Podcasts about katrs

  • 46PODCASTS
  • 200EPISODES
  • 35mAVG DURATION
  • 1EPISODE EVERY OTHER WEEK
  • Apr 16, 2025LATEST

POPULARITY

20172018201920202021202220232024


Best podcasts about katrs

Latest podcast episodes about katrs

Vai zini?
Vai zini, kas bērnus darīja laimīgus Piebalgas lauku skoliņā?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Apr 16, 2025 5:50


Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā... Ruku Valdis (jeb Voldemārs Ruks) savās atmiņās raksta: "Mācīties Jēkabskolā uzsāku 1921. gadā, kad kara trokšņi bija apklusuši un uzsākusies Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas valsts veidošana. Rudenī jau savlaicīgi uz skolu aizveda gultiņu, lai guļamistabas brīvā rūmē aizņemtu labāko vietu – mācības taču notika sešas dienas nedēļā un visi dzīvoja skolā. Ķīpu, kas cieti piebāzta ar rudzu salmiem, atveda tikai skolas pirmajā dienā. Tā bija matrača vietā. Cik salds un patīkams bija miegs, uz tās guļot, un vienmēr tajā palika silta, pēc auguma iespiesta bedrīte... Pirmdienās mani aizveda ar zirgu vai arī kāds no lielajiem palīdzēja aiznest nedēļai pielikto maizes kuli un sestdien mājās atnestās grāmatas. Kara laikā šī skola nedarbojās, un viens otrs no bērniem bija stipri pāraudzis. Pēdējo – ceturto – klasi apmeklēja jau pieauguši puiši un meitas, kuri zem gultas maisa slēpa tabaku un vakaros gāja ārā uzpīpot. Mācības notika divās atsevišķās telpās, kur darbojās četras klases. Zēnu guļamistaba bija nomaļus, bet meiteņu telpā bija pastāvīga kustība. Meiteņu gultiņas bija izvietotas pie pretējām sienām. Starp tām gluži kā pa lielceļu plūda skolnieku bars – gan uz ēdamtelpām, gan starpbrīžos uz pagalmu un arī uz zēnu guļamistabu. Meiteņu istabā, pašā koridora malā, bija Annas mātes gulta. Viņa bija guļamtelpu sargs, pusdienu vārītāja un apkopēja. Durvis uz zēnu guļamistabu viņa vakaros aizvēra, bet platās krāsns augša palika vaļēja. Puikām bija varonība pa krāsns augšu pārlīst no vienas telpas otrā. Ja šī pārdrošība notika, kad gaismas bija nodzēstas, pietika Annasmātei iesaukties: "Kur man tās špickas!", lai palaidnis ātri ielīstu atpakaļ savā gultā. Mīļa un tuva ritēja mācību gada dzīve mazajā skoliņā, kurā kopā bija sanākuši visi tuvējās apkārtnes lauku bērni. Tā bija kā liela, kopīga ģimene, kuru audzināja Drulles tēvs un jaunais, mūsu draiskulībām līdzi dzīvojošais skolotājs Miesnieks. Ziemās pirms gulētiešanas viņš mums atļāva ar basām kājām skriet pa sniega kupenām līdz attālajam mežiņam, bet mērenā salā arī pārsimt metrus līdz strautiņam. Pavasaros viņš mūs veda skatīties, kā šnepes velk un stāstīja medniekstāstus. Produktus kopgaldam vecāki veda noteiktās dienās. Rītos bija tēja vai cigoriņu kafija. Vakaros piena zupas un pusdienu pārpalikumi, kam katrs no savas cibiņas piekoda biezpienu, sviestu vai ievārījumu, ja tāds bija. Pirmajā skolas ziemā vairākums tēju saldināja ar saharīnu, jo cukura nepietika vai tas bija pārāk dārgs. Pusdienās visbiežāk bija zupa. Katram skolēnam bija no mājām līdzpaņemti gaļas gabaliņi. Katrs savējo pēc saraksta uzvēra uz apaļas drāts, ko Annasmāte lika vārīties kopējā katlā. Pie pusdienu galda viņa katram pēc tā paša saraksta izdalīja – katrs dabūja savējo. Sestdienās Annasmāte ļāva virtuvē uz pannas pašiem izcept neapēsto biezpienu. Tas bija nedēļu vecs, jau sapelējis, bet, klāt pieliekot rupjmaizi, taukus vai sviestu, tas cepot un maisot gardi staipījās. Lēcām uz soliņa un ar maisāmo dakšiņu stiepām to gandrīz līdz pašiem griestiem. Nekad mūžā vairs neesmu ēdis tik garšīgu cepto biezpienu kā Jēkabskolā. Mācību stundās rakstījām un rēķinājām ar gripeli katrs uz savas līstiņās ierāmētās tāfeles. Pēc atrādīšanas skolotājam uzrakstīto varēja viegli nodzēst un rakstīt atkal. Skolnieku rakstāmpapīra krājumi strauji palielinājās pēc Saeimas vēlēšanām 1922. gadā. Katram vēlētājam izsniedza apmēram simts kandidātu sarakstus. Urnā iemeta vienu, bet parējos, rūpīgi saglabātus, bērni nesa uz skolu, lai aprakstītu vai aprēķinātu kandidātu listes balto pusi. Pēc šīm sarakstu pakām rakstīšana ar grifeli strauji samazinājās. Iepazīšanās ar šīm daudzajām kandidātu listēm bija mūsu pirmā demokrātijas mācību stunda." Tā Ruku Valdis, kurš beidzamajos Jēkabskolas Ziemassvētkos uz mazās skatuvītes tēlojis Sprīdīti. Ar lāpstu rokā, kāju uzlicis uz zemā, imitētā celma, paceltā, skaļā balsī viņš teicis Lienītei: "Un tevi par sievu neņemšu, neņemšu nu!", tomēr tieši šī meitene viņam patikusi visvairāk. Skatītāju solos sēdējusi arī pirmās klases skolniece Nadīna, Ķenča prototipa Brandera mazmeita, un ar aizrautību esot skatījusies savas kaimiņsētas zēnā. Tieši no šī brīža viņa esot iemīlējusi drosmīgo laimes meklētāju Sprīdīti. Pagāja vien 12 vasaras, kad Nadīna kļuva par Voldemāra sievu un laimi nu meklēja abi kopā.

CILVĒKJAUDA
#222 Nenovērtēt par zemu ne virsotnes, ne savas spējas tās sasniegt - alpīniste KRISTĪNE LIEPIŅA

CILVĒKJAUDA

Play Episode Listen Later Apr 9, 2025 122:11


Saruna par to, kā izskatās dzīve sievietei alpīnistei, kura kopā ar vīru regulāri dodas kāpt pasaules augstkalnu virsotnēs, kāpj kilometru augstās klinšu sienās, mīl leduskāpšanu un raksta grāmatas par saviem piedzīvojumiem.Te alpīniste un grāmatu autore Kristīne Liepiņa stāsta par savu ceļu no personas, kas uzskatīja sevi par "vāju un kalniem nepiemērotu" līdz alpīnistei, kura uzkāpusi apmēram 200 kalnu virsotnēs vairākos kontinentos un uzrakstījusi divas grāmatas.Sarunā uzzināsi par baiso kritienu treniņos, no kura Kristīnei nācās atgūties mēnešiem, par to, kāpēc kalnos viņa un vīrs Kristaps Liepiņš "nav vīrs un sieva", bet gan komandas biedri, un kādēļ katrs grams mugursomā var izšķirt dzīvību un nāvi. Kristīne stāsta arī par jauno grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājums", kurā apkopoti stindzinoši pieredzes stāsti.Cilvēkjaudas atbalstītājs – Pasiekstes Vējdzirnavas. Vieta, kurp doties atpūsties un kur rīkot neaizmirstamus notikumus. Vairāk informācijas: vejdzirnavas.lvŠo epizodi filmējām izcilā vietā – Power-Up SPACE Rīgas centrā. Šeit atgriezīsimies vēl un iesakām arī tev, ja meklē vietu, kur īstenot savus radošos projektus. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas, kur ierakstīt video vai audio, un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur vari rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Visa komanda ir atsaucīga un profesionāla. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.lvSarunā pieminētās saites atradīsi 222. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads02:41 Cik ilgs laiks pagāja, kamēr Kristīne Liepiņa uzdrošinājās sevi saukt par alpīnisti5:03 Peru kalni ir ļoti īpaši 6:14 Alpīniste un grāmatu autore. Stindzinoši pieredzes stāsti jaunajā grāmatā “Andīnisms. Pirmatnības vilinājums”10:52 Ar pietāti pret laikapstākļiem - kad paļauties var tikai pats uz sevi16:50 No kā Kristīne kalnos baidās visvairāk21:52 Cik sver mugursomas, ar kurām Kristīne un Kristaps Liepiņi dodas kalnos24:01 Kā šķērsot kalnu upi, ja noteikums ir “nekad nešķērso kalnu upi”26:30 Iemīlēties pasniedzējā alpīnisma kursam, uz kuru Kristīni pieteica paziņa28:42 “Es biju ļoti vāja, nepiemērota kalniem” - Kristīne savā alpīnisma karjeras pašā sākumā30:54  Nelāgās emocijas, kuras no cilvēka izvelk kalni35:59 “Kalnos mēs neesam vīrs un sieva”38:46 Cilvēkjaudas atbalstītājs - Pasiekstes Vējdzirnavas. Vieta, kurp doties atpūsties un kur rīkot neaizmirstamus notikumus. Vairāk informācijas: vejdzirnavas.lv39:31 “Katrs grams ir no svara” - kā tiek plānotas maltītes pirms došanās augstkalnos49:30 Kristīnes un Kristapa garšu preferences ikdienā un kalnos52:53 “Kristīn, nekusties, tev kauli vēl nav saskrūvēti” - atgūšanās pēc baisa kritiena treniņu laikā1:03:56 Kad atdod kalniem sevi visu, un mājās atbrauc, lai sevi salabotu1:05:53 Vai gandarījums par sasniegto virsotni būtu vienlīdzīgs, ja tur nebūtu nāves baiļu1:12:16 Kāds ir Kristīnes un Kristapa treniņu grafiks1:16:12 Ko sevī ietver dziļās muskulatūras treniņš1:18:57 Kā Latvijā ir iespējams savākt kvalitatīviem kalnu treniņiem vajadzīgos augstuma metrus1:23:43 Kā izskatās viens kārtīgi grūts treniņš, gatavojoties augstkalniem1:26:47 Nenovērtēt nevienu maršrutu par zemu1:30:13 Kādus pienākumus uzliek darbs ar cilvēkiem apgrūtinošos apstākļos1:37:17 Cik ilgā laikā un kā tapa Kristīnes un Kristapa jaunā grāmata 1:41:51 “Es jūtos izģērbusies šo

Kultūras Rondo
Aktīva iesaiste dejas kopienas stiprināšanā. Stāsta Rūta Pūce un Krišjānis Sants

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Apr 9, 2025 17:59


Turpinām ierakstu sēriju „Laikmetīgā deja un tās kopiena”. Pieredze un aktīva iesaiste dejas kopienas stiprināšanā – tāds galvenais akcents šīsdienas sarunai ar laikmetīgās dejas horeogrāfiem Rūtu Pūci un Krišjāni Santu. Katrs no viņiem  aktīvi darbojas  kādā dejas organizācijā, abi veicina Dejas mājas idejas attīstību. Ieskatāmies arī Dejas balvai nominētajos darbos, kas saistīti ar abu horeogrāfu vārdiem.

Atspere
Mūsu pasaulslavenā operdīva Elīna Garanča: Man kaut kā nav laika apstāties!

Atspere

Play Episode Listen Later Mar 22, 2025


"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

Vai zini?
Vai zini, ka dažādie klavieru veidi saistīti ar viduslaiku instrumentu formām?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Mar 20, 2025 5:34


Stāsta ērģeļbūves meistars un klavieru tehniķis Jānis Kalniņš Vai zini, ka dažādie klavieru veidi ir vistiešākajā veidā saistīti ar jau viduslaikos eksistējošām taustiņu-stīgu instrumentu formām? Iebūvējot āmuriņu mehānismu klavesīnā vai tangentflīģelī, radās pianoforte – mūsdienu flīģeļa priekštecis. Tas bija neatņemams atribūts pilīs, muižās un publiskās koncertu vietās. No klavihorda sanāca tāfelklavieres. Latviskais nosaukums cēlies no vācu valodas Tafelklavier – galda klavieres. Tā bija lieliska alternatīva dārgajiem flīģeļiem, ko varēja atļauties arī vidējais slānis. Skaņas ziņā tāfelklavieres bija ļoti tuvas flīģeļiem, tikai ne tik jaudīgas, jo tām diskantā uz katru toni ir tik divas stīgas, bet flīģeļiem trīs. Garās basu stīgas tāfelklavierēm nodrošināja pilnskanīgus basus, kurus nu nekādi nevarēja izspiest no vertikālajām klavierēm. Par pianīnu paraugu kalpoja klavicitērijs. Katrs no šiem klavieru veidiem attīstījās savā ceļā. Kaut arī tāfelklavieru būve izbeidzās 19. gadsimta beigās, tās spēlēja vislielāko lomu klavierbūves attīstībā: krusteniskais stīgu izvietojums, lietie ķeta rāmji, filca āmuriņi – šie elementi vispirms tika pielietoti tieši tāfelklavierēm un tikai pēc tam – flīģeļiem. Līdz ar pianīnu konstrukcijas pilnveidošanos un attiecīgi to skaņas kvalitātes uzlabošanos, tie izspieda tāfelklavieres no pilsoniskajiem dzīvokļiem, kuri kļuva arvien mazāki. 19. gadsimta otrajā pusē flīģeļu būvei bija jātur līdzi klaviervirtuozu plejādei ar Ferencu Listu priekšgalā. Viņu ne pārāk interesēja agrīnā romantisma smalkumi; spozme, virtuozitāte – tā bija Lista stihija! Diemžēl Bösendorfer flīģeļi to neturēja un apakš enerģiskajiem Lista pirkstiem vai katrā koncertā lūza pa kādam āmuriņam vai taustiņam! Tieši Lista klavierspēle mudināja jauno Karlu Bechšteinu konstruēt tādu flīģeli, kuŗš atbilstu modernajām klavierspēles prasībām. Vislielāko ieguldījumu klavieru būves attīstībā un reizē arī izraisot apvērsumu klavierspēles tehnikā deva Teodors Steinvejs (1825–1889). Viņš ieviesa virkni konstruktīvu jauninājumu gan Erāra mehānikā, gan rāmja un korpusa konstrukcijā, novezdams klavieres līdz pilnībai. Ne velti Steinway & Sons kopš 1885. gada vairs neko nemaina savu instrumentu konstrukcijā! Skaniski nevainojamie flīģeļi ieguva spēles mehāniku, kura bija pilnīgi uzticama un nekad neradīja grūtības pat vājiem pianistiem. Mehānisma spēja atkārtot āmuriņa sitienu pa stīgu pēc nepilnīgas taustiņa atlaišanas radīja jaunu spēles tehniku. Diemžēl pēc Pirmā pasaules kara vairs neražoja klavieres nedz ar angļu, nedz Vīnes mehāniku, tādēļ pianisti aizmirsa spēles īpatnības uz klavierēm ar angļu vai Vīnes mehāniku; daudzi pat nezina, kas tas ir, jo sevišķi postpadomju telpā. Tā rezultātā agrā romantisma klaviermūzika tiek spēlēta ļoti reti – un kā nu nē, jo uz moderna flīģeļa šī mūzika skan garlaicīgi un nesaprotami: skaņā ievērojami mazāk virstoņu, tādēļ arī mazāk tembrālo nokrāsu; dēļ dubultrepetīcijas mehānikas nav iespējams realizēt fp štrihu; modernajiem instrumentiem dempferi strādā ļoti efektīvi, kas tā nav 19. gadsimta sākuma instrumentiem, tādēļ artikulētās notis kļūst ļoti sausas, pauzes tukšas. Līdz ar to daudz vairāk nekā vecajos instrumentos ir jālieto pedālis. Dubultrepetīcijas un angļu mehānikas atšķirības lieliski apraksta Frideriks Šopēns, 1848. gadā viesodamies Londonā: "Ja es nejūtos vislabākajā formā, ja mani pirksti ir mazāk elastīgi vai veikli, ja es nejūtos pietiekami spēcīgs, lai kontrolētu taustiņu un āmuru darbību, kā es to vēlos, tad es dodu priekšroku Erāram ar tā dzidri košo gatavo toni. Bet, ja es jūtos možs, gatavs likt pirkstiem strādāt bez noguruma, tad es dodu priekšroku Pleyel... Mani pirksti jūt tiešāku kontaktu ar āmuriem, kas pēc tam precīzi un patiesi atdarina sajūtu, ko vēlos radīt, efektu, ko vēlos iegūt." Šodien situācija mainās – pianisti sāk vairāk interesēties par autentisku interpretāciju, arvien vairāk tiek publicēti ieraksti uz senajiem instrumentiem, mūzikas augstskolas iegādājas senos instrumentus vai to kopijas. Arī JVLMA Ievas Salietes vadībā studenti iepazīstas ar senajām klavierēm.

Zināmais nezināmajā
Pavasaris ir sausākais gadalaiks Latvijā; tad arī pasliktinās gaisa kvalitāte

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Mar 4, 2025 22:09


Sausums un pasliktināta gaisa kvalitāte pavasaros ir īpaši raksturīgi Latvijai. Marts un aprīlis ir mēneši ar mazāko nokrišņu daudzumu, taču tā kā saule jau sāk krietni sildīt, iztvaikošana notiek arvien straujāk un apkārtējā vidē ūdens sāk trūkt. Ja ziemā ir bijusi bieza sniega kārta, kas kūstot rada lielu ūdens daudzumu, mēs jūtam ziemas slapjumu pavasarī. Ja šādas sniega kārtas nav, tad pirmā marta saule jau diezgan ātri visu žāvē. Nokrišņu pavasarī maz. Lai kāda būtu bijusi ziema, auksta vai relatīvi silta kā tas ir bijis aizvadītajā ziemā, ūdenstilpes - jūras, okeāni - ir atdzisuši, bet gaiss saulē kļūst arvien siltāks un šādā kombinācijā mazinās galvenais iztvaikošanas un atmosfēras ūdens avots. Ja gaiss ir siltāks par ūdeni, iztvaikošana tikpat kā nenotiek. Tas kas iztvaiko no, piemēram, saulē uzsilušas augsnes ir niecīgs daudzums un nopietni lietus mākoņi no tā var arī neveidoties. Bet lielās nokrišņu zonas - cikloni - rodas virs okeāniem un jūrām.  Protams, ka gaisa masu kustība mūsu reģionā vienalga ir haotiska un ļoti dinamiska, un gadās, ka pavasari ir arī diezgan lietaini. Bet tas ir reģionāli. Ziemeļu puslodē kopumā pavasaris ir sausākais gadalaiks.  Putekļu piesārņojums gaisā bieži vien rodas no pretslīdes materiāliem, kas kaisīti uz ielas un trotuāriem. Piemēram, ja Rīgā laikus saslaucītu ielas, mēs varētu no šī piesārņojuma izvairīties. Ar putekļu vētrām ir jārēķinās arī ārpus pilsētām. Parādoties arvien vairāk bezsniega vai mazsniega ziemām, putekļu vētrām šo piemēroto apstākļu kombinācija būs arvien biežāka. Bet ūdens tvaikiem gaisā ir ne tikai liela siltumietilpība, bet tā ir arī galvenā, visefektīvākā siltumnīcas efekta gāze Zemes atmosfērā. Ja mums nebūtu ūdens tvaiku gaisā uz Zemes, būtu par 10 līdz 15 grādiem aukstāks. Ūdens nodrošina 50 līdz 60 procentus no visas atmosfēras siltumnīcas efekta.  Cilvēki mēdz jautāt, ja jau ūdens tvaiks rada pusi no siltumnīcas efekta enerģijas uz Zemes, kāpēc mēs nerunājam par ūdens tvaika emisijas samazinājumu? To skaidro Rīgas Tehniskās universitātes pētniece doktore Ilze Vamža. Arī aizvadītās nedēļas laikapstākļu aktualitāte, kad ievērojami pasliktinājusies gaisa kvalitāte, arī lielā mērā ir saistīta ar sausu gaisu. Latvijā visbiežāk, ja gaiss kļūst netīrs, tas lielākoties ir no sīkajām cietajām daļiņām, kas ir putekļi, apkures, transporta un rūpniecības dēļ saražotie līdz galam nesadegušie materiāli, sīkās daļiņas. Iemesls, kāpēc tās uzkrājas gaisā, ir laikapstākļi - lēns vējš, sauss gaiss. Nedēļas nogalē laiks kļuva mitrāks, un lietus ir vislabākais gaisa attīrītājs šajā gadījumā. Katrs piliens krītot savāc putekļus, padara tos slapjus un noliek pie zemes. Bet vienlaikus ir parādījušās arī sezonālas pārmaiņas jeb sākusies alergēnu sezona. Bet sausums Apvienotajos Arābu Emirātos bieži ir sazvērestību teoriju centrā, ka tur jau par ikdienu ir kļuvusi laikapstākļu regulēšana, lai izraisītu lietu.  

Divas puslodes
ASV kopā ar Krieviju nobalso pret ANO rezolūciju. Bundestāga vēlēšanas.

