Podcasts about Koncert

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula Svētdien, 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 (vai varbūt 19:00 – nav tik būtiski) līdz 11. septembrim bija tālu. "Mudhoney" [1] intensīvi gatavojās savam 12. janvāra koncertam "Great American Music Hall" Sanfrancisko, Deivs Grols [2] – savai dzimšanas dienas ballītei 14. janvārī, bet flautiste Ilona Meija izpildīja Johana Sebastiāna Baha [3] Badinēriju no orķestra svītas Nr. 2 siminorā, BWV 1067. Noslēgumam tuvojās X Senās mūzikas festivāls Valmierā. Esmu pārliecināts, ka Ilonas atskaņojums saucams par stindzinoši spožu, tomēr ēterā pulsēja sajūta, ka ar to būs bijis par maz. Koncerta programma bija veidota ar orķestru numuriem sākumā un beigās, bet vidū mikromodelī – flauta un klavieres ar Badinēriju, ap kuru dažādu kameransambļu sniegumā bija savirknēti vēl vairāki citi izcilu komponistu darbi. Kāds varētu kritizēt, ka šis Baha darbs liekams koncerta sākumā, jo tas, ko mēs mūsdienās saucam par svītu, 18. gs. saskaņā ar franču tradīciju tika dēvēts par uvertīru – reprezentablu svētku mūziku galma publikai ar sākuma punktēto 'staccato' ritmu kā pavadījumu karaļa ienākšanai telpā. Šī forma esot pārņemta no Žana Batista Lullī [4], kurš Luija XIV galmā to tika noslīpēt smailu jo smailu. Nē. Valmierā bija republika. Vēl kāds varētu teikt, ka vārds 'badinerie' franču valodā nozīmē izsmiešanu, ņirgāšanos un, kad tāda tiek atskaņota, labāk izpildīt precīzi pēc autora norādēm, t.i., orķestrāli – flauta, stīgas un čembalo. Jo šādā mikromodelī zūd tembrālā krāsainība un arī telpiski skanējuma avots ir krietni koncentrētāks. Nē. Flautas un klavieru sniegumā daudz klārāk dzirdams, ka Baha mūzikas polifonijā visas balsis uzrakstītas kā personības arī tad, kad nav izvirzītas priekšplānā. "Liela krietnības nepieciešamība, ja vien jūs negribat izlikties to neredzam, ir uzlikta jums, jo jūs dzīvojat zem visuredzošā tiesneša acu skatiena," [5] – tā teicis Boēcijs [6]. Un vēl. Koncertā starp abiem orķestriem bija izveidota kameransambļu sekcija, sagrupēta ap ģeniālo Badinēriju – no formas viedokļa koncerts tātad simetrisks – orķestri kā divi pīlāri ar kamermūziku kā kodolu. Viss ir kārtībā ar šādu formu. Turklāt – atšķirībā no šodienas – 2001. gadā latviešu orķestrantiem vajadzēja atgādināt Baha polifonijas kvalitāti, cik iespējams grafiski, jo tolaik viņus (t.i.,  latviešu orķestrantus) laikam uztrauca galvenokārt tas, lai mamma neuzzina, ka viņi pīpē. 2025. gada 26. decembrī plkst. 00:01 ekonomikas komentētājs un mediju producents Kristaps Pētersons portālā delfi.lv publicēja šādus vārdus: "Tikai izglītība – nekas cits – izvedīs mūs no miglas!" [7]. Es tas neesmu, kas to saka, bet man viņam nākas piekrist. Mazu migliņu tolaik radījām. Mēs smēķējām "Bond", "L&M", "Marlboro", "Camel" – ko nu kurš (un neklausījāmies, kā 2001. gada 7. janvārī ap 18:30 Ilona Meija spēlē Baha Badinēriju – mēs būtu nākuši varbūt, ja to spēlētu kāda ārzemju zvaigzne, bet tad ieeja koncertos būtu jāliek par maksu, nevis par brīvu, kā tas jau no pašiem pirmsākumiem 1991. gadā bija visos Senās mūzikas festivālos Valmierā; un tad tas būtu cits festivāls – tāds, kur spēlē ārzemju zvaigzne, kuras fonā mēs brauktu nopelnīt savu honorāru – tas nebūtu nekas slikts – taču šeit mēs braucām savā brīvajā laikā, spēlējām par brīvu un no sirds [8]). Ilonas Meijas interpretācija [9] noteikti bija tērauda stiprumā, tomēr kaut kas pasaulē bija salūzis, un mēs to nedzirdējām. 2001. gada 7. janvārī pēkšņi līdz 11. septembrim nemaz vairs nebija tālu. Mēs visi esam saistīti, dažkārt tādos veidos, kurus ar prātu grūti aptvert. Šķiet, Bahs savā mūzikā atklāj to stiprāk nekā citi, jo aptverošāk. "Kad kādai balsij nav ko teikt, tai jāklusē," Bahs esot teicis. Šī Baha atziņa būtu bijusi tik noderīga Karlheincam Štokhauzenam [10], ja vien būtu to zinājis, kad viņš nosauca 11. septembra teroraktus ASV par dižāko jebkad eksistējušo mākslas darbu... Nevajag tā gvelzt, meistar, jo vārdu pa vārdam pasaule top. "In dem Maße, als die Genüsse zunehmen, nimmt die Empfänglichkeit für sie ab; Das Gewohnte wird nicht mehr als Genuss empfunden." (Artūrs Šopenhauers) [11] "Jo spēcīgākas baudas, jo vājāks jūtīgums. Tas, kas kļuvis ierasts, vairs nemodina baudu." [12] Avoti Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, portālu concertarchives.org un bachvereniging.nl, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] amerikāņu rokgrupa no Sietlas, izveidojusies 1988. g. [2] Grohl, Dave (dzimis Varrenā 1969. g.) amerikāņu dziesminieks, tagadējais grupas "Foo Fighters" līderis un kādreizējais grupas "Nirvana" bundzinieks [3] Bach, Johann Sebastian (dzimis Eizenahā 1685. g. – miris Leipcigā 1750. g.) vācu komponists un ērģelnieks [4] Lully, Jean-Baptiste (Lulli, Giovanni Batista) (dzimis Florencē 1632. g. – miris Parīzē 1687. g.) itāļu izcelsmes komponists, ilgus gadus kalpojis Francijas karaļa galmā kā karaliskās ģimenes mūzikas meistars [5] https://satori.lv/article/boecija-celas-grutibas [6] Boethius, Anicius Manlius Torquatus Severinus (dzimis Romā ap 475. g. – miris Pāvijā ap 525. g.) romiešu filozofs un matemātiķis, kurš sarakstījis "De institutione musica" – traktātu par grieķu mūziku [7] Kristaps Pētersons. "Tikai izglītība un nekas cits izvedīs mūs no miglas" (publikācija portālā "Delfi") [8] Senās mūzikas festivālu Valmierā (vēlāk: Ziemas mūzikas festivāls) nesavtīgi organizēja Valmieras Mūzikas skolas direktors Aivars Cepītis – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Ļoti nozīmīgu pienesumu šī festivāla īstenošanā sniedza pianiste Jautrīte Putniņa (dzimusi Palsmanes pagasta “Rūpnieku” mājās 1929. g. – mirusi Valmierā 2017. g.), katru gadu festivālam gatavojot vairākas koncertprogrammas gan solo, gan kameransambļiem – savā brīvajā laikā, bez maksas un no sirds. Un vēl – festivāls notika pateicoties daudzu Valmieras mūzikas skolas pedagogu ieguldītajam brīvprātīgajam darbam [9] Ilona Meija spēlēja kopā ar Jautrīti Putniņu; Jautrīte muzicējot nekad neatkāpās no saviem pamatprincipiem – pamatīgas skaņdarba apguves – savā atmiņu grāmatā viņa raksta: "Galvenais kods – vibrēt, bet nevirzīties, apstāties un gaidīt laika un telpas izzušanu." Citāts no Putniņa J. "Saules mūzika", izd.: "Valters un Rapa", 412. lpp.: "Mana dzīve – viena vienīga šķēršļu trase" [10] Stockhausen, Karlheinz (dzimis Modrātē 1928. g. – miris Kurtenē 2007. g.) vācu komponists [11] Schopenhauer, Arthur (dzimis Gdaņskā 1788. g. – miris Frankfurtē 1860. g.) vācu filozofs; citāts no Šopenhauers A. "Parerga un paralipomena", 1851, I sējums, "Aforismi par dzīves gudrību", II: "Par to, kas cilvēkam pieder", §28 ("Parerga und Paralipomena", 1851, vol. I, "Aphorismen zur Lebenswisheit", II: "Von dem, was einer hat", §28) [12] Ievas Ginteres tulkojums

26. februārī plkst. 19.00 koncertzālē “Ave Sol” izskanēs jaunākais koncertcikla “Kora laboratorija” koncerts, kurā pie profesionālā Rīgas kamerkora “Ave Sol” diriģenta pults jau atkal stāsies jaunie talanti – Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas (JVLMA) esošie un arī absolvējušie Andra Veismaņa klases studenti. Tie būs Jānis Almanis-Palmbahs, Matīss Circenis, Kamila Siliņa, Andreass Johanness Teobalds (Andreas Johannes Theobald), Kristaps Solovjovs un Laura Ozoliņa. Ar Kamilu Siliņu, Lauru Ozoliņu un Jāni Almani-Palmbahu jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā! Koncertā skanēs mazāk zināmas laikmetīgās kormūzikas pērles, latviešu tautasdziesmu apdares, skandināvu garīgās mūzikas lirika, kā arī jauno komponistu pirmatskaņojumi. Jaundarbus īpaši šim koncertam raksta Andreass Johanness Teobalds no Ķelnes, kurš pats stāsies kora priekšā, lai diriģētu savu skaņdarbu “Scattered Pieces of Advice” un “Lūgšana” pirmatskaņojumus. Pirmatskaņojumu Latvijā piedzīvos arī Frederika Ginta Rutka kompozīcija “Rise, My Soul”, kas ieguva skatītāju simpātiju balvu 4. Eduardas Balsys starptautiskajā komponistu konkursā Viļņā, Lietuvā, kur tā piedzīvoja savu pirmatskaņojumu Rīgas kamerkora “Ave Sol” izpildījumā Matīsa Circeņa vadībā. Līdzās jaundarbiem skanēs Evijas Skuķes, Pētera Plakiža un Jana Sandstrēma latviešu tautasdziesmu apdares no korim “Kamēr…” veltītajām “Dzintara dziesmām”, kuras diriģēs Jānis Almanis-Palmbahs un Laura Ozoliņa. Tostarp tiks izpildīti arī Georga Pelēča, Artura Maskata, Svena Dāvida Sandstrēma un Henrika Gurecka skaņdarbi, kurus diriģēs Kamila Siliņa un Kristaps Solovjovs. Rīgas kamerkoris “Ave Sol” tā dibinātāja Imanta Kokara laikā bija fenomens, kāds Latvijā līdz tam nebija pieredzēts. Kokars nebaidījās eksperimentēt un meklēt jaunas krāsas, ievērojami paplašinot gan kordziedāšanas tehniskās iespējas, gan repertuāru. Sadarbojoties ar spilgtākajiem 20. gadsimta latviešu komponistiem, tika radīti neskaitāmi kora opusi, kurus pazīstam arī šodien. Tā bija īsta laboratorija — koris un komponisti sadarbojās pat tiktāl, ka skaņdarbi tapa mēģinājumu laikā, un Imantu Kokaru var dēvēt par to līdzautoru. Šodien šī tradīcija dzīvo tālāk jaunajās paaudzēs, caur jaunajiem, talantīgajiem diriģentiem un komponistiem, kuri drosmīgi meklē, eksperimentē un ļauj kora tradīcijai dzīvot jaunā skanējumā. Rīgas kamerkoris “Ave Sol” joprojām ir telpa, kur jaunrade, drosme un talants turpina veikt jaunus eksperimentus kora laboratorijā.  

