Podcasts about dziesmu

Vēlēšanu gadā vairākās pašvaldībās pilsētas svētki notiek agrāk nekā iepriekš. Latvijā pie ģimenes ārsta pērn nav bijuši 32% no visiem praksēs reģistrētajiem iedzīvotājiem. “Nav zelta risinājuma!” Dziesmu un deju svētku organizatori aicina sabiedrību ar sapratni lūkoties uz biļešu tirdzniecību. Baltijas valstu premjerministri Rīgā spriež par drošību un "Rail Baltica" virzību. Latvijas sieviešu futbola izlase turpina labi sākto Nāciju līgu.

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune  Baumaņu Kārlis (1835–1905) nācis no daudzbērnu ģimenes. Bijušā Limbažu valsts ģimnāzijas direktora Ādama Reimaņa (1868–1943) 1935. gadā sarakstītajā Baumaņu Kārļa biogrāfijā teikts, ka viņa tēvam, drēbniekam Jēkabam Baumanim (1797–1870) un mātei, moderei Annai Baumanei (dz. Feldmane, 1804–1871) bijuši 12 bērni – 8 dēli un 4 meitas, no kuriem divas meitas un dēls miruši agri. Baumaņi jau vairākās paaudzēs bijuši amatnieki – arī dzimtas uzvārds iedots pēc vectēva Teņa (1770–1823) nodarbošanās, kurš bijis namdaris, tikai vāciskots par Baumann. Baumaņu Kārlis ģimenē bijis 9. bērns, un, atšķirībā no pārējiem, kuri apguvuši skrodera, kurpnieka, galdnieka vai maiznieka amatus, viņš jau kopš bērnības interesējies tikai par grāmatām un daiļajām mākslām. Taisnības labad gan jāsaka, ka arī divi viņa vecākie brāļi Tenis (1823 –?) un Mārtiņš (1830–?) kādu laiku bijuši profesionālu gleznotāju mācekļi. Abu vecāko brāļu iespaidā arī Kārlis jau kā mazs zēns izmēģinājis roku gan zīmēšanā, gan gleznošanā – tas viņam labi padevies. Apkārtējā daba un cilvēki devuši iedvesmu dažādiem sižetiem, nelielām skicēm, zīmējumiem, vinjetēm vai izdomātiem plāniem. Par papīra “apķēpāšanu” viņš ne reizi vien iemantojis vecāko brāļu dusmas un rāšanos. Arī skolās un vēlāk Jāņa Cimzes (1814–1881) vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Kārļa daiļdarbi izpelnījušies visaugstāko novērtējumu. 1953. gada 24. februārī viņš savā dienasgrāmatā  raksta: “Uzcītīgi strādāju pie zīmējumiem. Gleznu “Daugmales ūdensdzirnavas” nosūtīju Šarlotei.” Var teikt, ka zīmēšana zēnam sākumā bijusi pat stiprāka aizraušanās par mūziku un palikusi mīļa nodarbe līdz pat mūža beigām. Kā izpētījusi mūzikas vēsturniece Zane Gailīte (1952–2019), jauneklis šajā mākslā ievingrinājies tik labi, ka vēlāk “pieaugušos gados nereti ar to nopelnījis, skicējot plānus, nelielas ainavas, arī portretus” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: ZvaigzneABC, 2015, 29. lpp.). Pēc pieprasījuma var spriest, ka cilvēkiem viņa darbi patikuši. Protams, par profesionālu mākslinieku Baumaņu Kārli nevar saukt, bet tomēr ļoti noderīga bijusi saņemtā atlīdzība naudā vai graudā. Nelielas portretskices un glezniņas Baumaņu Kārlis kā jauku piemiņas lietu dāvinājis draugiem un paziņām jubilejās, par ko liecina viņa ieraksti piezīmju blociņos. Līdz mūsu dienām gandrīz nekas no tā visa nav saglabājies, ja neskaita skolas gadu burtnīciņu no 12 gadu vecuma ar smalki izzīmētiem ēku un baznīcu siluetiem, kas glabājas Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Arī savā pedagoģiskajā darbā viņš mācījis kaligrāfiju un zīmēšanu un ir saglabājušies vairāki viņa audzēkņu darbi. Baumaņu Kārlis kā satīriskā almanaha “Dunduri” līdzstrādnieks un izdevējs (kopā ar Pēteri Gūtmani (1848–1916) un Ausekli (dz. Miķelis Krogzemis, 1850–1879)), bijis arī tā ilustrators – karikatūrists. Viņš zīmējis titullapas saviem dziesmu krājumiem, piemēram, Kronvalda Ata piemiņai veltītajam četru dziesmu krājumam “Mortuos plango” (“Mirušo apraudu”).  Dziesmu krājuma “Līgo” titullapā ir Jurgensa litografēts Baumaņu Kārļa zīmējums – Vaidelotis ar ozola zaru rokā, ziedojot Līgo dievībai. Pašus no Pēterburgas atvestos krājumus kurā ietverta arī  patriotiskā dziesma “Dievs, svētī Latviju” (vēlākā Latvijas Valsts himna), toreizējais Baltijas ģenerālgubernators Pjotrs Bagrations (Пётр Романович Багратион, 1818—1876) deva rīkojumu konfiscēt un turpat ostā sadedzināt. Saglabājušies tikai daži eksemplāri un viens no tiem ir Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Nav zināms, kā tas paglābies no iznīcības, bet kā liecība šim notikumam, uz tā redzamas degšanas pēdas. Pastāv versija par komponista iespējamo līdzdalību arī Līgo karoga tapšanā Pirmajiem vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem, jo abos izmantots līdzīgs Vaideloša motīvs. Tomēr “karoga un dziesmu krājuma ienākšana publiskajā telpā – attiecīgi 1873. un 1874. gads – liek domāt, ka karoga zīmējums tomēr varētu būt bijis pirmais, kas savukārt noved pie secinājuma, ka Baumaņu Kārlis vāka zīmējuma tēmu varētu būt aizguvis no karoga”. Lai nu kā, bet šis jautājums vēl līdz galam nav noskaidrots.  

Vēl pirms desmit gadiem viņa nekad nebija dzirdējusi par Latviju. Šodien viņa dzied Latvijas Radio korī, brīvi runā latviski un mežā prot sēņot kā vietējie. Viņas vārds ir Šino Jamasaki (Shino Yamasaki), viņa ir diplomēta kordiriģente ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistra grādu un samtainu alta balsi, kas pēdējo astoņu gadu laikā skanējusi Latvijas labākajos koros. Apņēmīga, izturīga un ļoti labestīga – tā Šino Jamasaki raksturo viņas pasniedzēji, diriģenti un līdzgaitnieki. Kāpēc viņa pārcēlās uz Latviju, kā tika pāri grūtajam sākumam un kādas kopības un atšķirības redz latviešu un japāņu mentalitātē un kormūzikā – klausieties Šino Jamasaki pirmajā intervijā Latvijas medijiem. Vērojot Šino Jamasaki darbu ar kori un vēlāk tiekoties studijā, grūti noticēt, ka vēl pirms desmit gadiem viņa par Latviju neko nebija dzirdējusi. „Pirmo reizi es pamanīju Latviju 2014.gadā, kad vēl biju vidusskolā. Tajā laikā es dziedāju korī, Japānā ir daudz skolas koru, un es arī tādā dziedāju. Bet parasti Japānā kori dzied konkursiem. Es arī tajā laikā domāju par uzvarām konkursā: jādzied ar tīru skaņu, foršu skaņu, lai varētu uzvarēt! Un tad es atradu vienu rakstu, kur bija rakstīts – „Kora valsts – Latvija”. Kora valsts? Kas tas tāds? Es tiešām tolaik biju kora fane un izlasīju. Tur bija rakstīts par Dziesmu svētkiem, kas ir koris latviešiem… Un man bija tiešām brīnums, ka tāda valsts eksistē!” Nākamreiz ar Latvijas vārdu Šino satikās pēc dažiem gadiem. Šino ir no Matsue pilsētas, viņas vecāki strādā skolā un nav saistīti ar mūziku, bet visi bērni ir ļoti muzikāli. Brāļi un māsa gan izvēlējušies citas profesijas, bet Šino gribēja mācīties kora diriģēšanu. Taču, kā viņa stāsta, Japānas mūzikas augstskolās nav atsevišķu kordiriģēšanas programmu, pamatā māca diriģēt orķestri. Šino sāka mācīties privāti pie kordiriģenta Čifuru Matsubaras (Chifuru Matsubara). Un tieši viņš ieteica kordiriģešanu mācīties Latvijā, jo pats bijis viesdiriģents Latvijas Radio korī un palīdzējis organizēt kora "Ave Sol" braucienu uz Jāpānu.  

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

Vasarā gaidāmi 13. Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Pēc attālinātajiem Covid dziesmu svētkiem tā beidzot būs iespēja mazajiem māksliniekiem uzstāties atkal kopā. Kā šiem svētkiem gatavojas diasporas bērni? Un cik kuplā skaitā diasporas bērnu kolektīvi papildinās svētku dalībnieku rindas, interesējamies raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts. Sarunājas Aiga Vasiļevska, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku diasporas kolektīvu koordinatore, Aiga Ožehovska, Luksemburgas latviešu folkloras kopas "Mazās dzērves" vadītāja, Ilze Baranovska, Briseles latviešu dejotāju bērnu kolektīva vadītāja, un Ilze Atardo, Eiropas bērnu un jauniešu kora vadītāja.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Ja tiktu veikta sabiedrības aptauja par to, kur atrodas Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs, varbūt varat cerēt saņemt atbildi, ka Muzeju krātuvē Pulka ielā 8. Bet ļoti iespējams, lielākā daļa paraustīs plecus un teiks, ka nezina. Iespējams, kāds  minēs, ka seko muzeja virtuālajiem kontiem sociālajos tīklos un mājaslapā. Ikvienā neziņā būs savs patiesības grauds, jo muzeja kā institūcijas redzamākais formāts dialogā ar sabiedrību ir fiziski apmeklējama ekspozīcija. Pēdējā šī muzeja veidotā rakstniecības vēsturei veltītā muzeja ekspozīcija sabiedrībai bija pieejama līdz 2000. gadam. Toreizējā muzeja mājvietā Rīgas pilī to atklāja 1972. gadā, muzeja nosaukums tolaik bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs. Tātad šobrīd varam teikt, ka bez muzejiska stāsta par nacionālām literatūras un mūzikas vērtībām un iespējas klātienē apskatīt muzeja bagātīgās kolekcijas ir izaugusi jau vesela paaudze. Rīgas pilī ekspozīcija bija izvietota piecās zālēs, ievērojot tematiskus un hronoloģisku principus – literatūras un nacionālās kultūras pirmsākumi tika pārstāvēti, eksponējot stāstus par pazīstamākajiem jaunlatviešiem (Krišjāni Baronu, Krišjāni Valdemāru, Ausekli, Juri Alunānu u.c.), tad sekoja klasiķi – Eduards Veidenbaums, Jānis Poruks, Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Fricis Bārda, Vilis Plūdons, Kārlis Skalbe. Atsevišķā zālē centrāli tika izvietotas tēlnieces Lea Davidovas-Medenes veidotas Raiņa un Andreja Upīša bistes līdzās viņu personībām veltītiem stāstiem, bet noslēdzošajā zālē bija tolaik aktuālajai latviešu literatūrai veltīti eksponējumi, pārstāvot Imantu Ziedoni, Mirdzu Ķempi, Regīnu Ezeru un citus atzītus laikabiedrus. Deviņdesmitajos gados ekspozīcijas pēdējās divas zāles tika atbrīvotas mainīgajām izstādēm, taču “klasiķu zālē” eksponējumi tika papildināti ar tādām Trešās atmodas laikā reabilitētām personībām kā Edvartu Virzu, Zentu Mauriņu, Anšlavu Eglīti, Alfrēdu Dziļumu, Ilzi Šķipsnu un citiem. Pēc ekspozīcijas novākšanas, muzejs ieviesa ceļojošā muzeja formātu, veicot izbraukuma nodarbības Latvijas skolās, bibliotēkās un kultūras centros, kā arī organizējot ceļojošās izstādes. Muzeja pastāvīgo ekspozīciju funkcijai 2018. gadā tika piešķirta ēka Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, kura līdz 2024. gadam tika renovēta un kurā 2025. gada rudenī tiks atklāta jauna pastāvīgā ekspozīcija. Tomēr 2021. gadā muzejam tika uzticēts veidot pilnībā jaunu laikmetīgu pastāvīgo ekspozīciju “Dziesmusvētku telpa” renovētajā Mežaparka lielajā estrādē. Ekspozīcija, kura izvietota estrādes ziemeļrietumu spārnā, tika atklāta 2023. gada 1. jūnijā.   Ekspozīcijā, kuru ievada latviešu dziesmu svētku tradīcijas nozīmīgākais simbols Līgo karogs, apvienoti audiovizuāli materiāli, interaktīvas instalācijas un autentiski vēsturiski objekti. Viena no tehnoloģiski sarežģītākajām multimediālajām instalācijām Latvijā ir objekts “Lielākais koris pasaulē”, kas tehnoloģiski un emocionāli unikālā veidā ļauj piedzīvot Dziesmu svētku kopkora spēku. Tas vizuāli un audiāli aptver tradīcijas rašanos un attīstību, sākot no dabas skaņām līdz grandiozajam kopkorim Mežaparka lielajā estrādē ar emocionālu klātbūtnes sajūtu Mārtiņa Brauna himniskajā dziesmā "Saule, Pērkons, Daugava". Savukārt objekts “Laika upe” daudzveidīgos izziņas līmeņos izved cauri svētku vēsturei. Pie tās var pavadīt arī vairākas stundas, pētot interesantus artefaktus, klausoties audio atmiņas, šķirstot albumus un atrodot varbūt pat sava kolektīva vai iemīļotas svētku personības stāstu. Kad ekspozīcija apskatīta, var ļauties meditācijai kādā no kormūzikas klausīšanās krēsliem, kur svētku kopkora izpildījumā var noklausīties 24 dziesmu svētku repertuārā visbiežāk iekļautās dziesmas. Tās kārtotas “Lauka puķēs” un “Dārza puķēs” pēc Jāņa Cimzes krājumā “Dziesmu rota” iedibinātā principa. Ekspozīcijas otrajā stāvā atrodas kopienas telpa, kas muzeja darba laikā apmeklētājiem pieejama bez maksas, piedāvājot dažādas izglītojošās un digitālās spēles, mainīgās tematiskās izstādes, pieeju Dziesmu svētku materiāliem fiziskā un digitālā formātā. Pašlaik šo stāstu ierakstu, atrodoties ēkā Mārstaļu ielā 6, kur savulaik bija mākslas galerija un leģendāra kafejnīca, kurā pulcējās ļoti daudz radošu personību un, visticamāk, te dzimis ne mazums radošu ideju. Arī pašlaik topošās ekspozīcijas “Prokrastinācija un radīšana” pamatstāsts būs par latvieša radošumu, un šī tēma lieliski ļauj apvienot abas muzeja pārstāvētās radošās nozares – mūziku un rakstniecību. Ekspozīciju atvērsim šī gada augusta nogalē un ceram, ka tā apmeklētājiem ļaus ne tikai novērtēt kultūras mantojumu, bet arī doties neaizmirstamā klātbūtnes piedzīvojumā un pašiem gūt iedvesmu radīšanai.

