Podcasts about daugavas

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde Latvijas Nacionālā arhīva dokumentu krājums ļauj izsekot papīra mūžam astoņu gadsimtu garumā – gandrīz no tā pirmsākumiem Eiropā līdz mūsdienām, kad to nomaina elektroniskie dokumenti. Pirmo papīru izgatavoja Ķīnā jau mūsu ēras 105. gadā. Piecus gadu simtus vēlāk recepte ar mūku starpniecību aizceļoja uz Koreju un Japānu, bet 8. gadsimtā izgatavošanas mākslu iekaroja arābi, uzvarot kaujā un sagūstot ķīniešu amatniekus. Papīra izgatavošanas pirmsākumi Eiropā saistāmi ar arābu iekarotajām teritorijām Itālijā un Spānijā ap 12.–13. gadsimtu. Itāļu Fabriano un spāņu Ksativas pilsētu ļaudis joprojām sacenšas par pirmo papīrdzirnavu īpašnieku statusu Eiropā. Sākotnēji papīra ieviešana Rietumu zemēs, nomainot pergamentu, bija lēna. Kristīgā baznīca norādīja, ka tā izgatavošanas māksla aizgūta no musulmaņu zemēm – svešas reliģijas, un sauca to par "sātanu materiālu". Tikai pēc 15. gadsimtā atklātās grāmatu drukāšanas tehnikas izplatības papīrs pēkšņi piedzīvoja savu uzvaras gājienu Eiropā un tā ražošana strauji izplatījās līdz pat ziemeļiem Skandināvijā un aiz okeāna Amerikā. Svētos rakstus šādi varēja pavairot un, lētāk nekā no ādas izgatavotā pergamenta iesējuma veidā, izplatīt sabiedrībā. Vienlaicīgi ar kristīgo literatūru papīru sāka izmantot gan rakstvedībā, gan filozofiskās un zinātnes literatūras radīšanā. Visstraujāk  papīrdzirnavu attīstība notika Holandē, tās meistari ražoja dažādus papīra veidus un eksportēja tos pa jūras un sauszemes ceļiem uz daudzām Eiropas valstīm. Papīru izgatavoja no balinātām un samaltām linu vai kaņepju lupatu šķiedrām, smeļot tās ar metāla stiepļu sietiem koka rāmī, un stiprībai un tintes raksta noturībai iemērcot dzīvnieku līmes šķīdumā. Tāpēc radies termins "roksmēluma" papīrs. Kā meistara vai īpašnieka piederības zīmi sietā iepina smalku stiepļu zīmējumu – ūdenszīmi – iniciāļus, simbolus vai ģerboņus, tā ļaujot noteikt papīra izcelsmi. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts Vēstures arhīvā pirmie papīra dokumenti datēti ar 14. gadsimtu, piemēram, Tērbatas rātes raksti Rīgas rātei (attēlā) vai Rīgas rātes raksts Lībekas rātei par tirdzniecības ar Krievzemi aizliegumu. Līdz pat 19. gadsimta sākumam papīru ražoja papīrdzirnavās no lupatām – drēbēm, zvejas tīkliem, virvēm, maisiem, kuras savāca no iedzīvotājiem. Lielu daļu Vēstures arhīva fondu veido tieši šādi papīra dokumenti. Pazīstamākie no tiem ir Rīgas rātes, Kurzemes hercogu, Kurzemes bruņniecības, muižnieku dzimtu rokraksti – protokoli, vēstules, ceļojumu apraksti, līgumi, reģistri, kartes. Lai iegūtu biezāku papīru vai kartonu iesējumu vākiem, roksmēluma papīru līmēja vairākās kārtās. Piemērs tam ir divās kārtās salīmētā droši datētā Tobāgo karte, kuru zīmēja kāds no Kurzemes hercoga Jēkaba sūtītajiem pirmajiem kolonistiem, kas Tobāgo ieradās 1654. gada maijā. Atbraucēji salu nosauca par Jauno Kurzemi (Neew Coerlande). Rīgas rātes dokumenti no tās pirmsākumiem līdz 19. gadsimta sākumam rakstīti uz iepirkta papīra, visbiežāk Holandes meistaru radīta, ko varam noteikt pēc ūdenszīmju  kataloga datiem. Latvijas teritorijā pirmās papīrdzirnavas uzceltas tieši Kurzemes hercogistes laikā Tomē 17. gs otrajā pusē. Ūdens darbināja dzirnavu ratu, kas, savukārt, nodrošināja stampu darbību lupatu mīcīšanai. Kopumā Latvijas teritorijā līdz 19.gadsimta beigām darbojās ap 20 šādu ražotņu, celtas pie Daugavas, Gaujas, Lielupes un Ventas pieteku krastiem – Popē, Vilcē, Rendā, Carnikavā, Iecavā, Zasulaukā un vislielākās – Līgatnē. Šajās dzirnavās papīra smelšanai lietoja gan iepirktus sietus ar Holandes meistaru ūdenszīmēm, gan uz vietas darinātus, kurus iespējams identificēt pēc zīmējumiem – ģerboņiem, iniciāļiem, uzrakstiem. Tā, piemēram, Zasulauka paīrdzirnavās ūdenszīmē attēlots Rīgas ģerbonis, bet Vilcē – ģerbonis un uzraksts "Wiltzen". Viduslaiku roksmēluma papīru ir viegli atpazīt pēc sieta nospieduma līnijām, bieži nevienmērīga blīvuma lējuma un ūdenszīmes, ko labi saredzam aplūkojot pret gaismu. Ūdenszīmju noteikšanai interneta pārlūkā atrodamas vairākas datubāzes, bet Latvijas teritorijas papīrdzirnavu ūdenszīmes apkopojis un manuskriptā aprakstījis ilggadējais arhīva darbinieks un pētnieks Georgs Jenšs (1900–1990). Viduslaikos gatavotais roksmēluma papīrs ir ilgmūžīgs materiāls, jo izgatavots no dabīgām sastāvdaļām – augu šķiedrām un dzīvnieku līmes. Gadsimtu gaitā tas izturējis gan viduslaiku aukstās ziemas, gan kara laikus. Tā saglabāšana un restaurācija, salīdzinot ar mūsdienu rūpniecisko papīru, ir krietni patīkamāka.

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danuta Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danute Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā Darbība notiek īsi pēc Pirmā pasaules kara Ruku dzimtā. Lūk, kā mazais brālis Voldemārs jeb Ruku Valdis apraksta lielā brāļa atgriešanos lauku sētā… "Kārļa pirmā aizraušanās jeb iziešana tautā plašākas publikas priekšā bija atturības propaganda. Viņš lasīja priekšlasījumus, dibināja skolās cerību pulciņus. Kad lektors jau bija iededzies citos pasākumos, vēl ilgi "Vecseviķu" istabaugšā glabājās uzskatāmības līdzekļi: mākslīgās sirdis, aknas un nieres. Alus dzērāja sirds bija pietūkusi, veidota divas reizes lielāka par normālo, bet šņabotājiem tā bija maza, sažuvusi, sačervelējusies." Kārlis bija pametis mācības lauksaimniecības skolā un ar plašu žestu piemājas tīrumā ierīkoja stādu audzētavu jeb kokskolu, ābeļu sēklaudžu atlasē nodarbinot arī mazāko brāli. Kārlim plāni bija kā Napoleonam un viņš bija sacerējies saimniecību pārveidot par īstu paradīzes dārzu. Tam bija vajadzīgi lieli līdzekļi. Tēvs pret aizņemšanos no bankas bija kategoriski pret, un Kārlis lepni devās pasaulē. Pabeidza lopkopības pārrauga kursus un braukāja pa Vidzemes sētām pienu svērdams, mērīdams un analizēdams. Braucienos līdzi bija gluži vai burvju mākslinieka kaste ar dažādiem instrumentiem. Voldemāram īpaši patika piena tauku procentu noteicējs, kas rūca kā aeroplāns. Kad to sāka darbināt, drebēja grīda un logi. Drīz vien Kārlis bija kļuvis par Madonas rajona lopu pārraudzības instruktoru, ar visu enerģiju cīnoties vispirms par Latvijas raibaļām un tad par brūnaļām. Šajā propagandas darbā viņam dzima gaiša doma – sekmīgai tirdzniecībai nepieciešams izdot sugas lopu biļetenu, kur drukātos gan sugas lopu pircēji, gan pārdevēji. Savu ideju Kārlis gribēja realizēt tikai savā vārdā, taču viņam vēl nebija 25 gadi un viņš nevarēja būt izdevuma galvenais redaktors. Kārlis ar visu dedzību un padevību metās pie tēva, arī Kārļa. "Tajā laikā politiskiem izdevumiem, it sevišķi sarkanajiem "strādnieku – zemnieku", galvenie redaktori ar nodomu bija izraudzīti tādi, kas par labu samaksu labprātīgi atsēdēja piespriestos soda mēnešus par savu pretinieku nepatiesu apvainošanu un pastāvošās iekārtas graušanu. Izdevuma vadošās personas darbu turpināja, sameklējot jaunus atsēdētājus. Tēvs, visu to labi pārzinādams, nebija pierunājams. Kad Kārlis svēti nosolījās, ka šajā biļetenā nebūs neviena vārda no politikas, tikai govslopu pirkšana, pārdošana un ciltsraksti, tēvs beidzot piekrita. Biļetenu drukāja, tā atbildīgais redaktors bija Kārlis Ruks, un neviens jau nezināja, ka juniors." Drīz vien jaunais censonis pārdeva sev atdalīto zemi, iegūto naudu ieguldīja spiestuves labiekārtošanā un Madonā atvēra izdevniecību "Provinces prese" Tajā iespiestas 14 rajona avīzītes, sarīkojumu programmas, dziesmu lapiņas, uzsaukumi un pat grāmatas. Šajā laikā arī mazais brālis ģimnāzists iesaistīts darbā, par ko uzrakstījis savu pirmo literāro darbu "Sludinājuma vācēja piedzīvojumi". Darbībai paplašinoties, Kārlis spiestuvi pārcēla uz Pļaviņām Daugavas krastā, vīnrūpnieka Upīša mājās. Blakus spiestuvei pagrabos gatavojās vīns pāri cilvēka augumam lielos traukos, bet nerimtīgā Kārļa darbīgais gars jau meklēja jaunus apvāršņus. Turpmākie brīvvalsts gadi viņu aiztriec uz Rīgu. Kārlis (un viņa pēdās Voldemārs) kļūst par dievturi, iesaistās politikā, audzē un tirgo redīsus, tad uzsāk dāliju selekcionēšanu un drīz vien "Mājas viesis" par viņu raksta tā: "Pašlaik lielākais dāliju šķirņu skaits esot dārzkopim K. Rukam, kurš paraugdārzos iestādījis ap 2000 stādu no 540 šķirnēm." Kārlis ir pret "sarkano mēri", taču kara laikā nokļūst gan Centrālcietumā, gan Salaspils nāves nometnē. Kā dzīves paradokss ir 1949. gads, kad Kārli viņa Aspazijas bulvāra dzīvoklī pamodina brutāli kareivji un ielādē vagonā uz Austrumiem. No šī notikuma viņš maz atceras, jo kādreizējais atturības sludinātājs esot bijis stipri piedzēries. Uz Sibīriju viņš izsūtīts brāļa Voldemāra vietā, kurš kā "Piebalgas budzis" bija paspējis sentēvu mājas pamest. Kad Kārlis no Jakutijas raksta, ka "pārtikas iegādei būtu vajadzīga bise", Voldemārs pa detaļām izjauc 12. kalibra divstobreni un pa porcijām aizsūta. Pēc brāļa atgriešanās abu avantūrisms izpaužas selekcijā un paraugdārzos, kā arī fotografējot Latvijas kultūras mantojumu. Par spīti 20. gadsimta spaidiem, abi brāļi saglabā Piebalgas zemnieku sīkstumu, optimismu un avantūras garu, to visu vēl cītīgi aprakstot – šķiet, ka mūzām piebaldzēni patīk. "Visā savā nodzīvotā dzīvē brālis bija kā kūsājošs, enerģijas pilns, pastāvīgi putojošs vīna trauks. Viņa dotības un aicinājums bija vadīt, iet pa priekšu, būt pirmajam. Runāt, dominēt, likt pakļauties savai domai un uzskatiem," Voldemārs formulē Kārļa Ruka dzīves kopsaucēju.

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns Pirms šodienas vienmēr bijusi vakardiena. Tautas frontes manifestācijā Daugavmalā dienu pirms 1990. gada 18. marta Augstākās padomes vēlēšanām turēju plecos četrus gadus veco dēlēnu. Radiožurnālists Jānis Ūdris vēlāk stāstīja, ka amerikāņu reportieris, kam viņš manifestācijā tulkoja, to ieraudzīdams, izsaucies: "Nākotne viņa plecos!" Mēs visi esam kādam vai kādas iepriekšējās paaudzes plecos. Mūsu plecos ir mūsu nākotne. Varbūt nav tik svarīgi, bet parasti, atzīmēdami 4. maiju, cilvēki lielākoties aizmirsuši vai nezina, ka Latvijas neatkarības atjaunotāju pirmā plenārsēde sākās nevis 4., bet gan 3. maijā. Bez sīvas spēkošanās ar prokremlisko opozīciju, bez neatkarības pasludināšanai svarīgāko  pozīciju ieņemšanas 4. maijs šodien nebūtu svētku diena. 3. maijā par Augstākās padomes priekšsēdētāju ar turpat vai 160 balsīm ievēlēja iepriekšējās – Latvijas PSR Augstākās padomes – Prezidija priekšsēdētāju, no augstu padomju amatpersonu aprindām nākušu latviešu godavīru Anatoliju Gorbunovu. Taču zīmīgi, ka 138 deputāti – tieši tik, cik nākamajā dienā balsos par neatkarību – viņa pirmā vietnieka krēslā apstiprināja Tautas frontes priekšsēdētāju, bet 131 – tas ir, mazāk par liktenīgo konstitucionālo vairākumu – piekrita, ka par priekšsēdētāja otro vietnieku kļūst LNNK pārstāvis. 3. maijā plenārsēdi uzsāka vēl Latvijas PSR Augstākā padome un Latvijas PSR deputāti, bet 4. maija pēcpusdienā PSR abreviatūra un attiecīgā plāksnīte pie Augstā nama ieejas jau atradās vēstures mēslainē. Tālab 3. maijs, ja arī nav atzīmējama diena, tomēr bijusi liktenīga. Iepriekšējā stāstā par neatkarības atjaunošanu pirms 35 gadiem pieminēju 30. marta diskrēto apspriedi Vaives dzirnavās. Nepateicu tikai to, ka tur Tautas frontes un Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadoņi apsprieda ne tikai Neatkarības deklarācijas gala tekstu, bet dalīja arī portfeļus un amatus, kam vajadzētu vadīt neatkarības izcīņu. Tur izlemts pirms 3. maija – Augstākās padomes pirmās sanākšanas – ar Latvijas Neatkarības deklarāciju iepazīstināt PSRS Prezidentu. Pastāvēja neliela cerība, ka tas varētu novērst vai vismaz mīkstinātu represijas  un ekonomisko blokādi, kādu pēc 11. marta Lietuvas Neatkarības akta Kremlis jau īstenoja pret lietuviešiem. Rietumu politisko līderu tipiskā attieksme pret Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas centieniem toreiz vēl bija apmēram tāda: "Jums taisnība, bet runājiet ar Maskavu!" Tikšanās ar Gorbačovu un PSRS premjerministru Nikolaju Rižkovu par Latvijas Neatkarības deklarāciju Maskavas Kremlī notika 17. aprīlī. "Stenka na stenku!" ("Siena pret sienu!") – Kremļa saimnieks norādīja vietas sarunu galda pretējā pusē man, Tautas frontes valdes loceklim Ilmāram Bišeram, Anatolijam Gorbunovam un deputātam Vilnim Bresim – četru cilvēku delegācijai no Latvijas. Deklarācijas nianses viņu neinteresēja. Uzstāja, ka izstāšanās no PSRS pieļaujama tikai saskaņā ar PSRS Konstitūciju, ko PSRS Konstitūcija, protams nepieļauj. PSRS valdības galva Rižkovs viszinīgi brīdināja, ka jelkādas Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu ne tikai PSRS valdība, bet arī latviešu tauta uztveršot kā neatbalstāmu ekstrēmismu un mūs gāzīšot. Pirmais jaunās Augstākās padomes gāšanas mēģinājums notika 15. maijā. Vecajā Rīgas Bruņniecības namā, pūlēdamies padzīt koristus, kuri kā sargi stāvēja uz ieejas kāpnēm dziedāja tautasdziesmas, lauzās civilās drānās ģērbti jaunekļi, pieprasīdami saskaņā ar Gorbačova dekrētu iesaldēt 4. maija deklarāciju. Uzbrucēji Puškina valodā auroja "Internacionāles" pirmo rindiņu un negaidīti izklīda stundā, kad padomju armijas daļās dalīja pusdienas. Pēc 17. aprīļa sarunas ar Gorbačovu varēja nojaust, ka neatkarības atgūšana arī parlamentārā, nevardarbīgā ceļā nebūs vienkārša, un Kremlis neatsakās no iespējas Baltijas neatkarības procesus apturēt ar spēku. "Ja vēlētos, es Landsberģi pāris nedēļās "priščučil bi" ("pienaglotu pie sienas")," PSRS Prezidents brīdināja mūs, šķietami draudzīgi piebilzdams, ka ar "latviešu strēlniekiem" jau gan, atšķirībā no "lietuviešu muzikanta", Kremlis taču varēšot vienoties. Tautas frontes atbilde šai sarunai Kremlī bija 21. aprīlī Daugavas stadionā sasauktā visas Latvijas vairāk nekā 8000 dažādu līmeņu deputātu sanāksme. Tā Augstākās padomes pirmajai sesijai uzdeva balsot par Tautas frontes sagatavoto Deklarāciju.  Dzejnieks Imants Ziedonis mudināja nenobīties no "ziloņa, kas iebridis skudru pūznī, uzlicis tam gubu un žēli taurē, ka skudras, čurādamas uz viņa kājas, pārkāpj ziloņa cilvēktiesības". Tas bija sveiciens jau dibinātajai Augstākās padomes prokrieviskajai frakcijai "Līdztiesība". Daudzi "Līdztiesības" deputāti ikdienā valkāja padomju armijas un VDK virsnieku uniformas, atgādinādami, ka ir bruņota opozīcija. Imants Ziedonis arī karsti atbalstīja priekšlikumu 3. maija sēdi ievadīt ar deputātu svinīgo solījumu Mātei Latvijai Brāļu kapos. Ar solījumu veļiem, kuru plecos turamies, un solījumu tiem, kurus jānotur mūsu pleciem. Dzestrā agrumā, zeltsaules staros. Visi caur Brāļu kapu vārtiem izgājušie deputāti sastājās ar skatu pret Mātes Latvijas skulptūru. Kā pēdējais aizelsies pieskrēja filozofs Pēteris Laķis, stāstīdams, ka viņu aizkavēja puķu tantiņa, kura nav ņēmusi naudu par ziedu pušķīti, piekodinādama, ka par samaksu pieņems tikai balsojumu par neatkarību. Un lai arī ir dzirdēts mūziķu joks, ka par vienu flautu briesmīgāk var skanēt tikai divas flautas, nākamo balsotāju par neatkarību solījumu senčiem un nākamībai 3. maijā, ja neesmu to nosapņojis, ievadīja un noslēdza divu jauniešu – puiša un meitenes – dievišķa flautu spēle. Tas bija skaistākais un iedvesmojošākais uzmundrinājums deputātiem, kas 3. maijā  pārkāpa vecā laikmeta slieksni, lai dotos nezināmā nākotnē uz 4. maiju, kas, nevar noliegt, laimīgi turpinās par spīti tā paša ienaidnieka draudiem un karam Ukrainā.

