Podcasts about katrs

Latvijas sabiedrībai turbulents posms - gaidāmās vēlēšanas, regulārie dronu apdraudējumi, nu tam visam pievienojusies pamatīgi sakulta diskusija par lāču patvaļībām. Šo dzīvnieku skaita pieaugums Latvijā rada bažas par to, cik miermīlīgi varēsim sadzīvot ar lāčiem nākotnē. Vai brūnais lācis ir apdraudējums cilvēkam? Ko vispār zinām par šiem dzīvniekiem un to uzvedības paradumiem? Kāda ir brūnā lāča dzīve Latvijā šodien un vēsturē un vai konflikti ar lāčiem cilvēkiem ir bijuši arī agrāk? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, LatvInta Langeijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Ar smaidu var teikt, ka lācis ir kļuvis par teju izšķirošo elementu politiskā kapitāla vākšanā. Tomēr līdz šim nav bijis precedents, ka kāda dzīvnieka uzvedība būtu tā satraukusi sabiedrību. Kāpēc ir tik lielas bailes, bažas un gan sarunas par visu šo?  "Man liekas, ka viens apstāklis ir tas, ka cilvēki baidās no nezināmā. Ņemot vērā to, ka lāču skaits beidzamajos gados ir palielinājies jūtami, līdz ar to lācis ir arī pamanāmāks, visi uztraucas, ko darīs un kā dzīvos tālāk. Ja iepriekš tie bija vilki un lūši, tad šobrīd tie ir lāči," vērtē Inta Langa. "Man bažas un satraukums, arī politika jau ir blakus no šī gadsimta sākuma, kopš mēs sākām ar ikoniskajiem plēsējiem padziļinātāk nodarboties pētniecībā un aizsardzības stratēģijas izstrādē. Pēdējā laikā lāči ņem virsroku, bet politiskā ietekmē lielajiem dzīvniekiem ir bijusi arī pirms tam un daudz plašāk nekā tikai Latvijā. Tās pašas sarunas notiek arī Briseles gaiteņos un varbūt pat vēl globālākā līmenī," norāda Jānis Ozoliņš. "Viena lieta ir bailes, kas ir tīri personisks jautājums un personiska pieredze. Katrs mēs baidāmies no kaut kā cita, bet, kad daudzi savienojas sociālos tīklos, viņi sameklē sev baiļu partnerus, un tā veidojas varbūt "baiļu burbulis". Bailes ir kaut kas personībai raksturīgs, ko ļoti grūti ietekmēt, regulēt un vadīt," turpina Jānis Ozoliņš. "Otra lieta ir drošība un apdraudējums. Daudzos gadījumos un arī lāča gadījumā ir tā, ka reālais apdraudējums un drošība ir tādas šķēres ar bailēm, jo bailes, pieaugot dzīvnieku skaitam un satikšanās gadījumiem ar dzīvnieku, aug diezgan strauji, savukārt drošība ir diezgan stabila un nemainīga, un faktiski bailēm, ja iet paralēli drošībai, nevajadzētu būt pamata. Bet diemžēl ir. Tā problēma, ar ko spēlējas politiķi un populisti." "Pēdējos gadus cilvēks ir uzskatījis sevi par svarīgāko, galveno. Viņam nav bijis līdzvērtīgā "šajā svara kategorijā", pēkšņi izrādās, ka ir viens, kas sāk apdraudēt cilvēka pirmtiesības. Un tad sākās lielās diskusijas," papildina Māris Lielkalns. "Lācim ir ļoti laba imidža veidošanas kompānija - "mīļais pūkainais", no bērnu dienām katram mājās esošais spēļu lācītis. Klāt vēl nāk šī šķautne, ka tas tas mīļais lācis pēkšņi izrādās briesmīgais lācis un tad redzam visādus kuriozus."

Katrs vārds un teikums, ko izrunājam vai rakstām, veido mūsu tēlu. Un, ja ir neskaidrības par pareizu runas vai rakstības stilu, tad jautājiet mums latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Atbild Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

Līdz 21. septembrim Latvijas Arhitektūras muzejā skatāma arhitekta un arhitektūras vēsturnieka Ilmāra Dirveika zīmējumu izstāde “Dirveiks. Rekonstrukcijas un hipotēzes”. Vēstures iepazīšana notiek ar dažādu maņu palīdzību. Modernās tehnoloģijas ļauj ievērojami paplašināt vēstures popularizēšanas veidus, sākot no skārienjūtīgiem ekrāniem līdz ierīcēm, kas rada mākslīgo realitāti. Blakus jaunajām iespējam joprojām pastāv vienkāršākais veids, kad zīmējums jeb grafiska rekonstrukcija top manuāli. Rekonstrukciju zīmējumi ir radīti, lai saprotamā formā veicinātu plašas sabiedrības interesi par vēsturi.  Izstādē piedāvātās grafiskās rekonstrukcijas ir pamatotas rūpīgā vēstures izpētē, ko lielākai daļai objektu veicis zīmējumu autors, kompilējot starpdisciplināru pētījumu rezultātus. Ja objekta vēsturē ir kāds būtisks notikums, kas radījis arhitektūrā radikālas izmaiņas, rekonstrukcija ir īpaši nepieciešama, nereti ejot tālāk par zināmo un iekļaujot fantāzijas elementus. Izstādē tāds piemērs ir 1577. gadā uzspridzinātais Cēsu ordeņpils rietumu korpuss un Rundāles pils sākotnējo staļļu būve. Cēsu ordeņpils akmens detaļu skices ir hipotēzes – versijas, kur un kā detaļa iebūvēta sākotnēji. Komplektā ar akmens detaļām šīs skices ir redzamas Cēsu ordeņpils ekspozīcijā.  Vēstures popularizēšanas un izglītošanas nolūkos dažreiz jāizgatavo gandrīz pilnīgas fantāzijas. Arī šeit tiek meklēti jebkādi kaut fragmentāri avoti. Tāda ir Ropažu pils, kuras rekonstrukcija ir fantāzijas skice. Šādu zīmējumu galvenais mērķis un attaisnojums ir sabiedrības ieinteresēšana un kultūras mantojuma popularizēšana. Vēstures izzināšana ir nepārtraukts process, arī rekonstrukcija ir bezgalīgs ceļš pretī nesasniedzamajam – pilnīgas patiesības noskaidrošanai. Katrs nākamais pētnieks, kam ir kas jauns sakāms, savā pārliecībā un rekonstrukcijas idejās virzīsies tālāk.     

Stāsta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode; pārraides producente – Signe Lagzdiņa Par 20. gadsimta populārāko, pasaulē vislasītāko poļu rakstnieku bez lielām šaubām var nosaukt Staņislavu Lemu – esejistu, filozofu, futurologu, zinātniskās fantastikas romānu autoru un lielā mērā – fantastikas kanona veidotāju. Lems dzimis 1921. gada 12. septembrī Ļvivā, miris 2006. gada 27. martā Krakovā. Šo enciklopēdijas šķirkļa pamata informāciju gan ironiskā kārtā tūdaļ var apstrīdēt vai papildināt: vairākos avotos minēts, ka Lems piedzima 13. septembrī, taču tīrās māņticības dēļ [1] vecāki nolēma dokumentos rakstīt labvēlīgāku datumu, savukārt brīnišķo  pilsētu, kurā dzīvoja Lemu ģimene, tolaik sauca par Ļvovu (poliski: Lwów) un tā bija Austrumpolijas metropole, trešā lielākā pilsēta Polijas Republikā starpkaru periodā. Uz Ļvovā pavadīto bērnību Lems atskatās autobiogrāfiskajā romānā “Augstā pils” (Wysoki Zamek, 1966). Tā ir arī viena no pirmajām poļu grāmatām, kurā plaši un atklāti reflektēts par šīs pilsētas nozīmi, var teikt arī – mītu poļu kultūrā, ko turpinājuši visdažādāko žanru autori un mākslinieki. Lems nenoliedzami ir viens no šī mīta veidotājiem. Ļviva, tobrīd Ļvova, iemiesoja domas brīvību laikā, kad Polija pastāvēja, sadalīta starp trim lielvarām. Ļvivas Universitāte, kā arī Matemātikas skola līdz ar citām domas un zinātnes institūcijām padarīja Lema pilsētu ne tikai par garīga patvēruma vietu spožiem prātiem, bet arī par zinātnes un laikmetīgās kultūras centru. Runādams par Vīni, Lems reiz to nosauca par “stipri palielinātu Ļvovu”; abu pilsētu līdzība ir ievērojama, un arī Vīne var ar šo to lepoties, tomēr Lema sirds piederēja viņa dzimtajai pilsētai. Lems bija vienīgais dēls laringologa Samuēla Lema un viņa sievas Sabīnes ģimenē; vecāki, līdzīgi kā daudzi tā laika Polijas ebreji, bija asimilēti un uzskatīja sevi par poļiem. Ģimene bija visai pārtikusi, tiem piederēja īres nams pilsētas centrā. Lems mācījās ģimnāzijā ar paplašinātu vācu valodas programmu un jau skolas laikā vēlējās studēt politehnikumā un kļūt par zinātnieku. “Man ir tāda vājība, ka dažus cilvēkus uzskatu par prātīgākiem nekā citi – un tie ir zinātnieki,” rakstnieks un filozofs Lems saka intervijā [2] ap nesenāko gadsimtu miju. Līdz mūža galam Lems lasīja visdažādākos zinātnes izdevumus angļu, franču, vācu, poļu, ukraiņu valodā, bet par literatūras ceļiem izteicās ironiski un nelabprāt. Pārsātinātību gan viņš uzskatīja par kaitīgu ne tikai literatūrā. “Šausmīga biežņa valda ne tikai sabiedriskajā transportā, bet arī zinātnē,” Lems secina un turpina: “arī tur katrs indivīds vēlas pastiept gaisā roku un iesaukties: mīļais Dievs, es esmu šeit! Katrs grib atklāt vai izgudrot kaut ko pilnīgi unikālu. Tādi nu cilvēki ir. Es tāds neesmu.” Lems daudzkārt uzsvēris, ka pievēršanās fantastikai bija veids, kā patverties no sociālistiskā reālisma plakanības un cenzūras spaidiem. Atgriežoties pie Lema Ļvovas (poļu literatūrzinātnē reizumis apspēlē arī pilsētas vācisko nosaukumu, LEMbergu), jāpiemin, ka ģimene dzīvoja Brajerovskas ielā – tagadējā Bohdana Lepkija ielā 4. Nams, kura trešajā stāvā uz balkona stāvēja zēns, kam patika izjaukt visas savas rotaļlietas un kura vārdā nosaukts asteroīds 3836 [3], vēl arvien, par laimi, ir savā vietā. No Lema tēva kabineta balkona pavērās skats uz augošo, grezno Ļvovas centru, bet uz otru pusi no nama sākās košuma pilnais ebreju kvartāls. Lems bija īpaši iemīļojis pilsētas parkus – plašo Strijas parku, pie tā izvērstos tirgus paviljonus, kas reprezentēja gadsimtu mijas Galīcijas saimniecisko uzplaukumu, kā arī arhitektūras, kultūras un mākslas sasniegumus. “Tur varēja just Eiropas elpu, bet mēs ar klasesbiedriem turp skrējām galvenokārt tādēļ, lai par velti iedzertu buljonu “Maggi” un sagrābtos pilns rokas reklāmlapiņu,” rakstnieks atceras [4]. Šajā parkā Lems pirmoreiz apmeklējis cirku, pieredzot, ka arī pieauguši cilvēki, tostarp viņa tēvs, visu cienītais ārsts, var brīnīties, sastapdamies ar ērmībām, un tikt pārsteigti ar cilvēka izdomu. Īpašs bija arī tagadējais Ivana Franko parks jeb Jezuītu dārzs, kurp Lemu ģimene bieži gāja kājām, nevis brauca ar drošku kā uz Strijas parku. “Un žēl, ka tā,” Lems raksta “Augstajā pilī” – “jo brauktuve Universitātes priekšā bija izlikta ar īpašu koka bruģi, un zirgu pakavi, sitot pa to, radīja burvīgu skaņu, tādu, it kā zem kājām atrastos plaša neredzama telpa.” Šo parku, kura priekšā gandrīz katru dienu esot stāvējis vīrs ar laimes ratu, Lems iedzīvinājis arī vienā no saviem agrīnajiem stāstiem “Tumsas dārzs” (Ogród ciemności, 1947). Ļvovas elementi, iespaidi, tiešas un netiešas atsauces uz to atrodamas daudzos Lema darbos; iemīļoto varoni Pirksu (Pirx) arī saista ar autora dzimto pilsētu. [5] No Ļvovas laika nāk arī Lema mīlestība uz saldumiem, īpaši halvu [6], ar ko Lems turpināja mieloties arī tad, kad veselības dēļ to vairs nedrīkstēja darīt. (Kad rakstnieks nomira, viņa dēls aiz grāmatplaukta atrada tūkstošiem saldumu papīrīšu.) Vācu okupācijas laikā Staņislavs Lems ar viltotiem dokumentiem strādāja par automehāniķi un metinātāju vācu uzņēmuma garāžās, turklāt pamanījās palīdzēt arī poļu pretošanās kustībai. Lemam un viņa vecākiem izdevās izdzīvot Holokaustā. Uz šiem gadiem rakstnieks atsaucies reti. Nevēlēdamies kļūt par PSRS pilsoņiem, viņi 1945. gadā no Ļvovas aizbrauca un apmetās uz dzīvi Krakovā. “Pirms kara es ne reizes nebiju redzējis Varšavu, nebiju bijis Krakovā. Tāpēc varu sacīt, ka Ļvova ir daļa no manis, un es – daļa no Ļvovas. Esmu ieaudzis Ļvovā kā koks,” saka Lems. Stipro saikni ar Ļvivu varu apliecināt arī es, lai arī nemēdzu lielīties ar lietām, kas nav mans nopelns. Mēs, grupiņa poļu vasaras skolas studentu, kā lielu balvu saņēmām iespēju paviesoties pie Lema viņa Krakovas savrupnamā. Bija svelmaina diena, pie visiem namiem melni karogi, jo nupat bija nomiris Česlavs Milošs. Tikām brīdināti, ka Lems slikti jūtas – drauga zaudējums un slimība rakstnieku novārdzinājusi, tāpēc drīkstējām uzdot tikai dažus jautājumus. Sasēdāmies ēnainā viesistabā, uzmanīgi turējām rokās porcelāna tasītes, un pie varena kamīna sēdēja neliela auguma vīrs, kurš tiešām izskatījās, it kā būtu no citas pasaules. Kāds sadūšojās uzdot pirmo jautājumu par rakstnieka bērnību Ļvivā. Brūnajām acīm zibot, Lems četrdesmit minūtes no vietas stāstīja par saviem parkiem, skolu, par pirmajiem izgudrojumiem. Otrais jautājums bija par romāna “Solāris” [7] (Solaris, 1961) jaunāko, Stīvena Soderberga ekranizāciju; tai autors veltīja tikai divdesmit minūtes, beigu beigās nosakot: “Ja es būtu vēlējies, lai mani varoņi bučojas saulrietā, man nevajadzētu viņus sūtīt kosmosā; to taču var darīt arī tepat uz zemes!” [1] Triskaidekafobija – slimīgas bailes no skaitļa trīspadsmit. [2] Ar Staņislavu Lemu sarunājas Gžegožs Brauns: https://www.youtube.com/watch?v=37K-P77tZXo [3] Īsumā par asteroīdu: https://english.lem.pl/gallery/59-home/facebook-post/213-asteroid-3836-lem [4] Patriks Zakševskis, LEMberg. Lema vietas Ļvovā. https://culture.pl/pl/artykul/lemberg-lwowskie-miejsca-lema [5] Turpat. [6] Lems to sākotnēji pircis Kavurasa kunga kioskā Sv. Gara ielas stūrī; dzīvodams Krakovā, rakstieks reizēm pasūtinājis, lai draugi atgādā saldumus no Ļvivas. Plašāk: https://culture.pl/pl/dzielo/stanislaw-lem-wysoki-zamek [7] “Solāris” latviešu valodā pirmoreiz izdots 1970. gadā, to tulkojis Zigfrīds Trenko. Romāna fragmenti publicēti žurnālā "Zinātne un Tehnika" jau 1962. gadā. Atkārtoti latviski izdots 2006. gadā.

Pētījumi liecina, ka 50% Latvijas iedzīvotāju gandrīz katru mēnesi izjūt trauksmi par naudu. Tikai 18% regulāri krāj pensijai. Un 60% uzskata, ka jāpelna vismaz 2000 eiro, lai vispār varētu sākt krāt.Šajā sarunā pievēršamies tam, kā šī domāšana cilvēku ierobežo un kas ir vajadzīgs, lai nauda sagādātu brīvību, nevis stresu.Lai iegūtu finansiālu brīvību, naudu ir jāmāk nopelnīt, saglabāt un pavairot. Mana sarunbiedre stāsta par iespējām, kā to saglabāt (lai pēc tam varētu pavairot).Līva Vēliņa-Pētersone ir personīgo finanšu mentors, SEB Life and Pension klientu apkalpošanas nodaļas vadītāja, pārdošanas komandu vadītāja, SEB skolu vēstnešu programmas jauniešu mentors, supervizors.Viņa vada finanšu pratības seminārus uzņēmumiem un finanšu mentoringu jauniešiem. Līvas aicinājums ir palīdzēt pārdošanas organizācijām sasniegt biznesa plānu, atbalstot darbiniekus viņu mērķu sasniegšanā, un iedvesmot cilvēkus finansiāli stabilai dzīvei.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 264.sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads: "Tev ir jāzina, kā naudu nopelnīt, saglabāt un pavairot"3:12 Pētījumu dati: latvieši kā kredītu maksātāji un kā krājēji?4:53 "Tikai katrs piektais regulāri krāj pensijai. Katrs otrais par to vispār nedomā."5:56 Trīs krāšanas kabatas7:01 Cik lielam jābūt drošības spilvenam?13:28 Mīts: "Man vajag 2000 EUR algu, lai sāktu krāt"15:10 Trīs uzdevumi, lai tev ir nauda: nopelnīt, saglabāt, pavairot17:06 "50% cilvēku izjūt trauksmi par naudu gandrīz katru mēnesi"18:27 Lauras pieredze: kā izdevumu uzskaitīšana izglāba finanses grūtā laikā25:35 Ko praksē dod 10% krāšanas likums28:45 Labākais laiks sākt krāt, ja vēl nedari to29:00 Bez diskusijām: "Samaksā sev pirmajam"32:34 Automātiskie maksājumi kā finanšu sistēmas pamats37:51 Atsevišķi konti dažādiem mērķiem, kas maina visu39:10 Bērnu uzkrājumi un IIN atmaksa: ja noliec 100 EUR, tu faktiski noliec 7543:39 "Galvenais, ka tev būs brīvība, tev būs izvēle"45:15 Kur patiešām var ietaupīt: pārtikas izdevumi un impulsīvie pirkumi59:48 "Vai es tērēju naudu saskaņā ar savām vērtībām?"1:04:31 Naudas sarunas ģimenē: tikai 9% vecāku ar bērniem par naudu runā regulāri1:06:07 Kabatas nauda bērniem: kā mācīt rīkoties ar naudu1:13:31 Grāmatu ieteikumi1:20:26 Power-Up SPACE — epizodes filmēšanas vieta Rīgas centrā. Piesakies: powerupspace.eu1:25:16 Latvijas pensiju sistēma: 1., 2. un 3. līmenis1:29:03 Demogrāfijas izaicinājums, kas notiks ar pensijām nākotnē1:35:35 Pirmie soļi, kā praktiski sākt krāt pensijai1:43:01 "Neviens brīdis nav par vēlu, lai darītu"1:46:51 Vizualizēt nākotnes sevi kā motīvu rīkoties šodien1:49:23 Kā sazināties ar Līvu

Saksafonists Aigars Raumanis un latviešu komponistu jaundarbu pirmatskaņojumi. Kultūras rondo par ideju uzrunāt desmit komponistus un ļaut radošajā laboratorijā ielūkoties arī publikai izvaicājam Aigaru Raumani. 14. maijā plkst. 19.00 Latvijas Mākslas akadēmijas Aulā saksofonists Aigars Raumanis aicina uz īpašu notikumu „Skatpunkts”, kurā izskanēs desmit latviešu komponistu jaundarbu pirmatskaņojumi solo saksofonam un saksofonam ar elektroniku. Aigars Raumanis uzrunājis desmit komponistus radīt jaunus opusus. Koncertā skanēs Platona Buravicka, Andra Dzenīša, Diānas Gritānes, Ērika Mieža, Henrija Poikāna, Madaras Pētersones, Edgara Raginska, Agitas Reķes, Kārļa Rēriha un Armanda Skuķa jaundarbi. Koncerts tapis kā radoša laboratorija, kuras centrā ir cieša komponista un atskaņotājmākslinieka sadarbība. Darbi veidoti dialogā, ideju apmaiņā un kopīgos interpretācijas meklējumos. Katrs skaņdarbs piedāvā atšķirīgu skatpunktu gan uz saksofona iespējām, gan uz dažādām mijiedarbes formām. Šis mākslinieciskās jaunrades projekts ir daļa no Aigara Raumaņa doktorantūras studiju pētījuma par komponista un atskaņotājmākslinieka sadarbību.

