laika esam piedzīvojuši dažādus jēdzienus – rūpnieciskā māksla, produktu dizains. Kas notiek tavā katedrā? Ervīns Pastors: Notiek daudz interesantu lietu. Maijas pārvaldībā ir viss lielais bloks, man paliek interjera dizaina, grafiskā dizaina un produktu dizaina specialitāte, kas ir zem viena jumta kā viena katedra, bet mūsu plānos ir līdz gada beigām to nodalīt, lai mēs pēc iespējas precīzāk varētu komunicēt uz ārpusi – lai mūsu potenciālajiem studentiem būtu vieglāk saprast savu piederību. Sākotnējais jautājums, kas attiecas uz funkcionālo dizainu, ir pat zināmā mērā provokatīvs: sabiedrībā ir lielas diskusijas, kāda izskatās ražošana Latvijā. Nedomāju, ka tā izskatās slikti, tā izskatās labi, bet mēs neesam identificējuši līderus, kuriem vajag skatīties līdzi un kuriem sekot. Arī uzņēmējdarbības veids ir mainījies – tas, ko tu, Ilze pieminēji – rūpnīcas dizainers. Es laikam biju viens no pēdējiem, kas paspēja to izbaudīt. Galvenais gan tirgū, gan ražošanā, gan pie mūsu iespējām – meklēt savstarpējos kontaktus un pretimnākšanu, lai jaunajiem talantiem būtu iespēja pamēģināt strādāt. Tā būtu lielā ražošana. Savukārt ja runājam par start up un jaunajām ražotnēm, tā būtībā ir uzņēmējdarbība bez pamatkapitāla. Ka man ir ideja un es savācu nepieciešamos līdzekļus. Tas pats attiecas uz dizaina jēdzienu, kas nāk no angļu valodas, un domāju, ka šī konteksta sarežģītā puse ir – likt sabiedrībai saprast, ka tā nav tikai ārpuse, tā nav tikai čaula. Tas iespaids pie mums ir tāds – ka mēs tikai mākam kaut ko nokrāsot, bet tā nav, un mēs to uzsveram – ka mēs domājam arī par "iekšām". Viss jau būtībā sākas ar "iekšām" – cik kuram ir iekšā. Joks. (smejas) [Vispirms kaut kas] lietotāju vajadzībām tiek izpētīts, tad – pāriets uz konstrukciju, materiāliem, un pašās beigās tikai pieliekta klāt materiālitāte – tas ir multidisciplinārs kolektīvs darbs. Sarunas pilna versija teksta formātā drīzumā būs pieejama sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.  

