Podcasts about jumis

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. Kad dzejnieks Imants Ziedonis un aktrise Ausma Kantāne pieņēma lēmumu uzcelt pašiem savu vasaras māju, abi noteikti nedomāja par oficiālajiem normatīviem un dažādiem fizikas likumiem, būvniecības noteikumiem. Paši veidoja mājas vīziju un arī iekārtojumu, protams, arī visu plānoja paši. Dzejnieks teica, ka mājai jātop pēc sena 17. gs. vidus hernhūtiešu saieta nama līdzības, sekojot labākajām latviešu zemnieku būvēšanas mākslas tradīcijām. Jumts nedrīkstēja būt plakans, jo plakans jumts jau nav nekāds īsts jumts. Jumtu jumj Jumis, tādēļ bez divām daļām, kas saslietas viena pret otru, to nemaz nav iespējams īstenot. Un jumtam noteikti bija jābūt no niedrēm – tādam pašam kā Imanta dzimtas mājām Ragaciemā. Bērnības sajūtai un atcerei  jaunajās mājās. Turklāt niedres nedeg, par ko Imants, mazs būdams, kopā ar kaimiņu puikām bija pārliecinājies. Ausma Dailes teātra režisora Eduarda Smiļģa dedzībā sapņoja par kamīnu mājas centrālajā daļā. Imants piekrita un teica, ka kamīnam jābūt tik lielam un ar tik augstu velvi, lai var brīvi redzēt liesmu galus un, pie tā sēžot, justies kā pie īsta ugunskura ārā dabā, tumšā naktī. Gar kamīnu augšup bija jāstiepjas trepēm gandrīz līdz debesīm un trešajā stāvā vajadzēja dzīvot bitēm. Ausma gribēja redzēt zvaigznes caur guļamistabas logu. Imants, kurš jau bija sācis dāvināt Ausmai lāčus, gribēja uzdāvināt arī tos kas debesīs, tādēļ, domājot par mājas novietojumu dabā, tika ņemta vērā arī zvaigznāja vieta debesjumā. Pirmās mājas skices uz papīra uzlika arhitekts Gunārs Jansons – viens no izcilākajiem Latvijas seno koka ēku zinātājiem. Bet skices nesakrita ar iedomāto vīziju, un mākslinieki turpināja sapņot. Kad pienāca laiks sapņus noformēt oficiāli, arhitekti un inženieri paziņoja, ka jāņem vērā padomju laika normatīvi, kuri noteica, ka dzīvojamā platība nedrīkst būt lielāka par 30 kvadrātmetriem. Lielā hernhūtiešu saieta nama idejā balstītā un izveidotā viesu istaba ar kamīnu – viss kopā 38 kvadrātmetru platībā –, tika noformēta kā vestibils. Lai mākslinieku pāra vēlmes iekļautos normatīvos, māja gribot negribot bija jāceļ uz augšu, tā virs pirmā stāva izveidojot vēl trīs pusstāvus, kas mijās viens ar otru, radot zigzaga vai pat spirāles iespaidu no iekšpuses un teju baznīcas jumta formu no ārpuses. Tas viss Imantam Ziedonim patika. Jo neparastāk, jo labāk. Būvniecības zinātāji un nezinātāji – visi kā viens teica, ka tāda māja jau nestāvēs. Seši vainagi pamatā un uzreiz sākas jumts, turklāt tik stāvs un skaidrs, ka smags. Tas jau ir pret fizikas likumiem – māja sabruks, jumts nošļuks, nespēs turēties pretī spiedēm, liecēm, cirpēm un vēl visādām materiālu deformācijas iespējamībām. Taču Imants teica: “Kā būs, tā būs.” 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā Latvijā plosījušās iepriekš neredzētas vētras, kurās nogāzta desmitā daļa no Latvijas mežos augošajiem kokiem. Šo vētru gāztie koki izmantoti par Ziedoņu pāra vasaras mājas pamatu vainagiem. Savukārt skeptiķu bažas kliedējusi nākamā vētra, pēc kuras māja turpina stāvēt. Šogad tai aprit jau 50 gadi. Šeit tapušas epifānijas, Imants Ziedonis studējis tautas dziesmas, šeit sarakstīta poēma par pienu un daudzi citi dzejoļi, sākot ar 70. gadu vidu līdz pat 90. gadu nogalei. Šeit dzimis arī sākums Dižkoku atbrīvotāju grupai. Ziedonis šeit bēdzis un patvēries no pilsētas burzmas, slavas, pienākumiem, iztukšojies, lai ar dabas spēku atkal atjaunotos. Tagad šī māja pieejama sabiedrībai kā Ziedoņa muzejs un ikvienam muzeja ciemiņam ir iespēja izbaudīt dzejnieka un aktrises radīto interjeru un mājas atmosfēru – tieši tādu, kādu abi bija veidojuši savas dzīves laikā. Šī vieta turpina iedvesmot jaunradei, kalpot mieram, atjaunošanās procesiem un mijiedarbei ar dabu. Kā redzam, mākslinieku dullums rezultējies neparastā, iedvesmojošā un stāstiem bagātā, Latvijas kultūras mantojumu apliecinošā vietā. Un, lai arī te bijis labs skuju koku gaiss, kas jo īpaši derīgs tuberkulozes slimniekiem, kāds bija arī Imants Ziedonis, tomēr pats dzejnieks divdesmit gadus pēc mājas uzcelšanas atzinis, ka šis dullais un spēcīgais kāda agra Jāņu rīta lēmums celt  šai vietā māju tomēr nav bijis pārāk gudrs un labs, jo zeme ir cieta un neauglīga – būtībā māja ir uzcelta uz klints un burkānus vai sīpolus te izaudzēt esot bijis teju neiespējami. Un dzejniekam, kurš visu mūžu gribējis būt dārznieks, tas bija svarīgs arguments.

