Podcasts about dziesmu

Stāsta Dzīvā muzeja "Senās Kuldīgas stāsts" gide Inga Spēkaine; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Hercoga Jēkaba valdīšanas laika beigās Kuldīgā sākās zviedru laiki. Jēkabs gan mēģināja zviedru iebrukums atrisināt diplomātiskā ceļā, bet tas neizdevās. Viņš pat tika saņemts gūstā un kopā ar ģimeni pusotru gadu turēts apcietinājumā. Pamatīgajam haosam sekoja mēris, pēc tam bads. Kādreiz varenās Kuldīgas atdzimšana sākās vien 19. gadsimta vidū, kad pilsētā strauji attīstījās rūpniecība. Tika uzbūvēta Hiršmana adatu fabrika, Alekšupītes krastā – Goldberga ziepju fabrika, bet par lielāko fabriku pamazām kļuva "Vulkāns", kur ražoja sērkociņus. Tā kā Kuldīga tobrīd bija Krievijas impērijas sastāvā, tad saražotās preces ceļoja arī uz Krieviju. Dziesmu svētku dzimšanas gadā – 1873. gadā – tika uzsākta ķieģeļu tilta būve pāri Ventai, un jau gadu vēlāk darbi bija pabeigti.  Tilta pamata balstiem izmantoja arī akmeņus no kādreizējās Zelta pils. Tobrīd 164 metrus garais tilts bija modernākais Eiropā un šobrīd tas joprojām ir trešais garākais ķieģeļu tilts Eiropā. Pirmo reizi uz tilta bija iespējama divvirzienu kustība – uz tā bez pūlēm varēja samainīties pretimbraucošas karietes. Pirmā pasaules kara laikā Pārventas pusē uzspridzināja divus tilta posmus. Labošanas darbu laikā amatniekiem neizdevās izveidot precīzu ķieģeļu salikumu, tāpēc saspridzināto vietu salaboja ar dzelzsbetonu. Nelielās atšķirības joprojām ir saskatāmas. Cara valdīšanas laikā neogotikas stila ēku logus un durvis ar vilcieniem veda no Krievijas galdniecībām un jau gatavas iebūvēja ēkās. Logi bija daudz zemākas kvalitātes nekā tie, kurus ražoja Latvijas amatnieki – viņi logus pielāgoja katrai ēkai individuāli. Kuldīgas vecpilsētā joprojām var redzēt uz akmens pamatiem būvētas koka ēkas, kuras šobrīd ir Valsts nozīmes kultūras pieminekļi. Ēkas datētas ar 17., 18. gadsimtu, un nostāsti vēsta, ka šīm dzīvojamām mājām zviedru laikos pamati likti no izlaupītās Zelta pils akmeņiem. Amatnieku bez būvprojektiem būvētās mājas turas vēl šodien. Vēlākā posma namiem – adatu fabrikai, sinagogai un šī brīža Kuldīgas novada pašvaldības ēkai – jau ir saglabājušies ēkas plānojumi.

Olimpiskā komiteja diskvalificē ukraiņu skeletonistu Heraskeviču par nevēlēšanos mainīt piemiņas ķiveri. Konkurētspējas veicināšana šodien ir Eiropas Savienības līderu uzmanības centrā. Politiķi ir sanākuši uz šim tematam veltīto diskusiju teitoņu ordeņa pilī Beļģijas ziemeļos. Par jaunizveidotās Dziesmu un deju svētku mākslinieciskās padomes priekšsēdētāju ievēlēts diriģents Mārtiņš Klišāns, bet par priekšsēdētāja vietnieku - horeogrāfs Jānis Purviņš. Valsts kontrole: Elektroautobusu iegāde par Eiropas naudu pašvaldībās īstenota nelietderīgi.

24. janvārī Ventspils koncertzālē "Latvija" gaidāma jau trešā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts. "Ir aizdomas, ka šī varētu kļūt par tradīciju un turpināties," priecīgi stāsta diriģents Ints Teterovskis – Dziesmu svētku biedrības valdes priekšsēdētājs un viens no Kormūzikas balvas ierosinātājiem un veidotājiem. Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija būs skatāma arī tiešraidē portālā LSM.lv.  Šogad Kormūzikas balva tiek rīkota jau trešo reizi – kaut arī notikums vēl šķiet jauns, organizatoriskās iestrādes ir skaidras. "Ir ļoti liels prieks par visiem, kas ir saņēmušies nominēt balvai. To, kā ierasts, var darīt jebkurš klausītājs, kurš kādreiz ir bijis koncertā. Ja viņam šķiet, ka tas ir viņa šī gada koncerts, to var pieteikt, un var pieteikt arī pašas organizācijas un mūziķus," Ints Teterovskis iedrošina klausītājus apdomāt un piefiksēt koncertus, ko šogad jau paspējuši dzirdēt. Kormūzikas balva iegūst nozīmi arī ārpus Rīgas Viņaprāt, plašais pieteikumu skaits, kas katru gadu kļūst arvien lielāks, liecina par to, ka balvai ir nozīme ne tikai pašu kormūziķu, bet arī klausītāju vidū. "Šāda balva ir nozīmīga, jo tas spektrs un pieteikumu dažādība vairojas. Varbūt pirmajā gadā dominēja Rīga, bet tagad ļoti daudzi ir arī no reģioniem, īpaši no Kurzemes un Vidzemes. Protams, visvairāk atkal ir Rīga, jo tā ir kormūzikas ziņā bagātākā Latvijas pašvaldība," stāsta Ints Teterovskis. Šogad Kormūzikas balvas nominācijām tika saņemti 107 pieteikumi, no kuriem 13 ir diriģenti, un pirmo reizi nācās veidot pat tā saukto "īso sarakstu". "Tas ir jaunums – pirmo reizi mēs esam nosaukuši pretendentus. Katrā nominācijā ir trīs, un vienā ir pat četri, jo tas pieteikumu daudzums koncertam Rīgā bija tik liels un plašs, ka žūrija nolēma – var laist arī četrus," atklāj diriģents. Viņš novērojis – pēdējo gadu laikā kormūzikas koncerti tiek uztverti kā lieli notikumi. "Tiem bieži vien klāt nāk režija, kas varbūt agrāk nebija tik izteikti. Un kormūzikas piedāvājums Latvijā ir audzis. Arī informācija par piedāvājumu ir augusi. Iespējams, pateicoties tieši šai balvai, jo cilvēki vairāk domā par kormūziku un vairāk dalās ar savām pieredzēm," spriež Ints Teterovskis. Balvu pasniegšanas ceremonijā dzimst jaunas idejas Kormūzikas balva izceļ ne tikai diriģentus, korus un koncertus, bet arī komponistus, kuru mūzikas dēļ koncerti vispār ir iespējami. "Ir prieks par to, ka katru gadu arvien vairāk parādās tieši jaunie komponisti. Un šī balva ir veids, kā citiem diriģentiem uzzināt, ka arī tādiem diriģentiem var prasīt, lai viņi uzraksta kādu skaņdarbu," Ints Teterovskis priecājas, ka Kormūzikas balva ir kļuvusi ne tikai par platformu, kas piedāvā atskatīties uz aizvadītajā gadā paveikto, bet arī par vietu, kur satikties, iepazīties un veidot jaunas sadarbības. "Mēs sazināmies ar visiem nominantiem, un lielākā daļa no viņiem būs Ventspilī! Tā būs iespēja diriģentiem satikties ar komponistiem un citiem kolēģiem, kaut ko izveidot nākamajai reizei. Varbūt tie plāni, kas dzims Ventspilī, tiks nominēti Kormūzikas balvai nākamajā gadā," diriģents cerīgi saka un ir pateicīgs ikvienam savam kolēģim, kurš uzrunā komponistus radīt ko jaunu un skaistu, kā arī visiem komponistiem, kas raksta kormūziku. "Mums ir kori, kas var un grib to visu nodziedāt! Un paldies visiem komponistiem, jo bez jums mums nebūtu, ko dziedāt, un klausītājiem nebūtu, ko klausīties!" smej Ints Teterovskis. Katru gadu arvien jaunas tradīcijas Šogad Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts norisināsies Ventspils koncertzālē "Latvija". Ints Teterovskis saka – vietas izvēle nav nejauša. "Pagājušogad Ventspils koncertzāle Kormūzikas balvā tika nominēta kā gada kultūrvieta. Mums ir tāda kategorija "Gada kultūras, izglītības iestāde vai kultūrvieta Latvijā", kas lielu akcentu ir likusi uz kormūziku. Pagājušogad koncertzāle "Latvija" arī ieguva šo balvu, un man uzreiz likās, ka tā varētu būt laba tradīcija nākotnei – nākamās ceremonijas norisi organizēt tajā vietā, kas iepriekšējā gadā tikusi atzīta par kormūzikas Meku, ja tā var teikt," diriģents atklāj. Šogad nominācijai izvirzītas trīs visai tradicionālas koncertvietas – Latvijas Universitātes Lielā aula, Rīgas 6. vidusskola un Cēsu kultūras pārvalde. "Aulā pagājušogad notikuši tiešām daudzi koncerti, un 6. vidusskola… Viņu pūtēju orķestris "Auseklītis" ir Haralda Bārzdiņa mūža darbs – tas ir fenomenāli. Lielākā daļa orķestru pēc tam arī "barojas" no šīs skolas, un liela daļa spēlētāju izvēlas iet studēt [Jāzepa Vītola Latvijas] Mūzikas akadēmijā, tā kā es domāju, ka liela daļa profesionālu mūziķu ir izauguši no šīs skolas. Un šogad arī Cēsis bija īpaši aktīvas – tur bija jauns vokālo ansambļu konkurss, un ne tikai. Cēsis ne tikai savā Cēsu festivālā, bet arī citkārt ir ārkārtīgi aktīvas. Kāpēc? Jo tur ir aktīvi un jauni kultūras dzīves organizētāji," Ints Teterovskis raksturo balvai izvirzītos nominantus. Jau pēc dažām dienām, uzzinot balvas ieguvēju, noskaidrosim, kur, pavisam iespējams, varētu notikt jau nākamā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija. Mūža balvas ieguvējs Jānis Erenštreits – mūsdienu Jānis Cimze Balvu par mūža ieguldījumu šogad saņems diriģents Jānis Erenštreits. Ints Teterovskis neslēpj – Jānis Erenštreits ir lielā mērā atbildīgs gan par Inta Teterovska profesijas izvēli, gan par citu izcilu diriģentu paaudžu lološanu. "Zēnu koru renesanse sākās ar Jāni Erenštreitu. Tie jau vienmēr ir bijuši, bet sadarbība ar šī gada lielo jubilāru Maestro – tas bija grūdiens, kad radās jaunie zēnu kora cikli, un es viņus visus kā puika arī esmu dziedājis. Manu balsi var dzirdēt multfilmās, "Pērļu zvejniekā" un visur citur. Jāņa Erenštreita fenomens… To jau tagad ir grūti aptvert, bet ir tik daudz, kas no viņa iesētās sēklas vēl tikai augs, jo nekas jau nav beidzies! Tas vienkārši plaukst, un lielākā daļa diriģentu taču ir viņa skolēni. Rīgas Doma kora skola ir vesela kustība. Kulturālu cilvēku kalve. To, ko Erenštreits tev ir iemācījis, tu visu laiku lieto arī tad, ja to neapzinies. Es katrā ziņā esmu ārkārtīgi priecīgs, ka Jānis Erenštreits, mans skolotājs, saņems šo balvu, jo viņš ir kormūzika un viņš ir zēnu kori. Tas ir kaut kas unikāls," teic Ints Teterovskis. Jāpiemin, ka Jānis Erenštreits pēc aiziešanas pensijā no savas mīļās Rīgas Doma kora skolas turpināja saistību ar kormūziku pētniecības virzienā – viņš raksta grāmatas un pēta Jāņa Cimzes gaitas, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, Vispārējos Dziesmu un deju svētkus. "Man liekas, ka viņā pašā tas Cimzes gars ir dzīvs. Lai arī citos veidos, bet tieši to viņš dara – gan individuāli, gan visiem apkārt viņš ļoti daudz ko dod un palīdz uzzināt vairāk," piebilst diriģents. Ceremonija, kas negarlaiko ar garām runām Jau ierasts, ka Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija neizceļas ar garām runām, formāliem brīžiem un garlaicību to skatītāju vidū, uz kuriem nominācijas neattiecas. Kormūzikas balva ir arī koncerts, tāpēc to vērts skatīties ne tikai cilvēkiem, kuru koris atrodas kādā nomināciju sarakstā vai kuriem ir īpaši mīļš kāds diriģents. "Šoreiz mēs izvēlējāmies akcentu likt uz Ventspils koriem – tie ir divi bērnu kori, kas piedalījās arī Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos ar godalgām. Tas ir gan "Nošu planētas" no Ventspils mūzikas skolas, gan zēnu koris "Vivo". Un arī koris "Ventspils", kas ir nominēts kā gada koris. Tad, kad es viņus uzrunāju, es gan vēl nezināju, ka viņi būs izvirzīti. Bet tagad viņi ir nominantu sarakstā, un diriģents ir Aigars Meri, kas saņēma pirmo Kormūzikas balvu kā gada diriģents," stāsta Ints Teterovskis. Koncertā tiks atskaņota šī gada jubilāra Pētera Vaska mūzika. "Viņš ir jāsvin! Kormūzikā viņam ir ļoti daudz darbu, un arī starptautiskos konkursos Latvijas kori bieži vien izvēlas viņa mūziku, ja grib citiem pazīmēties. Bet būs arī aizvadītā gada ārzemēs visvairāk atskaņotā latviešu kormūzikas komponista Raimonda Tigula mūzika īpašā pārlikumā no cikla, ko viņš pirms 10 gadiem rakstīja koncertzāles "Latvija" atklāšanai. Viņš pats spēlēs arī ērģeles, un tas būs ar Noras Ikstenas vārdiem," diriģents sniedz ieskatu ceremonijā. Koncertā dziedās arī Inta Teterovska paša koris "Balsis" – tāda izvēle veikta gluži vienkārši tāpēc, ka pagājušā gada Kormūzikas balvā šis koris ieguva balvu kā gada koris. "Mēs ieviesām ne tikai jaunu tradīciju par ceremonijas vietas izvēli, bet arī par kori, kas uzstāsies. Ceram, ka arī šī gada uzvarētājs neatteiks un uzstāsies jau nākamajā Kormūzikas balvā," Ints Teterovskis lūkojas nākotnes virzienā. *** Jau no 5. janvāra Latvijas Sabiedriskā medija portālā LSM.lv norit Kormūzikas balvas publikas balsojums, ikvienam aicinot izvēlēties Gada diriģentu.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa Universitātes docente Maija Pozemkovska. Producente: Maruta Rubeze. Studentu un studenšu korporācijas ir akadēmiskas mūža organizācijas, kas vieno augstskolu studentus un absolventus. Savstarpējās attiecības tajās nosaka vecākuma princips, draudzība un palīdzība. Korporācijas locekļi pēc vecākuma principa dalāmi filistros, kas studijas jau beiguši un bijuši aktīvi korporācijas dzīvē vairākus gadus, jeb vismaz piecus semestrus, tautiešos jeb komilitoņos, tas ir, aktīvajos biedros un fukšos, jeb jaunajos biedros, kas uzņemti korporācijā nesen un vēl studē. Studentu korporācijas sāka veidoties Vācijā 18. gadsimta beigās, un tajās ir saglabājusies latīņu un vācu terminoloģija. (Par vecāko studentu korporāciju jeb brālību uzskata Onoldia, kas dibināta Erlangenas universitātē 1798. gadā). Katrai korporācijai ir savas devīzes (viena vai vairākas), piemēram, „Tēvzemei, zinātnei un dailei” vai „Concordia nostra perpetua sit!” – „Lai mūsu vienprātība būtu mūžīga!” Katrai korporācijai ir ārējās nozīmes: tas ir trikolors, jeb trīs atšķirīgas krāsas, ko lieto kā krāsu lentu, cedru un galvas segu, jeb deķeli ar krāsām. Cedras, un tās ir no satīna, nēsā prezidijs svinīgos gadījumos. Krāsu lentu nēsā pār labo plecu Aristoteļa svētkos, Valsts svētkos, Baltijas tautu komeršos un korporāciju gada svētkos vai augstskolas izlaidumā, saņemot diplomu. Baltijā vecākā korporācija ir 1808. gadā Tērbatā dibinātā vācbaltiešu studentu korporācija Curonia, kas uzņēma galvenokārt kurzemniekus, un 19. gs beigās – 20. gs. sākumā darbojās arī Rīgā. Viens no pazīstamākajiem kuroņiem bija Latvijā dzimušais Tērbatas Universitātes rektors, fizioloģijas profesors Frīdrihs Biders (1810–1894). Vecākā latviešu studentu korporācija ir 1870. gadā Tērbatā dibinātā Lettonia (sākotnēji kā latviešu rakstniecības vakari), un tās ārējās nozīmes – trikolora krāsas – bija sarkanbaltsarkans, kā vēlāk Latvijas karoga krāsas. Lettonia panāca savu legalizāciju korporāciju saimē 1882. gadā ar tagadējām zaļš-zils-zelts krāsām, jo krāsām bija jābūt dažādām. Pirmā studenšu korporācija Filiae Patriae (Tēvzemes meitas) dibināta pie Tartu universitātes 1920. gada oktobrī, apvienojot igauņu studentes. Gadu vēlāk (1921. gada novembrī) pie Latvijas Universitātes dibināta pirmā latviešu studenšu korporācija Daugaviete. 1922. gadā dibināta biedrība Varavīksne, kas piecu gadu laikā pārtapa par korporāciju, bet oficiāli otra vecākā latviešu studenšu korporācija ir 1923. gada novembrī dibinātā Gundega. Kad 1924. gadā nāca klāt korporācijas Dzintra un Imeria, radās nepieciešamība izveidot jumta organizāciju – Studenšu Prezidiju Konventu (S!P!K!), lai koordinētu darbību, saskaņotu pamatnoteikumus un principus, un kurā ir apvienojušās visas mūsdienās pastāvošās Latvijas studenšu korporācijas. Jāmin arī Selga un Gaujmaliete, kas dibinātas 1927. gadā un pēdējā studenšu korporācija, kas dibināta starpkaru periodā Latvijā – Aurora. (Vienīgā krievu studenšu korporācija Latvijā – Sororitas Tatiana – izveidojās 1932. gadā). Trīs latviešu studenšu korporācijas dibinātas pēckara Vācijā – divas pie Baltijas Universitātes – Spīdola un Zinta, kā arī Minhenē – Staburadze (1947). Studenšu korporācijas Latvijā, nereti, saskārās ar visai nievājošu attieksmi gan no buršu, gan no pārējās sabiedrības puses, tika kariķētas presē un izzobotas ikdienas sarunās. Tomēr ar laiku studenšu korporācijām izdevies izcīnīt savu vietu akadēmiskajā vidē un ieņemt tajā līdzvērtīgu pozīciju. Studenšu korporācijas dibinātas ne tikai pie Latvijas Universitātes. 1928. gada martā Latvijas Konservatorijā radās biedrība Līga, kas no 1931. gada uzskatāma par korporāciju. (Līdz 1940. gadam studenšu korporācijā Līga varēja būt tikai Latvijas Konservatorijas audzēknes. Līdz korporācijas slēgšanai padomju okupācijas laikā Līga bija spiesta vairākas reizes mainīt organizācijas formas nosaukumu, saucoties gan par biedrību, gan korporāciju, gan par kopu un atkal īsu brīdi par korporāciju, jo tobrīd pastāvošie noteikumi paredzēja, ka par korporācijām var dēvēties tikai tās, kas dibinātas pie Latvijas Universitātes). Korporācijas Līga goda filistri bija Konservatorijas rektori Jāzeps Vītols (1863–1948) un Pauls Jozuus (1873–1937). Runājot par korporāciju muzikālajām tradīcijām, jāatzīmē, ka korporācijām ir savas kantu, jeb dziesmu grāmatas, kā arī himna, jeb Karoga dziesma. Studentu un studenšu korporācijām ir savs koris – Prezidiju konventa vīru koris un Studenšu Prezidiju Konventa koris, kuri piedalās arī Dziesmu svētkos. Katru gadu korporācija Tālavija pasniedz Paula Saksa (operdziedonis, korporācijas dibinātājs 1878–1966) Atzinības balvu jaunajiem operas māksliniekiem un rīko kopīgu operas izrādes apmeklējumu. 1940. gada vasarā, pēc padomju okupācijas, korporācijas slēdza. Vācu okupācijas laikā darbību daļēji atjaunoja un turpināja darboties vēlāk trimdā ārzemēs (izņemot korporāciju Līga). Tā kā korporācijas pēc būtības ir nacionālas organizācijas (atļauts runāt tikai latviski), tad šis apstāklis veicināja latvietību dažādos kontinentos – ne tikai Eiropā, bet arī Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā. Procentuāli korporācijās ir neliels skaits studējošo. Pašlaik Latvijā ir 23 studentu un 13 studenšu korporācijas, kas lepojas ar savām filistrēm – eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, operdziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri un teātra zinātnieci Liliju Dzeni. Mūsdienās studenšu korporācijas aktīvi iesaistās arī žurnāla Universitas redakcijā. Universitas ir viens no vecākajiem žurnāliem latviešu valodā, kas iznāk kopš 1930. gada, reizi vai divas reizes gadā, un pieejams visiem, arī elektroniski. Gan studentu, gan studenšu korporācijas būtība mūsdienās ir – draudzība uz mūžu. Literatūra: V. Ščerbinskis. Uzticīgi Draugam, Rīga, 2010. Nacionālās enciklopēdijas šķirkļi. Pieejams: https://enciklopedija.lv

