Podcasts about Dabas

Dabas vai precīzāk lāča ienākšana pilsētā ir saviļņojusi sabiedrību, parakstu vākšanas vietnē manabalss.lv ir divas pretējas iniciatīvas par lāčiem. Lāču gadījums ir tikai viens piemērs, bet dabas aizsardzība ir joma, kur dažādas intereses mēdz sadurties ļoti asi.  Krustpunktā Lielā intervija: Pasaules dabas fonda Latvijā valdes priekšsēdētājs Jānis Rozītis.  

Dabas vai precīzāk lāča ienākšana pilsētā ir saviļņojusi sabiedrību, parakstu vākšanas vietnē manabalss.lv ir divas pretējas iniciatīvas par lāčiem. Lāču gadījums ir tikai viens piemērs, bet dabas aizsardzība ir joma, kur dažādas intereses mēdz sadurties ļoti asi.  Krustpunktā Lielā intervija: Pasaules dabas fonda Latvijā valdes priekšsēdētājs Jānis Rozītis.  

Iespēja satikt lāci ir diezgan jauns risks, kas parādījies Latvijā, dodoties mežā. Arvien vairāk cilvēku doties dabā attur arī ērces. Bet dabas tūrisms visos laikos ir bijis saistīts ar lielākiem riskiem, jo daba mēdz būt neparedzama, arī ar laikastākļiem jārēķinās, īpaši, ja dodas garākos pārgājienos vai nakšņo teltīs. Tāpēc šoreiz saruna ar cilvēku, kurš rīko pārgājienus gan tepat Latvijā, gan vēsākos gadalaikos ved tūristu grupas uz silto Āfriku. Tas ir Dzintris Kolāts. Sarunas sākumā viņš atminējās tos gadījumus, kad pārgājiena laikā laikapstākļi bijuši ekstrēmi, pat bīstami, bet ekskursantu grupa tomēr nolēmusi doties pārgājienā gar jūras krastu, lai izbaudītu stihiju. Kopumā Dzintris Kolāts nav pārāk pesimistisks attiecībā uz klimata pārmaiņām Latvijā. Tas lielā mērā sasaucas arī ar vienu no Eiropas Komisijas pirms dažiem gadiem publicēto pētījumu par klimata pārmaiņu ietekmi uz tūrisma nozari Eiropā. Baltijā un Skandināvijā klimats kļūs piemērotāks tūrismam. Lielākoties tas saistāms ar siltākām un garākām vasarām, kamēr Eiropas dienvidos, Vidusjūras reģionā, kur pagājušajā gadsimtā klimats vērtēts kā ļoti labs vai izcils tūrismam, tuvākajās desmitgadēs arvien biežāk vasaras būs tik karstas, ka, piemēram, Itālijā un Grieķijā klimata piemērotība tūrismam ir samazināta par vairākām pakāpēm. To mēs pēdējos gados jau ne reizi vien esam redzējuši, kad tur sākas plaši meža ugunsgrēki un tūristi burtiski pūļiem pamet Grieķijas salas. Tāpat arvien biežāk cilvēki nolemj nedoties vasarā uz dienvidiem, jo tur sanāk tāpat kā pie mums ziemeļos ziemā – atvaļinājums ir jāpavada telpās, jo uzturēties ārā nav patīkami vai kā Grieķijā, Itālijā un Spānijā, kad tas var būt pat bīstami, jo temperatūra dienām ilgi pārsniedz 40 grādus.

Latvijas sabiedrībai turbulents posms - gaidāmās vēlēšanas, regulārie dronu apdraudējumi, nu tam visam pievienojusies pamatīgi sakulta diskusija par lāču patvaļībām. Šo dzīvnieku skaita pieaugums Latvijā rada bažas par to, cik miermīlīgi varēsim sadzīvot ar lāčiem nākotnē. Vai brūnais lācis ir apdraudējums cilvēkam? Ko vispār zinām par šiem dzīvniekiem un to uzvedības paradumiem? Kāda ir brūnā lāča dzīve Latvijā šodien un vēsturē un vai konflikti ar lāčiem cilvēkiem ir bijuši arī agrāk? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, LatvInta Langeijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Ar smaidu var teikt, ka lācis ir kļuvis par teju izšķirošo elementu politiskā kapitāla vākšanā. Tomēr līdz šim nav bijis precedents, ka kāda dzīvnieka uzvedība būtu tā satraukusi sabiedrību. Kāpēc ir tik lielas bailes, bažas un gan sarunas par visu šo?  "Man liekas, ka viens apstāklis ir tas, ka cilvēki baidās no nezināmā. Ņemot vērā to, ka lāču skaits beidzamajos gados ir palielinājies jūtami, līdz ar to lācis ir arī pamanāmāks, visi uztraucas, ko darīs un kā dzīvos tālāk. Ja iepriekš tie bija vilki un lūši, tad šobrīd tie ir lāči," vērtē Inta Langa. "Man bažas un satraukums, arī politika jau ir blakus no šī gadsimta sākuma, kopš mēs sākām ar ikoniskajiem plēsējiem padziļinātāk nodarboties pētniecībā un aizsardzības stratēģijas izstrādē. Pēdējā laikā lāči ņem virsroku, bet politiskā ietekmē lielajiem dzīvniekiem ir bijusi arī pirms tam un daudz plašāk nekā tikai Latvijā. Tās pašas sarunas notiek arī Briseles gaiteņos un varbūt pat vēl globālākā līmenī," norāda Jānis Ozoliņš. "Viena lieta ir bailes, kas ir tīri personisks jautājums un personiska pieredze. Katrs mēs baidāmies no kaut kā cita, bet, kad daudzi savienojas sociālos tīklos, viņi sameklē sev baiļu partnerus, un tā veidojas varbūt "baiļu burbulis". Bailes ir kaut kas personībai raksturīgs, ko ļoti grūti ietekmēt, regulēt un vadīt," turpina Jānis Ozoliņš. "Otra lieta ir drošība un apdraudējums. Daudzos gadījumos un arī lāča gadījumā ir tā, ka reālais apdraudējums un drošība ir tādas šķēres ar bailēm, jo bailes, pieaugot dzīvnieku skaitam un satikšanās gadījumiem ar dzīvnieku, aug diezgan strauji, savukārt drošība ir diezgan stabila un nemainīga, un faktiski bailēm, ja iet paralēli drošībai, nevajadzētu būt pamata. Bet diemžēl ir. Tā problēma, ar ko spēlējas politiķi un populisti." "Pēdējos gadus cilvēks ir uzskatījis sevi par svarīgāko, galveno. Viņam nav bijis līdzvērtīgā "šajā svara kategorijā", pēkšņi izrādās, ka ir viens, kas sāk apdraudēt cilvēka pirmtiesības. Un tad sākās lielās diskusijas," papildina Māris Lielkalns. "Lācim ir ļoti laba imidža veidošanas kompānija - "mīļais pūkainais", no bērnu dienām katram mājās esošais spēļu lācītis. Klāt vēl nāk šī šķautne, ka tas tas mīļais lācis pēkšņi izrādās briesmīgais lācis un tad redzam visādus kuriozus."

Recorded live at Uncompromising Invites x RTS.FM Budapest pres. Kistérségi Tempo at Mio Tempo Bar, Dabas on the 11th April 2026. YouTube ► https://youtu.be/F2ym24Tc2pU Uncompromising is a passionate event organizing team from Dabas, Hungary, dedicated to bringing the finest underground electronic music experiences to their audience. Focused on genres like techno, minimal, and other electronic subcultures, the team creates immersive environments where music takes center stage. Driven by a commitment to quality, the Uncompromising collective aims to build a community that celebrates raw energy, authentic vibes, and true love for the underground scene. Their events are not just parties; they are carefully curated experiences designed to leave lasting memories, all set in unique and atmospheric venues that enhance the connection between artists and the crowd. In addition to their live events, Uncompromising also hosts the Uncompromising Invites podcast, where they represent the softer side of their musical spectrum. Featuring monthly mixes, the podcast showcases a range of sounds that reflect their passion for both deep, atmospheric vibes and the energy of the dancefloor. https://www.facebook.com/ncmprmsng https://soundcloud.com/uncompromisinginvites NiceBRG (Uncompromising - HU) His career is characterized by precision and a profound respect for music; in his sets, elements of minimal, deep-tech, and deep-dub merge into a single, hypnotic journey. The cornerstone of his work is a commitment to vinyl culture. As a passionate collector and selector, he is always in search of unique, distinctive sounds, steering clear of commercial solutions. His sets are defined by atmospheric textures, through which he is able to command the dancefloor in any time slot—a quality that is equally present in his studio work. NiceBRG is not just a performer, but a community builder as well. He is a founding member of the Uncompromising collective, which aims to promote sophisticated electronic music culture in the countryside and push the boundaries of the genre. Additionally, as the curator of the Invites podcast series, he consistently provides a platform for innovative sounds and talented creators. Since 2024, he has been a permanent member of Phonoda Records, where his primary responsibility is release management. https://soundcloud.com/niceberg_hun https://www.instagram.com/nicebrg_tom ArtSoul (Uncompromising - HU) ArtSoul is a music project rooted in deep house, dub, and melodic electronic sounds. The focus is on creating warm, atmospheric, and groove-driven tracks that blend emotional depth with subtle club energy. Having been involved in music production since a young age, the artist behind ArtSoul has developed a distinctive sonic identity over the years — combining smooth basslines, textured soundscapes, and minimal yet expressive arrangements. ArtSoul is not only about dancefloor functionality, but about mood and storytelling through sound — music that works equally well in a club, at home, or during late-night journeys. https://www.instagram.com/artsoulofc/ Mio Tempo Bar, Dabas Located in the heart of Dabas, this premium wine bar offers unique drinks, a cozy terrace, and a variety of programs for everyone to enjoy. https://www.instagram.com/miotempodabas/ ===== RTS.FM Budapest archives: YouTube: https://bit.ly/rtsfmbudapest SoundCloud: https://soundcloud.com/rtsfm/sets/rts-fm-budapest Mixcloud: https://www.mixcloud.com/rtsfmbudapest RTS.FM • https://soundcloud.com/rtsfmlabel • https://www.instagram.com/rts.fm.label/ • https://t.me/rtsfm • https://soundcloud.com/rtsfm • https://rts.fm/ • https://facebook.com/rtsfm • https://instagram.com/rts.fm • https://vk.com/rtsfm • https://youtube.com/user/rtsfmmoscow

Recorded live at Uncompromising Invites x RTS.FM Budapest pres. Kistérségi Tempo at Mio Tempo Bar, Dabas on the 11th April 2026. YouTube ► https://youtu.be/yzAEIJ8aCJg Uncompromising is a passionate event organizing team from Dabas, Hungary, dedicated to bringing the finest underground electronic music experiences to their audience. Focused on genres like techno, minimal, and other electronic subcultures, the team creates immersive environments where music takes center stage. Driven by a commitment to quality, the Uncompromising collective aims to build a community that celebrates raw energy, authentic vibes, and true love for the underground scene. Their events are not just parties; they are carefully curated experiences designed to leave lasting memories, all set in unique and atmospheric venues that enhance the connection between artists and the crowd. In addition to their live events, Uncompromising also hosts the Uncompromising Invites podcast, where they represent the softer side of their musical spectrum. Featuring monthly mixes, the podcast showcases a range of sounds that reflect their passion for both deep, atmospheric vibes and the energy of the dancefloor. https://www.facebook.com/ncmprmsng https://soundcloud.com/uncompromisinginvites Peekay (PK) [Uncompromising – HU] Music — and especially vinyl — has been part of Peter's life for as long as he can remember. It all started around the age of seven with a copy of Michael Jackson's Bad on LP. From then on, digging became a constant — from mainstream pop to underground Hungarian punk and beyond. Electronic music entered the picture during the progressive era, with the Global Underground series becoming an early obsession and a lasting influence. Over time, sounds evolved, but the focus remained the same: depth, atmosphere and storytelling. Today he co-hosts the Uncompromising Invites series, and continues what he always has: digging and collecting records. https://soundcloud.com/peekay83 Nermo (Mondays: Off - HU) DJ & organiser from Budapest, Hungary. Ex nightmanager of the well known LÄRM club in Budapest & co-founder of Mondays: Off events beside his partner in crime Po:ti. https://www.instagram.com/nermoati___/ https://soundcloud.com/nermo-1 Mio Tempo Bar, Dabas Located in the heart of Dabas, this premium wine bar offers unique drinks, a cozy terrace, and a variety of programs for everyone to enjoy. https://www.instagram.com/miotempodabas/ ===== RTS.FM Budapest archives: YouTube: https://bit.ly/rtsfmbudapest SoundCloud: https://soundcloud.com/rtsfm/sets/rts-fm-budapest Mixcloud: https://www.mixcloud.com/rtsfmbudapest RTS.FM • https://soundcloud.com/rtsfmlabel • https://www.instagram.com/rts.fm.label/ • https://t.me/rtsfm • https://soundcloud.com/rtsfm • https://rts.fm/ • https://facebook.com/rtsfm • https://instagram.com/rts.fm • https://vk.com/rtsfm • https://youtube.com/user/rtsfmmoscow

Siltā sezonā nāk ar atpūtniekiem Latvijas ūdenstilpēs. Tur nereti saskaras vairākas intereses - miers, ko vēlas zemes īpašnieki un iedzīvotāji, kas apdzīvo šīs teritorijas, piedzīvojums, ko vēlas tūristi, un vēl jau, protams, dabas liegumi un noteikumi. Ko drīkst, ko nedrīkst laivojot un atpūšoties upju un ezeru krastos?  Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Dabas Aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas Administratīvās daļas direktores vietnieks Artūrs Jansons, Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "LIFE IS SALACA" koordinatore un saldūdeņu biotopu eksperte Lauma Vizule-Kahovska un tūrisma gids Valdis Čeičs. Ierakstā uzklausām Lindas Krūmiņas pieredzi darbā ar atpūtniekiem. Viņa ir kempinga „Jaunzāģeri saimniece. Kempings atrodas Krimuldas pagastā, Gaujas Nacionālā parkā un saimnieki atpūtniekiem nodrošina gan nakšņošanas vietas, gan arī iznomā laivas braukšanai pa Gauju un Braslu.

Šogad slimnīcā nonācis jau pirmais pacients ar saindēšanos no savvaļā atrodamām sēnēm. Šoreiz pie vainas bijusi nepareiza bisīšu pagatavošana. Taču ne tikai bisītes ir sēnes, kas prasa īpašu rūpību gatavojot, šādu sēņu un arī augu ir lērums. Ko drīkst cept, vārīt un kaltēt droši, ko drīkst tikai ar īpašu piesardzību un no kā labāk atturēties. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele un Rīgas Stradiņa universitātes lektore, farmācijas doktore Renāte Teterovska.   Zinātnes ziņās par pētījumu, kurā atklāts, ka mūsu mikrobiomu ietekmē cilvēki, ar kuriem ikdienā visvairāk pavadām laiku. Vai šī ietekme ir pozitīva un mūsu mikrobioms kļūst bagātīgāks? Pārsteidzoši vai ne, bet saskaņā ar jaunu Austrumanglijas Universitātes pētījumu dzīvošana kopā ar citiem cilvēkiem var ietekmēt mūsu zarnu baktērijas jeb mikrobiomu. Šādu secinājumu zinātnieki izdarījuši, pētot gan nevis pašu cilvēku, bet Seišelu salu dziedātājputnus. Zinātnieki savākuši putnu ekskrementu paraugus un izmantojuši tos, lai pētītu zarnu mikrobiomu. Atklājies, ka putniem ar spēcīgākām sociālām saitēm bija arī vairāk kopīgu zarnu mikrobu, īpaši tādu, kuru izplatībai nepieciešams tiešs kontakts. Tas liecina, ka sociālā mijiedarbība veicina mikroorganismu apmaiņu, un tas pats process varētu notikt arī cilvēku mājsaimniecībās. Latvijas biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Dāvids Fridmans norāda, ka publikācija apstiprina jau zināmu faktu, un tas, ka mēs ar savu mikrobiomu apmaināmies, pirms aptuveni septiņiem gadiem skaidrots arī Izraēlas Veicmana Zinātnes institūta, konkrēti profesora Erana Segala pētījumā.