V dvorani Marjana Kozine v Slovenski filharmoniji je bil v nedeljo, 15. februarja, četrti koncert filharmoničnega abonmaja Pretežno vokalni cikel. Zbor Slovenske filharmonije je vodila Rahela Durič, osrednja nit programa, poimenovanega "Kot zapisano", pa so bila dela duhovnih vsebin – od Mendelssohna do skladateljev, ki so zaznamovali zborovsko glasbo 20. stoletja in sodobnega časa. Z zborom so nastopili tudi organist Rok Rakar, violinist Žiga Faganel in violončelistka Alja Mandič Faganel. Upamo si trditi, da pred Zborom Slovenske filharmonije že lep čas ni stal gostujoči dirigent, ki bi s tako tehnično izdelanimi, a hkrati mehkimi gestami, jasno interpretacijsko vizijo in muzikalnostjo vodil to pevsko telo. Na tokratnem koncertu je vse naštete glasbene adute izkazala mlada dirigentka Rahela Durič. Zbor, ki ga je vodila skozi duhovne vsebine in raznovrstne glasbene izraze, ji je zavzeto sledil in se občutljivo odzival na njeno natančno gestikulacijo. Tako je že uvodna svetopisemska hvalnica Pojte Gospodu novo pesem litovskega skladatelja Vaclovasa Augustinasa s polnozvočno interpretacijo ustvarila obetaven vtis. V programski vsebini, ki se je izmenjujoč gibala med vznesenostjo, dramatično ostrino, meditativnostjo in kontemplacijo, je posebej pomembno izpostaviti izvrstno izvedbo obsežnejše, tehnično zahtevne skladbe Po pričevanju pisma avstrijskega skladatelja Wolframa Wagnerja. Ta v sodobnem, mestoma ekspresivno zaostrenem glasbenem jeziku, sledi pripovednosti besedila Herberta Vogga, v katerem gre za ostro kritiko verskega formalizma in povabilo k ponovnemu razmisleku o bistvenih razsežnostih krščanskega sporočila. Ob tem je zbor ohranjal intenzivnost in jasno vsebinsko sporočilnost, ki se je ob koncu simbolno prelila v koprenasto zveneč cluster, sklepni amen. Mendelssohnovi skladbi Daj, Gospod, naj bom odrešen in Otroka svojega usliši iz niza Treh duhovnih pesmi sta predstavljali vezni člen obeh delov koncerta Zbora Slovenske filharmonije, kjer se je s subtilnim glasom predstavila altistka Ana Potočnik. V posameznih skladbah pa so se izkazali tudi drugi pevski solisti – sopranistka Urška Šemrov, teronist Rok Ferenčak in basist Žiga Berložnik. Sicer pa je bila unikatna živost večera ustvarjena z domiselno izbranim programom, pri čemer so imela pomembno vlogo vokalno-instrumentalna dela. Omenjeni Mendelssohnovi skladbi in delo Kakor hrepeni jelen po potokih voda angleškega skladatelja Herberta Howellsa so zvenele ob prepričljivi spremljavi organista Roka Rakarja. V ganljivih, besedilno in glasbeno povednih teksturah litovskega skladatelja Vytautasa Miškinisa, Na svojem ležišču, in danskega skladatelja Johna Høybyea, Psalm 151, je kot solist z muzikalno, izrazno tenkočutno igro prepričal violinist Žiga Faganel. V Davidovi žalostinki ameriškega skladatelja Davida von Kampna pa je violončelistka Alja Mandič Faganel z zborom ustvarila subtilno in poglobljeno pripoved. Koncert je tako ponudil premišljeno glasbeno pot od hvalnice k poglobljenemu razmisleku, s krono prvovrstnih, slogovno dovršenih interpretacij vseh sodelujočih glasbenikov.