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone. Producente: Inta Zēgnere. Rīgas stils, Rīgas kinodokumentālistu stils, poētiskais stils, Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola: šie ir apzīmējumi, kurus kino praktiķi un teorētiķi – un īpaši filmu kritiķis Mihails jeb Miks Savisko – kopš 20. gadsimta 60. gadiem piemērīja jaunajām iezīmēm Rīgas kinostudijas dokumentārajās filmās, kuras padomju okupācijas laikā nosauca par dokumentālām filmām. Savukārt padomju iekārtas staļinisma laika prasība un tradīcija bija tā, ka dokumentālam kino jābūt objektīvam. Kaut gan objektivitāte lielākoties bija tikai šķietama, bet īstenība – sacerēta un inscenēta, tomēr tēlaina mākslinieciska valoda netika pieļauta, uz ekrāna redzamajam bija jābūt viennozīmīgam, tiešam un nepārprotamam. 60. gadu sākumā priekšstats par dokumentāro kino mainījās visā pasaulē. Demokrātiskajās valstīs tika uzņemti kino darbi, kuros filmu varoņi veidoja tiešu dialogu ar filmētājiem un potenciālajiem skatītājiem. Tikmēr sociālisma zemēs, tostarp arī okupētajās Baltijas valstīs, dokumentārajā kino nostiprinājās jauna stilistiska tendence – tēlaina, asociatīva, daudzslāņu metaforās balstīta izteiksme, kas mazāk rādīja tiešus faktus vai konkrētu cilvēku dzīvesstāstus, bet vairāk tiecās atklāt dziļākas patiesības un procesus. Ap 1970. gadu režisors Aivars Freimanis savā dienasgrāmatā rezumēja desmit gados notikušās izmaiņas: "Tradicionālā aktierfilma ir veidota pēc prozas principiem. Dokumentālā – pēc dzejas principiem, un ir tuva dzejai.” "Kino attēls atkal bija kļuvis daudznozīmīgs – notika kinematogrāfiskā attēla reabilitācija," vēlāk rakstīja kritiķis Ābrams Kleckins. Paradoksāli, ka par aizsākumu šai reabilitācijai kļuva spēlfilma “Baltie zvani” (1961) – režisora Ivara Kraulīša diplomdarbs, kam scenāriju bija rakstījis Hercs Franks. Filma balstījās iepriekš sacerētās situācijās un mizanscēnās, tika iesaistīti neprofesionāli aktieri. Tomēr tas nevis traucēja, bet palīdzēja radošajai grupai izveidot darbu, ko varam uzskatīt tieši par dokumentu, īstenības pierādījumu. Tas ne tikai apliecina faktu, ka eksistē pilsēta Rīga, bet ar daudzveidīgiem filmējumiem un dinamisku montāžu ļauj sajust, kāda ir šī pilsēta – tās ritms, elpa, iedzīvotāji… Mihails Savisko Rīgas stila filmās izcēla autorības nozīmi. Savisko rakstīja: „Kino reportiera objektīvs zaudēja sauso objektīvismu. Tas kļuva emocionāls un domājošs, filozofisks un lirisks.” Kā pieteikums izmaiņām kļuva Aloiza Brenča filma pēc Viktora Lorenca scenārija “Mana Rīga” (1960). Nosaukumā norādītā piederība un filmas sākuma teksts: „Piedod, draugs, ja nespēšu Tev izstāstīt visu par savu pilsētu!” iezīmēja jaunas dokumentārā kino valodas sākumu Rīgas kinostudijā. Vidējās paaudze filmdari scenārija apspriešanā studijā ironiski iebilda: „Ja diktors saka: „nevaru izstāstīt par savu pilsētu”, nav vērts ķerties pie scenārija”.  Tomēr jaunā filmu veidotāju paaudze vairs nepretendēja izstāstīt “visu”, un bieži vien savas pārdomas par to, kas ir un kas nav filmās atklājams, padarīja par savu darbu daļu. Piemēram, Herca Franka filmā „Mūžs” (1972) diktora tekstā atklāts autoru mulsums: „Vai tik nelielā filmā varēsim izstāstīt par tādu mūža gājumu, par pēdām, ko tas atstājis citu ļaužu likteņos? Un kā uz ekrāna atjaunot pagātni?”. Autora subjektivitāte filmās lielākoties izpaudās kā mākslinieciska tēlainība. Piemēram, kameras kustība kā cilvēka vai pilsētas skatiens, kameras kustība kā kritiens – tās ir raksturīgas filmiskas metaforas, kurās darbības un sajūtas tiek pārnestas kino valodā. Metaforas kļuva par Rīgas stila pamatprincipu, un lielā mērā dominē mūsu dokumentārajā kino joprojām. 60. gadu pilnmetrāžas filmas – „Gada reportāža” (1965, rež. Aivars Freimanis), „235 000 000” (1967, rež. Uldis Brauns) un “Lomi” (1969, rež. Aivars Freimanis) ir gluži kā enciklopēdija, kas apkopo 60. gadu stilistiskos un saturiskos atradumus. „Gada reportāžā”, kuras tituls tiek ilustrēts ar rakstāmmašīnas klaboņu aizkadrā, tā ieliekot filmu plašākā vēstures rakstības kontekstā, par galveno metaforu izvēlēts Laiks. Scenārists Hercs Franks teica, ka Laiks nozīmēja gan ikdienu, gan filozofisku kategoriju, gan atmiņu un vēsturisku neizbēgamību.  Filmā laiks atklāts caur vecā un jaunā kontrastu, kā gadalaiku maiņa, kā plūstošs upes ūdens un kā viļņojoša jūra, šūpoles, labības lauks, Dziesmu svētku gājiens... Filmā „235 000 000” vispārinājums panākts, izmantojot Lidojuma tēlu. Augstums ļauj milzu impēriju ieraudzīt kā vienam skatienam aptveramu teritoriju. Kā filmai fundamentāla metafora Lidojums tiek definēts, sākumā rādot kā lidmašīna tiek sagatavota, bet filmas finālā tā paceļas gaisā. Savukārt filmā „Lomi” jau sagatavošanas posmā tika ieprogrammēti domu tēli. Autori scenārijā rakstīja: „Mēs asociatīvo montāžu gribam pielietot, lai atrastu vizuāli tveramu formu cilvēku domām un uzskatiem, kurus viņi vai nu kautrības dēļ nevēlas vai arī neprot noformulēt vārdos”. Līdzās sinemātiskām metaforām Rīgas stilam raksturīgas arī plašāka kultūras lauka metaforas un simboli. Piemēram, filmās „Sākums” (1961), „Celtne” (1962), „Krasts” (1963), autori vairījās no lietu un notikumu ikdienišķuma, piedāvājot asociatīvus tēlus: logi kā gleznu rāmji, tīkli kā arfas, strādnieks kā diriģents… Rīgas stila filmās Dziesma kļūst par noturīgu tautas dvēseles metaforu, Dziesmu svētku koris – par latviešu tautas simbolu.  Rīgas stila tapšanā ļoti svarīga nozīme bija darba stila izmaiņām, filmēšanas praksei – dzīvot ilgstoši līdzās savu filmu varoņiem. Režisors Ivars Seleckis stāstījis, ka jaunā prakse sākās ar filmu „Krasts” (1963): „Parasti filmētāji atbrauc un aizbrauc. Uzņemot „Krastu”, mēs sākām dzīvot uz vietas. Mums bija jāiziet cauri tai skolai, ko sauc par sadzīvošanu ar saviem varoņiem, pieradināšanu pie kameras.”  Režisors Hercs Franks, kura simtgadi pasaule atzīmē šogad 17. janvārī, savu kino redzējumu dēvēja par pulsāru. Franks uzskatīja, ka filmā, vienalga vai tā ir spēles vai dokumentāra filma, ir jābūt kinopulsāram, un tikai tad darbs var saviļņot. Pulsāru veido simbioze: fakts/tēls/fakts/tēls. „Filma pulsējot virzās pa spirāli augšup, pakāpeniski uzkrājot tēlaino enerģiju, līdz filmas dramaturģija aizved pie augstākā punkta finālā.”  Tas īsumā par to, kāds ir Rīgas stils kino. Šodien pieminētās un citas Rīgas stila filmas ir skatāmas portālos filmas.lv un redzidzirdilatviju.lv! _____________________________________________________________________ [1] Франк, Герц. Карта Птолемея: Записки кинодокументалиста. Москва: Искусство, 1975, с. 80 [1] LVA, fonds 416, apr. 5, lieta Nr. 177, 193. lpp. [1] Jēruma, Inga. Ivars un Maija: 100 gadi dokumentālajā kino. Rīga: Neputns, 2009, 58. lpp. [1] Pulsārs [ ang. pulsar, salikums no 'pulsating star' – pulsējoša zvaigzne] – kosmiskā radiostarojuma avots ar stingri noteiktu un ļoti lēni augošu periodu. Svešvārdu Vārdnīca, Rīga: Jumava, 1999  [1] Frank, Gerc. Karta Ptolemeja. Moskva: Iskusstvo, 1975, c. 58–59 [1] Frank, Gerc. Karta Ptolemeja. Moskva: Iskusstvo, 1975, c. 59

Lai arī pēc ASV un Ukrainas prezidentu tikšanās izskanējuši paziņojumu par pietuvošanos miera noregulējumam, Ukrainā nekādu reālu virzību uz priekšu šajā jautājumā nesaskata. Eiropas līderu reakcija uz 28. decembra sarunām Floridā līdz šim ir bijusi visai piesardzīga. Daugavpils valstspilsētas 2026. gada budžets pieņemts vienbalsīgi, vienojoties visiem 15 domes deputātiem. Maestro iebilst pret viņa vārdā nosaukto Dziesmu svētku rīkošanu; organizatori pauž, ka “galvenā motivācija ir bijusi un joprojām ir vēlme godināt Maestro Raimonda Paula daiļradi”. Latvijas U-20 puišu hokeja izlase aizvadījusi pirmās divas spēles pasaules čempionātā.