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Feb 26, 2025 53:59


ASV kopā ar Krieviju nobalso pret ANO rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā. Bundestāga vēlēšanās uzvar kristīgie demokrāti. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Bundestāga vēlēšanu spožums un posts Nav piepildījušās bažas, ka Īlona Maska un viceprezidenta Vensa klajais atbalsts Vācijas labējiem radikāļiem būs nesis tiem negaidītus panākumus, un ka 23. februārī notikušo Bundestāga vēlēšanu rezultāti šai ziņā varētu būtiski atšķirties no aptauju datiem, ciktāl partijas „Alternatīva Vācijai” vēlētāji varētu slēpt savu patieso izvēli. Aptaujas izrādījušās tuvas patiesībai, un labēji radikālie ieguvuši apmēram tik, cik tika lēsts – nepilnu 21% vēlētāju balsu, kas gan arī ir spožs rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējo, un dos Alises Veidelas vadītajam spēkam otru lielāko Bundestāga frakciju. Tomēr vēlēšanu īstenie uzvarētāji, protams, ir mēreni labējie – Vācijas Kristīgi demokrātiskā partija līdz ar tās pastāvīgo satelītu Bavārijas Kristīgi sociālo partiju. Pat bez īpaši liela vietu skaita pieauguma, kristīgie demokrāti atguvuši Bundestāga lielākās frakcijas statusu. Smagākos zaudējumus vēlēšanas nesušas līdzšinējās valdošās koalīcijas partijām. Sociāldemokrāti zaudējuši vairāk nekā divas piektdaļas mandātu, zaļie – apmēram ceturtdaļu, bet liberālā Brīvo demokrātu partija vispār nav tikusi pāri piecu procentu barjerai un palikusi ārpus parlamenta. Tāpat dažu procenta simtdaļu tikšanai Bundestāgā pietrūcis kreisi populistiskajai Zāras Vāgenknehtas savienībai, kurai balsis atņēmusi tai ideoloģiski tuvā bet daudz vecākā un iesakņotākā Kreisā partija. Rezultātā ir radīti visi priekšnoteikumi t.s. Lielās koalīcijas – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu tandēma – izveidei, ciktāl kopā šīm partijām ir trīssimt divdesmit astoņas no sešsimt trīsdesmit Bundestāga vietām. Atkrīt bažas par to, kā klātos, ja vajadzētu piepulcināt koalīcijai vēl trešo partneri, kas, visdrīzāk, būtu zaļie, kam ar kristīgajiem demokrātiem ir krietni daudz nesaskaņu. Pēc visa spriežot, vācieši atkal tiks pie valdības, kāda tiem bija lielāko daļu kancleres Merkeles valdīšanas laika. Tomēr centriskajiem spēkiem nav iemesla ļauties politiskam apmieram. Visa kādreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorija, ar teju ģeogrāfisku precizitāti, ir kļuvusi par radikālo partiju dominances zonu. Tikai kādreizējā Rietumberlīnē un Potsdamas apkārtnē vēlētāji balso par kristīgajiem demokrātiem un sociāldemokrātiem, savukārt kādreizējā Berlīnes mūra rajonā – par zaļajiem. Tikām lielākā daļa Austrumberlīnes, Erfurte un Leipcigas dienviddaļa ir par Kreiso partiju, bet visa pārējā Austrumvācija – par „Alternatīvu Vācijai”. Var piebilst, ka šajās zemēs ir arī manāmi zemāka vēlētāju aktivitāte. Vai „Amerikas laikmeta” beigas? 24. februārī Apvienoto Nāciju organizācijā notikušais vēl pirms pāris mēnešiem būtu neiedomājams – Savienotās Valstis balsojumā nostājās pret saviem gadu desmitiem uzticamajiem partneriem Rietumos un ieņēma klaji prokremlisku pozīciju. Sakarā ar trešo gadadienu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja balsoja par Eiropas valstu izstrādātu rezolūciju, kas nosodīja Krieviju kā agresorvalsti un pieprasīja Ukrainas teritoriālā veseluma atjaunošanu. Savienoto Valstu vēstniece Dorotija Šeia, savā uzrunā deklarējusi nepieciešamību izbeigt asinsizliešanu, balsoja kopā ar Krieviju un tās satelītiem un sabiedrotajiem. Rezolūcija gan ar balsu vairākumu tika apstiprināta, taču vēlāk savu, Kremlim labvēlīgo variantu, Vašingtona izdabūja cauri Apvienoto Nāciju Drošības padomes balsojumā. Pēdējo dienu fundamentālo pavērsienu Savienoto Valstu līdzšinējās politikas kontekstā ļoti izsmeļoši un precīzi raksturojis raidsabiedrības MSNBC komentētājs Lorenss O'Donels. Savā 24. februārā komentārā viņš pauda: „Donalds Tramps šodien iegāja vēsturē. Un šodiena kļuva par dienu, kas paliks ar neslavu prezidentūras vēsturē, jo šodien Donalds Tramps formāli atmeta nostāju, ko katrs Amerikas prezidents ir ieņēmis, kopš Franklins Delano Rūzvelts kaldināja amerikāņu uzvaru Otrajā pasaules karā, – Brīvās pasaules līdera nostāju. Katrs nākamais prezidents līdz Donaldam Trampam pildīja šo lomu, īpaši jau Apvienoto Nāciju Organizācijā. Ik dienu visā Apvienoto Nāciju vēsturē Amerikas prezidenta vēstnieks Apvienotajās Nācijās vienmēr nostājās brīvības pusē. Amerikas Savienotās Valstis ANO balsoja kopā ar pasaules brīvajām nācijām pret pasaules visnežēlīgākajām diktatūrām, kas gandrīz vienmēr nozīmēja balsošanu pret Padomju Savienību. 21. gadsimtā, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins atkal sāka pārvērst Krievijas valdību par diktatūru, Amerikas Savienoto Valstu līderība Brīvajā pasaulē nozīmēja ANO nostāties pret Krievijas agresiju. Kad Krievija tieši pirms trim gadiem iebruka Ukrainā, ANO pieņēma sešas rezolūcijas pret Krievijas agresiju. Un ASV līdz pat šodienai ikreiz balsoja kopā ar Brīvo pasauli pret Krievijas karu pret Ukrainu. Šodien ANO kārtējo reizi apstiprināja rezolūciju, kas nosoda Krievijas karu pret Ukrainu. Un pirmo reizi vēsturē ASV nestāvēja brīvības pusē. Pirmo reizi vēsturē ASV Apvienotajās Nācijās balsoja kopā ar diktatoru pret Brīvo pasauli. Donalds Tramps Apvienoto Nāciju Organizācijā balsoja kopā ar Vladimiru Putinu. No šodienas, ja ir kāds Brīvās pasaules līderis, tad tas nav Amerikas Savienoto Valstu prezidents.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Mākslas vingrošana
Liela ziņkāre globālā izpratnē. Saruna ar Alīnu Grinpauku un Arnoldu Andersonu

Mākslas vingrošana

Play Episode Listen Later Feb 2, 2025 24:31


Gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis māksliniekus Alīnu Grinpauku un Arnoldu Andersonu, kuru kopdarbs  izstādē „Adrenalīns” skatāms galerijā  ASNI. Personālizstādē Arnolds Andersons preparē savas atmiņas par bērnību 1990. gadu Rīgā,  reflektējot par šo desmitgadi caur seksualizētu skatījumu, kurā vienlaikus sastopas skaistais, neglītais, patīkamais un riebīgais. Asociācijas ar 90. gadu vidi un dažādajiem kultūras uzslāņojumiem izstādē rosina smaržu mākslinieces Alīnas Grinpaukas aromāti. Sadarbībā ar Arnoldu Andersonu, viņa jaunradījusi četras unikālas smaržu kompozīcijas jeb stāstus par uzaugšanu un pieaugšanu postsociālistiskajā Baltijā. Sarunā par bērnības atmiņām un mākslas  spēku, par ziņkāri un sapņiem kā galveno virzītāju, smaržu pasauli un noslēpumiem…. Kaspars Zariņš: Alīna, kur rodi drosmi iet nezināmā virzienā vai pēkšņi mainīt diapazonu no modes ilustrācijas uz tādu gaistošu, ēterisku lietu kā smarža? Alīna Grīnpauka: Tā ir liela un globāla ziņkāre. Man ir ļoti interesanti izprast lietas, tās analizēt un par tām stāstīt - pētīt un pēc tam caur to, kā es esmu izpratusi, par to runāt. Tev ir gadījies, ka tu zini, kā kāda smarža smaržo, bet uzsmidzinot to Arnoldam tā mainās (smejas)? Alīna Grīnpauka: Jā, protams. Mūsu ožas orgāns katram ir ļoti atšķirīgs, līdzīgi, kā mēs esam ļoti atšķirīgi. Katrs uztver aromātus ļoti dažādi. Arī uzpūšot aromātu uz atšķirīgiem cilvēkiem tas smaržo savādāk. Nesen bija interesants pētījums par to, ka cilvēka DNS spēj ietekmēt to, kā cilvēki uztver vienu un to pašu aromātu. Ļoti interesanti. Tā kā jums ir pieredze, dzīvojot rietumos, savu dzīvi vairāk plānojat šeit vai  gribētu būt multikulturāli un atrasties dažādās pasaules vietās? Alīna Grīnpauka: Man liekas, ka dzīvošana un bāzēšanās Latvijā mūsdienās nekādā veidā netraucē būt multikulturālam un daudz ceļot. Dzīvojot uz pusi Amerikā, uz pusi Latvijā, atgriešanās Latvijā man ir veids, kā atgūt spēkus, izelpot un arī mierīgi izdarīt darbu. Lielpilsētās tas paņem daudz vairāk enerģijas - ļoti daudz notikumu, troksnis, kas īstenībā nomāc. Iespējams, tas tāpēc, ka es nāku no Latvijas un esmu pieradusi pie miera, kurā darboties. Bet vai nav tā, runājot par karjeru, kad esi šeit, tomēr būt klātbūtnē tur, kur katls mutuļo, ir svarīgi? Alīna Grīnpauka: Protams. Ir jābrauc, ko mēs arī darām. Arnolds Andersons: Es tev pilnībā piekrītu. Desmit gadi Londonā bija superīgi un tā ir forša pieredze, bet pagaidām esmu šeit, ir jau trešais gads, un esmu ļoti apmierināts. Ir forši būt atpakaļ. Es domāju, ir veselīgi [ko] pamainīt ik pa laikam. Ja ir iespēja aizbraukt kaut kur citur un padzīvot tur kādu gadu, tad šī iespēja ir jāizmanto, tad atkal atpakaļ. Man tas no mammas, kura vienmēr saka “klausies, brauc, tev vienmēr ir mājas, bāze šeit”. Vai nav tā, ka tu esi šeit un tad aizbrauc, teiksim, atpakaļ uz Londonu vai citu lielpilsētu, un tev atkal tas ceļš ir jāizlauž kā ledlauzim, tas lēnām aizsalst? Arnolds Andersons: Jā, es domāju, ja ir ilgs laiks pagājis, tad iespējams, ka ir nedaudz jāpacīnās, lai tevi atkal ievērotu. Tajā pašā laikā, tas varbūt ir jautājums par attiecībām ar cilvēkiem, ar domubiedriem.

Zināmais nezināmajā
Debesīs mākoņi mēdz izkārtoties neiedomājamās formās: kā tie rodas un cik sver mākonis

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Jan 28, 2025 25:02


Nefoloģija - tā mēdz dēvēt zinātnes apakšvirzienu, kas pēta tik daudzveidīgos veidojumus virs mūs galvām. No svina pelēkā "vāka" ziemas dienās, līdz sapņainiem gubu mākoņiem vasarās - debesīs mākoņi mēdz izkārtoties neiedomājos rakstos un formās. Kāda ir mākoņu daudzveidība? Cik sver mākonis un kā tas veidojas? Kad mākonim ir gana un pār mūsu galvām nolīst lietus? Par mākoņiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes doktorante un Jauno fiziķu skolas vadītāja Agnese Spustaka. "Ziemā vairāk ir vairāk kā purvs debesīs, slāņu mākoņi, līst un līdz. Arī tik daudz enerģijas netiek pievadīs zemei un neveidojas konvektīvie procesi, kas ir vasarā, kad saule sasilda zemi un strauji gaiss ceļas augšā, atdziest un veidojas šie skaistie mākoņi. Protams, nav tā, ka tikai vasarā ir viena tipa, ziemā - cita tipa mākoņi. Noteiktos apstākļos arī ziemā veidojas sevišķi virs jūras veidojas lielie gubu mākoņi. Tad arī dzirdam, ka lielie gubu mākoņi, nonākot uz sauszemes, rada stipru snigšanu piekrastes rajonos," stāsta Andris Vīksna. "Cilvēki ir pieraduši, ka ūdens sasalst nulle grādos, bet mākoņos tās daļiņas ir tik smalkas, ka ūdens šķidrā stāvoklī var būt par mīnus 20, mīnus 40 grādos. Tad strauji tas ūdens var pārvēsties ledus kristāliņos, un tie savukārt savā starpā samaisās un aug lielāki, un atkarīgi, kādi procesi pēc tam mākonī notiek, tas nosaka, kādi nokrišņu veidi ir. Arī nokrišņu ziņā tās fāzes var būt dažādas: tur var būt ledus mākonis augša, pa vidu pārtapt ūdens pilītē un atpakaļ atkal nonāk cietā formā. Katrs mākonis ir ļoti sarežģīts process," turpina Andris Vīksna. Ūdens mākonī ir daudz, bet kad ir par daudz, un sāk līt un snigt? "Tas ir atkarīgs, kur atrodas mākonis un kāda ir vide viņam apkārt. Tipiski, lai veidotos tvaiks, pārtaptu par smalkāko ūdens pilienu, izmērs, kuru vajag, ir apmēram simtdaļa no mata. (..) Tipiska lietuslāse ir divi milimetri. Ūdens procesi sāk veidoties kopā, kad pilītes ir smagas, tās krīt lejā. Ja tipisks mākonis sver apmēram 100 tonnas vai pat 500 tonnas tādi lieli mākoņi. Sākumā gaiss aizņem lielu tilpumu, tāpēc ar vēja plūsmu un turbulenci pilieni turas gaisā. Kad savācas kopā, paliek smagāki, attiecīgi vairs nevar noturēties gaisā un jākrīt lejā," norāda Agnese Spustaka. Milzīgs gubu lietus mākonis var vairāki desmiti miljoni tonnu liels.

11TV Podkāsts
IZRĀVIENS #71 | Džimmija Batlera Drāma, OKC Dodās Pēc Titula un Danku Konkursa Sapņu Blice

11TV Podkāsts

Play Episode Listen Later Jan 23, 2025 62:55


Vai zini?
Vai zini, kas ir gospelis?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Dec 20, 2024 4:15


Stāsta dziedātāja, vokālā pedagoģe Una Stade Vārds gospel tulkojumā nozīmē "labā vēsts" – gospelis ir Jaunās Derības evaņģēlijs, kurā stāstīts par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Anglosakšu protestantu liturģiskajai tradīcijai saplūstot ar afrikāņu mutvārdu mantojumu, izveidojās afroamerikāņu reliģiskā mūzika. 19. gadsimtā afroamerikāņu baznīcās sāk dziedāt spričuelus – garīgos dziedājumus, kuros, līdzīgi kā protestantu korāļos, tika izmantoti Bībeles stāsti un tematika. Gospelis, kādu to pazīstam mūsdienās, radies 20. gadsimta sākumā, pateicoties komponistiem Čārlzam Tindlijam (Charles Albert Tindley) un Tomasam Dorsijam (Thomas A. Dorsey). Dorsijs strādāja Čikāgas svētceļnieku baptistu baznīcā un uzsvēra, ka neredz lielu atšķirību starp blūzu un baznīcas mūziku. Viņš komponēja un aranžēja tūkstošiem reliģisku dziesmu un iedrošināja draudzus iesaistīties dziesmās ar plaudēšanu, roku celšanu un gospeļa žanram raksturīgajiem izsaucieniem. Arī par pirmo gospeļdziedātāju paaudzi sauktie žanra pamatlicēji – Sallija Martina (Sallie Martin), Mahālija Džeksone (Mahalia Jackson), Džeimss Klīvlends (James Cleveland) – mācījušies tieši pie Dorsija. Gospeļmūzikai ir bijusi arī nozīmīga politiska loma afroamerikāņu pilsonisko tiesību kustībā. Dažādi gospeļmūzikas izpildītāji ceļoja kopā ar Martinu Luteru Kingu (Martin Luther King), dziedot gospeļa dziesmas. Savukārt par gospeļa karalieni sauktā Mahālija Džeksone ne tikai iedrošināja Luteru Kingu vājuma brīžos, telefona klausulē dziedot dziesmas, bet arī jūtot viņa satraukumu pirms leģendārās runas I have a dream jeb "Man ir sapnis". Viņa uzsaukusi: "Pastāsti viņiem par sapni!" Gospeļmūzika ir iedvesmojusi ne vienu vien populārās mūzikas superzvaigzni – Elviss Preslijs skrējis uz baznīcu jau kopš bērnu dienām un atdarinājis gospeļkora balsis un kustības, Bejonse (Beyonce) šo mūziku nosaukusi par pašu spēcīgāko mūziku, savukārt Kanje Vests (Kanye West) izveidojis gospeļkori Sunday Service Choir. Latvijā gospeļmūzika attīstījusies salīdzinoši nesen. Jaunākais gospeļkoru saimē ir Rīgas Doma kora skolas gospeļkoris, kurš radies 2018. gadā Unas Stades vadībā. Korī dzied un muzicē gan džeza, gan mūziklu nodaļas audzēkņi, kurus vieno mīlestība uz mūziku un kā svarīga sastāvdaļa šajā korī ir garīgo jautājumu apskatīšana caur dziesmu. Koris par savu misiju uzskata dalīšanos ar dzīvesprieku un gaišumu, ko sniedz gospeļmūzika. 20 gadu jubileju šogad svinēja GG Choir, kurš radās, pateicoties dziedātājam Gunāram Kalniņam, kurš ar mūziku tieši Ziemassvētku laikā vēlējās priecēt ļaudis bērnu namos, pansionātos un sociālās aprūpes namos. Kora dibinātājs uzsver, ka tieši šie ir bijuši sirdi sildošākie un patiesākie koncerti. Koris uzstājies arī ar dažādiem Latvijā pazīstamiem māksliniekiem: "Prāta vētru", Intaru Busuli, Reini Sējānu, Donu, Aiju Andrejevu un joprojām aktīvi darbojas Elīnas Zāģeres vadībā. Rīgas gospeļkoris savu pirmo koncertu nodziedāja 2003. gadā un jau no tā pirmsākumiem par savu pamatu uzskata tieši ticību un kristīgo tradīciju. Koris aktīvi attīsta žanru koncertējot, piedaloties festivālos, organizējot meistarklases un arī festivālu Sing Gospel, Latvia! Gospeļkora vadītāja Kristīne Prauliņa stāsta: "Šī mūzika ir ļoti garīgi spēcīga un pirmkārt šis koris ir kā draudze, kā komūna, kas nāk kopā, lai stiprinātu viens otru un klausītāju ticībā. Šis koris ir mana dzīves lielākā svētība ārpus manas ģimenes un mājām. Tā ir otrā ģimene! Katrs mēģinājums ir atgādinājums par Dieva spēku un žēlastību, un katrs koncerts ir svētki!" Kori varēs dzirdēt Ziemassvētku tūres noslēguma koncertā 29. decembrī Mežaparka estrādes Kokaru zālē.

Pa ceļam ar Klasiku
"Trio Palladio", Šūberts un Baltijas valstu komponisti

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Dec 9, 2024 15:04


14. decembrī Mazajā ģildē Lielās mūzikas balvas laureāts Trio Palladio (vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš) atskaņos jaunu koncertprogrammu, kuru veido divu pasauļu pretnostatījums: trīs Baltijas autoru darbi un Franča Šūberta Pirmais klaviertrio, kas sacerēts neilgi pirms autora nāves. Lietuvu pārstāvēs Anatolijs Šenderovs (1945-2019) un viņa "Dziesma un deja" (2008), Igauniju - Erki Svens Tīrs (1959) ar Fata morgana (2004), bet Latviju - Pētera Vaska (1946) darbs "Vientuļais eņģelis" (2006/2019). Baltijas valstu komponistu darbi izskanēs kā veltījums Baltijas ceļa 35. gadskārtai, tāpēc Kristīne Blaumane dalās savās atmiņās par Baltijas ceļu: "Mana un Evas paaudze, mēs vēl bijām pārāk jauni, lai mums padomju laiks atstātu kaut kādas traumas. Tajā pašā laikā bijām jau pietiekoši saprātīgā vecumā, lai apzinātos notikuma nozīmību. Es jūtos priviliģēta, ka saprotu, ko tas nozīmē. Nevajag iedomāties, ka brīvība un neatkarība ir kaut kas pašsaprotams. Tam vajadzētu būt pašsaprotamam, bet [jāspēj] novērtēt to pa īstam, jo mēs piedzīvojām arī laikus, kad tā nebija." Par gaidāma koncerta laikmetīgo repertuāru stāsta Reinis Zariņš: "Visi baltiešu komponistu darbi tapuši jaunās tūkstošgades pirmajā desmitgadē, tātad samērā nesen. Varētu teikt, nesena laikmetīga mūzika, bet tās pamatā ir pavisam fundamentālas lietas, kaut kas pagānisks, kaut kas no mūsu senčiem, kaut kas sensens, nozīmīgs jebkuras kultūras cilvēkam. Gan Šenderova darbā, gan Vaska bezgalīgajā dvēseles dziesmā ir tādas lietas, kas ir saprotamas pilnīgi visiem cilvēkiem. Tīra opusā Fata morgana mani visvairāk saista tas, kā dabiskā skaņurinda izmantota tik iespaidīgā, mistēriskā, noslēpumainā veidā. Dabiskā skaņurinda galu galā ir pamats visai mūzikai, ko cilvēks tikai vienu dienu ir atklājis un iemācījies izmantot, bet tā ir ierakstīta šīs pasaules DNS kopš radīšanas. Šī skaņurinda ceļas kā nogrimusi pils no ezera, un iespaids ir ļoti spēcīgs. It kā nesena mūzika, kas kaut kādā ziņā tomēr ir ļoti sena. Vismaz es tā par šiem skaņdarbiem esmu sācis domāt." Eva Bindere: Jā, Šenderova skaņdarbs tiešām ir ārkārtīgi pagānisks, tas ir īstākais vārds, kā to aprakstīt, pat salīdzinoši traks savā garā. Godīgi sakot, biju pārsteigta, kad pirmoreiz to dzirdēju, jo tas aiziet tādā virpulī, ko es galīgi nebūtu [gaidījusi]. Tā nav tā ideja, ko mēs sagaidām no lietuviešu mūzikas, atverot lappuses un nezinot skaņdarbu. Katrs no šiem trim darbiem rāda savu, ļoti īpašu pasauli, un tie ir savstarpēji ļoti kontrastējoši, tādēļ domāju, ka būs interesanti tos dzirdēt un salīdzināt tās skaņu vīzijas, kādas katrs no tiem rada. Trio “Palladio” šobrīd ir Latvijā un 14. decembrī būs koncertā Mazajā Ģildē, bet pēc tam jums ir koncerti arī Moldovā un Itālijā. Tur būs šī pati programma? Reinis Zariņš: Mēs miksēsim gan šos, gan iepriekš spēlētus darbus, kādas nu vēlmes kura koncertvieta izteica, tā kā tas no mums prasīs papildus darbiņu, kas vienmēr ir ļoti labi. Kristīne Blaumane: Bet ir svarīgi, ka mēs visos šajos koncertos spēlēsim mūsu tautieti Pēteri Vasku. Tas tiks atskaņots visur, tāpat kā Šūberta trio.  

Sportacentrs.com podkāsts
Ārzemēs zāle zaļāka? I RUNA:JAM S03EP01

Sportacentrs.com podkāsts

Play Episode Listen Later Dec 2, 2024 48:28


Katrs ceturtais jaunietis Latvijā vēlas pamest valsti - vēsta 2021.gadā veikts pētījums. Apvienotā Karaliste, Vācija un Nīderlande ir populārākie galamērķi, bet pievilcīgas šķiet arī ASV un Spānija. Daudzi meklē labākas darba iespējas un lielākas algas, tomēr iemesli nav tikai ekonomiski. Vai tiešām ārzemēs dzīve ir zaļāka? Raidījuma RUNA:JAM vadītāja Nansija Garkalne atbildes meklē kopā ar ceļotāju un dzīvesstila influenceri Sibillu Šlēgelmilhu un sociālo mediju menedžeri Raiti Beķeri. #SIF_MAF2024

Kā labāk dzīvot
Ņergam vienmēr viss būs slikti. Kā nekļūt par mūžīgo čīkstuli?

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Nov 29, 2024 48:01


Par ņergu var saukt cilvēku, kas iznieko un peļ ēdienu, ir kaprīzs un slimīgs, arī pagļēvs, bet var būt arī kauslīgs vai gļēvulis. Mūsdienās par ņergu var saukt arī cilvēku, kam viss vienmēr būs slikti. Kā par tādu nekļūt, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa. Marija Ābeltiņa atzīst, ka ir cilvēki, kam viss ir slikti, bet tas nenozīmē, ja internetā ieraugām 10 negatīvos komentārus, tad visi ir šādi cilvēki. Mums ļoti patīk vispārināt. "Nav tā, ka visi cilvēki jūtas tik nomākti vai tik ļoti vīlušies dzīvē, lai par visu sūdzētos," uzskata Marija Ābeltiņa. "Attieksme, ka viss ir slikti, var radīt dažādas lietas, tas var būt kaut kas par klīnisko depresiju, ka cilvēki dzīvo un skatās uz sevi un pasauli caur melnām brillēm. Tā ir diagnozes īpatnība, ka tiešām tā redzam pasauli. Būs cilvēki, kam nebūs klīniskās depresijas, bet viņiem kā izdzīvošanas stratēģija ir izveidojusies žēlošanās. Un šī žēlošanās arī izklausīsies pēc nepatīkamas lietas, tie, kas klausās vai lasa, teiks - kāds ņerga. Domāju, ka ir dažādi virzieni, kur skatīties." Viņa norāda, ka tas var būt arī situatīvi - šodien ierakstu negatīvo komentāru, bet kopumā es neesmu cilvēks, kas uzskata, ka viss ir slikti. "Ņergas var būt ļoti dažādi, tie procesi, kad mēs sūdzamies par dzīvi vai redzam tikai vai citiem stāstām tikai negatīvās lietas, tur varbūt dažādi iemesli un motivācijas," vērtē Marija Ābeltiņa. Mārcis Auziņš vārdu ņerga vairāk asociē ar nozīmi čīkstulis un iesaka lietot to par cilvēkiem, kas par visu nepārtraukti gaužas un čīkst. "Katrs mēs tādus cilvēkus esam sastapuši," uzskata Mārcis Auziņš. "Man vienmēr rodas par šiem cilvēkiem sajūta, ka viņiem šķiet, ka dzīve iet kaut kur garām. Viss notiek kaut kur citur, mani tur neaicina, es tur nepiedalos, tādēļ noteikti tur kāds kaut ko perina pret mani sliktākajā gadījumā.  Droši vien vienas receptes nav, kā ar šo tikt galā, katram no mums šādas situācijas kaut kādā mērā ir pazīstamas." Analizējot nedaudz līdzībās, Mārcis Auziņš atsaucas uz kādu savu kolēģi, kurš atzinis, ka cilvēkiem laicīgi ir jāizveido sev hobiji, lai nebūtu "kā no laivas izmest", kad dosies pensijā, būs ārā no aktīvās aprites. "Domāju, ka šeit arī ir tā situācija, ka kaut kas notiek blakus. Vai tam ir "pretinde" vai kā rīkoties pret, man liekas, ka ir," uzskata Mārcis Auziņš. "Atrodi kādas interesantas nodarbes sev dzīvē blakus savām profesionālām nodarbēm, apzinies, ka patiesībā no tevis daudz kas ir atkarīgs. Domāju, ka mēs brīžiem nenovērtējam ļoti nelielā valstī, "kompaktā, bet gudrā valstī", ar ļoti nelielu spēka pielikumu, ar to es domāju iniciatīvu, var izdarīt daudzas lietas. Mēs brīžam to neapzināmies."

