Podcasts about ziedo

Divas trešdaļas valsts iedzīvotāju vismaz reizi gadā atvēl kādu lielāku vai mazāku naudas summu labdarībai.  Vai Latvijā varam runāt par zināmu ziedošanas kultūru? Varbūt visu nosaka labs mārketings? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē platformas "Time to Wish" pārstāvis Edgars Zaharovs, "Ziedot.lv" pārstāve Ilze Ošāne un Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore. "Latvijā ir ziedošanas kultūra," apstiprina Ilze Ilze Ošāne. "Ziedod.lv" novērots, ka Latvijas sabiedrība ziedo visu gadu, neatkarīgi no sezonas. Ziemassvētku laikā ir vairāk labdarības akciju un tās ir pamanāmākas, bet cilvēki ziedo visa gada laikā. "Ir cilvēki, kas katru mēnesi veic ziedojumus. J ja izskan kādi aicinājumi palīdzēt, cilvēki labprāt atsaucas un ziedojumu apjoms pieaug. Ziedošanas kultūra ir izveidojusies stabila un katru mēnesi cilvēki izvēlas ziedot līdzekļus," gandarīta Ilze Ošāne. Amerikāņu meteorologs un matemātiķis Edvards Lorencs, aprakstot Haosa teoriju, ietvēra tajā koncepciju "Taureņa efekts". Tā būtība - pat niecīgākās izmaiņas sistēmā var izraisīt milzīgas pārmaiņas kādā citā vietā. Šī ideja iedvesmoja Olgu Kazaku pirms 16 gadiem izveidot labdarības biedrību "Taureņa efekts", lai palīdzētu bērniem, kas dzīvo bērnunamos. Laika gaitā organizācijai radušies arī citi darbības. Ierakstā uzklausā biedrības dibinātāju Olgu Kazaku. Savukārt "Time to Wish" ir jauna platforma, kas veidota, lai satiktos tie, kas vēlas ziedot, un tie, kam ir vajadzības. Organizācija ievieto informāciju par lietām, kas ir vajadzīga, un pat norādes, kur to var iegādāties, ja vajadzīga lieta ir specifiska. Naudas sadalījums labdarībai šobrīd veidojas šādi - lielākais apjoms ir ziedojumi Ukrainai, tad palīdzība dzīvniekiem, slimiem bērniem un palīdzība senioriem.  "Ja skatāmies labdarībā top trīs jomas - tie ir smagi slimi bērni, seniori un dzīvnieki," norāda Ilze Ošāne. "Attiecīgi cilvēki, kas izvēlēsies ziedot dzīvnieku aizsardzība, patversmēm un dzīvniekiem, viņi visdrīzāk neziedos bērniem un senioriem, kā arī otrādi. Ja tev ģimenē ienāk bērns, tu noskaņoties, ka vairāk vēlies palīdzēt šai sociāli jutīgai grupai - smagi slimiem bērniem, jo tu no savas perspektīvas skati, ka man ir mans mazulītis un es zinu, cik grūti ir, ja viņš saslimst, apstājas visa dzīve. Tāpat mums visiem ir mammas, tēti, kas nonāk vecumā, un tad uzreiz empātiski jūti, kā tas ir, kad manam tuviniekam vai kaimiņu vecmāmiņai nav savi bērni un mazbērni, kas var palīdzēt viņai trūkumā. Savukārt jaunie cilvēki, kuriem vēl nav bērnu, tie ir ārkārtīgi izteikti dzīvnieku cilvēki, vai arī, ja tev ģimenē ir suns, kaķis, tad tuvojas absolūts arī dzīvnieku patversmes ziedotājs, jo tu zini, kā tas ir, tu izlaid caur savu ģimeni, caur savu perspektīvu." Edgars Zaharovs stāsta par kādu sadarbības veidu, kas palīdz piesaistīt atbalstu labdarbības organizācijā. "Ir vēl viens interesants veids, kas pie mums tiek mazāk izmantots, bet Amerikā ļoti izplatīts, ka sabiedrībā plaši pazīstamas personas, īpaši iInfluenceri kļūst par kādas organizācijas vēstnieku. Viņi uzņemas atbildību par kādu organizāciju. Kāds influenceris kļūst par kādas organizācijas vēstnieku, uzrunā savus sekotājus, saka: dārgie draugi, es draudzējos ar suņu patversmi, ar bērnu organizāciju, palīdzēsim viņiem kopīgiem spēkiem!" stāsta Edgars Zaharovs. "Viņš aizbrauc, palīdz uztaisīt bildes vai vēl kaut ko. Jo bieži vien ir brīnišķīga organizācija, rūpējas par dzīvniekiem, bet viņiem nav viegli izveidot saturu sociāliem medijiem. Viņi nav profesionāļi tajā jomā, viņi ļoti labi rūpējas par dzīvniekiem, bet viņi nemāk veidot interneta kontentu tik labi, ka to māk darīt influenceri."

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Etnogrāfs un afrikāņu kultūras pētnieks Ziedonis Ligers (1917–2001) Latvijā pagaidām ir maz zināma personība. Liecības par viņa dzīvi glabājas dzimtajā pusē – Kalnciema muzejā. Latvijas Antropoloģijas biedrības pētnieki šobrīd ķērušies pie pirmā starptautiski atzītā latviešu antropologa dzīvesstāsta un veikuma izzināšanas, kā arī pie Francijā dzīvojušā zinātnieka dokumentu daļējas atgriešanās dzimtenē. Ziedonis Ligers 1944. gadā, vācu okupācijai mijoties ar padomju karaspēka ienākšanu, atstāja Latviju, un neatgriezās arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Viņa dzīve aizritēja desmit gadu ekspedīcijā Āfrikā un viņa savrupnamā Francijā, Normandijā. Mūžībā Ziedonis Ligers aizgāja 2001. gadā, un šobrīd tiek spriests par viņa mantojuma tālāko likteni. Lai apliecinātu Latvijas ieinteresētību glabāt liecības par latviešu zinātnieka Ziedoņa Ligera dzīvi, 2024. gada rudenī iepazīties ar viņa mantojumu un tā glabātājiem uz Franciju devās antropoloģes Agita Lūse un Anna Griķe, kā arī Kalnciema muzeja vadītājs Dāvis Beitlers. Visi trīs Ziedoņa Ligera dzīvesstāstā ieinteresētie pētnieki arī ir raidījuma viesi. 1931. gadā Ligers absolvēja Kalnciema sešgadīgo pamatskolu un diezgan netipiski kalnciemiešiem, kuri parasti izvēlējās mācīties tuvākajā Jelgava, uzsāka mācības Rīgas 2. ģimnāzijā. 1936. gadā iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, un viņš arī ir ieguvis jurista diplomu, pēc laulībām ar Gaidu Ģinteri kādu laiku dzīvoja Berlīnē, kur papildinājās krimināltiesībās. Taču paralēli Ziedonis Ligers apmeklēja lekciju kursus Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā, kas arī izrādījās viņa dzīves lielā kaislība. Jau studiju laikā apceļoja Franciju, Beļģiju, Vāciju, studējot arhīvu un muzeju materiālus, viena no viņa pētījumu tēmās bija Baltijas pilsētu vēsture.  1939. gadā Ligers sāka strādāt Filoloģijas fakultātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu, šai laikā viņš aktīvi vāc materiālus par latviešu etnogrāfiju, īpaši pievēršoties zvejas tradīcijām. Izziņas literatūrā iepretim Ziedoņa Ligera vārdam rakstīts ne tikai “latviešu etnogrāfs” vai “jurists”, bet arī “mākslas vēsturnieks”. Dāvis Beitlers izsaka nožēlu, ka nesen iznākušajā mākslas albumā par scenogrāfu un gleznotāju Ludolfu Libertu Ziedoņa Ligera vārds pat nav pieminēts. Nu jā, droši vien nebija pieejama informācija. Lai gan ar Ziedoni Ligeru ar Ludolfu Libertu saistījusi ne tikai draudzība, viņš uzrakstījis arī grāmatu. Kāds bija Ziedonis Ligers? No nostāstiem var secināt, ka visai pretrunīga personība. Neuzticējies pasaulei, mūža garumā attiecības uzturējis tikai ar jaunības draugiem, māti, kura Latvijā nodzīvoja līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, un  citiem kalnciemiešiem, kas pēc neatkarības atgūšanas viņu apmeklēja arī Francijā. Un vienlaikus viņa biogrāfijā rodams arī pavisam citāds personības raksturojums – pratis iegūt Lielupes zvejnieku uzticēšanos, apgrozījies mākslinieku aprindās, mācējis vairākas valodas. Vācu okupācijas laiks acīmredzami bijis labvēlīgs Ziedoņa Ligera darbībai, lai gan pētāmi vēl būtu šīs labvēlības iemesli.  1944. gads un Latvijas atstāšana pārvelk strīpu Ziedoņa Ligera kā latviešu etnogrāfa karjerai. Vispirms Ziedonis Ligers bēgļu gaitās devās uz Vāciju, kādu laiku studēja Heidelbergas universitātē, un tikai tad devās uz Franciju. Kur Kānas universitātē 1946. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsturi, kas gadu vēlāk tika izdota kā grāmata, kā arī lasīja lekcijas par Ēģiptes kultūras vēsturi. Savukārt Sorbonnas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē 1952. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par medībām, vākšanu un zveju Latvijā, un tā publicēta grāmatā 1953. gadā. Sorbonnas universitātē veiktais pētījums izrādījās liktenīgais pagrieziens: Francijas valdības uzdevumā 1955. gadā Ziedonis Ligers kopā ar sievu Gaidu devās ekspedīcijā ar Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra peldošo laboratoriju pa Nigēras upi Rietumāfrikā. Pēc ekspedīcijas vadītāja antropologa Marsela Griola nāves 1956. gadā uzņēmās tās vadību. Vairāk nekā desmit gadus Ligeri kopā ar citiem ekspedīcijas dalībniekiem kuģoja pa Nigēras upi un ar to saistītajiem ezeriem, klātienē pētīja Āfrikas tautu ticējumus, paražas un lietišķo mākslu, sevišķi pievēršoties bozo tautai Mali. Iepazīstot Ziedoņa Ligera mantojumu, pētnieki atraduši kasti ar vēstulēm. Pētniekiem acis iemirdzējušās. Tūlīt izdosies iepazīt zinātnieku kā cilvēku, izdzirdēt vēstulēs viņa paša balsi. Izrādījies, ka tās ir tikai aploksnes. Ziedonis Ligers krājis un kolekcionējis daudz ko, tai skaitā arī pastmarkas. Bet viņa personība - tas lielā mērā joprojām ir noslēpums. Kara bēglis attiecībā pret Latviju. Francijas akadēmiskajā vidē nokavējis savu iznācienu. Un vienlaikus viņa mūža veikumam pilnīgi noteikti ir vērtība. Tikai jāsagaida īstais brīdis, īstā iespēja. Interneta resursos glabājas informācija, ka pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, 1990. gados Ziedonis Ligers savas bērnības skolas (tagadējās Kalnciema vidusskolas) bibliotekārei dāvinājis grāmatas dažādās valodās. Šķiet, ka nesen tapušais Kalnciema muzejs arī būs tā vieta, kur glabāsies fiziskās liecības par Ziedoņa Ligera veikumu. Pārskatāmā nākotnē, jau šogad, plānots vēl viens brauciens uz Normandiju Francijā. Antropoloģes Agita Lūse, Anna Griķe, vēsturnieks Dāvis Beitlers turpina Ziedoņa Ligera piemiņas atjaunošanu Latvijas zinātnes vēstures lappusēs un viņa dzimtajā Kalnciemā, kur Rīgas Liepājas šosejas malā joprojām atrodas mājas vieta – Ziedoņi.

Krievija 8. janvārī ar vadāmām aviobumbām uzbruka Ukrainas pilsētai Zaporižjai. Uzbrukumā nogalināti 13 cilvēki, vismaz 80 cilvēkiem sniegta medicīniskā palīdzība. Ziedoņa muzejs bažījas par pastāvēšanu nepietiekamā valsts finansējuma dēļ. Grobiņā testa režīmā sāk darboties sinhronais kompensators, lai droši pieslēgtos Eiropas energotīklam. Losandželosa otro dienu cīnās ar plašiem mežu ugunsgrēkiem.

„Iztēle ir pretošanās forma,” saka portugāļu ilustrators Andrē Letrija (André Letria). „Tā pasargā mūsu spēju domāt pašiem.” Letrijas poētiskās un visiem vecumiem domātās grāmatas augstu novērtētas gan viņa dzimtenē Portugālē, gan citviet pasaulē. Divas no tām – „Ja es būtu grāmata” un „Karš” – iznākušas arī Latvijā. Andrē Letrija nesen viesojās Rīgā, lai stāstītu par sava radošā darba aizkulisēm un atgādinātu gan lasītājiem, gan topošajiem māksliniekiem, cik liela ir iztēles nozīme laikmetā, kas vedina arvien mazāk piepūlēties domāt. Andrē Letrijam piemīt prasme atbruņot sarunbiedrus ar veselīgu pašironiju. Nedēļas nogalē Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē sanākušajiem Rīgas Grāmatu svētku dalībniekiem viņš ar humoru atklāja, kā pēc daudziem gadiem ilustratora darbā nolēmis dibināt savu izdevniecību. „Sākumā es ļāvos alkatībai,” viņš iesmējās. Proti, Letrija bija nolēmis, ka pirmā jāizdod grāmata par futbolu, jo tai šo sportu mīlošajā Portugālē vajadzētu gūt lielus panākumus. Viņš kļūdījās: prezentācijā pirms viņa iecienītās komandas „Benfica” spēles futbola fani nopirka tieši četras grāmatas. „Tās bija pārāk poētiskas,” atzina Letrija, „un es sapratu, ka neko nesaprotu par grāmatu biznesu.” Tomēr arī nākamajos izdevumos viņš nemēģināja piespēlēt masu gaumei un turpināja darīt to, kam tic visvairāk: veidot poētiskas, vizuālas grāmatas, kurās ir maz teksta un liela vieta iztēlei. „Es ticu grāmatu nākotnei,” vēlāk saka Letrija, kad tiekamies uz sarunu Latvijas Radio. „Taču tām ir kļuvis daudz grūtāk aizsniegt lasītājus. Šajā digitālajā laikmetā mēs arvien vairāk pierodam pie virspusējas informācijas, pie tā, ka nav jāpiepūlas domāt. Mēs uzņemam ziņas, nepārbaudot faktus un to izcelsmi. Manuprāt, grāmatām mūs vajadzētu izaicināt un piedāvāt lietas, par ko domāt. Tādas ir grāmatas, ko es lasu, un arī grāmatas, ko radu pats. Šis darbs ir grūts, bet sniedz gandarījumu.” Un Andrē Letrijas grāmatu izdevniecībai „Pato Lógico”, kas portugāliski nozīmē „Loģiskā pīle” un reizē spēlējas ar vārdu „patoloģisks”, ir izdevies iegūt lasītāju mīlestību ne vien dzimtenē, bet arī citviet pasaulē. „Manis radītajām grāmatām ir dažādi slāņi un tās var dzīvot garu mūžu, jo katrā vecumā mēs tajās izlasām kaut ko citu. Piemēram, par grāmatu „Karš” dažiem pircējiem un arī citu valstu izdevējiem mēdz būt šaubas – vai tā būs piemērota bērniem? Manuprāt, jā. To var lasīt arī sešus vai astoņus gadus vecs bērns. Kaut arī tā ir tumša, pesimistiska un mazliet biedējoša, tā arī bērnam var pastāstīt, kādi mēdz būt kari. Protams, mazā vecumā viņi to uztvers virspusējāk, bet šo pašu grāmatu varēs lasīt arī pēc četriem, pieciem vai sešiem gadiem. Manuprāt, to var nodot no paaudzes paaudzē, jo šo grāmatu var uztvert ļoti dažādos līmeņos, un dažus no tiem var atslēgt tikai briedumā. Spējai lasīt attēlus te ir liela nozīme.” Letrijas grāmata „Karš” pērnvasar iznāca arī latviski – izdevniecībā „Liels un mazs”, Edvīna Raupa tulkojumā. Portugālē Letrija to izdeva jau 2018. gadā, un izrādās, ka grāmatas iecerei ir vēl senāka vēsture. Šo grāmatu Andrē radījis kopā ar savu tēvu – portugāļu dzejnieku un rakstnieku Žužē Žorži Letriju. Viesojoties Latvijā, Andrē Letrija tikās ar Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 4. kursa studentiem, kam stāstīja par grāmatas „Karš” četrus gadus ilgo tapšanu, idejas attīstību, skicēm, krāsu nozīmi noskaņas radīšanā, darbu ar tekstu un tā autoru – savu tēvu, kura uzrakstītais beigās vairs neiederējās grāmatas struktūrā un bija jārada no jauna…  

Ziedošie zobeni rudenī. Šo Dainas Kudiņas mīklu un citas klausītāju atsūtītās rudenīgās mīklas Greizajos ratos min Bahšteinu ģimene no Salaspils: mamma Signe, tētis Raivis un bērni: Roze (11 gadi), Raivo (9 gadi) un Rota (6 gadi). Rudens mīklas uzdod: Miķelis Sīpols, Ulla Kļaviņa, Mudīte Reinholde, Laima Buķe, Rasa Sofija Grimma, Artjoms Popovs, Šarlote Šmite, Jukka Emīls Hiršs, Kate Andersone, Edijs Matroničevs, Uldis Stupelis, Ausma Balode, Daina Kudiņa, Biruta Pāvilsone, Vineta Saulite, Eduards Geža, Marija Šmite un Haralds Pauniņš.

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite Dzejnieka Imanta Ziedoņa un aktrises Ausmas Kantānes vasaras mājā "Dzirnakmeņi" nav viegli atrast priekšmetu, kas būtu rūpnieciski ražots vai veidots no nedabīga materiāla. Aiz kāpnēm uz āķa karājas divi plastmasas paklāju dauzāmie, kas teju vai "lec ārā" uz citu lietu fona – droši vien izmantoti daudzo "Dzirnakmeņos" atrodamo tekstilizstrādājumu kopšanai. Un, ja labi ieskatās, plauktos starp grāmatām un daiļamata meistaru keramikas darbiem var ieraudzīt plastikāta krokodilu figūras – veselas trīs! Nē, tie nav izkāpuši no visiem labi zināmās Imanta Ziedoņa pasakas par Kroko un Dilu. Šo krokodilu stāsts ir pavisam cits. Tas saistīts ar Imanta Ziedoņa laikabiedru režisoru Ivaru Selecki, kurš nupat nosvinēja 90 gadu jubileju. Seleckis, pēc viņa paša teiktā, bērnībā nemaz neesot interesējies par kino, toties daudz lasījis grāmatas. Pats bija nolēmis kļūt par vēsturnieku, tomēr, draugu un ģimenes atrunāts, iestājies pārtikas rūpniecības fakultātē. Tur studiju darbu ietvaros esot sācis nodarboties ar fotografēšanu, tas iepaticies, un tā šī ķēdīte pamazām novedusi līdz kino. Mūsdienās Ivars Seleckis ir viens no latviešu dokumentālā kino skolas pīlāriem – kā operators vai režisors piedalījies teju visās slavenākajās Rīgas kinostudijas dokumentālajās filmās. 1994. gada rudenī Ivaram Seleckim piezvanījis Imants Ziedonis un uzdevis jautājumu – vai nezinot kādu skulptoru, kurš varētu izkalt krokodila figūru. To Ziedonis vēlējies iznest cauri Latvijai, tādējādi godinot citu slavenu latviešu vīru – Dundagā dzimušo Arvīdu Blūmentālu, kuru Latvijā un pasaulē pazīst arī kā krokodilu Dandiju. Arvīds Blūmentāls, kurš nu jau ir aizgājis aizsaulē, piedzima 1925. gada 3. martā Dundagas pagasta Būdenu mājās, pēc skolas beigšanas iestājās armijā, aizgāja karā un ar latviešu leģionu nonāca Berlīnē. Pēc kara, zaudējis cerību atgriezties dzimtenē, pārcēlās uz Austrāliju, kur kļuva slavens kā bezbailīgs krokodilu mednieks. Tā Seleckim un Ziedonim dzima ideja par filmu "Gājiens ar krokodilu", kura 1995. gadā arī tika uzņemta. Imants Ziedonis ir šīs filmas scenārija autors, bet Ivars Seleckis – režisors. Kaut arī, pēc paša Ivara Selecka teiktā, scenārijus tai laikā rakstīja, lai izmestu ārā, jebšu, tie bija nepieciešami tikai tādēļ, lai iesniegtu apstiprināšanai, Imanta Ziedoņa gadījumā tā tas gluži nebija. Viņa spēja saskatīt detaļās to, ko iespējams izvērst, bagātā fantāzija un prasme veidot interesantas un īpatnējas asociācijas noteikti bija liels ieguldījums šīs neparastās filmas veidošanas procesā. Un tas tiešām bija neparasts – mākslinieka Oļega Skaraiņa veidotais, divas tonnas smagais betona krokodils tika zirgu pajūgā vests cauri vairākām Latvijas pilsētām, vietām bloķējot satiksmi un radot arī citas neērtības. Vēl viens nozīmīgs cilvēks šīs filmas tapšanā bija toreizējais Latvijas goda konsuls Amerikas Savienotajās Valstīs – Norberts Klaucēns. Imanta Ziedoņa uzrunāts, viņš piešķīra filmas uzņemšanai nepieciešamos 100 000 dolāru. Viņš esot teicis – man tā nauda neko nenozīmē, galvenais, radīt kaut ko nozīmīgu. Norberts Klaucēns ir ļoti cienījis Imantu Ziedoni. Viņš piedalījies arī filmas atklāšanas pasākumā, kur visiem filmēšanas grupas dalībniekiem ir uzdāvinājis plastmasas krokodilu  – vestas no ASV, jo tajā laikā Latvijā neko tādu nevarēja nopirkt. Kāpēc "Dzirnakmeņos" nonāca trīs no šiem krokodiliem – par to varam tikai minēt. Tāpat arī varam tikai minēt to, kāds būtu Arvīda Blūmentāla liktenis, ja viņš būtu palicis Dundagā un nebūtu kļuvis par Austrālijas krokodilu mednieku. Seleckis domā, ka tik neparasts cilvēks tāpat noteikti būtu paveicis kaut ko lielu un paliekošu. Tomēr vēsture ir iegrozījusies tā, ka šodien mēs pazīstam Krokodilu Dandiju, kuram par piemiņu kalpo 1995. gada 22. septembrī Dundagā uzstādītais krokodila piemineklis, un arī trīs krokodili Ziedoņa muzejā Murjāņos.