Stāsta diriģents Andris Veismanis Šis būs stāsts par maniem vecākiem. Rakstnieks Marsels Prusts un komponists Jāzeps Vītols savos autobiogrāfiskajos darbos apraksta savas bailes pazaudēt vecākus. Laikā, kad mani piemeklēja šī liga, nevarēju būt izlasījis nevienu no minētajiem autoriem, bet vienmēr, kad mamma Liene un tētis Jānis bija izbraukuši ar motociklu vai citiem transporta veidiem no mūsu nelielā dzīvoklīša Hruščova laika skolotāju mājā Skolas ielā Saulkrastos, mēs ar manu māsu Stellu tūlīt sākām uztraukties un nervozēt. Mūsu vecāki bija iepazinušies Saulkrastu mācītājmuižā jeb tolaik sauktajā internātā, kur nelielās istabās mitinājās no Saulkrastiem tālāk dzīvojoši skolēni un atsevišķā galā – pedagogi. Tolaik vēl nebija sākts celt skolotājiem paredzētus dzīvokļus. Mamma – ļoti īpaša, vēl pēdējās klases skolniece, un tētis – daudzsološs dziedāšanas un mūzikas skolotājs. Pilnīgi pretēji raksturi, kuri, šķiet, pievilkās, sāka dzīvot kopā, un Stella bija pirmā, es – otrais... Dzīve sešdesmitajos – pēc Otrā pasaules kara – sāka normalizēties, bet paaudze, kas bija dzimusi pirms kara – kā tēvs – latviešu Marsa ciemā Krievijā 1934. gadā, bet māte – tūdaļ pēc kara Ādažos 1946. gadā, nebija lutināta it nemaz. Abi vecāki bija ganos gājuši. Mamma, piemēram, ganījusi daudzus desmitus Gaujas un Ādažu iedzīvotāju zosis – šķiet, ne tā vieglākā nodarbe mazam bērnam visos laika apstākļos. Tētis ganos gatavojis taures un svilpes, niedru stabules… Tēvs strādāja Saulkrastu vidusskolā par dziedāšanas skolotāju, vadīja skolas orķestri, kurā mēs ar māsu spēlējām klarnetes, bet pats tēvs citreiz – trompeti. Un vadīja arī vidusskolas kori. Vēlāk Saulkrastos viņš nodibināja arī jaukto kori "Bangotne", vēlāk arī jaukto kori "Sēja", kur pirmās iemaņas kora vadīšanā ieguvu arī es. Mammai bija dzidrs un skanīgs soprāns. Tēvs izveidoja vokālo duetu, kurā dziedāja mamma un ģimenes draudzene Vera Iesalniece. Arī mēs ar māsu iemācījāmies vairākas skaistas dziesmas vokālajam duetam. Mana sirds īpaši gavilēja, ja atskaņojām Baha-Guno "Ave Maria". Tēvs abus ģimenes duetus pavadīja pie klavierēm, bet dažreiz arī spēlēdams akordeonu. Tēva sapnis bija kļūt par gleznotāju, taču materiāli gleznošanai bija gana dārgi, un trūcīgais stāvoklis neļāva šo vēlmi piepildīt. Tikām mācīties mūziķu Jelgavas mūzikas vidusskolā nekādu šķēršļu nebija, un turpinājums studijām Latvijas Konservatorijā bija likumsakarīgs. Mamma un tētis sāka dziedāt tēta pedagoga Gido Kokara vadītajā korī "Daile". Sekoja brīnišķīgi koncerti un arī braucieni uz Rumāniju un Ungāriju. Mēs ļoti gaidījām vecākus mājās un bijām bezgala laimīgi, kad viņi atgriezās un dalījās ar savu ceļojumu iespaidiem un rūpēm par mums. Mamma iemācīja lasīt sēnes, tās atšķirt un iemīlēt šo nodarbi. Mēs bieži ar vilcienu braucām Skultes virzienā, kur bija skaisti sēņu meži. Ar vecmammu braucām ogot uz Stieni avenēs, dažreiz lācenēs. Visbrīnišķīgākie bija Jāņi Saulkrastos. Tēvs Jānis bija dzimis 23. jūnijā. Dziesmas visu nakti līdz rītam, tēva nemainīgā akordeona spēle, nemitīgie ciemiņi… Visi jāņotāji no abiem koriem, kaimiņi. Gatavošanās svētkiem – jāņuzāļu, meiju vākšana. Vecmamma jau nedēļas sākumā ieraudzējusi alu, kas gāž no kājām jau pēc pirmās glāzes. Žāvētas vistiņas, luči, plātsmaizes, pirmās pašaudzētās zemenes un nemitīgs lietus – līst kā pa Jāņiem arī 24. jūnijā. Jāņu ugunskuri pie jūras… Un citkārt arī izlasītu grāmatu kalni: tas man no mammas… 1973. gada Dziesmu svētki Mežaparkā – simtgade. Arī brīži, kad līst. Vecāki abi tur pašā pasaules centrā. Ome, māsa un es – pielipuši pie televizora: ja nu viņus ieraugām… Es nez kāpēc cerēju, ka tēvs dzīvos vismaz 100 gadu. Viņš taču bitenieks, un tos jau bitītes sargā. Tēvs aizgāja mūžībā piektajā dienā pēc "Astra Zeneca" potes, kas viņam – vecam, slimam cilvēkam – bija "obligāti" jāsaņem. Slimnīcā. Viens pats. Apmeklētāji netika pieņemti – neviens no mums. Mēs – viņa bērni Stella, Andris, Jānis, Alvis, Mārtiņš – gaidījām kaut ko. Ar Dievu…

Dežūras slimnīcā viņi pielāgo mēģinājumu grafikam, bet koncertceļojumos viņu aptieciņas ir tik profesionālas, ka vajadzības gadījumā var palīdzēt arī citu kolektīvu dalībniekiem. Tas ir deju kolektīvs „Ačkups”, kura piederība Rīgas Stradiņa universitātei izskaidro lielo mediķu īpatsvaru dejotāju rindās. Un šo kolektīva superspēju par savu ikgadējo koncertu vizītkarti vēlas padarīt pirms trim gadiem dibinātais „Ačkupa” vidējās paaudzes – jeb nu jau profesionālo ārstu – sastāvs. Tāpēc 1. novembrī pirms koncerta aicina klausītājus apmeklēt „veselības stacijas” pie profesionāliem dejojošajiem ārstiem un saņemt konsultācijas, uz kurām citkārt jāgaida garās rindās. Sarunā piedalās „Ačkupa” dejotāji - ārsts nefrologs Kārlis Rācenis un uztura speciāliste Lāsma Brenča un kolektīva vadītājs Kaspars Brauns. Jurjānu Andreja Simfoniskās svītas „Latvju dejas” ceturto daļu, kas skan sizeta ievadā, nakts vidū pazīst katrs „Ačkupa” dejotājs. Jo Jurjānu Andrejs šai daļai deva senas latviešu dejas vārdu „Ačikops”, un tieši no tās 1951. gadā savu nosaukumu aizguva jaundibinātais toreiz Latvijas Medicīnas akadēmijas deju ansamblis „Ačkups”. „Ačikopa” melodija ir pazīstama joprojām – šovasar Dziesmu svētkos to spēlēja skolēnu apvienotais simfoniskais orķestris, bet deju Ulda Žagatas horeogrāfijā zina katrs „ačkupietis”, jo tā ir kolektīva vizītkarte, ar ko dejotāji iesāks arī savu 1.novembra koncertu.  Koncertam dotais latīniskais nosaukums apzināti flirtē ar medicīnisko leksiku, kas ir daudzu „Ačkupa” dejotāju ikdienas sabiedrotā. „Dum spiro, salto” burtiskā tulkojumā nozīmē „Kamēr elpoju, dejoju”. Bet koncerta nosaukumā tas apzināti apvērsts otrādi. „Ačkupa” koncerts 1.novembrī Rīgas Stradiņa universitātes aulā, bet pa dienu turpat, RSU foajē – dejojošo mediķu piedāvātās „veselības stacijas” ikvienam, kurš vēlas pārbaudīt savu veselību un – kas zina – varbūt arī sākt dejot.

Savu pirmo tautastērpu Ieva kopā ar mammu izgatavojusi 16 gadu vecumā, un šobrīd viņai to ir daudz - pilns trīsdurvju skapis ar arheoloģiskiem un tradicionāliem tautastērpiem. Ieva Pīgozne ir kultūrvēsturniece, latviešu apģērba vēstures pētniece, mākslas zinātņu doktore. Viņa dzimusi mākslinieka Jāzepa Pīgožņa un tekstilmākslinieces Leontīnes Pīgoznes ģimenē. Ieva popularizē vēsturi, tautas tērpu valkāšanu, tradicionālo kultūru un prasmes, dejo Rīgas Danču kluba deju grupā un vada vēstures rekonstrukcijas un folkloras grupu „Baltava”. "Tajā brīdī, kad cilvēki pārstāj valkāt tradicionālo apģērbu, tas arī tika nolikts un aizmirsts. Bet kad radās koru kustība, interese par to, kā apģērbties koristiem, radīja arī vajadzību pēc tautastērpa. Tajā brīdī šos tautas tērpus radīja no jauna atbilstoši sava laika izpratnei, modes ietekmēm un daudz kam citam. Tā tas turpinājās - uz katriem Dziesmu svētkiem radīja arvien jaunus tērpus, un koristes, koristi nē, tikai koristes, vilka arvien jaunus tērpus," skaidro Ieva Pīgozne. "Tad jau 20. gadsimtā, visvairāk sākot ar 1931. gadu, tika nolemts, ka arī uz skatuves cilvēki vilks to, kas ir saskaņots ar muzeju krātuvēs esošajiem apģērba gabaliem, kas ir no oriģinālā, no vēsturiskā apģērba. Tā kā iegūtās lietas līdz muzejiem bija nonākušas ļoti nelielā skaitā un nebija tā, ka būtu kaut viena cilvēka pilns apģērba komplekts nonācis muzejā. Nonāca tikai atsevišķas lietas, un šīs apģērbu daļas salika kopā, ja tās bija no vienas vietas, tad salika vienā komplektā un tādā veidā radīja šos tautas tērpus, kurus izmantoja koristi un kurus mūsdienās ļoti daudzi arī turpina valkāt. Atšķirība ir tāda, ka tajā brīdī, kad radās vajadzība pēc tautas tērpiem, tad tos nosauca par 'tautastērps', bet arī tos tērpus, kas bija oriģināli, arī sauca par 'tautas tērps'. Līdz ar to bija diezgan lielas jukas, cilvēki domāja, ka tas ir viens un tas pats, un tad mēs kopā ar kolēģi Aneti Karlsoni no 2018. gada ieviesām nošķīrumu, pilnībā atteicāmies no lietojuma 'tautas tērps' ar diviem vārdiem, lai nebūtu jaukšanās. To, kas ir darināts vēlāk un tiek valkāts uz skatuves, to mēs saucam par 'tautastērpu' vienā vārdā. Savukārt šo vēsturisko apģērbu attiecīgi dēvē vai nu par vēsturisko, vai arī, ja iedalām sīkāk, tad par tradicionālo vai par pilsētas modes apģērbu." Raidījumā skan: Laiksne – "Miegs man nāca" Auļi & Tautumeitas – "Es jauna būdama"  Tristen – "Story of Love" The White Horse Guitar Club – "If I Needed You"

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane. No 13. līdz 19. oktobrim Latvijā atzīmēsim ikgadējo UNESCO nedēļu. Tā mums atgādina, ka jau vairāk nekā trīsdesmit gadus esam daļa no šīs starptautiskās organizācijas, kas visā pasaulē rūpējas par izglītību, zinātni un kultūru. Šogad nedēļas uzmanības centrā būs dokumentārais mantojums un UNESCO programma “Pasaules atmiņa”. Tās mērķis ir saglabāt mūsu kolektīvo atmiņu un nodot to nākamajām paaudzēm. Daudzi no jums zina par UNESCO Pasaules mantojuma vietām – piemēram, Tadžmahalu, Versaļas pili vai mūsu pašu Rīgas vēsturisko centru. Daži noteikti ir dzirdējuši arī par nemateriālā kultūras mantojuma sarakstiem, kurā iekļauta Dziesmu un deju svētku tradīcija. Taču reti kurš zinās, ka savs nozīmīgāko vērtību saraksts ir arī dokumentārajam mantojumam. Tajā iekļautas liecības, ko cilvēce pierakstījusi vai citādi iemūžinājusi grāmatās, vēstulēs, rokrakstos, fotogrāfijās, skaņu ierakstos, filmās, pat zvanos un zīlēšanas kaulos. Pasaules atmiņas izveide diemžēl cieši saistās ar kara radīto postu. 1992. gadā Sarajevas bombardēšanā tika iznīcināta Nacionālā bibliotēka ar simtiem gadu laikā uzkrātu zināšanu bagātību. Pēc tā UNESCO nolēma: cilvēces kopīgā atmiņa ir jāsargā. Un jau 1995. gadā tika izveidots starptautiskais Pasaules atmiņas reģistrs, kurā šobrīd ir 570 unikālas liecības no visas pasaules. Kādas liecības reģistrā ir atrodamas? Bēthovena Devītās simfonijas manuskripts un Astrīdas Lindgrēnas arhīvs, Čornobiļas atomelektrostacijas katastrofas dokumenti un Austroungārijas telegramma, kas aizsāka Pirmo pasaules karu. Pasaules Veselības organizācijas programma baku izkaušanai, Annas Frankas dienasgrāmata, Amundsena Dienvidpola ekspedīcijas materiāli un Īzaka Ņūtona rokraksti. Šīs un citas liecības stāsta gan par notikumiem, kas izmainīja vēstures gaitu, gan zinātnes atklājumiem, gan par izcilu personību radošo devumu un cilvēka gara diženākajiem sasniegumiem. Arī Latvijas vēstures un identitātes aspekti ir ierakstīti šajā kopīgajā cilvēces atmiņā: Dainu skapis, kurā glabājas vairāk nekā 200 000 tautasdziesmu tekstu, Baltijas ceļš, kas vienoja Baltijas valstis vienotiem centieniem pēc brīvības, dokumenti par Hanzas vēsturi, kas raksturo visa Baltijas jūras reģiona vēsturi, un Ļubļinas ūnijas akts, kas, lai gan glabājās Polijā, tomēr, ir svarīga liecība arī mūsu vēsturē. Lai arī Latvijas arhīvos, bibliotēkās, muzejos un citās atmiņas institūcijās meklētu, atrastu un izceltu izcilākās dokumentārās vērtības 2009. gadā tika izveidots “Pasaules atmiņas” Latvijas nacionālais reģistrs. Šobrīd tajā ir iekļautas 10 nominācijas, kuru iepazīšana ir kā ceļojums laikā. Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcijā redzam, kāda pirms simts gadiem bija mazpilsētas ikdiena. Eduarda Krauca stikla negatīvos soli pa solim izsekojam Ķeguma spēkstacijas celtniecības gaitām. Pieminekļu valdes ekspedīciju fotogrāfijās varam ieraudzīt prasmes un dzīvesveidu, kas mūsdienās gandrīz izzudis. Fonogrāfa valču ierakstos saklausām latviešu tautas mūzikas skanējumu no pagājušā gadsimta sākuma. Rīgas rātes protokolu grāmatas paver vēstures lappuses Latvijas galvaspilsētas attīstības iepazīšanai gandrīz triju gadsimtu garumā. Nozīmīgs pavadonis šajā pagātnes izpētes ceļā ir arī Johans Kristofs Broce, kura rūpīgajos zīmējumos un rokrakstos iemūžināta Latvijas teritorijas vēsture no 13. līdz 19. gadsimtam. Tāpat Latvijas nacionālajā reģistrā tiek sargāti mūsu literārie un garīgie dārgumi: Raiņa un Aspazijas vēstules vairāk nekā 30 gadu garumā, Hernhūtiešu rokraksti, kas apliecina latviešu identitātes dzimšanu, un Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss, kas atklāj cilvēka spēju saglabāt cerību pat vissmagākajos apstākļos. Tāpat reģistrā glabājas arī Latvijas Centrālās Padomes 1944. gada 17. marta memorands – apliecinājums mūsu gribai pēc neatkarīgas valsts. Šogad notiks Latvijas Nacionālā reģistra papildināšana, un pavisam drīz uzzināsim, kādas jaunas vērtības to bagātinās. UNESCO programma “Pasaules atmiņa” mums atgādina, ka dokumentārais mantojums nav tikai papīru kopums arhīvā. Tie ir dzīvi stāsti, kas tver pagātnes liecības, veido mūsu kopīgo identitāti, un ir nozīmīgi saglabāšanai nākotnē.