Par interpretāciju smalkumu un precizitāti slavētais britu diriģents Dankans Vords, ar kuru tiekamies "Klasikas" studijā, savās programmās tiecas būvēt tiltus starp dažādiem laikmetiem un muzikālajiem stiliem. Minēto var attiecināt arī uz orķestra "Sinfonietta Rīga" koncertu 21. februārī pulksten 19 LU Lielajā aulā, kurā jauneklīgais talants aicinās viesoties gan kameriskas svečugaismas ieskautajā 18. gadsimta Vīnē, gan tās pēcākajā versijā ar greznu lustru apspīdētām ballēm un spožu laternu izgaismotām ielām. Līdzās romantiķa Franča Šūberta Sešām vācu dejām, kas jaunu elpu ieguvušas, pateicoties Antona Vēberna stilistiski iejūtīgajai instrumentācijai, viņš licis klasiķa Jozefa Haidna koķeti ironiskā humora caurstrāvoto 83. simfoniju "Vista", kas gan tapusi pēc Parīzes pasūtinājuma. Simfonijas žanrs nodarbinājis arī Jaunās Vīnes skolas aizsācēja Arnolda Šēnberga prātu, ko aplieciena arīdzan viņa Pirmā kamersimfonija, kas pilna melodiska vijīguma, nospriegotu harmoniju un veldzējošas apskaidrības. Savu jaunrades ceļu šis 20. gadsimta mūzikas reformators aizsāka kā vēlīnā romantisma ideju turpinātājs un tieši šis opuss uzskatāms par pagrieziena punktu komponista radošajos meklējumos. Pārmaiņu vējos tapušas arī Volfganga Amadeja Mocarta koncertārijas, kurās ieaustos liesmojošos mīlas pilnos tēlus atklās par emocionālu dziļumu un žilbinošu tehnisko varēšanu slavētais poļu soprāns Monika Bučkovska-Vorda.  Ieva Zeidmane: Savās programmās jūs nereti līdzās liekat dažādu stilus, dažādu laikmetu skaņdarbus. Vai vienmēr nepieciešama kāda saikne, kas programmu vieno? Dankans Vords: Manuprāt, ir ļoti aizraujoši, ja ir kontrastējoši elementi. Ir jauki, ja pastāv kāda saikne, iemesls, kāpēc skaņdarbi sader kopā un kāpēc tie izceļ noteiktas īpašības. Un vai šoreiz tāda saikne ir? Protams! Šoreiz programma saistīta ar Vīni un abām Vīnes skolām. Un ļoti skaisti abas saista šis Šūberta mazo vācu deju cikls, ko orķestrējis Antons Veberns, kad deju partitūra laimīgā kārtā tika atrasta tikai 1930. gadā. Notis ilgu laiku bija zudušas, un Vēberns tās savā miniatūru perfekcionista manierē ļoti rūpīgi orķestrēja. Tas, ko viņš darīja, nav radikāli, bet tas ir ļoti perfekcionistiski. Izmantojot ļoti klasisku orķestri, viņš šīm dejām izveidojis skaistu 20. gadsimta orķestrāciju. Manuprāt, Vēberns šo darbu veicis brīnišķīgi. Lai gan, acīmredzot, tas viņam sagādājis zināmas grūtības.Viņš rakstījis Šēnbergam, ka viņam patiešām nācies ieguldīt laiku, lai visu paveiktu pareizi un sajustu, ka ir notvēris īsto noskaņu. Šēnberga Pirmā kamersimfonija ir viendaļīgs darbs, tomēr tajā var saskatīt piecdaļības iezīmes. Komponists arī tās iezīmējis ar mēģinājumu cipariem. Šī piecdaļība ir svarīga? Jā, es domāju, ka šī struktūra ir diezgan skaidra, kopējais viendaļīga darba plūdums šķiet ļoti organisks. Jūs vienmēr tiekat aizvests nākamajā ceļojuma posmā. Ir daudz tēmu, kuras jūs iemācāties atpazīt, tās vienmēr savijas savā starpā, izvijas starp ārkārtīgi virtuozajām līnijām 15 solo instrumentos. Jā, es domāju, ka šis kompaktais formāts, kāds izmantots jau arī agrāk tapušos darbos, piemēram, Šūberta “Ceļinieka fantāzijā”, spēj ietvert plašāku formu mūzikas nepārtrauktajā plūdumā. Mani pārsteidz emociju un intensitātes amplitūda, ko Šēnbergs panāk. Es domāju, tā līdzinās, piemēram, Mālera Septītajai simfonijai, kas komponēta ap to pašu laiku, pabeigta šķiet, gadu iepriekš. Vienīgi Šēnberga darbs ir 20 nevis 90 minūšu garš. Emociju ziņā kamersimfonija ir īsti amerikāņu kalniņi. Sarežģīts skaņdarbs? Grūtāks orķestra mūziķiem vai diriģentam?  Visiem šis skaņdarbs ir liels izaicinājums. Katra partija ir ārkārtīgi virtuoza, daudzviet uz robežas ar neiespējamo. Liela daļa jāspēlē galvu reibinošā ātrumā, ar neticamiem tempiem un plūdumu. Tomēr katrai līnijai, gluži kā atskaņojot kādu no Riharda Štrausa lielajām operām, ir jābūt ārkārtīgi skaistai. Šī nav nekāda agresīva divpadsmittoņu mūzika. (4:05) Tās ir patiesi dziļi romantiskas līnijas, kurām jābūt ne tikai perfekti intonētām un ar fantastisku ritmu, bet arī ļoti izteiksmīgām. Un, protams, viens no izaicinājumiem man ir ļoti pārliecinoši izveidot tempu formu un struktūru, lai viss būtu ļoti plūstoši un organiski. Nereti varam dzirdēt, ka šī darba atskaņojumi ir pārāk saraustīti, bet ir arī tādi diriģenti, kas vienkārši izbrāžas darbam cauri, un jūs neko nejūtat. Tāpēc ir tik svarīgi atrast īsto līdzsvaru starp šīm pasaulēm. Un vēl viena ļoti būtiska lieta, ko prasa instrumentācija: ir jāatrod īstais balanss. Protams, komponists sniedz ļoti konkrētas norādes, bet ir tikai pieci stīdzinieki, pret ievērojami lielāku koka pūšaminstrumentu un mežragu skaitu, tāpēc vienmēr nākas mazliet pacīnīties. Un nav brīnums, ka nereti atskaņojumos stīgu instrumentu skaits tiek palielināts. Vēlāk, protams, kompnists šo kamersimfoniju to pārorkestrēja, lai varētu baudītu šo brīnišķīgo mūziku episkā orķestra mērogā. Un līdzās šai mūzikai jūs programmā iekļaujat arī Haidnu un Mocartu. Jā, tie ir iepriekšējo gadsimtu Vīnes ideāli. Brīnišķīgi programmā iekļaut vienu no Haidna Parīzes simfonijām – tā ir 83.simfonija, pazīstama arī ar nosaukumu "Vista". Man patīk izcelt humoru un pārsteiguma elementus Haidna mūzikā. Manuprāt, viņš ir absolūts "gaidiet negaidīto" meistars. No sešām Parīzes simfonijām, šī ir vienīgā, kas rakstīta minorā, tā sākas "Sturm und Drang" garā kā dramatisks vigoroso. Bet pavisam drīz nonākam jau pie otrās tēmas, kad oboju partijā un stīgās dzirdam klukstošas vistas, kas knābā. Šī simfonija ir īsts meistardarbs, katrs posms ir kā dārgakmens. Man tiešām prieks pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezties pie šī darba. Un, tad protams, Mocarta mūzika – koncertārijas. Esmu priecīgs šoreiz būt Rīgā kopā ar savu sievu Moniku. Mēs iepazināmies, tieši atskaņojot Mocartu. Es diriģēju "Così fan tutte" Strasbūrā, kādu vakaru saslima Fjordilidži lomas atveidotāja un Monika ieradās no Polijas, lai viņu aizvietotu. Tā mēs iepazināmies, un viņai, tāpat kā man, ir ļoti plašs repertuārs. Bet – jā, Mocarts joprojām ir svarīgs. Nesen viņa Frankfurtē dziedāja galveno lomu Mocarta pirmajā operā "Mitridats – Pontas karalis": jau šajā operā Mocarts ir ceļā uz to virtuozitāti, kas dzirdama koncertārijās. Koncertārijas Mocarts parasti rakstīja vai nu kādam soprānam, ko uzskatīja par ārkārtīgi talantīgu, vai arī otrādi – dziedātājas viņu pierunāja un dīca, lai Mocarts uzraksta ko tādu, kas atklātu visu, ko viņu balsis spēj. Un īpaši pēdējā no ārijām, ko atskaņosim, ir neprātīgi virtuoza – koloratūras, ātrums, tesitūra, vienmēr augšup un augšup, mūzika ir enerģijas un krāsu pārpilna. Tie ir brīnišķīgi skaņdarbi, un ir patiess prieks tos iekļaut programmā. Kā tas ir – atrasties uz vienas koncertskatuves ar sievu? Jūs vieno īpaša saikne un saprotaties bez vārdiem? Vai arī uz skatuves esat vienkārši profesionāli mūziķi? Mēs esam profesionāļi, bet, protams, pastāv īpaša saikne. Mums gan ne pārāk bieži iznāk muzicēt kopā, bet, kad tāda iespēja rodas, vienmēr priecājamies. Protams, starp mums valda ļoti instinktīva saprašanās arī mūzikā. Mēs precīzi zinām, kurp otrs dosies, ko nozīmē elpa, emocijas, temps, un mums ir ļoti atklāts dialogs. Tā ir ļoti laba darba sadarbība. Šī nav pirmā reize, kad esat Rīgā – esat pie mums jau viesojies. Jā, diemžēl tikai vienu reizi esmu bijis šajā skaistajā pilsētā, un tas bija krietni sen, pirms gadiem 18, tad es aktīvāk darbojos kā komponists. Man lūdza uzrakstīt solo skaņdarbu akordeonam manai senajai, mīļajai draudzenei Ksenijai Sidorovai, un manu darbu atskaņoja festivāla ietvaros vienā no jūsu skaistajām baznīcām. Šķiet, kopš tā laika pilsēta ir ļoti mainījusies, ir lieliski to no jauna atklāt. Jūs jau pieminējāt repertuāra daudzveidību, jūs atskaņojat laikmetīgos opusus, baroku, iesaistāties džeza un tautas mūzikas projektos, pievēršaties mūzikai no Indijas un Kubas. Pasaulē ir tik daudz mūzikas! Kā jūs atrodat tieši sev tuvo?  Var taču viegli apmaldīties visā daudzveidībā! Tas ir labs jautājums! Patiesībā – jo vairāk iedziļinies kādā mūzikas virzienā, jo vairāk saproti, cik daudz vēl neesi atklājis un iepazinis. Man dažreiz tā naivi jautā – jūs droši vien esat diriģējis gandrīz visus lielos skaņdarbus? Nu, protams, nē. Katras atvērtās durvis paver vēl vienu koridoru – gluži kā grāmatā "Alise Brīnumzemē" – ar miljoniem citu durvju. Šī iespēju bagātība nozīmē, ka šajos ceļos katra komponista daiļradei pievēršos ar lielāku atlasi. Es nejūtu īpašu vajadzību diriģēt pilnīgi visas kāda skaņraža simfonijas. Lai gan tas ir bijis visai klasisks modelis ierakstu industrijā, kur valda noteikti programmu veidošanas stereotipi. Bet patiesībā – jā, protams, katram komponistam ir virsotnes un arī dažādība viņa rakstītajā. Ir skaņdarbi, kas jūs uzrunās vairāk, ne vienmēr tie ir visslavenākie, bet es parasti meklēju novārtā atstātus darbus, kas būtu pelnījuši lielāku atzinību, nekā saņem. Tas ir viens no maniem mērķiem, izvēloties no šī neskaitāmo iespēju klāsta. Un tad, kā jau sākumā minēju, cenšos atrast darbus, kas, manuprāt, ļoti labi sader kopā, bet varbūt nav tā acīmredzamā izvēle, liekot kopā dažādu tautu, dažādu laikmetu un stilu kompozīcijas. Un nav arī tā, ka diriģents vienkārši sēž, sapņo un var darīt, ko vēlas. Mēs nedzīvojam vakuumā, un katrs lēmums par programmu rodas diskusijās ar orķestra vai opernama vadību, konkrēta festivāla vai radio kompānijas pārstāvjiem vai pašiem mūziķiem. Un jāatzīst, ka tas ne vienmēr ir ierobežojums. Dažkārt labākās idejas rodas tieši šādās diskusijās un mijiedarbībā. Jūs pats esat rakstījis mūziku, spēlējis mežragu arī orķestrī. Vai, stājoties orķestra priekšā, diriģentam šī pieredze palīdz? Noteikti – tā ir ļoti svarīga! Pirms mēģināju spēlēt mežragu – es saku – mēģināju, jo šo instrument spēlēt nav viegli –, es spēlēju arī klavieres un sākumā daudz ko apguvu pašmācības ceļā. Es klausījos ierakstus un izspēlēju melodijas, un komponēju pats savas. Vai klavieres spēlēt ir vieglāk, nekā mežragu? Citādāk. Ja nospiežat fadiēza taustiņu, tad arī skanēs fadiēzs, un jums nav jācer, ka lūpas nostrādās pareizi un elpa balstīsies īstajā vietā. Bet, protams, sēdēt kameransamblī vai orķestrī kopā ar kolēģiem un zināt, ko nozīmē kopā elpot, precīzi intonēt, radīt vienotu skaņu, brīnišķīgu ansambļa skanējumu un bagātīgu tembru sajaukumu – tas ir ļoti vērtīgi. Un, protams, vadot dziedātājus vai kori kādā operā vai oratorijā, vokālisti ir pateicīgi, ka es kā diriģents arī elpoju kopā ar žestu un palīdzu viņiem justies ērti, viņi jūt atbalstu un sapratni. Tāpēc mana pieredze noteikti ir bijis liels ieguvums. Un es domāju, ka komponēšana, ar ko visai aktīvi nodarbojos no apmēram septiņu līdz 25 gadu vecumam, arī bija ārkārtīgi noderīga un būtiska vēlāk man kā diriģentam. Tas palīdz laikmetīgajā mūzikā, lai saprastu tehnikas un domāšanas procesus, un noder arī citu laiku repertuārā, lai palūkotos uz notiekošo ar komponista acīm. Tas var būt ļoti vērtīgi. Jūs pats sacerējāt savu mūziklu vienpadsmit gadu vecumā, divpadsmit gadu vecumā to iestudējāt savā skolā. Vai šī pieredze kaut kā noderēja vēlāk, kad pats jau diriģējāt citu komponistu operas? Pieredze vēlāk bija ļoti līdzīga un ļoti, ļoti noderīga. Toreiz, kad radīju savu mūziklu, es nekad iepriekš nebiju diriģējis... Mans skolotājs apskatīja manis atnesto partitūru manam mūziklam "Alise Brīnumzemē" – šo divu stundu garo darbu biju sarakstījis vasaras brīvlaikā – un teica: "Izskatās ļoti labi, Dankan. Man žēl, jo ir mācību gada sākums, tāpēc esmu ļoti aizņemts, bet, ja vēlies to atskaņot, tev pašam jāķeras pie darba." Tā nu es sapulcēju kori, saaicināju skolotājus solistu lomās, izveidoju orķestri jeb bigbendu un sāku mēģinājumus. Tobrīd no diriģēšanas neko nesapratu, man nebija diriģēšanas stundu, un es pat īsti nebiju redzējis daudz diriģentu, bet domāju — es šo mūziku zinu, es to esmu sarakstījis un vēlos, lai šie cilvēki to atskaņo. Un skolēni labprāt nāca uz mēģinājumiem! Viņi visi bija vecāki par mani, un mēs iestudējām šo izrādi. Es pat nesen satiku cilvēkus, kas to joprojām atceras ar prieku. Šodien droši vien par šo mūziku nejustos pārāk lepns, bet toreiz es tik daudz iemācījos – rakstot, atskaņojot, vadot mēģinājumus. Tas bija patiešām svarīgi un vērtīgi, un es sapratu – man tas ļoti patīk, tā arī kopš tā laika esmu mūzikas pasaulē. Vai varat teikt, ka diriģenta galvenais uzdevums ir iedvesmot mūziķus? Jo jūs pats neradāt skaņu, jums jāpanāk, lai mūziķi rada skaņu, kādu vēlaties jūs. Iedvesmošana – tas ir ļoti svarīgs vārds un būtiska īpašība diriģentam. Tas nozīmē – izcelt vislabāko, atraisīt maksimumu, ko spēj mūziķi, ar kuriem sadarbojaties. Katram mūziķim ir savs stāsts, savas īpašības, savs talants savā specialitātē, bet diriģenta māksla ir apvienot visus šos talantus vienas idejas vārdā un pulcēt cilvēkus kopīgā redzējumā par to, kas ir šis konkrētais skaņdarbs. Tādā ziņā šī ir ļoti socioloģiska profesija, spēlēšanās ar telpā esošo cilvēku enerģiju. Ir jāatrod veids, kā izcelt mūziķos visu to labāko un caur viņu sniegumu ļoti spilgti nodot mūzikā pausto jau tālāk klausītājiem. Kā jūs izceļat labāko no mūziķiem? Nav taču tāda slēdža, ko ieslēgt, tas jāpanāk kaut kā maģiski. Jā, dažreiz gribētos, lai būtu slēdzis. Viens no profesionāla diriģenta priekiem ir iespēja ceļot un strādāt ar ļoti dažādiem orķestriem, jo katram ir savs raksturs. Mēs sakām, un zināmā mērā tā ir taisnība, ka ierakstu industrijas un multikulturālisma dēļ daži orķestri skan starptautiskāk, bet cilvēku un darba kultūras ziņā atšķirības joprojām ir lielas. Un jums ir ļoti maz laika, ienākot jaunā telpā, tiekoties ar jaunu cilvēku grupu, lai saprastu, kā strādāt šajā nedēļā. Protams, ir dažas dienas līdz koncertam, bet, lai sajustu grupas garu un pielāgotu savu darba veidu un izteiksmi konkrētajam skaņdarbam, lai mūziķi būtu jūsu pusē, jābūt ļoti elastīgam un ātri jāatrod ceļš. Diriģēšana ir fiziska māksla. Lielākā daļa diriģenta darba notiek caur klātbūtni un žestiem, un arī sejas izteiksmi, bet neatkarīgi no valodas barjeras būs arī sarunas. Un tas katrā orķestrī tās būs citādākas. Vai tas ir tikai diriģenta talants – vai nu tas ir, vai nav, vai arī to var iemācīties? Es domāju, daudz ko var iemācīties ar pareizu iedrošinājumu un īsto skolotāju, bet galvenokārt ar pieredzi. Diriģēšanu nevar iemācīties no grāmatas vai savā istabā vienatnē. Vienīgais veids, kā attīstīties, ir iegūt pieredzi ar cilvēkiem. Jaunie diriģenti man bieži jautā padomu, un es vienmēr saku: “Nav svarīgi, ko jūs diriģējat – bērnu grupu, amatieru kori, jebkuru stilu, jebkuru laikmetu – svarīgs ir fiziskais kontakts ar cilvēkiem un spēja viņus apvienot savas idejas vārdā. Atvērti, elastīgi un ieinteresēti -  tā jūs raksturojat savu orķestri – "Dienvidnīderlandes filharmoniķus". Jūs esat šī orķestra galvenais diriģents. Vai šīs ir īpašības, ko visvairāk novērtējat orķestrantos? Jā, tās ļoti palīdz, neatkarīgi no tā, cik izcils ir orķestris. Ja nedēļas sākumā visi sanāk kopā ar attieksmi – mēs atskaņojam šo meistardarbu, varbūt jau simto reizi, bet kā tas būs šoreiz; ja ir atvērtība un sajūsmas enerģija, tad mēs varam sasniegt augstākās virsotnes. Ja cilvēki vēlas spēlēt kopā, būt iedvesmoti un iedvesmoties, paskatīties uz mūziku ar svaigu skatījumu, tas ir ļoti aizraujoši. Šī ir mana pirmā reize, strādājot ar orķestri "Sinfonietta Rīga". Es biju dzirdējis labas atsauksmes un šorīt bija aizraujoši sākt ar Haidna simfoniju un uzreiz sajust šo garu: kā Dankans to vēlas? Kurp mēs ejam? Ak, krāsa, tas bija negaidīti! Lieliski – atvērts prāts un gatavība pieņemt jaunas idejas. Brīnišķīgi mūziķi un lieliskas viņu spēlētās solo partijas! Jūtama izcila kameransambļa sajūta, vēlme satikt jaunu draugu, jaunu iedvesmotāju, kolēģi un radīt aizraujošu koncertu. Dažos ļoti slavenos orķestros var būt sajūta: mēs šo mūziku spēlējam tā, un tā to atskaņojam jau 200 gadus. Kāpēc kaut ko mainīt? Dažreiz var izveidot brīnišķīgu dialogu ar šo vēsturi, jo bieži tā ir izcila vēsture. Bet reizēm tas ir grūtāk. Es ļoti novērtēju, ja pat visizcilākie orķestri saglabā degsmi un atvērtību, vēlmi attīstīties jaunā virzienā. Un vēl viena lieta, ko iemācījos kā jauns diriģents, ir – nekad neuztvert personīgi tās izpausmes, ko, iespējams, redzat cilvēku sejās. Es agrāk naktīs modos, domādams – tas vijolnieks uz mani skatījās dīvaini: varbūt es kaut ko daru nepareizi? Un bieži tieši šis cilvēks pēc koncerta pienāca klāt un teica, ka tas bijis iedvesmojošākais concerts! Un tu domā – ko?! Lūdzu, saved kārtībā savas grimases! (Smejas.) Tas var būt pārsteidzoši. Protams, stereotipi par jauniem mūziķiem pastāv, bet mūzika ir universāla un bez vecuma ierobežojumiem. Kad es savos divdesmit gados biju Saimona Retla asistents Berlīnes filharmoniķos, bija jauni akadēmijas mūziķi, kas 19 gadu vecumā ieguva vietu orķestrī un uzreiz iemantoja pārējo kolēģu cieņu, jo viņi bija lieliski mūziķi. Tas pats attiecas arī uz diriģēšanu. Nevienam nebūs iebildumu, ja vien jūs patiesi dziļi pazīstat un mīlat šo mūziku un skaidri parādāt, ko vēlaties, un jums ir talants. Tad, neatkarīgi no vecuma, cilvēki parasti būs jūsu pusē.  

A szerelem klasszikusai koncert – Romantikával teli utazás a Danubia Zenekarral február 28-án a MOMKultban

»Gre za glasbeno pričevanje o življenju pod represijo.« »V tem koncertu se čuti ogromna človeška tragedija.« To sta misli gostov pogovora o Šostakovičevem Violinskem koncertu št. 1 v a-molu op. 77, violinista Romana Simovića in dirigenta Ivana Repušića, ki bosta delo izvedla s Simfoničnim orkestrom RTV Slovenija na petem večeru cikla Kromatika.