Stāsta Saulkrastu novada Kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane Vai zini, kas bija Alma Matilde Paula, dzimusi Brodele, un kāpēc par viņas dzīvi mēs stāstām tieši šomēnes? Tā bija Latvijā tik mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un apbrīnotās, izcilās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māte. 1904. gada 21. marts Pēterupes baznīcā atnācis ar svinīgu brīdi – tiek kristīta 17. februārī Neibādē dzimusi meitenīte Alma Matilde. [1] "Brodell" – baznīcas grāmatas ierakstā Nr. 8 jaundzimušās vārds ierakstīts krieviski un vāciski, un uzvārdam abās valodās trūkst galotnes latviskā "e". Tālāk visas ziņas par mazulītes izcelšanos seko kirilicā, krievu valodā, kā jau cara valdīšanas laikā noteikts: tēvs Burhards Antons Brodelis, māte Jūla (dzimusi Krastiņa), abi kristīti "no vietējā mācītāja" vietējā luterāņu dievnamā. Par meitenītes krustvecākiem aicināti Minna un Jānis Krastiņi, Pēteris un Alvīne Dreimaņi. Ieraksts veikts līdzenā, skaistā rokrakstā, kas, visticamāk piederējis šajā laikā (no 1895. līdz 1931. gadam) Pēterupes baznīcā kalpojušajam mācītājam Jānim Stāmeram. Tā kā tajā pašā rokrakstā baznīcas grāmatā veikts ieraksts 1904. gada augustā par barona Aleksandra fon Pistolkorsa aiziešanu mūžībā, tad varam būt diezgan droši, ka mazo Almu Matildi Brodeli Pēterupē kristījis Jānis Stāmers, dodot  svētību mazajai meitenei, kura vēlāk kļūs par izcilu cilvēku – Latvijā tik mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un apbrīnotās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māti. Alma Matilde Brodele nāk no kuplas ģimenes. Par spīti trūkumam, kas liedz meitenei skoloties vairāk kā divas klases vietējā skolā, viņa iemanto apbrīnojamu noteiktību un rakstura stingrību. "Vienīgā no septiņu bērnu ģimenes pārcēlusies uz Rīgu, čakla, izdarīga, apveltīta ar dabīgu skaistumu. Almas nākamā vīra Voldemāra mamma līgavu dēlam nolūkoja Gorbuša kundzes modes salonā, kur Alma tērpiem šuvusi pērlītes." [2] Un drīz vien Alma Matilde kļūst par Voldemāra sievu, iegūstot Paulu dzimtas uzvārdu. 2023. gadā iespiestajā greznajā grāmatā "Ak, sievietes", kas ieved Edītes Pauls-Vīgneres atmiņu un krāšņās tekstilmākslas pasaulē, redzama "Edītes mamma Alma Matilde smalkos tērpos pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. ..Tolaik dāmām vienmēr bija rūpīgi safrizētas un ieveidotas frizūras. Mamma bija Edītes palīgs un balsts visa mūža garumā." [3] Arhīvu filmu lentēs nav daudz brīžu, kur redzama Alma Matilde Paula. 1979. gada filmā "Dzīparos apslēptā pasaule", sekojot Edītes Pauls-Vīgneres grandiozo tekstilmākslas darbu tapšanas stāstiem, nedaudz iepazīstam viņas vecākus. Enerģisko, humora pilno tēvu, un nopietno māti ar it kā sevī vērstu skatienu. Māte klusē, un izstādes atklāšanas kadros filmas sākumā, kā apliecinot viņas raksturu, aizkadra balsī skan vārdi: "Lai paliek jūsu noslēpums, sirmie Pauli, cik rūpju atdots Edītei, cik pacietības dāvāts Raimondam." [4] Taču videokadros no piecpadsmitās līdz septiņpadsmitajai minūtei varam māti vērot, visai ģimenei iesaistoties milzīgā gobelēna velku uzvilkšanas brīdī vīra Voldemāra konstruētajās stellēs. Viņas stihija ir darbs. Pat divus gadus iepriekš filmējot, atraisītības brīdi kinokamera notvērusi, esot Almas Paulas ierastajā vidē, piemājas dārzā pie galda ar tikko nolasīto dārza ogu traukiem. Rokas darbojas, acis nolaistas, un tajā brīdī atskan vārdi: "Un dēlu es ļoti mīlēju, man viņš ir ļoti mīļš. Nenormāli esmu mīlējusi viņu..." [5] Mātes teikto vārdu nozīmē tālāk aizved dzejnieks Jānis Peters savā 1982. gada grāmatā "Raimonds Pauls": "Paverieties Raimonda Paula koncertā – kaut kur piektajā sestajā rindā sēd divi baltām galvām. Kalsns, enerģisks, sīksts vīrs labos gados ar spīdīgu pakausi. Jaunības bildēs Raimonds viņam ir tik līdzīgs! Un blakus spīdīgajam pakausim tā baltā ābele ir māte. Tēvs smaida, brīžiem pat līgojas līdzi dēla mūzikai, māte? Nu, jā, raud. Elpa žņaudzas ciet, acīs bailes. […] Un, manuprāt, tā nav tikai pārjūtīga daba vai laimīgs saviļņojums. Māte atceras. Māte zina, kāpēc viņa raud. Tās ir smagu dzīves ceļu gājušas asaras un bailes. Bailes no negaidītā, neparedzamā." Pirmdzimtā, dēla Gunāriņa, kurš dzimis pirms Raimonda un Edītes, zaudējums. Bažas, radio dzirdot atskaņojam dēla pirmās dziesmas: "Ka tik Tev kāds kaut ko ļaunu nenodara..." Vēlākie  pārdzīvojumi, kurus pats Maestro pieminējis vairākkārt: "Par saviem vecākiem varu pateikt visu to labāko. [...] Bija laiks, kad es tēvam un mātei nodarīju sāpes. Tas bija. [...] Pēc tam jau centos atmaksāt viņiem ar labu, bet tas bija krietni par vēlu. Vecāki jau bija gados. Viņu personības līdz pat šai dienai līdz galam nespēju izprast. Nezinu, no kurienes šie vienkāršie strādnieku cilvēki to ņēma, ka man jāmācās mūzika, ka Edītei jāiet Mākslas akadēmijā. Viņi spieda mūs mācīties. Viņiem bija sapnis, lai mēs dzīvotu labāku dzīvi," atceras Raimonds Pauls. [6] Tomēr vecāku Voldemāra un Almas Paulu aizkustinājums filmas kadros, kur redzams Dziesmu svētku koncerta noslēgums pēc kopkora atskaņotās dziesmas "Manai dzimtenei" Mežaparka estrādē, ir bez mazākās šaubu ēnas par to, ka vecāku rūpes ir vainagojušās ar milzīgu gandarījumu. [7] 2024. gada pavasarī uzplauka iecere Mātes dienas priekšvakarā Pēterupes baznīcā pieminēt Almu Matildi Paulu ar koncertu viņas dzimšanas un kristību 120. gadadienas atcerei kā Latvijas tautas mīlētā un cienītā komponista Maestro Raimonda Paula un izcilās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres māti. Iecere gan nerealizējās, jo, Maestro vārdiem runājot, piedāvājums nācis par vēlu. Kādā nesenā intervijā Edīte Pauls-Vīgnere šo ieceri pieminēja, pēc tam piebilstot: "Arī tagad taču var aiziet uz Lāčupītes kapiem vienkārši aiznest mammiņai ziedus." [8] Šī gada 22. februārī Edīte Pauls-Vīgnere devās mūžībā. Pieminot Almu Matildi Paulu un Edīti Pauls-Vīgneri, ziedus uz Lāčupītes kapiem tagad nesīsim viņām abām – mātei un meitai... --- [1] Almas Matildes Brodeles dzimšanas datums pēc jaunā stila ir 2. marts, savukārt 20. gs. sākumā Bīriņu muižai piederošā Neibāde un Pēterupe ir tagadējās Saulkrastu pilsētas daļas. [2] No 2023. gadā izdotās Edītes Pauls-Vīgneres grāmatas "Ak, sievietes! Teatrālās tekstīlijas", kura tapusi sadarbībā ar Sandru un Valdi Ošiņiem un ar brāļa Raimonda Paula atbalstu. [3] No grāmatas "Ak, sievietes! Teatrālās tekstīlijas". [4] Studijā "Telefilma Rīga" 1979. gadā tapusī filma "Dzīparos apslēptā pasaule". [5] Rīgas kinostudijā 1977. gadā tapusī filma "Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku". [6] Žurnāls "Ieva", 2010. gada 47. Nr., pārpublicēts vietnē santa.lv 2021. gada 27. decembrī. [7] Rīgas kinostudijā 1977. gadā tapusī filma "Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku". [8] No 2024. gada 1. jūnija intervijas žunālā "Santa".

Neirologa Leonīda Viškera lietu nodod Aroda tiesai. Briselē joprojām meklē jauniešus, kas no rīta pie metro sarīkoja apšaudi. Baltijas valstis ir sagatavojušās nedēļas nogalē gaidāmajai pārejai no Krievijas elektrotīkla vai BRELL sistēmas uz elektrotīklu sinhronizāciju ar Eiropu. Rīkos jaunu konkursu par tiesībām tirgot Dziesmu un deju svētku biļetes.

Ar savu dzeju viņš ir atzinies mīlestībā gan sievai un bērniem, gan savai Latvijai. Bez viņa dzejas rindām nav iedomājami ne Dziesmu un deju svētki, ne latviešu estrāde. Savukārt viņa diplomāta spējas ļāva noslēgt līgumu par padomju savienības karaspēka izvešanu no neatkarīgās Latvijas. Izcilajam dzejniekam Jānim Peteram aizejot mūžībā, viņu piemin Dziesmu svētku virsdiriģents Romāns Vanags, solists un Petera dziesmu izpildītājs Viktors Lapčenoks un Atmodas laika līdzgaitnieks Romualds Ražuks.

Bažas par finansējuma trūkumu Dziesmu un deju svētkiem: skolotāji bažījas, ka netiks atalgoti, dejotājiem var nākties maksāt dalības maksu kādā no pasākumiem. Bērna kopšanas pabalstu 2026. gadā grib palielināt līdz 422 eiro; iespējas valsts budžetā vēl nezināmas. Valsts ieņēmumu dienests turpmāk plāno iesaistīt arī seniorus pakalpojumu testēšanā. Vai Eiropas Savienība arī turpmāk būs gatava sodīt globālās tehnoloģiju korporācijas un sociālo mediju platformas par likumu pārkāpšanu?

Turpinot iepazīstināt ar ukraiņu nemateriālā kultūras mantojuma vērtībām, kas iekļautas UNESCO starptautiskajos sarakstos, šoreiz par vēl divām, kuras šiem sarakstiem ir pieteicis Dņipropetrovskas novads – par Petrikivkas dekoratīvajiem apgleznojumiem un kozaku dziesmām. Petrikivka ir ciemats Dņipropetrovskas novadā – slavens ar saviem krāšņajiem dekoratīvajiem sienu apgleznojumiem. Kādreiz vietējie tautas meistari ar košajiem ziedu motīvos balstītajiem zīmējumiem apgleznoja galvenokārt istabu sienas un mājsaimniecības priekšmetus, bet vēlāk jau arī mūzikas instrumentus un īpaši tūristiem domātus priekšmetus. Petrikivkas dekoratīvie apgleznojumi (Петриківський розпис) ir vairākus gadsimtus sena tradīcija, kuras izcelsme saistīta ar leģendāro kozaku apdzīvoto valstisko veidojumu Zaporižjas Seču, kas bija viens no ukraiņu tautas veidošanās centriem. Zaporižjas Seča tika iznīcināta, bet Petrikivkas apgleznošanas tradīcija palika, un īpašu uzplaukumu šī tautas mākslas forma piedzīvoja 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. 20. gadsimta 30. gados šo dekoratīvo apgleznošanu sāka mācīt arī Petrikivkas mākslas skolā, bet 1991. gadā tika dibināts arī Petrikivkas dekoratīvo zīmējumu tautas mākslas centrs, kurā darbojas gan tautas, gan profesionāli mākslinieki. Petrikivka UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā tika ierakstīta 2013. gadā, bet 2016. gadā UNESCO Steidzami saglabājamo nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā tika ierakstīta šī paša Dņipropetrovskas novada kozaku dziesmu tradīcija. Kozaki jeb kazaki bija austrumslāvi – Austrumukrainas un Dienvidkrievijas stepju iedzīvotāji, kuru amats, ja tā var teikt, bija karot. Viņiem apmaiņā pret militāriem pakalpojumiem no valsts tika piešķirta diezgan liela pašnoteikšanās. Kozaku sabiedrība bija ļoti demokrātiska – lēmumi tika pieņemti kopīgi, un līderi – atamani – tika ievēlēti. Kozaku kultūru ietekmēja viņu klejotāju un karotāju dzīves veids – kozaku dziesmās, ko tradicionāli dziedāja vīrieši, tiek apdziedāts gan varonīgums un drosme, gan dzimtās zemes skaistums. Zaporižjes jeb Dņipropetrovskas kozaku dziesmas (Козацькі пісні Дніпропетровщини) šodien dzied tikai vecāka gadagājuma sievietes, un tas ir vien atspulgs no šīs skaistās varenās tradīcijas. Dziesmu uzsāk dziedātāja, kura vislabāk zina dziesmas vārdus, tad viņai pievienojas otra dziedātāja, kura dzied augšējo balsi, un tikai tad dziedājumam pievienojas pārējās dziedātājas. Šobrīd kozaku dziesmu tradīcija Zaporižjes novadā ir uz izzušanas robežas, tādēļ tā iekļauta UNESCO steidzami saglabājamo vērtību sarakstā. Līdz ar to UNESCO starptautiskajos sarakstos no ukraiņu dzīvā mantojuma ir iekļautas sešas vērtības: Petrikivkas dekoratīvie apgleznojumi, Dņiprovetrovskas kozaku dziesmas, Kosivas apgleznotā keramika, Krimas tatāru orneks, boršča gatavošana un pisanka jeb olu dekorēšana. Šogad UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma vēl vienā – t.s. labo prakšu sarakstā tika ierakstīta arī kobzas un rata liras aizsardzības programma Ukrainā, bet tas jau ir atsevišķs, par kuru citreiz.