Atspere
Šovakar — "Spēlmaņu nakts"! Saruna ar teātra kritiķi, žūrijas priekšsēdētāju Ati Rozentālu

Atspere

Play Episode Listen Later Nov 23, 2024


Šovakar, 23. novembrī, teātra patriarha Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, uzzināsim teātra balvas "Spēlmaņu nakts" ieguvējus. Bet vēl no rīta "Klasikā" tiekamies ar Ati Rozentālu — teātra kritiķi, pagājušās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētāju, laikraksta "Diena" žurnālistu un arī pieredzējušu mūzikas pasaules pārzinātāju. Liene Jakovļeva: Iespējams, ne visi, lasot tavas recenzijas un apcerējumus par teātri, aizdomāsies par to, ka tikpat daudz uzmanības, strādājot laikrakstā "Diena", tu velti politikai. Atis Rozentāls: Kā es parasti saku, maizi pelnu ar to, ka esmu Latvijas ziņu redaktors un šad un tad mani uzaicina arī Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā". Pagājušajā nedēļā biju Valmierā un satiku vienu senu paziņu, kura teica: "Beidzot tu runā kā cilvēks, nevis tik gudri kā radio!" (smejas) Man nav žurnālista izglītības, bet žurnālistikā strādāju jau ļoti daudzus gadus, un sociālpolitika ir mana maize. Bet otra profesija ir teātra kritika: esmu beidzis maģistrantūru. Tas ir tas sviestiņš uz maizes.  Vai brīžos, kad tev nav jāvērtē konkrētais iestudējums, tu vari izbaudīt teātri vienkārši tāpat – ar prieku? Tieši vakar kādam teicu, ka tādu situāciju, kad es skatītos izrādi ar tā saucamajām nevērtējošajām acīm, jau gandrīz vairs nav. Varbūt kaut kur ārzemēs, kad skaidri zinu, ka nebūs jāraksta – tad varu palaist tos grožus vaļā. Savulaik intervijā Jakovs Rafalsons man teica: "Nu, ja jūs jau galvā rakstāt recenziju brīdī, kad skatāties izrādi, mēs skatāmies divas dažādas izrādes!" Es viņam piekrītu. Bet tajā pašā laikā neko darīt tur nevar: jau izrādi skatoties, viss pa tiem plauktiņiem jāsaliek... Un īpaši jau tad, ja esi "Spēlmaņu nakts" žūrijā un labi apzinies, ka sezonas beigās būs lielā izvērtēšana. Vakar salikāt visus punktus uz "i". "Lielajā mūzikas balvā" žūrija tik tiešām tos uzvarētājus uzzina brīdī, kad viņi tiek nosaukti. Kā ar jums? Mēs zinām... Ik pa brīdim ir priekšlikums, ka arī mēs varētu nezināt, bet mēs tam nemitīgi pretojamies viena iemesla dēļ: tāpēc, ka brīdī, kad žūrija nobalso, jābūt pārliecībai, ka atrāviens uzvarētājam ir pietiekami liels. Ka tur nav nejaušības un ir tikai viena punkta pārsvars. Jau vairākus gadus savu vērtējumu fināla fāzē liekam pēc sistēmas, ko savulaik ierosināja Eduards Liniņš, kas bija žūrijā – tieši togad manis žūrijā nebija –, un mēs tai pieķērāmies. Tā ir ļoti elastīga un ērta sistēma. Katrs žūrijas loceklis katrā kategorijā izvirza trīs pretendentus: pirmajai vietai liek trīs punktus, otrajai – divus, trešajai – vienu. (..) Šādi ir elastīgāk un pārliecinošāk, ka punktu skaits un uzvarētāja izrāviens ir lielāks. Arī vakar tā darījām. To, kādi ir rezultāti, es, protams, neteikšu, bet cīņas mums vakar nebija. Bija gan viena kategorija, kurā mēs pārbalsojām, jo tur bija tiešām vienāds punktu skaits. Un tas ir tas fakts, kāpēc mums jāzina rezultāti, jo diviem uzvarētājiem balvas netiek dotas. Esam devuši klusēšanas zvērestu. (smejas). Bet ir tāds trakums: pirms ceremonijas satiec cilvēkus, par kuriem tu jau zini, ka viņi dabūs balvu, bet tu nedrīksti iet klāt un apsveikt...  Vai esi saskaitījis, cik izrāžu vienā sezonā noskaties? Neesmu tik čakls kā Dita Jonīte – viņa skaita un raksta feisbukā. Es visu laiku saku, ka pienāks kaut kāds datums, kad arī es tā sākšu rīkoties, jo tas ir ļoti labi, tas ir ērti pašam. Ap simtu droši vien sezonā ir. Skaits kopumā gan ir samazinājies. Mēs savā laikā lielos teātrus lamājām par to, ka viņi pārvērtušies par fabrikām, jo pirmizrāžu laikā parasti bija trīs pirmizrādes vienlaicīgi. Dailē, piemēram, ar vienas dienas starpību bija vienlaicīgi trīs pirmizrādes: Lielajā zālē, Mazajā zālē un Kamerzālē. Tagad ir mazāk. Toties nāk klāt jaunas spēles vietas. Ir taču vēl "mazie" un neatkarīgie teātri, kurus taču arī vērtējat.  Protams, protams, jebkurš projekts, kurš vēlas, lai to vērtē, var pieteikties Teātra darbinieku savienībā, un tad šo projektu kritiķi noskatās. Arī komercprojekti var pieteikties. Mēs galu galā arī "Sfinksu" skatījāmies, un Maksims Busels ir nominēts. Bet tur iniciatīva jāizrāda viņiem pašiem. Jo uz valsts teātriem mēs ejam vienkārši tāpēc, ka mēs ejam, jo mums ir arī jāliek atzīmes. Tas nav tikai tā, ka izvirzām nominācijas. Un ko ietekmē šīs atzīmes? Teātru finansējumu. Koeficientu. Nezinu, cik lielā mērā, bet katrā ziņā mēs šīs atzīmes godprātīgi liekam. Piecas dažādas kategorijas desmit ballu sistēmā šogad – līdz šim bija piecu ballu sistēma – visām valsts kapitālsabiedrību izrādēm. Līdz ar to mums ir pienākums visas šīs izrādes noskatīties. Šovakar ir svētki. Bet kāda ir tava pieredze? Daudz nažu dūrienu esi saņēmis pēc tam, kad kaut kas pēc kāda prāta nav īsti pareizi izvērtēts? Bijis dažādi. Ir cilvēki, kuri nāk klāt, un apkampjamies, bet man bijusi arī diezgan traumatiska pieredze, kad pēc nomināciju paziņošanas sociālajos tīklos sākās kampaņa, ka viss ir nepareizi. Togad pirmoreiz biju žūrijas priekšsēdētājs – ja nemaldos, tā bija 2015./2016. gada sezona.  Tad tev vēl nebija uzaugusi tik bieza āda...  Man tā āda uzauga... Bet, ādai uzaugot, ir divas lietas. Pirmā – patīkamā īpašība – vairs tik ļoti nesāp tad, kad iedur nākamreiz. Bet otra – zem uzaugušās ādas var palikt Jāzepa ērkšķis, kas nekur nepazūd, un es tam cilvēkam, kurš kaut kādā veidā ir vērsies pret mani, līdz galam vairs atvērties nevaru. Bet es jau ļoti labi apzinos, ka pats esmu daudzus aizvainojis, tā jau ir dzīves realitāte. Tur neko nevar darīt. Aktīvajā kritikā esmu kopš 2013. gada, kad pabeidzu maģistrantūru – diezgan lielā vecumā ienācu kritikas laukā. Pabeidzu maģistrantūru, un uzreiz man piezvanīja no Kultūras ministrijas, kur toreiz strādāja Ingrīda Vilkārse, un piedāvāja man iet Spēlmaņu nakts žūrijā. Man izpalika iesācēja satraukums, ka man tagad visos teātros ir jālūdzas, lai mani ielaiž – ka esmu jaunais kritiķis. Man uzreiz bija durvis vaļā, jo biju žūrijā. Tas bija ļoti interesanti, ka tu tā uzreiz tiec iemests un uzreiz tā slodze... Tolaik skatījāmies arī dejas izrādes, un tad gan tas skaits jau gāja pāri simtam. Kā tev šķiet, vai garais nomināciju saraksts ik sezonu parāda Latvijas teātra ainu, virzību, kontekstu? Kaut ko tā parāda gan. Protams, vienmēr ir diskusija par dažiem, kuri tur nav iekļuvuši. Pēdējos gadus mums josta tiešām ir savilkta, jo nevaram vairāk par pieciem īsti nominēt – ar atsevišķiem ekstrēmiem izņēmumiem. Piemēram, šī reize ir izņēmums un ir nominēti septiņi režisori. Šogad arī ļoti jūtams tas, ka nav tikai Rīgas teātri vien. Lai gan joprojām daudziem cilvēkiem ir attieksme – ja kaut kas labs top ārpus Rīgas, tad ir lielais izbrīns. Un man savukārt ir brīnums par to, ka dažiem par to ir brīnums, jo tam tā sen nevajadzētu būt. Mēs esam pieraduši, ka mums ir ļoti labi teātri arī ārpus Rīgas, bet ik pa brīdim kādos rakstos parādās pārsteigums. Piešķirt Mūža balvas – tas arī vienmēr ir grūts uzdevums, vai ne?  To nedara žūrija. To dara Teātra darbinieku savienības valde. Tā ir balva, par kuru žūrijai nav pilnīgi nekādas darīšanas, tikai prieks. Protams, izvēle vienmēr ir sarežģīta, bet šogad ir brīnišķīgi, ka tieši šīs mākslinieces – Ilze Vazdika un Lidija Pupure – šo balvu šovakar saņems. Vairāk – ierakstā.

Zināmais nezināmajā
"Latvijas digitālais ainavu atlants": kā tas atšķiras no parastas kartes un var palīdzēt?

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Nov 20, 2024 44:02


Uzlūkot lietas perspektīvā noteikti ir vērtīgi visos gadījumos, bet, jo īpaši, ja plānojam saimniekot dabas vidē. Perspektīva burtiskā un pārnestā nozīmē ļauj mums vienu hektāru zemes ielikt kopējā ekosistēmā un ainavā un tieši šādam mērķim tapis "Latvijas digitālais ainavu atlants". Ar ko ainavu atlants atšķiras no parastas kartes un kā tas varētu palīdzēt gan saimniekojot, gan sargājot vērtīgo dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju Universitātes asociētā profesore un vadošā pētniece Ilze Stokmane un Viedās administrācijas un reģinolās attīstības ministrijas Telpiskās plānošanas politikas nodaļas vadītāja Kristīne Kedo. "Latvijas digitālais ainavu atlants" ir pieejams ikvienam interesentam. Un arī raidījuma viešņas to aicina pētīt un iepazīt ikdienu. Katrs interesents var skatīt, kas ir viņam tuvākajā apkārtnē un salīdzināt ar to, kas ir kaimiņos, jo ainava nemēdz būt laba vai slikta, tā var būt dažāda, daudzveidīga. Tāpat atlants būs noderīgs teritoriju plānotājiem, izvērtējot, kuras teritorijas saglabāt, kuras - attīstīt, kā arī pētniecībā. LIDAR tehnoloģija palīdz atklāt tūkstošiem gadu senas apraktas pilsētas 2024. gada oktobrī starptautiskajā žurnālā „Nature”  tika publicēts raksts par divām senām pilsētām, kuru pētījumi sākās jau 2011. gadā, bet tagad, pateicoties lāzerskenēšanas metodei LIDAR, pētnieki ir ieguvuši datus par Tugunbulaku un Tašbulaku – vietām, kas atradās viduslaiku  tirdzniecības ceļu krustojumā. Pētniekus pārsteidzis tas, ka iegūtie attēli ir atklājuši ļoti detalizētu skatu par pilsētu struktūru. Ar LIDAR palīdzību iegūtajās kartēs ir redzamas vairāk nekā 300 būves, tostarp sargtorņi, aizsardzības sienas, laukumi, ielas, dzīvojamās ēkas un centrālais cietoksnis, kas, pēc pētnieku domām, bija daļa no lielākas pils vai citadeles kompleksa. Senās pilsētas gadsimtiem ilgi bija apslēptas zem augsnes kārtas. Lielākā pilsēta Tugunbulaka aptvēra 120 hektāru lielu platību, padarot to par vienu no lielākajām viduslaiku pilsētām šajā  augstkalnu reģionā, jo abas pilsētas  atradās aptuveni 2200 m virs jūras līmeņa. Šo Zīda ceļa augstkalnu apmetņu atklājums ir iezīmējis jaunus punktus pilsētu attīstības kartē viduslaiku Āzijā. Pirms mēs uzzinām kādus  objektus Latvijas dabā var noteikt ar šo metodi, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes docents, ģeoloģijas doktors Aivars Markots sniedz īsu ieskatu kā darbojas LIDAR (Light Detection and Ranging) jeb atrašana un attāluma noteikšana ar gaismu. Atšķirībā no droniem, kas lido nelielā augstumā  un  ir paredzēti nelielu  teritoriju datu iegūšanai, šī attālinātā  noteikšanas metode ļauj iegūt detalizētu zemes virsmas reljefu un arī Latvija pirms pāris gadiem tika kartēta ar LIDAR  palīdzību. Ne tikai senpilsētu, bet arī vēsturiski daudz jaunāku objektu atklāšanai noder LIDAR metode. Kā stāsta ģeoloģijas doktors Aivars Markots, tad attālinātā skenēšana noder arī abu pasaules karu atstāto pēdu noteikšanai Latvijas  teritorijā un nu tiek sperts arī nākamais solis- liekot mākslīgajam intelektam apstrādāt šādus LIDAR iegūtos datus.

Kultūras Rondo
Kristas Burānes filmu "Dzīves tango" un "Brīnumskapis" pirmizrādes būs Riga IFF laikā

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Oct 15, 2024 27:27


Gan „Dzīves tango”, gan „Brīnumskapis” man ir darbi, kuri radīti, lai runātu par kultūras un mākslas nozīmi ikdienā, rakstījusi režisore Krista Burāne, ar kuru tiekamies Kultūras rondo studijā, jo Rīgas starptautiskajā kinofestivālā gaidāmas divas pirmizrādes – animācijas ciklam „Brīnumskapis” un dokumentālajai filmai „Dzīves tango”. Režisorei pievienojas arī cikla „Brīnumskapis” māksliniece Kristīne Jurjāne, bet par savu lomu filmā „Dzīves tango” stāsta komponists Arturs Maskats. 20. oktobrī Latvijas pirmizrādi Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) programmā svinēs dokumentālā portretfilma "Dzīves tango" ("Tango of Life"). Filma tapusi režisoru Ērikas Lifrēdo un Kristas Burānes, kā arī citu Itālijas un Latvijas kino veidotāju sadarbībā un tiek pieteikta kā "dzīvi apliecinošs darbs" par nepadošanos neārstējamas slimības priekšā un par dejas un kino dziedējošo spēku. "Filmām parasti ir vairāki līmeņi, arī stāstus var nolasīt dažādi. Man ir par to, kā māksla palīdz dzīvot un kā māksla palīdz dzīvot arī sarežģītās dzīves situācijās. Tas ir mans galvenais gan vēstījums, gan tas, ko vēlējos ar šo filmu pateikt," filmu rakstoru Krista Burāne. "Vienlaicīgi filmu var nolasīt kā brīnišķīgu mīlas stāstu starp galveno varoni Klaudio un viņa sievu Ivanu un viņu kaislību pret tango dejošanu, un to, kā Arturs Maskats savā ziņā viņiem palīdz izdejot savu sapni, palīdz viņiem ar savu mūziku izdarīt to, ko varbūt nevarēja izdarīt savā dzīvē." Filmas aprakstā teikts: "Klaudio Rābijas stāsts ir emocionāli piepildīts apliecinājums tam, ka māksla pārkāpj nacionālās, mentālās un fizisko iespēju robežas. Viņš apzinās, ka ķermenis strauji piekāpjas Parkinsona slimības priekšā, tomēr viņa miesu un garu uztur tango deja. Pats Klaudio sievai Ivanai ir karsti apsolījis, ka reiz viņi dejos Buenosairesā, tomēr gaisā virmo apziņa, ka laika nav atlicis daudz. Tango terapijas sesijām Itālijā mijoties ar simfoniskā orķestra mēģinājumiem Rīgā, dziedinošu dejas ritmu vadīti filmas varoņi apliecina mūzikas varu pār fiziskajiem izaicinājumiem." -- Katrā bērnistabā ir kāds skapis, aiz kura durvim mājo brīnumi. Brīnumskapis! Durvis, kas ved uz brīnumiem.  "Liels darbs, piecas filmas, kurā ir ļoti plaša komanda, gan radošo cilvēku, gan tehnisko cilvēku, man bija ļoti liels izaicinājums," atzīst Krista Burāne, kura animāciju iekļāvusi arī savās iepriekš veidotajās filmās. "Katrs no māksliniekiem strādāja savādā, ar savām idejām, savu pieeju. (..) It kā jau liekas, piecas filmas, kuru kopējais garums ir nedaudz pāri 20 minūtēm, kas tas ir, bet kopumā tas ir aizņēmis piecus gadus." Krista Burāne vērtē, ka šis cikls ir nozīmīgs darbs viņas un Kristīnes Jurjānes karjerā. "Tas ir savādāks formāts, kā līdz šim pieraksts, man šķiet, ka nav līdzīgas filmiņas latviešiem līdz šim. Esmu dzīvē līdz tam strādājusi ar Māru Liniņu pie filmiņas "Reiz Dievs", tā bija bija akvareļa zīmējumu animācija. Katrā ziņā animācijā tu vari visu, tāpat kā leļļu teātrī ir kaut kas līdzīgs pēc manas sajūtas. Un ārkārtīgi ietilpīgs medijs, gribētos turpināt strādāt," vērtē Kristīne Jurjāne. "Kad es rakstīju scenārijus, man bija svarīgi apskatīties, kas notiek "Skola 2030" programmās, un katra no tām filmiņām veidota tā, lai pedagogi gan pirmskolā, gan sākumskolā varētu šīs filmiņas izmantot savās nodarbībās, gan matemātikā, gan dabas zinībās, gan sociālajās zinībās. Lai tās filmiņas dzīvotu kā domāšanas ierosinātājs, lai bērni viņas skatītos vēl un vēl un eksperimentētu ar viņām," norāda Krista Burāne. Piecas režisores Kristas Burānes un galvenās mākslinieces Kristīnes Jurjānes veidotās “Brīnumskapis” sērijas ieved pasaulē, kurā viss un jebkas izraisa zinātkāri un ir noderīgs mazākajiem skatītājiem. Piedzīvojot visa cikla pirmizrādi RIGA IFF, filmas veidotāju komanda aicina doties dziesmotā ceļojumā, kas balstīts populārajā Aigara Voitišķa dziesmu ciklā ar Pētera Brūvera, Māras Zālītes un Ievas Samauskas tekstiem.  Spilgtākie Latvijas animācijas mākslinieki (Anete Melece, Anna Zača, Edmunds Jansons un Toms Burāns) satiekas ar atpazīstamākajām balsīm (Ingus Ulmanis, Aigars Voitišķis, Andris Sējāns, Karīna Tropa u. c.), lai kopīgi atklātu ko pavisam jaunu un kā mazāko, tā arī lielāko skatītāju sirdīs un prātos paliekošu. Cikls būs īpašs notikums pirmskolas un mazāko klašu skatītājiem.

Vai zini?
Vai zini, kāpēc mākslas darbam otrā pusē mēdz būt cits mākslas darbs?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Oct 10, 2024 5:38


Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka. Tāds ir arī viens no Rotko oriģināliem Daugavpilī. Kā zināms, katrs mākslinieks savā radošajā ceļā pieaug, tas sākas ar mākslas studijām un sava rokraksta meklējumiem. Katrs piedzīvo kāpumus un kritumus, veiksmes un neveiksmes, izdevušos vai neizdevušos mākslas darbus. Jau Renesanses mākslā un pat agrāk sastopamies ar piemēriem, kad, rentgenuzņēmumos, skenējot mākslas darbus to izpētei, restaurācijai vai konservācijai, atklājas – darba pirmreizējais attēls ir bijis cits. Tā ir samērā bieži sastopama prakse, kad mākslinieks maina ieceri puspabeigtam vai pat pilnībā pabeigtam darbam, aizgleznojot to ar citu. Reizēm mākslas darbs ar laika nobīdi māksliniekam šķiet neveikls. Iespējams, ir bijis kāds tehnisks iemesls, lai šķirtos no vecā attēla, to pārgleznojot citā. Jo mākslinieks strādā ar materiālu, un audekls, papīrs vai kas cits ir un paliek materiāls, tātad – pamats darbam. Apceļojot pasaules muzejus, man reizi pa reizei gadās saskarties ar piemēriem, kad mākslinieks izmantojis abas audekla puses. Vienu pusi autors tādu vai citādu iemeslu pēc uzskatījis par nenozīmīgāku, bet, ņemot vērā fakturēto slāni, izvēlējies darbu nevis pārgleznot vai aizgleznot, bet gleznot otrā pusē. Tā top dubultgleznas jeb mākslas darbi, kas mūsdienās skatāmi no abām pusēm, būdami brīvi izvietoti telpā tieši šādai skatīšanās pieredzei. Jo, laikam ritot, abi attēli ir kļuvuši vienlīdz nozīmīgi un augstu vērtēti. Ir darbi, kuriem mēs ieraugām otro pusi, ir tādi, kur neieraugām. Un ir darbi, par kuru otro pusi mēs nemaz neuzzinām, jo tai nav pievērsta uzmanība. Labs piemērs ir izcilā impresionisma meistara Vincenta van Goga daiļrade. Ienākot viņam veltītā muzeja pamatekspozīcijā Amsterdamā, jau pašā sākumā saskaramies ar darbiem, kur vienā pusē kā galveno ieraugām mākslinieka pašportretu, bet otrā pusē mūsu skatienam paveras brīnišķīgs zieda atveids vai ainava. Izvietojot darbus tradicionālā veidā pie sienas, būtu iespējams aplūkot tikai vienu no darbiem. Bet rodot risinājumus citādam ekspozīcijas iekārtojumam, skatītājs var ieraudzīt abas puses. Šādu dubultattēlu ieraugām arī Daugavpilī dzimušā mākslinieka Solomona Geršova nesen atklātajā izstādē Rotko muzejā. Kā lai parāda abus darbus vienlaikus? Mūsu risinājums ir parādīt 1973. gadā radīto darbu “Ukraiņu mūziķi”, bet tajā pat gadā tapušo darbu “Vīrieša portrets” rādīt uz ekrāna turpat līdzās. Arī mūsu izcilais meistars Marks Rotko ir radījis šādu dubultdarbu. Rotko muzeja oriģinālu zālē no šobrīd astoņiem aplūkojamajiem mākslas darbiem viens ir ar noslēpumu. Mākslas darbs “Bez nosaukuma {Recto}” ir radīts 1947. gadā un iezīmē Rotko daiļrades trešo periodu – starpposmu no sirreālistiskās glezniecības uz klasisko krāsu laukumu glezniecību. Šī posma darbus mākslas zinātnieki dēvē par multiformām. Būtībā tas ir sadrumstalots krāsainu laukumu kopums, kurš var mums atgādināt bērnībā debesīs redzētos mākoņus. To var asociatīvi uztvert arī kā ļoti pietuvinātu formu, kur laukumi ir it kā izplūduši ar maigām, dūmakainām pārejām, bez līnijām un konkrēti atpazīstamu formu aprisēm. Darba otrajā pusē ir saglabājusies Rotko iepriekšējā jeb sirreālisma periodā veidota horizontāla kompozīcija. Tā vēsta par māksliniekam tajā brīdī tuvo simbolu un mītu pasauli. Darba otrā puse patlaban ekspozīcijā nav ieraugāma. Taču kādudien, līdz 2026. gada aprīlim, kad pašreizējā termiņdeponētā darbu kopa atgriezīsies Rotko ģimenes rokās, mēs katrā ziņā aktualizēsim šī dubultdarba stāstu un atrādīsim arī tā otru pusi. Taču pagaidām aicinu uz Rotko muzeju aplūkot rudens sezonas mainīgās izstādes un pievērst uzmanību arī Rotko zālē izvietotajam mākslinieka oriģināldarbam, kurš tapis 1947. gadā un līdz šim glabājis šo noslēpumu. Un tomēr – kāpēc Rotko izvēlējās gleznot mākslas darbam otrā pusē? Acīmredzot, viņš nav bijis gana apmierināts ar paveikto. Vai varbūt bija radījis līdzīgu kompozīciju, kas bijusi veiksmīgāka, un tāpēc pieņēmis lēmumu taupīt materiālu, jo pēckara gados pēc Lielās depresijas pagrimuma Amerikas ekonomiskā izaugsme vēl tikai sāka savu augšupeju.

