Podcasts about noteikti

Kas gan var būt jaukāks par veldzējošu peldi karstā vasaras dienā? Tomēr peldēšanās ir aktivitāte, kurai ir savi nosacījumi, kas jāievēro. Viss par un ap peldēšanos – raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījumā sarunājas "Zilā karoga" nacionālās programmas operators Jānis Ulme un biedrības "Peldēt droši" dibinātāja Zane Gemze. "Viss sākas kādā brīdī ar savu spēju apzināšanos. Brīdī, kad cilvēks dodas atveldzēties, par izteiktu peldēšanu atklātās ūdenstilpēs nevaram runāt, tā tiešām ir došanās uz mirkli ūdenī atveldzēties. Retos gadījumos mēs redzam, ka cilvēks tiešām peld, tas, ko nozīmē vārds peldēt īstākajā izpratnē," norāda Zane Gemze. "Bet te parādās kompetenču šķautne, par ko pārliecinos ar katru dienu arvien vairāk. Cilvēkam šķietami liekas, ka viņam ir zināšanas, prasmes, iemaņas, līdz ar ko viņš ir bezatbildīgs kaut kādā situācijā vai nespēj izvērtēt adekvāti riskus, kas var iestāties.  Protams, ir virkne ieteikumu - izvēlēties drošas peldvietas, lietot peldvesti, pārliecināties par savu drošību, pieskatīt bērnus, nelietot piepūšamos [peldlīdzekļus], nedodaties tālā par savu nedrošo dziļumu, kas parasti ir no nabas līdz krūšu līmenim. Bet pirms vispār tas notiek, man ir aicinājums - aizejiet uz peldbaseinu, samaksājiet 12 eiro, mēģiniet nopeldēt 200 metrus. Varat nopeldēt peldaseinā 200 metrus? Tad jums ir zināšanas par to, kas ir jādara ūdenī un savā ziņa arī sapratīsiet, kā izvērtēt riskus un kas būs jādara, ja nonāksiet atklātā ūdenstilpē neveiklā situācijā. Ja jūs to nevarat, tad jāapzinās, ka ir jāievēro nosacījumi par vestēm, par drošām peldvietām." Zane Gamze arī piebilst, ka peldēt cilvēks var iemācīties jebkurā vecumā. Ir brīnišķīgi piemēri, kad peldētprasmi apguvuši arī seniori. Radžu ūdenskrātuve Jēkabpilī ir karjerā izveidota mākslīga ūdenstilpne ar astoņām salām, kas radusies pēc dolomīta karjera applūdināšanas. Ūdenskrātuve un tās krastos atrodošais Mežaparks 158 ha platībā ir iecienīta vietējo iedzīvotāju atpūtas vieta un 2. jūnijā Radžu ūdenskrātuvē jau sešpadsmito gadu pēc kārtas tika pacelts zilais karogs. Jēkabpilī tiekamies ar pludmales glābējiem un Mežaparka apmeklētājiem. Lai gan saule mūs šovasar nelutina, tomēr katram ir vērts atcerēties par dažām vienkāršām lietām, ko darīt, lai saulainā laikā sevi pasargātu gan no saules, gan karstuma. Uzklausām dermatologa Raimonda Karla ieteikumus.  Ārsts norāda, ka šobrīd ir pierādīts, ka saules aktivitāte var būt augsta jau pirms 10 un 11 no rīta. Tāpēc iesaka sekot līdzi laika ziņām Latvijas Sabiedriskajā medijā, kur regulāri informē par saules aktivitāti. "Tad arī var plānot savas ikdienas aktivitātes. Ja ir zem trijām vienībām, tad varam iziet saulītē drošāk. Ja saules aktivitāte ir vairāk par trijām vienībām, UV indekss, tad ir vērts padomāt arī par saules aizsardzību. Līdz ar to - cepuri galvā, lai pasargātu galvu, lai pasargātu matus. Noteikti jāpasargā acis. Ir arī tas, ko mēs saucam par svarīgākajiem diviem kvadrātmetriem - tā ir āda. Šeit ir divas iespējas: vai mēs lietojam apģērbu - tas var būt arī ikdienas apģērbs, kas mūs pasargā, vai arī, ja strādājam saulē vai atpūšamies, vai sportojam saulē, tad ir arī speciāls apģērbs, kas ir paredzēts šādām lietām. Ķermeņa atklātām daļām būtu saules aizsargkrēmi lietojami. Stiprums būs atkarīgs no tā, cik jūtīga vai mazjūtīga ir cilvēka āda pret ultravioletajiem stariem, un, protams, kāda ir saules aktivitāte," norāda Raimonds Karls.

Jo siltāks laiks, jo žirgtākas ir ērces. Un arī vēsā laikā īpaši mežā ir jābūt uzmanīgiem un zinošiem arī apģērba izvēlē. Ērces sastopamas ne tikai mežos un krūmājos, bet arī garā zālē un izcirtumu brikšņos. Kas jāzina par ērču ieradumiem, lai varētu no tām izvairīties? Raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Antra Bormane, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniece Ineta Salmane un Dr. biol., Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors, kukaiņu pētnieks un sīkbūtņu pasaules pazinējs Voldemārs Spuņģis. Par ērču izplatītām slimībām un to, ka jāuzmanas, runā arvien vairāk, vai tiešām arī ērču ir vairāk nekā pirms dažiem gadu desmitiem, vai cilvēku imunitāte ir vājāka? "Cilvēki vairāk ir piesardzīgāki, vide ir vairāk ķīmiska, cilvēki izvairās no citiem asinsūcējiem - dunduriem, odiem, sīvās mušas un vēl citiem, un mūsu imūnsistēma ir bišķiņ švakāka palikusi," vērtē Voldemārs Spuņģis. "Tagad - kā ods, uzreiz ir pretlīdzeklis, tas zināmā mērā novājina cilvēka imūnsistēmu, jo dzēlējkukaiņi ir tādi, kas liek mūsu imūnsistēmai strādāt, aktivizēties. Tā ir kā dabiskā vakcinācija pret ērcēm; jo vairāk tev odi kož, jo tas ir labāk. Ja ērcei ir tas patogēnkokteilis iekšā, mūsu imūnsistēma var ar to tikt galā lielākoties. Protams, veselīgs dzīvesveids un vitamīni palīdz. Viss atkarīgs no mūsu imunsistēmas." Antra Bormane atgādina, ka arī cilvēkiem, kas ieiet pļavā vai mežā uz īsu brīdi, būtu jānodrošinās, lai ērces nepiesūktos. "Ejot mežā, vienmēr ir jāuzmanās. Nav svarīgi, vai ērču ir vairāk vai mazāk konkrētā gadā, kādu ērci, neuzmanīgi bradājot pa pļavām un laukiem, vienmēr var dabūt. Noteikti vajadzētu nodrošināt apģērba apakšējo daļu tā, lai ērces nevarētu ielīst zem apģērba, lai varētu izejot no pļavas, pārsvarā no garām zāļainām vietām, nopurināt bikses, lai ērces nelīstu pa tām," skaidro Antra Bormane. Ja ērce ir piesūkusies, ja cilvēks prot to noņemt tā, lai viņas iekšējais saturs neiekļūtu brūcē, vēlams to darīt pēc iespējas ātrāk. "Latvijā ir biotopi, kur ir daudz ērču, tās ir mežmalas, lapu koku meži, aizauguši krūmāji un pamestas pļavas. Ir biotopi, kur ērci nevar ar uguni atrast, piemēram, sausi zālāji, kāpas. Mazāk ērču ir priežu mežos, pļautos zālājos," norāda Voldemārs Spuņģis. Šobrīd ideāli laikapstākļi ērču izplatībai – mēreni silts un mitrs. Karstumā un aukstumā ir mazāk. Par ērču izplatītām slimībām un to, ka jāuzmanas, runā arvien vairāk, vairāk, vai tiešām arī ērču ir vairāk nekā pirms dažiem gadu desmitiem? Cilvēki vairāk ir piesardzīgāki, vide ir vairāk ķīmiska, cilvēki izvairās no citiem asinsūcējiem - dunduriem, odiem, sīvās mušas un vēl citiem, un mūsu imūnsistēma ir bišķiņ švakāka palikusi, vērtē Voldemārs Spuņģis. "Tagad - kā ods, uzreiz ir pretlīdzeklis, tas zināmā mērā novājina cilvēka imūnsistēmu, jo dzēlējkukaiņi ir tādi, kas liek mūsu imūnsistēmai strādāt, aktivizēties. Tā ir kā dabiskā vakcinācija pret ērcēm; jo vairāk tev odi kož, jo tas ir labāk. Ja ērcei ir tas patogēnkokteilis iekšā, mūsu imūnsistēma var ar to tikt galā lielākoties. Protams, veselīgs dzīvesveids un vitamīni palīdz. Viss atkarīgs no mūsu imunsistēmas."

"Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu," teic vokālās grupas "Putni vadītāja un Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu atjaunošanas projekta vadītāja Antra Dreģe. "Klasikā" līdz ar Antru uz sarunu aicināta arī komponiste MADARA PĒTERSONE, kura rūpējas par festivāla programmu un koncertiem. Festivāla atklāšanas koncertā otrdien, 29. aprīlī, uzstāsies "Hammond" ērģeļu trio "VAS | BUKOWSKI | SZMAŃDA" no Polijas, kura sastāvā muzicē džeza mākslinieki Ādams Bencs Vāšs (Adam Bence Vas, Hammond ērģeles), Dominiks Bukovskis (Dominik Bukowski, vibrofons) un Kržistofs Šžimanda (Krzysztof Szmańda, bungas). Programmā skanēs Ādama Benca Vāša kompozīcijas. Šis un turpmākie festivāla koncerti klausītājiem atklās ne tikai "Hammond" elektrisko ērģeļu atjaunoto skanējumu, bet arī paplašinās priekšstatu par šī leģendārā instrumenta muzikālajām iespējām un integrāciju dažādos instrumentālajos sastāvos. Tie ļaus ielūkoties arī šī instrumenta vēstures lappusēs. Jā, Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu vienreizējo dzīvesstāstu, tāpat kā cilvēka dzīvi, pavada tik daudz niansētu detaļu. Liepājas "Hammond" ir unikāls VEF ražots eksemplārs, ko Liepājas Lutera baznīcai dāvājis Kārlis Ulmanis, to iegādei viņš ziedoja 10 000 latu. Instrumentu uzstādīja 1937., bet iesvētīja 1938. gadā. Instruments, kas vēl šī gadsimta sākumā skanēja dievkalpojumos un koncertos, vairāk nekā 15 gadus nebija darba kārtībā. Tomēr fakts, ka arī mūsu valstī reiz ražots šis kulta instruments, izraisīja lielu rezonansi un interesi Latvijas mūziķu aprindās. 2021. gadā radās ideja šo īpašo instrumentu atjaunot. Restaurācijas projektu vadīt uzņēmās producente Antra Dreģe kopā ar virtuozo džeza pianistu, "Hammond" ērģelnieku un jauno džeza mūziķu skolotāju Ati Andersonu. Ērģeļu restaurācija ilga četrus gadus, procesā piedalījās meistari no Latvijas un Nīderlandes - Vitālijs Aišpurs (Latvija), Ganderts de Bo (Nīderlande), Liepājas Restaurācijas centra speciālisti Ivars Pilips un Didzis Jurkovskis. Hammond svinēšana Ieva Zeidmane: Antra, jūs par Liepājas baznīcā esošajām "Hammond" ērģelēm uzzinājāt pirms dažiem gadiem. Kopš tā laika ērģeles ir ieskandinātas, notikuši koncerti, pievēršot uzmanību šim instrumentam un arī vācot līdzekļus tā atjaunošanai. Visupirms mazliet atgādiniet, kā veicies ar restaurāciju! Antra Dreģe: Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu. Līdz tam bija neliela ieskriešanās ar koncertiem, lai vienkārši saprastu un testētu instrumentu, kas ir pilnīgi normāla lieta tādam sen klusējošam instrumentam – viss kas var pēkšņi atklāties un izlīst ārā, un tā arī bija: ar restauratoriem tikāmies vairākas reizes, lai sasniegtu ideālo skanējumu, un ceram, ka tas arī tagad kādu laiku labi turēsies, gādīgu roku pieskatīts un gādīgu roku regulāri spēlēts, kas instrumentam ir pats svarīgākais! Bet tas viss sākās diezgan sen, pat senāk nekā pati restaurācija. Vismaz pāris gadu garumā tika vākta informācija un noskaidrots, kas, kā un kāpēc, un 2021. gada nogalē notika pirmie koncerti, kas bija veltīti "Hammond" ērģeļu atjaunošanai, kur mūsu kontā ienāca arī pirmie ziedojumi, par kuriem varējām sākt veikt izpētes darbu. Pēc tam arī pieslēdzās fondi ar atbalstu, un lielu paldies sakām gan Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozarei, gan arī Latviešu fondam un, protams, Liepājas Kultūras pārvaldei, kura mūs ir nemitīgi atbalstījusi šajā ceļā, un man tiešām ir liels prieks un lepnums, ka liepājnieki parūpējušies par savu instrumentu tā, lai tas atkal varētu būt mūsu ikdienā. Instruments baznīcā skanējis vēl divtūkstošo gadu sākumā, dievkalpojumos. Jā, tas apklusa 2006. gadā, un tad jau neatgriezeniski. Domāju, ka liela vaina bija tajā, ka nav pārāk daudz speciālistu, kas varētu strādāt ar senajām lampu tehnikām, ar tādu analogo instrumentu un saprast šos mehānismus – kā tiem jāstrādā. Arī man bija liels izaicinājums, kamēr atradu Vitāliju Aišpuru, kas mums palīdzēja savienot vadus un saprast, ka instruments varētu skanēt un ir vērts tālāk plānot un izvērst restaurācijas darbus. Tā kā tā nav tāda pavisam vienkārša lieta. Bet to, ka šis ir īpašs instruments, liepājnieki paši zināja un nojauta? Trūka vienkārši uzņēmības un līdzekļu atjaunošanai? Bieži vien jau tās lietas, kas ir tieši tev blakus, tu īsti nenovērtē, nepēti un nesaproti… Man bail pat domāt, cik daudz vērtīgu lietu aizgājušas zudībā tāpēc, ka nav pietiekošas informācijas un cilvēki nav iedziļinājušies. No apmēram desmit savulaik VEF ražotajiem Hammond instrumentiem pašreiz zinām par trim. Kas notika ar pārējiem? Visticamāk, tos sagaidīja bēdīgāks liktenis nekā šos trīs, kas pašreiz ir apskatāmi. Cik tālu šobrīd ir instrumenta restaurēšanas process? Vai pilnīgi pabeigts? Bija vēl nedaudz jāpameklē kaut kas instrumenta noformējumam – Ādolfa Irbītes darinātajiem jaukajiem skapīšiem, kuros var ievietot eļļu, ar ko instruments jāeļļo, lai tas skan un lai visi mehānismi ir kārtībā. Arī shēmas tajos glabājas. Atslēgas bija pazudušas, un slēdzenes salauztas. Ilgi un pamatīgi kopā ar Liepājas restaurācijas centra speciālistiem meklējam atslēgas, un burtiski pirms nedēļas izdevās atrast 1936. gadā ražotās atslēgas – turklāt tieši tā paša ražotāja, kas ražojis oriģinālās atslēgas "Hammond" ērģelēm! Pašreiz jau slēdzene ir Liepājā, un ceru, ka uz atklāšanas koncertu jau varēsim skapīšus slēgt ciet un vaļā, likt eļļu un rādīt sanākušajiem, kā tas viss skaisti izskatās. Bet tomēr vēl kādi ziedojumi ir vajadzīgi? Jā, šobrīd esam ceļā uz nākamo posmu. Restaurācija ir noslēgusies, bet nepieciešami ziedojumi, lai uzturētu šo instrumentu, jo ik pa laikam profilaksei kādas lietas jāpadara, un – ja pēkšņi vajadzīgi lielāki remontdarbi, tad atkal jāsauc restaurators no Nīderlandes un jāveic apjomīgāki darbi, kas ir finansiāli ietilpīgāki. Bet pašreiz… Materiālu ir ļoti daudz, esam visu safilmējuši, visu sarakstījuši par to, kas un kā ar instrumentu noticis restaurācijas procesā, taču docents Vitālijs Aišpurs vēl joprojām arhīvos meklē vēsturiskās liecības par ražošanas faktu šeit, VEF. Informācija ir ļoti, ļoti skopa, bet ceram, ka šis milzīgais darbs arhīvos nesīs kaut kādus rezultātus, tādēļ domājam, ka būtu vērts organizēt Baltijā vienīgo "Hammond" ērģeļu muzeju – tādu ekspozīciju ap instrumentu. Festivāla atklāšanā jau varēsim to prezentēt: divās valodās ir nofilmētas videoekskursijas, un cilvēki, kas atbrauks uz Liepāju, sešās minūtēs varēs noklausīties informāciju par "Hammond" vēsturi: instruments nofilmēts gan no ārpuses, gan no iekšpuses ar visiem komentāriem, lai saprastu tā darbības mehānismu un unikalitāti. Unikalitāte ir arī dāvināšanas fakts? Jā, mūsu valsts kādreizējais vadītājs Kārlis Ulmanis bija tiešām devīgs un atsaucīgs pret draudzes vajadzībām un ziedoja 10000 latus, lai šo instrumentu varētu iegādāties, un tas arī, man liekas, ir tāds unikāls fakts – ka valsts amatpersona ir tik ļoti ieinteresēta savas tautas un savas rūpnīcas ražojuma nodošanā draudzes un cilvēku vajadzībām. Tas man liekas ļoti simpātiski un arī simboliski. Plāksne par dāvinājuma faktu piestiprināta pie ērģelēm. Ceru, ka Latvijā nezudīs tie mecenāti, kas vēl joprojām spēj kultūrai un kultūras mantojumam veltīt līdzekļus un palīdzēt tam dzīvot tālāk. Madara, kāda jums kā komponistei šķiet šī instrumenta skaņa? Madara Pētersone: Noteikti autentiska, specifiska. Šis ir tas specifiskais gadījums, ka "Hammond" ērģeles atrodas baznīcā – šajā kontekstā ir interesanti, ka tas atrodas tik ļoti akustiskā telpā, jo džeza kontekstā tam vairāk ir matēts skanējums. Man pašai vēl ir tur ko klausīties un iepazīt! Tas ir autentisks instruments, kura skaņa ir maksimāli atjaunota un cik vien iespējams – atbilstoša instrumentam. Tā visiem ir vienkārši lieliska iespēja dzīvē dzirdēt šo instrumentu, kas neatrodas muzejā aiz slēgtām durtiņām vai aiz lentes, bet to tiešām ir iespējams dzirdēt dzīvajā, un tas ir visunikālākais fakts šī instrumenta sakarā. "Hammond" ērģeļu spēles lietpratējs Atis Andersons atzinis, ka uz šim instrumentam piestāv dažnedažāds repertuārs, sākot ar pavisam akadēmisku klasiku, varbūt pat Bahu, kas baznīcai piestāv, un beidzot ar džezu. Kā jums šķiet? Droši vien, ka piekrītu. Es arī ar komponistes un skaņu pasaules redzējumu redzu, kā to var integrēt netipiskākos, bet pārsteidzoši labi skanošos sastāvos. Tur ir, ko izmantot, mēģināt un atrast – jaunus salikumus. Pat tādus, kuri nav tipiski un nav īstenojušies.  Vairāk – ierakstā.

"Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu," intervijā gleznotājam Kasparam Zariņam LR3 "Klasika" raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst gleznotājs Ritums Ivanovs. stāstot par savu personālizstādi "Templis", kas šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Pēc vairākus gadus ilgas radošas izpētes un sadarbības ar Rotko muzeju Ritums Ivanovs transformē kādreizējā militārā arsenāla telpas par Templi ar četrām kapelām. Gleznu sērijas, sadalītas un kārtotas, pielāgojoties arsenāla ēkas struktūrai, turpina mākslinieka padziļināto interesi par portreta glezniecības valodas analīzi. Izstāde ir ieskats mākslas vēstures lappusēs caur Rituma Ivanova meistarību un Marka Rotko intelektuālo mantojumu. Monumentālie portretējumi šeit kļūst par izziņas avotu, kurā atklājam īsto, patieso, klātesošo mākslinieku – Rotko, Rembrantu un arī Ritumu. Ivanova daiļradē portrets attiecināms uz virzienu, nevis galamērķi, norādot uz pašrefleksijas daudzslāņainību un netveramību. Portrets ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai – spogulis, kurā ieraudzīt to, kas ir ārpus vārdiem un skaidrojumiem. Pirms vērt durvis uz Templi ar četrām kapelām, Kaspars Zariņš noskaidro Rituma Ivanova ceļu uz mākslas pasauli, lūdz atklāt veidu, kā nonācis pie sev raksturīgās mākslas valodas un izteiksmes līdzekļiem, un kāpēc viņam ir svarīgs portrets un reālisma precizitāte tajā. Sarunā arī par darba ritmu; ideju, kas atnāk laika gaitā, intuīciju, netveramo mirkli, svaru kausiem, dialogu ar Rotko, Rembrantu un sevi… "Nebija viegli, toties saistoši un interesanti" Kaspars Zariņš: Kā tu nokļuvi līdz mākslas pasaulei? Ritums Ivanovs: Mākslas pasaulē nonācu ļoti aizraujoši, interesanti un saistoši, jo piedzīvoju "saulaino padomju bērnību". Nāku no Cēsīm, kur apkārt bija spēcīga mākslinieku kultūra ar vairākām mākslinieku dzimtām, kas Cēsīs radīja mākslu, kas radīja virzienus, kustības, plenērus, vides objektus, mākslinieku darbnīcas, kas jau padomju laikā piesaistīja daudz interesentu no visurienes, ko es tikai vēlāk, esot šajā vidē, sapratu. No tā visa daudz ieguvu. Mani pirmie skolotāji tieši Cēsīs bija ļoti profesionāli: gan Vilhelma Purvīša skolnieki, gan Ilmāra Blumberga laikabiedri – piemēram, Pēteris Rozenbergs, kurš bija gan teātra, gan kino mākslinieks – strādāja vairākos teātros un kinostudijā. Un tieši viņš bija viens no tiem, kas ieteica, lai turpinu savu izglītošanās ceļu Rīgā, Rozentāla mākslas skolā. Tā ka viens solis aiz otra soļa, un nonācu Rīgā – mācījos Rozīša mākslas skolā, kā mēs to saucām, un Mākslas akadēmija bija tālākais loģiskais solis – kaut arī nebija viegli, toties bija ļoti saistoši un interesanti. Es pat paspēju piedalīties kādā mākslas programmā, kas bija viena no pirmajām, kas vienu gadu man ļāva pamācīties Amerikā. Un kā tev radās interese par izteikti reālistisku glezniecības valodu? Tas bija kopējs process, jo mana mākslas valoda veidojās tieši tajā posmā, kad sabruka Padomju Savienība un sākās brīvā ekonomika: tad jau arī Mākslas akadēmijas beigās bija iespējas izstādīties, radīt darbus sev un brīvajam tirgum. Taču savu mākslas valodu man nācās veidot pašam saskarē ar pasauli, ne gluži akadēmijā. Daudzas lietas bija pret akadēmijas piedāvāto virzienu, kaut arī tehnoloģiski ļoti daudz mācījos arī no skolotājiem un pasniedzējiem.  Atceros, ka trešajā kursā tu uzgleznoji meiteni uz motocikla. Kuru Kozins (Vladimirs Kozins – ilggadējs LMA pasniedzējs – red.) lika apgriezt otrādi (smejas). "Precizitāte man vienmēr bijusi svarīga" Domājot par tavu autortehniku un profesionalitāti, prātā nāk kāda bērnības pasaka: tajā virtuozitātē sacentās bārddzinis un, ja nemaldos, kareivis ar zobenu. Bārddzinis spēja nodzīt ūsas skrejošam zaķim, bet kareivis lietus laikā varēja griezt zobenu virs savas galvas tik ātri, ka lietus tam nelija virsū. Arī tava meistarība ir apbrīnojama. Tu ne tikai glezno, bet arī zīmē ļoti skaistus zīmējumus ar ogli. Kas ir tavi paņēmieni un ieroči, ko tu lieto?  Tu ļoti pareizi saki – ieroči, valoda. Tu minēji arī tādu virzienu kā reālisms. Tie visi ir mūsu profesionālajā vidē saprotami termini, bet katrs mākslinieks iet savu ceļu, un izvēlas tos vārdus vai instrumentus, kas vislabāk darbojas. Man laikam visvairāk bija vajadzīga reālisma precizitāte, lai tuvāk nokļūtu cilvēka atveidei, kurā savukārt varu meklēt kādu dziļumu, tēmu. Protams, krāsas uzlikšana un triepienu veidošana – tas mums, visiem profesionāļiem, ir ļoti saistoši, un mēs vienmēr ar interesi sekojam cits cita darbībai un atklājumiem. Noteikti esmu mācījies no visiem, kas man bijuši blakus Latvijā un pasaulē. Piemēram, fotoreālisms Padomju Savienībā nebija iespējams – tas bija tāds kontrrevolucionārs virziens. Kādu laiku stipri ietekmējos no Amerikas virzieniem. Iespējams, ka tieši mācības Amerikā tev sekmēja šo virzienu, ne? Nē, interese man radās jau iepriekš. Amerikā drīzāk sapratu, ka jāveido sava valoda. Izmanto līdzekļus, iespējas. Tikai krietni pēc tām izstādēm, kas man bija 90. gadu beigās, man izveidojās tāda valoda, ar ko mani sāka atpazīt vai raksturot.  Tu esi izteikts portretists-figurālists. Esi veidojis arī valdības pasūtījumus. Ir Valsts prezidenta portrets. Ir Latvijas Universitātes bijušā rektora Indriķa Muižnieka portrets, kuram ir ļoti viltīga izteiksme, jo tu caur fotogrāfijām proti noķert un atspoguļot netveramo mirkli. Jā, tā precizitāte man vienmēr bijusi svarīga. Taču izstāde neveidojas tikai no gleznām, kas saliktas kopā. Ir svarīgi, kā to visu izveidot. "Tas ir stāsts par satikšanos" Kas slēpjas aiz nosaukuma "Templis", kā esi nosaucis savu izstādi, kas pašlaik aplūkojama Rotko muzejā? Kas slēpjas aiz tā tempļa, kas ir rosinošs un pasludinošs vārds? Pirmkārt jau pati vieta – Rotko muzejs – ar savu vārdu parāda to, ka tā ir nozīmīga vieta Latvijai un pasaulei. Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu. Pasaules kontekstā Rotko kā personība nav zināms, viņš kaut kādā mērā ticis nesaprasts, ar ko viņš pats savas depresijas laikā cīnījās, taču kā personība… Man likās interesanti to parādīt, lai, zinot viņa darbus, mēs kaut kādā mērā tiktos ar pašu Rotko – ar viņa vizuālo tēlu. Tas ir stāsts par satikšanos. Šajā izstādē es veidoju tādas kā portretu sērijas, ko nosaucu par kapelām. Tur ir četras telpas: viena kapela ir Rembranta kapela, viena – Rituma kapela, viena – Rotko kapela, un viena ir Mākslinieka realitātes kapela. Un tas viss kopā veido stāstu par templi. Tieši tāpēc arī uzliku šādu izaicinošu nosaukumu, lai telpā, kas ir pietiekami nopietna, muzejiski lieliska, veiksmīga, kurā var izstādīt mākslu, cilvēks ienāktu un koncentrētos tieši uz pašu skatīšanās procesu. Satikšanās procesu.  Rembrantu izvēlējos kā vienu no konceptuāliem portretistiem, kas tieši runā par sevi. Jo tie uzdevumi, arī pasūtījuma portretos, ir saruna ar sabiedrību par kādu citu cilvēku, par to uzdevumu, kas tiek uzdots, vai ne? Bet skatījums uz sevi ir tad, kad tu pats sev uzdod uzdevumu. Un Rembrants savā pašportretu sērijā uzdod sev uzdevumu – sekot savai dzīvei, un to viņš darījis visas dzīves garumā. Tas man likās interesanti – kā pakāpeniski radīt intrigu, lai lēnām satiktos arī ar Rotko. Tur ir arī manu pašportretu sērija ar ogles zīmējumiem un ar vienu monumentālu portretu. Tāds skarbs vīrs tu tur izskaties!  Nu jā, un tur var savilkt tās analoģijas, kurā posmā mēs esam. Rembrantā redzu viņu gan jaunībā, gan arī briedumā. Saprotu, ka arī es esmu tādā pašā posmā kā tie mākslinieki, un tad tas veidojas kā dialogs. Nevienu no šiem māksliniekiem, izņemot sevi, es nesatieku, bet saruna jau notiek tāpat, un es ceru, ka šāda dialoga veidošana rada izstādes saturu un ideju. Tad tas templis tur tā kā uzburas, jo tempļa jau kā tāda tur nav – tā ir bijusī militārā arsenāla ēka, ko man gribējās pārvērst par mākslas templi. Tagad tas funkcionē kā mākslas templis, jo tur ir ļoti veiksmīgas, interesantas un profesionālas izstādes. Sarunas teksts pilnā apjomā drīzumā būs publicēts portālā LSM.LV.

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

Stāsta gleznotājs un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs Gleznotājs Valdis Kalnroze nodzīvoja ilgu mūžu – deviņdesmit deviņus gadus. 1932. gadā ar diplomdarbu "Darbs" viņš beidza Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Vilhelma Purvīša vadīto glezniecības meistardarbnīcu. Mākslas akadēmijā Valdis Kalnroze studēja kopā ar Eduardu Kalniņu – abi ar motociklu apceļoja Beļģiju, Holandi, Vāciju. Bet runājot par to punktiņu... Ir tāds stāstiņš, kam var ticēt vai neticēt, bet… Kalnrozem bija ļoti labi, tonāli interesanti darbi, bet Kalniņš par tiem reiz prātoja – kaut kā tur pietrūkst, un ieteica uzlikt kaut kādu akcentu. Kalnrozem akurāt bija tieši tāda brīnišķīga, rozīgi pelēka ainava, un viņš ielikta to punktiņu. Šķita, ka punktiņš tā kā traucē, bet brīdī, kad viņš to noņēma, Kalniņš viņam ieteica, ka punktiņu tomēr vajagot atstāt, jo tas pievērš uzmanību, dod savu centru. Un Valdim Kalnrozem tas sarkanais punktiņš parādās arī vēlāk – tas nepazuda, un tā bija veiksme! Man pašam bija tas gods mācīties pie Eduarda Kalniņa radošajā aspirantūrā kopā ar Vitu Merci, Miervaldi Poli. Viņš bija fantastisks gleznotājs un fantastisks cilvēks; sarunās par mākslu un dzīvi viņš ieteica: ja jums ir kāds darbs no agrīniem laikiem, nevajag to pārgleznot! Jo viņš mēdza pirkt antikvariātā savus darbus no Sicīlijas [posma], un pēc tam tos pielaboja vai pārgleznoja. Bet mums viņš teica – darbs nepaliks ne sliktāks, ne labāks, tas kļūs citādāks, bet atmosfēra var arī pazust. Noteikti tā nedariet! Labāk paņemiet vai nu kartonu, vai audeklu, un sāciet jaunu darbu. Kalniņš mums rādīja bildes, ko gleznojis Palermo. Kad pats turp aizbraucu, izdomāju: atradīšu to vietu, ko gleznojis Kalniņš. Ilgi meklēju, un pēc fotogrāfijām taču atradu! Protams, tur kaut kas bija mainījies, bet ne daudz. Uzgleznoju. Kā sarunu biedrs Eduards Kalniņš bija ļoti interesants. Viņš spēlēja arī ģitāru, un, ja kāds kolēģis, sēžot pie glāzītes, bija mazliet pāršāvis pār strīpu, viņš teica: "Tu esi zaļš salātiņš, ej prom! Tu nemāki dzert!" Un tam cilvēkam bija vien jāiet, jo kad meistars tā pasaka, neko nevar darīt... Kalniņš mēdza teikt arī tā: "Ja negribat noreibt, vajag ēst vairāk sviesta!" Tas palīdzot… Viens no viņa interesantajiem stāstiem ir par to, kā gleznotājs Jānis Pauļuks nācis pie viņa mācīties gleznot. Pie durvīm pieklājīgi kāds pieklauvē, Eduards Kalniņš atver durvis un redz: stāv cilvēks apģērbā, kas raksturīgs māksliniekam, ar bereti un cimdiem... Aicina jaunekli iekšā. Par ko runāsim? Pauļuks saka – gribot būt gleznotājs, un vai Kalniņš viņam nevarot palīdzēt par tādu tapt. Kalniņš Pauļukam atbildēja tā: kad nāksi nākamreiz, noņem visas beretes, aizmirsti īpašās drēbes, jo gleznošana – tas ir kaut kas cits. Lai tu būtu gleznotājs, nevajag obligāti ģērbties kā māksliniekam. Tas tev pašam jāsajūt iekšēji – ka tu gribi būt gleznotājs. Pēc nedēļas Jānis Pauļuks atnāca pie Kalniņa normālās drēbēs, un Kalniņš viņu faktiski arī ievirzīja mākslas sliedēs. Jānis Pauļuks abi ar brāli bija kaligrāfi. Jānis strādāja Zemes dienesta mērīšanas nodaļā, jo kaligrāfija – tā ir smalka lieta. Tāpēc arī viņam tie triepieni un tecējumi, ko dēvē par tašismu: tas deva tādu artavu, ka Pauļuks kļuva izcils gleznotājs! Mums bija tas gods viesosies viņa darbnīcā… Kad ieraudzīju, ka tur vis nav kaut kāds bardaks vai ekspresīva nekārtība… Kā viņam stāvēja tūbiņas un otiņas – nu, tas bija fantastiski! Jo viņš bija kaligrāfs. Vēl maza atmiņa par franču gleznotāju Klodu Monē. Reiz devos gleznot uz Živernī, viņa valstību – dārziņu un parku. Tur neatļāva gleznot pa dienu, teica – tikai pēc sešiem. Vajagot Kultūras ministrijas atļauju. Bet mani tā kā ielaida... Ap sešiem skatos: skrien ļoti daudz pavecāku kundžu ar molbertiem, cita citu grūstīdamas, un viena pieskrien pie manis un saka – tā esot viņas vieta un lai to atbrīvojot. Tās bija laikam amatieres, kas gribēja gleznot "kā Monē", un viņai tieši to vietu arī vajadzēja. Saku: nu labi, labi! Nostājos blakus. Bet – kad gleznoju dārzu, tik viegli nebija. Sveša teritorija. Tad vajadzēja "parunāt" ar Monē – viņš "atļāva", un es kaut ko uzgleznoju. Interesants ir arī stāsts par Jāni Brekti un viņa brīnišķīgajiem akvareļiem, kurus ļoti daudzi kopēja jeb viltoja ar visu parakstu. Reiz man bija jākonsultē, vai konkrētais darbs ir oriģināls vai nav. Viss norādīja uz to, ka tas ir oriģināls, bet… viņa triepieni bija tik brīvi, ka tos grūti atkārtot. Un pierādījās, ka tas diemžēl ir viltojums. Arī Purvīti ļoti daudzi viltoja.  Bet noslēgumam – kāds jauks stāsts par Konrādu Ubānu, pie kura mācījos otrajā kursā. Viņš daudz stāstīja par ainavu. Kāds kolēģis prasīja: nu, kā to ainavu uzgleznot, lai tā būtu laba un kvalitatīva? Viņš teica: "Ainavu vajag gleznot no rīta līdz vakaram, gan jau tā dvēselīte ienāks!"

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

Darba intervija var sagādāt ne mazums spriedzes un daudz cilvēku atzīst, ka tā nav bijusi iedrošinoša pieredze. Kā uzvesties darba intervijā, spēt pieteikt sevi un vienlaikus atstāt labu iespaidu, raidījumā Kā labāk dzīvot iesaka emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova un Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga. "Darba intervija ir pirmā tikšanās darba ņēmējam ar darba devēju. Tas ir pirmais iespaids, ko nevar atkārtot," atzīst Eva Selga. Pirmā intervija ir iepazīšanās un svarīgi, lai būtu labvēlīga gaisotne no darba devēja puses, jo cilvēks, kas atnāk, ir izrādījis vēlmi. Lai viņš atvērtos un spētu par sevi pastāstīt, gaisotnei ir jābūt pozitīvai. CV ir tas, kā sevi pasniedzam, profesionālais apraksts par iepriekšējo pieredzi un izglītību, kā vēlamies pasniegt. Motivācijas vēstulē pasakām to, ko nevarēja iekļaut CV, kāpēc gribam konkrētā darba vietā būt, kāpēc esmu labāks par citiem. Strīdīgs ir jautājums, vai pievienot fotogrāfiju. Tas nav obligāti. Jana Strogonova min, ka cilvēki norāda, ka neraksta vecumu CV, lai uzaicinātu uz interviju. Cilvēki atzīst, ja viņi norādīs, ka ir 50+, tad pastāv iespēja, ka nemaz neaicinās uz interviju. "Vecuma diskriminācija, ko diemžēl izjūtam Latvijā, neskatoties uz to, mums cilvēku pietrūkst, speciālistu pietrūkst. Diskriminē divas grupas – cilvēkus 50+ un jauniešus, kas tikko pabeiguši vidusskolu, viņiem nav nekādu profesionālo iemaņu un īsti neviens darba devējs negrib ieguldīties, jo viņi ir sevis meklējumos, sava īstā darba meklējumos, viņi, iespējams, pēc pusgada, pēc kādiem mēnešiem mainīs darbu. Šīs ir divas grupas, ka Latvijā tiek diskriminētas, diemžēl," norāda Eva Selga. Ekspertes min, ka svarīgi ir arī motivācijas vēstulē parādīt, ka potenciālais darba ņēmējs ir izpētījis uzņēmumu un tā parāda ieinteresētību. Motivācijas vēstulē vēlams atsaukties uz organizācijas vērtībām caur savu stāstījumu. Parādīt, ka esmu iepazinies. Jo personīgāk uzrakstīs konkrētai organizācijai, tas var būt arī izšķirošs faktors, lai uzaicinātu uz pārrunām. Cilvēki atzīst, ka izjūt lielu stresu, ejot uz darba interviju. "Saprotu, ka bailes un pārdzīvojums, un uztraukums, ir. Pirms intervijas, tīri praktiski padomi. Noteikti ir svarīgi labi izgulēties. Es saprotu, ka priekšā grūta diena, bet vienalga izdarīt visu, lai būt labs miegs. Otra lieta, kas vēl var palīdzēt "sazemēties", ir silts, labi pagatavots ēdiens, piemēram, kāda putra vai gaļa. Bet ne pārāk daudz, lai nav tā, ka strādā vēders, bet nestrādā galva. Ķermenis, prāts un emocijas ir saistīti, izdarām visu, ko varam, ar ķermeni - paēdam, izguļamies," iesaka Jana Strogonova. "Pirms intervijas vai uzstāšanās man pašai palīdz "spēka pozas". Tās ir visas atvērtās pozas, piemēram, rokas salikt sānos, kājas - plati un pastāvēt tā divas minūtes. Varbūt uzgaidāmajā telpā pirms intervijas tā nedarīs, bet kaut vai aizej uz labierīcībām un divas minūtes pastāvi tādā pozā. Man tas palīdz. Vai arī  sēdēt tā, ka esi atvērts." Piezīmes uz darba interviju var droši ņemt līdz, kad esam uztraukušies, prāts skraida un nomierināties ir grūti. Jana Strogonova iesaka uzrakstīt visu, ko gribētu par sevi pateikt. "Varbūt tajā papīrā nemaz neieskaties, bet kā jau zinām, špikeri rakstot, vislabāk iemācamies," norāda Jana Strogonova. Tāpat vēlams padomāt par to, kas ir stiprās puses, ko es labi daru, varbūt pašam liekas nieks, bet tieši tas, iespējams, ir vajadzīgs. Otrs – uzrakstīt, sagatavot jautājumus, ko pajautāt intervētājiem. Tāpat ekspertes iesaka būt pašiem un netēlot. Ja pajautā kaut ko un gribas pateikt tikai "jā", vajadzētu saņemties pateikt vairāk, kaut vienu teikumu.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Kinofilmas galvenās sastāvdaļas – attēls, teksts, krāsa, mūzika, trokšņi. Mūsu studijas filmās mūzika stādā paralēli attēlam. Rada noskaņu, palīdz skatītājam emocionāli pieslēgties redzamajam. Mūzika bieži vien izceļ, pastiprina ekrānā redzamos notikumus. Dažreiz apslēpj filmā radušās neveiklības. Komponists ir, tā teikt, pirmais skatītājs, arī pirmais jaunās filmas vērtētājs. Mārtiņš Brauns bija komponists, ar kuru es visvairāk tiku sastrādājies. Ar Mārtiņu bija ļoti interesanti un jautri sadarboties. Viņam patika studijas “Animācijas brigāde” filmas. “Jo trakāk, jo labāk!”, tā teica Mārtiņš. Notiek pirmā filmas materiāla atrādīšana komponistam. Mārtiņš, pāris reizes noskatījies materiālu, jautā: “Ko tu īsti gribi? Tur tāpat viss ir skaidrs!” Tad tika sastādīts mūzikas gabalu saraksts (ēdienkarte). Vairākkārtīgi pārrunāti un skatīti fragmenti; paralēli pirmās mūzikas tēmu improvizācijas, akcenti, piedāvāti mūzikas instrumenti. Visvairāk tādās reizēs no Mārtiņa cieta sintezatora slēdži un taustiņi – ja kas nesanāca pēc viņa ieceres, Mārtiņš lamāja sintezatoru par cūku, kas nedara to, ko viņš grib. Kad bijām izgājuši tam visam cauri, viņš noteica: “Man viss skaidrs, es padomāšu.” Mārtiņš domāja ātri. Gadījās arī tā, ka nepaspēju nonākt mājās, kad viņš jau zvana: “Kā tev patīk šī tēma? Vai derēs?” Viņš spēlē, es klausos telefonā. “Avārijas brigādes” sērijām nofilmējām sākuma titru ar lāci un Lāčplēsi. Es saku: “Mārtiņ, vajag kaut ko lielu, varonis taču!” Mārtiņš atbild: “Būs “Rīga dimd”, un finālā tas pats, tikai rotaļīgi, kā joks.” Un tad radās iespaids, ka Mārtiņš jau dzird, kā skan filma. Viņš jautā: “Kad vajadzīgs?” Es atbildu: “Drīz.” Mārtiņš atbild: “Būs!” Tā arī notika, šī tēma skan visās seriāla filmās.            Filmās par Avārijas brigādi izmantojām fragmentus no pasaules mūzikas dižgaru darbiem. Pirmajā sērijā “Gulbis” skanēja fragmenti no Vāgnera “Loengrīns” galvenā varoņa dziedājuma. Protams arī “Valkīru lidojums” – Valkīras skan visās šī seriāla filmās. Protams, Brauna humoristiskajā apdarē. Tā, piemēram, mūzika “jūt līdzi” varonim filmā “Iesnas”, ar iesnām sasirgušajam Bembelātam. Situācijas komismu pastiprina fonā skanošā ārija “Nekad, nekad tā nemīlēju dzīvi...” – no Džakomo Pučīni operas “Toska”. Mārtiņš sarakstījis mūziku vairāk nekā 40 leļļu filmām. Mūsu studijas filmām muzikālo ietērpu veidojuši vairāki Latvijas labākie, populārākie komponisti, un saraksts būtu stipri garš. Tā Arnolda Burova filmai “Bimini” komponists ir Imants Kalniņš. Ivars Vīgners – filmai “Si-si-dra”. Raimonds Pauls ir komponējis mūziku filmai “Sapnis”. Arī scenāriju autors Māris Putniņš rakstīja mūziku, piemēram, seriālam “Munks un Lemijs”. Katram no komponistiem ir sava pieeja un metode šāda veida darbam. Vieni diezgan ilgi domā, citiem interesē, vai bez mūzikas būs vēl arī trokšņi vai teksts. Kādi mūzikas instrumenti ir domāti. Komponisti ir interesanta tauta! Tā ir kā loterija. Noteikti vinnēsi, tikai nezini īsti ko. Bet parasti – lielais laimests neizpaliek.

Vai brīnumi pastāv un brīnums beidzas brīdī, kad atklāts brīnuma skaidrojums? Tas ir jautājums, kas cilvēku prātus nodarbinājis jau izsenis. Nereti dzirdām sakām, ka izskaidrojot brīnumaino mums apkārt, šis brīnums zūd. Varbūt ir tieši otrādi? Varbūt negaidīti brīnumi pastāv mums līdzās, un mēs tos ikdienā nemanām, tiem paejam garām un tos patiesībā iepazīt ļauj tieši zinātne un mūsu zināšanas? Vai zinātnieki brīnās? Vai viņi tic brīnumiem? Un vai pasaules izpēte ļauj labāk novērtēt sarežģīto pasauli, kurā dzīvojam? Ziemassvētku laikā par šādiem jautājumiem saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Sarunājas trīs pētnieki, kuri katrs savā veidā ikdienā redz brīnumaino: Latvijas Universitātes tenūrprofesors fizikā, fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā, medicīnas zinātņu doktore Una Riekstiņa un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, hidrobioloģe Ingrīda Andersone. Mums brīnumu kļūst vairāk vai gluži otrādi mazāk? Šķiet, jo vairāk zinām, jo vairāk ir nezināmā un arī brīnumu? Vjačeslavs Kaščejevs: Jo vairāk tu zināmo esi izstaigājis, jo lielāks tev saskarsmes lauks ar to nezināmo. Saproti, cik patiesībā maz mēs zinām, cik daudz to nostūrīšu un īpatnību, un fantastiski skaistu veidu, kā nebeidzamajos, bezgalīgajos musturos tie likumi un parādības, un radības savienojas un iemiesojas. Noteikti brīnuma sajūta tikai pastiprinās. Ingrīda Andersone: Jo vairāk es skatos, jo vairāk es atrodu viskautko un daudz kas man liekas vēl izpētāms un skatāms, un vēl pētāms, un vēl atkal nākamgad jābrauc. Diez vai mana mūža pietiks, lai es to visu izbrauktu un apskatītos. Una Riekstiņa: Tas ir kā ceļš, ko tu ej, un katrs jauns jautājums, ko tu atbildi, rada atkal jaunu jautājumu, un tu atkal meties pētīt to, un tas ved un ved. Tas prāts, kas meklē vai kas ierauga un grib uzzināt, kā šis brīnums... Ieraudzīt, man liekas, jāspēj ieraudzīt to, kas ir tas interesantais, un mēs jau uz to ļoti trenējamies. Mēs cik gadus studējam un ko citi pētnieki ir darījuši un kas jau ir zināms, lai spētu ieraudzīt to - tas nav vēl zināms un to vajag izpētīt! Ir dzirdēts, ka cilvēks paliek vecs tad, kad viņš ir zaudējis spēju brīnīties. Jāvēl nezaudēt spēju brīnīties par pasauli, kurā dzīvojam. Vjačeslavs Kaščejevs: Noteikti var novēlēt nezaudēt spēju brīnumu ieraudzīt un pieņemt. Lai mums visiem ir spēja saglabāt, piedzīvot brīnumus un turpināt tos uztver! Una Riekstiņa: Gribētu novēlēt, lai mums ir katram tāda droša radoša vide, jo arī ir jābūt pietiekami apkārt sakārtotai videi, lai tev rastos iespēja atbrīvot prātu mazliet un pavērot, kas notiek apkārt. Ieteiktu varbūt pavērot, kā snieg sniegpārsliņa, kā iedegas egle, kā smaržo piparkūka šogad un kas brīnumains ir izdevies tāds šajos Ziemassvētkos, kas nav bijis citu reizi. Ingrīda Andersone: Nebaidīties arī doties pēc jauniem brīnumiem, bet skatīties apkārt, kas ir jauns vēl apkārt bez tā, ko mēs jau pazīstam.   Brīnumi ir, brīnumi ir arī zinātnē un zinātnieku prātos. Pateicoties varbūt tieši tiem brīnumu ķērājiem mums ir, par ko runāt un par ko brīnīties arī mūsu ikdienas dzīvē.