4. maijā VEF Kultūras pilī Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 36. gadadienā izskanēs Orķestra "Rīga" koncerts "Pūt, vējiņi", ar kuru 85. dzimšanas dienā tiks godināts komponists Imants Kalniņš. Diriģenta Valda Butāna vadībā muzicēs arī Rīgas kamerkoris Ave Sol un dziedātāji Ieva Parša un Gundars Dziļums. Programmas centrā – svīta no Imanta Kalniņa  mūzikas 1973. gada spēlfilmai "Pūt, vējiņi" Orķestra "Rīga" flautu grupas koncertmeistara Anda Klučnieka jaunā pārlikumā pūšaminstrumentu orķestrim, korim un solistiem. Koncertā izskanēs arī vokālais cikls "Kārais lauks" Viļņa Šmīdberga instrumentācijā un daļa "Varoni gaidot" no oratorijas "Rīta cēliens".  Valdis Butāns: Šis gads mums ir bagāts ar Latvijas mūzikas saimē ļoti nozīmīgiem vārdiem kā Imants Kalniņš, Raimonds Pauls, Pēteris Vasks - mūsu trīs lielie dižmeistari. Katrs ir pelnījis, lai viņa mūzika skanētu, arī šādās apaļās vai pusapaļās jubilejās, kā tas ir Imanta Kalniņa gadījumā, atkal tiktu pievērsta pastiprināta uzmanība viņa daiļradei. Šis ir mūsu žests Imanta Kalniņa virzienā un pateicība par to, ka viņš ir piekritis manai iniciatīvai ne tikai atskaņot kaut ko jau līdz šim radītu un mūsu orķestrim pārliktu, bet arī jaunumam - tas ir pilns mūzikas filmai “Pūt, vējiņi!” cikls. Līdz šim mums ir nācies atskaņot tikai slaveno finālu, bet arī mūzika, kas ir dažādās filmas epizodēs, ir pelnījusi uzmanību. Tā pirmo reizi izskanēs pūtēju orķestra versijā. Šo versiju mums ir palīdzējis izveidot mūšu pašu mūziķis, lielisks flautists un arī aranžiju un pārlikumu meistars, kurš zina drēbi no iekšpuses - Andis Klučnieks. Tā ir liela dāvana gan mums, gan Imantam Kalniņam šajā nozīmīgajā gadadienā. Ieva arī tev varētu būt grūti nodalīt attieksmi pret Kalniņa dziesmām, kopš tu esi profesionāla mūziķe, no tās Ievas, kura ar šīm dziesmām ir izaugusi un klausījusies tās mājas viesībās un vēl kur citur, vai ne? Ieva Parša: Jā. Mans Imanta Kalniņa fenomens sākās Rīgas 64. vidusskolā, jo tur bija kaislīgi Imanta Kalniņa fani, Imants Kalniņš tika spēlēts starpbrīžos un dziedāts pasākumos, teātra izrādēs. Kad es komponēju savu pirmo dziesmiņu, mana skolotāja Paeglīte teica: “O, gandrīz kā Imants Kalniņš!” (smejas) Es tiku VEF Kultūras pilī uz “Menueta'' mēģinājumiem un pie Jāņa Blūma ierakstu pults televīzijā. Tas bija sākums manam ceļojumam uz Imantu Kalniņu. Šis ceļojums palīdz vai tomēr mazliet traucē tagad, gatavojoties šim koncertam? Ieva Parša: Protams, ka palīdz. Es domāju par Imanta Kalniņa fenomenu, kā viņš ir tāds tapis. Viņš kolosāli izbalansē starp tautu un akadēmismu, un ir atradis tādu zelta stīgu, ka visiem uzplēš dvēselītes, un visi ir kopā ar viņu. Ieva Parša šajā koncertā piedalīsies cikla “Kārais lauks” atskaņojumā, bet programma kopumā balstīsies uz trim kājām, nezinu, kura no tām stabilāka, kura vieglāka - viena ir jau pieminētais pūtēju orķestra variants kinofilmas “Pūt, vējiņi!” mūzikai, tad ir cikls “Kārais lauks”, un vēl mazliet ieskanēsies kaut kas no slavenās Kalniņa oratorijas “Rīta cēliens” - tie ir Kalniņa 70. un 80. gadu darbi. Vai, Valdi, tavuprāt, tas ir laika nogrieznis, kad Kalniņa būtība atklājas visspilgtāk? Valdis Butāns: Neapšaubāmi. Katram, kurš mīl Imanta Kalniņa mūziku, ir savs visspožākais dārgakmens tajā kolekcijā, bet kopumā šis ir tas produktīvais laiks. Arī viņa Ceturtā simfonija, kas pieskaitāma pie klasikas, neapšaubāmām vērtībām, ir mūzika, kas sevī iekļauj to esenci, kāpēc mēs mīlam, cienām un ik pa laikam atgriežamies pie Imanta Kalniņa mūzikas. Man pašam, gatavojoties šim koncertam, liekot kopā, klausoties šo mūziku, atkal no jauna bija apliecinājums, kāpēc Imants Kalniņš ir tur, kur viņš ir, kāpēc mēs viņa mūziku mīlam. Klausoties vēlreiz un jau ar partitūru gatavojoties šiem cikliem, tu saproti - no tāda maza, maza motīviņa var uztaisīt veselu ciklu, un, ar to motīvu strādājot, var panākt tik dažādus emocionālos vēstījumus, tik smalkjūtīgus un tik latviski kodolīgus. Manuprāt, to visu apvienot ir milzīga meistarības un Dieva dāvanas pazīme. Tas tiešām ir ļoti patīkami - atkal no jauna atklāt un iepazīt kādas detaļas. Vēl gribēju pateikt, ka Ieva būs ne tikai ciklā “Kārais lauks”, bet viņa būs arī neliela daļa no “Pūt, vējiņi!” cikla atskaņojuma kopā ar otru solistu, kas mums šajā koncertā piebiedrosies - Gundaru Dziļumu, līdz ar to Ieva būs klātesoša arī “Pūt, vējiņi!”.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta Life Goodwater IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula Latvijā ir apmēram 12 400 upju ar kopējo garumu gandrīz 38 tūkstoši kilometru, un aptuveni 52% no visas kopējās upju platības atbilst upju straujteču un dabisku upju posmu dzīvotnei. Tās ir īpaši aizsargājamas dzīvotnes gan Latvijā, gan Eiropā, taču aiz šī šķietami iedvesmojošā fakta slēpjas nopietna problēma: liela daļa Latvijas upju vairs nav dabiskas. Tās gadu gaitā ir taisnotas, padziļinātas, aizsprostotas, pat aizbērtas un citādi pārveidotas, tādēļ daudzi dabiskie procesi, kas upē nodrošina dzīvību, pašattīrīšanos un līdzsvaru, mūsdienās ir izjaukti. Vēl satraucošāk - izcilā stāvoklī ir tikai ļoti neliela daļa šo dzīvotņu. Kāpēc tad šī dzīvotne ir tik vērtīga un kāpēc tās zudums ir tik būtisks? Straujteces un dabiski upju posmi ir viena no bagātākajām un jutīgākajām dzīvotnēm visā upes sistēmā. Tie veido vienotu tīklu visā Latvijā, nodrošina mājvietas daudzām augu un dzīvnieku sugām, kalpo par dabiskajiem migrācijas ceļiem un vienlaikus palīdz attīrīt ūdeni. Ar katru šādu upes posmu saistās vesela dzīvā pasaule - ne tikai pašā ūdenī, bet arī upes krastos, palienēs, mežos, pļavās un gravās. Dabiskās upju ielejās veidojas īpaši daudzveidīgi apstākļi, kuros var pastāvēt sugas un biotopi, kas nevar izdzīvot industriālās lauksaimniecības ainavā. Īpaši nozīmīgas ir straujteces ar akmeņainu vai oļainu gultni un strauju ūdens tecējumu. Tieši šādos apstākļos veidojas ar skābekli bagāta vide, kas nepieciešama daudzām retām un jutīgām sugām. Šeit sastopami organismi, kas pielāgojušies ātrai straumei un tīram ūdenim: dažādas zivju, kukaiņu, gliemju, augu un citu organismu sugas, no kurām daudzas ir retas un aizsargājamas. To vidū ir ziemeļu upespērlene, biezā perlamutrene, sārtaļģes, strauta nēģis, strauta forele un alata. Straujteces ir arī vienīgās nārsta vietas lasim, taimiņam un upes nēģim, bet to krasti un piekraste ir būtiska dzīves vide arī zivju dzenītim, ūdensstrazdam un pelēkajai cielavai. Tomēr šo dzīvotni apdraud ne tikai agrākie pārveidojumi, bet arī šodienas ietekmes. Viens no būtiskākajiem draudiem ir piesārņojums. Upēs nonāk barības vielas no intensīvi apsaimniekotām lauksaimniecības un apbūvētām teritorijām, tās ieplūst ar virszemes noteci, meliorācijas sistēmām un arī no notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Liekās barības vielas veicina aizsērēšanu un aizaugšanu, un no tā cieš ne tikai daba, bet arī cilvēks - upe kļūst mazāk pievilcīga peldētājiem, laivotājiem un makšķerniekiem. Upēm kaitē arī sadzīves atkritumi. Mainās arī zivju sugu sastāvs: izzūd foreļupes, bet palielinās stāvošiem ūdeņiem raksturīgo sugu īpatsvars. Otrs būtisks apdraudējums ir dažādi šķēršļi upēs. Aizsprosti un citas būves pārtrauc upes nepārtrauktību, traucē zivju migrāciju un pasliktina ūdens ekoloģisko kvalitāti. Tie maina ūdens režīmu, samazina palieņu nozīmi, noplicina ainavas daudzveidību un kavē dabiskos procesus, kas nepieciešami veselīgai upes attīstībai. Arī taisnošana un padziļināšana samazina dzīvotņu daudzveidību un atņem upei tās dabisko ritmu.  Tāpēc nav pārsteigums, ka Latvijas upju ekoloģiskā kvalitāte atpaliek no Eiropas vidējā līmeņa. Tomēr risinājumi ir iespējami, un tie sākas ar attieksmi. Katrs var darīt kaut ko konkrētu upju labā: nepiesārņot upes un to krastus, neiepludināt neattīrītus notekūdeņus, lauku malās pie upēm atstāt zālāju joslas, ierobežot invazīvās sugas, saglabāt upju dabiskošanos arī meliorētās teritorijās. Vietās ar strauju tecējumu dabai var palīdzēt arī ieliekot upē akmeni, lai straume vairāk mutuļotu un bagātinātu ūdeni ar skābekli. Plašākā mērogā nepieciešama valsts institūciju, pašvaldību, nevalstisko organizāciju, zemju īpašnieku un sabiedrības sadarbība, lai likvidētu šķēršļus, uzlabotu zivju migrāciju un atjaunotu dabisko upju ritējumu. Tādēļ galvenais secinājums ir skaidrs: upju straujteces un dabiski upju posmi nav tikai aizsargājama dabas vērtība, bet arī būtiska mūsu pašu dzīves kvalitātes daļa. Jo vairāk spēsim saglabāt un atjaunot dabiskas, brīvi plūstošas upes, jo lielāka būs bioloģiskā daudzveidība, tīrāki ūdeņi un noturīgāka Latvijas ainava nākotnē.

Šoreiz tiekamies ar Juri Buškeviču, Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētāju. Runāsim par aktuālajām tēmām – sabiedrības attieksmi pret medniekiem, medību nozares nākotni, mednieku lomu un izaicinājumiem, kā arī par grozījumiem Medību likumā un citām svarīgām lietām.Šī epizode tapusi sadarbībā ar Mednieku saimniecības attīstības fondu (MSAF). Noskaties līdz galam, lai uzzinātu arī stāstus par fonda atbalstītajiem projektiem.Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta Life Goodwater IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula Sākumā tas var šķist tikai ainavisks jautājums – vecs dambis, pamesta caurteka, aizaudzis uzpludinājums. Taču patiesībā šķēršļi ietekmē daudz vairāk nekā tikai ūdens plūsmu. Tie kavē zivju migrāciju, maina upes dabisko ritmu, pasliktina dzīves apstākļus daudzām sugām un samazina ūdeņu ekoloģisko kvalitāti. Latvijā šī problēma ir īpaši nozīmīga, jo laba vai augsta ekoloģiskā kvalitāte ir tikai aptuveni 36 % upju un ezeru, kamēr Eiropā vidēji tie ir ap 40 %. Ja situācija netiks risināta, nākotnē tas var nozīmēt ne vien sliktāku vides stāvokli, bet arī soda sankciju risku. Lielākā daļa šķēršļu ir cilvēku radīti: vecu tiltu paliekas, dzirnavu uzpludinājumi, pamesti dīķi, mazās hidroelektrostacijas, nolietojušās vai neatbilstoši izbūvētas caurtekas, kā arī dažādas citas tehniskas būves. Katrs šāds objekts var negatīvi ietekmēt upi pat vairāku kilometru garumā. Visbiežāk šķēršļi izbūvēti vietās, kur upē dabiski ir straujāks kritums, un tas nozīmē, ka tiek zaudētas tieši pašas vērtīgākās upju ekosistēmas – straujteces. Tās ir vietas, kur parasti ir liela augu un dzīvnieku sugu daudzveidība, kur notiek lašveidīgo zivju nārsts un kur ūdens dabiski bagātinās ar skābekli. Kad aizsprosta dēļ upe tiek uzpludināta, straumes ātrums samazinās. Stāvošs ūdens uzsilst ātrāk, tajā samazinās skābekļa daudzums. Šādās vietās savairojas aļģes un citi augi, uzkrājas dūņas. Rezultātā ūdens kļūst arvien mazāk piemērots jutīgām sugām, kuru izdzīvošana ir tieši atkarīga no pietiekama skābekļa daudzuma un piemērotas temperatūras. Īpaši smagi tas skar lašveidīgās zivis, jo tās ir ļoti jutīgas pret šādām pārmaiņām. Vēl vairāk – uzsilis un ar skābekli nabadzīgs ūdens var kaitēt arī lejpus aizsprosta, radot sekas daudz plašākā upes posmā. Papildus tam tiek traucēta zivju migrācija starp nārsta un barošanās vietām. Daļai Latvijas upju aizsprostu dēļ ir zudusi saikne ar jūru, un tas tieši ietekmē ceļojošās zivis – lasi, taimiņu, nēģi un vimbu. Arī upes gultnes procesi tiek izjaukti: uzpludinājumos uzkrājas saneši, savukārt lejpus aizsprosta pastiprinās erozija. Tas izraisa krastu iegruvumus, koku sagāzumus un dzīvotņu degradāciju. Vēl krasākas sekas rada mazās hidroelektrostacijas, jo to darbība izraisa straujas ūdens līmeņa svārstības. Vienā brīdī upe lejpus aizsprosta kļūst pārāk strauja, bet citā – pārāk sekla. Šādos apstākļos daļa biotopu tiek izskaloti, bet mazāk kustīgi organismi, piemēram, gliemenes, sausajā gultnes daļā vienkārši iet bojā. Lai uzlabotu upju stāvokli, daudzi šķēršļi un pārveidojumi būtu jālikvidē vai jāpārbūvē. Risinājumi var būt dažādi – šķēršļu nojaukšana, zivju ceļu izveide, būvju pārbūve un pareiza ekoloģiskā caurplūduma nodrošināšana. Ekoloģiskais caurplūdums ļautu upē saglabāt tādu ūdens daudzumu, kurā ūdens organismi var pilnvērtīgi dzīvot visās dzīves stadijās. Šeit svarīga ir ne tikai valsts iestāžu rīcība, bet arī pašvaldību, zemju īpašnieku, nevalstisko organizāciju un visas sabiedrības iesaiste. Jo upes nepārtrauktība nav tikai vides speciālistu jautājums – tā ir kopīga interese saglabāt dzīvas un veselīgas upes nākamajām paaudzēm. Arī rīcības pamats jau ir noteikts. Eiropas Savienības un Latvijas normatīvie akti paredz labas ekoloģiskās kvalitātes sasniegšanu līdz 2027. gadam, bet Eiropas Savienības Bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2030. gadam paredz atjaunot brīvu tecēšanu vismaz 25 000 kilometru upju. Latvijā šī mērķa sasniegšanai jau tiek īstenoti projekti, kuros apkopo informāciju, izstrādā metodikas, nosaka prioritātes un ievieš praktiskus risinājumus migrācijas uzlabošanai. Turklāt līdz 2027. gadam Latvijai ir paredzēti divi miljoni eiro upju šķēršļu nojaukšanai, finansējot gan zivju ceļus, gan aizsprostu nojaukšanu. Tāpēc galvenais secinājums ir nepārprotams: jo mazāk šķēršļu upēs, jo vairāk dzīvības tajās atgriežas. Atjaunojot upju dabisko plūdumu, iespējams ne tikai uzlabot ekoloģisko kvalitāti, bet arī saglabāt bioloģisko daudzveidību, nodrošināt upju saikni ar jūru un gādāt, lai Latvijas ūdeņi arī nākotnē būtu tīri, dzīvi un brīvi plūstoši.

Inovācijas – tas nav tikai par strādāšanu labāk. Tas bieži vien ir faktors, kas palīdz uzņēmumam izdzīvot. It īpaši laikā, kad pasaulē viena krīze nomaina otru, pārmaiņas ir ātrākas nekā brīžiem šķiet spējam tikt līdzi un par Latvijas uzņēmumiem bieži vien to vien dzirdam, ka mūsu uzņēmumu spēja radīt ko jaunu un ieviest inovācijas klibo un atpaliek. “Vērtējot, cik inovatīvi ir Latvijas uzņēmumi, uz statistiku vien paļauties nevajadzētu,” – tā asociācijas “Latvijas Koks” sadarbībā ar Vidzemes Augstskolu organizētajā konferencē par bioekonomiku un inovācijām uzsver AS “Latvijas Finieris” valdes priekšsēdētājs Jānis Ciems. “Latvijā ir mazliet vairāk par 30 % inovatīvu uzņēmumu. Katrs trešais kaut ko dara, un visi pārējie neko nedara. Jā, tas tā ir. Es aizeju pie zobārsta, un normālas urbšanas iekārtas ir katrā trešajā, pat divas trešdaļas min urbjmašīnu ar pedāli. Mīļie cilvēki, nav jau tiem uzņēmumiem motivācijas statistikas pārvaldē dot datus." Arī mēs paši reizēm pārāk šauri skatāmies uz to, kas īsti ir inovācija, pieredzē dalās Gundars Skudriņš no Vides risinājumu institūta.  “Esmu redzējis, ka bieži vien inovāciju tankos atnāk jauneklis, kurš grib audzēt ķiplokus. Un tajā brīdī žūrijā sakapātu ķiploku audzējam nav izskaidrojuma, tāpēc principiāli viņš tur un viņš var iet mājās, bet ķiploku audzēšana var uztaisīt miljonu biznesu, eksportējot produktus un tamlīdzīgi.” Kā tad domāt par inovācijām, lai nepalaistu garām iespēju sākt vai audzēt biznesu līdz miljonu apgrozījumam? Viens no risinājumiem ir domāt citos mērogos – ne vienmēr gaidīt uz apjomīgām, galvu reibinošām izmaiņām, konferencē iesaka inovāciju stratēģijas uzņēmuma “Helve” līdzdibinātāja Līva Pērkone. “Inovācija ir process, jo izgudrojums tas ir notikums. Mēs kaut ko izgudrojumam, bet, ja tas netiek ieviests, pieņemsim, abos tīklos reāli izgudroja kaut kādus, manuprāt, 30 gadus pirms mēs sākām izmantot inovāciju. Tā bija tikai tajā brīdī, kurā tas kļūst par procesu, kurā kāds to izmanto un kurā tas uzlabo arī mūsu dzīvi. Ja mēs gribētu pie tādām pavisam formulām, paiet, skatoties uz, teiksim, mums kā uzņēmumiem, organizācijām vai iestādēm, tad tā pavisam īsi mums ir produkta inovācijas. Kas ir tas, ko mēs visbiežāk saprotam jaunas lietas, ko mēs ražojam jaunas lietas, ko mēs darām un mums. Bet tas, kas visbiežāk maina mūsu ikdienu, tās ir procesa inovācijas.” Inovāciju atslēga Latvijā ir cilvēki, vai ne? Skudriņš uzskata, ka līdz galam īsti nē.  “Latvijas valstij saka, ka tie ir cilvēki. Nē, tas nav cilvēks. Cilvēki ir Polijā, Vācijā, Francijā – visur ir cilvēki. Mums ir jāskatās un tiešām objektīvi jānovērtē, kas ir tas mūsu competitive advantage, un tie nav cilvēki. Mums ir forši cilvēki, bet arī Polijā ir forši cilvēki. Vācijā ir Polijas cilvēki – visur ir forši cilvēki. Un vēl Ķīnā viņu ir daudz vairāk. Tā ka es gribētu teikt – ir jāpasaka un tad jāskatās uz to, uz ko tad mēs izvēlēsimies likt. Viņa atbilde par to, kas ir Latvijas konkurētspējas priekšrocība – daba un tīra vide.

Maija Kurševa ir Latvijas Mākslas gada balvas pretendente kategorijā “Gada mākslinieks 2025”. Aizvadīts aktīvs un piepildīts gads, piedaloties vairākās izstādēs, atzīst māksliniece. Maija Kurševa aktīva arī starptautiskā pedagogu tīklā, kas aktualizē māksliniecisko zīmēšanu mākslas augstskolās. Savos darbos māksliniece aizrautīgi pēta formu, krāsas un telpas attiecības, izmanto papīra griezumus un akrila laukumu savienojumus. Maiju raksturo disciplīna un kārtība, par to pārliecināmies, viesojoties pie mākslinieces darbnīcā.

Četri M burti, katrs uz savu debess pusi skatās. Šo Teodora Tauriņa un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Raičenoku-Raišonoku ģimene no Ogres: mamma Zane, tētis Andris ar dēliem Valteru (14 gadi) un Jēkabu (7 gadi), kā arī Jēkaba krustmāti Aguci (latviskās dzīvesziņas kopas "Silavoti" dziedātāju Aigu Virsnīti). 

Pavasarī viss notiek strauji, tikko parādās pirmie sniegpulksteņi un nepaspēsim ne attapties, kad ievu ziedēšana jau būs beigusies. Pavasari mēdz būt īsi, bet statistiski skatoties, visīsākais no gadalaikiem mums joprojām ir vasara. Klimatiskās normas jeb iepriekšējās trīsdesmigades vidējais rādītājs ir 84 dienas. Nepilni trīs mēneši. Pavasaris ir tikai nedaudz garāks – 89 dienas, rudens – 90 dienas, bet visgarākā mums ir ziema – 102 dienas.  Un lai gan vidēji statistiski ziema sanāk garākais gadalaiks, realitātē arvien biežāk tas ir īsākais. Pat aizvadītā it kā barga ziema bija tikai 60 dienas gara, bet ir bijuši gadījumi, kad meteoroloģiskā ziema neiestājas vispār un tad rudens pāriet pavasarī. Pavasarī, kad apkārt notiek tik daudz un laiks paskrien nemanot, jāsāk ķert katrs mirklis, kad ir gaisma, saule un siltums. Un tas mazliet sasaucas arī ar šīs dienas tematu jeb profesiju, ar kuras pārstāvi saruna par laikapstākļiem. Gaismā laiks nudien paskrien ātrāk, nekā tumsā, to zinās katrs, kuram tumšā rudenī vai ziemā, vētrā vai putenī mājās pazūd elektrība. Šoreiz saruna ar uzņēmuma “Sadales tīkls” elektromontieri Artūru Keršteinu. Skaidrs, ka vētras elektrotīklus ietekmē visbiežāk, bet ir arī citi faktori. Piemēram, straujas temperatūras svārstības, kas rada kondensātu un izraisa īssavienojumu, un vēl ar laikapstākļiem tieši nesaistīta lieta. Pēdējos gados bijuši vairāki gadījumi, kad transformatoru būdās īssavienojumus rada Spānijas kailgliemeži, kas salīduši iekārtās lielā daudzumā. Šobrīd, pavasarī, elektrotīklu uzturētājiem ir salīdzinoši mierīgākais laiks, kad laikapstākļi elektrotīklus ietekmē visretāk. Krietni rosīgāks šis laiks ir visiem, kas saistīti ar zemkopību tādā vai citādā veidā. Tāpēc pēc nedēļas saruna būs ar selekcionāri Līgu Lepsi.