Sestdienas rīta "Atsperi" vadām kopā ar režisori, TV raidījumu vadītāju un producenti Martu Selecku. Runājam par jauno dokumentālo seriālu "Garainis", kas no 31. oktobra būs vērojams Latvijas Televīzijas 1. kanālā un tīmekļa platformā "REplay", ģimenes piedzīvojumu filmu "Bum!", kas no 3. novembra būs skatāma kinoteātros, kā arī superspējām un arī "Tutas lietām"... Ilze Medne: Sāksim ar "Garaini", kas pirmizrādi piedzīvos jau pavisam drīz. Esat tā pati komanda, kas sešus gadus veidojusi "Literatūri". Nu ejat solīti tālāk. Kā tapa ideja par tēmas paplašināšanu? Marta Selecka: Iniciatīva nāca gan no mums pašiem, gan arī skatītājiem. Daudzi prasīja: kāpēc runājat tikai par literatūru? Šādu raidījumu taču var veidot par visām mākslām! Piemēram, kāds mākslinieks izvēlas sev ceļabiedru no kāda cita laika un dodas ceļojumā kopā ar viņu. Nospriedām, ka patiešām varam mēģināt paplašināt darbības lauku. Kultūrkapitāla fonds mūs atbalstīja, uzrakstījām projektu, tad arī Latvijas Televīzija mūs ņēma savā paspārnē un nu mums būs ļoti labs raidlaiks: ēterā būsim tūlīt pēc "Panorāmas"! Raidījums būs arī daudz garāks nekā "Literatūre" – tas būs 45 minūšu garumā, un, kā teica arhitekte Zaiga Gaile, katrs raidījums būs kā filma. Cik vienkārši bija izvēlēties šīs personības? Tas princips, pēc kura izvēlamies, ir līdzīgs princesei uz zirņa... (smejas) Raidījuma varoņus uzrunājot, gribam, lai viņi tiešām ir visīstākās mākslas personības, kas sevi ir pamatīgi pierādījušas. Komplekts, kas būs pirmajā sezonā, manuprāt, iznācis ļoti, ļoti stiprs. Vai visi uzrunātie teica "jā"? Jā gan, visi uzrunātie uzreiz teica "jā"! Būs arī mans onkulis Ivars Seleckis – pat viņš teica "jā". Jo šis viņam ir ļoti, ļoti saspringts rudens, tikko kā bija "Turpinājuma" otrās daļas pirmizrāde, viss laiks vienās intervijās, un arī "kino gadu", kā viņš pats saka, viņam ir diezgan daudz. Šo raidījumu vēl neesam nofilmējuši, vēl gatavojamies. Bet pats pirmais pāris vien jau kaut ko nozīmē – Māra Ķimele un Ilmārs Blumbergs...  Tas būs ļoti jauks raidījums. Tas arī ir mūsu pirmais raidījums, ko šajā sērijā esam nofilmējuši. Lai skatītāji skatās un vērtē. Tas būs ļoti dziļš, daudz pārdomu raisošs. Ceļavārdi tam varētu būt šādi: "Darījām, ko varējām..." "Literatūrē" Gustava Terzena uzdevums ir būt ar grāmatu rokā. Kāds "Garainī" ir viņa uzdevums?  Gustavs skatās un meklē faktus par un ap abām personībām. Vai nu viņš dodas uz izstādi un skatās darbus, vai – kā Ilmāra Blumberga gadījumā – sarunājas ar laikabiedriem un meklē viņa pēdas pilsētvidē, runājas ar cilvēkiem uz ielas, aicina viņus baudīt kādus mākslas faktus. Katrā gadījumā tas ir tāds radošs process arī no Gustava puses. Katru reizi tas ir kaut kas cits, ko viņš izdomā. Visas izraudzītās ir ļoti liela mēroga personības, un, jo lielāks mērogs, jo vairāk tajā var iegrimt. Iegrimes process ir neaptverami liels! Ja "Literatūres" gadījumā tev bija jālasa grāmatas, Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga gadījumā, piemēram, izpētes process nav tikai viena mēneša garumā. Protams, izpētes process var būt ļoti garš, bet es dažkārt praktizēju tādu žurnālistisku paņēmienu, izpēti mazliet dozējot. "Literatūrē" tas nebija iespējams, bet šeit var būt arī tā, ka uz interviju ej mazliet kā balta lapa un skatītājam kaut kādā ziņā tas pat vairāk patīk, jo viņš kopā ar tevi var izzināt mākslas procesus, to, kā rodas māksla, kas ir māksla un kas ir tie jautājumi, ko mākslinieks risina, kur māksla rodas un kurš ir tas punkts, kad mēs uz pasauli sākam skatīties mākslas acīm. Tāpēc "Literatūre" man pašai personīgi ir grūtāks projekts, jo tur tā gatavošanās ir pamatīgāka. Nevaru aiziet un pateikt, ka konkrēto grāmatu neesmu lasījusi. Šeit tomēr ir citādāk. Mārai, piemēram, bijušas vairāk nekā astoņdesmit izrāžu, un man nav bijis iespējas tās visas noskatīties, taču varu paklausīties viņas intervijas, palasīt viņas domas kādos rakstos.  Kāda bija kopābūšana ar šīm personībām? Jo tas tomēr ir diezgan ilgs laiks, ko pavadāt kopā, kamēr top raidījums. Ļoti viegla! Bet tas tā ir ar daudzām lielām radošajām personībām. Šie cilvēki ikdienas komunikācijā ir ļoti brīnišķīgi un viegli sarunbiedri arī. Jo viņiem ir, ko teikt. Tas ir svarīgi. Jebkurš žurnālists to pateiks, ka ir ļoti svarīgi, lai viņa varonim ir, ko teikt. Un viņu teiktajam ir jēga. Tieši tā. Jēgpilnās sarunas arī ir viena no lietām, kas vieno visas "Garaiņa" filmēšanas. Vai, izvēloties personības, skatījāties arī uz žanrisko atšķirību? Jā gan. Atšķirībā no "Literatūres", "Garainī" uzdevums ir šāds: mēs izvēlamies cilvēku no konkrētas mākslas sfēras, un viņš nedrīkst sev blakus izvēlēties personību no tās pašas sfēras, ar kuru doties ceļojumā. Jāizvēlas personība no kādas citas nozares. Un tas bija ļoti interesanti! Piemēram, komponists Krists Auzinieks izvēlējās Mildu Pilēviču, kura ir filozofe un aprakstošās estētiskās domas pamatlicēja Latvijā. Zaiga Gaile stāstīs par Augustu Sukutu.  Un Laila Pakalniņa dosies vēl dziļāk vēsturē – pievērsīsies Jānim Jaunsudrabiņam. Viņu izvēles bija interesantas, turklāt mēs tās neietekmējām.  Man personīgi ir milzīgs prieks par to, ka Helēna Heinrihsone izvēlējusies muzikoloģi un režisori Ligitu Viduleju, kuras vārds ir nepelnīti piemirsts, jo viņas devums ir liels gan muzikoloģijā, gan televīzijas vēsturē – viņas muzikālās filmas ir tik brīnišķīgas! Ligitas un Helēnas raidījums vēl man priekšā, tā ka ļoti labi, ka tu man tagad to saki – tas man jāpatur prātā! (smejas) Līdz gada beigām paredzēti astoņi raidījumi. Vai ir cerības uz turpinājumu? Domāju, ka jā. Tie jaukie projekti, ja labi iesākas, parasti arī turpinās. Nav tā, ka pusceļā pazūd.  Un kas notiks ar "Literatūri"? Arī tai būs jauna sezona – pēc jaunā gada. Vēl astoņi raidījumi būs par literatūru, tā ka šis posms arī vēl nav noslēdzies. Redzēsim, protams, būs nākotnē, bet mums nebija tādas domas, ka pabeidzam vienu projektu un sākam nākošo. Mēs vienkārši paplašināmies. Tāda ir tā iecere.  Raidījumam ir ļoti zīmīgs nosaukums, un arī publicitātes fotogrāfijā šis vārds sadalīts divās daļās, vedinot pamanīt arī pirmos trīs burtus atsevišķi – ka tur klāt ir arī gars.  Mums bija ļoti ilgas diskusijas par to, kā mēs varētu nosaukt šo raidījumu. Un tad Uģa Oltes dzīvesbiedre Lāsma Olte, māksliniece un dzejniece, izdomāja tieši garaini – pirmām kārtām jau tas ir no Ziedoņa – "garainis, kas veicina vārīšanos". Un vēl man likās, ka arī tas stils, kādā runājam ar skatītāju, ir tādas garas ainas. Un vēl tas radošais gars. Dievišķais gars, kas ir mākslas darbā. Tā ka nosaukums, lai arī uzradās pēc ilgiem meklējumiem, atbild uz visiem jautājumiem, kas sagaidāms šajā raidījumā. Komanda tā pati, kas "Literatūrē"? Jā, tas ir mūsu komandas autordarbs, kurā jūtamies ērti. Mums šīs tēmas pašiem arī ir ļoti svarīgas. Prieks, ka raidījumi tikuši un tiks filmēti ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās. Jā, protams, protams! Un patiesībā gan "Literatūrē", gan arī "Garainī" tieši mūsu viesi ir scenārija autori: viņi saka – dosimies turp, tad dosimies turp, un tad – turp. Tajā brīdī mēs atpūšamies, kad kāds cits mūsu vietā saka, ka mums jābrauc tur un tur. (smaida) Esat jau devušies arī uz Liepāju? Turp brauca Gustavs, es nē. Viņš brauca uz Krista Auznieka operu. Tieši ar Liepāju saistīts tavs otrais radošais darbs – ģimenes piedzīvojumu filma "Bum!", kuras pirmizrāde būs jau 3. novembrī. Tā filmēta Liepājā, un tajā piedalās jauni, talantīgi cilvēki no Liepājas. Vai tev pašai ir kāda saistība ar Liepāju? Man pašai lielas saistības ar Liepāju nav, bet noteicošais faktors, kāpēc filmai "Bum!" izvēlējāmies tieši Liepāju kā galveno lokāciju, bija tas, ka mums vajadzēja atrast smuku skolu, jo visa filmas darbība notiek skolā un ap to. Liepājas Pirmā ģimnāzija filmēta daudzās filmās, arī "Homo novus" un vēl viskautkur. Tā ir ļoti skaista ēka, un arī mēs nevarējām atturēties – sapratām, ka Liepāja būs tā vieta, kur filmēsim savu filmu par skolu. Bet kā vispār tev radās ideja par šo lēcienu mazdrusciņ aukstā ūdenī, jo šī ir tava pirmā pilnmetrāžas filma! Līdz šim tavs vārds vairāk saistīts ar mazām distancēm, televīzijas raidījumiem, un nu pēkšņi kaut kas tāds liels un nozīmīgs kā filma!  Tas ir nejaušību ķēdes rezultāts... Ar Andru Doršu, kura ir filmas otra režisore, jau bijām kārtīgi ievingrinājušas roku bērnu saturā: filmējam tādu slavenu raidījumu kā "Tutas lietas", un mums ir arī bērnu detektīvseriāls "Emī un Rū", ko filmējam TET televīzijai. Tur mums bija 62 sērijas, piecas sezonas, un sapratām, ka varam to izdarīt, ka tas ir mūsu spēkos, jo caur šo seriālu un "Tutas lietām" sapratām, ko bērni no mums gaida, un nodomājām – labi, varētu pamēģināt uzfilmēt arī filmu. Radās iespēja, varēja pieteikties, bija kovids, bija nauda pilnmetrāžas filmām – un tieši bērnu filmām, tā ka visas kārtis bija mūsu rokās! Dabūjām finansējumu, un varējām ķerties klāt šādai pilnmetrāžas filmai... Kas tad ir tas, ko bērni gaida? Viņi gaida, ka mēs viņus cienīsim un par viņiem domāsim. Un nevis domāsim tā: ai, viņi jau tāpat sēž telefonos, un pusi no tā, par ko viņi sarunājas, mēs nesaprotam, puse vārdu ir angļu valodā un vispār nevar saprast, par ko viņi komunicē. Man šķiet – ir ļoti, ļoti svarīgi viņiem pievērst uzmanību! Teikt – hei, jūs te esat, un jūs mums esat svarīgi! Un mēs jums varam uzfilmēt filmu, kas domāta tieši jums! Kāds bija darba process? Ļoti grūts... Bet arī ļoti, ļoti interesants. Kad pabeidzu filmēšanas procesu, šķita, ka tas ir visforšākais, bet vienlaikus arī visgrūtākais darbs pasaulē, ko esmu darījusi. Un laikam nebūt nav viegli strādāt ar nepieredzējušiem aktieriem, vai ne? Jā… Mēs pašas gan ļoti ilgi gatavojāmies tam, lai tiktu galā ar šo uzdevumu, un rezultātā, domāju, sanāca labi. Iespējams, ka pašā sākumā, kad filmu sāk skatīties, liekas – tā kā īsti nevar saprast, kas tur notiek… Bet es jau iepriekš varu pabrīdināt, ka tas ir Liepājas dialekts, un ir tik jauki klausīties, kā mazie aktieri tajā runā! Bet kā bija strādāt? Bija tā, ka mēs ļoti gatavojāmies šim procesam. Tikām pat uzaicinātas uz Amsterdamu, lai veselu nedēļu mācītos pie slaveniem režisoriem, kā filmēšanas laukumā strādāt tieši ar bērniem. Jo mums patiešām bija tikai bērni-aktieri. Bija gan dažas epizodes, kurās bija arī mūsu mīļie, slavenie, lielie, pieaugušie aktieri, bet pārsvarā visā filmā piedalās tikai bērni.  Un kādas ir tās lielākās atšķirības? Lielākās atšķirības – filmēšanas laukumā nedot kolu un aizliegt lietot mobilos telefonus. Tie bija divi galvenie principi. (smejas)  Bet tie no bērnu skatupunkta nav ļauni principi? Bišķi ir. Bet – lai mazie aktieri varētu darboties, saņemties un būt fokusēti uz to, ko mēs no viņiem gribam, mums bija tāds noteikums – ka to dara visi. Arī asistenti, arī operatori: neviens nedzer kolu un nelieto mobilo telefonu filmēšanas laukumā! Un vēl no Amsterdamas bijām pārņēmuši tādu rīta apli: ka visa grupa, kas konkrētajā dienā ir laukumā, sanāk no rīta visi kopā un izstāsta kaut ko par savu bērnību: piemēram, ko tu kolekcionēji, kāda bija tava mīļākā dziesma, kam tu gribēji līdzināties, kāds bija tavs nedarbs… Tas mūs visus satuvināja un mūs, lielos, arī noskaņoja uz bērnības viļņa, bērna domāšanu. Par ko stāsta filma? Filma ir stāsts par draudzību. Jauniešiem, bērniem šis stāsts mazliet ir arī pamācošs, kā draudzēties. Bet šis ir arī tāds brīnumstāsts, jo tas ir par diviem puikām, no kuriem viens traumas rezultātā iegūst trīs dažāda veida superspējas, ko viņš var izmantot. Skolas dzīve tiek apgriezta kājām gaisā, jo viņš sāk mainīt bērniem atzīmes, ieviest brīvstundas, sekotāji soctīklos tiek samainīti vietām... Caur tehnoloģijām runājam par draudzības tēmu. No bērniem, kuri tika uzaicināti uz preses un dažādiem testa seansiem, kuros vērojām, vai bērni to visu saprot un vai viņiem interesē šī tēma, pagaidām esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes – tātad tieši no tās auditorijas, kurai mēs šo filmu veidojām!

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite Imanta Ziedoņa un Ausmas Kantānes vasaras māja nu jau devīto gadu ir sabiedrībai pieejama kā Ziedoņa muzejs. Tās interjeru lielā mērā veido dažādu latviešu amatnieku roku darbi. Mājas iekārtojums ir saglabājies tieši tāds, kāds bijis laikā, kad tur dzīvoja dzejnieks un aktrise, un teju visi priekšmeti tajā ir veidoti no dabas materiāliem. Vai tās būtu māla bļodas un tējas, kafijas servīzes, no koka grebtas karotes, akmens skulptūras, vai metālā kalti svečturi un kamīna piederumi, vai no vilnas austi spilveni – tiem visiem klāt jūtams cilvēka roku darba veidotais siltums. Imants Ziedonis, pēc dabas būdams izsmalcināts estēts un kvalitātes cienītājs, ļoti apzināti meklēja – viņa paša vārdiem sakot, meistaru arī kā dzejnieku, kas ir kā pats radītājs zemes virsū. Un tāds bija gan viņa mājas būvniecības meistars, gan arī tie mākslinieki un meistari, kas veidojuši daudzos un dažādos interjera un saimniecības priekšmetus. Imanta Ziedoņa uzrunāts, metālmākslinieks, kalējs Juris Gustsons speciāli Murjāņu vasaras mājai radījis gluži vai mītiskam pūķim līdzīgo griestu svečturi, savukārt izcilā keramiķe Brigita Šmēdiņa izvirpojusi dabas ornamentiem klātu tējas servīzi un pat skābputras bļodu, kas radīta pēc speciāla dzejnieka Ziedoņa pasūtījuma. Vēl kāds īpašs Imanta Ziedoņa pasūtījums ticis audējai – daiļamata meistarei Ainai Kleinhofai, kas bijusi sena dzejnieka draudzene, paziņa. Par audēju Ainu Kleinhofu nav saglabājies daudz ziņu. Visu dzīvi viņa aizvadījusi, strādājot par audēju tautas daiļamatniecības meistaru ražošanas apvienībā "Daiļrade", kas atradusies tagadējās Mākslinieku savienības telpās, 11. Novembra krastmalā Rīgā. Aina Kleinhofa ar saviem darbiem piedalījusies arī izstādēs, un bijusi liela Imanta Ziedoņa daiļrades cienītāja – sarīkojusi pat Imanta Ziedoņa krāsaino pasaku tematikai veltītu karnevālu “Daiļrades” kolektīva biedriem. Kā cilvēks bijusi klusa, ļoti vienkārša, ārēji ne ar ko īpaši neizcēlusies, bet bijusi ārkārtīgi strādīga. Imanta Ziedoņa atmiņās viņa raksturota kā skaists dvēseles cilvēks. Savukārt darba biedreņu atmiņās palikusi kā īsta māksliniece pēc savas dabas un būtības. Gan spilveni ar dažādiem Austras koka rakstiem, gan arī sienas gobelēni “Dzirnakmeņu” mājā ir Ainas Kleinhofas radīti. Spilveniem metus zīmējis mākslinieks Uldis Zemzars, bet Aina Kleinhofa pati krāsojusi dziju un audusi. Visi spilveni rakstaini, visi saderīgi, bet katrs ir atšķirīgs. Īsts mākslas darbs ir Ainas Kleinhofas darinātais sienas gobelēns "Zodiaks", kura centrā gozējas paša dzejnieka horoskopa zīme Vērsis. Taču Latvijas kultūras mantojuma kontekstā ir kāds neparasti liels Ainas Kleinhofas darbs, kas tapis kā dāvana dzejniekam 1984. gadā. Tā ir 13 metrus un 30 centimetrus gara un 50 centimetrus plata Lielvārdes josta. Saņemot šādu dāvanu, Ausma un Imants bijuši ļoti priecīgi un mēģinājuši jostu izlikt Rīgas dzīvokļa viesistabā gar sienu, vairāk gan joka pēc, bet drīz vien sapratuši, ka īstā vieta šādai jostai ir “Dzirnakmeņi”. 2022. gadā muzejā viesojās Ainas Kleinhofas darba biedrenes, un, pēc viņu stāstītā, meistare šo milzīgo jostu bija iecerējusi un audusi kā kājceliņu jeb grīdsegu. Imants Ziedonis, protams, ne mirkli to nav par tādu uzskatījis. Dzejniekaprāt, tā simbolizēja viņam piešķirto dzīves uzdevumu sargāt Latvijas tautas likteni, kas ieausts Lielvārdes jostā – jeb, kā viņš pats teica, turēt latviskumu. Astoņdesmitajos gados pa vasaras mājām bieži sirojuši zagļi, kas ne vien uzlauzuši īpašumus un paņēmuši vērtīgāko, bet reizēm tur arī sarīkojuši uzdzīvi. Arī “Dzirnakmeņu” māja piedzīvojusi zagļu uzbrukumus, tomēr šai Lielvārdes jostai tie nekad nav pievērsuši uzmanību. Imants Ziedonis savās atmiņās teicis: “Kaut arī zagļi te bija ielauzušies vairākkārt, viņi jostu nebija aizskāruši, jo viņiem tā nav vērtība. Un tiešām – kur viņi varētu to likt? To viegli atrast un viegli viņus arī noķert. Varbūt viņi bija tik gudri un to saprata.” Tā vēl šodien iespējams aplūkot, iespējams, lielāko Lielvārdes jostu Latvijā, kas veido Ziedoņa muzeja centrālo asi un sirdi, vērpjoties lejup no trešā stāva līdz pat pirmajam.      