Radio Marija Latvija
Kedās | RML S10E02 | Svētums | Linda Ābeltiņa, kristīgie jaunieši | 02.10.2024

Radio Marija Latvija

Play Episode Listen Later Oct 2, 2024 50:29


Vai svētums ir sasniedzams katram? Ko nozīmē tiekties uz svētumu? Kāda nozīme ir svētajiem aizbildņiem? Un kā izvēlēties savu svēto aizbildni? Katrs katolis (un ne tikai) ik pa laikam sastopas ar vārdu "svētums". Baznīcā atzīmējam svēto piemiņas dienas, kristības un iestiprināšanas sakramentā izvēlamies svēto aizbildni, 1. novembrī svinēsim Visu svēto dienu... Bet ko tad sevī īsti ietver svētums? Un kā iet svētuma ceļu? Skaidrību šajos un citos ar šī mēneša tēmu saistītajos jautājumos Lindai palīdz rast apustuliskā oblāte Liliane Bertrand no kustības "Pro Sanctitate". Mēs, "Kedās" komanda, varam droši teikt, ka Liliane ne tikai kliedē maldīgus pieņēmumus par svētumu, bet arī pati ir skaists paraugs tam, ka svētums patiesi ir sasniedzams katram. Kā? Klausies mūsu oktobra raidījumu! :) Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Katrīna, Alise, Agate.

Pa ceļam ar Klasiku
Lauris Amantovs: Lūznavas muiža ir vieta ar debešķīgu auru pašā Latgales sirdī

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Aug 22, 2024 17:34


No 21. līdz 24. augustam Lūznavas muižā norisinās jau sestais Baltijas džeza festivāls “Škiuņa džezs”, kurā piedalās Latvijas, Lietuvas, Dānijas, Zviedrijas, Somijas un ASV mūziķi. Nozīmīga festivāla daļa ir arī meistarklases Baltijas valstu mūzikas skolu un augstskolu studentiem, topošajiem mūziķiem un citiem džeza entuziastiem. Ideja par džeza festivālu Lūznavas muižā radās 2018. gadā, kad Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā tika izveidota Džeza mūzikas nodaļa, kuras vadību uzņēmās džeza mūziķis, komponists Toms Lipskis. Viņam, sākot darbu Latgalē, radās doma par džeza festivāla veidošanu Lūznavā. Diemžēl rudenī Toms pāragri devās mūžībā, bet, godinot iesākto darbu un veltot festivālu viņa piemiņai, ar devīzi “Turpinājums!” 2019. gada augustā Lūznavas muižā notika pirmais Baltijas džeza festivāls “Škiuņa džezs”. Festivāla idejas un aizsākumu degsmi turpina un jau sesto reizi kopā ar Lūznavas muižas komandu uztur festivāla mākslinieciskais vadītājs, trombonists Lauris Amantovs. Sarunā ar Lauri Amantovu - par festivāla dalībnieku un pasniedzēju ģeogrāfiju, sadarbības partneriem un šī gada viesmāksliniekiem un grupām, atzīstot, ka vislabākā dāvana festivālam ir tad, kad kādreizējie studenti atgriežas jau kā viesmākslinieki, proti, kad festivālā parādās iepriekšējo gadu augļi. Sarunas noslēgumā - par jaunā mācību gada tuvumu, par slinkiem un čakliem audzēkņiem, kā tos var atpazīt; par mīļvārdiņiem džezistu leksikonā un kurioziem. Kas festivālam "Skiuņa džezs" atšķirīgs no pārējiem Latvijas džeza festivāliem? Lauris Amantovs: Atšķirīgs ir tas, ka tas ir Baltijas džeza festivāls un lokācija ir Latgale. Mēs to veidojam, lai arī vietējiem studentiem būtu iespēja sevi pilnveidot, jo Latgale bijusi mazliet paēdā – Rīgā un ap Rīgu daudz kas notiek, arī Zemgalē un Kurzemē, arī Daugavpilī ir džeza festivāls bez meistarklasēm, bet tikai katru otro gadu. Mūsu galvenā doma ir tieši meistarklases un jauno studentu apmācība, lai viņi varētu pilnveidoties pie džeza meistariem no visas Baltijas. Šogad esam priecīgi, ka Baltijas vārds ir paplašinājies un būs pasniedzēji arī no Somijas un Zviedrijas. Vai starp meistarklašu audzēkņiem ir pieteikušies arī starptautiski studenti? Katru gadu esam priecīgi uzņemt mūsu brāļus lietuviešus, jo viņi tiešām ir ļoti aktīvi. Trešā daļa noteikti ir lietuviešu studenti. Katru gadu studentu skaits pieaug, un par to arī ir prieks. Drīz jau būs jāsāk paplašināt pašu festivāla pedagogu skaitu, jo interese ir liela – gan no visas Latvijas, no Liepājas līdz Rūjienai, un arī lietuvieši ir aktīvi. Pirms tam bija vairāki no Viļņas apkārtnes, šogad ir arī no Klaipēdas. Brauca arī latviešu studenti, kas kādu laiku, piemēram, mācījušies Anglijā, un tagad pavada vasaras brīvdienas šeit. Ieradušās divas meitenes, latvietes, bet no Anglijas. Tā kā ģeogrāfija visu laiku paplašinās, vai esat pamanījis, ka vietai, kur šāds festivāls notiek, ir liela nozīme? Proti, katrā ziņā tā jums ir milzīga dāvana, ka pavisam tuvu Rēzeknei atrodas Lūznavas muiža - viesmīlīga, skaista, tur darbojas bezgala laipni ļaudis. Tieši tā, vieta ir ar debešķīgu auru. Ja paskatās kartē, tā sanāk tiešām Latgales sirdī. Katrs, kurš tur vēl nav bijis, atbrauciet apskatīties un pie reizes paklausīties kādu labu koncertu, un arī jūs to visu izjutīsiet. Man pašam negribas braukt prom, kad esmu te. Atslēdzos no visas pasaules, kad turp aizbraucu! Kā esmu kādus 10 kilometrus no turienes ārā, tad jau atkal pārslēdzos uz ikdienišķo dzīvi, uz to vajadzīgo pasauli. Bet vieta ir tiešām debešķīga.    

Pa ceļam ar Klasiku
Komponists Maikls Gordons: Mākslas radīšana ir ļoti spēcīgs politisks žests

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Jul 31, 2024 26:20


"Mākslas radīšana ir ļoti spēcīgs politisks žests," ir pārliecināts Maikls Gordons. Sarunā ar komponistu uzzinām par viņa attiecībām ar dabu, vilcieniem un skaņu, runājam par to, cik vērtīgi vai nevērtīgi ir runāt par mūziku, par tādas mūzikas radīšanu, kas nesakņojas tradīcijā un par mākslinieku balss pacelšanu vai nolaišanu politiskajos procesos. Ar vairākiem spilgtiem notikumiem augustā tiks atzīmēti pieci gadi kopš kultūras telpas “Hanzas perons” rekonstrukcijas, vispirms aicinot uz komponista Maikla Gordona (Michael Gordon) kamermūzikas koncertu ciklu jeb “Gordoniādi”. Maikls Gordons ir viens no savas paaudzes pazīstamākajiem un spilgtākajiem komponistiem, ņujorkietis, kolektīva "Bang On A Can All-Stars" dibinātājs kopā ar dzīvesbiedri Džūliju Volfu (Julia Wolfe) un kolēģi Deividu Langu (David Lang). Kā savulaik žurnālā The New Yorker izteicies pazīstamais mūzikas apskatnieks un grāmatas "Viss cits ir troksnis" autors Alekss Ross (Alex Ross), "Maikla Gordona mūzikā savienojas izsmalcināti jaunievedumi ritmikā ar neticamu spēku, iemiesojot pankroka niknumu, frīdžeza nervozo mirdzumu un klasiskā modernisma nepiekāpību". Četros vakaros – 3., 4., 7. un 8. augustā, koncertos secīgi izskanēs: skaņdarbs četrām elektriskajām ģitārām Amplified, kuru izpildīs Rihards Goba (3. augustā plkst. 21.00); skaņdarbs sešiem sitaminstrumentiem jeb simantrām Timber Guntara Freiberga vadītā "Koksnes seksteta" sniegumā (4. augustā plkst. 21.00); skaņdarbs septiņiem fagotiem Rushes Raimonda Gulbja vadītā "Niedru septeta" lasījumā (7. augustā plkst. 20.00); skaņdarbs astoņiem čelliem "8" mūziķes Dianas Ozoliņas vadītā "Savvaļas okteta" interpretācijā (8. augustā plkst. 20.00). Signe Lagzdiņa: Kā jūs raksturotu savas attiecības ar vilcieniem? Šķiet, ka pirmā reize, kad savā mūžā redzēju vilcienu, bija 20 gadu vecumā, kad pārcēlos uz Ņujorku. Līdz astoņu gadu vecumam es dzīvoju Centrālamerikā, Nikaragvā, kur tādu transportu nemaz nebija. Pēcāk savukārt mēs dzīvojām Miami, taču neatminos, ka tur būtu redzējis kādu vilcienu... Bet kāpēc šāds jautājums? Šāds jautājums tamdēļ, ka mums Latvijā jau piecus gadus pastāv ļoti jauka kultūras vieta, kuras nosaukums ir "Hanzas perons". Latviski "perons" nozīmē vilciena platformu. Un vēsturiski tā patiešām ir bijusi reāla vilciena platforma! Tagad tā ir pārbūvēta par kultūras notikumu vietu, kurā jūsu mūzika tiks atskaņota vairākas dienas pēc kārtas. Vai jūs spējat iztēloties, kā šāda vieta izskatās šobrīd? Tas izklausās ļoti skaisti un man patīk ideja par mūzikas atskaņošanu tur. Teikšu atklāti, tas nav kas tāds, pie kā esmu pieradis. Kad domāju par vilcieniem, tad patiešām pirmā asociācija ir Ņujorkas metro vagons. Bet man patīk platformas ideja. Platforma uz ceļojumu vai piedzīvojumu. Hanzas peronā ienāks arī daba. Es nezinu, vai Miks Magone jums to ir jau teicis, bet latviešu mākslinieks Andris Eglītis radīs jauku atmosfēru ar meža ievešanu šajā platformā. Mežs ienāks pilsētā! Tā ir jauka ideja. Viens no skaņdarbiem, kas tiks atskaņots, ir darbs perkusionistiem. Tur viņi spēlē uz koka, un tas arī ir vienīgais instruments šajā skaņdarbā - dažāda garuma koka gabali. Es tajā jūtu kaut ko ļoti organisku un ļoti saistītu ar dabas un meža ideju. Koka gabals galīgi nav tas, kas mums pirmais nāk prātā, domājot par instrumentu ražošanu. Man ļoti patīk šī ideja notikuma koncepcijā par skaņdarba fizisku sasaistītību ar mežu. Ir daži komponisti, kuri nevēlas runāt savu mūziku vai mūziku vispār, sakot, ka mūzika ir jāklausās. Taču ir arī tādi, ka ar aizrautību runā par to un analizē. Kurš no viņiem esat jūs? Laikam nebūšu ne vienā, ne otrā pusē. Taču esmu gatavs runāt par mūziku. Uzskatu, ka runāšana par mūziku ir ļoti ierobežojoša, jo mēs skaņdarbu varam aprakstīt ar visskaistākajiem, tēlainākajiem vārdiem, bet citam cilvēkam, šo mūziku noklausoties, galīgi tā nešķiet. Un otrādi. Līdz galam tā īsti aprakstīt kādu skaņdarbu mēs nevram un nekad nevarēsim. Tas nozīmē, ka mūzikai ir sava valoda, un mēs joprojām darām visu iespējamo, lai ar vārdiem par to kaut ko pateiktu. Bet dažkārt tas arī palīdz klausītājam iegūt priekšstatu par to, ko komponists domā par darbu un kāda ir darba nozīme vai kā viņiem vajadzētu pieiet šī darba noklausīšanās procesam. Atbildot uz jūsu jautājumu - laikam esmu abās pusēs. Varbūt jūs varat mums palīdzēt arī iepazīt jūsu mūziku, kas tiks atskaņota "Hanzas perona" lielajā ciklā "Gordoniāde". Kā jūs vispār jūtaties, izdzirdot vārdu "Gordoniāde" un ko varat pateikt par tās skaņdarbiem? (smaida) Man ļoti patīk, kā tas izklausās! Es ceru, ka tā būs kā ieiešana citā pasaulē. Šie četri skaņdarbi ir daļa no vesela cikla. Šobrīd es strādāju pie piektā cikla skaņdarba. Un ideja, ka tie tiek atskaņoti kopā, ir tieši tā, par ko es vienmēr esmu cerējis un sapņojis. Starp citu, cik zinu, šī ir pirmā reize, kad visi četri skaņdarbi tiek atskaņoti kopā šādā veidā un esmu ļoti priecīgs un pateicīgs par to. Katrs no šiem darbiem ir apmēram stundu garš, un katrs pārstāv vienu instrumentu grupu. Piemēram, viens darbs rakstīts četrām elektriskajām ģitārām. "Timber" ir sešiem perkusionistiem, kas spēlē uz koka gabaliem. "Rushes" atskaņo septiņi fagoti, un "8" ir astoņiem čelliem. Un katrā no šiem darbiem ir kaut kas rituālisks, lai gan izpildītājiem ir jākoncentrējas un jāspēlē visu laiku. Tā ir ļoti fiziska spēle un prasa daudz ķermeņa enerģijas no viņiem. Mūzika attīstās ļoti lēni un ļauj klausītājam patiešām ieklausīties un piedzīvot skaņu citādi kā ierasts. Jūs minējāt, ka komponējat nākamo cikla skaņdarbu. Kam to rakstāt? Jā, nākamais cikla skaņdarbs veltīts deviņiem tromboniem. Es strādāju pie tā jau apmēram divus gadus un tas ir piedzīvojis diezgan lielas pārmaiņas un interesantus pavērsienus, jo skaņdarbs tiek rakstīts ļoti senā skaņošanas sistēmā. Tāpēc tam būs ļoti atšķirīga skaņa no tās trombona skaņas, pie kādas esam pieraduši. Vai jums ir kāda sistēma, kā izvēlaties instrumentus saviem skaņdarbiem? Patiesībā diezgan nejauši. Tos ierosina izpildītāji, kuri ir ieinteresēti spēlēt manu mūziku. Lielākoties viņi nāk pie manis, un es vienkārši skatos, vai viņi ir pietiekami traki, lai vēlētos iesaistīties šādā afērā un apņemties izpildīt skaņdarbu, kas ir stundu garš. Tātad tas nāk no īpašām attiecībām ar mūziķiem, kuri ir ieinteresēti doties šajā ceļojumā kopā ar mani. Tie nav tipiski ansambļi. Jūs izvēlaties ļoti monohromu tembru paleti. Kāpēc izvēlējāties šo ceļu, kas nesakņojas klasiskajā tradīcijā? Šie ansambļi kalpo prāta atbrīvošanai no asociācijām ar mūzikas vēsturi. Es domāju, ka kāds, kurš ienāk telpā un redz septiņus fagotistus spēlējam aplī, nav kaut kas, ko viņi ir pieraduši redzēt. Tas nav orķestris, tas nav kaut kas, ko viņi varētu saistīt ar iepriekš bijušu, pastāvējušu. Tātad tas palīdz klausītājam uzreiz nonākt citā telpā. Tā nav skaņa, kuru klausītājs pazīst. Ir iespējams panākt daudz brīnišķīgu lietu, izejot ārpus ierastajām ansambļu struktūrām. Vai komponēšanas brīžos jūs pats izmēģināt sevis uzrakstīto uz konkrētā instrumenta, vai tomēr dodaties pie mūziķiem un jautājat viņiem par visām instrumenta iespējām? Es mīlu mūziķus, un man patīk strādāt ar mūziku. Es pavadu diezgan daudz laika, strādājot ar mūziķiem un meklējot instrumentu noslēpumus, kā arī meklējot skaņas, kas mani īpaši piesaista. Daudzi no šiem instrumentiem var izdarīt tiešām neiedomājamo, bet jautājums ir, kā izveidot īpaši unikālu skaņu pasauli. Neviens nezina instrumentu labāk par cilvēku, kurš to spēlē. Un viņi zina arī daudz noslēpumu. Kad mūziķi vingrinās, viņi dara visādas lietas ar savu instrumentu, ko parasti nedarītu, spēlējot [klasisku] skaņdarbu. Viņi zina visas mazās, dīvainās skaņas, ko no sava instrumenta var dabūt ārā. Es teiktu, ka vislabākais variants komponējot ir sadarboties ar mūziķiem, nevis pašam no jauna atklāt divriteni. Vairāk ierakstā.

Kā labāk dzīvot
Latvijas iedzīvotāju peldētprasme ir vāja, bet pašvērtējums prasmēm augsts

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jul 17, 2024 49:10


Latvijas iedzīvotāju peldētprasme ir zem katras kritikas. Ne velti ik gadu ūdens paņem teju 130 cilvēku dzīvības. Par to, kā skaudro statistiku varam uzlabot mēs katrs pats, sarunājamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Latvijas peldēšanas federācijas prezidents Aivars Platonovs, biedrības "Peldēt droši" dibinātāja Zane Gemze un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāvis Rafaels Ciekurs. 71% Latvijas iedzīvotāju nespēj nopeldēt vismaz 200 metru, liecina Latvijas Peldēšanas federācijas (LPF) un biedrības "Peldēt droši" veiktā aptauja. Katrs trešais aptaujātais atzinis, ka dzīves laikā ir nonācis dzīvībai potenciāli bīstamā situācijā ūdenī. Latvijā katru gadu noslīkst vidēji 129 cilvēki, no kuriem septiņi ir bērni. Pētījumā respondentiem tika uzdoti divi jautājumi - kā jūs vērtējat savas prasmes un bija iespēja izvēlēties no ļoti labi līdz neprotu peldēt. Otrs jautājums bija - ko tieši jūs varat izdarīt? Piedāvātie atbilžu varianti bija: var peldēt ilgi un bez apstājas; var nopeldēt 200 metrus, mazāk  "Svarīgi ņemt vērā arī šo savstarpējo sasaisti. Tas, ko mēs redzam, diezgan liela problēma ir augstais pašvērtējums. Bieži vien cilvēki uzskata, ka viņi ir labi peldētāji, un tad, kad mēs prasām, vai jūs spētu nopeldēt 200 metrus, tad atbilde ir - nē, nē, kādus 200 metrus, labi ja simts. Ir arī cilvēki, kas uzskata sevi par labiem peldētājiem, bet tai pašā laikā atzīst, ka spēj nopeldēt ne vairāk kā 50 metrus. Tā kā šīs pašvērtējums un izpratne par to, ko nozīmē prast peldēt, jau ir ļoti atšķirīga," atzīst Aivars Platonovs. Viņš norāda, ka fundamentāla problēma ir vienota definīcija tam, ko nozīmē - prast peldēt.  "Mēs balstāmies uz skandināvu definīciju, kuras īsā versija ir - spēt nopeldēt 200 metrus, tai skaitā 50 metrus uz muguras. Šis ir tāds minimums, ar ko mēs varam teikt - jā, mēs spējam justies daudzmaz droši dažādās situācijās uz ūdens. Paplašinātā definīcija ietver arī pārējos ūdens kompetences elementus, tajā skaitā spēju nirt, ielikt galvu ūdenī, aizturēt elpu zem ūdens, spēju ienirst dziļumā un spēju gulēt ūdenī. Spēju arī pēc šīm visa uzdevumu kopuma neaizelšoties izkāpt ārā no ūdenstilpnes, īpaši, ja tas ir baseins vai varbūt kāds kāds ezers ar augstākām malām, vai kur ir laipas. Ja mēs to visu spējam izdarīt, tad mēs varam justies daudzmaz droši," norāda Aivars Platonovs. "Cilvēks, kurš ir apmācīts, kurš ir iemācījies peldēt, viņš ir izgājis cauri arī šīm potenciālajām riska situācijām, un tad, kad dzīvē viņš nokļūst šādā situācijā, viņam tā vairs nav pirmā reize. Viņš nekrīti panikā, viņš zina, ko vajadzētu darīt vai vismaz ko nevajadzētu darīt, un tas jau bieži vien uzlabo šo situāciju. Mēs nesākam panikot, mēs nesākam rīstīties ar ūdeni, pat ja mēs aizrijāmies, zinām, ka tas nav nekas traģisks, mēs spējam nomierināties, nedaudz atelpoties un tad turpināt savu ceļu līdz krastam. Šī iepriekšējā pieredze, kas ir apgūta organizētās nodarbībās, ir vitāli svarīga tieši dzīves kritiskajās situācijās." Runājot par pašvērtējumu un savu prasmju pārvērtēšanu, Rafaels Ciekurs atzīst, liela problēma ir alkohola lietošana. "Mūžīgi mūžīgā Latvijas sērga un lielākā problēma ir alkohola lietošana gandrīz jau vai visur, gan pie auto stūres, gan pie ūdenstilpnēm, nu tā pārgalvība. Latvijas cilvēki ļoti augstu vērtē savas spējas, tostarp savas spējas, piemēram, peldēties savienojumā ar alkohola lietošanu," bilst Rafaels Ciekurs. Pētījums rāda, ka cilvēki, kas atbildējuši, ka peldēt iemācījušies pašmācības ceļā, ne organizētās nodarbībās, ir mazāk kritiski. "Viņi biežāk iet peldēties alkohola reibumā, viņi diezgan labi novērtē savas spējas, pat nereti labāk nekā tie, kas mācījušies organizētās nodarbībās. Viņi arī biežāk piedalās kaut kādās no pārgalvīgākās situācijās," komentā Aivars Platonovs. "Mēs, protams, varam novelt tādu tūlītēju vainu uz karstajiem laikapstākļiem un alkoholu, kas, protams, ir taisnība, bet tā fundamentālā problēma jau veidojas mūsu izpratnē un mūsu izglītībā. Tur nelaime ir tāda, ka mums neviens bērniem nav iemācījis pamatzināšanas, šo respektu pret ūdeni, šo bijību pret ūdeni un saprast, ko tad nozīmē peldēties, ko nozīmē atpūsties pie ūdens un kā uzvesties. Un ja šī visa nav un mēs joprojām dzīvojam ilūzijās, ka es pats savam bērnam iemācīšu peldēt, tad rezultātā bērns pieaugot dzīvo tieši ar tādu atieksmi."