Viena no Cēsu Mākslas festivāla virsotnēm šogad solās būt vācu romantisma mūzikas pīlāra Riharda Vāgnera operas "Valkīra" trešā cēliena koncertuzvedums 14. augustā Cēsu Pils parka estrādē, ko "Klasika" piedāvās klausīties tiešraidē. Līdzās mūsu opermāksliniekiem Brunhildes lomā uz skatuves kāps arī pasaulē pieprasītā angļu dziedone, dramatiskais soprāns Ketrīna Fostere (Catherine Foster). Mēģinājumu un Rīgas vēstures iepazīšanas starplaikā māksliniece atrada laiku sarunai ar "Klasiku". Edgars Raginskis: Liels prieks un pagodinājums, ka esat atgriezusies Latvijā, lai ar savu dziedājumu kuplinātu Cēsu Mākslas festivāla mūzikas programmu! Kā jūsu dzīve ritējusi pēdējā pusotra gada saspringtajā un neziņas pilnajā atmosfērā? Ketrīna Fostere: Rīgu apciemoju 2011. gadā, kad piedalījos Vāgnera operas "Dievu mijkrēslis" iestudējumā. Burāju pa dzīvi līdz aizvadītā gada martam, kad dzīve, kā mēs to pazīstam, vienkārši apstājās. Paliku bez darba, kaut gan kopš pērnā gada novembra neregulārā režīmā strādāju Vīsbādenē, kur gatavojām "Nībelunga gredzena" tetraloģiju. Galu galā pandēmijas dēļ to atskaņojām nevis ar orķestra, bet klavieru pavadījumu. Biju ārkārtīgi pateicīga par iespēju vispār kāpt uz skatuves, jo dzīvot bez dziedāšanas un cilvēciska kontakta ir grūti. Pērn sākām Riharda Štrausa "Elektras" kostīmu mēģinājumus, taču tālāk netikām, jo Anglijā sākās mājsēdes periods. Tā nu es lidoju mājup uz Vāciju un gaidīju, kad situācija mainīsies. Vēl tagad notiek darba grafika pārkārtošana - ir operizrādes un koncerti, kuri no pagājušā gada ir pārcelti uz nākamo, 2022. gadu. Katram no mums, protams, ir sava pieredze un savi iespaidi, bet, kad novembrī atsāku strādāt, sākums bija emocionālu pārdzīvojumu un stresa pilns. Atrasties citu cilvēku vidū, kamēr mums vēl nebija vakcīnu… Protams, mums regulāri un rūpīgi veica Covid-19 testus, un šis process turpinās, tostarp nevakcinēto kolēģu dēļ. Nevēlos izvērst šo tēmu, jo tā ir pārāk polarizējoša. Uz Rīgu atlidoju kopā ar meitu Gabiju, kura tikko pabeigusi vidusskolu, un viņai aizvadītais pusotrs gads bija pilnīgas sociālas izolācijas periods – mācību process noritēja attālināti, draugus satikt viņa nevarēja. Un tagad atgriezties nosacīti normālā režīmā nozīmē teju vai pārvarēt neredzamu barjeru un noticēt, ka varu socializēties, nesatraucoties par to, vai tikai kāds no draugiem nav sasirdzis, vai es drīkstu doties turp un darīt šo, to vai ko citu. Mums jāatrod iespēja ar radušos situāciju sadzīvot un virzīties uz priekšu. Daudz problēmu radies piespiedu izolācijas dēļ, jo mēs esam sociālas būtnes. Tādēļ, atkal varot strādāt, jūtos fantastiski. No maija līdz jūlijam vairākkārt esmu piedalījusies "Nībelunga gredzena" izrādēs ar klavierpavadījumu, Budapeštā koncertēju kopā ar orķestri, un nevaru jums izstāstīt, cik ļoti tas mani saviļņoja. Tūliņ satikšu jūsu orķestri, un es nevaru vien sagaidīt, jo Budapeštas koncerts bija jūnijā, un pirms tam uz skatuves ar orķestri kāpu… pagājušā gada martā. Man tā visa pietrūkst, muzicēšana ir manas dvēseles sastāvdaļa, kuru pusotru gadu it kā ieliku kastītē un gaidīju.  Gaidīšanu vieglāku padarīja mans dārzs. Man ir ļoti neliels dārziņš, kurš martā bija gluži tukšs, taču tagad tajā zied puķes, un tas ir dažnedažādu krāsu piepildīts. Tas ir mans pēdējo divu gadu projekts, kura ietvaros pavasarī un vasarā nodarbinu sevi. Man ir pat pašapputeksnējošies tomāti, kurus audzēju vecā vannā! Ij neatceros, no kurienes tos atvedu, bet interesanti, pēc kā garšos rezultāts. Tātad pandēmija jums iemācījusi, ka varat būt pašpietiekama, bet labprātāk tāda neesat. Nē, es nevarētu būt pašpietiekama, jo tas ir tikai viens vienīgs tomātu stāds, turklāt nedomāju, ka es varētu izdzīvot, ēdot tikai tomātus vien (smejas). 2020. gadā apritēja 150 gadi kopš "Valkīras" pirmizrādes, taču pandēmija jubilejas svinības lika pārcelt uz šo gadu. Var teikt, ka šosestdien Cēsīs svinēsim "atliktu un aizturētu" gadadienu. Jā, tām vajadzēja notikt jau pērn, taču drošības apsvērumu dēļ svinības pārcēlām uz šo gadu, un tas bija pareizs lēmums. Jūtu, ka koncertuzvedums man būs ļoti nozīmīgs brīdis. Cēsis pagaidām esmu redzējusi tikai fotoattēlos, un tie ir ļoti krāšņi, bet piektdien šo pilsētu iepazīšu klātienē. Vai ievērojamās un nozīmīgās gadadienas jums nozīmē ko īpašu vai priecājaties par jebkuru uzstāšanos? Hmm, tā taču ir kā dzimšanas diena, vai ne!? Tu īpaši svini savu pilngadību, bet priecājies par katru dzimšanas dienu. Jubilejās varbūt ir vairāk ciemiņu un pompozuma, taču man svētki ir katrs iznāciens klausītāju priekšā. Palasot Vāgnera "Valkīras" libretu, šķiet, ka tur ir viss – incests, infanticīds, seksisms. 21. gadsimtā tas tikpat labi varētu būt, teiksim, Kventina Tarantīno filmas scenārijs… Tā ir dzīve. Tas pasaulē arī notiek. Manuprāt, ir interesanti, ka Vāgners ar šo stāstu tika sveikā cauri, jo tas tika integrēts vēsturiski mitoloģiskā kontekstā. Man tā ir ģimenes sāga, pilnīgi sačakarētas ģimenes stāsts, taču, ja jūs palasīsiet libretu rūpīgāk, tad sapratīsiet, ka tie nav tikai pastāsti, bet reālas ģimenes dzīve, kas norit aiz aizvērtām durvīm, un mēs par šiem notikumiem parasti neko neuzzinām. "Valkīra" ir cīņa par varu un ietekmi. Esmu piedalījusies šīs operas uzvedumos, kuros darbība reducēta līdz ģimenes sāgai, un arī iestudējumos, kuri reflektē par pasaules mēroga norisēm. Jebkur pasaulē atrodamas "Valkīrā" atainotās situācijas – jūs varat adaptēt šo stāstu jebkuram gadsimtam, laikmetam vai ģeogrāfiskajai vietai. Es šo īpatnību uztveru kā atslēgu operas dzīvotspējai laikā un telpā. Atceros, kā 2010. gadā piedalījos "Gredzena" iestudējumā Šanhajā, un turienes publika bija ārkārtīgi atsaucīga. Neatkarīgi no tā, ar kuru operas tēlu izvēlaties identificēties, katrā "Valkīras" personāžā ir kāda šķautne, kurai just līdzi – meita, māte, tēvs, brālis, māsa. Pirms pāris dienām lasīju stāstu par diviem cilvēkiem, kuri satikās, iemīlēja viens otru, apprecējās, un tad atklājās, ka viņi ir brālis un māsa, kuri izšķirti adopcijas rezultātā. Jā, šajā operā ir potenciāls cilvēciskam līdzpārdzīvojumam. Jā, tās notikumi nav pareizi, protams, ka tie nav pareizi! Bet galu galā tas ir stāsts. Kādas vērtības vai simbolus manifestē operas galvenie tēli, piemēram, Votāns un Brinhilde? Votāns "Valkīrā" meklē varoni, kurš spētu viņu izglābt un sniegt dievu valdniekam to, ko viņš vēlas. Tas, ko Votāns neapzinās, un kas ir visnotaļ mūsdienīgs pavērsiens, ir apstāklis, ka cilvēks, kuru viņš meklē, ir sieviete. Šī sieviete ir valkīra Brinhilde. Votāns manā skatījumā iemieso varaskāri (love of power), savukārt Brinhildei viņš ir iemācījis saprast un just mīlestības spēku (power of love). Tās ir divas galējības, divi pretstati un arī paradokss – dievu valdnieks, kurš alkatīgi tiecas pēc varas, iemāca savai meitai rīkoties mīlestības vārdā un allaž aizstāvēt to. Gan operā, gan dzīvē tie, kuri kāro pēc visaptverošas varas un kontroles, nekad neuzvar. Savukārt, tie, kuri pasauli uzlūko caur mīlestības spēka prizmu, iztur visus pārbaudījumus. Operas un visa cikla nobeigums varbūt nav tāds, kādu klausītāji varētu vēlēties, taču tajā iekodēta cilvēces izdzīvošana un atjaunotne. Mans "Nībelunga gredzena" ceļojums, kas sācies 2006. gadā, ir bijis un turpina būt filosofisku atklāsmju pilns. Jo vairāk es iedziļinos operas tekstā, jo stingrāk manī stabilizējas pārliecība, ka valdonīgums un tieksme dominēt nenes laimi un mieru. Brinhilde to redz, apzinās un spēj pacelties pāri šai dziņai, tā vietā izvēloties mierpilni nest savu upuri un likteņa nenovēršamību. Tas ir interesants paradokss – varaskārs cilvēks, kurš iemāca mīlestības uzupurēšanās spēju savai meitai. Jūsu skaidrojums varētu palīdzēt skatītājam labāk saprast operas norišu cēloņsakarības, nevis tulkot tās kā varoņu mirkļa iegribas. Protams, jo neviens cilvēks nav absolūti ļauns vai absolūti labs. Es esmu savu iepriekšējo pieredžu kulminācija, savu iepriekšējo lēmumu un izvēļu, interakciju un vērtējumu kombinācija. Tādēļ mīlu sava darba blakni – ceļošanu – tā mani bagātina. Piemēram, šodien ar meitu gida pavadībā izstaigājām Vecrīgu, un daudz uzzināju par jūsu galvaspilsētas un Latvijas vēsturi. Jūsu sabiedrība etniski ir tik heterogēna, jūs esat tik interesants kultūru sajaukums, jūsu valsts ir tik jauna salīdzinājumā ar Lielbritāniju, no kuras nāku es. Varu tikai iztēloties, kāds iekšējais spēks ir bijis nepieciešams jūsu nācijai, lai pārvarētu visas grūtības, kas gadsimtu gaitā radušās, esot simboliskai minoritātei pašu zemē dažādu varu ietekmē. Jums ir brīnišķīga valsts! Mazliet par jūsu mūziķes sākotni. Bērnībā spēlējāt virkni mūzikas instrumentu... Ak, es spēlēju visus pēc kārtas – ģitāru, klavieres, trompeti, trombonu, tubu. Man nepavisam nepatika. (smejas) Un tad dziedājāt solo baznīcas korī. Kāpēc neturpinājāt mūzikas studijas? Tāpēc, ka man šāda doma pat neienāca prātā. Tas taču nebija "īsts" darbs. Nāku no strādnieku ģimenes, un man bija jāizvēlas nopietns darbs. Gribēju kļūt par medmāsu, un kļuvu arī. Skolas gados darbmācības skolotāja mūs aizveda ekskursijā uz apģērbu fabriku un parādīja ražošanas līniju, kurā pie džinsu biksēm šuva kabatas. Vaicāju, kāpēc mēs esam atvesti šurp, un saņēmu atbildi, ka kaut kas taču nākotnē būs jāstrādā. Pie sevis nodomāju: "Tātad jūsuprāt manu spēju virsotne ir visu mūžu šūt klāt kabatas džinsu biksēm? Nedomāju vis!" Tu esi tikai tik ierobežots savā izvēle, cik tu atļauj sev būt. Es izaugu kriminogēni nelabvēlīgā vidē, mācījos skolā, pie kuras tirgoja narkotikas, un bērni uz skolu nāca ar nazi kabatā. Labi, es tā nedarīju. Man bija divas aizstāves, pamatīgas meitenes, kuras neļāva man darīt pāri, jo biju klusa un atturīga. Vēl joprojām nezinu, kāpēc viņas uzņēmās par mani šefību, bet esmu par to pateicīga. Nokārtoju IQ testu un mani uzņēma medmāsu skolā, vēlāk kļuvu par vecmāti. Bet dīvaini – allaž zināju, ka dzīvē darīšu divas lietas, viena no tām būs medicīna, bet otra būs dziedāšana. Un tieši dzemdību pieņemšana man palīdzēja atrast manu vokālo pedagoģi. Sieviete, kura dzemdēja, ieteica mani viņai. Protams, vecāki manas dzīves izvēles nesaprata un uzskatīja, ka esmu jukusi, tomēr mani atbalstīja. Kad Lielbritānijā nevarēju atrast darbu kā dziedātāja, pārcēlos uz Vāciju, kaut gan vāciski mācēju tikai kafejnīcā pasūtīt kafiju. Par laimi, Veimārā, kur sākumā nonācu, neviens nerunāja angliski, un biju spiesta apgūt vācu valodu. Pirmais gads bija ļoti sarežģīts gan valodas barjeras dēļ, gan sadzīves apstākļu ziņā, ļoti ilgu laiku man pat nebija savas virtuves. Tikai 2007. gadā, sešus gadus pēc ierašanās Vācijā, es varēju atļauties īstu virtuvi ar īstu plīts virsmu ēst gatavošanai. Tā ka es zinu šo to par dzīves grūtībām, bet zinu arī – ja tev ir sapnis, tad tev ir visas iespējas to piepildīt. Vēl viena operdziedones dzīves blakusparādība ir nepārtraukta ceļošana. Kā jūs tiekat galā ar šo ikdienas aspektu? Tas ir ļoti nogurdinoši, un daudzi no mums neatzīst sava izsīkuma patiesos apmērus, kaut gan ir nepieciešams pamatīgs atelpas periods. Man pandēmija šādu iespēju deva – atgūties, atkopties un savest kārtībā savu veselību. 11 gados, kopš nemitīgi ceļoju, man reiz gadījās pamosties viesnīcā pilnīgā neizpratnē, kur atrodos. Gulēju gultā pilnīgi dezorientēta, līdz sakopoju domas – tā, vakar braucu ar auto līdz Berlīnei, tur kāpu lidmašīnā, lai lidotu uz koncertu Romā. Jā, pareizi, es esmu Romā. Tā ka šī ir blakne, bet no otras puses – ir iespēja tik daudz ko redzēt! Atgriežoties pie Vāgnera, kas jūsuprāt "Valkīrā" ir vokāli un aktieriski grūtākais uzdevums Brinhildes lomas atveidotājai? Hojotoho! operas sākumā! Tev ir jābūt pilnīgi iesildījušamies tam dziedājumam. Pēc tam viss tālākais ir kā bezrūpīga pastaiga parkā. Es dievinu "Valkīras" trešo cēlienu un tajā atainotās meitas-tēva attiecības. Brinhilde mēģina saprast tēva dusmu iemeslu, jo viņa taču ir rīkojusies saskaņā ar mācīto. Un tas, ko Votāns pavēlējis viņai darīt, ir pretrunā ar to, ko pats pirms tam meitai mācījis – sekot mīlestībai, meklēt varoni. Situāciju tālāk sarežģī Frika, kura netic Votāna meliem un viņu atmasko. Mana teorija ir šāda – Votāns jūtas apkaunots, un kauns ir viena no ļaunākajām emocijām, kādas mēdz valdīt pār cilvēku. Ja kāds ir jūtas apkaunots, tad viņš reaģēs ar nesalīdzināmi spēcīgāku niknumu, nekā ja viņš ir vienkārši sadusmots. Brinhilde nepaklausa tēva pavēlei, sieva atklāj viņa apmānu, un Votāns ir šaušalīgi sadusmots, tādēļ viņš saka: "Ņem manu zvērestu!" Brinhilde ir šokā par šādu notikumu pavērsienu, bet pieņem likteņa lēmumu. Lasot Vāgnera tekstu, top skaidrs, ka viņš, par spīti visiem saviem trūkumiem, visai labi ir sapratis cilvēku dabu un psiholoģiju. Turklāt es varu kļūdīties, bet mani novērojumi liecina, ka teju vai katrā Vāgnera operā situācijas glābēja galu galā izrādās sieviete. Cēsīs jūs dziedāsiet kopā ar latviešu opermūziķiem. Kopā ar Votāna lomas atveidotāju Egilu Siliņu jau esat uzstājusies iepriekš. Gadījumos, kad Votāna lomas tēlotāji ļauj vaļu ārišķīgām emocijām, man sevi jātur grožos, lai spētu viņu aktierspēli līdzsvarot. Egils ir ļoti mierīgs un nosvērts Votāns, tādēļ mana Brinhilde viņa klātbūtnē var atļauties vairāk emocionālu uzplaiksnījumu. Viņš bija "mans" Votāns 2009. gadā Esenes operā, esam dziedājuši kopā gana daudz, un pazīstam viens otra skatuves uzvedības dinamiku, un spējam dabiski mijiedarboties. Tikko kopā ar Egilu Siliņu dziedāju trīs "Gredzena" izrāžu sērijas Vīsbādenē, tas bija ļoti interesanti, un pie sevis nodomāju: "Jā, man patīk dziedāt kopā ar viņu!" Vai varat dot kādus ceļavārdus ar opermūziku nepazīstamiem klausītājiem, kā atkodēt Vāgnera mūzikas valodu, kā tai pietuvoties? Vienkārši atnāciet uz izrādi un ļaujiet mūzikai runāt. Nav nepieciešams nekas vairāk, jo mūzika ir neticami skaista. Ja varat atrast un iepazīties ar operas libretu, tad, protams, izlasiet šo brīnišķīgo stāstu. Bet arī, ja nezināt vācu valodu, nebaidieties, mūzika ir pāri visam!