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. Kad dzejnieks Imants Ziedonis un aktrise Ausma Kantāne pieņēma lēmumu uzcelt pašiem savu vasaras māju, abi noteikti nedomāja par oficiālajiem normatīviem un dažādiem fizikas likumiem, būvniecības noteikumiem. Paši veidoja mājas vīziju un arī iekārtojumu, protams, arī visu plānoja paši. Dzejnieks teica, ka mājai jātop pēc sena 17. gs. vidus hernhūtiešu saieta nama līdzības, sekojot labākajām latviešu zemnieku būvēšanas mākslas tradīcijām. Jumts nedrīkstēja būt plakans, jo plakans jumts jau nav nekāds īsts jumts. Jumtu jumj Jumis, tādēļ bez divām daļām, kas saslietas viena pret otru, to nemaz nav iespējams īstenot. Un jumtam noteikti bija jābūt no niedrēm – tādam pašam kā Imanta dzimtas mājām Ragaciemā. Bērnības sajūtai un atcerei  jaunajās mājās. Turklāt niedres nedeg, par ko Imants, mazs būdams, kopā ar kaimiņu puikām bija pārliecinājies. Ausma Dailes teātra režisora Eduarda Smiļģa dedzībā sapņoja par kamīnu mājas centrālajā daļā. Imants piekrita un teica, ka kamīnam jābūt tik lielam un ar tik augstu velvi, lai var brīvi redzēt liesmu galus un, pie tā sēžot, justies kā pie īsta ugunskura ārā dabā, tumšā naktī. Gar kamīnu augšup bija jāstiepjas trepēm gandrīz līdz debesīm un trešajā stāvā vajadzēja dzīvot bitēm. Ausma gribēja redzēt zvaigznes caur guļamistabas logu. Imants, kurš jau bija sācis dāvināt Ausmai lāčus, gribēja uzdāvināt arī tos kas debesīs, tādēļ, domājot par mājas novietojumu dabā, tika ņemta vērā arī zvaigznāja vieta debesjumā. Pirmās mājas skices uz papīra uzlika arhitekts Gunārs Jansons – viens no izcilākajiem Latvijas seno koka ēku zinātājiem. Bet skices nesakrita ar iedomāto vīziju, un mākslinieki turpināja sapņot. Kad pienāca laiks sapņus noformēt oficiāli, arhitekti un inženieri paziņoja, ka jāņem vērā padomju laika normatīvi, kuri noteica, ka dzīvojamā platība nedrīkst būt lielāka par 30 kvadrātmetriem. Lielā hernhūtiešu saieta nama idejā balstītā un izveidotā viesu istaba ar kamīnu – viss kopā 38 kvadrātmetru platībā –, tika noformēta kā vestibils. Lai mākslinieku pāra vēlmes iekļautos normatīvos, māja gribot negribot bija jāceļ uz augšu, tā virs pirmā stāva izveidojot vēl trīs pusstāvus, kas mijās viens ar otru, radot zigzaga vai pat spirāles iespaidu no iekšpuses un teju baznīcas jumta formu no ārpuses. Tas viss Imantam Ziedonim patika. Jo neparastāk, jo labāk. Būvniecības zinātāji un nezinātāji – visi kā viens teica, ka tāda māja jau nestāvēs. Seši vainagi pamatā un uzreiz sākas jumts, turklāt tik stāvs un skaidrs, ka smags. Tas jau ir pret fizikas likumiem – māja sabruks, jumts nošļuks, nespēs turēties pretī spiedēm, liecēm, cirpēm un vēl visādām materiālu deformācijas iespējamībām. Taču Imants teica: “Kā būs, tā būs.” 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā Latvijā plosījušās iepriekš neredzētas vētras, kurās nogāzta desmitā daļa no Latvijas mežos augošajiem kokiem. Šo vētru gāztie koki izmantoti par Ziedoņu pāra vasaras mājas pamatu vainagiem. Savukārt skeptiķu bažas kliedējusi nākamā vētra, pēc kuras māja turpina stāvēt. Šogad tai aprit jau 50 gadi. Šeit tapušas epifānijas, Imants Ziedonis studējis tautas dziesmas, šeit sarakstīta poēma par pienu un daudzi citi dzejoļi, sākot ar 70. gadu vidu līdz pat 90. gadu nogalei. Šeit dzimis arī sākums Dižkoku atbrīvotāju grupai. Ziedonis šeit bēdzis un patvēries no pilsētas burzmas, slavas, pienākumiem, iztukšojies, lai ar dabas spēku atkal atjaunotos. Tagad šī māja pieejama sabiedrībai kā Ziedoņa muzejs un ikvienam muzeja ciemiņam ir iespēja izbaudīt dzejnieka un aktrises radīto interjeru un mājas atmosfēru – tieši tādu, kādu abi bija veidojuši savas dzīves laikā. Šī vieta turpina iedvesmot jaunradei, kalpot mieram, atjaunošanās procesiem un mijiedarbei ar dabu. Kā redzam, mākslinieku dullums rezultējies neparastā, iedvesmojošā un stāstiem bagātā, Latvijas kultūras mantojumu apliecinošā vietā. Un, lai arī te bijis labs skuju koku gaiss, kas jo īpaši derīgs tuberkulozes slimniekiem, kāds bija arī Imants Ziedonis, tomēr pats dzejnieks divdesmit gadus pēc mājas uzcelšanas atzinis, ka šis dullais un spēcīgais kāda agra Jāņu rīta lēmums celt  šai vietā māju tomēr nav bijis pārāk gudrs un labs, jo zeme ir cieta un neauglīga – būtībā māja ir uzcelta uz klints un burkānus vai sīpolus te izaudzēt esot bijis teju neiespējami. Un dzejniekam, kurš visu mūžu gribējis būt dārznieks, tas bija svarīgs arguments.

Stāsta muzikoloģe, diriģente Kristiāna Vaickovska. Marģera Zariņa (1910–1993) radošajā darbā bijušas divas mūzas – mūzika un literatūra. Pamatā Marģeris Zariņš darbojies kā komponists, rakstniecībai pievēršoties jau pāri pusmūžam. Tomēr mūža nogalē ar jaunu sparu tapuši vairāki ievērojami skaņdarbi, kuru starpā arī mazāk zināmā “Poēma par pienu” (1979) pēc Imanta Ziedoņa tā laika jaundarba ar tādu pašu nosaukumu tekstiem. “Poēma par pienu” ir viena no pēdējām kompozīcijām, par kuru Marģeris Zariņš 1980. gada 23. februārī vēstulē savam draugam, literatūrzinātniekam Harijam Hiršam (1937–2007), lūdzot sniegt atsauksmi par jaunākajiem veikumiem literatūrā, rakstījis: "[..] Patlaban nodarbojos atkal ar komponēšanu – taisu augšā “Poēma par pienu” ar Ziedoņa dzeju diviem koriem un ērģelēm, tas būs grandiozi, ja neizgāzīsies". Vēstulē komponists norāda arī to, ka gatavojas savai 70 gadu jubilejai. Ar vārdu “grandiozi”Marģeris Zariņš bija domājis ne tikai izpildītāju sastāvu, bet, izvēloties laikmetīgus kompozīcijas tehnikas paņēmienus, vēl vairāk paplašinājis savu stilistisko varavīksni. Pats komponists ar savu ieceri bija ļoti aizrāvies, ko poētiski un īsti “zariņiskā” stilā atklājis 1980. gadā žurnālam “Karogs” ”Literārās autobiogrāfijas” noslēgumā: "Ko tagad saceru? Literatūrā – neko! Esmu tukšs kā izšauta plinte. Toties pa šo laiciņu uzpildījies mans skaņu akumulators. Aizgūdamies rakstu mūziku Imanta Ziedoņa “Poēmai par pienu”. Diviem koriem, ērģelēm un zvanam. Padomājiet – zvanam! Poēmu par Miru Māru, dzīvības sācēju un beidzēju, no abām pusēm pretī nācēju, steidzēju... Vai paspēšu, vai spēšu, to zina tikai Marah, indiešu faķīrs. Bet mēģināšu turēties kā vīrs." Lai arī “Poēmu par pienu”  kā centrālo programmas skaņdarbu bija paredzēts pirmatskaņot Marģera Zariņa 70 gadu jubilejas koncertā 1980. gada 19. jūnijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā, tomēr plašāka publika to iepazina jau tā paša gada 4. aprīlī Latvijas PSR Komponistu savienības plēnuma ietvaros. Poēmas pirmatskaņojumā tāpat kā vēlāk jubilejas koncertā piedalījās Valsts Akadēmiskais koris un sieviešu koris “Dzintars”  diriģenta Imanta Cepīša vadībā. Komponistu savienības plēnuma atsauksmēs var lasīt, ka Marģera Zariņa “Poēma par pienu” pārsteigusi ar laikmetīgumu vairāk kā jaunāko kolēģu veikumi. Interesanti, ka pēc periodikā atrodamajām atsauksmēm var noprast, ka Marģera Zariņa sākotnējā iecere bijusi rakstīt vairākdaļīgu darbu, uz to vedina arī mūzikas vēsturnieces Vijas Briedes atsauksme laikrakstā “Cīņa” par plēnumā dzirdēto. Vija Briede norāda, ka skanējusi “Poēmas par pienu” otrā daļa “Maijs” un ka “kārtējo reizi pārsteidz tas, cik organiski tieši un vitāli autors izjūt aktualitātes strāvojumus mākslā. Caur seno pavasara ieražu atbalsīm, caur it kā reālistisku tēlu filozofiskiem un reizē – apbrīnojami dzīvīgiem vispārinājumiem! Darbs intriģē, rosina gaidīt visu daļu pirmatskaņojumu komponista jubilejā.” Latvijas Radio arhīvā atrodas divi ieraksti, kas datēti attiecīgi ar 1980. gada 4. aprīli un tā paša gada 19. jūniju, neatklājot iepriekš minēto ieceri par vairākdaļīgu darbu. Iztrūkst arī recenzijas, atsauksmes un citas kritikas formas par komponista 70 gadu jubilejas koncertu, kas apstiprinātu ieceri par vairākdaļīga skaņdarba realizēšanu. Lai arī par eksistenciāliem jautājumiem komponists labprāt ironizēja un jokoja, tomēr “Poēma par pienu” atklāj pavisam citādu Marģeri Zariņu – filozofiskāku un savā ziņā dramatiskāku. Šķiet, drīz pēc pirmatskaņošanas “Poēma par pienu”, iespējams, sarežģītības dēļ “iegūlusies” plauktā teju jau 45 gadus un gaida savu renesansi.

Jaunās mūzikas festivālu ARĒNA 2024 ar koncertu "Laika poētika" Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē 18. oktobrī ieskandinās kamerorķestris "Sinfonietta Rīga", pie diriģenta pults stājoties mākslinieciskajam vadītājam Normundam Šnē. Ar Normundu Šnē un dziedātāju Viktoriju Majori, kura atklāšanas koncertā pievienosies orķestrim čehu komponista Ondržeja Adameka opusa "Karakuri – Poupée mécanique" izpildījumā, tiekamies uz sarunu Klasikas studijā. Normunds Šnē atzīst, ka šajā koncertsezonā "Sinfoniettai Rīga" nesanākot spēlēt tik daudz laikmetīgās mūzikas, cik gribētos, un uzaicinājums no festivāla "Arēna" puses šīs alkas kompensējot. Sarunā arī par koncerta "Laika poētika" nosaukumu un akcentējam laika kā atskaites un uztveres līdzekli. Uzdodam jautājumu, vai programmai, kurā ir trīs apjomīgi darbi, impulsu devis Platona Buravicka jaundarbs "Vakuuma domēni" un lūdzam raksturot neordinārā Ondržeja Adameka un austriešu laikmetīgās mūzikas dzīvās leģendas Georga Frīdriha Hāsa rokrakstu un skaņumākslu. Viktorija Majore atzīst, ka pirms skaņdarba iestudēšanas viņa konsultējusies ar savu mammu – Leļļu teātra mākslinieci, kura sniegusi plašāku ieskatu karakuri lelles darbības principos. Dziedātāja atklāj, ka bez kustībām šo skaņdarbu nodziedāt būtu grūti. Netrūkstot arī izaicinājumu, dziedot čehu valodā un strādājot ar balsi pie līdzskaņiem.

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. Itin bieži sabiedriskajā telpā dzirdam sarunas par bērnību un par to, kā tā ietekmē cilvēku dzīves, viņu pieņemtos lēmumus, rīcību dažādās situācijās, emocionālās reakcijas un kopējo pasaules uztveri arī pieaugušā vecumā un reizēm līdz pat sirmam vecumam. Palūkojoties uz dzejnieka Imanta Ziedoņa bērnības un pusaudža gadu pieredzi, šķiet, rodas arvien vairāk jautājumu un mazāk atbilžu par to, kā viens cilvēks ir spējis pārvarēt sevi un sasniegt tik lielus panākumus par spīti ne visai vienkāršajam un vieglajam dzīves sākumam. Imants Ziedonis piedzimst 1933. gadā Ragaciemā kā vecākais bērns zvejnieku ģimenē. Spriežot pēc bērnības atmiņām, Imants ir bijis samērā slimīgs, pēc dabas ļoti spītīgs, kāri lasījis grāmatas un jau agrīnā vecumā ļoti daudz pievērsies pasaules un apkārtējo cilvēku, arī radinieku vērošanai. Sešu gadu vecumā viņš piedzīvo otrā pasaules kara sākšanos, bēgšanu no dzimtajām mājām, lai patvertos turpat netālu esošajā Engurē. Kad Imants ir piecpadsmit gadus vecs, viņa tēvs tiek izsūtīts uz Sibīriju, jo Latvijas brīvvalsts laikā ir bijis Latvijas aizsargos, kuros iestājies tādēļ, ka ļoti paticis aizsargu formas tērps. Viņi paliek četri – māte, Imants un divas jaunākas māsas. Imants apgūst visus lauku darbus – pļaut, art, sēt, kraut vezumu, vagot kartupeļus. Dievs ir devis Imantam gudru galvu, un pēc Engures pamatskolas pabeigšanas viņš dodas turpināt mācības uz Tukumu. Mācības tolaik ir par maksu, arī par dzīvošanu internātā jāmaksā. Lai to varētu īstenot, Imanta divus gadus jaunākajai māsai Dailai nācies smagi strādāt, lai varētu nodrošināt brālim šādu iespēju. Imants visu mūžu juties māsai par to parādā. Nonākot pilsētā, Imants jo spilgti izjutis atšķirību starp lauciniekiem un pilsētniekiem. Viņš to sauca par sabiedrisko apstrādi – pilsētnieki pratuši sevi labāk pasniegt, nebijuši tik kautrīgi, bet ar lielāku pašapziņu, pārliecību par sevi. Tā Imants turējās kopā ar lauku puikām un pat izveidoja savu, kā pats teicis – Trūkuma brālību, kur paši sevi sauca par huņņiem. Ar huņņiem kopā daudz kas piedzīvots. Uzreiz pēc stundām devušies strādāt dzelzceļa stacijā par krāvējiem – krāvuši baļķus un sāls kravas. Smags darbs. Daudziem Trūkuma brālībā bijusi vēl knapāka iztikšana nekā Imantam, jo viņam līdzi vienmēr dotas zivis. Ar laiku tās, protams, apnika, tad tika rīkotas zivju konservu ēšanas sacensības turpat kopmītņu istabiņā. Reizēm zivis tika arī pārdotas tukumniekiem, izvadājot tās pa mājām. Tā Imants reiz nezinot pieklauvējis pie noskatītās meitenes mājas durvīm un tad stāvējis kā zemē iedzīts sālsstabs, ar zivīm rokās. Uznācis tik liels kauns, ka aizmetis visas zivis grāvī un nekad vairs nav tās pārdevis. Bet tā vismaz bija sava nauda. Paša nopelnīta. Un par to eksāmenu dienā varēja skolotājām Tukuma tirgū nopirkt puķes. Uz tirgu gājuši plikām kājām, lai taupītu kurpes, bet ziediem naudu gan nav žēlojuši. Īsts lauku zēnu šarms un romantika. Stacijā strādājot, bija iemanījušies dabūt izlejamo vīnu no Moldovas (toreiz Moldāvijas), kanniņā. Tā kā internātā nevarēja rīkot iedzeršanu, tad puiši pamanījās vakaros izlavīties ārā un dzēra, paslēpušies aiz malkas grēdām, kas sakrautas pie vietējām mājām. Reiz tomēr visi pieķerti un izlikti no kopmītnēm, tad apmetušies kādā turpat blakus esošā mājā. Kā jau īstam Ragaciema zēnam, Imantam asinīs bija kaušanās. Tā esot bijusi jau paaudžu paaudzēs iegājusies lieta, Ragaciema iedzīvotāji jeb, kā pats Ziedonis, teica radzenieki mīlējuši kauties. Zvejnieki kāvušies ne vien zaļumballēs, bet arī no rīta ejot uz zveju vai tāpat vien, aiz gara  laika, ja iegriezies slikts vējš un jūrā nav varējuši iet. Tā Imants apguvis kaušanos jau no mazotnes un pilnā apmērā to varējis pielietot vidusskolas gados, kad kopā ar pārējiem it kā vajadzējis aizstāvēt Tukuma meitenes no vietējiem čigāniem (meitenēm, kā izrādījās, tīri labi paticis ar čigāniem draudzēties). Toreiz Imants dabūjis trūkties ne pa jokam, kādam no čigāniem bijusi koka roka, kuru viņš vairākas reizes dabūjis just uz savas ādas. Imants arī kāvies, izsaucot uz dueli kādu sāncensi uz jaunības mīlestību. Tas noticis jau pēc tam, kad Imanta un meitenes mammas bija savā starpā vienojušās par šo attiecību aizliegšanu. Imants gribēja meklēt taisnību, taču dusmās sarīkotais duelis tika zaudēts. Trūkumā, mežonībā, pat tādā kā barbariskumā, smagi strādājot un ar salauztu sirdi, visbeidzot ar diagnozi “turberkuloze” – tā Imants Ziedonis noslēdz savu vidusskolas laiku. Uz skolas beigšanu Imants ar draugu sarunājuši, ka nodzīs matus uz nullīti. Draugs nobijies, bet Imants gan turējies pie solītā. Pirms izlaiduma Engurē viņu vēl sakodis kāds klaiņojošs suns. Un citējot pašu dzejnieku: “Tāds es beidzu skolu – noskūtu galvu, uz nāvi slims, saplēstu roku. Savai izlaiduma bildei apkārt sazīmēju miroņgalvas.”