Mūsdienu populārajā kultūrā vikingi attēloti kā skarbi karotāji un laupītāji, bet arheoloģiskajā izpētē gan Skandināvijā, gan Latvijā atklājas cita aina, tostarp, arī atspēkoti mīti par sieviešu lomu vikingu sabiedrībā. Ko par šiem jūras braucējiem atklājuši arheologi Latvijā un pasaulē? Šis gads arheologiem Lielbritānijā atnesis lielus panākumus: saskaņā ar viņu teikto izdevies atklāt līdz šim lielāko zināmo vikingu celtni Lielbritānijā. Bet britu arheologi nav vienīgie, kuriem uzdodas atklāt ko jaunu un pārsteidzošu par slavenajiem un arī leģendām apvītajiem vikingiem.  Arī pētniekiem no Latvijas ir izdevies atklāt ko jaunu un interesanti šajā jomā. Kā vairāki populārās kultūras mīti viegli atspēkojami ar mūsdienu arheologu instrumentiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro arheologs, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Guntis Gerhards un arheoloģe, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Elīna Pētersone-Gordina. "Vikingi asociējas ar skarba izskata skandināvu vīriem, kuri laupīja dedzināja un aiz sevis atstāja iznīcību 9. -11. gadsimtā Eiropā. Jāsaka, ka tas ir ļoti vienkāršots pieņēmums no 21. gadsimta skatupunkta. Vārds vikings nenozīmē kādu konkrētu etnisku vai konkrētu piederību. Par vikingiem sevi dēvē paši skandināvi, citviet Eiropā viņus pazina ar cita veida apzīmējumu, franku zemēs tie bija normāņi, Krievzemē - varjagi," norāda Guntis Gerhards. Vai Latvijā vispār ir vikingu laikmets, jo periodizācijā šāds laiks neparādās? Viens no projekta uzstādījumiem vēsturniekiem bijis - paraudzīties uz šīm lietām atšķirīgi.  "Viens no iemesliem, kāpēc šādu periodu atsevišķi neizdalīja, jo nebija pārliecinošu liecību par pašu vikingu klātbūtni. Jā, mums ir skandināviskas izcelsmes priekšmeti, kas ir atrasti daudzviet Latvijā," norāda Guntis Gerhards. Elīna Pētersone-Gordina norāda, ka projektā pievēršas Latvijas populācijai un pēta, vai Vikingu laikmets ietekmēja vietējo populāciju. Mēs jau neskatāmies uz vikingiem. "Veicot diētas analīzes un vērtējot izmaiņas apbedījumu tradīcijās, var redzēt Vikingu laikmetu arī Latvijā un izmaiņas ir pietiekami nozīmīgas," norāda Elīna Pētersone-Gordina Viņa arī atzīst, ka pētījumos atklāts, ka 10. un 11. gadsimtā parādās atšķirības diētā - vīrieši patērē augstāku dzīvnieku proteīna proporciju nekā sievietes, kas iepriekšējos gadsimtos nebija. Izmaiņas ir izteiktas un tas nāk arī kopā ar apbedīšanas tradīciju izmaiņām. Guntis Gerhards norāda, ka neapšaubāmi Skandināvijas iedzīvotāji ir atstājuši noteiktas ģenētiskas pēdas arī Latvijas populācijā. Vai vikingu sievietes bija arī karotājas? "Pēdējos desmit gados šis jautājums ir kļuvis ļoti aktuāls. Tas lielā mērā saistīts ar atradumiem Birkas kapulaukā, kur ļoti bagāti apbedījumi, kur bija klāt ieroči, divi zirgi, daudzas citas lietas. Tas tika atklāts 20. gadsimta pašā sākumā, un ilgstoši tika uzskatīts, ka tas ir vīrieša karotāja apbedījums. Taču, ienākot mūsdienu modernajām tehnoloģijām, tām pašām DNS, tika pierādīts, ka konkrētā apbedījuma kauli pieder sievietēm, tātad sieviete karotāja," skaidro Guntis Gerhards. "Pēc tam, pārlūkojot atsevišķus Skandināvijas apbedījumus, apmēram ir kādi 10 droši gadījumi, ka ir ar bagātīgām kapu piedevām veltīti apbedījumi, kuros ir sievietes. Līdz ar to ir jautājums, ka sievietes varēja ieņemt vikingu laikmetā Skandināvijā pietiekami augstu sociālo stāvokli līdztekus vīriešiem. Vai viņas visos gadījumos ir uzskatāmas par karotājām, tas varētu būt apšaubāmi. Bet tas, ka viņām varēja būt nozīmīga loma, teiksim, dažādos reliģiskajos kultos, ideoloģijā vikingu, tas ir noteikti." Guntis Gerhards norāda, ka arī Latvijas teritorijā Daugavas krastos 8.-9. gadsimta latgaļu un sēļu kapulaukos parādījās tāda sieviešu dzimtei netipiska senlieta kā cirvis. Tas liek uzdod jautājumu - kas bija šīs sievietes? Diētas analīzes parāda, ka šīs sievietes bija līdzvērtīgas vīriešiem, bilst Guntis Gerhards. Iespējams, ka šīs sievietes varēja ieņemt noteiktu vietu tā laika sabiedrībā līdztekus vīriešiem.

Izdevniecībā "Upe tuviem un tāliem" klajā nācis mūzikas albums "Daugavas rāgas", kurā apvienoti Dienvidlatgales senatnīgie, vienbalsīgie dziedājumi un Indijas rāgas. To veidojuši Biruta Ozoliņa, Indriķis Veitners, Vigo Račevskis, Ernests Medenis un indiešu sitāras spēlēs meistars Shree Subrata De. Albuma atvēršana notiks 11. februārī LNB Kores zālē, bet sarunā ar Birutu Ozoliņu uzzinām, kas kopīgs indiešu rāgām un Latgales dziedājumiem un kāda bijusi Birutas un indiešu mūziķa Subratas De tikšanās un muzikālās sadarbības veidošanās. Biruta Ozoliņa: Tikšanās ar šo mūziķi man pavēra ļoti daudz jaunu priekšstatu par to, kādam jābūt mūziķim, kā jākalpo mūzikai. Viņš mani tiešām pārsteidza ar savu atdevību mūzikai. Viņš ir tik ļoti saistīts ar savu instrumentu, ka reizēm man pat likās mazlietiņ komiski, kā viņš to sargāja, kā viņš sargāja savas rokas, kā viņš sargāja savu iespēju spēlēt šo instrumentu. Subrata De ir ļoti, ļoti saistīts ar savu instrumentu. Viņš kalpo šai mūzikai. Un arī tas, kā viņš veido mūziku, kā viņš veido mūzikas stāstu - rāgas tēmas jau ir apmēram zināmas, bet katru reizi viņš šo stāstu pastāsta citādāk. Viņš pats sākumā nemaz nezina, kā tas viss veidosies. Mani tas ļoti fascinēja un aizrāva. (..) Man ir ļoti labi kolēģi, domubiedri, mūziķi, ar ko kopā veidojām šo projektu. Ir Indriķis Veitners, ar ko mums jau no “Patinas” laikiem ir ļoti ilgstoša sadarbība - laikam pat 20 gadi, kuros veidojam kopējas lielākas un mazākas koncertprogrammas. Ir Vigo Račevskis, kas lieliski spēlē austrumu instrumentus, arī gongu. Esmu dzirdējusi viņa gongu kompozīcijas stundas garumā, un tās ir tik aizraujošas - tāpat kā Subratas spēle, arī Vigo Račevska gonga spēle ir īsts mūzikas pārdzīvojums. Tad Ernests Medenis, kas ir cilvēks no dabas, tik atraisīts, tik emocionāls. Viņš nav mūzikas profesionālis, bet ir ārkārtīgi talantīgs daudzās jomās. Viņš strādā kā avioinženieris, bet mūzika tiešām ir daļa no viņa dzīves, viņš lieliski spēlē kokli. Ar šiem cilvēkiem arī bijām komandā. Lielākais darbs patiesībā bija, pirms Subrata ieradās, jo, kad es apjautu, ka te var kaut kas labs veidoties, mēs vienkārši sākām strādāt. Subrata mums sūtīja mūzikas paraugus, un mēs ar Indriķi tikāmies un strādājām. Bija Subratas ieraksti, bija seno teicēju ieraksti no Latvijas folkloras krātuves, un mēs četratā vienkārši mētājām viens otram frāzes, to vai nu atkārtojot, vai variējot. Mēs iepazinām, kā veidot frāzi. Un, lai cik dīvaini nebūtu, arī Subrata to piefiksēja - frāžu modelēšana ir ļoti līdzīga latgaļu senajiem dziedājumiem un Indijas mūzikas domāšanai. Es nerunāju par latviešu folkloru vispār - es runāju par ļoti šauru žanru, kas ir Augšdaugavā, Dienvidlatgalē. Šīs dziesmas ir ļoti tuvas lietuviešu dziesmām, daudz tuvākas kā citur Latvijā dzirdamām dziesmām. Kad aizbraucu uz Lietuvu un padziedu šīs dziesmas, viņi saka - jā, šādi dzied - mazliet variēti, reizēm pat par to pašu tēmu, teiksim, pļaujas svētku motīvs ir tāds pats.      

Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis. Ielas nosaukums saistīts ar nelielo Speķa ielu pie Salu tilta, kas savieno Lastādijas un Mazo Kalna ielu. Kaut arī šī iela pirmoreiz zināma tikai no 1885. gada, kad Avotu iela jau sen bija izveidota, tā nes Speķupes attekas vārdu, kas šajā vietā atdalījās no Daugavas. Speķupe tecēja līdz Kubes kalnam tagadējās Esplanādes rajonā, kur pagriezās un ieguva Rīdziņas nosaukumu. No Rīdziņas upes savukārt radās pašas Rīgas pilsētas nosaukums. Klausītāji paši var izdomāt, kā sauktos Latvijas galvaspilsēta, ja atteka līdz pat ietekai Daugavā turpinātu nest Speķupes vārdu. Pilsētai attīstoties, Speķupe 18./19. gadsimtā pamazām aizsērēja un tika aizbērta. Izmainoties hidroloģiskajam režīmam, aizbērtās Speķupes vietā mūsdienu Avotu un Lāčplēša ielas krustojuma rajonā radās mitrājs un avotu vieta, no kuriem tika ņemts ūdens pilsētas vajadzībām. Kad 1810. gadā pirmoreiz tika pieminēta iela, kas no Lielās Smilšu (tagad Lāčplēša) ielas veda ziemeļaustrumu virzienā, tā tika nosaukta par Avotu ielu un saglabājusi šo nosaukumu nemainīgu visos vēstures posmos. Tiesa, iesākumā tās bija divas ielas – Mazā Avotu iela līdz Ģertrūdes ielai un Lielā Avotu iela – līdz Lienes ielai. Pirmatnējā ielas apbūve kopā ar citām Rīgas priekšpilsētām tika nodedzināta 1812. gadā, kad Rīgai tuvojās Napoleona karaspēks. Iespējams, 19. gadsimta vidū Avotu ielas nosaukums ieguva mazliet ironisku nokrāsu, jo vismaz no 1867. gada ielas galā, tur, kur tagad atrodas Pāvila baznīca, bija vieta, kur tika izgāzti pilsētas tualešu atkritumi. Ņemot vērā to, ka pa Avotu ielu kursēja asenizatoru zirgu rati, iela tolaik nevarēja būt pati prestižākā pilsētā. Tomēr jau divdesmit gadus pēc tam tieši šajā vietā sāka celt Pāvila baznīcu. To iesākumā projektēja Latvijas Universitātes vēsturiskās ēkas arhitekts Gustavs Hilbigs, bet pēc viņa nāves – Gustava dēls Hermanis Hilbigs. Baznīcas altārgleznu 1937. gadā radīja Jānis Roberts Tilbergs, kuram jau pēc četriem gadiem nācās gleznot Josifa Staļina portretu. Vienlaicīgi ar baznīcas celtniecību izveidoja Lauvas (mūsdienu Pērnavas) ielu, bet mazliet vēlāk – Rumpmuižas (mūsdienu Augusta Deglava) ielu un Ērgļu (mūsdienu Jāņa Asara) ielu. 1901. gadā atklāja Rīgas elektriskā tramvaja tīklu un viens no maršrutiem gāja arī pa Avotu ielu ar galapunktu Asara un Tallinas ielas krustojumā. Tā rezultātā 20. gadsimta sākumā ielas apbūve strauji attīstījās, daudzas ēkas tika uzceltas no 1908. gada līdz Pirmajam pasaules karam. Iela saglabājusi savas apbūves raksturu līdz pat mūsdienām un veido Avotu apkaimes centrālo asi.

Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis. 1729. gadā Vecķeipenes muižā piedzima Gustavs Emanuels fon Veismanis, kurš kļuva par Krievijas impērijas armijas inženieri. 18. gadsimta otrajā pusē viņš vadīja dambju izbūvi, kas regulētu Daugavas gultni no Ķengaraga līdz Daugavgrīvai. Daudzas no šīm hidrotehniskajām būvēm ir saglabājušās līdz mūsdienām. Darbu gaitā iegūdams ievērojamus līdzekļus, fon Veismanis iegādājās vairākas muižas, tostarp muižiņu mūsdienu Šarlotes ielā 3. Šo muižiņu fon Veismanis nosauca savas meitas vārdā – par Šarlotentāli. Kaut arī 19. gadsimta sākumā muižu savā īpašumā ieguva Rīgas daiļdārznieks un Ķemeru parka izveidotājs Heinrihs Vāgners, un turpmāk to sauca par Vāgnera muižu, Šarlotentāles nosaukums saglabājās pašam rajonam. Pašu Šarlotes ielu izveidoja 19. gadsimta sākumā, nosaucot to par Lēģeru ielu jeb Palesādu ielu. Gan Lēģeru, gan Palesādu ielas vēsturiski Rīgā bijušas vairākas. Šajā Lēģeru ielā ietilpa ne tikai mūsdienu Šarlotes iela, bet arī Matīsa iela līdz pat Krišjāņa Barona ielai. 1885. gadā no Lēģeru ielas daļas un no Trešās Ganību ielas izveidoja Šarlotes ielu. Trešā Ganību iela ir Krišjāņa Valdemāra iela, kuru atdalīja no Šarlotes ielas tikai 1954. gadā. Šarlotes iela saglabāja nosaukumu dažādās valstīs un politiskajās iekārtās, tomēr īsi pirms Atmodas 1985. gadā tā tika pārdēvēta par Lilitas Bērziņas ielu, bet piecus gadus vēlāk tai atjaunoja vēsturisko nosaukumu. 19. gadsimta vidū Vāgnera muižas vecajai ēkai blakus tika uzcelta vēl viena ēka. 1930. gadā to iegādājās Rīgas Tabakas fabrikas īpašnieks Karīms Samuels Maikapars. Kopš tā laika ēka pazīstama kā Maikapara nams un mūsdienās ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Vācu okupācijas laikā ēkā dzīvoja Rīgas lielvecākais Hugo Vitroks, bet PSRS okupācijas gados tā bija Baltijas kara apgabala komandiera Ovanesa Bagramjana rezidence. Vēlāk tā kalpoja augstu PSRS viesu izmitināšanai. Rīgas pils remonta laikā šeit rezidēja Latvijas prezidenti. Tagad Maikapara namā atrodas Japānas vēstniecība. Bet kā tad ar vēsturisko Šarlotes muižiņas ēku? Tā ir kļuvusi par studentu korporācijas "Latvija" mītnes vietu.

Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis Vecrīgā starp Grēcinieku ielu un Peldu ielu atrodas nelielā Ūdensvada iela. Kaut arī ielas nosaukums vedina domāt par salīdzinoši nesenu pagātni, ielas nosaukumam ir cieša saistība ar Rīgas pilsētas ūdenssaimniecības attīstību 17. gadsimtā. Iela izveidojās 13. gadsimtā kā daļa no senās Trauksmes ielas – tā bija militāras nozīmes iela, kas veda iekšpus pilsētas aizsardzības mūriem (citi šīs senās ielas posmi ir mūsdienu Aklā iela, Trauksmes iela un Trokšņu iela). 1662. gadā, kad Rīga atradās Zviedru Vidzemes sastāvā, no Dancigas (mūsdienu Gdaņska Polijā) tika uzaicināts nīderlandiešu ūdens apgādes un namdaru meistars Jakobs Jostens, kurš 1663. gadā Ūdensvada ielas rajonā izveidoja t.s. ūdensskunsti, kura apgādāja Rīgas pilsētu ar ūdeni turpmākos 200 gadus. Iekārtas izbūves iniciatori bija rātskungi Melhiors Dreilings, Melhiors Fukss un Gothards Fēgezaks. Divi no šiem kungiem atstājuši pēdas arī Rīgas vietvārdos: Melhiora Dreilinga muiža devusi nosaukumu Rīgas Dreiliņu apkaimei, bet Fēgezaku muiža – Vējzaķsalai. Iekārta tika ierīkota Zunderna jeb Grēcinieku tornī, kas atradās mūsdienu Grēcinieku ielas 34 rajonā. Šeit pa speciāli izveidotu kanālu tika pievadīts Daugavas ūdens. Trīs zirgu darbināts sūknis ūdeni pievadīja 243 mucu ietilpīgā tvertnē (1791. gadā tvertnes tilpumu palielināja līdz 850 mucām). No tvertnes pa koka caurulēm ūdens tika sadalīts pa pilsētu. Diemžēl jebkāda ūdens attīrīšana nebija paredzēta... Vēlāk bez zirgiem sāka lietot ar ūdeni un vēju darbināmas dzirnavas. Pēc tam no abām dzirnavām atteicās un zirgu skaitu palielināja līdz sešiem. Ūdensskuntes darbības vajadzībām tika izbūvēti speciāli zirgu staļļi, kuros atradās 20, vēlāk jau 80 zirgi. Šī pilsētas ūdensapgādes sistēma darbojās līdz 1863. gadam, kad tika ierīkota jaunā Daugavas ūdenssūkņu stacija pie Krīdenera dambja mūsdienu Latgales ielā 196. Šī ēka, atšķirībā no ūdensskuntes ēkas, ir saglabājusies līdz mūsdienām. Tika nomainītas arī ūdensvada caurules, atsakoties no koka. Ūdensskunstes dēļ Trokšņu ielas posmu 17. gadsimtā sāka dēvēt par Skunstes ielu, bet 1923. gadā ielas nosaukums tika latviskots par Ūdensvada ielu.  

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Tumšie rudeņi, savu biznesa ideju dzīvotspējas pārbaude, fermentēšana un zālīšu ievākšana ir tas, ar ko saskārās Zane un Jānis Miglinieki, kas nu jau vairākus gadus Jēkabpils pusē Daugavas krastā dzīvo un brūvē kombuču. Zane un Jānis Miglinieki dzimuši auguši Rīgā nu jau ceturto gadu savu mājvietu nu jau kopā ar gandrīz divgadījo dēliņu Augustu atraduši Jēkabpils pievārtē plašā lauku saimniecībā. „Tagad jau ir pierasts, bet sākumā tas likās tā vov, cik daudz ir tie saimnieciskie darbi laukos. Un tad tu it kā gribi darīt vai sev vai mūsu gadījumā uzņēmumam kaut ko, bet cik daudz laika paņem parastie saimnieciskie darbi, kaut vai iekurināt māju, kur ir trīs krāsnis, un uzturēt to siltumu ziemā,” saka Zane. Pēc studijām pusgadu abi pavadījuši brīvprātīgajā darbā ekoloģiskajās saimniecībās Kanādā, bet kovidlaikā aizvien vairāk braukuši uz laukiem šeit, līdz izlēma te arī palikt. „Mēs nesen bijām atgriezušies no Kanādas un sapratām, ka tas ir tas, kā mēs savu dzīvi gribam vest ārpus pilsētas steigas un tā skrējiena, bet nu veidot to skrējienu šeit,” saka Jānis. Savu lauku sapni šobrīd abi jaunieši realizē attīstot savu mājražošanu jeb kā paši saka mājdarītavu ar nosaukumu SIA „botanical shaman”, kur brūvē kombuču. „Principā klasiskā izpildījumā tā ir melnā, zaļā tēja, tad fermentēta ar tējas sēnes kultūru un šajā fermentācijas procesā rodas šis viegli gāzētais dzēriens, kas ir bezalkoholisks.” Biežā braukšana uz galvaspilsētu, kur ir galvenais produkcijas noieta tirgus, jauniešiem ir arī pašiem uzlādes iespēja, jo tumšajos rudens vakaros dzīve te Daugavas krastos brīžiem šķiet patumša. "Un lai gan vienmēr esmu tiekusies pēc miera, tad rudeņos laukos man šķiet ir par mierīgu, un es braucu uz pilsētu uzlādēties to dinamiku, tās gaismiņas,” saka Zane. Sākotnēji Zanei un Jānim bijušas arī citas biznesa idejas laukos, tomēr kombuča no vietējiem produktiem viņiem pašiem vislabāk saistījās ar ilgtspējīgo dzīvesveidu. "Tā jau saka, ka nekad pirmā ideja tev nebūs dzīvotspējīga, un kā aicinājums citiem uzņēmīgiem cilvēkiem, kas grib kaut ko izmēģināt, nepadoties pie pirmajām neveiksmēm.”

Šoreiz gada noslēguma raidījums. Tajā rezumējam 2024.gada notikumus Latvijas un pasaules sportā. Savukārt Gunārs Jākobsons pie sevis ciemos aicinās divus sportiskus Ziemassvētku vecīšus - aktierus Jāni Skani un Egilu Melbārdi. Gada atskata nominācijas: “Gada riņķadejotāji” - Izglītības un zinātnes ministrija līdz pat pavasara beigām nepiesķir naudu sporta federācijām, gada beigās par īstu traģikomēdiju izvēršas stāsts par Rīgas Olimpiskā sporta centra zemes nomas maksu; “Gada vēsturnieki” - Kristaps Porziņģis un Uvis Balinskis. Pirmo reizi Latvijas sporta vēsturē viena gadā kāds pašmāju sportists kļūst par Nacionālās basketbola asociācijas čempionu, bet cits - izcīna Stenlija kausu; “Gada prieks” - Tomam Skujiņam izcila sezona pasaules šosejas riteņbraukšanas elitē - piektā vieta Parīzes olimpisko spēļu grupas braucienā un nominācija Latvijas gada sportista balvai; “Gada vilšanās” - Latvijas basketbola izlases olimpiskās cerības izšķirošajā mačā aizskalo Brazīlijas tālmetienu lietus. "Godājama nominācija" - 3x3 basketbola izlases ceturtā vieta Parīzē, sekojošā parāde; “Gada cirks” - IZM un naudas piešķīrumi sporta sacensībām Latvijā - kamēr basketbols olimpiskajai kvalifikācijai saņēma naudu, tikmēr hokejs, pludmales volejbols u.c sporta veidi cīnījās ar zobiem un nagiem; “Gada nelaimes putns” - motosportists Pauls Jonass: teicami sācis sezonu un beidzot izcīnījis pirmo uzvaru MXGP klasē, guva smagu pleca traumu un izlaida vairāk nekā pusi sezonas. Ļoti iespējams, ka traumu smagāku padarīja ārsta nepareiza rīcība; “Gada sensācija” - Mārtiņš Sesks/Renārs Francis demonstrē izcilu sniegumu Polijas un Latvijas pasaules rallija čempionāta posmos; “Gada sporta pasākums Latvijā” - vēsturiskais pirmais Latvijas pasaules rallija čempionata posms; “Gada šoks” - vēls pieteikums šajā nominācijā Kasparam Daugaviņam, kurš sezonas vidu negaidīti paziņoja par karjeras beigām; “Gada šāviens mērķī” - Andrejs Rastorgujevs beidzot izcīna medaļu pasaules čempionātā biatlonā; “Gada komanda” - RFS futbolisti; “Gada slaloms” - vai visa Latvija uzzina, kas ir kalnu slēpotāja Dženifera Ģērmane; “Gada sālsmaize” - beidzot atklāj jauno vieglatlētikas manēžu pie Daugavas stadiona; “Gada barters - par Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu ievēl Raimondu Lazdiņu.

Bagātīgie Latvijas arhīvi ļauj ielūkoties Rīgas ielu vēsturē un izsekot tam, kā viduslaiku pilsēta izpletusies un kļuvusi par mūsdienīgu Eiropas galvasspilsētu. Sākot ar padomju radītiem mikrorajoniem, līdz pat Vecrīgas mazajām ieliņām - katras ielas stāsts ir zināms. To stāsta jauna grāmata “Rīgas ielas. Labais krasts”. Nav noslēpums, ka vēl pirms simts gadiem tur, kur šobrīd slejas daudzdzīvokļu mājas Rīgas mikrorajonos, bija meži, pļavas, ganības un pat viena otra muiža. Kā Rīgas labais krasts ieguva sev šodien raksturīgo apbūvi, kā ielas vairākkārtīgi tika pārsauktas un kāpēc Vecrīgā ir, piemēram, Mazā Monētu iela, bet nav Lielās Monētu ielas, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj grāmatas autors Edgars Lecis un grāmatas redaktors, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" pārstāvis Jānis Barbans. Pēdējo 200 gadu laikā Rīga izpletusies un kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas lielpilsētu. Kā jau pilsētai ar senu vēsturi, tās sejā rakstītas neskaitāmas pārmaiņas - to visu izzina Rīgas labajam krastam veltīta grāmata.  Grāmata iepazīstina ar 1196 Daugavas labā krasta ielām, laukumiem un tiltiem Rīgā, to veidošanās vēsturi, nosaukumu izmaiņām un ievērojamiem objektiem, kas tur atrodas. Tāpat lasītāji gūs plašāku ieskatu dažādo Rīgas apkaimju un to ielu tīkla rašanās vēsturē. Ielu aprakstus papildina stāsti par interesantiem notikumiem, kas tur norisinājušies, kā arī mūsdienu un vēsturiskās kartes. Savukārt vizuālu ieskatu Rīgas ielu pagātnē un tagadnē sniedz ap 500 vēsturisko un mūsdienu fotogrāfijas. Oskars Otomers pēta iesaukas, kādas savulaik dotas automašīnām Pēdējos gadsimtus kopā ar cilvēkiem veiksmīgi attīstījušies motorizēti transportlīdzekļi - automašīnas, motocikli, motorolleri un mopēdi, un visiem šiem transporta līdzekļiem iespējams dot neparastus apzīmējumus. Zefīrs, Raudošais Emīls, Čigānu Ferari - tie ir tikai daži no nosaukumiem, ar kuriem savā pētniecībā saskāries Oskars Otomers. Kādi faktori nosaka to, ka automašīnu var nosaukt par govi, begemotu vai citu dzīvnieku vai augu? “Autobraucēju dziesmiņu”, kas skan sižeta ievadā, saistām ar Rīgas kinostudijas mākslas filmu “Dāvana vientuļai sievietei”, kur autozagļu banda mēģina lauku mājas saimniecei Kņopienei nozagt volgu. Braucot ar auto, noteikti var dungot dziesmas, un, sēžot sastrēgumos, prātā var ienākt arī pētniecisko darbu tēmas. Tā notika ar Latvijas Universitātes doktora studiju programmas “Valodu un kultūru studijas” doktorantu Oskaru Otomeru. Pirms diviem gadiem, tajā brīdī noslēdzot savas bakalaura studijas baltu filoloģijā, viņa pētnieciskais darbs pēc profesores Andras Kalnačas iedrošinājuma tapis par automašīnu un motociklu žargoniem latviešu valodā, rezultātā apzinot aptuveni 250 dažādus nosaukumus. Lielo transportlīdzekļu - kuģu un lidmašīnu - nosaukumus Oskars šobrīd turpina pētīt doktorantūrā. Ja runājam par apzinātajiem nosaukumiem, šie vārdi nav pierakstīti vārdnīcās, tie ir kādu reizi kādā garāžā pateikti, tāpēc tā ir gaistoša leksika, gandrīz kā folkloras materiāls. Konkrētus autorus gan šiem transportlīdzekļu žargoniem neuzzināsim. Oskara Otomera darbu papildina atraktīvas Renāra Tutiņa karikatūras ar aprakstītajiem transportlīdzekļiem. Pēc bakalaura darba uzrakstīšanas to iegādājusies Latviešu valodas aģentūra, kas jau tālāk savā rakstu krājumā iekļāvusi rakstu par transportlīdzekļiem veltīto pētījumu.

Stāsta Latvijas Televīzijas ilggadējā redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Un tagad iejutīsimies laikā un vietā: ir 20. gadsimta 70. gadi, Latvijas Televīzijas studija Āgenskalnā, Linarda Laicena (tagad Nometņu) ielā 62. Šovakar programmā raidījums vecāko klašu skolēniem "Apvārsnis". Pa dienu lielajā A studijā notiek tā sauktais trakta mēģinājums – tiek izmēģināts viss raidījums no sākuma līdz beigām, ar visām intervijām, kinosižetiem, ar aktieru tekstiem, pieteikumiem, atteikumiem, gaismām, skaņu un visu vajadzīgo. Jo vakarā būs tiešraide, un tad visam jābūt perfekti. Mēģinājumā esmu klāt ne tikai es kā sižeta autore, bet arī mans intervējamais. Mēs izrunājam visu tā, kā vakaram iecerēts. Kad mēģinājums beidzies, vēl pārrunas ar raidījuma režisorēm Žaneti Jurjāni vai Benitu Folkmani, ar redaktorēm Silviju Sūnu un Verēnu Bērziņu. Vai bija labi? Kas vēl jāpalabo līdz vakaram? Un tad jau atliek tikai stundas, lai sagatavotos vakara tiešraidei. Tolaik nebija tehnisku iespēju raidījumus ierakstīt. Skatos kameras maģiskajā acī un gludi virpinu iemācītos teikumus, drusku sametas doma, aizķeras vārdi un iestājas pauze. "Nekas, tūliņ tekstu atkārtošu,"  galvā pazib doma. Bet tai zibenīgi seko nākamā: "Šī taču ir tiešraide! Un nekāda atkārtojuma nebūs…" Tā ir viena no manām pirmajām atmiņām par "Apvārsni". Laikam simboliskākā, jo visam tālākajam ilgajam darbam Latvijas Televīzijā iemācīja atbildību par pasaulē palaisto vārdu. "Apvārsnis" – Jaunatnes redakcijas paspārnē veidotais raidījums 20 gadu garumā (no 1971. līdz 1991. gadam) – bija unikāls. To veidoja vidusskolu vecāko klašu skolēni un tikko studentu kārtā ietikušie. Es pati "Apvārsnī" nonācu  nejauši – 1972. gada vasarā "Daugavas" stadionā satikos ar redaktori Verēnu Bērziņu, kad viņa gatavoja materiālu par Skolēnu deju svētku uzvarētājiem, kuru vidū bijām arī mēs – Madonas dejotāji. Uzzinājusi, ka mans nodoms pēc gada ir studēt žurnālistiku, Verēna piedāvāja izveidot sižetu Latvijas Televīzijai par to, ko labi pazinu – par savu deju kolektīvu. Šim pirmajam uzdevumam sekoja vēl daudzi citi. Pirms katra raidījuma bija jāsagatavo scenārija plāns – precīzs  temats un tā risinājums. Ja tā bija intervija, tad jāatspoguļo ne tikai žurnālista jautājumi, bet arī intervējamās personas atbildes. Saprotams, ne vārds vārdā, kā tas izskanēs tiešraidē, tomēr saglabājot pamatdomu. Raidījuma scenārija plāns savlaicīgi bija jānodod izskatīšanai "Glavļitam" – tā saucām Galvenās literārās pārvaldes darbiniekus, kas atradās Latvijas Radio namā, lasīja katru scenāriju un uz raidījuma vāciņiem uzlika tik svarīgo zīmogu "Atļaut pārraidīt". Ikviens redaktors, tuvojoties raidījuma ēteram, interesējās, vai "vāciņi ir atnākuši no Glavļita", kas nozīmēja – vai scenārijs ir izskatīts, apstiprināts un atsūtīts atpakaļ uz televīziju. Savus garadarbus rakstījām ar roku, stingri ievērojot noteikto formu: kreisajā pusē – kas redzams kadrā, labajā pusē – teksts jeb saturs. Tad šīs lapas nesām augšā uz 6. stāvu, kur atradās mašīnrakstītāju birojs. Tā divās istabās diendienā rakstāmmašīnu taustiņus zibināja sešas, septiņas mašīnrakstītājas.   Katram scenārijam bija jābūt sešos eksemplāros. Varēja tikai apbrīnot mašīnrakstītāju prasmi ne tikai atšifrēt mūsu  iesniegtos rokrakstus, bet arī ātri sagatavot jaunas baltas sešas lapas, starp tām ievietojot piecus kopējamos papīrus. Pārrakstāmie teksti krājās palielā kaudzē, jaunais darbs bija jānoliek augšā, mašīnrakstītājas darbus ņēma secīgi no apakšas. Ja kāds bija aizkavējies ar scenārija nodošanu, tad pūlējās savējo iedabūt kaudzes viducī. Godīgi pret citiem tas nebija, bet ko padarīsi, ja ēters "deg"?