„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī  juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti  par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Adventes pirmajā svētdienā, 1. decembrī, Rīgas Domā Orķestris “Rīga” sadarbībā ar diriģentu, obojistu Māri Kuģi atskaņos svētku gaidīšanas laikam īpaši izvēlētu programmu, kurā Johana Sebastiāna Baha un Antonio Vivaldi mūzika skanēs līdzās ar 20. un 21. gadsimta meistaru darbiem. Solisti Gundegas Šmites dziesmu ciklā “Plūdmaiņas” koloratūrsoprānam, akordeonam  un pūtēju orķestrim būs Gunta Gelgote un Artūrs Noviks, bet arfiste Jekaterina Suvorova un pūtēju ansamblis atskaņos Kloda Debisī "Sakrālās un laicīgās dejas". Orķestra “Rīga” sadarbība ar Guntu Gelgoti mērāma teju dekādes garumā. Dzīvojot Viļņā, Gunta aktīvi koncertē gan Latvijā, gan Lietuvā. Par gaidāmo Pirmās adventes koncertu Gunta saka: “Esmu laimīga par iespēju atkal kopā ar Orķestri “Rīga”  atskaņot Gundegas Šmites skaņdarbu “Plūdmaiņas”, ko pirmatskaņojām valsts svētkos pirms trim gadiem. Brīnišķīgi, ka šī iespēja būs Pirmās adventes svētdienā Rīgas Domā!” Pirms pāris gadiem Gunta šo opusu dziedājusi arī kopā ar Lietuvas simfonisko pūtēju orķestri, kur skaņdarbs saņēma slavinošas atsauksmes Baltijas Mūzikas dienās Kauņas Valsts filharmonijā. Gunta piebilst: “Gundegas Šmites partitūra ir niansēta un bagātīgi krāsaina, balss loma tajā ir gan jutekliski poētiska, gan kaislīga caur izaicinošiem tehniskajiem paņēmieniem un plašu diapazonu. No sirds aicinu baudīt izcilu pasaules un mūsu latviešu daiļradi Pirmajā adventē, lai mūzika mūs paceļ un bagātina!” Mārim Kuģim ar Orķestri “Rīga” pirmā sadarbība bija 2023. gada oktobrī, diriģējot  koncerteksāmenu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pirmās adventes koncertā orķestris un diriģents pirmoreiz kopīgi iestudē veselu koncertprogrammu. Ieva Zeidmane: Māri, kāda mūzika vislabāk noskaņo svētkiem un ir piemērota adventes laikam? Māris Kuģis: Protams, pirmais, kas nāk prātā, ir kaut kas neakadēmisks, ar Ziemassvētkiem saistīts. Ja runājam par Pirmo adventi, kas nāk uzreiz pēc tumšā novembra, gribas kaut ko, kas ne tikai iedvesmo svētkiem, bet palīdz domāt dziļi filozofiskas domas un redzēt to tālo skatījumu, ka mēs uz kaut ko ejam. Man tā vienmēr ir akadēmiskā mūzika, kaut kas saistīts ar baroku. Baroks man uzreiz dod šo svētku, gaidīšanas sajūtu. Protams, tas saistīts arī ar to, ka pēdējos gadus gandrīz vienmēr decembra beigās spēlēju Baha "Ziemassvētku oratoriju" (smejas). Tā bijis arī pirms tam, ka tieši baroka mūzika iedod pareizo sajūtu, noskaņo dvēseles stīgas. Jūs esat obojists, kas pievērsies arī diriģēšanai, un ar Orķestri „Rīga” diriģenta statusā satikāties pirms gada Mūzikas akadēmijas beigšanas koncertprogrammā. Māris Kuģis: Tā bija, tikāmies pirms gada koncertā „Veiksmīga satikšanās”, un tajā piedalījās gandrīz visi gan simfoniskās, gan pūtēju orķestra diriģēšanas studenti. Pēc šī koncerta Valdis Butāns uzrunāja mani ar ideju, ka varētu nākotnē sadarboties ar kārtīgu, pilnvērtīgu programmu. Te nu mēs esam. Kāda ir sajūta, stājoties Orķestra „Rīga” priekšā? Māris Kuģis: Gaidīšanas laiks, protams, bija mazliet biedējošs un satraucošs, bet nu jau ir garām trīs mēģinājumi un it sevišķi pēc otrās dienas bija ļoti patīkamas, siltas sajūtas. Teikšu godīgi, nevaru sagaidīt koncertu Rīgas Domā un ļoti gribu sajust šo lielo, kuplo orķestra skanējumu. Tā ir īpaša sajūta. Tas, ka pats spēlējat pūšaminstrumentu, kaut ko maina, esot diriģenta statusā? Māris Kuģis: Noteikti ir priekšrocības tādā ziņā, ka ļoti labi zinu, ko nozīmē ieelpot un sākt skaņu kā pūšaminstrumentālistam. Bet, kad diriģēju, nevarētu teikt, ka tas palīdz simtprocentīgi. Tāpat ir jāpiedomā pie diriģēšanas tehnikas, un tas ir kaut kas, kas, ejot šīm studijām cauri, ir jāattīsta. Sajust to sevī ir viena lieta, bet ielikt to rokās – pavisam cita. Es ceru, ka koncertā viss izdosies un šo pareizo sajūtu atradīšu un pārtulkošu rokās un orķestrantu izpildījumā. To, kā ieelpot un sākt skaņu, Jūs, Gunta, arī, protams, ļoti labi zināt. Ar Orķestri „Rīga” sadarbība bijusi ne reizi vien. Tā būs atkalsatikšanās. Gunta Gelgote: Frenka Tičeli skaņdarbā „Eņģeļi arhitektūrā” Mārtiņa Ozoliņa vadībā es pirmoreiz dziedāju ar Orķestri „Rīga”. Tad pirms trim gadiem tika uzrakstītas Gundegas Šmites „Plūdmaiņas”, ko atskaņojām 18. novembra koncertā. Jau tad likās, ka tas ir ļoti vērtīgs skaņdarbs, pelnījis kādreiz skanēt atkal. Prieks, ka izvēle krita uz šo skaņdarbu un cilvēki varēs to dzirdēt. Varētu domāt, ka ļoti dzidrs soprāns kopā ar pamatīgiem pūšaminstrumentiem varētu būt riskants salikums, bet tā tomēr nav. Gunta Gelgote: Balss šeit reizēm ir kā daļa no orķestra, kā krāsa, reizēm tā ir cilvēcīgā balss, kas stāsta jūtīgu, juteklisku tekstu. Neslēpšu, ka, tā kā Gundega šo skaņdarbu rakstīja tieši man, tur ir ļoti daudz augstu nošu, kuras orķestrim pāri tiek (smejas).                                                                                                                           

Pie visa vainīgi ogļhidrāti. Pārāk daudz ogļhidrātu uzturā rada lieko svaru, diabētu, sirds slimības un insulta risku. Tātad loģiska izvēle - atsakāmies no ogļhidrātiem un būs viss kārtībā. Tomēr viss nav tik vienkārši. Kas ir ogļhidrāti un kāpēc no tiem nedrīkst atteikties? Vai ir veselīgi un neveselīgi ogļhidrāti, labie un sliktie ogļhidrāti, un kā tos atšķirt? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro uztura speciālistes Guna Bīlande un Olga Ļubina. Raidījuma viešņas norāda, ka cilvēki uzņem par daudz ogļhidrātus, jo tiem vajadzētu būt 50-55% no kopējā enerģijas daudzuma. Cilvēki mēdz apēst vairāk un dod priekšroku ātrajiem ogļhidrātiem, kas ātri ietekmē glikozes līmeni asinīs, tā vairāk noslogo aizkuņģa dziedzeri, arī veicina to, ka gribas ēst biežāk un vairāk. Problēma ir daudzumā un kādi ir ogļhidrāti. Bet ir arī situācijas, kad ir nepieciešami ātrie ogļhidrāti. "Tēju vai kafiju ar cukuru no rīta nevajadzētu dzert, jo pievienotais cukurs būs gan maizē, gan citiem pārtikas produktiem, ko apēdam brokastīs," norāda Olga Ļubina. "Ja brokastīs ir putra, tai var pievienot cukuru, bet nevajadzētu aizmirst pievienot arī kādu tauku pikuciņu un olbaltumvielu pikuciņu. Arī sviests uz naža gala nenāks par sliktu. Noteikti pieliekam klāt kādas sēkliņas vai riekstu sviestu, vai biezpienu vai siera šķēli. Tad būs viss labi," iesaka Olga Ļubina. "Vakarā svarīgi sakombinēt pusi šķīvja ar dārzeņiem un tikai tad domājam, ko likt klāt. Mums parasti ir - būs gaļa ar rīsiem, vai kartupeli, tad dārzenis knapi uzzīmējas uz mazas šķīvja maliņas. Ja mēs vakariņas sākam plānot ar dārzeņiem, visu pārējo izdomāsim," atzīst Guna Bīlande.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz sekojam līdzi grāmatizdevēja Jāņa Rozes dzīvesstāstam. Viņš bijis augstsirdīgs cilvēks, kura mūžs noslēdzās traģiski. Runājam par to, kāda bija Jāņa Rozes darbība pirms grāmatu izdošanas, kādu autoru un kādu žanru darbi bija viņa apgāda paspārnē un cik liela nozīme bija grāmatu mākslinieciskajam noformējumam. Noteikti daudzi būs viesojušies “Jāņa Rozes” grāmatu veikalos, meklējot pēc konkrētas lasāmvielas, vienkārši ko pārlapojot un apskatot, kas nesen izdots, vai iegādājoties ikdienā nepieciešamās rakstāmlietas. Šoreiz raidījumā dosimies pa pēdām grāmatizdevējam Jānim Rozem. Pārliecināsimies, cik daudzpusīgs bijis šis grāmatizdevējs un kopīgi godināsim zīmolu “Jānis Roze” tā 110. gadadienā. Atsaukt atmiņā dažus no Jāņa Rozes dzīves notikumiem sarunā palīdz uzņēmuma SIA “Jānis Roze” valdes priekšsēdētājs un arī Jāņa Rozes mazdēls Ainārs Roze, šī paša uzņēmuma izpilddirektore Ināra Beļinkaja un izdevniecības “Jānis Roze” vadītāja Renāte Punka. Runājot par šī raidījumu cikla personībām, allaž šķiet interesanti saprast, kādi apstākļi un notikumi sekmē to, ka viens cilvēks pievēršas kādai nodarbei un velta tai savu mūžu. Jānis Roze ir dzimis 1878. gadā Vecpiebalgas pagastā, mācījies pie brāļiem Kaudzītēm, strādājis sava radinieka - grāmatu tirgotāja un izdevēja Jāņa Ozola - spiestuvē, tēlojis teātrī. Vai tas ir nozīmīgs atspēriena punkts grāmatizdevēja darbam nākotnē? Plašāk par projektu šeit:

Diennaktī ir tikai 24 stundas un nedēļā - septiņas dienas. Bet cik gan bieži nākas dzirdēt, ka, lai paspētu paveikt visu iecerēto darbā vai mājas dzīvē, prasītos papildu dienas un papildu stundas… Vai strādājam par daudz? Kas ir veselīgais līdzsvars starp darba un privāto dzīvi - par to Latvijā tapis kāds interesants pētījums. Ar pētījumu iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, RSU Darba drošības un vides veselības institūta vadošā pētniece Linda Matisāne un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste, Latvijas Universitātes un Latvijas Mākslas akadēmijas lektore Kristiāna Lapiņa. Par to, ka laiks, ko pavadām darbā, un tas, cik daudz strādājam, ir jāsabalansē ar atpūtu un savu dzīvi ārpus darba gaitām, tiek runāts daudz un ik pa laikam. Par to ir arī uzrakstītas dažādas grāmatas. Bet arvien ir cilvēki, kuri darbā pavada ļoti lielu savas ikdienas dzīves daļu un nespēj brīvdienās darbu neņemt mājās un atvaļinājumu nereti arī izmanto, lai paspētu padarīt nepadarīto. Kāpēc tā un kā Latvijā ļaudis ievēro līdzsvaru darba un privātajā dzīvē? "No manas puses divi aktuālākie uzdevumi ir: viens ir atrast un varbūt izstrādāt padomus darba devējiem, kuri varētu palīdzēt to līdzsvaru vairāk darbiniekiem iegūt; otrs - paskatīties varbūt kaut kādas prakses vai darbības, ko paši darbinieki jau dara, kuriem varbūt tas līdzsvars ir labāks nekā citiem, un tad uz tā pamata sagatavot arī kaut kādus individualizētus ieteikumus vai individuālus ieteikumus, ko katrs varētu varētu praktizēt," atzīst Linda Matisāne. "Tas, ko mēs redzējām no pirmajiem aptauju datiem jau iepriekš, ka bieži vien nav vajadzīgs kaut kas ļoti kosmisks, bet bieži vien pietiek pareizā brīdī kaut ko pareizi pateikt tam darba devējam, lai līdzsvars uzlabotos un tā cilvēka pašsajūta uzlabotos. Nevajag kaut ko ļoti smalku pirkt un investēt nenormāli daudz, bet bieži vien ir runa tiešām par tādiem praktiskiem padomiem, ieteikumiem, attieksmi galu galā. Un tas ir ļoti daudz," norāda Ivars Vanadziņš. Linda Matisāne norāda, atsaucoties uz citu pētījumu, līdzsvara trūkumu starp privāto un darba dzīvi ietekmē ne tikai tas, cik daudz tu strādā, bet tas, kas notiek tavā darba vidē. Piemēram, ja darbinieki sūdzas vai saka, ka viņiem ir emocionālā vardarbība darba vidē, vai viņiem ir konflikti ar saviem kolēģiem, konflikti darbinieku grupu starpā, konflikti ar klientiem, tas viss pasliktina šo privātās un darba dzīves līdzsvaru. Un tas nozīmē, ka, pat ja tu fiziski nestrādā, tas, kas darās tavā galvā, tu turpini domāt, tas būtiski pasliktina šo sajūtu.  Ivars Vanadziņš atzīst, ka vairāk uztrauc tas, kas notiek tālāk, jo tam ir kādas īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa ietekmes uz veselību, tai skaitā darbaspējām, par visu pārējo nemaz nerunājot.  "Noteikti darba devējs var palīdzēt savam darbiniekam justies labāk un to līdzsvaru atrast. Bet jāpatur prātā ir arī tas, ka darbs nozīmē ļoti daudz cilvēkiem un tas noteikti būs saistīts arī ar personību un ar pasaules redzējumu. Ja darbs tiek uztverts kā dzīves galvenais saturs vai satura devējs, tādā gadījumā ar to būs saistītas ļoti daudzas lietas, piemēram, pašvērtējums, vai arī dzīves kvalitātes izjūta. Tā arī tiks saistīta ar darbu," analizē Kristiāna Lapiņa. "Tās pārējās jomas, kas arī ir ļoti būtiskas, ko arī pētījumi pierāda, ka tiešām ir jāspēj atpūsties tādā saturīgā, pilnvērtīgā veidā, ir jāspēj veidot attiecības arī ar citiem cilvēkiem ārpus darba. Ja tas nenotiek un darbs ir pats galvenais, tādā gadījumā, protams, varam no tā visa secināt, ka, jā, tieši darba devējs citreiz būs tieši tas cilvēks, kuram būs jāuzņemas tā lielākā slodze - aizvest mazliet tālāk to darbinieku no paša darba, mēģināt pārvērtēt darba saturu un arī galu galā paskatieties uz to, ko tieši darbs man nozīmē, kas tad tas ir manā dzīvē." "Kādreiz var būt arī tā, ja mēs izvēlamies privāto dzīvi kā dzīves daļu, kur notiek reizēm ne visai labas lietas, tur arī mēdz būt konflikti, tur ir ļoti daudzas personiskas, lielākas un mazākas, gan traģēdijas, gan dažādi notikumi. Šī dzīve ir ļoti piesātināta. Var gadīties arī tā, ka neizdodas tikt galā ar to, kas tur notiek, un tad cilvēks burtiskā nozīmē bēg. Un viņš bēg darbā, viņš kļūst par darbaholiķi: viņš ierodas pirmais, viņš ir pulksten pusseptiņos darbā un pulksten pusdivpadsmitos viņš iet prom, un tas ir tā iemesla dēļ, ka viņam ir ļoti grūti atrisināt šo privātās dzīves dažādo problēmu daudzumu, ja un ar to tikt galā," atzīst Kristiāna Lapiņa.   Pārlieku liela darba slodze iespaido sirds veselību Zinām, ka, lai cik ļoti mēs censtos strādāt bez stresa, atpūsties veselīgiun sabalansēt darbu ar atpūtu, bieži vien ikdienā tās tas nenotiek. Nedzīvojam ideālā pasaulē un zinām, ka arī mūsu ķermenis var īslaicīgi pielāgoties saspringtākiem darba un dzīves cēlieniem, betjāuztraucas ir tad, kad garās darba dienas kļūst par normu, nevis izņēmumu. Ja pats cilvēks tam nepievērš uzmanību, tad vienā brīdī sirds var pagurt no šāda režīma. Kas notiek ar sirdi, pie pārlieku lielas darba slodzes, skaidro Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Trušinskis. Lai parūpētos par sirds veselību atbilde vienkārša, bet reizumis grūti realizējama – ik dienu jāatrod tas zelta vidusceļš, vai maza zelta taciņa, lai sabalansētā daudzumā un kvalitātē varam strādāt un atpūsties tā, lai pasaudzētu savu veselību.

Nomaļā Polijas ciematā Čehijas pierobežā dzīvo Janīna, kura nelokāmā taisnības apziņā raksta vēstules policijai un vietējās varas iestādēm, astroloģiskās kartes sasaista ar televīzijas programmu, pieskata pilsētnieku vasaras mājas, strādā skolā un kopā ar savu bijušo audzēkni tulko Bleika dzeju. Starp citu – Čehijā ir kāds īpašs grāmatveikals, kur var nopirkt Bleika grāmatas, savukārt nomaļajā Polijas ciematiņā, kur dzīvo Janīna (patiesībā viņa negrib, ka viņu tā sauc!), biedējošos apstākļos sāk iet bojā iedzīvotāji. Janīna domā, ka tā ir dabas atriebība. Šī noteikti ir grāmata, kas jālasa no sākuma līdz beigām – ja iespējams, vienā vai divos elpas vilcienos, jo elēģiski skumīgais sākums nebūt neliecina, ka spriedze uzņems apgriezienus. Olgas Tokarčukas romānu "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode. Paldies "Latvijas Medijiem", kas izdevuši, jo bija jau arī pēdējais laiks iepazīties ar Tokarčukas tekstiem – viņa ir Bukera un Nobela prēmijas laureāte. Tikmēr šis romāns tulkots vairāk nekā 40 valodās, uzņemta filma, Dailes teātris šo darbu gatavojas iestudēt. Saruna ar tulkotāju Ingmāru Balodi raidījumā Augstāk par zemi.   Raidījumu atbalsta:

Kā pasargāt īpašumu un mantu, lai nerastos negaidīti pārpratumi un zaudējumi, kas reizēm mērāmi ne tikai naudā, bet arī ieguldītajā laikā un enerģijā. Apdrošināšanas nianses pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abašins un Patērētāju tiesību aizsardzības centra Patērētāju tiesību uzraudzības departamenta direktors Andis Priedītis. Kam būtu jāpievērš uzmanība, kad cilvēks izvēlas apdrošināšanu? „Pirmais – apskatīties izņēmumus, jo apdrošinātāji saka: mēs apdrošinām pret to, to, to. Bet tur vienmēr ir kāds izņēmums. Un vienmēr ir kaut kādi kaut kādi skaitļi, kuriem jāpievērš uzmanība. Un tie skaitļi ir tas, ar ko apdrošinātāji arī konkurē. Piemēram, kāds vētru definē no 18 kilometriem stundā vai no metriem sekundē, kad apdrošināšana ieslēdzās. Kādam tas skaitlis ir 21 metrs sekundē vēja stiprums. Tās ir atšķirības,” skaidro Jānis Abašins. „Par šiem pašiem nelaimīgajiem plūdiem: kādam apdrošinātājam ir segti tikai plūdi no upes, kāds apdrošinātājs saka, nē, es sedzu arī tos plūdus, kas ir no lietavām. Tā kā šie izņēmumi ir pamatlieta, ar ko vajadzētu sākt. Paskatīties, pret kādiem riskiem es gribu apdrošināties, kādi riski man ir aktuāli.” „Piemēram, ja es dzīvoju privātmājā, varbūt, ka mani neinteresē, teiksim, kaut kāds trubu plīšanas risks, ja man tur kaut kas notiek, tas nodara skādi tikai sev. Daudzdzīvokļu mājā, es teiktu, šī trubu plīšana, ņemot vērā mūsu dzīvojamā fonda stāvokli, gandrīz obligāts risks. Pirmais – paskatāmies, pret kādiem riskiem mums ir vērts apdrošināt īpašumu,” turpina Jānis Abašins. Viņš norāda, ka klasiski ir trīs risku bloki: uguns un dabas stihijas „slapjais bloks” – cauruļu plīšana, ūdeņi, kanalizācija un apkure; trešais bloks ir kriminālais bloks, kas ir attiecīgi zādzības. „Es teiktu, ka vislielākās nelaimes klasiski, protams, ir no uguns. No tā ir jāuzmanās visvairāk. Uguns un daba. No trubām tā skāde parasti nav liela, bet tās ir biežāk, īpaši daudzdzīvokļu namos. Kriminālais, trešais bloks, to paskatāmies, vai mūsu mājās, vismaz no mūsu viedokļa, ir kaut kas zogams,” norāda Jānis Abašins. „Pirmais izvēlamies riskus, otrais, aiz šiem riskiem paskatāmies izņēmumus. Kādi ir šie izņēmumi, lai nebūtu pārpratumu. Un gandrīz pats pēdējais ir, paskatīsimies, protams, arī prēmiju jeb cenu. Bet tas ir pēdējais, nevis tā, ka pirmais paskatāmies cenu un paņemam lētāko.” „Jāsaprot viens - ja OCTA transporta līdzekļiem ir obligātais apdrošināšanas veids, kas ir definēts likuma visā Eiropā, tur apdrošinātāji pārdod visi vienādus pīrādziņus, tad īpašuma apdrošināšana vai nelaimes gadījuma apdrošināšana, vai brīvprātīgā mašīnu KASKO apdrošināšana - tie nav vienādi pīrādziņi. Tie pīrādziņi ar dažādu pildījumu, katram savs. Paskatāmies drusciņ to pildījumu,” skaidro Jānis Abašins. „Tas labums ir, ka katram apdrošinātājam, katram produktam ir šis pamatinformācijas dokuments, kur uz vienas A4 jeb pusotras A4 lapas pamatlietas ir uzrakstīts. Nu izlasām vismaz to, tad jau būs daudz.”