Stāsta Imanta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite Imantu Ziedoni jau kopš pirmā dzejoļu krājuma "Zemes un sapņu smilts" iznākšanas 1961. gadā mēs pazīstam kā izcilu dzejnieku un rakstnieku, sabiedriskās domas veidotāju, pārmaiņu veicinātāju, iedvesmotāju, pat tādu kā viedo. Viņa unikalitāti pazīst vairāk nekā sešdesmit gadus, tomēr gribas teikt – Imants Ziedonis ir pāri laikam esošs. Par to lai pārliecināsies vēl daudzas paaudzes pēc mums, taču skaidrs ir viens – par tādiem cilvēkiem, kāds bija arī Imants Ziedonis, nevar kļūt – par tādiem piedzimst. Un tādiem ir bijis savs lielais uzdevums. Tāpēc jo interesantāk ir ieskatīties Imanta Ziedoņa biogrāfijā, lai aplūkotu, kā veidojies šis dzejnieka ceļš, vai drīzāk – kā tas varēja tāds arī nebūt vai būt pavisam citāds. Kā pirmais likteņa nejaušību vai izspēļu temats ir dzejnieka uzvārds. Izrādās, ka tik labskanīgais un dzejniekam kā radītais poēzijas pilnais uzvārds "Ziedonis" nemaz nav bijis viņa uzvārds piedzimstot. Imants piedzimst kā Zakalauskis, un ar šādu uzvārdu dzīvo līdz brīdim, kad 1940. gada 4. aprīlī, teju mēnesi pirms mazā Imanta septītās dzimšanas dienas, viņa tēvs Jānis Aleksandrs Zakalauskis atsaucas Kārļa Ulmaņa režīmā likumiski pieņemtajai un izsludinātājai uzvārdu latviskošanas kampaņai un kļūst par Ziedoni, un līdz ar to Ziedoņa uzvārds tiek dots arī viņa sievai un bērniem. Par kādu iezīmētu likteni, Dieva gribu vai likteņa pirkstu nākas domāt arī, lasot par Imanta ne visai labo veselības stāvokli bērnībā. Vecāmāte, uz vārgo puisēnu raugoties, Imanta mammai vien noteikusi: "Viņš jau, Annul, nav dzīvotājs!" Savukārt vectēvs kādā reizē cirvi nolicis nevietā un tas gandrīz trāpījis mazajam Imantam pa galvu, un tur Dievs klāt esot stāvējis, ka bērns nav bijis nosists.  Tieši veselības stāvoklis ļoti lielā mērā noteicis Imanta Ziedoņa profesionālās karjeras izvēles ceļu. Imants, jau mazs būdams, ļoti daudz lasījis visu, kas vien bijis pieejams, un vidusskolā pat iemēģinājis roku dzejas rakstīšanā, tomēr ģimenes noraidošā attieksme pret lielo lasīšanu un skolotājas pārmetumi par dzejoļa viltošanu skolas laikā veicinājusi Imanta attālināšanos no literatūras ceļa. Kopš bērnības Imantu saista un valdzina nevis dzimtas paaudzēs ierastā jūra, bet gan zeme. Un vidusskolas gados, kas pavadīti Tukumā, Imants saprot, ka vēlas būt dārznieks, agronoms. Pēc vidusskolas beigšanas Ziedonis stājas Bulduru dārzkopības tehnikumā, kurā tomēr netiek uzņemts, jo veselības raksturojumā parādās vārds "tuberkuloze". Ar to viņš saslimst vidusskolas pēdējā gadā pēc tam, kad ar skolas biedriem agrā, vēl sniegotā pavasarī izpeldējies no Tukuma netālu esošajā Melnezerā. Tā kā tuberkuloze 20. gadsimta 50. gados ir lipīga slimība, klātienes studijas Bulduros iet secen.  Taču interese par dārzkopības un agronomijas, pat tautsaimniecības jautājumiem pavada dzejnieku visas dzīves garumā. Par to redzam liecības viņa publicistiskajā prozā. Sešdesmit gadu vecumā kādā intervijā Latvijas Radio viņš atzīstas, ka joprojām zina, kad kurš augs jāstāda, kad jānovāc raža, bet vai viņam tas palīdz? Nē, nepalīdz, tomēr viņš to ļoti labi zina. Un pavasaris ir visgrūtāk ciešamais gada laiks, jo tad visa daba mostas un dzejnieka darbu tad darīt nav iespējams.  Imanta Ziedoņa interesi par dārzkopību apliecina arī uzsāktais, bet nepabeigtais romāns par Dobeles selekcionāru Pēteri Upīti. Gan dzejnieks, gan selekcionārs – abi pēc horoskopa bijuši vērši, un tam Ziedonis piešķīris jo lielu nozīmi. Romāns tika rakstīts astoņdesmitajos/deviņdesmitajos gados. Par nepabeigšanas iemeslu pats autors min nonākšanu strupceļā, kurā viņš vairs nesaprot, kur šajā romānā beidzas stāsts par Pēteri Upīti un kur sākas stāsts par viņu pašu. Tikai šķietamas nejaušības rezultātā Imants Ziedonis tomēr kļūst par dzejnieku. Un te jāsaka paldies viņa laikabiedram un līdzgaitniekam, tikpat izcilam dzejniekam – Ojāram Vācietim. Pēc Ojāra Vācieša dzejas rindu izlasīšanas kādā avīzē, Imants Ziedonis, jau strādādams par latviešu valodas un literatūras skolotāju, saprot, ka viņš arī tā var un uzsāk jeb, pareizāk sakot, atsāk  savu ceļu dzejas pasaulē. Ceļš nav viegls un ātrs, taču, pateicoties neatlaidībai, pirmais dzejoļu krājums "Zemes un sapņu smilts" iznāk, kad dzejnieks ir divdesmit astoņus gadus vecs, un tālāko jau mēs zinām. Bija dzimis Dieva dots talants latviešu tautai. 

Mēdz teikt, ka sastapšanās ar nāvi, ļauj daudz labāk novērtēt dzīvi. Runāt par nāvi daudziem nav patīkami, un ir arī bail. Iespējams, bailes izsauc sastapšanās ar nezināmo, bet, kad vienu reizi dzīvē noslēpumainības plīvuru esam notraukuši, varētu šķist, ka nāvi esam izpratuši labāk. Un tomēr - atkal atgriežamies steidzīgajā ikdienā, lai pēc kāda laika no jauna teiktu, ka viens vai otrs negadījums, viena vai otra cilvēka nāve mums ir mācījusi kādu dzīves vērtību. Kas ietekmē mūsu nāves uztveri un kā šī uztvere laika gaitā ir mainījusies? Kā nāvi var pētīt un vai sociālie mediji ar mirušu cilvēku profiliem kļūs par nākotnes kapsētām un sērošanas vietām? Tuvojas Lieldienas, kad tradicionāli runājam par dzīvības spēku, par jaunā dzimšanu, tikai - pirms šīs piedzimšanas no jauna kaut kas arī nomirst. Lai gan nāve nav temats, par kuru vislabprātāk sarunāsimies draugu lokā, raidījumā pievēršamies tieši ar nāvi saistītiem jautājumiem un tam, kā pret nāvi attiecamies. Iespējams, tas patiešām ļaus nāvi uzlūkot kā dzīves sastāvdaļu, kā būtisku mūžības cikla komponentu. Par nāves pētniecību un attieksmes maiņu pret nāvi, kā arī sērošanu dzīvē un virtuālajā vidē saruna ar pētniekiem - Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētnieci un Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieci Annu Žabicku un Eiropas Nāves un sabiedrības pētnieku asociācijas biedru, reliģijpētnieku un mācītāju Rinaldu Gulbi. "Tas, ko es esmu mēģinājis gan pētīt, gan arī runāt ar cilvēkiem, ir atgriezt šo sarunu par nāvi mūsu ikdienā," atzīst Rinalds Gulbis. "Kā mēs zinām, vēl ne tik senā laika posmā iepriekš mēs esam redzējuši un piedzīvojuši varbūt mūsu vecvecāku vai vēl paaudzi iepriekš stāstos par zārku glabāšanu mājās, par vāķēšanām un apstāvēšanām, un līdz ar to nāve ir bijusi klātesoša un daudz vieglāk varbūt arī saprotama, piedzīvojama, pārdzīvojama.  Šodien, kad mēs esam mūžīgi jauni, kur feisbukā mēs bildi varbūt nomainām reizi 10 gados, mēs nāvi esam izslēguši no savas ikdienas un nonākuši līdz tam, ka nāve mums ir kļuvusi par vēl lielāku nezināmo. Tad, kad mēs saskaramies ar tādas, es gribētu teikt, praktiskās nāves pieredzēm, nonākot hospisos, nonākot ilgstošas aprūpes namos, gerontoloģijas klīnikās un tamlīdzīgi, šīs ir tās vietas, kas mums varbūt tieši Latvijas sabiedrībā rada vēl lielāku nezināmo. Piemēram, gerontoloģija, atļaušos teikt, ka Latvijā ir bērna autiņos un šīs rūpes par to paaudzi, kas noveco, ir ļoti mazas. Un tad, kad šī stunda pienāk, tās racionāla iracionālas bailes varbūt ir pat lielākas, nekā viņām vajadzētu būt.  Līdz ar to, jā, man personīgi tas ir bijis tāds pieņemšanas posms, un katru gadu, arī ar studentiem esot Zviedrijā tādā praktiskās teoloģijas praktikumā, mēs esam redzējuši un piedzīvojuši tos stāstus, kā cilvēki pieņem nāvi. Un tad ir daudz grūtāk atgriezties Latvijā un ieraudzīt, cik daudz no tā visa mums nav, lai mēs varbūt veselīgi pieņemtu nāves faktu." Orgānu ziedošana: arī pēc savas bioloģiskās nāves varam palīdzēt citiem “Mums vēl aizvien ir latviešu brīvības cīnītāju kauli, kas noder topošo mediķu apmācībā,” tā saka Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Anatomijas un antropoloģijas institūta jeb Anatomikuma direktore Māra Pilmane. Viņa stāsta, kas notiek ar cilvēka ķermeni, kad tas nonāk Anatomijas un antropoloģijas institūtā jeb anatomikumā, kāpēc reāls līķis ir labāks par mākslīgi veidotu un kā tiek parādīta cieņa tiem, kuri savu ķermeni ir ziedojuši medicīnas zinību apgūšanai. Līdzās Anatomijas un antropoloģijas institūtam atrodas piemineklis ar uzrakstu „Pasaules labklājībai”. Tas ir veltīts tiem 2154 cilvēkiem, kuru ķermeņi nedaudz vairāk nekā 100 gadu laikā pēc nāves tikuši un vēl arvien tiek izmantoti medicīnas studijām. Savukārt Pārdaugavā, Mārtiņa kapos, ir apglabātas urnas ar, jā, skan savādi, bet ja runa ir par ķermeņu preparēšanu, tad apglabātas urnas ar atliekām, kad konkrētā cilvēka ķermeni vairs neizmanto anatomikuma apmācībās un reizi 10 gados notiek svinīga atvadu ceremonija, kurā tad apglabā kremēto urnas. Māra Pilmane stāsta, kādā veidā cilvēka ķermenis var nonākt anatomikumā un kā tas tiek izmantots medicīnas studijām. Vispirms profesorei Pilmanei vaicāju, kāpēc vēl aizvien medicīnas studenti preparēšanai izmanto reālu cilvēku ķermeņus, ja reiz šodien ir iespēja visus uzskates materiālus pagatavot no silikona, plastmasas, izprintēt telpiskā formā. "Mūsu cilvēki ir ļoti dāsni ziedotāji," Māra Pilmane un teic, ka viņa ļoti novērtē tos, kas izšķiras par šādu soli. Zinot latviešu kapu kultūru, to, cik svarīga ir aizgājēja pēdējā griba atdusēties zem baltā bērza vai līdzās saviem tuviniekiem, bet viņš tā vietā izvēlas ziedot savu ķermeni zinātnei.

Par jauno Roberta Šūmaņa koncertprogrammu un piekto Osokina Brīvības festivālu Rīgā un citviet Latvijā aprīlī un maijā Kultūras rondo studijā stāsta pianists un festivāla mākslinieciskais vadītājs Andrejs Osokins. No 5. aprīļa līdz 12. maijam Rīgā un citviet Latvijā norisināsies piektais Osokina Brīvības festivāls. Tas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā veltīts Ukrainas armijas, civiliedzīvotāju un īpaši ukraiņu bērnu atbalstam, kā arī pirmo reizi tā laikā tiks vākti līdzekļi smagi slimu bērnu vecākiem Latvijā, informēja festivāla rīkotāji. Festivāls un tā ieskaņas pasākumi notiks divu mēnešu garumā, daudzveidīgos koncertos, meistarklasēs, sarunu diskusijās un citos pasākumos pulcējot latviešu, ukraiņu un citu valstu māksliniekus un dažādu jomu profesionāļus. Sadarbībā ar "Biļešu paradīzi" un Ziedot.lv festivāla koncertu biļešu ieņēmumi un īpašā akcijā portālā Ziedot.lv savāktie līdzekļi tiks izlietoti izvēlētajiem labdarības mērķiem. Šobrīd izsludināti pieci festivāla koncerti un klavierspēles meistarklases Latvijas mūzikas skolu un mūzikas vidusskolu audzēkņiem. Festivāla atklāšanas koncerts notiks 5. aprīlī Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Tajā piedalīsies vokālā grupa "Latvian Voices", ērģelniece Kristīne Adamaite, saksofonists Aigars Raumanis, pianists Dainis Tenis, ukraiņu kontrabasists Jurijs Gavriļuks un vijolniece Zane Kalniņa, sitaminstrumentālists Reinis Tomiņš, kā arī pats Andrejs Osokins. Festivāls turpināsies 18. aprīlī Sv. Pestītāja Anglikāņu baznīcā ar koncertu "Mirklis, mūzika un vārds", kurā mirkļa burvību tvers mūsdienu džeza pianists Kristaps Vanadziņš, ģitārists Rihards Lībietis ar grupu (Toms Kursītis, Sigvards Dižais, Mikus Ģērmanis), gleznotāja Kristīne Kutepova un citi mākslinieki. 27. aprīlī mūzikas namā "Daile" notiks folkloras un mūsdienu mūzikas sintēzes koncerts, kurā piedalīsies etnomūziķe Viktorija Prituļaka un "Jumalo Jazz Orchestra", duets ZeMe (Laima Jansone un Monsta (Uldis Cīrulis)), ukraiņu dziedātāja, diriģente un muzikoloģe Oksana Nikitjuka un Andrejs Osokins. 10. maijā Melngalvju namā izskanēs Jaunzēlandē dzimušās amerikāņu vijolnieces Ženēvas Lūisas (Geneva Lewis) un pianista Georgija Osokina vienīgais koncerts Latvijā. Mūziķi atskaņos daudzpusīgu un monumentālu programmu, pievēršot īpašu uzmanību romantisma un skaistuma ekspresijai, kā arī retāk spēlētiem opusiem. Festivāls noslēgsies 12. maijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, kur īpašā Mātes dienai veltītā koncertā latviešu un ukraiņu mākslinieki vienosies kopīgā atbalstā ģimenēm un bērniem Latvijā un Ukrainā. Mūziķu vidū būs Ieva Akuratere, Zigfrīds Muktupāvels, grupa "Citi zēni", Ingus Ulmanis, vokālā grupa "Midnight Five", Anastasija Jačmenkina, Andrejs Osokins un citi mākslinieki. Festivāla pasākumu biļešu ieņēmumi un īpašā akcijā portālā Ziedot.lv savāktie līdzekļi tiks izmantoti akūti nepieciešamo lietu iegādei frontē Ukrainā esošajiem karavīriem un civiliedzīvotājiem, īpaša uzmanība tiks pievērsta bērniem.

12. decembrī, no plkst. 18.00 līdz 20.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē notiks IV JĀŅA STRADIŅA akadēmiskie lasījumi. Tie noritēs akadēmiķa Jāņa Stradiņa (1933–2019) 90. jubilejas atceres un Latvijas valstiskuma 105. gadskārtas zīmē ar diskusiju par tēmu "No apgaismības uz valsti". Jāņa Stradiņa, ķīmiķa, zinātņu vēsturnieka, trešās atmodas aktīva dalībnieka un Sēlijas atdzimšanas veicinātāja, akadēmiskie lasījumi tiek organizēti katru gadu. Tie atspoguļo akadēmiķa dažādo interešu loku un veidoti saskaņā ar viņa darbības principiem – demokrātiju un zinātnes popularizēšanu pasniegt ikvienam saprotamā veidā, vienlaikus to nenonivelējot. Pasākums paredzēts plašam apmeklētāju lokam – no skolēniem, studentiem un vienkārši interesentiem līdz nozaru profesionāļiem. Tie nudien būs intelektuāli svētki: pasākumu, kuru rīko Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar Stendera biedrību, ar saviem priekšlasījumiem pagodinās trīs spožas personības: mākslas vēsturnieks, gleznotājs un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, rakstniece Māra Zālīte un teologs, rakstnieks Juris Rubenis. Savukārt sarunu par apgaismības kā domāšanas sistēmas un vēsturiska fenomena lomu latviešu nācijas un Latvijas valstiskuma tapšanā, pastāvēšanā un nākotnes perspektīvā vadīs žurnālists Eduards Liniņš. Par visu plašāk "Klasikai" stāsta akadēmiķa Jāņa Stradiņa dēls Pēteris Stradiņš, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs.

Ierakstu sērijas „Spēlmaņi sauc” noslēgumā stāsts par Kasparu Znotiņu. Jaunajā Rīgas teātrī aktieris ir jau 26 gadus, daudzkārt nominēts, bet 2010.gadā  par Ziedoņa lomu saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu „Gada aktieris”. Šogad par Džordana Pītersona lomu izrādē „Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis” nominēts balvai „Gada aktieris”. Režisors Alvis Hermanis. Džordans Pītersons ir intelektuāla loma, un teātra kritiķe Ieva Rodiņa  uzteic aktiera spēju absolūti saplūst ar atveidoto varoni, radot suģestējošu skatuves tēlu. 