Kā labāk dzīvot
Laba dzīve: ko ar to katrs saprotam

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jun 6, 2024 48:37


Labas dzīves definīcijas ir daudz un dažādas. Kas tad ir laba dzīve katram no mums, ko ar to saprotam un kā katrs veidojam priekšstatu par to, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas psihoterapeite Katrīna Ošleja un Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš. "To, kas ir laba dzīve, katrs pats sev definē, balstoties uz savu pieredzi. It kā dzīves laikā veidojam stāstu par sevi, citiem un pasauli. Vai es esmu labs cilvēks, kurās situācijās es esmu labs, ko man vajadzētu darīt, lai būtu labs? Ko nevajadzētu darīt? Ko citiem vajadzētu darīt un ko man nozīmē laba pasaule?" skaidro Katrīna Ošleja. Viņa stāsta, ka pati daudz mācījusies un lūkojusies pēc atbildēm ārpusē, bet bijis iekšējs neapmierinājums ar to, ko ieguva. Tad sapratusi, ka varbūt jāvēršas vairāk sevī un jāmeklē atbildes tur. "Meklēt, kā es sev esmu izveidojusi stāstu, kas man traucē, kas palīdz piedzīvot dzīvi kā labu. Kas ir manas pārliecības, noteikumi, ko esmu radījusi," atzīst Katrīna Ošleja. Mārcis Auziņš sarunai ar sevi aicina pievienot sarunu ar gudriem cilvēkiem, bet ar to domājot - lasīt pasaules literatūras klasiku, kur ir daudz izcilu sarunu biedru. Un tekstus lasīt ļoti lēni, turp un atpakaļ. Tā var atrast daudzas interesantas atbildes. Savā dzīvē Mārcis Auziņš izmanto šādu formulu: mēs nevaram izmanīt visu pasauli un padarīt kaut kādas lietas citādas, nekā tas notiek. Tas nav mūsu spēkos. Šajā situācija var sakārtot savu apziņu un prātu. Tad varbūt nav nepieciešams mainīt pasauli.

Kā labāk dzīvot
Pavasara tīrīšana telefonā, jeb kāpēc jāatbrīvojas no digitālajiem atkritumiem

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Apr 22, 2024 48:04


Pavasara lielo tīrīšanu ir jāveic ne tikai mājoklī, bet arī mūsu telefonos. Kāpēc svarīgi tikt vaļā no digitālajiem atkritumiem un kur tie rodas, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā tikt galā ar virtuālajiem atkritumiem atgādina Latvijas Radio un televīzijas centra (LVRTC) pārstāve Vineta Sprugaine un CERT.lv informācijas sistēmu drošības analītiķe Dana Ludviga. Par digitāliem akritumiem var kļūt jebkādas datnes, ko elektroniski radām, fotogrāfijas vai e-pasti, ziņu jaunumu izsūtnes, ko veido organizācijas. Sarakstes, kuras nelietojam, bet nav izdzēstas. "Ja kaut kas glabājas mūsu viedtālrunī vai datorā, tas patērē enerģiju, kāds par šo enerģiju maksā un visi kopā mēs par to maksājam ar CO2 izmešu daudzumu palielināšanu. Katrs e-pasts, katrs neaizvērts interneta pārlūka šķirklis patērē reālu enerģiju un rada reālus CO2 izmešus. Tāpat kā katrs e-pasts, kā katrs neatvērts e-pasts, kas nav atvērts un tupina kaut kur dzīvot,"norāda Vineta Sprugaine. "It kā liekas, digitālie atkritumi nesmird, rokas nesmērē, neuzkrājas redzamā vietā, uz ielas nemētājas, bet viņi ir un tā ir realitāte, ko nevaram ignorēt," atzīst Vineta Sprugaine.   Statistika rāda, ka katru dienu tiek radīti vairāk nekā 5 miljardi foto. Tas ir daudz un katra bilde, katra šis bildes izsūtīšana šo CO2 apjomu pasaulē vairo. Dana Ludviga iesaka pārlūkot lietotņu klāstu telefonā, kuras patiesi ir vajadzīga, kuras bijušas vajadzīgas pirms diviem gadiem, bet vairs neizmantojam. Vineta Sprugaine arī atgādina, ka LVRTC veiks "talku" e-paraksta informācijas sistēmu migrāciju uz jauno tehnoloģisko platformu. E-paraksta rīki nebūs pieejami ne dokumentu parakstīšanai, ne identitātes apliecināšanai. Lietotājiem jāņem vērā, ka pēc šis atjaunināšanas e-paraksts mobile parole vairs nedarbosies, tā būs jāizveido jauna. Paroles maiņa jāveic tikai savā viedtālrunī, tikai aplikācijā e-paraksts mobile.

Vai zini?
Vai zini, kurš režisors dēvēts par Kukaiņu dresētāju?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Apr 12, 2024 3:08


Stāsta animatore, Latvijas Animācijas asociācijas vadītāja Anna Zača 20. gadsimta sākumā Ladislass Starēvičs (Wladyslaw Starewicz, 1882-1965) par "kukaiņu dresētāju" un magu tika nodēvēts pēc viņa pirmo filmu iznākšanas uz ekrāniem. Tas notika, meklējot paskaidrojumus tam, kā vienam no pirmajiem leļļu animācijas meistariem pasaulē izdevies uz ekrāna atdzīvināt briežvaboles. Sajūsminātā publika un kino apskatnieki izvirzīja teoriju par to, ka šie dzīvnieki bija dresēti. Patiesībā Ladislasa Starēviča filmas ir divu viņa kaislību apvienojums. Mīlestība pret dabu un mākslu bijusi Ladislasa lielās ģimenes pamata vērtības. Viņa bērnības mājas bijis patvērums dažādiem savvaļas dzīvniekiem. Ģimenes mājās mitinājušies maziņš stirnēns, žagata, grieze, strazds un citi zvēri. Katrs ģimenes loceklis radoši izpaudies mūzikā vai vizuālajā mākslā. Ladislass gleznojis, pētījis kukaiņus un aizrāvies ar tā laika jaunajiem medijiem – kino un foto. Savas animatora prasmes viņš sācis attīstīt jau agrā bērnībā, veidojot pāršķiramās grāmatiņas un pat maģisko laternu, ar ko izklaidējis ģimnāzijas biedrus. Savu kaislību pret kukaiņu pētniecību un kino Ladislass pirmo reizi apvienoja, strādājot Kauņas dabas muzejā. Sākotnēji viņš mēģinājis nofilmēt divu briežvaboļu cīņu, taču katru reizi, kad ieslēgtas muzeja gaismas, vaboles šokā pārtraukušas kautiņu. Tā radusies ideja izmantot mirušu vaboļu ķermenīšus un tos atdzīvināt ar stiepļu un kameras palīdzību.  Starēviča pirmās filmas "Briežvaboļu cīņa" (The Battle of the Stag Beetles, 1910) un "Skaistā Lukandija" (The Beautiful Lukanida, 1910) tapušas Kauņā, mājas studijā. Pēcāk režisors turpinājis darbu Krievijā un Francijā, kopumā radot vairāk nekā 70 animācijas filmu. Tostarp arī savu meistardarbu, pilnmetrāžas filmu "Lapsas stāsts" (The Tale of the Fox, 1930), kas veidota desmit gadu garumā. Savā radošajā procesā mākslinieks iesaistījis visu ģimeni. Viņa sieva, cepuru meistare Anna, veidojusi tērpus tēliem, un viņa meitas palīdzējušas filmēšanas procesā. Viena no meitām, Irēna, palīdzējusi rakstīt arī filmu scenārijus. Starēvičs saņēmis aicinājumus veidot filmas pat Holivudā, taču viņš palicis pie nosacījuma, ka visu procesu vada un izpilda viņš pats, savās filmās būdams gan animators un leļļu mākslinieks, gan režisors un operators.  "Kukaiņu dresētāja" animācijas filmas iegājušas kino vēsturē ar to nepārspēto detalizētību un precizitāti un tās vēl joprojām uzrunā mūsdienu autorus. Šodien daļa no Ladislasa Starēviča darbiem atrodama tiešsaistē, savukārt viņa veidotās lelles dažādu pasaules muzeju kolekcijās. Daudzi kino autori, tostarp arī Terijs Giljams un Vess Andersons, atzīst Starēviču par savu filmu iedvesmas avotu.  Avoti: https://www.awn.com/animationworld/entomology-and-animation-portrait-early-master-ladislaw-starewicz  https://silentology.wordpress.com/2019/08/20/animated-insects-and-animal-tales-the-art-of-ladislas-starevich/https://culture.pl/en/artist/wladyslaw-starewicz https://storiesfromthemuseumfloor.wordpress.com/2021/02/12/back-from-the-dead-entomology-taxidermy-and-the-birth-of-a-new-genre-part-i/

Kultūras Rondo
Laikmetīgās dejas valodā izstāstīti attiecību samezglojumi - izrāde "Pāru terapija"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Apr 5, 2024 10:57


Vai izrāde var uzlabot attiecības ar partneri? Ar šādu mazliet pārdrošu jautājumu pie skatītājiem nāk jauna laikmetīgās dejas izrāde “Pāru terapija”. Šajā laikmetā, kad dzīve kļūst dārgāka un nav drošības par nākotni, daudzi no mums kļūst arvien nervozāki un biežāk konfliktē ar tuvākajiem. To, ka neesam vieni šais grūtībās, apliecina lielās rindas pie psihoterapeitiem. Horeogrāfe Liene Grava ar dramaturgu Artūru Dīci to ņēmuši par pamatu jaunajai izrādei, caur trīs dejotāju pāriem izdzīvojot attiecību sarežģījumus dažādās paaudzēs. Debija kustību izrādē šī būs aktierim Ģirtam Krūmiņam. Izrāde sākas nevis ar cilvēkiem uz skatuves, bet gan divu putekļu robotu deju. Nesatricināmā mierā tie perfektā vidē tīra paklāju. Jeb, kā saka izrādes horeogrāfe Liene Grava un dramaturgs Artūrs Dīcis, “Kamēr nav cilvēku, tikmēr nav problēmu.” Kolīdz roboti pazūd katrs savā “mājā” un skatuvi ieņem dejotāji, glītā matraču gulta tiek izjaukta un pārtop te emocionālās sienās starp cilvēkiem, te varbūt terapeita kabinetos. Uz šī fona risinās trīs dažādi, emocionāli spriegi stāsti – nonākot dzīves krustcelēs, tiek pārvērtētas arī attiecības. Katrs pāris sāk terapiju, un katram šis process izvēršas citādi. Kā dzima izrādes ideja, stāsta Liene Grava un Artūrs Dīcis. “Es gribēju caur duetiem veidot izrādi par attiecību tēmu un to, cik tā var būt sarežģīti. Kopā ar Artūru Dīci un Reini Suhanovu runājām, ka pāru terapija šobrīd ir ļoti aktuāla, un nolēmām veidot izrādi caur terapiju,” atklāj Liene Grava. “Runājām, apmainījāmies dažādām pieredzēm un secinājām, ka tas maksā pietiekami dārgi, bet ir milzīgas rindas. Pie laba terapeita jāgaida rindā trīs, četrus, piecus mēnešus. Ja pārim ir riktīgas problēmas, kurš tad var to sagaidīt? Sākām domāt, ka varbūt varētu uztaisīt izrādi, kas kaut vai par kādu kripucīti palīdz kaut kaut ko atrisināt.” bilst Artūrs Dīcis. Laikmetīgās dejas valodā izstāstītie attiecību samezglojumi būs atpazīstami daudziem – vai runa būtu, piemēram, par emocionālo spriedzi, ko rada grūtības tikt pie bērna; par līdzatkarīgām attiecībām, kurās viens otru moka, bet nespēj pamest; iekšēja vecumu nesaderība mūža otrajā pusē, kur viens jūtas iekšēji daudz jaunāks. Noskaņas radīšanā būtiska nozīme ir arī Reiņa Sējāna minimālistiskajai skaņu partitūrai. Liene Grava stāsta, ka arī viņai kā horeogrāfei darba tapšana bijis terapeitisks process, kurā saplūdušas visu dalībnieku pieredzes un sajūtas. Izrādē piedalās pieci profesionāli dejotāji – Ramona Galkina, Ģirts Bisenieks, Sandra Lapiņa, Roberta Gailīte un Artūrs Nīgalis. Sestais ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Aktierim Ģirtam Krūmiņam piedalīties kustību izrādē gribējies jau sen. Viņš aizgūtnēm slavē partnerus, kas palīdz iekļauties dejas partitūrā. Dejas izrāde “Pāru terapija” būs skatāma 5. un 6.aprīlī “Hanzas peronā” Rīgā, pēc tās plānotas sarunas ar radošo komandu un psihoterapijas speciālistiem. Izrādes veidotāji cer, ka “Pāru terapiju” nākotnē būs iespēja izrādīt vēl kādu reizi, iespējams, arī Latvijas reģionos.  

CILVĒKJAUDA
#178 Par saimniecību un dzīvesviedu, kur vajag arī plānu B, C un D - ILZE LIPSKA

CILVĒKJAUDA

Play Episode Listen Later Jan 30, 2024 91:59


Ilzes Lipskas sirdslieta ir dārzeņi, un to nav iespējams nepamanīt. Kopā ar vīru Juri un četriem bērniem viņi saimnieko bioloģiski sertificētā saimniecībā "Absolūts Ēd". Ilze pēc izglītības ir filozofs, Juris - ekonomists, bet praksē viņi apstrādā savu zemi, audzējot dārzeņus un zaļumus, kuriem jābūt ikviena cilvēka ēdienkartes pamatā. Paši audzē un paši arī piegādā - svaigu no dārza vai pārstrādātu pulveros un citādākos produktos līdz pasūtītāju durvīm.Abi ar Juri izgudro dažādus veidus, kā ierobežotos apstākļos savu produkciju uzglabāt un pārstrādāt, mijiedarbojoties ar dabas neparedzamajiem pārsteigumiem, lai ar veselīgu ēdienu dažādotu cilvēku ēdienkarti. Viņi nodrošina to slaveno dārzeņu varavīksni šķīvī, ko iesaka visdažādākie veselības speciālisti.Ilze ir ļoti aktīva sociālajos medijos. Mēs runājām par plānu A, kas neiet pēc plāna un ir iemesls plāniem B, C un arī D. Runājām par darba mīlestību un spēju izmantot to, kas ir, lai virzītos uz priekšu. Tā ir saruna par praktisku radošumu un resurspratību.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:04 Kad uzņemtais risks un nodedzinātie tilti attaisnojas7:06 Kā “zaļi, jauni gurķi” sāka iekopt savu saimniecību laukos10:16 Par ekspektācijām un īstenību. Ne pārāk veiksmīgā tirgus pieredze14:47 “Man visu mūžu būs siltas jūtas pret Twitteri”16:28 Kādēļ zemniekam ir grūti konkurēt ar lielveikalu18:23 Kā notiek pavasara sēšanas darbu plānošana, lai nodrošinātu pilnas produktu kastes klientiem24:28 “Katrs mans klients man ir tik ļoti mīļš”25:51 Kāds risinājums tika izdomāts, lai samazinātu dārzeņu aiziešanu zudumā32:37 Kādi dārzeņu un garšaugu pulveri ir pieejami “Abolūts Ēd” saimniecībā, un kā un kur tos pielietot 35:58 Kā Laura iemīlējās poblano piparu pulverī45:15 Kā “Absolūts Ēd” saimniecība ir izaugusi 16 gadu laikā47:39 “Tīri mierīgākai dzīvei tu ej uz priekšu tādā tempā, kā tu vari. Ja tu nevari atļauties, tad, iespējams, tev to nevajag”49:26 Kā to visu par paspēt; vai Ilze zina, kas ir atvaļinājums53:13 Kā Ilzei Lipskai izdodas tik jēgpilni un garšīgi nokomunicēt savas saimniecības stāstu sociālajos medijos55:57 Cik un kāda tehnika ir saimniecības rīcībā un kāda metode tiek pielietota, lai apkoptu visus dārzeņu laukus58:37 Mīlestība uz ziemu; stāsts par neredzīgajiem vecvecākiem1:04:45 Iemācīties sadzīvot ar dabu, pat ja tā noposta visus darba augļus1:12:10 Kur aug kājas viedoklim, ka bioloģiski audzēti dārzeņi ir dārgi1:15:20 “Ir tikai jādara un izdosies”1:20:33 Veids, kā Ilze veido klientu uzticību saviem produktiem 1:25:25 “Nedēļa, kurā tu esi izdarījis pusi no tā, ko vajadzētu izdarīt, tā ir lieliska nedēļa"

Pievienotā vērtība
Jauno uzņēmēju skats nākotnē kopumā ir pozitīvs

Pievienotā vērtība

Play Episode Listen Later Jan 29, 2024 17:02


Raidījumā Pievienotā vērtība par jaunajiem uzņēmumiem, tādiem, kuri nesen sākuši darbu - ko domā paši uzņēmēji, kādas ir to ambīcijas, stresa līmenis un problēmas. Un par jauno ALTUM programmu uzņēmumu finansiālam atbalstam, padarot aizņēmumus pieejamākus un lētākus. Kā jūtas jaunie uzņēmumi padziļināti vairāku gadu garumā pētījis uzņēmums „Norstat Latvija” un tā vadītāja Linda Ezera stāsta, ka vairums ar dzīvi jūtas apmierināti. Un lai gan vairumam viss labi, lielākā daļa arī saka, ka stresa ir stipri vairāk. 19% gan saka, ka, uzsākot pašam savu uzņēmējdarbību, stresa ikdienā ir stipri mazāk nekā agrāk. Vēl viena interesanta tendence, ka stipri mazāk streso rīdzinieki, acīmredzot, ikdienas rūpes un tāda skarbāka dzīve ir reģionos. Katrs piektais jaunais uzņēmums saka, ka saskaras ar naudas plūsmas problēmām un kavētiem maksājumiem - vai nu pats nespēj laikus apmaksāt rēķinus, vai arī maksājumus kavē klienti un sadarbības partneri. Bet, ja runājam par fundamentālām izmaiņām pašu uzņēmumu ambīcijās, stratēģijās un mērķa tirgiem, tad interesanta un vienlaikus likumsakarīga ir tendence turēties pa gabalu no Krievijas tirgus un skatījums ir kļuvis kopumā pragmātiskāks un pietuvināts realitātei.  Jāpiebilst, ka lielai daļai - 16% - gan īsti nav ko atbildēt, kad tiem jautā par eksporta tirgiem. Bez naudas plūsmas problēmām - vēl jaunus uzņēmējus uztrauc darbaspēka pieejamība, bet kopumā skats nākotnē ir visai pozitīvs.  ALTUM programma uzņēmumu finansiālam atbalstam Jau iepriekš esam runājuši, ka jauniem uzņēmumiem bez jebkādas vēstures un apgrozījuma bankā aizņemties ir visai sarežģīti un neizdevīgi. Viņi var meklēt biznesa eņģeļus, kādu riska kapitālu, valsts atbalsta programmas vai ideju konkursus, bet liela daļa visu sāk ar pašu uzkrāto naudu, vai aizņemas to no radiem, draugiem. Tāda ir realitāte. Par tirgus nepilnībām kreditēšanā pērn tika runāts daudz, jo īpaši kontekstā ar lielo banku peļņu, bet izrādās ir ne tikai runāts, bet arī darīts. Valsts finanšu institūcija ALTUM šogad ievērojami samazinājusi nodrošinājuma prasības, lai aizdevumus līdz 100 tūkstošiem eiro mazajiem un vidējiem uzņēmumiem padarītu pieejamākus jeb lētākus. Jaunumus uzskaita ALTUM valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš.

Kultūras Rondo
Dejotāji ar koncertu "Soļi rakstos" apliecina - ir dzīve arī pēc svētkiem

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Jan 19, 2024 19:31


„Vai ir dzīve pēc Dziesmu svētkiem?” – šo kanonisko frāzi pēcsvētku jaunajā sezonā sev uzdod ne viens vien amatierkolektīva dalībnieks un vadītājs. Ar spēcīgu apliecinājumu – IR dzīve arī pēc svētkiem – rītvakar, 20. janvārī, Ķīpsalas hallē Rīgā tiksies 15 deju kolektīvi no dažādām Latvijas malām. Koncertā būs skatāmas gan nesen tapušas horeogrāfijas, gan skatuviskās tautas dejas klasika, kā arī dejas no pagājušās vasaras Deju svētku repertuāra. Ko dejotāji gatavo koncertam un kādas ir viņu pārdomas par latviešu skatuviskās tautas dejas šodienu? Ir trešdienas vakars Klusajā ielā 12, Rīgā. Kluss gan te nav nemaz, jo notiek tautas deju ansambļa „Teiksma” mēģinājums. Tieši pēc „Teiksmas” aicinājuma rītvakar Ķīpsalas hallē pulcēsies deju kolektīvi gan no Rīgas, gan Valmieras, Siguldas, Jelgavas un Carnikavas. Pirms mēģinājuma tiekamies ar „Teiksmas” un arī koncerta „Soļi rakstos” māksliniecisko vadītāju Jāni Ērgli. „Līdz šim „Teiksma” braukusi pie saviem draugiem ārpus Rīgas. Tādi pa šiem daudzajiem gadiem ir Valmieras tautas deju ansamblis „Gauja”, Jelgavas tautas deju ansamblis „Lielupe”, braucam arī uz Siguldu pie „Vizbulītes” – tie mums šobrīd ir tādi stabilākie draugi ārpus Rīgas. Protams, Rīgā mēs daudz koncertējam kopā ar „Danci”, „Vektoru”, „Līgo”. Un reiz sarunā ar Viesturu Tīli, kurš mums ir ļoti liels labvēlis, ieminējāmies, ka mums vajadzētu uztaisīt koncertu, lai mēs arī varētu tos draugus uzņemt pie sevis.” „Teiksmas” ilggadējais vadītājs Viesturs Tīle, kurš tagad vada starptautisko izstāžu rīkotājsabiedrību „BT 1”, pirmo šādu kopkoncertu Ķīpsalā palīdzēja sarīkot pirms diviem gadiem. Tagad dejotāji tiksies atkal, lai apliecinātu dejas un kopā būšanas prieku arī ierasti rāmajā pēcsvētku sezonā. „Pēc svētkiem parasti amatierkustībā ir mierīgāka sezona. Katrs padejo, kas viņiem tuvāks sirdij, ko gribas dejot… Bet, tā kā bija tāda ekskluzīva iespēja [dejot Ķīpsalas hallē], tad aicinājām savus draugus, lai rāda, kas viņiem pašlaik repertuārā. Bet, protams, atskatīsimies arī uz to, ko darījām deju svētkos. (..) Koncerta programmā ir izkristalizējušās trīs paaudzes: mūsu vecmeistari Uldis Žagata un Alfrēds Spura, vidusposms – Jānis Purviņš, Alberts Kivlenieks, Jānis Ērglis, un no mūsu jaunās talantu paaudzes – Dagmāra Bārbale un Dāvis Ērglis.” Līdzās Dāvja Ērgļa „Kungu rijai” jauno horeogrāfu paaudzes priekšnesumā tiks izdejota arī tautas deju ansambļa „Vektors” vadītājas Dagmāras Bārbales liriskā deja „Skaista mana tēvu zeme”, kas pagājušajos Dziesmu un deju svētkos bija skatāma gan deju lieluzvedumā Daugavas stadionā, gan Noslēguma koncertā Mežaparkā. „Sestdienas koncertā „Vektors” piedalīsies ar diviem sastāviem – A un D grupu – un dejām gan no deju svētku repertuāra. Būs gan „Bēru riekstus kabatā”, gan „Es izjāju prūšu zemi” un „Skaista mana tēvu zeme”. Un katra grupa dejos arī vienu pavisam jaunu deju. A grupai tā būs mana horeogrāfija „Man bij' kaltis kumeliņis”, kas pēc nedēļas startēs arī Valmieras jaunrades deju skatē, un D grupai – deja „Jumis”, kas arī ir pavisam jauna un tiks rādīta arī jaunrades skatē.” Dagmāras Bārbales pieminētais Jaunrades deju konkurss, ko rīko Latvijas Nacionālais kultūras centrs un kas notiks janvāra pēdējā nedēļas nogalē Valmierā, solās būt nākamais apliecinājums skatuviskās tautas dejas formai pēcsvētku laikā. Pandēmijas gados konkurss nenotika, un tagad vērtējumam tiks nodota 57 horeogrāfu radīta 131 jauna deja. Tautas deju koncerts „Soļi rakstos” – 21. janvārī Ķīpsalas hallē Rīgā, bet Jaunrades deju konkurss pēc nedēļas – 27. un 28. janvārī – Valmieras kultūras centrā.