Stāsti par seno vēsturi dažādu laiku vēsturiskās rekonstrukcijās. Ko mēs joprojām spējam uzzināt paši par sevi, rekonstruējot vēstures notikumus dažādos laikos un kāpēc ir svarīgi biedroties ar līdzīgi domājošajiem? Kultūras rondo studijā dzīvās vēstures entuziasts, vēstures izpētes un rekonstrukcijas kluba “Rodenpoys” aktīvists Uģis Urtāns, vēstures un arheoloģijas pētnieks Eduards Plankājs, kurš ipaši pievērsies 9 - 13. gadsimta izpētei, un Vilku Ilze jeb Ilze Ceļmillere, kuru šobrīd vairāk zinām kā "Glass Mountain Studio" mākslinieci un grupas "Rāva" dalībnieci. Visi trīs sarunas dalībnieki nesen ir atgriezušies no kāda vēstures rekonstrukcijas festivāla. Uģis Urtāns bijis Grunvaldē, Polijā, vienā no lielākajiem vēstures rekonstrukcijas festivāliem. Savukārt Eduards Plankājs un Ilze Ceļmillere bija devušies Kiroveri Igaunijā, kur arī norisinās vēstures rekonstrukcijas festivāls. Tur izslēdz telefonus un divas dienas izdzīvo, atpūšoties no 21. gadsimta. Eduards Plankājs ar gandarījumu min, ka bieži arī akadēmiskajā vidē eksperiments kā tāds, kā arī vēsturiskā rekonstrukcija ieņem arvien būtiskāku lomu. "Ir zināmi spilgtāki un ar senākām tradīcijām piemēri par dažādiem etnogrāfiskiem muzejiem, kur ir viduslaiku vai vēlā dzelzs laikmeta ēkas taisītas. Skandināvijā un citās vietās caur eksperimentu pētnieks uzdod daudz dažādus jautājumus, lai pārbaudītu savas hipotēzes. Piemēram, kas paliks no mājas, ja to nodedzinās. Vai kādas paliekas ir pēc kuršu ugunskapa, kad to izveido pēc noteikta malkas apjoma un līdzi dotajiem priekšmetiem, rekonstruē un attiecīgi veic šo rituālo darbību, un nodedzina. Tas kļūst arī par elementu akadēmiskā izglītībā, lai pārbaudītu savus pieņēmumus,"  vērtē Eduards Plankājs. Bet kas mūsdienu cilvēkam būtu lielākais pārbaudījums, piemēram, no 13 gadsimta cilvēka ikdienās? "Es teiktu, ka pārziemot jau būtu izaicinājums. Mēs esam pieraduši, ka mums ir centrālā apkure, gāzes vai granulu katls. Bet pirmkārt, nodrošināt pārtiku, lai pēc rudens sirojumiem ir kaut kas klētī un pārziemot, tas būtu liels izaicinājums mūsdienu cilvēkam," uzskata Eduards Plankājs. "Mūsdienu cilvēks ir pie ērtībām pieradināts. nevaram kategorizēt, ka nevarētu, noteikti būtu kaut kāds procents, kas to varētu izdarīt," atzīst Uģis Urtāns. "Nav pat jāskatās uz 13. gadsimtu, varam paskatīties un 19. un 20. gadsimtu, kur joprojām paēšana bija atkarīga no tevis paša, jo tālākos laukos nebija tuvumā bode. Līdz ar to visu nepieciešamo pārtiku un citas lietas bija jāsagādā. Tad bija vai nu ziemā jācieš bads, vai ziemu varēja izdzīvot. Ja nebija malka sagādāta, bija jāsalst, ja bija malka bija, nebija jāsalst. Noteikti cilvēks ir pieradis pie ērtībām, lielākā problēma, ja mūsdienās pazustu internets vai elektrība, tad noteikti būtu ļoti sarežģīti lielai sabiedrības daļai."

Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju Denu Dimiņu, kurš iztulkojis no portugāļu valodas Fernandu Pesoa „Nemiera grāmatu”. Saruna par grāmatu, kurai nav manuskripta, par grāmatu, kuru vākos saliek jau bez paša autora, jo viņa lapiņas ar puspabeigtiem vai grūti salasāmiem tekstiem glabājās lādē, kas arī radīja dažādas interpretācijas. Tagad portugāļu modernista Fernandu Pesoa "Nemiera grāmata:  iztulkota latviski un izdota "Valodu mājā". Tas noteikti ir notikums. Šī ir grāmata, kuru, iespējams, var uzšķirt jebkurā vietā un atrast kādu teikumu, kas iedvesmo. "Noteikti to var raksturot, kā kaleidoskopisku tekstu, kā lielu tekstu mozaīku. Jau minējā, ka tā ir grāmata bez manuskripta, grāmata, kas tapusi no dažādiem fragmentiem, tāpēc jautājums par šo fragmentu secību ir ļoti nosacīts. Mēs varam tos kārtot dažādi," atzīst Dens Dimiņš. Viņš arī stāsta, ka Lisabonā Fernandu Pesoa muzejā ir ekspozīcija "Saliec savu "Nemiera grāmatu"". Var spēlēties gan portugāļu, gan angļu valodā. "Kārtība, kā zināms, no saskaitāmo secības mainās, šī summa. Mainās noskaņa, mainās citas lietas," stāsta Dens Dimiņš. Sākumā izdevēji piedāvājuši tulkotājam veidot izlasi, bet Dens Dimiņš atzīst, ka tā būtu liela atbildība. Latviski veidotā tulkojuma pamatā ir Kolumbijas profesora Pisaro kārtojumu, kas ir hronoloģisks, ir arī tematiski "Nemiera grāmatas" kārtojumi. Bet nevienā izdevumā nav ietverti visi teksti, kas glabājas lādē. Fernandu Pesoas “Nemiera grāmata” ir nozīmīgs 20. gadsimta portugāļu modernisma literatūras piemineklis, poētiska dzejproza, kas aptver aforistiskas piezīmes, pierakstus, dienasgrāmatas daļas – tekstus, kuri tapuši apmēram trīsdesmit gadu laikā. Tie ir teksti par cilvēku un par pilsētu – Lisabonu.  "Izcilās divdesmitā gadsimta portugāļu personības un dzejnieka Fernandu Pesoa (1888–1935) vārds Latvijā ir jau labi pazīstams, ievērojamu daļu viņa labāko dzeju latviskojis dzejnieks Leons Briedis, kurš par šo darbu saņēma Portugāles Nopelnu ordeni 2003. gadā. Jau pirmajā latviski izdotajā dzejoļu izlasē Zudušais dārzs (1983) pārstāvēti arī trīs slavenākie Pesoa “dubultnieki”: Alvaru de Kampušs, Albertu Kaeiru un Rikardu Reišs, kam Pesoa izgudro pilnvērtīgas biogrāfijas, piešķir atšķirīgus rakstības stilus un pasaules uzskatus. Darbus viņš parakstījis kopumā ar apmēram septiņdesmit pieciem pseidonīmiem, kurus pats gan dēvēja par heteronīmiem, portālā "punctummagazine.lv" par Fernandu Peosu raksts Dens Dimiņš.

Latvijas jaunie zinātnieki nedēļas nogalē Cēsīs festivālā "Lampa", uz “Pasaules mazākās skatuves”, mudinās mūs domāt lēnām par tādiem jautājumiem kā cilvētiesības, ķīmija un robotika. Vai mūsdienu straujajā dzīves ritējumā pašrefleksija vēl vispār tiek piekopta un vai domāt lēnām ir privilēģija? Tie būs vienojošie jautājumi trim dažādu jomu pētniekiem, kuri satikušies Zināmais nezināmajā studijā. Sarunājas Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docētāja, cilvēktiesību pētniece un eksperte Ilze Bērziņa, Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks Oskars Teikmanis un zinātniskā institūta "Bior" pētnieks, ķīmiķis Ingus Pērkons. Noteikti daudziem dzīves ritms ir straujš, reizēm nav skaidrs, kur pazūd laiks, un skrējienā ikdienā nav pat laika, lai tā pa īstam ievilktu gaisu plaušās un… padomātu. It kā jau domājam visu laiku, bet cik kvalitatīvi? Vai tas ir apzināts domāšanas process, vai arī tās ir domas, kas šaudās cauri galvai, kārtējo reizi skrienot uz trolejbusu? Nepārmetiet sev, ja tā ir, jo daudziem ir tieši tāpat, bet tieši tāpēc par lēno domāšanu runājam raidījumā.  

Apjomīgajiem kodolizpētes projektiem CERN nepieciešamas spējīgas iekārtas un, izrādās, tās var atrasties arī krietni tālu no Šveices, tepat Latvijā. Sākot ar šo nedēļu superdatori no vairākiem zinātnes centriem Latvijā pieslēgsies CERN tīklam un kosmisko daļiņu meklējumi notiks arī Latvijā. Kā tas notiks, kādām ir jābūt šīm iekārtām un kādiem mērķiem piešķirsim savus superskaitļotājus CERN, raidījumā Zināmais nezināmajā par sadarbību plašāk stāsta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta profesors un Latvijas pārstāvis CERN Toms Torims, RTU Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta informācijas tehnoloģiju projektu vadītājs Igors Makarkins un Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra pētniece Karina Šķirmante. Rīt, 5. jūnijā, gaidāmi nozīmīgi pasākumi - notiks federatīvā skaitļošanas centra “Latvia CERN CMS TIER2” atklāšana un Latvijas un CERN sadarbības memoranda parakstīšana. Noteikti esam pārmaiņu gaidās, un jāsaka - Eiropas Kodolizpētes centrs pats par sevi ir viens milzīgs inženierisks brīnums. Tas atrodas uz Francijas un Šveices robežas ar galveno biroju Ženēvas kantonā, un Lielā hadronu paātrinātāja (LHC) pasaules skaitļošanas tīkls (Worldwide LHC Computing Grid – WLCG) apvieno aptuveni 170 skaitļošanas centrus vairāk nekā 40 pasaules valstīs. Vai tas ir būtiski, ka šādam tehnoloģiju milzim CERN ir arī daži datori, kas darbojas Latvijā? Toms Torims: Tas ir ļoti būtiski. Tas ir būtiski gan CERN, gan arī Latvijai un īstenībā visam Baltijas reģionam kopumā. Tas ir tāpat kā mūsu sportistu piedalīšanās, vienmēr izmantoju šo analoģiju, tas ir vai nu pasaules čempionāts hokejā, vai olimpiskās spēles, tas ir tas, ko mēs darām zinātnē, sadarbojoties ar CERN. Latvijai tas ir ārkārtīgi būtiski - spēlēt augstākajā līgā. Un CERN un zinātniekiem datu apstrāde ir ārkārtīgi svarīga, jo bez tās nevar "atkost" tos noslēpumus, ko mēs mēģinām saprast, šos Visuma noslēpumus, fizikas noslēpumus. Un, protams, ka tās jaudas, ko mēs lietojam CERN, viņas enerģija un intensitāte palielinās un tam ir vajadzīga lielāka apstrādes jauda. Tas datu apjoms, kas tiek apstrādāts CERN, ir apmēram līdzīgs tam, kas ir, piemēram, visiem google datiem kopā. Mēs runājam par petabaitiem, tāds liels skaitlis.  Tas ir nozīmīgi arī no tīri tāda Latvijas valsts tēla veidošanas, jo šis ir pa spēkam tikai ļoti tehnoloģiski attīstītām valstīm. Arī šī centra izveidē prasīja mums piecus gadus, un tas jau nav tāds joks, tas ir ļoti nopietns un sarežģīts tehnoloģisks risinājums. Tā kā mēs spēlējam augstākajā līgā un CERN ir uzticams sadarbības partneris Baltijā. Un skaidrs, ka tas tiek novērtēts no CERN puses.  CERN šogad svin 70. gadadienu un skaitļošanas centra atklāšana Latvijā ir viens no jubilejas pasākumiem mūsu reģionā. Liela apjoma zinātnes datu apstrāde, Eiropas Kodolpētniecības centra (CERN) zinātniekiem cenšoties atklāt jaunus fizikas fenomenus, notiks arī Latvijā, jo piecas Latvijas izglītības un zinātnes institūcijas kopējā tīklā ir apvienojušas savus augstas veiktspējas skaitļošanas jeb superdatoru resursus, kurus turpmāk CERN izmantos zinātniskajiem aprēķiniem. Kosmiskās zondes "Voyager" starpzvaigžņu telpā uzturēsies vēl vairākus tūkstošus gadu Kosmiskie izpētes aparāti „Voyager-1”  un „Voyager- 2” tika palaisti izplatījumā 1977. gadā ar domu izpētīt tālākās Saules sistēmas planētas  Saturnu un Jupiteru. Toreiz  paredzēja, ka kosmiskās zondes uzturēsies izplatījumā līdz 1981. gadam, taču vēl šodien tās atrodas kosmosā. Kā  sarunā atzīst datorzinātņu speciālists un Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills, tad zondēm prognozē vēl vairākus tūkstošus gadu ilgu eksistenci starpzvaigžņu telpā. Bet vispirms īss ieskats „Voyager” vēsturē. Abās kosmiskajās zondēs atrodas diskā ierakstīti vēstījumi par Zemes iedzīvotājiem – teikumi vairākās pasaules valodās, dabas skaņas un mūzika, sākot ar Mocartu un beidzot  ar Čaku Beriju. Līdz šim nav ziņu, ka kādas citas saprātīgas būtnes kosmosā šo informāciju būtu saņēmušas un reaģējušas uz to, bet viss vēl ir priekšā, jo šie senie izpētes aparāti vēl ilgi var uzturēties  miljardiem kilometru attālumā no Zemes.  

Šoreiz raidījums par Beļģijas Karalisti. Un raidījums būs pozitīvs, jo runāsim daudzām pozitīvajām beļģu iezīmēm. Jāsāk ar to, ka Eiropas Savienības galvaspilsēta Brisele faktiski atrodas Eiropas Savienības piektajā mazākajā valstī platības ziņā.  Vienlaicīgi to apdzīvo 12 miljoni cilvēku un tā ir viena no urbanizētākajām valstīm pasaulē. Proti, 97 procenti cilvēku dzīvo pilsētās. Interesanti, ar ko Beļģija asociēsies Latvijas iedzīvotājiem. Noteikti kāds minēs to, ka Brisele ir ES un NATO galvaspilsēta. Droši vien kāds piesauks arī Čurājošā puisēna statuju. Iespējams, ka kāds teiks, ka Beļģijā ir dzimis slavenais cīņu mākslas filmu aktieris Žans Klods van Vārenbergs jeb kā mēs viņu visi zinām – Žans Klods van Damme. Iespējams, ka kāds varētu zināt, ka arī aktrise un pagājušā gadsimta elegances ikona Odrija Hepberna ir dzimusi Briselē. Cerams, ka kāds pieminēs beļģu tehnoloģiskos sasniegumus. Piemēram, to, ka elektroniskās identifikācijas kartes pirmo reizi esot ieviestas tieši Beļģijā. Starp citu beļģis Žoržs Lematrē tiek uzskatīts par pirmo, kurš 1931. gadā zinātniskā formā noformulēja ideju par Lielo Sprādzienu, ar kuru aizsākās visums. Par zinātni un zināšanām runājot, Beļģijā ir vienīgais pasaulē muzejs, kurš ir veltīts grāmatu iesiešanai un grāmatu izdevniecībai kā mākslas formai. Tajā ir ap 3000 mākslinieciski augstvērtīgu grāmatu sējumu, kas izdoti kopš 16. gadsimta. Vēl var pieminēt, ka pirmā drukātā avīze pasaulē 1605. gadā iznāca Antverpenē. To sauca „Relation” un izdevējs bija Johans Karolus. Kopš 1447. gada Antverpene ir bijusi arī nozīmīgākais dimantu pirkšanas un pārdošanas centrs. Interesanti, vai kāds Latvijas iedzīvotājs, iespējams, gados vecāks un ar labu atmiņu, pēkšņi atminēsies Padomju Savienībā mācīto… Proti, Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss savu slaveno “Komunistiskās partijas manifestu” sarakstīja no 1845. līdz 1847. gadam dzīvodami Briselē. Restorāns “Le Cygne” tieši ir tā konkrētā vieta, kur rakstīšana lielākoties ir notikusi. Runājot par šiem konkrētajiem diviem vīriešiem, kuru attiecībām abi mēģina piedēvēt vairāk nekā tikai draudzību, jāsaka, ka viņu savstarpējā sarakste no 1869. gada liecina, ka abi divi bija spēcīgi izteikti homofobi. Nekādas progresīvās domas cilvēku seksuālās brīvības kontekstā viņiem nebija. Beļģija pati tikmēr 2003. gadā kļuva par otro valsti pasaulē pēc Nīderlandes, kurā tika legalizētas viendzimuma laulības. Jāmin vēl, ka gadu iepriekš Beļģija legalizēja arī tiesības uz eitanāziju. Bet vēl pie pāris faktiem, par kuriem Latvijas iedzīvotāji varētu zināt vai būt dzirdējuši, – Beļģijā ir atrodama pasaulē garākā tramvaja līnija. "Kusttram" stiepjas 68 kilometru garumā gar visu Beļģijai pieejamo Ziemeļjūras krastu. Tramvaji man vienmēr asociējas ar melanholismu un mierīgu dzīves ritumu. Kā tādi pilsētas kamieļi tie parasti savā nodabā ceļo starp steidzīgajām un nereti agresīvajām automašīnām… Un tam piederētos tāda lēna saksofona mūzika fonā. Un tieši Ādolfs Sakss 1840. gadā bija tas beļģis, kurš šo mūzikas instrumentu izgudroja. Fascinējoši man likās, ka Beļģijas pilsētā Gentē ir pilsētas laukums Sint-Veerleplein. Katru reizi, kad piedzimst bērns, tad laukumā esošās ielu gaismas tiek mirkšķinātas, lai visiem par to paziņotu. Fantastiski cilvēcīga tradīcija! Beļģu ekonomika ir viens no piemēriem daudzveidīgai, konkurētspējīgai ekonomikai, kura prasmīgi izmanto savu ģeogrāfisko atrašanās vietu un starptautiskās intereses un klātbūtni. Beļģija ir augstu ienākumu valsts ar spēcīgu labklājības sistēmu, bet vienlaicīgi, protams, ar augstu valsts parādu, zemu mazāk kvalificēto darbinieku iesaisti ekonomiskajos procesos, sarežģītu birokrātiju un novecojošos sabiedrību. Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pret Beļģijas rādītāju ir 0,6. Proti, mūsu bagātības līmenis ir 60 procenti no Beļģijas statistiski vidējā bagātības līmeņa. Vidējā alga pēc nodokļiem gan ir gandrīz trīs reizes lielāka un sasniedz 2500 eiro mēnesī. Bet, kas interesanti, Latvijā statistiski skaitās vairāk lidostu nekā Beļģijā. Mums esot 56, kamēr beļģiem tikai 49. Nezinu, kādēļ šis fakts mani uzrunāja, bet ASV rādītājs ir 15 873 lidostas, kas ir pasaulē lielākais skaits.Seko Brazīlija ar vairāk nekā trīs reizes mazāku skaitli. Nozīmīga daļa no Beļģijas ekonomikas, protams, ir Brisele ar tajā atrodamajām starptautiskajām institūcijām. Brisele ir viens no trim pasaules varas centriem līdzās Vašingtonai un mūsdienās arī Pekinai. Par to, cik Briselei ir nācis par labu vai sliktu būt šādam politiskajam centram, vaicājām bijušajam Eiropas Komisijas Prezidenta Žaka Santēra biroja vadītājam un arī Eiropas Savienības Padomes ģenerāldirektora vietniekam Džimam Klosam.

Saruna ar filmas “Straume” (2024) režisoru Gintu Zilbalodi un producentu Matīsu Kažu noris Kannu Festivālu pilī (Palais des festivals) – šī baltā modernisma stilā veidotā ēka kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem ir kļuvusi par festivāla simbolu. Tieši šeit 22. maija pēcpusdienā notiks filmas pasaules pirmizrāde “Īpašais skatiens” (Un Certain Regard) skatē 77. Kannu kinofestivālā. Skate, kurā šogad ir iekļautas 18 filmas, tiek uzskatīta par jauno autoru, rokrakstu un drosmīgu izteiksmju meklējumu zonu. Šogad “Straume” ir vienīgā animācijas pilnmetrāža šajā konkursā un tajā nav dialogu.  "Manuprāt, šī ir pirmā filma, ar kuru varētu lepoties," vērtē Gints ZIlbalodis. ""Projām" [Ginta Zilbaloža pirmā filma] - esmu apmierināts, bet redzu ļoti daudz kļūdas. Tas ir labi, ja es neredzētu šīs kļūdas, tad šī filma nebūtu izdevusies. Ja es būtu vienmēr apmierināts. Varu atviegloti uzelpot, ka filma ir pabeigta, jo ne vienmēr bija garantēts, ka paspēsim filmu pabeigt un pabeigt kārtīgi. Process bija intensīvs ar daudz izaicinājumiem. Principā šī ir mana īstā  filma. "Projām" varētu saukt par tādu studentu filmu, mazbudžeta filmu, kuru veidoju viens pats bez īsta plāna, bez scenārija. Šis ir pirmais nopietnais darbs man. Tāpēc es arī daudz mācījos. Kad filma ir pabeigta, varu atklāt, ka tiešām nezināju, ko es daru, procesa laikā es tikai sapratu, kā veidot filmu. Es varu to atklāt, jo man liekas, filma ir izdevusies. Varu atklāt, cik ļoti biju uztraucies, jo kamēr to dara, man ir jārada iespaids, ka es zinu, ko es daru, ka visu saprotu. Man liekas, neviens nezina, ko viņš dara. Man liekas, ka ir labi darīt to, ko nemaz tik ļoti neizproti. Riskēt. Mēģināt ko jaunu, kas nav darīts." "Filma vismaz man ir tāds projekts, ar kuru varu ļoti lepoties. Noteikti arī būs negatīvas atsauksmes, kā par visām filmām. Es domāju, ka būs ļoti daudz cilvēku, kurus šis ceļojums uzrunās," uzskata Matīss Kaža. Savukārt 11. jūnijā “Straume”  piedalīsies konkursa skatē Pasaules animācijas galvenajā festivālā Ansī (Francijā) un apceļos arī vairākas citas valstis, kas gaida rindā, lai demonstrētu filmu. Bet Latvijā vizuāli krāšņais un meditatīvais stāsts “Straume” būs skatāms rudenī. Pirms 26 gadiem Kannu kinofestivāla skatē tika iekļauta Lailas Pakalniņas filma “Kurpe” (1998), kas atjautīgi pārskatīja Pelnrušķītes tēlu un fabulu. Šobrīd Latvijas vārds plašākā kino kontekstā izskan tieši ar Zilbaloža “Straumi” un viņa filmas animētajiem tēliem. Filmu, kas uzbur vizuāli krāšņu, poētisku un postapokaliptisku pasauli, kurā dažādu sugu dzīvniekiem ir nepieciešams sadarboties, pats režisors redz kā pārsteidzošu atklājumu tās skatītājiem.  Ar filmas autoriem sarunājas Dārta Ceriņa.

Stāsta klarnetists un diriģents Guntis Kuzma Ir daudz faktoru, kas ietekmē mūzikas instrumenta tembra individualitāti. Noteikti ir vērts pievērst uzmanību skaņā esošajām virsskaņām, gan tām, kuras ir izteiktākas, skanīgākas un tām, kuras mazāk dominē, citiem vārdiem sakot, to savstarpējai attiecībai. Jāatceras, ka virsskaņas ir skaņu augstumi, kas ir augstākas par pamatfrekvenci jeb zemāko toni. No šī zemākā toņa arī veidojas dabiskā skaņu rinda: ja par pamatu uzskatām skaņu "do", tad sekojošie toņi būs "do" oktāvu augstāk, kvintu virs oktāvas, tātad, "sol", nākamās oktāvas "do", liela terca, divas mazas tercas, sekundas un tad arvien šaurāk. Klarneti pieņemts saukt par duodecimas instrumentu, t.i., intervāls kvinta pāri oktāvai. Nebūtu nepareizi uzskatīt, ka klarnetes tembrā dominējošās ir katra otrā virsskaņa, taču rūpīgi analizējot tās harmonisko spektru, var secināt, ka jau otrajā jeb klarino reģistrā šī nepāra virsskaņu intensitāte sāk pamazām izlīdzināties. Šeit arī attaisnojas pieminētā duodecīma: pārpūšot klarnetes zemāko noti — mazās oktāvas "mi", ieskanas pirmās oktāvas "si". Cilindriskas formas instrumentiem, kāda ir arī klarnete, šāds pārpūšanas princips ir raksturīgs. Savukārt flautai vai obojai pārpūšot ieskanas nākamās oktāvas attiecīgā nots. Apakšējā nots — mazās oktāvas "mi" — skan, ja visi toņcaurumi ir aizvērti, klarnetei to ir virs divdesmit, dažādām ražotājfirmām gan pēdējā laikā ienāk prātā eksperimentēt ar šo daudzumu, bet pamatprincips paliek nemainīgs: ar dažādām pirkstu kombinācijām, saīsināt to ik pa 6%, klarnetes toņcaurumi urbti tā, lai, atverot katru nākamo, veidotos hromatiskā gamma. Kas tad vispār ir klarnete? Līdzās flautai, obojai, fagotam un saksofonam, klarnete pieskaitāma pie koka pūšaminstrumentu saimes. Četri no tiem ir mēlīšu instrumenti; oboja un fagots — dubultmēlīšu, kas nozīmē, ka kopā nostiprinātas vibrē divas koka plēksnes, savukārt klarnetei un saksofonam vibrē viena. Šo plēksnīti sauc par mēlīti, to iekustina, ievibrē, pūšot gaisu. Mēlīte vairākums gadījumos izgatavota no niedres, taču sastopam arī plastmasas mēlītes. Mēlīti piestiprina pie iemutņa, pret kuru arī tā vibrē, radot skaņu; iemutnis ir pats augšējais instrumenta posms, ar samērā šauru gaisa kanālu, no kurienes gaiss ieplūst tālāk klarnetē, un, salīdzinot ar šauro iemutni, šeit jau gaisam ir daudz vairāk vietas — urbuma diametrs ir nepilni 16 mm. Ja vairākums gadījumos klarnete tiek izgatavota no koka, tad mūsdienās iemutņi sastopami arī no dažādiem gumijas sakausējumiem, plastmasas, arī koka un pat kristāla. Klarnete ir jauns instruments — tā ir nedaudz vairāk nekā 300 gadu veca, un par tās tuvāko priekšteci var uzskatīt baroka laika šalmeju, zināmas līdzības noteikti var saskatīt arī ar lietuviešu tautas instrumentu birbīni. Klarnetes tembru mēdz raksturot ļoti dažādi: silts, matēts, tumšs, dzidrs, poētisks, maigs, vai gluži pretēji- ass, griezīgs. Piemēram, dāņu komponists Karls Nīlsens par klarnetes tembrālajām iespējām ir teicis šādi: “Vienlaikus tā var būt sirsnīga un pilnīgi histēriska, maiga kā balzams un kliedzoša kā tramvajs uz slikti ieeļļotām sliedēm.” Tik dažādos skaņas raksturus var skaidrot ar izteikti dažādajām tembra nokrāsām trīs klarnetes reģistros — šalmejas, klarino un altissimo. Šalmejas reģistrā mēdz nošķirt vēl papildus reģistra segmentu no pirmās oktāvas sol līdz sibemolam, šīs notis sauc par rīkles skaņām, īpašu dzidrumu gan panākt šim reģistram ir praktiski neiespējami. Skaņas veidošanu nosaka daži fundamentālie faktori: mēlītes blīvums, klarnetes iemutņa materiāls un izmēri, ambušūra nospriegojums, gaisa padeves daudzums un ātrums un mēles pozīcija rīklē, taču katra spēlētāja unikālo tembru nosaka spēja kombinēt ar ambušūra, gaisa un mēles mainību. Šīm kombinācijām ir faktiski neizsmeļami resursi un te arī slēpjas spēlētāja meistarības latiņa, cik nu kuram tad krāsaini skan instruments. Klausītāju, protams, interesē tikai instrumenta skanējums un spēlētāja meistarība. Taču varbūt tomēr ir interesanti zināt, kas lācītim — šajā gadījumā klarnetei — vēderā?