Dodamies pa šķiedrām, pavedieniem, pat pa zelta diegiem un rožu smaržām. Tik karaliski un arī poētiski. Skatāmies, kāda šī vasara būs Rundāles pilī un dārzā, kā "Ziedošie gobelēni" nokļuvuši no Parīzes Rundāles pils galerijās. Un ko ar vārdu gobelēns saprot latviešu valodā, ko - franči.  Kultūras rondo aicina uz Rundāles pils muzeju, lai iepazītos ar muzeja iecerēm vasarā. Pa šķiedrām ejam arī tāpēc, ka Rīgā ir atklāta 7. Starptautisko tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle "QUO VADIS". Ekspozīcija skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā un mākslas muzejā "Rīgas Birža". Triennālē pārstāvēta arī Francijā dzīvojošā latviešu māklsiniece Daiga Štālberga. Ekspozīcijā Rīgā skatāmas viņas "Kariatīdes", bet Cēsu izstāžu namā līdz 9.jūlijam var aplūkot viņas personālizstādi "Varš, vilna un mežģīnes". Rundāles pilī līdz 17. septembrim var aplūkot starptautisku izstādi “Ziedošie gobelēni” no Francijas Nacionālā mēbeļu fonda Gobelēnu, Bovē, Savonrī manufaktūru kolekcijām. Rundāles pils Lielajā un Mazajā galerijā apskatāmi 15 dārza tēmai veltīti gobelēni, kas tapuši Gobelēnu, Bovē un Obisonas manufaktūrās no 16. gadsimta sākuma līdz 20. gadsimta vidum. Tie veidoti pēc flāmu un franču gleznotāju, arī Pola Sezana un Eduāra Manē, metiem. “Ziedošie gobelēni” Rundāles pilī ir satelītizstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja organizētajai 7. Rīgas Starptautiskajai tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennālei “QUO VADIS?”. Pastaigu pa Rundāles pils galerijām vada izstādes kuratore – Francijas Nacionālā mēbeļu fonda kolekciju departamenta inspektore Marī Elēna Masē-Bersani. Mūs sagaida Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse, projekta vadītāja – Rundāles pils muzeja Krājuma nodaļas vadītāja Kristīne Budže, izstādes māksliniece – Rundāles pils muzeja māksliniece Līga Beļakiene. Izstādes tehnisko risinājumu nodrošinājuši muzeja speciālisti, bet starptautisko sadarbību koordinējusi un no franču valodas tulko Dita Podskočija. "Ziedošajiem gobelēniem", kuri sasaucas ar rozēm, kas zied Rundāles pils dārzā, un karaliskajām peonijām Rundāles pils lielajā vāzē, īpašu stāstu veltīja tekstilmākslinieks Egils Rozenbergs, kuram bija iespēja strādāt Francijā. Francijas Nacionālā mēbeļu fonda Gobelēnu, Bovē un Savonrī manufaktūrām ir ilga vēsture. Par to uzplaukuma laiku uzskatāms 17. gadsimts, kad Francijas monarhi veicināja ražošanas attīstību savā zemē. Izpildot karaliskos pasūtījumus, tika sasniegta mākslinieciska un tehniska izcilība, kas saglabāta daudzās paaudzēs. Seno prasmju uzturēšana ar Francijas valsts atbalstu turpinās arī mūsdienās. Jau izsenis gobelēni bijuši bagātības, izsmalcinātās gaumes un vienlaikus praktiskuma apliecinājums. Kopš viduslaikiem tos izmantoja, lai ar krāsainiem akcentiem atdzīvinātu mūra sienas, radītu siltuma sajūtu telpā un slāpētu trokšņus. Gobelēnu tapšanas process bija ilgs un sarežģīts, to vērtību noteica gan izmantotā materiāla – vilnas, zīda, brokāta diegu – kvalitāte, gan tonālo nianšu daudzums. Laikā, kad celta Rundāles pils, gobelēnu nozīme interjeros bija mazinājusies. No arhīvu liecībām zināms, ka Rundāles pils interjeros gobelēni nav izmantoti – tur dominēja tēlnieciskais dekors kopā ar monumentālo glezniecību un augstvērtīgām auduma tapetēm. Tāpēc jo aizraujošāka tagad šķiet iespēja novērtēt gobelēnu radīto noskaņu pils parādes korpusa galerijās. Vēl ieskats citā izstādē – Cēsu izstāžu namā skatāma Francijā dzīvojošas latviešu mākslinieces Daigas Štālbergas personālizstāde „”Varš, vilna un mežģīnes”. Karaliski ir Daigas Štālbergas darbi, karaliski ir Francijas gobelēni, karaliski zied rozes Rundāles pils dārzā, kur, tāpat kā visā Latvijā, ieilgušais sausums liek dārzniekiem daudz rīpīgāk domāt par ūdeni. Par ūdeni domās arī Rundāles pils dārza svētkos 1. jūlijā, bet rudenī – par vēsturisko dārzu apsaimniekšanu konferencē. Vasarā Rundālē skanēs arī mūzika un ieskatīsies "Mākslas detektīvā".

24 epizodes, 75000 skatījumi un klausījumi, 22 kvīru ikonas, vērtīgas atziņas un viedokļi - PROPAGANDAS pirmā sezona īsumā. Atzīmējot aizvadīto gadu un gaidot jauno sezonu, pulcējamies kultūrtelpā “Skapis“, lai atskatītos uz spilgtākajiem pirmās sezonas citātiem un personībām. -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz ⁠⁠www.safespace.lv/propaganda⁠⁠. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

Šajā epizodē Dienas Pēc autors Kristaps Pētersons uz sarunu par mecenātismu izglītībai un par “Vītola fonda” darbību, mērķiem un misiju, aicinājis tā valdes priekšsēdētāju Vitu Diķi. 

Stāsta režisora Pētera Pētersona meita, tulkotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone Vai zini, ka Pēteris Pētersons bija krusttēvs slavenajam Imanta Ziedoņa ēzelītim Pontefilando, pilnā vārdā Ekspromts Pikniks Porfīrijs Pontefilands? Imants Ziedonis un Pēteris Pētersons bija divi spoži lielumi Latvijas 20. gadsimta kultūrtelpā. Un ir sagadījies tā, ka viņi dzīvoja un darbojās vienā laikā, kaut gan Imants ir desmit gadus jaunāks. Tā kā abu dižgaru jubilejas iekrīt maijā, te būtu vietā mazliet pastāstīt par viņu neordināro draudzību. Nereti tādas ekscentriski spilgtas personības, kādi tie abi bija, viena otru necieš vai ir greizsirdīgas. Ziedoņa un Pētersona gadījumā abus vienoja draudzība, savstarpēja cieņa, humorīga pieeja dzīvei, delverīgs aizrautīgums kopīgos darbos un iecietība vienam pret otra untumiem, kādu nebija mazums. Jāņem vērā arī abu personības ievērojamais mērogs, kas padomiskajos laikos kā īlens līda laukā no maisa. Abi ir estēti attiecībā uz mājas iekārtojumu un vidi sev apkārt. Abi mīl labi ģērbties, nereti redzami trīsdaļīgos uzvalkos ar tauriņu. Abi mēdz šķilt humorīgas piezīmes un izaicināt apkārtējos, kaut Ziedonis ir labvēlīgāks, Pētersons reizumis nesaudzīgāks. Sākotnēji Pētersonu un Ziedoni satuvināja Pētersona darbs pie dzejas izrādes "Motocikls" (1967), kad viņš vēl vadīja Dailes teātri. Vainīga bija Pētersona aizraušanās ar jaunā teātra meklējumiem sešdesmito gadu sākumā un vidū, kad viņa rokās nonāca Imanta Ziedoņa jaunākie dzejoļu krājumi "Sirds dinamīts" (1963) un "Motocikls" (1965). Izrādē izmantoti arī Imanta Ziedoņa nepublicētie darbi, kas vēlāk apkopoti krājumā "Es ieeju sevī" (1968).  Parādot Imanta Ziedoņa dzejā pieteikto jauno cilvēku kā dumpinieku un meklētāju, Pētersons cenšas atrast tēlu attiecībās iešifrētās laikmeta pretrunas un rada savu jauno teātra virzienu vai poētisko teātri, ar kuru, no vienas puses, atgriežas pie poētiskās Raiņa un tautas dziesmu tradīcijas, kas raksturīga latviešiem, no otras – atklāj sava laikmeta šķautnes, cilvēku ilgas, savu kredo mākslā. Imants Ziedonis nejaucās Pētersona darbā. Taču pēc tam, redzot rezultātu, neslēpa savu pārsteigumu. Pētersons Ievai Zolei stāsta: "Pirms sezonas slēgšanas atnāca Imants Ziedonis,[..] noskatījās gandrīz jau pabeigtu darbu un pēc tam ļoti zīmīgi teica: "Tas nekādā gadījumā nav mans "Motocikls", bet es to atbalstu absolūti."" Interesantas ir Imanta Ziedoņa pārdomas par izrādes galveno tēlu – Piču, kuru spēlēja divi Dailes tā laika premjeri – Harijs Liepiņš un Uldis Pūcītis. Abu veidotie Piča tēli bija ļoti atšķirīgi, un kritiķi lauza par tiem šķēpus. Taču Imantam Ziedonim ir savs spriedums par abiem Piča atveidotājiem. Viņš pēc abu sastāvu pirmizrādēm sievai Ausmai Kantānei atzinies, ka Pūcītī viņš sevi labāk atpazīstot, bet Harijā Liepiņā viņš sev vairāk patīkot. Ziedonis savas izjūtas par Pētersona veidoto izrādi “Motocikls” raksturo ar sev piemītošo metaforiskumu: "Nebija ne jausmas, ko viņš iztaisīs – es lepojos, cerēju un baidījos. Varbūt iznāks vismaz kaut kāds mopēds. Bet iznāca – saksofons." Imants Ziedonis un Pēteris Pētersons kļūst draugi, bieži viesojas viens otra mājās. Pētersons apciemo Ziedoni gan Ragaciemā, gan vēlāk Murjāņos, Ziedonis vairākas reizes ciemojies Pētersona Apšuciema vasaras mājā, ar Ausmu abi ir viesi Runča meitas Kārinas kāzās. Runča 50. jubilejā Imants Ziedonis Runci un Noru motociklā ar blakusvāģi uzved uz skatuves. Abu dižgaru mīlestība uz ēverģēlībām izpaužas arī stāstā par Imantam Ziedonim uzdāvināto ēzelīti, kuru Pētersons nogādāja līdz Ragaciema mājas sētai un vēl pieteicās par krusttēvu. Imanta Ziedoņa tēvs esot ārkārtīgi šķendējies par šo dulburību. Imants Ziedonis vēlāk Ievai Zolei stāsta: "Kopīgi devām skaistajam radījumam vārdu Ekspromts Pikniks Porfīrijs Pontefilands. Pirmie divi ir manis dotie, pārējie – Pētera. Noteikti viņš pastāvēja, ka vienam no vārdiem ir jābūt Porfīrijs." Zīmīgi, ka Imants Ziedonis bija viens no retajiem draugiem, kurš nesauca Pētersonu par Runci, bet gan vārdā. Tajā pašā Ziedoņa atmiņu stāstā figurē kāda epizode, kas saistīta ar Pētersona slaveno auto braukšanas mākslu un bija visai neordināra. Imants stāsta: "Viens brauciens mums ar Pēteri pie stūres notika ap veco Ģertrūdes baznīcu. Bijām pie manis iedzēruši vienu stipru dzērienu – spirtu uz citronliānām. Par mūsu spiedienu liecināja pietūkušās dzīslas deniņos. Pēteris pastāvēja, ka kaut kur jābrauc. Ieteicu it kā nekaitīgāko maršrutu – apkārt turpat netālu esošai baznīcai. Neatceros, cik reizes ātrākos un lēnākos riņķos rāvāmies uz priekšu, skaļi mašīnā apjūsmodami savu izveicību un gudro iedomu. Kamēr piekusām. Acīmredzot arī citronliānas stimulējošais efekts bija beidzies." (Atmiņu krājums "Runcis", sastādītāja Ieva Zole, Izdevniecība "Jumava", Rīga, 2003., 204. lpp. Jāpiemin arī aizkustinoši mirkļi, proti, Imanta Ziedoņa loma leģendārās izrādes "Spēlē, Spēlmani!" (1972) tapšanā. Tas bija 1971. gada pavasaris, kad Pētersons bija pilnīgi sabrucis pēc aiziešanas no Dailes teātra un dēla Uģa zaudēšanas... Imants tajā vasarā vairākkārt atbrauca pie mums uz Jaundubultiem. Kādu brīdi pasēdējuši verandā, kurā tēvs strādāja, viņi gāja garās pastaigās gar jūru un runāja, runāja. Imants Ziedonis, novērtējot izrādē "Motocikls" atrasto, mēģināja Pētersonu aizraut ar ideju par līdzīgu darbu pie Aleksandra Čaka dzejas. Pētersons tobrīd slīga dziļā depresijā un ne uz ko nebija pierunājams, bet pēc vairākkārtējām sarunām Imantam izdevās Pētersonu iekvēlināt ar savu redzējumu un Runcis ķērās pie darba. Tā tieši Imants Ziedonis atdeva teātrim meistaru un vislielākajā Pētersona dzīves krīzē izrādījās sirsnīgs un uzmanīgs draugs, palīdzēja viņam izrauties no tumsas un atgūt radošo dzirksti.  

Imanta Ziedoņa dzimšanas dienas svinēšana “Es esmu viens. Es esmu neskaitāms ”, kur pie galda kopā būs Nora Ikstena, Māra Zālīte, Kaspars Znotiņš – ar dzeju, ar vārdu, ar domu par šodienu, bet Vestards un Aurēlija Šimkus – ar mūziku. Kultūras rondo saruna ar rakstnieci Noru Ikstenu un sarīkojuma vienu no scenārija autorēm Ivetu Šimkus. "Pavisam netālu no Tukuma, slavenā Rīgas mēra Džordža Armitsteda celtajā Jaunmoku pilī ir notikušas zīmīgas kopānākšanas, ar Imanta Zieoņa, viņa draugu un domubiedru dalību," tā rakstīts grāmatā „Ziedoņa ķiršu dārzs. Tukuma Imants”. Ar Jaunmokām saistīts arī kāds pārpratums, ko Imants savā manierē arī atrisinājis, bet Kultūras rondo par to Ragaciema - Tukuma brauciena laikā pastāstīja publicists Arnis Šablovskis. “Es skaitīju un nonācu pie Viena,” rakstīja Imants Ziedonis. Godinot dzejnieku 90. dzimšanas dienā, 19. maijā pl. 19.00 Jaunmoku pils Kolonnu zālē kafejnīcas atmosfērā notiks Imanta Ziedoņa dzimšanas dienas svinēšana “Es esmu viens. Es esmu neskaitāms ”. Improvizētā kafejnīcā pie Jāņa Straupes veidota simboliska galda mūžīgās sarunās pulcēsies Imanta Ziedoņa draugi un domubiedri. Kopā esot, svinēta tiks dzīve kā ceļš, ieraugot un apliecinot pasaules brīnumaino skaistumu. Ar sarunām, kurām nav ne sākuma, ne beigu, – gan tām, kuras jau notikušas un 2000. gadā pierakstītas Māras Zālītes grāmatā “To mēs nezinām”, gan ar tām, kuras notiks šeit un tagad. Laiks būs mūžīgā tagadne, nenoteiktā bija. Vieta – mūžīgā kafejnīca, kuru iekārtojusi Ieva Jurjāne kopā ar Jāni Straupi.

Atzīmējot 67. Eirovīzijas dziesmu konkursu, kas šogad norisinās Liverpūles pilsētā Lielbritānijā, PROPAGANDAS studijā viesojas ilggadējo Eirovīzijas tiešraižu komentētājs, žurnālists un TV24 raidījumu vadītājs - Kārlis Streips. Stundas garumā runājam par patriotismu, atmodu, attiecībām, reliģiju un politiku. Protams - kur tad bez tā - atklājam savas visu laiku mīļākās Eirovīzijas dziesmas! “Mans visu laiku mīļākais Eirovīzijas moments bija tas brīdis, kad Marija Naumova uzvarēja. Es, studijā sēžot, zināju, ka viņa ir uzvarējusi, vēl pirms pēdējās piecas valstis bija izziņojušas savas balsis. Es zināju, ka nevienai citai valstij pietiekami daudz punktu nesakrāsies, un tā, nu, es tur priecīgs sēdēju!“ Nav noslēpums, ka Eirovīzija kā maigās varas elements ir viens no Eiropas kultūras stūrakmeņiem. Pēdējo desmitgažu laikā virkne akadēmiķu pievērsušies Eirovīzijas analizēšanai caur politikas, kultūras un sociālajām prizmām, raugoties uz to, kā Eirovīzijā atspoguļo un attiecīgi ietekmē eiropiešu identitāti, attieksmi pret karu, izpratni par dažādību, globālismu un citiem fenomeniem. Eirovīzija ir sevišķi interesanta, ņemot vērā mūsdienu - 21. gadsimta - kontekstu, kad augoši polarizētā sabiedrībā stiprāka paliek ne vien nepieciešamība svinēt dažādību, bet arī vēlme izolēties. Arī Kārli Streipu visas šīs tēmas saista un var teikt, ka Eirovīzija tās visas savelk vienā ietvarā. Pārvācoties uz Latviju 1980-to gadu pašā izskaņā, viņš strauji ielauzās politiskajās aprindās, pirms aizsāka, paša vārdiem sakot - projektu, par ko lepojas visvairāk - pirmo Latvijas neatkarīgās televīzijas kanālu - NTV-5, izaudzinot vesalu žurnālistu paaudzi. Ne mirkli neslēpjot to, ka ir gejs (kā pats atzīst: “Fakts, ka esmu gejs, Latvijā ieradās vēl pirms manis.“), Kārlis dzīvo savu dzīvi pēc vislabākās sirdsapziņas, vadot raidījumus radio un televīzijā, kā arī pasniedzot lekcijas topošajiem žurnālistiem. Balso par savu visu laiku mīļāko Eirovīzijas dziesmu un iepazīsties ar pilno sarunas atšifrējumu vietnē www.safespace.lv/propaganda/epizodes/23 -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz ⁠⁠www.safespace.lv/propaganda⁠⁠. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

Mēs meklējām Imantu Ziedoni viņa grāmatās kopā ar aktieri Kasparu Znotiņu, kurš radījis savu Dzejnieku iestudējumā "Ziedonis un Visums". Mūsu pieturas punkti un sarunu biedri – Imanta jaunākā māsa Anita Bumbure Ragaciemā un publicists Arnis Šablovskis Tukumā. Mums todien prātā bija pieturas punkti un pilna mašīna ar Ziedoņa grāmatām. Visi Rakstu sējumi. Arī "Trioletas", "Epifānijas", "Pasāžas", kas tapušas kopā ar Kurtu Fridrihsonu. Vēl "Nenoteiktā bija" kopā ar Noru Ikstenu un sarunas  ar Māru Zālīti. Un viss, ko Kaspars Znotiņš bija domājis un pieredzējis izrādes "Ziedonis un Visums" tapšanas laikā. Un vēl jau arī tas, kas mums bijis Ziedonis skolā un sarunās. Mēs meklējām Ziedoni pirms Ziedoņa, arī to, kuram galvā bija tādas ietilpīgas vīzijas. Piemēram – "Škūnis". Šodien, 3. maijā, – Imanta Ziedoņa 90. dzimšanas diena. Mums todien prātā bija pieturas punkti un sarunu biedri - Imanta jaunākā māsa Anita Bumbure Ragaciemā un publicists Arnis Šablovskis Tukumā. Bet tad viss notika ne pēc mūsu plāna, bet pēc kāda cita plāna. Kad atbraucām Rīgā, Kaspars Znotiņš steidzās uz izrādi, bet mums visiem palika kāda pēcsajūta, ka vajadzēja vēl to un to, un to pajautāt, vēl izlasīt un to vēl izrunāt. Tā tapa saruna Radio studijā. Tāds "Post Scriptum". Atgriežamies pie pieturas punktiem – Imanta Ziedoņa dzimtais Ragaciems. Mājas „Birutas”. Ragaciema kapi, kur tādā kalniņā tagad guļ Imants Ziedonis un Ausma Kantāne. Tajos kapos arī Imanta vecāki un otra māsa. Ragaciemā Imants ar saviem dagiem stādījis pūpolus, nu jau sen, bet mums tos vajag redzēt. Māsa Anita Bumbure mūs sagaida un Kasparam Znotiņam saka: Re, brālis arī atbraucis! Atvadāmies no Ragaciema un pamājam sveicienus Imantam un Ausmai Ragaciema kapos, un braucam uz Tukumu. Imantam arī patika  atbraukt uz Tukumu, jo te viņš bija savējais, te bija vēl skolotājas un skolas biedri, te viņš varēja būt Imants vēl pirms Ziedoņa. Imanta 77. dzimšanas dienā Mālkalnā iestādīja 77 ķiršus. Mums jāiet apskatīties, kā tie aug. Izrādās paši [Latvijas Radio] ar esam klāt bijuši un stādījuši. Apsēžamies Tukuma centrā, Katrīnas laukumā, kur uz kāda nama sienas slavenais Imnata Dzejolis par Tukumu, esam kopā ar Arni Šablovski, kurš mums saka: ķirši vēl neziedot, esot gudrāki par mums. Visu izrunāt nevar. Citai reizei vēl paliks jautājumi par dzejnieku un varu, par ticības paradoksiem un trejādībām, par spītīgo Ziedoni, par viņa vecākiem un vecvecākiem, par Ausmu, kas ienāca Imanta dzīvē kā balta gaisma. Paliks stāsti par viņa visādajām jubilejām, kas nu katrā noticis, uzvests, plānots vai radījis jaunu iedvesmu. Paliks stāsti par to, kā viņi gājuši dižkokus glābt, kā viņš spējis aizraut cilvēkus, bet tālāk teicis, nu, viņiem jāiet pašiem. Mēs paspējām tik ieraudzīt pūpolus Ragaciema kāpās. Bet ķirši vēl neziedēja todien. Mēs atgriezāmies Rīgā un satikāmies no jauna Radio studijā. Mums todien bija jautājumi galvā un pilna soma ar grāmatām.

Mēs turpinām meklēt Imantu Ziedoni pirms Ziedoņa. Otrā, vai patiesībā, pirmā epizode. Viņa dzimtais Ragaciems. Mājas "Birutas", Ragaciema kapi un Ragaciemā sagaida dzejnieka māsas Anita Bumbure. Kasparu Znotiņu sagaidīja ar sveicienu: "Re, brālis arī atbraucis!" Un no Ragaciema Imants ir gribējis paņemt līdzi uz Murjāņiem kādu gabaliņu no bērnības- niedres no Kaņiera ezera. Niedru jumtu.