Lauma Matule ir kokles spēles pasniedzēja un arī dziedātāja – darbojas grupās “Jōra” un “Jumis”. Laumas stāsts par ceļu uz kokles spēli un tās tālāknodošanu ir arī stāsts par etnogrāfiskās kokles spēles attīstību atjaunotajā Latvijas valstī un tautas dziesmas ievīšanos citos mūzikas žanros. Emcionālais impulss šai intervijai bija kāds "Facebook" dzīlēs pamanīts video, kurā Lauma Matule koklē brīvā dabā, saspēlējoties ar ūdens mirgu un varžu dziesmām. To var redzēt, un to var arī sajust. Taču Laumu Matuli biju pamanījusi arī iepriekš, kad Antiņciemā, savu vecāku mājas lapenē, viņa vadīja kokles spēles nodarbību. Uz nodarbību aicināts bija ikviens, taču tās kodolu veidoja jau savstarpēji saspēlējušies Laumas skolēni. Bija interesanti vērot: ar īsām piezīmēm kā ar diriģenta zizli Lauma koklētāju grupu pārvērta vienotā ansamblī, iesācēju nodarbību pāvēršot baudāmā koncertā. Arī šajā raidījumā dzirdēsiet gan Laumas pašas, gan arī dažu viņas skolēnu stāstus par ceļu uz kokles spēli. Un šķiet, tie uzklausāmi arī plašākā kontekstā. Tas ir stāsts par etnogrāfiskās kokles spēles attīstību atjaunotajā Latvijas valstī, kā arī tautas dziesmas ievīšanos modernajos mūzikas žanros. Saruna ar Laumu Matuli tā arī sākās - bez vārdiem, ar kokles skaņām. Laumas Matules kokles spēli var klausīties, meklējot ierakstus "Facebook", bet jau pēc nedēļas, 14. jūnijā, 9 vakarā viņa muzicēs Lubes pagasta Mārkciemā pie Lūrmaņu klintīm.