Igazából nők! - Egy koncert nőkről, nem csak nőknek

Horányi Juli három év után újra önálló koncertre készül – méghozzá a Várkert Bazárban. Az akusztikus est különleges Valentin-napi élményt ígér minden hallgatónak és nézőnek. A koncert nemcsak a szerelmes pároknak szól, hanem az egyedülállóknak is, a zene révén ugyanis valódi találkozások születhetnek, akár új kapcsolatok is. A programban saját szerzeményei mellett legendás szerelmes dalok és feldolgozások is helyet kapnak, a meghitt akusztikus hangzásról pedig Gonda László zongorista és Bálint Gergő szaxofonos gondoskodik.Az est meglepetésvendégei Singh Viki és Fischer Norbi. Az este egyik különlegessége a február 14-én megjelenő új dal, a Törött tükör, ami egy szívét vesztett férfiról szól, és a klip érdekessége, hogy a valós felvételek mellett mesterséges intelligencia által generált képi elemeket is tartalmaz, Ritter Doron operatőri és AI artist munkájával. A műsorban Juli arról is beszél, hogyan építi tudatosan zenei pályáját, miként próbál egyensúlyt találni az előadói munka és a tartalomgyártás között, és hogy miért tartja fontosnak, hogy minden fellépése valódi lelki élményt nyújtson a közönségnek. Elárulta, hogy a koncert rendezésében férje, Dénes Viktor színész is közreműködik, így a produkció színházi dramaturgiával, finoman szerkesztett ívvel készül.A Sláger FM-en minden este 22 órakor a kultúráé a főszerep S. Miller András az egyik oldalon, a másikon pedig a térség kiemelkedő színházi kulturális, zenei szcena résztvevői Egy óra Budapest és Pest megye aktuális kult történeteivel. Sláger KULT – A természetes emberi hangok műsora

Darsyk kviečiame koncertų sales, jaukius klubus ar didžiules arenas – išgirsime šįkart tiek praeito amžiaus 9 dešimtmečio, tiek ir naujesnių laikų įrašų gyvai – eksperimentiškos, meniškos roko bei naujosios bangos muzikos, nes grojaraštyje: Anderson/Wakeman, Caravan, Richard Sinclair's Caravan Of Dreams, Patrick Moraz, Talking Heads.Ved. Lukas Devita

Otthon Európa szívében koncert

Ráthonyi-Palácsik Tímea tündéri gyerekei videón Bereményi Géza: Mindent leírtam már, kivéve, amivel megfenyegettek, hogy nem írhatom meg Sisit a haláláig csalta Ferenc József egy nála jóval fiatalabb nővel, aki egy magyar nemes felesége volt Zsidró Tamás legjobb tippjei hajhullás ellen, ha gyönyörű és dús hajra vágysz 18 óra a levegőben? Magyar pilóta árulta el, milyen az élet a világ leghosszabb repülőútján Smink nélkül mutatta meg magát Rubint Réka, Tomán Szabina és Mészáros Lili István, az országépítő – ezúttal a Békéscsabai Jókai Színházban Koncert közben, a színpadon kapott szívinfarktust a Piramis énekese: azonnal kórházba szállították Mit tartogat a mai horoszkóp a csillagjegyeknek? Sydney Sweeney nem végzett félmunkát új fehérneműmárkája népszerűsítésével Hiába szűnt meg a hónapokig tartó kínzó csuklás, Galla Miklós mindennapos ápolásra szorul A további adásainkat keresd a podcast.hirstart.hu oldalunkon. Hosted by Simplecast, an AdsWizz company. See pcm.adswizz.com for information about our collection and use of personal data for advertising.

Ráthonyi-Palácsik Tímea tündéri gyerekei videón Bereményi Géza: Mindent leírtam már, kivéve, amivel megfenyegettek, hogy nem írhatom meg Sisit a haláláig csalta Ferenc József egy nála jóval fiatalabb nővel, aki egy magyar nemes felesége volt Zsidró Tamás legjobb tippjei hajhullás ellen, ha gyönyörű és dús hajra vágysz 18 óra a levegőben? Magyar pilóta árulta el, milyen az élet a világ leghosszabb repülőútján Smink nélkül mutatta meg magát Rubint Réka, Tomán Szabina és Mészáros Lili István, az országépítő – ezúttal a Békéscsabai Jókai Színházban Koncert közben, a színpadon kapott szívinfarktust a Piramis énekese: azonnal kórházba szállították Mit tartogat a mai horoszkóp a csillagjegyeknek? Sydney Sweeney nem végzett félmunkát új fehérneműmárkája népszerűsítésével Hiába szűnt meg a hónapokig tartó kínzó csuklás, Galla Miklós mindennapos ápolásra szorul A további adásainkat keresd a podcast.hirstart.hu oldalunkon. Hosted by Simplecast, an AdsWizz company. See pcm.adswizz.com for information about our collection and use of personal data for advertising.

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone 1962. gada 18. decembrī Rīgā notika pasākums, kuru iespējams definēt kā pašu pirmo Latvijas džeza festivālu. To organizēja džeza mūziķu domubiedru grupa, kas izveidojās Rīgas kinostudijas paspārnē ar nosaukumu KIKOK – kino-komjauniešu klubs. Kaut arī klubam izdevās noorganizēt tikai vienu lielāku pasākumu, tas ir pirmais džeza festivāls Latvijā. KIKOK sākumi bija kinostudijas jauniešu organizētas neformālas tikšanās – diskusijas, kuros tika rādītas un apspriestas jaunākās studijas filmas, diskutēts par profesionālajiem un radošiem jautājumiem. Pasākumi noslēdzās ar saviesīgo daļu – dejām un džeza mūziku. No šiem pasākumiem tad arī pakāpeniski radās jauniešu organizācija komjaunatnes paspārnē ar nosaukumu KIKOK – kino-komjauniešu klubs. Tā kā kluba organizētajos pasākumos piedalījās arī citu mākslu pārstāvji – mūziķi un mākslinieki –, jau drīz pie KIKOK bija izveidojusies mūziķu grupa, kas regulāri spēlēja kluba rīkotajos pasākumos. Galvenokārt tā bija jaunā mūziķu paaudze, studenti, kas visi kā viens bija aizrāvušies ar džezu. Par kluba organizēšanas galvenajiem iniciatoriem kļuva dziedātājs un vēlāk kinoaktieris Bruno Oja un kontrabasists Juris Āķis, taču klubā darbojās arī konservatorijas pasniedzējs, muzikologs Pēteris Pečerskis. Jau drīz radās ideja par lielāka pasākuma organizēšanu. Tas notika tolaik A. Popova Rīgas radio rūpnīcas klubā Radiotehnikas ielā 41 (tagad – Mūkusalas iela 72b). Kā stāsta Juris Āķis, sākotnējā iecere ir bijusi organizēt pasākumu 23. decembrī, tātad faktiski Ziemassvētkos, taču sarunās ar kluba vadību kā pasākuma datums nolikts 18. decembris. Pasākuma programmas tika iespiestas izdevniecībā "Zvaigzne", kur tolaik strādāja Jura Āķa māsa. Tomēr pasākuma galvenais idejiskais līderis un vilcējspēks ir bijis Bruno Oja, kurš bija harismātiska personība un lielisks organizators. Pēc atmiņām koncerts ir bijis 4 stundas garš, un klātienē to dzirdējuši apmēram 800 klausītāju. Koncertā ir piedalījušies piecpadsmit sastāvi, no kuriem pieci ir bijuši orķestri, bet pārējie – trio, kvarteti un kvinteti, nereti ar tiem pašiem mūziķiem mainīgās kombinācijās. Kā līderi jāmin toreiz pavisam jaunie Raimonds Raubiško, Ivars Vīgners, Ivars Birkāns, Aivars Zītars, Juris Kļava, Zigurds Rezevskis, Raimods Pauls, džeza vokālais trio (Bruno Oja, Ieva Lūkina un Džeks Polis), tobrīd ļoti populārā restorāna "Metropole" orķestra dziedātāja Mirdza Cīrule, u.c. Jura Āķa arhīvā ir saglabājusies uz lapām rakstīta festivāla koncerta secība ar dalībnieku sastāviem un spēlēto repertuāru, kā arī fotogrāfiju albums ar vairākiem desmitiem koncerta fotogrāfiju, kurās fiksēta festivāla norise. Šie saglabātie materiāli kopumā ļauj samērā precīzi noteikt mūziķu sastāvus un personālijas, spēlēto repertuāru un lielā mērā rada priekšstatu par šo notikumu. Unikāls ir fakts, ka koncerts tika ierakstīts – dažus gadus iepriekš Juris Āķis bija strādājis kā skaņu režisors Latvijas Radio, un, pateicoties tam, bija noorganizēts Latvijas Radio ieraksts – koncerta fiksācija lentē (ieraksta režisori Kārlis Grīnbergs un Zigurds Sesks). Tomēr veiktais ieraksts turpmākajos gados, visticamāk, nodzēsts, jo Latvijas Radio fonotēkā nav atrodams. Diemžēl pasākuma laiks bija izvēlēts vissliktākais iespējamais – tieši 1962. gada nogalē politiskā spriedze starp ASV un PSRS sasniedza savu apogeju saistībā ar Kubas raķešu krīzi. Šādā kontekstā amerikāņu džeza mūzikas atskaņošana varas acīs bija nepieļaujama. Varas pārstāvjus saniknoja arī fakts, ka pasākums tika noorganizēts, būtībā apejot jebkādas oficiālas iestādes. KIKOK un tā organizētais koncerts saņēma smagu kritiku no Latvijas KP vadītāja Augusta Vosa Latvijas inteliģences sanāksmē 1963. gada 3. aprīlī, kur tika nosaukts par "mazvērtīgas, pēc savas izcelsmes ārzemju džeza mūzikas "apustuli", kas propagandē džeza mūzikas sliktākos paraugus, un pat kāda I. Birkāna ierosinātos nepieļaujamos A. Borodina un F. Šopēna darbu aranžējumus". Pēc šādas kritikas KIKOK darbība tika pārtraukta un džeza vārds uz vairākiem gadiem gandrīz pilnībā pazūd no Latvijas preses slejām. Nākamais mēģinājums Latvijā organizēt džeza festivālu ir tikai 1976. gadā, kad pirmo reizi Rīgā notiek "Vasaras ritmi". Šī festivāla organizatori jau ir pavisam citi cilvēki, un 1975. gadā dibinātais Rīgas džeza klubs kļūst par vienu no nozīmīgākajiem džeza dzīves organizētājiem Latvijā līdz pat 1991. gadam. KIKOK nozīme nav tikai kā vēsturiski pirmajam džeza festivālam Latvijā. Šis pasākums deva spēcīgu impulsu tā laika jaunajiem mūziķiem un džeza faniem Latvijā turpināt spēlēt un pilnveidoties, parādīja, ka, par spīti oficiāli valdošajai nelabvēlīgajai attieksmei, ar atjautību un enerģiju ir iespējams paveikt šķietami neiespējamas lietas, un zināmā mērā arī kļuva par sava veida atskaites punktu tālākajai Latvijas džeza attīstībai, par ko uzskatāmi liecina vairuma festivāla dalībnieku tālākie likteņi. Aicinām izlasīt arī Indriķa Veitnera publikāciju "KIKOK 1962 — pirmais Latvijas džeza festivāls. Rekonstrukcija" portālā Jazzin.lv! 

Magyar és Kínai Négy évszak koncert

Párhuzamos valóságok koncert

Ir vėl kviečiame į roko koncertų arenas, sales, klubus, radijo studijas ar atviras lauko erdves, kuriose užfiksuoti legendinių roko grupių gyvi pasirodymai, praeito amžiaus devintajame dešimtmetyje išleisti plokštelių, o vėliau – audiodiskų formatu. Grojaraštyje: Jeff Beck with Jan Hammer Group, The Grateful Dead, The Incredible String Band, Iron Butterfly, Pink Floyd, Procol Harum.Ved. Lukas Devita

Senere i dag kan du opleve koncert med Glimtvis i Folkehuset Kvaglund. I den anledning har Rikke Egholm Ravn – den ene halvdel af Glimtvis – været forbi studiet til en hyggelig snak. Og det første, snakken faldt på, var selvfølgelig, om det er et sted, de har spillet før.