Vai astoņzobu mizgrauža dēļ nākamajos Ziemassvētkos varam palikt bez eglītes? Noteikti nē, bet no šīs vaboles stipri cieš veco egļu meži. Lai ierobežotu tās izplatību, no 1. aprīļa meža nozarē izsludināta ārkārtas situācija.  Kā tas ietekmē mežu īpašniekus un citus sabiedrības locekļus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro uzņēmuma "Ziemeļlatvijas meži" valdes loceklis Kristaps Jēkabsons, Latvijas mežu īpašnieku biedrības padomes loceklis un AS "Latvijas finieris" padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Agnis Šmits. Ierakstā dodammies uz Tukuma novadu. Kopā ar Tukuma apgaitas mežzini staigājam pa mežu, kur astoņzobu mizgrauzis pamatīgi apskādējis simtgadīgu egļu audzi. No 1. aprīļa ir stājušies spēkā saimnieciskās darbības ierobežojumi egļu mežaudžu A, B un C aizsardzības zonās, lai ierobežotu egļu astoņzobu mizgrauža izplatību mežos. Valsts meža dienests informēja, ka ierobežojumi attiecībā uz egļu mežaudžēm noteikti laikā no 1. aprīļa līdz 31. augustam.

Nav sliktu laikapstākļu, ir... cilvēka ķermeņa grūtības pielāgoties tiem. Mūsu sajūtas ne vienmēr sakrīt ar termometra stabiņā redzamo. Ko sinoptiķi ņem vērā, veidojot laika prognozi? Kā cilvēka ķermenis uztver apkārtējās vides temperatūru, gaisa spiedienu un mitrumu? Kāpēc mūsu degungals nosalst tik ātri un nieka mīnus 5 grādi dažkārt var likties kā visbargākais sals, skaidro bioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes asociētā profesore, Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāja Līga Ozoliņa-Molla un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu nodaļas vadītāja Laura Krūmiņa. Noteikti daudzi no mums jau šobrīd ārkārtīgi gaida pavasari un siltāku laiku. Bet, kad pavasari nomainīs vasara, tad netrūks cilvēku, kuri karstumā fiziski jutīsies slikti un meklēs iespēju atvēsināties. Vienlaikus varam atsaukt atmiņā vairākas ļoti aukstas dienas šī gada janvārī - bija gadījumi, kad gan sasala ūdens caurulēs, gan cilvēki guva ķermeņa apsaldējumus. Turklāt temperatūra, ko uzrādīja termometrs, ne vienmēr sasaucās ar temperatūru pēc mūsu sajūtām, proti, bija sajūta, ka ārā ir vēl aukstāks nekā termometra rādījumā. Kas ir temperatūra “pēc sajūtām”, kā to mēra un kas notiek ar mūsu organismu lielā aukstumā un karstumā? Gaisa kvalitāte - kas to ietekmē un kur tā ir labāka? Kā gaisa kvalitāti ietekmē nokrišņi, vai gaiss pilsētās katru gadu kļūst piesārņotāks un vai tiešām tas laukos ir tīrāks nekā urbānā vidē? Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra  speciāliste Aleksandra Kaniščeva skaidro, ka pat pļavā gaiss nav tīrs, jo Latvijā  esam pakļauti pārrobežu piesārņojumam, tas ir, gaisam, kas atnācis no Centrāleiropas un atnesis sev līdz smalkas putekļu daļiņas. 2024. gada 26. februārī, gatavojot šo sižetu,  aplūkoju gaisa  kvalitātes pasaules karti un konstatēju, ka Rīga iezīmējas ar vidēju gaisa kvalitāti - pilsētas centrā, Brīvības ielā,  tas uzrādās kā vidējs, bet turpat netālu esošajā Šarlotes ielā tas iezīmēts ar zaļu krāsu, kas nozīmē – laba gaisa kvalitāte. Gaiss, ko elpojam, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem un to arī tā vērtē. Kā stāsta Aleksandra Kaniščeva, ir pilsētas fona stacijas, kuras mēra vidēji statistisko gaisu, un ir transporta ietekmes stacijas, kas mēra, kāda ir gaisa kvalitāte noslogotās ielās, lielu autoceļu tuvumā, pie gājēju ietvēm. Aparāti mēra, cik lielā daudzumā ir smalkās putekļu daļiņas, ko cilvēks ieelpo, mēra slāpekļa dioksīdu, kas ir viena no piesārņojošām vielām, ko izdala transportlīdzekļi, mēra oglekļa oksīdu, sēra dioksīdu un novēro arī ozonu daudzumu. Bet arī  ārpus pilsētas tiek mērīts gaiss.      

Lauksaimnieku protesti, nevienprātība koalīcijā par skolu reformu un problēmas ar "Latvijas Pastu" - tās ir dažas šīs nedēļas aktualitātes, par kurām diskutējam Krustpunktā. Noteikti jāpiemij arī vairākas aktualitātes ārpus mūsu robežām, kas tieši vai netieši saistās ar Ukrainu un attiecīgi mūsu drošības situāciju nākotnē. Viena no tām - Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieka maiņa. Aktualitātes analizē raidījuma "Kas notiek Latvijā" redaktore Madara Fridrihsone, ReTV galvenā redaktore  Inga Gorbunova un portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska.  

Lauksaimnieku protesti, nevienprātība koalīcijā par skolu reformu un problēmas ar "Latvijas Pastu" - tās ir dažas šīs nedēļas aktualitātes, par kurām diskutējam Krustpunktā. Noteikti jāpiemij arī vairākas aktualitātes ārpus mūsu robežām, kas tieši vai netieši saistās ar Ukrainu un attiecīgi mūsu drošības situāciju nākotnē. Viena no tām - Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieka maiņa. Aktualitātes analizē raidījuma "Kas notiek Latvijā" redaktore Madara Fridrihsone, ReTV galvenā redaktore  Inga Gorbunova un portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska.  

Par posturālās ortostatiskās tahikardijas sindromu  jeb POTS ir zināms sen, bet Covid-19 pandēmijas laikā ar šo sindromu sirgstošo cilvēku skaits pasaulē dubultojās. Būtiskākā problēma ir tā, ka arī ārstiem POTS ir grūti atpazīt, tāpēc bieži tas tiek ārstēts nepareizi. Par POTS plašāka saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ārste iterniste, kardioloģe, EKG metodes speciāliste Inga Orleāne un fizioterapeite Daiga Pulmane. Ierakstā uzklausām pieredzes stāstu. Inga no Rēzeknes ar Covid saslima 2021. gadā un slimības sekas jūt joprojām. Viņa rēķinās, ka ar veselības problēmām nāksies sadzīvot visu mūžu. Inga Orleāne norāda, ka ar POTS cilvēki slimo ilgstoši. Šis sindroms var ilgt 2- 2,5 gadus, tas nozīmē, ka cilvēks šo laiku nav darbspējīgs.  "Jādomā, kā palīdzēt un kāds ir viņu rehabilitācijas formāts," atzīst Inga Orleāne. Vai būs pacienti, kuri neizveseļosies pilnībā, to šobrīd nevar atbildēt. Viņa cer, ka ilgākā laika intervālā atjaunošanas notiks. Daiga Pulmane atzīst, ka pētījumi rāda, ka atjaunošanās pēc smaga Covid ir trīs mēnešu laikā. "Kaut kas savas veselības labā būtu jādara jau no pirmajām dienām, kad samazinās temperatūra akūtajā Covid periodā. Būtu jāsāk atjaunot savas elpošanas funkcijas un arī asins cirkulācijas funkcijas - tas ir divas galvenās, ko var veikt horizontālā stāvoklī, pirms celties vertikāli, kad var veidoties POTS sindromi," norāda Daiga Pulmane. Daigas Pulmanes ieteiktie vingrinājumi: Pirmie vingrojumi ir vēdera jeb diafragmālā elpošanā, vai dziļa ieelpa un izelpa. Vēl var, skaitot līdz četri katrā darbībā, veikt vingrinājumu: ieelpa, aiztur elpu, izelpa, aiztur elpu. Noteikti stimulēt asins cirkulāciju, savelkot plaukstas dūrītes un atlaižot, izkustinot pēdas, savelkot un atlaižot kāju pirkstu. Šos vingrinājumus veic 10 - 20 reizes. Tas palīdz sirdij sūknēt asinis. Kad jau ir POTS konstatēts, vingrinājumi ir saistīti ar slodzes izturības veicināšanu, pakāpeniski pārejot no guļus pozīcijas uz sēdus, no sēdus - uz stāvus.  

Gada izskaņa jau klāt. Noteikti piekritīsiet, ka tas ir laiks, kad ierasti varam pavilkt svītru un atcerēties – kas un kā izdarīts, kas palicis neizdarīts un ar kādām domām, ar kādiem darbiem iesoļot Jaunajā gadā. Šajā rītā nedaudz atskatīsimies, kāds aizvadītais 2023. gads bijis Latvijas politiskajā arēnā. Uz sarunu mums līdzās pievienojas politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Ilga Kreituse un politologs, Latvijas Universitātes profesors Juris Rozenvalds.

14. un 15. decembrī Lielajā ģildē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris tā mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā klausītājiem piedāvās koncertprogrammu "LNSO, Peltokoski un somu mūzikas pērles", kurā satiekas divi dažādu laikmetu izcilākie somu skaņraži. "Ceru, ka klausītājiem patiks!" intervijā "Klasikai" teic Tarmo Peltokoski. Ieva Zeidmane: Šonedēļ Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertos 14. un 15. decembrī izskanēs divas somu mūzikas pērles. Esmu droša, ka somu mūzikā pērļu ir krietni vairāk, tātad jums nācās izvēlēties – šoreiz skanēs Žana Sibēliusa "Lemminkeinens" un Esas Pekas Salonena Vijolkoncerts. Tarmo Peltokoski: Tā kā šie abi ir somu mūzikas opusi, programma veidojas loģiski. No Sibēliusa šis ir agrīns darbs, tas tiek atskaņots visai bieži. Šis ir Sibēliusa agrīnā stila paraugs, to ietekmējusi galvenokārt somu mitoloģija. Gribēju šai mūzikai līdzās likt kādu laikmetīgu opusu. Salonenu pazīstam kā vienu no mūslaiku izcilākajiem diriģentiem, bet viņš ir arī lielisks komponists. Un šis Vijolkoncerts jau uzskatāms par moderno klasiku, tas komponēts 2009. gadā un jau stabili iekļāvies orķestru repertuārā. Manuprāt, šie darbi ļoti labi sader kopā. Sibēliuss sākotnēji bija iecerējis rakstīt operu, taču galu galā tapa četrdaļīgs simfoniskā svīta "Lemminkeinens". Cik daudz mitoloģijas un vēstures ietverts šajā mūzikā? Zināms, ka Sibēliusu, kā jau daudzus, ļoti ietekmējusi Vāgnera mūzika un viņš gribējis radīt operu, kuras pamatā būtu nacionālais eposs "Kalevala". Viņš gribēja operai dot nosaukumu "Laivas radīšana", taču, apmeklējis Baireitu, aptvēra, cik milzīgs bijis Vāgnera veikums, un vairs negribēja savā mūzikā doties līdzīgā virzienā, labāk pievēršoties simfoniskajam žanram. Patiesībā šī ir programmatiska simfonija, lielā mērā rakstīta Lista stilā. Nevis svīta, bet četras leģendas. Programmatiskums izpaužas nevis tā, ka Sibēliuss te izklāstītu konkrētu stāstu un mēs varētu dzirdēt, kas notiek kurā mūzikas fragmentā, bet šie ir četri, skaidri raksturskaņdarbi. Šī ir simfonija tādā ziņā, ka ir apjomīga pirmā daļa ar sonātes formas iezīmēm, tad ir lēna otrā daļa, mutuļojoša trešā daļa – tāds kā velnišķīgs skerco. Tad – triumfāla fināla daļa. Tātad uzbūves ziņā šis darbs seko tā laika tradīcijām. Sibēliuss šo darbu rediģējis un pārveidojis. Diriģents Osmo Venska, piemēram, ir divas daļas ieskaņojis to sākotnējā versijā. Kāda skanēs šoreiz? Atskaņosim versiju, ko parasti spēlē. Sākotnēji komponists publicējis otro un ceturto daļu, tās arī parasti spēlē, bet pirmo un trešo daļu Sibēliuss publicējis tikai 1930. gados, tam varētu būt vairāki iemesli. Turklāt sākotnēji vidējās daļas bija otrādākā secībā, bet komponists vēlāk nolēma, ka daļa "Tounelas gulbis" ar pazīstamo angļu raga solo atskaņojama kā otrā, nevis trešā. Vai jūs, būdams, kvēls Vāgnera mūzikas cienītājs, varat šajā Sibēliusa darbā saklausīt kaut ko no Vāgnera? Jā. Sibēliuss viesojās Vācijā, Baireitā un Minhenē guva spēcīgus iespaidus, par tiem viņš rakstīja vēstulēs savai sievai. Pirmajā daļā gan harmoniju ziņā, gan arī kā reālus citātu motīvus var dzirdēt daudz no "Tristana". Ja runājam par otro daļu "Tounelas gulbis" – gulbis ir arī Vāgnera operā "Loengrīns", arī "Parsifālā" ir gulbja tēma. Mūzika savā ziņā IR ļoti vāgneriska, tomēr tādā tumšā, greizā veidā, it kā tas būtu kāds dīvains spoguļattēls, vāgneriskumu tur skaidri var saklausīt. Un trešajā daļā ir kaut kas no "Valkīras" – uz šo pasauli norāda stīgu zemais reģistrs, tumšas krāsas, daudz tremolo. Bet finālā – tajā, kā Sibēliuss veido triumfālu noslēgumu –, ir kaut kas no "Loengrīna". Noteikti varam saklausīt Vāgneru, arī mazliet no Lista un Berlioza. Šo alūziju pārzināšana jums palīdz, vai arī ir tieši pretēji – rodas vēlēšanās salīdzināt abus komponistus? Tās vienkārši ir sakarības, ko redzu un saprotu, no kurienes tās cēlušās. Bet mūzika tomēr ir ļoti atšķirīga, jūtams individuāls, personisks stils. Tāpēc, Sibēliusu diriģējot, par Vāgneru nedomāju. Vienkārši šis ir agrīns darbs, tāpēc komponistu vēl ietekmējuši citi skaņraži, tomēr var jau skaidri dzirdēt, ka viņš iet pats savu ceļu. Vēlāk rakstītie darbi jau ir tik individuālā rokrakstā, ka neviens cits tādus nebūtu varējis radīt. Simfonijas tam ir spilgts piemērs. Parunāsim par Esas Pekas Salonena Vijolkoncertu, kas arī būs programmā. Kā jau teicāt, tas rakstīts 2009.  gadā. Mūslaiku mūzikā kompozīcijas nereti piedzīvo pirmatskaņojumu, veiksmes gadījumā tiek atskaņotas vēlreiz, tas arī viss. Taču šis koncerts, kā ļauj izsekot internets, piedzīvojis jau teju 70 atskaņojumus. Kā jūs skaidrotu šī Vijolkoncerta veiksmi? Šis ir ļoti stilīgs un ļoti labi uzrakstīts darbs. Būdams izcils diriģents, Salonens ļoti labi zina, kā darbojas orķestris, kā rakstīt orķestrim, kas der un kas nestrādā. Ļoti labi uzrakstīts, izklausās ārkārtīgi kompleksi, bet patiesībā spēlēt nav nemaz tik sarežģīti. Vijoles solo partija, protams, ir ārkārtīgi virtuoza un prasīga, mūsu soliste vijolniece Tami Pohjola spēlē brīnišķīgi. Bet kaut kā varam just, ka šī mūzika rakstīta, lai to diriģētu tādā stilā, kā Mālers to juta. Jo viņš bija sava laika labākais diriģents. Man arī bijusi lieliska iespēja runāt ar pašu komponistu par šo mūziku, Sibēliusa gadījumā tas nav iespējams... Un kas šajās sarunās atklājies? Ar Esu Peku esam pazīstami, pārrunājām dažas lietas, protams, ne visu darbu sīkākajās detaļās. Bet zinu, ka viņš ir nianses pārrunājis ar solisti. Tami ļoti labi zina, ko komponists šajā skaņdarbā vēlas. Tā kā daudz atskaņojam mūziku, kuras autori vairs nav starp dzīvajiem, ir patīkami parunāt ar kādu, kas ir mūsu vidū. Salonens esot apbrīnojis labākos roka bundziniekus un allaž vēlējies šos roka vaibstus ietvert kādā savā kompozīcijā. Tad nu nolēmis, ka Vijolkoncerts būtu laba izdevība, jo vijole nu nekādi nav tas instruments, kas ar rokmūziku mums saistās pirmām kārtām. Vai varat roka ietekmi šajā darbā sajust? Jā, šī ir ļoti eklektiska mūzika, te jūtamas dažādas ietekmes. Trešajā daļā ietverta bungu komplekta partija, simfoniskajā orķestrī tas varētu šķist nedaudz neierasti, taču esmu pārliecināts, ka skanēs ļoti interesanti un būs aizraujoši. Jā, ļoti skaļi, ļoti stilīgi un ļoti amerikāniski, jo galu galā šis darbs tika rakstīts speciāli Losandželosas Filharmoniķiem. Taču šī ir ārkārtīgi laba mūzika, ko esmu priecīgs atskaņot Rīgā. Un ceru, ka klausītājiem patiks. Partitūrā iekļauts ne tikai bungu komplekts, bet vēl viens sitaminstruments, kāds mums šeit, Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī nemaz nebija pieejams, tas tika atvests no Igaunijas. Tāpat arī ļoti zemā reģistra pūšaminstruments – kontrabasklarnete – to ved no Somijas, arī spēlēs somu mūziķis. Jā, kontrabasklarnete ir instruments, ko Esa Peka Salonens sauc par visdārgāko spēļmantiņu pasaulē  – tā veido ļoti dīvainus zemus trokšņus… Trokšņus,  nevis skaņas? Jā. Un vēl šajā partitūrā ietverti noteikta skaņu augstuma gongi ar divu oktāvu diapazonu, tie skan un izskatās tik iespaidīgi, ka teju visi orķestra mūziķi pirmajā dienā fotografēja šo instrumentu. Jo tiešām tādu negadās redzēt katru dienu, simfoniskajam orķestrim tas nav ierasts, es ļoti priecājos, ka šonedēļ šie gongi mūsu koncertos būs uz skatuves. Gongi droši vien izvietoti skatuves dziļumā, zālē esošie klausītāji arī varēs tos redzēt? O, jā, tos varēs labi redzēt! Salonens šo Vijolkoncertu rakstījis speciāli vijolniecei Leilai Jozefovičai, viņa to spēlē ārkārtīgi spilgti un izteiksmīgi. Kā veicas somu vijolniecei Tami Pohjolai, kura būs soliste koncertos Rīgā? Tami man ir sena draudzene, esam muzicējuši kopā arī jau iepriekš, pazīstam viens otru jau sen un priecājos, ka varēju aicināt viņu muzicēt Rīgā. Viņa ir ļoti, ļoti laba vijolniece, esmu vienmēr viņas spēli apbrīnojis un esmu drošs, ka arī klausītāji viņas sniegumu varēs izbaudīt. Teicāt, ka mūzika izklausās kompleksa, bet spēlēt nav tik ļoti sarežģīti, kā varētu likties. Tas attiecas arī uz solo vijoles partiju? To gan vajadzētu jautāt pašai solistei, bet katrā ziņā viss ir uzrakstīts tik labi, ka tas strādā, iedarbojas un izklausās iespaidīgi, visam ir sava nozīme un jēga. Lai gan salikt visu kopā nav nemaz tik sarežģīti. Komponists uzsvēris, ka viņam svarīgi, lai instrumentu dabiskā skanējuma un tehnisko iespēju robežas netiktu pārkāptas, taču pietuvoties šīm robežām viņš esot vēlējies. Vai mūzikā tas ir jūtams? Šī nav normāla mūzika! Kā jau jūs minējāt, komponistu ir iespaidojusi rokmūzika. Tomēr ir arī kādas diatoniskas harmonijas, patiesībā tādu pat ir visai daudz. Ir mūzikas instrumenti no dažādām skaņu pasaulēm, kā, piemēram, šie skaņojamie gongi ar austrumzemju izcelsmi, tad ir bungu komplekts, bet mūzika kādos brīžos skan Kalifornijas stilā. Tā ir tāda postmoderna kombinācija no dažnedažādām lietām. Man tas šķiet forši. Tātad varam solīt klausītājiem aizraujošu vakaru? Es tā ceru, katrā ziņā visi laipni aicināti. Paldies, lai jums patīkama nedēļa šeit Rīgā un veiksmīgi koncerti!