Stāsta literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis  Runājot par Vili Plūdoni, parasti izlīdzas ar vispārzināmo, parasti – ar skolas gadu atmiņām. Tad min "Atraitnes dēlu" un "Uz saulaino tāli" retāk nosauc "Rekviēmu", pēc tā atdzejošanas Aleksandrs Bloks nodēvējis Plūdoni par ģēniju. Dažkārt min balādes "Salgales Mada loms", "Jumis atriebējs" un 1905. gada balādes "Zagnicas kalējs", "Anss Bantiņš" un šausminoši mistisko "Tīreļa noslēpums". Mazāk atceras bērniem veltītās "Zaķīšu pirtiņa", "Eža kažociņš" un "Rūķīši un Mežavecis", kā arī sirsnīgo tēlojumu "Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas". Vēl retāk tiek minēti Plūdoņa modernistiskie darbi "Rēgi"un "Baigi", un mūsu agrīnā modernisma šedevrs "Fantāzija par puķēm. Padomju laikā noklusēja Plūdoņa patriotisko liriku, galvenokārt populāro "Latvju himnu", kas sākta ar lepnajiem un pašcieņas caurstrāvotajiem vārdiem "Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē", un himnisko "Tev mūžam dzīvot, Latvija!", kā arī "Dziesmu brīvajai Latvijai", ko mēs vairāk zinām pēc tās sākuma "Lai līgo lepna dziesma Tev, brīvā Latvija!". Plūdons pieder arī pie izcilākajiem un ražīgākajiem mūsu atdzejotājiem. Pēc 1905. gada revolūcijas Plūdons konģeniāli atdzejojis Nīčes "Tā runāja Zaratustra", viņš radījis arī pirmo cittautu dzejas antoloģiju latviešu valodā, 1913. gadā izdodot "Moderno vācu liriku", 20. gados izdota arī "Leišu dainu" izlase. Teicami Plūdons latviskojis tādus pasaules literatūras milžus kā Gēti, Puškinu (atcerēsimies lielisko, Emīla Dārziņa komponēto "Spāniešu romanci" ar tās pirmajām rindām "Nakts sumināts, / Gaiss klusi šņāc, / Gvadalkvivira skrej un krāc."), latviskojis Ļermontovu, franču modernistus, arābu klasiķi Hāfizu. Plūdoņa "Kopotajos daiļdarbos"publicēti vairāk nekā 260 atdzejojumi, neskaitot leišu dainas, bet manuskriptos palicis  kāds pustūkstotis atdzejojumu. Plūdoņa uzmanību saistījusi arī maz ievērotu Eiropas tautu dzeja. Viņš ir atdzejojis somus, norvēģus, serbus, bulgārus, čehus, slovēņus, katalāņus, turkus, eksotiskos malgašus un malajiešus. Nozīmīgu vietu ieņem arī ukraiņi. Viņu sakarā mani gaidīja pārsteigums. Un gandarījums. Zināju, ka Plūdons ir latviskojis gan ukraiņu tautas dziesmas, gan izcilo  romantiķi Tarasu Ševčenko, gan ukraiņu dzejniekus klasiķus Osipu Makoveju, Kasperu Cengļeviču, bet visvairāk ukraiņu simbolistu Oleksandru Oļesu, Rietumukrainas dzejniekus. Tomēr īpaša nozīme ir Ukrainas himnas vārdu autora, sabiedriskā darbinieka, etnogrāfa un dzejnieka Pavlo Čubinska dzejolim "Ukraina vēl nav pagalam" (Šče ņe vmerla Ukraini i slava i voļa) Plūdoņa versijā "Vēl nav beigta Ukrainija!". Šis atdzejojums publicēts 1926. gada februārī laikrakstā "Rīgas Ziņas", turklāt pilnā variantā. Tagadējais Ukrainas himnas teksts ir šī dzejoļa pirmie divi panti. Mūsdienās šo dzejoli atdzejojis Imants Auziņš 2009. gadā, bet tieši himnas tekstu Māris Salējs. Čubinska dzejolis sarakstīts 1862. gadā pusstundas radošā spriegumā, ietekmējoties no serbu dumpinieku un poļu patriotu dziesmām, publicēts gadu vēlāk Ļvivas ukraiņu periodikā (Ļviva tolaik bija Austroungārijas impērijā). Čubinskis dzejoli rakstījis kā lūgšanu par tolaik neesošo Ukrainas valsti, ticot tās atjaunošanai. 1865. gadā dzejolim melodiju devis ukraiņu garīdznieks Mihailo Verbickis, un jau tajā pašā gadā to Peremišļā (tolaik arī Austroungārijā) tas ir izpildīts kāda koncerta noslēgumā. Cariskajā Krievijā dzejolis bija aizliegts, tur to pirmoreiz publicēja tikai 1908. gadā. Kas mani piesaistīja šajā atdzejojumā? Tā ceturtā rinda "Būsim atkal kungi mēs, bāliņi, pašu pusē!", kas sabalsojas ar  Plūdoņa "Latvju himnas" pašcieņas pilno pārliecību "Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē". Sabalsojas arī pagātnes cīņu par brīvību atgādinājums: Čubinskim – "Pieminēsim nebaltās dienas, kādas reiz bija, / Un tos, kas mirt prata par mūs' Ukrainiju!", Plūdoņa teksts ir dzejiski tēlaināks un lakoniskāks – "Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta." Var domāt, ka līdzīgas izjūtas nav retums tautas atmodas, valstsgribas un izšķirošu cīņu laikā, tomēr sliecos domāt, ka Čubinska dzejolis rosinājis Plūdoni savu dzejoli nosaukt par "Latvju himnu", kad Latvijas valsts vēl nebija, mūsu dzejniekam, iespējams, zinot, ka 1917. gadā, tiesa, uz neilgu laiku, Čubinska dzejolis kļuva par Ukrainas himnu. Ir kāda zīmīga paralēle. 1917. gada 17. aprīlī Ukrainas Centrālā rada pasludina Ukrainas autonomiju, bet Plūdons divas dienas vēlāk publicē "Latvju himnu". Mulsina vienīgi tas, ka Plūdoņa atdzejojums publicēts tikai 1926. gadā, bet ne 1917. vai 1918. gadā. Tas daļēji skaidrojams ar to, ka daudzi Plūdoņa atdzejojumi publicēti vēlāk. Misiņa bibliotēkā izskatot vairākus simtus Plūdoņa vēstuļu, vēl nav izdevies atrast konkrētas norādes par Ukrainas tagadējās himnas teksta atdzejošanas laiku, taču bagātīgais  Plūdoņa vēstuļu krājums ļauj cerēt, ka ar laiku apstiprināsies hipotēze par Čubinska himnas atdzejošanu jau tad, kad Latvijas kā  valsts izcīnīšanas ideja spārnoja arī dzejniekus, tajā skaitā – Vili Plūdoni, un Ukrainas himnas lepnie vārdi tad būtu rosinājuši mūsu dzejnieku sacerēt savu "Latvju himnu".