24. janvārī Ventspils koncertzālē "Latvija" gaidāma jau trešā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts. "Ir aizdomas, ka šī varētu kļūt par tradīciju un turpināties," priecīgi stāsta diriģents Ints Teterovskis – Dziesmu svētku biedrības valdes priekšsēdētājs un viens no Kormūzikas balvas ierosinātājiem un veidotājiem. Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija būs skatāma arī tiešraidē portālā LSM.lv.  Šogad Kormūzikas balva tiek rīkota jau trešo reizi – kaut arī notikums vēl šķiet jauns, organizatoriskās iestrādes ir skaidras. "Ir ļoti liels prieks par visiem, kas ir saņēmušies nominēt balvai. To, kā ierasts, var darīt jebkurš klausītājs, kurš kādreiz ir bijis koncertā. Ja viņam šķiet, ka tas ir viņa šī gada koncerts, to var pieteikt, un var pieteikt arī pašas organizācijas un mūziķus," Ints Teterovskis iedrošina klausītājus apdomāt un piefiksēt koncertus, ko šogad jau paspējuši dzirdēt. Kormūzikas balva iegūst nozīmi arī ārpus Rīgas Viņaprāt, plašais pieteikumu skaits, kas katru gadu kļūst arvien lielāks, liecina par to, ka balvai ir nozīme ne tikai pašu kormūziķu, bet arī klausītāju vidū. "Šāda balva ir nozīmīga, jo tas spektrs un pieteikumu dažādība vairojas. Varbūt pirmajā gadā dominēja Rīga, bet tagad ļoti daudzi ir arī no reģioniem, īpaši no Kurzemes un Vidzemes. Protams, visvairāk atkal ir Rīga, jo tā ir kormūzikas ziņā bagātākā Latvijas pašvaldība," stāsta Ints Teterovskis. Šogad Kormūzikas balvas nominācijām tika saņemti 107 pieteikumi, no kuriem 13 ir diriģenti, un pirmo reizi nācās veidot pat tā saukto "īso sarakstu". "Tas ir jaunums – pirmo reizi mēs esam nosaukuši pretendentus. Katrā nominācijā ir trīs, un vienā ir pat četri, jo tas pieteikumu daudzums koncertam Rīgā bija tik liels un plašs, ka žūrija nolēma – var laist arī četrus," atklāj diriģents. Viņš novērojis – pēdējo gadu laikā kormūzikas koncerti tiek uztverti kā lieli notikumi. "Tiem bieži vien klāt nāk režija, kas varbūt agrāk nebija tik izteikti. Un kormūzikas piedāvājums Latvijā ir audzis. Arī informācija par piedāvājumu ir augusi. Iespējams, pateicoties tieši šai balvai, jo cilvēki vairāk domā par kormūziku un vairāk dalās ar savām pieredzēm," spriež Ints Teterovskis. Balvu pasniegšanas ceremonijā dzimst jaunas idejas Kormūzikas balva izceļ ne tikai diriģentus, korus un koncertus, bet arī komponistus, kuru mūzikas dēļ koncerti vispār ir iespējami. "Ir prieks par to, ka katru gadu arvien vairāk parādās tieši jaunie komponisti. Un šī balva ir veids, kā citiem diriģentiem uzzināt, ka arī tādiem diriģentiem var prasīt, lai viņi uzraksta kādu skaņdarbu," Ints Teterovskis priecājas, ka Kormūzikas balva ir kļuvusi ne tikai par platformu, kas piedāvā atskatīties uz aizvadītajā gadā paveikto, bet arī par vietu, kur satikties, iepazīties un veidot jaunas sadarbības. "Mēs sazināmies ar visiem nominantiem, un lielākā daļa no viņiem būs Ventspilī! Tā būs iespēja diriģentiem satikties ar komponistiem un citiem kolēģiem, kaut ko izveidot nākamajai reizei. Varbūt tie plāni, kas dzims Ventspilī, tiks nominēti Kormūzikas balvai nākamajā gadā," diriģents cerīgi saka un ir pateicīgs ikvienam savam kolēģim, kurš uzrunā komponistus radīt ko jaunu un skaistu, kā arī visiem komponistiem, kas raksta kormūziku. "Mums ir kori, kas var un grib to visu nodziedāt! Un paldies visiem komponistiem, jo bez jums mums nebūtu, ko dziedāt, un klausītājiem nebūtu, ko klausīties!" smej Ints Teterovskis. Katru gadu arvien jaunas tradīcijas Šogad Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts norisināsies Ventspils koncertzālē "Latvija". Ints Teterovskis saka – vietas izvēle nav nejauša. "Pagājušogad Ventspils koncertzāle Kormūzikas balvā tika nominēta kā gada kultūrvieta. Mums ir tāda kategorija "Gada kultūras, izglītības iestāde vai kultūrvieta Latvijā", kas lielu akcentu ir likusi uz kormūziku. Pagājušogad koncertzāle "Latvija" arī ieguva šo balvu, un man uzreiz likās, ka tā varētu būt laba tradīcija nākotnei – nākamās ceremonijas norisi organizēt tajā vietā, kas iepriekšējā gadā tikusi atzīta par kormūzikas Meku, ja tā var teikt," diriģents atklāj. Šogad nominācijai izvirzītas trīs visai tradicionālas koncertvietas – Latvijas Universitātes Lielā aula, Rīgas 6. vidusskola un Cēsu kultūras pārvalde. "Aulā pagājušogad notikuši tiešām daudzi koncerti, un 6. vidusskola… Viņu pūtēju orķestris "Auseklītis" ir Haralda Bārzdiņa mūža darbs – tas ir fenomenāli. Lielākā daļa orķestru pēc tam arī "barojas" no šīs skolas, un liela daļa spēlētāju izvēlas iet studēt [Jāzepa Vītola Latvijas] Mūzikas akadēmijā, tā kā es domāju, ka liela daļa profesionālu mūziķu ir izauguši no šīs skolas. Un šogad arī Cēsis bija īpaši aktīvas – tur bija jauns vokālo ansambļu konkurss, un ne tikai. Cēsis ne tikai savā Cēsu festivālā, bet arī citkārt ir ārkārtīgi aktīvas. Kāpēc? Jo tur ir aktīvi un jauni kultūras dzīves organizētāji," Ints Teterovskis raksturo balvai izvirzītos nominantus. Jau pēc dažām dienām, uzzinot balvas ieguvēju, noskaidrosim, kur, pavisam iespējams, varētu notikt jau nākamā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija. Mūža balvas ieguvējs Jānis Erenštreits – mūsdienu Jānis Cimze Balvu par mūža ieguldījumu šogad saņems diriģents Jānis Erenštreits. Ints Teterovskis neslēpj – Jānis Erenštreits ir lielā mērā atbildīgs gan par Inta Teterovska profesijas izvēli, gan par citu izcilu diriģentu paaudžu lološanu. "Zēnu koru renesanse sākās ar Jāni Erenštreitu. Tie jau vienmēr ir bijuši, bet sadarbība ar šī gada lielo jubilāru Maestro – tas bija grūdiens, kad radās jaunie zēnu kora cikli, un es viņus visus kā puika arī esmu dziedājis. Manu balsi var dzirdēt multfilmās, "Pērļu zvejniekā" un visur citur. Jāņa Erenštreita fenomens… To jau tagad ir grūti aptvert, bet ir tik daudz, kas no viņa iesētās sēklas vēl tikai augs, jo nekas jau nav beidzies! Tas vienkārši plaukst, un lielākā daļa diriģentu taču ir viņa skolēni. Rīgas Doma kora skola ir vesela kustība. Kulturālu cilvēku kalve. To, ko Erenštreits tev ir iemācījis, tu visu laiku lieto arī tad, ja to neapzinies. Es katrā ziņā esmu ārkārtīgi priecīgs, ka Jānis Erenštreits, mans skolotājs, saņems šo balvu, jo viņš ir kormūzika un viņš ir zēnu kori. Tas ir kaut kas unikāls," teic Ints Teterovskis. Jāpiemin, ka Jānis Erenštreits pēc aiziešanas pensijā no savas mīļās Rīgas Doma kora skolas turpināja saistību ar kormūziku pētniecības virzienā – viņš raksta grāmatas un pēta Jāņa Cimzes gaitas, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, Vispārējos Dziesmu un deju svētkus. "Man liekas, ka viņā pašā tas Cimzes gars ir dzīvs. Lai arī citos veidos, bet tieši to viņš dara – gan individuāli, gan visiem apkārt viņš ļoti daudz ko dod un palīdz uzzināt vairāk," piebilst diriģents. Ceremonija, kas negarlaiko ar garām runām Jau ierasts, ka Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija neizceļas ar garām runām, formāliem brīžiem un garlaicību to skatītāju vidū, uz kuriem nominācijas neattiecas. Kormūzikas balva ir arī koncerts, tāpēc to vērts skatīties ne tikai cilvēkiem, kuru koris atrodas kādā nomināciju sarakstā vai kuriem ir īpaši mīļš kāds diriģents. "Šoreiz mēs izvēlējāmies akcentu likt uz Ventspils koriem – tie ir divi bērnu kori, kas piedalījās arī Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos ar godalgām. Tas ir gan "Nošu planētas" no Ventspils mūzikas skolas, gan zēnu koris "Vivo". Un arī koris "Ventspils", kas ir nominēts kā gada koris. Tad, kad es viņus uzrunāju, es gan vēl nezināju, ka viņi būs izvirzīti. Bet tagad viņi ir nominantu sarakstā, un diriģents ir Aigars Meri, kas saņēma pirmo Kormūzikas balvu kā gada diriģents," stāsta Ints Teterovskis. Koncertā tiks atskaņota šī gada jubilāra Pētera Vaska mūzika. "Viņš ir jāsvin! Kormūzikā viņam ir ļoti daudz darbu, un arī starptautiskos konkursos Latvijas kori bieži vien izvēlas viņa mūziku, ja grib citiem pazīmēties. Bet būs arī aizvadītā gada ārzemēs visvairāk atskaņotā latviešu kormūzikas komponista Raimonda Tigula mūzika īpašā pārlikumā no cikla, ko viņš pirms 10 gadiem rakstīja koncertzāles "Latvija" atklāšanai. Viņš pats spēlēs arī ērģeles, un tas būs ar Noras Ikstenas vārdiem," diriģents sniedz ieskatu ceremonijā. Koncertā dziedās arī Inta Teterovska paša koris "Balsis" – tāda izvēle veikta gluži vienkārši tāpēc, ka pagājušā gada Kormūzikas balvā šis koris ieguva balvu kā gada koris. "Mēs ieviesām ne tikai jaunu tradīciju par ceremonijas vietas izvēli, bet arī par kori, kas uzstāsies. Ceram, ka arī šī gada uzvarētājs neatteiks un uzstāsies jau nākamajā Kormūzikas balvā," Ints Teterovskis lūkojas nākotnes virzienā. *** Jau no 5. janvāra Latvijas Sabiedriskā medija portālā LSM.lv norit Kormūzikas balvas publikas balsojums, ikvienam aicinot izvēlēties Gada diriģentu.

See omnystudio.com/listener for privacy information.

See omnystudio.com/listener for privacy information.

Operní představení navzdory leteckým poplachům. Improvizované koncerty velkých hvězd v kyjevském metru. Nová vlna ukrajinské literatury a veřejné diskuse o současném umění. Ukrajinská kultura paradoxně po plošné ruské invazi v roce 2022 sílí a získává další, vitální dimenzi. Pro lidi, kteří musejí snášet nálety raket, pohřbívají svoje blízké včetně dětí a čelí dennodenní válečnému stresu, se kulturní vyžití stalo důležitým životabudičem.

U petak 23. januara u gradu Monhajmu na Rajni nastupaju sastav Royal Street Orchestra iz Vupertala i DJ Jugotonka iz Berlina. To veče je ujedno i prvo u nizu događaja koje pokreće ekipa zvana „Kuka i Buka“, koja balkansku muziku želi da predstavi u jednom savremenom i urbanom kontekstu. Boris Rabrenović razgovora sa Vedadom Fazlićem, jednim od organizatora koncerta. Kolega Zoran Stošić se osvrće na neka dobra, ali nekomercijalna prošlogodišnja izdanja iz Hrvatske. Pripremili smo i dobru muziku! Von Boris Rabrenovic.