Ziedonis dabā tā vien mudina doties garās pastaigās un atpūtu meklēt pie dabas krūts. Taču, vai protam ne tikai atpūsties zaļumos, bet arī pamanīt un novērot lietas dabā? Dabas vērošana bija vienīgā agrāk pieejamā laika ziņu prognozēšanas metode, mūsdienās talkā nāk zinātne un tehnoloģijas. Vai latvietis aizvien prot vērot dabu un norises tajā? Vai pamanām lielas un mazas pārmaiņas? Vai protam atpazīt dažādos augus un dzīvniekus un pamanīt arī to, kā laika gaitā mainās gada laiku mija Latvijas dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas ģeogrāfijas doktore, fenoloģe Gunta Kalvāne un Latvijas Dabas fonda pārstāve Liene Brizga-Kalniņa. Uzklausām arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvi Agni Bušu. "Mūsdienu sabiedrībā cilvēkiem vairs nav nepieciešamības pamanīt to, kas notiek dabā, vairs nav nepieciešamības pazīt augus un dzīvniekus, jo tas nav mūsu izdzīvošanas jautājums," norāda Liene Brizga-Kalniņa. "Dabas vērošana šobrīd ir izvēle. Kaut kādā ziņā tas ir vērtību jautājums, dzīvesveida jautājums, cilvēciskās ziņkāres jautājums." Gunta Kalvāne vērtē, ka esam pazaudējuši saikni ar dabu un pats svarīgākais ir - ejiet dabā. "Nav svarīgi, vai jūs zināt vai nē. Sākumā ir pilnīgi normāli nezināt. Pētījumi rāda, ja sāksi ar 10 minūtēm, pēc divām nedēļām tās būs jau 25 minūtes un vairāk," atzīst Gunta Kalvāne. Viņa arī min, ka līdzīgi kā ir uzmanības deficīta sindroms, daži pētnieki runā arī par dabas deficīta sindromu, kas cilvēkos rada trauksmi. Zinātnes ziņās par mākslīgā intelekta datu centru ietekmi uz vidi Mākslīgā intelekta datu centriem ir dažāda funkcionalitāte, tostarp tie nepieciešami, lai mēs saņemtu atbildes no daudziem jau labi zināmā sarunu bota jeb “ChatGPT”. Vienlaikus šie datu centri varot pamatīgi uzsildīt to tuvumā esošo vidi un atstāt ietekmi uz vairākiem miljoniem cilvēku. Par to pavisam nesen vēstīts zinātnes ziņu vietnē “New Scientist”. Vai problēma patiesi ir samilzusi? Saruna ar Elektronikas un datorzinātņu institūta direktoru un vadošo pētnieku, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Modri Greitānu. Viņš norāda, ka pirms trim gadiem Latvijā rīkotā Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē, kur apspriesti enerģētikas jautājumi, arī bijušas bažas, ka mākslīgā intelekta datu centri uzsildīs vidi. Tāpat ir satraukums, ka mākslīgais intelekts it visā pārspēs cilvēku, tomēr pētnieks atgādina - cilvēka smadzeņu darbības efektivitāte ir desmitiem tūkstošiem reižu lielāka, kaut enerģijas patēriņš tām ir tūkstošiem reižu mazāks nekā mākslīgajam intelektam. 

Dodamies dabā, iepazīt kādu Latvijas ainavai ļoti raksturīgu un tomēr bieži nepamanītu un neizceltu elementu - mazās upes. Ar ko tās īpašas, kā tās mainās un kur Latvijā varam atrast vēl nenosauktas un ļoti neparastas upes? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeogrāfs Ivars Strautnieks un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes docentu Jānis Lapinskis.

Garajās Lieldienu brīvdienās paspējām piedzīvot gandrīz visus iespējamos pavasara laikapstākļus – gan siltu sauli, gan lietu, sniegu un stipru vēju. Beidzot ieradās arī pagājušajā nedēļā apspriestais cīruļputenis. Bija gan cīruļputenis, gan daļā Vidzemes izveidojusies sniega sega, kā tas pavasaros pie mums notiek gandrīz vienmēr. Pērn 5. aprīlī Vidzemē un Latgalē cīruļputenis atnesa pat 10–12 centimetru biezu sniegu, no Cēsu puses iedzīvotāji sūtīja mērījumus ar 18 cm biezu sniega kārtu, tā ka šogad cīruļputenis vēl tāds ļoti maigs un rāms. Kad cilvēki redz ligzdā stāvam apsnigušu stārķi vai dzērves staigā pa apsnigušu lauku, tāpat mēdz satraukties, vai putniem tas nekaitē. Patīkami noteikti nav, bet viņiem tā sanāk katru gadu. Ja vien sniegs nav ļoti dziļš uz daudzām dienām, tad nekādas lielas problēmas putniem tas nesagādā, turklāt – ja pie mums, piemēram, dzērvēm šāds cīruļputenis uznāk vienu vai divas reizes pavasarī, tad Igaunijā un vēl jo vairāk Somijā pat vēl maijā tās bieži brien pa sniegu, bet dzēvju populācija turpina pieaugt un par šo interesants pētījums aprakstīts Igaunijas sabiedriskā medija ERR ziņā. Gan pie viņiem, gan Latvijā, gan citur Eiropā dzērvju populācija pēdējās desmitgadēs ir stabili un diezgan strauji palielinājies. Igaunijas ornitologi ir apkopojuši visplašākās pieeajmās ziņas par Igaunijas dzērvēm, to dzīvesveidu un migrāciju un ir sanākuši interesanti secinājumi. Protams, tas, ka tuvējie migranti, kas ziemo relatīvi tuvu Baltijai, siltāku ziemu un pavasaru dēļ atgriežas arvien agrāk, bet igauņu pētnieki ir secinājuši, ka dzērves arī ziemo arvien tuvāk. Piemēram, pagājušā gadsimta 60.–70. gados, dzērvju galvenās ziemotnes bija Ziemeļāfrikā, visvairāk Marokā. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados tās sāka ziemot Spānijā, bet pēdējos 15–20 gadu laikā dzērves ziemo Francijā un Vācijā. Tām ir vienkāršāk atgriezties, ja pavasaris sākas agrāk, nav vairs tik tālu jālido. Vienlaikus pētnieki atklājuši, ka pēdējās desmitgadēs ir ievērojami palielinājusies dzērvju mazuļu mirstība un tas savukārt kaut kā nelīmējas kopā ar stabili pieaugošo populāciju. Izrādās, ka dzērvju skaits Eiropā ir tuvu maksimālajām iespēju robežām. Daļai dzērvju vairs nepietiek vietas tām vislabāk piemērotajās dzīvotnēs, tādēļ tās sāk ligzdot tur, kur mazuļu izaudzināšana ir izaicinošāka. Apkārtnē ir mazāk barības vai vairāk plēsēju. Ja 80tajos gados Igaunijā 96–97 procentu mazuļu izdzīvoja, tad šobrīd tie ir tikai ap 60 procentiem, turklāt daļa no izdzīvojušajiem ir vājākā stāvoklī un palielinās risks, ka tie pēc tam iet bojā migrācijā vai ziemošanas vietās. Tāpat pētnieki secinājuši, ka dzērvju populācija ir augusi ne tikai skaitā, bet izpletusies teritoriāli, piemēram, tās sākušas ligzdot Vācijas dienvidos un Ungāriju, kur agrāk to nedarīja. No 1. aprīļa, lai sargātu mazo zīriņu ligzdošanas vietas, cilvēkiem ir slēgtas trīs upju grīvas, ziņo Dabas aizsardzības pārvalde. Tās visas ir Ventspils novadā. Zināmākā ir Irbe, vēl arī divas mazākas – Ķikans un Lūžņa. No 1. aprīļa līdz 1. augustam cilvēkiem liegts pastaigāties vai veikt jebkādas citas darbības šo upju grīvās un ieteicams arī nekur tuvumā nepastaigāties ar suņiem bez pavadas. Tur arī dabā izvietotas informatīvas zīmes tā, ka nejauši ieklīst šajās zonas nevar, par to nevajag satraukties. Zīriņi un tārtiņi ligzdas ierīko liedaga smiltīs, izveidojot mazu bedrīti. Bieži vien ligzdas un dējums tajās pilnībā saplūst ar apkārtējo vidi, tādēļ cilvēka acij paslīd garām nepamanīts. Pludmalē ligzdojošo putnu mazuļi ir ligzdbēgļi. Proti, drīz pēc izšķilšanās tie pamet ligzdu un seko saviem vecākiem, kas tos baro un pieskata. Putnu mazuļi šajā laikā nelido, tie veikli pārvietojas pa zemi. Pētījumi parāda, ka putni cilvēku savā tuvumā uztver kā draudu. Pieaugušie putni pamet ligzdas, savukārt mazuļi bēgot noklīst no vecākiem. Ar laiku putni pamet agrāk izvēlētās teritorijas, vairs nedēj olas un neaudzina mazuļus, kā rezultātā sarūk sugas populācija. Vēl jāpiemin, ka no 1. maija tādi paši ierobežojumi būs pie Gaujas ietekas RĪgas līcī, tur pie Carnikavas, kas gan ir cilvēku ļoti iecienīta pastaigu vieta. Mazie zīriņi Vidzemes pusē ligzdošanu sāk mazliet vēlāk, tādēļ ierobežojumi ir no 1. maija. Putnu atgriešanās Latvijā turpinās, brīvdienās redzēti kārtējie dzērvju bari lidināmies un sasaucamies debesīs, bet vēl pavasarī notiek viena cita migrācija. Cilvēki – tādi, kas pamatā dzīvo pilsētās un kuriem ir mazdārziņi, sāk arvien biežāk uz tiem doties, rušināt, sakopt, lai būtu gatavi jaunajai sēšanas un stādīšanas sezonai. Rīgā aizvadīto dažu gadu laikā jauna dzīvība un arvien lielāka aktivitāte ir Lucavsalas mazdārziņos, tāpēc tikāmies ar vienu dārza entuziasti Andru Čudari, kura arī jau sākusi rosīties un vispār, pagājušajā nedēļā, kad es tur ciemojos, tur aktivitāte tiešām augsta – cilvēki zāģē, grābj, cērt, rok. Pilsētnieki ir sākuši pavasara darbus.  Pavasaris vēl vēss un šur tur pat ar cīruļputeni, tā, ka lielie dārza darbi darbi vēl priekšā. Nākamnedēļ es sarunāšos ar ainavu arhitekti, turklāt tādu, kas labi pārzina šīs profesijas vēsturi. Pat ne profesijas, bet ainavu arhitektūras vēsturi, kad varbūt pat apzināti to nesauca par ainavu iekārtošanu. Ar Ilzi Locāni no Turaidas muzejrezervāta runājām, jo lai nu kas, bet ainava – gan dabiska, gan cilvēku veidota – Turaidas pusē ir neatņemama un ļoti spilgta visa kompleksa sastāvdaļa.

Lieldienu rītā Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis mākslinieci Sandru Strēli, kuras jaunākie darbi šobrīd skatāmi galerijā "Māksla XO" – marta vidū šeit tika atklāta viņas personālizstāde "Lūk, krasta viļņos zelta zivtiņa! Vēlies kaut ko!". Ko simbolizē zelta zivtiņa un cik svarīgs māksliniecei ir baseina tēls; kāpēc stāstījums ne tikai glezniecībā, bet arī tekstā viņai ir tuvs; arī par saturisko un telpisko dziļumu; motīviem, kas kārtojas līmeņos; augiem, kuri eksistējuši senatnē un sēnēm; pavasari un Lieldienu svinēšanu – par to visu klausieties intervijā!

Veidojot iekļaujošu sabiedrību, pieejama vide un pakalpojumi kļūst par būtisku nosacījumu arī tūrismā. Kā pieredzi dabas takās un pie ūdeņiem padarīt pieejamāku cilvēkiem ar invaliditāti, senioriem un ģimenēm ar maziem bērniem? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē vides pieejamības eksperts Jurģis Briedis, Kurzemes plānošanas reģiona projektu vadītāja Alise Lūse un "Ērgļu stacijas" saimnieks Māris Olte.

Klajā nākusi jaunākājā Latvijas Sarkanā grāmata – tā vairs nav viena neliela izmēra grāmatiņa, bet seši lieli sējumi ar 1069 Latvijā reti sastopamām vai izzūdošām sugām. Vai Sarkanā grāmata palikusi biezāka un ja tā ir, ko tas stāsta par Latvijas dabas daudzveidību? Kam izdevies izsprukt no Sarkanās grāmatas lappusēm un kas diemžēl tur ir nonācis? Kā tapis šis izdevums un kas ir neparastākie šīs grāmatas varoņi? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dabas aizsardzības pārvaldes speciālists, viens no Sarkanās grāmatas veidotājiem Jēkabs Dzenis, Latvijas Universitātes pētniece, bioloģe Līga Strazdiņa, entomologs, Lielbritānijas Dabas vēstures muzeja speciālists un Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks Dmitrijs Teļnovs un biologs Andris Andrušaitis. Jēkabs Dzenis norāda, ka objektīvi pateikt vienu konkrētu iemeslu, kāpēc šajā Sarkanās grāmatas izdevumā ir salīdzinoši tik liels sugu skaits iekļauts, nav iespējams. Laikiem mainoties, ir mainījušās iespējas ekspertu piesaistei vērtēšanai, arī metodika mainās un atšķiras no iepriekšējo sējumu veidošanas laikā izmantotās. Gatavojot šo izdevumu vērtētas 1600 sugas, iepriekšējā reizē - 1000. "Noteikti arī pārmaiņas dabā, politikā un saimnieciskajā darbībā. Ir daudz noticis, un mēs nevaram sagaidīt, ka sugu skaits, kas ir apdraudēts, samazināsies," atzīst Jēkabs Dzenis.   Latvijas dabas dārgumi - viens no tiem mīt mežā un mirdz kā koši violēts ametists; otrs ir bieži sastopams pilsētnieks. Gada ķērpis un gada sēne - divi varoņi, par kuriem loģiskā kārtā šodien vienots stāsts. Pirmkārt, tāpēc ka ķērpja organismu kopdzīvē ar aļģi veido arī sēne. Otrkārt, gan gada ķērpi, gan gada sēni izraugās Latvijas Mikologu biedrība. Varoņi tiek noskaidroti demokrātiskā ceļā, biedriem iesūtot kandidātu vārdus, un pēc tam notiek balsošana. Visvairāk balsis ieguvušais kandidāts saņem titulu.  Vispirms par gada ķērpi, un šogad šo titulu ieguvis dzeltenais sienasķērpis. Kas interesanti - gada ķērpis nosaukts pēc 15 gadu pauzes. Saruna ar Latvijas Mikologu biedrības pārstāvi Renāti Kaupužu, un, protams, pirmais jautājums, kāpēc bijis tik ilgs pārtraukums? Savukārt tuvāk iepazīt gada sēni dodos uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju. Tur tiekos ar muzeja mikoloģi Initu Dānieli. Viņa stāsta, ka līdz šim par gada sēni izraudzītas gan ēdamās, gan indīgās, gan aizsargājamās sēnes, cepurīšu, piepju sēnes, pūpēžsēnes - tātad plašs spektrs. Gada sēnes titulu šogad ieguvusi ametista bērzlapene. Nosaukums jau liek domāt, ka sēne ir violetā ametista krāsā. Par gada ķērpi un gada sēni aicinām klausītājus ziņot dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, kā arī starptautiskā platformā “iNaturalist”. Tas svarīgi, lai iegūtu reprezentatīvus datus par Latviju un lai neveidotos ačgārna situācija, ka par retām un apdraudētām sugām ir ziņots vairāk nekā par bieži sastopamām, tostarp dzelteno sienasķērpi. Savukārt iepazīt Latvijas sēnes, tostarp ametista bērzlapeni kvalitatīvu foto veidā iespējams vietnē senes.lv.

Raidījumā runājam par dabu un kādu interesantu pētījumu, kas raksturo mūsu attiecības ar dabu šajā laikmetā. Ir skaidrs, ka šodien vairāk nekā jebkad laiku pavadām iekštelpās, pilsētās, atrauti no dabas. Vai šis varētu būt iemesls, kāpēc nesenā Lundas Universitates pētījumā secināts, ka mūsdienās sākam izjust bailes un trauksmi no atrašanās savvaļā? Vai daba patiesi ir biedējoša un bīstama un vai cilvēks var dzīvot bez dabas elpas? Un kā atgriezties pie dabas, mazinot trauksmi? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē klīniskā psiholoģe, meža terapijas praktiķe Inga Dreimane, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un cilvēks, kurš ikdienu pavada dziļā mežā - mežzinis Raimonds Mežaks. Lundas universitāte apkopojusi ap 200 dažādu pētījumu par cilvēka attiecībām ar dabu un secināts, ka šīs attiecības paslikintās, aizvien vairāk cilvēku attālinās no dabas un pat izjūt bailes vai nepatiku atrasties dabiskā vidē. Zviedrijas pētnieku apkopotā informācija nav pārsteigus arī speciālistiem Latvijā, kur arī novēro līdzīgu tendenci. Pētnieki brīdina, ka bieži lietotot pretblusu un ērču līdzekļus ir bīstami apkārtējai videi Populāras blusu un ērču zāles, konkrēti izoksazolīna zāles, ko dod suņiem un kaķiem, varētu radīt apdraudējumu apkārtējai videi. Tā savus secinājumus Francijas zinātnieki skaidrojuši publikācijā žurnālā “Vides toksikoloģija un ķīmija” (Environmental Toxicology and Chemistry). Zāļu aktīvās vielas nonāk mājdzīvnieku izkārnījumos, tādējādi toksiskām vielām pakļaujot kukaiņu sugas, kas barojas no mēsliem. Šie kukaiņi ir svarīgi barības vielu apritei un augsnes veselībai, tāpēc publikācijā minētais rada jautājumu par mājdzīvnieku ārstēšanas metožu ietekmi uz ekosistēmu. Komentāru pašmāju pētnieku vidū sniedz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Ķīmijas laboratorijas vadītājs, kā arī Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes profesors Vadims Bartkevičs. Vai aprakstītais ir būtiska, iepriekš nepieredzēta situācija?