Pēc rekonstrukcijas Rīgas pilī šajā rudenī atgriežas Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Lai arī ar pilnu jaudu tas darbību atsāks tikai nākamajā gadā, jau šobrīd interesentiem ir iespēja apskatīt rekonstruētās telpas un apmeklēt pasākumus. Par to, ko šīs telpas slēpj vai nu jau jāsaka gluži pretēji - atsedz un kāda ir pati Rīgas pils vēsture, saruna raidījumā. Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) Izglītības un komunikācijas departamenta vadītāja Astrīda Burbicka un LNVM Vēstures departamenta Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis. Rīgas pils konventa pārbūve un restaurācija (autori: "Rīgas Pils Kastelas projekts" ("MARK Arhitekti", "Sudraba Arhitektūra") bija iekļauta arī to 16 pretendentu klāstā, kas bija izvirzīti Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024 finālam. Liecības par laiku pirms Rīgas pils celtniecības Ķieģeļu ceplis, dzirnavas un hospitālis – tādas būves ir minētas rakstītos avotos par laika posmu 13.-14. gadsimtā par vietu, kur šobrīd slejas Rīgas pils. Ko tagad no minētajām celtnēm var aplūkot tagad, stāsta pils atjaunošanas projekta pārstāvis arheologs Mārtiņš Lūsēns.      1330. gadā pēc rīdzinieku cīņām ar Livonijas ordeni, kad pilsētnieki bija nopostījuši pirmo ordeņa pili, kas atradās tur, kur tagad ir Konventa sēta, ordeņa pārstāji kā uzvarētāji lika rīdziniekiem celt jaunu pili, un būvei vieta tika izvēlēta Daugavas krastā pie toreizējās pilsētas robežas. Tika noplēsti vairāki dzīvojamie nami, kas nav minēti rakstītos avotos, bet  ir saglabājušās  ziņas par slimnīcu, dzirnavām un ķieģeļu cepli, kas pirms pils būvniecības te ir atradušies. Kopā ar Mārtiņu Lusēnu, kurš  ilgstoši ir pētījis šīs būves vēsturi, dodamies uz pils pagrabu, kur tagad arī muzeja apmeklētāji varēs paši aplūkot senos mūrus un liecības par laiku pirms pils celtniecības.

Specoperācijā aizturēti desmitiem migrantu un pārvadātāju, bloķēta satiksme Aizkraukles novadā. Jēkabpilī joprojām aktīvi notiek Daugavas aizsargdambja stiprināšanas darbi, lai pilsēta būtu pasargāta no plūdiem. Tuvojas ziema, darāmā vēl ir daudz, un jēkabpilieši sāk paust satraukumu. Valdība skatīšanai Saeimā virza daļu nākamā gada valsts budžeta lēmumu. Studenti norāda uz informācijas trūkumu par Valsts aizsardzības dienestu. Valsts kanceleja izsludinājusi atklātu konkursu uz Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja amatu.

Mes bieži raidījumā runājam par jautājumiem, kas skar klimata izmaiņas, taču pārsvarā sarunās fokusējamies uz to, kādas izmaiņas notiek un notiks dabā. Izrādās, mainoties klimatam, izmaiņas skar arī nemateriālo kultūras mantojumu, ir vairāki konkrēti piemēri arī Latvijā. Par to arī saruna raidījumā. Carnikavas nēģu pētījumi un klimata pārmaiņas. Kā, mainoties šai pasaulei, izzudīs vai var izzust agrāk ierastas nodarbes un vērtības? Plašāk stāsta Rita Grīnvalde, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, Latviešu folkloras krātuves vadītāja, un Sandis Laime, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks. Daugavas un Gaujas plostnieki stāsts - amats, kas neatgriezeniski zudis un kļuvis par vēsturi Mūsu plosti lielākoties gāja tikai līdz Daugavpilij. Braucām cauri visām krācēm. Atpakaļ braucām ar vilcienu līdz Indrai. Braucām, ņemot līdzi kartupeļus, gaļu, siļķes. Ugunskuru  kurinājām  tieši uz plosta. Tur arī gulējām.  Tā 1990. gadā Daugavas muzeja darbinieki pierakstīja Valentīna Sermula atmiņas par plostnieka gaitām Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Kokmateriālu pludināšana pa ūdeni ir senākais transporta veids - vēlāk telefona sarunā teiks Gaujas Nacionālā parka dabas aizsardzības inspektors un ekspozīcijas "Gaujas plostnieka stāsts" izveidotājs Māris Mitrevics. Katrā ziņā jau pirms vairāk nekā 300 gadiem p.m.ē sengrieķu filozofs Teofrasts rakstīja, kā romieši ar milzīgiem plostiem veduši kokmateriālus kuģubūvei. Latvijas vēstures avotos plosti minēti jau 16. gadsimtā. Pa Daugavu uz Rīgu 17. un 18. gadsimtā pludināja lielus daudzumus kokmateriālu. Vērtīgākie koki bija kuģu masti, kas Latvijā 17. gs. gandrīz visi bija jau izcirsti. Tos vajadzēja gādāt no tālākām vietām, pludinot pa Dņepru uz augšu, bet ziemā pa zemes ceļu aizvedot līdz Daugavai, pa kuru tālāk laida līdz Rīgai. Galvenā plostu pludināšanai izmantojamā upe Latvijā bija Daugava un plostošana pa Gauju attīstījās pēc Gaujas-Daugavas kanāla atklāšanas 1903. gadā. Tā lasām internetā  publicēto informāciju vietnē par Strenčiem, starptautisko plostnieku pilsētu. Ar plostu laišanu parasti nodarbojās pavasarī un vasarā. Darbs bija smags, bet par to bija laba samaksa un ja vien cilvēks bija spēcīgs un gatavs darboties ar peldošiem balķiem, tos nemitīgi uzmanot un veiksmīgi vadot pa straumi, tad viņš bija laipni aicināts plostnieku pulkā. Telefona intervijā Māris Mitrēvics stāsta par savu plostnieka pieredzi jaunībā. Skatot plostnieku terminoloģiju, kas veidota pateicoties Māra Mitrēvica savāktajam vārdu krājumam, uzzinām, kā "rēja" ir kūļu kopums, kurā apkopoti ap 1000 m³ kokmateriālu transportēšanai pa ūdeni, savukārt ugunskura vietu uz plosta dēvēja par "kuldu". Plosta vadītājs ir "korņiks", priekšējā aira vilcējs ir "malacis", bet "zaplava" ir vaļēji baļķi, kas viens aiz otra pamīšus piesieti gar plosta malām, lai novērstu to ieduršanos krastā un nodrošinātu plosta slīdamību pret dažādiem šķēršļiem. Šo pēdējo vārdu aizguvums  no krievu valodas skaidrojams ar to Daugavā plosti nāca no Krievijas, savukārt Gaujas plostniekus Krievijas impērijas laikos amatā apmācīja no Krustpils nākušie koku pludinātāji, tātad  amata brāļi no Daugavas.  Turpinājumā, skatot šī senā amata vēsturi, fragmenti no raidījuma „Vietu lietas Latvijā”, kas tika ierakstīts Doles salā Daugavas muzejā, kur  muzeja galvenā krājuma glabātāja Laine Juhansone stāsta par Daugavas plostniekiem un viņu amata rīkiem.

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Vai zini, ka rakstnieks Gunars Janovskis arī gleznojis, piedalījies izstādēs un ilustrējis arī dažas no savām grāmatām? Rakstniekam Gunaram Janovskim (1916–2000), kura talants uzplauka, dzīvojot Anglijas vidienē un kura pirmais romāns "Sōla" iznāca 1963. gadā, kad tā autoram bija jau 47 gadi, paticis arī zīmēt, gleznot, skicēt. Tiesa, to vairāk varam uzlūkot kā hobiju, par kuru vēstulē Anšlavam Eglītim (1906–1993) pieticīgi bildis – "Es tikai tāds svētdienas rītu mālderis!" Skolas gados viņam paticis zīmēt, ģimnāzijas laikā viņa zīmēšanas skolotājs bija gleznotājs Jūlijs Madernieks (1870–1955), viņš labprāt apmeklējis izstādes, mēdzis ilgi noraudzījies gleznās. Un – pārnācis mājās – centies pats zīmēt. Īpaši patikušas Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Rembranta (1606–1669) gleznas. Kādā vēstulē Anšlavam Eglītim atzinis, ka gandrīz vai salīdzis par apkopēju gleznotāja Romana Sutas (1896–1944) darbnīcā, lai tik tuvāk nonāktu mākslas vilinošajai pasaulei. Tā nenotika, bet vilinājums palika. Par savu aizraušanos Gunars Janovskis vēstulē Anšlavam Eglītim, kurš atšķirībā no Janovska šo nodarbi bija apguvis profesionālā līmenī, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, stāsta: "Daiļkrāsošana man ir veca kaite. [..] Portretus zīmēt nevaru. Bet reiz kaut kā iedomājos raut tāpat tieši, ar krāsām. Tu nevari iedomāties manu pārsteigumu, kad man no audekla sāka lūrēt pretī pazīstams vieplis. Tagad jau nu prieki vējā [redzes problēmas - aut.]. Man vairāk patīk ainavas ar ūdeņiem." Gleznošana, zīmēšana, skicēšana bija noturīgs hobijs visa mūža garumā. Viņa zīmējumi ietverti vairākās pašas grāmatās, piemēram, romāns "Ēnu menuets" (1969). Savā ziņā tieši šī mākslinieciskā ievirze nosaka arī kādu būtisku literārās daiļrades iezīmi – spēju personas spilgti vizuāli aprakstīt, it kā uzzīmēt, spēju veidot poētiskas dabas ainavas, dažādos jūras tēlojuma aprakstus, kuros tik krāšņi ir ūdeņu un debesu krāsu toņi vai saules atspīdumi jūras ūdeņos. Var teikt, ka Gunara Janovska tekstiem piemīt arī spilgta vizualitāte. Un, protams, ka vairākos viņa literārajos darbos nereti darbojas arī kāds gleznotājs. Dzīvojot Anglijas vidienē, Gunaram Janovskim paticis šad tad aizbraukt uz Londonu, izstaigāt gleznu izstādes, gūt jaunus iespaidus, nopirkt kādas otas vai krāsu tūbiņas. – Par šo viņš stāsta: "... tā vien jau ir bauda – ieiet krāsu veikalā. Atvilkņu atvilktnes pilnas ar uzpampušām tūbiņām. Paletes naži, eļļas un terpentīni, rāmiju un audekli, otas un krīti. Apmēram tā vajaga justies gardēžiem lielas viesnīcas virtuvē." Vai kādā ikmēneša vēstulē Anšlavam Eglītim: "Rīkojoties ar krāsām, ir patīkami sajust savā apkārtnē eļļas smaržu un pamazām radīt kādu klusās dabas kompozīciju, portretu vai ainavu. Tāpat kā savos romānos cenšos nostādīt traģisko iepretim komiskajam, gleznošanā mani valdzina gaismas un ēnu pretstati." Un tā tapa virkne gleznu. Kas tās skatīja? – Gunara Janovska gleznas nereti varēja skatīt Anglijas latvieši kādās izstādēs – Anglijas latviešu mākslinieku un daiļamatnieku kopas izstādēs vai Anglijas dziesmu dienu gleznu izstādēs. Apmeklētāji varēja arī kādu no gleznām iegādāties. Tā Gunara Janovska gleznas nonāca latviešu namos. Pati oriģinālā esmu skatījusi kādas pāris, manā īpašumā ir dāvinājums no sievas Sarmītes – glezna "Tulpes". Kopumā par gleznām liecina vien gleznu fotouzņēmumi, kurus ik pa laikam kādā vēstulē viņš nosūtīja Anšlavam Eglītim. 1984. gadā Daugavas vanagu fonda īpašumā "Straumēni" (tur tolaik dzīvoja rakstnieks) tika sarīkota Gunara Janovska gleznu izstāde. 1997. gadā Rīgā, Reiterna namā notika Gunara Janovska un Sarmītes Ērenpreiss-Janovskis gleznu izstāde. Tolaik apgādā "Elpa" bija iznākusi pirmie kopotu rakstu sējumi, kuriem vāku dizainējusi Sarmīte. Kaut arī rakstnieks Anšlavam Eglītim bildis – ".. nē, nē, es neesmu gleznotājs. Man reizēm patīk izlaist tādu spožu līkumu pār baltu audeklu. Bet visvairāk man patīk svaigas eļļas smarža", tomēr gleznas ir. Kaut kur pasaulē. Gleznām ir rāmi pasteļtoņi un tajās ir jaušama noskaņa. – "Gleznotājs", "Klaidonis", "Meža ceļš", "Mežmala ziemā", "Rudens", "Tilts pār Daugavu", "Daugava pie Rīgas" ir tikai daži no gleznu nosaukumiem. Un ir arī autora pašportrets.

Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet tikai 2024. gadā Latvijā pirmo reizi norisinās konkurss "Sakoptākais Latvijas daudzdzīvokļu mājas pagalms 2024". Labāk vēlāk nekā nekad! Par konkursa norisi raidījumā Kā labāk dzīvot plašāk stāsta asociācijas "Mājoklis" pārstāve Ilze Kurēna, kokaudzētavas „Dzērves” saimniece, dārzu ierīkotāja, Ogres tehnikuma pasniedzēja apstādījumu veidošanā un kopšanā, konkursa žūrijas locekle Maruta Kaminska un Rīgas domes Rīgas apkaimju attīstības nodaļas vadītājs Gatis Štolcers. Ierakstā par māju iekšpagalmu uzturēšanu uzklausām aizkraukliešu pieredzi. Aizkraukle, pilsēta Daugavas krastā pie Pļaviņu HES, no citām Latvijas pilsētām atšķiras ar to, ka lielākā daļa daudzdzīvokļu namu iekšpagalmu pieder nevis daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem, bet pašvaldībai. Līdz ar to iekšpagalmu uzturēšanai tiek izmantota gan pašvaldības budžeta nauda, gan piesaistīts arī Eiropas Savienības finansējums. Konkurss “Sakoptākais Latvijas daudzdzīvokļu mājas pagalms 2024” mērķis ir popularizēt kopienu sadarbību un saliedēšanos, tā veicinot un padarot daudzdzīvokļu mājas pagalmus un kvartālus sakoptākus. Izsakot atzinību un lepojoties par paveikto, kopības tiek mudinātas sadarboties, lai veidotu kvalitatīvāku dzīves vidi. Pieteikumus varēs iesniegt no 10. jūnija līdz 16. augustam. Konkursa uzvarētājus paziņos septembrī.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļas mākslas eksperte Daiga Bondare Vairumam cilvēku šodien Pētera Barisona vārds saistās ar iemīļoto kordziesmu "Dziesmai šodien liela diena". Zinām, ka tā pirmo reizi izskanēja X Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos 1948. gadā jau padomju okupācijas apstākļos, un kopš tā laika svētkos dziedāta vismaz 15 reizes. Pats Pēteris Barisons savas dziesmas pirmatskaņojumu Lielajos dziesmu svētkos diemžēl vairs nepiedzīvoja... Mazāk zināms ir fakts, ka komponists nemaz nebija pazīstams ar tolaik jauno dzejnieku Arvīdu Skalbi. Tomēr šī dziesma ir patiesi Sēlijas izauklēta, jo dzejnieks rakstīja vārsmas, ciemojoties vecmāmiņas dzimtajā pusē Sēlpils "Kalna Virsājos". Bet te būtu īstā vieta atgādināt, ka dziesmu svētki patiesībā ir nepārtraukts process, un tie sevī ietver ne tikai lielos Vispārējos dziesmu svētkus Rīgā, bet arī daudzās dziesmu dienas un dziesmu svētkus novados. Tikai pateicoties regulāram un neatlaidīgam darbam, ir bijis iespējams gan šīs tradīcijas ilgais mūžs, gan arī latviešu kora kultūras augstie sasniegumi. Pētera Barisons dzimtajā Sēlpilī jau tūliņ pēc Pirmā pasaules kara nodibinājās pirmie kori, un starpkaru laikā Staburaga apkārtnē parasti vienlaicīgi darbojās vismaz trīs kori, tāpat arī dažādi ansambļi. Kori uzstājās vai ikkatrā izrīkojumā. Pats Barisons jau no pusaudža gadiem ar koriem bija saistīts gan kā dziedātājs, gan kā diriģenta palīgs, uzņemoties koristu apmācību. Tieši te viņš arī debitē kā komponists. Viņa pirmā, 19 gadu vecumā rakstītā dziesma "Staburaga atmoda" vēlāk vairākkārt pārstrādāta un saglabājusies koru repertuārā. Taču arī daudzas vēlāk rakstītās un nebūt ne vienkāršās Barisona dziesmas vienmēr dziedājuši arī Sēlpils kori vietējās dziesmu dienās. Ļoti nozīmīgi Barisona dzīvē ir tā sauktie Staburaga dziesmusvētki, brīnišķīga tradīcija, ko sēlpilieši uzsāk 1923. gadā, ar jauno Barisonu rīcības komitejā. Katru gadu Jāņu dienā Vīgantes estrādē Daugavas krastā pie Staburaga norisinās plašs koncerts, nereti slavenā Teodora Reitera vadībā, bet 1930. gadā arī pats Barisons kļūst par virsdiriģentu. Un kur nu vēl arī daudzās dziesmu dienas gan Kurzemē, gan Vidzemē un Zemgalē, kurās Barisons piedalās gan kā klausītājs, kā diriģents, kā komponists. Kopā ar Sēlpils draugiem Barisons turas arī 1931. un 1933.gada Vispārējos latviešu dziesmu svētkos. Bet, ja VII svētkos Barisons ir galvenokārt klausītājs, kurš dienasgrāmatā detalizēti apraksta visu svētku norisi, tad 1933.gada svētki ir Barisona komponista debija – virsdiriģenta Teodora Kalniņa vadībā izskan viņa kordziesma "Dziesmas lielas lidotājas" ar novadnieka Jāņa Akuratera vārdiem. Tā godalgota dziesmu svētku jaundarbu konkursā 1932. gadā un atnes Barisonam arī plašāku atpazīstamību. Pats viņš atzīst, ka "tas ir vērtīgs sasniegums, ņemot vērā, ka konkursam bijušas iesūtītas sešdesmit dziesmas, no kurām tikai astoņas izraudzītas. (..) Tātad pirmā vērtīgā uzvara pie "zvērinātajiem" tiesnešiem – akadēmiķiem. Un tomēr tas ir tikai līdzeklis, lai tiktu pie tautas. Īsto spriedumu un atzinību gaidīšu no tās." "Tomēr skaists apmierinājums: kāds mazumiņš arī no manas dvēseles iešalcis dziedātāju baros un izšalks pār klausītājiem." Paškritiskais Barisons nav gluži sajūsmināts par atskaņojumu, tomēr atzīst, ka šī diena pieder pie viņa dzīves gājuma gaišākajām lappusēm. Nākamajos dziesmusvētkos 1938. gadā Barisona kantāte “Dzimtenei” ar Rūdolfa Buša vārdiem iegūst pirmo godalgu. Tie ir arī pēdējie Vispārējie dziesmu svētki, ko Barisons piedzīvo. Kas zina, kā būtu izvērsusies turpmākā Barisona dziesmusvētku gaita. Jāatzīst, ka padomju laika dziesmusvētkos nedziedāja nevienu citu Barisona dziesmu kā tikai “Dziesmai šodien liela diena”, kamēr kordziesmu “Latvijā” varēja dziedāt tikai trimdas dziesmusvētkos. Īstā Barisona atgriešanās sākās līdz ar XX Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem 1990. gadā un arī pēc tam, kad kopkora repertuārā ienāca brīnišķīgās kordziesmas “Latvijā”, “Mūzai”, “Melodijas”, arī kantāte “Atlantīda”… Lai gan Barisons nepiedzīvoja savas "Dziesmai šodien liela diena" triumfu Rīgā, tomēr viņam tik svarīgajos Staburaga dziesmu svētkos 1947. gada Jāņos Jēkabpils apriņķa 11 apvienotie kori autora vadībā atskaņoja Barisona jauno dziesmu. Tas bija pēdējais Barisona diriģētais koncerts.  

Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļas mākslas eksperte Daiga Bondare Šodien atkal dzīvojam laikā, kad karš kļuvis par ikdienas sastāvdaļu. Pēteris Barisons piedzīvoja divus pasaules karus un jaunībā, miera laikā, dienēja Latvijas Bruņotajos spēkos. Viņa daiļrade neasociējas ne ar kara norišu, ne ar traģisku ciešanu attēlojumu, tomēr arī Barisons ir pievērsies kara tēmai. Otrā pasaules kara gados top viņa kantāte jeb balāde ar Jāņa Akuratera vārdiem "Nāves sala" soprānam, baritonam, jauktajam korim, simfoniskajam orķestrim un ērģelēm, kas stāsta par Pirmā pasaules kara notikumiem Nāves salā pie Ikšķiles. Tās atskaņojumu Barisons nepiedzīvo. Kantātē Barisons kara tēmu risina sev raksturīgajā dzimtenes mīlestības vērsumā, tāpēc mūzikas valodā te vairāk varonības atklāsmes nekā šausmu attēlojuma, ar bagātīgiem, dramatiskiem, un tomēr līdzsvarotiem, izsvērtiem mūzikas izteiksmes paņēmieniem. Taču pilnīgi noteikti karš ir atstājis pēdas jaunā Barisona pasaules uztverē. 1915. gada 27. augustā Barisonu ģimenei nācās doties bēgļu gaitās. Barisona dzimtajā Sēlpils pagastā Daugavas kreisajā krastā vairāk nekā divus gadus bija frontes līnija, smago kauju rezultātā tika nopostītas gandrīz visas pagasta saimniecības. Bērnība, kuru Barisons vienmēr atcerējies un arī mūzikā tēlo kā idillisku, mīlestības un sirsnības piepildītu laiku, patiesībā tomēr ir arī traumatisku atmiņu piepildīta. Tās ir bēdas un arī tīri fiziskas ciešanas, kas jāpārdzīvo bērnam kara apstākļos. Kad pašiem jānoposta visi tīrumi, bet bagātā rudzu raža jāsaber ar zemi un jāsalej ar petroleju neizkulta, kad nedēļām jādzīvo zem klajas debess… Arī skolas gaitas 11 gadus vecajam Pēterim tādēļ ir pavisam saraustītas – būtībā tikai viena ziema otrā klasē pagastskolā, un tā visa Barisona skološanās, jo nākamajā rudenī Pēterim jāiet ganos, lai palīdzētu ģimenei sagādāt iztiku bēgļu gaitās. Atgriežoties dzimtajās Skudrēs 1918. gada maijā, grūti saprast, kuras jūtas stiprākas – prieks būt mājās vai bēdas par izpostīto sētu. Dienasgrāmatā: "Pirmais skats uz dzimto sētu: šausmīgi, sirds sažņaudzas… Viss liekas kā briesmīgs sapnis, negribas pat acīm ticēt, viss liekas sarāvies, palicis maziņš; atlikušie mūri apauguši ar lielu zāli, apvilkti ar drāšu žogiem, tranšejas visapkārt, šausmīga aina. (..) " Visur gaidīja nebeidzams un smags lauku darbs, kādā paiet Pētera Barisona jaunība. 1925. gadā Pēteri Barisonu iesauc armijā. Dienasgrāmatas daļa, kurā Barisons apraksta dienesta gaitas, nosaukta visai daiļrunīgi – "Trulā gara verdzībā. Atmiņas no karavīra dzīves." Jaunībā Barisons jau tā mocījās ar saasinātu pasaules uztveri un vientulības sajūtu, un armijā valdošā atmosfēra to vēl tikai saasina. "Visa šī nejaukā dzīve nokauj un nomoka garu līdz pēdējam; kā smags, milzīgs lietuvēns guļ uz krūtīm un neļauj brīvi elpot. Tukšums, riebjums, skepticisms un apātija pret visu pavada ik uz soļa, un, ja veselu garu beigšu šo gaitu, tad vēl dzīvošu ilgi." Tomēr Kara muzeja apmeklējums karavīru Barisonu ir dziļi saviļņojis: "Briesmas, šausmas un bezgalīgas mokas raugās visapkārt, bet tomēr, tomēr… redzu saulainās tāles un gaismas kalnu galotnes, kuru dēļ ciestas visas šīs mokas. – Izeju uz ielas kā noreibis, ieelpoju kāri dzidro gaisu un sirds nodrebas, kā šausmīgu sapni redzējusi, visu to drīzāk nokratīt un aizmirst tikās – lai dus šausmu pilnā pagātne un nemostas vairs nekad, nekad…" (Barisons dienasgrāmatā reti piemin grāmatas, kuras lasījis, tomēr kāds ieraksts liecina, ka Ēriha Marijas Remarka romāns "Rietumu frontē bez pārmaiņām"viņā izraisījis daudz sāpīgu atmiņu: "Lasot to, nāk atmiņā piecpadsmitā gada vasara, kad dobja dunoņa no rietumiem vēlās kā smaga nakts virsū, un nāk atmiņā arī astoņpadsmitā gada pavasaris, kad acīm pavērās šausmu pilnais dzimtenes tuksnesis. Liekas tik sen pārdzīvots un aizšalcis uz neatgriešanos, un tomēr arī tā reiz bija dzīve…" Uz neatgriešanos… cik daudzi no mums vēl nesen bija pārliecināti, ka karš pieder pagātnei. Otrajā pasaules karā dzimtā Sēlpils netiek tik smagi nopostīta, taču 1944. gadā vācu armija militāru vajadzību dēļ izposta Vīgantes parku un Staburaga estrādi, vietas, kurās it viss saistās ar Barisona mūzikas gaitām, kur viņš dziedājis pats,  kur atskaņotas viņa dziesmas, kur viņš vadījis Staburaga dziesmusvētkus... Šis ir viens no emocionālākajiem un traģiskākajiem ierakstiem Barisona dienasgrāmatā, kur viņš izpostīto Daugavas krastu salīdzina ar visas Latvijas postu: “Vai šī kapsēta nav kā likteņa mājiens tautai: šis skaistums, kas bij' – ir beidzies." … un varbūt labi vien ir, ka liktenis Pēteri Barisonu pasargāja no okupācijas tālākajām sekām un brīža, kad it kā miera laikos viņam tik mīļos Daugavas krastus pazudināja pavisam…

Daži no mums dzīvo, lai iztraucētu mierīgo tagadni. Tāds arī mūsu šī vakara viesis Monopolā – radošs, atklāts un reizē paslēpies. Latviešu reklāmas un mūzikas video režisors, koncertskatuvju režisors un mūziķis - cilvēks orķestris PapaChi, Čižiks jeb Aivars Čivželis. "Es ticu brīnumiem. Ļoti. Tāpēc esmu ceļojis arī pa visādiem saviem vārdiem, kā zināms. Jo man šie noteikumi nav rakstīti, es varu mainīt vārdus, kad es gribu, respektīvi, jaukt ārā un likt kopā pa savam. Un man liekas, ka tas ir saistīts ar to ticību brīnumiem, ticība kaut kam vēl, kas ir ārpus eksistējošā, nu, tāda pierakstītā, pierādītā," sarunā atklāj Aivars Čivželis. Savā ziņā neparasta viņa nodarbošanās ir svilpošana. "Mans tēvs svilpoja nepārtraukti, un es kaut kā bērnībā, man tas kaut kā pats par sevi nāca ārā, un tā man ir gluži kā otrā elpošana. Es varu svilpot gan uz āru, gan uz iekšu. Starp citu. Tas nozīmē, ka es varu svilpot vispār visu laiku, man nav jāievelk elpa," stāsta Aivars Čivželis. "Man svilpošana vienkārši ārkārtīgi patīk. Man liekas, tas tāds instruments, kas tev vienmēr pie rokas, tu ej pa trepēm, piemēram. Es nevaru palaist nevienas trepes garām, kur ir akustika. Es tur svilpoju tā, kā baznīcas akustikā. Tas bija mans milzu sapnis - kādreiz svilpot ar simfonisko orķestri. Tur, starp citu, bija tāds stāsts, kad bija ideja, ka Čižiks svilpos ar orķestri, un Liepājas simfoniskais orķestris teica - nu paga, paga, kas tas būs tagad? Kas par cirku? Mums katrs pūtējs svilpo, kāpēc mums vajag Čižiku, lai svilpo.  Gustavo ar Olafu [Saulriets], kas arī ir "Lielā koncerta" radītāji, viņi saka - noticiet, tā vajag! Kad uz skatuves es sāku svilpot, tad pēc tam nāca pie manis klāt un prasīja: nu paga, tu caur sintezatoru svilpo? Kā tu darīji? Tas ir forši!"   Kāds Aivaru vairāk zina kā Papa Chi, kāds - kā Čižiku. Vēl kāds Aivaru atpazīst kā Jurgstulajstus. Daudzie pseidonīmi viņam piestāv, jo savas karjeras laikā darbojies un panākumus guvis dažādās jomās. Viņa radošās idejas aizrauj daudzus gan Latvijā, gan ārzemēs.  Aivara radošajā kontā ir vairākas koncertskatuvju režijas - režisējis koncertskatuvju mūzikas video instalācijas "Prāta Vētrai", "Mumiy Troll", Gustavo. Īstenojis arī latviešu mūzikas lielkoncerta “Latvijas Mūzikas Lielais koncerts” skatuves risinājumu un koncerta vizualizāciju režiju pirms diviem gadiem Daugavas stadionā, kā arī aizvadītajā gadā un šogad - Mežaparka Lielajā estrādē. Papa Chi veidojis arī reklāmas klipus, to vidū ir vairāki melnbaltie reklāmas video klipi basketbola klubam "VEF Rīga", no kuriem klips "Colourfully Black & White" ieguvis ASV reklāmas festivāla "Clio Sports Bronze 2017" balvu kategorijā "Filmētā reklāma". Kopš 2008.gada veido arī "Mītavas alus" reklāmas ar grupas “Prāta Vētra” dalību. Veidojis arī CSDD kampaņas “Stūrē? Izkāp no telefona!” video. Pirms gada Aivars debitējis īsfilmu žanrā ar īsfilmu “Maukurs un Zivs” LMT seriāla “Kolektīvs” ietvaros. Un, protams, mūzika - Aivars ir kādreizējais Latvijas 1990. gadu hiphopa grupas "Fact" dalībnieks, un jau divus gadus ir daļa no hiphopa/drum & bass apvienības "Krata". Ārpus visa iepriekš minētā ierunājis vairākas lomas animācijas filmās, un ir arī profesionāls svilpotājs - svilpojis melodijas filmās un dažādu mūziķu skaņdarbos, kā arī kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri divos lielkoncertos “Latvijas Mūzikas Lielais koncerts”. Par savu darbību Aivars saņēmis arī daudz atzinību - viņa veidotie video klipi ieguvuši vairākas Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas.

Lieldienu noskaņās dodamies "ekskursijā" pa Vecrīgu, iepazīstot senos dievnamus pilsētā. Šādu izzinošu nodarbi piedāvā Rīgas kuģniecības un vēstures muzejs. Kas zināms par bīskapa Alberta pili, kur atradās senās baznīcas, kādi un kur senajā Rīgā bijuši klosteri, kad un kāpēc izzuduši, atklāj Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja muzejpedagogs Vidvuds Bormanis. Par baznīcu un klosteru mantojumu sarunājamies gan muzejā, gan ārpus tā, un iepazīstam nelielu daļu no minētās ekskursijas maršruta. Pirms 824 gadiem, 1200. gada aprīlī, ar 23 kuģiem, daudzu krustnešu pavadīts, Daugavas krastā ieradies Livonijas bīskaps Alberts. 1201. gadā tika dibināta Rīga. Un te arī sākas stāsts par senās Rīgas baznīcām un klosteriem, kas tapa gadsimtu gaitā.

Raidījumā Piespēle šoreiz kopā ar Latvijas Vieglatlētikas savienības ģenerālsekretāru Dmitriju Miļkeviču un vienu no pašmāju labākajiem sprinteriem Oskaru Gravu izstaigājam un izpētām jauno Daugavas vieglatlētikas manēžu, ko atklāja tikai janvārā sākumā. Nedēļas topā: Latvijas vīru futbola izlase tiek pie jauna galvenā trenera, tas ir itālis Paolo Nikolato, Nāciju līgas izlozē Latvija tiek C līgas apakšgrupā kopā ar Ziemeļmaķedoniju, Armēniju un Fēru salām; Nacionālās basketbola asociācijas maiņu darījuma pēdējā dienā Dāvis Bertāns tiek aizmainīts no Oklahomsitijas “Thunder” uz Šarlotes “Hornets”; Rīgā pirmo reizi notiek Eirolīgas spēle, šoreiz starp Stambulas “Anadolu Efes” un Telavivas “Maccabi”. Baibai Bendikai visu laiku labākais rezultāts Latvijas sieviešu biatlona vēsturē - piektā vieta sprintā; Jaunais autosportists Tomass Štolcermanis aizvadīs pilnu sezonu spēcīgajā “Prema” komandā Itālijas Formula-4 čempionātā.

Iznākusi literatūrzinātnieka un rakstnieka Valentina Lukaševiča grāmata latgaliešu valodā "Dienvidlatgales stāsti". Tajā 39 stāstos autors ceļo telpā un laikā, iepazīstinot lasītājus ar bezlielpilsētu Latgali, ko viņš iepazinis savos kājāmgājēja piedzīvojumos. Autora Latgale ir pauguriem un ezeriem klāts zemes pleķītis ar skaistu dabu, interesantu vēsturi un kolorītiem cilvēkiem.  „Sauleskalna iela un Sauleskalna ielas krastā ir Šokolādes kalns. Te ir taka, un pa šo taku vasarā varēja uzkāpt.” Ar rakstnieku, novadpētnieku un literatūrzinātnieku Valentinu Lukaševiču tiekamies Šokolādes kalna pakājē. Gareniskais paugurs Krāslavas nomalē ir viens no 39 pieturpunktiem Valentina Lukaševiča nupat iznākušajā grāmatā „Dienvidlatgales stāsti.” Šokolādes kalnu – iespējams, garšīgāko vietvārdu Latgales kartē – apvij vairākas leģendas. „Šajā vietā pirms simts gadiem tikušies, no pilsētas gājuši, varbūt ne ziemā, bet siltākā laikā, jauni puikas un meitenes, tā teikt, baudīja dabu un puikas deva meitenēm šokolādi. Tāpēc arī šī vieta, kur meitenes varēja apēst no puikām dāvinātu šokolādi. Bet cits stāsts ir, ka šeit ir mālaina vieta un viens cilvēks pateica, ka te māls ir šokolādes krāsā. Mums māls pie Daugavas podniekiem ir iecienīts, agrāk krāslaviešiem arī bija suvenīrs sataisīts tieši no Šokolādes kalna māla.” No krājumā iekļautajiem 39 stāstiem 16 ir par Krāslavas pilsētu un novadu, tāpēc likumsakarīgi tieši Krāslavā norisinājās grāmatas atvēršanas svētki. Stāsti sarakstīti laikā kopš 2016. gada, un sākotnēji publicēti laikrakstā „Latgales Laiks” un žurnālā „A12”.   Autore Madara Bērtiņa.

Raidījumā Piespēle šoreiz par zāles volejbolu gan Latvijā, gan arī pasaulē. Lielā saruna ar Ukrainas vīru izlases un Ļvivas kluba galveno treneri Uģi Krastiņu, bet rubrikā “Kas lācītim vēderā?” izzinām, kas īsti notiek ar Latvijas izlases galvenā trenera posteni un iespējamo sadarbības turpināšanu ar poli Mihalu Gogolu. Par to stāsta Latvijas izlases menedžeris Artūrs Vitkovskis. Nedēļas topā: Latvijas Olimpiskā komiteja pret Izglītības un zinātnes ministriju - sporta federācijas joprojām nav saņēmušas valsts budžeta bāzes finansējumu, bet tā bijis jau gadu no gada; Nacionālā hokeja līga apstiprina, ka tās hokejisti piedalīsies 2026. un 2030. gada ziemas olimpiskajās spēlēs; Latvijas vīru florbola izlase kvalificējas pasaules čempionātam; Siguldā notiek Eiropas čempionāts bobslejā un skeletonā, pašmāju jauno skeletona talantu treneris Ivo Šteinbergs skarbi kritizē federāciju, ka skeletonam vispār nepievērš uzmanību; Daugavas stadiona vieglatlētikas manēžā notiek pirmās sacensības.