24. janvārī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” kopā ar starptautiski atzīto baroka orķestri La Folia Barockorchester pirmoreiz uzstāsies dziedātāja no Šveices Regula Mīlemane (Regula Mühlemann), Sony Classical ekskluzīvā māksliniece un vairāku Opus Klassik balvu laureāte. Koncertā Liepājā skanēs baroka ārijas no La Folia Barockorchester un Regulas Mīlemanes kopīgi veidotā albuma Cleopatra – Baroque Arias (2017), par kuru soliste 2018. gadā saņēmusi “Opuss Klassik” apbalvojumu kā “Gada jaunā dziedātāja”. Dziedoni uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane. 2025. gadu beidzāt un šo gadu sākāt, dziedot Adeli Johana Štrausa operetē "Sikspārnis". Aizvadītajās nedēļās esat izdziedājusi arī valšu ritmus un spāņu mūzikas kaislības, bet tagad jāpārslēdz uzmanība uz Kleopatrai veltīto programmu, ko dziedāsiet ne vien Latvijā, Liepājā, bet arī Antverpenē, Esenē un Cīrihē. Vai labprāt tā strauji maināt stilus savā repertuārā? Man vienmēr ir paticis dziedāt daudzveidīgu repertuāru un ir ļoti svarīgi dziedāt operās un koncertos gan kopā ar orķestri, gan arī solo koncertos ar klavieru pavadījumu. Labprāt izdziedu dažādu laiku mūziku. Tas jau ir tas interesantākais, esot brīvmākslinieces statusā: vari izmēģināt tik daudz ko, ne vien dziedot daudzveidīgu repertuāru, bet arī pamainot dzīvesveidu. Kad piedalos operas iestudējumā, dzīvoju vienuviet pat divus mēnešus, mācoties jaunu operu un horeogrāfiju. Savukārt dodoties turnejā ar solo koncertiem, esmu nemitīgi ceļā. Labi, ja pāris naktis pavadu vienā mītnē. Reizēm mans vienīgais draugs ir pianists-koncertmeistars, citreiz atkal aizvien jaunas tikšanās ar orķestri pēc orķestra. Šoreiz būšu kopā ar baroka ansambli La Follia, ar kuru esmu pazīstama jau sen. Kopā ierakstījām albumu, un Kleopatrai veltīto programmu esam atskaņojuši visai daudz reižu. Brīnišķīgi cilvēki! Tāpēc gaidu ne vien atkalatgriešanos šajā mūzikā, bet arī tikšanos ar draugiem, kurus neesmu satikusi gadus divus. Dažādu programmu nomaiņa nozīmē arī atšķirīgus partnerus mūzikā - reizēm jaunus, iepriekš nesatiktus, reizēm - senus draugus. Tas man ļoti patīk.  Jūsu dzīvē daudzveidības tiešām netrūkst: vienudien jūs izdzīvojat rozā sapni Mocarta operā, citu atkal tumšas krāsas Verdi "Rigoleto" iestudējumā, kur jūsu atveidotajai varonei ir īsi mati - gluži pretēji tam kā Jūsu īstajā dzīvē.  Jā! Bet tieši tas man patīk operas žanrā - vari kļūt par kaut ko, kas dzīvē nemaz neesi. Reizēm atveidoju tēlu, kas ir visai līdzīgs manai personībai, kā, piemēram, tikko Adeli Štrausa "Sikspārnī". Domāju, ka ar Adeli man labi saskan. Savukārt "Rigoleto" iestudējums man bija pilnīgi jauna pieredze un iespēja atklāt pašas personībā kādu jaunu šķautni. Manuprāt, pat visdrūmākajā, dīvainākajā tēlā, ko atveidoju uz skatuves, var atrast kādu daļiņu, kas piemīt arī man pašai. Caur to varu saslēgties ar šo lomu. Un reizēm ir interesanti atklāt arī tumšos nostūrus. Man patīk, ka uz skatuves varu pārtapt par pilnīgi citu cilvēku, kāds patiesībā nemaz neesmu. Kaut kas mazliet līdzīgs karnevālam vai Helovīnam, kad cilvēki pārģērbjas, pārtopot par kādu citu un izbaudot brīvību, ko šī pārtapšana sniedz. Man ir tā privilēģija, ka šādu pārtapšanu piedāvā mana profesija. Ja runājam par raksturiem - Kleopatrai esot piemitis spēcīgs raksturs, viņai bijusi laba izglītība, viņa runājusi vairākās valodās. Vai par viņu pārtapt jums ir viegli? Un cik daudz vispār zināms par šo leģendāro personu?  Veidojot šo programmu, par Kleopatru uzzināju daudz. Šis gan ir tāds bezgalīgs izpētes process. Protams, vari daudz uzzināt par viņas personību, par to, ko viņa darījusi. Viņas tēls mūzikā ir tik interesants! Tik daudzus komponistus (ne tikai baroka laikā, bet vienmēr) fascinējis Kleopatras tēls, tāpēc par viņu ir daudz materiālu - ne vien filmas un grāmatas, bet arī daudz mūzikas! Bija ļoti interesanti atklāt daudzus darbus, daži no tiem ir visai pazīstami, piemēram, Hendeļa "Jūlijs Cēzars", bet citi - pavisam nezināmi. Vienam - Legrenci darbam - mēs veicām pirmieskaņojumu. Mums, mūziķiem, šo programmu veidojot, bija daudz atklājumu, un esmu droša, ka arī klausītājiem būs interesanti.  Kleopatras tēls ietverts vairāk nekā 80 17.-18. gadsimta operās. Kā no tā visa atlasījāt lappuses, ko vēlējāties dziedāt un ieskaņot? Bija grūti, bet man palīdzēja orķestra mākslinieciskais vadītājs, un daudzus lēmumus mēs pieņēmām kopā ar pirmo vijoli Robinu Peteru Milleru. Šo programmu veidojot, man uz klavierēm stāvēja ārkārtīgi daudz partitūru, ko centos izspēlēt. Tas nebūt nebija viegli, jo daudzas partitūras pieejamas tikai rokrakstos, ne visus viegli salasīt. Bija daudz darba, lai atlasītu repertuāru, kas piemērots tieši manai balsij. Bet dažas ārijas dziedot, uzreiz jutu, ka tās ir ļoti īpašas. Protams, dažām Hendeļa ārijām šajā programmā noteikti vajadzēja būt, jo man patīk Hendeļa Kleopatra.  Pastāstiet plašāk par saviem atklājumiem, šo programmu veidojot.  Patiesībā teju visas šīs ārijas man bija atklājumi, izņemot vienīgi Hendeli. Protams, es zināju Skarlati, zināju Hasi, bet ne šos konkrētos darbus. Jaunatklāšanas process bija brīnišķīgs, izrādījās, ka ir tik daudz skaistu, nezināmu melodiju! Turklāt baroka orķestrī visi ir raduši improvizēt, nolasot harmonijas arī mazliet eksperimentēt. Kā veidot melodisko līniju, kā saspēlēties - tā ir tāda grupas jeb ansambļa pieeja, atšķirīga no orķestra prakses. Orķestrī katrs mūziķis spēlē savu izrakstīto partiju, savukārt La Follia baroka ansamblī darbs vienmēr bija procesā. Piemēram, arfiste Kataržina ir arī dziedātāja, un mēs pamēģinājām dziedāt arī duetā, tas labi izdevās. Muzicēšanas procesā varējām pievienot arī kādas papildu skaņas, pat trokšņus, jo baroka mūzikā daudz eksperimentējam ar skanējumu, ne vienmēr ir vajadzīga klasiski skaista skaņa. Reizēm dīvaina skaņa, uz kādu baroka instruments ir spējīgs, var uzrunāt tiešāk, tā var būt tekstam tuvāka. Savukārt kārtīgs moderns instruments var piedāvāt tikai viena veida - skaistu skaņu. Tieši šajā atskaņošanas procesā mēs arī atradām mūzikas būtību. Esmu šai grupai lielu pateicību parādā, jo šīs programmas radīšana tiešām bija komandas darbs.  Bet vismaz dažas no šīm ārijām esat atskaņojusi arī kopā ar moderno instrumentu orķestri. Jā, bet reti. Domāju, ka atskaņojums ar baroka orķestri ir miljons reižu augstvērīgāks. Tas ir daudz krāsaināks, interesantāks.  La Follia tulkojumā nozīmē "neprāts". Kā tas šajā grupā izpaužas? Viņi ir pavisam traki! Bet es viņus mīlu. Droši vien tāpēc, ka viņi ir mazliet traki. Patiesībā mēs visi esam.  Cik atšķirīga ir Kleopatra visās šajās Grauna, Hendeļa, Hases, Legrenci, Sartorio ārijās? Vai komponistu skatījumā uz Kleopatru ir kādas līdzības? Ļoti interesanti, ka mūzikā vairāk var atklāt arī viņas personību. Piemēram, filmās Kleopatra vienmēr rādīta kā karaliene, šis spēcīgais tēls, bet reti redzam viņas vājuma vai baiļu brīžus. Mūzikā ir ietvertas visas šīs krāsas. Jo viņa var būt viena pati un dziedāt āriju. Tāpēc varam parādīt viņas rakstura visus aspektus: spēcīgo karalieni, kā tas ir, piemēram, Grauna ārijā, kur viņa ir uguņojoša, ļoti ekstraverta, savukārt Skarlati ārijā redzam arī viņas trauslumu. Domāju, esam mūzikā atraduši visu krāsu paleti. Esat šo programmu ieskaņojuši bez diriģenta, tātad ir šī ansambļa sajūta... Jā, tāpēc es uzsveru šo grupas sajūtu. Arī fiziski mēs stāvam tuvu cits citam, ne tā kā ar lielu orķestri, kur ļaudis šķir distence. Šie mūziķi stāv man apkārt, es parasti esmu vidū. Pat neskatoties atpakaļ, jūtu arī man aizmugurē stāvošo klātbūtni. Viņi ir raduši spēlēt bez diriģenta, Robins Peters Millers, protams, vada atskaņojumu no pirmās vijoles pozīcijas, bet ir jūtama arī kopējā dinamika: katrs ir klātesošs un daļa no atskaņojuma, tāpēc diriģents nav vajadzīgs. Katrs uzņemas atbildību par atskaņojumu, par mūziku. Tas ir ļoti īpaši, man ārkārtīgi patīk sadarboties ar šo grupu. Kleopatra esot vannojusies pienā. Jūs izprotat šādu skaistumkopšanas procedūru vai jums ir citi rituāli? Man patīk vannoties. Bet ne pienā. Šampanietī? Nē, tā būtu klišeja. Bet tie ir skaisti rituāli, rūpes par sevi. Nav runa tikai par skaistumu, bet arī par to, ka esi tā vērta, lai rūpētos par sevi, lai atvēlētu laiku relaksācijai. Mēs nedrīkstētu aizmirst rūpēties par sevi. Ja reiz par šampanieti... Jūsu balss ir dzirkstoši viegla. Reiz esat teikusi, ka gribētu savā balsī arī tumšākas sarkanvīna krāsas.  Jā, reiz kādā intervijā ieminējos, ka gribētu tādu tumšu sarkanvīna krāsu. Un intervētājs teica: "Bet jums ir šampanieša balss, tas arī nav slikti!" Tas man nebija ienācis prātā, bet tiesa - dzidra, dzirkstoša, gaiša, viegla balss arī ir vērtība. Pamazām esmu ar to sadraudzējusies. Tā jau ir, ka cilvēks vienmēr ilgojas pēc tā, kas viņam nav dots, bet nenovērtē, kādas dāvanas tikušas viņam pašam. Esmu sākusi mīlēt arī savas balss krāsas. Jāteic gan, ka pamazām mana balss arī mainās, kļūst mazliet tumšāka un bagātīgāka, tas ir skaisti, bet pamatu pamatos noteikti līdz pat karjeras beigām saglabāšu balss spožās krāsas.  Teicāt - balss mainās. Kāda repertuāra virzienā tas jūs ved? Arī repertuārs mainās? Jā, mazliet mainās, pēdējā laikā daudz dziedu bel canto, no 18. gadsimta mūzikas pārceļos vairāk 19. gadsimtā. Karjeras sākumā daudz dziedāju baroka mūziku un Mocartu, tagad dziedu vairāk bel canto, Rihardu Štrausu, "Rožu kavalieri" pērn dziedāju divas reizes. Tagad būs vairāk manā repertuārā Doniceti, Bellīni. Tās ir nelielas izmaiņas, tomēr domāju, ka tāda balss kā manējā vienmēr jutīsies labi baroka un klasicisma mūzikā, kā arī  bel canto.  Jūsu balsi klausoties šķiet, ka dziedāt ir tik viegli. Tas tāpēc, ka dziedāšana jums ir dabisks stāvoklis vai tomēr tas ir tehnikas jautājums? Droši vien abi. Man tiešām patīk dziedāt. Apzinos, ka dziedu daudz, pat, kad gatavoju ēst vai daru ko citu. Dziedāt man patīk, tā ir mana kaislība. Kaut, protams, esmu arī daudz strādājusi. Un vajadzīgi ir abi: smags darbs, savā ziņā - arī perfekcionisms, bet tajā pašā laikā augstu līmeni sasniegsi tikai tad, ja tev patiks tas, ko dari. Un man tiešām patīk! Tāpēc man vienmēr ir bijusi motivācija turpināt strādāt, darīt visu, kas nepieciešams. Jo es zināju, kādu skanējumu vēlos panākt. Labi iztēlojos, kā gribu, lai skan kādas augstās notis, koloratūru pasāžas, tāpēc strādāju tik ilgi, līdz iztēloto panācu. Lai sasniegtu mērķi, pamatā jābūt mīlestībai pret to, ko dari. Veidojot tādu programmu kā šī, Kleopatrai veltītā, vai klausītāji Jums rūp? Jūs domājat par viņu interesēm? Tas mazliet atkarīgs no žanra. Opermūzikā daudz ko nosaka tēls, es iejūtos lomā un - ne nu gluži aizmirstu par skatītāju, jo, protams, ir vajadzīga saikne ar publiku, tomēr tēlā es it kā iegrimstu. Piemēram, tikko Cīrihes operā dziedāju Štrausa operetē "Sikspārnis", cenšoties būt tik autentiska, cik vien iespējams. Savukārt dziedot koncertā, daudz labāk redzi skatītāju, operā tomēr sejā spīd gaismas, publiku tik labi nevar saskatīt. Koncertā klausītājus redzi, vari ar viņiem mijiedarboties, reaģēt. Kleopatras programmā, dziedot kādu intīmu āriju, nebūšu tiešā dialogā ar publiku, savukārt kādā ekstravertā ārijā, kur tiek uzrunāti cilvēki, ar publiku komunicēšu aktīvi. Viss atkarīgs no tēla un ārijas stila. Jums patīk šī mijiedarbība ar publiku? Jā, ļoti patīk. Jo īpaši koncertos vari vairāk izpaust savu personību. Operā es pieskaņojos tēlam, kas man jāatveido un no sevis - no Regulas - daudz ko zaudēju. Savukārt koncertā vairāk parādu sevi, man nav jāievēro operas diktēti noteikumi, es pati nosaku, kā vēlos ieiet zālē, kā kontaktēties ar mūziķiem, ar publiku, nav režisora, kurš visu nosaka. Man patīk koncerti, jo tad esi klausītājam daudz tuvāk.  Vai jums patīk veidot konceptuālas programmas? Tāda ir gan šī - Kleopatrai veltītā -, gan arī iepriekš ieskaņotā un dziedātā Fairy Tales. Kā tās veidotajat? Man patīk, ja pamatā ir kāda koncepcija, jo tad var apgūt daudz jauna repertuāra. Ar programmu Fairy Tales bija līdzīgi, man bija tēma "Pasakas", un es caurskatīju literatūru par fejām, par pasakām, par šīm mistiskajām būtnēm un atklāju daudz jauna. Ja veido programmas tikai ar repertuāru, ko jau zini, ir daudz grūtāk atrast jaunus skaņdarbus. Jo tu vienmēr izvēlies kaut ko zināmu, kas tev jau agrāk ir paticis. Bet, ja ir konkrēta tēma, tas rosina atklāt jaunus skaņdarbus. Es, piemēram, veidoju šveiciešu dziesmu ierakstu. Un mēs ar draugu, pianistu, devāmies uz arhīvu un izspēlējām nošu kaudzi kādu divu metru augstumā, lai atrastu vislabāko repertuāru šim ierakstam. Tas ir liels darbs, bet arī ļoti interesants, jo atklāj repertuāru, ko neesi zinājusi pati un, iespējams, nav dzirdējis neviens pēdējo pāris gadsimtu gaitā. Vienmēr ir patīkami atrast jaunus darbus - jaunus vecos darbus! Vai tā pārlūkojot divus metrus mūzikas, uzreiz jūtat, ka konkrētā dziesma vai ārija būs jūsu, ka gribat to dziedāt? Jā, un šī sajūta arī nosaka manu izvēli. Eju cauri notīm un jūtu savu reakciju. Ja acumirklī man šī saite neveidojas, domāju, ka mūzika nav pietiekami laba. Jo ar labu dziesmu vai āriju uzreiz ir jūtams - tā ir īpaša, tai man jāpievēršas. Atlasītā repertuāra kaudze, protams, parasti ir par lielu, tad ir jāizvēlas visspožākās pērles. Tāds parasti ir mans mūzikas izvēles process. Gadās, ka dziesmas teksts ir vājais posms, arī vārdi man ir ļoti svarīgi. Ja teksts ir slikts, tad arī nevēlos attiecīgo dziesmu dziedāt. Savukārt, ja teksts ir labs un mūzika arī, tad uzreiz jūtu nepieciešamo klikšķi. Un tāds man ir vajadzīgs! Ir svarīga tā "O!" sajūta, jo arī klausītājs šo darbu dzirdēs pirmo reizi. Ja man pašai nebūs tādas reakcijas, arī klausītājam tāda varbūt neradīsies. Ja jūtu es, arī klausītājs varbūt sajutīs. Izskatīt divus metrus mūzikas - tas ir ļoti laikietilpīgs darbs. Jūs tam mērķtiecīgi atvēlat laiku? Tāpēc ierakstu veidošanā biju paņēmusi nelielu pauzi, jo nevēlos ierakstīt simto bel canto albumu. Parasti visi ieskaņo to, ko attiecīgajā laika posmā dzied opernamos. Man tas šķiet mazliet garlaicīgi. Izvēlēties kādu tēmu un atrast jaunu repertuāru - tas tiešām prasa daudz laika, bet ir tā vērts. Pēdējo gadu laikā veicu visai daudz ierakstu, tāpēc man vajadzēja nelielu pārtraukumu, lai rastu jaunas idejas, jaunu iedvesmu un jaunu repertuāru. Un esat šo iedvesmu atradusi? Jā, varbūt veidošu Ziemassvētku albumu, bet tas varētu prasīt vēl pāris gadus laika. Ja jums ir kāda laba Ziemassvētku melodija - sakiet! Kas vēl šobrīd ir jūsu radošajos plānos? Ko gaidāt ar nepacietību? Tuvākajā nākotnē, vēl šī gada laikā, pirmo reizi dziedāšu Lučiju di Lammermūru. Šo lielo izaicinājumu gaidu ar nepacietību. Doniceti un tieši Lučija bija viena no lomām, par kuru sapņoju, kad biju jaunāka. Necerēju, ka man reiz būs iespēja to dziedāt. Šis man bija tāds mērķis, par kuru domāju ilgu laiku.  Kad bijāt jaunāka, vai domājāt, ka reiz dziedāsiet uz lielajām skatuvēm, ka ar šādu repertuāru apceļosies pasauli? Man vienmēr ir paticis dziedāt, bet nekad nedomāju, ka kļūšu par profesionālu dziedātāju. Tikai vēlāk nolēmu studēt klasisko mūziku, dziedāšanu. Tāpēc viss man šķita pārsteidzoši. Joprojām, nonākot kādā vietā, kur agrāk neesmu bijusi, mani pārņem emocijas, nespēju aptvert, ka varu dziedāt tik skaistās vietās. Man ir ļoti veicies, ka varu mūzcēt kopā ar brīnišķīgiem orķestriem lieliskās koncertzālēs un operu namos. Tas bija kāds konkrēts brīdis, kāds klikšķis, kad sapratāt - vēlaties būt dziedātāja? Ne gluži. Man vienkārši patika dziedāt, dziedāšana bija mans hobijs, dziedāju meiteņu korī. Korī man līdzās stāvēja labākā draudzene (viņa joprojām ir mana labākā draudzene). Un pirmajā reizē, kad dziedāju solo vairākiem simtiem klausītāju, draudzene bija man līdzās un iedrošināja. Tāpēc viss sākās tā viegli, es jutu viņas atbalstu. Un man joprojām reizēm ir tā sajūta, ka līdzās ir draudzene. Laikam jau jaunai dziedātājai šāds atbalsts bija ļoti svarīgs laikā, kad guvu pirmo pieredzi dziedāt publikai. Sajutu atbalstu, guvu pozitīvu enerģiju. Tāpēc, lai gan biju vēl ļoti jauna, dziedāju bez pārmērīga stresa un adrenalīna, jutos visai mierīgi. Protams, bija arī īpaši mirkļi, piemēram, pusaudzes gados Cīrihes operā skatījos "Figaro kāzas". Visai nelielā Barbarīnas loma man ļoti iekrita sirdī, es iedomājos: "Reiz tā varētu būt es!" Un patiešām - Barbarīna kļuva par manu pirmo lomu uz lielās skatuves. Daži sapņi piepildās!    