Ukrainas kara gadadienā, apliecinot solidaritāti ukraiņu tautai un godinot karā kritušos, Saeima sanāca uz ārkārtas sēdi. No Ukrainai paredzētās naudas Ekonomikas ministrija iztērē vien nelielu daļu. Kam piešķirs neiztērēto? ASV vēlas, lai vienošanās par Krievijas - Ukrainas kara izbeigšanu noslēgtu līdz 4. jūlijam. Saeimā notika Sporta apakškomisijas sēde, kurā apspriests projekts par Dabas aizsardzības pārvaldes publisko maksas pakalpojumu cenrādi. Nadarbinātības valsts aģentūra zsāk pieņemt darba devēju pieteikumus skolēnu nodarbinātības pasākuma īstenošanai 2026. gada vasarā.

Latvijas Kara muzejs radījis datu bāzi “Latviešu karavīri” ar Pirmā un Otrā pasaules kara laika armijās dienējušo karavīru sarakstiem. Datu bāzē būs atrodama informācija par apmēram 30 tūkstošiem Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara latviešu strēlniekiem, kā arī par gandrīz 100 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuri dienējuši vācu militārajās vienībās Otrā pasaules kara laikā. Kas redzams šajos sarakstos un kādus dzīvesstāstus slēpj daudzie tūkstoši karavīru vārdu un uzvārdu? Raidījumā Zināmais nezināmajā ar datu bāzi iepazīstina Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Datubāzi nākotnē plānots papildināt ar citiem Latvijas Kara muzeja rīcībā esošiem vai muzejam uzticētiem karavīru sarakstiem. Ar laiku šī mājaslapa kļūs par vienotu platformu, kurā varēs atrast pamatinformāciju par Latvijas iedzīvotājiem, kas piedalījušies 20. gadsimta pirmās puses militārajos konfliktos. Dabas objekti kā liecības par Pirmo pasaules karu "Bridīsim tā kā senos laikos," aicina ekspedīcijas vadītājs un sarunas biedrs - Latvijas Lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" vides un tūrisma eksperts Juris Smaļinskis. Mūsu gājiena mērķis - aplūkot liecības, kas veido priekšstatu par apstākļiem Pirmajā pasaules karā. Šīs liecības ir dabas objekti - priede ar lielām naglām kā izlūktornis un Lāčupītes avots kā iespējamā ūdens pasmelšanas vieta karavīriem. Rīgā, Pārdaugavā, nozīmīgu vietu aizņem Kleistu mežs, un mēs no braucamā ceļa dodamies mežā iekšā. Sarunas centrā ir Pirmā pasaules kara laiks, bet pa ceļam nevaram izvairīties no tā, kas piedzīvots pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas laikā, Jura bērnībā, un, protams, no apjausmas par pašas vietas ģeogrāfiju. Stāsta Juris Smaļinskis.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska; pārraides producente – Maruta Rubeze Spalvainais degunradzis ir viens no lielākajiem izmirušajiem zīdītājiem, kas dzīvojis ledus laikmeta beigās Eirāzijas ziemeļos, arī Latvijas teritorijā. Spalvainais degunradzis bija mamuta laikabiedrs, apaudzis ar rūsgani brūnu spalvu, augumā mazāks par mamutu, taču gana iespaidīgs. Spalvainā degunradža augums bija divarpus metru, un, kā jau degunradzim, tam bija divi ragi, turklāt priekšējā, lielākā raga garums bija pāri vienam metram (~1m 30 cm). Lielais rags tika izmantots aizsardzībai un sniega attīrīšanai barības meklējumos. Spalvainais degunradzis svēra no divām līdz trim tonnām. Latvijas teritorijā tas dzīvoja vairāk nekā pirms 12 tūkstošiem gadu. Šī izmirušā dzīvnieka paliekas – kaulu fragmenti – Latvijā atrasti divreiz – 1861. un 1928. gadā; abas reizes – pie Zveņģes upītes, starp Lielvārdi un Rembati. Spalvainā  degunradža meklējumos Latvijā lieli nopelni bija Rīgas Dabaspētnieku biedrībai (Naturforscher-Verein zu Riga), ko 1845. gadā dibināja Vidzemes ārsti, aptiekāri, luterāņu mācītāji un skolotāji ar mērķi veicināt sabiedrības interesi par dabaszinātnēm. Tā kā šajā biedrībā galvenokārt bija vācbaltieši, biedrību likvidēja 1939. gada novembrī, pēc vācbaltiešu izceļošanas. Tad, kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie iedzīvotāji, ziemeļbriežu mednieki, ledum atkāpjoties, spalvainais degunradzis jau bija izmiris. Pirmais, kas aprakstīja spalvaino degunradzi pirms vairāk nekā divsimt gadiem (1799) un deva latīnisko nosaukumu Rhinoceros Antiquitatis, bija vācu ārsts un dabaszinātnieks Johans Frīdrihs Blūmenbahs (Blumenbach; 1752–1840). Viņš bija viens no zooloģijas un antropoloģijas kā salīdzinošo zinātnisko disciplīnu pamatlicējiem. Vēl pirms Blūmenbaha lielu ieguldījumu spalvainā degunradža izpētē deva slavenais vācu dabaszinātnieks Pēters Simons Pallass (Pallas; 1741–1811).  Pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājuma viņš devās ekspedīcijā uz Sibīriju, kā rezultātā norādīja uz spalvainā degunradža izplatību šajā reģionā un 1772. gadā Irkutskā no vietējiem iedzīvotājiem ieguva izmirušā dzīvnieka galvu un divas kājas, jo pārējais bija apēsts, un āda izmantota apģērbam. Spalvainā degunradža fosīliju atradums Staruņā (Starunia, Polijas teritorijā, kas mūsdienās ir Ukraina), dziļā ozokerīta raktuvē (12,5 m dziļumā) 1929. gada 23. oktobrī bija pasaules sensācija: tika atrasts vienīgais, vispilnīgākais šīs sugas eksemplārs ne tikai ar saglabātu skeletu, bet arī daļu no iekšējiem orgāniem, muskuļiem un ādu. Jaunā, apmēram trīs gadus vecā mātīte bija mirusi aptuveni pirms trīsdesmit tūkstoš gadiem. Šī eksemplāra unikālā fosilizācija bija iespējama, pateicoties labvēlīgiem ģeoloģiskiem apstākļiem, turklāt dzīvnieks zemes dzīlēs bija gulējis augšpēdus, un, iespējams, tāpēc ķermenim bija tikai nelieli bojājumi. Ar Polijas armijas palīdzību divu mēnešu laikā spalvainais degunradzis bija sagatavots transportēšanai un nogādāts Krakovā. Šī ziņa ātri sasniedza Latviju, un mākslinieks butaforists Oļģerts Krūmiņš (1904–1989) tolaik Eiropā pirmais modelēja spalvaino degunradzi dabīgā lielumā. Maketa izgatavošanai tika izlietoti vairāk nekā 80 kg vecu avīžu, ko sabāza lielā dzīvnieka "skeletā", izgatavotā ar metāla stiepļu palīdzību, savukārt ragi tika gatavoti no koka. Lielizmēra maketu izstādīja Izglītības ministrijas Skolu muzeja rīkotā "Daugavas izstādē" 1932. gadā, piesaistot gandrīz desmit tūkstošus apmeklētāju. (No 1925. līdz 1938.g. Skolu muzejs atradās Valdemāra ielā 36a, aizņemot trīspadsmit telpas divos augšējos ēkas stāvos.) Izcilais butafors Oļģerts Krūmiņš pēc Skolu muzeja likvidācijas 1951. gadā strādāja Medicīnas vēstures muzejā. Viņa veidotās diorāmas par viduslaiku medicīnu joprojām apskatāmas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Oļģerta Krūmiņa izgatavotais makets nav saglabājies, toties Staruņā atrastā spalvainā degunradža skelets, izbāzenis (rekonstrukcija) un anatomiskie preparāti (piemēram, mēle, aukslējas, ausis) mūsdienās aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā Polijas Zinātņu akadēmijas Dabas vēstures muzejā Krakovā (Muzeum Przyrodnicze w Krakowie). Interesanti, ka arī 21. gadsimtā britu paleontologi Stafordšīrā atraduši vēl četru aizvēsturisko degunradžu skeletu paliekas. Meklējumi turpinās! Izmantotā literatūra: Lamsters, V. "Latvijā izmirušie prāvākie zīdītāji". Rīga, Izglītības ministrijas Skolu muzejs, 1937. Pozemkovska, M. "Skolu muzeju veidotāji 20. gadsimta pirmajā pusē: Jānis Greste, Oļģerts Krūmiņš, Eduards Reiziņš" / "Rīgas Skolu muzeja Raksti", 2. rakstu krājums, Rīga, 2025, 107.–120. lpp. The Institute of Systematics and Evolution of Animals of the Polish Academy of Sciences

Tūļīgs, kraupains un bieži nepamanīts – par 2026. gada dzīvnieku kļuvis parastais krupis. Pasakās attēlots kā apburts princis, realitātē visai apdraudēts abinieks, jo īpaši pavasaros, kad neskaitāms daudzums krupju iet bojā uz ceļa. Kā krupjiem un vardēm klājas Latvijā? Par gada dzīvnieka dzīves veidu un dzīves apstākļiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Ilze Reinika un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Dabas aizsardzības pārvalde jau vairākus gadus rīko krupju glābšanas misiju. Tāda notiks arī šajā pavasarī. Tās nosaukums ir "Misija Krupis - izglāb princi".  "Tās pamatuzdevums ir kļūt par brīvprātīgo vai arī ārpus šīs kampaņas palīdzēt krupjiem droši šķērsot auto brauktuvi," skaidro Ilze Reinika. "Problēma ir ne tikai Latvijā, bet tas ir arī pasaulē konstatēts, un to nosaka krupja ģenētika. Viņš piedzimst punktā A, dodas vairoties uz punktu B, tur pavada arī visu vasaru un savukārt ziemošanas vieta atkal viņam ir punktā A. Šādu ģenētiski iekodētu kustību starp punktu A un B pavasarī un rudenī no B uz A viņš iet visu savu mūžu. Ja šis mūžs 40 gadus garš, kāds ir maksimāli reģistrētais, viņš šo ceļa posmu iet. Nav izslēgts, ka kādu gadu viņš pamostas, dodas pa savu ierasto ceļu, bet cilvēki pa šiem gadiem ir uzbūvējuši savu ceļu. Sanāk, ka nevis krupis šķērso mūsu ceļu, bet mūsu ceļš šķērso krupja ģenētisko ceļu." Tāpēc krupjiem ir nepieciešama palīdzība tajā brīdī, kad viņš šķērso ceļu, jo ģenētiski iekodēti viņam ir ne tikai punkti A un B, bet arī lēnā rāpošana un dzīves uztvere. Viņš vidēja izmēra ceļu var šķērsot pat 15 minūtes.  "Otra lieta, kas krupi padara par viegli sabraucamu, ir viņa uztvere. Tajā brīdī, kad viņš pamana automašīnu un pats atrodas uz ceļa, viņš nevis izvairās no tās, bet sastingst, tādā veidā cerot, ka uzbrucējs mainīs savu uzvedību un neuzbruks viņam. Bet automašīna jau nav īsti uzbrucējs, cilvēka ceļi un domas ir citādas," turpina Ilze Reinika. Tāpēc ir izveidota palīdzības kampaņā, cilvēkus aicina iesaistīties un pārnest krupjus no vienas ceļa puses uz otru. -- Parastais krupis Bufo bufo, kas ir viens no lielākajiem abiniekiem Latvijā un var dzīvot līdz 40 gadu vecumam.  Pieauguša krupja ķermeņa garums ir 6–12 cm, retos gadījumos līdz 13 cm. Mātītes parasti ir lielākas un masīvākas nekā tēviņi. Kājas ir īsas un spēcīgas, vairāk piemērotas lēnai rāpošanai, nevis lēkšanai. Āda ir sausa, raupja un ar izteiktiem kārpiņām līdzīgiem izaugumiem – tā ir viena no galvenajām pazīmēm, pēc kuras krupi atšķirt no vardes. Krāsa variē no dzeltenbrūnas un pelēcīgas līdz tumši brūnai, vēders ir gaišāks. Galvas sānos atrodas lieli, ovāli pieauss indes dziedzeri, kas piešķir rūgtu un citiem dzīvniekiem nepatīkamu garšu. Lielāko daļu dzīves parastais krupis pavada uz sauszemes un ir sastopams lapkoku un skujkoku mežos, pļavās, krūmājos, dārzu teritorijās un pilsētu zaļajās zonās. Tas ir nakts dzīvnieks un dienā slēpjas vēsās, mitrās un tumšās vietās, piemēram, zem kritalām, akmeņiem, blīvas veģetācijas vai augsnes spraugās. Aktīvāks kļūst vakaros un lietainā laikā. Parastais krupis ir aukstasiņu dzīvnieks, tāpēc tā ķermeņa temperatūra mainās atkarībā no apkārtējās vides. Ziemu tas pavada slēptuvē, iegrimis ziemas miegā. Krupji ir nometnieki, bet pavasaros tie dodas sezonālā migrācijā uz nārsta vietām, nereti šķērsojot ceļus un nonākot satiksmes apdraudējumā. 

Stāsta arheologs, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) pētnieks Jānis Meinerts, materiālu sagatavojis arheologs, kultūrvēsturnieks un LKA vadošais pētnieks Juris Urtāns. Pārraides producente – Gita Lancere. Aglonas Ciriša ezerā ir astoņas salas. Zināmākā no tām ir Upursala, kas ir ap sešiem hektāriem liela un plānā atgādina ragainu mēness sirpi ar lielu, robotu līci salas vidusdaļā un reljefu izcēlumu salas vienā malā – Upurkalnu. Nosaukums jau kopš agrākiem laikiem ir vedinājis domāt, ka salā ir bijusi pirms kristiešu laika svētnīca. Tomēr 20. gadsimta sākumā tas netraucēja Aglonas baznīcu priesteriem, katoļu garīgā semināra un Aglonas ģimnāzijas audzēkņiem doties uz salu, veidot tur celiņus, nodoties meditācijām un pastaigām. Lai arī salai un kalnam ir zīmīgi nosaukumi, pārliecinošāku liecību par agrāku laiku salas izmantošanu sakrālām vajadzībām nav daudz, un tās pašas ir ļaužu stāstītās teikas un nostāsti. Tomēr, kā zināms, folklora nav drošs vēstures avots, jo tajā tikpat labi var savīties atmiņas par reāliem notikumiem un tautas izdoma jeb iedoma, kā tas varētu būt bijis. Te vietā varbūt drusku negaidīti paralēli ar skotu romantisma rakstnieku Valteru Skotu, kas ir viens no vēsturiskā romāna aizsācējiem, braucot pa Skotiju, viņš pierakstīja senas leģendas, kuras pēc tam iestrādāja savos romānos. Romāni guva lielu popularitāti, tika daudz lasīti, un tajos iestrādāto folkloru lasītāji sāka uzskatīt par kaut ko tādu, kas ataino patiesību. Līdzīgi ar Ciriša Upursalu. Nostāsti un darbības, kur liela vieta ierādīta Upursalai, svētniekiem un altārim, ir iestrādāta pazīstamajā Antona Rupaiņa vēsturiskajā romānā "Baltie tēvi". Antons Rupainis ir norādījis, ka romāna sižets un tēli ir aizgūti no kāda sena manuskripta, kam īstu pierādījumu gan tomēr nav.  Upursalā ir bagātīga augu valsts. Sastopami reti augi. Varbūt tā ir netieša liecība par Upursalas sakrālo izmantošanu, jo senajās sakrālajās vietās nereti ir vērojama īpaši liela audzelība. Senais cilvēks, kam raža un auglība bija viņa eksistences pamats, varēja uzskatīt, ka senajās svētvietās savienojas zemes auglība ar dievišķā klātbūtni.  Jau 20. gs. 30. gados pierakstīti vietējo ļaužu izteikumi, ka Upursalā ir pilskalns vai ka pats Upurkalns ir pilskalns. Pārbaudot salu 1977. gadā, tiešām arī tika atklāts, ka Upurkalnam ir visas senajam pilskalnam raksturīgās pazīmes – stāvinātas nogāzes ar terasēm, vaļņi un grāvji, izlīdzināts plakums un, pats galvenais, arī senajām dzīvesvietām raksturīgais kultūrslānis. Tika atklāts, ka kultūrslānis ne tikai pašā Upurkalnā, bet arī nenocietinātā apmetnē tā pakājē. Arheoloģiskie izrakumi parādīja, ka pilskalnā un apmetnē ļaudis dzīvojuši ilgus gadsimtus. No pirmā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša vidum. Arheoloģiskie atradumi bija raksturīgi pirms latgaļu laika baltu pilskalnam un apmetnei. Nekas ne pilskalnā, ne apmetnē vismaz mūsdienu zinātnes izpratnē neliecināja par kādām sakrālām darbībām.  Var jau pieņemt – ja salā arī bija svētnīca, tas tās uzturēšanai bija vajadzīgi cilvēki, ja gribat – svētnieki, kuriem tāpat vajadzēja jumtu virs galvas, ziemā siltumu, pārtiku ikdienas uzturam, bet visas šīs lietas droši vien bija vienādi vajadzīgas gan svētniekiem, gan vienkāršajiem ļaudīm. Tāpēc arī kultūrslānis neuzrādīja nekādas atšķirības no citiem sava laika pilskalniem. Iespējams, ka salā bija arī kādi tīrumi, tika turēti lopi. Varbūt tam liecība ir sen aizmirstais salas otrs nosaukums – Teļu sala. Tātad sala, kur turēti teļi. Upursalā savdabīgi savijušies dažādi laikmeti, kas ir atstājuši arī pa kādai iezīmei salas reljefā. Ja pilskalns ar apmetni attiecas uz salas agrāko izmantošanu, tad uz nosacīti vēlākiem laikiem attiecas pastaigu celiņu veidojums pa salas perimetru. Šādi celiņi veidoti jau starpkaru laikā, iespējams, arī agrāk kā pastaigu un meditāciju vietas. Nostāstos pat teikts, ka no salas uz Aglonas baziliku pa ezera dibenu vedot pazemes eja. Salas līča galā ir Mīlestības kalniņš, kas tikusi ne tikai uzskatīta, bet noteikti arī bija un ir romantisku tikšanos vieta. Savukārt Pirmā pasaules kara laikā krievu karaspēks salā uzbūvēja nocietinājumus un karavīru vajadzībām izraka zemnīcas dzīvošanai, jo baidījās no vācu karaspēka uzbrukuma Petrogradas virzienā. Kaujas te nekad nav notikušas, tomēr salas reljefu militārās būves ir jūtami ietekmējušas. Visi šie kultūrvēsturiskie ietvērumi veido Ciriša Upursalas savdabīgo auru. Cilvēki vienmēr ir vēlējušies nokļūt Upursalā, lai arī ne vienmēr tas ir bijis viegli izdarāms. Upursala ir ne tikai senvēstures piemineklis, bet arī pārdomu un atpūtas vieta. Dabas un vientulības baudīšanas vieta. Varbūt – arī kādu sen aizmirstu svētdarbību vieta. 