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Spānijas Vidusjūras piekrastes pilsēta Valensija, gluži kā pārējā valsts, no 1938. līdz 1973. gadam pieredzēja viena diktatora, ģenerāļa Franko režīmu. Interesanti, ka drīz pēc diktatūras izbeigšanās Valensijas iedzīvotāji miermīlīgi pauda savu gribu viņiem būtiskā jautājumā un varas iestādes to respektēja. Demokrātijā viņi iestājās par sev būtiskāko jautājumu. Toreizējā tautas balss fantastiski pārvērta pilsētu. Arī agrāk, būdama viens no Eiropas skaistākajiem dārgakmeņiem, Valensija pēc iedzīvotāju lemšanas ieguva satriecoši skaistu un funkcionālu papildinājumu. Pilsētu vienmēr bija mocījuši plūdi, taču 1957. gadā upe Tūrija (Turia) tā izgāja no krastiem, ka vecpilsētā, Karmes (El Carme) rajonā, mājas atradās ūdenī dziļāk par vienu metru. Tūrija bija plata, varena upe, kas sadalīja Valensiju uz pusēm. Pilsētas vadība kopā ar centrālo valdību lēma upi novirzīt un to arī izdarīja. Pēc upes novirzīšanas pilsētas centrā parādījās 10 km garš un ļoti plats laukums, platāks nekā Daugava tās varenākajā plūdumā. Sešdesmitajos gados tur bija plānots būvēt satiksmes mezglus un dzīvojamās mājas. Tomēr vairums iedzīvotāju lēma un iestājās par labu parkam, un tagad bijušās upes gultnes vietā ir pasakaini apstādījumi ar mūsu acij neierastiem, eksotiskiem kokiem, krūmiem un ziediem. Parku atklāja 1986. gadā. Ļaudis tur guļ zālītē, pikniko, staidzina suņus, skrien. Tur ir izcila māksla publiskajā telpā un gulošs milzu Gulivers, uz kura rotaļājas bērni. Pilsētas cilvēciskie mērogi ļauj šo vietu izbaudīt visiem. Demokrātiskās tradīcijas Valensijā ir vismaz tūkstoš gadu senas, un tās nevar iznīdēt neviena diktatūra. Viena no šādām tradīcijām pat ir ierakstīta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Jau tūkstoš gadu katru ceturtdienu pulksten 12 astoņi melnos, garos tērpos ģērbti vīri svinīgi ierodas un apsēžas pie Valensijas katedrāles Apustuļu durvīm. Tā ir mutvārdu tradīcija, kurā kungi, kas ir zemnieki, lemj tiesu. To tā arī sauc – Ūdens tribunāls. Viņi lemj par apūdeņošanu astoņos Valensijas reģiona apgabalos, kur bez irigācijas nebūtu iespējama raža. Valensijas reģionu Spānijā dēvē par Huerta de España jeb Dārzeņu dārzu. Viņi uzklausa sūdzības par pāri darījumiem un netaisnībām ūdens sadalē un lemj ātru un taisnīgu tiesu, kuru nav iespējams pārsūdzēt. Viss notiek mutiski, valensiešu valodā. Šie astoņi vīri ir pašu zemnieku ievēlēti. Tajā reizē, kad gāju uz viņiem lūkoties, sūdzību nebija, taču visa ceremonija notika tieši tāpat kā pirms daudziem gadu simtiem. Vīri tika izsaukti, tika uzdots jautājums par to, vai kādam ir sūdzības, un tad notika svinīgā aiziešana. Tagad tā ir kļuvusi par tūristu atrakciju, taču nevienu brīdi šis tribunāls nav zaudējis savu praktisko nozīmi. Domāju, ka atslēgas vārds valensiešu panākumiem ir līdzdalība. Mūsu Dziesmu svētku gājiens notiek vienu dienu daudzas stundas un tajā laikam piedalās ap 50 000 dalībnieku. Mēs zinām, ka mūsu svētki ir unikāli, bet arī valensieši domā, ka unikāli ir tieši viņu svētki. Valensijas pavasara tautas svētkos, kuros godina Dievmāti, ceļ milzu lelles, tad tās dedzina un katru dienas vidu sarīko milzu uguņošanu, pulcējas vairāk dalībnieku. Gājiens cauri pilsētai, kurā piedalās 100 000 neticami greznos tautas tērpos tērpti pavasara festivāla dalībnieki, ilgst divas dienas. Par šiem svētkiem varētu stāstīt vēl un vēl, taču šoreiz stāsts bija par kaut ko citu. Par to, ka ikkatrs ar savu darbošanos var ietekmēt ļoti daudz. Pirms dažām nedēļam Valensijas reģionā notika drausmīga dabas katastrofa. Applūda daudzas apdzīvotas vietas un Valensijas pilsētas nomales. Dubļu staumes iznīcināja visu, kas gadījās to ceļā. Pateicoties kādreizējam inženiertehniskajam brīnumam 60. gados, kad tika novirzīta upe Tūrija, pasakaini skaistais pilsētas centrs palika neskarts.

23. novembrī Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē izskanēs Mārtiņa Klišāna un Jurģa Cābuļa Rīgas jaukto koru grupas lielkoncerts "Dziesmu koks". Sarunā ar Mārtiņu Klišānu - par koncerta ieceri, kas realizējusies negaidīti vērienīgi ar 17 Rīgas jaukto koru piedalīšanos: "Dziesmu koka tēma jau mums ir ļoti tuva, un tas ir labs simbols visai mūsu dzīvajai tradīcijai, kur mums ir saknes, ir zari, ir lapas un pumpuri, tur mums ir nākotne." Notikuma programma solās būt raiba, jo katrs koris uzstāsies arī individuāli sava diriģenta vadībā, bet koncerts noslēgsies ar Jāņa Ķirša, Riharda Dubras un Jēkaba Jančevska dziesmām visu koru kopīgā priekšnesumā. Uzzinām arī par Rīgas Doma skolas zēnu kora saspringto Ziemassvētku gaidīšanas laiku: "Domāju, ka mūziķiem šis ir tāds starpsvētku laiks, kas sākas ar Lāčplēša dienu, bet pirmo atelpu varbūt var atvilkt Vecgada vakarā. Šis ir ļoti darbīgs laiks, un tā sanāk, ka šajā laikā īpaši zēnu koris vienmēr ir pieprasīts. Acīmredzot tās ir skaidras vērtības, vienkāršs, tīrs, mazliet kosmisks skanējums apvienojumā ar to repertuāru, ko parasti Ziemassvētkiem iestudējam. Tas ir darbīgs laiks, bet tā ir mūziķa ikdiena. Cilvēki Ziemassvētku laikā tomēr nāk baudīt ko tādu, ko viņi zina un atpazīst, ko var dungot līdzi - nezūdošās Ziemassvētku dziesmas. Bet vienmēr arī jāuzstāda latiņa, lai paši kaut ko mākslinieciski un profesionāli no šī procesa gūtu, tāpēc vienmēr mēģinām apvienot un rast kompromisu starp vienkāršāku un demokrātiskāku repertuāru un kaut ko no profesionāli paģērošām lietām arī šajās programmās.

Latviešu un igauņu kopādziedāšanas svētkus sola šīgada tradicionālās mūzikas festivāls „Dzīvā mūzika 2024”, kas notiks no 17. līdz 19.oktobrim gan Rīgā, gan Valkas novadā. Daudzas no labi zināmām latviešu galda dziesmām, izrādās, ir ne mazāk populāras pie mūsu ziemeļu kaimiņiem. Turklāt klajā nākusi dziesmu grāmata „Laululaud/ Dziesmu galds”, kurā apkopotas 17 tautā iemīļotas dziesmas latviešu un igauņu valodā. Grāmatā ir arī notis un klāt pievienoti divi mūzikas diski. Turu rokās nesen klajā laistu grāmatu „Laululaud/ Dziesmu galds”,  izdevums cietos vākos ar tautā labi zināmām dziesmām un nošu pierakstu, taču šoreiz līdzās latviešu tekstam grāmatas labajā atvērumā tās pašas dziesmas teksts igauniski. Grāmatas priekšvārdu ievada latviešu tautas dziesma: Igauniski strazdiņš dzied Rīgas torņa galiņā; Es ar' gribu mācīties Igauniski gavilēt. Un šis izdevums to piedāvā. Lai uzzinātu vairāk par grāmatas tapšanu un mūzikas ierakstiem, kas to papildina, tiekos ar krājuma veidotājiem no Latvijas puses Sandru Lipsku un Ilmāru Pumpuru, viņi arī kapelas „Hāgenskalna muzikanti” dalībnieki. Sazinamies arī ar krājuma sastādītāju no Igaunijas, tas ir Mati Vursts. Viņš ir muzikants un arī 13 gadus vada  ermoņiku spēlmaņu biedrību Pērnavā „Parnumaa Lootspillihaigete Selts”, kas arī ir viena no grāmatas izdevējiem, tāpat kā biedrība „Skaņumāja” no Latvijas puses. Dziesmas no jaunā izdevuma var klausīties raidījumā Laika Ritu Raksti. -- No 17. līdz 19.oktobrim  Rīgā un Valkas novadā gaidāmas tradicionālās mūzikas festivāla „Dzīvā mūzika” norises. Festivāla dalībnieki – mūzikas grupas no Latvijas un Igaunijas  - muzicēs 18.oktobrī deju vakarā Kārķu tautas namā un kopādziedāšanas svētku koncertā 19.oktobrī Valkas kultūras namā.

Svinot Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas katedras jubileju un, protams, domājot gan par Dziesmu svētku nākotni, gan kordiriģentu atalgojumu Latvijā, par Latvijas kora mākslu un diriģēšanas skolu Kultūras rondo pārrunājam ar diriģentiem Airu Birziņu, Jāni Baltiņu un Mārtiņu Klišānu. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Kordiriģēšanas katedra 5. oktobrī svinēs savu 80 gadu jubileju – plkst. 18.00 Latvijas Universitātes Lielajā aulā izskanēs kormūzikas koncerts, kurā piedalīsies JVLMA jauktais koris un absolventi, kā arī bijušie un esošie katedras pedagogi. Koncerta pirmajā daļā dziedās JVLMA jauktais koris un diriģenti būs bijušie un esošie studentu kora vadītāji – Jānis Grigalis, Juris Kļaviņš, Romāns Vanags, Mārtiņš Klišāns, Māris Sirmais, Ints Teterovskis, Jānis Ozols, Valdis Tomsons un Kaspars Ādamsons. Koncerta otrajā daļā kopā ar JVLMA jaukto kori aicināti dziedāt absolventi. Šajā daļā diriģēs pašreizējie un bijušie katedras pedagogi – Leons Amoliņš, Jevgeņijs Augustinovičs, Jānis Baltiņš, Ivars Bērziņš, Aira Birziņa, Viesturs Gailis, Māra Marnauza, Mārtiņš Ozoliņš un Andris Veismanis. Programmā skanēs latviešu komponistu kormūzika – Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, Emilis Melngailis, Pēteris Barisons, Jānis Kalniņš, Jānis Zālītis, Jēkabs Mediņš, Imants Ramiņš, Juris Karlsons, Roberts Liede, Rihards Dubra, Andris Vecumnieks, Juris Vaivods, Renāte Stivriņa un Andris Dzenītis. -- Aira Birziņa ir kora diriģēšanas profesore Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, diriģente Rīgas Doma meiteņu korī “Tiara”, VEF Kultūras pils sieviešu korī “Dzintars” un Ogres kultūras centra sieviešu korī “Rasa”. Viņa ir bijusi vairāku Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģente, ir Ogres apriņķa un Rīgas sieviešu koru grupas virsdiriģente, Latvijas koru nozares padomes eksperte. Mārtiņš Klišāns ir Cēsu rajona koru virsdiriģents, Rīgas Doma zēnu kora diriģents un mākslinieciskais vadītājs. Jānis Baltiņš ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docents un kopš 2017. gada – kora diriģēšanas katedras vadītājs.  

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Tas, ka rakstnieki un dzejnieki savus darbus publicē ar pseidonīmiem, raugoties latviešu literatūras kontekstā, nav kāds pārsteigums vai retums. Tomēr ir interesanti papētīt, kādus segvārdus viņi ieraudzījušies, un, iespējams, meklēt atbildi – kāpēc? Dzejnieks Olafs Stumbrs (1931–1996) reiz teicis: "Dzīve – iedomu spēle bikla". Un viņam nereti paticis parotaļāties; publicēt dzeju vai lasīt dzeju literāros sarīkojumos ar pseidonīmiem. Kādi bija Olafa Stumbra pseidonīmi? Maigonis Struķēns, Vitauts Sprauklis, Milda Kronītis un Pirve Kalniņš. Un pats stāstījis šādi: "Pirve Kalniņš ir pensionārs un parasti lasa no grāmatas, kas saucas "Records"." Tad bija Vitauts Sprauklis, kurš, kā izrādījies, ir Maigoņa Struķēna pseidonīms. Un pseidonīmam iznācis personiski uzstāties dzejnieku parādēs, kur bija Milda Kronītis, tad Vitauts Sprauklis, tad Maigonis Struķēns un beidzot Pirve Kalniņš. Lai visi šie tipāži varētu piedalīties vienā literārā sarīkojumā, tad Olafs Stumbrs mēdzis ātri pārģērbties. "Tā no diezgan paresnas Mildas Kronītis iznāca itin sprauns, vecīgs pensionārs Pirve Kalniņš. Bija nemitīgi jāmainās," sarunā Jānim Elsbergam atzinis dzejnieks. Un – ne tikai vizuāli jāmainās: mainījās arī dzeja, tā bija atbilstoša katram no izraudzītajiem tipāžiem, kur katrs no tiem pārstāvēja citu tipāžu vai citu dzejas poētiku, stilu un izteiksmi. Pārtapt vīriešu tēlos nebija tik sarežģīti, bet – ko darīt ar Mildu Kronītis? Tad reizēm literārā sarīkojuma sākumā nācies teikt, ka "diemžēl Milda Kronītis nav varējusi ierasties, tāpēc viņas dzeju lasīs dzejnieks Olafs Stumbrs". Olafs Stumbrs rotaļīgi spēlējās ar lasītāju, reizēm to maldinot – jo skaidrs, ka ne katrs no tiem zināja, kas slēpjas zem šiem pseidonīmiem. Trimdā taču dažādās zemēs debitēja dažādu paaudžu autori. Kad 1968. gadā "Ziemeļkalifornijas apskatā" bija publicēti divi Mildas Kronītes dzejoļi, tiem pievienota piezīme: "Milda Kronītis j-kdze ir jauna, apdāvināta dzejniece vidējos gados." Savukārt žurnālā "Tilts" (Nr. 112./113) 1971. gadā publicēta rotaļīgā Mildas Kronītis pasāža "Manas atmiņas par literātu Olavu Sumbru", kurā lasāms, ka "diemžēl personīgi Sumbru nekad neesmu satikusi, neesmu pat viņu redzējusi no tālienes. Turpretim, viņa gara iedvesmota, pievērsos etnisko elementu iekļaušanai poētiskā formā". Un pēc nelielā rakstiņa sekoja Zemes Riekstu (!) redakcijas piebilde – Milda Kronīte ir topošā dzeju krājuma "Par rozi, ko jums zobos sviedu..." autore. Rotaļīgi? Piekritīsiet. Un reizē arī maldinoši. Ja kādreiz mūsu rokās nonāks ASV Rietumkrasta 7. Dziesmu svētku viesu grāmata, tad tajā atradīsim parakstījušās arī šādas personas: “M. Struķēns, V. Sprauklis, P. Kalniņš, Olafs Stumbrs, Milda Kronītis”, un, kā raksta rakstnieks un gleznotājs Jānis Gorsvāns (1930–2000), "visi laikam Olafa draugi, jo bija parakstījušies vienkopus un ar tādas pat krāsas rakstāmo. Jāatzīst arī Olafa teicamās spējas mainīt katram uzvārdam parakstīšanās stilu. Nāk prātā, ka pirms daudziem gadiem M. Struķēna dzejoļus ievietoja kāds Kanādas latviešu jaunatnes izdevums..." Ar to domāts latviešu jauniešu izdevums "Ceļinieks" un dzejolis "Censoņa alga", kas publicēts 1957. gadā. 1980. gada maijā Losandželosā notikuši Otrie mazie dziesmu svētki un ticis sarīkots arī Rakstnieku cēliens, kurā "dzejniekus – Mildu Kronīti, Vitautu Spraukli, Maigoni Strukēnu un Pirvi Kalniņu" veikli attēloja Olafs Stumbrs. Sarīkojumu vadīja literāts Ivars Dālbergs (1934–2002). Jautājums, vai visi klausītāji zināja, ka šo dzeju autors ir pats Olafs Stumbrs? Uz jautājumu, kādas bijušas šo visu dažādo Olafa Stumbra pseidonīmu attiecības, viņš asprātīgi atbildējis: "Viņi bija mani apakšīrnieki – diezgan saticīgi cilvēki." Kritiķis Jānis Andrups (1914–1994) pirmajā Olafa Stumbra dzejas grāmatā "Etīdes" (1960; krājums pieredzēja vēl divus atkārtotus metienus un par to dzejniekam tika piešķirta Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda balva) saskatīja iespēju, ka latviešu lirika trimdā attīstīsies. "Dzeja Stumbram [..] ir sevišķs dzīvošanas veids – liekas, vienīgais, kurā viņš var viss atraisīties, un tas apliecina viņu kā īstu, patiesu dzejnieku, kam ir iespējas izaugt īsti lielam." Un šie dažādie dzejnieku tipi bija vēl viens no veidiem, lai atraisītos. Un, kā stāstīja dzejnieks Ivars Lindbergs (1932–2008), tie bija Olafa Stumbra alter ego, aiz kuriem "viņš parodēja sacerējumus, kurus viņš uzskatīja par nedzeju". Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis (1948) atzinis, ka Olafs Stumbrs bija (ir) viens no izcilākajiem 20. gadsimta latviešu dzejniekiem. Un tāds viņš pavisam noteikti ir. Spilgta personība, četru dzejas krājumu divu dzejas izlašu autors, viens krājums angļu valodā. Meklējiet un lasiet Olafa Stumbra dzeju! Un, lūk, kāds ar pseidonīmu Maigonis Struķēns publicēts dzejolis: Es visiem pagausi pakausi kasu, sev prasu: "Ai, daiļais dziesminiek, vai izdziest Tavu dziesmu dzirkstis? Vai tiesa, ka, kā saka, nespēkā krakšķ pirksti?" Glups glumais jautājums glauž gudro ausi, es skaidri neģiežu, kas sacīts, taču čukstu sausi: "Es svešu riju nekulšu, pie svešām meitām negulšu, es – pašu pirtī pēries tīrs, es – lepns bajārarājvīrs!" (1973)