See omnystudio.com/listener for privacy information.

Zemessargi ikdienā ne tikai pilda darba pienākumus, bet arī brīvo laiku pavada kopā ar citiem kolēģiem, nododoties mūzikai. Zemessardzes orķestra un kora dalībnieki šobrīd gatavojas barikāžu piemiņas koncertam "Mēs nosargājām Latviju", ko nedēļas nogalē aizvadīs Ķīpsalas izstāžu hallē. Ko mūsdienu sabiedrībā vajadzētu ņemt vērā, novērtējot barikāžu notikumus un to iespaidu uz mums? Mūziķe Ieva Akuratere, kura uzstāsies koncertā kopā ar grupu "Pērkons", Kultūras rRondo uzsver, ka, viņasprāt, drosme un cilvēku mīlestība būs tā, kas palīdzēs saglabāt mūsu tautu. Kā uzskata zemessargi? 

Radio Wave oslavilo 20. narozeninky, a proto jsme do dada rubriky Brambora s vejcem pozvali jednoho z kolegů z naší rozhlasové stanice, abychom si společně užili narozeninový dílek. Volba padla na dramaturga Martina Honce, který se v upřímné zpovědi přiznal, že nejlepším dárkem k narozeninám je podle něj lístek na koncert skupiny Interpol. Padaly ale i mnohem zásadnější otázky než ta o nejlepším dárku.Všechny díly podcastu Brambora s vejcem můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Az Adj egy ötöst! Szénégető Richárd podcast műsora, ahol érdekes emberekkel beszélget a kedvenceikről és/vagy meghatározó dolgokról. Minden vendég 12 témakört kap (Zenész/előadó, női zenész/előadó, Zenekar, Album, Dal, Klip, Koncertélmény, Film, Sorozat, Rendező, Könyv, Csalódás - Pozitív vagy negatív), amiből az általa kiválasztott öt témakörbe tartozó TOP5 listáját beszéljük ki egy kicsit, hogy megismerjük őt egy más oldaláról is!Vendégem:- Csepelyi Adrienn (író, újságíró)Adrienn, aki nem más, mint az Ordog keresztanyja, túlzás nélkül az egyik kedvenc médiaszemélyiségem. A stílusa, az intellektusa, az általa képviselt világnézet mind-mind olyan, ami azonnal szimpatikussá tette. Aztán amikor elolvastam az első könyvét, a Belemenést, nem volt kérdés számomra, mi nagyon jókat tudnánk egymással beszélgetni. Aztán amikor kiderült, hogy tényleg, feldobtam neki, hogy szívesen meghallgatnám a listáit, ha van kedve beszélgetni róluk. Szerencsére volt!Figyelem! Spoiler Alert! Adrienn listái:https://tinyurl.com/aeocseadCsepelyi Adrienn a Facebookon:https://www.facebook.com/csepelyiadriennCsepelyi Adrienn az Instagramon:https://www.instagram.com/csepelyi_adrienn/Csepelyi Adrienn a Tiktokon:https://www.tiktok.com/@acsepelyi00:00-06:45 Beköszönés06:45-26:37 TOP5 Női zenész/előadó26:37-47:56 TOP5 Zenekar47:56-01:15:09 TOP5 Album01:15:09-01:20:29 TOP5 Dal01:20:29-01:33:21 TOP5 SorozatRic$ a Facebookon: https://facebook.com/szenegetorichard Ric$ blogja: https://ricsandgreen.hu Ha bármi észrevétel, hozzáfűznivaló, témaötlet van, azt a rics@ricsandgreen.hu címre küldhetitek! Ha szeretnéd, hogy több videó készüljön, akkor támogasd a csatornát a https://patreon.com/ricscast oldalon, használd a "köszönet" gombot, vagy vásárolj pólós csomagot a Facebook oldalamon! Ha szeretnéd hamarabb megnézni a videókat, válaszd a csatornatagságot! Köszönöm!

Snežaki z glasbo kličejo zimo. Pripoveduje: Sabina Kogovšek. Napisala: Nina Mazi. Posneto v studiih Radia Slovenija 2008.

Ve sboru je asi třicet lidí, zpívají pod vedením Jiřího Stodůlky. „Máme členy od ochranky různých supermarketů až po vysokoškolské profesory,“ vysvětluje dirigent.

Az Adj egy ötöst! Szénégető Richárd podcast műsora, ahol érdekes emberekkel beszélget a kedvenceikről és/vagy meghatározó dolgokról. Minden vendég 12 témakört kap (Zenész/előadó, női zenész/előadó, Zenekar, Album, Dal, Klip, Koncertélmény, Film, Sorozat, Rendező, Könyv, Csalódás - Pozitív vagy negatív), amiből az általa kiválasztott öt témakörbe tartozó TOP5 listáját beszéljük ki egy kicsit, hogy megismerjük őt egy más oldaláról is!Vendégem:- Számvéber Norbert (hadtörténész)Számvéber Norbert neve biztosan ismerősen cseng azok számára, akik sokat foglalkoznak a Második Világháború történetével. Jómagam követem a munkásságát, hallgatom a podcastjait, és több könyvét elolvastam már. Ő a HM Hadtörténeti Intézet és Múzeum Hadtörténeti levéltár és Irattár igazgatója, mellette ismeretterjesztő videókat és podcastokat készít. Mivel mindig is szimpatikusnak gondoltam, úgy éreztem, itt a helye a műsorban és legnagyobb meglepetésemre azonnal elfogadta a meghívásomat.Figyelem! Spoiler Alert! Norbert listái:https://tinyurl.com/aeosznSzámvéber Norbert a YouTube-on:https://www.youtube.com/@norbertszamveberPáncélba Zárt Történelem a YouTube-on:https://www.youtube.com/@PZT_PanzerTalesPáncélba Zárt Történelem webshop:https://pzt-panzertales.myshopify.com/Páncélba Zárt Történelem a Patreonon:https://www.patreon.com/cw/PZT00:00-02:35 Beköszönés02:35-25:43 TOP5 Zenekar25:43-41:06 TOP5 Album41:06-51:03 TOP5 Dal51:03-59:47 TOP5 Koncertélmény59:47-1:25:26 TOP5 FilmRic$ a Facebookon: https://facebook.com/szenegetorichard Ric$ blogja: https://ricsandgreen.hu Ha bármi észrevétel, hozzáfűznivaló, témaötlet van, azt a rics@ricsandgreen.hu címre küldhetitek! Ha szeretnéd, hogy több videó készüljön, akkor támogasd a csatornát a https://patreon.com/ricscast oldalon, használd a "köszönet" gombot, vagy vásárolj pólós csomagot a Facebook oldalamon! Ha szeretnéd hamarabb megnézni a videókat, válaszd a csatornatagságot! Köszönöm!