Pasaules Dabas fonds sagatavojis jaunāko zivju gidu, kurā apkopotas tās zivis, kuras zvejot un uzturā lietot varam droši un kuras prasa īpašu aizsardzību. Tāpat šobrīd aktīva ir kampaņa par saldūdens un Baltijas jūras ekoloģisko veselību, kas aizvien pasliktinās. Par visu plašāk stāsta Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens projektu vadītāja Sintija Tocs-Macāne un "Rīgas ūdens" Bioloģiskās attīrīšanas stacijas “Daugavgrīva” vadītājs Māris Zviedris.

Kāds bijis šis gads dažādās zinātnes jomās Latvijā un pasaulē? Skaidro un vērtē raidījuma Zināmais nezināmajā komanda. Gada noslēdzošo raidījumu esam veltījuši kopā sanākšanai raidījuma komandas lokā, lai atskatītos, kāds šis gads ir bijis zinātnes pasaulē. Raidījuma pirmo daļu veltām sarunai ar Tomu Brici, jo tieši viņa veidotā iknedēļas klimata un laikapstākļu rubrika bija jaunievedums šogad raidījumā. Šajā raidījumā viņš sagatavojis šī gada klimatisko apstākļu apskatu Latvijā. Raidījums Zināmais nezināmajā skan jau 20 gadus. Tas iespējams, pateicoties ekspertiem, pētniekiem un zinātniekiem, kuri viesojas raidījumā. Statistika rāda, ka visbiežāk raidījumā viesojies profesors Jurģis Šķilters, kura pārziņā ir uztveres pētījumi. Apsveicam profesoru ar deviņām intervijām mūsu programmā 2025. gadā. 2. vietā ir divi eksperti: Ivars Vanadziņš, Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors, vides jautājumi ļoti aktuāli šobrīd, un Māris Lielkalns no Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza. Abi kungi sešas reizes  viesojušies mūsu raidījumā. 3. vietā ar vismaz pieciem apmeklējumiem ir profesore Zanda Rubene. Par digitālajiem paradumiem šodien runāt liekas ļoti dabiski. Kā arī Inta Lange no Nacionālā Dabas muzeja. Topa 4. vieta ir profesore Līga Plakane un profesore Līga Ozoliņa-Molla. Abas lieliskas cilvēka organisma pazinējas, klātesošas visās sarunās, kad runa par cilvēka fizioloģiju. Gan biežajiem, gan retāk satiktajiem raidījuma viesiem sakam lielu paldies par piedalīšanos un laika atvēlēšanu, lai skaidrotu sarežģitos zinātnes jautājumus. Bet kuras raidījuma Zināmais nezināmajā epizodes klausītāji visvairāk klausījušies straumēšanas vietnēs, konkrētāk "Spotify"?  vietā raidījums par slavenākajiem noziegumiem Latvijas vēsturē, intervija ar Lāsmu Gaitnieci; vietā raidījums par stresu, tā ietekmi uz mūsu veselību; vietā raidījums par melnajiem caurumiem vietā raidījums par augu lomu ūdens apritē pilsētvidē; vietā raidījums, kurā ar kometētāju Paulu Raudsepu un vēsturnieku Kasparu Zelli runājām par to, vai var vilkt paralēles starp Trampa īstenoto politiku šodien un nacistiskās Vācijas politiku.

Mājās Ziemassvētku rosība, pilsētā – garas rindas pie veikalu kasēm un sastrēgumu pirmssvētku drudzī. Tā vien šķiet, ka gada skrejošākais laiks cilvēkiem ir ap Ziemassvētkiem. Taču, kā šīs gada tumšās naktis aizvada dzīvnieki Latvijas dabā? Kuri zvēri guļ, kuri snauž un kuri ir nomodā? Kā savas dienas gaitas plāno tie, kuriem ziemā nav lāča miegs? Sarunājas Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un zoologs Vilnis Skuja.

Gads tuvojas noslēgumam un arī mēs raidījumā Zināmais nezināmajā sākam atskatīties uz aizejošo 2025. gadu. Šoreiz Toms Bricis apkopojis interesantākos ar laikapstākļiem un klimatu saistītos notikumus pasaulē. Dabas stihijas pasaulē, protams, bijušas daudz iespaidīgākas, postošākas un ar lielāku spēku, nekā tās, ko šogad piedzīvojām Latvijā, lai gan arī mūsu pārlieku slapjā vasara ir pieminēta Pasaules Meteoroloģijas organizācijas aprakstos. Šis gads iesākās ar postošiem mežu ugunsgrēkiem ASV Kalifornijas štatā. Ugunsgrēki prasīja vairāk nekā 30 cilvēku dzīvību, bet ar ugunsgrēkiem netieši saistītas vairāk nekā 400 cilvēku nāves. Līdz ar zemi nodega ne vien kvartāli, bet veselas apdzīvotas vietas. Vides organizācijas steidza ugunsgrēkos vainot klimata pārmaiņas, tomēr klimata pārmaiņas vienas pašas nespētu radīt tādu postažu. Diemžēl daļa nelaimju bija saistīta ar neapdomīgu, pat neprātīgu dabas zonu apsaimniekošanu, lielais daudzums augu nobiru un atlieku kļuva par labu degmateriālu. Vairāki ugunsgrēki bija cilvēku izraisīti, daļa ļaunprātīgi. Krietni lielāku skaitu cilvēku ietekmēja ne tik stihiska dabas parādība. Tā bija karstā vasara Eiropas Rietumu un centrālajā daļā. Tiesa ar katru gadu dažādas metodikas, kas novērtē bojā gājušo skaitu karstuma dēļ, tiek pilnveidotas un rāda arvien lielāku karstuma ietekmi. Nīderlandes un Lielbritānijas klimatologi, vides un veselības nozaru zinātnieki aplēsuši, ka karstuma viļņu dēļ šovasar Eiropā 25 tūkstoši cilvēku mira pāragri. Ne mazāki karstuma viļņi pavasarī un vasaras sākumā skāra Indiju un Paksitānu, reģionus, kur iedzīvotāju ir vēl vairāk nekā Eiropā. Tur konstatēta tikai nepilnu 500 cilvēku nāve, lai gan karstumu papildināja elpu aizcērtošs smogs un gaisa piesārņojums. Relatīvi saudzīga šogad bija Atlantijas okeāna tropisko viesuļvētru sezona. Tā ilgst no 1. jūnija līdz 30. novembrim. Kopējā ciklonu enerģija bija mazliet virs ilggadējās klimatiskās normas, bet vētru skaits – 13, kas ir par vienu mazāk nekā vidēji. Spēcīgās vētras lielākoties plosījās atklātā okeānā un to trajektorijas reti šķērsoja salas vai sasniedza Amerikas kontinetinentālos krastus. Postošākā no vētrām izrādījās pēdējā – Melisa. Tā ar augstākās, piektās, kategorijas spēku brāzmās pāri Jamaikai, kļūstot par spēcīgāko viesuļvētru, kas skārusi šo salu valsti. Laicīga prognozēšana un brīdinājumi ļāva paglābties liela upuru skaita. Vēl viens tropisko vētru reģions, kas šogad piedzīvoja spēcīgākas vētras, nekā parasti, bija Dienvidaustrumu Āzija - Filipīnas, Indonēzija, Vjetnama, Taivāna, Ķīna un citas reģiona valstis cieta gan no taifūnu vēja spēka, gan jo īpaši no intensīvām, ilgstošām lietusgāzēm, kas radīja plūdus. Decembra sākumā plūdos Indonēzijā vien bojā gāja ap tūkstoti cilvēku. Globāli 2025. gads, visticamāk, būs otrs siltākais novērojumu vēsturē, pagaidām visi dati vēl nav apkopoti, bet līdz novembrim šis gads bija 1,48 grādus siltāks par vidējo pirmsidustriālā laika temperatūru.

Ožas zudums un izmaiņas rokrakstā - šīs ir vienas no savdabīgākajām iespējamajām pazīmēm slimībai, ar ko sirgst miljoniem cilvēku pasaulē. Viena no neirodeģeneratīvām saslimšanām, kas skar vairāk nekā 10 miljonus pasaulē, ir Parkinsona slimība. un šobrīd tā tiek uzskatīta par vienu no straujāk augošajām nervu sistēmas slimībām. Pazīstama ar izteiktu muskuļu trīci, kas laika gaitā apgrūtina gan runas, gan ikdienas darba spējas. Kā to diagnosticē, ārstē un pēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģes Ramona Valante un Krista Lazdovska. "Ja runājam par neiroģeneratīvajām slimībām, pie kurām pieder arī Parkinsona slimība, pasaulē tiek lēsts pēc epidemioloģiskiem datiem, ka šī ir viena no slimību grupām, kur sagaidāma epidēmija. Mēs parasti runājam par epidēmiju, par vīrusu slimībām, kas ātri izplatās. Kopumā, ņemot vērā, ka sabiedrībai ir tendence novecot, ilgāk dzīvot, mazāk nomirt no infekciju slimībām, no kardiovaskulārām slimībām, tad neirodeģeneratīvās slimības paliek aizvien biežākas un un izplatītākas visā pasaulē un arī Latvijā," norāda Ramona Valante. "Galvenais riska faktors joprojām ir vecums. Jo vecāki mēs kļūstam, jo lielāks risks ir šai slimībai," atzīst Krista Lazdovska. "60 gadu vecumā tas varētu būt viens līdz 5 procenti, 80 gadu vecumā jau vismaz 5% varētu slimot ar Parkinsona slimību. Bet skaidri pierādīta ir pesticīdu iedarbība. Francijā cilvēki, kas strādā lauksaimniecībā, var Parkinsona slimību kārtot kā arodsaslimšanu. Kopumā zinām, ka viss, kas ietekmē smadzeņu veselību, ietekmēs arī arī neirodeģenerāciju un iespējamu slimības attīstību. Gan sirds asinsvadu veselības aspekts, gan arī dažādas toksiskas vielas var būt iesaistītas, gan arī sporta trūkums, protams, arī ģenētiskie faktori." Ārstes norāda, ka ar Parkinsona slimību saslimst arī gados jauni cilvēki. "Tas ir mīts, kad Parkinsona slimība ir tikai vecāka gadagājuma cilvēkiem. Parkinsona slimība var parādīties jebkurā vecumā," atzīst Ramona Valante. "Kopumā Parkinsona slimību uzskata par multifaktoriālu, kas nozīmē, ka vairāki faktori iedarbojas, mēs nevaram pateikt, kurš ir tas viens un galvenais, kas ir palaidis to slimību. Un man šobrīd īsti nav skaidrs, kādiem tiem faktoriem ir jāsakrīt, lai beigās būtu Parkinsona slimība. Diemžēl viņa var arī parādīties 30-40 gados bez ģenētiskā fona." "Parkinsona slimību mēs varētu skatīt kā tādu daļēji lietussargu, zem kura apakšā var būt katram sava slimība, savi simptomi," skaidro Krista Lazdovska. "Bet pirmais, pēc kura spriedīsim, ka tā ir tieši Parkinsona slimība, šie pacienti kļūst lēnāki. Tas ir tāds pamatsimptoms. Mēs skatāmies, vai šis kustību temps ir zudis." Pacienti to izjūt dažādi. Kāds to izjūtu gaitā, ka kļūst lēnāks, soļu garums samazinās. Kāds izjūt, piemēram, kad kaut ko gatavo. No rīta grib uztaisīt omleti un kuļ olu, un roka pēc pāris tiem apgriezieniem kļūst arvien lēnāka. Lēnīgums ir pamatsimptoms. Tai pievienojas miera trīce. Ārste mudina nesatraukties tos, kam satraukumā nedaudz trīc rokas. Miera trīce ir "sarkanais karogs" Parkinsona slimībai. Cilvēks sēž mierīgi, neko nedara, rokas klēpī un skatās televizoru, un vienai rokai īkšķis vai plaukstas daļa patrīc. Tam pievienojas muskuļu stīvums. "Ja mēs runājam par klasisku Parkinsona slimību, šie simptomi sākumā ir vienpusēji, vienā ķermeņa pusē," bilst Krista Lazdovska.  "Ja pēkšņi vienu reizi neveikli sanācis notīrīt kartupeli, tas nenozīmē, ka ir slimība, jo Pārkinsona slimība viņa ir lēna un progresējoša. Izmainītās kustības paliek konstantas," papildina Ramona Valante.  Sākumā cilvēki nejūt tieši lēnīgumu, bet to, ka kustas citādi. Ja tās ir pāris reizes, par to nebūt jāsatraucas. Ja tas sāk traucēt ikdienā, tas ir brīdis, kad jāvēršas pie ārsta, jo Parkinsona slimība nepāriet.  "Ja cilvēks atnāk pie ārsta un pasaka: man šis sākas pirms mēneša, ārsts nedrīkst pat teikt, ka šī ir Parkinsona slimība. Mēs izvērtēsim pacientu, mēs paturam prātā, bet patiesībā, lai noteiktu, ka šī ir Parkinsona slimība, simptomiem ir jābūt vismaz trīs gadus," norāda Krista Lazdovska.  "Jautājums, vai tas nav novēloti? Diemžēl patiesība ir tāda, ka neviena neirodeģeneratīva slimību, tai skaitā Parkinsona slimība, nav izārstējama. Līdz ar to nevar nokavēt to, ko nevar izārstēt. Mēs varam ar medikamentiem un darbībām varam tikai uzturēt dzīves kvalitāti, bet ne izārstēt," atzīst Ramona Valante. Nacionālā Dabas muzejā turpmāk būs vērojama skeletiem veltīta ekspozīcija Mirkli pirms Latvijas Nacionālā dabas muzeja jaunās, pastāvīgās ekspozīcijas “Skeletārijs” atklāšanas esam satikušies ekspozīcijas zālē ar muzeja Zooloģijas nodaļas vadītāju, ornitologu Dmitrijs Boiko. Ekspozīcijā mūs ieskauj lieli un mazi visdažādāko dzīvnieku sugu skeleti un to daļas. No 11. decembra ikvienam to visu ir iespēja aplūkot jebkurā mirklī muzeja 5. stāvā. Dmitrijs Boiko kā ekspozīcijas darba grupas vadītājs norāda, ka “Skeletārija” ceļš iets vairākus gadus. Laika gaitā paši muzeja pārstāvji savu kolekciju papildinājuši ar jauniem galvaskausiem, bet, lai iegūtu pilnus dzīvnieku skeletus, atrasti lieliski sadarbības partneri - Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte Jelgavā. Tad uzsāktas sarunas, vai muzejs varētu deponēt fakultātes osteoloģiskās kolekcijas priekšmetus, un šim ierosinājumam gūta atsaucība. Tā tapis “Skeletārijs”. Savukārt muzeja vecākā ekoloģe Lauma Goldblate ekspozīcijā bijusi atbildīga par saturu un vislabāk zina stāstīt, pēc kāda principa “Skeletārijs” veidots. Atklājot ekspozīciju, Latvijas Nacionālā dabas muzeja direktore Skaidrīte Ruskule savā uzrunā norāda, ka līdz ar “Skeletārija” atklāšanu tiek pāršķirta vēstures lappuse. Ar “Skeletāriju” muzejs savā ziņā atvadās no kādreizējā ekspozīciju izteiktā vēsturiskā pieskāriena. Vienlaikus direktore uzsver, ka līdz šim nav pieredzēta neviena ekspozīcija, kurā būtu ieguldīts tik liels darbs eksponātu sagatavošanāS Skanot prieka čalām pēc “Skeletārija” atvēršanas, par savu darbu vēl pastāsta ekspozīcijas materiāla sagatavotāja un arī atsevišķu eksponātu restauratore Janta Meža. Lai eksponāti saglabātos ilgtermiņā, Janta tos mazgājusi ar ļoti smalkām smiltīm, dzeramo sodu, ūdeni, bet nolūzušās detaļas fiksējusi ar speciālu līmi. “Skeletārijs” Latvijas Nacionālajam dabas muzejam ir jauna latiņa, ne katram dabas muzejam ir šāda skeletu ekspozīcija, un, kā atklāšanā norādījis ekspozīcijas mākslinieciskā risinājuma autors Didzis Jaunzems, “Skeletārijs” pat atgādina dārglietu ateljē. 

Vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma priekšmetu – tāda bagātība ir Nacionāla Dabas muzeja pārziņā. Par katru no šiem priekšmetiem jārūpējas, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, jo daļa no šiem atradumiem dabā vairs nav sastopami. Muzeja apmeklētājiem neredzamā muzeja dzīve notiek krājuma sagatvošanā. Kā dažādi dabas priekšmeti nonāk līdz muzeja ekspozīcijai? Kā šos paraugus ievāc, uzglabā un sakārto bagātīgajā krājumā? Par to stāsta jauna izstāde Nacionālajā Dabas muzejā, tādejādi atzīmejot muzeja 180 gadadienu. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja izstādes darba grupas vadītāja, botāniķe Lauma Miķelsone-Šibeika, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja vecākā mineraloģe Sanita Lielbārde un Latvijas Nacionālā Dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko. Latvijas Nacionālajā dabas muzejā apskatāma izstāde „Dabas priekšmeta ceļš līdz muzeja krājumam”, kas ļauj iepazīt muzeja speciālistu darba aizkulises un to, kā visdažādākie dabas priekšmeti – minerāli, fosilijas, augi, sēnes, putni, zīdītāji, gliemji un kukaiņi – tiek ievākti, pēc tam apstrādāti un vēlāk uzglabāti muzeja krājumā. Izstāde tapusi kā viens no īpašajiem muzeja 180. jubilejas gada notikumiem. Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājums ir dabas bagātību krātuve, kurā glabājas ģeoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, entomoloģiskie, botāniskie un mikoloģiskie priekšmeti. Krājums tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus vai muitā konfiscētus priekšmetus. Tā kā muzeja krājumā ir daudz Latvijā un pasaulē izzūdošu sugu, kā arī jaunas sugas Latvijas faunā un florā, kolekciju vērtība gadu gaitā aug un aizvien aktuālāks kļūst jautājums par to saglabāšanu ilglaicīgi. Šobrīd muzejam ir vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma vienību, kas tiek uzglabāti īpašos apstākļos. Pamatkrājums ir Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa un nacionālā bagātība, tāpēc muzejam ir atbildība un pienākums nodrošināt saudzīgu attieksmi un krājuma pieejamību sabiedrībai ilgtermiņā. Dabas priekšmetus visbiežāk ievāc savvaļā. Speciālisti pirms tam veic izpēti, un plāno maršrutu, turklāt ievākšanai nepieciešami īpaši instrumenti vai ekipējums. Lai dabas priekšmetus varētu uzglabāt muzejā, tie ir pareizi jāsagatavo. To veic zinoši speciālisti – botāniķi, mikologi, mineralogi, petrogrāfi, ģeologi, paleontologi, teriologi, ornitologi, entomologi un malakologi. Pēc rūpīgas apstrādes priekšmeti nonāk speciālās krājuma telpās. Kā eksperti prot atšķirt viltotu mākslas darbu no īsta? Leonardo da Vinči, Pikaso, van Gogs, Dalī, Monē – šo gleznotāju darbus pasaulē kopē un vilto visvairāk. Tikām  no latviešu gleznotājiem viltojumu  saraksta virsotnē ir Vilhelma Purvīša gleznotās ainavas. Lai noteiktu, vai  mākslas darbs ir oriģināls vai nē, mākslas zinātniekiem talkā nāk arī ķīmiķi. Par to, kā ar mikroskopa palīdzību var atkodēt krāsu pigmentus un kas ir gleznu viltotāju atpazīstamākais darba paņēmiens, atklāj Latvijas Mākslas Akadēmijas Restaurācijas un materiālu izpētes institūta  pētniece Indra Tuņa. Viņa skaidro, kā notiek gleznu ķīmiskā izpēte, jo pētniece norāda, ka glezniecība aizvien ir tā aktīvākā mākslas daļa, kur cilvēkiem interesē tā vai cita mākslas darba identifikācija. Indras darbs ir gan orientēties mākslas vēsturē, lai zinātu, kādas krāsas mākslinieks lietojis, un kā ķīmiķei ir jānosaka šo krāsu sastāvs. Viņas darba vietā līdzās studentu darbiem – gleznām, uz galda rindojas pāris mikroskopu, kas ierasti instrumenti Indras darbā.

Par ekoteātri, kas pievēršas cilvēka un dabas attiecībām, savstarpējai mijiedarbībai un kurā klātesoši ir vides problēmjautājumi un konflikti Kultūras rondo izvaicājam pētnieci Kitiju Balcari, dramaturgu Evartu Melnalksni un režisoru Jāni Balodi. Samilstot vides problēmām, pēdējās desmitgadēs arī teātrī ienāk jaunas, ar vidi un ekoloģiju saistītas idejas – gan formā, gan saturā. Un mēs iepazīstam arī jaunus jēdzienus, piemēram, ekodramaturģija un ekoteātris. Kitija Balcare tikko aizstāvējusi promocijas darbu „Skatuves māksla ekokritikas diskursā: ekoteātris Latvijā 21. gadsimtā” ir pirmais sistemātiskais pētījums, kas pievēršas teātra izrāžu analīzei ekokritikas diskursā kontekstā ar vides konfliktiem. Balstoties posthumānisma teorētiskajos skatupunktos, izvērsti ir skaidrota ekokritiskā tuvskatījuma pieeja izrāžu analīzē. Darbā ir izsekots ekoteātra ģenēzei kā saturā, tā formā, piedāvājot aptverošu ekoteātra kā teātra virziena definējumu un ietekmju un izpausmju skaidrojumu.    Sarunas beigās izskan dziesma "Diemžēl" no izrādes "Ummis un lobēlija". Komponists - Ernests Valts Circenis, balss - Dārta Liepiņa, flauta - Alise Golovacka.

Valdība akceptē valsts nākamā gada budžetu ar deficītu 3,3% no IKP. Valdība atbalsta izmaiņas Dabas resursu nodokļa likmēs, kas paredz jaunu nodokli neapstrādātai koksnei un lielāku nodokli kūdras nozarei. Neskatoties uz panākto vienošanos, kas ļauj NATO valstīm iegādāties Ukrainas vajadzībām ieročus no ASV rezervēm, kopējais militārais atbalsts Ukrainai vasaras izskaņā piedzīvojis strauju kritumu. No 17. oktobra dzelzceļa līnijā Rīga-Tukums gaidāmas būtiskas izmaiņas pasažieriem. Latvijas vīriešu futbola izlase šovakar Daugavas stadionā aizvadīs Pasaules kausa kvalifikācijas maču, pretiniekos - šī sporta veida izgudrotāju mantinieki Anglijas futbola izlase. Masu demonstrācija, slēgtas lidostas un traucēta sabiedriskā transporta satiksme – tā ir daļa no 14. oktobra nacionālā streika Beļģijā.

Šakāļi māju pagalmos, caunas, kas pārgrauž automašīnu vadus, ezis, kas ziemas migu uztaisījis komposta kaudzē, un lapsas, kas siro pa atkritumu konteineriem. Cilvēka tuvumā dzīvnieki atraduši sev gana piemērotu vietu, lai dzīvotu. Kāpēc mūsu tuvums dzīvniekiem ir noderīgs un kā sadzīvot ar savvaļu uz mājas sliekšņa? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un zoologs Vilnis Skuja.   Zinātnes ziņas Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā 2025 Šis ikgadēji ir Nobela prēmiju laureātu paziņošanas periods. Tieši pirms nedēļas raidījumā runājām par imunitāti un imūnsistēmu, un arī Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā šogad pasniegta trim pētniekiem - amerikāņu zinātniekiem Mērijai Brankovai un Frederikam Ramsdelam, kā arī japāņu zinātniekam Šimonam Sakaguči - par atklājumiem imūnsistēmas kontroles jomā, proti, par to, kā imūnsistēma tiek pasargāta no uzbrukumiem mūsu pašu ķermenim un orgāniem.  Džeina Gudola mainīja mūsu priekšstatu par pērtiķiem Mūžs, kas veltīts zinātnei, var vainagoties ar Nobela prēmiju, bet vēl viens vienreizējs mūžs noslēdzās pagājušajā nedēļā. Runa ir par ievērojamo primatoloģi, šimpanžu pētnieci, Džeinu Gudolu, kura pagājušajā nedēļā 91 gada vecumā devās mūžībā, bet viņa sniegusi lielu ieguldījumu mūsu priekšstatos par pērtiķiem. Tāpēc visas nedēļas garumā tīmeklī aizvien parādās raksti par Gudolas dzīvi un darbu. Vai jūs ēstu jogurtu, kas gatavots ar skudrām? Zinātnieki to izdarīja Kukaiņi var ne vien kaut ko sadalīt vai noārdīt, bet arī radīt, un tie var radīt jogurtu. “Vai jūs ēstu jogurtu, kas gatavots ar skudrām?” - tāds jautājums tiek uzdots “ScienceDaily”, piebilstot, ka zinātnieki to ir pamēģinājuši.  Apvienojot zinātni un tradīcijas, pētnieki ir atdzīvinājuši senu Balkānu un turku jogurta gatavošanas tehniku, kurā skudras tiek izmantotas kā dabiski fermentētāji. Skudru baktērijas, skābes un enzīmi pārveido pienu bagātīgā, pikantā jogurtā, vienlaikus demonstrējot daudzveidību un sarežģītību, kas dažkārt zūd mūsdienu industrializētajās jogurta šķirnēs. Eksosomu zinātne - jaunākā apsēstība ādas kopšanā Eksosomas ir nanoizmēra daļiņas, ko izdala lielākā daļa šūnu veidu un kas tiek slavētas par to atjaunošo spēku cilvēka organismā, tostarp par signālu sniegšanu, kad ražot vairāk kolagēna. Eksosomu serumi šobrīd ir kļuvuši ļoti populāri ādas kopšanas jomā, arī sociālajos medijos tie tiek ļoti popularizēti, tomēr eksperti mudina ievērot piesardzību un nepārvērst eksosomas par apsēstību.    

Zemkopības ministrijas sagatavotie grozījumi Mežu likumā, kas paredz samazināt ciršanas vecumu vairākām koku sugām, ir raisījusi plašus iebildumus gan pēc grozījumu būtības, gan arī veida, kā ministrija tos virza. Par to ar ministriju pārstāvjiem un ekspertiem diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: bioloģijas doktors Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus, AS "Latvijas finieris" padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas Dabas aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste un Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Āris Jansons. Mežu apsaimniekošana ir viens no tematiem, par ko Krustpunktā runā regulāri. Arī primāri bieži vien par to gādā vai nu Zemkopības, vai Vides ministrija, jo tiek rosinātas izmaiņas likumos, kas izraisa plašāku interesi, vai arī pretestību. Savulaik pat Satversmes tiesa bija iesaistīta notikumos, tāpēc var sacīt droši, ka šī nozare nav atstāta bez uzmanības. Šobrīd ir runa pat par vairākiem jautājumiem, par ko uztraukumu ir pauduši vides aizstāvji. Proti, Zemkopības ministrija virza caur valdību grozījumus Meža likumā, un ir vairāki punkti, par kuru jēgu un vajadzību ir jātiek skaidrībā.

Valsts kontrole revīzijā konstatējusi netaisnību slimnīcu finansēšanā. Kārsavā aizvadīta tikšanās ar Ludzas novada iedzīvotājiem par Pretmobilitātes infrastruktūras izveides likumprojektu. Par Rīgas Ārtelpas un mobilitātes departamenta direktoru apstiprināts bijušais Rīgas izpilddirektora padomnieks Kristaps Kauliņš. Dabas muzejā norisinās lielā sēņu izstāde. Latvijas čempionvienībai hokejā "Mogo"/RSU pievienojies valstsvienības kapteinis Kaspars Daugaviņš. Šovakar pirmā spēlē Liepājā.

Mūsu klausītājs interesējas, kā daudzdzīvokļu mājā cīnīties ar prusakiem un blaktīm? Kā un kam tas būtu jādara, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns, "santāraisdienests.lv" pārstāvis Māris Boža, Rīgas namu pārvaldnieka Telpu uzkopšanas daļas vadītāja Vita Timermane un Veselības Inspekcijas Sabiedrības veselības kontroles nodaļas vadītāja Ilona Drišļuka. Kā blusu, prusaku un pat žurku un ērču kodumi ietekmē cilvēka veselību un pašsajūtu un kad ieteicams konsultēties ar ārstu, ierakstā vaicājām alergoloģei Signei Puriņai. Droši vien neviens neraudātu, ja blaktis un prusaki pazustu pavisam. Problēmas ar dažādiem kukaiņiem daudzdzīvokļu mājās pastāv, bet jānodala apsaimniekotāja un dzīvokļa īpašnieka atbildība. Visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem kopīgi jācīnās ar to, kura dzīvoklī ir, piemēram, prusaki, lai viņš savestu kārtībā savu īpašumu. Vienā dzīvoklī veikt kādu kukaiņu iznīdēšanu bieži vien nav jēgas, ja vien nav konkrēti zināms, ka tieši tas dzīvoklis rada visiem problēmas. Lai veiktu kukaiņu iznīdēšanu, dzīvoklis vispirms ir jāsagatavo. Piemēram, lai indētu prusakus, ir jāatbrīvo virtuves skapīši, jāatbīda no sienas, jānoņem dekoratīvās grīdlīstes, lai visas mēbeles var izsmidzināt un tā darbojas vēl pāris nedēļas. Ja vienā daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpā kādā dzīvoklī ir iemitinājušies prusaki vai blaktis, ja ar viņiem necīnās, laika gaitā, tie var būt arī daži gadi, viņi var pārvietoties arī uz citām kāpņutelpām un izplatīties pa visu māju. Blaktis sākotnēji parasti ir gultā, tad jau aiz grīdlīstēm, ar laiku arī plauktos un skapīšos, kas ir pie gultas, ar laiku var ievākties arī aiz aizkaru stangām. Gultas blakti nejauši var aiznest mājās arī no sabiedriskā transport, ja viņa ir rūpīgi paslēpusies kādā sēdekļa šķirbā.

Dabas aizsardzības pārvalde kopā ar Latvijas Valsts mežiem strādā pie purvu ekosistēmas atjaunošanas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Noslēgušies pirmie darbi, pabeigta izpēte piecos purvos, kur savulaik notikusi kūdras ieguve. Kā stabilizēt ekosistēmu šādā vidē un kāpēc purvam vajag ūdeni? Sarunā piedalās Dabas aizsardzības parvaldes projektu vadītāja Inga Hoņavko, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ģeologs Andis Kalvāns un botāniķe Agnese Priede. Purvi kalpojuši kā slazds vai kā patvērums arī kaujiniekiem. Šī gada martā traģiskais notikums Lietuvā, kad Pabrades poligonā purvā militāro mācību laikā noslīka ASV armijas bruņumašīna ar četriem kareivjiem iekšā, pirms gadsimta ceturkšņa uzietie padomju armijas tanki purvā pie Pienavas, latviešu strēlnieku kaujas ar vācu armijas vienībām Tīreļpurvā Pirmā pasaules kara laikā un partizānu slēptuves purvos tūlīt pēc Otrā pasaules kara – šie ir tikai daži no piemēriem. Taču tik liela sasaiste šīm vietām ar militāro vēsturi vis nav, saka Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins. Taču, ja kā kauju vietas vai slazdi minētās mitraines nav populāras dažādu bruņotu sadursmju laikā, tad lūkojam izzināt, kā purvi ir kalpojuši kā slēptuves. Vai zinājāt, ka Balvu novada Stompaku purvā kara laikā mitinājās aptuveni 350 cilvēku, tur atradās gan dzīvojamie bunkuri, gan zirgu novietnes? Arī baznīcas bunkurs, vienā no nocietinātajām būvēm nacionālie partizāni pat bija ierīkojuši maizes ceptuvi. 