Mežacūku medības vasarā. Neliels Lindas stāsts par nesenajiem piedzīvojumiem, medījot mežacūkas postījumu vietās. Mazliet par to, kā pieiet mežacūkām, vai strādā mežacūku taure. Saruna turpinās par to, kādi kritēriji jāņem vērā, novērtējot mežacūkas augstā labībā. Vai sivēnus var redzēt ar termokameru, kādi ir kritēriji, lai atšķirtu sivēnmāti no kuilīša. Saruna turpinās par Valsts policijas sniegto atbildi attiecībā uz somām, kurās atļauts pārvietot šaujamieroci. Kas tiek teikts par speciālajām mugursomām, kurās var ielikt šaujamieroci - vai tādā somā atļauts transportēt izlādētu šaujamieroci. Epizode atbalsts veikals GPSPRO.lv - veikals, kas piedāvā dažādas preces medniekiem: tēmēkļus, termokameras, binokļus, meža kameras u.c. Ir vērts ielūkoties! Lasi un abonē žurnālu Medības šeit! Epizodi veido: Linda Dombrovska, Oskars Treilihs, Indulis Burka Mūzika: Catalyst by Alexander Nakarada. Link: https://filmmusic.io/song/5186-catalyst https://creativecommons.org/licenses/by/4.0

Traumatiska pagātne un draudzība – galvenie motīvi amerikāņu rakstnieces Hanjas Janagiharas apjomīgajā romānā „Mazliet dzīvības”. Četri jauni cilvēki no Masačūsetsas koledžas dodas iekarot Ņujorku. Vilems, kurš grib kļūt par aktieri; Džeibijs – gleznotājs, kurš cenšas iekarot mākslas pasauli; Malkolms – jauns arhitekts un četrotnes centrs – Džūds – talantīgs jurists. Tieši Džūda bērnībā un agrā jaunībā piedzīvotais radījis viņa atmiņu traumu. Varbūt būs grūti izlasīt visu traģismu, kas slēpts romānā „Mazliet dzīvības”, bet neizlasīt – būs gandrīz neiespējami. Par romānu, kurš dramatizēts, tulkots, saņēmis literārās balvas, stāsta tulkotāja Laura Dreiže. Izdevis apgāds „Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Aktieris GUNDARS ĀBOLIŅŠ iztulkojis Vladimira Zismana "Ceļvedi orķestra pasaulē un tās pažobelēs", un nākamnedēļ izdevniecībā "Upe tuviem un tāliem" izdotā grāmata nonāks pie lasītājiem. "Šī grāmata stāsta par simfonisko orķestri un par to, kā tas ir iekārtots, par mūzikas instrumentiem un cilvēkiem, kuri tos spēlē, un, protams, arī tiem, kuri tos nespēlē. Starp citu, lai jūs nemaldina ārēji labestīgais grāmatas nosaukums — patiesībā tas ir īsts trilleris. (..) Pats briesmīgākais ir tas, ka grāmata ir absolūti patiesa," lasāms grāmatas ievadā. Liene Jakovļeva: Tu neesi vienas mūzas kalps - jau atkal esi pievērsies tulkošanai. Tūlīt klajā nāks grāmata, un manuskriptu esmu palasījusi. Saprotu, ka tur ir ļoti daudz smieklu un daudz ironijas. Nu bet tad man tev jājautā - cik tur ir daudz sviedru un asiņu no tavas puses? Gundars Āboliņš: Nedaudz pazīstot mūziķus, man jāizsaka sava cieņa un apbrīns tam darba apjomam, ko viņi iegulda, lai nospēlētu vienu koncertu... Lai sagatavotu vienu programmu, tev diendienā ir jāvingrinās, jāspēlē, jāpaspēj uz otru darbu, jo vienā kolektīvā, kā mēs zinām, mūziķu aldziņas nav pārāk apskaužamas. Vārdu sakot, savā dzīvē šo pasaules daļu esmu mazliet iepazinis. Ja kāds lasa un smejas, tā ir lielākā atzinība. Kaut vai tās mūžvecās anekdotes par altistiem... Bet atkal lasīju un smējos līdz asarām. Bet grāmata ir patiesa. Un tā ir ne tikai par orķestri - tur ir gan drusku no mūzikas vēstures, gan drusku no mūzikas instrumentu vēstures, drusku tehnoloģisks skaidrojums, kāpēc, kas un kā skan un reizēm arī nesaskan. Pats galvenais ir tas, ka šajā grāmatā orķestris ir aplūkots nevis kā instrumentu kopums vai instrumentālistu sastāvs, bet kā cilvēku ansamblis. Tie ir cilvēki, personības, individualitātes, kā saka - valsts akadēmiskais serpentārijs. Jo pats autors ir profesionāls mūziķis, apmēram mans vienaudzis. Visu mūžu spēlē gan Staņislavska Muzikālajā teātrī Maskavā, gan arī Valsts Akadēmiskajā simfoniskajā orķestrī. Viņš ir obojists, kaut gan sācis kā muzikologs. Esat pazīstami? Jā. Iepazināmies feisbukā, sazvanījāmies. Saņēmu viņa atļauju tulkošanai, un viņš bija iepriecināts, ka viņa grāmatas ārpus Krievijas ir pazīstama un izpelnījusies tādu interesi. Bet kā šī grāmata nonāca pie tevis? Tas viss uzrakstīts grāmatas ievadā... Manu draugu lokā ir daudzi mūziķi, un man tuvs draugs, koncertmeistare Ieva Dzērve vienu dienu man saka - še, paskaties, man liekas, tev patiks. Sāku lasīt un man patiešām uzreiz iepatikās - sajutu to garšu. Skaņu režisors Kārlis Pinnis to speciāli bija pasūtījis no Maskavas. Rīgā to vēl nevarēja nopirkt. Domāju, ka Latvijas mūziķiem šī grāmata nav gluži sveša, ka viens otrs to jau ir lasījis krievu valodā. Bet latviešu valodā būs iespēja salīdzināt. Un tad tu uzreiz sajuti, ka varētu to pārcelt latviešu valodā. Vērsies pie Ivetas Mielavas un viņas izdevniecības "Upe tuviem un tāliem"? Ar Ivetu man bija laba sadarbība, izdodot manis tulkoto "Oblomovu". Domāju - ja reiz pirmā pieredze bija laba, uzrunāšu viņu otru reizi. Kā zināms, arī Iveta ar mūziku ir cieši saistīta. Nolēmām, ka to vajadzētu. Grāmatai ir diezgan daudz lapu... Cik ilgi gāja tulkošana? Pirmais tulkojums jau ir tas rupjais malums, tad jāsāk ar smalkākiem sietiem... Pēc iepriekšējās pieredzes uzrunāju redaktori Intu Kārkliņu, kura ar mani bija ļoti stingra, un tas ir ļoti veselīgi - kā brist pa nātrēm pret reimatismu... Uzrunāju korektori Sandru Rapu, kas arī ir redaktore, bet muzikālais redaktors ir Imants Resnis, kurš ir gan diriģents, gan orķestra mūziķis ar lielu pieredzi. Kad Imantam ieteicos, ka lūgšu palīgā kādu profesionāli, kurš bijis gan diriģenta, gan mūziķa vietā, viņš teica - Главное, чтоб был старого разлива ("Galvenais, lai būtu ar veco pildījumu..."). Jo grāmatā ir daudz atmiņu par padomju laikiem, par visiem absurdiem, kas tolaik valdīja, līdz pat šodienai. Bet pamatā tur ir diezgan daudz atskata vēsturē - mūzikas un kultūras vēsturē. Tā ir ļoti izzinoša grāmata, ko varētu ieteikt jauniešiem, kam ir interese par mūziku. Tavuprāt, viņi iegūs objektīvu priekšstatu? Nav objektīva priekšstata! Skatījums var būt tikai un vienīgi subjektīvs, kamēr to izsaka cilvēks. Tas nekas, ka tur var pasmieties. Nopietns taču vēl nenozīmē - drūms. Dzirdēju, ka arī Ditai Krenbergai tue sot zvanījis, lai noskaidrotu kādas nianses par flautu. Jā, jo grāmata rakstīta tādā kā nepareizā valodā. Mazliet žargonā, mazliet sarunvalodā. Tā, kā mūziķi savā starpā arī sarunājas. Jo mūziķi dažas instrumenta detaļas vai spēles paņēmienus ne vienmēr sauc tā, kā tas ierakstīts enciklopēdijā. Piemēram, jautājums par kalifoniju vai kalifoliju. Veicu aptauju pie Nacionālā simfoniskā orķestra stīdziniekiem, lai viņi pasaka - kas ir tas, ar ko viņi ierīvē lociņu - kalifonijs vai kolofonijs? Neviens nevar pateikt. Izrādās, pareizi ir gan tā, gan tā. Mēs palikām pie kalifonija.  Bet nebiedēsim klausītājus! Grāmata taču nav tik specifiska... Galīgi nē! Tā ir grāmata pilnīgi visiem! Tā ir grāmata cilvēkam, kurš varbūt reizi mūžā bijis uz simfoniskās mūzikas koncertu vai operu un redzējis orķestri. Ir ārkārtīgi interesanti, kā tas mehānisms darbojas. (..) Tur ir arī intrigas, piedzīvojumi, dēkas. Tā ir grāmata par dzīvi orķestrī. Tu neatbildēji, cik ilgi tu tulkoji. Mēnešus trīs, četrus. Pēc tam gāju cauri redakcijas labojumiem. Strīdējos ar vienu redaktori, strīdējos ar otru redaktori, kura man ļoti precīzi norādīja visas latviešu valodas gramatikas un latviešu valodas likumu piemērošanu. Es saku - jā, tas ir pareizi, bet tas neder: man vajag nepareizi - tā, lai ir dzīvi! Visu laiku centos balansēt uz robežas, lai neaizvainotu tos, kuriem latviešu valoda principā ir svarīga tīra. Bet šai gadījumā tīra valoda iznāk tā kā drusku sterila, bet tur, kur valda sterilitāte, nerodas dzīvība. Dzīvībai ir vajadzīgs mitrums, siltums un baciļi... Nu, protams, ar mēru. Man šķiet, ka tulkojums lasās viegli, vismaz man pašam tā šķiet. Lasot oriģinālu, bija tāda sajūta, ka autors ar tevi sarunājas, un es gribēju saglabāt to toni, to valodas un runas stilu, it kā autors ar tevi sarunātos. Es jau esmu tikai starpnieks. Bet ar savu savu garšu un savu pienesumu. Bet tas ir interesanti, tas ir izaicinājums! Jo redzi, aktiera darbs jau arī būtībā ir tulkotājs, tikai tu tulko lugas materiālu arī citos izteiksmes līdzekļos, ne tikai tekstā. Šeit viss bija jāieliek tekstā. Tā ka ar tulkošanu es nodarbojos jau ļoti ilgi, jo aktiera profesija būtībā ir dramaturģiskā materiāla režisora idejas tulkojums caur sevi skatītājam vai lasītājam. Vairāk un plašāk - ierakstā.