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. 2018. gadā, kad Latvija svinēja savu simtgadi, Orsē muzejs pieteica savu loloto izstādi „Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs” ar vārdiem: „Baltijas valstis, kas starptautiskajā apritē ir atgriezušās jau vairāk nekā pirms 25 gadiem, vēl arvien ir maz pazīstamas. Vēstures pavedienu šķetināšana ir viena no atslēgām, kas palīdzēs tās labāk izprast. Kā pārliecinātie eiropieši baltieši iekļaujas šodienas pasaulē, kas iet savu gaitu uz priekšu?” Atzīmējot Baltijas valstu simtgades, izstāde „Nepieradinātās dvēseles” bija apskatāma Orsē muzejā Parīzē no 2018. gada 10. aprīļa līdz 15. jūlijam. Kā tas radās? 2015. gadā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nāca ar iniciatīvu veidot sadarbības projektu kopā ar kolēģiem Baltijā, kā arī uzrunāja franču kuratoru un simbolisma pētnieku Rūdolfu Rapeti, lai radītu vienotu mākslas skati Eiropas kultūras metropolē Parīzē. Par vietas atrašanu ir atsevišķs stāsts. Bet jau izstādes laikā tikās visu četru valstu prezidenti – tas bija milzīgs publiskās diplomātijas sasniegums. Izstādi pavadīja plaša kultūras programma, un no 22. līdz 29. maijam Orsē muzejā notika Baltijas festivāls jeb Festival Baltique, ierādot īpašu vietu mūzikai, kas ir bijusi Baltijas valstu identitātes veidošanā un saglabāšanā. Tika iekļauti vairāk nekā desmit koncerti, lekcijas, diskusijas, elektroniskās mūzikas koncerti, vizuālās mākslas instalācijas un, protams, arī mūsu prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas lasījumi. Jāatzīst, ka lielāko sajūsmu izraisīja Baltijas amatieru koru koncerti, bet par kulmināciju kļuva 27. maija vakars, kad latviešu kori no Parīzes, Strasbūras, Briseles un Luksemburgas sniedza koncertus lielajā muzeja foajē. Latvijas diasporas kori, kas piedalījās pasākumā, dziedāja kopīgo Dziesmu svētku repertuāru, prezentēja latviešu tautastērpu valkāšanas tradīcijas, sniedza ne tikai divus koncertus, bet arī vienojās zibakcijās muzeja lielajā foajē un izstādes zālēs. Tika sniegta arī meistarklase, kas muzeja apmeklētājiem un arī muzeja darbiniekiem nodrošināja latviešu tautasdziesmas „Pūt, vējiņi!” iemācīšanos, ar kuru šie meistarklases dalībnieki varēja piedalīties noslēguma koncertā. Ja koncerta programmā bija minēti gan abi pasākuma koncerti un arī meistarklase, tad zibakcijas bija kā milzīgs pārsteigums visiem izstādes un muzeja apmeklētājiem.  Divu latviešu koru – Briseles kora „Ugunis” un Parīzes kora Latve” – dziedātais „Pūt, vējiņi!” pie Purvīša gleznām izraisīja milzīgu emocionālu pacēlumu visos izstādes apmeklētājos. Visu dienu muzejā dziedātāji staigāja latviešu tautas tērpos, tika uzņemti ar milzīgu entuziasmu un atbalstu. Visi muzeja darbinieki bija iesaistīti latviešu koru uzņemšanā. Visās iespējamās vietās stāvēja darbinieki, kas varēja norādīt kādu eju vai izeju kora dalībniekiem. Muzeja restorānā latviešiem tautastērpos tika dota priekšroka ārpus garās apmeklētāju rindas. Staigājot pa impresionistu izstādi, bija tik interesanti dzirdēt meistarklasē apgūtās dziesmas „Pūt, vējiņi!” dziedājumu, ko katrs izmēģināja, lai sagatavotos dalībai vakara koncertā. Šajā pašā dienā notika arī Vairas Vīķes-Freibergas diskusija, un tas bija ātrs lēmums uzaicināt Vairu Vīķi-Freibergu pievienoties mūsu korim koncerta noslēgumā. Īpaši tāpēc, ka bija paredzēta Latvijas vēstnieka Francijā Imanta Lieģa uzruna un tikšanās ar Orsē muzeja direktori Loransu Dekāru, kā arī Latvijas dāvinājuma – mākslas grāmatu – pasniegšana. Savā uzrunā, atbildot uz Lieģa atzinīgajiem vārdiem par izcilo organizāciju un sadarbību, Loransa Dekāra teica, ka, staigājot pa muzeju 2018. gada 27. maijā, viņa iztēlē un sajūtās redzēja virs Orsē muzeja plīvojam Latvijas karogu.

13. septembrī Kuldīgā jau ceturto reizi norisināsies klaviermūzikas festivāls Kuldīga Piano. Festivāla centrālais uzstādījums ir parādīt klavieru skanējuma daudzveidību un mūsdienu spēlēšanas tehnikas. Ar piesātinātu pilnas dienas programmu festivāla viesus priecēs gan latviešu, gan ārvalstu pianisti. Tiekamies uz sarunu ar festivāla ieceres autoru un radošo direktoru Daini Teni. "Katru gadu festivālam ir jauni izaicinājumi, katru gadu pienāk klāt kāda ideja, ko varētu vēl labāk, vēl interesantāk, kā vēl krāšņāk parādīt klavieru neizsmeļamās iespējas, par kurām mēs kā mūziķi, protams, zinām, bet klausītājs bieži vien ir šokā, cik ļoti dažādi klavieres var skanēt. Tas ir festivāla galvenais uzdevums – parādīt klavieru daudzpusību, daudzveidību, iespējamās stilu, žanru maiņas, parādīt tehniku maiņas. Līdz šim ir bijis tā, ka ar katru gadu arvien vairāk un vairāk cilvēki ierodas tieši festivāla dienās. Šogad gan tā ir tikai viena diena. Mēs gribējām pamēģināt šādu izmaiņu, bet maksimāli piepildītu dienu un ceram uz to labāko līdz šim. Labāko rezultātu cilvēku apmeklējuma ziņā, Protams, ceram, ka arī laikapstākļi būs tādi, kā katru gadu - vislabākie, vissaulainākie un vissiltākie." Sarunā ar Daini Teni arī par klavieru entuziastiem, par festivāla ieskandēšanu Rīgas lidostā, par mūsdienu spēlēšanas tehnikām, arī Romana Vrobļevska dabas iedvesmotajām kompozīcijām un iespēju brokastot kopā ar pianisti Agnesi Egliņu. Par multimākslinieces Aijas Alsiņas viesošanos Kuldīgā un igauņa Reina Rannapa klaviermūzikas pārāk mazo atpazīstamību Latvijā.  * Pāris vārdos par programmu: Festivālu ar bezmaksas koncertu pilsētas pils dārzā atklās poļu pianists Romans Vrobļevskis. Viņš komponē mūziku savam solo izpildījumam, arī trio sastāvam, kā arī mūziku kinofilmām. Romans uzstājies dažādos festivālos Eiropā un Āzijā. Mūzikas kritiķi par Romana mūziku ir izteikušies: "Ja jums patīk tādi dižgari kā Debisī, Einaudi un Frāms, jūs viņa mūzikas materiālā pamanīsiet impresionistisku melodiju pieskaņu ar skaidrību, vīziju un mērķtiecību." Unikālā formātā koncertā-brančā restorānā "Bangerts" uzstāsies pianiste Agnese Egliņa ar programmu “Pastkartes no Kurzemes”. Trīskārtējā Lielās mūzikas balvas laureāte īpaši festivālam ir sagatavojusi latviešu klaviermūzikas izlasi ar komponistu kurzemnieku radītu mūziku.  Dienas turpinājumā Kuldīgas Svētās Annas baznīcā savu personisko muzikālo stāstu klausītājiem nodos Aija Alsiņa. Koncertā skanēs mākslinieces instrumentālie skaņdarbi klavierēm, kas aizkustinājuši daudzu klausītāju sirdis visā pasaulē. Aijas mūzika ir izteikta sajūtu mūzika. Viņa ieguvusi maģistra grādu komponēšanā filmām un medijiem Lielbritānijā, un platformā Spotify vien viņas mūzika klausīta 10 miljonus reižu. Koncerta apmeklējums ir bez maksas. Un pirmo reizi festivāla vēsturē ciemosies arī leģendārais igauņu pianists Reins Rannaps. Kā norāda festivāla rīkotāji, viņš ir visvairāk atskaņotais komponists Igaunijā: viņa skaņdarbus dzied visu paaudžu dziedātāji, kā arī kori, tostarp lielajos Igaunijas Vispārīgajos Dziesmu svētkos. Rannaps ir uzstājies visā pasaulē. Viņa mūzika ir ierakstīta desmitiem vinila platēs un kompaktdiskos. Kā komponists un mākslinieks viņš ir attēlots vairākās dokumentālajās filmās.  Festivāla ietvaros notiks arī pop-up mūzikas un mākslas norises visā Kuldīgā. 

Sezonas pirmo jauniestudējumu skatītājiem nodevis Liepājas teātris, kas direktora Valtera Sīļa vadībā savu repertuāru tagad konsekventi balsta latviešu oriģināldramaturģijā. Dramaturģe Rasa Bugavičūte-Pēce Liepājas teātrim radījusi lugu “Amerikas latvieši”, kas balstās viņas dziļi emocionālajā pieredzē, iepazīstot Otrā pasaules kara trimdas latviešu kopienu mūsdienās un pieredzot tās negaidīto ietekmi uz pašas latvietības izjūtu. Izrādi par piederības meklējumiem iestudējis režisors Valters Sīlis. Izrādes centrā ir 24 gadus vecā Milda Craft: latviešu meitene, kas pusaudža gados adoptēta uz ASV un kopienas meklējumos nokļūst pasaules latviešu jauniešu nometnē Kanādā. Izrāde ir vienas nometnes nedēļas koncentrāts. Impulss šim stāstam Liepājas teātra dramaturģei Rasai Bugavičūtei-Pēcei radās pirms gada, kad viņa bija ielūgta uz 16. Latviešu dziesmu svētkiem Kanādā, Toronto. Un saņēma uzaicinājumu doties arī uz jauniešu nometni turpat netālu, Saulainē, kas amizantā kārtā atrodas reģionā ar nosaukumu Utopija. “Mani brīdināja – kad es aizbraukšu uz turieni, es sapratīšu, ko nozīmē patriotisms. No sākuma domāju – aha, protams, protams... Bet tad es aizbraucu uz turieni – un pieļauju, ka tas tiešām bija nevis Dziesmu svētku, bet tieši šīs nometnes nopelns – un es apjēdzu, ko nozīmē tā latvietība. Vismaz kaut kādā mērā. Jo man no sākuma bija mulsums, ko šis vārds nozīmē, jo es nekad līdz tam brīdim nebiju par to domājusi. Atbraucu no turienes lepnāka, ka mums ir tādi jauni cilvēki, kuri kopj tradīcijas un kuriem rūp tas, no kurienes nāk viņu senči paaudžu paaudzēs, lai gan daži no viņiem paši varbūt Latvijā bijuši tikai divas, trīs reizes. Man tas likās super īpaši, jo ir tik viegli iekrist tajā “šis nav labi, tas nav labi, vispār viss besī”. Un kad tu ieraugi tiešām jaunus cilvēkus, kuri svin to, ka ir latvieši, kuri ar to lepojas un uzskata par īpašu kvalitāti, tad pārņem bišķiņ kauns, ka tu līdz šim neesi papriecājies par to, ka esi latvietis, uzskatot to par pašsaprotamu. Šī nometne iedeva īpašu apjēgu par to visu. Un nometnes programma ir tiešām blīva, tā piedāvā jaunas zināšanas, prasmes, iespējas sarunām par ļoti dažādām Latviju un latvietību skarošām tēmām. Man tas liekas ļoti skaisti.” Pieredzētais ļāvis dramaturģei atskārst, ka nav viena “pareizā” latvietības formāta. “Es nāku no tautas deju dejotājiem, kur ir ļoti izteikts “pareizi” un “nepareizi” – kā tas kronis uzlikts, kur sakta, kā viss pārējais... Bet tas tiešām nav par “pareizi” vai “nepareizi”, bet par iekšējo vēlmi nevis rādīt citiem, cik es pareizs, skaists un absolūti tīrs savā latvietībā, bet sajust sev, ko tas tev nozīmē un kā tas tevi piepilda. Sapratu, ka es gribētu arī savus bērnus kaut kad sūtīt uz šādām nometnēm.” Izrādes tēlus Rasa Bugavičūte-Pēce veidojusi kā mozaīkas gabaliņus no 2x2 nometnē satiktajiem ļaudīm. “Bet neviens no cilvēkiem nav paņemts 1:1, kaut vai galvenā varone Milda. Jā, viņai ir prototipa meitene ar konkrētu dzīves pieredzi, kura ir adoptēta no Latvijas, bet viņas iekšējie jautājumi daudz vairāk ir no manis un no tā, kā es jutos, pirmo reizi saprotot, ka man te paveras kaut kas pilnīgi jauns. Jauns leņķis uz kaut ko it kā pazīstamu.” Mildu Craft izrādē atveido aktrise Madara Kalna, kura trīs stundas garās izrādes laikā faktiski nenoiet no skatuves. Satikšanās ar savas lomas prototipu un darbs pie izrādes aktrisei daudz vairāk licis gan uzzināt par diasporas latviešiem, gan domāt arī pašai par savu piederības izjūtu.

Lielākā daļa epizodē stāstīto faktu, nav patiesi un podkāsteri pēc 5 minūtēm nomierinājās un tā vairs nedomāja! Mārtiņam ir draugi ar 40 gadiem, Urbānam ir motocikls un Annijai vairs negaršo lietuviešu ēdiens.Latvijā bija Jauniešu Dziesmu un Deju svētki un Aišovspīds.Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim!Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Balvu mūzikas skolas koris, iegūstot XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koru konkursa fināla jeb „Koru karos” Lielo balvu, vēl dzīvo vārdos neaprakstāmās sajūtās. Kora diriģente Linda Vītola saņem daudzu jo daudzu gan kolēģu, gan līdzcilvēku atzinīgus vārdus par koristu sniegumu. Interesējamies, kā koris nonācis pie tik laba skanējuma, ko domā par konkursu paši dziedātāji. Balvu mūzikas skolā pulcējušies Lielās balvas ieguvēji – Balvu mūzikas skolas koristi un viņu skolotāja, diriģente Linda Vītola, koncertmeistars Viktors Bormanis un dziedātāju mammas Iluta Jaundžeikare, Irīna Krivošejeva un Ilze Strupka, kas bērnus pavadīja uz Dziesmu un deju svētkiem, juta līdzi koru finālā un piedzīvoja neaizmirstamas emocijas, kad Mežaparka Lielajā estrādē, noslēguma koncertā „Te-aust” paziņoja, ka Lielo balvu iegūst Balvu koris. Dziedātājas atzīst, ka daudziem birušas asaras, tas bijis liels šoks, bijis pārsteigums, bet arī cerējuši. Noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā tika paziņoti Koru konkursa fināla 1.–3. vietu ieguvēji katrā kategorijā un grupā. Un tur tika nosaukts vēl viens Lindas Vītolas vadītais koris no Tilžas pamatskolas, koru sacensībās iegūstot godpilno trešo vietu. Un tas, ka arī mazais Tilžas pamatskola koris ieguva vietu, Lindai Vītolai ir īpaši. Lielā balva ir liela atbildība, bet ar to nekas nebeidzas, atzīst Linda Vītola: „Es teicu saviem jauniešiem – mums, mīļie, ir jādzied, lai pēc tam ir gandarījuma sajūta, pat sapņos nerādījās, ka būs Lielā balva, ne tādēļ mēs nākam, bet lai ir labi, godprātīgi padarīta darba sajūta. Strādājot ar kori, arī saviem dziedātājiem mēģinu stāstīt – koris nav ne ātri, ne viegli, tas ir ilglaicīgs maratons, kurā strādājot, gala rezultātā kaut kas var sanākt, ir jābūt gan pēctecībai, gan regularitātei, arī disciplīnai jābūt.”