Vai zini?
Vai zini, ka Francijā pieņemts uzskatīt, ka kultūra sākas ar ēdienu?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Jan 11, 2024 6:58


Stāsta kultūras socioloģe, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Beitnere-Le Galla Francijā pieņemts uzskatīt, ka kultūra sākas ar ēdienu, respektīvi, galda kultūru. Tās vēsture ir interesanta, jo Francijas virtuves un galda kultūras vēsture sākas ar Gijomu Torelu (Guillaume Tirel, 1310-1395), kurš bija pazīstams ar iesauku "Taiva" (Taillevent) – viņš bija karaļa Kārļa V (Charles V) šefpavārs. Viņa vadībā tika veidota un pārveidota franču virtuve, jo tajā integrēja dārzeņus, jaunas ēdamvielas un garšvielas, ko ceļotāji atveda no Austrumiem. Savā grāmatā "Le Viandier" viņš piedāvā jaunu gatavošanas mākslu – mājputnu un zivju ēdienu bagātināšanu ar mērcēm, kuru pamatā ir safrāns, ingvers, pipari vai kanēlis. Šī grāmata padarīja viņu par pirmo kulinārijas rakstnieku. Tomēr būtisku pavērsienu, iespējams, pat revolūciju radīja karaļa Henrija II laulības ar Katrīnu de Mediči (Catherine de Medici, 1519-1589) 1533. gadā. Ierodoties Francijā, jaunās karalienes bagāžā bija jaunums – divzobu dakšiņas, dažādi fajansa trauki un Murano stikls – glāžu kolekcija. No Itālijas ieradās daudz izsmalcinātu lietu, recepšu un galda tradīciju, kuras Francijā ieguva jaunu izsmalcinātības pakāpi.  Katrīnas de Mediči valdīšanas laikā karaļnama svētki iegūst rafinētību un kļūst par Francijas kulinārijas mākslas un galma dzīves pārākuma zīmolu. Vēsturnieki atceras, ka jaunā karaliene ieradās nedaudz māņticīga, jo atveda līdzi savas zemes receptes un pavārus, taču šis apstāklis deva vēl vienu impulsu slavenajai "franču gastronomijas revolūcijai", kura bija jau aizsākusies un tagad ieguva jaunu spēku. Vienā no pirmajiem kāzu mielastiem, kuri notika [sakarā ar] Katrīnas de Mediči ierašanos Francijas pilsētā Marseļā, ar lielu pompu, klātesot pāvestam, tika pasniegts slavenais šerbets "Tutti Frutti". Šī apbrīnojamā deserta autors bija Rudžeri (Ruggeri) – kāds  mājputnu tirgotājs un pavārs, kurš bija uzvarējis kulinārijas pasākumā Florencē. Laikā, kad Francijas karaļi deva priekšroku ēst ar trim pirkstiem, tos vēlāk noslaukot mitrā dvielī, divzaru dakšiņa bija kļuvusi par Venēcijā un Florencē atzītu galda piederumu. Katrīna de Mediči atveda arī galda servēšanai gan māla plāksnes (kā šķīvjus), gan Murāno salas glāzes, kas pilnībā aizstāja metāla krūzes, sudraba vai alvas kausus. Kultūras eksperti norāda, ka itāļu Renesanses galda kultūras simbols kļuva glāze, kuras stumbrā ir apaļa pumpa.  Francijas vēsturē nebaidās atzīt, ka Katrīna de Mediči, iespējams, ir slavenākā Francijas karaliene, kura no Florences atveda izcilākos itāļu pavārus, no kuriem vēlāk galda izsmalcinātību mācījās franču zemnieces. Pēdējās, balstoties priekšgājēju pieredzē un praksē, izstrādāja klasiskos ēdienus, kuri kulminācijas punktu sasniedza izcilās Antonīnas Karmē (Antonina Karme, 1784-1833) personā. Tādējādi francūži, būdami tikai skolēni kulinārijas mākslā, gala rezultātā pārspēja savus skolotājus un slaveno karalieni. Par atzītu franču dzīves mākslas veidotāju tiek uzskatīts Fransuā Vatels (François Vatel, 1631-1671), kuram piederēja vīna darītava: laikabiedru acīs viņš bijis pavāru ģēnijs. Ar viņa vārdu saistīta arī franču gastronomijas dzimšana. Vatels bija greznu svētku organizators Saules karaļa galmā. Viņa slava un autoritāte bija tik plaši atzīta un cienīta, ka vienā liktenīgā brīdī, baidoties, ka varētu neiespēt uzklāt galdu 3000 personām, kas tika uzaicinātas uz viesībām par godu karalim, viņš izdarīja pašnāvību. Viņa skumjais stāsts ir minēts ir De Sevinjē kundzes vēstulēs meitai (teksts ir Francijas skolu obligātā literatūra), gan arī mūsdienu filmas versijā ar Žerardu Depardjē Gérard Depardieu) un Umu Tūrmani (Uma Thurman) galvenajās lomās. Gardēžu literatūra 16. gadsimtā, attīstoties grāmatu drukāšanai, ēdienu gatavošanas pasaule turpina attīstīties: no Gūtenberga grāmatu izdošanas brīža radās iespēja izplatīt receptes plašākā mērogā. Līdz no aprakstiem par ēšanu un ēdienu rodas gardēžu literatūra. Jaunā kvalitātē ēdiena izpratnes un galda kultūras simbiozi apraksta Žans Antelms Brijā-Savarēns (Brillat-Savarin, 1755-1826) savā darbā "Garšas fizioloģija" (Physiologie du gout, ou, Méditations de gastronomie transcendante, 1826). Viņš ir pirmais, kurš uzsver saikni starp gastronomiju, fiziku, ķīmiju un politisko ekonomiku. Viņa vārdā ir nosaukts viens no izcilākajiem Savojas sieriem, tā godinot cilvēku, kurš Jaunajos laikos teorētiski un vēsturiski nostiprina Francijas ēšanas kultūras meditatīvo raksturu. Viņa laikabiedrs Provansas pavārs Šarls Durans (Charles Durand, 1766-1854) publicē grāmatu "Le Cuisinier Durand", kas izstrādā reģionālās virtuves jēdzienu. Francijas virtuves mākslu var uzlūkot kā vienu no šis valsts integritātes platformām. Ēdienkarte Francijā lieliski parāda, ka francūži ne tikai ēd, bet ēdot apēd, t.i., simboliski ieņem sevī dažādu Francijas novadu ēdienus, iemācās reģionu atšķirības kā daļu no nacionālās identitātes. Katrs reģions radīja savas ēdienu receptes, sieru pagatavošanas veidus un vīnu dažādību, tāpēc ēdot var iepazīties ar Francijas reģionu un novadu kulinārijas dažādību un ēdienu recepšu rašanās vēsturi. Nacionālās piederības procesam caur ēdienu pievienojās arī rakstnieks Aleksandrs Dimā (Alexandre Dumas, 1802-1870), kurš bija pavārs-amatieris. Savas pēdējos dzīves gadus viņš veltīja "Virtuves lielajās vārdnīcas" (Grand Dictionnaire de cuisine) uzrakstīšanai, kurā ir ēdienu sastāvdaļu glosārijs ar vairāk nekā 3000 receptēm! 19. gs sākumā vēl viens no gastronomijas līderiem bija Antonīns Karems (Antonin Carême, 1784-1833), dēvēts arī par sava laika pavāru karali. Viņš atvēra smalku restorānu un ieguva slavu ar ēdiena pasniegšanas  kultūru – tas tika pasniegts kā neparastas arhitektūras struktūras. Vēl viena dīvainība  bija viņa uzvārds – "careme" franču valodā nozīmē gavēnis. Viņu min nupat Rīgā izrādītajā filmā "Dzīves garšas", kura atgādina par franču kultūrā iedibināto tik īpašo attieksmi pret ēdienu. Pirmie gastronomiskie restorāni  Restorāna nosaukums radās no parodijas – no izkārtnes līdzās restaurācijas darbnīcai. Restaurēt var ne tikai mēbeles, bet arī skatu uz dzīvi pēc labām pusdienām. Revolūcijas laikā tie pavāri, kuri kļuva par bezdarbniekiem, jo viņu saimnieki -aristokrāti izceļoja no valsts, atvēra pirmos restorānus. Savukārt to izplatība un attīstība noveda pie jaunas korporācijas – radās gastronomiskā kritika. 19. gs sākumā vēl viens no gastronomijas līderiem bija Antonīns Karems (Antonin Carême, 1784-1833), dēvēts arī par sava laika pavāru karali. Viņš atvēra smalku restorānu un ieguva slavu ar ēdiena pasniegšanas mākslu. Viņu laikabiedrs bija arī dekoratīvās virtuves apustulis Žils Goffē (Jules Gouffé, 1807-1877), kurš bija imperatora Napoleons III pavārs, viņa ēdiena gatavošanas māksla un atstātā  "pavārgrāmata" lielā mērā iedvesmoja virtuves virtuozus vēl 20. gadsimtā. Franču virtuves slavas izplatībai pasaulē jāpateicas ir Ogistam Eskofjē (Auguste Escoffier, 1846-1935), kurš daudzus gadus dzīvoja ārpus Francijas un vadīja daudzus lielus uzņēmumus, sākot no Montekarlo, Lucernas, Londonas, Parīzes līdz Ņujorkai. Viņš modernizēja un kodificēja Antonīna Karēma izsmalcināto virtuvi un izstrādāja brigāžu koncepciju, racionalizējot virtuves uzdevumu sadalījumu pavāru starpā. Viņa "Kulinārijas ceļvedis" satur vairāk nekā 500 receptes un apraksta mūsdienu virtuves tehniskos pamatus. Sava loma bija arī Prosperam Montanjē (Prosper Montagné, 1865-1948), kurš bija šefpavārs un sarakstīja pirmo Gastronomijas Vārdnīcu (Larousse Gastronomique). Franču gastronomijas  moderno vēsturi vainago 1945. gadā izveidotā Gastronomu akadēmija un īpašs izdevums – žurnālu "Cuisine et Vins de France" (Francijas virtuve un vīni). Attīstoties automašīnām un tūrismam, 20. gadsimta sākumā daudzi restorāni tiecās iznākt no anonimitātes un centās piesaistīt pieaugošo klientu skaitu. Pirmais "Michelin" gardēžu ceļvedis tika izveidots jau 1900. gadā. Starpkaru periodā virtuves mākslas virzītāji kļuva tādas personības pavārmākslā kā Fernands Puā (Fernand Point), kurš iedvesmoja šodien tādu zināmu pasaules slavu ieguvušu pavāru kā Polu Bokuzu (Paul Bocuse). Veidojās izcilu pavāru veidoti restorāni netālu no slavenā nacionālā autoceļa (Route National 7), tie kļuva par svarīgiem pieturas punktiem epikūrisma cienītājiem, tie bija ceļotāji ar autoritāti politikā, mākslas un literārās sabiedrībās – Monako princis Renjē, Orsons Vells, Edīte Piafa, Čārlijs Čaplins, Garijs Kūpers, Salvadors Dalī, Rita Heivorde, Bernards Bufē u.c. Svarīgi atcerēties arī pavāri Eiženiju Brazīru (Eugeni Brazieru, 1895-1977),  kuru Pols Bokuzs dēvēja par "La Mère", jo viņa bija pirmā sieviete, kas ieguva trīs Michelin virtuves mākslas novērtējuma zvaigznes. Nav iespējams minēt visus lielos mūsdienu pavārus, kuri ir mācījušies, strādājuši, pārveidojuši un popularizējuši Francijas virtuves un galda kultūru.

Zināmais nezināmajā
Noslēgusies klimata problēmām veltītā konference: vērtējam sasniegto

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Jan 10, 2024 45:52


Kamēr Latvijā gatavojāmies gada nogales svētkiem, Dubaijā norisinājās gada lielākā vides un klimata jautājumiem veltītā sanāksme pasaulē - COP28. Tajā piedalījās arī Pasaules dabas fonda pārstāvji no Latvijas. Kādi ir panākumi asajām diskusijām Dubajas samitā? Cik apzinīgi pildām Parīzes nolīgumu - vēsturisko starpvalstu vienošanos, kas uzliek atbildību visām iesaistītajām pusēm rīkoties atbildīgi klimata pārmaiņu laikā, vērtē Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis un fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāju Magda Jentgena. Katrs nākamais gads kļūst par kartstāko gadu vēsturē. Cilvēkiem, kas dzīvo šajos reģionos, tas rada eksistenciālas problēmas, tostarp badu, bet valstu vadītājiem - aizvien karstākas diskusijas par to, ko iesākt ar neizbēgamo klimata pārmaiņu radīto krīzi. Kādi ir aizvadītā gada klimata samita rezultāti un par ko diskutēja zinātnieki un politiķi Dubaijā? Vērtīgie melnalkšņu staignāji Melnalksnis ir bieži sastopams koks mūsu platuma grādos, bet mitro vietu audzes - melnalkšņu staignāji - ir mājvieta daudzām augu un dzīvnieku sugām, piemēram, mazākajam Latvijas pūču dzimtas putnam - apogam. Kāpēc šie staignāji ir saudzējami un ko interesantu var atrast melnalkšņu mežos, stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes mežu biotopu eksperte Sandra Ikauniece. 

#DigitālāsBrokastis
Tetris uzveikts un "Cybertruck" avarē - gadu mijas tehnoloģiju ziņu top 10

#DigitālāsBrokastis

Play Episode Listen Later Jan 5, 2024 31:02


Gadu mijā tehnoloģiju pasaule nesnauda un sarūpēja virkni interesantu jaunumu, kurus nobaudām pie Digitālo brokastu galda. 1. Latvijā obligāti jāreģistrē elektriskie skrejriteņi; 2. Katrs ceturtais jaunais viedtālrunis no premium kategorijas; 3. 13 gadus vecs zēns uzveic spēli "Tetris"; 4. Vertikāli saules paneļu tendence lauksaimniekiem; 5. Visienesīgākās datora videospēles "Steam" platformā 2023. gadā; 6. Vibrējoša tablete pret aptaukošanos; 7. Jauni elektroauto no "Xiaomi", "Toyota" un "NIO"; 8. Pirmā reģistrētā avārija "Tesla Cybertruck"; 9. Fotokameras palīdzes atpazīt īstu bildi no viltotas; 10. Google inkognito režīms nenozīmē pilnīgu anonimitāti. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Kultūras Rondo
Kultūras rondo gads: satikšanās, sarunas un cilvēki

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Dec 30, 2023 52:56


Kultūras rondo gada satikšanās, izvēloties savas īpašās sarunas un cilvēkus, kuri atstājuši nospiedumus šim gadam. Kopā ar raidījuma komandu studijā vaibstus gadam iezīmē arī aktieris Mārtiņš Meiers. Mēs ignorējam mēnešus, ignorējam notikumu svarīgumu, bet paļaujamies uz savām subjektīvajām sajūtām par aizvadīto gadu. Ikdienā visiem redakcijā nemaz nesanāk kopā apsēsties un mierīgi aprunāties jau nu ne pavisam. Taču gada pēdējā raidījumā studijā ir producente Santa Lauga, žurnālistes Laima Slava un Māra Rozenberga, kā arī raidījuma vadītāji Gustavs Terzens un Ingvilda Strautmane, lai dalītos iespaidos par saviem subjektīvajiem notikumiem un sarunām. Mūsu īpašais viesis ir cilvēks, kuram šajā gadā ir bijušas ļoti lielas pārmaiņas – no Valmieras teātra uz Dailes teātri, bet Jāzeps joprojām „Kurtuvē”; režija Dziesmu un deju svētku atklāšanas koncerta dalībniekiem pie „Arēnas Rīga” un darbs, veidojot „Spēlmaņu nakts” ceremoniju, teātru tektonisko pārmaiņu laikā, – aktieris Mārtiņš Meiers. Katrs ir no raidījuma veidotājiem ir izvēlējies fragmentu no kādas šī gada sarunas, un uz galda ir kartītes, uz kurām ir neliels citāts no šī ieraksta. Bez autora. Mārtiņš Meiers mums palīdz minēt, kurš ir katra citāta autors. Un sarunas var sākties...

Radio Marija Latvija
Adventa kalendārs | RML S09E10 | Pr. Mihails Volohovs | 12.12.2023

Radio Marija Latvija

Play Episode Listen Later Dec 12, 2023 6:04


*Tas nav jūsu Tēva, kas ir debesīs, prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu. /Mt 18, 14. Adventa II nedēļas otrdienas evaņģēlijs (Mt 18, 12-14)/* Dieva acīs katrs no mums ir kaut kas īpašs. Katrs tiek uzlūkots ar īpašu skatienu. Un katram no mums ir jānonāk līdz šai pieredzei tikt uzlūkotam ar īpašu, tikai tev domātu un veltītu skatienu. Tā ir vispatiesākā mīlestības pieredze — tas, kurš jūtas mīlēts, jūtas īpašs (vienreizīgs). Kad tu kādu mīli, tu uzlūko viņu citādi; kad kādu mīli, esi pret to labvēlīgs. Šī īpašā skatiena un īpašas labvēlības pieredze ir pārveidojošs spēks, kas pagāž mūsu dzīvi kājām gaisā. Tādā veidā, kādā Dievs mīl tevi, Viņš mīl tikai tevi. Otru Viņš mīl tā, kā Viņš mīl otru. Cik bieži man sev jāatgādina, ka tas ir prieka, nevis skaudības iemesls. Šis prieks ir vēl viena Dieva klātbūtnes zīme, kas mums tiek atklāta adventā. Svētais pāvests Pāvils VI saka, ka «prieks dzimst no noteikta skatiena uz Dievu un uz cilvēku» (Gaudete in Domino, 1975. gada 9. maijs). «Mūsu prieks ir vislabākais veids kādā sludināt kristietību», teiks svētā māte Terēze. Prieks būt mīlētam. Izdzīvot patiesi šo stāvokli nozīmē nepaturēt šo prieku vienīgi sev, bet dalīties tajā. Pārveidojoša pieredze. Bet kādas tam ir sekas manā dzīvē? Dominikāņu teologam tēvam Režinalam Garrigu-Lagranžam (Réginald Garrigou-Lagrange) pieder zīmīgi vārdi: «Baznīca ir nepiekāpīga principos, jo tā tic un iecietīga praksē, jo tā mīl. Savukārt Baznīcas ienaidnieki ir iecietīgi principos, jo netic un nepiekāpīgi praksē, jo nemīl. Baznīca atbrīvo grēciniekus, Baznīcas ienaidnieki atbrīvo grēkus» (Dieu, son existence et sa nature. Solution Thomiste des antinomies agnostiques, Paris 1950, 725). Mīlestības prieka pieredze ir atbrīvojošas patiesības pieredze. «Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai neviens no mums nepazustu. **Šodien tu vari beigt sevi žēlot un sajusties īpašs: Dieva mīlēts.**

Kultūras Rondo
"Mākslas Žurnāls" - jauns izdevums ar ambīcijām iznākt reizi nedēļā

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Nov 27, 2023 24:07


Izdevējs un kolekcionārs Valters Dakša paša vārdā nosauktajā izdevniecībā no 2024. gada izdos jaunu iknedēļas mākslai veltītu žurnālu ar precīzu un lakonisku nosaukumu – "Mākslas Žurnāls". Kāds ir tā koncepts, radošais un finansiālais pamats, ierakstā jautājam izdevējam Valteram Dakšam, bet studijā viesojas mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, kura aicināta par viesredaktori, bet zina daudzu Latvijas mākslas žurnālu likteņus. Laikā, kad daudzi nekomerciāli preses izdevumi pārceļas uz elektronisko vidi, samazina tirāžas vai iznākšanas biežumu, drosmīgi sevi pieteicis jauns mākslas žurnāls ar tieši tādu nosaukumu – „Mākslas Žurnāls”. Valtera Dakšas izdevniecībā izlolotajam izdevumam ir ambiciozi mērķi – ik nedēļu portretēt kādu Latvijas mākslinieku un viņa darbus. Pirmais žurnāls dienasgaismu ieraudzīs ceturtdien un būs veltīts Mārim Subačam. Grāmatu misionāra Valtera Dakšas vārds pēdējos desmit gados kļuvis pazīstams daudziem. Jau pusaudža gados viņam bija tūkstošos mērāma grāmatu kolekcija, un laika gaitā viņš kļuvis arī par laikmetīgās literatūras un avangarda grāmatu izdevēju. Pirms diviem gadiem tam pievienojās arī literārais mēnešraksts „Avīzes nosaukums”. Žurnāla komanda esot jokojusi – sākumā reizi mēnesī, pēc tam reizi nedēļā un beigās jau reizi dienā. Un tā nu pienākusi kārta iknedēļas „Mākslas Žurnālam”. Katrs žurnāls būs veltīts konkrētam māksliniekam. Saturā – īss ievads, mākslinieka biogrāfija, saruna ar viņu, bet galvenais uzsvars – uz pašiem mākslas darbiem. Būs žurnāli kā izstādes, žurnāli, kas ļaus ieskatīties mākslinieka darbnīcā. Un būs arī autori, kuri savu žurnālu īstenos kā mākslas darbu, stāsta žurnāla redaktore, gleznotāja un mākslas skolotāja Zīle Ziemele. Plānots, ka katru mēnesi iznāks trim autoriem veltīti žurnāli un viens teksta izdevums, kas veltīts tā mēneša autoriem un viņu praksei. Jau zināms, ka nākamo autoru vidū būs Krista Dzudzilo, KIWIE, Paulis Liepa, Sabīne Vernere un citi. Bet par teksta žurnālu viesredaktoriem uzrunāti Auguste Petre, Ingrīda Burāne, Kaspars Vanags un vēl vairāki mākslas zinātnieki. Par kādiem līdzekļiem žurnālu izdos? Atbalstītāji ir žurnāla abonenti un Valtera Dakšas izdevniecības klienti, saka izdevējs, kurš pašlaik ir arī Valsts aizsardzības dienesta karavīrs. Izdevēji īpaši cer, ka žurnāls sasniegs mākslas skolu audzēkņus un pasniedzējus, sniedzot ieskatu laikmetīgajā mākslā, kas reģionos ir maz pieejama, un aicina interesentus dāvināt „Mākslas Žurnāla” abonementu kādai no Latvijas mākslas skolām. Laikā, kad arvien vairāk informācijas pārceļas uz elektronisko pasauli, „Mākslas žurnāla” izdevēji saskata lielu vērtību tieši taustāmā, drukātā žurnālā un cer, ka tas veicinās plašāku izdošanas kustību, saka Zīle Ziemele un Valters Dakša. „Mākslas Žurnāla” pirmā numura atklāšana notiks ceturtdienas vakarā galerijā „Istaba” Rīgā. Mākslinieks Māris Subačs piedāvājis ar roku veidot individuālu vāka zīmējumu katram pirmā žurnāla eksemplāram. Pašlaik iespējams iegādāt abonementus, bet no janvāra žurnāls būs pieejams tirdzniecībā.  