Dzejnieka Imanta Ziedoņa dzimšanas dienas nedēļā kopā ar aktieri Kasparu Znotiņu dosimies uz Ragaciemu, bet studijā tiksimies ar grāmatas "Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis" veidotājiem un iezīmēsim būtiskākos notikumus, uz kuriem aicina Imanta Ziedoņa fonds "Viegli". Par to un to, kas kuram ir Ziedonis, stāsta rakstnieks Ēriks Hānbergs, fonda "Viegli" padomes priekšsēdētāja Žanete Grende un Imanta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. Svinot Imanta Ziedoņa 90. dzimšanas dienu, 3. maijā paredzēta izstādes "Es atkal neatvados" un grāmatas "Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis" atklāšana Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Savukārt Ziedoņa muzejs Rīgā piedāvā izstādi "Es atkal neatvados". Izstāde veltīta Imanta Ziedoņa spēcīgajai un daudzšķautņainajai personībai, kura atstājusi nospiedumu uz dzejnieka līdzgaitniekiem un sabiedrību līdz pat mūsdienām. Izstādē iekļauti materiāli no Ērika Hānberga un Ziedoņa muzeja kopīgi atlasītajiem laika biedru stāstiem no grāmatas "Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis". Izstādi papildina līdz šim neredzēti Ziedoņa muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma materiāli, kā arī materiāli no privātpersonu arhīviem. Izstāde "Es atkal neatvados" Sporta 2 kvartālā pieejama bez maksas jebkurā diennakts stundā. Par Imanta Ziedoņa deviņdesmitgades svinībām saruna arī raidījumā Starpbrīdis.

Sākam svinēt Imanta Ziedoņa 90. dzimšanas dienu. Vienu garu dienu mēs kopā ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Kasparu Znotiņu braucām meklēt Ziedoni viņa dzimtajā Ragaciemā un Tukumā. Visu kopā varēs klausīties 3. maijā, 1. maijā būs Ragaciem epizode, 2. maijā –Tukums, bet šodien – epizode, kura hronoloģiski bija pēdējā – proti tādas pēcsarunas Latvijas Radio studijā. Post Scriptum.

Ne “tradicionālās ģimenes vērtības”, ne “sabiedrības vairākuma viedoklis”, ne “nepilngadīgo aizsardzība no homoseksualitātes veicināšanas” nevar attaisnot viendzimuma pāru juridiskas atzīšanas un aizsardzības neesamību. Tā secināja Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2021. gada 13. jūlijā, pieņemot spriedumu lietā Fedotova un citi pret Krieviju. Lai arī lieta attiecas uz Krieviju, tā papildina Eiropas Padomes dalībvalstu minimālo cilvēktiesību standartu vācelīti. Kā zinām, Krievijai šis spriedums, tā teikt, ne silts - ne auksts. Diemžēl Latvijas likumdevēja nevēlēšanās nodrošināt ikvienas ģimenes, tai skaitā arī viendzimuma partneru ģimenes, juridisko aizsardzību un sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus nostāda Latviju līdzās Krievijai. Kontekstam - 2020. gada izskaņā Satversmes tiesa paziņoja spriedumu lietā par bērna bioloģiskās mātes partnerei nepiešķirto Darba likumā paredzēto desmit dienu atvaļinājumu. Konstitucionālā tiesa spriedumā noteica, ka šāds atvaļinājums pienākas ne tikai bērna tēvam. Tomēr pats būtiskākais – Satversmes tiesa paziņoja, ka valstij ir juridiski, ekonomiski un sociāli jāaizsargā visas ģimenes, tostarp arī viendzimuma. Iepriekšējai Saeimai līdz 2022. gada jūnijam bija jāsakārto likumi tā, lai visas ģimenes būtu vienlīdzīgi aizsargātas. Iepriekšējais likumdevējs to neizdarīja, tādējādi klaji ignorējot Satversmi. Arī esošais likumdevējs sanācis ne tas draudzīgākais, viešot skepsi par jebkādām substantīvām izmaiņām šajā jautājumā līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Kā uzsver podkāsta PROPAGANDA 22. epizodes varone un vēsturiskās lietas pieteicēja Evita Goša: “Stratēģiskās tiesvedības ir efektīvākais veids, kā veicināt pārmaiņas.“ Pēc tam, kad 2015. gadā Evita ar domubiedriem izveidoja viendzimuma pāru ģimeņu ar bērniem grupu, sāka rasties izpratne, ka tieši bērnu aizsardzības kontekstā risināt šos jautājumus ir vissvarīgāk un efektīvāk. Ar pilno sarunas atšifrējumu iepazīsties vietnē www.safespace.lv/propaganda/epizodes/22  -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz ⁠⁠www.safespace.lv/propaganda⁠⁠. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

“Kādas emocijas piedzīvoji brīdī, kad sev pirmo reizi pateici Es esmu trans?“ - uz šo jautājumu nav vienas atbildes. Katras transpersonas sevis izzināšanas ceļš ir individuāls un unikāls. Šodien podkāsta PROPAGANDA studijā viesojas divi transčaļi - Noa Polītis un Eliots Kuzmickis -, lai ne vien dalītos savās dzīves pieredzēs, bet arī informētu mūsu transklausītājus par resursiem, kas pieejami Latvijā pilnvērtīgākai dzīvei. Viena lieta ir ieguglēt "Ko nozīmē būt trans?" vai “Kas ir transpersona?“, un pavisam kas cits ir atrast īstos cilvēkus un saprast pareizos soļus, lai savu dzīvi varētu dzīvot pilnu krūti un pēc vislabākās sirdsapziņas! “Sabiedrībā pastāv pieņēmums, ka tu esi transpersona tikai pēc dzimuma maiņas operācijas veikšanas,“ saka Noa, uzsverot, ka tā nebūt nav, ņemot vērā, ka ir tik daudzi aspekti, kas veido dzimuma identitāti un mūsu individuālo komfortu ar katru no tiem. Kopumā var runāt par četrām vispārīgām komponentēm, kas cita citu papildina un var pārklāties: sevis jeb iekšējā pieņemšana sociālā jeb ārējā pieņemšana juridiskā prizma ķermeniskā prizma Uzzini vairāk par katru no aspektiem, atrodi noderīgus resursus un pievienojies Trans Atbalsta Whatsapp grupai: www.safespace.lv/propaganda/epizodes/21 -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz ⁠⁠www.safespace.lv/propaganda⁠⁠. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

Būdams ASV diplomāts, Ričards Damstra (Richard Damstra) ir izdzīvojis dažādas kultūras. Lai arī nācies uzturēties vairākās valstīs, Ričards neslēpj, ka Latvija ir sirdij vistuvākā. Abi ar vīru Ivo patiesi izbauda savu laiku šeit - svinot Jāņus, apmeklējot koncertus un arī apgūstot latviešu valodu. Lai arī šovasar Ričarda misija Latvijā noslēgsies, paveikts daudz, sevišķi LGBT+ kopienas tiesību veicināšanas jautājumos. Uzaugot konservatīvā ASV Mičiganas štata pilsētiņā Grandrepidsā, divu stundu braucienā uz austrumiem no Čikāgas, savas seksuālās orientācijas pieņemšana Ričardam nenāca viegli. Spēcīgā reliģijas ietekme kombinācijā ar mazpilsētas mentalitāti uzlika “klapes uz ausīm“ ne pa jokam, rezultējoties internalizētās sāpēs par savu seksualitāti. Bija arī brīvprātīgi mēģinājumi iet cauri tā saucamajai konversijas (no angļu valodas vārda conversion) jeb pārorientācijas terapijai. Tikai līdz ar studiju gadiem, parādoties ceļošanas iespējām, radās apziņa, ka “Klau, var taču dzīvot citādāk - bez sāpēm un naida pret sevi“. Kā pats saka: “Dievs mani šādu radīja ar nolūku.“ Kā diplomāts, dzīvojot un strādājot savā burbulī, Ričards uz savas ādas lielu daļu problēmu nemaz neizjūt. Piemēram, ASV Valsts departaments (jeb ASV Ārlietu ministrija) nodrošina, ka diplomātu viendzimuma partneri var dzīvot valstī, kur konkrētais diplomāts ir stacionēts, bez juridiskiem ierobežojumiem (neatkarīgi no tā, vai attiecīgā valsts atzīst viendzimuma pāru kopdzīvi). Viens no galvenajiem veidiem, kā šodien ASV veicina LGBT+ līdztiesību citās valstīs, ir caur tiesībjautājumu pozicionēšanu ne vien caur cilvēktiesību, bet arī nacionālās un ārējās drošības prizmas. Veidojot iekļaujošu sabiedrību un stiprinot līdztiesību, valstis veicina savu izturētspēju, lai varētu pretoties ārējiem centieniem radīt iekšējo nestabilitāti, izmantojot sabiedrības šķelšanos. -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz ⁠⁠www.safespace.lv/propaganda⁠⁠. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

16. martā sāksies pianista Andreja Osokina jaunās koncertprogrammas “Osokins – Listam” koncerttūre, kas līdz pat gada beigām turpināsies dažādās zālēs visā Latvijā. Līdz ar koncertiem izziņota jauna pianista iniciēta ziedojumu vākšanas akcija Ukrainas atbalstam. Par gaidāmajiem koncertiem Kultūras rondo stāsta pianists Andrejs Osokins. Koncertprogramma “Osokins – Listam” ir veltījums vienam no nozīmīgākajiem 19. gadsimta klaviermūzikas komponistiem un virtuoziem – Ferencam Listam – viņa daiļradei, personībai un dzīvei. Lists – virtuozs, mīlnieks, filozofs, mūks, priesteris, domātājs, romantiskais un traģiskais varonis – šīs ir tikai dažas no viņa personības šķautnēm, kuras raksturo izcilā komponista sarežģīto mūžu un caurvij viņa mūziku. Kā Lista dzīvi, kas sākās Ungārijā, bet aizveda uz neskaitāmām vietām Eiropā, tā viņa daiļradi caurvij klejojumu tēma, kas ir arī viens no Andreja Osokina koncertprogrammas stūrakmeņiem. Pianists uzskata, ka Lista dzīves daudzveidība ļoti rezonē ar mūsu laiku, kad pasaulē viss strauji mainās un ikvienam jāspēj šīm pārmaiņām pielāgoties. Savukārt no 7. maija līdz 11. jūnijam Rīgā norisināsies jau ceturtais pianista Andreja Osokina Brīvības festivāls, kas jau otro gadu būs veltīts Ukrainai un tās cilvēkiem. Tas pulcēs Latvijā un pasaulē atzītus latviešu un ukraiņu mūziķus, aktierus un grupas. Īpaši festivālam tiks radītas jaunas mūziķu sadarbības, koncertprogrammas un citi pasākumi, lai atgādinātu par brīvības un cilvēcīguma ideāliem, iedvesmotu sabiedrību vairāk atbalstīt vienam otru, sniegtu atelpas brīdi un spēku, kā arī, sadarbojoties ar ukraiņu atbalsta organizācijām, veicinātu Latvijā dzīvojošo ukraiņu bēgļu iesaisti dažādos pasākumos. Šobrīd izziņoti astoņi festivāla koncerti, kas notiks Melngalvju namā, Vāgnera namā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, Anglikāņu baznīcā, kultūrtelpās “Ola Foundation” un “Amoralle Level Up”. Festivāla laikā gūtie ieņēmumi no biļešu tirdzniecības sadarbībā ar “Biļešu paradīze” un fondu Ziedot.lv tiks ziedoti Ukrainas atbalstam.  

Nedēļu kopš kvartālā Briānija savas durvis vēris SKAPIS - klubs, kultūrtelpa, popmūzikas meka -, pie mums viesojas Ieva Mits un Bruno Šestakovs - Skapja radošie direktori, vadītāji, pasākumu kuratori un, kā paši sevi dēvē - DJ apvienība ‘Brunka un Mits'. “Ideja par Skapi nedzima tāpat vien. Visa Rīga un Latvija par šādu vietu gadu gadiem ir domājusi un mēs to esam pelnījuši,“ stāsta Ieva, uzsverot, ka ar Bruno iepriekš nemaz nebija pazīstama, bet, atrodoties pareizajā vietā un pareizajā laikā, citu līdzgaitnieku nevarētu iedomāties. “Es jau 12 gadus moku savas nieres klubu un bāru lauciņā,“ ironizē Bruno, uzsverot, ka tāda vieta kā Skapis ir sen lolots sapnis. Un ne viņam vienam. “Pietiks slēpties underground vietās, pagrabos un aiz slēgtām dzelzs durvīm!“ - uzsver Ieva. Klubs SKAPIS atrodas “Piena“ vecajās telpās, Aristida Briāna ielā 9a. Tā iekštelpu dizains ir eklektisks, gaumīgs un tajā pašā laikā mājīgs un komfortabls. No ārpuses klubu nevar nepamanīt - tās neonzaļais logo spīd pa gabalu un ir atpazīstams jau no Tallinas un Miera ielas krustojuma. “Programma visas nedēļas garumā būs pilnvērtīga un patiesi iekļaujoša“, stāsta Ieva un Bruno, ieskicējot īstermiņa un ilgtermiņa programmu, akcentējot, ka ieeja uz vairumu pasākumu ir bez maksas, savukārt maksas pasākumos ieejas biļete garantēs bezmaksas dzērienu pie bāra. Protams, ir svarīgi saprast, kas tad aiz tām Skapja durvīm dzīvo. Tāpēc epizodes laikā ar Ievu un Bruno spēlējam īpašo PROPAGANDAS Jengu. Kopā jengas torni veido 48 klucīši, no kuriem uz 24-iem ir uzrakstīti jautājumi par gejiskumu, lezbiskumu un kvīriskumu kopumā. Izvelkot klucīti ar jautājumu, Ievai un Bruno uz to arī jāatbild. Iepazīstam un mīlam mūsu ikonas, jo šī ir patiesi nozīmīga telpa kopienai, kas politiskajā un sabiedriskajā arēnā ir vēl tik ļoti marginalizēta. -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz ⁠⁠www.safespace.lv/propaganda⁠⁠. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

Iztēlojies situāciju, kurā kopā ar citiem cilvēkiem atrodies grimstošā laivā. Jūs esat dažādi savās vērtībās, dzimumā, ādas krāsā, seksualitātē un reliģiskajā pārliecībā. Laiva līdz krastam nonāks, bet ar nosacījumu, ka tajā paliek tikai viens cilvēks un jūsu pārziņā ir izvēle – kurš tas būs? PROPAGANDAS 18. epizodē prātojam, kā mūsu zemapziņā nostiprinājušies priekšstati (jeb netiešās asociācijas) par kādu konkrētu cilvēku grupu var iespaidot mūsu attieksmes pret individuālām personām. Ar apziņas līmenī neizdibināmiem procesiem mēs saskaramies neskaitāmu reižu dienā – arī sabiedrības līmenī. Tā, piemēram, izglītības iestādēs netiešās asociācijas var izraisīt fenomenu, kas pazīstams kā stereotipu slazds. Ir pierādīts, piemēram, ka jaunas meitenes bieži internalizē netiešās asociācijas, kas saistītas ar skolēna dzimumu un matemātisko sniegumu. Proti, vēl nesasniedzot 10 gadu vecumu, meitenes neapzināti sāk sekot pieņēmumam, ka sievietēm labāk padodas apgūt valodas, nevis matemātiku. Jo ciešākas ir šāda veida asociācijas, jo mazāka iespēja, ka attiecīgā persona vēlēsies apgūt ar matemātiku saistītos priekšmetus. Ar šo fenomenu ciešā sasaistē ir fakts, ka nomācošā vairākumā gadījumu tieši vīrieši apgūst STEM jomas, kā inženieriju un tehnoloģijas. Šis ir tikai viens no piemēriem, kā sabiedrības kopējie zemapziņas stereotipi konstruē konkrētas cilvēku grupas, definējot, ko viņiem ir pieņemami darīt un ko nē. Epizodes laikā divatā spēlējam spēli, kurā lemjam par 8 izdomātu personāžu likteni. Viņi visi atrodas uz vienas grimstošas laivas, kas līdz krastam nonāks, bet ar nosacījumu, ka tajā paliek tikai viena persona un MŪSU pārziņā ir izvēle – kura tā būs. -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz ⁠⁠www.safespace.lv/propaganda⁠⁠. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

PROPAGANDAS 17. epizodē tiekamies ar Kristapu Krafti - digitālās rehabilitācijas programmas insultu pārcietušajiem “Vigo Health” un biedrības “LGBTQ Founders“ dibinātāju. Kā atzīst pats Kristaps, lai arī viņa LGBT+ identitāte uzņēmējdarbības pasaulē ir paģērējusi virkni amizantu situāciju, gandarījums un lepnums par panākumiem atsver jebkuras raizes. “Ideāli jau būtu, ka tādas organizācijas kā LGBTQ Founders nemaz nebūtu vajadzīgas“, atklāj Kristaps, reflektējot par to, ka bieži uzņēmējdarbības kontekstā mēs apzināti vai neapzināti dodam priekšroku heteroseksuāliem vīriešiem, kas sevi prezentē maskulīni. Piemēram, ap sarunu galdiem, kur diskusijas norit ap investīcijām, retu reizi redzēsim citus tēlus. Šis fenomens skaidrojam ar tā saukto netiešo aizspriedumu jeb slēpto asociāciju teroiju, kas skaidro, ka mums katram ir introspektīvi neidentificējamas pagātnes pieredzes pēdas, kuru ietekmē mainās mūsu rīcības un attieksmes. “Bet, tā kā šo iemeslu dēļ mums visiem nav vienlīdzīgas iespējas, mēs [kā organizācija] eksistēsim tik ilgi, cik vajadzēs!“ Nenoliedzami - epizodes kulminācija bija mūsu kopējā geju un kvīru himnu TOP 10 saraksta izveide. Intervijas laikā ik pa 10 minūtēm iepauzējām, lai atklātu 3 jaunas dziesmas savos individuālajos topos. Ja kādā brīdī jebkuras divas dziesmas vai izpildītājas* sakrīt, tad katrs paņēmām pa šotiņam. *interesanti, ka geju himnas pārsvarā atrodamas mākslinieču - sieviešu - repertuāros… Aizpildot veidlapu, kas atrodama šeit - safespace.lv/propaganda/epizodes/17 -, Tu ne vien atklāsi, kuras dziesmas veido Jurģa un Kristapa TOP 10*, bet arī iesaistīsies LGBT+ vietējās kultūras audzēšanā! Proti, dziesmas, kuras norādīsi kā savas TOP 10 kvīru himnas, tiks iekļautas mūsu visu kopīgajā Spotify playlistē “Geju himnas“, ko atskaņot nākamajā praida ballītē, laist uz apli Robyn Party vai klausīties rīta agrumā enerģijas uzlādei! -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz ⁠⁠www.safespace.lv/propaganda⁠⁠. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

Cik Tu patiesībā daudz zini par LGBT+ kopienu, tās vēsturi un personībām? Latvijas izglītības sistēma de facto aizliedz skolās runāt par seksuālās orientācijas un dzimtes identitātes jautājumiem, kā rezultātā ir liela daļa LGBT+ kopienas pārstāvju, kas ne reizi nav saskārušies ar stāstiem par Latvijas kvīriem, padarot izolētības sajūtu vēl jo klātesamāku. Rezultātā diemžēl Latvijas LGBT+ kopienai nav izveidojusies holistiska kopīgā kolektīvā atmiņa (ja neskaita atsevišķus notikumus, kā kaku praidu 2007. gadā, Europride 2015. gadā un 2020. gada Satversmes Tiesas lēmumus). Pirms noskaties vai noklausies epizodi, aicinām Tevi izpildīt testu (ko kopā pildījām arī epizodes laikā), lai pārbaudītu savas zināšanas par svarīgākajiem pieturpunktiem Latvijas LGBT+ kopienas vēsturē. Tests "Cik labi pārzini Latvijas LGBT+ kopienu un tās vēsturi?" pieejams šajā adresē - safespace.lv/propaganda/epizodes/16. Lai veicas! Un nepārdzīvo, ja nevienu no atbildēm netrāpi pareizi — arī mums liela daļa nāca kā pārsteigums… -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz ⁠⁠www.safespace.lv/propaganda⁠⁠. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