Raidījumā Pievienotā vērtība, savā ziņā atzīmējot pandēmijas pirmo gadadienu, par divām būtiskām, fundamentālām lietām, ko pandēmija ir mainījusi. Par attālināto darbu un klasiskajiem birojiem – vai tie vispār vēl kādam būs vajadzīgi pēc pandēmijas? Un par to, kā sokas Viļņas biržas dalībniekam, kura bizness ir ļoti tieši ietekmēts un varētu pat teikt sagrauts – tūroperatoram “Novaturas”. Mazliet smaidu raisa nesenais valdības lēmums par attālināto darbu un arī atsevišķu cilvēku sašutums sociālajos tīklos, jo taču jau gadu attālinātais darbs no mājām ir ļoti daudzu ikdiena un ierasta prakse, varbūt ar nelieliem atslābuma brīžiem vasarā. Ir daudz un dažādi interesanti aspekti. par ko runāt šajā sakarā, bet uzmanību piesaistīja uzņēmuma “Valsts nekustamie īpašumi” rīkotā konference ar skanīgu nosaukumu "Darba vides pārmaiņu evolūcija - pielāgoties, mainīties, turpināt". Un tajā, lai gan tāds optimistisks nosaukums, varēja labi just pamatotu satraukumu par nākotni. Kāpēc? Jo viņi ir tie, kuri pārsvarā valsts iestādēm nodrošina biroja telpas un arī tās apsaimnieko, bet jau labu laiku tās stāv tukšas un diez vai kādam tuvākajā nākotnē vajadzēs jaunus birojus vai paplašināt esošos. Lai gan konferencē dažādu valsts iestāžu pārstāvji stāstīja par to, cik viņi gudri un veiksmīgi ir pielāgojušies jaunajiem apstākļiem un ka pat Valsts ieņēmumu dienests ir sapratis, ka tiešsaistes semināri un mācības grāmatvežiem ir ērtākas un efektīvākas visiem, nekā visus apmācāmos censties sapulcināt kādā konferenču zālē, tam visam cauri vijās vēlme tomēr atgriezt cilvēkus pēc pandēmijas birojā un līdz ar to arī neizteiktas šaubas un bailes par to – vai birojus vispār vēl vajadzēs? Trāpīgi to iezīmē arī brits Kriss Moriartijs Darba vides, iesaistes un ēku pārvaldības institūta vadītājs. Ja pandēmijas sākumā lielākā daļa darbinieku teica, ka labāk tomēr strādātu birojā un ka gribētu tajos atgriezties, jo pietrūkst skaidra darba dienas ritma, mājās traucē blakus lietas un mājinieki, kļūst vientuļi, tehnika, internets pieviļ, tad veicot aptauju tagad – redzamas ļoti skaidras izmaiņas – lielākā daļa uz biroju atpakaļ vairs negrib. Aptuveni 30 procenti ir gatavi tajos atgriezties nekavējoties, puse būtu ar mieru birojā pavadīt vienu līdz divas dienas nedēļā, bet tikai 11% vēlas darbu birojā piecas dienas nedēļā no astoņiem līdz pieciem vakarā. Pārējie grib tomēr strādāt mājās. Tā ir realitāte, kuru agri vai vēlu darba devējiem būs jāsaprot. Kā saka eksperts, lielā mērā to, vai cilvēks grib atpakaļ klasiskajā birojā vai nē, nosaka tas, kāda ir viņa paša darba vide mājās, jo labāk tā iekārtota, jo mazāka vēlme iet atpakaļ. Darba devējiem ir jāsaprot, ka šobrīd jau divas trešdaļas darba spēka gribēs vairāk vai mazāk strādāt no mājas, un tas ir jāņem vērā, domājot par nākotnes birojiem. Pēc darbinieku aptaujām – puse uzskata, ka strādāt birojā ir bezjēdzīgi un nav nepieciešams. Protams, nevajadzētu iekrist lamatās, domājot par attālināto darbu, ka visu darbu pieredze ir līdzīga, tas, ka valsts pārvaldē un daļā uzņēmumu lielu daļu biroju darbu var pārnest uz mājas biroju, nenozīmē, ka visas citas nozares pēc tiem pašiem principiem to arī var izdarīt veiksmīgi.

Kāds mikroklimats Ventspilī? Kāds Jēkabpilī? To un vēl vairāk noskaidrot palīdzēs Annija, Mārtiņš un Roberts. Mazliet vēlāk epizodē iezvana mūsu Sēlijas aktualitāšu korespondents Jevgenijs. Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

"Šauj garām!" komanda tiekas Zoom platformā. Sarunas sākas ar Lindas stāstu par to, ka kāds kūmiņš sagādāja ne visai patīkamu pārsteigumu. Tad saruna par bebru medībām. Kādu ieroci un kādu munīciju labāk izvēlēties - ar gludā lodi vai renkuļiem, ar mazkalibra ieroci vai karabīni. Kur bebram labāk tēmēt tā, lai tas nenogrimtu ūdens dzelmē un to būtu iespējams iegūt. Diskusija turpinās, atbildot uz klausītāju jautājumiem. Mazliet par medību pieteikšanas kārtību, kā arī par dienas/nakts redzamības tēmēkļa lietošanu, medījot ko vairāk par mežacūkām, lapsām, jenotsuņiem. Lasi un abonē žurnālu Medības! Epizodi veido: Linda Dombrovska, Oskars Treilihs, Indulis Burka Mūzika: Catalyst by Alexander Nakarada. Link: https://filmmusic.io/song/5186-catalyst https://creativecommons.org/licenses/by/4.0

Basketbolists Jānis Bērziņš pirms vairāk nekā septiņiem gadiem bija līderis Latvijas U-20 izlasē, kas pārsteidza Eiropu un čempionātā izcīnīja sudraba godalgas. No Jāņa un viņa komandas biedriem gaidīja daudz, taču karjeras straujāku izaugsmi piebremzēja traumas. Jānim pat trīs reizes nācās atlabt pēc krustenisko saišu plīsuma, par ko vien būtu jāceļ piemineklis, jo viņš joprojām ir profesionālajā basketbolā un šosezon plecu pie pleca ar Rolandu Freimani ļoti labi spēlē Polijā augstākā līmeņa klubā Zeļonaguras "Stelmet Enea", kur abi latvieši ir komandas līderi.  Pērn BK "Ventspils" spēlētājiem pateica, ka līdz ar 15. martu līgumi tiek pārtraukti ārkārtējās situācijas dēļ un katram spēlētājam bija jādomā, ko darīt tālāk. Bērziņš, paliekot bez darba klubā, īpaši gan nesatraucās, jo lielāku uzmanību tolaik veltīja aprīlī gaidāmajam ģimenes pieaugumam.  Nepilnajā BK "Ventspils" aizvadītajā sezonā Bērziņš cerēja izcīnīt Latvijas čempionu titulu, bet Covid-19 dēļ sezona tika pārtraukta un "Ventspili" ierindoja 3.vietā. Bērziņš gan nešaubās, ka izslēgšanas turnīrā cīņa par augstākajiem mērķiem jau būtu bijusi pavisam cita. Kopumā iepriekšējo sezonu viņš uzskata par izdevušos pēc statistikas rādītājiem, bet rūgtums palika par nepiepildītajiem komandas mērķiem.  Jaunajā sezonā Bērziņa rēķinā ir jau divas trofejas – sezonas sākumā izcīnīts Superkauss un februārī tam pievienots arī Polijas kauss.  "Pagaidām sezona ir ļoti laba, Polijas līgā mēs dominējam un arī VTB [līgā] solīdi spēlējam," ar "Stelmet Enea" līmeni iepazīstināja Bērziņš. "Šogad parādīju, ka man nav nekādu problēmu spēlēt ārzemēs. Spēlēju labu basketbolu un izbaudu to, ko māku. Galvenais bija dabūt iespēju spēlēt augstā līmenī." Jānis pirms līguma parakstīšanu Polijā nesatraucās, jo zināja, ka var spēlēt klubam nepieciešamajā līmenī, un bija vajadzīga tikai iespēja sevi parādīt. Tuvu pārejai uz Polijas čempionvienību Jānis nonāca jau gadumijā, kad Ventspilī bija sarežģījumi brīvostas situācijas dēļ. Tomēr tobrīd "Stelmet Enea" izdevās veiksmīgu spēļu sērija un treneris nevēlējās izjaukt komandas ķīmiju.  Bērziņš "Stelmet Enea" galveno treneri Žanu Tabaku raksturoja kā speciālistu, kas zina katra spēlētāja stiprās puses un saliek kopā labu komandu. Jānis uzsvēra, ka ir svarīgi tikt pie trenera, kas uzticas, lai basketbolista spēle atvērtos.  Pirms savainojumiem Bērziņš plānoja karjerā kāpt soli pa solim augstāk, bet pagaidām koncentrējas uz maksimāli labu sezonu Polijā, lai pēc tās varētu izvērtēt turpmākos variantus. Jānis saskata, ka basketbolā ir kļuvis mazliet gudrāks un vairs  neskrien ar galvu sienā trakos caurgājienos. Viņam ir sava loma komandā, un treneris zina, ka Jānis ir viens no labākajiem atlēkušo bumbu savācējiem uzbrukumā, kā arī nepalaiž garām iespēju iemest kādus trīspunktniekus. Mazliet atbildīgāks Bērziņš, iespējams, ir kļuvis arī ģimenes dēļ, jo apzinās, ka viņa sniegums ir svarīgs ne tikai pašam.  Zeļonaguras komandā tiek uzturēts arī latvisks gars, jo Bērziņš ar Freimani dzimtajā valodā mēdz sazināties gan basketbola laukumā, gan ģērbtuvēs.  Ja ģērbtuvēs kāds amerikānis pasaka, lai runā angliski, latvieši ar humoru atbild, lai runātājs pats iemācās latviešu valodu. Komandā runā arī spāniski un poliski, bet lielākoties sarunas ģērbtuvēs gan ir angļu valodā, un visiem spēlētājiem galvenais ir komandas panākumi.   