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Hojanas pilsētiņa atrodas aptuveni Vjetnamas vidū – netālu no Vjetnamas impērijas laika galvaspilsētas Hue. Starp citu, no Hue uz Hojanu ved ārkārtīgi skaista dzelzceļa līnija pa klintīm tieši virs okeāna, un nobraukt pa to ir viena no pieredzēm, kas mēdz būt īstu aizrautīgu ceļotāju paveicamo darbu sarakstā. Hojana UNESCO statusu nopelnījusi ar to, ka tās vēsturiskais centrs nav piedzīvojis nekādas arhitektoniskās pārmaiņas gadus 200. Hojana bija viens no svarīgākajiem, ja ne pats svarīgākais tirdzniecības mezgls kopš 15. gadsimta. Hojanas osta plauka un zēla, tāpēc pilsētā apmetās uz dzīvi japāņu, ķīniešu, portugāļu un citu tautību tirgotāji. Tie atnesa līdzi vajadzību pēc savām kulta celtnēm, kā arī savas arhitektoniskās tradīcijas. Tā, piemēram, japāņu misija, lai vieglāk transportētu preces no piestātnes uz savām noliktavām, 1595. gadā uzcēla tā saukto japāņu tiltu, kurš aplūkojams vēl šodien. Kad Cjinu dinastija 1644. gadā pārņēma varu Ķīnas impērijā, gāztajai Minu dinastijai lojālie augstmaņi devās trimdā, un viena no vietām, kur tos laipni uzņēma, bija tieši Hojana. Vēl šodien viens no pilsētas lepnākajiem objektiem ir Fudzjaņas saieta nams. Tas viss padarīja Hojanu par burvīgu unikālu daudzkultūru kokteili… Un tad pilsēta dažādu apstākļu sakritības dēļ pašiekonservējās. Pamazām aizsērēja Tubonas upe un 19. gadsimtā tā vairs vispār nebija piemērota lielas iegrimes preču pārvadāšanas kuģiem. Paralēli netālu esošā Dananga izmantoja savu tiešāku pieeju jūrai un tur uzplauka konkurējuša osta. Visbeidzot pēc virknes pilsoņu kariem nodibinoties Vjetnamas impērijai, par galvaspilsētu kļuva jauno imperatoru dinastijas – Ngujenu – dzimtā Hue. Tirdzniecība pārcēlās uz turieni. Svarīgākās ekonomiskās saites, starp citu, nu bija ar Franciju, un Āzijas valstu tirdzniecības misijām zuda to ietekme un nozīme. Tā nu nonākam pie tā, kas šodien ir Hojana – brīnišķīga industrializācijas un modernisma kultūrzīmju neskarta pilsētiņa ar skaistu senlaicīgu arhitektūru un senlaicīgām tradīcijām – piemēram, laternu festivālu, kad tūkstošiem peldošu uguntiņu tiek laistas naksnīgajos Tubonas ūdeņos, un katra no laterniņām ir kāda vēlēšanās, kurai vajadzētu piepildīties. Arī Hojanas drēbnieki tiek uzskatīti par īpašiem pasaules mērogā tieši tāpēc, ka pilsētas gadsimtiem ilgā vēsture kā 16.–18. gadsimta starptautiskai tirdzniecības ostai radīja unikālu, augsti kvalificētu un daudzveidīgu drēbnieku tradīciju. Ķīniešu, japāņu un eiropiešu tirgotāju pieplūdums ieviesa šeit dažādus audumus, tehnikas un stilus, ko vietējie amatnieki apvienoja ar tradicionālajām vjetnamiešu prasmēm. Ja esi Hojanā kaut vai uz divām trim dienām, tev noteikti jāpasūta kaut kas uzšujams. Pie tam, šī drāna var būt jebkāda veida, stila vai nacionālās kultūras. Kaut vai latviešu tautas tērps vai "Armani" fasona uzvalks. Tev atliek tikai doties uz darbnīcu, parādīt viedierīcē paraugu tam, ko tu gribi, un tev noņems mērus, sarunās pirmo piemērīšanu, un vēl pēc dienas – apģērbs gatavs. Protams, lielākā daļa Hojanas viesu izvēlas apģērba gabalus, kas atbilst vietējai, vai vismaz citu Āzijas valstu, tradīcijai. Tas kaut kā dabiskāk. Šuvēju darbnīcas Hojanā ir, šķiet, uz katra stūra. Taču "īstās emocijas" var piedzīvot, ja dodas uz īpašo drēbnieku kvartālu pašā vecpilsētas sirdī, kas nedaudz atgādina Rīgas Sporta pili deviņdesmitajos gados vai kādu tematisko izstādi-gadatirgu. Stends pie stenda – šuvēji, šuvēji, šuvēji… Katrs ar savu plašu auduma baķu klāstu un produktu paraugu bilžu galerijām. Lai gan vjetnamiešu saskarsmes kultūra pamatā ir daudz skarbāka nekā pārējām pieklājīgajām un draudzīgajām reģiona tautām, Hojanas drēbnieki ir patīkams izņēmums. Protams, ja pieņem, ka atturīgs ziemeļeiropietis sākumā vispār pārdefinē savus priekšstatus par to, kas ir uzbāzīgi, kas ne.

"Līderis nedrīkst atstāt neatbildētus jautājumus. Ja uzņēmumā ir informācijas vakums un līderis uz to neatbild, tad rodas pārāk daudz nevajadzīgu spekulāciju, baumu, bažu. Līderim ir jāatbild arī tad, ja līderis nezin atbildi." Šajā HR podcast CEO epizodē viesos Ieva Tetere, SEB Latvija vadītāja.  Ieva ir cilvēks, kuru uz sarunu esmu gribējusi uzaicināt jau sen un dzirdēt viņas stāstu par ceļu uz vadītājas amatu, ko nozīmē vienlaikus būt spēcīgai un cilvēcīgai, kā palīdzēt organizācijai augt, veidot cilvēcīgu kultūru un nesalūzt lielajā nenoteiktībā un spriedzē. Man ļoti patika šīs sarunas plašums un dziļums vienlaikus, priecājos, ka izdevās saruna, kurā varēju just autentiskumu, ko ieva briedinājusi gadiem esot ne tikai bankas vadītājas kurpēs. Spilgtākās atziņas no sarunas:  - Līderim ir jāatbild arī tad, ja līderis nezin atbildi. Biežāk ir vērts apstāties un teikt: es šo vēl nezinu, bet mēs kopā atradīsim atbildes  - Vienmēr savus lēmumus novalidē pie savas sirdsapziņas, pie savām vērtībām, pie tā, kā tu to iznesīsi plašāk, vērtībās balstīta līderība un lēmumu nozīme ilgtermiņā.  - Pārdomas par to, ka katram līderim ir privilēģija ietekmēt sabiedrību, veidot savu valsti, dot un saņemt atpakaļ, arī tad, ja "vienkārši" vadi uzņēmumu. Katrs lēmums IR no svara.  Paldies, Ieva, par šo dzīvo sarunu un, lai jums noder par iedvesmu mūsu sarunātais!

Aptaukošanās pēdējos gados Latvijas populācijā pieaugusi par vienu procentpunktu gadā. Situācija vēl nav traģiska, bet par normālu to arī vairāk nenosauksi. Kas ir aptaukošanās - slimības vai izlaidība? Spriežam ar speciālistiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe Kristīne Geldnere un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas uztura speciāliste Liene Sondore. Sazināmies ar psihoterapeiti Ainu Poišu. Viņa skaidro, kas ir emocionālā ēšana. Savukārt Inese Mauriņa, biedrības "parsirdi.lv" vadītāja, ieraktā aicina rīt, 5. martā, piedalīties biedrības organizētajā pasākumā "Mans svars ir mana veselība". "Šo slimību izraisa dažādi faktori, tā ir multifaktoriāla. Protams, mums vairāk gribas domāt, ka tā ir iedzimtība, jo, ja ģimenē ir liekais svars vecākiem, šo tendenci varam pārmantot," par aptaukošanos skaidro Kristīne Geldnere. "Vēl ir virkne ģenētisku sindromu, kas saistās ar lieko svaru un aptaukošanos jau sākot no ļoti agrīna vecuma - jaundzimušā, bērna vecumā. Mūsdienās pieejamie ģenētiskie testi ļauj identificēt šīs saslimšanas. Ne vienmēr mēs esam efektīvi to ārstēšanā, bet, attīstoties medicīnai, arī šis lauciņš kļūst arvien apgūstamāks. Tomēr līdz par 85-90% to ietekmē, pirmkārt, mūsu dzīvesveids un otrs, nenoliedzami arī apkārtējā vide. Arī būs pacienti, kuriem ir citas saslimšanas, kuru dēļ var mainīties ķermeņa svars, mainās vielmaiņa, pieaug svars. Katrs cilvēks, kuram ir liekais svars un aptaukošanās, noteikti ir jāvērtē ļoti individuāli, jo iemesli ir ārkārtīgi dažādi." Ne vienmēr liekie kilogrami uzreiz ir saistāmi ar nozīmīgām veselības problēmām. Šobrīd runā arvien vairāk par to, ka, ilgtermiņā skatoties, tāda veselīga aptaukošanās īsti nepastāv. Un no šī termina arvien vairāk ārsti izvairās, jo veselību var uzturēt ar dzīvesveidu - sportojot, pareizi ēdot, kustoties un arī, cik nu var, izvairoties no ikdienas stresa un pietiekoši guļot. Liene Sondore atgādina, ka daudz cilvēks pats var darīt, pārdomājot savus iepirkšanās un ēdiena gatavošanas paradumus, izvēloties veselīgāku uzturu, un galvenais, gatavojot mājās, nevis iegādājoties pusfabrikātus veikalā. "Cilvēki ēd izteikti par maz, vai par daudz. Liela daļa neēd brokastis, kaut gan ir arī pētījumi, ka ir jāpaēd apmēram 40 minūtes pēc piecelšanās olbaltumvielas saturošas brokastis. Jā, tas vārds šobrīd ir ļoti modē, bet tas tiešām nodrošina sāta sajūtu ilgākam laikam. Pluss ir šķiedrvielas - pilngraudu produkti, dārzeņi, nevis bulciņa ar kafiju no rīta skrienot," norāda Liene Sondore.

Šīs nedēļas pasaules notikumu apskatā runājam par spriedzi, kas pēdējās dienās strauji ir pieaugusi ASV, un arī par notiekošo Ukrainā. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrubļevska un Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks. Sazināmies ar Latvijas Sabiedriskā medija korespondenti ASV Inu Strazdiņu.  Mineapoles karstais janvāris Trīsdesmit septiņus gadus vecais amerikānis Alekss Preti, kuru 24. janvārī uz ielas Mineapolē nošāva Savienoto Valstu Robežpatruļdienesta darbinieki, ir jau otrais bojāgājušais, kopš Minesotas pavalsts galvaspilsētas ielās izrīkojas federālo dienestu bruņotie un maskotie aģenti. Pirms tam bija 7. janvārī līdzīgā situācijā nogalinātā Renē Guda, tāpat Savienoto Valstu pilsone. Tāda uz šodienu ir asiņainā bilance operācijai, kuru kopš decembra sākuma prezidenta Trampa administrācija īsteno Mineapolē. Līdzīgi kā iepriekšējos gadījumos, kad federālās valdības spēki masveidā tika iesūtīti Losandželosā, Vašingtonā, Memfisā, Čikāgā un Ņūorleānā, arī šoreiz akciju pavadīja skaļi prezidenta un viņa līdzgaitnieku izteikumi par cīņu pret nelikumīgu imigrāciju un ar to saistīto noziedzību. Jau no paša sākuma operācijā iesaistīto federālo dienestu – Imigrācijas un muitas policijas un Robežpatruļdienesta – aģentu rīcība izraisīja juridiskas un ētiskas dabas iebildes. Aresti nenotika pēc kādiem precīziem sarakstiem, bet bieži vienkārši „ķemmējot” pilsētas ielas un publiskās vietas un grābjot ciet katru, kurš no skata vai runas veida atgādināja ieceļotāju. Parādījās ziņas par to, ka aizturēti tiek arī Savienoto Valstu pilsoņi, tai skaitā pat tādi, kuriem līdzi ir personu apliecinoši dokumenti. Pilsoņi, pavadījuši ilgāku vai īsāku laiku kamerā, tika atbrīvoti, savukārt daudzi citi, tai skaitā ļaudis ar patvēruma pieprasītāja statusu vai uzturēšanās atļauju, nogādāti imigrācijas aizturēšanas centros Teksasā. Cik tieši imigrantu bez uzturēšanās statusa ir arestēti, nav īsti skaidrs, bet Savienoto Valstu iekšējās drošības sekretāres Kristi Noemas piesauktais skaitlis „desmit tūkstoši noziedzīgu ārvalstnieku” acīmredzami ir vairakkārt uzpūsts; runa varētu būt par pāris tūkstošiem. Visai paredzami varas kalpu izdarības Minesotā jau drīz izraisīja vietējo iedzīvotāju pretdarbību. Visur, kur parādījās maskotie aģenti, viņus drīz aplenca ūjinoši, filmējoši un viņiem citādi traucējoši ļaudis. Pretim protestētāji saņēma piparu aerosolu un asaru gāzi, un, spriedzei pieaugot, arī lodes. Pie tam federālās valdības pārstāvji, kā viceprezidents Venss un jau pieminētā sekretāre Noema, steidzās pasludināt nogalinātos par „pašmāju teroristiem”, kuri apdraudējuši federālo spēku darbiniekus. Pret pavalsts politiskajiem un tieslietu sistēmas vadītājiem, kuri kritizē operāciju un savu pilnvaru ietvaros pretdarbojas patvaļai, tai skaitā pret Minesotas gubernatoru Timu Volcu, Mineapolisas mēru Džeikobu Freju un pavalsts ģenerālprokuroru Keitu Elisonu Tieslietu departaments ierosinājis kriminālprocesus par iespējamu federālās imigrācijas likumdošanas īstenošanas kavēšanu. Aleksa Preti nāve gan izrādījusies lūzuma punkts. Pirmdien prezidents Tramps piesolīja deeskalāciju, centrālās varas aģentu skaits Mineapolisas ielās pamanāmi saruka. Tika paziņots, ka tiek atsaukts līdzšinējais operācijas vadītājs, odiozu slavu iemantojušais Gregorijs Bovino, viņa vietā ieceļot Baltā nama izpilddirektora vietnieku imigrācijas likumu izpildes un izraidīšanas operāciju jautājumos Tomu Homanu, kurš plašāk pazīstams kā „robežas cars”. Kijiva spītē salam un Putinam Pagājušās nedēļas nogalē Apvienoto Arābu Emirātu galvaspilsētā Abū Dabī notika pirmās trīspusējās sarunas ar Ukrainas, Krievijas un Savienoto Valstu delegāciju piedalīšanos. Kāds izšķirošs progress nav panākts un arī nebija sagaidāms, taču puses gatavojas nākamajam raundam, domājams, šīs nedēļas beigās. Katrs paliek pie sava – Kijiva nav gatava atdot Krievijas vēl neieņemto Donbasa daļu, Maskava netaisās atkāpties no šīs prasības. Vašingtona oficiāli apgalvo, ka nespiežot Ukrainu uz piekāpšanos, taču, kā 27. janvārī ziņoja izdevums „Financial Times”, faktiski spiežot gan, jo norādījusi, ka uz drošības garantijām Ukraina varot cerēt tikai tad, kad būs noslēgusi mieru ar Krieviju. Tikmēr Kremlis, kura izredzes gūt izšķirošus panākumus frontē šķiet apraktas zem janvāra kupenām, piekopj savu pārbaudīto taktiku un cenšas padarīt ukraiņu dzīvi pēc iespējas briesmīgu. Pret Ukrainas pilsētām, šobrīd visvairāk Kijivu, tiek raidīti lidrobotu spieti un raķešu kāši, ar ko ukraiņu pretgaisa aizsardzībai munīcijas deficīta apstākļos ir grūti cīnīties. Galvenais mērķis joprojām tas pats – enerģētikas infrastruktūra, lai pēc iespējas vairāk ukraiņu ziemas salā paliktu bez apkures, ūdensapgādes un elektrības. Kā 27. janvārī norādījis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Kijivā bez apkures joprojām esot vairāk nekā deviņsimt ēku Dņepras upes kreisajā krastā. Taču vēl pirms dažām dienām šis skaitlis bija teju divreiz lielāks – Ukrainas institūcijas dara ko var, lai novērstu nodarīto postu. Triecieni pēdējā diennaktī vērsti arī pret Odesu, Hersonu, Slovjansku, Harkivu, Zaporižji, Krivijrihu un citām vietām. Teju katra kara diena prasa vairākas civiliedzīvotāju dzīvības, un arī vakardiena nebija izņēmums. Pie tam vismaz pieci cilvēki nogalināti, agresorvalsts lidrobotiem uzbrūkot pasažieru vilcienam netālu no Harkivas. Tas viss licis Ukrainas ārlietu ministram Andrijam Sibiham paust rūgtas šaubas par Krievijas vēlmi pēc miera. Viņaprāt Kremļa diplomātiskie manevri ir vien šovs, kas pirmām kārtām adresēts Savienoto Valstu prezidentam Trampam. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kā saglabāt autonomiju un daudzveidību laikmetīgajā mākslā? Atziņas pēc Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rīkotājiem priekšlasījumiem un diskusijas. Kultūras rondo studijā izvaicājam komunikāciju pētnieku Mārtiņu Kaprānu, jo arī mākslā svarīga ir komunikācija un māksla pati ir komunikācijas veids. Viņš bija arī diskusijas vadītājs. Uzklausām mākslinieku viedokli.  Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aizvadīti priekšlasījumi un diskusija „Starp konformismu un nonkonformismu: vai Latvijā pastāvēja pagrīdes un neoficiālās mākslas vide? 20. gadsimta 60.–80. gadi”. Tajā satikās mākslas zinātnieki no Latvijas un ASV. Priekšlasījumos mākslas eksperti aplūkoja, kā oficiāli atzīto mākslinieku darbos identificējamas nonkonformisma pazīmes, un kādas stratēģijas viņi pielietoja. Kā Mākslinieku savienības viedokļu līdera Ojāra Ābola aktīvisms skatāms iepretim Zentai Loginai, kura ieņēma eskeipisku dzīves pozīciju. Un kā 70. gados mākslā ienākusī jaunā paaudze izvairījās no skarbā stila patosa, izvēloties apolitisku mākslas darba saturu un postmodernu formu. Ar priekšlasījumu “Ojārs Ābols. Sadarbošanās kā stratēģija” uzstājās LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja (20. gs. 2. puse – 21. gs.) un Ojāram Ābolam veltītās izstādes kuratore Dr. art. Elita Ansone. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) doktorante Mg. art. Ieva Kalniņa piedāvās referātu “Konformisma un nonkonformisma robežtrajektorija padomju okupācijas agrīnajos gados Latvijā: Zentas Loginas stāsts”. Savukārt LMA doktorante Mg. art. Agnese Zviedre iztirzās tēmu “Cilvēks nav sala: 1970. gadu Latvijas mākslinieku formālie eksperimenti un meklējumi”. “Par pagrīdes kustībām un avangardu: Nortona un Nensijas Dodžu kolekcijas loma Baltijas nonkonformisma veidošanā” tiešsaistē runās Ratgersa Universitātes Mākslas vēstures katedras profesore Dr. Džeina Eštone Šārpa (Jane Ashton Sharp). Referātiem sekoja diskusija “Uzbrukums māksliniekam. Kā saglabāt autonomiju un daudzveidību laikmetīgajā mākslā?”, kurā analizēja šodienas situāciju. Sarunā piedalījās mākslinieki Kristaps Epners, Gundega Evelone, Margrieta Griestiņa un Krišs Salmanis, apskatot mākslinieka lomu mūsdienu kultūrpolitiskajā vidē. Katrs citādā veidā saskārušies ar uzbrukumu māksliniekam. Pasākums Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisinājās laikā, kad vienlaicīgi notiek divas izstādes – “Džemma” (līdz 25. janvārim) un “Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz Zemes” (līdz 10. maijam). Džemma Skulme (1925–2019) un Ojārs Ābols (1922–1983) bija dzīvesbiedri, domubiedri un ievērojamas figūras Latvijas mākslā padomju okupācijas periodā.

Jaunās Latvijas Mākslas gada balvas (LMGB) nominanti nosaukti. Par mākslas ainu aizvadītājā gadā un jauno aizsākumu Kultūras rondo studijā pārrunājam ar žūrijas pārstāvjiem Liānu Ivetu Žildi un Kasparu Vanagu, kā arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi.     Žūrija gada garumā izvērtējusi vizuālās mākslas procesus Baltijā, izvirzot nominantus desmit kategorijās. LMGB žūrijas priekšsēdētāja ir kuratore, pētniece un mākslas kritiķe Maija Rudovska. Mūža ieguldījuma balva tiks piešķirta mākslas zinātniecei un kuratorei Irēnai Bužinskai. Ar nominantiem desmit kategorijās var iepazīties šeit. -- Pirmā Latvijas Mākslas gada balvas pasniegšanas ceremonija notiks Valmierā 2026. gada aprīlī un iecerēta kā svētki gan vizuālās mākslas profesionāļiem, gan plašākai sabiedrībai. Iedibinot jaunu tradīciju – LMGB Mākslas nedēļu –, balvas pasniegšanu plānots katru gadu rīkot citā Latvijas pilsētā sadarbībā ar vietējo pašvaldību un iedzīvotājiem. Pirmais norises punkts būs Valmiera, kur sadarbībā ar novada pašvaldību Mākslas nedēļas ietvaros gaidāmas izstādes, lekcijas, performances un daudzveidīgas aktivitātes dažādām auditorijām, izceļot Valmieras pilsētā un novadā strādājošos vizuālās mākslas profesionāļus un kultūrvietas. Balvas iniciators un finansētājs ir Latvijas Republikas Kultūras ministrija, par tās organizēšanu atbild radošā apvienība “Collective WW”. Katrs laureāts saņems naudas balvu 1500 eiro apmērā pēc nodokļu nomaksas, kā arī balvas fizisko veidolu, ko veido mākslinieks Krišs Salmanis.