Stāsta emeritētais profesors, savulaik J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas diriģentu mācību kora pedagogs Juris Kļaviņš Gaidot Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kora diriģēšanas katedras 80. gadskārtas svinības oktobrī, turpinām  pārlūkot ar to saistītas vēstures lappuses. 1988. gadā Viļņā notika Baltijas republiku studentu dziesmu svētki "Gaudeamus". Man bija gods tajos vadīt divus studentu korus – biju Latvijas universitātes kora "Juventus" mākslinieciskais vadītājs un Mūzikas akadēmijas mācību kora pedagogs. Šajos svētkos visas Baltijas republikas bija sagatavojušās pacelt savus nacionālos karogus. Gan Lietuvā, gan Latvijā tas vēl bija liegts, jau nedaudz ātrāk to bija izdarījuši igauņi, taču studenti tika pie karogiem. "Juventus" dziedātāji Viļņā atrada šūšanas darbnīcu, kur darbinieces uzšuva karogus. Neskatoties uz dažādiem aizliegumiem, kā jau tajos laikos bija pieņemts, kad neko nedrīkstēja darīt bez augstākās pavēlniecības atļaujas, meitenes zem tautiskajiem brunčiem paslēpa un tos ienesa Viļņas pilsētas parkā "Vingis". Kad sākās noslēguma koncerts, estrādē tika pacelti karogi. Man noslēguma koncertā bija jādiriģē Paula Dambja "Ganu dziesmas". Diriģēju un dzirdu – publikā aiz manis troksnis, sarunāšanās, uztraukšanās. Kas noticis? Viļņas estrādes labajā pusē ir augsts tornis. Kad skanēja Paula Dambja mūzika, jaunieši bija pieskrējuši pie torņa, karogu pārmetuši pāri miliču galvām un uzcēluši torņa galā. Tas bija ārkārtīgi aizkustinoši... Virsdiriģenti stāvēja pirms kora, un es jau zināju, ka visi slepeni vienojušies nodziedāt "Dievs, svētī Latviju!". Netālu no manis bija Imants Kokars, un es viņam saku: "Imant, tūlīt būs "Dievs, svētī Latviju!"". Imants: "Ko, kas?" Uzreiz jau skan pirmais akords. Viņš cēli nostāvēja visu laiku, kamēr skanēja mūsu himna, kas Viļņas estrādē izskanēja pirmoreiz. Visi gaidīja, ka būs nepatikšanas, bet – nebija! Protams, vadītājus, mani tajā skaitā, vēl pirms noslēguma koncerta izsauca uz pārrunām turpat Viļņā, bet diezgan normālā tonī – sak', nevajag, jums taču nav atļauts, dariet tā, lai studenti neko tādu nedarītu. Kori svētku laikā dzīvoja kopmītnēs, man bija atsevišķa istabiņa piektajā stāvā. Kā jau studenti: vakaros dejo, trokšņo, visi kopā draudzējas. Pēkšņi no logiem sāka skanēt Latvijas himna "Dievs, svētī Latviju!". Izrādās, pūtēju puikas bija to iemācījušies, nostājušies pie logiem kaut kur piektajā stāvā un nospēlēja himnu. Iestājās klusums, pēc tam skaļi saucieni: "Atkārtot, atkārtot!"  Nospēlēja vēl otrreiz. Studenti tolaik bija drosmīgi. Bija sagatavojuši arī uzsaukuma rakstu. Kora "Juventus" tālaika prezidents Andris Teikmanis un diriģents Jānis Puriņš visas Latvijas delegācijas priekšā Viļņā kopīgi nolasīja šo uzsaukumu, ka jāreabilitē Latvijas karogs, ka mēs visi par to esam un cīnīsimies par to.

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kora diriģēšanas katedras vadītājs Jānis Baltiņš Svinības 5. oktobrī ir iecerētas ar skaistu koncertu Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kur diriģēs gan esošie mācībspēki un docētāji, gan arī tie kordiriģenti, kas savā darbības periodā bijuši saistīti gan ar Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju, gan ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Kora diriģēšanas katedra tika dibināta 1944. gada nogalē. Iniciators un pirmais nopietnais profesionālis, komponists un pedagogs, šīs katedras izveidotājs bija Jēkabs Mediņš. Viņš teicis tādus vārdus: "Students nav trauks, kas jāpiepilda līdz malām, bet lāpa, kas jāaizdedzina". 1944. gada nogalē tika veikti priekšdarbi Kora diriģēšanas katedras izveidē konservatorijā, bet 1945. gada 1. jūnijā Latvijas Valsts konservatorijā nolēma nokomplektēt Kora diriģēšanas fakultāti. Jāzeps Vītols uzskatīja, ka kori jāmāk vadīt katram mūziķim un katram skolotājam. Latvijas brīvvalsts laikā kordiriģenti bija mācījušies Pēterburgā, apguvuši pašus diriģēšanas pamatus, arī komponisti diriģēja. Pēckara situācijā bija izretinātas mūziķu rindas, un straujā kvantitatīvā izaugsme pašdarbības koru attīstībā lika nonākt pie atziņas, ka augstskolā ir vajadzīga īpaša, kordiriģentus izglītojoša nodaļa. Personības, kuras noteikušas šīs nodaļas virzību un attīstību, bija rektori, kas vienlaikus bija arī kordiriģenti: Jānis Ozoliņš, pēc tam Imants Kokars – ilglaicīgi rektori, kas ļoti lielu vērību pievērsa tieši kora diriģēšanas apmācībai. Tas arī cēla šīs profesijas prestižu, jo Latvijas Valsts konservatorija bija nesaraujami saistīta ar mācībspēku dalību Dziesmu svētkos – tie bija Dziesmu svētku virsdiriģenti. Pirmais kordiriģentu izlaidums bija 1949. gadā, un kopš tā laika katedru absolvējuši ap 700 kordiriģentu, bet izdoti gandrīz 800 diplomi saistībā ar kora diriģēšanu, jo no 1973. līdz 1993. gadam studenti mācījās tālāk padziļināti kora diriģēšanu asistentūrā, bet kopš 1994. gada nodibināta maģistrantūra. Asistentūru beiguši 23 topošie mākslinieki, maģistrantūru līdz šim pavasarim – 61. Ar prieku varu atzīmēt, ka iepriekšējā studiju gadā mums jau ir pirmais profesionālās doktorantūras absolvents, un tas ir Kaspars Ādamsons. Par tradīciju kļuvis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kora diriģēšanas katedras organizētais Jāzepa Vītola Starptautiskais kordiriģēšanas konkurss, notikuši jau seši. Lai varētu veiksmīgi noritēt studiju process, ir jābūt kādam, kas to vada, tāpēc augstskolās ir tāds amats kā katedras vadītājs. Katedras vadītāji šo 80 gadu laikā kopumā bijuši trīspadsmit. Ilggadējā kora diriģēšanas katedras vadītāja un profesore Ludmila Pismennaja trīs reizes bijusi šajā amatā, bet asociētais emeritus profesors Juris Kļaviņš – divas reizes. Tagad man ir tas gods kopš 2017. gada 1. septembra vadīt Kora diriģēšanas katedru un koordinēt, saistīt, iedvesmot – veikt šo skaisto darba misiju, kas ir kordiriģents. Mūsu katedra un tās docētāji ir tie cilvēki, kuri turēja, tur un turēs, veidos Dziesmu svētku procesu, nodrošinot nepārtrauktību un saikni. Tā ir ļoti nozīmīga garamanta, kuru nekad nedrīkstam pazaudēt.

No 21. līdz 24. augustam ar diviem koru mūzikas koncertiem, filmas “Baltijas brīvības ceļš” skatīšanos, diskusiju, rakstnieces Helju Ralbring grāmatas “Pērļu lasītāja” atklāšanu arī Bergenā (Norvēģijā) atzīmē Baltijas ceļa 35. gadadienu. Attālināti sazināmies ar Latviešu biedrības Norvēģijā (Bergenā) vadītāju Ilgu Švāni, kura ir šī projekta vadītāja, vienu no koncerta mākslinieciskajām vadītājām un arī Ventspils kultūras centra sieviešu kora “Venda” vienu no mākslinieciskajām vadītājām Anitru Niedri, režisori Initu Pelši un koncertu producenti Sarmīti Pāvulēnu, Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas un attīstības nodaļas vadītāju Latvijas Nacionālajā kultūras centrā. Ilga Švāne stāsta: "“Baltijas ceļam 35” gadadienas svinības ir nozīmīga kultūras un vēsturiskā mantojuma daļa, kas veicina tautu vienotību, latviešu, igauņu, lietuviešu un ukraiņu kopienu sadarbību un savstarpējo izpratni, kas diasporā ir īpaši svarīga kultūras saglabāšanai un identitātes stiprināšanai, esot tālu no dzimtenes.”

Kad skanējumu sāks raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts, pāri okeānam - Toronto - būs izskanējušas noslēdzošās notis un izdejoti pēdējie deju soļi XVI Latviešu dziesmu un deju svētkos Kanādā. Ar svaigākajām emocijām par svētku notikumiem dalīsies svētku rīkotāji un dalībnieki. Tie ir svētki, kam pamatā ir darbs ne tikai pie nošu apguves un deju soļu izstrādes, bet tas arī darbs pie tā, lai būtu latvieši, rūpes par latvietību ikdienā, dzīvojot tālu prom no Latvijas. Nule izskanējuši XVI Latviešu dziesmu un deju svētki Toronto, Kanādā. Tur ir agrs rīts un iespējams, kā kāds no svētku dalībniekiem vēl nemaz nav gājis gulēt. Mazliet atpūtušies ir raidījuma viesi. Kādi bijuši svētki, kas norisinājās no 4. - 7. jūlijam Toronto, stāsta Selga Apse, svētku Rīcības komitejas vadītāja, kura arī aktīvi darbojos deju nozarē, ir Toronto deju kopas “Daugaviņa” vadītāja, Mineapoles tautas deju kopa “Pērkonītis” dalībnieki Kira Birmane un Jūlēns Pone, Toronto Latviešu kora diriģents Jānis Beloglāzovs un Ludoviks Mouttet ir bijis brīvprātīgais koru koordinators svētkos, viņš studē doktorantūrā Makgila Universitātē Montreālā. Svētkos satikās 1800 dalībnieki no Kanādas, Amerikas, Latvijas, Lielbritānijas, Vācijas, Itālijas daudzām citām Eiropas valstīm, arī no Brazīlijas un Austrālijas. "XVI Latviešu Dziesmu un deju svētki Kanādā ir atklāti!" Tā pirms dažām dienām sacīja Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Kanādā Kaspars Ozoliņš un novēlēja  visiem nenogurstošu prieku un spēku visu svētku garumā, kā arī lai būtu paliekošs gandarījums par piedzīvoto svētku laikā un ir apņēmība turpināt šo brīnumskaisto svētku tradīciju Kanādā arī turpmāk. Piekusuši, noguruši, bet emocionāli pozitīvi uzlādēti ir gan rīkotāji, gan dalībnieki.

Līgo un Jāņu dienas noskaņās pētām nezāles, kas Jāņu vainagos nenonāk, bet tomēr ir ar derīgām īpašībām, un turpinām pērn aizsākto tematu – izzinām nerātno tautas dziesmu slēptās nozīmes. Kas tad ir vara bungas, ko sit, un vara taure, ko pūš Jānītis? Par šiem un vēl citiem simboliem saruna ar etnomuzikologu, Latvijas Universitātes profesoru Valdi Muktupāvelu. Par nerātnajām dainām raidījumā esam stāstījuši arī iepriekš. Nātres, dadži, usnes, pienenes un daudzi citi augi ierindojušies tajā kategorijā, kam mēs – cilvēki – esam devuši apzīmējumu “nezāle”. Tātad zāle, kas aug tur, kur mēs negribam, lai tā augtu. Dabā gan ir citādi – kopā sadzīvo gan zāles, gan nezāles, un mums vajadzētu tikai mazliet plašāk paraudzīties un saprast, ka šīs tā dēvētās nezāles ir apveltītas gan ar dziedniecisku spēku, gan citām vērtīgām īpašībām. Par to savukārt raidījumā stāsta Latvijas Dabas fonda botāniķe, eksperte Rūta Sniedze Kretalova. 