„Vai ir dzīve pēc Dziesmu svētkiem?” – šo kanonisko frāzi pēcsvētku jaunajā sezonā sev uzdod ne viens vien amatierkolektīva dalībnieks un vadītājs. Ar spēcīgu apliecinājumu – IR dzīve arī pēc svētkiem – rītvakar, 20. janvārī, Ķīpsalas hallē Rīgā tiksies 15 deju kolektīvi no dažādām Latvijas malām. Koncertā būs skatāmas gan nesen tapušas horeogrāfijas, gan skatuviskās tautas dejas klasika, kā arī dejas no pagājušās vasaras Deju svētku repertuāra. Ko dejotāji gatavo koncertam un kādas ir viņu pārdomas par latviešu skatuviskās tautas dejas šodienu? Ir trešdienas vakars Klusajā ielā 12, Rīgā. Kluss gan te nav nemaz, jo notiek tautas deju ansambļa „Teiksma” mēģinājums. Tieši pēc „Teiksmas” aicinājuma rītvakar Ķīpsalas hallē pulcēsies deju kolektīvi gan no Rīgas, gan Valmieras, Siguldas, Jelgavas un Carnikavas. Pirms mēģinājuma tiekamies ar „Teiksmas” un arī koncerta „Soļi rakstos” māksliniecisko vadītāju Jāni Ērgli. „Līdz šim „Teiksma” braukusi pie saviem draugiem ārpus Rīgas. Tādi pa šiem daudzajiem gadiem ir Valmieras tautas deju ansamblis „Gauja”, Jelgavas tautas deju ansamblis „Lielupe”, braucam arī uz Siguldu pie „Vizbulītes” – tie mums šobrīd ir tādi stabilākie draugi ārpus Rīgas. Protams, Rīgā mēs daudz koncertējam kopā ar „Danci”, „Vektoru”, „Līgo”. Un reiz sarunā ar Viesturu Tīli, kurš mums ir ļoti liels labvēlis, ieminējāmies, ka mums vajadzētu uztaisīt koncertu, lai mēs arī varētu tos draugus uzņemt pie sevis.” „Teiksmas” ilggadējais vadītājs Viesturs Tīle, kurš tagad vada starptautisko izstāžu rīkotājsabiedrību „BT 1”, pirmo šādu kopkoncertu Ķīpsalā palīdzēja sarīkot pirms diviem gadiem. Tagad dejotāji tiksies atkal, lai apliecinātu dejas un kopā būšanas prieku arī ierasti rāmajā pēcsvētku sezonā. „Pēc svētkiem parasti amatierkustībā ir mierīgāka sezona. Katrs padejo, kas viņiem tuvāks sirdij, ko gribas dejot… Bet, tā kā bija tāda ekskluzīva iespēja [dejot Ķīpsalas hallē], tad aicinājām savus draugus, lai rāda, kas viņiem pašlaik repertuārā. Bet, protams, atskatīsimies arī uz to, ko darījām deju svētkos. (..) Koncerta programmā ir izkristalizējušās trīs paaudzes: mūsu vecmeistari Uldis Žagata un Alfrēds Spura, vidusposms – Jānis Purviņš, Alberts Kivlenieks, Jānis Ērglis, un no mūsu jaunās talantu paaudzes – Dagmāra Bārbale un Dāvis Ērglis.” Līdzās Dāvja Ērgļa „Kungu rijai” jauno horeogrāfu paaudzes priekšnesumā tiks izdejota arī tautas deju ansambļa „Vektors” vadītājas Dagmāras Bārbales liriskā deja „Skaista mana tēvu zeme”, kas pagājušajos Dziesmu un deju svētkos bija skatāma gan deju lieluzvedumā Daugavas stadionā, gan Noslēguma koncertā Mežaparkā. „Sestdienas koncertā „Vektors” piedalīsies ar diviem sastāviem – A un D grupu – un dejām gan no deju svētku repertuāra. Būs gan „Bēru riekstus kabatā”, gan „Es izjāju prūšu zemi” un „Skaista mana tēvu zeme”. Un katra grupa dejos arī vienu pavisam jaunu deju. A grupai tā būs mana horeogrāfija „Man bij' kaltis kumeliņis”, kas pēc nedēļas startēs arī Valmieras jaunrades deju skatē, un D grupai – deja „Jumis”, kas arī ir pavisam jauna un tiks rādīta arī jaunrades skatē.” Dagmāras Bārbales pieminētais Jaunrades deju konkurss, ko rīko Latvijas Nacionālais kultūras centrs un kas notiks janvāra pēdējā nedēļas nogalē Valmierā, solās būt nākamais apliecinājums skatuviskās tautas dejas formai pēcsvētku laikā. Pandēmijas gados konkurss nenotika, un tagad vērtējumam tiks nodota 57 horeogrāfu radīta 131 jauna deja. Tautas deju koncerts „Soļi rakstos” – 21. janvārī Ķīpsalas hallē Rīgā, bet Jaunrades deju konkurss pēc nedēļas – 27. un 28. janvārī – Valmieras kultūras centrā.