PROPAGANDAS 15. epizodē ar Ritu Rudušu, žurnālisti un grāmatas “Pagrīdes citādība“ autori, reflektējam par to, cik ļoti pēdējo dekāžu laikā ir mainījies LGBT+ kopienas stāvoklis un iekļautība Latvijas sabiedrībā. Pirmā lezbiešu kāzu ceremonija pie Brīvības pieminekļa, kaku praids, Satversmes Tiesas spriedumi un pirmās oficiālās ģimenes. Un te, nu, mēs esam! Iedvesmojoties no sarunas ar Ritu, piedāvājam iepazīties ar līdz šim svarīgākajiem vēstures avotiem par Latvijas LGBT+ kopienu. Piekļūsti šiem resursiem un lasi vairāk par tiem šeit: safespace.lv/propaganda/epizodes/15 -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz ⁠www.safespace.lv/propaganda⁠. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

Stāsta vēsturnieks un ērģelnieks Dāvis Beitlers Latvieši, zināms, atstājuši savas pēdas daudzās jomās visā pasaulē — pat Āfrikas kultūras pētniecībā. Dažus soļus šai virzienā spēris mūsu vēstures klasiķis Francis Balodis, kurš savu pētnieka mūžu būtībā tomēr veltījis Latvijas senvēsturei. Turpretī kāds cits latviešu pētnieks sevi pa īstam apliecinājis tieši Āfrikas izpētē, kas nesusi viņam starptautisku atpazīstamību. Un tas ir latviešu etnogrāfs Ziedonis Ligers (1917–2001) — apdāvināts afrikāņu kultūras pētnieks sociālās antropoloģijas gaismā, arī spilgta un neparasta personība. Ligers dzimis 1917. gadā Petrogradā, audzis un skoloties sācis Kalnciemā, vēlāk skolojies starpkaru un Otrā pasaules kara laika Rīgā. Studējis etnogrāfiju un tiesībzinātni, bet jau studenta gados izpaudies vairākās kultūras jomās — pētījis Baltijas pilsētu vēsturi, apbraukājis Vakareiropu, vācot materiālus par Baltijas pilsētu vēsturi, iedraudzējies ar vairākiem Latvijas gleznotājiem, sakārtojis un izdevis viņiem veltītus reprodukciju albumus ar biogrāfiskām apcerēm, kuru vidū īpaši izceļams Ludolfam Libertam veltītais albums. Tāpat Ligers jau jaunībā teicami zīmējis, mīlējis fotografēt un mazliet vārsmojis, agri izkopis vācu un arī angļu mēles prasmi, sastādījis vārdnīcas karavīriem. Tomēr visvairāk jaunieti saistīja etnogrāfija. Kara priekšvakarā viņš sāka pētīt seno zveju iekšējos ūdeņos, kā arī etnogrāfisko dravniecību un amatniecību; vācu okupācijas laikā iznāca Ligera monogrāfija “Latviešu tautas kultūra”. Iesāktā latviešu kultūras izziņa aprāvās 1944. gada rudenī, kad Ligers ar sievu Gaidu, slavenā latviešu bibliogrāfa Augusta Ģintera brāļameitu, devās bēgļu gaitās uz Rietumiem. Tomēr viņu liktenī maz kopīga ar to, ko izdzīvoja vairākums trimdinieku: Ligeri izceļoja, līdzi paņemot gan ievērojamu Latvijas mākslinieku gleznas, gan daļu savas teicamās bibliotēkas, jau tūlīt pēc kara noīrēja senu un lepnu savrupnamu Bajē pilsētā Normandijā, Francijā. Dažu gadu laikā Ligers spoži apguva franču valodu un, apkopojot agrāk izpētīto, ieguva etnogrāfijas vai etnoloģijas doktora grādu Sorbonnas Universitātē; un jaunajam doktoram, kurš latviešu etnogrāfiju svešumā pilnvērtīgi pētīt nebūtu varējis, piedāvāja doties ekspedīcijā uz Rietumāfriku — izzināt Nigērijas apkaimes cilšu kultūru Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra uzdevumā. Ligeriem nebija bērnu, un viņi abi Āfrikā aizvadīja desmit gadus, dzīvojot ekspedīcijai īpaši būvētā peldlīdzeklī. Un tik ilgstoša šāda veida pētniecība izrādījās iezīmīga visas pasaules zinātnes vēsturē. Arī tāpēc, ka Ligers, būdams ģeniāls poliglots, īsā laikā apguva seno cilšu valodas un tā spēja izprast afrikāņu materiālo un garīgo kultūru daudz dziļāk nekā vairums viņa laikabiedru. Ligers šajās ciltīs kļuva par savējo un pēc ekspedīcijas par afrikāņu sadāvāto zeltu varēja nopirkt iepriekš noīrēto savrupnamu ar parku. Ziedonis Ligers sarakstījis desmitiem saturā un vizuālajā ietērpā iespaidīgu grāmatu par nigēriešu kultūru. Starptautiski izskanēja Ligera teorija par to, ka līdz pat mūsdienām dažas Āfrikas ciltis saglabājušas elementus no Senās Ēģiptes kultūras. Un, kaut gan šis pieļāvums tapa itin kā atspēkots, tas izsauca palielu akadēmisko viļņošanos. Ligers izveidojis vienu no lielākajām privātajām bibliotēkām latviešu trimdā, tomēr no tautiešu sabiedriskās dzīves Ligeri turējušies zināmā mērā savrup. Arī ar Trešajā atmodā atdzimušo Latviju Ziedonim izveidojās vēsas un turklāt visai samezglotas attiecības. 1990. gadā vēstures profesors Heinrihs Strods pasludināja, ka Ligers jau vairākus gadus kā miris no Āfrikā ieperinātas malārijas... Un šis paziņojums tobrīd vēl ne tuvu ne mirušo etnogrāfu aizvainoja un satrauca tiktāl, ka viņš būtībā vairījās biedroties ar atjaunotās Latvijas politisko un kultūras eliti. Iespējams, bija vēl kādi iemesli… Pēc sievas Gaidas nāves, kas piezagās 1989. gadā, Ziedonis par sievu apņēma laosieti, un pēc etnogrāfa aiziešanas 2001. gadā viņa taustāmais mantojums tika izkaisīts pa pasauli; Latvijā nonākušas tikai nedaudzas liecības, un, iespējams, spilgtākās no tām glabājas Ligera bērnības pusē — Kalnciema muzejā, kuram tās nodevuši izcilā zinātnieka (pēc dažām ziņām — arī profesora) jaunības draugu mantinieki. Turpat netālu (mūsdienās — Valgundes pagastā) pašā Rīgas–Liepājas lielceļa malā, joprojām atrodas arī izcilā etnogrāfa bērnības mājvieta, kas nosaukta viņa vārdā — par Ziedoņiem.  

PROPAGANDAS 13. epizodē pie mums viesojas Lelde Vaivode - antropoloģe, Iespējamās Misijas absolvente ar pieredzi darbā “Centrs MARTA” un dziļām saknēm klimata un cilvēktiesību lauciņos. Stundas garumā Lelde atklāj, cik pinķerīgs var būt sevas seksuālās orientācijas izzināšanas ceļš, it sevišķi dzīvojot sabiedrībā, kuras pamatos ir piespiedu heteroseksualitātes princips (ideja, ka, iepazīstoties ar svešiniekiem, varam automātiski pieņemt, ka viņi ir heteroseksuāli, jo “heteroseksualitāte ir vienīgā pēc-noklusējuma seksualitāte”). Savijot savas pieredzes no sievietes identitātes perspektīvas, kā arī, ņemot vērā Leldes piederību LGBT+ kopienai, iepazīstamies ar jēdzienu intersekcionālais feminisms. Analizējot sabiedriskos procesus caur intersekcionalitātes prizmu, varam saprast, kā dzimums un dzimte savstarpēji mijiedarbojas ar citām identitātes šķautnēm (piemēram, ādas krāsu, vecumu, seksuālo orientāciju, invaliditātes statusu). Šo šķautņu pārklāšānās rada mums katram unikālas pieredzes, kas mums pastāv līdzās visu dzīves laiku. Arī Latvijā sabiedriskā līmenī ir intersekcionālā feminisma aizmetņi (Facebook grupas Intersekcionālā feminisma forums, kā arī Feministu forums), taču, kā izsakās pati Lelde, “Ne vienmēr mēs domājam šajās kategorijās, un bieži vien [kā moderatorei] diskusiju saturs ir jāfiltrē”, lai radītu iekļaujošu telpu, it sevišķi attiecībā uz transpersonām. Šajā kontekstā Lelde arī atklāj nekomfortablu pieredzi sadarbībā ar Latvijā prominentiem sieviešu tiesību un vardarbības novēršanas aktīvistiem, kas savā darbā ignorē transpersonu līdztiesību. Klausies un uzzini vairāk PROPAGANDAS 13. epizodē! https://www.safespace.lv/propaganda/epizodes/13 -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz www.safespace.lv/propaganda. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

Novembra sākumā darbību uzsāka jauna iniciatīva — ziedojumu platforma "Stopify", kas ļauj "abonēt" ikmēneša ziedojumu Ukrainas armijai. Mazāk kā mēneša laikā platformas abonementu skaits ir sasniedzis jau 3650 ziedotājus no 38 valstīm. Par tiktāl savākto ziedojuma summu nupat ir nokomplektēts pirmais atbalsta sūtījums, kas jau ir ceļā uz Ukrainu. Par platformas dizaina izstrādes procesu stāsta digitālā dizaina aģentūras "Cube" dizainers un "Stopify" projekta līdzdalībnieks Mārcis Miķelsons-Germs. Viņš norāda, ka dizaineru uzdevums bija radīt pieredzi, kas cilvēkiem, kuri vēlas atbalstīt Ukrainu, ļautu to darīt ērti un viegli. Atsaucoties uz populāro mūzikas un video straumēšanas platformu dizainu, "Stopify" ziedotājiem piedāvā vairākus abonementu veidus un rūpējas par to, lai maksāšanas process ir automatizēts. Jeļena Solovjova: Kā īsti radās iecere un kas mudināja jūs tajā iesaistīties? Mārcis Miķelsons-Germs: Iecere radās manam draugam Mārim Upeniekam, kurš ir radošais direktors un visnotaļ radoša personība. Ideja radās vasaras vidū, sākumā domājot par to, kā varētu palīdzēt Ukrainai: vienreiz noziedo kaut kādu summu, otru reizi, bet cik lielu summu ziedot trešoreiz? Vienā brīdī Mārim radās ideja, ko viņš izlika savos sociālo tīklu kontos, lai redzētu, kāda ir sabiedrības reakcija. Atsaucība bija gana liela. Māris zvanīja man, sākām kopīgi domāt, kā šo visu dabūt gatavu. Protams, nebija nekādu šaubu, ka jāmēģina to visu realizēt. Kas tieši tevi un arī "Cube" mudināja iesaistīties? Kāpēc jums tas bija svarīgi? Statistika rāda, ka latvieši ir vieni no lielākajiem atbalstītājiem, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu valstī… Kāpēc bija svarīgi? Droši vien to pašu iemeslu dēļ, kāpēc cilvēki atsaucās uz Māra ziņu – mums rūp drošība Eiropā, mūsu reģionā, mums arī ir tas pats kaimiņš, kas ukraiņiem, un ir kaut kāds limits finansiālajai līdzdalībai, ar ko paši varam piedalīties. Kas man pašam personīgi likās – ja es ar to, ko protu darīt, varu kaut kādā veidā panākt lielāku efektu, tad noteikti tas ir jādara! Kas notika tālāk, un kāds bija dizaina izveides process? Dizaina izveides process sākās brīdī, kad Māris sociālajos tīklos ielika manis minēto ierakstu. Pirmais solis bija saprast atgriezenisko saiti. Māris publicēja trīs attēlus: viens bija nosaukums, divos teikumos noformulēta ideja – abonē Ukrainas armijai, lai apstādinātu karu, un summa – 6,99. Tas bija pats sākums, kurā novalidējām konceptu – vai tas iet cauri vai nē. Kad bija skaidrs, ka šis serviss varētu aiziet, mēģinājām saprast, ko varam izdarīt ar saviem resursiem. Uzreiz novilkām sarkanās līnijas, saprotot, ko mēs noteikti negribam darīt – proti, lai tas paliek mūsu hobija projekts, nevis pilna laika ieguldīšanās darbs. Sapratām arī, ka negribam atbildēt par naudas saņemšanu un pēc tam tās tālāku nodošanu Ukrainas armijai: tam nolūkam būtu jādibina kāda organizācija, bet sapratām, ka to nevaram – mums tam nav laika un to arī nemākam. Tāpēc sākotnējā doma bija, ka mēs varētu uztaisīt tādu servisu, kur nauda pa taisno tiek ieskaitīta kādā Ukrainas bankā vai Aizsardzības ministrijā. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz sapratām, ka tas nebūs iespējams. Māris dabūja kontaktus Ukrainas vēstniecībai un bankai, un, kaut arī mums likās, ka tā ir baigi labā ideja, kuru visi sagaidīs ar atplestām rokām, tā īsti nenotika: viņiem ir pavisam cits dzīves ritms, un līdzīgu iniciatīvu viņiem ir ļoti daudz. (..) Pagāja kāds mēnesis vai mazliet vairāk, līdz samierinājāmies, ka būs jābūt kādam starpniekam. Protams, nonācām pie tā, ka šis starpnieks varētu būt ziedot.lv, kas Latvijā ir plaši pazīstama, arī salīdzinoši liela organizācija. Tā mūsu baža, kāpēc negribējām starpnieku: šajā risinājumā saskatījām ambīciju, kā iziet ārpus Latvijas – ka šis risinājums varētu būt simpātisks mērķauditorijai, kura lieto abonēšanas servisus, vienalga, vai tā būtu videostraumēšana vai mūzikas straumēšana, un kurai rūp situācija Eiropā un Ukrainā. Mērķauditorija ir gana plašāka. Tāpēc sākumā likās, ka ziedot.lv visu piesietu tikai Latvijai, un tas būtu mazāk simpātiski nekā tad, ja nauda ietu pa taisno. Darba procesā sapratām, ka īsti nav variantu, un mēģinām iet šo ceļu. Sazinājāmies ar ziedot.lv, kas saveda mūs kopā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā, tālāk jau izpratām visu loģistiku, ka viņi būtu tie, kas piegādātu atskaiti par to, kur nauda aizgājusi. Un vēl viena lieta: sākotnējā mūsu ideja bija, ka savāksim naudu, bet izrādās, ka nauda [ukraiņiem] nav vajadzīga – viņiem vajag lietas. Tāpēc arī ziedot.lv attiecīgi ir tie cilvēki, kuri meklē nepieciešamās lietas – vai tas būtu kvadricikls, nakts redzamības brilles vai kas cits, kas ir diezgan nopietna loģistikas daļa – diez vai bez sadarbības partnera mēs to būtu gatavi paši darīt. Pirms mēs runājam par to, kas ir sasniegts pirmajās divdesmit dienās, gribu tev pajautāt par dizainu: kādi dizaina principi bija jūsu vadmotīvs visā izstrādes procesā? Kā jau liecina nosaukums, sākotnējā ideja bija vilkt tiešas paralēles ar populāro mūzikas straumēšanas servisu "Spotify". Tāpēc idejā, ko Māris sākotnēji nopublicēja, logo vizuāli bija līdzīgāks tieši tam, bet tad sapratām, ka tas uzprasās uz nepatikšanām, jo Zviedrijā juristi droši vien berzēs rokas. (smejas) Arī Māris aprunājās ar pazīstamu juristu, un sapratām, ka vajadzētu iet prom no tās vizuālās līdzības. (..) Otra lieta – vizuālā tīrība: melnais ar dzelteno ir diezgan neierasta divkrāsu izvēle, un dara šo dizainu no krāsu viedokļa robustu, spilgti pamanāmu, kā tādu ceļazīmi. Pie tā arī mēģinājām pieturēties, lai arī vizuālajā komunikācijā it visur spēlētos tikai ar šīm divām krāsām. Vēl viena lieta – pašā lapā, kur minēti ziedojuma mērķi, tie vizualizēti ar referenci uz filmu straumēšanas servisiem. Tas tāpēc, lai būtu interesantāk – nevis vienkārši uzskaitīt, bet lai ir līdzība ar straumēšanas servisiem. Viena no lietām, ko gan pēc testiem ievērojam – mums jāiemācās atrast balansu starp izklaidi un nopietno tēmu: tekstos šur tur nogriezām izklaides sajūtu, lai nerastos nepareizs priekšstats. Saruna pilnā apjomā drīzumā būs publicēta portālā lsm.lv.

Murālis, kā laikmetīgās mākslas veids un iespēja pievērst sabiedrības uzmanību laikmetīgas mākslas procesiem. Par "Mākslai vajag telpu" un Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" pārrunājam Kultūras rondo studijā. Stāsta Imanta Ziedoņa fonda „Viegli” iniciatīvas izglītībā „Ziedoņa klase” vadītāja Elizabete Pavlovska, fonda „Makslai vajag telpu” vadītāja, kuratore Katrīna Jaunupa un māksliniece Luīze Rukšāne. Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" iniciatīva izglītība "Ziedoņa klase" realizē Eiropas Ekonomiskās zonas programmas projektu, kura laikā izglīto sabiedrību, īpaši jauniešus par laikmetīgo mākslu un kultūru. Projekta ietvaros jau tapuši trīs murāļi trīs Latvijas pilsētās - Talsos, Smiltenē un Adažos. Kopumā tādi būs pieci - nākamā gadā iecerēts murāļus veidot kāda Zemgales un Latgales pilsētā. Ir jau izvēlēti mākslinieki un tapušas pirmās skices.

No pirmās Ukrainas kara dienas Latvijas iedzīvotāji ir nesavtīgi palīdzējuši ukraiņiem cīnīties ar iebrucēju ordu, gan atbalstot Ukrainas bruņotos spēkus, gan palīdzot bēgļiem ar pajumti un maizes riecienu. Diemžēl karam pagaidām beigas neredz un katrs mūsu ziedotais eiro joprojām ir teju dzīvības cenā. Par to, kā un kur ziedot Ukrainai, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kādas šobrīd ir aktuālākās palīdzības nepieciešamības un kā iespējams ziedot, stāsta biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Linda Jākabsone-Gavale, biedrības "Tev" pārstāve Linda Spoģe un "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimante. "Mantiskās vajadzības ir ārkārtīgi daudz, bet tas nav vienīgais ziedojumu veids. Ziedošanās iespējas ir visā Latvijā un arī bēgļi ir visā Latvijā, "Palidzibaskarte.lv" var atrast visas vietas ar darba laikiem, ko tur pieņem. Vienmēr aicinu iepriekš sazināties un pārbaudīt, vai tas punkts ir tajā brīdī vaļā un kas ir tās lietas, kas ir nepieciešamās. Iespējams, ka tajā punktā ir daudz bērnu ratu, bet vajag šampūnu. Vajadzības ir ļoti dažādas. (..) Pārbaudīt, kādas lietas visvairāk nepieciešamas. Vajadzību saraksts ir ārkārtīgi garš," atzīst Linda Jākabsone-Gavale. Izvēloties ziedot šampūnu vai naudu, labāks ziedojums būtu nauda, jo cilvēki, kas strādā organizācijās, varēs iepirkt vairumā, tas būs lētāk, loģistika būs vienkāršāka un ziedojumu varēs pielāgot nepieciešamai vajadzībai. Bet jebkurš ziedojums būs labs arī mantiskā formā. "Reizēm cilvēki sakautrējas vai pie sevis mēz padomāt, ko tad es ar vienu zeķu pāri vai šampuna pudeli... Vajag atcerēties, ka, pirmkārt, mazu ziedojumu nav, otrkārt, ļoti liela nozīmē, reizēm vēl lielāka ir, ja to neaiznes kādai organizācijai, bet paliec ar atvērtu sirdi ikdienā, lai kur tu būtu, strādātu, darītu, domāju, sanāk saskarties ar cilvēku no Ukrainas, nekautrēties iet klāt, uzrunāt un apvaicāties, kā jums iet un vai varam palīdzēt," uzskata Linda Spoģe. Daudziem noder mentora padoms no vietējiem. Rūta Dimanta skaidro, ka šogad sabiedrisko mediju labdarības maratonā "Dod pieci!", katrs var ziedot "Dodpieci.lv" piecus eiro un izvēlēties dziesmu. "Galvenā ideja ir izlietot saziedotu naudu visā Latvijā sadarbībā ar citām labdarības organizācijām, kuru redzes lokā ir kara bēgļu bērni no Ukrainas, un sniegt tieši mērķtiecīgu, mērķētu palīdzību - to, kas katram bērnam ir visnepieciešamākais. Nevis, ka vienkārši nopērkam visiem saldumu paciņas vai visiem mēteļus, bet katra bērna vajadzības. Tā mēs ar citām organizācijām strādājam visus šos deviņu mēnešus. Ja bērniņam ir vajadzīgs apmaksāt brilles, kas nav valsts apmaksātas, tad no šāda ziedojuma ar ārsta receptes pamatojumu tiek apmaksāts. Ja ir vajadzīga datortehnika skolai, arī šāda veida palīdzība. Tas nebūs tikai Rīgā, bet visā Latvijā, esam ar citām labdarības organizācijām šādu aptauju veikuši, kura organizācija ko ir gatava palīdzēt," skaidro Rūta Dimanta. Tāpat Latvijā dzīvojošie ukraiņi varēs pieteikties nepieciešamajai palīdzībai "Dod pieci!" mājaslapā.  