„Vai ir dzīve pēc Dziesmu svētkiem?” – šo kanonisko frāzi pēcsvētku jaunajā sezonā sev uzdod ne viens vien amatierkolektīva dalībnieks un vadītājs. Ar spēcīgu apliecinājumu – IR dzīve arī pēc svētkiem – rītvakar, 20. janvārī, Ķīpsalas hallē Rīgā tiksies 15 deju kolektīvi no dažādām Latvijas malām. Koncertā būs skatāmas gan nesen tapušas horeogrāfijas, gan skatuviskās tautas dejas klasika, kā arī dejas no pagājušās vasaras Deju svētku repertuāra. Ko dejotāji gatavo koncertam un kādas ir viņu pārdomas par latviešu skatuviskās tautas dejas šodienu? Ir trešdienas vakars Klusajā ielā 12, Rīgā. Kluss gan te nav nemaz, jo notiek tautas deju ansambļa „Teiksma” mēģinājums. Tieši pēc „Teiksmas” aicinājuma rītvakar Ķīpsalas hallē pulcēsies deju kolektīvi gan no Rīgas, gan Valmieras, Siguldas, Jelgavas un Carnikavas. Pirms mēģinājuma tiekamies ar „Teiksmas” un arī koncerta „Soļi rakstos” māksliniecisko vadītāju Jāni Ērgli. „Līdz šim „Teiksma” braukusi pie saviem draugiem ārpus Rīgas. Tādi pa šiem daudzajiem gadiem ir Valmieras tautas deju ansamblis „Gauja”, Jelgavas tautas deju ansamblis „Lielupe”, braucam arī uz Siguldu pie „Vizbulītes” – tie mums šobrīd ir tādi stabilākie draugi ārpus Rīgas. Protams, Rīgā mēs daudz koncertējam kopā ar „Danci”, „Vektoru”, „Līgo”. Un reiz sarunā ar Viesturu Tīli, kurš mums ir ļoti liels labvēlis, ieminējāmies, ka mums vajadzētu uztaisīt koncertu, lai mēs arī varētu tos draugus uzņemt pie sevis.” „Teiksmas” ilggadējais vadītājs Viesturs Tīle, kurš tagad vada starptautisko izstāžu rīkotājsabiedrību „BT 1”, pirmo šādu kopkoncertu Ķīpsalā palīdzēja sarīkot pirms diviem gadiem. Tagad dejotāji tiksies atkal, lai apliecinātu dejas un kopā būšanas prieku arī ierasti rāmajā pēcsvētku sezonā. „Pēc svētkiem parasti amatierkustībā ir mierīgāka sezona. Katrs padejo, kas viņiem tuvāks sirdij, ko gribas dejot… Bet, tā kā bija tāda ekskluzīva iespēja [dejot Ķīpsalas hallē], tad aicinājām savus draugus, lai rāda, kas viņiem pašlaik repertuārā. Bet, protams, atskatīsimies arī uz to, ko darījām deju svētkos. (..) Koncerta programmā ir izkristalizējušās trīs paaudzes: mūsu vecmeistari Uldis Žagata un Alfrēds Spura, vidusposms – Jānis Purviņš, Alberts Kivlenieks, Jānis Ērglis, un no mūsu jaunās talantu paaudzes – Dagmāra Bārbale un Dāvis Ērglis.” Līdzās Dāvja Ērgļa „Kungu rijai” jauno horeogrāfu paaudzes priekšnesumā tiks izdejota arī tautas deju ansambļa „Vektors” vadītājas Dagmāras Bārbales liriskā deja „Skaista mana tēvu zeme”, kas pagājušajos Dziesmu un deju svētkos bija skatāma gan deju lieluzvedumā Daugavas stadionā, gan Noslēguma koncertā Mežaparkā. „Sestdienas koncertā „Vektors” piedalīsies ar diviem sastāviem – A un D grupu – un dejām gan no deju svētku repertuāra. Būs gan „Bēru riekstus kabatā”, gan „Es izjāju prūšu zemi” un „Skaista mana tēvu zeme”. Un katra grupa dejos arī vienu pavisam jaunu deju. A grupai tā būs mana horeogrāfija „Man bij' kaltis kumeliņis”, kas pēc nedēļas startēs arī Valmieras jaunrades deju skatē, un D grupai – deja „Jumis”, kas arī ir pavisam jauna un tiks rādīta arī jaunrades skatē.” Dagmāras Bārbales pieminētais Jaunrades deju konkurss, ko rīko Latvijas Nacionālais kultūras centrs un kas notiks janvāra pēdējā nedēļas nogalē Valmierā, solās būt nākamais apliecinājums skatuviskās tautas dejas formai pēcsvētku laikā. Pandēmijas gados konkurss nenotika, un tagad vērtējumam tiks nodota 57 horeogrāfu radīta 131 jauna deja. Tautas deju koncerts „Soļi rakstos” – 21. janvārī Ķīpsalas hallē Rīgā, bet Jaunrades deju konkurss pēc nedēļas – 27. un 28. janvārī – Valmieras kultūras centrā.

Stāsta stikla māksliniece Laura Šmideberga Stikla pērles – krellītes, kādas varam iegādāties šodien veikalā, agrāk šeit bija reta vērtība un mūsu platuma grādos ieceļoja no austrumzemju tirgotājiem un tika mainītas pret mūsu dārgumiem – dzelzsrūdu, vaska rituļiem, medu u. c. lietām, kas bija mūsu zemes galvenās vērtības. Tāpēc arheoloģiskajos izrakumos, īpaši līvu apbedījumos Daugavas ielejā, vēl varam arvien redzēt ļoti daudz greznu stikla pērļu rotu. Ir grūti iedomāties, cik vērtīga toreiz bija šāda pērļu virtene. Igaunijas Vēstures muzejā glabājas īpaša tabula, kurā norādītas, kāda bija stikla kreļļu vērtība apmaiņā pret mums šodien saprotamiem priekšmetiem. Astoņas stikla pērles bija vērtas veselu govi, par vienu stikla pērlīti varēja iegādāties aitu vai kazu. Lai savā īpašumā gūtu zobenu, vajadzēja šķirties no apmēram 100 stikla krellēm, bet pats vērtīgākais priekšmets šajā tabulā ir bruņukrekls, kas veidots no tūkstošiem mazu smalku metāla riņķīšu. Lai iegādātos tādu, bija nepieciešamas 360 stikla pērles. Tolaik pasaulē stikla pērles veidoja vien dažās vietās pasaulē, tamdēļ to vērtība, nonākot Baltijas teritorijā, bija daudzreizes augusi. Mazās, krāsainās stikla pērles šķita kaut kas īpašs un vērtīgs, un, piemēram, indiāņu kultūrā krāsains tika uzskatīts par vērtīgāku nekā zelta. Pēc stikla krellēm varam izsekot, no kuras vietas pasaulē tās atceļojušas pie mums. Viena no slavenākajām vietām, kur joprojām stikla pērles top, ir Venēcija. Arī no tās puses pērles mēdza atceļot no mums, bet daudzas bija arī no tā sauktās Romas impērijas. Pati senākā kreļļu rota, kas atrasta Latvijā, ja nekļūdās Igaunijas vēstures zinātnieki, datējama ar 3.-4. gs., kad Kapsēdē, netālu no Grobiņas tika atrasta rota ar daudz krāsainām interesantām pērlēm. Tamdēļ var secināt, ka stikla pērles šeit ir bijušas vērtē diezgan ilgu laiku. Latvijas teritorijā tirdzniecība ar pērlēm turpinājās līdz 16.-17. gs. Bet ap 14. gs. Latvijā tiek veidotas mazas dzeltenas stikla pērlītes, kas aizstāja bronzas spirāles un riņķus, ar kuriem rotāja greznos sēļu, latgaļu vai līvu tērpus. No tā laika arī aizsākās ar pērlēm rotāti meitu vainagi.  

Tūkstošiem cilvēku šī vasara pagāja Dziesmu un deju svētku sajūtās. Deju lieluzveduma “Mūžīgais dzinējs” noslēgumā Daugavas stadionā Rainers Miezītis bildināja savu mīļoto Agniju Klimu. Izskanot dziesmas un dejas “Manai dzimtenei” pēdējām notīm Noslēguma koncertā Mežaparkā, ārsts Kārlis Rācenis zināja, ka šī savā ziņā ir viņa pēdējā deja. Bet skolotāja Anda Kivliša, cīnoties ar vēzi un valsts nevēlēšanos apmaksāt vajadzīgās zāles, vienkārši cerēja nodzīvot līdz svētkiem, lai kora “Ogle” rindās dziedātu Noslēguma koncertā. Vairāk nekā 40 tūkstoši dalībnieku. Bet tomēr katram savi dziesmusvētki.

Vai cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir viegli vai grūti piekļūt kultūras objektiem un cik ļoti par to ir domāts? Par to, kādi uzlabojumi ir nepieciešami un kas vēl jādara, lai kultūru varam baudīt visi, bez izņēmuma, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Vizule un Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO politikas koordinatore un vides pieejamības eksperte Iveta Neimane. Par pieredzi, atjaunojot kultūras objektus un pielāgojot tas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, stāsti ierakstos. Nacionālā romantisma pērle - tā dēvē Siguldas Jauno pili, kas 20. gadsimta trīsdesmitajos gados piederēja Latvijas preses biedrībai. Šai laikā pilī tika izveidots īpaši grezns nacionālā stila interjers, kura izveidē piedalījās tādi pazīstami mākslinieki kā Niklāvs Strunke, Pēteris Ozoliņš, Kārlis Sūniņš un citi. No 2017. līdz 2019. gadam pilī notika restaurācijas darbi un to laikā ēka tika pielāgota arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Ēku šobrīd var apskatīt arī tūristi. Savukārt Valmieras vecpilsētas senākajā daļā - pils teritorijā, līdzās pastāv Valmieras vecākā koka ēka un jauna, moderna arhitektūra - uz pils pamatiem būvēta ēka no stikla un betona. Tajā no šīs vasaras var apskatīt jaunu ekspozīciju par Valmieras vēsturi "De Woldemer". Veicot būvdarbus, ēkas pielāgotas arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Dace Vizule skaidro, ka par kultūras objektu pieejamību jautājums aktualizēts īstenojot projektu "Atrastā Latvija".  Latvijas reģionos izbūvēti un atjaunoti 60 kultūras un dabas mantojuma objekti – muižas, pilis, baznīcas, torņi, parki, muzeji, estrādes, dabas takas, dārzi, tilti, promenādes, pludmales un citas vietas. Visi šie objekti sarindoti septiņos kultūras un dabas mantojuma ceļos – tūrisma maršrutos, kas caur pagātni palīdz ceļotājam ieraudzīt Latvijas šodienu: Baltijas ceļā, Brīvības ceļā, Gaismas ceļā, Daugavas ceļā, Jēkaba ceļā, Līvu ceļā un Māras ceļā.  Plašāka informācija pieejama internetā. Iveta Neimane gandarīta, ka šī projekta ietvaros daudzviet izveidoti interesanti risinājumi piekļuvei cilvēkiem ar kustību traucējumiem. "Gan vecas pilis, gan muižas, tādi, kur pirms tam noteikti teica, ka nekas nav izdarāms un nav iespējams neko izdarīt. Šobrīd daudzās vietās izveidoti ļoti interesanti pieejamības risinājumi. Lielākā daļā no objektiem, ko apskatījām, ir pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Varbūt ne simtprocentīgi un vienmēr ir jāatceras, ka cilvēks ratiņkrēslā tiks pilnīgi visur. Bet tas, kas ir apskatāms, ir pietiekami interesants un skaits, tie ir skaisti parki, tās ir pirmā  stāvā izvietotās ekspozīcijas, darbnīcu vietas," atzīst Iveta Neimane. "Visvairāk pārsteidza Ludzas pilsdrupas. Visi zināt, kādas ir pilsdrupas, labākā gadījumā var apkārt apstaigāt, pa vidu, klūpot pa akmeņiem pastaigāt. Tur izveidota vienreizēji skaista pieejama platforma, kuras ceļš iziet ārpus pils. Virs Daugavas, virs Ludzas, augstu gaisā, gandrīz putna lidojumā. Viss pieejami, droši izveidots. Mani tas pārsteidza, jo likās, ka drupās neko nevar izdarīt, var tikai mazu taciņu uztaisīt," uzteic Iveta Neimane. "Vairāki tādi risinājumi. Redzējām daudzus interesantus risinājumus, tiešām pieejamus risinājumus." Kāpēc tomēr daudzviet vēl tūrisma objekti nav pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem? "Turaidas pils tornī, visticamāk, kamēr nebūs ratiņkrēsli, kas pārvietosies kā droni, mēs netiksim augšā. Ir kaut kādas vietas, kuras šobrīd neredzam, kur varbūt var pielāgot, bet tas prasa milzīgus ieguldījumus un īpašas tehnoloģijas. Lielākoties ir pārspīlēta doma, ka nevaram kaut ko mainīt. Nepadomājot plašāk, ka mainīt var. Pieņem domu, ka to nevar, tāpēc nedara," vērtē Iveta Neimane. Iveta Neimane norāda, ka sliktāka nekā vides pieejamība ir ekspozīciju pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tās veidojot, nerēķinās, ka būs arī cilvēki, kas nevar ieskatīties augšējās vitrīnās, vai ar ratinkrēslu ir bīstami piekļūt ekspozīcijai. Viņa mudina domāt par ekspozīciju plašāku pieejamību arī cilvēkiem ar citu invaliditāti - redzes, dzirdes traucējumiem. 

12. augustā norisināsies Latvijas Dabas fonda rīkotais pirmais Pļavas festivāls. Par tā mērķiem, norisi un daudzveidīgo aktivitāšu klāstu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Dabas fonda botāniķe Rūta Sniedze un Latvijas Dabas fonda īstenotā pļavas produktu zīmola projekta vadītāja Inga Muižniece. "Festivāls ir veltīts pļavām, jo tās ir ekosistēmas, kas strauji izzūd. Tās veidojušās ilgstoši, cilvēkam saimniekojot dabā, un nespēj saglabāties bez cilvēka klātbūtnes. Tāpēc būtiski par to stāstīt, ja vēlamies saglabāt ziedošās pļavas, kas ir arī nozīmīga kultūrvēsturiska vērtība, vajag cilvēku izprati un līdzdarbošanos, zināšanas par procesiem, kas notiek pļavā un ko pļava var dot arī 21. gadsimtā," skaidro Rūta Sniedze. Savvaļas augu sēklu vākšanas meistarklase, kukaiņu ķeršana, pļavas produktu tirdziņš, radošas darbnīcas un lekcijas, ainavu tūre un mūziķes Keitijas Bārbales koncerts – tik daudzveidīga ir Latvijas Dabas fonda Pļavas festivāla programma. Festivāls notiks 12. augustā plkst. 10.00 – 22.00 Mazjumpravas muižas teritorijā. Mazjumpravas muiža atrodas Rīgā, Ķengaragā. Turp var doties arī ar 7. tramvaju. Vietas izvēle bijusi diezgan spontāna. Pirms gada Ķengaraga promenāde vienā daļā Latvijas Dabas fonds sāka veidot pilsētas pļavu un kāda aktīva sēklu vācēja Ilga dzīvo tieši šajā rajonā. Viņa tieši Ķengaragā, Daugavas malā, ir savākusi daudzu augu sugu sēklas un arī aktīvi piedalījusies sēšanā. Šķitis, kā šī ir laba vieta, kur parādīt, ka daudzveidīga daba ir tepat līdzās arī Rīgā.

Ja esat izvēlējušies dzīvot pie ūdens, tā var būt pavisam īpaša dzīve ar saviem piedzīvojumiem un pienākumiem. Ūdens malas kopienas un to attīstība, jeb kā kopīgiem spēkiem sakārtot un attīstīt Latvijas gleznainās piekrastes, raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas biedrības "Ūdensmalu atīstībai" valdes priekšsēdētāja Sandra Zilberta, Lucavsalas kopienas pārstāve Evija Zute, vides un plānošanas eksperts Gatis Pāvils un Daugavas muzeja direktore Inese Kupšāne.

Aizvadām īpašu nedēļu - Dziesmu un deju svētku nedēļu. Priekšā vēl divi lielākie notikumi - deju lielkoncerts Daugavas stadionā un noslēguma koncerts Mežaparkā. Bet Dziesmu svētku nedēļa sākās ar Rīgas mēra Mārtiņa Staķa paziņojumu, ka nodevības dēļ viņš atkāpjas no amata. Un šī nedēļa ir īpaša arī ar to, ka Dziesmu svētkus atklāja Valsts prezidents Egils Levits, bet Dziesmu svētkus Mežaparkā noslēgs Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Krustpunktā nedēļas notikumu apskats: aktualitātes analizē portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns, žurnāliste Baiba Strautmane un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Slimnīcu vadītāji nobažījušies, ka Veselības ministrijas plāni par tā dēvēto slimnīcu līmeņošanu pacientiem varētu padarīt grūtāk sasniedzamu neatliekamo medicīnisko palīdzību. Levits novēl Rinkēvičam nereaģēt uz katru kritiku un nenovirzīties no plāna. Rīgu turpina pieskandināt Dziesmu un deju svētki. Šovakar Mežaparkā notiks koru lielkoncerts "Tīrums. Dziesmas ceļš", savukārt Daugavas stadionā deju lieluzveduma "Mūžīgais dzinējs" ģenerālmēģinājums. Veselības inspekcija nosaka peldēšanās aizliegumu un ierobežojumus virknei oficiālajām jūras un iekšzemes peldvietām. Darbību sākusi ASV sociālo tīklu lieluzņēmuma "Meta" izstrādātā mikroblogošanas platforma "Threads", kas tiek uzskatīta par tiešu konkurenti "Twitter".

Vilnis Ķirsis uz laiku pildīs Rīgas mēra pienākumus pēc Staķa oficiālas atkāpšanās. Zemkopības ministram Didzim Šmitam piešķirta pielaide darbam ar valsts noslēpumu. Dejotājiem mēģinājumos Daugavas stadionā pārsvarā tikai nelielas veselības problēmas. Ārsti aicina ievērot piesardzības pasākumus un izvairīties no saskarsmes ar putniem pilsētvidē. Šonedēļ sākas festivāls "Rīgas ritmi".

Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki ir lielākais publiskais pasākums, kas risinās mūsu valstī. Tik grandiozā notikumā, kurā piedalās vairāki desmiti tūkstoši dalībnieku un vēl vairāk skatītāju, vienmēr būs situācijas, kuras neaprakstīt grāmatās un instrukcijās. Par svarīgāko, ko der iegaumēt svētku dalībniekiem un viesiem, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izpilddirektore Daina Markova un komunikācijas vadītāja Inga Vasiļjeva. Dziesmu svētku laikā Rīgā iebrauc liels cilvēku daudzums, apmēram 800 - 900 autobusu. Skaidrs, ka satiksme nebūs tāda, kā ikdienā. Svētku rīkotāji aicina iestādes, kas darbojas Rīgā un kas var atļauties, strādāt attālināti, ja vien iespējams. Gan dalībnieki, gan skatītāji var izmantot savas ūdens pudeles. Uz pasākumiem jānāk ar tukšu pudeli, ko var uzpildīt pasākuma norises vietā. Uz mēģinājumu dalībnieki var ar nākt arī ar mugursomu, ne svētku dalībnieka auduma maisiņu, bet jārēķinās, ka pārbaudīs. Līdzi var ņemt tikai pārtiku, kas nebojās. Sviestmaizes nedrīkst ienest. "Katrs dalībnieks ir parakstījis noteikumus, kur tas iekļauts. Katri noteikumi nav pasmērķis mums, kā rīkotājiem, bet tas kopējā labuma vārdā. Arī bijusi dziesmu svētku pieredze un dažādi gadījumi. Ir Pārtikas un veterinārais dienests, ir Slimību profilakses un kontroles centrs. Ir bijis diskusijām bagāts darbs, lai šos noteikumus saskaņotu. Pastāv karstā laikā (..), ja būtu bijis ļoti karsts laiks, tad paņemtā sviestmaize, mēs nevaram zināt, no kurienes tā ir. Ir bijuši gadījumi, kad veseliem kolektīviem vesti cilvēki uz slimnīcu un dažādām citām infekciju slimībām. Mūsu dalībnieki ir radoši ne tikai mākslinieciskā ziņā, bet arī sadzīviskā," atzīst Daina Markova. Inga Vasiļjeva piebilst, ka atļauts ienest enerģijas batoniņus, šokolādes tāfelīti, cepumus, dārzeņus. Rīkotāji nevienu ierobežojumu neievieš tāpat vien, tas ir kopējā labuma dēļ. Šīs neērtības jāpacieš. Sašutumu jau raisījis noteikums, ka bērnu rati nevar stāvēt ejās Mežaparka estrādē. "Iedomājieties, ir ejas, ir bērnu rati, ir dejotāji, kuriem jāiet caur, vai nedod, dievs, ir kāda evakuācijas situācija, ir jāevakuējas lielā tempā. Tie nav pirmie svētki, kad šādi ierobežojumi," norāda Daina Markova. "Abās vietās - Daugavas stadionā un Mežaparkā - būs bērnu ratiņu novietnes. Teritorijas iekšpusē. Rekomendējam bērniem ar vecākiem doties pa 8.vārtiem estrādes teritorijā." "Ja māmiņai tuvāk ir citi vārti, viņa ienāks pa tiem. Teritorijā būs norādes, kur atrodas bērnu ratiņu novietnes, skaidro Inga Vasiļjeva. "Visi koncerta apmeklētāji, tā kā biļetes tika tirgotas elektroniski, saņems un jau ir saņēmuši informējošu e-pastu, kur viss skaidri uzrakstīts, no cikiem teritorija ir vaļā, cik garš būs koncerts, kas jāņem vērā, ejot uz koncertu ar bērniem. Gribam, lai ieejot teritorijā, bērniņiem apliek baltas aprocītes, kur uzrakstīt telefona numuru, ja bērni apmaldas lielā teritorijā,"turpina Inga Vasiļjeva. Uz Daugavas stadionu koncertu apmeklētājus aicina nedoties ar privāto transportu, izmantot sabiedrisko. Savukārt Mežaparkā būs īpaši busiņi, kas no 11. tramvaja galapunkta cilvēkiem ar kustību traucējumiem un gados vecākiem cilvēkiem palīdzēt nokļūt līdz estrādei. Pievedīs pie 5. vārtiem. Kursēs pirms un pēc koncertiem. Runājot par vakar, 2. jūlijā, aizvadīto gājienu, raidījuma viešņas bilst, ka tas kavējās tikai 53 minūtes. Iepriekšējos gados ir bijusi sliktāka pieredze.  

Sākas Dziesmu un deju svētki. Aizvadīta Dziesmu un deju svētku karogu cildināšana. 1. jūlijā dienestu uzsāk pirmie valsts aizsardzības dienesta karavīri. Augšdaugavas novads cer uz kompensāciju šī gada Daugavas palu nodarīto postījumu segšanai. Politologs: Doma mazināt valsts nodrošinājumu bijušajiem Valsts prezidentiem ir saprātīga.

Pasaules Dabas fonds kopā ar XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku rīkotājiem aicina ikvienu dalībnieku un apmeklētāju gatavoties svētkiem atbildīgi, izvērtējot savus ikdienas paradumus tādās jomās kā transports, pārtika, ūdens un elektroenerģijas patēriņš, atkritumu šķirošana, ilgtspējīgas preces un pakalpojumi. Kā ikviens ar mazām ikdienas rīcībām var mazināt ietekmi uz vidi gan svētkos, gan ikdienā, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis, XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku sadarbības projektu vadītāja Anna Blaua. Pieredzē dalās un svētku dalībniece Māra Volša-Sinka, kura ievēro šos dažādos noteikumus un atzīst, ka brīžam nemaz nav viegli. "Par klimata pārmaiņām mazāk runājām saistībā ar kultūru. Pasaulē šie jautājumi ir cieši savijušies," atzīst Jānis Rozītis. Svētku rīkotāju pārstāve norāda, ka depozīta sistēma plastmasas glāzēm Daugavas stadionā būs. Mežaparkā nācās no tā vēl atteikties. Diemžēl depozīta sistēmu ir grūti īstenot, tās nodrošināšana pasākumā, kur piedalās tik daudz cilvēku, ir izaicinājums. Pirmo reizi svētku norišu zonā varēs ieiet ar savām daudzreiz lietojamām ūdens pudelēm. Izaicinājums nodrošināt, lai tās būtu tukšas, ejot iekšā svētku norišu zonā. Tā ir prasība ir drošības apsvērumu dēļ. Tāpat ikvienu svētku dalībnieku un apmeklētāju aicina ievērot mobilitāti – izmantot sabiedrisko transportu vai doties ar kājām vai velosipēdu uz pasākuma norises vietām.    

Šonedēļ ir sākusies pakāpeniska biļešu tirdzniecība uz 27. Vispārējo latviešu Dziesmu un 17. Deju svētku pasākumiem. Par jauno tirdzniecības kārtību un citām ar to saistītām svarīgām niansēm saruna raidījumā Kā lābāk dzīvot. Skaidro Dziesmu svētku izpilddirektore Daina Markova un Dziesmu svētku komunikācijas vadītāja Inga Vasiļjeva. Kas jāievēro visiem, kas dosies uz svētkiem? Daina Markova aicina visiem pirmām kārtām būt priecīgiem. "Jābūt priecīgiem, jāiet satikties, būt kopā, jāiet kopā just, jāiet pēc tā, pēc kā katrus piecus gadu dodamies - liels prieks un atvērtība," bilst Daina Markova. "Tad viss pārējais, ko paredzējuši svētku kārtībai un drošībai ir saistīts ar to, lai visi justos droši, lai novērstu pēc iespējas visus riskus, kas var būt tik lielā pasākumā. Inga Vasiļjeva pievērš uzmanību, ka jāņem vērā situācija Rīgā un pilsētas ceļu infrastruktūra, kas piedzīvo lielas pārmaiņas un remontus. Tāpēc visiem, kam ir biļetes uz maksas pasākumiem, jāplāno laicīgi doties uz norises vietām, kas atrodas tālāk no centra.  No 15. maija biļetes internetā iespējams iegādāties uz 15 notikumiem: garīgās mūzikas koncertu, diriģentu kora koncertu "Diriģents", vietas tribīnē svētku gājiena laikā, svētku atklāšanas koncertu, vokālo ansambļu mūsdienu mūzikas koncertu "Skaņu portreti", vokālo ansambļu garīgās mūzikas koncertu "Dievs. Daba. Cilvēks", bērnu un jauniešu vokālo ansambļu koncertu "Es vēlos sev ko pastāstīt", pūtēju orķestru lielkoncertu "Laiks iet pāri" un pūtēju orķestru latviešu mūzikas koncertu "Partitūra svētkiem", kokļu mūzikas lielkoncertu "Laika upe" un nakts koncertiem –"Gaismas dārzs" un "Nakts dziesma", mazākumtautību kolektīvu koncertu "Saules dziesmas audeklā", vokāli simfoniskās mūzikas koncertu "Šūpulis", tautas tērpu skati "Mēnesnīcā" un tautas mūzikas koncertu "Trejdeviņi spēlmanīši". Tiesa, gandrīz visas biļetes, kas tika piedāvātas pārdošanā pirmajā tirdzniecības dienā, jau ir izpārdotas. No 17. maija pircējiem interneta tirdzniecībā būs pieejamas biļetes uz deju koncertiem: lielkoncertu "Balts" "Arēnā Rīga" un lieluzvedumu "Mūžīgais dzinējs" Daugavas stadionā. No 19. maija tirdzniecībā internetā būs pieejamas biļetes uz koru lielkoncertu "Tīrums" un tā ģenerālmēģinājumu, noslēguma koncertu "Kopā augšup" un tā ģenerālmēģinājumu, kā arī sadziedāšanās nakti (noslēguma koncerta biļešu īpašniekiem nav nepieciešams iegādāties atsevišķas biļetes). No 22. maija biļetes būs iespēja iegādāties arī kasēs, kā arī būs iespēja izpirkt biļetes iepriekšējā rezervācijā. No 12. jūnija varēs izpirkt iepriekšējā rezervācijā pieteiktās biļetes, kas netiks izpirktas.

Somija oficiāli kļūst par 31. NATO dalībvalsti. Tieslietu ministrija rosina atcelt naudas sodus nepilngadīgajiem. Iemūrē kapsulu sportistu ilgi gaidītajai Daugavas stadiona vieglatlētikas manēžai. Zināmi Latvijas literatūras gada balvas nominanti.

Aprit gads, kopš no krievu iebrucējiem atbrīvotas Ukrainas pilsētas Buča un Irpiņa. Somijas parlamenta vēlēšanās varu var zaudēt pašreizējā premjere Sanna Marina. Daugavas palu ūdeņi turpina celties un appludināt teritorijas Augšdaugavas novadā.

Tikpat būtiski kā atklājumi par dzīvo dabu un lietu kārtību, ir pētījumi par mums pašiem - mūsu domām, emocijām, uzvedību un uztveri. Cilvēka prāts un uzvedība ir gana sarežģīta, kur nu vēl prognozējama, tāpēc ikviens liels pētījums šajā jomā ir solis dziļākai izpratnei par mums pašiem. Neirozinātnieki teic, novērojuši, ka smadzeņu šūnās formējas atmiņas, bet psiholoģijas zinātnē arvien aktuāli pētījumi par pandēmijas radīto ietekmi. Kādi vēl interesanti atklājumi par mūsu prāta uzvedību emocijām nākuši klajā pagājušajā gadā, raidījumā vērtē Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs, profesors Ivars Austers. Gada arheoloģiskais piemineklis - Svētupes lībiešu upurala Apkopojot pagājušā gada notikumus senvēsturē un, konkrēti, arheologu atklājumus un pētījumus, arheologs un vēsturnieks, Latvijas arheologu biedrības pārstāvis un Latvijas Universitātes pētnieks Mārcis Kalniņš teic, ka Latvijā gads bijis mierīgs, jo uzsākti vairāki lieli projekti – par akmens laikmeta tehnoloģijām, dzelzs laikmeta apbedīšanas tradīcijām un par pilskalniem Baltinavas apkārtnē un Daugavas ūdensceļā. Rezultāti par pētījumiem minētajās jomās būs gaidāmi šogad, bet pirms ķeramies klāt šī gada arheoloģijas piemineklim Latvijā, neliels ieskats dažos pērnā gada atklājumos pasaules kontekstā – skenēts faraons, kājas amputācija, basku veiksmes amulets un baltu saistība ar Ukrainu. Šī gada arheoloģiskais piemineklis Latvijā atrodas Limbažu novadā un tā ir Svētupes lībiešu upurala. Objekts izvēlēts, jo tieši pirms 50 gadiem tika veikta Svētupes upuralas arheoloģiskā izpēte arheologa Jura Urtāna vadībā  un arī  tādēļ, ka 2023. gads ticis izvēlēts par Lībiešu mantojuma gadu. Būtiski atzīmēt, ka Latvijā t.s. upuralas līdz šim konstatētas vienīgi lībiešu apdzīvotajās teritorijās – Svētupes, Salacas, Gaujas un Īģes upes krastos – un tās ir unikāla liecība par seno sakralitāti lībiešu kultūrtelpā.  Arheoloģiskajos atradumos ir uziets bagātīgs materiāls – monētas, bronzas gredzeni un saktiņas, apģērba aizdares āķīši, pogas un zvārgulīši, dzelzs naglas, baltmāla pīpju fragmenti, kaula adata, bišu vaska gabaliņi, kā arī liecības par pārtikas ziedojumiem – zaķu, aitu, mencas un vistu kauli, un olu čaumalas. Vairāk par šīm upuralām stāsta Mārcis Kalniņš. Tradicionāli Latvijas Arheologu biedrība mudina apmeklēt gada arheoloģijas pieminekli klātienē. Taču, lai samazinātu Svētupes upuralas un tās sienās iegravēto petroglifu bojājumus, šogad izņēmuma kārtā  biedrības  pārstāvji aicina gada arheoloģijas pieminekli – Svētupes lībiešu upuralu – “izstaigāt” attālināti, tas ir virtuāli ar 3D modeļa starpniecību, kas rodams arheologu biedrības mājas lapā pie raksta par lībiešu upuralām.

Fantāzijas romāna “Zaļā dzīle” autors Toms Deimonds Barvidis ar ‘worldbuilding' jeb pasauļu būvēšanu aizrāvies jau sen, piektajā klasē izgudrojis mākslīgo valodu, un tad arī sācis fantazēt – kādas varētu būt tās būtnes, kas tajā runā. Spraiga sižeta romāna “Dzelmē” autors Mikus Ozoliņš, risinot romāna sižetu par bīstamu Daugavas dzelmē atstātu padomjlaika mantojumu, pārsteidz ar plašām inženiertehniskajām zināšanām. Romānu rakstīšana kā vaļasprieks: kādu iemeslu pēc cilvēki sāk rakstīt aizraujošu literatūru, kā viņu profesionālās zināšanas tiek izmantotas sižeta veidošanā?  Abas pieminētās ir autoru pirmās grāmatas, abas piederīgas izklaides literatūrai, un tās nav uzrakstītas nevainojami. Raidījumā interesējamies par pašu fenomenu – kas pamudina dzīvē jau situējušos cilvēku, kuram ir izglītība, ģimene, karjera, atrast laiku rakstīšanai, vērienīgu fantāzijas pasauļu radīšanai? Saruna ar Tomu Deimondu Barvidi, Miku Ozoliņu. “Zaļās dzīles” autors Toms Deimonds Barvidis, iespēju izdot savu pirmo grāmatu vinnēja konkursā. Viņš ir „Baltic International Bank” lasīšanas veicināšanas projekta „Bibliotēka” rīkotā pirmā jauno rakstnieku konkursa laureāts. Jautāju Tomam, vai viņa otrais vārds ‘Deimonds' ir fantāzijas literatūras autoram piederīgs pseidonīms. Tas nav pseidonīms, otro vārdu viņam devuši krustvecāki. Un no atbildes nojaušu, ka mana sarunbiedra dzīve nav bijusi gluži parasta, un arī viņa interesei par fantāzijas literatūru bijusi labvēlīga vide ģimenes un draugu lokā. Mērķis uzbūvēt pašpietiekamu fantāzijas pasauli romānā “Zaļā dzīle” izpildīts godam, Toms Deimonds Barvidis šobrīd strādā pie romāna turpinājuma. Tīruma ļaudis dzīvo naidīga bezdibeņa malā. Bezdibenis ir Zaļā dzīle, kurš dzīvo pēc  saviem, nekontrolētas audzelības likumiem. Savukārt Tīruma ļaudis savu dzīvi mēģina organizēt, viņiem ir rakstotāji, kuri zemē ievelk zīmes, pēc kurām tad arī viss notiek. Šobrīd pat nopietnos ziņu raidījumos, stāstot par karu Ukrainā, lai spilgti raksturotu situāciju un spēku samērus, tiek izmantoti Tolkīna “Gredzenu pavēlnieka” radītie tēli – orki, Mordora. Jāsecina, ka laikam jau Džonam Roaldam Rūenam Tolkīnam izdevies savā fantāzijas radītajā pasaulē ko ļoti precīzu pavēstīt par reālo pasauli. Un varam secināt arī, ka bieži vien stāstos par izgudrotām zemēm un tautām ir kāds morāls vēstījums. Arī “Zaļajā dzīlē” sakārtotā, cilvēku pasaule kļūst aizvien neauglīgāka, tai jāmeklē veids kā sagūstīt Zaļās dzīles audzelību. Vai šāds ir romāna vēstījums? Romāns “Zaļā dzīle” ir izaudzis no fantāzijas literatūras lasīšanas, tas seko tās labākajiem kanoniem un tradīcijām. Un vienlaikus man liekas, ka aprakstītā daba un cilvēki ir ļoti latviski. Ja “Zaļā dzīle” ir mēģinājums romānā uzbūvēt vai atklāt lasītāja acīm pasauli, kurā viss ir savstarpējā mijiedarbā. Tad Mikus Ozoliņa “Dzelmē” man gribētos raksturot kā latviešu versiju Džeimsa Bonda stāstam. Arī šajā romānā notiek pasaules glābšana, drauds ir Aukstā kara mantojums – k ādreizējo Padomju Savienības militārstruktūru atstāts bīstams objekts, kas paslēpts Daugavas dzelmē,  un nejauši aktivizēts varētu iznīcināt galvaspilsētu. Romāns vilina ar to, ka atšķirībā no Bonda filmām, šeit visas notikumu vietas ir atpazīstamas – Purvciema pagalms, Daugava vai Ķeguma HES, tas pārsteidz ar tehniskajām zināšanām. Man pašai šķiet, ka Mikus Ozoliņa rakstītais ir visai specifiskai auditorijai adresēts, taču, kad satiekamies ar grāmatas “Dzelmē” autoru Radiomājā, viņš pārsteidz, pavēstot, ka šeit viesojas jau trešo reizi. Par savu romānu stāstījis gan “Monopolā”, gan “Radio mazajā lasītavā”. “Radio mazā lasītava” Mikus Ozoliņš atklāj arī, kā viņš sācis rakstīt. Bērns bijis mazs, vakaros jāizturas klusi. Nu ko gan var sadarīt klusi? Klusi var uzrakstīt romānu, jo īpaši, ja tā sižets ilgstoši jau neliek mieru. Kad Mikus Ozoliņš saka, ka viņš nepārzina ne rakstnieku sabiedrību, ne literatūru, viņš nekoķetē.