24. janvārī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” kopā ar starptautiski atzīto baroka orķestri La Folia Barockorchester pirmoreiz uzstāsies dziedātāja no Šveices Regula Mīlemane (Regula Mühlemann), Sony Classical ekskluzīvā māksliniece un vairāku Opus Klassik balvu laureāte. Koncertā Liepājā skanēs baroka ārijas no La Folia Barockorchester un Regulas Mīlemanes kopīgi veidotā albuma Cleopatra – Baroque Arias (2017), par kuru soliste 2018. gadā saņēmusi “Opuss Klassik” apbalvojumu kā “Gada jaunā dziedātāja”. Dziedoni uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane. 2025. gadu beidzāt un šo gadu sākāt, dziedot Adeli Johana Štrausa operetē "Sikspārnis". Aizvadītajās nedēļās esat izdziedājusi arī valšu ritmus un spāņu mūzikas kaislības, bet tagad jāpārslēdz uzmanība uz Kleopatrai veltīto programmu, ko dziedāsiet ne vien Latvijā, Liepājā, bet arī Antverpenē, Esenē un Cīrihē. Vai labprāt tā strauji maināt stilus savā repertuārā? Man vienmēr ir paticis dziedāt daudzveidīgu repertuāru un ir ļoti svarīgi dziedāt operās un koncertos gan kopā ar orķestri, gan arī solo koncertos ar klavieru pavadījumu. Labprāt izdziedu dažādu laiku mūziku. Tas jau ir tas interesantākais, esot brīvmākslinieces statusā: vari izmēģināt tik daudz ko, ne vien dziedot daudzveidīgu repertuāru, bet arī pamainot dzīvesveidu. Kad piedalos operas iestudējumā, dzīvoju vienuviet pat divus mēnešus, mācoties jaunu operu un horeogrāfiju. Savukārt dodoties turnejā ar solo koncertiem, esmu nemitīgi ceļā. Labi, ja pāris naktis pavadu vienā mītnē. Reizēm mans vienīgais draugs ir pianists-koncertmeistars, citreiz atkal aizvien jaunas tikšanās ar orķestri pēc orķestra. Šoreiz būšu kopā ar baroka ansambli La Follia, ar kuru esmu pazīstama jau sen. Kopā ierakstījām albumu, un Kleopatrai veltīto programmu esam atskaņojuši visai daudz reižu. Brīnišķīgi cilvēki! Tāpēc gaidu ne vien atkalatgriešanos šajā mūzikā, bet arī tikšanos ar draugiem, kurus neesmu satikusi gadus divus. Dažādu programmu nomaiņa nozīmē arī atšķirīgus partnerus mūzikā - reizēm jaunus, iepriekš nesatiktus, reizēm - senus draugus. Tas man ļoti patīk.  Jūsu dzīvē daudzveidības tiešām netrūkst: vienudien jūs izdzīvojat rozā sapni Mocarta operā, citu atkal tumšas krāsas Verdi "Rigoleto" iestudējumā, kur jūsu atveidotajai varonei ir īsi mati - gluži pretēji tam kā Jūsu īstajā dzīvē.  Jā! Bet tieši tas man patīk operas žanrā - vari kļūt par kaut ko, kas dzīvē nemaz neesi. Reizēm atveidoju tēlu, kas ir visai līdzīgs manai personībai, kā, piemēram, tikko Adeli Štrausa "Sikspārnī". Domāju, ka ar Adeli man labi saskan. Savukārt "Rigoleto" iestudējums man bija pilnīgi jauna pieredze un iespēja atklāt pašas personībā kādu jaunu šķautni. Manuprāt, pat visdrūmākajā, dīvainākajā tēlā, ko atveidoju uz skatuves, var atrast kādu daļiņu, kas piemīt arī man pašai. Caur to varu saslēgties ar šo lomu. Un reizēm ir interesanti atklāt arī tumšos nostūrus. Man patīk, ka uz skatuves varu pārtapt par pilnīgi citu cilvēku, kāds patiesībā nemaz neesmu. Kaut kas mazliet līdzīgs karnevālam vai Helovīnam, kad cilvēki pārģērbjas, pārtopot par kādu citu un izbaudot brīvību, ko šī pārtapšana sniedz. Man ir tā privilēģija, ka šādu pārtapšanu piedāvā mana profesija. Ja runājam par raksturiem - Kleopatrai esot piemitis spēcīgs raksturs, viņai bijusi laba izglītība, viņa runājusi vairākās valodās. Vai par viņu pārtapt jums ir viegli? Un cik daudz vispār zināms par šo leģendāro personu?  Veidojot šo programmu, par Kleopatru uzzināju daudz. Šis gan ir tāds bezgalīgs izpētes process. Protams, vari daudz uzzināt par viņas personību, par to, ko viņa darījusi. Viņas tēls mūzikā ir tik interesants! Tik daudzus komponistus (ne tikai baroka laikā, bet vienmēr) fascinējis Kleopatras tēls, tāpēc par viņu ir daudz materiālu - ne vien filmas un grāmatas, bet arī daudz mūzikas! Bija ļoti interesanti atklāt daudzus darbus, daži no tiem ir visai pazīstami, piemēram, Hendeļa "Jūlijs Cēzars", bet citi - pavisam nezināmi. Vienam - Legrenci darbam - mēs veicām pirmieskaņojumu. Mums, mūziķiem, šo programmu veidojot, bija daudz atklājumu, un esmu droša, ka arī klausītājiem būs interesanti.  Kleopatras tēls ietverts vairāk nekā 80 17.-18. gadsimta operās. Kā no tā visa atlasījāt lappuses, ko vēlējāties dziedāt un ieskaņot? Bija grūti, bet man palīdzēja orķestra mākslinieciskais vadītājs, un daudzus lēmumus mēs pieņēmām kopā ar pirmo vijoli Robinu Peteru Milleru. Šo programmu veidojot, man uz klavierēm stāvēja ārkārtīgi daudz partitūru, ko centos izspēlēt. Tas nebūt nebija viegli, jo daudzas partitūras pieejamas tikai rokrakstos, ne visus viegli salasīt. Bija daudz darba, lai atlasītu repertuāru, kas piemērots tieši manai balsij. Bet dažas ārijas dziedot, uzreiz jutu, ka tās ir ļoti īpašas. Protams, dažām Hendeļa ārijām šajā programmā noteikti vajadzēja būt, jo man patīk Hendeļa Kleopatra.  Pastāstiet plašāk par saviem atklājumiem, šo programmu veidojot.  Patiesībā teju visas šīs ārijas man bija atklājumi, izņemot vienīgi Hendeli. Protams, es zināju Skarlati, zināju Hasi, bet ne šos konkrētos darbus. Jaunatklāšanas process bija brīnišķīgs, izrādījās, ka ir tik daudz skaistu, nezināmu melodiju! Turklāt baroka orķestrī visi ir raduši improvizēt, nolasot harmonijas arī mazliet eksperimentēt. Kā veidot melodisko līniju, kā saspēlēties - tā ir tāda grupas jeb ansambļa pieeja, atšķirīga no orķestra prakses. Orķestrī katrs mūziķis spēlē savu izrakstīto partiju, savukārt La Follia baroka ansamblī darbs vienmēr bija procesā. Piemēram, arfiste Kataržina ir arī dziedātāja, un mēs pamēģinājām dziedāt arī duetā, tas labi izdevās. Muzicēšanas procesā varējām pievienot arī kādas papildu skaņas, pat trokšņus, jo baroka mūzikā daudz eksperimentējam ar skanējumu, ne vienmēr ir vajadzīga klasiski skaista skaņa. Reizēm dīvaina skaņa, uz kādu baroka instruments ir spējīgs, var uzrunāt tiešāk, tā var būt tekstam tuvāka. Savukārt kārtīgs moderns instruments var piedāvāt tikai viena veida - skaistu skaņu. Tieši šajā atskaņošanas procesā mēs arī atradām mūzikas būtību. Esmu šai grupai lielu pateicību parādā, jo šīs programmas radīšana tiešām bija komandas darbs.  Bet vismaz dažas no šīm ārijām esat atskaņojusi arī kopā ar moderno instrumentu orķestri. Jā, bet reti. Domāju, ka atskaņojums ar baroka orķestri ir miljons reižu augstvērīgāks. Tas ir daudz krāsaināks, interesantāks.  La Follia tulkojumā nozīmē "neprāts". Kā tas šajā grupā izpaužas? Viņi ir pavisam traki! Bet es viņus mīlu. Droši vien tāpēc, ka viņi ir mazliet traki. Patiesībā mēs visi esam.  Cik atšķirīga ir Kleopatra visās šajās Grauna, Hendeļa, Hases, Legrenci, Sartorio ārijās? Vai komponistu skatījumā uz Kleopatru ir kādas līdzības? Ļoti interesanti, ka mūzikā vairāk var atklāt arī viņas personību. Piemēram, filmās Kleopatra vienmēr rādīta kā karaliene, šis spēcīgais tēls, bet reti redzam viņas vājuma vai baiļu brīžus. Mūzikā ir ietvertas visas šīs krāsas. Jo viņa var būt viena pati un dziedāt āriju. Tāpēc varam parādīt viņas rakstura visus aspektus: spēcīgo karalieni, kā tas ir, piemēram, Grauna ārijā, kur viņa ir uguņojoša, ļoti ekstraverta, savukārt Skarlati ārijā redzam arī viņas trauslumu. Domāju, esam mūzikā atraduši visu krāsu paleti. Esat šo programmu ieskaņojuši bez diriģenta, tātad ir šī ansambļa sajūta... Jā, tāpēc es uzsveru šo grupas sajūtu. Arī fiziski mēs stāvam tuvu cits citam, ne tā kā ar lielu orķestri, kur ļaudis šķir distence. Šie mūziķi stāv man apkārt, es parasti esmu vidū. Pat neskatoties atpakaļ, jūtu arī man aizmugurē stāvošo klātbūtni. Viņi ir raduši spēlēt bez diriģenta, Robins Peters Millers, protams, vada atskaņojumu no pirmās vijoles pozīcijas, bet ir jūtama arī kopējā dinamika: katrs ir klātesošs un daļa no atskaņojuma, tāpēc diriģents nav vajadzīgs. Katrs uzņemas atbildību par atskaņojumu, par mūziku. Tas ir ļoti īpaši, man ārkārtīgi patīk sadarboties ar šo grupu. Kleopatra esot vannojusies pienā. Jūs izprotat šādu skaistumkopšanas procedūru vai jums ir citi rituāli? Man patīk vannoties. Bet ne pienā. Šampanietī? Nē, tā būtu klišeja. Bet tie ir skaisti rituāli, rūpes par sevi. Nav runa tikai par skaistumu, bet arī par to, ka esi tā vērta, lai rūpētos par sevi, lai atvēlētu laiku relaksācijai. Mēs nedrīkstētu aizmirst rūpēties par sevi. Ja reiz par šampanieti... Jūsu balss ir dzirkstoši viegla. Reiz esat teikusi, ka gribētu savā balsī arī tumšākas sarkanvīna krāsas.  Jā, reiz kādā intervijā ieminējos, ka gribētu tādu tumšu sarkanvīna krāsu. Un intervētājs teica: "Bet jums ir šampanieša balss, tas arī nav slikti!" Tas man nebija ienācis prātā, bet tiesa - dzidra, dzirkstoša, gaiša, viegla balss arī ir vērtība. Pamazām esmu ar to sadraudzējusies. Tā jau ir, ka cilvēks vienmēr ilgojas pēc tā, kas viņam nav dots, bet nenovērtē, kādas dāvanas tikušas viņam pašam. Esmu sākusi mīlēt arī savas balss krāsas. Jāteic gan, ka pamazām mana balss arī mainās, kļūst mazliet tumšāka un bagātīgāka, tas ir skaisti, bet pamatu pamatos noteikti līdz pat karjeras beigām saglabāšu balss spožās krāsas.  Teicāt - balss mainās. Kāda repertuāra virzienā tas jūs ved? Arī repertuārs mainās? Jā, mazliet mainās, pēdējā laikā daudz dziedu bel canto, no 18. gadsimta mūzikas pārceļos vairāk 19. gadsimtā. Karjeras sākumā daudz dziedāju baroka mūziku un Mocartu, tagad dziedu vairāk bel canto, Rihardu Štrausu, "Rožu kavalieri" pērn dziedāju divas reizes. Tagad būs vairāk manā repertuārā Doniceti, Bellīni. Tās ir nelielas izmaiņas, tomēr domāju, ka tāda balss kā manējā vienmēr jutīsies labi baroka un klasicisma mūzikā, kā arī  bel canto.  Jūsu balsi klausoties šķiet, ka dziedāt ir tik viegli. Tas tāpēc, ka dziedāšana jums ir dabisks stāvoklis vai tomēr tas ir tehnikas jautājums? Droši vien abi. Man tiešām patīk dziedāt. Apzinos, ka dziedu daudz, pat, kad gatavoju ēst vai daru ko citu. Dziedāt man patīk, tā ir mana kaislība. Kaut, protams, esmu arī daudz strādājusi. Un vajadzīgi ir abi: smags darbs, savā ziņā - arī perfekcionisms, bet tajā pašā laikā augstu līmeni sasniegsi tikai tad, ja tev patiks tas, ko dari. Un man tiešām patīk! Tāpēc man vienmēr ir bijusi motivācija turpināt strādāt, darīt visu, kas nepieciešams. Jo es zināju, kādu skanējumu vēlos panākt. Labi iztēlojos, kā gribu, lai skan kādas augstās notis, koloratūru pasāžas, tāpēc strādāju tik ilgi, līdz iztēloto panācu. Lai sasniegtu mērķi, pamatā jābūt mīlestībai pret to, ko dari. Veidojot tādu programmu kā šī, Kleopatrai veltītā, vai klausītāji Jums rūp? Jūs domājat par viņu interesēm? Tas mazliet atkarīgs no žanra. Opermūzikā daudz ko nosaka tēls, es iejūtos lomā un - ne nu gluži aizmirstu par skatītāju, jo, protams, ir vajadzīga saikne ar publiku, tomēr tēlā es it kā iegrimstu. Piemēram, tikko Cīrihes operā dziedāju Štrausa operetē "Sikspārnis", cenšoties būt tik autentiska, cik vien iespējams. Savukārt dziedot koncertā, daudz labāk redzi skatītāju, operā tomēr sejā spīd gaismas, publiku tik labi nevar saskatīt. Koncertā klausītājus redzi, vari ar viņiem mijiedarboties, reaģēt. Kleopatras programmā, dziedot kādu intīmu āriju, nebūšu tiešā dialogā ar publiku, savukārt kādā ekstravertā ārijā, kur tiek uzrunāti cilvēki, ar publiku komunicēšu aktīvi. Viss atkarīgs no tēla un ārijas stila. Jums patīk šī mijiedarbība ar publiku? Jā, ļoti patīk. Jo īpaši koncertos vari vairāk izpaust savu personību. Operā es pieskaņojos tēlam, kas man jāatveido un no sevis - no Regulas - daudz ko zaudēju. Savukārt koncertā vairāk parādu sevi, man nav jāievēro operas diktēti noteikumi, es pati nosaku, kā vēlos ieiet zālē, kā kontaktēties ar mūziķiem, ar publiku, nav režisora, kurš visu nosaka. Man patīk koncerti, jo tad esi klausītājam daudz tuvāk.  Vai jums patīk veidot konceptuālas programmas? Tāda ir gan šī - Kleopatrai veltītā -, gan arī iepriekš ieskaņotā un dziedātā Fairy Tales. Kā tās veidotajat? Man patīk, ja pamatā ir kāda koncepcija, jo tad var apgūt daudz jauna repertuāra. Ar programmu Fairy Tales bija līdzīgi, man bija tēma "Pasakas", un es caurskatīju literatūru par fejām, par pasakām, par šīm mistiskajām būtnēm un atklāju daudz jauna. Ja veido programmas tikai ar repertuāru, ko jau zini, ir daudz grūtāk atrast jaunus skaņdarbus. Jo tu vienmēr izvēlies kaut ko zināmu, kas tev jau agrāk ir paticis. Bet, ja ir konkrēta tēma, tas rosina atklāt jaunus skaņdarbus. Es, piemēram, veidoju šveiciešu dziesmu ierakstu. Un mēs ar draugu, pianistu, devāmies uz arhīvu un izspēlējām nošu kaudzi kādu divu metru augstumā, lai atrastu vislabāko repertuāru šim ierakstam. Tas ir liels darbs, bet arī ļoti interesants, jo atklāj repertuāru, ko neesi zinājusi pati un, iespējams, nav dzirdējis neviens pēdējo pāris gadsimtu gaitā. Vienmēr ir patīkami atrast jaunus darbus - jaunus vecos darbus! Vai tā pārlūkojot divus metrus mūzikas, uzreiz jūtat, ka konkrētā dziesma vai ārija būs jūsu, ka gribat to dziedāt? Jā, un šī sajūta arī nosaka manu izvēli. Eju cauri notīm un jūtu savu reakciju. Ja acumirklī man šī saite neveidojas, domāju, ka mūzika nav pietiekami laba. Jo ar labu dziesmu vai āriju uzreiz ir jūtams - tā ir īpaša, tai man jāpievēršas. Atlasītā repertuāra kaudze, protams, parasti ir par lielu, tad ir jāizvēlas visspožākās pērles. Tāds parasti ir mans mūzikas izvēles process. Gadās, ka dziesmas teksts ir vājais posms, arī vārdi man ir ļoti svarīgi. Ja teksts ir slikts, tad arī nevēlos attiecīgo dziesmu dziedāt. Savukārt, ja teksts ir labs un mūzika arī, tad uzreiz jūtu nepieciešamo klikšķi. Un tāds man ir vajadzīgs! Ir svarīga tā "O!" sajūta, jo arī klausītājs šo darbu dzirdēs pirmo reizi. Ja man pašai nebūs tādas reakcijas, arī klausītājam tāda varbūt neradīsies. Ja jūtu es, arī klausītājs varbūt sajutīs. Izskatīt divus metrus mūzikas - tas ir ļoti laikietilpīgs darbs. Jūs tam mērķtiecīgi atvēlat laiku? Tāpēc ierakstu veidošanā biju paņēmusi nelielu pauzi, jo nevēlos ierakstīt simto bel canto albumu. Parasti visi ieskaņo to, ko attiecīgajā laika posmā dzied opernamos. Man tas šķiet mazliet garlaicīgi. Izvēlēties kādu tēmu un atrast jaunu repertuāru - tas tiešām prasa daudz laika, bet ir tā vērts. Pēdējo gadu laikā veicu visai daudz ierakstu, tāpēc man vajadzēja nelielu pārtraukumu, lai rastu jaunas idejas, jaunu iedvesmu un jaunu repertuāru. Un esat šo iedvesmu atradusi? Jā, varbūt veidošu Ziemassvētku albumu, bet tas varētu prasīt vēl pāris gadus laika. Ja jums ir kāda laba Ziemassvētku melodija - sakiet! Kas vēl šobrīd ir jūsu radošajos plānos? Ko gaidāt ar nepacietību? Tuvākajā nākotnē, vēl šī gada laikā, pirmo reizi dziedāšu Lučiju di Lammermūru. Šo lielo izaicinājumu gaidu ar nepacietību. Doniceti un tieši Lučija bija viena no lomām, par kuru sapņoju, kad biju jaunāka. Necerēju, ka man reiz būs iespēja to dziedāt. Šis man bija tāds mērķis, par kuru domāju ilgu laiku.  Kad bijāt jaunāka, vai domājāt, ka reiz dziedāsiet uz lielajām skatuvēm, ka ar šādu repertuāru apceļosies pasauli? Man vienmēr ir paticis dziedāt, bet nekad nedomāju, ka kļūšu par profesionālu dziedātāju. Tikai vēlāk nolēmu studēt klasisko mūziku, dziedāšanu. Tāpēc viss man šķita pārsteidzoši. Joprojām, nonākot kādā vietā, kur agrāk neesmu bijusi, mani pārņem emocijas, nespēju aptvert, ka varu dziedāt tik skaistās vietās. Man ir ļoti veicies, ka varu mūzcēt kopā ar brīnišķīgiem orķestriem lieliskās koncertzālēs un operu namos. Tas bija kāds konkrēts brīdis, kāds klikšķis, kad sapratāt - vēlaties būt dziedātāja? Ne gluži. Man vienkārši patika dziedāt, dziedāšana bija mans hobijs, dziedāju meiteņu korī. Korī man līdzās stāvēja labākā draudzene (viņa joprojām ir mana labākā draudzene). Un pirmajā reizē, kad dziedāju solo vairākiem simtiem klausītāju, draudzene bija man līdzās un iedrošināja. Tāpēc viss sākās tā viegli, es jutu viņas atbalstu. Un man joprojām reizēm ir tā sajūta, ka līdzās ir draudzene. Laikam jau jaunai dziedātājai šāds atbalsts bija ļoti svarīgs laikā, kad guvu pirmo pieredzi dziedāt publikai. Sajutu atbalstu, guvu pozitīvu enerģiju. Tāpēc, lai gan biju vēl ļoti jauna, dziedāju bez pārmērīga stresa un adrenalīna, jutos visai mierīgi. Protams, bija arī īpaši mirkļi, piemēram, pusaudzes gados Cīrihes operā skatījos "Figaro kāzas". Visai nelielā Barbarīnas loma man ļoti iekrita sirdī, es iedomājos: "Reiz tā varētu būt es!" Un patiešām - Barbarīna kļuva par manu pirmo lomu uz lielās skatuves. Daži sapņi piepildās!    

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par to, par ko gadumijā aizdomājas katrs ceturtais strādājošais, kā liecina aptauju dati. Tās ir pārmaiņas dzīvē, ko varētu sniegt kāda jauna nodarbošanās vai darba vietas maiņa. Gan jau teju katram ir kāda mazāka vai lielāka apņemšanās. Tā kā lielu daļu mūsu dzīves aizņem darbs, tad noteikti daļai, kā rāda "Norstat" un personālatlases uzņēmuma "Nextra Latvia" pētījums, ceturtajai daļai ir apņemšanās līdz ar jauno gadu mainīt darba vietu, vismaz cilvēki izskata un apdomā tādu iespēju, stāsta "Nextra" vadītāja Evija Šalte.  