Kad medī gaides medībās mežacūkas, bet iznāk jenotsuns - ko tu darītu? Medītu jenotsuni vai gaidītu mežacūku? Mazliet par ētiku, invazīvajām sugām un motivāciju medīt - par to sarunu Zoom platformā sāk Linda Dombrovska, Oskars Treilihs un Indulis Burka. Diskusija turpinās par to, ka Eiropas Ķimikāliju aģentūra publicējusi ziņojumu, kas paredz totālu un pilnīgu svina munīcijas aizliegumu. Šis ziņojums būs par pamatu tam, lai Eiropas Komisija sāktu izstrādāt likuma - šajā gadījumā regulas grozījumus. Ko un kādā veidā paredz aizliegt jaunais ziņojums? Epizode tapusi sadarbībā ar SIA Ieroči. Epizodē tiek apspriesta BIOAMMO munīcija, kas izceļas ar to, ka čaulīte tai nav ražota no plastmasas! Epizodi veido: Linda Dombrovska, Oskars Treilihs, Indulis Burka Mūzika: Catalyst by Alexander Nakarada. Link: https://filmmusic.io/song/5186-catalyst https://creativecommons.org/licenses/by/4.0

Aizvadītā gada nogalē klajā nācis NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētījums “Vēstures falsifikācija kā ietekmes instruments”. Ar pētījuma rezultātiem iepazīstina vēsturnieks Baltijas starptautiskās akadēmijas lektors Edgars Engīzers, vēsturnieks, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un Aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece, Vidzemes Augstskolas docente Ieva Bērziņa. Kā arī vērtē to, kā vēstures naratīvi mūsdienās kļūst par propagandas ieroci un tiek izmantoti politisko mērķu sasniegšanā. Varas un sabiedrības radīti mīti par vēsturi starpkaru periodā Latvijā Runājot par vēstures notikumiem, starp reāliem faktiem ienāk arī idealizēti stāsti un nepārbaudītu, taču ļoti stingra pārliecība par pagātni. To varam teikt šobrīd, atskatoties uz 20. gadsimta vēsturi, un tieši tāpat mīti valdīja arī starpkaru periodā Latvijā. Dažkārt mītus konstruēja vara, dažkārt pati sabiedrība. Kādiem mītiem sabiedrība toreiz ticēja un vai tas traucē arī mūsdienās Mīts ir kaut kas samērā neapšaubāms un tas, kam cilvēki tic. Vidzemes augstskolas asociētais profesors, vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš norāda, ka uztveres ziņā to pat varētu pielīdzināt reliģijai. Mazliet tuvāk papētīsim, kāpēc mīti rodas, jo tas ļaus labāk saprast, kāpēc tādi veidojušies attiecībā pret vienu vai otru vēstures periodu.  Mītus varētu iedalīt divās kategorijās: tajos, kas sabiedrībā top paši, un tajos, kas ir mākslīgi veidoti un ko rada politisku mērķu vārdā. Viens no mītiem, kas izveidojies pašā sabiedrībā, ir uzskats, ka Latvijas pirmās brīvvalsts periodā 20. gadsimta 20. un 30. gados bija zelta dzīve. Protams, arī tajos laikos daļa sabiedrības dzīvoja trūkumā. Tiesa, šobrīd mēs redzam, ka neatkarīgas valsts nodibināšana un divdesmit brīvvalsts gadi Latvijai iedevuši pamatu, uz kā veidot savu valstiskumu mūsdienās. Tēlaini izsakoties, uzskats par zelta dzīvi brīvvalsts laikos Latvijai bija kā vakcīna, kas sniedza imunitāti, lai sabiedrība izturētu piecdesmit okupācijas gadus. Bet ir vēl kāds būtisks faktors, kā mīti rodas sabiedrībā. Cilvēks, lai izdzīvotu, aizmirst sliktās lietas, bet izceļ labās. Mīti, kas tiek mākslīgi veidoti, jau ir apzinātas vēstures interpretācijas. Ja atsaucas uz Ernesta Renāna teoriju, tad tas tiek darīts tāpēc, lai nācija sevi uztvertu tā, kā šī politiskā vara vēlas. Bet vēstures faktu interpretācijā svarīga ir arī kolektīvā aizmiršana jeb ignorēšana. Viens mīts, kas jau bija radies jaunlatviešu laikā, ir par 700 vēstures gadiem. Jau pēc Ulmaņa apvērsuma apzināti tika radīti mīti par "latviskām karaļvalstīm" pirms vāciešu ienākšanas. Tāpat 20.-30. gados tika noklusēts fakts, ka Latvija bija viena no vietām, kur 19.-20. gadsimta mijā vairāki apstākļi noteica lielu ekonomisko uzrāvienu, it īpaši pilsētās, un to šobrīd varam redzēt krāšņajās jūgendstila ēkās. Pie šādas dzīves kvalitātes starpkaru Latvijā sabiedrība ilgi nenonāca, tāpēc par to nerunāja, tas bija kolektīvās aizmiršanas piemērs. Pamatojums tam - teritorija bija izpostīta, un resurss, uz kā valsts tika attīstīta, bija nacionālā pašapziņa, zināšanas un izglītība. Idealizēta pagātne un pārspīlējumi par absolūti godīgām amatpersonām senāk mums nenāk par labu šobrīd, un ir arī jābūt politiskai gribai stiprināt vēstures zinātni.  

Lībiešu valoda ir ieplūdusi latviešu valodā un lielā mērā noteikusi, kāda tā ir mūsdienās - gan to, ka latviešu valodā uzsvars ir uz pirmās zilbes, gan to, ka daudzu mūsu ikdienā lietoto vārdu saknes ir lībiešu valodā. Arī paši lībieši ir atstājuši nozīmīgas pēdas Latvijas kultūrā - lībiskas saknes ir gan Baumaņu Kārlim, gan Jānim Erenštreitam, Ingai Ābelei un Krišjānim Kariņam. Stāsta lībiešu dzejnieks un valodnieks Valts Ernštreits.

Mūsu šodienas relaitāte ir cieši saistīta ar mājām. Tajā skaitā arī mūsu treniņi. Tāpēc šodien runāsim par šobrīd populārāko no indoor treniņplatformām Zwift. Šajā podkāstā tu dzirdēsi: -       Īsumā par anketas rezultātiem uz kuru saņēmām vairāk kā 200 atbildes -       Kāds ir vajadzīgais ekipējums un ko tas maina -       Kādi ir pieejamie treniņplāni Zwiftā -       Kā to labāk izmantot īpaši ja esi tikko sācis braukt un kādu treniņplānu izvēlēties -       Sociālais faktors -       Mazliet arī par e-racing   Pārējie show notes atrodami šeit: Train2Win Endurance Coaching 

Ar Montesori pedagoģi un piecu bērnu mammu Viktoriju Ozolu sarunājos jau otro reizi. Šoreiz runājam par grāmatām un lasīšanu, par to, ko lasa Viktorijas bērni, ko un kā Viktorija lasa tiem priekšā. Mazliet pieskārāmies Viktorijas viedoklim par modernajām tehnoloģijām un to konkurenci ar lasīšanu.Man ļoti patīk Viktorijas redzējums un domas par bērnu literatūru, un domāju, ka šī saruna būs noderīga ikvienam vecākam, kā arī pedagogam, kam svarīga bērnu lasītprasmes veicināšana.Viktorijas blogs https://espats.lv/Seko Viktorijai Instagram @espats.lvAtbalsti podkāsta turpmāko tapšanu! Ej uz https://www.patreon.com/join/Piedzivot

 Mazliet cita pieeja šoreiz - podkāsts tika veikts caur StreamYard Facebook vidē, tādēļ skaņas kvalitāte nav ideālākā ( šis vairs neatkārtosies) Bet lai vai kā, saturs tomēr ir joprojām karalis. Šoreiz ciemos uz sarunu lieliska bērnu logopēde un uzņēmēja Ilze Zaharāne. Apspriežam viņas ceļu uz šo statusu, kādi bija izaicinājumi un kā tos atrisināja. Caur jokiem un smiekliem, bet nopietnas tēmas!  Support the show (https://www.buymeacoffee.com/atrodisavuba)

14. novembrī Edgars Saksons svinēs 50. dzimšanas dienu. Bija paredzēts arī koncerts, kurā skanētu Riharda Zaļupes jaundarbs, bet mūziķa ieraksts savā "Facebook" kontā vēsta: "Mazliet skumji, bet gana atbildīgi - koncerts tiek pārcelts uz 2021.gada 17. septembri. Ceru, ka tad varēsim satikties bez maskām, bez distancēšanās un uztaisīt riktīgu ballīti!" "Var jau mēģināt spēlēt koncertu virtuāli tukšai zālei, kamera priekšā, bet kuram būs prieks no tā visa - man, orķestrim vai skatītājiem, kuri tāpat jau, man liekas, ir apnicis skatīties TV koncertus. Domāju šis bija saprātīgs lēmums," sarunā raidījumā Kultūras Rondo atzīst Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sitaminstrumentu grupas koncertmeistars un jubilārs Edgars Saksons. Arī komponists Rihards Zalupe, kurš rakstījis jaundarbu šim jubilejas koncertam, atzīst, lai arī gribējies kopā ar jubilāru un LNSO to atskaņot, ka šis ir tikai mirklis. "Paies kaut kāds laiks, mēs pat nespēsim attapties, ka būs nākamā gada septembris un cerams, ka uz šo laiku atskatīsimies. Tas ir laiks, ko mēs noteikti atcerēsimies," bilst Rihards Zaļupe.    

#82 Mazliet par visu, kas muus loti aizrauj - flow zone, fasting, fokusa reguleshana, sevis iepazishana - tas, kas skiet traki un neiespejami, bet mes to daram un izstastam vienkarshaa sarunaa, lai arii Tu pameginatu.-Pilnaa saruna pieejama FB privaatajaa grupaa.Atrodi, atbalsti un uzzini vairaak par Kasparu IG: @kaspicSazinies: ommmsome@gmail.com 

#82 Mazliet par visu, kas muus loti aizrauj - flow zone, fasting, fokusa reguleshana, sevis iepazishana - tas, kas skiet traki un neiespejami, bet mes to daram un izstastam vienkarshaa sarunaa, lai arii Tu pameginatu.  