Par sēņu vietām, kurās izdevies labu ražu, parasti citiem nestāsta. Kā atrast labākās sēņu vietas: kur patīk augt gailenēm, baravikām un citām sēņotāju iekārotām sēnēm? Raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj AS "Latvijas Valsts meži" mežierīcības meistars Vidusdaugavas reģionā Kārlis Taukačs, Rīgas mežu bioloģiskās daudzveidības eksperts Gatis Eriņš un Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja mikoloģe Inita Dāniela. Ierakstā uzklausām Rūtu Kuriņu. Viņa uz mežu sēnes lasīt dodas kopš bērnības, jau apmēram 30 gadus. Viņa izaugusi piecu bērnu ģimenē un sēņu un ogu lasīšana un pārdošana bija laba iespēja sagādāt visu skolai nepieciešamo. Tagad došanās uz Tomes mežiem viņai ir hobijs. "Šo gadu var saukt par gaileņu gadu, parējās sēnes pa druskai parādās, bet sēņotāju interesējošā daudzveidība ir maza pagaidām," vērtē Inita Dāniela. Viņa arī atgādina: Ja cilvēkam ir jautājums – vai šī sēne ir ēdama, tad noteikti viņam tā nav ēdama. Drīkst lasīt tikai tās sēnes, kuras droši pazīst. Kurām sēnēm patīk kādos mežos? "Tā pati gailene - sausie, mēreni mitrie skujkoku meži, tur būs diezgan droši atrodama. Apšubekas meklēt ietu uz lapainākiem mežiem, kur vairāk ir apses, lazdas, liepas. Saprotot, kas šajā sezonā no sēnēm ir izaudzis, uz atbilstošu mežu jāiet. Cūcenes vēlā rudenī – egļu mežos," iesaka Gatis Eriņš. "Protams, pieauguši meži, lieli meži, arī izcirtumos ir sēnes, bet tur sēnes lasa mazāk." Inita Dāniela papildina, ka gailenes labprāt aug arī lapu koku tuvumā. Savukārt baravikas ir dažādas - ir priežu baravika, egļu baravika un ir vasaras baravika, kas zem ozoliem aug. Arī apšubekas ir dažādas. Sēnes ir garšīgas, kaloriju tajās nav daudz. "Ja sēnes sacep ar speķīti, vai vēl apcep sviestā un pieliek saldo krējumu, tad sēnes nav vainīgas, ka šis ēdiens ir kaloriju bumba," norāda Inita Dāniela. "Nav jau obligāti sēnes jāēd. Var nevākt ēšanai, tāpat priecāties, fotografēt. Ļoti daudzi cilvēki ir uzlikuši sev mērķi pēc iespējas vairāk sugas iepazīt, sakrāt bildītes. Meklē visādus eksotisku sīkumiņus. Uz mežu iet un par sēnēm priecāties var un vajag." Savukārt Kārlis Taukačs mudina sēņošanas maršrutu saplānot jau mājās, izmantojot "LVMgeo" lietotni, kurā var redzēt mežaudžu plānu. Tur var redzēt, kādas sugas kurā mežā aug un cik tās ir vecas. "Dīvānā sēžot var saplānot savu ceļu, kur un kā dosimies, ka ieiesim šajā priežu jaunaudzītē salasīt gailenes, ieiesim šajā ozolu - egļu audzīte salasīt baravikas, tad tajā laukmalītē, kur apses aug, salasīsim apšubekas. To maršrutu var mājās nospraust un visticamāk, tas veicinās pilnu groziņu," iesaka Kārlis Taukačs. Viņš arī atgādina un iesaka mežā netrokšņot. Citās domās ir Gatis Eriņš, kurš tomēr iesaka vismaz skaļi aiztaisīt mašīnas durvis, lai zvērus, ar kuriem nevēlamies satikties, brīdinātu par savu ierašanos mežā. Bet runājot par mašīnas novietošanu, viesi atgādina, ka auto jānovieto tā, lai citi varētu pabraukt garām.  Tāpat arī atgādinājums, ka mašīnu nedrīkt nobraukt no ceļa garā zālē, jo tas var veicināt aizdegšanos no karsta izpūtēja. Arī kūdrainās augsnēs nevajadzētu atstāt. Pirms novietot mašīnu, ieteikums padomāt, vai tā nevar aizdedzināt mežu, kā arī, lai citi var pārvietoties pa mežu.

Krustpunktā diskusija: Ekonomikas ministrija (EM) rosina atcelt likumā noteiktos aizliegumus būvēties kāpu zonā, atstājot pašvaldību ziņā izlemt - ļaut būvniecību vai nē. Vai šis ir izsvērts lēmums un kāpēc tas aktualizēts? Analizē Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas Dabas aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste, Latvijas Dabas fonda pārstāve Lelde Eņģele. Sazināmies ar Jūrmalas aizsardzības biedrības valdes locekli Uldi Kronblūmu un Talsu novada domes priekšsēdētāju Ansi Bērziņu. Vai vajag ļaut pašvaldībām vairāk izlemt - apbūvēt savu teritoriju pie jūras vai nē, ko tur drīkst, ko nedrīkst darīt? Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi grozījumus Aizsargjoslu likumā, kas paredz noņemt aizliegumu būvēties kāpās, ja pašvaldību teritorijas plānojumā tas ir paredzēts. Pilsētās jau šādu dabu varēja veikt, bet, ja pieņems izmaiņas likumā, tad varēs būvēt arī ciematos. Tāpat nebūs vairs ierobežojumu būvēt lielākas ēkas. Paredzēts no likuma izņemt to daļu, kas ierobežo būvju apjomu. Vides organizācijas ceļ trauksmi.

Lai arī šogad par karstumu vasarā pagaidām sūdzēties nevaram, ierasti ik gadu pāris nedēļas kārtīgi svīstam. Cilvēks var patverties telpās pie kondicionieriem un ventilatoriem un plānot savas ikdienas gaitas, neuzturoties karstākajā saulē, bet kā tiek galā daba? Kā dzīvnieki pārcieš sauli un karstumu? Kādas stratēģijas tie ir radījuši, lai pasargātu sevi no tveices? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dzīvnieku pazināji - Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Cilvēkam it kā ir vienkāršāk, mums drēbes ļoti palīdz, vai nu mēs saģērbjamies, vai izģērbjamies. Brīdī, kad vairāk vairs nevar izģērbties, mums vienmēr ir iespēja vai nu ielīst ēnā, vai dzesēties kaut kur vēsumā, vai doties peldēties. Mēs tomēr savu dzīvi turam tādos rāmjos, ja jums ir jābūt ārā, mēs esam pieturā, gaidām autobusu karstumā, saulē. Bet dzīvniekus dabā tas skar mazāk, jo viņiem vienmēr ir izvēles iespējas - ielien ēnā, viņi ielien mitrā zemē, pārrok sev bedrīti, noslēpjas kaut kur. Mums ir grūtāk," vērtē Inta Lange. "Bet dzīvniekiem savukārt ir grūtāk izģērbties. Ja pēkšņi strauji ir karsts vai auksts, nevar kā  cilvēks noģērbt savu biezo jaku un pēkšņi ir mazajā t-krekliņā, tad dzīvnieks vēl ilgi pinkaini staigās, viņam kažoka noģērbšana ir krietni ilgāka un pēc tam uzaudzēt vietā arī ir ilgāk." "Dzesēšanas variantu ir daudz dažādi," norāda Māris Lielkalns. "Kā nu kurš māk. Viens attaisa muti, atver knābi, papleš spārnus un tad elso, mēģina tādā veidā atdzesēties, cits izrakņā kaut kādu iedobi, ielien un tādāveidā dzēsējās, cits atkal pamēģina atrast kaut kur vējaināku vietu, kur izstiept visas četras kājas uz visām pusēm un tā turēties. Citi vienkārši nenāk ārā dienas laikā, sēž savā alā, iedobē, slēptuvē un viss, čuč, atpūšas. Kad tas briesmīgais karstums ir pārgājis, sākās nakts dzīve. Piemēram, tuksnesī."  Ja pēkšņi uznāk liels karstums, vai dzīvnieki var un mēdz "pārplānot" savas dienas gaitas?  "Latvijas dabā viņi ir ļoti elastīgi. Dzīvnieki nenāk pa dienu, mēs viņus tikpat kā neredzam, viņi guļ kaut kur vēsumā, ēnā, krūmos, nenāk ārā. Viņiem varbūt plānošana ir mazāk sarežģīta nekā cilvēkam, jo mums ir jāiet uz darbu, ir savi pienākumi, ir saplānota diena, tad dzīvniekiem galvenais ir būt drošībā, paēst un varbūt par ģimeni parūpēties," atzīst Inta Lange. "Latvijā, kad ir karstākais laiks, daļai dzīvnieku jau bērni ir pietiekami lieli, viņiem par bērniem īpaši nav vairs jārūpējas, un tad viņi vairāk domā par kaut kādu savu komfortu, izdzīvošanu. Tad nakts un krēslas laiks ir īstais.  Lai cik sauss un karsts pa dienu Latvijā arī būtu, tad vakarā rasa ir klāt, mitrums zem krūmiem, nokritušas lapas, zāle, viss ir tomēr mitrs. Un Latvija ir tā laimīgā zeme, kur kilometriem tālu nebūtu neviena ūdens avota, mums ir vai nu upes, vai ezeri, vai dīķi, vai purvi.  Arī pilsētas dzīvē, kad uznāk ilgāks karstuma periods, tad visi uztraucas pilsētā par dzīvo dabu, jo pilsēta krietni vairāk uzsilst nekā ārpusē un arī krietni vēlāk atdziest. Tomēr kaut vai Rīgā ūdens avotu ir daudz. Un savvaļas dzīvnieki ikdienā diezgan tālu pārvietojas no savām ierastajām vietām. Cilvēki varbūt vairāk ap māju dzīvojas, bet dzīvniekiem tie ir pat vairāki kilometri dienā. Līdz ar to ūdens vienmēr ir sasniedzamā attālumā." Ir karsts laiks, cilvēkiem daudz jādzer, jo tā mēs svīstam. Vai citi dzīvnieki arī tā svīst? Zināms, mājas kaķi svīst tikai ar ķepiņām. Kā ir ar citiem dzīvniekiem? "Ir, kas svīst, ir, kas nesvīst. Tāpēc jaukais teiciens - nosvīdis kā cūka ir absolūti garām un nepareizs, jo cūka ir viens no tiem dzīvniekiem, kas nesvīst," bilst Māris Lielkalns. "Ja reiz nesvīst, ir jāmēģina savādāk dzesēties. Un to viņa dara, ne tikai viņa, arī degunradži, arī citi cūku radinieki. Viņi vienkārši sameklē dubļu peļķi un iegāžas tajā ar  lielu, lielu sajūsmu. Arī brieži ļoti labprāt zoodārzā, mums tāds purviņš ir uztaisīts, un tad viņi tur priecājas. Tad izlien laukā tāds dubļains un apmeklētāji nevar saprast - fui, kādi, jūs netīrāt un nepucējat  dzīvniekus, bet viņš ir sajūsmā par to, ka ir atdzesējies un ļoti labi jūtas." Dubļu kārta palīdz arī pret odiem, mušām un citiem kukaiņiem un ārējiem parazītiem. Viņi iekalst tajā dubļu kārtā, tad atliek tikai noberzēties un atkal ir tīrs. Vislabākais ir sveķains koks - egle, priede. "Arī bez biezkažokainajiem ir savas dzesēšanas sistēmas. Ir aita, vēl daži citi, kam ir biezāks kažoks, bet ausis ir plikas, tās ir gandrīz kailas. Tāpat arī trusim, zaķim ausis ir garas pietiekami daudz, ne jau tāpēc lai labāk dzirdētu, bet gan lai atdzesētos. Tur ir daudz sīkie asinsvadi un tādā veidā vienkārši - ausis gaisā, vējiņš staigā, ausis dzesējas, arī pats dzesējās," turpina Māris Lielkalns. "Ūdensputniem tīri labi noderētu arī pēdas. Protams, arī spalvu kārtai ir krietni plānāka vasarā nekā ziemā, bet vienalga, ja paliek par karstu, tad plunčājas un dzesējas ar pekām. Ziemā savukārt šīs pēdas kalpo pilnīgi pretēji." "Attiecībā uz pārkaršanu tomēr gribētu piebilst, ka visneaizsargātākie Latvijā ir mūsu mājdzīvnieki - suņi, kaķi, varbūt kādam mājās trusīši vai jūras cūciņas un kāmīši, jo cilvēks par sevi padomās. Zoodārzā arī par visiem ir padomāts, savvaļā dzīvnieki paši var aiziet un atrast savu komforta līmeni, bet mājdzīvniekiem tādas iespējas bieži vien netiek dotas, jo mēs viņus ieliekam dzīvokļos vai mēs viņus mašīnās atstājam, vai varbūt kāds suns laukos pie ķēdes. Vai kādi dzīvnieki palaisti aplokā, kur nav pat nojumes," atgādina Inta Lange. "Mājdzīvnieki līdz ar to paši nevar nodrošināt savu komfortu, atrodot ēnu vai atrodot vēsāku vietu, jo kur viņš ir, tur viņš ir diemžēl. Te gan gribētos teikt, ka pieskatām esam uzmanīgi, un pagalmos varbūt izliekam āra kaķīšiem un sunīšiem varbūt kādu bļodiņu ar ūdeni, šie dzīvnieciņi gan būs ļoti pateicīgi par to visu, jo viņi paši nepratīs. Tā ir cilvēku atbildība." Cilvēkiem svīst ir dabiski, bet ko svīšana var liecināt par mūsu veselību? Lai gan šovasar ilgstošu karstumu vēl neesam pieredzējuši, svīšana ir dabiska mūsu ķermeņa izpausme ne jau tikai karstās vasarās vien. Organismam svīst ir svarīgi, bet mums pašiem un apkārtējiem sviedri un to aromāts var radīt diskomfortu. Bet vai tie patiešām ir sviedri, kas smaržo, vai varbūt aromātu rada kas cits? To skaidro Anda Apine, dermatoloģe-veneroloģe Lāzerplastikas klīnikā un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centrā, kā arī Latvijas Dermatoonkoloģijas asociācijas priekšsēdētāja.

Tuksnesis vēl neveidojas, bet kailgliemeži šogad papostījuši ne vienu vien dārzu. Īsti iedarbīgu metožu, kā ar šo invazīvo sugu cīnīties nav. Par iespējam ierobežot šo sugu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Bioloģijas institūta direktors Latvijas malakologu biedrības pārstāvis Arturs Stalažs, Dabas aizsardzības pārvaldes invazīvo sugu eksperte Aiva Bojāre un "profesionāla dārzu mīļotāja" Ivita Ruduša. Vēsā un lietainā vasara patīk Spānijas kailgliemežiem, kas veicina to vairošanos. Kailgliemežiem apetīte laba un viņi nav izvēlīgi. Negrauž balto āboliņu, bet ēd zemenes, ēd arī beigtus dzīvniekus, sugas brāļus, izkārnījumus. Cilvēki vairāk izmanto preparātus, kas satur dzelzi, bet labākie preparāti cīņai ar kailgliemežiem būtu tie, kas satur varu. "Vara preparāti ir iedarbīgāki, bet tie īsti laikam Latvijā nav pieejami, atzīst Aiva Bojāre. Ivita Ruduša dalās pieredzē, ka kailgliemeži dārzā ir jau kādus piecus gadus. "Sākumā bija ļoti maz, vakarā varēja divus trīs atrast, šo gadu laikā ir progresējuši ģeometriskā progresijā. Katru vakaru nolasa vismaz puslitru, lai arī dārzs nav liels. Lasām, ja ne katru vakaru, tad katru otro vakaru," stāsta Ivita Ruduša. "Lasām un izmantojam arī dzelzs preparātus. Kad vēl bija vara preparāti pieejami, izmantoja tos. Granulas maksāja salīdzinoši daudz. Arī kaimiņi lasa un ber. Bet ir viens kaimiņš, kurš nelasa." Arturs Stalažs norāda, ka lasīšana visefektīvākais variants gliemežu skaita samazināšanai, ko var kombinēt ar citām metodēm. Simtprocentīgi viņus iznīcināt nevar, var samazināt daudzumu ar lasīšanu. Labs līdzeklis alus, labāk izmantot kvalitatīvu alu.