Noslēdzot Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku nedēļu, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts atskatās uz aizvadīto nedēļu diasporas dalībnieku acīm. Kur gulējuši, ko ēduši un kādu Latviju svētku laikā piedzīvojuši? Uzklausām dziesmu un deju svētku iespaidus. Kāda bijusi svētku nedēļa dejotājiem un dziedātājiem, kuri mērojuši krietni tālāku ceļu uz svētkiem nekā lielā daļa dalībnieku. Diasporu svētkos pārstāvēja 16 kolektīvi - 400 bērnu no visas Eiropas un pat Austrālijas. Svētku nedēļa viņi ne tikai slīpēja dejas soli kopīgam rakstam deju koncertos un līdzinās balsīm ar kuplo dziedātāju pulku un arī izbauda svētkus un dalībnieku ikdienas dzīvi pilnā krāšņumā. Vēl mēģinājumu laikā Daugavas stadionā tiekamies ar dejotājiem no Briseles un viņu vadītāju Ilzi Baranovsku, kā arī citiem diasporas deju kolektīvu pārstāvjiem no kolektīviem "Kastanītis", "Jumītis", "Kaķīši", "Zvaniņš" un "Sienāzītis". Ar citiem diasporas dalībniekiem tiekamies Rīgas skolā, kur kolektīvi izmitināti. Par pieredzētos un piedzīvoto stāsta kolektīva "Ziemeļbalsis" dziedātāji. 

Šūnu apraides sistēma tehniski strādā; nepieciešami uzlabojumi no mobilo sakaru operatoriem un telefonu ražotājiem. Sabiedrībā daudz jautājumus un plašas diskusijas raisījusi iecere sniegt deklarācijas par skaidrās naudas iemaksām vairāk nekā 750 eiro apmērā. Noslēdzas ģenerālprokurora Jura Stukāna pilnvaru termiņš un viņa vietā uz laiku stāsies pienākumu izpildītājs virsprokurors Arvīds Kalniņš. Nākamo ģenerālprokuroru meklēs atkārtotā konkursā septembrī. Dziesmu un deju svētku dalībnieki nebaidās no meterologu solītā negaisa un krusas, kas varētu piemeklēt Latviju tieši deju lielkoncerta „Es atvēru Laimas dārzu” laikā. Lietuvā diskusijas par valsts drošību raisījis šonedēļ noticis incidents, kurā Lietuvas gaisa telpā ielidoja nezināms lidaparāts no Baltkrievijas teritorijas.

11. jūlija pēcpusdienā Vērmanes dārzā diasporas un ārvalstu kolektīvu koncertā uzstāsies dejotāji no Berlīnes – deju grupa „Step by Step”, kurā dejo 100 dejotāji vecumā no 4 līdz 60 gadiem. Šoreiz gan atbraukuši 39 dalībnieki. Viņi ir dziesmu svētku fani. Viņi kā skatītāji ir klāt svētku koncertos, īpašu apbrīnu un emocijas radījusi mūsdienu deju izrāde „Kastaņa puslode”. Arī paši viņi dejo modernās dejas un džeza dejas. Latviski viņi zinot vairākus vārdus, kas saistās ar ēdienu, un uz Vāciju sola aizvest arī vienu latviešu deju – „Tūdaliņ, tagadiņ!”. Bet uz Latviju šo Vācijas deju grupu atvedusi vadītāja Evelīna Rihtere, kurai dziļas saknes Latvijā. Evelīnas Rihteres omīte ir no Latvijas, šeit apprecējusies ar vācieti, bet 1939. gadā viņiem bija jāaizbrauc no Latvijas. Evelīna atzīst, ka tad, kad atbrauc uz Latviju, ir tuvāk mīļajai omītei. Viņa sajūsminās par dziesmu svētkiem un no 2005. gada brauc. Tagad atbraukusi kopā ar grupu.

Vakar, 10. jūlijā, VEF kultūras pilī raibi un krāsaini aizvadīta bērnu un jauniešu radīto tērpu kolekciju parāde "StaroJums". Tā apliecināja radošo daudzveidību no avangarda līdz ikdienas modei. VEF kultūras pilī skatāma arī vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas izstādes "StaroJums". Par izstādi un aizvadīto tērpu parādi stāsta projekta vadītāja Sandra Mieze un viena no tērpu kolekcijas "RATIKO" autorēm Estere Eglīte no Limbažiem. Kolekcijā "RATIKO" ir četri tērpi, ko radījušas 10 meitenes. Vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas izstādei "StaroJums" 407 mākslas darbus radījuši 960 skolēni no visas Latvijas. Populārākie ir keramikas un stikla mākslas darbi. Trpu parādi "StaroJums" var noskatīties LSM.lv.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

11. jūlijā pirmo reizi Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos savs koncerts būs akordeonistiem. Pulksten 18 Dailes teātrī būs koncerts "Skan akordeons". Tāpēc Kultūras rondo svētku studijā daudz runājam tieši par akordeoniem un arī studijā skan akordeona mūzika. Šobrīd akordeona spēli Latvijā apgūst teju 600 audzēkņu, un liela daļa no viņiem tiksies uz Dailes teātra skatuves: spēlēs 48 apvienotie akardeonistu ansambļi un orķestri no Rīgas, Pierīgas un visiem novadiem.  Par gaidāmo koncertu stāsta diriģente un akordeona spēles skolotāja Līga Kvāše, kura koncertā stāsies koporķestra priekšā, viņas audzēknis – Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas 3. kursa skolnieks Toms Rolavs un Viļakas Mūzikas un mākslas skolas kapelas „Paeglīte” dalībnieki ar skolotāju Initu Raginsku. Arī šajā kolektīvā ir divi akordeonisti, jo akordeons ļoti iederīgs ir arī folkloras kapelā. Studijā muzicē gan Toms Rolavs, viņš atskaņo Dražana Kosoriča “Balkānu tango”, gan „Paeglīte”, kuru izpildījumā skan "Ercika polka". Studijā muzicē arī kapela "Paeglīte".  

Šonedēļ Eitanāzijā:Mārtiņš nodeva bērnu Cūkkārpā, bet Urbāns piedzērās un relaksējās pie Babītes ezera. Tikmēr Annija atrada maku un, kā jau godīga pilsoniska būtne, izlēma… nu, paklausieties paši.Ventspils uzņem kibersporta sacensības, kāpēc mēs esam apsolījuši basketbolistus vairs neapcelt (vismaz līdz nākamajai epizodei).Turklāt hobijs “graut valsti” kļūst arvien populārāks, bet mēs uzdrošināmies ielūkoties latviskā pornogrāfijā.Dziesmu kari, pagarinātais mācību gads un tas, kāpēc mēs sirsnīgi ienīstam depozītu. Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim!Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Balsis iedziedātas, deju grīdas ierībinātas un instrumenti noskaņoti. Tas nozīmē, ka XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki ir klāt un uzsākuši savu vērienīgo ritējumu. Ceļu uz Rīgu mērojuši ne tikai bērni un jaunieši no visiem Latvijas novadiem, bet arī dalībnieki no tālām pasaules malām. Kad agrā pavasarī runājām par gatavošanos svētkiem diasporā, svētku rīkotāju pārstāve Aiga Vasiļevska, kura tur roku uz pulsa diasporas norisēs, minēja, ka ap 400 bērnu un jauniešu no visas pasaules gaidīs ciemos. Šķiet, tālākie ciemiņi ir Austrālijas latviešu koris.  Kā jau raidījumam Globālais latvietis. 21. gadsmits pienākas, esam tautiešus aicinājuši ciemos pie sevis, lai viņi dalītos pirmajos iespaidos, sajūtās par gaidāmo nedēļu un pastāstītu, kā noritēja sagatavošanās svētkiem valstīs, kur koris un tautas dejas nav ikdienas kultūras sastāvdaļa.  Studijā ir daudz viesu, jo atnākuši ir ne tikai kolektīvu vadītāji, bet arī paši dalībnieki. Raidījumā piedalās Ilze Atardo, kura ir sapulcējusi bērnus no deviņām Eiropas valstīm un nodibinājusi Eiropas bērnu un jauniešu kori, kopā ar viņu studijā ir tētis Dainis Siliņš ar mazo Agatu un dziedātājas Daina Siliņa un Lote Paiča; tālākie ciemiņi ir Annas Ziedares vasaras vidusskolas jauktais bērnu un jauniešu koris no Austrālijas un studijā ir tā vadītāja Iveta Laine, diriģents Matīss Reinhards un dziedātāja Kristiāna Rumpe; kā arī tautas deju kopas “Briseles mazie latviešu dejotāji” vadītāja Ilze Baranovska un dejotāji Elza Anna Ancāne un Dāvis Jēkabsons.

Kultūras rondo svētku studijā muzicē folkloras kopa “Kokle”. Bet saruna ar Māru Mellēnu, folkloras kopu programmas "Dindaru, dandaru, radu novadu rakstus" projekta vadītāja un režisore. Viņa stāsta par folkloras kopu klātbūtni svētkos. Protams, sarunājamies ar folkloras kopas “Kokle” dalībniekiem par darbošanos folkloras kopā. Folkloras kopas ar savu atsevišķo programmu uzstāsies Brīvdabas muzejā, Vērmanes dārzā un Brīvības laukumā. Folkloras kopu programma "Dindaru, dandaru, radu novadu rakstus" skanēs 8. jūlijā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, 9. jūlijā - Vērmanes dārzā un 10. jūlijā Brīvības laukumā. VEF kultūras pilī 9. jūlijā skanēs folkloras konkursu laureātu koncerts "Bij' manā pūriņā". Tāpat folkloras kopām paredzēs īpašs uznāciens svētku noslēguma koncertā "TE-AUST". Šogad svētkos piedalās 1260 folkloras kopu dalībnieki.  

Dziesmu svētku parkā vakar, 6. jūlijā, aizvadīta Novadu satikšanās. Tas ir mirklis, kurā simboliski satiekas visi, pat vistālākie Latvijas punkti, lai ieskandinātu svētku sākšanos un tradicionāli godinātu svētku virsvadītājus un virsdiriģentus, kuri tāpat kā svētku dalībnieki mērojuši ceļus no visas Latvijas. Pasākuma ierakstu var noskatīties Latvijas Sabiedriskā medija portālā lsm.lv.  

Sagaidot XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, notiks dokumentālās filmas “Dziesmu avoti 1866” pirmizrāde Rīgā un Latvijas Televīzijā. Gaidot pirmizrādi, saruna ar vienu no idejas autoriem - diriģenti Airu Birziņu un filmas scenārija autori un režisori Daci Micāni-Zālīti. Pirmizrāde Rīgā notika 3. jūlijā Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa koncertzālē, savukārt sestdien, 5. jūlijā plkst. 21.35 tā būs skatāma Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā. Filmu XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekiem un ikvienam interesentam no 5. līdz 13. jūlijam būs iespēja noskatīties arī Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas “Dziesmusvētku telpa” otrā stāva Kopienas telpā. Filma “Dziesmu avoti 1866” ir sirsnīgs un daudzšķautņains dokumentāls stāsts par nozīmīgu vēstures notikumu – pirmajiem latviešu skolēnu koru svētkiem, ko 1866. gada 18. jūlijā Lazdonas draudzē sarīkoja mācītājs Rūdolfs Guleke kopā ar skolotāju Kārli Pētersonu, un šīs tradīcijas turpinājumu mūsdienās. Šis notikums ir bērnu dziedāšanas svētku aizsākums Latvijā – izšķirošs atspēriena punkts un iedvesmas avots turpmākajam latviešu nacionālās identitātes veidošanās procesam un reizē fakts, kas no jauna ierakstāms mūsu dziesmu svētku vēsturē. Filmas komandā ir tās idejas autori – diriģenti Jānis Erenštreits, Aira Birziņa un mākslinieks Ivars Mailītis –, scenārija autore un režisore Dace Micāne-Zālīte, producente Marta Selecka, komponists Jānis Ķirsis, montāžas režisore Ilze Lagzdiņa-Amandio, operatori Kamrans Kurbanovs un Kristaps Dzenis, kā arī projekta vadītāja Madara Boka. Filma atspoguļo vēsturiskā notikuma norisi šodienas acīm.

Tūkstošiem skolēnu – lieli un mazi – jau pošas uz Rīgu. Daudziem šie būs pirmie Dziesmu un deju svētki. Par ilgi gaidīto vasaras notikumu sezonas noslēdzošajā #Aculiecinieks epizodē. #NācGavilēt

Vasaras saulgriežos, 21. jūnijā, Kultūras un tautas mākslas centrs “Mazā ģilde” un tautas deju ansamblis “Līgo” sadarbībā ar Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju ar siera siešanu, folkloras kopu priekšnesumiem un koncertiem visas dienas garumā vērienīgi svinēs TDA “Līgo” 80 gadu un VPDK “Līgo” 50 gadu jubilejas. Diždienas noslēgumā pirmizrādi piedzīvos horeogrāfa un tautas deju ansambļa "Līgo" mākslinieciskā vadītāja Jāņa Purviņa skatuviskās tautas dejas mistērija “Mēs deviņi bāleliņi”, kuru izdejos visi “Līgo” sastāvu dejotāji. Iestudējums tapis, iedvesmojoties no 2021. gadā izdotā latviešu postfolkloras un folkroka grupas “Iļģi” opusa, latviešu folklorā garākās dziesmas “Mēs deviņi bāleliņi” ieraksta. Šī tautasdziesma latviešu folklorā ir unikāla dziesma – tai ir ļoti daudz dziesmas tekstu un mūzikas variantu, tās izcelsme attiecas uz vissenākajiem vedību dziesmu slāņiem, taču galvenais – tā ir garākā dziesma latviešu folklorā – 65 pantus gara. Sarunā ar Jāni Purviņu - par to, cik svarīga ir koncerta norises vieta, par sakņu spēku ģimenē un ansamblī "Līgo", par ilggadējo sadarbību ar "Iļģiem" un savstarpējo uzticēšanos, par dejotāju paaudzēm, idejas iznēsā­šanu un nobriešanas laiku, par "Mēs deviņi bāleliņi" ieslēpto vēstījumu un gaidāmajiem Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem. Jānis Purviņš: Jau 30 gadus vadu deju ansambli “Līgo”. Interesanti ir tas, ka savus pirmos aptuveni 30 gadus deju ansamblis bija bez nosaukuma, tas bija Arodbiedrību padomes jauniešu deju kolektīvs. Pirmais koncerts notika vasaras saulgriežu laikā Viesturdārzā 1945. gadā, un tad šī ķēdīte veidojās - pirmais koncerts vasaras saulgriežos, pēc kāda laika nosaukums “Līgo”. Man nav informācijas, vai tas ir savstarpēji saistīts vai tāds vārds vienkārši nāca tā laika cilvēkiem. Nu jau 30 gadus arī vadītājs Jānis. Mēs savas skaistās jubilejas arī svinam tieši vasaras saulgriežu laikā, līdz ar to svinēšana sanāk kopīga. Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Šogad skaista jubileja - 80 gadi. Jau esat izbraukājuši visu Latviju, un centrālais notikums būs 21. jūnijā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Vai arī šai vietai ir kāda nozīme? Tikpat labi varējāt visus sapulcināt kādā arēnā, koncertzālē vai citā brīvdabas estrādē. Mums vienmēr ir bijusi būtiska vide, kurā dejojam. Manuprāt, gan mūsu nosaukums, gan tas, kā mēs to darām, kā dejojam, ir ļoti iederīgs dabiskā vidē. Mums ir bijuši koncerti un īpaši notikumi gan Valātas pilskalnā Kazdangā, gan Piejūras parkā Liepājā. Šajā reizē, manuprāt, jubileja ir gana nozīmīga, lai mēs katram latvietim nozīmīgā vietā varētu šo koncertu dejot, un šoreiz tas ir Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Mēs visu savu jubilejas sezonu svinam caur deju, un pavasara posmā tie bija četri ieskaņu koncerti Latvijas novados. Katram arī dots ļoti simbolisks nosaukums saistībā ar mūsu kulminācijas punktu - no tapšanas uz sēšanu, caur augšanu un plaukšanu līdz ziedēšanai. Kāpēc tieši ziedēšanai? Jo mēs esam kā Līgo pļava - katrs savādāks, katrs no savas Latvijas puses, visi sanākam kopā un esam šī ziedošā pļava, kas uzzied tieši vasaras saulgriežos. Ideja vispirms tapa par vietu un vienu koncertu, un tad, vairākkārt viesojoties Brīvdabas muzejā, nāca atklāsme - kāpēc viens koncerts, ja mēs varam šo dienu izvērst plašumā? Tas nozīmē, ka mēs, “Līgo” dejotāji, šajā dienā dejojam deviņus koncertus dažādos laikos, vakara izskaņā horeogrāfiskā mistērija “Iļģu” opusam “Mēs, deviņi bāleliņi”. Tas ir jau 10. koncerts. Manuprāt, šai dienai ļoti iederīga un piederīga ir arī skaniskā vērtība un iesākšana, iešūpošanās, ielīgošana šajā vasaras saulgriežu dienā ar folkloras kopām jau no plkst. 11:00. Paralēli tam notiks arī interesantas meistarklases - saprotams, ka vainagu pīšana un siera siešana, bet līdzās tam arī pirtsslotu siešana, zāļu paklāju veidošana, pīrāgu cepšana un tamlīdzīgi. Man liekas, ka katrs varēs pēc sajūtām izvēlēties sev piemērotāko veidu, kā pavadīt šo dienu Brīvdabas muzejā.  