Vai zini?
Vai zini, kas bija kultūras mantojuma saglabāšanas karaliene Cēsu pusē 20.gs. otrajā pusē?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Nov 24, 2023 4:26


Stāsta mākslas zinātniece Ināra Bula  Viena no spilgtākajām laikmeta personībām, kuras izpratne par pieminekļu aizsardzību apvienojumā ar spēcīgu intuīciju pārsniedza tā laika  ierastās robežas, bija Cēsu Vēstures un mākslas muzeja zonas kultūras pieminekļu aizsardzības sektora vadītāja (vēlāk muzeja kultūras pieminekļu nodaļas vadītāja) Dace Puķīte (1942–2001). Viņas atstātās dokumentārās liecības atklāj mantojuma saglabāšanas izpratni, objektu atjaunošanas praksi un procesus, ikdienas cīņu ar padomju ideoloģijas skartiem varas pārstāvjiem un radošus paņēmienus, kā likumīgi apiet sistēmu. Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krātuves plaukti piepildīti  ar mapēm, kurās inspektore cītīgi vākusi arhīva informāciju, veikusi fotofiksācijas, dokumentējusi tā brīža esošo situāciju, nepieciešamības gadījumā arī zīmējot plānus. Tāpat savāktas arī arhitektoniski mākslinieciskās izpētes. Tomēr viena no vērtīgākajām liecībām ir Puķītes dienasgrāmatas, ko viņa rakstījusi no savas pirmās darba dienas līdz pat 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Pirmo piecu gadu dienasgrāmatas rakstītas literāri saistošā valodā, vēlāk tās pārtop par tādu kā darba atskaites melnrakstu, tik sīki neizrakstot un neizstāstot brīžam traģikomiskās ikdienas darba situācijas. Tikko uzsākot darbu muzejā, Dacei Puķītei bija jāpiedalās un jānodrošina Cēsu viduslaiku pils atjaunošanas procesu vadīšana. Cēsu viduslaiku pils restaurācijā 1973. gadā galvenokārt iesaistījās vietējie speciālisti un entuziasti. Dace Puķīte 1973. gadā savā dienasgrāmatā rakstīja: "Jo vairāk skatu Cēsu pili, jo vairāk mani satriec tā lielā jūtība pret apkārtējo dabu, kurā iekausēta, no kuras izaug celtne, jūtība pret formu un formu kopu. Tas viss savukārt pakļauts loģiskai konstrukcijai, jūtība pret detaļu. Ja runājam par arhitektūras un tēlotājas mākslas sintēzi – te tā ir, pie kam savā augstākajā izpausmē, kad mēs jau vairs neapjaušam, kur beidzas arhitektūra un sākas tēlniecība: masu un proporciju kopums tverams no dažādiem skatu punktiem aizvien jaunā atklāsmē, pārsteidzot ar savu emocionalitāti. Jebšu, smalki izsakoties, masu un proporciju kopums ieguvis nevien tehnisku un ideoloģisku, bet arī emocionālu attaisnojumu. Tas neattiecas tikai uz lielām masām un proporcijām, bet arī uz detaļām – līdz vissīkākai. Un tad nu pienāk tas brīdis, kad mums šajā filigrānajā kopumā kaut kas ir jāpieliek jeb jāatņem, jebšu, kā mēs šodien sakām – jāpārveido, jāpiemēro mūsdienu prasībām… Gandrīz lielāko tiesu ar to pašu pietiek, lai celtne būtu mirusi: Valmieras baznīca – koncertzāle, Gaujienas parks – izķidātā kapliča, Alūksnes palmu māja... Smukas lelles, bet dvēselīte nokauta… rakņājāmies ar mēslu dakšām. Katrs jaunievedums vai nu lielāks vai mazāks ir tikai butaforija, kuru iesēdināt mūsdienu aprēķinātājam, bet ne "jutējam" ir grūti. Balansējot starp vietējās varas ideoloģiskajiem uzstādījumiem un materiālā mantojuma saglabāšanas tradīcijām, Dace Puķīte centās īstenot kaut nedaudz no tās kultūras pieminekļu teorijas un prakses, ko bija dzirdējusi un lasījusi.

Grāmatai pa pēdām
19.gs. skolas grāmatas: katrs jaunlatvietis bērnībā studēja "Augstas gudrības grāmatu"

Grāmatai pa pēdām

Play Episode Listen Later Nov 19, 2023 25:47


19.gadsimta pirmā puse, laiks, kad literatūra un tautas izglītošana nedalāmi saistītas.  Šoreiz meklēsim  atbildes uz jautājumiem, kā veidojās izglītības sistēma, kādas skolas un skolu grāmatas bija šajā laikā. Uzzināsit, kuru grāmatu bērnībā studējis vai ik katrs jaunlatvietis. Šoreiz pietuvinājumā ielūkosimies skolās, galvenokārt, zemnieku skolās, kādas bija 19.gadsimta pirmajā pusē. Un uzzināsim, kā veidojās skolu literatūra. Arī to, ka skolas bērni mācījās no Vecā Stendera „Augstas gudrības grāmatas”. Izrādās, nav bijis tāds jaunlatvietis, kurš nebūtu bērnībā studējis šo grāmatu. Tāpat ielūkojamies padomu un daiļliteratūras grāmatās, kā arī īpaši skolas vajadzībām sarakstītajās. Raidījumā tiksimies ar divām zinošām pētniecēm skolu jautājumos, ar vēstures zinātņu doktori Viju Daukšti un filoloģijas doktori Zigrīdu Frīdi. Par  skolām un grāmatām, ko mācībām izmantoja, esam stāstījuši jau iepriekšējo gadsimtu sakarā. Galu galā, izglītības telpas veidošanās šodienas Latvijas teritorijā un arī Eiropā bijis ilgs un gana sarežģīts process. Par izglītības sistēmas veidošanos 19. gadsimtā stāsta Vija Daukšte. Līdz šim nebija sakārtota izglītošanas likumiskā un institucionālā puse, taču 19.gadsimts nāca ar būtiskām izmaiņām saimnieciskajā dzīvē, proti, tika atcelta dzimtbūšana, un tas mainīja daudz ko. Lai arī ceļš līdz reālai skolu sistēmai bija vēl garš, likumā tas tika jau stingri noteikts. Literatūrzinātniece Zigrīda Frīde, turpinot domu, ka cerības uz strauju tautskolu attīstību nepiepildījās, tomēr veicināja mācību līdzekļu sacerēšanu. Plašāk par projektu šeit:

Kultūras Rondo
Māksliniecei Vijai Celmiņai pasniegta īpaša balva, ko dēvē par "Nobela prēmiju" mākslā

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Sep 14, 2023 4:07


Latviešu māksliniecei Vijai Celmiņai pasniegta īpaša balva, ko dēvē arī par „Nobela prēmiju mākslā”. Japānas mākslas asociācijas balva tiek piešķirta piecos žanros – glezniecībā, tēlniecībā, arhitektūrā, mūzikā un teātrī. "Mūsu, mēs sakām mūsu Vija Celmiņa saņēma šo balvu, kas tiešām ir augsta līmeņa starptautisks novērtējums mākslas pasaulē," atzīst mākslas zinātniece Elita Ansone. Viņa norāda, ka balva izstrādāta globālā sadarbībā, sadarbojoties Japānas mākslas asociācijai ar apvieno Karalisti, Itāliju, Franciju, Japānu un Amerikas Savienotajām valstīm. Tā ir visaugstākajā līmenī organizēta un izvērtēta balva. "Tā ir arī pasaules prakse, ka mākslinieki, kas visu mūžu ir strādājuši un tiešām kļuvuši par pasaules līmeņa personībām, kas ietekmējuši veselas paaudzes, mākslas apgabalus, tiek novērtēti ar ļoti prestižām balvām, un šī noteikti ir viena no tādām," norāda Elita Ansone. Jāpanas Mākslas asociācijas balva "Praemium Imperiale" tika nodibināta 1988. gadā un pirmo reizi tika pasniegta 1989. gadā.  Mākslinieki tiek apbalvoti par izciliem sasniegumiem, par savu starptautisko ietekmi uz mākslu un par lomu kultūras un sabiedrības bagātināšanā. Katrs laureāts saņem 15 miljonu jenu (aptuveni 95 300 eiro). Šogad apbalvošanas ceremonija notiks 18. oktobrī Tokijā. Medaļas laureātiem pasniegs princis Hitači, kurš ir Japānas Mākslas asociācijas goda patrons.  Balva "Praemium Imperiale" tiek piešķirta piecās kategorijās. Glezniecības kategorijā šogad apbalvota Vija Celmiņa (ASV), tēlniecības kategorijā – Ūlafurs Eliasons (Islande, Dānija), arhitektūras kategorijā – Djebedo Fransiss Kerē (Burkinafaso, Vācija), mūzikas kategorijā – Vintons Marsaliss (ASV), teātra un kino kategorijā – Roberts Vilsons (ASV).  2016. gadā balvu "Praemium Imperiale" ieguva vijolnieks Gidons Krēmers.

jap meda asv hita latvie katrs franciju vijai celmi amerikas savienotaj
HR PODCAST
Profesionālā izdegšana. Ieskats grāmatā kopā ar autori PhD. Mariju Ābeltiņu.

HR PODCAST

Play Episode Listen Later Aug 30, 2023 66:51


Šajā reizē tiekos ar PhD. Mariju Ābeltiņu, lai runātu par viņas šogad iznākušo grāmatu "Profesionālā izdegšana". Izcila grāmata, lai arvien plāšak runāt ar sabiedrību par šo ļoti aktuālo mūsdienu pasaules slimību. Mēs esam noguruši. Kāpēc nogurstam atšķirīgi, kā mēs nogurstam un ko ar to visu darīt.Droši varu teikt, ka šobrīd dzīvojam psihiskās veselības krīzē, jo pētījumi rāda, ka šobrīd daļa pasaules velk sevi uz darbu un nes mājup tā arī īsti nesapratuši kāpēc. Smagas pakāpes izdegšanu piedzīvo līdz pat 13% ES iedzīvotāju, kas nozīme miljoniem eiro izmaksas, jo pamatā darbnespējas lapas sastāv no stresa un pārguruma radītām sekām.Mēs konfliktējam biežāk un pieļaujam cilvēcīgās kļūdas tieši šo iemeslu dēļ. Katrs piektais vēlas mainīt savu karjeru un jau nākošajā vasarā plāno strādāt citā darba vietā vai arī apceļot pasauli ar savu mikroautobusu. Gala beigās, pētījumi apliecina, ka izdegšana ir par iemeslu priekšlaicīgai nāvei.Marijas Ābeltiņas grāmatu "Profesionālā izdegšana" iesaku ne tikai tiem, kuriem viss ir slikti, bet arī tiem, kuri ir atbildīgi par to kādā darba vidē strādā viņu darbinieki, kuri ir līderi, kas rāda piemēru, tiem, kuri neapzinās, ka spēka resursi ir izsmeļami un ir tiem, kuri nesaprot atšķirību starp "man jādara" un "es vēlos". Šis ir pirmais grāmatas autors profesionālajā vidē, kuru man gribējās uziacināt uz sarunu un es vēlētos runāt vēl un vēl, par šodienas sērgu, kas piemeklējusi tik daudzus.Klausieties podkāstu un uzziniet: - pieredzi rakstot grāmatu par šo tik izplatīto tēmu - par atšķirīgajiem izdegšanas tipiem un kāpēc mums tik grūti apzināties savus limitus - par to kā atgūties no izdegšanas un cik ilgu laiku tas prasīs - par to, kāpēc izdegšana nav labākais veids kā apzināties seviPaldies, Marija, ka raksti, dalies un esi viena no sievietēm zinātnē, kura maina to kā mēs redzam psiholoģiju un, ka mums ir iespēja labāk izprast šos procesus.Grāmata - https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/202800-profesionala_izdegsana.htmlZinātņu pētījums par izdegšanu kultūras darbinieku jomā - https://static1.squarespace.com/static/556d498de4b0ee2d2aff9cad/t/5f8935b31b9c17670e1d8420/1602827703387/Burnout+in+Arts+Workers%2C+Abe+Watson%2C+Thesis.pdfMarijas promocijas darbs: https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/59384/298-86681-Abeltina_Marija_ma16058.pdf?sequence=1

Radio mazā lasītava
Svena Kuzmina "Skaistums un nemiers" vēsta par Skalbes jaunības ideāliem

Radio mazā lasītava

Play Episode Listen Later Aug 20, 2023 34:13


Katrs romāns un katra monogrāfija sērijā „Es esmu…” par latviešu literatūras klasiķiem ir gaidīta un nāk arī ar savu rašanās stāstu. Romānu par Kārli Skalbi bija iecerējis Pauls Bankovskis, bet pēc viņa aiziešanas mūžībā tas tika uzticēts Svenam Kuzminam. Ar Svenu tiekamies pie romāna „Skaistums un nemiers”, kas vēsta par Skalbes jaunības ideāliem, pirmajiem literārajiem mēģinājumiem, pirmajiem darbiem un sapņiem. „Tiem lasītājiem, kas Skalbi vispirms saista ar pasakām un dzeju, ar dziļa patriotisma pilnajām „Mazajām piezīmēm” un rakstnieka darbību Latvijas brīvvalsts laikā, iespējams, dzejnieka jaunības laika sakari ar revolūcijas idejām var likties negaidīti. Taču pietiek vien atcerēties Skalbes pirmo sarakstīto pasaku „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” un tajā skaidri paustās dumpīgās alkas izrauties no Miera un Pieticības malas trūdiem, pietiek atcerēties ziemeļblāzmas jeb kāvu simbolismu gan šajā pasakā, gan Skalbes dibinātajā publicistikas izdevumā ar tādu pašu nosaukumu („Kāvi”), lai nojaustu, ka romantizētas estētikas un daudzsološu pārmaiņu idejas, kuras Svens Kuzmins jaunajā romānā izvirza kā centrālās, Skalbem noteikti nevarēja būt svešas un jaunībā vēl diez vai bija iežogotas racionālu izpausmju un loģikas rāmjos,” tā recenzijā par romānu laikrakstā „Diena” raksta Bārbala Simsone. Kopā ar Gundaru Āboliņu un autoru Svenu Kuzminu lasām romānu par Kārli Skalbi „Skaistums un nemiers”.  Romānu „Skaistums un nemiers” romānu un monogrāfiju sērijā „Es esmu…” izdevusi „Dienas Grāmata”. Raidījumu atbalsta:

Kā labāk dzīvot
Svētā Jēkaba ceļš Latvijā: konfesionālai piederībai nav nozīmes, katrs var doties ceļā

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jul 24, 2023 45:15


Došanās ceļā var būt vajadzīga dažādu iemeslu dēļ. Varbūt tikai tāpēc, lai vienkārši ietu, dažreiz - lai atrastu sevi. Latvijā izveidots Svētā Jēkaba ceļa maršruts. Par to vairāk plašāks stāsts raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Sv.Jēkaba ceļa asociācijas dibinātāja Sandra Rone, komunikācijas speciāliste, pasaules apceļotāja, ceļojumu bloga "mugursoma.lv" autore Zane Eniņa, kura ir gājusi piecus Santjago ceļa maršrutus - gan Rietumeiropā, gan arī nesen izveidoto posmu Latvijā, Carnikavas un Baltezera evanģēliski luteriskās draudzes mācītājs, "Camino Latvija" krusttēvs Ivars Jēkabsons. No Valkas līdz Rīgai ir 280 kilometri garš posms, kas sadalīts 12 etapos. Vidējais etapa garums ap 25 km, un tad seši etapi no Rīgas līdz Žagarei vai no Rīgas līdz Skaistkalnei. Attālums Valka - Rīga prasa apmēram divas nedēļas, viss kopumā - kādas trīs nedēļas.Katrs iet ar savu redzējumu Ceļā var doties ikviens. "Nav būtiski, kādai ticībai piederi. Es arī sevi pieskaitu vairāk pie tiem, kas ir dabas ticībā, ja tā var izteikties. Man Dieviņš dzīvo Latvijas laukos, katrā zāles stiebrā un katrā upē. Neviens neliek kā pie bikts visu noskaitīt. ," atzīst Zane Eniņa. "Nekur nav jāpiesakās, cilvēks vienkārši var doties. Vienīgi Latvijas ceļam specifika ir tāda, ka, salīdzinoši ar Eiropas ceļiem, Latvijā infrastruktūra nav varbūt tik attīstīta. Tas nozīmē, ja vēlas nakšņot tajās naktsmājas, kuras visas var atrast mājaslapā, tas noteikti iepriekš jāpiesaka. Ja Francijā ejot, var vienkārši, kad esi noguris, skaties pa labi, pa kreisi, kur ir alberģi, un liec somu nost, un guli. Tad Latvijā tā nevarēs. Var arī nest savu telti līdzi, tad tas būs cita veida ceļojums. Ja tā nav, naktsmītne ir jāpiesaka iepriekš," padomus ceļotājiem sniedz Zane Eniņa. "Gluži tāpat jāparūpējas par ēšanu, jo nav tā, ka uz katra stūra ir kafejnīca vai krodziņš, kurš būtu vaļā. Es arī ar to bieži sastapos, es eju ļoti lēnu, tāpēc nonācu kaut kādās vietās jau tik vēlu, kad veikals jau bija ciet. Līdz ar to par šīm praktiskajām lietām ir jāpiedomā." Vēl pie praktiskiem ieteikumiem Zane Eniņa piebilst, ka jāparūpējās par poverbanku jeb papildus uzlādi mobilajam telefonam, jo telefons mūsdienās ir svarīgs, lai orientētos, lai sazinātos ar naktsmītnēm. Ir nācies glābt cilvēkus tumsā, kuriem telefons ir gandrīz jau izlādējies.    

Kā labāk dzīvot
Svētā Jēkaba ceļš Latvijā: kofesionālai piederībai nav nozīmes, katrs var doties ceļā

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jul 24, 2023 45:15


Došanās ceļā var būt vajadzīga dažādu iemeslu dēļ. Varbūt tikai tāpēc, lai vienkārši ietu, dažreiz - lai atrastu sevi. Latvijā izveidots Svētā Jēkaba ceļa maršruts. Par to vairāk plašāks stāsts raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Sv.Jēkaba ceļa asociācijas dibinātāja Sandra Rone, komunikācijas speciāliste, pasaules apceļotāja, ceļojumu bloga "mugursoma.lv" autore Zane Eniņa, kura ir gājusi piecus Santjago ceļa maršrutus - gan Rietumeiropā, gan arī nesen izveidoto posmu Latvijā, Carnikavas un Baltezera evanģēliski luteriskās draudzes mācītājs, "Camino Latvija" krusttēvs Ivars Jēkabsons. No Valkas līdz Rīgai ir 280 kilometri garš posms, kas sadalīts 12 etapos. Vidējais etapa garums ap 25 km, un tad seši etapi no Rīgas līdz Žagarei vai no Rīgas līdz Skaistkalnei. Attālums Valka - Rīga prasa apmēram divas nedēļas, viss kopumā - kādas trīs nedēļas.Katrs iet ar savu redzējumu Ceļā var doties ikviens. "Nav būtiski, kādai ticībai piederi. Es arī sevi pieskaitu vairāk pie tiem, kas ir dabas ticībā, ja tā var izteikties. Man Dieviņš dzīvo Latvijas laukos, katrā zāles stiebrā un katrā upē. Neviens neliek kā pie bikts visu noskaitīt. ," atzīst Zane Eniņa. "Nekur nav jāpiesakās, cilvēks vienkārši var doties. Vienīgi Latvijas ceļam specifika ir tāda, ka, salīdzinoši ar Eiropas ceļiem, Latvijā infrastruktūra nav varbūt tik attīstīta. Tas nozīmē, ja vēlas nakšņot tajās naktsmājas, kuras visas var atrast mājaslapā, tas noteikti iepriekš jāpiesaka. Ja Francijā ejot, var vienkārši, kad esi noguris, skaties pa labi, pa kreisi, kur ir alberģi, un liec somu nost, un guli. Tad Latvijā tā nevarēs. Var arī nest savu telti līdzi, tad tas būs cita veida ceļojums. Ja tā nav, naktsmītne ir jāpiesaka iepriekš," padomus ceļotājiem sniedz Zane Eniņa. "Gluži tāpat jāparūpējas par ēšanu, jo nav tā, ka uz katra stūra ir kafejnīca vai krodziņš, kurš būtu vaļā. Es arī ar to bieži sastapos, es eju ļoti lēnu, tāpēc nonācu kaut kādās vietās jau tik vēlu, kad veikals jau bija ciet. Līdz ar to par šīm praktiskajām lietām ir jāpiedomā." Vēl pie praktiskiem ieteikumiem Zane Eniņa piebilst, ka jāparūpējās par poverbanku jeb papildus uzlādi mobilajam telefonam, jo telefons mūsdienās ir svarīgs, lai orientētos, lai sazinātos ar naktsmītnēm. Ir nācies glābt cilvēkus tumsā, kuriem telefons ir gandrīz jau izlādējies.    

Pa ceļam ar Klasiku
Koncerts - dvēseles projekts. Saruna ar Antu Jankovsku, Helēnu Laukmani un Marinu Vidmonti

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later Jul 19, 2023 24:39


Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā 23. jūlijā plkst. 17 notiks franču opermūzikas koncerts "Lui et Elle ENCORE – franču operas zelta periods", kurā piedalīsies Anta Jankovska (soprāns), Irma Pavāre (mecosoprāns), Artjoms Safronovs (tenors), Nauris Indzeris (baritons), Edgars Ošleja (bass), Ilona Meija (flauta), Pēteris Eduards Kalniņš (klarnete), Liene Neija-Kalniņa un Konstantīns Paturskis (vijole), Ivars Bezprozvanovs (čells), Helēna Laukmane (klavieres). Koncertu vadīs Liene Jakovļeva. Šī koncerta rīkotāji - klasiskās mūzikas ģilde Euterpe - 2021. gada 1. augustā LU Botāniskā dārza flokšu pļavā īstenoja pirmo franču opermūzikas koncertu Lui & Elle. Nu tapis turpinājums ar jaunu programmu, kurai aranžijas veidojusi komponiste Marina Vidmonte. Par franču mūzikas un Botāniskā dārza saderību, Latvijā mazatskaņotiem darbiem, pianista būšanu diriģenta lomā un komponista ego nolikšanu malā, cita skaņraža darbam pieskaroties, - sarunā ar pianisti Helēnu Laukmani, komponisti Marinu Vidmonti un dziedātāju Antu Jankovsku, kura atzīst, ka "franču mūzika ir ļoti intīma un ļoti smalka, un ir jāmāk un jāprot tai pieiet no pareizās puses". Helēna Laukmane: Ļoti interesanti, ka ansamblī spēlē cilvēki, ar kuriem esmu pazīstami ļoti ilgi - kopš saviem tīņa gadiem, un tāpat arī tādi, ar kuriem iepazinos burtiski pirms pāris dienām. Bet sajūta ir, ka esam satikušies tie, kuri saprot viens otru muzikāli. Nav rīvēšanās un domstarpību par kopējo elpu. Izklausās pēc dvēseles projekta. Helēna Laukmane: Protams, tā noteikti ir. Speciāli šim koncertam ir darinājuši itāļu komponists Enriko Dzullino un Marina Vidmonte. Kādas aranžijas veidojāt? Marina Vidmonte: Tās ir franču operas. Visvairāk esmu strādājusi pie Žila Masnē operas „Taīda”, Žorža Bizē „Karmenas” un Šarla Guno „Fausta”. Tās ir pamatvērtības, kuras esmu atklājusi priekš sevis. Varu piekrist, ka šis ir dvēseles projekts. Šajās operās un ārijās, kuras darināju, mani saistīja tieši intimitāte, kodols. Tas liekas šaurs, bet spēj izaugt līdz grandiziotātei – tas ārkārtīgi pārsteidz. Tie milzīgie kontrasti, kas nāk no mazas sēkliņas un ar instrumentācijas palīdzību izaug līdz kaut kam tik varenam un dvēseli saviļņojošam. Priekš manis tas ir milzīgs atklājums. Sākumā likās, ka arī milzīgs izaicinājums, kad man lūdza pārlikt orķestra lielās partitūras uz tik mazu sastāvu. Izaicinājums ir tajā, ka lielajā partitūrā ir vairāk, nekā tu vari atļauties. Mans pirmais uzdevums bija saglabāt to autentiskumu, ko autors ir iecerējis, un tieši tādā veidā, kāds tas ir. Un nodot klausītājam tās emocijas, ko autors pirmsākumā ir ielicis. Preses relīzē teikts, ka tās būs franču operas zelta laikmeta ārijas. Tās būs cilvēkiem jau zināmās vai tomēr pārsteigsiet ar kādu noslēpumu? AJ: Tas ir periods, kurā savus ģeniālos darbus rakstīja Masnē, Guno, Bizē, Sensānss. Ir daži darbi, kuri bieži tiek atskaņoti un visiem ir zināmi, bet mums būs „gan, gan”. Mums vairāk patīk iepazīt jaunas lietas, un klausītājam vienmēr vajadzīgs dot kaut ko no tā, ko viņš jau zina, un kaut ko no jaunā. Būs arī dažas pērles, kuras tiešām jāzina, jāklausās un jāiepazīst, piemēram, „Taīda”, tāpat arī rets un nedzirdēts duets no Tomā „Minjonas” basam un mecosoprānam ļoti interesantā salikumā. Tāpat arī absolūti nedzirdēta ārija no Bizē operas „Džamile”, kuru neviens, manuprāt, nezina, bet tā ir ļoti skaista. Vēl arī Guno „Safo”. Būs no visa mazdrusciņ. HL: Un katrs instrumentālists būs arī kā solists – vijole, flauta, klarnete, čells. Katrs atskaņos arī kādu solo.