No vienas puses ir jocīgi, ka cilvēkiem ir jākopj dabiskās pļavas Lai pati daba lemj, kam pļavā būt, kam nē. Tomēr ne. Par dabas zemniekiem un atvērto pļavu dienām vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga-Kalniņa, Latvijas Dabas fonda zālāju eksperte Baiba Strazdiņa, sazināmies ar vienu no projekta "GrassLIFE2" partnerēm jeb dabas zemnieci Sanitu Āboliņu. Ierakstā uzklausām zemniekus Rūdolfu un Agnesi Medeņus Madonas novadā. 19. jūlijā atvēro pļavu diena notiks netālu no Madonas - Praulienas pagasta zemnieku saimniecībā "Kalna Rubeņi". Tur bioloģiski vērtīgie zālāji aizņem 240 ha un pļavās ganās ap 150 Hereford šķirnes liellopi. Saimnieki izveidojuši arī nelielu gaļas pārstrādes cehu. -- Latvijas Dabas fonds sāk kampaņu "Dabas zemnieki" un aicina uz atvērto pļavu dienām visas vasaras garumā. Kampaņas mērķis ir cildināt un pateikties dažādiem dabisko pļavu apsaimniekotājiem par darbu, kuru viņi dara un stāstīt par to, kāpēc pļavas atjaunot ir svarīgi, kā to darīt, rodot tajā arī biznesa iespēju. Sākot no 12. jūlija, kampaņas laikā tiks organizētas četras atvērto pļavu dienas - tā būs iespēja apmeklēt četras saimniecības dažādās vietās Latvijā, iepazīties ar saimniekiem, doties ekskursijās pa pļavām, kā arī baudīt dabisko pļavu produktus.

Lielākajai daļai Latvijas sabiedrības daba ir vērtība, iedzīvotājiem šķiet svarīgi saudzēt dabu un rūpēties par to, taču cilvēki aktīvi neiesaistās dabas aizsardzībā. Un arī zināšanas par dabu sabiedrībā gadu gaitā samazinājušās. Tā secināts jaunā pētījumā, ko Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "LatViaNature" ietvaros veikusi Vidzemes augstskola. Ko iedzīvotāji zina par dabu un saprot par tās aizsardzības praktiskiem pasākumiem? Un kā izpratni par bioloģisko daudzveidību un dabas aizsardzību veicinājusi Latvijas Nacionālā Dabas muzeja izstāde "Kā būtu, ja nebūtu?", kas nesen noslēgusies? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Vidzemes augstskolas profesore, vadošā pētniece Agita Līviņa, Dabas aizsardzības pārvaldes biotopu eksperte Maija Medne un Latvijas Nacionālā Dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja, zooloģe Inta Lange.   Zinātnes ziņas Pētījums liecina, ka Āfriku pamazām sadala karstu iežu mantijas strūkla no Zemes dzīlēm. Pētnieki ir atraduši jaunus pierādījumus tam, ka gigantiskas karsto iežu veidotas mantijas strūklas zem Āfrikas kontinenta izraisa vulkānisko aktivitāti un acīmredzot sadala kontinentu divās daļās. Vai un kā zivis guļ? “Nacionālās ģeogrāfijas” vietne aicina iepazīties ar to, kas ekspertiem ir zināms par zivju miegu. Jaunas kontaktlēcas ļauj cilvēkam redzēt infrasarkano gaismu. Gluži kā no zinātniskās fantastikas, bet cilvēkiem ir radīts jauns veids, kā redzēt infrasarkano gaismu, neizmantojot neērtas nakts redzamības brilles. Pētnieki ir izgatavojuši pirmās kontaktlēcas, kas nodrošina infrasarkano redzi, un šīs ierīces darbojas pat tad, kad cilvēkiem ir aizvērtas acis. Latvijas vides organizācijas: atbalstām vēja enerģiju, taču ne uz dabas rēķina Vēja enerģijas infrastruktūras attīstībai ir jābūt atbildīgai un tā nedrīkst notikt uz dabas vērtību rēķina, uzsver Latvijas vides organizāciju iniciatīva “Zaļais barometrs”. Organizāciju kopējā pozīcija par vēja enerģijas ieguvi Latvijā aicina politikas veidotājus, uzņēmējus un sabiedrību atbalstīt atbildīgu vēja enerģijas attīstību, kas respektē dabas vērtības un ietekmi uz sabiedrību. Pozīcijas autori: Latvijas Dabas fonds, Pasaules dabas fonds, “Zaļā brīvība”, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija un Latvijas Ornitoloģijas biedrība.

Jaukais laiks, garās brīvdienas, vasaras tuvošanās - viss mudina doties dabā un Latvijā dabas tūrisms pēdējos gados kļuvis īpaši populārs. Laivošana, pastaigas pa dabas takām un mežiem; purvu laipas un jūras piekraste - šobrīd dabā gājēji ir sastopami visur. Taču, ko tas nozīmē pašai savvaļai un kā mēs varam prātīgi organizēt šo tūrismu plūsmu tā, lai cilvēks atpūties un daba paliek netraucēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Andris Klepers, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, tūrisma speciālists, un Agnese Balandiņa, Dabas aizsardzības pārvaldes Ķemeru Nacionālā parka dabas centra vadītāja. Saistībā ar raidījuma pirmās pusstundas tematu par kara ietekmi uz vidi, Andris Klepers atzīst, ka tas ietekmē gan tūristu izvēli ceļot uz Latviju, gan arī mūsu pašu izvēles un iespējas ceļot Latvijā. Karš visdažādākās pakāpēs ietekmē to, kur un kuri cilvēki var ceļot un atpūsties. "Diemžēl šī tēma ir aktuāla jau vairākus gadus. Lielākoties tūristi no tālajām valstīm, kuri tik labi nepārzina situāciju, atliek savus braucienus, nemaz tik ātri neizlemj braukt uz Latviju. Drošības jautājums ir pirmajā vietā, pirms domāt, vai savvaļa šeit ir tas, kas mudina apmeklēt Latviju," atzīst Andris Klepers. "Vēl Latvijas simtgadē daudz aktivitātes notika gar Latvijas robežu, gan ar velosipēdiem, gan skriešana un dažādas mazas koncertprogrammas, tagad gan Baltkrievijas, gan Krievijas robežjoslā, visur, kur ir vajadzīgas atļaujas, nav tik vienkārša ceļošana," turpina Andris Kleperis Tāpat militāro poligonu teritorijā, ja notiek mācības, nav iespējas ne ogot, ne sēņot. Neskatoties uz to, daļa cilvēku tomēr mēģina to ignorēt.  

Saulainā brīvdienā vai svētku dienā bieži dabas objektos apmeklētāju ir vairāk nekā cilvēku Rīgas centrā. Tajā pat laikā Latvijā netrūkst skaistu vietu, kur drūzmas nav Par mazāk zināmām, bet pievilcīgām dabas teritorijām, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas tūrisma un izglītības eksperts Andris Soms un "Lauku ceļotāja" Tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis. Ierakstā uzklausām Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu reimatoloģijas virsārsti Zani Dāvidsoni, kura brīvajā laikā ir aizrautīga putnu vērotāja un arī putnu fotogrāfe. Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur viņa strādā, daudzi mediķi aizraujas ar putnu vērošanu un Zane stāsta, ka dabā devusies jau bērnībā kopā ar vecākiem.

Lielākā daļa Eiropas ir lauki un tieši lauku attīstībai un revitalizācijai iecerēts liels kongress Rīgā, kurā ar saviem pētījumiem pulcēsies pētnieki no 48 valstīm. Kā klājas lauku teritorijām pasaulē? Vai aizvien novērojama masveida migrācija uz pilsētām? Un, vai dzīve laukos mūsdienās ir trūkuma vai luksusa simbols? Raidījumā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors. Vai mums ir tendence meklēt iespējas dzīvot laukos un tā jau ir tāda Luksus paradība - dzīvot laukos? Miķelis Grīviņš: Man liekas, ka tas ir komplekss fenomens, uz kuru nevar vienkārši atbildēt. Ja mēs mēģinām vienkāršu atbildi pateikt - nezinu, laukos tagad pēkšņi viss ir labi vai viss ir slikti, tad patiesībā mēs pazaudējam iespēju palīdzēt tām teritorijām, kurām varbūt ir grūti Neapšaubāmi, ir kaut kādas vietas, kas ir izbaudījušas to, ka parādās grupa, kura var atļauties un kuriem ir resursi, lai dzīvotu ārpus Rīgas. Te ir jāņem vērā, ka dzīve ārpus Rīgas paredz pilnīgi citus modeļus, pilnīgi citas investīcijas ikdienā, pie mazāka iedzīvotāju blīvuma pilnīgi visi sociālie pakalpojumi kļūst dārgāki gan naudā, gan laikā. Ja tu esi ekonomiski nodrošināts un tu esi viens no tiem "vēlamajiem stāstiem", kurš strādā kaut kur, kur var nopelnīt daudz, bet tad dzīvo savā zaļajā, attālajā vietā, tad, protams, mēs varam tikai priecāties par to. Bet no tā, ko es esmu lasījis, tās vietas, kas izbauda šo migrāciju no cilvēkiem, kuri ir turīgi, tās ir salīdzinoši nedaudz, un tie ir konkrēti reģioni. Ir kaut kas, kas vieno tos reģionus, kas ir svarīgi, lai cilvēki tur tagad atgrieztos vai gribētu vispār tur izvēlēties dzīvot? Tas ir infrastruktūras vai dabas objekta tuvums vai reģiona centram ir jābūt ar kaut ko ļoti vilinošam, vai tie ir pilnīgi lauki tālu meža vidū jābrauc daudzus kilometrus pa meža ceļu, lai vispār sasniegto to vietu? Miķelis Grīviņš: Atbilde, ko es varu sniegt, ir "educated guess", ka ir faktori, kas nospēlēs visos gadījumos. Sāksim ar to, ka cilvēki ir dažādi, mēs nevaram visu ielikt vienā maisā, bet ir kaut kādas lietas, kuras mēs redzam, ka kopsakarības ir. Jau pirms pāris gadiem bija pētījumi, kas rādīja, ka mēs varam likt kaudzi ar dažādiem faktoriem uz papīra, bet beigu beigās tā infrastruktūra, pieejamība, vai tu tur vari nokļūt, tas ir tas, kas izsaka, vai cilvēki būs gatavi uz turieni doties vai nē. Attiecīgi ir skaidrs, ka tā pirmā lieta, kas ir jāsakārto. Bet mums ir jābūt gana godīgiem par to, ka mēs esam ļoti maz tājā teritorijā, kas mums ir, un mēs nevarēsim sakārtot infrastruktūru visur. Jo mēs ātrāk sapratīsim, kuras ir tās vietas, kuras mēs gribam sakārtot, jo mēs labāk varēsim to naudu, kas mums ir infrastruktūrai, iztērēt pēc iespējas efektīvāk. Lai cik tas skaudri neizklausītos, man liekas, pēc pāris gadiem vēlme dzīvot kaut kur tālāk no infrastruktūras, tā būs diezgan elitāra lieta, par kuru pašam būs jāmaksā diezgan daudz. Skatoties uz mūsu demogrāfiskajiem procesiem, mēs nevaram cerēt, ka tā infrastruktūra pēkšņi atpelnīsies. Es saprotu, ka tas ir kaut kas skaudrs, ko teikt kādam, kas sēž no Rīgā studijā pie galda, un ir viegli komentēt. Bet es īsti neredzu, kāds varētu būt cits scenārijs. Ja mēs atkāpjamies no infrastruktūras, tad, man liekas, sākās preferenču jautājumi par to, kas cilvēkam patīk un ko cilvēks meklē. Mēs redzam, ka tie centri, kuri iegūst, principā ir vieni un tie paši. Un tie tie, kas jau ir veiksmīgi pārdevuši [sevi] kā vietas, kurās ir patīkami dzīvot, nereti kurās jau ir kaut kāda kopiena ar tiem cilvēkiem, kuri pārvākušies. Un tas ir papildu jautājums, vai mēs gribam, lai viņi aizbrauc uz turieni un patiesībā veido to savu ģentrificēto kopienu, kura netusējas ar vietējiem, ir savs pārticības līmenis un lēnām izstumj ārā visus pārējos. Vai arī, kā teici, ir cilvēki, kas zina, ko viņi grib no dabas, bet tos mēs varbūt tik labi nenotveram statistikā. Kas interesē citus pētniekus ne tikai par Latviju, bet par citām valstīm, apmanīties ar informāciju un ziņām, jo, no vienas puses, liekas, varbūt katrai valstij ir ļoti specifiski pētījuma aspekti un situācijas, un rezultāti, vai tas ir kaut kas, ko var pielīdzināt cita valsts citai?K Miķelis Grīviņš: Pagājušajā kongresā redzējām, ka bija ļoti liels fokuss uz ilgtspējīgākajiem lauksaimniecības modeļiem, galvenais fokuss bija uz agroekoloģiju. Digitalizācija bija bija milzīga tēma, bija vairākas sesijas tikai par to, kā aplūkot dažādus aspektus digitalizācijā. Protams, kā atrast jaunas iespējas kopējā pārējā, kur pilsēta kļūst par arvien nozīmīgāku un lielāku ūdensgalvu un lauki varbūt ne vienmēr piesaista tikpat lielas investīcijas. Mums ir liels ekspektācijas pret laukiem, bet, tā kā mēs ne vienmēr novērtējam, ka iedzīvotāju blīvums rada izaicinājumus papildus. Šogad mēs redzam, ka kaut kādas tēmas ir pazudušas. Agroekoloģija ir palikusi par nelielu daļiņu vairs. Priekšplānā izvirzās līdzdalība, dažādas formas, kā lauku iedzīvotāji var iesaistīties plānošanā, kā tie var palīdzēt paši skatīties uz to, kāda ir lauku nākotne. Man liekas, tas prezentēta plašāku vispār pāreju zinātnē, kur mēs fokusējāmies uz to, kā gudrais pētnieks atnāk kaut kur no malas, un tagad tas fokuss ir uz to, ka gudrais pētnieks varbūt vēl joprojām ir gudrs, bet viņš saprot, ka visi pārējie arī gudri un ka tie rezultāti vai uzdevumi ir kopā jārada. Arvien aktuāla tēma ir digitalizācija, bet jau citi skatupunkti. Protams, arī reģiona, kurā notiek kongress aktualitātes nosaka pētījumu tēmas.   Latvijas Nacionālajā dabas muzejā aplūkojama pasaules jūrām veltīta izstāde Latvijas Nacionālajā dabas muzejā atvērta atjaunotā ekspozīcija “Dzīvība jūrās”. Tā iepazīstina ar dažādās pasaules klimata joslās sāļūdenī un tā krastos sastopamiem dzīvniekiem. Muzeja 180. jubilejas gadā jaunā ekspozīcija ir viens no galvenajiem notikumiem. Latvijas Nacionālajam Dabas muzejam šis ir 180. jubilejas gads, un svinības turpināsies visa gada garumā. Viens no būtiskiem jubilejas gada notikumiem ir bijusi atjaunotās ekspozīcijas “Dzīvība jūrās” atklāšana šajā pavasarī. Tāpēc piedāvājam ieskatu ekspozīcijā. Saruna muzejā ar Komunikācijas nodaļas vadītāju Intu Langi, vecāko entomologu Jāni Dreimani un vecāko zooloģi Kristīni Greķi. “Dzīvība jūrās” aizved ceļojumā pa dažādām pasaules klimata joslām, rādot dzīvnieku grupu un sugu daudzveidību. Apmeklētāji var noiet ceļu no Arktikas līdz Antarktikai vienā ekspozīcijas zālē un pēc tam atgriezties mājās - Baltijas jūras krastos - otrā zālē.

Latvijas Dabas fonds izsludina grantu konkursu dabisko pļavu atjaunošanas talkām. Par dabisko pļavu atjaunošanu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta ģeogrāfe, Latvijas Dabas fonda zālāju eksperte Līga Gavare un Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga. Ierakstā pieredzē dalās Priednieku ģimene. Priednieku ģimenei pieder 50 ha zemes Abavas senlejā. Tā kā Linda ir keramiķe un Jānis - programmētājs, un abi nav bijuši saistīti ar lauksaimniecību, rūpēties par dabisko pļavu atjaunošanu viņiem ir izaicinājums. Ja nebūtu atbalsta maksājumu no Lauku atbalsta dienesta, iespējams, ka viņi 20 gadus ar dabisko pļavu veidošanu arī nenodarbotos. Ar Jāni un Lindu Priedniekiem tikāmies Kandavā, vispirms kopā ar saimniekiem apskatām fotogrāfijas ar ziedošām dabiskajām pļavām Abavas upes krastā. -- Aicinot zemju īpašniekus un apsaimniekotājus iesaistīties dabas atjaunošanā, Latvijas Dabas fonds (LDF) izsludina grantu konkursu dabisko pļavu atjaunošanas talkām. Grantam var pieteikties gan fiziskas, gan juridiskas personas, lai atjaunotu kādu no Natura 2000 vienotajā Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo teritoriju tīklā iekļautiem retajiem un prioritāri aizsargājamiem zālāju biotopu veidiem. Grantu konkurss ir pirmā no vairākām aktivitātēm, kuras LDF 2025. un 2026. gadā īstenos ar devīzi “Darām pļavu kopā!” nolūkā izglītot un iesaistīt sabiedrību dabisko pļavu saglabāšanā un atjaunošanā. Konkursā var pieteikties gan fiziskas, gan juridiskas personas, kuras ir dabisko pļavu īpašnieki, tiesiskie valdītāji, turētāji vai sadarbības grupas, piemēram, nevalstiskās organizācijas un pašvaldības, kas noslēgušas vienošanos par talkas rīkošanu ar teritorijas īpašnieku vai apsaimniekotāju. Dalībniekiem jāaizpilda pieteikuma anketa, kurā jānorāda atjaunojamās teritorijas kadastra numurs, zālāju biotopa veids un citi parametri. Plašāk par konkursu Latvijas Dabas fonda mājaslapā.