Sveiks, klausītāj! Mazliet neierasts un citādāks podkāsts, jo šajā reizē podkāsta vadītāja ir Klinta Goloskova, kura mani uzaicināja uz savu Instagram live, savukārt, es sapratu, ka šai sarunai jābūt dzirdamai arī jums! :) Tad nu ar Klintas atļauju dalos ar mūsu sarunu arī podkāstā! :)

ALBUMU KAUJA Ryvendir ''The Loremaster'' vs Urskumug ''The Throne For My Ego'' METĀLKĀSTS LV #96 Šajā epizodē; Mazliet paeksperimentējam ar formātu un mēģināsim noskaidrot pirmo Metālkāsta albumu kaujas uzvarētāju! Ryvendir ''The Loremaster'' vs Urskumug ''The Throne For My Ego'' . Lai novērstu neizšķirtas individuālās dziesmu cīņas šoreiz palīgā nāk Artis Zvejnieks

Šoreiz mums sanāca mazliet miksēts, bet ļoti interesants podkāsts par pelēkajām šūniņām un smadzenēm kopumā. Slēdzies klāt un noklausies! :)

#63 Mazliet par dzives jegu un kas ir tas, ko sobrid visvairak cilveki meklee.hipotential.lvommmsome@gmail.com

Pīļu medību sezonas atklāšana šogad ir 8. augustā. Kāds šis gads bijis pīlēm, kādas ligzdošanas sekmes, labā pīļu medību prakse, ieteikumi un padomi - par to jaunākajā epizodē. Oskars Treilihs un Linda Dombrovska spriež par savu pieredzi pīļu medībās, par novērojumiem, par pīļu sugu atšķiršanu un par to, kādēļ medīt pīles. Saruna ar Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieci Antru Stīpnieci. Mazliet par pīļu noteicēju un mājas lapu https://www.nomeditie.org/, kurā aplūkojama ne tikai informācija par dažādām sugām, bet arī par to, ka katram medniekam vajadzētu ar šīs vietnes palīdzību ziņot par nomedītajām pīlēm. Stāsts par to, kādēļ ir svarīgi ziņot. Medību saimniecības attīstības fonda finansējums. 2019. gada pārskati. Meklējiet: igzdojošo un nomedīto ūdensputnu izpēte (Latvijas Universitāte) Epizode sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu. Mūzika: Catalyst by Alexander Nakarada Link: https://filmmusic.io/song/5186-catalyst https://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Saruna ar Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētāju Haraldu Barviku par paveikto, aizstāvot mednieku intereses. Par to, kas sasniegts ar reāliem un taustāmiem piemēriem. Tāpat arī diskusija par Valsts kontroles ziņojumu "Vai medījamās sugas apsaimniekojam tālredzīgi?". Haralds Barviks norāda uz neprecizitātēm, uz to, kādā veidā šis ziņojums varētu ietekmēt mednieku dzīvi un to, ko mednieku organizācijas grasās ar to darīt. Mazliet spriežam par Minhauzenu, kā arī Medību saimniecības attīstības fondu un to, kur nonāk mednieku nauda. Šeit atrodams Valsts kontroles ziņojums; "Vai medījamās sugas apsaimniekojam tālredzīgi?" Linda Dombrovska atrodama Instragram. Savukārt Oskaru Treilihu var atrast šeit. Indulis Burka arī nav tālu. Mūzika: Catalyst by Alexander Nakarada Link: https://filmmusic.io/song/5186-catalyst https://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Senie mūzikas instrumenti, vēsturiski tērpi, izcilas ārzemju viduslaiku mūzikas grupas un pašmāju senās mūzikas atskaņotājmākslinieki jau piekto gadu Bausku pārvērtīs par vietu, kur iespēja redzēt, dzirdēt un izjust viduslaiku, renesanses un agrīnā baroka laika cilvēku ikdienu, izbaudot krāšņus senās mūzikas svētkus – V Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivālu Vivat Curlandia!, kas norisināsies 18. un 19. jūlijā. Sadarbībā ar Bauskas pils muzeju un Bauskas kultūras centru festivālu rīko Latvijā zinošākais senās mūzikas pētnieks – diriģents Māris Kupčs, ar kuru jau šobrīd tiekamies "Klasikā". Svinot festivāla piecu gadu dzimšanas dienu, pulcējot simtiem klausītāju un vienlaikus ievērojot visus aktuālos drošības pasākumus, divu dienu laikā Bauskas pilī, Bauskas Kultūras centrā un Bauskas Sv. Gara baznīcā mūziķi no Latvijas, Lietuvas, Šveices, Austrijas, Itālijas un Vācijas piedāvās deviņus koncertus, akcentējot viduslaiku mūzikas bagātības, kas kliedē mītus par "tumšajiem viduslaikiem". Festivāla gaidītākie notikumi būs īpaši mazajiem klausītājiem veltīts bērnu rīts "Senie mūzikas instrumenti" un nakts koncerts "Basso ostinato sveču un elektronikas gaismā". {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="228326" layoutid="0" layout="" static=""} "Esam priecīgi, ka vispār varam rīkot festivālu - līdz pēdējam brīdim to negribējām pārcelt,  lai nebūtu tās briesmīgās sajūtas, ka viss ir beidzies," uzsver Māris Kupčs. "Mums viss beidzies laimīgi, jo šajā festivālā esam atteikušies tikai no operizrādes, bet visa pārējā programma notiks simtprocentīgi. Operas pirmizrāde būs vēlāk, nākamsezon, kad mums būs veselas piecas izrādes. Pateicoties Kultūrkapitāla fonda atbalstam jaunajā programmā "Muzikālais teātris", esam ieguvuši piešķīrumu. Tā ir Antonio Sartori opera "Orfejs", kas Latvijā nekad nav izrādīta. Viņš ir fantastiski interesants komponists, kurš darbojies 17. gadsimta otrajā pusē. (..) Šis ir piecu gadu jubilejas festivāls, kuram Covid-19 mazliet atņēma spozmi, kālab bijām spiesti mazliet samazināt amplitūdu, bet tas jau nekas." Nule Latvijā ieradies arī festivāla rezidences ansamblis Ensemble Caladrius no Vācijas. "Viņi dzīvos šeit vairāk nekā nedēļu, mūsu vadībā sagatavos koncertprogrammu, ko pēc tam viņi arī rādīs citols pasaules festivālos. Tas ir mūsu atbildīgākais pasākums, un koncerts būs arī Kuldīgā," stāsta Māris. "Bet Alta Bellezza spēlēs atklāšanas koncertā ārā. Domāju, tas visiem patiks. Šī mūzika īpaši piestāv pils vecajai daļai, bet tikpat labi tas der arī ārā pie jaunās daļas, zem balkoniem. Tā ir laba vieta, kur muzicēt - kā zināms, mēs nemīlam ne mikrofonus, ne elektrisko gaismu - cik nu vien tas iespējams, kaut gan šis gads ir izņēmums, jo koncerts "Basso ostinato sveču un elektronikas gaismā" vienpadsmitos vakarā, kurā piedalīsies dziedātāja Monta Martinsone, klavesīniste Gertruda Jerjomenko un lietuviešu komponists un skaņu mākslinieks Mantauts Krukausks, būs ar elektroniku. Mazliet reveransējam starpžanru formai, kas pasaulē kļūst ārkārtīgi populāra. Mēs arī to uzskatām par savu pienākumu - parādīt,kā tas ir, ka ka viens nodarbojas ar absolūti kaut ko modernu un nepārtraukti ievieš jaunās tehnoloģijas - Mantauts ir Lietuvas Mūzikas akadēmijas jaunās kompozīcijas šefs, bet Monta ir mūsu Mūzikas akadēmijas maģistrante, kura studē vēsturisko mūziku. Dzīvē gadās viss - apvienojas pilnīgi pretpoli, vismaz muzikālajā ziņā. Galu galā, mēs visi spēlējam arī mūsdienu mūziku. Šis ir tāds sānsolis." Arī pats Māris piedalījies šādos reveransos. "Jā, vēl aizvien Ziemassvētkus lielveikalos spēlē diskus, ko savulaik ierakstījām kopā ar producenti Ilzi Upacieri - ļoti agrā jaunībā ar Collegium Musicum Riga ar vēsturiskajiem instrumentiem spēlējām Ziemassvētku dziesmu aranžijas, ko iedziedājis Ainars Mielavs, Gvido Linga, Mirdza Zīvere, šķiet, arī "Līvi". Absolūti neesmu pret to. Esmu pret to, ka, piemēram, Hendeļa "Mesiju" spēlē kamerorķestris. Bet, ja tas ir starpžanru meklējums, kur ir tīra manta ar tīru mantu, nevis kaut kas pa vidu, man tas liekas pat ļoti labi. Jo mēs taču nedzīvojam muzejā - mēs jau, redz, senajā mūzikā dzīvojam savu dzīvi, un tajā "istabā" uzturamies dabīgi - elpojam, klepojamm, darām visu kaut ko - mums arī paslīd kāja, un tas ir normāli. Kurš grib dzīvot putekļainā muzejā? Jāatver logs arī kādreiz. Bet ir tik daudz lietu, par kurām mēs nezinām - piemēram, kas ir zem tapetēm..." Lai gan "Vivat, Curlandia!" ir teju vienīgais festivāls, kurā ieeja ir par brīvu, šoreiz rīkotāji bjuši spiesti paaugstināt biļešu cenas. "Šoreiz citādi nav iespējams. Tur ir 40 vietu vai pat mazāk, bet, kā par brīnumu, visas biļetes ir izpirktas.  Cilvēki ir ļoti noilgojušies redzēt kaut ko dzīvu - cik var tos "konservus" skatīties - translācijām nav tās smaržas. Katru gadu šis festivāls mums ienes vienus vienīgus mīnusus, bet mēs to lielā mērā uztveram kā misiju - cilvēkus pie tā radinām un mēģinām iestāstīt, ka vajag izbaudīt kādus vēsturiskus mirkļus un pamēģināt pārcelties no tehnoloģijām un izbaudīt analogo, tāpēc mēs ar tām svecēm tur ņemamies, kas ir diezgan interesanti. Bet no sākuma bija diezgan baisi - neviens no mūziķiem nebija priecīgs. Jo ir tumsa - nevar redzēt notis. Ar teorbistu Mauro līdz pēdējam brīdim bija ķīviņi, līdz es viņu ar draudiem burtiski piespiedu, sakot, ka neliksim tur nekādu lampiņu. Nospēlējām. Tas ir kā lēciens aukstā ūdenī. Ir jāsaņemas. Ir pierasts pie komforta zonas - spēlēties un spēlēt ar 'aipadu', ar kāju pāršķirt notis, bet - mēs esam vēsturiskā vietā un darīsim tā, kā toreiz - nu, nav 'aipada'. Bet izrādās, ka nav tik vienkārši saņemties. Tad arī redzi un saproti, kāpēc ir tik lielas partijas, kuras rakstītas ar zoss spalvu, kāpēc divi nesēdēja pie vienas pults un tamlīdzīgi - jo vienkārši nevar redzēt. Pēc tam lasi grāmatā, ko viens gudrs cilvēks, kurš to nav izmēģinājis, raksta, kā bija..." Vairāk un plašāk - ierakstā.