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šoreiz aplūkosim kādu teritoriāli mazu, bet vienlaikus lielu Klusā okeāna salu valsti, par kuras vismaz vienu daļu būs dzirdējis gandrīz katrs. Dodamies uz Māršala salām, kas, uz kartes skatoties, atrodas kaut kur pa vidu starp Havaju salām un Austrāliju. Šis ģeogrāfiskais novietojums ir patiesi interesants. Havaju salām ar kontinentālo ASV ir divu vai trīs stundu laika starpība, bet ar Māršala salām tās būs jau 22 stundas. Protams, izskaidrojums ir tajā, ka būs nepieciešams šķērsot datuma maiņas līniju. Lai arī par daļu Māršala salām būs dzirdējis vai ikkatrs, nebūs pārsteidzoši, ja būs ļoti maz mūsu valsts iedzīvotāju, kas tur varētu būt bijuši. Viens no iemesliem ir tāds, ka šī valsts ir viena no vismazāk apmeklētākajām valstīm pasaulē. Salas ik gadu apmeklē vien aptuveni seši tūkstoši cilvēku. Bet katrā gadījumā, ja jums ir laimējies apmeklēt kādu no gleznainajām Māršala salām vai atoliem, būsim priecīgi, ja padalīsities ar saviem iespaidiem arī ar mums. Kā jau daudzām Okeānijas valstīm, arī Māršala salu vēsture ir bijusi ļoti sarežģīta. Tiek uzskatīts, ka pirmie polinēziešu izcelsmes iedzīvotāji  Māršala salās ieradās ap mūsu ēras sākumu. Lai arī spāņu jūrasbraucēji Māršala salās ieradās ap 16. gadsimtu, lielas intereses par šo reģionu viņiem nebija trūcīgo resursu dēļ. Turpmākos reģiona pētījumus veica britu kapteiņi Džons Māršals un Tomass Gilberts jau 18. gadsimta beigās, no kurienes arī radies salu nosaukums. 19. gadsimta vidū salās savu darbību sāka izvērst amerikāņu un Havaju salu protestantu misionāri, bet vēlāk pēc vienošanās ar Lielbritāniju, protektorātu pār salām nodibināja Vācija. 1914. gadā salas jau sagrāba Japāna un pārvaldīja tās ar Nāciju līgas mandātu. Otrajā pasaules karā Māršala salas nonāca Amerikas Savienoto Valstu pakļautībā un tās kļuva par Apvienoto Nāciju Klusā okeāna salu trasta teritorijām, kas atradās ASV jurisdikcijā. Bet ko īsti nozīmē iepriekš teiktais: Maza, bet tomēr liela valsts? Māršala salas veido 29 koraļļu atoli un piecas salas, kaut gan patiesībā varam runāt par aptuveni 1200 dažāda izmēra salām un saliņām. Tas izklausās ļoti daudz, taču patiesībā Māršala salas ir pasaulē septītā mazākā valsts, jo tās sauszemes teritorija aizņem vien 181 kvadrātkilometru. Vienlaikus, tā ir valsts ar proporcionāli lielāko ūdens teritoriju pasaulē. Proti, gandrīz 97,9% valsts teritorijas ir ūdens. Atrākie matemātiķi var izrēķināt, ka kopējā Māršala salu platība ir nieka 1,9 miljoni kvadrātkilometru! Un šo teritoriju – lielu vai mazu, tas jāizlemj katram pašam – apdzīvo aptuveni 42 tūkstoši cilvēku. Taču tas ir tikai pagaidām, jo klimata aizstāvji norāda, ka jau ap 2030. gadu Māršala salas var kļūt neapdzīvojamas.  Tas tāpēc, ka salu augstākais punkts ir aptuveni 10 metri virs jūras līmeņa, bet šo salu tuvumā jau gandrīz 30 gadus ūdens līmenis ceļas par aptuveni 7 milimetriem gadā, un tas ir aptuveni divreiz vairāk, nekā vidēji citur pasaulē.   Situāciju sarežģī arī biežie paisuma radītie plūdi, kas no vienas puses gan applūdina teritoriju un iznīcina stādījumus, gan arī pēc tam veicina sausuma periodus un piesārņo dzeramo ūdeni. Taču ja runājam par piesārņojumu, ir vēl kāds cilvēka radīts piesārņojums, kas ir atstājis neizdzēšamu ietekmi uz Māršala salām. Un te nonākam pie Amerikas Savienotajām Valstīm. Noteikti būsiet dzirdējuši par tādu Bikini atolu, kas arī atrodas Māršala salās un laika posmā no 1946. līdz 1958. gadam ASV izmantoja gan šo, gan citus salām piederošos atolus, lai veiktu kodolizmēģinājumus. Vietējie iedzīvotāji tika aicināti pamest savas dzīvesvietas, jo šie izmēģinājumi “esot visas cilvēces labā un palīdzēšot izvairīties no kariem nākotnē”. Kopumā šajā reģionā tika sarīkoti 67 sprādzieni, kuri jaudas ziņā ir pielīdzināmi aptuveni septiņiem tūkstošiem Hirosimā uzspridzināto atombumbu. Par kodolizmēģinājumiem vairāk jautājumām Indrekam Kanikam (Indrek Kannik), Starptautiskā aizsardzības un drošības centra (ICDS) direktoram.

Noteikti ne viens vien ir pamanījis, ka šoruden pļavas uzvedas visai dīvaini. Šī gada siltās sezonas laikapstākļi "izsituši" pļavas no ierastā ritējuma. Laikā, kad dabai pamazām jādodas ziemas miegā, kā tas ir ierasts mūsu platuma grādos, pļavās zied saulpurenes. Kāpēc šogad pļavas uzvedas tik dīvaini? Kādas varētu būt ilgtermiņa sekas, ja šādas vasaras atkārtotos un ko par šīm izmaiņām domā no ziedēšanas atkarīgie kukaiņi? Raidījumā Zināmais nezinājamā analizē un vērtē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Augu fizioloģijas katedras vadītājs, profesors Ģederts Ieviņš, botāniķe, Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova un entomologs Uģis Piterāns.   "Augi ir pielāgojušies visai efektīvi dzīvot mainīgos apkārtējos vides apstākļos, jo mainība ir viena no vides pamatīpašībām. Ne vienmēr var paredzēt laiku, kad mainība būs. Mums ir labi zināma sezonalitāte, ziemā ir aukstāks nekā vasarā, savukārt vasarā ir vairāk saules gaismas. bet kurā brīdī precīzi tas būs, vai tas būs mēnesi agrāk vai vēlāk, tas nav definēts. Tā ir šī heterogenitāte [mainība] laikā. Mēs to saistām mūsdienas ar globālām klimata izmaiņām, bet ja paskatās gadu griezumā, desmitgadēs, cilvēki vienmēr atceras, tad bija sausums, tad bija karstums, siltas ziemas. Faktiski augi ļoti labi spēj tam pielāgoties," vērtē Ģederts Ieviņš. Juglas apkaimē esošo Velnezeru attīrīs no fosfora ar alumīnija sulfātu Nākamā gada pavasarī Juglas apkaimē esošajā Velnezerā notiks tā attīrīšana no fosfora piesārņojuma, kas tur izveidojies jau pirms daudziem gadiem. Piesārņojuma likvidēšana notiks ar ALUM metodi, tas nozīmē - ezeru tīrīs ar alumīnija sulfātu, kas piesaista pie sevis šo fosforu. Šīs darbības mērķis ir, pirmkārt, atbrīvot ezeru no fosfora, kas veicina aļģu ziedēšanu vasarās, skābekļa daudzuma samazināšanos un ezeru aizaugšanu un, otrkārt, lauzt mītus par alumīnija sulfāta kaitīgumu. Šobrīd notiek ezera  izpēte un speciālisti vāc datus, lai varētu tos salīdzināt pēc Velnezera attīrīšanas. Par to, kā viss šis process notiks un kā tieši alumīnijs darbosies, stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Inta Dimante-Deimantoviča. Šobrīd notiek izpētes darbs Velnezerā un tostarp tiek zvejotas arī zivis, lai varētu salīdzināt, kādas tās bija pirms ALUM metodes un kādas tās būs pēc tam. Pētniece bilst, ka zviedru kolēģi vairs zivis nepēta, jo sen ir pārliecinājušies, ka alumīnija sāļi, ko izmanto ezeru attīrīšanā, zivis neietekmē. Tā kā minēto metodi Latvijā izmantos pirmo reizi, mūsu pētnieki vēlas būt pilnīgi droši un balstīties uz pašu iegūtiem datiem. Gaidām nākamā gada maiju, kad Juglas apkaimes Velnezerā tiks ūdenī ielaista speciāli aprīkota laiva, lai tīrītu ezera vidi no fosfora piesārņojuma. Kā bilst Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Inta Dimante-Deimantoviča, tad šo procesu varēs vērot ikviens interesents, būs arī iespējams uzdot jautājumus par ezera attīrīšanas metodi ar alumīnija sāļiem, kā arī būs iespējams iekāpt aprīkotajā laivā.

Rudenī cilvēki kļūst krietni uzņēmīgāki pret dažāda veida vīrusa infekcijām. Ar daļu no vīrusiem, kas gatavi iekārtoties mūsu organismā, var cīnīties, ievērojot elementāras higiēnas prasības, bet ar citiem būs sarežģītāk. Par pretdarbību vīrusu infekcijām saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja Dace Zavadska un Slimību profilakses un konroles centra Infekcijas slimību uzraudzības un imunizācijas nodaļas vadītāja Larisa Savrasova. Vīrusi cirkulē visu gadu, bet rudenī to aktivitāte pieaug, jo arī rudenī pieaug cilvēku aktivitātes vairāk telpās un kopā. "Kļūst vēsāks, mēs negribam tik daudz iet ārā, tik daudz arī atvērt logu. Aukstais un mitrais laiks ir labvēlīgāks pašiem vīrusiem izturības ziņā. Savukārt mēs esam mazliet ievainojamāki, jo nosalšana un mazāk patīkami faktori ietekmē arī imūno sistēmu. Tas ir imūnai sistēmai papildus stress," norāda Dace Zavadska. "Ja esam nosaluši vai mums nepieslēdz apkuri, mēs netaisām vaļā logu, vīrusiem ir vieglāk pieķerties." Tas viens no faktoriem, kas to ietekmē vīrusu aktivitāti. Vīrusi cirkulē visu laiku, bet mēs kā cilvēki papildus veicinām to, ka vairāk slimojam: jo vairāk slimojam, jo vairāk aplipinām citus. Tā tas vilnis kļūst arvien lielāks. Runājot par vakcināciju pret Covid, Dace Zavadska atzīst, ka "nav jāspiež un nav jāiet visiem vakcinēties, bet ir jārunā un jāskaidro, kāpēc ir jāiet vakcinēties tiem, kam tas ir svarīgi viņu veselības dēļ. Būtiski ietekmēt cirkulāciju sabiedrībā ar vakcīnu mēs šobrīd nevaram. Teikt, ja visi būsim vakcinējušies, tad Covid nebūs, nav pamata." Jaunais Covid paveids "Eris" Latvijā cilvēkiem nav reģistrēts, ir tikai pamanīts notekūdeņos. Nav pamata domāt, ka nāk kaut kas dikti nāvējošs. Ceļošana ir lielisks veids, kā jaunajiem variantiem pie mums nonākt, analizē speciālistes.  "Mēs nerunājam par primāro vakcināciju, ir tikai viena deva. Visiem, kas ir slimojuši iepriekš, bijuši vai nebijušu vakcinēti, mēs runājam tikai par vienu devu turpmāk, arī maziem bērniem," skaidro Dace Zavadska. "Tie, kam tiešām vajadzētu iet pēc savas sezonālās arī Covid vakcīnas devas, ir 65+, jo cienījamāks vecums, jo vairāk ir jāiet. Cilvēki, kam ir nopietnas viena vai vairākas blakus saslimšanas. Noteikti visi, kas ir smagi imūnsupresēti, vienalga kurā vecumā. Un joprojām grūtnieces sevi dēļ, gan mazulīša dēļ ir augstā riska pakāpē." Pret gripu speciālistes iesaka vakcinēties ikvienam. Masku vajadzētu vilkt, ja ir kāda akūta elpceļu infekcija un ir jāiet sabiedrībā. Tas būtu solīdāk pret apkārtējiem. Masku valkāšanā pasargā ne tikai apkārtējos, bet arī pašu, īpaši cilvēkus ar novājinātu imūno sistēmu. Šiem cilvēkiem maskas ieteicams lietot, dodoties pašiem uz poliklīniku vai slimnīcu.

Troksnis uz ielas, troksnis darbavietā, skaļa mūzika austiņās un pat šķietami nejūtami vienmērīgi fona trokšņi, ko visapkārt rada tehniskas ierīces, ventilācijas sistēmas… Gadsimts, kurā dzīvojam, ir skaļš, jo īpaši pilsētās. Klusums kļūst par luksusa preci, kas pamazām sāk izzust. Kā tas ietekmē mūsu dzirdes aparātu? Vai mūsu ausis var pierast pie trokšņainās pasaules un kā šis troksnis ietekmē mūsu organisma kopējo stāvokli, analizē Rīgas Stradiņa universitātes Otorinolaringoloģijas katedras vadītāja, ārste-otorinolaringoloģe Gunta Sumeraga. Speciālistes ieteikumi, kā šajā skaļajā gadsimtā par sevi parūpēties. Pirmām kārtām, atpūsties klusumā un novērtēt klusumu. Ir cilvēki, kuriem ir grūti iemigt, tāpēc viņiem fonā ir televizors vai radio. Vismaz uzliekat, ka izslēdzas pēc pusstundas un ļaujat sev to luksusu - gulēt klusumā.  Noteikti arī pēc darba, atnākot mājās, vismaz nedaudz atpūšaties klusumā. Izbaudiet skaņu - aizejiet uz labu koncertu, aizejiet paklausāties labu mūziku un izbaudāt to, ko varat sajust ar dzirdi. Kohleārā implanta darbība Cilvēka auss iekšpusē atrodas spirālveida kanāls, ko dēvē par gliemezi jeb latīņu valodā – cohlea. No tā arī radies nosaukums kohleārais  implants. Kā šī ierīce palīdz nedzirdīgiem un ļoti vājdzirdīgiem cilvēkiem uztvert skaņas, par to saruna ar otolaringoloģi, Latvijas Bērnu dzirdes centra vadītāju Sandru Kušķi. Pagājušā gadsimta  60. gadu vidū Austrālijā ausu ķirurgs Greeims Klārks, domājot par to, kā palīdzēt savam nedzirdīgajam tēvam, sāka darbu pie kohleārā implanta izstrādes, un 1978. gadā notika pirmā kohleārā implanta operācija. Kopš tā laika šī ierīce tiek nemitīgi uzlabota un pilnveidota un šī implanta uzvaras gājiens turpinās. Vieni no biežākajiem kohleāro implantu lietotājiem ir bērni, kuriem jau piedzimstot, vai ļoti agrīnā vecumā ir konstatēta smaga vājdzirdība vai nedzirdība. Zinot, ka  dzirde ir saistīta ar runu, ir gadījumi, kad šī jaunā skaņu pasaule uzreiz nenozīmē, ka bērns sāks labi runāt. Tas ir atkarīgs no katra pacienta uztveres un var prasīt ilgu un pacietīgu darbu gan no bērna, gan no  vecākiem, lai  kohleārā implanta lietotājs ne tikai uztvertu skaņas, bet spētu tās arī sekmīgi pielietot. Kā teic Sandra Kušķe, mums Latvijā ir vairāki „zvaigžņu bērni”, kuri piedzimuši vai agrā bērnībā kļuvuši nedzirdīgi līdz ar to arī nerunīgi, bet ar implanta palīdzību viņi pārvalda vairākas svešvalodas, spēlē mūzikas instrumentus, dzied koros, dejo. 

Šorīt "Atsperes" uzmanības centrā ir saksofons un saksofonmūzika, jo "Klasikas" ciemiņš ir saksofonists un komponists Aigars Raumanis. Raidījumā - sarunas, mūzika un iešūpošanās vasarīgai sestdienai... Liene Jakovļeva: Aigar, tu sevi sauc par komponistu, vai arī tā kautrīgi – par  mūzikas radītāju? Jo kompozīciju tavā krājumā ir daudz. Aigars Raumanis: Skaļi par komponistu sevi nesaucu, jo tur tomēr vajadzīga arī nopietna izglītība. Bet mūziku rakstu bieži un savā mājaslapā gan esmu ielicis, ka esmu saksofonists un komponists. Tā ka varētu arī teikt, ka sevi tomēr saucu par komponistu. Tuvākajā laikā pieliksi skaistu punktu studijām Mūzikas akadēmijā, lai gan to tu esi jau izdarījis, nospēlējot koncertu... Jā, koncerteksāmens ir izskanējis, novērtēts ar izcilu atzīmi.  Un kā eksāmena žūrija novērtēja tavu pētījumu "Saksofonmūzika Latvijā: komponistu un atskaņotājmākslinieku sadarbība skaņdarbu tapšanas procesā". Arī izcili? Jā! Aizstāvēšanā visa komisija bija tiešām sajūsmā un arī rosināja attīstīt šo pētījumu tālāk, varbūt doties doktorantūras virzienā. Droši vien veiksmes iemesls ir tas, ka man pašam tas ļoti interesē – nebija tā, ka darbs tapa pēdējā nedēļā un es to "izspiedu" no nekurienes. Visus skaņdarbus saksofonam esmu vācis visu studiju laiku, sākot jau no mūzikas vidusskolas, un tas viss rezultējās skaistā katalogā, kurā apkopota visa mūzika. Protams, ir arī pētnieciskā sadaļa, ne tikai sistemātiskā, un tur pa pāriem saliku latviešu saksofonistus un komponistus, un skatījos, kā viņu sadarbība ir realizējusies skaņdarbos. Arī tavu pētījumu var apskatīt tavā mājaslapā. Uzmetu aci skaitļiem, un visvairāk ir tieši ansambļi ar saksofoniem. Saksofonu kvartetam – 38 skaņdarbi. Droši vien mums jāpiemin Artis Sīmanis un pateicība viņam, ka šis skaitlis ir tik liels. Jā, lielākā daļa darbu rakstīta tieši Rīgas saksofonu kvartetam un vēl diviem kvartetiem. Diezgan daudz kas rakstīts saksofonu kvartetam, kurā spēlēju es pats – tas ir "Atomos". Vienu laiku ar jaundarbiem darbojās arī saksofonu kvartets N[EX]T, arī tam bija pieci, seši jaundarbi. Vajadzība pēc mūzikas vienmēr bijusi aktuāla, tāpec komponisti uzrunāti. Ir arī darbi saksofonu kvartetam plus vēl dažādiem instrumentiem: 25 darbi ir vērā ņemams skaitlis, zinot, ka saksofona vēsture Latvijā nav pārāk gara.  Jā, noteikti, un par tiem saksofonu kvartetiem un kādu draugu – ir tā, ka vienmēr gribas ar kādu sadarboties. Piesaistīt gan dziedātājus, gan sitaminstrumentālistus, akordeonistus. Un vēl pozitīvā ziņa ir tāda, ka nav tā, ka visu esmu apkopojis un vairs nekas netop. Katru mēnesi ir gandrīz kāds jauns jaundarbs! Līdz ar to man vajadzētu aktīvāk strādāt un papildināt sarakstu, lai cilvēki redz. Tas, ka šo sarakstu veidoju angliski, ir ar domu, ka šī mūzika varētu skanēt arī ārzemēs, jo liela daļa no šīs mūzikas ir tiešām laba – nav tā, ka vienreiz nospēlē un aizmirst. Tavs kvartets tagad ir "Atomos", bet tavējais ir arī Rīgas saksofonu kvartets. Daudziem bija pārsteigums, kad Artis Sīmanis pirms gada paziņoja, ka viņš liek punktu darbībai šajā ansamblī. Vai tu kādā brīdī juti, ka tu varētu būt viņa pēctecis? Man nebija ne mazākās nojausmas, ka viņi varētu aicināt mani! Jo man tiešām bija sajūta, ka viņi vēl varētu kopā spēlēt. Bet es tiešām ļoti cienu Arti Sīmani par to, ka viņš negaida, ka viņu izstums no kvarteta tādēļ, ka viņš vairs nevar paspēlēt, bet brīdī, kad kvartets nosvinēja jubileju – turklāt labi un ļoti kvalitatīvi nosvinēja – viņš aizgāja ar augsti paceltu galvu...  Aiziet īstajā laikā ir liela māksla, bet Artis jau nekur nav aizgājis, tāpat turpina spēlēt! Bet tavs otrs saksofonu kvartets ir "Atomos". Jūs neradāt viens otram konkurenci Latvijas ne pārāk lielajā mūzikas pasaulē? Manuprāt, nē, jo nav jau tādas nepieciešamības pēc saksofonu kvartetiem, ja mēs tā pilnīgi godīgi runājam. Jo saksofons nav vijole, kuru mums vajag katrā orķestrī. Un nav arī repertuāra, kas būtu obligāti jāspēlē. Līdz ar to katrs kvartets rada savus projektus, tiem ir auditorija, ir festivāli, notikumi, un tas tikai papildina Latvijas mūzikas dzīvi. Ar "Atomos" tev priekšā pamatīgs darbs... Jā, jāatrod laiks, lai ierakstītu mūsu pirmo albumu ar stundu mūzikas. To mums atbalsta Latvijas Komponistu savienība, izdosim nacionālajā skaņu ierakstu kompānijā "Skani". Tur būs latviešu mūzika – būs gan Madara Pētersone, gan Platons Buravickis, gan Oskars Herliņš – skaņdarbi, kas rakstīti tieši mums. Saksofons laikam gan ir tas instruments, kuram, izņemot orķestri "Rīga", pastāvīga vieta orķestru štata sarakstos īsti "nedraud". Bet tas, manuprāt, visu padara tikai interesantāku – ka priekšplānā ir mūzika, nevis instruments. Ka būtiskāki ir interesanti projekti un tas, kādi skaņdarbi tiek spēlēti, nevis tas, ka spēlējam tieši saksofonu. Tas rada kaut kādu kustību un neapnīk. Ar kādiem skaņdarbiem tu sāki darboties kompozīcijas jomā?  Ja ieskatāmies pavisam tālā pagātnē, kompozīciju sāku mācīties otrajā klasē Salaspils mūzikas skolā. Tur bija tāda iespēja, lai gan kompozīcijas priekšmets mūzikas skolās ir reta parādība. Mācījos pie tagad jau zināmas komponistes Agnetas Volkovas: viņa man mācīja gan klasisko improvizāciju, gan arī kompozīciju, un pats, pats pirmais mans skaņdarbs bija klavierēm. Bet pirmais, kas publiski izskanējis, ir kokļu mūzika – tā mani ievilka.  Bet saksofonam tu raksti tad, kad jūti, ka nevari nerakstīt, vai arī tad, kad jūti, ka trūkst jaunu darbu? Es diezgan reti rakstu saksofonam – ja nu tomēr, tad pārsvarā sev un saviem sastāviem. Arī šobrīd tieši sāku noapaļot skaņdarbu "Metamorfoze" saksofonu kvartetam "Atomos". Drīz vajadzētu būt pirmatskaņojumam. Finansiāli tā tapšanu atbalsta "AKKA / LAA", kas rosina rakstīt jaunu mūziku. Vai šobrīd vēl aizvien ir tā, ka kādam jāpierāda, ka saksofonam ir vieta akadēmiskajā mūzikā? Noteikti daudziem, virspusēji raugoties, saksofons vairāk asociējas ar džezu. Nezinu, vai jāpierāda, bet noteikti jāparāda. Jāatgādina. Daudzas lietas man šķiet pašsaprotamas – piemēram, saksofons un ērģeles: tā man liekas tik parasta un tradicionāla kombinācija! Bet tad, kad ar ērģelnieku Aigaru Reini aizbraucam kaut kur nospēlēt koncertu, cilvēki ir vienkārši sajūsmā un saka, ka pirmoreiz ko tādu dzirdot un nekad nav varējuši to iedomāties. Un tad es saprotu, ka droši vien tas vienkārši ir vairāk jārāda, nevis jāpierāda. Vairāk klausieties audioierakstā!