Līgošana, Jāņi, saulgrieži, tā ir latvieša koda neatņemama sastāvdaļa un tas nozīmē, ka šiem svētkiem ir goda vieta visur pasaulē, kur dzīvo latvieši, iespējams, arī tur, kur ikdienā latviešu valoda neskan.  Tāpēc ieskandējam svētkus ar Jāņu sadziedāšanos. Raidījumā Globālais latvieties. 21. gadsimts sazināmies ar diasporas pārstāvjiem, lai pētītu, kādas ir vasaras saulgriežu svinēšanas tradīcijas un kā tās mainījušās cauri laiku līkločiem. Šī ir saruna ar  sadziedāšanās elementiem, kurā piedalās Jāņa tēvs - Darvinas (Austrālija) Latviešu apvienības priekšsēdis Reinis Dancis, XVI Latviešu Dziesmu un Deju svētku Kanadā rīcības komitejas loceklis Kaspars Reinis, Īrijas Tipperary Latviešu biedrības pārstāve Līga Petrova, asociācijas "Luksemburga–Latvija" valdes locekle, mūziķe Liene Barons un folkkluba "ALA pagrabs" dibinātājs Krišjānis Putniņš.

Viens no šīs vasaras gaidītākajiem kultūras notikumiem diasporai ir XVI Latviešu Dziesmu un deju svētki Kanādā, kas notiks no 4. līdz 7. jūlijam Toronto. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts sazināsimies ar Kanādu, lai kopā ar Rīcības komitejas vadītāju, arī aktīvu dejotāju Selgu Apsi izrunātu, kā rit gatavošanās svētkiem kādas norises gaidāmas šovasar un cik svarīgi ir šie svētki visai diasporai Sarunā piedalās arī Hamiltonas deju kopas "Vainadziņš" vadītāja Lizete Valdmane un Svētku mūzikas nozares vadītājs Kaspars Reinis, kurš dzied Otavas-Montreālas korī. -

Limbažu novada Brīvzemnieku pagasta Ozolmuižas pilī top Pasaules latviešu mūzikas centrs, ko veido biedrība “Vienoti mūzikā”. Iecerēts, ka centra krātuvē tiks apkopots, uzglabāts un iespēju robežās arī digitalizēts ārpus Latvijas dzīvojošo  latviešu radītais mūzikas kultūrvēsturiskais mantojums. Saņemti pirmie nošu un skaņu ierakstu ziedojumi, jau šobrīd uz pili atceļojusi folklorista un valodnieka Austra Graša privātā bibliotēka, kas turpmāk būs pieejama publiski. Limbažu novada Brīvzemnieku pagastā Ozolmuižas ciemā patiešām varena ēka spoguļojas ezera ūdeņos, ozoli iezīmē kādreizējā muižas parka vietu. Pirmās ziņas par Ozolmuižas pili rakstītajos avotos sastopamas jau 14. gadsimtā, vēlāk tā piederējusi Vidzemē valdošajām Korfu, Ungernu dzimtām, savu uzplaukumu pils piedzīvojusi Mellīnu dzimtas valdījumā. Mellīnu laikā, 18. – 19. gadsimtā, tika uzcelta patreizējā Ozolmuižas pils, izveidots parks un laivu piestātne. Pēc 1920. gada zemes reformas Ozolmuižas pils nonāca publiskā lietošanā. Ozolmuižas pilī ir bijis gan kara hospitālis, gan nespējnieku nams, padomjlaikos  profesionāli tehniskā skola ar lauksaimniecības ievirzi, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – Ozolmuižaspamatskola. Uz Ozolmuižu devos vēlā rudenī, uz lapu talku un koncertu – uzstājas Latviešu biedrības kamerkoris “Austrums”. Ar šādiem, pēdējā laikā samērā bieži Ozolmuižas pilī notiekošiem pasākumiem, sevi vietējai kopienai un pārējiem piesaka pils patreizējais nomnieks – Pasaules latviešu mūzikas centrs, ko veido biedrība “Vienoti mūzikā”. Iecere ir laba un pareiza. Šobrīd ir cienījamā vecumā un pamazām mūžībā aiziet tā latviešu  paaudze, kas pēc II Pasaules kara devās trimdā. Tā ir paaudze, kas, izklīdusi pasaulē, spēlēja teātri, dziedāja koros, izdeva ierakstus un gadagrāmatas. Šīm kultūras liecībām tagad laiks atgriezties Latvijā, un Pasaules latviešu mūzikas centra iecere ir izveidot krātuvi, kurā uzglabāt, un iespēju robežās arī digitalizēt nošu krājumus,vinila plates, magnetafona lentes un kasetes – ārpus Latvijas dzīvojošo  latviešu radīto tieši mūzikas kultūrvēsturisko mantojumu. Biedrība ''Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā"'' dibināta salīdzinoši nesen - 2022. gada 9. novembrī, Vestienā, un starp tās dibinātājiem ir virkne sabiedrībā atzīstamu personību: folkloras pētnieks, valodnieks un  sabiedriskais darbinieks Austris Grasis; koru diriģents, Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku virsdiriģents, Madonas novada koru virsdiriģents Ārijs Šķepasts; Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijas vadītājs Mārtiņš Bergs, kurš vienlaikus ir arī Madonas Mūzikas skolas direktors, aranžētājs un orķestru diriģents; producents, mūziķis un mediju profesionālis Kristaps Grasis, kurš iepriekš bijis arī Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētājs un portāla "latviesi.com" galvenais redaktors, un vēl daudzi citi. Iecere vērienīga, un patreizējā tapšanas stadijā, kad pilī uzsākti neatliekamākie remontdarbi, bet atsūtītie materiāli glabājas kastēs, to iztēloties prasa diezgan daudz iztēles un drosmes. Drosmes stāsti tiek stāstīti arī Pasaules latviešu mūzikas centra rīkotajā koncertā. Ierakstu studijas, radošās rezidences, krātuve Ozolmuižas pilī pagaidām vēl ir tikai sapnis. Taustāmāka iecere, kas varētu tapt sabiedrībai pieejama jau pārskatāmā nākotnē, atrodas aiz durvīm, ko rotā uzraksts “Austra Graša dārgumu krātuve”. Telpas vidū sakrautas banānu kastes, pie sienām pa daļai piepildīti grāmatplaukti.  Folkloras pētnieks, valodnieks un sabiedriskais darbinieks Austris Grasis visu mūžu ir krājis grāmatas, Ozolmuižas pilī viņa privātā bibliotēka būs pieejama publiski. Ozolmuižas ciems šādā veidā tiktu pie bibliotēkas, interneta pieslēguma. Tiesa, iecerētajā bibliotēkā grāmatas varēs lasīt tikai uz vietas. Taču jo īpaši kolekcionāra interešu veidotais grāmatu krājums varētu būt interesants zinātniekiem – trimdas vēstures vai folkloras pētniekiem. Ir ļoti svarīgi radīt vietu, kur, beidzoties kādam laikmetam, nonākt kultūrvēsturiskām vērtībām, un te mēs atkal atgriežamies pie nodoma, kas ir biedrības ''Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā"'' pamatā, uzskata Austris Grasis. Un izstāsta, vācbaltiešu izcelsmes bibliofila Oto Bonga Rietumvācijā uzkrātās privātbibliotēkas likteni. Šobrīd šis krājums atrodas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Taču brīdī, kad kolekcionāram bija jāatbrīvo telpas, kur Vācijā glabājās viņa bibliotēka, un jāizdara tas bija steidzami, jāiesaistās bija visiem. Jaunieši no Minsteres latviešu  ģimnāzijas krāmēja kastes, tās tika vestas uz Austra Graša dzīvokli Bonnā, tālāk uz Abrenes pili Francijā, pirms tika rasta iespēja to nosūtīt uz Latviju. Valsts uzturētās atmiņas institūcijas nevar reaģēt ātri, un tām arī nav iespējas glabāšanā pieņemt visu. Austra Graša privātā bibliotēka ir īpaša arī tāpēc, ka tā dzīvo kopā ar paša tās krājēja stāstiem. Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā" nav tikai trimdas vēstures pārzināšana vai  izpratne par mūzikas krātuves veidošanas principiem. Tā ir arī Ozolmuižas pils ēkas apsaimniekošana, kas prasa gluži cita veida iemaņas. Aigars Parms ir tas cilvēks, kurš ikdienā dzīvo un saimnieko pilī. Un gādā arī par dzīvīgumu tajā. Kad lūdzu Ievai Freinbergai pastāstīt kas jauns noticis Ozolmuižā kopš rudenī notikušā koncerta, uzzinu, ka jaundibinātais Ozolmuižas vokāli instrumentālais ansamblis „Skani” Limbažu novada vokālo, vokāli instrumentālo, tautas mūzikas, koklētāju ansambļu un kapelu skatē izcīnījis pirmās pakāpes diplomu, un gan šī ansambļa koncertmeistars, gan arī  Pasaules Latviešu mūzikas centra "Vienoti mūzikā" valdes loceklis ir Aigars Parms. Aigars Parms ir arī tas cilvēks, kam jautāt, par kādiem gan līdzekļiem biedrība Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā" grasās uzturēt, savest kārtībā Ozolmuižas pils ēku. Limbažu novada pašvaldība šobrīd piešķīrusi dotāciju siltuma uzturēšanai ēkā, garantējusi līdzfinansējumu, startējot projektu konkursos, šobrīd noslēgtais nomas līgums ir uz 25 gadiem. Ozolmuižas pili kā iespējamo rezidenču vietu, apskatīt atbraucis arī komopnists un Latvijas Komponistu savienības vadītājs Rolands Kronlaks. Rolands Kronlaks runā par to, ka Komponistu savienībai pašai pieder īpašums Lielupē, ko it kā varētu izmantot komponistu rezidencēm. Taču izrādījies, ka tā apsaimniekošana biedrībai ir pārāk sarežģīta, tāpēc tas izīrēts. Arī Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā" ir biedrība. Vai viņiem izdosies? Kas ir viņu priekšrocības?

Oktobrī ar atklāšanas koncertu tika nosvinēta dziesminieka Arņa Miltiņa 50 dziesmu nošu burtnīca, ko izdevusi “Austras biedrība”. Vēl pirms diviem gadiem nošu pierakstā iznāca Arņa Miltiņa bērnu dziesmu izlase “Lai mums labi iet”. Mūziķis pats šīs grāmatas dēvē par notīs un dziesmu tekstos pierakstītu, mūsu kopīgi piedzīvoto laiku, jo radušās dziesmas cieši saistītas gan ar Atmodas gadu noskaņām, gan koncertējot kopā ar Austras bērniem, gan darbojoties Rīgas pilsētas kultūras dzīves organizēšanā, pieredzēto. Arni Miltiņu sagaidu pie Radio durvīm, viņš šurp atminies ar velosipēdu, šī būšot otrā ziema, kad braucot visu gadu. Palūdzu ierakstīt autogrāfu, un Arnis ieraksta - “Svarīgi ir labie vārdi!”. Nu ja, Radio cilvēkiem ko tādu vajadzētu likt aiz auss. Labiem vārdiem ir nozīme. Arņa Miltiņa nosacīti “kopotajos rakstos”, nošu burtnīcā “Arnis Miltiņš. Dziesmas” apkopotas 50 dziesmas, sešpadsmit no tām klāt ir QR kodi, saites uz dziesmu videoierakstiem ar autora īsu pieteikumu, dziesmas stāstu. Ierakstos piedalās arī dēls Jānis un meita Laima. Tā ir tāda patiešām jauka mājas muzicēšana. Ar Vika jeb Viktora Kalniņa vārdiem tapusī “Mīļdziesmiņa” ilgus gadus bijusi Arņa Miltiņa vizītkarte Austras Pumpures dziesmu programmās. Šai ierakstā Arnis Miltiņš “Mīļdziesmiņu” dzied kopā ar Ievu Akurateri, ar kuru pirms 40 gadiem tapa klausītāju ārkārtīgi iemīļota programma, spēlēta koncertos trīs gadus no vietas, starp citu, jauni ieraksti ar Ievu Akurateri top arī šobrīd. Tāpat šobrīd top jauna koncertprogramma kopā ar jauno dziesminieci Melisu Deboru Kaškuru.

Es nesaprotu, kā viņa visu paspēj. Rūtai Dvinskai ir divi mazi bērni. TV3 ziņās viņa stāsta laika ziņas. Brīvdienu rītos viņa un vīrs ir DJ radio STAR FM. Viņa vada TV raidījumu par dārzkopību. Nesen Rūta piedalījās TV šovā “Dejo ar zvaigzni”, kur tika līdz finālam. Šova treniņu intensitāte ir manam prātam neaptverama. Rūta radīja podkāstu “Funktieris”. Dziesmu svētku laikā Rūta pa dienu vadīja tiešraidi, bet pārējo laiku pavadīja slimnīcā ar meitiņu. Viņai ir spridzinoša humora izjūta. Man bija daudz jautājumu par viņas drosmi un paranormālajām darba spējām. Vairāk informācijas sarunas lapā šeit. SARUNAS PIETURPUNKTI:4:17 “Beibe no teļļuka”, kas tagad ir arī no “rādžiņa”15:38 Kas šobrīd notiek ar podkāstu “Funktieris”19:26 “Tas vispār nebija normāli” – Rūta par piedalīšanos šovā “Dejo ar zvaigzni”28:49 Vai piedalīšanās šovā bija visu iegūto traumu vērta31.21 “Tas ir manas dzīves lielākais psihoemocionālais treniņš”34:44 Izaicinājumi, kas bija jāpārvar, veidojot attiecības ar skatuves partneri46:47 “Man bija jātiek līdz galam”49:45 Rūtas stiprākais balsts, kas palīdz dzīvei griezties50:59 Kā šova “Dejo ar zvaigzni” dalībniekiem izdevās saglabāt draudzīgas attiecības pat sīvas konkurences laikā55:05 Ļoti personīgs stāsts par noticēšanu “mātes sajūtai”, neatlaidību un arī paļaušanos1:17:15 “Tikai, pateicoties slimnīcas personālam, es nesajuku prātā”1:21:31 Ceļš līdz īstajai diagnozei1:28:48 Māksla neļaut kritikai un pārmetumiem ietekmēt dzīvi un novirzīt no mērķiem1:34:44 Rūtas trīs stratēģijas, kā atbrīvoties no “ko par mani runās” bailēm1:37:01 Vai darbaspējas ir talants

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs laidis klajā grāmatu, kas veltīta muzeja karogu kolekcijai. Tajā atrodami daudzi simti karogu un to detaļu, tostarp arī senākie karogi Latvijā. Kādu stāstu sevī nes karogs laiku laikos? Kopā ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja speciālisti Anitu Gailišu skaidrojam, kā no militārās jomas karogs kļuva par valsts simbolu, ar ko no karoga atšķiras standarts un vimpelis un kādi karoga atribūti savulaik tika dāvināti Dziesmu svētku dalībniekiem. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Krājuma nodaļas vadītājas Anitas Gailišas grāmata “Stāvi stipri, strādā droši. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja karogu kolekcija” tapusi vairāku gadu desmitu darba rezultātā, pētot muzeja karogu kolekciju. Unikālais izdevums ir vērtīgs izziņas materiāls karogu vēstures – veksiloloģijas – pētniekiem, kā arī vizuāli un informatīvi bagāts ceļojums karogu vēstures stāstos ikvienam interesentam. “Karogu kolekcijas priekšmeti hronoloģiski aptver piecus gadsimtus un atspoguļo Rīgā un Latvijā vēsturiski lietotus augstākās varas un visdažādāko sabiedrisko organizāciju vienotības un identitātes krāsainos simbolus no 17. gadsimta līdz pat 21. gadsimtam,” uzsver Anita Gailiša un piebilst, ka “Karogu pētniecība ir īsts detektīva darbs.”