PROPAGANDAS 12. epizodē divatā pašreflektējam par to, vai pastāv pretrunas starp latvietību un gejismu. Vai tas maz ir iespējams, ka Latvijas LGBT+ kopienai piederošie var būt patiesi patriotiski, ņemot vērā mūsu mīļās valsts lēno progresu LGBT+ līdztiesības veicināšanā? Nav noslēpums, ka virkne kvīru Latviju izvēlējušies pamest. Mūsu pliekanā reemigrācijas politika, ka arī publiskajā telpā virmojošā naratīva par "latvietības saglabāšanu globalizācijas laikmetā" dižu pārliecību par tautiešu atgriešanos neraisa. Protams, ir atsevišķi gadījumi, kad cilvēki no marginalizētām grupām patiesi pārvācas uz Latviju (kā Frenkijs, kurš, būdams gejs no ASV, sauc sevi par Latvijas patriotu), bet tie ir uz divām rokām saskaitāmi. Epizodes laikā arī atklājām rubriku “Nelūgtie padomi“, kurā atbildam uz PROPAGANDAS skatītāju un klausītāju iesūtītajiem jautājumiem. Iepazīsties ar jautājumiem un atbildēm PROPAGANDAS 12. epizodē! https://www.safespace.lv/propaganda/epizodes/12 -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz www.safespace.lv/propaganda. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

Atgriezīsimies pagātnē. Ir 2019. gads. Latvijas gada dzīvnieks ir alnis, aprīlī tika atvērtas Akropoles durvis, maijā tika ievēlēts Latvijas prezidents Egils Levits un tādu vārdu kā pandēmija zināja vien retais. Pēc tam, kad portālā ManaBalss tika savākts sabiedrības atbalsts Kopdzīves likumam, Saeima to noraidīja ar 48 balsīm pret un 18 - par. 2019. gada vasarā līdzīgu projektu virzībai Saeimā iesniedza deputāti no frakcijām Attīstībai/Par un Jaunā Vienotība. Šoreiz "par" bija 23 deputāti, "pret" - 60. Šis viss (un ne tikai!) kulminējās četru jaunu nevalstisko organizāciju izveidē. Pastarpināti, bet arī LGBTQ+ aktīvisms, ir liela daļa no šo organizāciju darbības. Kas tās ir par organizācijām un kas šie ir par cilvēkiem, klausies jau 10. PROPAGANDAS epizodē. Atrodi savu organizāciju šeit: safespace.lv/propaganda/epizodes/10 Par šo un vēl daudz ko citu runājam šajā epizodē! -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz www.safespace.lv/propaganda. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

Ziedoņa muzejs radoši gatavojas Imanta Ziedoņa jubilejai nākamā gada maijā un aicina iesaistīties atmiņu grāmatas tapšanā par dzejnieku. Par gatavošanos jubilejai stāsta Imanta Ziedoņa muzeja jaunā direktore Rūta Šmite, Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" padomes priekšsēdētāja Žanete Grende, grāmatas "Amizantais Imants Ziedonis" veidotājs Ēriks Hānbergs. "Šī grāmata radās kā tās pēkšņums, atceroties, cik daudz uzsmaidīt, pajokot, apcelt, pārsteigt ir spējīgs Imants Ziedonis dažādās sabiedrībās un gribējās, lai Latvijas lasītājs uzzina, kāds Imants gadu gaitā ir bijis kā sarunu biedrs, kā vella dzinējs, kā omulīgs cilvēks," par topošo grāmatu atklāj Ēriks Hānbergs. Daudzreiz uz dažādām tikšanās reizēm abi devušies kopā un bieži cilvēki sastingst, kad ierodas Dzejnieks. "Viņš momentā ar kaut kādu dzirkstelīgumu atkausē. Kaut vai, kad bija konkurss "Daudzinātākais cienasts novadā", vienā lauku sētā saimniece, gatavodama mums cienastu, griež rabarberu mazos gabaliņos. Visi sastinguši - ieradies Dzejnieks. Imants uzdod vienu nopietnu jautājumu - no kura gala jūs sākat griezt parasti? Un sabiedrība uzreiz atraisās," atminas Ēriks Hānbergs. Ēriks Hānbergs rosinājis saukt visu Latviju, lai taptu grāmata "Amizantais Imants Ziedonis". Būs arī izstāde. "Tagad ir brīdis pārskatīt fotogrāfijas, vēstules. Imantam bija niķis, skaists niķis, ierakstīt kaut kur kādus dzejolīšus. Pazīstu vienu sievieti, kur Imants ir ierakstījis skapī novēlējumu. Pārskatiet skapju atvilktnes un sūtiet mums," mudina Žanete Grende. "Ja žēl sūtīt oriģinālus, nofotografējiet. Ir svarīgi sajust to, kā Ziedonis mēdza teikt, prieka vibrāciju. Tā ir ļoti svarīga mums visiem."  "Visi, kuri grib nosmieties, piedāvāsim šo izstādi. Būt priecīgiem," bilst Žanete Grende. "Uzsmaidīt, smaidīt un smieklos būt. Varu ziņot, ja runa ir par grāmatu, izknābājot no drukātā, gan uzklausot cilvēkus, gan lasot vēstules, kas iesūtītas, man jau ir 100 epizodes pilnīgi gatavas," atklāj Ēriks Hānbergs. Sūtīt dažādas liecības un atmiņas, kas saistās ar Imantu Ziedoni var jebkurā laikā, ja gribētos, lai epizode iekļūst arī grāmata "Amizantais Imants Ziedonis", ieteicams sūtīt vēlākais līdz Ziemassvētkiem. Sūtīt var vēstuli aploksnē uz muzeju, adrese: Sporta iela 2, Rīga vai elektroniski uz e-pastu: info@ziedonamuzejs.lv Rūta Šmite bilst, ka jubilejas gadā būs jauni Imanta Ziedoņa rakursi, ko akcentēs muzejā Murjāņos. Viens no tiem - Imants Ziedonis un bērni, bērnu literatūra, suņa Fuņa tēls. "Un arī Imants Ziedonis kā dārznieks, jo viņam ir skaists dārzs apkārt Murjāņu mājai, viņa un arī Ausmas Kantānes veidots un kopts. Imants Ziedonis pats daudzkārt ir teicis, ka viņš negribēja būt dzejnieks, gribēja būt dārzkopis," stāsta Rūta Šmite. Žanete Grende atminas, ka Imants Ziedonis viņai daudz stāstījis, kādu grib muzeju. "Viņš man stāstīja, ka muzejam jābūt par pieredzi. Muzejs nav par mani, muzejs ir par sevis un pasaules izzināšanu, par latviskumu, jaunrade ir galvenais. Es domāju, ka Imants ļoti gribētu, ka tā tas notiek," atzīst Žanete Grende. "Ziedoņa īpatnība ir tā, ka viņš ir daudz ceļojis pa Latviju. Arī mēs šobrīd daudz braucam dažādas ekspedīcijās, vienalga, kur mēs aizbraucam, cilvēki saka, ā, Imants te bija. Atceros, kā viņš šajā kultūras namā lasīja dzeju, vai lauku sētā. Cilvēki vēl joprojām atceras. Man ir sajūta, ka viņš nemaz nav nomiris, ka viņš tūlīt piezvanīs, atnāks, kaut kur būs jāiet, kaut kur jābrauc."

“Vecākiem ir divas izvēles - pieņemt vai zaudēt.“ Tā izsakās PROPAGANDAS 9. epizodes viešņa Liesma Ose, kas, būdama lepna mamma savai kvīru meitai, nu ar saviļņojumu atskatās uz savām izjūtām teju 15 gadus atpakaļ, kad viņas meita iznāca no skapja. Šoks, pārsteigums, grūtības atrast pareizos vārdus un cilvēcīgas kļūdas - tas viss ir normāli, bet kamēr bērns neizvēlas savu seksuālo orientāciju vai dzimtes identitāti, vecāks var izvēlēties starp bezierunu mīlestību vai bērna atstumšanu. Protams, būtiski, ka arī vecākiem šis ir izaicinājums, jo, kā atklāja Liesma: “Iznākt no skapja kā LGBT+ vecākam ir liels darbs” un abpusējs atbalsts, sapratne un cieņa ir labs rīks jebkādu raižu pārvarēšanai. Kā nekā - arī vecākiem ir svarīgi nākt ārā no skapjiem (darba kolektīvos vai citur) uz pieaugoši negatīvās retorikas publiskajā telpā un politikas kuluāros. Sarunas gaitā aplūkojām jautājumus, kas cilvēkiem var pasprukt nozīmīgās sarunās, tādējādi radot aizvainojuma sajūtu. Lai nodrošinātu iekļaujošu komunikāciju, dažus no tiem ir vērts pārdomāt. Jautājumus meklē šeit: safespace.lv/propaganda/epizodes/9. Par šo un vēl daudz ko citu runājam šajā epizodē! -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz www.safespace.lv/propaganda. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

PROPAGANDAS 8. epizodē esam divatā un runātīgāki kā jebkad. Noslēdzot mūsu triloģiju par dzimtes identitāti un to, kādu iespaidu uz mums atstāj sabiedrībā pastāvošie dzimumu stereotipi, mēs izspēlējām spēli “Drosmīgi jautājumi, patiesas atbildes“. Epizodes gaitā reflektējam, piemēram, par to, kas laika gaitā bijuši tie indikatori, kas formējuši mūsu izpratni par katram dzimumam piesaistītajām uzvedības normām, kā arī to, vai vispār identificējamies ar savu bioloģisko dzimumu. Diskutēt par šīm lietām skaļi ir sevišķi svarīgi, ņemot vērā mūsu katra slēptos aizspriedumus. Arī mums tādi ir… Slēptie aizspriedumi, kas pēc definīcijas ir slēpti vai noklusēti, var ietekmēt to, kā izturamies pret kādu konkrētu sabiedrības grupu, pašiem to neapzinoties. Uzbursim nelielu ainiņu… Iztēlojies, ka ir otrdienas vakars un Tu no savas darbavietas Rīgas centrā dodies uz savām mājām kādā no Rīgas mikrorajoniem ar sabiedrisko transportu. Transports ir salīdzinoši tukšs, līdz vienā no pieturām iekāpj liels pūlis cilvēku. Gribot, negribot, Tu sāc skenēt visus iekāpušos un kategorizēt viņus grupās “lūdzu, sēdi man blakus!” un “lūdzu, soļo tālāk!” (vai, ja esi īstens latvietis, nodurtām acīm, visus automātiski ievieto otrajā kategorijā). Šī ir Tava zemapziņas aizspriedumu balss darbībā. Būtiska loma cīņā ar šiem - slēptajiem - aizspriedumiem ir diskusijai. Skaļi pašreflektējot, Tu paver iespēju izteikt lietas, par kurām citādi nebūtu sanācis aizdomāties. Tikai sadzirdot tās, varēsi identificēt neskaidros jautājumus, kas nav ļāvuši Tev būt pilnīgi iekļaujošam. Varbūt Tu apgalvo, ka esi iekļaujošs uz visiem 100%, taču brīdī, kad nonāc aci pret aci ar kādu strīdīgu vai konfrontējošu jautājumu, Tu to paslauki zem tepiķa, jo “esi taču iekļaujošs“. Piemēram, skaļi pie sevis noformulē atbildi uz jautājumu “Vai transsievietēm jāļauj piedalīties sporta disciplīnās ar bioloģiskajām sievietēm?“. Ja izjūti diskomfortu un nelielu apjukumu, diemžēl nāksies samierināties ar to, ka tomēr neesi līdz galam iekļaujošs. Bet par to nav jāpārdzīvo, jo jau atkal - tā ir Tava zemapziņas aizspriedumu balss, kas formējusies dažādu ārējo faktoru iespaidā. Spiežot šeit, atradīsi listi ar apgalvojumiem, kas ļauj reflektēt par to, ko patiesībā domā par dzimtes un dzimumu lomām. Ja vēlies papētīt slēpto aizspriedumu fenomenu padziļinātāk, iesakām aizpildīt netiešo asociāciju testu vietnē www.HiddenBias.eu. Par šo un vēl daudz ko citu runājam šajā epizodē! -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz www.safespace.lv/propaganda. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

PROPAGANDAS 7. epizodē studijā viesojas Mailo, nebinārs performanču mākslinieks, LMA students un titulēts drag karalis. Ir pagājuši pāris mēneši, kopš Mailo iznāca no skapja kā nebinārs. Protams, šis solis nācis ar virkni praktisku un sadzīvisku pārmaiņu, kas attiecas uz, piemēram, vārda maiņu, attiecībām ar tuviniekiem, ķermeņa izskatu un citām dzimtes izpausmēm. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas būvēta uz idejas, ka dzimte ir bināra un to veido divi dzimumi, kas strikti definē mūsu katra lomu sabiedrībā, izskatu un manieres. Lielākā daļa sabiedrības, tostarp vairums transpersonu, sevi patiešām arī identificē ar kādu no binārajām - vīrieši vai sievietes - opcijām. Taču mūsu vidū ir arī cilvēki, kas neatbilst šīm kategorijām. Ir personas, kas savās sajūtās apvieno elementus, kas klasiski aosciējušies ar vīriešiem un sievietēm. Ir cilvēki, kas neizjūt piederību nevienai no šīm grupām. Ir arī cilvēki, kam dzimte un tās izpausmes mainās laika gaitā. Kas jāzina par nebinārām personām? Kā cienīt un atbalstīt nebinārus cilvēkus? Es esmu nebinārs. Ko tagad? Resursru krātuvii un virkni praktisku padomu gan kā nebinārai personai, tā atbalstītājam un/vai tuviniekam meklē jaunākajā rakstā šeit: safespace.lv/propaganda/epizodes/7 Par šo un vēl daudz ko citu runājam šajā epizodē! -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz www.safespace.lv/propaganda. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

PROPAGANDAS 6. epizodē esam nedaudz neierastākā ampluā. Kā tas jau ierasts mēneša izskaņā, pirmās 15 minūtes divatā atskatāmies uz augusta notikumiem (Latvijā beidzot arī vīriešu geju pārim tiesas ceļā piešķirts *oficiālas* ģimenes statuss!!). Taču pārējo epizodes laiku pavadījām kopā ar dinamisko duo (jeb dubulto dē) Dan un Dannie no projekta “Queer Safer Space“. Projekta mērķis ir aktīvi strādāt pie tā, lai rajonā “Lastādija“ jau pavisam drīz būtu gatava fiziska kopienas telpa, kurā pārnakšņot LGBT+ jauniešiem un kvīriem, kas nonākuši krīzes situācijās. Sarunas laikā abi jaunieši dalījās projekta tapšanas aizkulisēs, kā arī izklāstīja darāmo darbu sarakstu, kas cita starpā iekļauj tīrības talku sestdien, 27. augustā, uz kuru aicināts jebkurš interesents. Pusdienas garentētas! Vairāk informācijas iespējams atrast projektam atvēlētā instagram profilā instagram.com/queersaferspace. Iedvesmojoties no sarunas, esam arī apkopojuši sarakstu ar Latvijā reģistrētām nevalstiskajām organizācijām, kas var sniegt palīdzību cilvēktiesību pārkāpšanas gadījumos. Saraksts pieejams mūsu mājaslapā safespace.lv/propaganda/epizodes/6 Par šo un vēl daudz ko citu runājam šajā epizodē! -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz www.safespace.lv/propaganda. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

Viesojamies Imanta Ziedoņa muzejā “Dzirnakmeņi” Murjāņos. Laikā, kas šai paša celtajā mājā vēl dzīvoja dzejnieks un aktrise Ausma Kantāne, gada lielākā viesu sanākšana bija Imantos, mājas saimnieka vārda dienā - 1. jūlijā. Šis būs stāsts par dzejnieku Imantu Ziedoni, aktrisi Ausmu Kantāni un viņu “Dzirnakmeņiem”. Braucot pa Valmieras šoseju, neskaitāmas reizes biju acījusies, kur tad ir tas Ziedoņa muzejs. No Rīgas puses iebraucot Murjāņos, strauji jāgriež pa labi, un tālākais ceļš līdzinās kritienam pasaku akā. Nebruģētajam ceļam straujš kritums, nākas ienirt augstu koku zaļumā. Imanta Ziedoņa muzejs vairākkārt redzēts Latvijas televīzijā rādītos kadros, taču dzīvā pieredze salika gluži citus akcentus. Pirmais pārsteigums jau bija pats ceļš līdz muzejam, Murjāņi padomjlaikā kļuva par galvaspilsētas inteliģences iecienītu atpūtas vietu, pa ceļam virkne ar padomjlaika vasarnīcām. Šikākas par prastļaužu mazdārziņiem, bet līdz šur tur vēl nesagruvušo 20. gadsimta sākumā būvēto Gaujas malas villu greznībai (viena tāda seno laiku pils tiek šobrīd atjaunota “Dzirnakmeņiem” kaimiņos), tomēr netiek. Pieminot nesen mūzībā aizgājušo aktrisi Ausmu Kantāni, sociālos tīklus apceļoja youtube video – abi skaisti, vēl jauni, saspēlējušies, sēž pašu rokām, no Ragaciema atvestām zvejas tīklu auklām darinātos atpūtas krēslos, un ampelējas – viens otru  intervē. Tikusi pie muzeja ceļveža – burtnīcas “Muzeja ceļa piezīmes” noskaidroju, ka neparastā ēka “Dzirnakmeņos” tapusi laikā no 1970. līdz 1975. gadam, process sīki un smalki aprakstīts arī Aivara Berķa un Imanta Ziedoņa grāmatā “No Jāņiem līdz Murjāņiem”. Bet mana došanās uz “Dzirnakmeņiem” bija kā Antiņa jājiens stikla kalnā – tuvoties šai vietai mēģināju trīs dažādos lokos. Pirmais no tiem, medijos redzētie kadri un interneta vide – vietnē e-dzirnakmeņi muzejs izstaigājams virtuāli. Otrreiz uz “Dzirnakmeņiem” devos šī gada Muzeju naktī. Maijā bija iespēja izstaigāt tikai muzeja āra teritoriju, galveno iespaidu veidoja muzejnieku rosības nesenākais slānis -  pēc mājas saimnieku laika būvētas ēkas, muzejnieku radīti vides objekti – kā budistu lūgšanu dzirnas ar latvju zīmēm vai piramīdas spāru izcelts bišu strops. Trešo reizi “Dzirnakmeņos” ierodos iepriekš piesakoties, un patiešām esmu gaidīta. Caur stikla sienu mani ieraugot, Agnese Pētersone nāk pretim, piedāvā tēju. Pēc mirkļa ierodas muzeja vadītāja Rūta Šmite, kas šai amatā tikai trīs mēnešus kopš nomainījusi iepriekšējo vadītāju Žaneti Grendi, viņa ir atvedusi bišu stropu rāmīšus. Mani tas pārsteidz: Imanta Ziedoņa un Ausmas Kantānes laiks “Dzirnakmeņos” bija no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem līdz deviņdesmito gadu vidum. 1994. gadā dzejniekam pasliktinās veselība, Čikāgā tika veiktas vairākas sirds operācijas.  “Dzirnakmeņi” divtūkstošo sākumā tiek pārdoti fondam “Viegli”, un pirmos gadus te ir “mūzu mājoklis” burtiskā nozīmē – tiek ierakstīti “Viegli” divi pirmie albumi, taču līdz ar to šī ir diezgan elitāra, radošu nometņu, koncertu vieta. Plašākai sabiedrībai muzejs tiek atvērts jau pēc dzejnieka aiziešanas mūžībā, 2015. gada rudenī. “Dzirnakmeņi” ir muzeja galvenā mājvieta, taču fondam “Viegli” paralēli ir vēl daudz citu iniciatīvu, un tāda bijusi arī Imanta Ziedoņa viena no viņa muzeja vīzijām. Ka viņa muzejam nemaz tik nav obligāti jābūt ēkai.