Kā labāk dzīvot
Praktiskas lietas, ko par svētkiem der iegaumēt gan dalībniekiem, gan viesiem

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jul 3, 2023 47:22


Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki ir lielākais publiskais pasākums, kas risinās mūsu valstī. Tik grandiozā notikumā, kurā piedalās vairāki desmiti tūkstoši dalībnieku un vēl vairāk skatītāju, vienmēr būs situācijas, kuras neaprakstīt grāmatās un instrukcijās. Par svarīgāko, ko der iegaumēt svētku dalībniekiem un viesiem, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izpilddirektore Daina Markova un komunikācijas vadītāja Inga Vasiļjeva. Dziesmu svētku laikā Rīgā iebrauc liels cilvēku daudzums, apmēram 800 - 900 autobusu. Skaidrs, ka satiksme nebūs tāda, kā ikdienā. Svētku rīkotāji aicina iestādes, kas darbojas Rīgā un kas var atļauties, strādāt attālināti, ja vien iespējams. Gan dalībnieki, gan skatītāji var izmantot savas ūdens pudeles. Uz pasākumiem jānāk ar tukšu pudeli, ko var uzpildīt pasākuma norises vietā. Uz mēģinājumu dalībnieki var ar nākt arī ar mugursomu, ne svētku dalībnieka auduma maisiņu, bet jārēķinās, ka pārbaudīs. Līdzi var ņemt tikai pārtiku, kas nebojās. Sviestmaizes nedrīkst ienest. "Katrs dalībnieks ir parakstījis noteikumus, kur tas iekļauts. Katri noteikumi nav pasmērķis mums, kā rīkotājiem, bet tas kopējā labuma vārdā. Arī bijusi dziesmu svētku pieredze un dažādi gadījumi. Ir Pārtikas un veterinārais dienests, ir Slimību profilakses un kontroles centrs. Ir bijis diskusijām bagāts darbs, lai šos noteikumus saskaņotu. Pastāv karstā laikā (..), ja būtu bijis ļoti karsts laiks, tad paņemtā sviestmaize, mēs nevaram zināt, no kurienes tā ir. Ir bijuši gadījumi, kad veseliem kolektīviem vesti cilvēki uz slimnīcu un dažādām citām infekciju slimībām. Mūsu dalībnieki ir radoši ne tikai mākslinieciskā ziņā, bet arī sadzīviskā," atzīst Daina Markova. Inga Vasiļjeva piebilst, ka atļauts ienest enerģijas batoniņus, šokolādes tāfelīti, cepumus, dārzeņus. Rīkotāji nevienu ierobežojumu neievieš tāpat vien, tas ir kopējā labuma dēļ. Šīs neērtības jāpacieš. Sašutumu jau raisījis noteikums, ka bērnu rati nevar stāvēt ejās Mežaparka estrādē. "Iedomājieties, ir ejas, ir bērnu rati, ir dejotāji, kuriem jāiet caur, vai nedod, dievs, ir kāda evakuācijas situācija, ir jāevakuējas lielā tempā. Tie nav pirmie svētki, kad šādi ierobežojumi," norāda Daina Markova. "Abās vietās - Daugavas stadionā un Mežaparkā - būs bērnu ratiņu novietnes. Teritorijas iekšpusē. Rekomendējam bērniem ar vecākiem doties pa 8.vārtiem estrādes teritorijā." "Ja māmiņai tuvāk ir citi vārti, viņa ienāks pa tiem. Teritorijā būs norādes, kur atrodas bērnu ratiņu novietnes, skaidro Inga Vasiļjeva. "Visi koncerta apmeklētāji, tā kā biļetes tika tirgotas elektroniski, saņems un jau ir saņēmuši informējošu e-pastu, kur viss skaidri uzrakstīts, no cikiem teritorija ir vaļā, cik garš būs koncerts, kas jāņem vērā, ejot uz koncertu ar bērniem. Gribam, lai ieejot teritorijā, bērniņiem apliek baltas aprocītes, kur uzrakstīt telefona numuru, ja bērni apmaldas lielā teritorijā,"turpina Inga Vasiļjeva. Uz Daugavas stadionu koncertu apmeklētājus aicina nedoties ar privāto transportu, izmantot sabiedrisko. Savukārt Mežaparkā būs īpaši busiņi, kas no 11. tramvaja galapunkta cilvēkiem ar kustību traucējumiem un gados vecākiem cilvēkiem palīdzēt nokļūt līdz estrādei. Pievedīs pie 5. vārtiem. Kursēs pirms un pēc koncertiem. Runājot par vakar, 2. jūlijā, aizvadīto gājienu, raidījuma viešņas bilst, ka tas kavējās tikai 53 minūtes. Iepriekšējos gados ir bijusi sliktāka pieredze.  

CILVĒKJAUDA
#159 Izaugsme un sevis iepazīšana piedzīvojumos - VALDIS VANAGS

CILVĒKJAUDA

Play Episode Listen Later Jun 13, 2023 98:28


Cilvēkjaudas komandā dodamies vasaras pauzē un piedzīvojumos, lai paceļam savu jaudu. Tāpēc šoreiz epizode par piedzīvojumiem, jo tie "atjauno skābekļa padevi". Piedzīvojumi palīdz ienest svaigumu dzīvē, projektos un attiecībās. Piedzīvojumos uztankojam ikdienā notērēto jaudu vai iegūstam jaunu, kad jaudas līdzšinējais līmenis vairs neder tālākiem plāniem. Piedzīvojumu spektrs, iespējas un slodze ir ļoti dažādi. Katrs var atrast sev piemēroto Šī saruna ir ar Valdi Vanagu, kurš ir cilvēks piedzīvojums. Viņš gan pats dodas piedzīvojumos, gan piedzīvojumu terapijas ietvaros ved tajos citus.Šī ir mūsu trešā, bet ne pēdējā saruna, jo piedzīvojumu stāstu un pieredzes Valdim ir daudz. Gatavojoties uz šo interviju, aprunājos ar Valda sievu Edīti un viņa kolēģi Juri, kuri ir informēti par tādiem Valda piedzīvojumiem, par kuriem viņam pašam varētu neienākt prātā pastāstīt. Te dzirdēsi par braucieniem ar kajaku, Altaja upēm, kanjoningu, nepāliešu glābējiem Norvēģijā un vēl visu ko.Valdi vari atrast Sense of Team un vari arī viņam pievienoties arī kādā no drīzajiem piedzīvojumu pārgājieniem Nepālā.Pirmā saruna ar Valdi bija par komandu jaudu. Otrā - par pārgājieniem Nepālas Himalajos.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:6:22 Būt izglītotam par upi, par straumi. Katamarānu, kajaku un kanoe laivu atšķirības.12:09 Dzīvības un nāves robeža. Altajs.22:33 Krāčainu upju izbraukšanas nianses un noslēpumi.38:11 Piedzīvojumu patiesā un dziļākā jēga.43:31 Ar ko ir jāsāk cilvēkam, kurš vēlas iemācīties kajakot.49:31 “Kurkulis pa upi” – kas ir riverboard jeb riverspeed.52:25 Pārsteigumi Norvēģijas piedzīvojumā.56:19 “Katram savs Everests.”1:01:51 Kā izvēlēties uzticamu piedzīvojumu organizatoru.1:08:55 Piedzīvojumu terapeitiskais aspekts. Kā nenodarīt sev pāri.1:23:52 “Tagad vai nekad” slazds.1:26:08 Cibiņa sindroms.

Kā labāk dzīvot
Tiesu izpildītāju dienas temats šogad - kā nekļūt par parādnieku

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Mar 22, 2023 47:43


24. martā visā Latvijā norisināsies ikgadējā Tiesu izpildītāju diena, kas šogad būs veltīta tam, lai palīdzētu iedzīvotājiem nekļūt par parādniekiem. Ko parādnieks var darīt, lai lieta nenonāktu līdz piespiedu izpildei, vienoties ar piedzinēju par parāda apmaksu pa daļām, lūgt tiesu vai citu institūciju, kas izdevusi izpildu rakstu, lai sadala maksājumus daļās, atliek izpildi. Tāpat, jau lietai nonākot pie tiesu izpildītāja, parādnieks var vērsties gan pie piedzinēja, gan tiesā un lūgt, lai izpildi atliek vai sadala maksājumus daļās. Raidījumā Kā labāk dzīvot plašāk skaidro Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju asociācijas padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka un tiesu izpildītāja Sandra Rundele. Konsultācijas norisināsies tikai attālināti. Pandēmijas pieredze rāda, ka tas ir vislabākais formāts, kā pārrunāt šādus diskrētus jautājums - savas parādsaistības. Konsultācijas būs pa tālruni 67290005, sazinoties e-pastā tidienas@lzti.lv, WhatsApp čatā - 27840355 un Facebook kontā facebook.com/LZTIP. Tāpat konsultācijas telefoniski būs iespējams saņemt visu tiesu izpildītāju birojos. Tiesu izpildītāju kontaktinformācija atrodama Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes mājaslapā. "Šobrīd ir daudz lietu, kur cilvēki nav pamanījuši, ka jāsamaksā mēneša laikā pēc soda uzlikšanas. Tās 30 dienas ir svarīgas," par administratīvo sodu nomaksu atgādina Sandra Rundele. "Pirms iestāde nosūta lietu tiesu izpildītājam, tajos gadījumos, ka redz - sods nav apmaksāts, nav arī apstrīdēts, 30 dienas ir pagājušas, iestāde vēl sūta atgādinājumu, ziniet, jums viens sodiņš palicis neapmaksāts. Ja tuvāko dienu, nedēļu laikā nesamaksāsiet, tad nodosim piespiedu izpildei. Viss jau ir jauki, bet cilvēki šos paziņojumus citreiz nesaņem, jo es jau tajā adresē nedzīvoju 10 gadus. Šobrīd visiem saviem klientiem stāstu - aktivizējiet e-adresi. Visa informācija pienāk elektroniskā formātā. Es teiktu ļoti ērti un vispār nav opciju kaut ko palaist garām. Tajā e-pastā ir jāielūkojas," norāda Iveta Kruka.  Lielākoties tiesu izpildītājiem ar administratīviem sodiem nākas strādāt. Katrs gadījums jāizskata individuāli. "Nākot pretī, savi 30 % netur vārdu, nemaksā un pazūd, pēc laika atgriežas ar vēlmi maksāt. Nav tik viennozīmīgi pieiet jautājumam. Plašs apstākļu kopums," atzīst Sandra Rundele.

Kā labāk dzīvot
Seniorus aicina iesaistīties pļavu puķu sēklu vākšanā

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later May 31, 2022 47:09


Apvienot patīkamo ar lietderīgo. Lietderīgais - Latvijas Dabas fonds vēlās iesaistīt seniorus dabisko pļavu glābšanā un aicina palīdzēt ievākt dabisko pļavu augu sēklas. Patīkamais - lai vāktu sēklas, ir jādodas dabā. Raidījumā Kā labāk dzīvot par akciju stāsta Latvijas Dabas fonda eksperte, akcijas vadītāja, botāniķe Rūta Sniedze Kretalova, Latvijas pensionāru federācijas valdes locekle Dzintra Žilde un pensionāre, kura deva ierosmi šai akcijai Maija Sauļūna. "Seniori ar laiku kļūst nedaudz lēnāki, bet viņiem ir nedaudz vairāk laika. Viņi ir viedāki un viņi grib kaut ko atstāt mantojumā. Tas ir elementāri," par savu ierosmi stāsta Maija Sauļūna. "Seniors ir redzējis to dabisko pļavu, viņam tā ir sirdī. Es no savas bērnības atceros, ka gāju ar vecmāmiņu pļavā, trejdeviņas zālītes pirms Jāņiem lasīju, vāzītē liku. Tagad es kādas 10 - 12 varu salasīt. Un nākamais etaps par sēklām - es neatpazīstu sēklas. Augs nozied, ja viņam vairs nav nekādas pazīmes, es vairs nesaprotu, šito sēklu ņemt vai paņemu kādus latvāņus. Dabas fonda palīdzība ir vajadzīga, lai saprastu, ko vācam." Maija Sauļūna atklāj, ka vēlējusies izveido pie mājas dabisko pļavu, bet rezultāts bijis visa apšaubāms. Tāpēc arī vērsusies pēc padoma pie Dabas fonda. Seniorus mudina iesaistīties sēklu vākšana, jo tā ir "mazliet lenāka, bet viedāka tauta, kas kaut ko grib atstāt mantojumā". Latvijas Dabas fonds (LDF) sadarbībā ar Latvijas Pensionāru federāciju (LPF) šovasar aicina Latvijas seniorus iesaistīties savvaļas augu sēklu vākšanā, lai ar tām bagātinātu pilsētu zālājus un atjaunotu dabiskās pļavas, tādējādi palīdzot nodrošināt Latvijas dabisko pļavu nākotni. Akcijas uzdevums būs ievākt Latvijā bieži sastopamu pļavas augu sēklas, izžāvēt tās un nosūtīt Latvijas Dabas fondam. Latvijas Dabas fonds sēklas izmantos atjaunojamās dabisko pļavu teritorijās, kā arī pļavas augu piesējai pilsētas pļavās, tāpat organizēs meistarklases un citus ar pļavu saistītus pasākumus pensionāriem. Katrs akcijas dalībnieks saņems LDF pateicības balvu, savukārt aktīvākās senioru grupas tiks īpaši apbalvotas. Jūnija vidū – jūlijā – pļavas augu ziedēšanas laikā – akcijas dalībniekiem būs jāizpēta tuvākās apkārtnes ceļmalas, grāvmalas, ūdeņu krastmalas un mežmalas, pašu vai tuvinieku īpašumā esošie zālāji un atmatas un, izmantojot augu noteicēju, jāizvēlas, kuru augu sēklas vēlāk ievāks. Jūlijā, augustā un septembrī, sekojot sēklu vākšanas instrukcijai, jāveic iepriekš izvēlēto augu sēklu vākšana un žāvēšana, kā arī nogādāšana Latvijas Dabas fondā. Ar nosacījumiem, lai pareizi vāktu sēklas, kā arī pieteikties akcijai var internetā, kā arī nepieciešamības gadījumā sazināties ar Dabas fonda pārstāvjiem pa tālruni 67830999.

CILVĒKJAUDA
#115 Kā būt pašam par savu bosu, ieviešot pārmaiņas - vērtīgākais no holakrātijas prakses: MICHEL DENNLER

CILVĒKJAUDA

Play Episode Listen Later May 25, 2022 120:27


Mišels Dennlers strādā IT uzņēmumā, kurā jau piekto gadu nav priekšnieku. Pareizāk, tur katrs pats sev ir priekšnieks, jo uzņēmumā izmanto holakrātijas pārvaldības sistēmu. Katrs darbinieks dara to, ko pats izvēlas darīt un kas ir saskaņā ar notiekošo "komandās". Priekšrocība, ko iesaistītie un uzņēmums tāpēc iegūst, ir ātrums, efektivitāte un cilvēku apmierinātība. Pēc reorganizācijas ieviešanas, kas prasīja apmēram trīs gadus, uzņēmumam katru gadu aug peļņas rādītāji un klientu un darbnieku apmierinātība. Es Mišela pieredzi uzskatu par noderīgu ne tikai kolektīviem, bet arī individuāliem cilvēkiem, jo prasmīgāk izvirzīt mērķus, ātri un iedarbīgi reaģēt uz pārmaiņām, produktīvi risināt problēmas un gudri apieties ar laika, cilvēku un naudas resursiem nozīmē ieguvumus gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē.Mēs sarunājamies par holakrātijas stratēģijām un domāšanas veidu, kuru noderīgās sastāvdaļas var pārņemt gan tradicionālos kolektīvos, kur ir priekšnieki un padotie, gan arī pārcelt uz cilvēka privāto dzīvi. Piemēram, par vērtību praktisko pielietojumu, kā sākt sarunas vai apspriedes, kurās piedalās vairāki cilvēki, lai iznākums būtu vērtīgāks. Vai - ko darīt, vadot dažāda veida sapulces gan uzņēmuma iekšienē, gan sadarbībā ar partneriem vai klientiem, lai tās būtu produktīvas un lai tajās rēķinātos ar katru iesaistīto. Holakrātija ir par spēju uzņemties atbildību par savu darbu, lai tajā justos labi. Noderīga pieeja dzīvei kopumā.Mišels nerunā latviski, tāpēc mūsu saruna notiek angliski. Sarunas ievaddaļai apmēram 2 minūšu garumā ir titri latviešu valodā. Šoreiz nevaram piedāvāt pilnas sarunas tulkojumu, jo mūsu laika un finansiālie resursi, kas būtu nepieciešami tā nodrošināšanai, ir vajadzīgi citviet.Šī nav saruna par to, kā holakrātija darbojas, jo to var noskatīties šajā video (angliski) no Training Lab konferences Rīgā, kurā Mišels uzstājās pirms dažiem gadiem (paldies Elīnai Pelčerei par bezmaksas pieeju šim video Cilvēkjaudas auditorijai).Sarunas tēmas ar laika norādi:6:06 A valuable strategy that Michel has taken over from the holacracy approach(Vērtīga stratēģija, ko Mišels ir pārņēmis no holakrātijas pieejas)15:45 Introduction into the company Michel is working for, where the holacracy approach is successfully implemented(Nedaudz par uzņēmumu, kur Mišels strādā un kur holakrātijas pieeja ir veiksmīgi ieviesta)20:32 How it is to be a boss for yourself, what are the main stereotypes(Kā ir būt sev par bosu un kādi ir galvenie stereotipi)27:30 What is so special about meeting strategy in holacracy, how to transfer this approach into the personal life(Ko noderīgu pārņemt no holakrātijas sapulču stratēģijām un kā to pārcelt arī uz personīgo dzīvi)55:30 Why it is so easy to approve and implement changes and new ideas, when your company is following holacracy approach(Kāpēc ir viegli akceptēt un ieviest pārmaiņas un jaunas idejas, kad uzņēmums ievēro holakrātijas pieeju)1:07:53 How Michel has benefited personally from being his own boss in a big company(Ko Mišels pats ir ieguvis, kopš kļūšanas par savu bosu lielā uzņēmumā)1:11:36 What people can still do in their favour, even if they are working in a classic hierarchical company(Ko cilvēki var darīt savā labā, pat ja viņi strādā klasiskās hierarhijas uzņēmumā)1:15:11 Being responsible for your own happiness(Būt atbildīgam par savu laimi)1:22:24 Why it is so important to know your values; the way to match them with your reality(Kāpēc ir tik svarīgi zināt savas vērtības un kā veidot to saderību ar realitāti)1:36:18 Laura's most difficult client – Michel Dennler(Lauras vissarežģītākais klients - Mišels Dennlers)

Zināmais nezināmajā
Mikroplastmasa ir visur, arī cilvēka asinīs. Process ir neatgriezenisks

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Apr 19, 2022 46:26


Plasmasa ir kļuvusi par ierastu un ikdienā neaizvietojamu materiālu, ka nav pārsteidzošas ziņas par plastmasas klātbūtni it visur - augsnē, ūdenī, dzīvniekos un arī cilvēkos. Pirms dažiem gadiem mikroplastmasa tika atrasta cilvēka placentā, nesen Nīderlandē veikts pētījums apstiprina mikroplastmasas klātbūtni cilvēka asinsritē. Ja reiz no mikroplastmasas nevaram izvairīties un tā jau ir iekļuvusi cilvēka organismā, aktuāls ir jautājums, kā tā ietekmē cilvēka veselību? Raidījumā diskutē Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Ieva Putna-Nīmane un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Mikroplastmasas mums apkārt ir daudz un atpakaļ ceļa diemžēl nav. "Mēs neiekāpsim 50 gadus atpakaļ un būsim tad apzinīgi ražojot un lietojot plastmasu. Pat ar visiem stabiliem materiāliem, kas lēti un labi pielietojami, tas ir plastmasas bonuss, bet tā pārāk lielā lietošana mums visur apkārt," vērtē Ieva Putna-Nīmane. Galvenie virzieni ir skaidri par mikroplastmasas ietekmi uz cilvēka veselību. "Lielā bēda ir tāda, ka nav viena konkrēta veida mikroplastmasas. Tur ir neiedomājamākais rasols: tur ir totāls, kā tauta saka, kiš-miš, tajā skaitā ar rozīnēm. Tur it viss no līdz, jebkas jebkurā kombinācijā, kas savā starpā reaģē, ko saule ietekmējusi pa vidu. Tā ir lielā nezināmā bīstamība," vērtē Ivars Vanadziņš. Lielākā bīstamība cilvēkam ir saistīta ar iespēju mikroplastmasas daļiņas apēst un tādējādi tās nokļūst cilvēka organismā un var radīt hronisku iekaisumu. Vēl mikroplastmasas daļiņas ietekmē metabolismu. "Tā kā šim daļiņām pašām piemīt kaut kāda aktivitāte un ir daži fermenti, ko tās pastiprina, daži - ko samazina. Anaerobo vielmaiņu pastiprina vai lipīdu vielmaiņu samazina. Piemēram, kāda zivs vai augs sāk mazāk vai vairāk kaut ko ēst, maina dzīves paradumus. Un mēs to visu apēdam, to zivi, kas ir nepareizi augusi," skaidro Ivars Vanadziņš. Vēl liela daļa mikroplastmasu var izraisīt imunitātes izmaiņas. "Vēl viena lieta ir tīri fiziska problēma. Tas, ka tās daļiņas ir asinīs, tas nozīmē, ka kaut kur filtrējas un nonāk, krājas kādos mērķorgānos - aknās, liesā vai nierēs. Viņas tur uzkrājas un aizķeras. Katrs atsevišķi ir nekas, bet divu vai 10 gadu laikā fiziski sakrājas kaut kādi grami, kuriem tur nav jābūt," turpina Ivars Vanadziņš.