Šī bija varena vasara - ar plūdiem un sausumu, Dziesmu svētkiem un ceļojumiem. Parasti Radio dienagrāmatu rakstu pirms Lieldienām, un Jauna gada pirmajā dienā. Taču šī vasara bija tik pilna, ja piedzīvoto stāstīšu Jaunā gada pirmajā dienā - neticēsiet. Tāpat kā jau negaisos un plūdos, ir grūti noticēt ieilgušajam sausumam, ar ko sākās vasara.

Aktrise Zane Jančevska šobrīd dzīvo Ēdolē un vada folkloras kopu "Ēdol's ķist". Šajās dienās viņa būs arī Teicēja leģendārās rokoperas "Lāčplēsis" uzvedumā Lielvārdē. Šajā raidījumā vēlamies atklāt ne tikai teātra un kino aktrises, bet arī diplomētas etnomuzikoloģes Zanes Jančevskas radošās dzīves mazāk zināmo pusi – viņas dziļo interesi par tautas dziesmu. Zane Jančevska Ēdolē vada folkloras kopu „Ēdol's ķist”, spēj folklorai aizraut Ēdoles pamatskolas bērnus. Taču arī aktrises darbu viņa nav pametusi novārtā. Intervijas tapšanas brīdī atlikušas vairs pāris dienas līdz leģendārā komponista Zigmara Liepiņa un dzejnieces Māras Zālītes kopdarba,  rokoperas „Lāčplēsis” jau devītajam, Rēzijas Kalniņas režisētajam  uzvedumam, šoreiz vietā, kur Andreja Pumpura eposs tapis – Lielvārdē.  

Improvizētas kafejnīcas lauku sētās un māju pagalmos viesus mielo ar gardiem ēdieniem… Kas piedāvā šo iespēju un kur tas notiks, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamenta direktore Inese Šīrava, Skujenes mājas kafejnīcas saimniece Signe Šlosberga un galamērķa "Vidusdaugavas garšu viļņi" koordinatore Lauma Āre. Sazināmies ar kafejnīcu saimniekiem. Inese Šīrava atklāj, ka Mājas kafejnīcu dienas aizsākās kā Covid laika projekts, lai mudinātu cilvēkus ceļot pa Latviju un kaut ko jaunu ieraudzīt. Iepriekš līdzīgs projekts bija jau organizēts Līvu krastā, no tā radās ideja, ka varētu organizēt visā Latvijā. Novadu koordinatori apzināja saimniekus, kas vēlētos vienu nedēļas nogali uzņemt viesus. "Nelaidiet garām iespēju, tā ir īsta garša!" mudija Inese Šīrava. Ar Mājas kafejnīcu piedāvājumu var iepazīties internetā. Pirms doties ciemos, vēlams saimniekus pabrīdināt, ka būsiet, lai var plānot apmeklētāju skaitu, lai visi būtu apkalpoti, apčubināti, laimīgi un paēduši. Signe Šlosberga Mājas kafejnīcu kustību pielīdzina Dziesmu svētku kustībai, kas turpinās. Tie ir lauki, reģioni, specifiskas vietas. Cilvēkiem ir iespēja tuvu redzēt lauku dzīvi, kas katrā vietā ir citāda. "Nevis braukt uz restorānu Spānijā, bet izmantot mūsu īso vasaru un apceļot Latviju. Ieiet mājās, kas ir visbrīnišķģākais veids, kā iepazīt Latviju un Latvijas laukus,” vērtē Signe Šlosberga. "Dienas laikā var paspēt uz vairākām, bet jāplāno arī vēdera ietilpība," atgādina Lauma Āre. Brokastis vienā skaistā vietā, pusdienas – otrā, launags – vēl trešajā. Vidusdaugavas garšas varēs izbaudīt 22. un 23. jūlijā. Skujenes garšas – 5. un 6. augustā. Sazināmies ar kafejnīcas "Pie burves" Saldū saimnieci Māru Burvi, kura aicina uz dārza ballīti pagājušā gadsimta 50. gadu stilā. Ballītē tiks klāts bufetes tipa galds, un ēdienu gatavošanā izmantotas receptes no 1938. gadā izdotās grāmatas „Mājturības leksikons”. Skanēs dziesmas, kuras bija aizliegtas, bet zināja un dziedāja visi. Uz dārza ballīti dāmām vēlams ierasties puķainās kleitās. Uzklausām arī SUPerīgas maltītes Carnikavā piedāvātāju Ventu Strautmani. Viņa pamatnodarbošanās ir SUP un laivu piedzīvojumu organizēšana un Mājas kafejnīcu dienā piedāvās iespēju baudīt pašu gatavotas maltītes uz milzīga SUP dēļa piknika noskaņās ūdenstūrisma maršruta laikā Carnikavā.  

Dziesmu un deju svētki izskanējuši. Dziesmu un deju svētki aizvadīti, bet daudz svētku dalībnieki un arī skatītāji arvien saglabā tās emocijas, ko var piedzīvot tikai Dziesmu svētkos. Lai viss izdotos, tas bija garš piecu gadu ceļš dalībniekiem un arī pamatīgs darbs svētku rīkotājiem. Kā izdevās iecerētais, no kādām kļūdām mācīties nākotnē, kā saglabāt un attīstīt šo mūsu tautas īpašo tradīciju, Krustpunktā diskutē Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte, XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izpilddirektore Daina Markova, komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns un Dziesmu svētku virsdiriģente Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra jauktais kora "Intis" diriģente Ilze Valce.  

Vinija Folkmane ir Berlīnes latviešu skolas izveidotāja, kā arī diasporas folkloras kopas “Rīta rasa” vadītāja. Viņa pati par sevi saka, ka aizbraucot no Latvijas, viņa sevī atrada latvietību. Sarunas ar kopas dalībniecēm mudina arī aizdomāties kāda ir nacionālās pašapziņas loma un izpausmes, dzīvojot ārpus Latvijas.  Saruna ar Viniju Folkmani un kopas “Rīta rasa” dalībniecēm Ilzi Orinsku, Rūtu Vimbu pamudināja aizdomāties, kāda ir nacionālās pašapziņas loma un izpausmes, dzīvojot ārpus Latvijas. Līdzīgi kā Visums nemitīgi izplešas, izplešas arī latvietība, pēc brīža šai raidījumā teiks Rūta Vimba. Taču šobrīd esam Latvijas Radio studijā un pamazām iepazīstamies ar šobrīd Berlīnē dzīvojošo Viniju Folkmani. Šobrīd Vinija Folkmane, jau gadus trīs, Berlīnes Latviešu skolu vairs nevada, taču turpina vadīt nodarbības pavisam mazajiem. Ieguvusi psihoterapeita specializāciju, viņa lēnām gūst pieredzi jaunajā profesijā. “Rīta rasa” piedalījās Dziesmu un deju svētku Folkloras dienā. Pirmais kas pārsteidz, “Rīta rasai” uzkāpjot uz Vērmanes parka skatuves – tas ir dalībnieku skaits, skatuve pienāk pilna, kopā šobrīd ir 17 dalībnieki. Repertuārā folkloras kustības klasika, taču “Rīta rasa” nevairās no sarežģītām saucamajām dziesmām. Dziesmai, kas skan raidījumā, saucēja ir Maija Bilsēna. Kad “Rīta rasas” uzstāšanās ir beigusies, eju klāt, un nokļūstu absolūta mīļuma vilnī. Pēc priekšnesuma kopas dalībnieki ierasti sastājas aplī, un jau savstarpējā apskāvienā izrunā uzstāšanos. Ar savstarpējiem uzmudrinājumiem aplis pēc priekšnesuma nebeidzas. “Rīta rasas” dalībnieku aizskatuvē vēlreiz vienojas kopīgā dziesmā. Pusbalsī, lai netraucētu uz skatuves notiekošajam.

Krustpunktā nedēļas notikumu apskats. Dziesmu svētki ir izskanējuši, un to kulminācijas laikā amatā stājās jaunais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Jau pirmajā darba nedēļā viņš ir dzirdams un pamanāms. Rinkēvičs jau paudis neapmierinātību ar prokuratūras darbu. Jāteic, ka ģenerālprokuratūras piemērotais naudassods kādam Latvijas iedzīvotājam par atbalstu Krievijas specdienestiem ir raisījis neizpratni daudziem. Aktualitātes analizē TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska un laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls.  

  Vai pagājušajā nedēļā ziedojāt savu balsi "Balsu talkā"? Nē? Un nav skaidrs, par ko vispār ir runa? Dziesmu un deju svētku nedēļā sociālās iniciatīvas "Balsu talka" organizatori aicināja Latvijas iedzīvotājus un jo īpaši svētku dalībniekus ziedot savu balsi jeb ierunāt piecus teikumus vietnē balsutalka.lv, un tā sniegt savu ieguldījumu, lai mākslīgais intelekts ātrāk iemācītos "saprast" un komunicēt latviešu valodā. Šī gada laikā mērķis ir savākt 1000 stundas. Kā veicies svētku laikā un kāda ir iespēja iesaistīties turpmāk, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas Atvērto tehnoloģiju asociācijas vadītājs, digitālās vides piekļūstamības eksperts Pēteris Jurčenko, IT speciālists, programmatūras tulkošanas entuziasts Raivis Dejus, LU Matemātikas un informācijas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošā pētniece Ilze Auziņa un UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Komunikācijas un informācijas sektora vadītāja Beāte Lielmane. "Lielākā daļa latviešu valodas runas datu, kas šobrīd pieejami, ko izmanto zinātniskās institūcijas un valodu tehnoloģiju uzņēmumi, nav brīvi pieejami, tas kavē plašākus pētījumus un inovācijas. Lai iegūtu pēc iespējas vairāk un daudzveidīgākus runas datus, nolēmām organizēt "Balsu talku"," skaidro Ilze Auziņa. Mājas lapā var redzēt, ka ir ierunātas 127 stundas no 200 nepieciešamajām, pārbaudītas ir 62 no tām. "Šobrīd norādītās nepieciešamās 200 stundas ir nākamais mērķis, bet jo vairāk, jo labāk. Vēlamies savākt 1000 stundas, ja tas būs izdarīts, situācija būs tāda, kā lielajām valodām – angļu vai vācu valoda," atzīst Raivis Dejus. Teksts, ko ierunāt, pašam nav jāmeklē un jādomā, mājaslapā iedos teikumu, kas jāielasa normālā balsī, kā runā. Vēlams pārbaudīt to pēc ieraksta pārbaudīt, vai nav kļūdas vai neskan kaut kas fonā, vai nav bijusi pārteikšanās. Šādā gadījumā vajadzētu ierakstīt vēlreiz.  Visi ierakstītie teksti krājās datu bāzē un to publicē visiem publiski pieejamu, lai varētu izmantot pētnieki, gan tehnoloģiju uzņēmumi, kas grib attīstīt ar balsi darbināmus rīkus. Arī lielie pasaules uzņēmumi izmanto saviem rīkiem šos datus, lai dažādi rīki saprastu latviešu valodu un varētu tajā sazināties. "Lai savāktu 1000 stundas, vajadzētu 10000 cilvēku, kas katrs ierunā 100 tekstiņus," norāda Raivis Dejus. "Šobrīd ir ap 2500 cilvēku, kas ir ierunājuši. Tas jau ir daudz, vairāk nekā igauņiem un lietuviešiem." "Ja piecus teikumus ierunā, iekrīti azartā. Gribas vēl, paskatīšos, kas ir nākamajā teikumā, nākamajā lapā, kā spēle var būt. Ja atjaunos iespēju pārbaudīt, var klausīties un un mēģināt saklausīt kādu pazīstamu cilvēku. Arī teikumi dažādi un interesanti," uzskata Ilze Auziņa. Runājot par drošības aspektiem, Pēteris Jurčenko norāda, ka vajadzētu satraukties nevis par to, ka es savu balsi nevienam nedodu, bet ka es neuzticos tikai balsij. "Ja tev zvana un drauga balsi saka - ziedo, dod man naudu, vajag mēģināt autentificēt un pārliecināties, ka viņš tiešām ir viņš," norāda Pēteris Jurčenko. "Otrs - par baidīšanos. Tas balss daudzums, kas nepieciešams, lai uzģenerētu cita cilvēka balsi, nav vajadzīgs liels. To var iegūt dažādos veidos, pat ja viņš nav ierunājis balsu talkā. Sociālie tīkli, piezvanīt, parunāties pa telefonu. Ir pilns ar dažādiem veidiem, kur daudz vienkāršāk var tikt pie balss materiāla konkrētam cilvēkam, nekā mēģināt izvilināt un atrast starp "Balsu talkas" dalībniekiem. Par drošību ir jāuztraucas, bet to var apiet citā veidā, daudz efektīvāk, nekā ja baidāties nodot savu balsi."

Aizvadām īpašu nedēļu - Dziesmu un deju svētku nedēļu. Priekšā vēl divi lielākie notikumi - deju lielkoncerts Daugavas stadionā un noslēguma koncerts Mežaparkā. Bet Dziesmu svētku nedēļa sākās ar Rīgas mēra Mārtiņa Staķa paziņojumu, ka nodevības dēļ viņš atkāpjas no amata. Un šī nedēļa ir īpaša arī ar to, ka Dziesmu svētkus atklāja Valsts prezidents Egils Levits, bet Dziesmu svētkus Mežaparkā noslēgs Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Krustpunktā nedēļas notikumu apskats: aktualitātes analizē portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns, žurnāliste Baiba Strautmane un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Ko katram no mums nozīmē Dziesmu svētki? Tā sadziedāšanās sajūta, kad viena balss saplūst ar citām? Solis, kas dejā sperts reizē ar pārējiem? Vai kopības izjūta, kura šādi dzimst tikai Latvijā - vienreizēja, pacilājoša, aizraujoša un spēcinoša? Radījumā Kā labāk dzīvot to jautājam diasporas pārstāvjiem. Studijā viesojas Annija Kerno un Ēriks Mežgailis no Filadelfijas deju kopas "Dzirkstele" (ASV), Jānis Vinklers (Šveice) un Kārlis Caucis (Skotija). Kas katram no jums uztur vēlmi piedalīties, vēlmi piederēt latviešu saimei arvien? Ēriks: Man vissvarīgākais būtu, ka mēs varam šeit piedalīties. Tas nav tikai, ka svētki būtu man vai skatītājiem, biedrībā būs projektors un visi nāks kopā skatīties, visi latvieši Filadelfijā nāks kopā, un arī citās baznīcās nāks kopā. Dziesmu svētkos visi nāk kopā no visas pasaules. Mēs esam maza Latvija, bet vienā brīdī visi esam šeit. Tas man ir ļoti svarīgi, ka visi var šeit būt un redzēt svētkus. Kārlis: Kaut kur tas saknē ir ielikts caur skolas laikiem, skolas gadiem, vienmēr ir bijuši kaut kādi kori, kaut kādas dejas. Tas iekšā kaut kur sēž un tas nekur nepazūd, ik pa laikam vajag pabarot to velniņu, kas tur iekšā dzen to Latvijas garu. Jānis: Latvieši ir forši, un ir forši būt kopā ar daudz latviešiem. Forši būt Šveicē kopā ar tiem latviešiem, kas tur esam, uzņēmīgi, organizē lietas, vienkārši forši. Un mēs atbraucam šeit un atkal šeit ir vēl vairāk foršu latviešu, un šeit ir vēl foršāk. Es domāju, mēs turamies kopā, kā to darām estrādē un stadionā, kur visi viens otru atbalstām, samīļojam, aplaudējam. Ja mēs sagaidām visus latviešus un atbalstām tā, kā atbalstījām Latvijas hokeja izlasi, tā mēs dzīvosim labāk. Annija: Man arī līdzīgi - tā kopā būšana. Man ļoti patīk braukt uz svētkiem, jo varu satikt draugus no visām pasaules malām. 