Laida gyvuos tik drauge su Jumis. Prisijunkite prie „Standartinės situacijos“ contribee https://contribee.com/o-dangau 00:00:00 – Ryčio įspūdžiai iš Nyderlandų 00:06:50 – Chelsea prieš Arsenal 00:17:55 – Manchester City prieš Brighton 00:31:35 – Aston Villa virsmas 00:38:05 – Tottenhamo startas 00:40:20 – Manchester United ir Bobby Charltonas 00:44:38 – Dugno komandos ir United 00:52:43 – Liverpool pergalė 01:03:00 – Sevilla lygiosios su Real 01:13:55 – Barcelona kūdikiai muša įvarčius 01:18:32 – El Clasico 01:24:30 – Girona siaučia 01:27:15 – Italijos čempionatas 01:37:10 – Vokietijos čempionatas

Salem, bul menin 1-shi qazaq podcastym. Men Germaniyada tyratyn adamdar turaly Podcast jasaimin, olardyn nemis qogamyna integraciyasi turaly aitamin, sonimen qatar ispan, nemis jane oris tilderinde podcasttar jasaimin. Katelikter ushin aldyn ala keshirim suraimin. Bugin biz Symbatpen: - Almatydagy oqu - Berlindegi Charite-ge kalai tuskeni - Berlinde kalai jumis tapty - Qazaqstan men Germaniyadagi medicinanin ayirmashilygi - Josparlary turaly angimelestik. Men (Leila) A1-B1 nemis tilin de uiretemin. Menimen birge kurska jazylgyniz kelse, menin Instagram paraqshama jazyniz: @leila_berlin Podcasttin instaramy: muttersprache_leila_berg Qonaqtyn Instagramy: @symbatkairat

Paskutinis Zizas on Air šiais metais. Apžvelgiam praėjusius metus ir dalinuosi su Jumis savo Top5: - filmai - knygos - įvykiai - žmonės Dėkoju, kad visus metus buvote su manimi, bičiuliai!