Vēlēšanu gadā vairākās pašvaldībās pilsētas svētki notiek agrāk nekā iepriekš. Latvijā pie ģimenes ārsta pērn nav bijuši 32% no visiem praksēs reģistrētajiem iedzīvotājiem. “Nav zelta risinājuma!” Dziesmu un deju svētku organizatori aicina sabiedrību ar sapratni lūkoties uz biļešu tirdzniecību. Baltijas valstu premjerministri Rīgā spriež par drošību un "Rail Baltica" virzību. Latvijas sieviešu futbola izlase turpina labi sākto Nāciju līgu.

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune  Baumaņu Kārlis (1835–1905) nācis no daudzbērnu ģimenes. Bijušā Limbažu valsts ģimnāzijas direktora Ādama Reimaņa (1868–1943) 1935. gadā sarakstītajā Baumaņu Kārļa biogrāfijā teikts, ka viņa tēvam, drēbniekam Jēkabam Baumanim (1797–1870) un mātei, moderei Annai Baumanei (dz. Feldmane, 1804–1871) bijuši 12 bērni – 8 dēli un 4 meitas, no kuriem divas meitas un dēls miruši agri. Baumaņi jau vairākās paaudzēs bijuši amatnieki – arī dzimtas uzvārds iedots pēc vectēva Teņa (1770–1823) nodarbošanās, kurš bijis namdaris, tikai vāciskots par Baumann. Baumaņu Kārlis ģimenē bijis 9. bērns, un, atšķirībā no pārējiem, kuri apguvuši skrodera, kurpnieka, galdnieka vai maiznieka amatus, viņš jau kopš bērnības interesējies tikai par grāmatām un daiļajām mākslām. Taisnības labad gan jāsaka, ka arī divi viņa vecākie brāļi Tenis (1823 –?) un Mārtiņš (1830–?) kādu laiku bijuši profesionālu gleznotāju mācekļi. Abu vecāko brāļu iespaidā arī Kārlis jau kā mazs zēns izmēģinājis roku gan zīmēšanā, gan gleznošanā – tas viņam labi padevies. Apkārtējā daba un cilvēki devuši iedvesmu dažādiem sižetiem, nelielām skicēm, zīmējumiem, vinjetēm vai izdomātiem plāniem. Par papīra “apķēpāšanu” viņš ne reizi vien iemantojis vecāko brāļu dusmas un rāšanos. Arī skolās un vēlāk Jāņa Cimzes (1814–1881) vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Kārļa daiļdarbi izpelnījušies visaugstāko novērtējumu. 1953. gada 24. februārī viņš savā dienasgrāmatā  raksta: “Uzcītīgi strādāju pie zīmējumiem. Gleznu “Daugmales ūdensdzirnavas” nosūtīju Šarlotei.” Var teikt, ka zīmēšana zēnam sākumā bijusi pat stiprāka aizraušanās par mūziku un palikusi mīļa nodarbe līdz pat mūža beigām. Kā izpētījusi mūzikas vēsturniece Zane Gailīte (1952–2019), jauneklis šajā mākslā ievingrinājies tik labi, ka vēlāk “pieaugušos gados nereti ar to nopelnījis, skicējot plānus, nelielas ainavas, arī portretus” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: ZvaigzneABC, 2015, 29. lpp.). Pēc pieprasījuma var spriest, ka cilvēkiem viņa darbi patikuši. Protams, par profesionālu mākslinieku Baumaņu Kārli nevar saukt, bet tomēr ļoti noderīga bijusi saņemtā atlīdzība naudā vai graudā. Nelielas portretskices un glezniņas Baumaņu Kārlis kā jauku piemiņas lietu dāvinājis draugiem un paziņām jubilejās, par ko liecina viņa ieraksti piezīmju blociņos. Līdz mūsu dienām gandrīz nekas no tā visa nav saglabājies, ja neskaita skolas gadu burtnīciņu no 12 gadu vecuma ar smalki izzīmētiem ēku un baznīcu siluetiem, kas glabājas Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Arī savā pedagoģiskajā darbā viņš mācījis kaligrāfiju un zīmēšanu un ir saglabājušies vairāki viņa audzēkņu darbi. Baumaņu Kārlis kā satīriskā almanaha “Dunduri” līdzstrādnieks un izdevējs (kopā ar Pēteri Gūtmani (1848–1916) un Ausekli (dz. Miķelis Krogzemis, 1850–1879)), bijis arī tā ilustrators – karikatūrists. Viņš zīmējis titullapas saviem dziesmu krājumiem, piemēram, Kronvalda Ata piemiņai veltītajam četru dziesmu krājumam “Mortuos plango” (“Mirušo apraudu”).  Dziesmu krājuma “Līgo” titullapā ir Jurgensa litografēts Baumaņu Kārļa zīmējums – Vaidelotis ar ozola zaru rokā, ziedojot Līgo dievībai. Pašus no Pēterburgas atvestos krājumus kurā ietverta arī  patriotiskā dziesma “Dievs, svētī Latviju” (vēlākā Latvijas Valsts himna), toreizējais Baltijas ģenerālgubernators Pjotrs Bagrations (Пётр Романович Багратион, 1818—1876) deva rīkojumu konfiscēt un turpat ostā sadedzināt. Saglabājušies tikai daži eksemplāri un viens no tiem ir Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Nav zināms, kā tas paglābies no iznīcības, bet kā liecība šim notikumam, uz tā redzamas degšanas pēdas. Pastāv versija par komponista iespējamo līdzdalību arī Līgo karoga tapšanā Pirmajiem vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem, jo abos izmantots līdzīgs Vaideloša motīvs. Tomēr “karoga un dziesmu krājuma ienākšana publiskajā telpā – attiecīgi 1873. un 1874. gads – liek domāt, ka karoga zīmējums tomēr varētu būt bijis pirmais, kas savukārt noved pie secinājuma, ka Baumaņu Kārlis vāka zīmējuma tēmu varētu būt aizguvis no karoga”. Lai nu kā, bet šis jautājums vēl līdz galam nav noskaidrots.  

Vēl pirms desmit gadiem viņa nekad nebija dzirdējusi par Latviju. Šodien viņa dzied Latvijas Radio korī, brīvi runā latviski un mežā prot sēņot kā vietējie. Viņas vārds ir Šino Jamasaki (Shino Yamasaki), viņa ir diplomēta kordiriģente ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistra grādu un samtainu alta balsi, kas pēdējo astoņu gadu laikā skanējusi Latvijas labākajos koros. Apņēmīga, izturīga un ļoti labestīga – tā Šino Jamasaki raksturo viņas pasniedzēji, diriģenti un līdzgaitnieki. Kāpēc viņa pārcēlās uz Latviju, kā tika pāri grūtajam sākumam un kādas kopības un atšķirības redz latviešu un japāņu mentalitātē un kormūzikā – klausieties Šino Jamasaki pirmajā intervijā Latvijas medijiem. Vērojot Šino Jamasaki darbu ar kori un vēlāk tiekoties studijā, grūti noticēt, ka vēl pirms desmit gadiem viņa par Latviju neko nebija dzirdējusi. „Pirmo reizi es pamanīju Latviju 2014.gadā, kad vēl biju vidusskolā. Tajā laikā es dziedāju korī, Japānā ir daudz skolas koru, un es arī tādā dziedāju. Bet parasti Japānā kori dzied konkursiem. Es arī tajā laikā domāju par uzvarām konkursā: jādzied ar tīru skaņu, foršu skaņu, lai varētu uzvarēt! Un tad es atradu vienu rakstu, kur bija rakstīts – „Kora valsts – Latvija”. Kora valsts? Kas tas tāds? Es tiešām tolaik biju kora fane un izlasīju. Tur bija rakstīts par Dziesmu svētkiem, kas ir koris latviešiem… Un man bija tiešām brīnums, ka tāda valsts eksistē!” Nākamreiz ar Latvijas vārdu Šino satikās pēc dažiem gadiem. Šino ir no Matsue pilsētas, viņas vecāki strādā skolā un nav saistīti ar mūziku, bet visi bērni ir ļoti muzikāli. Brāļi un māsa gan izvēlējušies citas profesijas, bet Šino gribēja mācīties kora diriģēšanu. Taču, kā viņa stāsta, Japānas mūzikas augstskolās nav atsevišķu kordiriģēšanas programmu, pamatā māca diriģēt orķestri. Šino sāka mācīties privāti pie kordiriģenta Čifuru Matsubaras (Chifuru Matsubara). Un tieši viņš ieteica kordiriģešanu mācīties Latvijā, jo pats bijis viesdiriģents Latvijas Radio korī un palīdzējis organizēt kora "Ave Sol" braucienu uz Jāpānu.  

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

Vasarā gaidāmi 13. Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Pēc attālinātajiem Covid dziesmu svētkiem tā beidzot būs iespēja mazajiem māksliniekiem uzstāties atkal kopā. Kā šiem svētkiem gatavojas diasporas bērni? Un cik kuplā skaitā diasporas bērnu kolektīvi papildinās svētku dalībnieku rindas, interesējamies raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts. Sarunājas Aiga Vasiļevska, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku diasporas kolektīvu koordinatore, Aiga Ožehovska, Luksemburgas latviešu folkloras kopas "Mazās dzērves" vadītāja, Ilze Baranovska, Briseles latviešu dejotāju bērnu kolektīva vadītāja, un Ilze Atardo, Eiropas bērnu un jauniešu kora vadītāja.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Ja tiktu veikta sabiedrības aptauja par to, kur atrodas Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs, varbūt varat cerēt saņemt atbildi, ka Muzeju krātuvē Pulka ielā 8. Bet ļoti iespējams, lielākā daļa paraustīs plecus un teiks, ka nezina. Iespējams, kāds  minēs, ka seko muzeja virtuālajiem kontiem sociālajos tīklos un mājaslapā. Ikvienā neziņā būs savs patiesības grauds, jo muzeja kā institūcijas redzamākais formāts dialogā ar sabiedrību ir fiziski apmeklējama ekspozīcija. Pēdējā šī muzeja veidotā rakstniecības vēsturei veltītā muzeja ekspozīcija sabiedrībai bija pieejama līdz 2000. gadam. Toreizējā muzeja mājvietā Rīgas pilī to atklāja 1972. gadā, muzeja nosaukums tolaik bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs. Tātad šobrīd varam teikt, ka bez muzejiska stāsta par nacionālām literatūras un mūzikas vērtībām un iespējas klātienē apskatīt muzeja bagātīgās kolekcijas ir izaugusi jau vesela paaudze. Rīgas pilī ekspozīcija bija izvietota piecās zālēs, ievērojot tematiskus un hronoloģisku principus – literatūras un nacionālās kultūras pirmsākumi tika pārstāvēti, eksponējot stāstus par pazīstamākajiem jaunlatviešiem (Krišjāni Baronu, Krišjāni Valdemāru, Ausekli, Juri Alunānu u.c.), tad sekoja klasiķi – Eduards Veidenbaums, Jānis Poruks, Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Fricis Bārda, Vilis Plūdons, Kārlis Skalbe. Atsevišķā zālē centrāli tika izvietotas tēlnieces Lea Davidovas-Medenes veidotas Raiņa un Andreja Upīša bistes līdzās viņu personībām veltītiem stāstiem, bet noslēdzošajā zālē bija tolaik aktuālajai latviešu literatūrai veltīti eksponējumi, pārstāvot Imantu Ziedoni, Mirdzu Ķempi, Regīnu Ezeru un citus atzītus laikabiedrus. Deviņdesmitajos gados ekspozīcijas pēdējās divas zāles tika atbrīvotas mainīgajām izstādēm, taču “klasiķu zālē” eksponējumi tika papildināti ar tādām Trešās atmodas laikā reabilitētām personībām kā Edvartu Virzu, Zentu Mauriņu, Anšlavu Eglīti, Alfrēdu Dziļumu, Ilzi Šķipsnu un citiem. Pēc ekspozīcijas novākšanas, muzejs ieviesa ceļojošā muzeja formātu, veicot izbraukuma nodarbības Latvijas skolās, bibliotēkās un kultūras centros, kā arī organizējot ceļojošās izstādes. Muzeja pastāvīgo ekspozīciju funkcijai 2018. gadā tika piešķirta ēka Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, kura līdz 2024. gadam tika renovēta un kurā 2025. gada rudenī tiks atklāta jauna pastāvīgā ekspozīcija. Tomēr 2021. gadā muzejam tika uzticēts veidot pilnībā jaunu laikmetīgu pastāvīgo ekspozīciju “Dziesmusvētku telpa” renovētajā Mežaparka lielajā estrādē. Ekspozīcija, kura izvietota estrādes ziemeļrietumu spārnā, tika atklāta 2023. gada 1. jūnijā.   Ekspozīcijā, kuru ievada latviešu dziesmu svētku tradīcijas nozīmīgākais simbols Līgo karogs, apvienoti audiovizuāli materiāli, interaktīvas instalācijas un autentiski vēsturiski objekti. Viena no tehnoloģiski sarežģītākajām multimediālajām instalācijām Latvijā ir objekts “Lielākais koris pasaulē”, kas tehnoloģiski un emocionāli unikālā veidā ļauj piedzīvot Dziesmu svētku kopkora spēku. Tas vizuāli un audiāli aptver tradīcijas rašanos un attīstību, sākot no dabas skaņām līdz grandiozajam kopkorim Mežaparka lielajā estrādē ar emocionālu klātbūtnes sajūtu Mārtiņa Brauna himniskajā dziesmā "Saule, Pērkons, Daugava". Savukārt objekts “Laika upe” daudzveidīgos izziņas līmeņos izved cauri svētku vēsturei. Pie tās var pavadīt arī vairākas stundas, pētot interesantus artefaktus, klausoties audio atmiņas, šķirstot albumus un atrodot varbūt pat sava kolektīva vai iemīļotas svētku personības stāstu. Kad ekspozīcija apskatīta, var ļauties meditācijai kādā no kormūzikas klausīšanās krēsliem, kur svētku kopkora izpildījumā var noklausīties 24 dziesmu svētku repertuārā visbiežāk iekļautās dziesmas. Tās kārtotas “Lauka puķēs” un “Dārza puķēs” pēc Jāņa Cimzes krājumā “Dziesmu rota” iedibinātā principa. Ekspozīcijas otrajā stāvā atrodas kopienas telpa, kas muzeja darba laikā apmeklētājiem pieejama bez maksas, piedāvājot dažādas izglītojošās un digitālās spēles, mainīgās tematiskās izstādes, pieeju Dziesmu svētku materiāliem fiziskā un digitālā formātā. Pašlaik šo stāstu ierakstu, atrodoties ēkā Mārstaļu ielā 6, kur savulaik bija mākslas galerija un leģendāra kafejnīca, kurā pulcējās ļoti daudz radošu personību un, visticamāk, te dzimis ne mazums radošu ideju. Arī pašlaik topošās ekspozīcijas “Prokrastinācija un radīšana” pamatstāsts būs par latvieša radošumu, un šī tēma lieliski ļauj apvienot abas muzeja pārstāvētās radošās nozares – mūziku un rakstniecību. Ekspozīciju atvērsim šī gada augusta nogalē un ceram, ka tā apmeklētājiem ļaus ne tikai novērtēt kultūras mantojumu, bet arī doties neaizmirstamā klātbūtnes piedzīvojumā un pašiem gūt iedvesmu radīšanai.