Dziesmu un deju svētku laikā Krustpunktā iztaujājam kultūras ministru Nauri Puntuli. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod laikraksta "Diena" žurnāliste Inese Lūsiņa un žurnāliste Ieva Alberte. Daudzās ministrijās šis ir atvaļinājumu laiks, bet noteikti ne Kultūras ministrijā. Visticamāk, ka kultūras ministram šīs Dziesmu svētku nedēļa ir izplānota pa stundām un šī stunda ir rezervēti Latvijas Radio, lai atbildētu uz mūsu klausītāji un arī žurnālistu jautājumiem. Bet raidījuma sākumā studijā ir tikai tā vadītājs, jo ministrs vēl steidzas uz Radio. Tāpēc iesākumā uzklausām klausītājus domas par šo svētku nedēļu.  

Ir karsts, ūdeni patērējam vairāk nekā ierasts. Ja par pudelēs salietā dzerāmā ūdens kvalitāti bažu nav, tad aizvien cilvēki nav droši, vai drīkst dzert krāna ūdeni. Par ūdens garšu, kvalitāti, ceļu līdz mums, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens pētniecības un vides biotehnoloģiju laboratorijas vadošo pētnieku Sandi Dejus. Turpinot šķetināt ne vien šai Dziesmu svētku nedēļai, bet arī visai vasaras sezonai aktuālus jautājumus, šoreiz pakavēsimies pie temata par ūdeni - runāsim par dzeramo ūdeni, par krāna ūdeni, par destilētu ūdeni - kas no tā visa ir uzturā lietojams un cik labas kvalitātes ūdens ir Latvijā. Tāpat skaidrosim, ko notekūdeņi pastāsta par mūsu dzīves paradumiem un, šķiet, it kā jau aizmirstībai atstāto saslimšanu ar Covid-19.      

Vasara ļauj izvēlēties veselīgus un vienlaikus spēcinošus ēdienus, kas dod arī pietiekami daudz enerģijas ne tikai ikdienā, bet arī tad, ja nepieciešama izturība veselas nedēļas garumā, arī Dziesmusvētkos - dziedāšanai, dejošanai un dažādu pasākumu apmeklēšanai. Kādi ir vasaras spēka avoti ēdienā, raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča un sertificēta uztura speciāliste Liene Sondore. Par daudz aprunātajām sviestmaizēm Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča atzīst, ka riski pastāv, jo ir vasara, tāpēc jādomā, kādas uzkodas ienest pasākuma vietā. "Enerģiju var atjaunot un iegūt no dažādām citām drošākām uzkodām. Pārtikas drošība ir būtiska lieta. Sviestmaizes ar majonēzi, svaigu lasi vai vārītu gaļu atstāsim brokastīm, vakariņām. Uzkodām iegādāsimies turpat, ja uzglabā atbilstoši," norāda Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča. "Tā ir tikai nedēļa, un jāpieņem spēles noteikumi, jāsaprot, ka drošība ir svarīga. "Mums – kā dejotājiem, arī dziedātājiem, – ir tikai viena soma un mazais pleķītis, ko tur ierāda. Tā ir realitāte, ka var iedomāties kāds paņemt maizi ar majonēzi un varbūt lasi, tad viss stāv uz laukuma tajā mazajā pleķītī, kur uz tavas somas kolēģi vēl samet savas virsū. Kad esi iekšā ar abām kājām korī vai deju placī, tad sāc saprast. Ar maizītēm arī padalās, un tad nereti ir, ka sāp vēders vai ir slikta dūša; pirmais, ko cilvēks parasti saka – slikts ēdiens. Bet viņš varbūt neizanalizē to, ja, piemēram, šodien dejotāji brauc no mājām ārā jau pusseptiņos no rīta, iedomājieties, ja uztaisi sešos savu maizīti... Kad viņu apēdīsi? Varbūt četros. Visu laiku stāv somā. Un ne jau visiem līdzi ir speciālās aukstuma kastes. Tas nav fiziski iespējams," skaidro Liene Sondore. Runājot par ēdienu Dziesmu un deju svētku dalībniekiem, Liene Sondore pati kā svētku dalībniece atzīst, ka pusdienas ir garšīgas, bet viņa gribētu sagaidīt brīdi, kad tomēr dziedātājiem un dejotājiem uzturs atšķirsies. "Par šī gada ēdienkarti es nevaru precīzi spriest, jo neesmu piedalījusies, es iepriekšējos Dziesmu svētkos piedalījos pie izstrādes, bet gribētu sagaidīt tādu mirkli, kad tiek rēķināts, jo dejotājiem ir nedaudz citas vajadzības. Laukums un cilvēku skaits ir izaicinājums. Vajadzētu sabalansēt, jo mazliet ir jau uz sportisko uzturu. Ir grūti dejot, ja esi saēdies kotletes, karbonādes, gaļas mērces. Tas varētu būt plāns, tuvojoties nākamajiem svētkiem, jau kaut kādu laiku iepriekš padomāt, kas būtu dejotājiem, kas dziedātājiem, tās ir pilnīgi dažādas slodzes," vērtē Liene Sondore. Kā sātīgu un vieglu ēdienu viņa iesaka, piemēram, dārzeņu sautējumus, pākšaugus. Protams, viss atkarīgs no pagatavošanas. PVD pārstāve aicina tomēr rūpīgi nomazgāt zaļumus, augļus un dārzeņus pirms ēšanas. Tā izvairīsimies no daudzām nepatīkamām problēmām. Kūku nevajadzētu karstā vasaras laikā vest līdzi piknikā uz otru Latvijas malu. Bulciņu var!  

Pārmaiņas Rīgas rātsnamā jeb kurš turpmāk vadīs galvaspilsētas domi? Krustpunktā diskutē Rīgas domes pārstāvji. Svētdien Dziesmu svētku gājienā daudzo Rīgas dalībnieku priekšgalā plecu pie pleca gāja arī Rīgas domes vadība - mērs Mārtiņš Staķis un trīs viņa vietnieki. Jau nākamajā rītā kļuva skaidrs, ka tā bija pēdējā reize, kad galvaspilsētas vadībā bija publiski redzama kopā. Pirmdienas rītā domes priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis paziņoja par atkāpšanos no amata, skaidrojot, ka viņam nav pieņemama kolēģu nodevība. Krustpunktā diskusiju par notiekošo Rīgas domes valdošajā koalīcijā bijām ieplānojuši jau pirms nedēļas, bet, protams, nevarējām paredzēt šādu notikumu pavērsienu. Kas notiek Rīgas vadībā? Šo jautājumu šajās dienās uzdod daudzi, atbildes meklējam arī mēs. Diskutē Rīgas domes "Jaunās Vienotības" frakcijas vadītājs Olafs Pulks, Rīgas domes priekšsēdētāja vietniece Linda Ozola, "Par/ Progresīvie" frakcijas vadītājs Mārtiņš Kossovičs un Rīgas domes Nacionālās apvienības Latvijas Reģionu apvienības frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Dainis Locis.  

Vasaras festivāli Latvijā pulcē dažos desmitos tūkstošu mērāmu cilvēku skaitu, taču pasaulē mūzikas koncertus apmeklē pat miljoni. Elektrība, atkritumi, degviela - kādos apmēros tie tiek saražoti? Vai nozare domā par "zaļākiem" festivāliem un masu koncertiem unkā šo slodzi vispār var nomērīt? Atbilstoši gan šīs nedēļas, gan kopumā pašreizējās sezonas notikumiem runājam par lielajiem pasākumiem un cilvēku atstāto nospiedumu vidē. Vasaras festivāli Latvijā pulcē dažos desmitos tūkstošu mērāmu cilvēku pulku, un pasaulē šis skaits ir vēl krietni lielāks. Vai pasākumu industrija domā par cilvēku patērēto elektrību un degvielu un to, cik daudz atkritumu tiek radīts? Vai festivāli un citi masu pasākumi var kļūt “zaļāki” un kā to vispār nomērīt? Diskutē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis un vides zinātnes doktors, biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs Jānis Brizga, kā arī sarunu festivāla “Lampa” producente Lelde Prūse. Domājams, ka ne vienam vien ir radušies jautājumi - kas paliek pāri pēc fantastiskajām emocijām un lielās ballītes, ko piedzīvo tūkstoši apmeklētāju? Runa droši vien nav tikai par atkritumiem. Jānis Rozītis atzīst, ka Dziesmu svētku nedēļa, kad Rīgā pulcējas vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, ir jādomā, kā tradīcijas turpināt ar pēc iespējas mazāku ietekmi uz vidi un sapratni, ka šī ietekme ir. "Pieņemu, ka svētki, šāda līmeņa svētki, kā šonedēļ, pēc gadiem 10 - 15 būs ļoti stingri uzskaitīti pēc ietekmēm. Ja šodien tas notiek ar brīvprātību, reizēm ar nelielu joku, kā sociāla atbildība, domāju, ka šie būs pēdējie svētki, arī Pasaules Dabas fonds ir padomdevējs šiem svētkiem, mēs esam mēģinājuši, ko var ar šī brīža izpratni, ar šī brīža budžeta iespējām, ar labo gribu, ko var mainīt. Ikdienas lietas, ko saliekam. Domāju, ka pēc pieciem, desmit, 15 gadiem tās būs fundamentālas izmaiņas uzskaitē," norāda Jānis Rozītis. Šoreiz tie ir ieteikumi organizētājiem, biznesa partneriem svētku rīkošanā, tālāk plānots izvērtēt, kāda bija ietekme, un sniegt rekomendācijas, kā mazināt ietekmi uz vidi. "Šī būs pirmā reizi, kad Dziesmu un deju svētkiem tiks mērīta ietekme. Tas vairāk par to, kā virzīsimies tālāk, kā izskatīsimies nākotnē," uzskata Jānis Rozītis.  Jānos Brizga norāda, ka ietekme uz vidi var izpausties dažādi. Tie nav tikai atkritumi. "Viena no lietām, kas rada šāda veida pasākumiem ietekmi uz vidi un klimatu, ir dalībnieku un viesu pārvietošanās, kā viņi nonāk līdz pasākuma vietai. Tas varbūt daudziem cilvēkiem liekas pašsaprotami, ka mēs braucam, mums tur jānokļūst, bet ir dažādi veidi, kā to darīt," atzīst Jānis Brizga. Ja domājām, kā padarīt svētkus klimatam draudzīgākus, ar laiku klimata neitrālus, ir jābūt skaidrām vadlīnijām jau pirms svētkiem, kas notiks pasākumā, un tas ir laicīgi jāpauž sabiedrībai, dalībniekiem, apmeklētājiem, lai var skaidri saprast nosacījumus, norāda Jānis Rozītis. Festivāls "Lampa", lai arī salīdzinoši neliels, šajā ziņā ir celmlauzis.  "Ir daudz un nopietni, ko darīt, ja gribam tos [Dziesmu svētkus] nosaukt par klimata neitrāliem svētkiem. Latvijā uz to ejam," vērtē Jānis Rozītist "Pasaulē ir dažādi mākslinieki, kas paziņojuši, kas mazinās ietekmi uz vidi. "Coldplay" ir laikam redzamākā grupa, kura paziņojusi, ka nepārtraukti mazinās savas ietekmes koncerttūrēs. Dažādi festivāli ir apziņojuši. Latvija, atklāti sakot, mēs neesam ne ar Dziesmu un deju svētkiem, ne ar kādu festivālu par pirmajā simtniekā. Ir pasaulē pasākumi, kur ir divi, trīs miljoni apmeklētāju, ir Eiropā pasākumi, kur ir daudzi simti tūkstoši apmeklētāju un tās ietekmes ir ļoti fundamentālas," analizē Jānis Rozītis. "Reizē arī zinātne saka, ka šie festivāli ir uztverami kā mākslīgās pilsētas, ka tās ir kā laboratorijas, kur var pēc būtības jau izspēlēt kādus scenārijus, kā vārētu virzīties klimata neitralitāte nākotnē uz priekšu."  

Pamosties pēc svaiguma smaržojošos palagos, uzēst gardas pankūkas ar brūkleņu ievārījumu, iekosties maizes rikā, kura nogriezta no tikko izcepta klaipa, un atrast vietu savai sirdij no jauna, ko mīlēt un pēc kuras atkal sailgoties. To visu un vēl vairāk piedāvā lauku tūrisms. Par iespējām un piedāvājumu sarunājamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas lauku tūrisma asociācijas Lauku ceļotājs valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele, Skrīveru mājas saldējuma saimniece, arī Dziesmu svētku dalībniece Lelde Sotniece, kempinga "Ezerpriedes" saimniece Zane Jēgere, kura svētkos piedalās arī kā dejotāja, Skrundas muižas valdes priekšsēdētājs Edgars Vizulis, kurš kā zemessargs dežūrē svētku laikā Mežaparkā, Latvijas Lauku tūrisma asociācijas valdes locekle, viesnīcas "Roja" vadītāja Zane Vaivode, atpūtas kompleksa "Seko saulei" saimnieks Guntars Anspoks. Pa tālruni pievienojas atpūtas kompleksa "Klidziņa" saimniece, arī dejotāja Diāna Vilcāne. "Laikam nezinu nevienu lauku māju saimnieku, kas nebūtu priecīgs, un viņam iet labi ilgstošā laikā. Ja viņš ir nīgrs, tur nebūs labs bizness. To mēs tiešām labi redzam. Mūsējie, "Lauku ceļotāja" biedri ir priecīgi vienmēr un visos laikos. Čīkstēšana un pukstēšana mums nav ļoti bieža parādība," atzīst Asnāte Ziemele.