Stāsta režisora Pētera Pētersona meita, tulkotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone Vai zini, ka Pēteris Pētersons bija krusttēvs slavenajam Imanta Ziedoņa ēzelītim Pontefilando, pilnā vārdā Ekspromts Pikniks Porfīrijs Pontefilands? Imants Ziedonis un Pēteris Pētersons bija divi spoži lielumi Latvijas 20. gadsimta kultūrtelpā. Un ir sagadījies tā, ka viņi dzīvoja un darbojās vienā laikā, kaut gan Imants ir desmit gadus jaunāks. Tā kā abu dižgaru jubilejas iekrīt maijā, te būtu vietā mazliet pastāstīt par viņu neordināro draudzību. Nereti tādas ekscentriski spilgtas personības, kādi tie abi bija, viena otru necieš vai ir greizsirdīgas. Ziedoņa un Pētersona gadījumā abus vienoja draudzība, savstarpēja cieņa, humorīga pieeja dzīvei, delverīgs aizrautīgums kopīgos darbos un iecietība vienam pret otra untumiem, kādu nebija mazums. Jāņem vērā arī abu personības ievērojamais mērogs, kas padomiskajos laikos kā īlens līda laukā no maisa. Abi ir estēti attiecībā uz mājas iekārtojumu un vidi sev apkārt. Abi mīl labi ģērbties, nereti redzami trīsdaļīgos uzvalkos ar tauriņu. Abi mēdz šķilt humorīgas piezīmes un izaicināt apkārtējos, kaut Ziedonis ir labvēlīgāks, Pētersons reizumis nesaudzīgāks. Sākotnēji Pētersonu un Ziedoni satuvināja Pētersona darbs pie dzejas izrādes "Motocikls" (1967), kad viņš vēl vadīja Dailes teātri. Vainīga bija Pētersona aizraušanās ar jaunā teātra meklējumiem sešdesmito gadu sākumā un vidū, kad viņa rokās nonāca Imanta Ziedoņa jaunākie dzejoļu krājumi "Sirds dinamīts" (1963) un "Motocikls" (1965). Izrādē izmantoti arī Imanta Ziedoņa nepublicētie darbi, kas vēlāk apkopoti krājumā "Es ieeju sevī" (1968).  Parādot Imanta Ziedoņa dzejā pieteikto jauno cilvēku kā dumpinieku un meklētāju, Pētersons cenšas atrast tēlu attiecībās iešifrētās laikmeta pretrunas un rada savu jauno teātra virzienu vai poētisko teātri, ar kuru, no vienas puses, atgriežas pie poētiskās Raiņa un tautas dziesmu tradīcijas, kas raksturīga latviešiem, no otras – atklāj sava laikmeta šķautnes, cilvēku ilgas, savu kredo mākslā. Imants Ziedonis nejaucās Pētersona darbā. Taču pēc tam, redzot rezultātu, neslēpa savu pārsteigumu. Pētersons Ievai Zolei stāsta: "Pirms sezonas slēgšanas atnāca Imants Ziedonis,[..] noskatījās gandrīz jau pabeigtu darbu un pēc tam ļoti zīmīgi teica: "Tas nekādā gadījumā nav mans "Motocikls", bet es to atbalstu absolūti."" Interesantas ir Imanta Ziedoņa pārdomas par izrādes galveno tēlu – Piču, kuru spēlēja divi Dailes tā laika premjeri – Harijs Liepiņš un Uldis Pūcītis. Abu veidotie Piča tēli bija ļoti atšķirīgi, un kritiķi lauza par tiem šķēpus. Taču Imantam Ziedonim ir savs spriedums par abiem Piča atveidotājiem. Viņš pēc abu sastāvu pirmizrādēm sievai Ausmai Kantānei atzinies, ka Pūcītī viņš sevi labāk atpazīstot, bet Harijā Liepiņā viņš sev vairāk patīkot. Ziedonis savas izjūtas par Pētersona veidoto izrādi “Motocikls” raksturo ar sev piemītošo metaforiskumu: "Nebija ne jausmas, ko viņš iztaisīs – es lepojos, cerēju un baidījos. Varbūt iznāks vismaz kaut kāds mopēds. Bet iznāca – saksofons." Imants Ziedonis un Pēteris Pētersons kļūst draugi, bieži viesojas viens otra mājās. Pētersons apciemo Ziedoni gan Ragaciemā, gan vēlāk Murjāņos, Ziedonis vairākas reizes ciemojies Pētersona Apšuciema vasaras mājā, ar Ausmu abi ir viesi Runča meitas Kārinas kāzās. Runča 50. jubilejā Imants Ziedonis Runci un Noru motociklā ar blakusvāģi uzved uz skatuves. Abu dižgaru mīlestība uz ēverģēlībām izpaužas arī stāstā par Imantam Ziedonim uzdāvināto ēzelīti, kuru Pētersons nogādāja līdz Ragaciema mājas sētai un vēl pieteicās par krusttēvu. Imanta Ziedoņa tēvs esot ārkārtīgi šķendējies par šo dulburību. Imants Ziedonis vēlāk Ievai Zolei stāsta: "Kopīgi devām skaistajam radījumam vārdu Ekspromts Pikniks Porfīrijs Pontefilands. Pirmie divi ir manis dotie, pārējie – Pētera. Noteikti viņš pastāvēja, ka vienam no vārdiem ir jābūt Porfīrijs." Zīmīgi, ka Imants Ziedonis bija viens no retajiem draugiem, kurš nesauca Pētersonu par Runci, bet gan vārdā. Tajā pašā Ziedoņa atmiņu stāstā figurē kāda epizode, kas saistīta ar Pētersona slaveno auto braukšanas mākslu un bija visai neordināra. Imants stāsta: "Viens brauciens mums ar Pēteri pie stūres notika ap veco Ģertrūdes baznīcu. Bijām pie manis iedzēruši vienu stipru dzērienu – spirtu uz citronliānām. Par mūsu spiedienu liecināja pietūkušās dzīslas deniņos. Pēteris pastāvēja, ka kaut kur jābrauc. Ieteicu it kā nekaitīgāko maršrutu – apkārt turpat netālu esošai baznīcai. Neatceros, cik reizes ātrākos un lēnākos riņķos rāvāmies uz priekšu, skaļi mašīnā apjūsmodami savu izveicību un gudro iedomu. Kamēr piekusām. Acīmredzot arī citronliānas stimulējošais efekts bija beidzies." (Atmiņu krājums "Runcis", sastādītāja Ieva Zole, Izdevniecība "Jumava", Rīga, 2003., 204. lpp. Jāpiemin arī aizkustinoši mirkļi, proti, Imanta Ziedoņa loma leģendārās izrādes "Spēlē, Spēlmani!" (1972) tapšanā. Tas bija 1971. gada pavasaris, kad Pētersons bija pilnīgi sabrucis pēc aiziešanas no Dailes teātra un dēla Uģa zaudēšanas... Imants tajā vasarā vairākkārt atbrauca pie mums uz Jaundubultiem. Kādu brīdi pasēdējuši verandā, kurā tēvs strādāja, viņi gāja garās pastaigās gar jūru un runāja, runāja. Imants Ziedonis, novērtējot izrādē "Motocikls" atrasto, mēģināja Pētersonu aizraut ar ideju par līdzīgu darbu pie Aleksandra Čaka dzejas. Pētersons tobrīd slīga dziļā depresijā un ne uz ko nebija pierunājams, bet pēc vairākkārtējām sarunām Imantam izdevās Pētersonu iekvēlināt ar savu redzējumu un Runcis ķērās pie darba. Tā tieši Imants Ziedonis atdeva teātrim meistaru un vislielākajā Pētersona dzīves krīzē izrādījās sirsnīgs un uzmanīgs draugs, palīdzēja viņam izrauties no tumsas un atgūt radošo dzirksti.  

Kopš 2009. gada Latvijā ir pieejamas daudzdzīvokļu ēku renovācijas programmas. Pa šiem gadiem ir uzkrājusies gan pozitīva, gan negatīva ēku renovācijas pieredze. Vai esam mācījušies no pieļautajām kļūdām un vai šai programmai ir jēga, raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Rīgas enerģētikas aģentūras energoefektivitātes speciālists Arnis Lellītis, Rīgas Tehniskās universitāets Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta asociētais profesors Agris Kamenders un "Jurisconsultus" vadītājs un jurists ar vairāk nekā 14 gadu pieredzi būvniecības jautājumos Jānis Uzulēns. "Noteikti ir jēga. Lielākais izaicinājums, kā nonākt līdz reālai atjaunošanai, jo parādās daudz dažādu jautājumu, gan tehniski, gan juridiski. Kā savstarpēji dzīvokļu īpašniekiem vienoties. Tie ir lielākie izaicinājumi," atzīst Agris Kamenders. Viņš arī norāda, ka ir divi galvenie ieguvumi no siltināšanas: ēkas ir jāsakārto tīri tehniski, jo tās ir novecojušas, inženiertehniskas komunikācijas ir novecojušas, otrs - enerģijas patēriņa samazinājums, izmaksu samazinājums. 30% siltuma zuduma samazinājums, kas noteikts programmā, ir minimums, vērtē Agris Kamenders. "Tas ir sasniedzams. Šobrīd ieguvumi ir 50 - 60 % enerģijas patēriņa samazinājums  ēkās. Tas iespējams ar šī brīža tehnoloģijām. Tā ir norma. 30 % ir minimums," bilst Agris Kamenders. "Agrāk vai vēlāk būs jāiegulda īpašumā," norāda Arnis Lellītis. "Kāpēc to neizdarīt, saņemot atbalstu. Pēdējā programmā kapitālā atlaide ir 49% no attiecināmajām izmaksām. Tas ir ļoti daudz."

Viens nav cīnītājs. Sevišķi tad, ja cīņa ir grūta un reizēm pat biedējoša. Tomēr pat vismazākā un niecīgākā palīdzība tādās situācijās ir svarīga, nemaz nerunājot par lielākām lietām. Kādu atbalstu sagaida un novērtē pacienti, kuri cīnās ar vēzi, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Onkoalianses valdes loceklis, vēža pacients Edgars Āboliņš, uzņēmēja, biznesa un personālvadības konsultante, krūts vēža paciente, psiholoģe Ilva Lillmaa un Brasas apkaimes aktīviste, Rīgas domes deputāte Rita Našeniece. "Mēs noteikti nevēlētos dzirdēt vārdus - nu, tu cīnies, turies," atklāj Ilva Lillmaa sarunā par to, kā palīdzēt vēža slimniekiem. " Mēs saprotam, ka cilvēkiem ir grūti izprast, kā lai runā ar vēža pacientu. Kas mums ir bijis noderīgi šajā laikā un palīdzējis, ir prieks, atbalsts, spēks tuvinieku, darbabiedru acīs. Noteikti ne žēlums, ne asarainas runas. Un jautājums - kā tev ir, vai mēs varam kaut ko darīt kopā? Kas tev būtu nepieciešams, kā tev var palīdzēt." Kad cilvēks uzzina diagnozi, ceļš ir pakāpenisks, arī tuviniekiem nevar uzreiz pateikt, apjukums ir liels. Kā rīkoties tālāk? Ilva Lillmaa atklāj, ka sākotnēji daudz palīdzējis vīrs. "Arī mans jautājums, kā es varu šo ceļu iet, kā es varu atveseļoties, palika bez atbildes. Es neatradu nevienu cilvēku medicīnas sistēmā, kurš tiešām vada manu ārstēšanu. Sapratu, ka tā esmu es. Es apzinu to, kas ir šie speciālisti, es saprotu, kā ar viņiem sadarbojos, kā viņi sadarbojas. Pati esmu izveidojusi 5 - 6 labu speciālistu komandu, ar kuriem es strādāju," pieredzē dalās Ilva Lillmaa. "Sabiedrībai, kolēģiem un kaimiņiem no sirds paldies. Palīdzību ir jāpaspēj lūgt un arī paņemt. Ja nav labi, vai ir grūti, kaimiņš Armands man ir ienesis kādus iepirkuma maisiņus, kaimiņš Māris ir palīdzējis aiznest atkritumu maisu, kaimiņiene Inga man ir uzdāvinājusi hidrolātu, ar kuru varēju sadziedēt savas brūces pēc starošanas. Milzīgs paldies visiem apkārt un ir sniegušu palīdzību." Edgars Āboliņš piekrīt Ilvas teiktajam, ka cilvēks, kad saskaras ar diagnozi vēzis, ko viņš uzzinājis ne visai patīkamā veidā - saņēmis zvanu pa tālruni, tajā brīdī pazūd viss. "Tev nevajag neko, ko tu plāno, ne teātri, ne koncertu. Tajā brīdī labākais bija, ka uz slimnīcu pretī atbrauca sieva, mēs aizbraucām mājās, mēs mierīgi visu izrunājām. Jautājumu ir miljons. Manā gadījumā labi, ka varēju griezties pie kaimiņa, kurš ir urologs, bet lielākai daļai sabiedrības nav atbilžu. Kamēr cilvēks nezina, ko darīt, kur iet, kurās durvīs klauvēties, kas būs... Nav jau noslēpums, ka lielākai daļai sabiedrības attieksme, sadzirdot vārdu vēzis, un paskatās – viņš ir norakstīts. Tajā pašā laikā pēdējos 10 – 15 gadus onkoloģijas ārstēšana ir aizgājusi tik tālu, ka mēs nedrīkstam palaist garām kaut kādas lietas, neizdarīt to, kas jāizdara." Edgars runā par regulārām pārbaudēm, kas ļauj turpināt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Edgars par atbalstu saka lielu paldies sievai un ģimenei, bet diemžēl daudziem nav ģimenes un tuvu draugu, kas var sniegt šādu atbalstu. Protams, reizēm uznāk sagurums, bet tad līdzās ir kāds, kas pastutē un mudina paskatīties apkārt. "Man ir bijuši vairāki tādi momenti. Pirmais bija tas, ka pēc operācijas nākamajā dienā es varēju doties mājās. (..) Man šķita, ja jau nākamajā dienā pēc operācijas var doties mājās, tad kāda problēma, pēc tam lāpstu rokā un šiverēties pa dārzu vai darboties. Dienas ritēs kā ierasti. Man neviens nepateica, kas mani sagaida. Tās bija milzīgas sāpes,  es neatceros, kad savā dzīvē tā biju raudājusi. Tas bija vesels mēnesis, kur vīrs vai dēls bija nepārtraukti man blakus. 24/7 rūpējās par mani, palīdzēja man piecelties, saģērbties, baroja mani, palīdzēja man pārvietoties. Lai arī es lietoju ārstu nozīmētās pretsāpju tabletes, pēc pusotra mēneša izrādījās, ārsts bija aizmirsis man pateikt, ka divas nedēļas pēc operācijas man ir jāvēršas pie algologa, lai saņemtu atbilstošus medikamentus un varētu no šīm sāpēm izvairīties. Kad es to izdarīju, labā ziņa bija tā, ka man bija pieejamas viņa tālruņa numurs un es ar viņu komunicēju pa dienu pa nakti, katru reizi, kad man bija slikti un es arī saņēmu atbalstu, es devos uz pārbaudēm. Viņš teica: viss ir labi, viss labi, dzeriet zāles, dzeriet taču zāles! (..) Pēc pusotra mēneša viņš pajautāja atkal, kāpēc jūs nedzerat zāles, jūs taču bijāt pie algologa, jums taču izrakstīja. Teicu, ka pirmoreiz dzirdu par to, kad man vajadzēja vērsties pie šāda ārsta. Tā ir viena lieta, kas noteikti būtu aiztaupījusi ļoti daudz ciešanu.  Dēls vienā brīdī teica, ka viņam bija ārkārtīgi smagi redzēt mani tādās ciešanās, raudot un nespējot neko. Arī pēc ķīmijterapijas ir bijušas gan labākas gan sliktākas dienas, kurās palīdzējis vīrs - padevis ūdeni, masējis, darījis jebko, lai Ilva justos labāk. "Pat nevaru un pat negribu iedomāties, kā būtu, ja nebūtu šīs palīdzības," atzīst Ilva.

Šajā sērijā esam dziļi iekšā poētiskās, skaisti skumjās un skumji skaistās lappusēs.Janas Egles dzejas krājums "Ledus debesis" ir himna nobriedušas sievietes sirdij.Tikmēr Agnese Rutkēviča eseju grāmatā "Skumjais laikmets" apdzied aizgājušo laikmetu, PIRMS pasaule mainījās.Noteikti aicinām baudīt šīs lappuses.Seko Sandrai Instagram https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Seko Aijai Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotRaidierakstā minētie autori un grāmatas.*Jana Egle "Ledus debesis"*Agnese Rutkēviča "Skumjais laikmets"*Tommi Kinnunens "Stikla upe"*Marija Parra "Vafeļu sirdis"*Trīnu Lāna "Skeleta Juhana gaitas"*Fredriks Bakmans "Vīrs, vārdā Ūve"*Serhijs Žadans "Internāts"*Inka "Savējās"*Alesandro Bariko*Jā Džasi "Mājupiešana"*Bernhards Šlinks "Priekšlasītājs"*Igne Zarambaite "Melndzelmji"*Jevgēņija Ņekrasova "Katja un Kikimora"*Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"*Žanete Lazdovska "Neatskaties"*Pāvels Sanajevs "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes"*A Dowry of Blood by S. T. Gibson*Slavomirs Ravičs "Ilgais gājiens"

Iespējams, jau nākamziem daudziem būs jāiegādājas jaunas ziemas riepas. Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) uzsākusi diskusiju par automobiļu riepu, kas marķētas ar M+S (dubļi+sniegs) apzīmējumu lietošanas aizliegumu ziemas sezonā, ja tām papildus uz riepas sāniem nav atrodams kalna un sniegpārsliņas marķējums. Kāpēc tā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Kāpēc vajadzētu ieviest izmaiņas, skaidro CSDD Tehniskā departamenta direktors Jānis Liepiņš. Viedokli izsaka un vērtē auto riepu eksperts Didzis Zaļkalns un satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis. Skaidrojot satiksmes drošības aspektus, kāpēc vajadzētu attiekties no "vissezonas" riepu izmantošanās ziemā, Jānis Liepiņš arī min, ka visticamāk, būs arī pārejas periods. "Noteikti būs pārejas periods, jautājums, tas būs gads, divi vai kāds cits periods, to lems likumdevējs. Kopumā tas nebūs, ka ar rītdienu stājas spēkā un uzreiz tās riepas nevar lietot," skaidro Jānis Liepiņš. Oskars Irbītis atgādina, ka "riepu likumdošana" neatceļ fizikas likumus. Kas nozīmē, lai cik labas būtu riepas, jāņem vērā braukšanas apstākļi. "Ar fiziku ir jādraudzējas, ja uz ceļa ir ledus, arī ar kalnā kāpēju kāpšļiem ne vienmēr varēs apstāties," atzīst Oskars Irbītis. Ierakstā uzklausām Drošas braukšanas skolas pārstāvis Edmundu Ozolnieku. Ziemas sezonā Ceļu satiksmes drošības direkcija Rīgā, Jelgavā, Siguldā, Valmierā, Rēzeknē, Daugavpilī, Madonā un Talsos organizē bezmaksas ziemas braukšanas konsultācijas. Šonedēļ bezmaksas konsultācijas notiek Liepājā, bet par to, kādas riepas izvēlēties drošai braukšanai, stāsta Drošas braukšanas skolas pārstāvis Edmunds Ozolnieks.

9. janvārī plkst. 19.00 Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē notiks Normunda Naumaņa Gada balvas mākslas kritikā pasniegšanas ceremonija, kuras moto šogad ir "Nebeidzamais neizšķirts". Ceremoniju gaidot, 2023. gada pirmo "Atsperi" vadām kopā ar teātra kritiķi, "Spēlmaņu nakts" 2022./2023. gada sezonas žūrijas komisijas priekšsēdētāju Tomu Čeveru, kurš 2017. gadā pats saņēmis Normunda Naumaņa Gada balvu kritikā - toreiz kā jaunais kritiķis. Anete Ašmane-Vilsone: Kā tu pats nonāci teātra kritikas nozarē – kas tevi uzrunāja šajā profesijā? Toms Čevers: Nozarē nonācu, pateicoties Līgai Ulbertei, kura visādi veicina jaunu cilvēku iesaistīšanos teātra kritikā un arī mani vairākkārt mudināja pievērsties šai jomai profesionāli. Tā nu izmantoju šo iespēju un nonācu kritikā. Vismaz sev esmu noformulējis to, ka laikam jau tikai rakstot un savas domas saliekot loģiskā secībā, strukturējot to, ko esmu redzējis, varu pa īstam izprast to, kas noticis, un kaut kā paildzināt procesu, kad esi iekšpus mākslas darbam. Jo citādi jau ir tā: grāmatu izlasi un to aizšķir, filma beidzas un televizoru izslēdz, izrāde beidzas un priekškars aizveras… Bet kritikas gadījumā tu kaut kā turpini dialogu ar izrādi iegūsti  ko vairāk. Tas laikam bija sākotnējais mērķis. Gana bieži uzbango diskusijas, vai kritika vispār ir vajadzīga un, ja tā, tad kam tā ir vajadzīga; vai tā ir objektīva un tamlīdzīgi jautājumi, kas, iespējams, nerims nekad. Vai tev ir sava atbilde uz tiem? Vai kritika ir vajadzīga? Noteikti! Jo kritika jau ir publicistiskas žanrs, tai ir tās pašas funkcijas – informēt, izglītot, izklaidēt. Tas viss tur ir, tāpēc kritika ir neatņemama teātra mākslas un vispār sabiedriskā procesa sastāvdaļa. Tā ka vajadzīga tā ir noteikti, un cerams, ka arī paši mākslinieki tajā var izlasīt kaut ko, kas viņiem var kaut ko dot, un ļauj citādi paskatīties uz lietām. Tai noteikti ir arī pozitīvs pienesums. Teātra mākslinieki lasa recenzijas? Daži atzīst, ka lasa. Daži noliedz, ka lasa, bet arī lasa. (smejas) Bet droši vien kāds arī nelasa. Bet nu – cerams gan, ka lasa, jo tas būtu jaukāk – biežāk saņemt atgriezenisko saiti: gan tad, kad recenzija ir izdevusies, gan tad, kad nav… Man vienmēr šķitis, ka tieši teātra kritika visspilgtāk iemieso kritikas uzdevumu tieši pret skatītāju, jo viņš, izlasot šo recenziju, vēl var aiziet uz konkrēto izrādi. Vai arī – aiziet uz izrādi, pēc tam izlasīt recenziju un salīdzināt to ar savām domām. Mūzikā tas ir citādi – koncerts ir izskanējis un bieži vien neatkārtojas. Vai tavuprāt teātra skatītājam kritika ir praktiski pielietojama? Noteikti! Jo teātra process jau ir ļoti aktīvs – izrāžu ir ļoti daudz, un pirmkārt kritiķis var palīdzēt orientēties tajā, ko teātros var redzēt, ko gaidīt no konkrētās izrādes, ko negaidīt, kurā vilties, kurā nevilties. Tādā ziņā recenzija noteikti var kalpot par ceļu karti skatītājam teātra pasaulē. Bet nu – protams, gribētos piedzīvot arī tādu mirkli, kad tavu recenziju lasa skatītājs, kurš varbūt neies uz konkrēto izrādi vai vispār neies uz teātri, bet tavu recenziju grib izlasīt tāpēc, ka teksts ir interesanti uzrakstīts un pats par sevi var kaut ko dot skatītājam. Vai tu par to bieži domā rakstot – lai šī recenzija būtu autonoms publicistikas darbs, kas uztverams, iespējams, arī bez šīs izrādes noskatīšanās? Drīzāk jautājums būtu – vai tas iznāk vai neiznāk… (smejas) Protams, ka gribētos, lai tā būtu, jā! Katrā ziņā rakstot gribas formulēt vispārīgākas lietas. Lai atklātu to, kā izrādes rosinātās domas korespondē konkrētajam laikmetam, kurā dzīvojam, kādiem aktuāliem notikumiem. Gribētos, lai tas sajūdzas kopā ar vēsturi, šodienu. Protams, tas ne vienmēr izdodas. Tavs kritiķa ceļš nu jau turpinās vairāku gadu garumā: 2017. gadā tu pats saņēmi Normunda Naumaņa kritikas balvu kā jaunais kritiķis, turklāt tagad esi "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētājs. Kā veidojies tavs ceļš? Kā esi nonācis līdz šim gana nopietnajam amatam? Tikai rakstot – nekā citādi jau to nevar izdarīt. Rakstot, publicējoties, iepazīstinot ar sevi un savu redzējumu par teātra izrādēm. Un darot to arī tad, kad negribas. Ja kādam tas viss šķiet vērtīgs, tad arī iespējams šāds mazs progress. Vai tev pašam ir kādas atmiņas par Normundu Naumani un viņa rakstiem? Galvenokārt par rakstiem. Visspilgtāk atmiņā palicis viņa ekspresīvais stils: no vienas puses – subjektīvs, no otras puses – balstīts tik plašā erudīcijā un kultūrvēsturiskajās zināšanās... Viņa recenzijām piemīt neapšaubāma kvalitāte. Tās noteikti ir tādas, kuras gribas pārlasīt, neraugoties uz to, vai izrāde ir vai nav redzēta. Vai kritika, līdzīgi pašam teātrim, ir gaistoša joma, vai tieši pretēji? Patiešām, teātris ir gaistoša māksla, kas baudāma tikai konkrētajā brīdī – arī uzfilmēta izrāde pilnīgi noteikti nav tas pats, kas dzīvā izrāde teātrī. Jo – lai arī cik tas neizklausītos banāli, enerģijas apmaiņa uz skatuves notiek, lai arī to nevar racionāli izskaidrot. Bet kritika ir rakstītais vārds – tas ir publicēts, un šī teksta nozīme, domāju, nemainīsies. Un tā, iespējams, reiz būs vienīgā liecība, kas palikusi par konkrēto izrādi. Tieši tā. Tāpēc arī kritiku vēlams rakstīt tā, lai zināmā mērā dokumentētu izrādi – kas tajā redzams, kas nav redzams, lai atstātu liecību par šo laiku. Vai pati Normunda Naumaņa balva tavā dzīvē kaut ko mainīja? Iespējams, tā bija apliecinājums, ka esi uz pareizā ceļa. Jā, noteikti, īpaši svarīgi tas ir ceļa sākumā – kā apliecinājums. Un šīs balvas nozīmīti esi pielicis pie džempera.  Reizi gadā putekļi no tās jānoslauka un jāpiesprauž. (smaida) Katru reizi, kad pienāk šīs balvas pasniegšana, par to ataust pozitīvas atmiņas. Mēs pieminējām Normundu Naumani. Bet vai tev personīgi ir vēl kādi cilvēki, no kuriem tu tieši vai netieši esi mācījies un izkopis savu stilu? Jā, noteikti! Nāku no citas nozares, līdz ar to mana [profesionālā] tuvošanās teātrim nāk no recenzijām, no kurām esmu ietekmējies, pirms sāku šajā jomā izglītoties arī teorētiski. Tās noteikti ir Silvijas Radzobes un Līgas Ulbertes recenzijas. Kāds, tavuprāt, ir mūsdienu Latvijas teātris? Virzieni, protams, ir vairāki. Teātra māksla kopumā kļūst aizvien plašāka, robežas pārkāpjošāka, tiek sapludināti un sintezēti dažādi mākslas veidi. Arī tas, ka principā nav nekādu tabu tēmu, un līdz ar to – ja mākslinieks jeb radošā grupa pie izrādes strādājusi trīs mēnešus, visi kopā lasījuši, pētījuši un analizējuši, kritiķim izrāde jānoskatās viena vai divas reizes un pāris dienu laikā viss jāapstrādā un jāuzraksta. Kritiķis ir ļoti nepateicīgā situācijā! (smejas) Tāpēc visu laiku ar sevi jāstrādā – jākrāj intelektuālie un emocionālie resursi, lai tam tiktu līdzi. Teātra kritiķis apmeklē tik daudz teātra izrāžu… Kā tu domā – vai no teātra var nogurt? Var! It īpaši žūrijā strādājot, pārsātinājums iestājas diezgan ātri. Tāpēc labi, ka tas iespējams tikai divus gadus pēc kārtas. Jo nogurt var. Intensitātei piemīt gan pozitīvas, gan negatīvas lietas. Pozitīvais – ja ir kādas pērles, tās izceļas uz kopīgā fona. Bet negatīvais ir tas, ka viss saplūst vairāk vai mazāk vienādā masā, un tu principā redzi tikai virsotnes. Ja teātrim ir kādi noteikti virzieni un ceļi, pa kuru tas iet, tad kā ir ar kritiku? Kādi ir kritikas zīmīgie virzieni, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem vai gadsimtiem? Laikam jau tas ir visās mākslas nozarēs – ka kritikai arvien vairāk pievēršas nozares neprofesionāļi jeb "profesionāli skatītāji", kuri pastiprināti interesējas par izrādēm un tad sniedz savu skatu uz lietām. Arī tas viss bagātina to ainu. Tā ir galvenā tendence. Tu domā – jebkurš skatītājs var kļūt par kritiķi, ierakstot savu viedokli sociālajos tīklos?  Tā mūsdienās ir: katrs grib kļūt par "žurnālistu"... Vai teātra kritika var ietekmēt procesus pašā teātrī? Varbūt pat bijuši konkrēti gadījumi, kad tā noticis? Vai tomēr tās attiecības arvien ir tādas saspīlētas… Gribētos domāt, ka var gan ietekmēt, teātrim neaprobežojoties tikai ar savu skatu uz lietām, bet respektējot arī to, ko raksta kritiķi, kuri seko procesam kopumā ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, un līdz ar to teātris var uz šīm lietām paskatīties savādāk. Bet – vai tas ir reāli kaut ko ietekmējis? Vismaz es pats tādus gadījumus nezinu...  Vairāk un plašāk - ierakstā.