Stāsta Saulkrastu novada Kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane Vai zini, kas bija Alma Matilde Paula, dzimusi Brodele, un kāpēc par viņas dzīvi mēs stāstām tieši šomēnes? Tā bija Latvijā tik mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un apbrīnotās, izcilās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māte. 1904. gada 21. marts Pēterupes baznīcā atnācis ar svinīgu brīdi – tiek kristīta 17. februārī Neibādē dzimusi meitenīte Alma Matilde. [1] "Brodell" – baznīcas grāmatas ierakstā Nr. 8 jaundzimušās vārds ierakstīts krieviski un vāciski, un uzvārdam abās valodās trūkst galotnes latviskā "e". Tālāk visas ziņas par mazulītes izcelšanos seko kirilicā, krievu valodā, kā jau cara valdīšanas laikā noteikts: tēvs Burhards Antons Brodelis, māte Jūla (dzimusi Krastiņa), abi kristīti "no vietējā mācītāja" vietējā luterāņu dievnamā. Par meitenītes krustvecākiem aicināti Minna un Jānis Krastiņi, Pēteris un Alvīne Dreimaņi. Ieraksts veikts līdzenā, skaistā rokrakstā, kas, visticamāk piederējis šajā laikā (no 1895. līdz 1931. gadam) Pēterupes baznīcā kalpojušajam mācītājam Jānim Stāmeram. Tā kā tajā pašā rokrakstā baznīcas grāmatā veikts ieraksts 1904. gada augustā par barona Aleksandra fon Pistolkorsa aiziešanu mūžībā, tad varam būt diezgan droši, ka mazo Almu Matildi Brodeli Pēterupē kristījis Jānis Stāmers, dodot  svētību mazajai meitenei, kura vēlāk kļūs par izcilu cilvēku – Latvijā tik mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un apbrīnotās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māti. Alma Matilde Brodele nāk no kuplas ģimenes. Par spīti trūkumam, kas liedz meitenei skoloties vairāk kā divas klases vietējā skolā, viņa iemanto apbrīnojamu noteiktību un rakstura stingrību. "Vienīgā no septiņu bērnu ģimenes pārcēlusies uz Rīgu, čakla, izdarīga, apveltīta ar dabīgu skaistumu. Almas nākamā vīra Voldemāra mamma līgavu dēlam nolūkoja Gorbuša kundzes modes salonā, kur Alma tērpiem šuvusi pērlītes." [2] Un drīz vien Alma Matilde kļūst par Voldemāra sievu, iegūstot Paulu dzimtas uzvārdu. 2023. gadā iespiestajā greznajā grāmatā "Ak, sievietes", kas ieved Edītes Pauls-Vīgneres atmiņu un krāšņās tekstilmākslas pasaulē, redzama "Edītes mamma Alma Matilde smalkos tērpos pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. ..Tolaik dāmām vienmēr bija rūpīgi safrizētas un ieveidotas frizūras. Mamma bija Edītes palīgs un balsts visa mūža garumā." [3] Arhīvu filmu lentēs nav daudz brīžu, kur redzama Alma Matilde Paula. 1979. gada filmā "Dzīparos apslēptā pasaule", sekojot Edītes Pauls-Vīgneres grandiozo tekstilmākslas darbu tapšanas stāstiem, nedaudz iepazīstam viņas vecākus. Enerģisko, humora pilno tēvu, un nopietno māti ar it kā sevī vērstu skatienu. Māte klusē, un izstādes atklāšanas kadros filmas sākumā, kā apliecinot viņas raksturu, aizkadra balsī skan vārdi: "Lai paliek jūsu noslēpums, sirmie Pauli, cik rūpju atdots Edītei, cik pacietības dāvāts Raimondam." [4] Taču videokadros no piecpadsmitās līdz septiņpadsmitajai minūtei varam māti vērot, visai ģimenei iesaistoties milzīgā gobelēna velku uzvilkšanas brīdī vīra Voldemāra konstruētajās stellēs. Viņas stihija ir darbs. Pat divus gadus iepriekš filmējot, atraisītības brīdi kinokamera notvērusi, esot Almas Paulas ierastajā vidē, piemājas dārzā pie galda ar tikko nolasīto dārza ogu traukiem. Rokas darbojas, acis nolaistas, un tajā brīdī atskan vārdi: "Un dēlu es ļoti mīlēju, man viņš ir ļoti mīļš. Nenormāli esmu mīlējusi viņu..." [5] Mātes teikto vārdu nozīmē tālāk aizved dzejnieks Jānis Peters savā 1982. gada grāmatā "Raimonds Pauls": "Paverieties Raimonda Paula koncertā – kaut kur piektajā sestajā rindā sēd divi baltām galvām. Kalsns, enerģisks, sīksts vīrs labos gados ar spīdīgu pakausi. Jaunības bildēs Raimonds viņam ir tik līdzīgs! Un blakus spīdīgajam pakausim tā baltā ābele ir māte. Tēvs smaida, brīžiem pat līgojas līdzi dēla mūzikai, māte? Nu, jā, raud. Elpa žņaudzas ciet, acīs bailes. […] Un, manuprāt, tā nav tikai pārjūtīga daba vai laimīgs saviļņojums. Māte atceras. Māte zina, kāpēc viņa raud. Tās ir smagu dzīves ceļu gājušas asaras un bailes. Bailes no negaidītā, neparedzamā." Pirmdzimtā, dēla Gunāriņa, kurš dzimis pirms Raimonda un Edītes, zaudējums. Bažas, radio dzirdot atskaņojam dēla pirmās dziesmas: "Ka tik Tev kāds kaut ko ļaunu nenodara..." Vēlākie  pārdzīvojumi, kurus pats Maestro pieminējis vairākkārt: "Par saviem vecākiem varu pateikt visu to labāko. [...] Bija laiks, kad es tēvam un mātei nodarīju sāpes. Tas bija. [...] Pēc tam jau centos atmaksāt viņiem ar labu, bet tas bija krietni par vēlu. Vecāki jau bija gados. Viņu personības līdz pat šai dienai līdz galam nespēju izprast. Nezinu, no kurienes šie vienkāršie strādnieku cilvēki to ņēma, ka man jāmācās mūzika, ka Edītei jāiet Mākslas akadēmijā. Viņi spieda mūs mācīties. Viņiem bija sapnis, lai mēs dzīvotu labāku dzīvi," atceras Raimonds Pauls. [6] Tomēr vecāku Voldemāra un Almas Paulu aizkustinājums filmas kadros, kur redzams Dziesmu svētku koncerta noslēgums pēc kopkora atskaņotās dziesmas "Manai dzimtenei" Mežaparka estrādē, ir bez mazākās šaubu ēnas par to, ka vecāku rūpes ir vainagojušās ar milzīgu gandarījumu. [7] 2024. gada pavasarī uzplauka iecere Mātes dienas priekšvakarā Pēterupes baznīcā pieminēt Almu Matildi Paulu ar koncertu viņas dzimšanas un kristību 120. gadadienas atcerei kā Latvijas tautas mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un izcilās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māti. Iecere gan nerealizējās, jo, Maestro vārdiem runājot, piedāvājums nācis par vēlu. Kādā nesenā intervijā Edīte Pauls-Vīgnere šo ieceri pieminēja, pēc tam piebilstot: "Arī tagad taču var aiziet uz Lāčupītes kapiem vienkārši aiznest mammiņai ziedus." [8] Šī gada 22. februārī Edīte Pauls-Vīgnere devās mūžībā. Pieminot Almu Matildi Paulu un Edīti Pauls-Vīgneri, ziedus uz Lāčupītes kapiem tagad nesīsim viņām abām – mātei un meitai... --- [1] Almas Matildes Brodeles dzimšanas datums pēc jaunā stila ir 2. marts, savukārt 20. gs. sākumā Bīriņu muižai piederošā Neibāde un Pēterupe ir tagadējās Saulkrastu pilsētas daļas. [2] No 2023. gadā izdotās Edītes Pauls-Vīgneres grāmatas "Ak, sievietes! Teatrālās tekstīlijas", kura tapusi sadarbībā ar Sandru un Valdi Ošiņiem un ar brāļa Raimonda Paula atbalstu. [3] No grāmatas "Ak, sievietes! Teatrālās tekstīlijas". [4] Studijā "Telefilma Rīga" 1979. gadā tapusī filma "Dzīparos apslēptā pasaule". [5] Rīgas kinostudijā 1977. gadā tapusī filma "Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku". [6] Žurnāls "Ieva", 2010. gada 47. Nr., pārpublicēts vietnē santa.lv 2021. gada 27. decembrī. [7] Rīgas kinostudijā 1977. gadā tapusī filma "Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku". [8] No 2024. gada 1. jūnija intervijas žunālā "Santa".

Neirologa Leonīda Viškera lietu nodod Aroda tiesai. Briselē joprojām meklē jauniešus, kas no rīta pie metro sarīkoja apšaudi. Baltijas valstis ir sagatavojušās nedēļas nogalē gaidāmajai pārejai no Krievijas elektrotīkla vai BRELL sistēmas uz elektrotīklu sinhronizāciju ar Eiropu. Rīkos jaunu konkursu par tiesībām tirgot Dziesmu un deju svētku biļetes.

Bažas par finansējuma trūkumu Dziesmu un deju svētkiem: skolotāji bažījas, ka netiks atalgoti, dejotājiem var nākties maksāt dalības maksu kādā no pasākumiem. Bērna kopšanas pabalstu 2026. gadā grib palielināt līdz 422 eiro; iespējas valsts budžetā vēl nezināmas. Valsts ieņēmumu dienests turpmāk plāno iesaistīt arī seniorus pakalpojumu testēšanā. Vai Eiropas Savienība arī turpmāk būs gatava sodīt globālās tehnoloģiju korporācijas un sociālo mediju platformas par likumu pārkāpšanu?

Kad skanējumu sāks raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts, pāri okeānam - Toronto - būs izskanējušas noslēdzošās notis un izdejoti pēdējie deju soļi XVI Latviešu dziesmu un deju svētkos Kanādā. Ar svaigākajām emocijām par svētku notikumiem dalīsies svētku rīkotāji un dalībnieki. Tie ir svētki, kam pamatā ir darbs ne tikai pie nošu apguves un deju soļu izstrādes, bet tas arī darbs pie tā, lai būtu latvieši, rūpes par latvietību ikdienā, dzīvojot tālu prom no Latvijas. Nule izskanējuši XVI Latviešu dziesmu un deju svētki Toronto, Kanādā. Tur ir agrs rīts un iespējams, kā kāds no svētku dalībniekiem vēl nemaz nav gājis gulēt. Mazliet atpūtušies ir raidījuma viesi. Kādi bijuši svētki, kas norisinājās no 4. - 7. jūlijam Toronto, stāsta Selga Apse, svētku Rīcības komitejas vadītāja, kura arī aktīvi darbojos deju nozarē, ir Toronto deju kopas “Daugaviņa” vadītāja, Mineapoles tautas deju kopa “Pērkonītis” dalībnieki Kira Birmane un Jūlēns Pone, Toronto Latviešu kora diriģents Jānis Beloglāzovs un Ludoviks Mouttet ir bijis brīvprātīgais koru koordinators svētkos, viņš studē doktorantūrā Makgila Universitātē Montreālā. Svētkos satikās 1800 dalībnieki no Kanādas, Amerikas, Latvijas, Lielbritānijas, Vācijas, Itālijas daudzām citām Eiropas valstīm, arī no Brazīlijas un Austrālijas. "XVI Latviešu Dziesmu un deju svētki Kanādā ir atklāti!" Tā pirms dažām dienām sacīja Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Kanādā Kaspars Ozoliņš un novēlēja  visiem nenogurstošu prieku un spēku visu svētku garumā, kā arī lai būtu paliekošs gandarījums par piedzīvoto svētku laikā un ir apņēmība turpināt šo brīnumskaisto svētku tradīciju Kanādā arī turpmāk. Piekusuši, noguruši, bet emocionāli pozitīvi uzlādēti ir gan rīkotāji, gan dalībnieki.

Līgo un Jāņu dienas noskaņās pētām nezāles, kas Jāņu vainagos nenonāk, bet tomēr ir ar derīgām īpašībām, un turpinām pērn aizsākto tematu – izzinām nerātno tautas dziesmu slēptās nozīmes. Kas tad ir vara bungas, ko sit, un vara taure, ko pūš Jānītis? Par šiem un vēl citiem simboliem saruna ar etnomuzikologu, Latvijas Universitātes profesoru Valdi Muktupāvelu. Par nerātnajām dainām raidījumā esam stāstījuši arī iepriekš. Nātres, dadži, usnes, pienenes un daudzi citi augi ierindojušies tajā kategorijā, kam mēs – cilvēki – esam devuši apzīmējumu “nezāle”. Tātad zāle, kas aug tur, kur mēs negribam, lai tā augtu. Dabā gan ir citādi – kopā sadzīvo gan zāles, gan nezāles, un mums vajadzētu tikai mazliet plašāk paraudzīties un saprast, ka šīs tā dēvētās nezāles ir apveltītas gan ar dziedniecisku spēku, gan citām vērtīgām īpašībām. Par to savukārt raidījumā stāsta Latvijas Dabas fonda botāniķe, eksperte Rūta Sniedze Kretalova. 

Līgošana, Jāņi, saulgrieži, tā ir latvieša koda neatņemama sastāvdaļa un tas nozīmē, ka šiem svētkiem ir goda vieta visur pasaulē, kur dzīvo latvieši, iespējams, arī tur, kur ikdienā latviešu valoda neskan.  Tāpēc ieskandējam svētkus ar Jāņu sadziedāšanos. Raidījumā Globālais latvieties. 21. gadsimts sazināmies ar diasporas pārstāvjiem, lai pētītu, kādas ir vasaras saulgriežu svinēšanas tradīcijas un kā tās mainījušās cauri laiku līkločiem. Šī ir saruna ar  sadziedāšanās elementiem, kurā piedalās Jāņa tēvs - Darvinas (Austrālija) Latviešu apvienības priekšsēdis Reinis Dancis, XVI Latviešu Dziesmu un Deju svētku Kanadā rīcības komitejas loceklis Kaspars Reinis, Īrijas Tipperary Latviešu biedrības pārstāve Līga Petrova, asociācijas "Luksemburga–Latvija" valdes locekle, mūziķe Liene Barons un folkkluba "ALA pagrabs" dibinātājs Krišjānis Putniņš.