Raidījumā Pievienotā vērtība analizējam, kas pandēmijas laikā noticis pensiju fondos, jo visai dramatiskās akciju tirgu svārstības pavasarī biedēja ne vienu vien pensijas kapitāla krājēju. Un arī, pirms doties vasaras brīvdienās, apzinām, kāds iekšzemes kopprodukta kritums tiek prognozēts šogad. Skaidrojam arī, kas ekspertiem vieš optimismu, kas biedē un uz kādiem rādītājiem jāskatās, lai mēģinātu saprast, kas ekonomikā notiks tālāk. Vienā no pirmajiem raidījumiem runājām par pensiju fondiem un akciju tirgu – respektīvi – akciju tirgus atradās teju brīvā lidojumā lejup un līdzi rāva pensiju uzkrājumus. Toreiz runājām, ka tirgus svārstības notiek un svarīgi ir saglabāt vēsu prātu. Nu ir pagājis laiks un varam jau sākt vērtēt, kādi ir bijuši šī gada pirmie mēneši? “Aizvadītais gads bija ļoti labs, atkal bija viens izcils finanšu gads. Gada sākums bija cerīgs, bet atnākot pandēmijai, rezultāti strauji kritās,” atzīst Kristīne Lomanovska " SEB Life and Pension" valdes locekle un ilgtermiņa uzkrājumu eksperte. “Martā piedzīvojām īpaši strauju kritumu, aprīlis arī slikts, maijā nedaudz labāk. Ja šobrīd skatāmies gada griezumā, atkarībā no plāniem ir ap nulli, sešu mēnešu griezumā – arvien mīnusi. Bet tas tikai raksturo, kā darbojas finanšu tirgi, nevaram prognozēt, kas būs nākotnē.” Tam, ka pēc lielajiem mīnusiem akciju tirgos parādījušies plusi piekrīt Pēteris Stepiņš, “Swedbank” Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītājs. Varbūt brīžiem pat pārāk optimistiski plusi. “Es pat teiktu, ka finanšu tirgi ir pārāk optimistiski un aizskrējuši tālāk, nekā dzīves realitāte to diktētu, Amerikā tirgi pirms dažām dienām bija turpat, kur gada sākumā. Pēc tam gan sekojis kritums,” skaidro Stepiņš. Bet kā uz šiem akciju tirgus amerikāņu kalniņiem reaģējuši pensiju kapitāla īpašnieki Latvijā? Īsā atbilde - varēja būt sliktāk. “Tieši pandēmijas epicentrā plānu maiņas bija salīdzinoši mazākas nekā iepriekš. Tas ir ļoti labi un loģiski, jo krīzes brīdī nevajag mainīt. Gada sākumā bija aktīvas plānu maiņas. Un tas bija pareizais brīdis pārvērtēt,” norāda Lomanovska. Mazliet citi novērojumi par Latvijas iedzīvotāju uzvedību ir “Swedbank”. Martā, piemēram, dažos 3.līmeņa pensiju plānos varēja redzēt, ka cilvēki izņem uzkrājumus. Bet 2.līmeņa pensiju plānu maiņas, lai gan augušas, tomēr pieaugums nav dramatisks.

Es domāju, ka tu domā par mani, ko es domāju, ka tu domā... Var apjukt, vai ne? Tomēr reizēm tieši tāda ir mūsu domu gaita. Kā izprast savstarpējo attiecību nianses, atpazīt domāšanas kļūdas un izvairīties no pārsteidzīgiem secinājumiem, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Psiholoģijas doktore, psiholoģe Jeļena Ļubenko skaidro, ka mūsu domāšanas veids ietekmē mūsu lēmumus, kā uztveram lietas, kā jūtamies, kā redzam arī otru. Tas ir aktuāli arī attiecībās ar partneriem, bērniem, kolēģiem un draugiem. Psiholoģe Evita Štāla norāda, car kādu fokusu skatāmies uz pasauli, uz sevi, kā tajā jūtamies, tā arī uztveram notikumus mūsu dzīvē un attiecībās. Ja jūtamies apdraudēti, tā arī reaģēsim uz attiecībām. Domāšanas kļūdas ir kognitīvie izkropļojumi, tas ir kā prāta darbības rezultāts – kā uztveram, kādu nozīmi piešķiram detaļām, kam pievēršam uzmanību un ko no tā secinām, iepazīstina Jeļena Ļubenko. Domāšanas kļūdas ir raksturīgas visiem, citiem intensīvākā līmenī, citiem mazāk. To apliecina arī pētījumi. Jo vairāk kļūstam apzināti, jo vairāk pievēršam uzmanību, kā interpretējam apkārt notiekošo, paša un otra teikto. Mazliet kontrolēt procesu un labot savas domāšanas kļūdas, ja tās pamanām. "Domāšanas kļūdas var uztvert kā kļūdainus pieņēmumus par kaut ko, kas radušies kādā konkrētā situācijā, vērojot attiecības, vērojot sevi, analizē. Evita Štāla. Piemēram, ja bērnībā cilvēkam saka, ka tu esi slinks, cilvēkam rodas pieņēmums, ka viņš ir slinks, jo viņš to uzskata par patiesu.  

Juris Brants dalaas no sirds par visu. Mes runajam par ego, garigumu, dazadam praksem - joga, meditacija, cigun un vienkarsho bushanu ar sevi. Vai labakais ko shaja laika varetu darit ir meklet sevi vai sakt dzivot klusumaa.Mazliet par CBD, senem un vai tas ir tas, kas var Tevi aizvest lidz apgaismibai vai vienkarshi laimei :) Sazinies ar Juri ieksh FACEBOOK: Juris BrantsSuuti jautajumus, ieteikumus: ommmsome@gmail.com

Alda Pūteļa monogrāfija „Domas par latviešu mitoloģiju. Kā tika meklēts latviešu panteons” no jauna uzjunda interesi par 19. gadsimta vidū aktuālajiem latvisko dievu meklējumiem. Folkloras pētnieks iedziļinājies un izsekojis, kā ziņas par Livonijas senvēsturē pastāvējušiem dieviem tikušas pārrakstītas no viena vēstures dokumenta otrā, kļūstot par avotu 18. gadsimta beigu vācu izcelsmes vēsturniekiem, no kuriem tos savukārt smēlušie jaunlatvieši – jaunradīto latviešu eposu autori un dzejnieki kā Andrejs Pumpurs, Jēkabs Lautenbahs Jūsmiņš, Auseklis. Aldis Pūtelis ir folkloras pētnieks, ilgus gadus nostrādājis Latviešu folkloras krātuvē, pats cieši saistīts ar folkloras kustību, viņš šo jautājumu pētījis sastatot pretim mācīto vīru rakstīto vēsturi un folkloru kā mutvārdos glabāto atmiņu. Mazliet atšķirīgs skatu punkts ir literatūrzinātniekam, tekstu pasaules pētniekam Ojāram Lāmam, viņa tēma ir eposa „Lāčplēsis”  tapšana, ar to saistītie jautājumi, viņš ir grāmatas "Lāčplēša zvaigznājs: latviešu eposa ģenēze un funkcionalitāte Eiropas klasisko un jaunlaiku eposa tradīciju kontekstā" autors. Kādi avoti 19. gadsimta vidū bija jaunlatviešu rīcībā, grāmatā „Domas par latviešu mitoloģiju. Kā tika meklēts latviešu panteons”  šim jautājumam veltīta nodaļa „Ziņas par baltu mitoloģiju dažādos vēstures dokumentos", sākot ar antīkā vēsturnieka  Kornēlija Tacita darbu, kurā minētas Ģermānijas tuvumā mītošas ciltis, bagātīgāki materiāli ir par Prūsiju. Uz šo laiku Latvijas teritoriju attiecināmas Livonijas Indriķa un Atskaņu hronikas. Jaunlatvieši lielākoties iedvesmojušies no sev pieejamākajiem, darbu tapšanas laika ziņā tuvākajiem vācu autoru darbiem. Sēlijas mācītāja Gotharda Frīdriha Stendera jeb Vecā Stendera un šī paša Apgaismības laikmeta Smiltenes un Ēveles mācītāja, valodnieka, vēlāk – Vidzemes superintendanta Jākoba Langes darbus Aldis Pūtelis konspektējis tabulā, izrakstot viņu darbos atrodamo dievību vārdus. Antrimpus, Auseklis, Juppis, Pumpura pieminētais Līgo, Kurcumi – ciemos iešanas un žūpošanas svētki, Pīkals – latviešu pakalnu dievs. Mūsdienās tā drīzāk ir jautra lasāmviela, bet, cik nopietni pret šiem  pierakstītajiem dieviem izturējušies jaunlatvieši, un vēl līdz 20. gadsimta sākumam, var spriest kaut vai pēc tabulas, kas sastādīta, konspektējot Jura Alunāna darbus, pēc Plūdona, kas, savukārt, Auseklim ir upes dievs – vecāki bērniem lika šos vārdus, dzejnieki pieņēma kā pseidonīmu. Šis ir viens no Alda Pūteļa darba mērķiem: aptvert tekstu visuma robežas, ko senatnes vēsturnieki pārrakstīja viens no otra darbiem, radot vienotu skatījumu uz latviešu, baltu senvēsturi, kas gan krasi atšķīrās no šobrīd pieejamā folkloras mantojuma. Vācu mācītie vīri latviešu zemnieku pētīja kā kukaini, 18. gadsimta zinātniekiem bija sava metodika, no kuras tie nedomāja atkāpties pat veselā saprāta vārdā, no šodienas folkloras pētnieka pozīcijām tajā ir laba daļa jautru pārpratumu, bet varbūt arī – vēl pētāmas informācijas. Literatūrzinātnieka Ojāra Lāma skatu punkts ir atšķirīgs, jautājums, vai vācu vēsturnieku, kultūrpētnieku ziņas ir izmantojamas kā drošticama vēstures liecība nav galvenais? Šai raidījumā izdevās tikai iezīmēt atsevišķas tēmas, par kurām tālāk domāt, apgūstot Apgaismības laika autoru sarakstītos mūsu zemes senvēstures pētījumus, vai iejūtoties tautiskā romantisma laika krāšņajās, ar lielajiem pasaules mītiem sabalsotajās, latvisko dievu cīņās. Drebkuls, Gabgauja, Gardēts, Jummals, Labdaris, Mēslu babbe, Mēnesnītis, Pučkētis...