Raidījumā Diplomātisko pusdienas šoreiz dodamies uz vienu no Karību jūras salu valsti pie Ziemeļamerikas krastiem - uz Bahamu salām jeb oficiāli Bahamu Sadraudzību. Daudziem droši vien uzreiz sāks galvā skanēt slavenā vācu grupas “Boney M” dziesma “I'm Born Again/Bahama Mama”, kurai gan ir reliģiska jēga un tā pat tiek izmantota Japānā budistu ceremonijās. Citiem noteikti prātā nāk uzreiz slavenais alkoholiskais kokteilis ar tādu pašu nosaukumu. Vē daudzi klausītāji Bahamu salas atpazīst pēc filmām, kas tur tapušas. Noteikti lielākā dala ir redzējusi "Karību jūras pirātus" un virkni Bonda filmu, kurās Bahamu ainavas ir figurējušas. Holivudas interese par Bahamu salām nepārsteidz. Bet fakts, ka Bahamu salas un viss to 700 salu lielais arhipelāgs nekad nav bijis ASV teritorija, lai arī atrodas ļoti tuvu Floridai, nedaudz pat pārsteidz. Sevišķi ņemot vērā, ka Bahamu salu iedzīvotāji apdzīvo tikai apmēram 30 no valstij piederošajām salām. Te gan ir politiski un ekonomiski skaidrojumi, ka nepilnus 400 tūkstošu iedzīvotāju nelielā valsts ir bijusi izdevīga gan Lielbritānijai, gan arī pašai ASV kā neatkarīgs veidojums. Bet par vienkāršākām lietām starterī runājot – Bahamu nosaukums ir cēlies no spāņu valodas termina “baja mar”. Tas tulkojumā nozīmē "sekla jūra". Kā redzams jebkurā satelītattēlā, ūdens ap Bahamu salām patiešām ir sekls – visam reģionam ir apburoša tirkīza krāsa, kas rodas no baltajām kalcija karbonāta smiltīm seklās jūras dibenā. Stāstot par Bahamām, var sākt ar bēdīgi slaveno Kristoforu Kolumbu, jo viņš, visticamākais, bija pirmais eiropietis, kurš ieraudzīja salas un sastapa tur dzīvojošos pamatiedzīvotājus – taino. Bahamu salās arī bija pirmā vieta, kur viņš izkāpa krastā sava pirmā ceļojuma laikā. Viņš gan atnesa postu un nelaimi, kā mēs jau stāstījām arī raidījumā par Kolumbiju. Proti, laika posmā no 1513. gada Bahamu salas lielākoties bija pamestas, jo gandrīz visi vietējie bahamieši tika piespiedu kārtā aizvesti verdzībā vai nomira slimību dēļ, kuras salās ievazāja eiropieši. 1647. gadā tās tika pa jaunam kolonizētas, bet šoreiz ne no spāņu, bet angļu puses. Tieši no Apvienotās karalistes arī Bahamas kļuva neatkarīgas 1973. gadā. Un ar šo saistās vairāki interesanti stāsti – pirmkārt, Bahamu valstij vajadzēja būt lielākai un aptvert visu arhipelāgu. Bet pēc 1973.gada apmēram trīs procenti arhipelāga palika Lielbritānijas īpašumā. Vēl šobrīd pastāv politiskās kustības, kuras aizstāv ideju, lai Tērksas un Kaikosas salas, kas pieder britiem, tiktu pievienotas Bahamu salām. Ja dažas salas Bahamu salu iedzīvotāji zaudēja, tad tas, ko tie saglabāja no britu koloniālā perioda, ir monarhs. Un monarhs ir neviens cits, kā karalis Čārlzs III Vinzors. Respektīvi, Bahamu salas ir viena no 15 Nāciju Sadraudzības valstīm, kur viņš vēl nomināli ir valsts galva. Politiskie lēmumi, protams, Bahamu salu politikā tiek pieņemti parlamentārās demokrātijas ietvaros un valdības vadītājs ir premjerministrs. Runājot par šīs salu valsts ekonomiku, jānorāda, ka Bahamu salām ir trešai augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju Ziemeļamerikā un pēc pirktspējas paritātes, tas ir tieši tāds pats ka Latvijai – apmēram 32 tūkstoši eiro. Apstrādes rūpniecība un lauksaimniecība kopā veido mazāk nekā 7 % no IKP, neskatoties uz valdības stimuliem, kas vērsti uz šo nozaru attīstību. Dažās salās dominē naturālā saimniecība – mazas fermas un neliela apjoma zvejniecība. Bet tā ir ūdenspile jūrā, jo gandrīz visi valsts pārtikas produkti tiek importēti. Galvenokārt no ASV. Lielākā nozare valstī ir tūrisms, kas veido 60% no valsts ienākumiem un pusi no visa darbaspēka nodarbinātības. Finanšu pakalpojumi ir otra svarīgākā Bahamu ekonomikas nozare, kas veido aptuveni 15% no IKP, kam seko arī darījumi ar investīcijām. Bahamu reputāciju nesen iedragāja arī amerikāņu uzņēmēja un bijušā miljardiera Sema Bankmana-Frīda darbības. Viņam piederošai un no Bahamām operējošā kriptovalūtu kompānijai „FTX Trading Ltd.” ir izvirzītas apsūdzības krāpniecībā. 12. decembrī Bankmanu-Frīdu pēc ASV lūgumu arestēja Bahamu policija un daudziem, ieskaitot viņa advokātu, par pārsteigumu, viņš neiebilda tikt izdots ASV, kur viņu par kopā apmēram 1,7 miljardu eiro izkrāpšanu no investoriem sagaidot 115 gadu cietumsods, ja viņu notiesās. Puisis gan ir jauns – viņam ir tikai 30 gadi. Pieņemot, ka visus 115 gadus viņam nepiespriedīs, viņš vēl varētu arī tikt izlaists. Viņš noteikti apelēs pie saviem labdarības projektiem, finansiālā atbalsta cīņai ar Covid, kā arī vegāniskā dzīvesveida, gan mentālajām problēmām, gan arī politiskajiem ziedojumiem demokrātu kampaņai vēlēšanās, lai sods tiktu samazināts. Starp citu, Bankmans-Frīds esot bijis otrais lielākais donors ASV demokrātu partijai uzreiz aiz Džordža Sorosa. Viņa bagātība vienubrīd sasniedza 25 miljardus eiro, un viņš ir iegājis vēsturē, kā cilvēks, kas ir proporcionāli vienas dienas laikā zaudējis visvairāk no saviem uzkrājumiem – respektīvi, 95 procentus no savas vērtības. Rezultātā „FTX” nedienas tiek pielīdzinātas gan „Enron” bēdīgi slavenajam bankrotam, gan arī Bērnija Medofa noziedzīgajai finanšu piramīdai. Bankmans-Frīds kļuva slavens ne tikai ar to, ka mēģināja radīt savu kriptovalūtu, bet pat veselu kriptovalūtu spekulāciju tirgu vai pat kriptovalūtu centrālo banku. Kas ir kriptovalūtas un kāds ir to spožums un posts, skaidro "Luminor" bankas galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš.

Noteikti katram interneta lietotājam ir nācies ielūkoties kādā mājaslapā, kurā piedāvātajām precēm tiek solītas vilinošas cenas un atlaides. Ne vienmēr aiz šāda piedāvājuma slēpjas krāpnieki vai negodprātīgi uzņēmēji. Kā atdalīt sēklas no pelavām, iepērkoties virtuālajā vidē, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro un stāsta Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) Patērētāju tiesību uzraudzības departamenta galvenā juriste Zanda Dāvida, PTAC Preču un pakalpojumu uzraudzības departamenta direktora vietnieks Ivars Jorniņš un "Cert.lv" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis. "Kā pazaudēt naudu vienkārši tāpat internetā – tas nekur nav pazudis," atzīst Gints Mālkalnietis Ir pikšķerēšanas un viltus lapu uzbrukumi, viltus investīciju platformas, kas vērstas pret privātpersonām, viltus rēķini, dažādas kontu mainīšanas, kas ir problēma uzņēmējiem. (..) darījumu summas mēdz būt lielas." "Ja jums rāda [Facebook], ka draugs iesaka kaut ko ļoti dīvainu, ja ir reāls kontakts ar šiem cilvēkiem, paziņot, ka, man šķiet, ka no tava konta redzējām kaut kādu krāpniecību," atzīst Gints Mālkalnietis. "Bieži saskaramies ar to, ka uztaisa profilu ar tā paša cilvēka vārdu un uzvārdu, citu lietotājvārdu kādā no virtuālajām lietotājvidēm, pēc tam tās vārdā piesakās draugos, mēģina iziet uz sarunām. Ļoti bieži sarunas ved pie šīm viltus investīciju platformām. Šāda metode, kas arī nav jauna, atkal ir uzpeldējusi. Ir problēma, ka virtuālā vidē pārbaudīt identitāti nav lielas." "Ja jūsu draugs sāks pēkšņi runāt krieviski, kas to nav darījis, neticiet. Bet mēs redzam arī reālus uzbrukumus latviski," turpina Gints Mālkalnietis. "Reklāmas visbiežāk būs angļu vai iztulkotā angļu valodā. Lapas, kur pāradresē apmeklētājus, ir ar sagatavi angliski, kas automātiski tiek tulkota latviski. Tāpēc brīži izskatās stipri jocīgi."  Gints Mālkalnietis arī min, ka ala lietotāji jūt to, ko nevar ietekmēt, un tie ir uzbrukumi pakalpojumu sniedzējiem, finanšu iestādēm. PTCA ir gan "melnais saraksts" un aizdomīgo vietņu saraksts, kurā iesaka ielūkoties patērētājam. Klausītājs jautā, vai PTCA ir ziņas dažādiem kursu piedāvājumiem, kas sākumā ir bezmaksas un tikai pēc tam parādās abonēšanas maksa. "Sūdzas ne tikai par dažādiem kursiem, bet sūdzas arī par cita veida pakalpojumiem, kur princips ir viens - cilvēkam piedāvā kaut ko uz laiku bez maksas un cilvēks neizlasa, kā parasti, līdz galam un noslēdz abonēšanas līgumu. Kad atnāk rēķins, saprot, ka piesaistīts uz gadu vai diviem, vai beztermiņa līgums. Bieži var redzēt, ka cilvēks devis piekrišanu, pats visu atzīmējis. Neizlasīja," atzīst Zanda Dātava. "Patērētāju uzvedības pētījumi parāda, ka viņi nelasa līgumus un arī nelasīs līgumus, līdz ar to mums kā uzraudzības iestādei un arī likumdevējam ir jādomā, ka izveidot normatīvos aktus tā, lai cilvēkus pasargātu." "Metodes šādai nejaušai iesaistei ir dažādas, viens no aktuālākajiem - tu spēlē kādu spēlīti, pēkšņi izlec ārā aicinājums kaut ko pamēģināt bez maksas, tu ievadi savu telefona numuru un ar to pietiek. Nevajag pat ievadīt kartes datus, jo tu pieslēdz pakalpojumu un rēķins tiek piesaistīts mobilo sakaru pakalpojumu maksai. Tev pēkšņi atnāk lielāks rēķins. Pat nav jāievada nekādi dati," skaidro Zanda Dātava.

Vai putras ir tikai brokastu ēdiens? Noteikti nē! Par putras nozīmi mūsu ikdienas ēdenkartē saruna raidījumā Kā labāk dzīvot tieši Starptautiskajā putras dienā. Kādas putras labāk izvēlēties un kā pagatavot, stāsta sertificēta uztura speciāliste Zane Timpare un Latvijas Diētas ārstu asociācijas priekšsēdētājs, dietologs Andis Brēmanis. Uzņēmuma „Rīgas dzirnavnieks” tirdzniecības un loģistikas direktore Iveta Švarce atklāj, ka uzņēmuma veiktā aptauja rāda, ka  Latvijā populārākā ir auzu pārslu biezputra ar ievārījumu vai sviestu. 40% aptaujas respondentu izvēlas auzu pārslas. Otra populārākā ir griķu putra, trešā – mannā. 11,7% cilvēku norādījuši, ka vispār neēd putru.  Populārākas kļūst ātri vārāmas putras un ar piedevām. Zane Timpare atzīst, ka laba putra ir pilngraudu. Uzsvaru iesaka likt uz vietējiem graudiem – auzas, mieži, arī rudzu putra. Viņa arī iesaka mācīties no skandināviem, kas šobrīd arī vairāk akcentē vietējos graudus, viņiem ir noraidoša attieksme pret rīsiem, ka tos par daudz lietojam. Vietējie produkti ir vērtīgāki. Rīsi nav slikti nekādā gadījumā, bet uzsvars ir uz vietējiem graudiem. Vai putras vārīšana paņem daudz laika? Andis Brēmanis piedāvā vienkāršu variantu: tējkannā vāra ūdeni tējai vai kafijai, turpat ieber bļodiņā graudu pārslas, ātri, lēni vārāmās, briest visas. Pieliekam kādu rozīni, piemetam kādu linsēklu, aplejam ar karstu ūdeni un uzliekam šķīvīti un kamēr iet dušā putra gatava.  "Viņa nebūs tik garšīga, kā katliņā ar pieniņu, sviestiņu, cukuriņu," atzīst Andis Brēmanis. "Bet mediņu vara pielikt, banāniņu var iespaidīt, zaptīti arī jaunieši lieto. Tas būs ātrākais variants."

Pēdējo gados mēs burtiski sprinta ātrumā skrienam maratona distanci daudzās dzīves jomās. Noteikti reti kurš 2019. gadā iedomājās, ka 2022.gadā būs tādas energoresursu cenas, tāpēc daudz ko nākas mācīties Elektrības un citu energoresursu cenu pieaugums ir licis pārdomāt to, kā mēs šos resursus lietojam un ieslēgt taupības režīmu. Bet taupīt var gudri, tā, lai vakarā nebūtu jāsēž pilnīgā tumsā. Kas varētu palīdzēt  ekonomēt elektroenerģiju un tajā pašā laikā nezaudēt komforta sajūtu, raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj "Elektrum" Energoefektivitātes centra eksperts Anrijs Tukulis un Rīgas Skolēnu domes prezidents Rihards Irbe.

Mēdz teikt, ka sievietes jūt ar sirdi. Iespējams, tā arī ir. Lai nu kā, sirdslietas ir svarīgas – tāpēc šoreiz runājam tieši par sieviešu sirdīm – kā tām klājas, kā tām palīdzēt un kā parūpēties par sirds veselību. Lai pievērstu uzmanību sievietes sirds veselībai, biedrība ParSirdi.lv sadarbībā ar Latvijas Kardiologu biedrību un Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu no 4. līdz 11. februārim aicina uz "Sirdslietu nedēļu". Kā liecina jaunākais “Latvijas iedzīvotāju kardiovaskulāro un citu neinfekcijas slimību riska faktoru šķērsgriezuma pētījums”*, 24% sieviešu ir paaugstināts asinsspiediens (virs 140/90 mmHg), 61% sieviešu ir paaugstināts sliktā jeb ZBL holesterīna līmenis, 21% ir paaugstināts cukura līmenis asinīs, 29% sieviešu ir liekais svars, bet 30% ir aptaukošanās (ķermeņa masas indekss virs 30), savukārt 15,2% sieviešu ikdienā smēķē. Lai arī Latvijā paredzamais sieviešu mūža ilgums ir 80 gadi, tas ir mazāk, ka citās valstīs, turklāt aprēķināts, ka Latvijā sieviešu veselīgi nodzīvotie mūža gadi ir 53,7 gadi. Lai dati kļūtu pozitīvāki, daudz var darīt sievietes pašas. "Sirdslietu nedēļu" ievadīs tiešraides pasākums “Par sirdslietām ar sirds dakteriem” 4. februārī plkst. 12.  Tiešraidē piedalīsies visi raidījuma Kā labāk dzīvot viesi: Latvijas Kardiologu biedrības prezidents kardiologs profesors Andrejs Ērglis, kustības "Go Red For Women" vēstnese Latvijā kardioloģe prof. Iveta Mintāle, biedrības "Parsirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. Visu nedēļu mājaslapā "Parsirdi.lv" un sociālajos tīklos varēs atrast ieteikumi sieviešu veselībai un veselīga uztura ieteikumus un receptes. Tāpat ir sagatavota plaša informācija par sievietes sirds veselību. 4. februāris pasaulē ir "Go Red diena", kad dāmas aicina vilkt sarkanu – tā var būt gan kleita, gan nagu laka, gan kurpes vai kāds lakatiņš, lai pievērstu uzmanību sieviešu sirds veselībai. To var darīt mājās esot karantīnā, gan darbā vai mācībās. Kardioloģe Iveta Mintāle norāda, ka pētījumi liecina, ka lielākai daļai ir sieviešu ir paaugstināts holesterīns, kas ir viens no svarīgākajiem riska faktoriem aterosklerozes attīstībā, tāpat ir paaugstināts asinsspiediens, arī ir liekais svars un aptaukošanās. Īpaši tas ir pēc 60 gadu vecuma. "Ir par ko satraukties, ir par ko domāt. Bet tas jau nenotiek 50 - 60 gados. Tas krietni agrāk," atzīst Iveta Mintāle. "Ne velti pēdējā laikā runā par grūtnieces veselību, maza bērna, zīdaiņa barošanu, attīstīšanu. Tas sakrājas dzīves laikā. Ja bieži sievietes saka, ka menopauze ir tā situācija, kad viss pēkšņi saiet šķērsām un brūk, tad sākas veselības problēmas. Visa mūža garumā vajadzētu darīt lietas sev, savā labā, lai tad varētu dzīvot bez diagnozēm, bez sāpēm un problēmām."  Ārste arī atzīst, ka vēlme izzināt sevi, aiziet pie ārsta Covid laikā ir vairojusies. Daudzi pirmo reizi atnāk pie kardiologa un vēlas saprast, kas notiek. Noteikti vajadzētu iet pie ārsta, ja kaut kas mainās sajūtās, īpaši, ja tas saistīts ar sajūtu maiņu, veicot fiziskas aktivitātes. Iveta Mintāle arī mudina izvēlēties kvalitatīvu ēdienu: kvalitāte un mūsu pieskāriens tam visam, ja mājās gatavojam, zinām, ko pieliekam klāt un kā gatavojam. Vērts ir arī papētīt, kas ir veselīgi, kas ne, attiecībā uz gatavošanu. Vina atgādina, ka svarīga ir sevis apzināšanās, paskatīšanās no malas, arī nākotnes mērķu definēšana - kāda gribētu būt pēc 10, 20, 30 gadiem.

Noteikti ne viens vien Latvijas iedzīvotājs ir aizdomājies par to, kā šobrīd samazināt elektroenerģijas rēķinus. Viens no variantiem – saules paneļu uzstādīšana, bet diemžēl nav arī tā, nu tik liksim, un par elektrību nemaksāsim vispār. Par saules paneļu uzstādīšanu, nākotnes riskiem un klupšanas akmeņiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Par saules paneļu uzstādīšanas iespējām stāsta SIA „JB SunPower” valdes loceklis Jānis Brikmanis un „AJ Power” uzņēmuma grupas vadītājs  Roberts Samtiņš. Abi uzņēmēji atzīst, ka interese par saules paneļu uzstādīšanu tieši pēdējā laikā strauji pieaugusi un tas saistīts ar elektroenerģijas cenu lielo kāpumu. Pieredzē dalās SIA „IT centrs” valdes priekšsēdētājs Agris Krusts, kurš mājai ir uzstādījis saules paneļus. Par iespējam saņemt finansiālu atbalstu saules paneļu uzstādīšanai skaidro "Altum" uzņēmumu energoefektivitātes daļas vadītājs Edgars Kudurs.