Limbažu novada Brīvzemnieku pagasta Ozolmuižas pilī top Pasaules latviešu mūzikas centrs, ko veido biedrība “Vienoti mūzikā”. Iecerēts, ka centra krātuvē tiks apkopots, uzglabāts un iespēju robežās arī digitalizēts ārpus Latvijas dzīvojošo  latviešu radītais mūzikas kultūrvēsturiskais mantojums. Saņemti pirmie nošu un skaņu ierakstu ziedojumi, jau šobrīd uz pili atceļojusi folklorista un valodnieka Austra Graša privātā bibliotēka, kas turpmāk būs pieejama publiski. Limbažu novada Brīvzemnieku pagastā Ozolmuižas ciemā patiešām varena ēka spoguļojas ezera ūdeņos, ozoli iezīmē kādreizējā muižas parka vietu. Pirmās ziņas par Ozolmuižas pili rakstītajos avotos sastopamas jau 14. gadsimtā, vēlāk tā piederējusi Vidzemē valdošajām Korfu, Ungernu dzimtām, savu uzplaukumu pils piedzīvojusi Mellīnu dzimtas valdījumā. Mellīnu laikā, 18. – 19. gadsimtā, tika uzcelta patreizējā Ozolmuižas pils, izveidots parks un laivu piestātne. Pēc 1920. gada zemes reformas Ozolmuižas pils nonāca publiskā lietošanā. Ozolmuižas pilī ir bijis gan kara hospitālis, gan nespējnieku nams, padomjlaikos  profesionāli tehniskā skola ar lauksaimniecības ievirzi, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – Ozolmuižaspamatskola. Uz Ozolmuižu devos vēlā rudenī, uz lapu talku un koncertu – uzstājas Latviešu biedrības kamerkoris “Austrums”. Ar šādiem, pēdējā laikā samērā bieži Ozolmuižas pilī notiekošiem pasākumiem, sevi vietējai kopienai un pārējiem piesaka pils patreizējais nomnieks – Pasaules latviešu mūzikas centrs, ko veido biedrība “Vienoti mūzikā”. Iecere ir laba un pareiza. Šobrīd ir cienījamā vecumā un pamazām mūžībā aiziet tā latviešu  paaudze, kas pēc II Pasaules kara devās trimdā. Tā ir paaudze, kas, izklīdusi pasaulē, spēlēja teātri, dziedāja koros, izdeva ierakstus un gadagrāmatas. Šīm kultūras liecībām tagad laiks atgriezties Latvijā, un Pasaules latviešu mūzikas centra iecere ir izveidot krātuvi, kurā uzglabāt, un iespēju robežās arī digitalizēt nošu krājumus,vinila plates, magnetafona lentes un kasetes – ārpus Latvijas dzīvojošo  latviešu radīto tieši mūzikas kultūrvēsturisko mantojumu. Biedrība ''Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā"'' dibināta salīdzinoši nesen - 2022. gada 9. novembrī, Vestienā, un starp tās dibinātājiem ir virkne sabiedrībā atzīstamu personību: folkloras pētnieks, valodnieks un  sabiedriskais darbinieks Austris Grasis; koru diriģents, Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku virsdiriģents, Madonas novada koru virsdiriģents Ārijs Šķepasts; Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijas vadītājs Mārtiņš Bergs, kurš vienlaikus ir arī Madonas Mūzikas skolas direktors, aranžētājs un orķestru diriģents; producents, mūziķis un mediju profesionālis Kristaps Grasis, kurš iepriekš bijis arī Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētājs un portāla "latviesi.com" galvenais redaktors, un vēl daudzi citi. Iecere vērienīga, un patreizējā tapšanas stadijā, kad pilī uzsākti neatliekamākie remontdarbi, bet atsūtītie materiāli glabājas kastēs, to iztēloties prasa diezgan daudz iztēles un drosmes. Drosmes stāsti tiek stāstīti arī Pasaules latviešu mūzikas centra rīkotajā koncertā. Ierakstu studijas, radošās rezidences, krātuve Ozolmuižas pilī pagaidām vēl ir tikai sapnis. Taustāmāka iecere, kas varētu tapt sabiedrībai pieejama jau pārskatāmā nākotnē, atrodas aiz durvīm, ko rotā uzraksts “Austra Graša dārgumu krātuve”. Telpas vidū sakrautas banānu kastes, pie sienām pa daļai piepildīti grāmatplaukti.  Folkloras pētnieks, valodnieks un sabiedriskais darbinieks Austris Grasis visu mūžu ir krājis grāmatas, Ozolmuižas pilī viņa privātā bibliotēka būs pieejama publiski. Ozolmuižas ciems šādā veidā tiktu pie bibliotēkas, interneta pieslēguma. Tiesa, iecerētajā bibliotēkā grāmatas varēs lasīt tikai uz vietas. Taču jo īpaši kolekcionāra interešu veidotais grāmatu krājums varētu būt interesants zinātniekiem – trimdas vēstures vai folkloras pētniekiem. Ir ļoti svarīgi radīt vietu, kur, beidzoties kādam laikmetam, nonākt kultūrvēsturiskām vērtībām, un te mēs atkal atgriežamies pie nodoma, kas ir biedrības ''Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā"'' pamatā, uzskata Austris Grasis. Un izstāsta, vācbaltiešu izcelsmes bibliofila Oto Bonga Rietumvācijā uzkrātās privātbibliotēkas likteni. Šobrīd šis krājums atrodas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Taču brīdī, kad kolekcionāram bija jāatbrīvo telpas, kur Vācijā glabājās viņa bibliotēka, un jāizdara tas bija steidzami, jāiesaistās bija visiem. Jaunieši no Minsteres latviešu  ģimnāzijas krāmēja kastes, tās tika vestas uz Austra Graša dzīvokli Bonnā, tālāk uz Abrenes pili Francijā, pirms tika rasta iespēja to nosūtīt uz Latviju. Valsts uzturētās atmiņas institūcijas nevar reaģēt ātri, un tām arī nav iespējas glabāšanā pieņemt visu. Austra Graša privātā bibliotēka ir īpaša arī tāpēc, ka tā dzīvo kopā ar paša tās krājēja stāstiem. Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā" nav tikai trimdas vēstures pārzināšana vai  izpratne par mūzikas krātuves veidošanas principiem. Tā ir arī Ozolmuižas pils ēkas apsaimniekošana, kas prasa gluži cita veida iemaņas. Aigars Parms ir tas cilvēks, kurš ikdienā dzīvo un saimnieko pilī. Un gādā arī par dzīvīgumu tajā. Kad lūdzu Ievai Freinbergai pastāstīt kas jauns noticis Ozolmuižā kopš rudenī notikušā koncerta, uzzinu, ka jaundibinātais Ozolmuižas vokāli instrumentālais ansamblis „Skani” Limbažu novada vokālo, vokāli instrumentālo, tautas mūzikas, koklētāju ansambļu un kapelu skatē izcīnījis pirmās pakāpes diplomu, un gan šī ansambļa koncertmeistars, gan arī  Pasaules Latviešu mūzikas centra "Vienoti mūzikā" valdes loceklis ir Aigars Parms. Aigars Parms ir arī tas cilvēks, kam jautāt, par kādiem gan līdzekļiem biedrība Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā" grasās uzturēt, savest kārtībā Ozolmuižas pils ēku. Limbažu novada pašvaldība šobrīd piešķīrusi dotāciju siltuma uzturēšanai ēkā, garantējusi līdzfinansējumu, startējot projektu konkursos, šobrīd noslēgtais nomas līgums ir uz 25 gadiem. Ozolmuižas pili kā iespējamo rezidenču vietu, apskatīt atbraucis arī komopnists un Latvijas Komponistu savienības vadītājs Rolands Kronlaks. Rolands Kronlaks runā par to, ka Komponistu savienībai pašai pieder īpašums Lielupē, ko it kā varētu izmantot komponistu rezidencēm. Taču izrādījies, ka tā apsaimniekošana biedrībai ir pārāk sarežģīta, tāpēc tas izīrēts. Arī Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā" ir biedrība. Vai viņiem izdosies? Kas ir viņu priekšrocības?

Oktobrī ar atklāšanas koncertu tika nosvinēta dziesminieka Arņa Miltiņa 50 dziesmu nošu burtnīca, ko izdevusi “Austras biedrība”. Vēl pirms diviem gadiem nošu pierakstā iznāca Arņa Miltiņa bērnu dziesmu izlase “Lai mums labi iet”. Mūziķis pats šīs grāmatas dēvē par notīs un dziesmu tekstos pierakstītu, mūsu kopīgi piedzīvoto laiku, jo radušās dziesmas cieši saistītas gan ar Atmodas gadu noskaņām, gan koncertējot kopā ar Austras bērniem, gan darbojoties Rīgas pilsētas kultūras dzīves organizēšanā, pieredzēto. Arni Miltiņu sagaidu pie Radio durvīm, viņš šurp atminies ar velosipēdu, šī būšot otrā ziema, kad braucot visu gadu. Palūdzu ierakstīt autogrāfu, un Arnis ieraksta - “Svarīgi ir labie vārdi!”. Nu ja, Radio cilvēkiem ko tādu vajadzētu likt aiz auss. Labiem vārdiem ir nozīme. Arņa Miltiņa nosacīti “kopotajos rakstos”, nošu burtnīcā “Arnis Miltiņš. Dziesmas” apkopotas 50 dziesmas, sešpadsmit no tām klāt ir QR kodi, saites uz dziesmu videoierakstiem ar autora īsu pieteikumu, dziesmas stāstu. Ierakstos piedalās arī dēls Jānis un meita Laima. Tā ir tāda patiešām jauka mājas muzicēšana. Ar Vika jeb Viktora Kalniņa vārdiem tapusī “Mīļdziesmiņa” ilgus gadus bijusi Arņa Miltiņa vizītkarte Austras Pumpures dziesmu programmās. Šai ierakstā Arnis Miltiņš “Mīļdziesmiņu” dzied kopā ar Ievu Akurateri, ar kuru pirms 40 gadiem tapa klausītāju ārkārtīgi iemīļota programma, spēlēta koncertos trīs gadus no vietas, starp citu, jauni ieraksti ar Ievu Akurateri top arī šobrīd. Tāpat šobrīd top jauna koncertprogramma kopā ar jauno dziesminieci Melisu Deboru Kaškuru.

Es nesaprotu, kā viņa visu paspēj. Rūtai Dvinskai ir divi mazi bērni. TV3 ziņās viņa stāsta laika ziņas. Brīvdienu rītos viņa un vīrs ir DJ radio STAR FM. Viņa vada TV raidījumu par dārzkopību. Nesen Rūta piedalījās TV šovā “Dejo ar zvaigzni”, kur tika līdz finālam. Šova treniņu intensitāte ir manam prātam neaptverama. Rūta radīja podkāstu “Funktieris”. Dziesmu svētku laikā Rūta pa dienu vadīja tiešraidi, bet pārējo laiku pavadīja slimnīcā ar meitiņu. Viņai ir spridzinoša humora izjūta. Man bija daudz jautājumu par viņas drosmi un paranormālajām darba spējām. Vairāk informācijas sarunas lapā šeit. SARUNAS PIETURPUNKTI:4:17 “Beibe no teļļuka”, kas tagad ir arī no “rādžiņa”15:38 Kas šobrīd notiek ar podkāstu “Funktieris”19:26 “Tas vispār nebija normāli” – Rūta par piedalīšanos šovā “Dejo ar zvaigzni”28:49 Vai piedalīšanās šovā bija visu iegūto traumu vērta31.21 “Tas ir manas dzīves lielākais psihoemocionālais treniņš”34:44 Izaicinājumi, kas bija jāpārvar, veidojot attiecības ar skatuves partneri46:47 “Man bija jātiek līdz galam”49:45 Rūtas stiprākais balsts, kas palīdz dzīvei griezties50:59 Kā šova “Dejo ar zvaigzni” dalībniekiem izdevās saglabāt draudzīgas attiecības pat sīvas konkurences laikā55:05 Ļoti personīgs stāsts par noticēšanu “mātes sajūtai”, neatlaidību un arī paļaušanos1:17:15 “Tikai, pateicoties slimnīcas personālam, es nesajuku prātā”1:21:31 Ceļš līdz īstajai diagnozei1:28:48 Māksla neļaut kritikai un pārmetumiem ietekmēt dzīvi un novirzīt no mērķiem1:34:44 Rūtas trīs stratēģijas, kā atbrīvoties no “ko par mani runās” bailēm1:37:01 Vai darbaspējas ir talants

Dziesmu un deju svētki izskanējuši. Dziesmu un deju svētki aizvadīti, bet daudz svētku dalībnieki un arī skatītāji arvien saglabā tās emocijas, ko var piedzīvot tikai Dziesmu svētkos. Lai viss izdotos, tas bija garš piecu gadu ceļš dalībniekiem un arī pamatīgs darbs svētku rīkotājiem. Kā izdevās iecerētais, no kādām kļūdām mācīties nākotnē, kā saglabāt un attīstīt šo mūsu tautas īpašo tradīciju, Krustpunktā diskutē Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte, XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izpilddirektore Daina Markova, komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns un Dziesmu svētku virsdiriģente Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra jauktais kora "Intis" diriģente Ilze Valce.  

Krustpunktā nedēļas notikumu apskats. Dziesmu svētki ir izskanējuši, un to kulminācijas laikā amatā stājās jaunais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Jau pirmajā darba nedēļā viņš ir dzirdams un pamanāms. Rinkēvičs jau paudis neapmierinātību ar prokuratūras darbu. Jāteic, ka ģenerālprokuratūras piemērotais naudassods kādam Latvijas iedzīvotājam par atbalstu Krievijas specdienestiem ir raisījis neizpratni daudziem. Aktualitātes analizē TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska un laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls.  

Aizvadām īpašu nedēļu - Dziesmu un deju svētku nedēļu. Priekšā vēl divi lielākie notikumi - deju lielkoncerts Daugavas stadionā un noslēguma koncerts Mežaparkā. Bet Dziesmu svētku nedēļa sākās ar Rīgas mēra Mārtiņa Staķa paziņojumu, ka nodevības dēļ viņš atkāpjas no amata. Un šī nedēļa ir īpaša arī ar to, ka Dziesmu svētkus atklāja Valsts prezidents Egils Levits, bet Dziesmu svētkus Mežaparkā noslēgs Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Krustpunktā nedēļas notikumu apskats: aktualitātes analizē portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns, žurnāliste Baiba Strautmane un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Dziesmu un deju svētku laikā Krustpunktā iztaujājam kultūras ministru Nauri Puntuli. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod laikraksta "Diena" žurnāliste Inese Lūsiņa un žurnāliste Ieva Alberte. Daudzās ministrijās šis ir atvaļinājumu laiks, bet noteikti ne Kultūras ministrijā. Visticamāk, ka kultūras ministram šīs Dziesmu svētku nedēļa ir izplānota pa stundām un šī stunda ir rezervēti Latvijas Radio, lai atbildētu uz mūsu klausītāji un arī žurnālistu jautājumiem. Bet raidījuma sākumā studijā ir tikai tā vadītājs, jo ministrs vēl steidzas uz Radio. Tāpēc iesākumā uzklausām klausītājus domas par šo svētku nedēļu.  

Pārmaiņas Rīgas rātsnamā jeb kurš turpmāk vadīs galvaspilsētas domi? Krustpunktā diskutē Rīgas domes pārstāvji. Svētdien Dziesmu svētku gājienā daudzo Rīgas dalībnieku priekšgalā plecu pie pleca gāja arī Rīgas domes vadība - mērs Mārtiņš Staķis un trīs viņa vietnieki. Jau nākamajā rītā kļuva skaidrs, ka tā bija pēdējā reize, kad galvaspilsētas vadībā bija publiski redzama kopā. Pirmdienas rītā domes priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis paziņoja par atkāpšanos no amata, skaidrojot, ka viņam nav pieņemama kolēģu nodevība. Krustpunktā diskusiju par notiekošo Rīgas domes valdošajā koalīcijā bijām ieplānojuši jau pirms nedēļas, bet, protams, nevarējām paredzēt šādu notikumu pavērsienu. Kas notiek Rīgas vadībā? Šo jautājumu šajās dienās uzdod daudzi, atbildes meklējam arī mēs. Diskutē Rīgas domes "Jaunās Vienotības" frakcijas vadītājs Olafs Pulks, Rīgas domes priekšsēdētāja vietniece Linda Ozola, "Par/ Progresīvie" frakcijas vadītājs Mārtiņš Kossovičs un Rīgas domes Nacionālās apvienības Latvijas Reģionu apvienības frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Dainis Locis.  

Valsts iestāžu komunikācija ar medijiem un sabiedrību: vai valsts iestādes pietiekami skaidro dažādus pieņemtos un iecerētos lēmumus sabiedrībai, vai ieklausās arī tās viedoklī? Krustpunktā diskutē Latvijas sabiedrisko attiecību profesionāļu asociācijas biedrs, komunikācijas eksperts Ivars Svilāns, Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta direktors Rihards Bambals un portāla "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis. To, cik svarīga ir komunikācija ar sabiedrību notikumos, kuros iesaistīts liels ļaužu skaits, pierāda arī Dziesmu svētki. Daudz neskaidrību dalībniekiem par to, ko drīkst ienest pasākuma teritorijā, un diemžēl šis nevajadzīgais troksnis ap kotlešu maizēm un ūdens pudelēm dažbrīd aizēno svētkus, kuriem tūkstošiem cilvēku gatavojas piecu gadu garumā.  Krustpunktā runājam par valsts saziņu ar sabiedrību. Kā un vai pietiekami valsts pārvalde skaidro dažādus pieņemtos un iecerētos lēmumus, vai ieklausās sabiedrības viedoklī un kā tiek plānota komunikācija iespējamās krīzes situācijās, ņemot vērā karu Ukrainā un viltus ziņu laikmetu.