Apvelings - dabas parādība, kas raksturīga Baltijas jūra īpaši vasaras pirmajā pusē. Bet kā radies pats vārds, skaidrojam latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa un Latvijas TV laika ziņu redaktors Toms Bricis. Toms Bricis norāda, ka Latvijā ir problēmas dažās nozarēs ar terminiem un meteoroloģija ir viena no tām. Viens no šādiem vārdiem, kas ir ienācis latviešu valodā no angļu valodas, ir apvelings "Lai arī mēs dzīvojam pie jūras, tomēr šo procesu mūsu senči nav tik ļoti ievērojuši, lai tam dotu nosaukumu," atzīst Toms Bricis. Līdzīgi ir ar apzīmējumu pērkona negaisam sniega laikā. Angliski to devē "thundersnow", kas būtu "pērkonsniegs", latviešu valodā tam īsti nav atsevišķa vārda, lai arī piekrastē šo parādību mēdz novērot. Valodnieki piekrīt, ka nav uzreiz skaidra risinājuma, kā vārdu apvelings latviskot. Klausītājas piedāvātais latviskojums, kas nāk no Sīkraga, ir "dzelme paceļas".  Runājot citiem jaunumiem latviešu valodā, Dite Liepa norāda, ka Valsts valodas centra latviešu valodas eksperti nolēmuši, ka vārds karavīrs tagad būs arī sieviešu dzimtē - karavīre. Jo arvien vairāk runā par sieviešu dzimtes personu iesaistīšanos gan dienestā, gan citviet bruņotajos spēkos. "Skatīsimies, kā to pieņems un uztvers bruņotie spēki," bilst Dite Liepa.

Streamed and recorded live at Uncompromising Invites x RTS.FM Budapest pres. Literatúra at Falu Tamás Városi Könyvtár, Ócsa on the 22nd February 2025. YouTube ► https://youtu.be/EXnZ3dTVK1s Uncompromising is a passionate event organizing team from Dabas, Hungary, dedicated to bringing the finest underground electronic music experiences to their audience. Focused on genres like techno, minimal, and other electronic subcultures, the team creates immersive environments where music takes center stage. Driven by a commitment to quality, the Uncompromising collective aims to build a community that celebrates raw energy, authentic vibes, and true love for the underground scene. Their events are not just parties; they are carefully curated experiences designed to leave lasting memories, all set in unique and atmospheric venues that enhance the connection between artists and the crowd. In addition to their live events, Uncompromising also hosts the Uncompromising Invites podcast, where they represent the softer side of their musical spectrum. Featuring monthly mixes, the podcast showcases a range of sounds that reflect their passion for both deep, atmospheric vibes and the energy of the dancefloor. https://www.facebook.com/ncmprmsng https://soundcloud.com/uncompromisinginvites ArtSoul – An Explorer of Dubtechno and Minimal House ArtSoul takes listeners on a unique journey, where the deep, hypnotic vibrations of dubtechno and minimal house come to life. His mixes are a delicate balance of atmosphere, deep basslines, and finely crafted minimal elements, creating an immersive soundscape that transports the audience to new dimensions. More than just a selection of tracks, an ArtSoul mix is a meditative experience, revealing the deeper, more spiritual side of music https://www.instagram.com/artsoulofc ===== RTS.FM Budapest archives: YouTube: https://bit.ly/rtsfmbudapest SoundCloud: https://soundcloud.com/rtsfm/sets/rts-fm-budapest Mixcloud: https://www.mixcloud.com/rtsfmbudapest RTS.FM • https://soundcloud.com/rtsfmlabel • https://www.instagram.com/rts.fm.label/ • https://t.me/rtsfm • https://soundcloud.com/rtsfm • https://rts.fm/ • https://facebook.com/rtsfm • https://instagram.com/rts.fm • https://vk.com/rtsfm • https://youtube.com/user/rtsfmmoscow

Streamed and recorded live at Uncompromising Invites x RTS.FM Budapest pres. Literatúra at Falu Tamás Városi Könyvtár, Ócsa on the 22nd February 2025. YouTube ► https://youtu.be/dLR_fHk727Q Uncompromising is a passionate event organizing team from Dabas, Hungary, dedicated to bringing the finest underground electronic music experiences to their audience. Focused on genres like techno, minimal, and other electronic subcultures, the team creates immersive environments where music takes center stage. Driven by a commitment to quality, the Uncompromising collective aims to build a community that celebrates raw energy, authentic vibes, and true love for the underground scene. Their events are not just parties; they are carefully curated experiences designed to leave lasting memories, all set in unique and atmospheric venues that enhance the connection between artists and the crowd. In addition to their live events, Uncompromising also hosts the Uncompromising Invites podcast, where they represent the softer side of their musical spectrum. Featuring monthly mixes, the podcast showcases a range of sounds that reflect their passion for both deep, atmospheric vibes and the energy of the dancefloor. https://www.facebook.com/ncmprmsng https://soundcloud.com/uncompromisinginvites NiceBRG [Uncompromising - HU] NICEBRG who is obsessed with deep music and sounds. In the early years, he appeared on online radio stations with mixes and then gained experience in hosting. It was always important to him to maintain the electronic music life of the rural region. Currently, as a member of the Uncompromising (created in 2023) team, who nurtures the electronic music culture of Hungary One of the curators of the Uncp. Invites podcast series where mixes by domestic and foreign artists appear on a monthly basis. From 2024, he is an employee of the Phonoda label publishing house. He is an enthusiastic record collector, always striving to present unique and special sounds. https://soundcloud.com/niceberg_hun ===== RTS.FM Budapest archives: YouTube: https://bit.ly/rtsfmbudapest SoundCloud: https://soundcloud.com/rtsfm/sets/rts-fm-budapest Mixcloud: https://www.mixcloud.com/rtsfmbudapest RTS.FM • https://soundcloud.com/rtsfmlabel • https://www.instagram.com/rts.fm.label/ • https://t.me/rtsfm • https://soundcloud.com/rtsfm • https://rts.fm/ • https://facebook.com/rtsfm • https://instagram.com/rts.fm • https://vk.com/rtsfm • https://youtube.com/user/rtsfmmoscow

Streamed and recorded live at Uncompromising Invites x RTS.FM Budapest pres. Literatúra at Falu Tamás Városi Könyvtár, Ócsa on the 22nd February 2025. YouTube ► https://youtu.be/CITr0Y5dyTM Uncompromising is a passionate event organizing team from Dabas, Hungary, dedicated to bringing the finest underground electronic music experiences to their audience. Focused on genres like techno, minimal, and other electronic subcultures, the team creates immersive environments where music takes center stage. Driven by a commitment to quality, the Uncompromising collective aims to build a community that celebrates raw energy, authentic vibes, and true love for the underground scene. Their events are not just parties; they are carefully curated experiences designed to leave lasting memories, all set in unique and atmospheric venues that enhance the connection between artists and the crowd. In addition to their live events, Uncompromising also hosts the Uncompromising Invites podcast, where they represent the softer side of their musical spectrum. Featuring monthly mixes, the podcast showcases a range of sounds that reflect their passion for both deep, atmospheric vibes and the energy of the dancefloor. https://www.facebook.com/ncmprmsng https://soundcloud.com/uncompromisinginvites Peekay (PK) [Uncompromising - HU] Peter was always interested in music - and in Vinyl records, from the early childhood years, it all started with the Michael Jackson "Bad" LP, around his age of 7. From that moment on, music was always a part of his life — from mainstream pop hits to underground Hungarian punk bands. His first huge influence of Electronic music was when the prog-era kicked in, the Global Underground series bloomed to an addiction, and it stood with Peekay til today. His sets always pointing a journey through a fine buildup - from the smooth rhythms to the exstatic peaks. These days, he co-hosts the Uncompromising Invites series, and works as the member of purchasing team of the famous deejay.de crew, and collects records - as usual. https://soundcloud.com/peekay83 ===== RTS.FM Budapest archives: YouTube: https://bit.ly/rtsfmbudapest SoundCloud: https://soundcloud.com/rtsfm/sets/rts-fm-budapest Mixcloud: https://www.mixcloud.com/rtsfmbudapest RTS.FM • https://soundcloud.com/rtsfmlabel • https://www.instagram.com/rts.fm.label/ • https://t.me/rtsfm • https://soundcloud.com/rtsfm • https://rts.fm/ • https://facebook.com/rtsfm • https://instagram.com/rts.fm • https://vk.com/rtsfm • https://youtube.com/user/rtsfmmoscow

3. martu Apvienoto Nāciju Organizācija ir pasludinājusi par Savvaļas dienu un šogad īpaši izceļ investīcijas un ieguldījumus sugu atjaunošanā. Raidījumā skaidrojam, vai dabas aizsardzība ļauj arī pelnīt, ne tikai liek investēt. Bieži dzirdam sakām, ka dabas un vides aizsaradzība un klimata mērķu izpilde ierobežo peļņu un prasa lielas investīcijas, tomēr pētījumi norāda, ka zaļās darbavietas un zaļā ekonomika jau šobrīd nodrošina ekonomiskus ieguvumus. Vai dabai un klimatam saudzīga saimniekošana ir savienojama ar peļņu un jaunām darbavietām? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē ekonomists Mārtiņš Danusēvičs, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes lektors, vides zinātnieks Jānis Brizga, biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs un Latvijas Universitātes pētnieks, un Edvards Kušners, Latvijas Bankas ilgtspējas vadītājs.   Indikatorsugas Latvijas dabā, kas liecina par tīru vidi „Ir augi, kas var vienlīdz labi jūtas gan kopmītnēs, gan pieczvaigžņu viesnīcās, un ir tādi, kuri spēj dzīvot tikai luksusa klases apartamentos,” tā, runājot par tiem augiem, kas dabā sastopami tikai bioloģiski un ekoloģiski  augstvērtīgās vietās, teic savvaļas augu eksperte Linda Uzule. Iztaujājam viņu par labas vides indikatoriem augiem Latvijas dabā. "Izlics tīras vides indikators ir Ziemeļu upes pērlene," jau sarunas sākumā min eksperte. Lai arī saruna ir par augiem, tomēr tas ir pirmais, kas kā indikatorsuga tīrai videi dabā nāk prātā Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "LIFE IP LatViaNature" ekspertei Lindai Uzulei. Jāpiebilst, ka Ziemeļu upespērlene piesārņojuma dēļ jau ierindota teju izmirstošu dzīvnieku sugu sarakstā. Un dabas eksperti tur slepenībā tās dažas upes Latvijā, kur šī gliemene mīt, lai pērļu kārotāji tai nedzītu pēdas un tādejādi neiznīcinātu vēl atlikušos eksemplārus mūsu upēs. Bet  kā jau pieteikumā minēts, tad saruna būs par augiem, tām indikatorsugām Latvijas dabā, kas liecina par tīru vidi. Ja runa ir pa ūdenstilpju augiem, tad tās nav baltās ūdensrozes, kas liecina, ka vide ap šiem skaistajiem ziediem ir tīra. Linda Uzule sagrauj  šo mītu. Patiesībā tie ūdensaugi, kuri signalizē par tīru ūdeni, salīdzinot ar pieminēto balto ūdensrozi, ir izmēros krietni mazāki un necilāki pēc izskata. Tos var atpazīt tikai ļoti vērīgi dabas vērotāji. Piemēram, smalkā najāda - smilgas resnuma kātiņš ar nelielu izspūrušu garenu lapu pušķīti galā. Audziņš mazs, bet ļoti nozīmīgs Latvijas ezeros.    

Dzēlējodi Latvijā var pamatīgi sabojāt atpūtu dabā, taču atšķirībā no citām vietām pasaulē, Latvijā tiekam sveikā cauri ar nepatīkamu niezi. Citviet kukaiņi pārnēsā dažādas cilvēkam bīstamas baktērijas un vīrusus un pastāv bažas, ka šo kukaiņu populācijas virzīsies uz ziemeļiem, planētai kļūstot siltākai. Klimatam mainoties, ir lielāks risks izplatīties slimībām, kuras šobrīd saucam par eksotiskām. Kāda loma te ir kukaiņiem un to "ceļošanai" pa globusu? Un ir kāda iespēja, ka nākamajās desmitgadēs malārija ienāks arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Nacionāla Dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs, profesors Uga Dumpis. "Latvijā viennozīmīgi populārākās ir ērču pārnēsātās slimības, kas ir veselas trīs: tā ir ērču encefalīts, laima borelioze un ērlihioze. Pasaulē, protams, šo slimību saraksts ir milzīgs,  tur ir neskaitāmas slimības, tajā skaitā, viena no nāvējošākajām inspekcijām ir parazītu malārija. Bet kas varētu nākt no dienvidiem uz Latviju, tas ir saucamais Rietumnīlas vīruss, ko varētu pārnest odi," skaidro Uga Dumpis. "Tas ir līdzīgs ērču encefalītam, tātad ļoti smaga slimība." Uģis Piterāns skaidro, ka minēto Rietumnīlas drudzi pārnēsā ēdes ģints odi, un, lai arī Latvijā ir šīs sugas pārstāvji, tad vietējās sugas to nepārnēsā, bet to pārnēsāt var odi, kam vēl latviskais nosaukums īsti nav, bet viņus tautā sauc par "Āzijas tīģera odiem" vai "tīģera moskītiem".  Tā ir Eiropā invazīva suga, ievesta ar cilvēku palīdzību nejauši. Teorētiski paredz, ka tuvāka 20 - 30 gadu laikā arī Latvija var būt piemērota šo odu attīstībai. "Viņi ir tādi mazliet netipiski odiem, jo viņi ļoti labi jūtās pilsētvidē, tiek pieminēts, ka viņu kāpuri attīstās ļoti nelielās ūdens tvertnītēs, piemēram, kapos puķu vāzes, kur ūdens turas. Izmanto tādas citiem odiem varbūt mazāk pieejamas vietas, un līdz ar to viņi pilsētā spēj diezgan labi iedzīvoties. Un tas ir risks. Teorētiski prognozēts, ka līdz pat 2050. gadam arī Latvijas platuma grādi, varbūt teorētiski piemēroti. Vai tā būs, laiks rādīs," vērtē Uģis Piterāns. Siltās ziemas ir viens no faktoriem, kas šādām invazīvām sugām ļauj virzieties arvien vairāk uz ziemeļiem. Uga Dumpis norāda, ka vienīgā aizsardzība pret šādām slimībām, kā Rietumnīlas drudzis, ir vakcīna un pastāv, ka šāda vakcīna būs jau drīz. Tāpat viņš norāda, ka tuvāko gadu laikā varētu būt arī malārijas vakcīna. Taču tā nav slimība, kas varētu apdraudēt Latviju, lai arī malārijā Latvijā jau ir bijusi pirms Otrā pasaules kara. Ārsts atzīst, ka par malāriju Latvijā neuztrauktos. Malārijas odi arī ir sastopami Latvijas dabā. "Viņi varbūt nav varbūt tik bieži un masveidīgi, kā pārējie, kas mums neliek mieru vasarās un pārējā laikā, viņi vairāk ir varbūt prom no pilsētām, kaut gan arī viņi pārziemo pagrabos, alās, viensētās dažādās. Cilvēku tuvumā viņi visu laiku ir tomēr bijuši," norāda Uģis Piterāns. Uga Dumpis vēl min Denges drudzi jeb tropisko drudzi un arī čikungunjas vīrusu, no kuriem arī pasargā vakcīnā, kā arī šīs slimības nav aktuālas Latvijā, bet ceļotājiem.    

EPISODE 340. Sabino and Rocco sit down with Tony Dabas, Italian by affiliation to talk about life growing up in Staten Italy, his passion for driving ice cream trucks and Kung Fu, a life changing moment that made him pursue comedy again and so much more. We call this one, the Tony D Takeover! Be sure to follow Tony here https://www.instagram.com/tonydcomedy Follow Sabino here https://instagram.com/sabinocurcio Follow Rocco here https://instagram.com/rocloguercio To shop our merchandise, visit https://www.growingupitaliangui.com Be sure to check our Instagram https://www.instagram.com/growingupitalian For Dual Citizenship https://theitalianpassport.com/growingupitalian As always, if you enjoyed this video, be sure to drop a Like, Comment and please SUBSCRIBE. Grazie a tutti! Chapters 1:00 - Italian by Association 5:00 - The Glasses 7:00 - Comedic Criminal 12:00 - Impressions 16:00 - Kung Fu Culture 22:00 - No Messing Around 25:00 - Near Death Experience 31:00 - Comedy Business 34:00 - Skimming off the Top 37:00 - What's in the Bag? 40:00 - 100 Jobs 47:00 - Creative Process 52:00 - Relating to All People 54:00 - Adam Sandler 58:00 - Arab Ice Cream Driver