Ar esate patyrę jausmą, kai netikėtai, be jokios priežasties bendravimą nutraukia draugas arba bendradarbiai ima skersai dirsčioti ir kuždėtis Jums už nugaros? Tai situacija, kai aplinkinių, dažnai net ir pačių artimiausių žmonių elgesys su Jumis pasikeičia be jokio paaiškinimo. O gal teko būti apkalbų liudininku? O gal ir pats dalyvavote galios žaidimuose, siekiant ką nors sužlugdyti? Intrigantų sutiksite beveik kiekviename kolektyve. Jų duona – šmeižti, kurstyti neapykantą ir trinti iš pasitenkinimo delnais, kai kiti sutrinka, išsigąsta ar tiesiog kenčia. Kodėl kai kurie žmonės tampa intrigantais? Ką jie išlošia žaisdami galios žaidimus? Kas tampa jų aukomis? Kaip nepakliūti į intrigantų spąstus? Ved. psichologės psichoterapeutės Rūta Bačiulytė ir Aušra Griškonytė.

„Pašnekesiai apie tave ir kitus”: intrigos anatomija.Ar esate patyrę jausmą, kai netikėtai, be jokios priežasties bendravimą nutraukia draugas arba bendradarbiai ima skersai dirsčioti ir kuždėtis Jums už nugaros? Tai situacija, kai aplinkinių, dažnai net ir pačių artimiausių žmonių elgesys su Jumis pasikeičia be jokio paaiškinimo. O gal teko būti apkalbų liudininku? O gal ir pats dalyvavote galios žaidimuose, siekiant ką nors sužlugdyti? Intrigantų sutiksite beveik kiekviename kolektyve. Jų duona – šmeižti, kurstyti neapykantą ir trinti iš pasitenkinimo delnais, kai kiti sutrinka, išsigąsta ar tiesiog kenčia. Kodėl kai kurie žmonės tampa intrigantais? Ką jie išlošia žaisdami galios žaidimus? Kas tampa jų aukomis? Kaip nepakliūti į intrigantų spąstus? Ved. psichologės psichoterapeutės Rūta Bačiulytė ir Aušra Griškonytė.

Laidoje lankosi atlikėjas, Edgaras Lubys. Šiandien tema yra labai socialiai jautri ir dažniausiai susilaukia dviejų skirtingų pusių priešpriešos - veganizmas. Edgaras papasakojo apie šios mitybos privalumus bei trūkumus. Kaip taisiklingai reiktų pereiti prie veganiškos mitybos ir kodėl daugeliui veganų reiktų susitvarkyti su savimi ir savo psichika. Pokalbis, kuris pakeis daugelio suvokimą apie veganus bei palies visavalgių širdis. Edgaras nekartą bėgo maratonuose, todėl pasidalino savo įžvalgom kaip ruošiasi varžybom ir pasidalins patarimais su Jumis.

Laidoje išgirsite vieną talentingiausių žmonių Lietuvoje, geriausią 2017 metų aktorių, rašytoją - Marių Repšį. Kalbamės apie jo gyvenimą ir sunkumus, kuriuos jis patyrė per pastaruosius 10 metų. Kokią įtaką jam turėjo sportas ir kodėl jis jau ilgą laiką to nedaro. Pasidalins patarimais su Jumis, kaip nusiraminti prieš išeinant ant scenos ir atrasti gyvenime aukso viduriuką bei kurią knygą privalote perskaityti šiais metais!