19. decembrī pulksten 19  Latvijas Universitātes Lielajā aulā pirmo reizi Latvijā koncertu sniegs  izcilā baroka vijolniece Alfija Bakijeva, kura festivālā "Eiropas Ziemassvētki" muzicēs kopā ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" gan kā soliste, gan vienlaikus kā orķestra vadītāja. No Roskildes festivāla decibeliem, ekspresīviem tango ritmiem un tatāru tautas melodijām līdz baroka mūzikas zeltītajai spozmei un alegorijām. Tāds ir vijolnieces Alfijas Bakijevas radošais lidojums, kas šķērso žanru un kultūru robežas. Baroka vijoles spēli viņa slīpējusi pie Enriko Onofri – leģendārā "Il Giardino Armonico" dibinātāja un ilggadēja šī ansambļa koncertmeistara. Kā soliste, koncertmeistare un atskaņojuma vadītāja viņa muzicē kopā ar senās mūzikas grandiem – Žordi Savalu un viņa "Le Concert des Nations" vai izcilo itāļu ansambli "Il Pomo d'Oro". Šim laikam pirms Ziemassvētkiem māksliniece izvēlējusies spožākās Georga Fīlipa Tēlemaņa, Jana Dīsmasa Zelenkas un Johana Sebastiāna Baha partitūras. Koncerta norisei ikviens varēs sekot "Klasikas" tiešraidē. Alfija Bakijeva spēlē Frančesko Rudžēri vijoli, kas izgatavota 1680. gadā Itālijas pilsētā Kremonā, un kuru viņai uztic Jumpstart Jr. fonds. Inta Zēgnere: Prieks jūs satikt Rīgā: esat šeit pirmo reizi, un šī ir arī jūsu pirmā sadarbība ar orķestri “Sinfonietta Rīga”. Kādi ir jūsu iespaidi par mūsu mūziķiem? Alfija Bakijeva: Man ir liels prieks būt šeit! Patiešām, esmu Rīgā pirmo reizi. Biju ļoti laimīga, kad orķestris ar mani sazinājās, un esmu sajūsmā, ierodoties šeit. Patiešām – ar prieku gaidīju šo sadarbību! Strādāt ar šo orķestri ir liels prieks. Viņi ārkārtīgi dziļi jūt mūziku. Ļoti bieži man pat nav nekas jāsaka, jo viņi tik uzmanīgi un precīzi visu uztver… Ir liels prieks sadarboties un veidot šo skaisto programmu kopā. Mēs nākam no dažādām vidēm: es spēlēju vijoli, kura ir zarnu  stīgas, orķestra mūziķu rīcībā savukārt ir instrumenti ar metāla stīgām, bet skaņas saplūsme man šķiet pārsteidzoši skaista! Tāpat frāzēšanas izjūta dažādos stilos ir lieliska. Es patiešām apbrīnoju viņu meistarību. Kā jūs varētu izskaidrot to, ka skaņas saplūsme ir tik veiksmīga, ja Sinfonietta spēlē modernos instrumentus, bet jūs – baroka vijoli? Domāju, tas ir tāpēc, ka mūzikai nav robežu un mūziķiem piemīt liels jūtīgums, radot  skaņu, kā arī spēja pielāgoties un sekot. Tas liecina par orķestra augsto profesionalitāti. Jūs minējāt, ka spēlējat baroka laika instrumentu ar zarnu stīgām. Pastāstiet, lūdzu, par savu vijoli! Man ir ļoti īpašs instruments. Man bija gods parakstīt līgumu ar "Jumpstart Junior Foundation" Amsterdamā. Fondam ir privāta kolekcija, tika rīkots  konkurss , kurā mani uzaicināja uz noklausīšanos. Kopumā bija uzaicināti 14 vijolnieki no visas pasaules. Tajā brīdī kolekcijā bija divi instrumenti, un man bija gods parakstīt līgumu par vienu no tiem – Frančesko Rudžēri instrumentu. Viņš  tiek uzskatīts par Nikolo Amati skolnieku. Mana vijole izgatavota ap 1680. gadu Kremonā. Instruments ir īsts šedevrs ar skaistu toni, un ir liels gods to spēlēt. Katrs instruments ir mākslas darbs,  tāpat kā glezna. Katram instrumentam ir unikāla skaņa un īpašības. Kādus komplimentus jūs varētu veltīt savai ļoti retajai vijolei? Neesmu skaitījusi, cik pasaulē ir šī meistara būvēto instrumentu, bet, cik saprotu, šāda vijole pieejama tikai fondiem, un to piešķir īpašiem mūziķiem. Konkrēti šim fondam pieder divas Rudžēri vijoles: otru spēlē mans kolēģis un draugs Emanuels Rečs (Emmanuel Resch), kurš dzīvo Parīzē un ir viens no "Les Arts Florissants" koncertmeistariem. Mana vijole reaģē uz visu, ko vēlos izteikt  frāzējot — tā ne tikai reaģē, bet bieži padara to vēl labāku, nekā biju iedomājusies. Dažreiz man jāsaka: “Ak, Dievs, nebiju iedomājusies, ka tas būs tik skaisti!” Tas ir neticams partneris mūzikā. Notiek  savstarpējs mijiedarbības process frāzēšanā. Tas ir ļoti interesanti, kā senie instrumenti māca mums interpretēt baroka laikmeta mūziku. Atceros, kā Kristians Bezeidenhauts stāstīja, ka vecie Mocarta laika instrumenti viņam iemācīja saprast , ko pats Mocarts bija domājis, rakstot savu mūziku. Tieši tā. Man bija gods spēlēt Mocarta vijoli pirms gada — itāļu vijoli no fonda “Mozart Stiftung della Costa”. Tā bija viena no visdziedošākajām  itāļu balsīm, ko es jebkad esmu dzirdējusi. Bija satriecoši skaisti. Iemācījos tik daudz no šīs nelielās iespējas spēlēt šo instrumentu — tās bija tikai dažas stundas, mēģinājumā un koncertā. Tā kā tas ir valsts dārgums, protams, nevarēju to ņemt līdzi. Kad Rīgā satiku Enriko Onofri, viņš izstāstīja, kā vijole ienāca viņa dzīvē. Tas bija ļoti neparasts stāsts: Enriko jau bija 14 gadi, kad tēvs atnesa mājās instrumentu. Viņš bija gleznotājs un vēlējās to uzgleznot. Un Enriko iemīlējās šajā vijolē. Enriko Onofri ir jūsu skolotājs, bet kāds ir jūsu piedzīvojums  ar vijoli? Kā jūs sākat spēlēt šo instrumentu? Mani vecāki nav mūziķi. Ģimenē esam trīs bērni, es esmu vecākā. Brālis spēlē vijoli, māsa – čellu, un viņa ir arī folkloras, popmūzikas un džeza dziedātāja. Kad biju bērns, vecāki vēlējās, lai es studēju mūziku, un jautāja, vai gribu to darīt. Es atbildēju – jā, jo neuztvēru to kā jautājumu, bet drīzāk kā pavēli… Vecāki nolēma, ka mācīšos klavieres, bet skolā nebija brīvu vietu, tāpēc sāku ar vijoli. Tādējādi tā kļuva par manu instrumentu un manu likteni. Bet starp baroka vijoli un mūsdienu vijoli ir atšķirība. Kā jūs nonācāt pie baroka instrumenta un sapratāt, ka vēlaties veltīt dzīvi baroka mūzikai? Es pat atceros precīzu dienu, kad tas notika! Strādāju operā, kurā pirms daudziem, daudziem gadiem galvenais diriģents bija Teodors Kurencis. Biju pavisam jauna, 17–18 gadi, un skolotājs man teica, ka ir kāds jauns grieķu diriģents un ir brīva vieta orķestrī – lai eju uz noklausīšanos. Aizgāju ar moderno  vijoli. Izturēju konkursu un kļuvu par koncertmeistara asistenti operā, Novosibirskā... Diriģents bija liels baroka mūzikas cienītājs, viņš iegādājās mums baroka vijoles, zarnu stīgas un baroka lociņus. Tad viņš mums iedeva kompaktdiskus, DVD un sacīja: “Es nevaru jums iemācīt spēlēt – vienkārši klausieties un mēģiniet atdarināt.” Es patiesi iemīlējos tajā mūzikā… Kad sāku mājās klausīties pirmo albumu, raudāju no pašas pirmās nots – tas bija tik apbrīnojami un skāra mani tik dziļi, ka sapratu: tas ir tas, ko vēlos darīt visu mūžu. Un tad es atvēru šī albuma bukletu, lai uzzinātu, kas spēlē, un tur bija rakstīts – Enriko Onofri. Tūlīt pat gūglē sameklēju viņa vārdu, un tur bija rakstīts, ka 2006. gadā viņš rīko meistarklases. Sapratu: lai tur vai kas – es braukšu! Tas pilnībā mainīja manu dzīvi. No tās dienas es atradu savu spēles veidu, kas ir ļoti tuvs manai  sirdij un dvēselei, ko vēlējos īstenot savā dzīvē. Es vēlējos kļūt par šī visuma daļu un izzināt to. Un man palīdzēja Enriko Onofri. Tad jūs kļuvāt par Onofri studentu Palermo? Jā. Tad sekoja lidojums no Novosibirskas uz Palermo, un es kļuvu par viņa studenti. Tās bija ļoti lielas pārmaiņas. Viss bija jauns – krāsas, garšas, jūra, draudzīgums, Vidusjūras mentalitāte, jauna valoda, klase, spēles veids. Vesela odiseja – tik daudz atklājumu! Palermo studēju sešus gadus, bet nodzīvoju tur astoņus. Savukārt pēc tam devos uz  Austriju, kur studēju Vīnes klasiku – klasisku, vēsturiski pamatotu interpretāciju, kā arī romantisko mūziku. Studēju "Mozarteum" Universitātē Zalcburgā, kur mācījos pie Hiro Kurosaki un spēlēju klasisko uz romantisko repertuāru, izmantojot zarnu stīgas. Bet tagad noteikti esat laimīga par savu Kremonas dārgumu. Jā, ļoti laimīga, bet līgums ir ierobežots: vēl trīs gadi, un pēc tam vijole tiks piešķirta citam mūziķim, kurš to varēs lietot nākamos septiņus gadus. Tomēr ar šo vijoli ir jau daudz paveikts: ierakstīta Vivaldi mūzika kopā ar Žordi Savaļu un viņa ansambli "Les Musiciens de Concert de Nation". (..) Gribu pavaicāt arī par tatāru mūziku – jūs esat izveidojusi  savu ansambli Jā, ar māsu un sicīliešu perkusionistu. Manā ģimenē mana vecmāmiņa un vecvecmāmiņa bija amatierdejotājas un dziedātājas, un viņas saglabāja ģimenes mūzikas tradīciju. Es nolēmu to turpināt. Lūdzu mammai filmēt vecmāmiņu dziedam un fiksēt viņas uzkrāto tautas mantojumu. Viņa to izdarīja, savukārt es pierakstīju visus tekstus un melodijas un mēs ar māsu izveidojām aranžējumus, lai iepazīstinātu cilvēkus ar mūsu mākslu un mantojumu. Jūsu māsa dzied. Jā, gan dzied, gan spēlē dažādus instrumentus. Kad uzstājamies, vienlaikus piedzīvojam arī skaistu un siltu ģimenes sajūtu. Mēs svinam mūziku un dejojam! Un uzstājaties savos tautastērpos. Jā, tos izgatavoja mana mamma, kas ir tērpu darinātāja. Tā ir ģimenes sadarbība. Vairāk - ierakstā.   

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula          Lai arī mēs visi augsti vērtējam sieviešu kora "Dzintars" pirmās vietas iegūšanu starptautiskajā koru konkursā Ungārijā 1968. gadā, tomēr vēsturiski pirmā latviešu dziedātāju vienība, kas piedalījās un 17 Eiropas, Amerikas un Austrālijas koru konkurencē ieguva augsto ceturto vietu, bija Zuikas vīru koris jau 1953. gadā konkursā Velsā. Šo kori Latvijas armijas leitnants Roberts Zuika bija sapulcinājis no Latviešu leģiona karavīriem un ar to debitējis Dundagas baznīcā 1944. gada septembrī. Viņš vēlāk atcerējās: "Mani iesauca kā virsnieku, bet es vairāk domāju, kā attīstīt karavīru kultūras dzīvi, jo viņi taču ir dzīvi cilvēki." Tas nenācās viegli, jo visai 15. divīzijai bija jākāpj kuģos un jāevakuējas uz Vāciju. Tur Roberta Zuikas bataljonu norīko prettanku grāvju rakšanā ļoti smagos apstākļos, tomēr koris gandrīz katru vakaru sanāk mēģinājumos. Pēc atkāpšanās kaujām bataljons sasniedz angļu-amerikāņu frontes līniju un, ignorējot vācu pavēlniecību, izlaužas pāri frontei pie Rietumu sabiedrotajiem, tiek nometināts britu pārvaldītā gūstekņu nometnē. Tur dzīves apstākļi nožēlojami, kora mēģinājumiem jānotiek brīvā dabā, tomēr kora sastāvs pat dubultojas, tas saņem uzvaras laurus sacensībās ar vācu karagūstekņu koriem. Latviešu gūstekņus pamazām atbrīvo tikai pa vienam, taču koristi vienojas noteiktā datumā sapulcēties Lībekā un saukties par Zuikas vīru kori. Tur 1945. gada rudenī sākās kora lielākais uzplaukums. Roberts Zuika izvadāja dziedātājus vairāk nekā 150 apjūsmotos koncertos latviešu bēgļu nometnēs pa visu Vāciju, un visur tos uzņēma ar atkalredzēšanās un šķiršanās asarām. Uzaicināja dziedāt arī vācu koncertos un radio. Kad 1947. gadā nācās izceļot, izdevās pārcelt kora kodolu uz dzīvi pāri Lamanšam. Anglijā visiem nācās strādāt melnu darbu metāllietuvē, bet kora mēģinājumi un pat svētdienas koncerti melnos uzvalkos turpinājās. Tas notika tā. Darba nedēļas pēdējā dienā koristi gāja uz darbu ar līdzņemtām frakām somās, priekš svētdienas koncerta, bet pēc koncerta atgriežoties pirmdienas rītā darbavietā, fraku nomainīja pret darba drēbēm un vakarā nesa mājās. Trīs reizes nāca uzvaras lokālajos koru konkursos. Zuikas vadītos vīrus ieskaņoja BBC raidītājs, viņi uzstājās Vigmora zālē Londonā, bija zaļoksnējākais spēks daudzās Latviešu dziesmu dienās Anglijā. Bet 1953. gadā – simboliski Staļina nāves gadā – sarkanbaltsarkanais karogs uzvijās pasaules koru sacensību augstajā mastā Langolenas konkursā Velsā. Tur jau minētajās sacensībās Zuikas vīru koris ne tikai ierindojās starp labākajiem, bet viņu dziedātā Jāzepa Vītola dziesma "Uguns milna" ar Annas Brigaderes dzeju tika oficiāli atzīta par konkursa labāko izvēles dziesmu, un noslēguma koncerta vadītājs koristus intervēja desmitiem tūkstošu skatītāju un BBC mikrofonu klātbūtnē – izjautāja par Baltijas valstu okupāciju, dzīvi bēgļu nometnēs un darbu Anglijas metāllietuvēs. Maizes darba apstākļiem Anglijā sarežģījoties, Robertam Zuikam ar ģimeni nācās izceļot uz ASV. Viņš bija vadījis savu kori 17 gadus, un te ir vietā pazīstamā trimdas literāta Jāņa Rudzīša teiktais: "Zuikas vīru koris – cēlākais mantojums, ko mūsu kultūrai atstājis latviešu leģions," Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Roberts Zuika steidzas būt Latvijā gandrīz katru gadu jau jūnija sākumā, lai paspētu uz savas pirmās 1936. gada skolotāja darba vietas – Valmieras Kocēnu skolas – kārtējo izlaidumu, lai apsveiktu absolventus un dāvinātu šiem lauku pusaudžiem braucienu un biļeti uz Nacionālās operas izrādi. Bet – ar vienu noteikumu. Katrs braucējs pirms izrādes aicināts nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, turklāt – nevis vienkārši veikalā pirktus, bet no savas mājas dārza vai apkaimes ziedu pļavām. Arī tāda bija patriotiska audzināšana. Šeit nevaru neatzīmēt, ka Roberts Zuika visu mūžu centās veicināt tautasdziesmu iesakņošanu jaunajās paaudzēs. Jauniešu nometnēs ASV viņš bija atskārtis, ka bērni vislabāk apgūst tautasdziesmas sacensību veidā – kurš zinās vairāk melodiju un tekstu, tāpēc par saviem līdzekļiem izdeva 120 melodiju krājumiņu "Lakstīgala", vēlāk ar Valsts izglītības centra iesaisti organizēja skolu, pilsētu un novadu sacensības arī Latvijā, izdeva vēl vairākas tautasdziesmu krājumiņa tirāžas. Savā garajā 102 gadu mūžā Roberts Zuika bija izlolojis domu: "Pēc tevis paliek vienīgi atdotais." Bet atdevis viņš ir daudz. *** Aicinām noklausīties arī 2021. gada pārraidi "Vai zini?", kurā Arnolds Klotiņš stāsta par Zuikas vīru kora starptautiskajiem panākumiem! 

Sestdien, 6. decembrī, Ventspils koncertzālē "Latvija" viesosies pasaulē atzīti mūziķi, kurus saista ilgstoša radoša sadarbība, - akordeoniste Ksenija Sidorova un mandolīnas spēles virtuozs Avi Avitals - balvas Opus Klassik laureāts un ierakstu nama Deutche Grammophon mākslinieks.  Ksenijas iepriekšējā uzstāšanās Ventspilī notika 2023. gadā koncertzāles "Latvija" ceturtās dzimšanas dienas koncertā, un, gaidot atgriešanos viņa atklāj, ka spēlēt Latvijas klausītājiem vienmēr ir notikums: Mums ir publika, kura ļoti labi visu spēj saklausīt, zina klasisko mūziku un visu, ko spēlēsim." Sadarbība ar Avi Avitalu ilgst jau vairāk nekā desmit gadus: "Laiks skrien. Nesen mums bija kopīga jubileja, ko krāšņi atzīmējām Londonas Vigmora zālē. Domāju, ka mums abiem ļoti patīk spēlēt vienam ar otru. Pirmā programma bija balstīta folklorā un klasiskajā mūzikā, kas kaut ko aizguvusi no folkloras. Tā mēs sākām, tad pakāpeniski nonācām līdz Mocartam un daudz kam sarežģītākam. Atskaņojam arī laikmetīgo mūziku. Tagad mūsu programma ir tik daudzpusīga, ka plānojam iekļaut visu mūsu koncertā, jo katrs koncerts mums ir kā ceļojums, kur ceļojam ne tikai pa valstīm, bet arī laikmetiem. (..) Ja cilvēki turpina spēlēt kopā tik daudz gadu kā mēs, tad tur ir kaut kas kopīgs - kopīga attieksme pret skaņdarbu vai vispār mūziku, vai pret dzīvi. Kaut kam tur jāsakrīt. Mēs esam ļoti labi draugi gan dzīvē, gan uz skatuves, tā kā kaut kas kopīgs mums ir.

Katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs atzīst, ka ir saskāries ar elektroierīču izraisītu negadījumu vai arī zina kādu, kas tādu ir pieredzējis. Tomēr vecas un bojātas elektroierīces turpina krāties teju katrā Latvijas mājsaimniecībā. Kā pārstāt veidot nevajadzīgu krāmu kolekciju, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē AAS "Balta" risku vadības konsultants Jānis Vaivods, "AJ Power Recycling" pārstāvis Uldis Skrebs, inženieris, "Gjensidige Latvija" risku eksperts Juris Puriņš un "Latvijas zaļā punkta" vadītājs Kaspars Zakulis. "Svarīgi mājās neturēt vecu elektrotehniku vai bojātu elektrotehniku, tā var apdraudēt pašu, apkārtējos vai īpašumu," norāda Uldis Skrebs. Juris Puriņš atgādina, ka noveco ne tikai pati ierīce, bet arī vads. Pieslēdzot iekārtu elektrības tīklam, arī tam jāpievērš uzmanība. Parādās bojātās elektroinstalācijas riski. "Vienkārši notīt ar izolācijas lentu ir īslaicīgs risinājums. Elektrības pievadvads jāmaina, ja grib lietot, piemēram, veco tējkannu," atzīst Juris Puriņš. Jānis Vaivods atzīst, ka no bojātu elektroierīču radītu ugunsgrēku skaits tikai pieaug. Šobrīd jau katrs trešais ugunsgrēks ir no bojātām elektroinstalācijām vai elektroierīcēm. "Ja elektrības tīklam pieslēdz ilgstoši nelietotu elektroierīci, tas var radīt neparedzētu pārslodzi," norāda Jānis Vaivods. Iekārtās uzkrājas putekļi, metāliskās detaļas var sarūsēt. Ja elektrotīklam nav atbilstošu drošinātāju, tas var izraisīt ugunsgrēku elektroinstalācijās. Raidījuma viesi arī mudina utilizēt vecos telefonus, jo tajos ir litija jona baterijas, kuras izraisītu ugunsgrēku, ja tā sprāgst, ir neiespējami nodzēst ar ūdeni. Tad mājās jābūt ugunsdzēšamajam aparātam. Nevajag sevi pakļaut nevajadzīgam riskam. Kaspars Zakulis mudina aizdomāties jau par nākotnes riskiem. Šobrīd daudzi mājās uzstāda elektrības uzkrāšanas baterijas, kas ražoti no litija un kas varētu būt potenciāli bīstami.

Raidījumā Pievienotā vērtība vairāk par to, kā sapelnīto un sakrāto ātri nepazaudēt. Kā neiekrist krāpnieku nagos, jo īpaši uzņēmumiem. Aizvadīta ir melnā piektdiena, kurai gatavojoties, šķiet, vairāk varēja pamanīt ne tik daudz kādus īpašus izdevīgus piedāvājumus, cik brīdinājumus neiekrist uz viltus atlaidēm un krāpniekiem.  Ļoti pateicīgs laiks ne tikai melnā piektdiena ir krāpniekiem, jo mūsdienu tehnoloģiskās iespējas ir plaši pavērušas durvis visdažādākajām krāpnieku shēmām un teju ik dienu dzirdam par kārtām summām, kas ar viltu izkrāptas Latvijas iedzīvotājiem.  Telefonkrāpnieki vien ik nedēļu izkrāpj ap 300 tūkstošiem eiro. Šogad gada pirmajos astoņos mēnešos kopā Latvijas banku klientiem tika izkrāpti vairāk nekā 13 miljoni eiro. Un jā, tās nav tikai privātpersonas, kuras iekrīt krāpnieku nagos - daļa ir uzņēmumi. Statistikā publiski to neviens atsevišķi neizdala. "Luminor" bankas uzņēmumu aptauja liecina, ka ar mēģinājumu izkrāpt naudu šogad saskāries katrs ceturtais uzņēmums Baltijā, stāsta bankas krāpniecības novēršanas eksperte Marija Celma. 

"Katrs par sevi, un Dievs pret visiem" ir slavenas vācu režisora Vernera Hercoga filmas nosaukums. Tas ir arī viņa biogrāfiskās grāmatas nosaukums. Hercogs, īstajā vārdā Verners Stipetičs, pieder pie vācu kino jaunā viļņa. Viņa filmas iespaidojušas daudzus režisorus arī Latvijā, piemēram, Viesturs Kairišs Dāvim Sīmanim reiz teicis, ka "mums filmai jābūt kā koktēlnieka Šteinera ekstāzei”. Dāvim Sīmanim toreiz nācies noskaidrot, kas tas īsti ir, bet tagad kinorežisors, Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Dāvis Sīmanis Radio mazajā lasītavā stāsta par Hercoga filmu ietekmi, atverot Vernera Hercoga biogrāfiskās grāmatas "Katrs par sevi, un Dievs pret visiem" izdevumu latviešu valodā. No vācu valodas tulkojusi Sigita Kušnere, izdevis - ”Aminori”. Verners Hercogs jau cienījamā vecumā (dzimis 1942.) turpina radīt idejas, tekstus un filmas, tagad gan vairāk nodarbojoties ar dokumentālo kino, kaut gan viņš savās filmās nekad strikti nenošķīra dokumentalitāti no spēlfilmas, taču realitāte viņam vienmēr ir mistiska un varoņi - uz neprāta robežas. Raidījumu atbalsta:

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba   Esam jau runājuši par to, cik dažādi darbi bija jāveic, lai varētu ieplānot un veikt ierakstu. Tam seko posms, kurā strādā skaņu režisors un mūziķis. Pēc tam ieraksts atkal nonāk producentu rokās, bet pašās beigās – visa Radio īpašumā, un tad tas ir pieejams raidīšanai. Bija nepieciešamas vairākas pakāpes, līdz ieraksts nokļuva fonotēkas plauktā. Pirms tam rūpīgi klausījās un vērtēja ne tikai mūziķa un skaņu režisora darbu... Astoņdesmitajos gados samērā nelielajā skaņu režisoru telpā, lai varētu apsēsties fondu ierakstu pieņemšanas komisija, krēsli tika izvietoti divās rindās. Pirmajā rindā bija tehniskie cilvēki. Viņi lieliski orientējās skaņas kvalitātes tehniskajos parametros. Bet jau līdz tam ieraksts bija atskaņots īpašā telpā uz speciāliem aparātiem, kuri parādīja, vai viss kārtībā ar fāzēm un frekvencēm, vai kanāli ir simetriski… Nereti arī fondu komisijās nācās klausīties šo tehnisko analīzi, kā kurš ieraksts paveikts – labi vai ne tik labi. Protams, analizēja arī māksliniecisko pusi. Manuprāt, savu viedokli par to izteica visi komisijas locekļi. Viņu teiktais tika protokolēts, tāpēc varētu pat teikt, ka tolaik katram ierakstam bija arī sava lieta, kurā varēja atrast tā vārdisko novērtējumu. Pēc tam komisija pieņēma lēmumu. Astoņdesmitajos gados, pirms vēl ieraksti nonāca fonotēkā, tos sadalīja pa līmeņiem. Ja komisija nosprieda, ka ieraksts ir augstākā līmeņa, tad tam piešķīra burtu "F". Ja kaut kādu iemeslu dēļ tomēr galarezultāts nebija tik izcils, to nosauca par "fondi – vairākkārtējie" un piešķīra apzīmējumu "F-v". Gadījās, ka fondu ieraksts nesasniedza arī šo vērtējumu, tad tam piešķīra apzīmējumu "Doc". Katrs koncertus veidojošais redaktors zināja, ka tādu jau nu gan programmā nevajadzētu likt. To var darīt tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Piemēram, stāstot par kādu konkrētu koncertu vai gadījumu, kad tieši šis, ar "Doc" apzīmētā skaņdarba ieraksts ir ļoti, ļoti nepieciešams. Pateicoties šiem apzīmējumiem, bija diezgan viegli veidot koncertus. Uzreiz bija skaidrs: "F" – tas ir tehniski un mākslinieciski brīnišķīgs ieraksts. Ja "F-v" – tur varētu būt kādas nianses. Dažreiz gan tās bija arī tehniskas dabas. Prasība pēc kvalitātes bija ļoti liela. Es nekad neaizmirsīšu tās fondu komisijas, kurās mēs klausījāmies koru ierakstus tā iemesla dēļ, ka nereti tajās piedalījās Ausma Derkēvica. Kā viņa spēja analizēt kormūziku, izpildījumu, stilu, vēsturiskās tradīcijas! Man ir tik žēl, ka mēs toreiz to kaut kādā veidā neierakstījām. Tā bija tāda inteliģence, tāda zināšanu bagātība, tāda erudīcija!