Valsts iestāžu komunikācija ar medijiem un sabiedrību: vai valsts iestādes pietiekami skaidro dažādus pieņemtos un iecerētos lēmumus sabiedrībai, vai ieklausās arī tās viedoklī? Krustpunktā diskutē Latvijas sabiedrisko attiecību profesionāļu asociācijas biedrs, komunikācijas eksperts Ivars Svilāns, Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta direktors Rihards Bambals un portāla "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis. To, cik svarīga ir komunikācija ar sabiedrību notikumos, kuros iesaistīts liels ļaužu skaits, pierāda arī Dziesmu svētki. Daudz neskaidrību dalībniekiem par to, ko drīkst ienest pasākuma teritorijā, un diemžēl šis nevajadzīgais troksnis ap kotlešu maizēm un ūdens pudelēm dažbrīd aizēno svētkus, kuriem tūkstošiem cilvēku gatavojas piecu gadu garumā.  Krustpunktā runājam par valsts saziņu ar sabiedrību. Kā un vai pietiekami valsts pārvalde skaidro dažādus pieņemtos un iecerētos lēmumus, vai ieklausās sabiedrības viedoklī un kā tiek plānota komunikācija iespējamās krīzes situācijās, ņemot vērā karu Ukrainā un viltus ziņu laikmetu.  

Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki ir lielākais publiskais pasākums, kas risinās mūsu valstī. Tik grandiozā notikumā, kurā piedalās vairāki desmiti tūkstoši dalībnieku un vēl vairāk skatītāju, vienmēr būs situācijas, kuras neaprakstīt grāmatās un instrukcijās. Par svarīgāko, ko der iegaumēt svētku dalībniekiem un viesiem, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izpilddirektore Daina Markova un komunikācijas vadītāja Inga Vasiļjeva. Dziesmu svētku laikā Rīgā iebrauc liels cilvēku daudzums, apmēram 800 - 900 autobusu. Skaidrs, ka satiksme nebūs tāda, kā ikdienā. Svētku rīkotāji aicina iestādes, kas darbojas Rīgā un kas var atļauties, strādāt attālināti, ja vien iespējams. Gan dalībnieki, gan skatītāji var izmantot savas ūdens pudeles. Uz pasākumiem jānāk ar tukšu pudeli, ko var uzpildīt pasākuma norises vietā. Uz mēģinājumu dalībnieki var ar nākt arī ar mugursomu, ne svētku dalībnieka auduma maisiņu, bet jārēķinās, ka pārbaudīs. Līdzi var ņemt tikai pārtiku, kas nebojās. Sviestmaizes nedrīkst ienest. "Katrs dalībnieks ir parakstījis noteikumus, kur tas iekļauts. Katri noteikumi nav pasmērķis mums, kā rīkotājiem, bet tas kopējā labuma vārdā. Arī bijusi dziesmu svētku pieredze un dažādi gadījumi. Ir Pārtikas un veterinārais dienests, ir Slimību profilakses un kontroles centrs. Ir bijis diskusijām bagāts darbs, lai šos noteikumus saskaņotu. Pastāv karstā laikā (..), ja būtu bijis ļoti karsts laiks, tad paņemtā sviestmaize, mēs nevaram zināt, no kurienes tā ir. Ir bijuši gadījumi, kad veseliem kolektīviem vesti cilvēki uz slimnīcu un dažādām citām infekciju slimībām. Mūsu dalībnieki ir radoši ne tikai mākslinieciskā ziņā, bet arī sadzīviskā," atzīst Daina Markova. Inga Vasiļjeva piebilst, ka atļauts ienest enerģijas batoniņus, šokolādes tāfelīti, cepumus, dārzeņus. Rīkotāji nevienu ierobežojumu neievieš tāpat vien, tas ir kopējā labuma dēļ. Šīs neērtības jāpacieš. Sašutumu jau raisījis noteikums, ka bērnu rati nevar stāvēt ejās Mežaparka estrādē. "Iedomājieties, ir ejas, ir bērnu rati, ir dejotāji, kuriem jāiet caur, vai nedod, dievs, ir kāda evakuācijas situācija, ir jāevakuējas lielā tempā. Tie nav pirmie svētki, kad šādi ierobežojumi," norāda Daina Markova. "Abās vietās - Daugavas stadionā un Mežaparkā - būs bērnu ratiņu novietnes. Teritorijas iekšpusē. Rekomendējam bērniem ar vecākiem doties pa 8.vārtiem estrādes teritorijā." "Ja māmiņai tuvāk ir citi vārti, viņa ienāks pa tiem. Teritorijā būs norādes, kur atrodas bērnu ratiņu novietnes, skaidro Inga Vasiļjeva. "Visi koncerta apmeklētāji, tā kā biļetes tika tirgotas elektroniski, saņems un jau ir saņēmuši informējošu e-pastu, kur viss skaidri uzrakstīts, no cikiem teritorija ir vaļā, cik garš būs koncerts, kas jāņem vērā, ejot uz koncertu ar bērniem. Gribam, lai ieejot teritorijā, bērniņiem apliek baltas aprocītes, kur uzrakstīt telefona numuru, ja bērni apmaldas lielā teritorijā,"turpina Inga Vasiļjeva. Uz Daugavas stadionu koncertu apmeklētājus aicina nedoties ar privāto transportu, izmantot sabiedrisko. Savukārt Mežaparkā būs īpaši busiņi, kas no 11. tramvaja galapunkta cilvēkiem ar kustību traucējumiem un gados vecākiem cilvēkiem palīdzēt nokļūt līdz estrādei. Pievedīs pie 5. vārtiem. Kursēs pirms un pēc koncertiem. Runājot par vakar, 2. jūlijā, aizvadīto gājienu, raidījuma viešņas bilst, ka tas kavējās tikai 53 minūtes. Iepriekšējos gados ir bijusi sliktāka pieredze.  

Dziesmu svētku laikā Latvijā viesojās Sanfrancisko Jaunais teātris, Siguldā un Līgatnē izrādot arī divas jaunākās izrādes – „Anšlavs un Veronika” un „Ķēves dēls Kurbads”. Raidījumā stāsts par latviešu trako teātra mīlestību, kas savijusies ar Sanfrancisko teātra aktrišu dzīvesstāstiem un pārdomām par pasauli. Šajās dienās, kad Dziesmu svētku notikuma gaidās Latvijā ierodas latvieši no visas pasaules, paralēli Rīgā notika diasporas teātru festivāls “Dāvana Latvijai”, kā arī divas savas izrādes – “Ķēves dēls Kurbads,” un “Anšlavs un Veronika” – Siguldā un Līgatnē izrādīja Sanfrancisko Jaunais teātris no Amerikas Savienotajās valstīm. Pārsteidzoši, cik aktīva ir amatierteātra kustība latviešu diasporās. Kā izskaidrot to trako latviešu teātra mīlestību? Raidījumā Augstāk par zemi sarunājas Sanfrancisko Jaunā teātra režisore Māra Luisa, latviešu aktrise ar spānietes temperamentu Astrīda Lācītis, māksliniece, Sanfrancisko Jaunā teātra izrāžu tērpu un scenogrāfijas veidotāja Linda Treija un par teātra popularizēšanu atbildīgā Aija Mollere. Šķiet, ka šis stāsts būs ne tik daudz par teātri, cik par cilvēkiem un likteņiem, kas kopīgi spēlējot teātri, sarunājoties latviski, domājot par sev būtiskām tēmām, savijušies kopā. 27. Vispārējie latviešu Dziesmu un 17. Deju svētki ir visas amatiermākslas kustības kopējie svētki. Ne velti to programmā ir arī tautas mākslas izstādes, arī Latvijas amatierteātru parāde. Sanfrancisko Jaunā teātra aktieri saka, ka ies noteikti skatīties kolēģu izrādes, kas notiks Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī. Tas ir skaists žests, ka arī diasporas teātri ir atraduši veidu kā piedalīties šajos svētkos Latvijā, lai arī ārpus kopējās programmas. Pasaulē notiek arī vairāki diasporas amatierteātru festivāli, un jau šī gada oktobrī festivāls "Laipa", kas ik gadu notiek citā valstī, notiks Amerikas Savienotajās valstīs.

Karstā laikā mūs vairāk velk uz atpūtu nevis aktīvu darbošanos, bet dārzkopjiem vasarā paslinkot īsti nesanāks. Par jūlija dārza darbiem saruna raidījumā. Kā rūpēties par augiem, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne un dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves"saimniece Maruta Kaminska. Pirms doties uz Dziesmu un deju svētkiem, augus mājās vajadzētu kārtīgi salaistīt un pēc tam samulčēt. Tad dārzs pārdzīvos, kamēr saimnieki būs Rīgā svētkos. Vasara ar karstumu ir daudz ko sasteigusi, zied puķes un augi, kas to parasti dara apmēram jūlija beigās. Šobrīd nevajadzētu neko stādīt un pārstādīt, bet jebkurš stāds, kas iestādīts pavasarī noteikti jālaista, kā arī jāseko līdzi un jālasa nost kaitēkļi.  

Pasaules Dabas fonds kopā ar XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku rīkotājiem aicina ikvienu dalībnieku un apmeklētāju gatavoties svētkiem atbildīgi, izvērtējot savus ikdienas paradumus tādās jomās kā transports, pārtika, ūdens un elektroenerģijas patēriņš, atkritumu šķirošana, ilgtspējīgas preces un pakalpojumi. Kā ikviens ar mazām ikdienas rīcībām var mazināt ietekmi uz vidi gan svētkos, gan ikdienā, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis, XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku sadarbības projektu vadītāja Anna Blaua. Pieredzē dalās un svētku dalībniece Māra Volša-Sinka, kura ievēro šos dažādos noteikumus un atzīst, ka brīžam nemaz nav viegli. "Par klimata pārmaiņām mazāk runājām saistībā ar kultūru. Pasaulē šie jautājumi ir cieši savijušies," atzīst Jānis Rozītis. Svētku rīkotāju pārstāve norāda, ka depozīta sistēma plastmasas glāzēm Daugavas stadionā būs. Mežaparkā nācās no tā vēl atteikties. Diemžēl depozīta sistēmu ir grūti īstenot, tās nodrošināšana pasākumā, kur piedalās tik daudz cilvēku, ir izaicinājums. Pirmo reizi svētku norišu zonā varēs ieiet ar savām daudzreiz lietojamām ūdens pudelēm. Izaicinājums nodrošināt, lai tās būtu tukšas, ejot iekšā svētku norišu zonā. Tā ir prasība ir drošības apsvērumu dēļ. Tāpat ikvienu svētku dalībnieku un apmeklētāju aicina ievērot mobilitāti – izmantot sabiedrisko transportu vai doties ar kājām vai velosipēdu uz pasākuma norises vietām.    

Dievturība un japāņu šinto – divas kultūras, divas reliģijas, kuras savu apvienojumu radušas japāņu valodas zinātāja, gida un kultūras pētnieka Uģa Nasteviča personībā. Viņš šobrīd strādā pie latviešu tautas dziesmu tulkojuma japāniski, bet nesen viņa apgādā "Puzuri" iznācis bilinguāls japāņu haiku krājums, kurš papildināts ar audiogrāmatu, tapis izdevums arī Braila rakstā. Raidījuma sākumā izskanējušais dzejolis ir no nesen iznākušā bilinguālā krājuma “Japāņu dzeja”, tā izdevējs, atdzejotājs, raidījuma viesis un arī dzejoļa priekšā lasītājs ir Uģis Nastevičs. “Japāņu dzejas” atvēršanas svētki pavisam nesen tika nosvinēti Latvijas Neredzīgo bibliotēkā, jo “Japāņu dzeja” – tie ir veseli divi atšķirīgi izdevumi. Viens – parastajā drukā, bet otrs – Braila rakstā, ko vēl papildina audio ieraksts, kurā iespējams dzirdēt kā šos dzejoļus japāniski lasa viesstudents Daiki Kobajaši no Odavaras Japānā, bet latviešu valodā – atdzejotājs Uģis Nastevičs. Un tā neparastā ziņa par neredzīgiem domāta “Japāņu dzejas” krājuma iznākšanu aizveda pie vēl neparastākas, daudzpusīgas personības. Uģis Nastevičs japāņu valodu apguvis pašmācības ceļā, izmantojot visai neparastas metodes, par kurām viņš pats pastāstīs sarunā. Internetā var uzmeklēt Uģa mājas lapu, tajā atklājas vēl viena viņa kaislība, un tā ir fotogrāfēšana. Lielākoties portreti, taču galerijā ir arī aerofoto, etnogrāfija. Tas ved pie nākamā Uģa interešu lauka: Uģis Nastevičs ir dievturis. Pie kam diplomēts, pirms diviem gadiem Latvijas Kultūras akadēmijā sekmīgi aizstāvējis zinātnisko darbu kultūras teorijas doktora iegūšanai “Latviešu dievturība un japāņu šintō. Rituāli, to sakrālā telpa un tekstu salīdzinošā aspektā”. Latvijā mēs ik pa laikam piedzīvojam kādus brīnumus saistībā ar Japānas kultūru. Arī šogad, gaidāmajos 27. Vispārējos latviešu Dziesmu un 17. Deju svētkos kopkorī stāvēs Japānas – Latvijas mūzikas asociācijas koris “Gaisma” no Japānas, nesen viņi lepni  internetā publicēja iegūto 1. pakāpes diplomu. Latvijas sniega iedvesmota dzejniece Konno Mari pārsteidz ar japāņu tanku krājumu “Sniegs”, kas grāmatā iznāca atdzejots četrās valodās, tostarparī latviešu. Un kur no vēl Ināras Kolmanes filmas “Ručs un Norie” varone, skaistajā suitu tautas tērpā! Taču līdzīgi brīnumi reizēm notiek arī pretējā virzienā, kad kāds latviešu puisis top savaldzināts no japāņu ķīnzīmēm. Tieši tā tas esot noticis ar Uģi Nasteviču.

Ko šī nedēļa mums ir nesusi? Politikā, šķiet, nekādas būtiskas izmaiņas nav bijušas - valdības joprojām nav, sarunas turpinās. Bet ir bijušas citas interesantas diskusijas sabiedrībā, spriežot pēc Brīvā mikrofona, ļaudis visvairāk pēdējās dienās "ir cepušies" par izstādi Daugavpilī, kur pēc ilgāks neapmierinātības izņemti trīs eksponāti, kas daudziem šķita pārāk zaimojoši. Otra sabiedrības daļa uztraucas par cenzūru.  Vēl viena interesanta diskusija izvērsās ap Dziesmu un deju svētku biļetēm, kas, pirmkārt, būs dārgāks nākamgad. Galvenais, protams, kurš tās varēs iegādāties, jo biļetes vienmēr trūkst. Deputātiem tās būs rezervētas ārpus rindas, tātad savs "blatiņš" tomēr būs. Vēl, par svarīgo runājot, laba ziņa patērētājiem, ka "Sadales tīkla" solītais straujais tarifu pieaugums tāds nebūšot. Par izmaiņām vēl būs diskusijas un meklēs risinājumus. Bet vispirms par jaunāko aktualitāti, kas izraisījusi viedokļu vētru, proti, Rīgā bāzētā Krievijas opozīcijas telekanāla "Doždj" darbinieki, izrādās, nodarbojas ar palīdzības organizēšanu Krievijas mobilizētajiem karavīriem, lai viņiem nebūtu frontē jāsalst.  Kruspunktā aktualitātes vērtē TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas TV žurnālists Aleksejs Dunda.