Capella de la Torre ir Nilsas Landgrenas atliko nežinomo autoriaus kompoziciją, kiek paaranžuotą ir praturtintą improvizacija, ir šiek tiek klasikos ir džiazo sintezių išgirsime taip pat ir laidos pabaigoje. Prieš tai aš, Laima Slepkovaitė, ketinu su Jumis švęsti Bertholdo Goldschmidto ir Dave‘o Greenslade‘o jubiliejus bei pasiūlysiu pasiklausyti Franco Šuberto Muzikinių momentų, skambinamų pianisto Valerijaus Afanasjevo.

Capella de la Torre ir Nilsas Landgrenas atliko nežinomo autoriaus kompoziciją, kiek paaranžuotą ir praturtintą improvizacija, ir šiek tiek klasikos ir džiazo sintezių išgirsime taip pat ir laidos pabaigoje. Prieš tai aš, Laima Slepkovaitė, ketinu su Jumis švęsti Bertholdo Goldschmidto ir Dave‘o Greenslade‘o jubiliejus bei pasiūlysiu pasiklausyti Franco Šuberto Muzikinių momentų, skambinamų pianisto Valerijaus Afanasjevo.

„Naujienų pulsas“: Bobas Dylanas vyksta į Švediją koncertuoti ir viešnagės metu planuoja atsiimti jam skirtą Nobelio literatūros premiją; Kanadoje AJ‘s Cafe siekia ilgiausio įrašomo koncerto rekordo, maratonas tęsis 16 parų, numatoma pasiekti 402 valandų koncerto trukmės; Maskvos konservatorijoje kyla nepasitenkinimas dėl dvejus metus dėstomų, o nuo vasario tapusių privalomomis kultūros politikos paskaitų. Jų turinio kritiką išreiškęs kompozicijos studentas Daniilas Pilčenas nufilmuotas „penktosios kolonos“ asmenų sąrašo priverstinio skaitymo metu, įrašas išplito internete, o studentui gresia pašalinimas iš konservatorijos.Toliau laidoje Jūsų laukia klasikos šedevrai ir kūrybingos aranžuotės. „Pakeliui su klasika“ su Jumis keliauja Laima Slepkovaitė.

Šįsyk laida telkia dėmesį ties vienu anksčiau būtinu kiekvieno kiemo šeimininku ir dalyjasi su Jumis žiniomis bei pamąstymais iš tų laikų, kuomet visas pasaulis žmonėms atrodė prisodrintas ženklų, prasmių, jų tarpusavio ryšio, dvasios ir gyvasties.Ką šiandien mums reiškia žodis ir gyvūnas gaidys? Kaime jis gal dar tebėra reikalingas kaip vištų patinas, sėklintojas. O daugiau? Net jo giedojimas prarado reikšmę, kai aplink pilna laiką rodančių prietaisų. Mieste šis žodis dažniau sukelia dviprasmį šypsnį ir asocijuojasi visai ne su naminiu paukščiu. O anksčiau gaidys buvo ne tik būtinu namų ūkio elementu, bet ir daugiareikšmiu simboliu ir laikytas saulės, laimės, gyvybingumo, vaisingumo galių įkūnytoju, namų židinio ir gerovės saugotoju, vaduotoju nuo nelabųjų ano pasaulio jėgų. Po truputį apie visa tai ir išgirsite.

Šįsyk laida telkia dėmesį ties vienu anksčiau būtinu kiekvieno kiemo šeimininku ir dalyjasi su Jumis žiniomis bei pamąstymais iš tų laikų, kuomet visas pasaulis žmonėms atrodė prisodrintas ženklų, prasmių, jų tarpusavio ryšio, dvasios ir gyvasties.Ką šiandien mums reiškia žodis ir gyvūnas gaidys? Kaime jis gal dar tebėra reikalingas kaip vištų patinas, sėklintojas. O daugiau? Net jo giedojimas prarado reikšmę, kai aplink pilna laiką rodančių prietaisų. Mieste šis žodis dažniau sukelia dviprasmį šypsnį ir asocijuojasi visai ne su naminiu paukščiu. O anksčiau gaidys buvo ne tik būtinu namų ūkio elementu, bet ir daugiareikšmiu simboliu ir laikytas saulės, laimės, gyvybingumo, vaisingumo galių įkūnytoju, namų židinio ir gerovės saugotoju, vaduotoju nuo nelabųjų ano pasaulio jėgų. Po truputį apie visa tai ir išgirsite.