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba Par ierakstu tūkstošiem, kas savulaik lenšu veidā sagūluši Latvijas Radio fonotēkas plauktos, allaž mēdza teikt, ka tas ir mūsu mūzikas kultūras zelta fonds un milzu bagātība. Tā ir tapusi daudzu gadu garumā, nākot klāt vienam ierakstam aiz otra. Radio vienmēr tiecās pēc labākā, aicināja labākos mūziķus, labākos kolektīvus. Mēs spējām saglabāt visu mūsu mūzikas vēsturi ierakstu veidā. Ne tikai recenzijas, raksti avīzēs un žurnālos krājās arhīvu plauktos, bet arī pati mūzika, kas var skanēt, kas tiek restaurēta un joprojām ir pieejama Radio veidotajās programmās. Katrs taču ir dzirdējis Jāņa Zābera, Žermēnas Heines-Vāgneres balsis, ir klausījies mūsu izcilākos solistus – instrumentālistus, stīgu kvartetus. Nav iespējams viņus visus nosaukt. Bet ne vienmēr ir bijis vienkārši veidot šo bagātību. Savulaik bija cīņa par klavieru kvalitāti, par lenšu pietiekamību un par finanšu resursiem. Ierakstu darbs gan nekad nav apstājies, bet grūtības bijušas dažādas. Pamatā tas vienmēr bija saistīts ar līdzekļiem. Kad deviņdesmitajos gados lielo trūkumu varēja redzēt mūsu ledusskapjos, arī Radio nebija finanšu līdzekļu. Toreiz sākām meklēt dažādas iespējas, kā uz savstarpēji izdevīgiem noteikumiem un par mazāku naudu vienoties ar mūziķiem, lai tikai šīs bagātības nepazūd. Šajā periodā netrūka arī sāpīgu brīžu. Atsevišķi mūziķi, uzzinot, kā ieraksti tiek organizēti pasaulē, mums atteica – ja nav līdzekļu līguma slēgšanai, viņi nenāks. Man un, domāju, ka arī pašiem mūziķiem tagad ir ļoti žēl par visu to, kas tādējādi netika fiksēts un izkūpēja gaisā. Tas ir liels zaudējums. Iespējams, pašos mūziķos kādu brīdi patiesi valdīja neizpratne, kāpēc tagad, kad esam Eiropā, Latvijas Radio pietrūkst līdzekļu samaksai par studijas ierakstiem. Manuprāt, vislielākā savstarpējā izpratne radās nu jau 2009. gada grūtībās un krīzē. Tad tiešām Radio naudas vairs nebija nemaz. Mēs katrs ziedojām vienu savu algu, lai tikai viss neapstātos, vācām ziedojumus. Gan sabiedrībā zināmi, gan nepazīstami cilvēki kontā ieskaitīja pa pieciem, desmit latiņiem. Par šo naudu mēs pirkām degvielu ierakstu mašīnām, jo koncerti taču notiek baznīcās, koncertzālēs… Caur skumju pieredzi atradām dažāda veida paņēmienus, kā līgumā vienoties un precizēt dažādus noteikumus, lai tikai nepazaudētu iespēju krāt ierakstus. Mēs taču nekādi nebūtu varējuši atļauties pasaulslaveno orķestri "Kremerata Baltica", bet pēc tam, kad viņi atklāja, ka mums ir ļoti labi skaņu režisori un 1. studijā var tapt augstvērtīgi ieraksti, spējām savstarpēji vienoties. Tā lēnām tikām arī pie "Kremerata Baltica" ierakstiem.  Kad no mums aizgāja orķestris un Latvijas Radio koris, vienu brīdi līgumos bija saglabātas savstarpējās sadarbības iespējas. Tas palīdzēja saglabāt mūsu ierakstu nepārtrauktību. Vēlme fiksēt, saglabāt labāko mūsu mūzikas dzīvē – tā nekad nav rimusies. Tāpēc jau mēs šeit esam, lai mūzika būtu pieejama ne tikai koncertzālēs, bet jebkuram, kas vien ieslēdz radio. Es ļoti labi atceros, ka tālajos astoņdesmitajos gados mums nesāpēja galva par finansēm. Par to jau bija gādājusi Kultūras ministrija. Bija mūziķu tarifikācijas komisijas. Viņām mūziķi atspēlēja un pēc tam tapa saraksts, kuram ir pirmā kategorija, kuram - otrā. Pirmajai laikam bija 16 rubļi par minūti un otrajai, ja nemaldos – deviņi. Mums tikai atlika atvērt sarakstu un Radio sekretāre pati bez kādām galvassāpēm, bez nekādas papildus vienošanās vienkārši saskaitīja minūtes un sareizināja izmaksājamo summu. Skaidrs, ka 1. studijas un arī ārpusstudijas fondu ieraksti vienmēr bija prioritāte. Radio jau arī fiksēja ļoti daudz koncertu. Lielākajos bada laikos tīrās lentes vienmēr tika saglabātas tieši fondu ierakstiem, kamēr koncerti ar lielām sirdssāpēm tika rakstīti cits citam virsū. Lenšu vienkārši nebija. Noliktavas tukšas. Nācās ņemt senākus un jau izskanējušus koncertus. Protams, sāp sirds par to, kas tāpēc ir gājis zudībā. Divtūkstošo gadu sākumā bija posms, kad trūka pat kompaktdisku. Tobrīd pats ieraksts vēl tapa lentē, un pēc tam to caur speciālu tehniku kopēja kompaktdiskā. Savukārt kompaktdisku trūka, un tad bija jāsakrāj tik daudz fondu ierakstu, lai visu 70 minūšu garo disku varētu piepildīt. Mēs esam šeit piedzīvojuši veselu laikmetu. Droši vien jebkurā jomā varētu teikt, cik ļoti tehnoloģijas ir mainījušas visus procesus.

Uz Tērveti 26. septembrī, dzejnieka Valda Grēviņa 130. dzimšanas dienā, Kultūras rondo aizveda Grēviņu ģimenes aicinājums kopā ar dzejniekiem ceļot pa vairākām vietām Tērvetē, kuras saistās ar Valdi Grēviņu. Tur ir pat Valda Grēviņa taka. Kā Grēviņa dzeju lasa mazbērni Marta Dziļuma un Toms Grēviņš, kā arī, kā par Grēviņa dzeju personiskā pieredzē stāsta teātra zinātniece Rita Rotkale, interesējamies Kultūras rondo. Pat tad, ja jūs nebūsit dzirdējuši viņa vārdu, jūs noteikti zināsit kaut vienu no šīm dziesmām, kurās skan viņa  dzeja – ļoti atšķirīgas dziesmas. Raimonda Paula "Virši zied" no filmas "Likteņdzirnas", "Līvu" dziesma "Dzelsgriezējs" un Burharda Sosāra "Tas trakais kavalieru gads", kas turpina skanēt kā Dailes teātra himna, tai pievienojoties arvien jaunai aktieru paaudzei. Valda Grēviņa (1895. – 1968.) mazmeita Marta Dziļuma, kas arī sastādījusi Grēviņa dzejas izlasi "Veca cilvēka dziesmas", atklāj, kāpēc tieši Tērvetē svinam. Būt Tērvetē, iet pa Valda Grēviņa taku, apiet apkārt Tērvetes sanatorijai un sameklēt Kārļa Zemdegas veidotos cilņus, arī tas pieder pie Grēviņa 130 gadu svinēšanas. Tāpat kā novērtēt spēcīgo priežu gaisu un labo akustiku. Pie Tērvetes sanatorijas  visi var runāt bez mikrofoniem, gan dzejnieki Daina Sirmā, Ērika Bērziņa, Aivars Eipurs un Jānis Rokpelnis, gan Tērvetes amatierteātra aktieri Sandra Zuševica un Gustavs Kuģis. Katrs izvēlējies savu Valda Grēviņa dzejoli. Bet teātra zinātniece Rita Rotkale izstāstu kādu ļoti personisku stāstu par Valda Grēviņa dzeju. Jautāsit, kāpēc par Valdi Grēviņu tik maz zinām? Iiespējams, tāpēc, ka viņš pieder pie 20. gadsimta 30. gadu  jaunromantisma autoriem, nav uzrakstījis daudz, bet bijis viens no visizsmalcinātajiem liriķiem un skumjākajiem dzejniekiem. Viņa dzeja bēg no dzīves un sociālā reālisma, viņa dzejai nav pa ceļam ar padomju cilvēku. Tā to novērtē arī Vilis Lācis pēc 1946. gadā iznākušās dzejas grāmatas "Lapas lido, lapas skan". 1951. gadā seko arests, Tērvetes māju nacionalizācija un pieci gadi Irkutskas apgabala nometēs. 

Dzintaru koncertzālē no 12. līdz 14. septembrim trijos koncertos izskanēs 22. starptautiskais kamerorķestra “Kremerata Baltica” festivāls. Vairāk izzinām sarunā ar "Kremerata Baltica" izpilddirektori un valdes locekli Ingrīdu Zemzari. "Festivāla rīkošana ir gan pārbaudījums, gan liels prieks. Šī festivālam ir jau trešā mājvieta, un mēs esam ļoti priecīgi par visām mājvietām un mūsu draugiem, kas mūs šajā festivālā ir uzņēmuši. Protams, ka Dzintaru koncertzāle ir ļoti īpaša un mēs priecājamies tur būt," viņa stāsta. Atskatoties pagātnē, Ingrīda Zemzare stāsta, ka festivāla veidošanā gadu gaitā bijušas dažādas producentu pieejas. "Viņi ir dažādi, līdz ar to arī mūsu festivāla veidols ir mazliet mainījies. Pirmie festivāli Siguldā bija absolūti radošs domas lidojums un visi festivāla koncerti bija kā vienots veselums. Parasti bija arī kāda viena doma, no nosaukumiem vien var saprast. (..) Tas mazliet turpinājās arī Cēsīs. Iedvesmotājs bija Gidons Krēmers un viss orķestris, bet mums labs partneris bija Inese Zagorska, un tad mēs to tā pārcēlām uz Cēsīm, tas bija ļoti skaisti. Dzintaru koncertzālē ir cits koncepts. Mēs sākumā spurojāmies, bet tad pieņēmām. Katrs koncerts ir atsevišķa pērle un tas, kas visus vieno, ir Gidons Krēmers. Viņš ir tas, kurš nosaka festivāla virzību, programmu un gaisotni. Mēs vairāk skatāmies uz katru koncertu, tajā pašā laikā, protams, mums pašiem ir iekšēji skaidri virsuzdevumi." Festivāla solisti: Paulīne van der Resta (Pauline van der Rest, vijole) Gidons Krēmers (vijole) Kremerata Baltica Reinuts Teps (Reinut Tepp, sagatavotās klavieres) Programmā: A. Perts, F. Meldelsons, D. Šostakovičs, O. Mustonens.  

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. 2005. gada oktobrī Francijas lielākais laikraksts Le Monde rakstīja: „Eiropas Savienības jaunpienācēja, mazā Baltijas valsts Latvija ar galvaspilsētu Rīgu piedāvā daudznozaru festivālu Etonnante Lettonie, kas notiks no 30. oktobra līdz 10. decembrim četrās Francijas metropolēs: Parīzē, Strasbūrā, Lionā un Bordo. Instalācija Les Pierres parlantes, kas iecerēta kā Latvijas kultūras simbols, cirkulēs pa četrām pilsētām." Festivāls „Pārsteidzošā Latvija” ar vairāk nekā 70 projektu palīdzību pētīja Latvijas tradīcijas un radošumu mūzikā, skatuves mākslās, vizuālajā mākslā, literatūrā, kino, kultūras mantojumā. Tas bija pirmais liela mēroga valstiski koordinētais publiskās diplomātijas pasākums pēc Latvijas valsts atjaunošanas. Vaira Vīķe-Freiberga, mūsu prezidente, bija festivāla patronese, savukārt par festivāla krustvecākiem tika iecelta franču aktrise un režisore Dominika Blāna un izcilais mākslas zinātnieks Imants Lancmanis. Vai zini, kā tas sākās? Kad 2003. gadā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga oficiālā vizītē apmeklēja Parīzi, uz Elizejas pils kāpnēm viņu sagaidīja Francijas kolēģis Žaks Širaks, kurš ar autentisku franču eleganci noskūpstīja mūsu prezidentes roku, un toreizējā televīzija un prese nodrošināja, ka šis tēls saglabājās daudzās Latvijas un Francijas preses atmiņās. Var teikt, ka Eiropas tautas folklorā skūpsts ir atmodas simbols, pasakās tieši tas izvelk no miega dzīlēm apburtās princeses. Bet kāpēc „Pārsteidzošā Latvija”? Etonante Lettonie ir vārdu spēle, aliterācija ar „ton, ton”, un tā ir vēstnieka Rolanda Lappuķes ātra, rotaļīga ideja, sekojot iepriekšējo kultūras sezonu, piemēram, Armenie mon ami, Bresil-Bresils pēdām. L`ettonante Lettonie vai rezultātā Etonnante Lettonie rada muzikalitāti un ritmu, kas padara nosaukumu vieglāk iegaumējamu un priecīgāk uztveramu nekā, piemēram, vienkārši Saison de la Lettonie. Vārds "etonnante" franču valodā nes pozitīvu nozīmi – pārsteidzošs, apbrīnojams, aizraujošs. Liekot to kopā ar "Lettonie" Latvija tiek atklāta kā interesanta, oriģināla, neparasta, tieši tāda, kādu francūži to tobrīd nepazina. Tā ir mērķtiecīga ietekmes diplomātija caur valodas izvēli veidot labvēlīgu pirmo iespaidu. Etonnante Lettonie festivāla galveno vēstījumu un spilgtāko notikumu veidoja instalācija, informācijas telpa, performance un ceļojošs objekts Les Pierres parlantes jeb „Runājošie akmeņi”. Tie bija deviņi dažāda izmēra akmeņi, kas nāca no Latvijas laukiem un jūras malas. Tie bija skatāmi Parīzē, Lionā, Bordo un Strasbūrā. Šie akmeņi gan runāja, gan dziedāja. Deviņi akmeņi – deviņas dažādas izsmalcinātas, enerģiskas, smalkas vai pieticīgas latviešu personības, kas uzrunāja frančus franču valodā, stāstot viņiem par valsti, no kuras viņi nāk. Katrs akmens ar savu temperamentu un raksturu aizsāka diskusiju, kuras mērķis ir piesaistīt, informēt un arī izklaidēt Francijas iedzīvotājus. Jāatzīst, ka tā bija Latvijas reklāma ar scenogrāfijas elementiem cilvēku diplomātijas garā, un akmeņi kļuva arī par visa festivāla logo. Kā rakstīja Francijas prese, vienam no šiem akmeņiem ir seja, kuras acis pusatvērtas pārsteigumā, imitējot francūžu pēkšņu pārsteiguma izteiksmi, dzirdot vārdu Latvija. Deviņi akmeņi, kas mostas, tiklīdz uz tiem krīt skatiens, līdzīgi kā skūpsts, kas pamodina princesi ar vēlmi pārsteigt. Latvija ierodas Francijā. Katras stundas sākumā akmeņi pamodās, iedziedājās un galu galā daudzbalsīgi dziedāja jestro latviešu tautasdziesmu „Liku bēdu zem akmeņa”. Pirmo reizi Francijas iniciētā kultūras programma jeb kultūras sezona runāja par kultūras, ekonomikas un politikas mijiedarbību. Programma tiks salāgota visos valsts līmeņos – gan kultūras, gan ekonomikas, gan politiskā ziņā. Bet svarīgi, ka programmas izveides pamatā bija četri kritēriji: tā bija savstarpēji līdzvērtīgu institūciju sadarbība pēc vienošanās, līdzvērtīgas izmaksas, publicitātes nodrošinājums un sadarbības ilgtspēja. Kādi bijuši festivāla ieguvumi? Tiek lēsts, ka runājošos akmeņus redzēja un dzirdēja ceturtdaļmiljons apmeklētāju. Un sadarbība tiešām turpinājās. Prezidentes vizītes laikā no 2005. gada 7. līdz 9. novembrim tika pieņemts lēmums organizēt Francijas atbildes programmu Latvijā 2007. gada pavasarī, un tas bija „Francijas pavasaris”. Tik ātri, lai paspētu to realizēt pirms abu prezidentu pilnvaru termiņa beigām. Protams, jāatceras, ka Francijas prezidents Žaks Širaks oficiālā vizītē apmeklēja Latviju jau 2001. gadā un arī 2006. gadā NATO samita laikā Rīgā, un pēc abiem lielajiem festivāliem 2008. gada 23. maijā Latvijas un Francijas premjerministri parakstīja politisko deklarāciju par Latvijas un Francijas stratēģisko partnerību, kurā tika pārskatītas abu valstu attiecības pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO un definētas svarīgākās vadlīnijas turpmākai divpusējai sadarbībai. Un mēs skaidri redzam, ka šī sadarbība turpinās arī šodien – turpinājums „Pārsteidzošajai Latvijai” un „Francijas pavasarim” bija arī Baltijas simbolistu izstādē Orsē muzejā Parīzē 2018. gadā.

Noslēdzies XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku viens no svarīgākajiem notikumiem - koru finālkonkurss. Tā kā līdz mirklim, kad uzzināsim Lielās balvas ieguvēju, vēl jāpaciešas, jo to paziņos svētku noslēguma koncertā, par iespaidiem pēc konkursa un un koru mūziku kopumā svētku programmā sarunājamies ar virsdiriģentiem Airu Birziņu un Kasparu Ādamsonu un komponisti Lauru Jēkabsoni. Visi trīs sarunas dalībnieki vakar, 4. jūlijā, darbojās Koru finālkonkursa žūrijās. Komponiste, mūzikas skolotāja, diriģente un vokālās grupas "Latvian Voices" mākslinieciskā vadītāja Laura Jēkabsone darbojās komisijā, kura Rīgas Latviešu biedrības namā klausījās zēnu koru un 5.-12.klašu koru sniegumu. Virsdiriģente, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore, Rīgas Doma koras skolas meiteņu kora “Tiara” mākslinieciskā vadītāja Aira Birziņa Koru fināla skatē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā bija Valsts Komisijas priekšsēdētāja. Virsdiriģents, doktors mākslās, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra un Latvijas Kultūras akadēmijas jauktā kora “Sōla” mākslinieciskais vadītājs Kaspars Ādamsons Koru konkursa finālā Latvijas Universitātē bija Valsts Komisijas priekšsēdētājs. Uzklausām arī koristu un diriģentu emocijas pēc uzstāšanās. Konkursā šogad piedalījās 76 Latvijas izglītības iestāžu labākie kori ar 3620 dziedātājiem četrās kategorijās: zēnu kori, 4.-9. klašu kori, 5.-12. klašu kori un jauktie kori. Katrs kolektīvs atbilstoši attiecīgajai kategorijai izpildīja trīs dziesmas: obligāto dziesmu bez instrumentāla pavadījuma, izlozes dziesmu no svētku reperturāra un brīvās izvēles dziesmu. Konkursā noteiks Lielās balvas ieguvēju, kuru paziņos Noslēguma koncertā.

Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā... Ruku Valdis (jeb Voldemārs Ruks) savās atmiņās raksta: "Mācīties Jēkabskolā uzsāku 1921. gadā, kad kara trokšņi bija apklusuši un uzsākusies Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas valsts veidošana. Rudenī jau savlaicīgi uz skolu aizveda gultiņu, lai guļamistabas brīvā rūmē aizņemtu labāko vietu – mācības taču notika sešas dienas nedēļā un visi dzīvoja skolā. Ķīpu, kas cieti piebāzta ar rudzu salmiem, atveda tikai skolas pirmajā dienā. Tā bija matrača vietā. Cik salds un patīkams bija miegs, uz tās guļot, un vienmēr tajā palika silta, pēc auguma iespiesta bedrīte... Pirmdienās mani aizveda ar zirgu vai arī kāds no lielajiem palīdzēja aiznest nedēļai pielikto maizes kuli un sestdien mājās atnestās grāmatas. Kara laikā šī skola nedarbojās, un viens otrs no bērniem bija stipri pāraudzis. Pēdējo – ceturto – klasi apmeklēja jau pieauguši puiši un meitas, kuri zem gultas maisa slēpa tabaku un vakaros gāja ārā uzpīpot. Mācības notika divās atsevišķās telpās, kur darbojās četras klases. Zēnu guļamistaba bija nomaļus, bet meiteņu telpā bija pastāvīga kustība. Meiteņu gultiņas bija izvietotas pie pretējām sienām. Starp tām gluži kā pa lielceļu plūda skolnieku bars – gan uz ēdamtelpām, gan starpbrīžos uz pagalmu un arī uz zēnu guļamistabu. Meiteņu istabā, pašā koridora malā, bija Annas mātes gulta. Viņa bija guļamtelpu sargs, pusdienu vārītāja un apkopēja. Durvis uz zēnu guļamistabu viņa vakaros aizvēra, bet platās krāsns augša palika vaļēja. Puikām bija varonība pa krāsns augšu pārlīst no vienas telpas otrā. Ja šī pārdrošība notika, kad gaismas bija nodzēstas, pietika Annasmātei iesaukties: "Kur man tās špickas!", lai palaidnis ātri ielīstu atpakaļ savā gultā. Mīļa un tuva ritēja mācību gada dzīve mazajā skoliņā, kurā kopā bija sanākuši visi tuvējās apkārtnes lauku bērni. Tā bija kā liela, kopīga ģimene, kuru audzināja Drulles tēvs un jaunais, mūsu draiskulībām līdzi dzīvojošais skolotājs Miesnieks. Ziemās pirms gulētiešanas viņš mums atļāva ar basām kājām skriet pa sniega kupenām līdz attālajam mežiņam, bet mērenā salā arī pārsimt metrus līdz strautiņam. Pavasaros viņš mūs veda skatīties, kā šnepes velk un stāstīja medniekstāstus. Produktus kopgaldam vecāki veda noteiktās dienās. Rītos bija tēja vai cigoriņu kafija. Vakaros piena zupas un pusdienu pārpalikumi, kam katrs no savas cibiņas piekoda biezpienu, sviestu vai ievārījumu, ja tāds bija. Pirmajā skolas ziemā vairākums tēju saldināja ar saharīnu, jo cukura nepietika vai tas bija pārāk dārgs. Pusdienās visbiežāk bija zupa. Katram skolēnam bija no mājām līdzpaņemti gaļas gabaliņi. Katrs savējo pēc saraksta uzvēra uz apaļas drāts, ko Annasmāte lika vārīties kopējā katlā. Pie pusdienu galda viņa katram pēc tā paša saraksta izdalīja – katrs dabūja savējo. Sestdienās Annasmāte ļāva virtuvē uz pannas pašiem izcept neapēsto biezpienu. Tas bija nedēļu vecs, jau sapelējis, bet, klāt pieliekot rupjmaizi, taukus vai sviestu, tas cepot un maisot gardi staipījās. Lēcām uz soliņa un ar maisāmo dakšiņu stiepām to gandrīz līdz pašiem griestiem. Nekad mūžā vairs neesmu ēdis tik garšīgu cepto biezpienu kā Jēkabskolā. Mācību stundās rakstījām un rēķinājām ar gripeli katrs uz savas līstiņās ierāmētās tāfeles. Pēc atrādīšanas skolotājam uzrakstīto varēja viegli nodzēst un rakstīt atkal. Skolnieku rakstāmpapīra krājumi strauji palielinājās pēc Saeimas vēlēšanām 1922. gadā. Katram vēlētājam izsniedza apmēram simts kandidātu sarakstus. Urnā iemeta vienu, bet parējos, rūpīgi saglabātus, bērni nesa uz skolu, lai aprakstītu vai aprēķinātu kandidātu listes balto pusi. Pēc šīm sarakstu pakām rakstīšana ar grifeli strauji samazinājās. Iepazīšanās ar šīm daudzajām kandidātu listēm bija mūsu pirmā demokrātijas mācību stunda." Tā Ruku Valdis, kurš beidzamajos Jēkabskolas Ziemassvētkos uz mazās skatuvītes tēlojis Sprīdīti. Ar lāpstu rokā, kāju uzlicis uz zemā, imitētā celma, paceltā, skaļā balsī viņš teicis Lienītei: "Un tevi par sievu neņemšu, neņemšu nu!", tomēr tieši šī meitene viņam patikusi visvairāk. Skatītāju solos sēdējusi arī pirmās klases skolniece Nadīna, Ķenča prototipa Brandera mazmeita, un ar aizrautību esot skatījusies savas kaimiņsētas zēnā. Tieši no šī brīža viņa esot iemīlējusi drosmīgo laimes meklētāju Sprīdīti. Pagāja vien 12 vasaras, kad Nadīna kļuva par Voldemāra sievu un laimi nu meklēja abi kopā.