Mazliet pamainīsim ceturdienas vakara live saturu un, pēc skatītāju lūguma, pievērsīsimies mazliet tuvāk pārdošanas tematikai.

Sveiciens visiem Jaunajā gadā. Šodien mazliet par to kā pagāja 2019 gads un ko ceram sagaidīt jaunajā 2020. gadā. Mazliet par ASV Prezidenta runu un vape nākotni ASV. Un... Kas bija zem eglītes ALVINI no ražotājiem/vairumtirgotājiem. ;)

Prestižā Nobela prēmija medicīnā šogad piešķirta ASV dzimušajiem zinātniekiem Viljamam Kaelinam un Gregam Semenzam un britu zinātniekam Pīteram Retklifam. Nobela prēmijas komiteja ir novērtējusi viņu pētījumus par to, kā šūnas izmanto skābekli. Kāpēc un ar ko šie pētījumi ir tik nozīmīgi, un ko īsti godalgotie zinātnieki ir atklājuši, raidījummā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesore Una Riekstiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūta Molekulārās ģenētikas laboratorijas vadošo pētniece Inese Čakstiņa. “Liels prieks, ka šādi hipoksijas (kad līdz šūnām nenonāk pietiekami daudz skābekļa) pētījumi tiek atzīti tik augstā līmenī,” bilst Inese Čakstiņa. "Viņi izpētījuši, kā šūna jūt, kad skābekļa ir pietiekami,” skaidro Una Riekstiņa. "Mazliet laikam paejot, varam salikt kopā puzles gabaliņus tam milzīgajam kopumam, ko viņi ir atklājuši, katru atsevišķi nenovērtētu tik ļoti. Tāpēc līdz Nobela prēmijas iegūšanai kādam laikam ir jāpaiet, lai ieraudzītu milzīgo nozīmi, kādu tas atstājis uz visu lauciņu kopā," atzīst Čakstiņa. Latvijas pētnieku veikums, pētot baktērijas, kas ražo ūdeņradi Baktērijas ir pavisam mazi organismi, kurus bez mikroskopa mums nesaskatīt. Taču baktērijas mums ir visapkārt, un daudzām no tām ir derīgas īpašības, ko var ne vien pētīt, bet arī izmantot ražošanā. Derīgo īpašību vidū jāmin baktēriju spēja veidot ūdeņradi, kas klimata pārmaiņu procesā kļūst aizvien noteicošāks atjaunojamais enerģijas resurss. Ko šajā sakarā paveikuši Latvijas zinātnieki, stāsta bioloģijas doktore, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pētniece Ilze Dimanta. Pasaulē ne mazums zinātnieku strādā pie nozīmīgiem pētījumiem, lai uzlabotu cilvēku veselību, dzīves kvalitāti un veicinātu planētas saglabāšanu. Šādi zinātnieki ne vienmēr jāmeklē tālu no mūsu valsts robežām, jo arī Latvijā zinātnieku komandas rada inovācijas un nemitīgi domā, kā paveikt labāk, vieglāk, precīzāk. Šādi jautājumi nodarbinājuši arī bioloģijas doktori, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pētnieci Ilzi Dimantu. Visu bioloģijas studiju laiku pētnieces prātu aizņēmuši ar aci nesaskatāmie mikroorganismi un no tiem iegūstamais bioūdeņradis. Pirms trim gadiem kā atbalstu savam tālākajam pētniecības darbam Ilze saņēma „L'OREAL” balvu „Sievietēm Zinātnē”, un bioūdeņradis joprojām ir viņas sabiedrotais. Doktora studiju noslēgumā Ilze pievērsusies arī biofizikas tēmai, lai pētītu, kā bioloģiskā ceļā saražoto ūdeņradi vislabāk uzkrāt. Cietvielu fizikas institūta laboratorijā, kurā strādājusi arī Ilze, tiek izmantoti metāla sakausējumi. Tie sastāv no diviem vai vairākiem metāliem ar porām, kurām cauri tiek tikai ūdeņradis. Proti, ja metāla sakausējumu ievietos traukā ar dažādām gāzēm, metāls ņems pretī tikai ūdeņradi. Pēc tam ūdeņradi tīrā veidā var iegūt, metālu karsējot. Tieši šādu veidu bioūdeņraža uzkrāšanai iepriekš Latvijā vēl neviens nebija izmēģinājis. Vēlāk Latvijas pētnieku komandas pieeja publicēta kopā ar japāņu kolēģu veikumu pēc līdzīga principa. Bet, lai tālāk izprastu Ilzes pētniecības darbu, iedomāsimies reaktoru jeb trauku. Tajā ievietota baktēriju masa, atkritumu substrāta masa, barotne, nedaudz ūdens. Tas viss tiek maisīts un saražots ūdeņradis un citas gāzes.  

Šajā epizodē Andrejs Siliņš iepeld sev mazāk zināmos ūdeņos - futbola okeānā! Kopā ar pieckārtēju Latvijas labāko futbola žurnālistu Edmundu Novicki un Riga FC preses sekretāru Krišu Upenieku tiek pavilkta svītra Latvijas klubu startiem Eirokausos. Kāds bijis sniegums? Cik naudiņas izdevies klubiem nopelnīt? Mazliet aizkulises no Riga FC pieredzes. Vai vienā vasarā parādītais labais sniegums ilgtermiņā dos labumu arī Latvijas izlasei?

I'mperfekt piektdienā apakšveļas zīmola "Kūsiņš" radītājas, I'mperfekt autores Irbe Šmite un Dana Stuce. Mazliet par sevi un daudz par mūsdienu harēmiem un citām līdzīgām aktualitātēm. Un šī ir tikai pirmā saruna :). 

Mazliet neierastāks formāts - šonedēļ mums ir viesis, kas dalās savās liecībās par atbrīvošanu, par savu ceļu līdz kristietībai un par piedzīvoto. Kas notika, kas mainījās, kāpēc bija vēlme un vajadzība pēc tās. Ko, kā, kāpēc? Klausies, kā Dievs darbojasSupport the show (https://www.patreon.com/join/svetdienassarunas)

Šajā epizodē ciemos pie Aigas Zviedres studijā māksliniece, tekstu burve, sirdslietu zīmola "Tonight" radītāja un grāmatas "Pilni āboli strazdu" autore - Ieva Cipruse. Viņa prot noķert sajūtu un nodot to tālāk caur vārdiem, bildēm un pat traukiem. Ieva stāsta, kur smeļas iedvesmu, kā pārvarējusi savus "ko tad es" un piepilda sapņus, darot sirds darbus. Mazliet arī par izpaušanos internetā, depresiju, jūtīgumu un kā to izmantot sev par labu. Kādā virzienā attīstīsies "Tonight", ko Ieva grib aizņemties no Bejonces un vai varam gaidīt otru grāmatu? Klausies šajā "Dzirksteles" epizodē! Klausies, sadzirdi un iededzies! Seko podkāsta "Dzirkstele" jaunumiem: https://facebook.com/podkastsdzirkstele/ Seko Ievai Ciprusei: https://www.instagram.com/ieva.cipruse/ Seko podkāsta autorei Aigai: https://www.instagram.com/the_aiga/

Dienu pirms šīs sarunas biju aizdevies uz tikšanos. Gaidot kolēģi, tinu cauri savu draugu un paziņu sarakstu, prātojot, ar ko varētu parunāties par mīlestību. Atradis meklēto, sāku rakstīt ziņu un biju jau gatavs to nosūtīt, kad uzgaidāmajā telpā ienāca Kaspars. Mazliet parunājuši par ikdienu, nolēmu piedāvāt parunāt arī par mīlestību.

Jaunākajā podkāsta "Sauna" NBA šova epizodē popkultūra un kino industrija satiek NBA zvaigznes. Mazliet apskatām aktuālos notikumos, bet ļoti daudz diskutējam par to, kuram spēlētājam ir labākais "pornstar" vārds, kā arī kurš būtu labāks Dominika Toreto un Tora atveidotājs. Izziņojām arī iepriekšējās epizodes giveaway ieguvēju. Mailbag: saunathepodcast@gmail.com Viss basītim: BALLZY Instagram: @rzeilis / @ilgvaragram Kļūsti par podkāsta patronu: https://ej.uz/sauna-patreon Seko podkāstam arī: Facebook / Youtube Music by hadrien / CC BY-NC

Sporta raidījumu Piespēle šoreiz gandrīz pilnībā pārņems oranžās bumbas spēle jeb basketbols. Kopā ar kolēģi Initu Kresu-Katkovsku runājam par Pasaules kausu basketbolā dāmu izlasēm Tenerifē. Inita klātienē vēros visus Latvijas izlases mačus un par jaunāko un aktuālāko ziņos Latvijas Radio 1 ēterā. No Eiropas čempionāta ar sudraba medaļām kaklā šonedēļ mājās uz trim dienām atgriezās Latvijas 3pret3 basketbola izlase. Piespēle puišus sagaidīja lidostā un uzzināja viņu pašu vērtējumu par turnīru. Ilgi gan viņi Latvijā neuzkavējās, jo jau 20.septembrī devās tālajā ceļā uz Indiju, kur jāspēlē nākamajā turnīrā. Latvijas vīru basketbola izlase tikmēr aizvadīja divus mačus Pasaules kausa kvalifikācijā. Komandā gan šajos mačos nebija pirms tam pārbaudes cīņās komandā debitējušais Artjoms Butjankovs. Viņš jau ir sava kluba "VEF Rīga" rīcībā un gatavojas sezonai. Ar Artjomu pārrunājam pagājušo sezonu, to viņš pavadīja ļoti tālajā un eksotiskajā Vladivostokā. Visbeidzot no basketbola ausis atpūtināt varēs sarunā ar autosporta sacensību rīkotāju Raimondu Strokšu. Viņš nule kā pabeidza darbu pasaules rallijkrosa čempionāta posmā Biķerniekos un jau gatavojas rallijam "Liepāja", kas notiks oktobrī.