CELÝ ROZHOVOR V DÉLCE 41 MIN. JEN NA ⁠HTTPS://HEROHERO.CO/CESTMIR⁠⁠⁠⁠ A ⁠HTTPS://FORENDORS.CZ/CESTMIR „Pro mě je důležité zároveň žít, aby bylo pak o čem zpívat,“ říká zpěvák, skladatel a frontman kapely Bert & Friends Albert Romanutti, když popisuje, proč si ve třiceti chtěl dát „mentální celoroční prázdniny“. Chtěl strávit rok u českého moře, o kterém zpívá na stejnojmenné desce, kterou loni vydal. Přestože říká, že nakonec volno skoro neměl, do studia přišel v bílých kraťasech, s čelenkou a vyprávěl o tom, proč začal hrát tenis, jak mu nejde podání a proč potřebuje i v životě hledat „poloplnou lahev“. Otevřeně přiznává, že hudba je pro něj odraz duše, ale že někdy musí dát vlastní svět stranou - třeba když skládal pro StarDance, kde poprvé vytvářel hudbu pro tanečníky. A s dětskou radostí popisuje moment, kdy poprvé slyšel svou hudbu v O2 areně a „smál se, jaká je to haluz“. Mluví o tom, jak si jako třináctiletý kluk poprvé uvědomil, že se chce hudbou živit, o učiteli, který ho vedl k tomu hledat v hudbě „diamanty“, o Příbrami jako českém Twin Peaks a o tom, že splněné sny můžou bolet - třeba když se kvůli koncertu ve Foru Karlín dostal do mínusu, protože prostě chtěl, aby to stálo za to. “Vážím si toho, ale nechápu, čím to je, že ti lidi vůbec přijdou,“ říká překvapivě, když řeší úspěch Bert & Friends. Vzápětí ale dodává, že víra je v hudbě všechno: „Byly časy, kdy přišel na koncert jeden člověk. To byla přesilovka.“ Popisuje také, proč si udělal kapitánský průkaz, pořídil si lyže, ale i proč vnímá své budoucí plány jako „indiána, kterého nesmí vyfotit“. Jaké bylo skládat hudbu pro StarDance i pro seriál? Kde je hranice mezi spontánností a disciplínou, bez které hudba nevznikne? A může mít člověk vůbec plán, když sám říká, že budoucnost je vždycky trochu černá díra? Poslechněte si celý rozhovor.

Britský dramatik Tom Stoppard byl skromný a velkorysý džentlmen s jemným smyslem pro humor. Naše spolupráce začala koncertem Plastiků v londýnské Queen Elizabeth Hall na počest divadelní hry Rokenrol, kterou Stoppard napsal. Koncert i setkání s ním byl pro mě velký zážitek.

Danes v oddaji predstavljamo koncert z naslovom Pesmi norosti, s katerim se je sklenila letošnja sezona cikla Harmonia Concertans – Stara glasba na Novem trgu. V Ljubljani smo spremljali festival Forum nove glasbe, v Novi Gorici pa 10. mednarodno tekmovanje klasičnega saksofona SAXGO25. V Mariboru so uprizorili opero Razcvet Vita Žuraja, v SNG Opera in balet Ljubljana pa je premiero doživel balet Slika Doriana Graya. Obiskali smo tudi koncert pri Gospe Sveti na Avstrijskem Koroškem in koncert Orkestrskega cikla Narodnega doma Maribor, kjer je prvič gostoval Simfonični orkester Zahodnonemškega radia iz Kölna. Poročamo tudi o dogajanju na ljubljanski Akademiji za glasbo, kjer je potekal mednarodni simpozij z naslovom Glasba za spodbujanje zdravja in blagostanja.

Od roku 2019 je členem Švandova divadla v Praze. S inscenací inspirovanou životem Zdeny a Josefa Škvoreckých zamířil do Chicaga a kanadského Toronta. Exceluje také ve hře Pravidla Nirvány.

Od roku 2019 je členem Švandova divadla v Praze. S inscenací inspirovanou životem Zdeny a Josefa Škvoreckých zamířil do Chicaga a kanadského Toronta. Exceluje také ve hře Pravidla Nirvány.

00:00:00 - Bevezetés00:00:43 - Miért videóznak és nem buliznak koncerten az emberek?00:03:36 - Koncert, mint figyelemfelkeltés00:06:53 - Vödrös narancs és durva cuccok a boltokban00:09:46 - Gyümölcsök és felhasználásuk00:11:35 - Sült krumpli és a szószok00:22:52 - Mit akar az agy és mi kell a testnek?00:25:15 - Gasztronómia, francia konyha és a vaj00:28:52 - Google képkereső és Jennifer Lopez ruhája00:34:53 - A divat csapdája00:41:20 - Drága dolgok reptereken és az impulzusvásárlás00:49:24 - Szállodákból “lopni”00:51:17 - Befejezés és hype

See omnystudio.com/listener for privacy information.

4. decembra 2024. godine bosanska narodna pjesma sevdalinka uvrštena je u UNESCO-vu listu nematerijalne kulturne baštine čovječanstva, pa je tako postala i svjetska. Nela Trifković i njen ansambl Saray Iluminado iz Melbournea, više od decenije pronose Australijom ljepotu ove pjesme, a povodom godišnjice priznavanja organizuju koncert simboličnog naziva Bujrum.

Pred takmer štyrmi desaťročiami sme si vyvzdorovali slobodu a demokraciu, no dnes aj na Západe sledujeme príklon k autoritárstvu a silnej ochrannej ruke. Technológie, ktoré slobodu a pluralitu sľubovali, nás namiesto toho uzatvárajú do názorových bublín. A Slovensko? To dokonca 17. november zrušilo ako deň pracovného pokoja. Aký je teda dnes odkaz Novembra 89, ako a či vôbec si vážime slobodu a čo robiť, aby sme o ňu neprišli? Tomáš Prokopčák sa v podcaste Dobré ráno pýta exprezidentky Zuzany Čaputovej. Odporúčanie A dnes odporúčam Koncert pre všímavých, ktorý si už dvadsiaty raz pripomenie výročie Nežnej revolúcie. Dnes teda pozývame na palubu bratislavského klubu Pink Whale a na koncerty množstva kapiel. Koncert pre všímavých je súčasťou iniciatívy NEŽNÁ!, ktorá oživuje odkaz novembra '39 a '89 ako sviatok slobody, solidarity, študentstva a spolupatričnosti. – Všetky podcasty denníka SME nájdete na⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠sme.sk/podcasty⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ – Odoberajte aj audio verziu denného newslettra⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ SME.sk⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ s najdôležitejšími správami na⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠sme.sk/brifing⁠⁠⁠See omnystudio.com/listener for privacy information.

Sametová revoluce zítra slaví své 36. výročí. Pro stále více lidí začíná být dávnou historií. Jak dnešní atmosféru vnímá herečka Sarah Haváčová, která už komunistickou totalitu nezažila? A proč vstoupila do aktivní zálohy? Hostem Ptám se já byla herečka Sarah Haváčová, která v pondělí 17. listopadu vystoupí mezi řečníky na Koncertě pro budoucnost na Václavském náměstí v Praze. Akci můžete od 16:30 do 22 hodin živě sledovat také na Seznam Zprávách. „Uvědomila jsem si, že svoboda není zadarmo, ale že ji musíme chránit a pečovat o ni,“ popsala své vnímání demokratických hodnot Sarah Haváčová v rozhovoru pro Ptám se já. „Narodila jsem do svobodného Česka, tehdy ještě Československa, a pro mě to bylo něco automatického. Nikdy jsem nepřemýšlela nad tím, jak je to strašně důležitá hodnota, kterou si musíme chránit. Až moje životní cesta přes různé dobrovolnické činnosti mě dovedla do Armády České republiky.“ Herečka, kterou televizní diváci znají například ze seriálů Zlatá labuť nebo Metoda Markovič: Hojer, se už v dříve zapojila do mnoha dobrovolnických a charitativních aktivit. Za covidu pomáhala pečovat o nemocné, podnikla i humanitární mise do Afriky a na Ukrajinu. Do země zasažené ruskou agresí jezdí pomáhat stále. „Ukrajinci jsou za pomoc obrovsky vděční,“ prohlásila Haváčová, kterou právě cesty na Ukrajinu inspirovali k tomu, že letos vstoupila do armády jako aktivní záloha. A to i se svojí mladší sestrou. „To byla přímá reakce na setkání s vojáky v Sumské oblasti, se kterými jsem se bavila o tom, jak se cítí. A oni říkali: ‚My v první řadě bojujeme za své rodiny, za svoji vlast, za svobodu, za svoji zemi.‘ A já jsem si po návratu do Česka říkala: ‚Tak co já můžu dát svoji zemi než to, že nastoupím do zálohy.‘“  Jak je pro Sarah Haváčovou důležitá demokracie? Jak by podle ní mělo vypadat silné Česko? A proč věří, že se nevydáme slovenskou cestou?--Podcast Ptám se já. Rozhovory s lidmi, kteří mají vliv, odpovědnost, informace.Sledujte na Seznam Zprávách, poslouchejte na Podcasty.cz a ve všech podcastových aplikacích.Archiv všech dílů najdete tady. Své postřehy, připomínky nebo tipy nám pište prostřednictvím sociálních sítí pod hashtagem #ptamseja nebo na e-mail: audio@sz.cz.

Három év után új nagylemezzel jelentkezett a Depresszió, akik éppen lemezbemutató koncertre készülnek a Barba Negra Red Stage színpadán. Szóval volt miről beszélgetnünk!Vendégeim:- Kovács Zoltán (basszusgitár)- Nagy Dávid (dob)- Halász Ferenc (ének, gitár)Ha megrendelnéd a lemezt, illetve a hozzá tartozó mercheket:https://www.depressziowebshop.hu/Jegyek a Barba Negra koncerte:https://jegy.rock1.hu/depresszio-budapest_20251121A koncert Facebook eseménye:https://www.facebook.com/events/1907030703364108/Depresszió a Facebookon:https://www.facebook.com/depressziomusicDepresszió az Instagramon:https://www.instagram.com/depressziomusic/Ric$ a Facebookon: https://facebook.com/szenegetorichard Ric$ blogja: https://ricsandgreen.hu Ha bármi észrevétel, hozzáfűznivaló, témaötlet van, azt a rics@ricsandgreen.hu címre küldhetitek! Ha szeretnéd, hogy több videó készüljön, akkor támogasd a csatornát a https://patreon.com/ricscast oldalon, használd a "köszönet" gombot, vagy vásárolj pólós csomagot a Facebook oldalamon! Ha szeretnéd hamarabb megnézni a videókat, válaszd a csatornatagságot! Köszönöm! Intro zene: Szehoffner PéterIntro hangok: Papp János színművész, Horváth Martina, Danko Jones, Szehoffner PéterA műsor az NKA támogatásával készült!

See omnystudio.com/listener for privacy information.

O koncercie, którzy połączy muzykę współczesną i klasyczną w jedną unikalną całość, mówi Roman Gołąbek, członek zarządu organizacyjnego i koordynator ds. muzycznych PolArt 2025 Adelaide.

Skoro pět milionů korun. Tolik se podařilo vybrat na benefičním koncertě Světlo pro Světlušku, který už podvacáté pořádal Nadační fond Českého rozhlasu. V pražském kulturním centru Vzlet se na podporu těžce zrakově postižených sešli nevidomí hudebníci i známí zpěváci. Mezi nimi třeba Tereza Mašková, Lenka Nová nebo Jan Bendig.

Jak je na tom Česko s dostupností bydlení v porovnání s dalšími státy EU? Proč podle desítek humanitárních organizací izraelské úřady i během příměří brzdí dodávky pomoci do Pásma Gazy? Jaký program nabídne dnešní slavnostní koncert v rámci projektu Světluška? A co kromě ochutnávky vín čeká hosty víkendového festivalu otevřených sklepů na Bzenecku?

Jak je na tom Česko s dostupností bydlení v porovnání s dalšími státy EU? Proč podle desítek humanitárních organizací izraelské úřady i během příměří brzdí dodávky pomoci do Pásma Gazy? Jaký program nabídne dnešní slavnostní koncert v rámci projektu Světluška? A co kromě ochutnávky vín čeká hosty víkendového festivalu otevřených sklepů na Bzenecku?

Teprve před několika dny jste mohli poprvé slyšet píseň Anděl strážný, duet Štefana Margity a Hany Zagorové, která zemřela před třemi lety. Její jméno se teď objevuje i na plakátech ke koncertu, který zpěvák chystá na květen 2026. Nejen na to, jak je to možné, odpovídal v Blízkých setkáních Terezy Kostkové. Proč ho kdysi nevzali do Slovenského národního divadla? Proč dal přednost zpěvu před fotografováním, které studoval? A jaká role bude jeho poslední? Poslechněte si.Všechny díly podcastu Blízká setkání můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

5 - Sok koncert van amire a szülők csak a gyerekeik miatt mennek by Balázsék