Saruna par to, kā izskatās dzīve sievietei alpīnistei, kura kopā ar vīru regulāri dodas kāpt pasaules augstkalnu virsotnēs, kāpj kilometru augstās klinšu sienās, mīl leduskāpšanu un raksta grāmatas par saviem piedzīvojumiem.Te alpīniste un grāmatu autore Kristīne Liepiņa stāsta par savu ceļu no personas, kas uzskatīja sevi par "vāju un kalniem nepiemērotu" līdz alpīnistei, kura uzkāpusi apmēram 200 kalnu virsotnēs vairākos kontinentos un uzrakstījusi divas grāmatas.Sarunā uzzināsi par baiso kritienu treniņos, no kura Kristīnei nācās atgūties mēnešiem, par to, kāpēc kalnos viņa un vīrs Kristaps Liepiņš "nav vīrs un sieva", bet gan komandas biedri, un kādēļ katrs grams mugursomā var izšķirt dzīvību un nāvi. Kristīne stāsta arī par jauno grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājums", kurā apkopoti stindzinoši pieredzes stāsti.Cilvēkjaudas atbalstītājs – Pasiekstes Vējdzirnavas. Vieta, kurp doties atpūsties un kur rīkot neaizmirstamus notikumus. Vairāk informācijas: vejdzirnavas.lvŠo epizodi filmējām izcilā vietā – Power-Up SPACE Rīgas centrā. Šeit atgriezīsimies vēl un iesakām arī tev, ja meklē vietu, kur īstenot savus radošos projektus. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas, kur ierakstīt video vai audio, un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur vari rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Visa komanda ir atsaucīga un profesionāla. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.lvSarunā pieminētās saites atradīsi 222. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads02:41 Cik ilgs laiks pagāja, kamēr Kristīne Liepiņa uzdrošinājās sevi saukt par alpīnisti5:03 Peru kalni ir ļoti īpaši 6:14 Alpīniste un grāmatu autore. Stindzinoši pieredzes stāsti jaunajā grāmatā “Andīnisms. Pirmatnības vilinājums”10:52 Ar pietāti pret laikapstākļiem - kad paļauties var tikai pats uz sevi16:50 No kā Kristīne kalnos baidās visvairāk21:52 Cik sver mugursomas, ar kurām Kristīne un Kristaps Liepiņi dodas kalnos24:01 Kā šķērsot kalnu upi, ja noteikums ir “nekad nešķērso kalnu upi”26:30 Iemīlēties pasniedzējā alpīnisma kursam, uz kuru Kristīni pieteica paziņa28:42 “Es biju ļoti vāja, nepiemērota kalniem” - Kristīne savā alpīnisma karjeras pašā sākumā30:54  Nelāgās emocijas, kuras no cilvēka izvelk kalni35:59 “Kalnos mēs neesam vīrs un sieva”38:46 Cilvēkjaudas atbalstītājs - Pasiekstes Vējdzirnavas. Vieta, kurp doties atpūsties un kur rīkot neaizmirstamus notikumus. Vairāk informācijas: vejdzirnavas.lv39:31 “Katrs grams ir no svara” - kā tiek plānotas maltītes pirms došanās augstkalnos49:30 Kristīnes un Kristapa garšu preferences ikdienā un kalnos52:53 “Kristīn, nekusties, tev kauli vēl nav saskrūvēti” - atgūšanās pēc baisa kritiena treniņu laikā1:03:56 Kad atdod kalniem sevi visu, un mājās atbrauc, lai sevi salabotu1:05:53 Vai gandarījums par sasniegto virsotni būtu vienlīdzīgs, ja tur nebūtu nāves baiļu1:12:16 Kāds ir Kristīnes un Kristapa treniņu grafiks1:16:12 Ko sevī ietver dziļās muskulatūras treniņš1:18:57 Kā Latvijā ir iespējams savākt kvalitatīviem kalnu treniņiem vajadzīgos augstuma metrus1:23:43 Kā izskatās viens kārtīgi grūts treniņš, gatavojoties augstkalniem1:26:47 Nenovērtēt nevienu maršrutu par zemu1:30:13 Kādus pienākumus uzliek darbs ar cilvēkiem apgrūtinošos apstākļos1:37:17 Cik ilgā laikā un kā tapa Kristīnes un Kristapa jaunā grāmata 1:41:51 “Es jūtos izģērbusies šo

Turpinām ierakstu sēriju „Laikmetīgā deja un tās kopiena”. Pieredze un aktīva iesaiste dejas kopienas stiprināšanā – tāds galvenais akcents šīsdienas sarunai ar laikmetīgās dejas horeogrāfiem Rūtu Pūci un Krišjāni Santu. Katrs no viņiem  aktīvi darbojas  kādā dejas organizācijā, abi veicina Dejas mājas idejas attīstību. Ieskatāmies arī Dejas balvai nominētajos darbos, kas saistīti ar abu horeogrāfu vārdiem.

Sausums un pasliktināta gaisa kvalitāte pavasaros ir īpaši raksturīgi Latvijai. Marts un aprīlis ir mēneši ar mazāko nokrišņu daudzumu, taču tā kā saule jau sāk krietni sildīt, iztvaikošana notiek arvien straujāk un apkārtējā vidē ūdens sāk trūkt. Ja ziemā ir bijusi bieza sniega kārta, kas kūstot rada lielu ūdens daudzumu, mēs jūtam ziemas slapjumu pavasarī. Ja šādas sniega kārtas nav, tad pirmā marta saule jau diezgan ātri visu žāvē. Nokrišņu pavasarī maz. Lai kāda būtu bijusi ziema, auksta vai relatīvi silta kā tas ir bijis aizvadītajā ziemā, ūdenstilpes - jūras, okeāni - ir atdzisuši, bet gaiss saulē kļūst arvien siltāks un šādā kombinācijā mazinās galvenais iztvaikošanas un atmosfēras ūdens avots. Ja gaiss ir siltāks par ūdeni, iztvaikošana tikpat kā nenotiek. Tas kas iztvaiko no, piemēram, saulē uzsilušas augsnes ir niecīgs daudzums un nopietni lietus mākoņi no tā var arī neveidoties. Bet lielās nokrišņu zonas - cikloni - rodas virs okeāniem un jūrām.  Protams, ka gaisa masu kustība mūsu reģionā vienalga ir haotiska un ļoti dinamiska, un gadās, ka pavasari ir arī diezgan lietaini. Bet tas ir reģionāli. Ziemeļu puslodē kopumā pavasaris ir sausākais gadalaiks.  Putekļu piesārņojums gaisā bieži vien rodas no pretslīdes materiāliem, kas kaisīti uz ielas un trotuāriem. Piemēram, ja Rīgā laikus saslaucītu ielas, mēs varētu no šī piesārņojuma izvairīties. Ar putekļu vētrām ir jārēķinās arī ārpus pilsētām. Parādoties arvien vairāk bezsniega vai mazsniega ziemām, putekļu vētrām šo piemēroto apstākļu kombinācija būs arvien biežāka. Bet ūdens tvaikiem gaisā ir ne tikai liela siltumietilpība, bet tā ir arī galvenā, visefektīvākā siltumnīcas efekta gāze Zemes atmosfērā. Ja mums nebūtu ūdens tvaiku gaisā uz Zemes, būtu par 10 līdz 15 grādiem aukstāks. Ūdens nodrošina 50 līdz 60 procentus no visas atmosfēras siltumnīcas efekta.  Cilvēki mēdz jautāt, ja jau ūdens tvaiks rada pusi no siltumnīcas efekta enerģijas uz Zemes, kāpēc mēs nerunājam par ūdens tvaika emisijas samazinājumu? To skaidro Rīgas Tehniskās universitātes pētniece doktore Ilze Vamža. Arī aizvadītās nedēļas laikapstākļu aktualitāte, kad ievērojami pasliktinājusies gaisa kvalitāte, arī lielā mērā ir saistīta ar sausu gaisu. Latvijā visbiežāk, ja gaiss kļūst netīrs, tas lielākoties ir no sīkajām cietajām daļiņām, kas ir putekļi, apkures, transporta un rūpniecības dēļ saražotie līdz galam nesadegušie materiāli, sīkās daļiņas. Iemesls, kāpēc tās uzkrājas gaisā, ir laikapstākļi - lēns vējš, sauss gaiss. Nedēļas nogalē laiks kļuva mitrāks, un lietus ir vislabākais gaisa attīrītājs šajā gadījumā. Katrs piliens krītot savāc putekļus, padara tos slapjus un noliek pie zemes. Bet vienlaikus ir parādījušās arī sezonālas pārmaiņas jeb sākusies alergēnu sezona. Bet sausums Apvienotajos Arābu Emirātos bieži ir sazvērestību teoriju centrā, ka tur jau par ikdienu ir kļuvusi laikapstākļu regulēšana, lai izraisītu lietu.  

ASV kopā ar Krieviju nobalso pret ANO rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā. Bundestāga vēlēšanās uzvar kristīgie demokrāti. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Bundestāga vēlēšanu spožums un posts Nav piepildījušās bažas, ka Īlona Maska un viceprezidenta Vensa klajais atbalsts Vācijas labējiem radikāļiem būs nesis tiem negaidītus panākumus, un ka 23. februārī notikušo Bundestāga vēlēšanu rezultāti šai ziņā varētu būtiski atšķirties no aptauju datiem, ciktāl partijas „Alternatīva Vācijai” vēlētāji varētu slēpt savu patieso izvēli. Aptaujas izrādījušās tuvas patiesībai, un labēji radikālie ieguvuši apmēram tik, cik tika lēsts – nepilnu 21% vēlētāju balsu, kas gan arī ir spožs rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējo, un dos Alises Veidelas vadītajam spēkam otru lielāko Bundestāga frakciju. Tomēr vēlēšanu īstenie uzvarētāji, protams, ir mēreni labējie – Vācijas Kristīgi demokrātiskā partija līdz ar tās pastāvīgo satelītu Bavārijas Kristīgi sociālo partiju. Pat bez īpaši liela vietu skaita pieauguma, kristīgie demokrāti atguvuši Bundestāga lielākās frakcijas statusu. Smagākos zaudējumus vēlēšanas nesušas līdzšinējās valdošās koalīcijas partijām. Sociāldemokrāti zaudējuši vairāk nekā divas piektdaļas mandātu, zaļie – apmēram ceturtdaļu, bet liberālā Brīvo demokrātu partija vispār nav tikusi pāri piecu procentu barjerai un palikusi ārpus parlamenta. Tāpat dažu procenta simtdaļu tikšanai Bundestāgā pietrūcis kreisi populistiskajai Zāras Vāgenknehtas savienībai, kurai balsis atņēmusi tai ideoloģiski tuvā bet daudz vecākā un iesakņotākā Kreisā partija. Rezultātā ir radīti visi priekšnoteikumi t.s. Lielās koalīcijas – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu tandēma – izveidei, ciktāl kopā šīm partijām ir trīssimt divdesmit astoņas no sešsimt trīsdesmit Bundestāga vietām. Atkrīt bažas par to, kā klātos, ja vajadzētu piepulcināt koalīcijai vēl trešo partneri, kas, visdrīzāk, būtu zaļie, kam ar kristīgajiem demokrātiem ir krietni daudz nesaskaņu. Pēc visa spriežot, vācieši atkal tiks pie valdības, kāda tiem bija lielāko daļu kancleres Merkeles valdīšanas laika. Tomēr centriskajiem spēkiem nav iemesla ļauties politiskam apmieram. Visa kādreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorija, ar teju ģeogrāfisku precizitāti, ir kļuvusi par radikālo partiju dominances zonu. Tikai kādreizējā Rietumberlīnē un Potsdamas apkārtnē vēlētāji balso par kristīgajiem demokrātiem un sociāldemokrātiem, savukārt kādreizējā Berlīnes mūra rajonā – par zaļajiem. Tikām lielākā daļa Austrumberlīnes, Erfurte un Leipcigas dienviddaļa ir par Kreiso partiju, bet visa pārējā Austrumvācija – par „Alternatīvu Vācijai”. Var piebilst, ka šajās zemēs ir arī manāmi zemāka vēlētāju aktivitāte. Vai „Amerikas laikmeta” beigas? 24. februārī Apvienoto Nāciju organizācijā notikušais vēl pirms pāris mēnešiem būtu neiedomājams – Savienotās Valstis balsojumā nostājās pret saviem gadu desmitiem uzticamajiem partneriem Rietumos un ieņēma klaji prokremlisku pozīciju. Sakarā ar trešo gadadienu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja balsoja par Eiropas valstu izstrādātu rezolūciju, kas nosodīja Krieviju kā agresorvalsti un pieprasīja Ukrainas teritoriālā veseluma atjaunošanu. Savienoto Valstu vēstniece Dorotija Šeia, savā uzrunā deklarējusi nepieciešamību izbeigt asinsizliešanu, balsoja kopā ar Krieviju un tās satelītiem un sabiedrotajiem. Rezolūcija gan ar balsu vairākumu tika apstiprināta, taču vēlāk savu, Kremlim labvēlīgo variantu, Vašingtona izdabūja cauri Apvienoto Nāciju Drošības padomes balsojumā. Pēdējo dienu fundamentālo pavērsienu Savienoto Valstu līdzšinējās politikas kontekstā ļoti izsmeļoši un precīzi raksturojis raidsabiedrības MSNBC komentētājs Lorenss O'Donels. Savā 24. februārā komentārā viņš pauda: „Donalds Tramps šodien iegāja vēsturē. Un šodiena kļuva par dienu, kas paliks ar neslavu prezidentūras vēsturē, jo šodien Donalds Tramps formāli atmeta nostāju, ko katrs Amerikas prezidents ir ieņēmis, kopš Franklins Delano Rūzvelts kaldināja amerikāņu uzvaru Otrajā pasaules karā, – Brīvās pasaules līdera nostāju. Katrs nākamais prezidents līdz Donaldam Trampam pildīja šo lomu, īpaši jau Apvienoto Nāciju Organizācijā. Ik dienu visā Apvienoto Nāciju vēsturē Amerikas prezidenta vēstnieks Apvienotajās Nācijās vienmēr nostājās brīvības pusē. Amerikas Savienotās Valstis ANO balsoja kopā ar pasaules brīvajām nācijām pret pasaules visnežēlīgākajām diktatūrām, kas gandrīz vienmēr nozīmēja balsošanu pret Padomju Savienību. 21. gadsimtā, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins atkal sāka pārvērst Krievijas valdību par diktatūru, Amerikas Savienoto Valstu līderība Brīvajā pasaulē nozīmēja ANO nostāties pret Krievijas agresiju. Kad Krievija tieši pirms trim gadiem iebruka Ukrainā, ANO pieņēma sešas rezolūcijas pret Krievijas agresiju. Un ASV līdz pat šodienai ikreiz balsoja kopā ar Brīvo pasauli pret Krievijas karu pret Ukrainu. Šodien ANO kārtējo reizi apstiprināja rezolūciju, kas nosoda Krievijas karu pret Ukrainu. Un pirmo reizi vēsturē ASV nestāvēja brīvības pusē. Pirmo reizi vēsturē ASV Apvienotajās Nācijās balsoja kopā ar diktatoru pret Brīvo pasauli. Donalds Tramps Apvienoto Nāciju Organizācijā balsoja kopā ar Vladimiru Putinu. No šodienas, ja ir kāds Brīvās pasaules līderis, tad tas nav Amerikas Savienoto Valstu prezidents.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Nefoloģija - tā mēdz dēvēt zinātnes apakšvirzienu, kas pēta tik daudzveidīgos veidojumus virs mūs galvām. No svina pelēkā "vāka" ziemas dienās, līdz sapņainiem gubu mākoņiem vasarās - debesīs mākoņi mēdz izkārtoties neiedomājos rakstos un formās. Kāda ir mākoņu daudzveidība? Cik sver mākonis un kā tas veidojas? Kad mākonim ir gana un pār mūsu galvām nolīst lietus? Par mākoņiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes doktorante un Jauno fiziķu skolas vadītāja Agnese Spustaka. "Ziemā vairāk ir vairāk kā purvs debesīs, slāņu mākoņi, līst un līdz. Arī tik daudz enerģijas netiek pievadīs zemei un neveidojas konvektīvie procesi, kas ir vasarā, kad saule sasilda zemi un strauji gaiss ceļas augšā, atdziest un veidojas šie skaistie mākoņi. Protams, nav tā, ka tikai vasarā ir viena tipa, ziemā - cita tipa mākoņi. Noteiktos apstākļos arī ziemā veidojas sevišķi virs jūras veidojas lielie gubu mākoņi. Tad arī dzirdam, ka lielie gubu mākoņi, nonākot uz sauszemes, rada stipru snigšanu piekrastes rajonos," stāsta Andris Vīksna. "Cilvēki ir pieraduši, ka ūdens sasalst nulle grādos, bet mākoņos tās daļiņas ir tik smalkas, ka ūdens šķidrā stāvoklī var būt par mīnus 20, mīnus 40 grādos. Tad strauji tas ūdens var pārvēsties ledus kristāliņos, un tie savukārt savā starpā samaisās un aug lielāki, un atkarīgi, kādi procesi pēc tam mākonī notiek, tas nosaka, kādi nokrišņu veidi ir. Arī nokrišņu ziņā tās fāzes var būt dažādas: tur var būt ledus mākonis augša, pa vidu pārtapt ūdens pilītē un atpakaļ atkal nonāk cietā formā. Katrs mākonis ir ļoti sarežģīts process," turpina Andris Vīksna. Ūdens mākonī ir daudz, bet kad ir par daudz, un sāk līt un snigt? "Tas ir atkarīgs, kur atrodas mākonis un kāda ir vide viņam apkārt. Tipiski, lai veidotos tvaiks, pārtaptu par smalkāko ūdens pilienu, izmērs, kuru vajag, ir apmēram simtdaļa no mata. (..) Tipiska lietuslāse ir divi milimetri. Ūdens procesi sāk veidoties kopā, kad pilītes ir smagas, tās krīt lejā. Ja tipisks mākonis sver apmēram 100 tonnas vai pat 500 tonnas tādi lieli mākoņi. Sākumā gaiss aizņem lielu tilpumu, tāpēc ar vēja plūsmu un turbulenci pilieni turas gaisā. Kad savācas kopā, paliek smagāki, attiecīgi vairs nevar noturēties gaisā un jākrīt lejā," norāda Agnese Spustaka. Milzīgs gubu lietus mākonis var vairāki desmiti miljoni tonnu liels.

Katrs ceturtais jaunietis Latvijā vēlas pamest valsti - vēsta 2021.gadā veikts pētījums. Apvienotā Karaliste, Vācija un Nīderlande ir populārākie galamērķi, bet pievilcīgas šķiet arī ASV un Spānija. Daudzi meklē labākas darba iespējas un lielākas algas, tomēr iemesli nav tikai ekonomiski. Vai tiešām ārzemēs dzīve ir zaļāka? Raidījuma RUNA:JAM vadītāja Nansija Garkalne atbildes meklē kopā ar ceļotāju un dzīvesstila influenceri Sibillu Šlēgelmilhu un sociālo mediju menedžeri Raiti Beķeri. #SIF_MAF2024

Par ņergu var saukt cilvēku, kas iznieko un peļ ēdienu, ir kaprīzs un slimīgs, arī pagļēvs, bet var būt arī kauslīgs vai gļēvulis. Mūsdienās par ņergu var saukt arī cilvēku, kam viss vienmēr būs slikti. Kā par tādu nekļūt, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa. Marija Ābeltiņa atzīst, ka ir cilvēki, kam viss ir slikti, bet tas nenozīmē, ja internetā ieraugām 10 negatīvos komentārus, tad visi ir šādi cilvēki. Mums ļoti patīk vispārināt. "Nav tā, ka visi cilvēki jūtas tik nomākti vai tik ļoti vīlušies dzīvē, lai par visu sūdzētos," uzskata Marija Ābeltiņa. "Attieksme, ka viss ir slikti, var radīt dažādas lietas, tas var būt kaut kas par klīnisko depresiju, ka cilvēki dzīvo un skatās uz sevi un pasauli caur melnām brillēm. Tā ir diagnozes īpatnība, ka tiešām tā redzam pasauli. Būs cilvēki, kam nebūs klīniskās depresijas, bet viņiem kā izdzīvošanas stratēģija ir izveidojusies žēlošanās. Un šī žēlošanās arī izklausīsies pēc nepatīkamas lietas, tie, kas klausās vai lasa, teiks - kāds ņerga. Domāju, ka ir dažādi virzieni, kur skatīties." Viņa norāda, ka tas var būt arī situatīvi - šodien ierakstu negatīvo komentāru, bet kopumā es neesmu cilvēks, kas uzskata, ka viss ir slikti. "Ņergas var būt ļoti dažādi, tie procesi, kad mēs sūdzamies par dzīvi vai redzam tikai vai citiem stāstām tikai negatīvās lietas, tur varbūt dažādi iemesli un motivācijas," vērtē Marija Ābeltiņa. Mārcis Auziņš vārdu ņerga vairāk asociē ar nozīmi čīkstulis un iesaka lietot to par cilvēkiem, kas par visu nepārtraukti gaužas un čīkst. "Katrs mēs tādus cilvēkus esam sastapuši," uzskata Mārcis Auziņš. "Man vienmēr rodas par šiem cilvēkiem sajūta, ka viņiem šķiet, ka dzīve iet kaut kur garām. Viss notiek kaut kur citur, mani tur neaicina, es tur nepiedalos, tādēļ noteikti tur kāds kaut ko perina pret mani sliktākajā gadījumā.  Droši vien vienas receptes nav, kā ar šo tikt galā, katram no mums šādas situācijas kaut kādā mērā ir pazīstamas." Analizējot nedaudz līdzībās, Mārcis Auziņš atsaucas uz kādu savu kolēģi, kurš atzinis, ka cilvēkiem laicīgi ir jāizveido sev hobiji, lai nebūtu "kā no laivas izmest", kad dosies pensijā, būs ārā no aktīvās aprites. "Domāju, ka šeit arī ir tā situācija, ka kaut kas notiek blakus. Vai tam ir "pretinde" vai kā rīkoties pret, man liekas, ka ir," uzskata Mārcis Auziņš. "Atrodi kādas interesantas nodarbes sev dzīvē blakus savām profesionālām nodarbēm, apzinies, ka patiesībā no tevis daudz kas ir atkarīgs. Domāju, ka mēs brīžiem nenovērtējam ļoti nelielā valstī, "kompaktā, bet gudrā valstī", ar ļoti nelielu spēka pielikumu, ar to es domāju iniciatīvu, var izdarīt daudzas lietas. Mēs brīžam to neapzināmies."

Uzlūkot lietas perspektīvā noteikti ir vērtīgi visos gadījumos, bet, jo īpaši, ja plānojam saimniekot dabas vidē. Perspektīva burtiskā un pārnestā nozīmē ļauj mums vienu hektāru zemes ielikt kopējā ekosistēmā un ainavā un tieši šādam mērķim tapis "Latvijas digitālais ainavu atlants". Ar ko ainavu atlants atšķiras no parastas kartes un kā tas varētu palīdzēt gan saimniekojot, gan sargājot vērtīgo dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju Universitātes asociētā profesore un vadošā pētniece Ilze Stokmane un Viedās administrācijas un reģinolās attīstības ministrijas Telpiskās plānošanas politikas nodaļas vadītāja Kristīne Kedo. "Latvijas digitālais ainavu atlants" ir pieejams ikvienam interesentam. Un arī raidījuma viešņas to aicina pētīt un iepazīt ikdienu. Katrs interesents var skatīt, kas ir viņam tuvākajā apkārtnē un salīdzināt ar to, kas ir kaimiņos, jo ainava nemēdz būt laba vai slikta, tā var būt dažāda, daudzveidīga. Tāpat atlants būs noderīgs teritoriju plānotājiem, izvērtējot, kuras teritorijas saglabāt, kuras - attīstīt, kā arī pētniecībā. LIDAR tehnoloģija palīdz atklāt tūkstošiem gadu senas apraktas pilsētas 2024. gada oktobrī starptautiskajā žurnālā „Nature”  tika publicēts raksts par divām senām pilsētām, kuru pētījumi sākās jau 2011. gadā, bet tagad, pateicoties lāzerskenēšanas metodei LIDAR, pētnieki ir ieguvuši datus par Tugunbulaku un Tašbulaku – vietām, kas atradās viduslaiku  tirdzniecības ceļu krustojumā. Pētniekus pārsteidzis tas, ka iegūtie attēli ir atklājuši ļoti detalizētu skatu par pilsētu struktūru. Ar LIDAR palīdzību iegūtajās kartēs ir redzamas vairāk nekā 300 būves, tostarp sargtorņi, aizsardzības sienas, laukumi, ielas, dzīvojamās ēkas un centrālais cietoksnis, kas, pēc pētnieku domām, bija daļa no lielākas pils vai citadeles kompleksa. Senās pilsētas gadsimtiem ilgi bija apslēptas zem augsnes kārtas. Lielākā pilsēta Tugunbulaka aptvēra 120 hektāru lielu platību, padarot to par vienu no lielākajām viduslaiku pilsētām šajā  augstkalnu reģionā, jo abas pilsētas  atradās aptuveni 2200 m virs jūras līmeņa. Šo Zīda ceļa augstkalnu apmetņu atklājums ir iezīmējis jaunus punktus pilsētu attīstības kartē viduslaiku Āzijā. Pirms mēs uzzinām kādus  objektus Latvijas dabā var noteikt ar šo metodi, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes docents, ģeoloģijas doktors Aivars Markots sniedz īsu ieskatu kā darbojas LIDAR (Light Detection and Ranging) jeb atrašana un attāluma noteikšana ar gaismu. Atšķirībā no droniem, kas lido nelielā augstumā  un  ir paredzēti nelielu  teritoriju datu iegūšanai, šī attālinātā  noteikšanas metode ļauj iegūt detalizētu zemes virsmas reljefu un arī Latvija pirms pāris gadiem tika kartēta ar LIDAR  palīdzību. Ne tikai senpilsētu, bet arī vēsturiski daudz jaunāku objektu atklāšanai noder LIDAR metode. Kā stāsta ģeoloģijas doktors Aivars Markots, tad attālinātā skenēšana noder arī abu pasaules karu atstāto pēdu noteikšanai Latvijas  teritorijā un nu tiek sperts arī nākamais solis- liekot mākslīgajam intelektam apstrādāt šādus LIDAR iegūtos datus.

Latvijas iedzīvotāju peldētprasme ir zem katras kritikas. Ne velti ik gadu ūdens paņem teju 130 cilvēku dzīvības. Par to, kā skaudro statistiku varam uzlabot mēs katrs pats, sarunājamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Latvijas peldēšanas federācijas prezidents Aivars Platonovs, biedrības "Peldēt droši" dibinātāja Zane Gemze un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāvis Rafaels Ciekurs. 71% Latvijas iedzīvotāju nespēj nopeldēt vismaz 200 metru, liecina Latvijas Peldēšanas federācijas (LPF) un biedrības "Peldēt droši" veiktā aptauja. Katrs trešais aptaujātais atzinis, ka dzīves laikā ir nonācis dzīvībai potenciāli bīstamā situācijā ūdenī. Latvijā katru gadu noslīkst vidēji 129 cilvēki, no kuriem septiņi ir bērni. Pētījumā respondentiem tika uzdoti divi jautājumi - kā jūs vērtējat savas prasmes un bija iespēja izvēlēties no ļoti labi līdz neprotu peldēt. Otrs jautājums bija - ko tieši jūs varat izdarīt? Piedāvātie atbilžu varianti bija: var peldēt ilgi un bez apstājas; var nopeldēt 200 metrus, mazāk  "Svarīgi ņemt vērā arī šo savstarpējo sasaisti. Tas, ko mēs redzam, diezgan liela problēma ir augstais pašvērtējums. Bieži vien cilvēki uzskata, ka viņi ir labi peldētāji, un tad, kad mēs prasām, vai jūs spētu nopeldēt 200 metrus, tad atbilde ir - nē, nē, kādus 200 metrus, labi ja simts. Ir arī cilvēki, kas uzskata sevi par labiem peldētājiem, bet tai pašā laikā atzīst, ka spēj nopeldēt ne vairāk kā 50 metrus. Tā kā šīs pašvērtējums un izpratne par to, ko nozīmē prast peldēt, jau ir ļoti atšķirīga," atzīst Aivars Platonovs. Viņš norāda, ka fundamentāla problēma ir vienota definīcija tam, ko nozīmē - prast peldēt.  "Mēs balstāmies uz skandināvu definīciju, kuras īsā versija ir - spēt nopeldēt 200 metrus, tai skaitā 50 metrus uz muguras. Šis ir tāds minimums, ar ko mēs varam teikt - jā, mēs spējam justies daudzmaz droši dažādās situācijās uz ūdens. Paplašinātā definīcija ietver arī pārējos ūdens kompetences elementus, tajā skaitā spēju nirt, ielikt galvu ūdenī, aizturēt elpu zem ūdens, spēju ienirst dziļumā un spēju gulēt ūdenī. Spēju arī pēc šīm visa uzdevumu kopuma neaizelšoties izkāpt ārā no ūdenstilpnes, īpaši, ja tas ir baseins vai varbūt kāds kāds ezers ar augstākām malām, vai kur ir laipas. Ja mēs to visu spējam izdarīt, tad mēs varam justies daudzmaz droši," norāda Aivars Platonovs. "Cilvēks, kurš ir apmācīts, kurš ir iemācījies peldēt, viņš ir izgājis cauri arī šīm potenciālajām riska situācijām, un tad, kad dzīvē viņš nokļūst šādā situācijā, viņam tā vairs nav pirmā reize. Viņš nekrīti panikā, viņš zina, ko vajadzētu darīt vai vismaz ko nevajadzētu darīt, un tas jau bieži vien uzlabo šo situāciju. Mēs nesākam panikot, mēs nesākam rīstīties ar ūdeni, pat ja mēs aizrijāmies, zinām, ka tas nav nekas traģisks, mēs spējam nomierināties, nedaudz atelpoties un tad turpināt savu ceļu līdz krastam. Šī iepriekšējā pieredze, kas ir apgūta organizētās nodarbībās, ir vitāli svarīga tieši dzīves kritiskajās situācijās." Runājot par pašvērtējumu un savu prasmju pārvērtēšanu, Rafaels Ciekurs atzīst, liela problēma ir alkohola lietošana. "Mūžīgi mūžīgā Latvijas sērga un lielākā problēma ir alkohola lietošana gandrīz jau vai visur, gan pie auto stūres, gan pie ūdenstilpnēm, nu tā pārgalvība. Latvijas cilvēki ļoti augstu vērtē savas spējas, tostarp savas spējas, piemēram, peldēties savienojumā ar alkohola lietošanu," bilst Rafaels Ciekurs. Pētījums rāda, ka cilvēki, kas atbildējuši, ka peldēt iemācījušies pašmācības ceļā, ne organizētās nodarbībās, ir mazāk kritiski. "Viņi biežāk iet peldēties alkohola reibumā, viņi diezgan labi novērtē savas spējas, pat nereti labāk nekā tie, kas mācījušies organizētās nodarbībās. Viņi arī biežāk piedalās kaut kādās no pārgalvīgākās situācijās," komentā Aivars Platonovs. "Mēs, protams, varam novelt tādu tūlītēju vainu uz karstajiem laikapstākļiem un alkoholu, kas, protams, ir taisnība, bet tā fundamentālā problēma jau veidojas mūsu izpratnē un mūsu izglītībā. Tur nelaime ir tāda, ka mums neviens bērniem nav iemācījis pamatzināšanas, šo respektu pret ūdeni, šo bijību pret ūdeni un saprast, ko tad nozīmē peldēties, ko nozīmē atpūsties pie ūdens un kā uzvesties. Un ja šī visa nav un mēs joprojām dzīvojam ilūzijās, ka es pats savam bērnam iemācīšu peldēt, tad rezultātā bērns pieaugot dzīvo tieši ar tādu atieksmi."

Labas dzīves definīcijas ir daudz un dažādas. Kas tad ir laba dzīve katram no mums, ko ar to saprotam un kā katrs veidojam priekšstatu par to, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas psihoterapeite Katrīna Ošleja un Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš. "To, kas ir laba dzīve, katrs pats sev definē, balstoties uz savu pieredzi. It kā dzīves laikā veidojam stāstu par sevi, citiem un pasauli. Vai es esmu labs cilvēks, kurās situācijās es esmu labs, ko man vajadzētu darīt, lai būtu labs? Ko nevajadzētu darīt? Ko citiem vajadzētu darīt un ko man nozīmē laba pasaule?" skaidro Katrīna Ošleja. Viņa stāsta, ka pati daudz mācījusies un lūkojusies pēc atbildēm ārpusē, bet bijis iekšējs neapmierinājums ar to, ko ieguva. Tad sapratusi, ka varbūt jāvēršas vairāk sevī un jāmeklē atbildes tur. "Meklēt, kā es sev esmu izveidojusi stāstu, kas man traucē, kas palīdz piedzīvot dzīvi kā labu. Kas ir manas pārliecības, noteikumi, ko esmu radījusi," atzīst Katrīna Ošleja. Mārcis Auziņš sarunai ar sevi aicina pievienot sarunu ar gudriem cilvēkiem, bet ar to domājot - lasīt pasaules literatūras klasiku, kur ir daudz izcilu sarunu biedru. Un tekstus lasīt ļoti lēni, turp un atpakaļ. Tā var atrast daudzas interesantas atbildes. Savā dzīvē Mārcis Auziņš izmanto šādu formulu: mēs nevaram izmanīt visu pasauli un padarīt kaut kādas lietas citādas, nekā tas notiek. Tas nav mūsu spēkos. Šajā situācija var sakārtot savu apziņu un prātu. Tad varbūt nav nepieciešams mainīt pasauli.

Pavasara lielo tīrīšanu ir jāveic ne tikai mājoklī, bet arī mūsu telefonos. Kāpēc svarīgi tikt vaļā no digitālajiem atkritumiem un kur tie rodas, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā tikt galā ar virtuālajiem atkritumiem atgādina Latvijas Radio un televīzijas centra (LVRTC) pārstāve Vineta Sprugaine un CERT.lv informācijas sistēmu drošības analītiķe Dana Ludviga. Par digitāliem akritumiem var kļūt jebkādas datnes, ko elektroniski radām, fotogrāfijas vai e-pasti, ziņu jaunumu izsūtnes, ko veido organizācijas. Sarakstes, kuras nelietojam, bet nav izdzēstas. "Ja kaut kas glabājas mūsu viedtālrunī vai datorā, tas patērē enerģiju, kāds par šo enerģiju maksā un visi kopā mēs par to maksājam ar CO2 izmešu daudzumu palielināšanu. Katrs e-pasts, katrs neaizvērts interneta pārlūka šķirklis patērē reālu enerģiju un rada reālus CO2 izmešus. Tāpat kā katrs e-pasts, kā katrs neatvērts e-pasts, kas nav atvērts un tupina kaut kur dzīvot,"norāda Vineta Sprugaine. "It kā liekas, digitālie atkritumi nesmird, rokas nesmērē, neuzkrājas redzamā vietā, uz ielas nemētājas, bet viņi ir un tā ir realitāte, ko nevaram ignorēt," atzīst Vineta Sprugaine.   Statistika rāda, ka katru dienu tiek radīti vairāk nekā 5 miljardi foto. Tas ir daudz un katra bilde, katra šis bildes izsūtīšana šo CO2 apjomu pasaulē vairo. Dana Ludviga iesaka pārlūkot lietotņu klāstu telefonā, kuras patiesi ir vajadzīga, kuras bijušas vajadzīgas pirms diviem gadiem, bet vairs neizmantojam. Vineta Sprugaine arī atgādina, ka LVRTC veiks "talku" e-paraksta informācijas sistēmu migrāciju uz jauno tehnoloģisko platformu. E-paraksta rīki nebūs pieejami ne dokumentu parakstīšanai, ne identitātes apliecināšanai. Lietotājiem jāņem vērā, ka pēc šis atjaunināšanas e-paraksts mobile parole vairs nedarbosies, tā būs jāizveido jauna. Paroles maiņa jāveic tikai savā viedtālrunī, tikai aplikācijā e-paraksts mobile.

Ilzes Lipskas sirdslieta ir dārzeņi, un to nav iespējams nepamanīt. Kopā ar vīru Juri un četriem bērniem viņi saimnieko bioloģiski sertificētā saimniecībā "Absolūts Ēd". Ilze pēc izglītības ir filozofs, Juris - ekonomists, bet praksē viņi apstrādā savu zemi, audzējot dārzeņus un zaļumus, kuriem jābūt ikviena cilvēka ēdienkartes pamatā. Paši audzē un paši arī piegādā - svaigu no dārza vai pārstrādātu pulveros un citādākos produktos līdz pasūtītāju durvīm.Abi ar Juri izgudro dažādus veidus, kā ierobežotos apstākļos savu produkciju uzglabāt un pārstrādāt, mijiedarbojoties ar dabas neparedzamajiem pārsteigumiem, lai ar veselīgu ēdienu dažādotu cilvēku ēdienkarti. Viņi nodrošina to slaveno dārzeņu varavīksni šķīvī, ko iesaka visdažādākie veselības speciālisti.Ilze ir ļoti aktīva sociālajos medijos. Mēs runājām par plānu A, kas neiet pēc plāna un ir iemesls plāniem B, C un arī D. Runājām par darba mīlestību un spēju izmantot to, kas ir, lai virzītos uz priekšu. Tā ir saruna par praktisku radošumu un resurspratību.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:04 Kad uzņemtais risks un nodedzinātie tilti attaisnojas7:06 Kā “zaļi, jauni gurķi” sāka iekopt savu saimniecību laukos10:16 Par ekspektācijām un īstenību. Ne pārāk veiksmīgā tirgus pieredze14:47 “Man visu mūžu būs siltas jūtas pret Twitteri”16:28 Kādēļ zemniekam ir grūti konkurēt ar lielveikalu18:23 Kā notiek pavasara sēšanas darbu plānošana, lai nodrošinātu pilnas produktu kastes klientiem24:28 “Katrs mans klients man ir tik ļoti mīļš”25:51 Kāds risinājums tika izdomāts, lai samazinātu dārzeņu aiziešanu zudumā32:37 Kādi dārzeņu un garšaugu pulveri ir pieejami “Abolūts Ēd” saimniecībā, un kā un kur tos pielietot 35:58 Kā Laura iemīlējās poblano piparu pulverī45:15 Kā “Absolūts Ēd” saimniecība ir izaugusi 16 gadu laikā47:39 “Tīri mierīgākai dzīvei tu ej uz priekšu tādā tempā, kā tu vari. Ja tu nevari atļauties, tad, iespējams, tev to nevajag”49:26 Kā to visu par paspēt; vai Ilze zina, kas ir atvaļinājums53:13 Kā Ilzei Lipskai izdodas tik jēgpilni un garšīgi nokomunicēt savas saimniecības stāstu sociālajos medijos55:57 Cik un kāda tehnika ir saimniecības rīcībā un kāda metode tiek pielietota, lai apkoptu visus dārzeņu laukus58:37 Mīlestība uz ziemu; stāsts par neredzīgajiem vecvecākiem1:04:45 Iemācīties sadzīvot ar dabu, pat ja tā noposta visus darba augļus1:12:10 Kur aug kājas viedoklim, ka bioloģiski audzēti dārzeņi ir dārgi1:15:20 “Ir tikai jādara un izdosies”1:20:33 Veids, kā Ilze veido klientu uzticību saviem produktiem 1:25:25 “Nedēļa, kurā tu esi izdarījis pusi no tā, ko vajadzētu izdarīt, tā ir lieliska nedēļa"

Kamēr Latvijā gatavojāmies gada nogales svētkiem, Dubaijā norisinājās gada lielākā vides un klimata jautājumiem veltītā sanāksme pasaulē - COP28. Tajā piedalījās arī Pasaules dabas fonda pārstāvji no Latvijas. Kādi ir panākumi asajām diskusijām Dubajas samitā? Cik apzinīgi pildām Parīzes nolīgumu - vēsturisko starpvalstu vienošanos, kas uzliek atbildību visām iesaistītajām pusēm rīkoties atbildīgi klimata pārmaiņu laikā, vērtē Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis un fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāju Magda Jentgena. Katrs nākamais gads kļūst par kartstāko gadu vēsturē. Cilvēkiem, kas dzīvo šajos reģionos, tas rada eksistenciālas problēmas, tostarp badu, bet valstu vadītājiem - aizvien karstākas diskusijas par to, ko iesākt ar neizbēgamo klimata pārmaiņu radīto krīzi. Kādi ir aizvadītā gada klimata samita rezultāti un par ko diskutēja zinātnieki un politiķi Dubaijā? Vērtīgie melnalkšņu staignāji Melnalksnis ir bieži sastopams koks mūsu platuma grādos, bet mitro vietu audzes - melnalkšņu staignāji - ir mājvieta daudzām augu un dzīvnieku sugām, piemēram, mazākajam Latvijas pūču dzimtas putnam - apogam. Kāpēc šie staignāji ir saudzējami un ko interesantu var atrast melnalkšņu mežos, stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes mežu biotopu eksperte Sandra Ikauniece. 

Cilvēkjaudas komandā dodamies vasaras pauzē un piedzīvojumos, lai paceļam savu jaudu. Tāpēc šoreiz epizode par piedzīvojumiem, jo tie "atjauno skābekļa padevi". Piedzīvojumi palīdz ienest svaigumu dzīvē, projektos un attiecībās. Piedzīvojumos uztankojam ikdienā notērēto jaudu vai iegūstam jaunu, kad jaudas līdzšinējais līmenis vairs neder tālākiem plāniem. Piedzīvojumu spektrs, iespējas un slodze ir ļoti dažādi. Katrs var atrast sev piemēroto Šī saruna ir ar Valdi Vanagu, kurš ir cilvēks piedzīvojums. Viņš gan pats dodas piedzīvojumos, gan piedzīvojumu terapijas ietvaros ved tajos citus.Šī ir mūsu trešā, bet ne pēdējā saruna, jo piedzīvojumu stāstu un pieredzes Valdim ir daudz. Gatavojoties uz šo interviju, aprunājos ar Valda sievu Edīti un viņa kolēģi Juri, kuri ir informēti par tādiem Valda piedzīvojumiem, par kuriem viņam pašam varētu neienākt prātā pastāstīt. Te dzirdēsi par braucieniem ar kajaku, Altaja upēm, kanjoningu, nepāliešu glābējiem Norvēģijā un vēl visu ko.Valdi vari atrast Sense of Team un vari arī viņam pievienoties arī kādā no drīzajiem piedzīvojumu pārgājieniem Nepālā.Pirmā saruna ar Valdi bija par komandu jaudu. Otrā - par pārgājieniem Nepālas Himalajos.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:6:22 Būt izglītotam par upi, par straumi. Katamarānu, kajaku un kanoe laivu atšķirības.12:09 Dzīvības un nāves robeža. Altajs.22:33 Krāčainu upju izbraukšanas nianses un noslēpumi.38:11 Piedzīvojumu patiesā un dziļākā jēga.43:31 Ar ko ir jāsāk cilvēkam, kurš vēlas iemācīties kajakot.49:31 “Kurkulis pa upi” – kas ir riverboard jeb riverspeed.52:25 Pārsteigumi Norvēģijas piedzīvojumā.56:19 “Katram savs Everests.”1:01:51 Kā izvēlēties uzticamu piedzīvojumu organizatoru.1:08:55 Piedzīvojumu terapeitiskais aspekts. Kā nenodarīt sev pāri.1:23:52 “Tagad vai nekad” slazds.1:26:08 Cibiņa sindroms.