Ir palikuši četri gadi, līdz, atbilstoši plāniem, būtu jāpabeidz "Rail Baltica" projekts. Tomēr, kad projektu uzsāka, neviens pat nenojauta, cik problemātisks laiks sagaida pasaules un Eiropas ekonomiku, ko vēl ārkārtīgi sarežģījis karš Ukrainā. Būvniecības sadārdzināšanās ietekmē arī "Rail Baltica" realizāciju. Grūti ir gājis arī ar zemju atsavināšanu un izrādījies arī, ka apstākļi Daugavas kreisajā krastā, pa kurieni paredzēts loks uz lidostu "Rīga", projektēšanai ir sarežģītāki, nekā parādīja sākotnējā izpēte. Krustpunktā diskusija: Vai "Rail Baltica" projekts neiestrēgs un tiks pabeigts iecerētajā apjomā? Diskutē AS "RB Rail" valdes priekšsēdētājs Agnis Driksna, Rīgas domes vicemērs Vilnis Ķirsis, satiksmes ministrs Tālis Linkaits un Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle.  

Lindas Šmites biogrāfiskais romāns "Valdis. Ne tikai Staburaga bērns" atklāj Valdi, īstā vārdā Voldemāru Zālīti, arī kā izcilu pedagogu, tulkotāju, sabiedrisko darbinieku. Un arī kā cilvēku - patriarhālās sabiedrības un lauku dzīves kārtības apjūsmotāju, nacionālpatriotu un greizsirdīgu literātu ar dzejnieka ambīcijām. Lindas Šmites nesen iznākušais romāns “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns” savā ziņā turpina darbu, ko aizsākusi rakstniece Inguna Bauere – iepazīstina mūs no jauna ar Latvijas pirmās Atmodas darbiniekiem. Personībām, kuras pazīstam vārda pēc, reizēm arī pēc viņu paveiktajiem darbiem. Lindas Šmites romānā pienācis laiks iepazīt Valdi – īstā vārdā Voldemāru Zālīti, no cilvēcisko vājību un arī uzvaru puses, kā Raiņa, Plūdoņa, arī Pētera Stučkas laikabiedru. Rīgas Latviešu biedrības bibliotekārs un runasvīrs, Rīgas pilsētas skolu valdes loceklis, Latvijas skautu organizācijas līdzdibinātājs, Jaunatnes Sarkanā Krusta himnas latviskā teksta autors. Savas pedagoga darbības dēļ visbiežāk saistīts ar Rīgu, “Staburaga bērni” par Valdi liek domāt kā par Daugavas apdziedātāju. Rakstniece, jau 17 grāmatu autore Linda Šmite Voldemāru Zālīti kā savējo izjutusi paraugoties uz viņu no Zālīšu dzimtas izcelsmes vietas -  Sausnējas. “1874. gada Jurģu diena, brīnumsilta un spirdzinoša, iegriezusies pret vakaru. Vieglais dienvidu vējš pieplacis zemei, vairs nekustina jaunās, vāri zaļās koku lapas. Šodien gana aijāts un glāstīts, tas nodomā un pilnā mierā liekas pie zemes, pārklājot to kā ar vieglu šķidrautu. Tikai divi mantām piekrauti vezumi un divas labi koptas gotiņas reizē ar četrām aitām aizvien vēl turas ilgajā gājienā, ko, uz dobuļaina paegļu spieķa balstīdamies, vada Vīgantes nu jau izbijušais dārznieks.  Juris un Made Zālīši aiziet no vietas, kur lielkungam kalpojuši vairāk nekā 8 gadus. Aiziet Vīgantes muižas dārza meistars un viņa sieva, muižas modere, un divi no viņu četriem bērniem”. Tā sākas Lindas Šmites sarakstītais “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns” .  Latvijas Radio arhīvā glabājas 1984. gadā tapis “Staburaga bērnu” radio iestudējums, tajā teicēja ir aktrise Vera Singajevska, puikas - Raimonds Gruntiņš un Edgars Siliņš, mūzikas autore Elga Īgenberga. “Ja ne šonakt, tad nekad! Ja nerīkosies tagad, patiešām izgaisīs, paliks Daugavas dzelmē tā patiesība un tas īstums, kas sadzīvots mūža agrīnajās dienās. […] Un Janks. Arī viņš visur līdzās – pagalam paļāvīgs un pasauli iepazīt alkstošs. Valdis savā vecpuiša istabā dedz gaišu guni un sēstas pie darba galda.” Vēl viens fragments no romāna “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns”. Interesanti, ka atgriešanās Daugavas pakrastē un bērnu draudzībā notikusi, kā rakstniece Linda Šmite to romānā tēlo – pilsētas tukšumā, krēslas vakaru tumsā, un vientulībā. Lindas Šmites romāns man atklāja daudz jauna. Pirmkārt jau, un to es līdz šim nebiju aptvērusi, viena no Rīgas skolēnu iekārojamākajām sākumskolām, Valda Zālīša 1. pamatskola, kas atrodas pašā Rīgas centrā, tagadējā Oskara Kalpaka bulvārī, viņa vārdā nosaukta kāda konkrēta iemesla dēļ. Proti – Valdis Zālītis bija šīs skolas, tolaik – Rīgas pilsētas savienotās elementārskolas – skolotājs un skolas pārzinis ceturtdaļgadsimtu – no 1902. līdz 1927. gadam. Valda dzīves laikā iznākušo darbu vidū bez ceļojumu apraksta “Kurzemīte”, dzīves un dabas apraksta “Staburaga bērni”, diviem dzejas krājumiem -  “Sirdsdomas” un “Ziedu pārslas ilgu ceļmalā”, pēc viņa paša domām, viņa mūža darbs ir romāns dzejā “Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks”. Romāns tapa gandrīz desmit gadus, un, līdzīgi kā “Staburaga bērni”, arī šoreiz pie lauku dzīves tēlojuma Voldemārs Zālītis ķeras laikā, kad vārda tiešā nozīmē ir atrauts no savas zemes, atrodoties Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Tērbatā, kur nodibina latviešu skolu bēgļu bērniem. “Staburaga bērnus” Valdis pats uzskata par jaunības darbu, kamēr “Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks”, pēc viņa domām, ir viņa dzejnieka varēšanas apliecinājums, mūža pieredzes kvintesence un mantojums nākamajām paaudzēm. Valdim jeb Voldemāram Zālītim, kāds viņš atklājas Lindas Šmites romānā “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns”, ticis paradoksāls liktenis. Viņš ir izcils pedagogs, ko, starp citu, var sajust jau “Staburaga bērnos”, Janka un Mārča dialogos. Viņš jāpiemin arī kā tulkotājs, tieši Valdis pirmais iztulkoja Maksima Gorkija darbus, tulkojis arī Čehovu un Merimē. Nozīmīgs sava laika skolu politikas veidotājs, gudrs cīnītājs pret cara laika pārkrievošanas politiku. Plašais darbības lauks liecina par enciklopēdiski zināšanu, ārkārtēju darbaspēju vīru. Skolotāju arī plašākā nozīmē, savas tautas ideālu sarakstītāju, kas palikuši episkajā darbā, ar diemžēl neatgrieztām lappusēm “Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks.” Bet nākamo paaudžu atmiņā viņš palicis kā Staburaga bērns, ar darbu, kas tapis kā pretsvars sarežģītajam laikam un ikdienas darbam, otrpus mūža laikā iemantotajām zināšanāmun pieredzes.

Šogad starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” skatē folkloras kopa “Graudi” no Tomes tika novērtēta ar pirmo kategoriju, jo bija sagatavojusi programmu ar Daugavas plostnieku dziesmām. “Graudu” izpētītā un iedzīvinātā tēma šobrīd ir aktuāla – Gaujas plostniecības interesenti, apvienojušies biedrībā, jau panākuši, ka Gaujas plostnieku prasmes kopš 2018. gada iekļautas Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. 2021. gada pavasarī, iesniegts pieteikums, nu jau valstiskā līmenī, lai Gaujas plostnieku, kopā ar vēl piecu citu valstu - Austrijas, Čehijas, Polijas, Spānijas un Vācijas plostniecības tradīcijām - tiktu iekļautas UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā. Par Daugavas plostniekiem līdz šim bija dzirdēts mazāk. Taču, lūk, Tomē joprojām dzīvas ir atmiņas ne tikai par plostnieku, bet arī Daugavas laivinieku-pārcēlāju klātbūtni. Braucot uz Tomi pēc Daugavas plostnieku dziesmām, iemantojam vēl ko būtiskāku. Satiekam cilvēkus, kuriem darbošanās folkloras kustībā ir veids, kā apliecināt savu piederību šai vietai, kā nodot tālāk atmiņas un stāstus. Un caur šiem stāstiem Tome atklājas kā ļoti dzīva vieta, te nav kalni un lejas, upītes un krūmi, katra no ieraudzītajām vietām “Graudu” dalībniekiem (“Graudi” šoruden pošas svinēt savu jau desmito pastāvēšanas jubileju) saistās ar kādu īpašu cilvēku vai kopīgi piedzīvotu notikumu. Šī gada starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” skate notika neklātienē, folkloras kopām savas dziesmas bija jāiesūta uzņemtas video. Tad nu arī Tomes “Graudiem” tā bija laba iespēja iedzīvināt atmiņu stāstos vēl dzīvās, Tomes ar plostniecību saistītās vietas. Veidojot programmu, folkloras kopa sastapās ar vēl kādu dilemmu – Daugavas plostnieku dziesmām nepiestāvēja nedz 19. gadsimta krāšņie goda tērpi, nedz neitrālākās vasaras linu drānas. Jau kādu laiku tika spriests, ka kopas dalībniekiem vajadzētu tikt pie vēl kādas drēbju kārtas, tādas, kurā būtu ērti iet uz danču vakariem. Kopas dalībniece Sarmīte Pugača stāsta, ka izlemts tika par labu pelēkiem kostīmiem. Tomes folkloras kopas “Graudi” dalībnieki ir lieliski stāstnieki, viņi ilgus gadus viens otru pazīst, daudzreiz stāstītos stāstus papildina, mudina stāstīt vēl. Šajā raidījumā pievērsāmies kopas sagatavotajai Daugavas plostnieku dziesmu programmai, taču “Graudi” varētu stāstīt vēl – par sēņošanu Tomes mežos, par apkaimes vietvārdu maiņu.

Mākslinieču duets Skuja Braden (Ingūna Skuja un Melisa D. Breidena) šogad pārstāvēs Latviju Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē ar ekspozīciju "Tirgot ūdeni upes malā". Venēcijas mākslas biennāles atklāšana gaidāma jau pavisam drīz – 23. aprīlī, šogad Latvijas paviljonu organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Raidījumā Augstāk par zemi viesojamies tandēma Skuja Braden jaunajā darbnīcā, kuras plašākās telpas padarījušas iespējamu arī apjomīgo izstādes darbu tapšanu. Sarunas par mākslu un dzīvi, kas Skuja Braden gadījumā ir gandrīz viens un tas pats. Nodoms intervēt mākslinieces bija jau pēc Skuja Braden izstādes “Samsāra”, kas Dekoratīvi Lietišķās mākslas un dizaina muzejā bija skatāma pirms diviem gadiem. Toreiz ierasto lietu kārtību, izjauca pandēmijas apjukums, izstāde ‘Samsāra” mākslas vēsturē varētu ieiet arī kā pirmā izstāde Latvijā, kuras atklāšana notika tiešsaistē. Skuja Braden dzīvē pa šo laiku notikušas pārmaiņas, tandēms mākslā un arī dzīvē ir ticis pie jaunas darbnīcas, kas vienlaikus ir arī dzīvesvieta. No Aizkraukles viņas pārvākušās uz Lielvārdi, darbnīca atrodas senā kādreizējā muižas kompleksa ēkā, pie gleznainās Rumbiņas upes un ūdenskrituma. Jaunās telpas un porcelāna krāsnis padarījušas iespējamu arī Venēcijas biennāles ekspozīcijai iecerēto lielformāta darbu tapšanu. Taču vairākas no “Samsārā” skartajām tēmām – mātes altāris, bauslībā minētie tikumi, Putina vāze un laikabiedru portreti, citā veidolā, taču tiks turpinātas arī Venēcijas biennāles ekspozīcijā. Ar Ingunu Skuju un Melisu Breidenu tiekamies pirmo reizi, taču neveiklības un mulsuma sajūta izpaliek. Šī māja ir ļoti silta, es itin kā izkūstu un ieplūstu mākslinieču nesteidzīgajā, ilgu sarunu, radošas enerģijas piesātinātajā vidē. Jau uz sliekšņa Ingūna Skuja piedāvā izrādīt telpas, bet amerikāniete Melisa Breidena ķeras pie kafijas vārīšanas. Vēlāk, klausoties jau ierakstīto sarunu, neskaitāmas reizes pabrīnīšos, kā abas mākslinieces, runājot vienlaikus, un vienlaikus arī  divās valodās, tomēr ne mirkli nepārtrauc viena otru, bet gan papildina notverto domu, uzburto tēlu. Zīmols Skuja Braden kopā darbojas jau kopš 1999. gada, viņu veidotie darbi ir apgleznotas porcelāna skulptūras. Venēcijas biennālei taps mērogos patiesi vērienīga porcelāna darbu instalācija, tajā būs piecas istabas jeb salas. Tā kā Skuja Braden darbs sastāv no neskaitāmiem priekšmetiem, tad pirms došanās uz Venēciju, izstādes veidotāji nolēma vispirms to visu salikt kopā tepat Latvijā, Latvijas mākslas akadēmijas jauniegūtajās telpās Kalpaka bulvārī. Skuja Braden darbi pilnīgi noteikti ir femīnās pasaules daļas manifestācija. Melisa Breidena izstāsta, ka Venēcijas biennāles starptautiskās mākslas izstādes 127 gadu pastāvēšanas vēsturē – tā notiek ik pārgadus, kopš 1859. gada – pirmo reizi 90% dalībnieku būs sievietes. Un neesot vajadzības uzvilkties, o!, šogad tur būs tikai sievietes. Līdz šim tie lielākoties bijuši vīrieši. Skuja Braden  izstādes “Samsāra” nosaukumā uzsvēra pašu praktizēto budismu. Arī nosaukums “Pārdot ūdeni upes malā” nāk no budisma literatūras. Ingūna Skuja prāto, ka tas varētu būt no kāda koāna, Melisa labo, ka viņasprāt tas ir japāņu sakāmvārds vai pastāsts. Lai nu kā, šis nosaukums ir norāde, ka … … skolotājs saviem skolniekiem piedāvā ko tādu, kas viņiem patiesībā jau ir pieejams. Skolotāja uzdevums ir to atklāt, likt pamanīt. Kā ūdeni upes krastā. Skuja Braden darbos ir pilns ar atpazīstamām personībām, kultūras simboliem. Melisa saka, ka viņa nekad negribētu būt kā Marks Rotko – zīmēt abstraktus krāsu laukumus, kad apkārt tik daudz kas notiek. Tad viņa nespētu saukt sevi par mākslinieci, bet viņa taču uzskata, ka ir māksliniece. Un te Melisa strauji vēršas pie Ingūnas ar jautājumu – vai tu esi māksliniece? Vai raidījumā skanēs arī mūzika, kādā brīdī jautā Ingūna Skuja. Tas būtu skaisti, ja skanētu, bet kāda mūzika tā varētu būt? Melisa tūlīt uzliks savu šī brīža mīļāko dziesmu. Skuja Braden darbnīcā uz galda stāv ziedi, apsieti ar lentīti Ukrainas karoga krāsās. Brīnišķīgās Kanādā dzīvojošās krievu – ebreju izcelsmes dziedātājas Mišelas Gurvičas dziesma valša ritmā stāsta par kādu bezkaunīgu diktatoru, kam pienācis laiks mirt nost, atā, uz redzi! Kad jautāju par abu šī brīža sajūtām, Melisa dejo dziesmas pavadījumā, bet Ingūna nopūšas, ka karš visu izjauc, atņem laiku, ko cilvēks, sagādājis sev jumtu virs galvas un piepildījis vēderu, varētu veltīt savai pašizaugsmei. Ekspozīcijas “Pārdot ūdeni upes krastā” koncepts piedzimis tieši kuratoru komandai viesojoties Skuja Braden darbnīcā Aizkrauklē. Ekspozīcijas viens no centrālajiem objektiem ir liela gulta, kurā notiek visa pasaule. Melisa Breidena sāk stāstu par to, ka viņa piedzīvojusi, kā māksla atdarina virsmu, bet kaut kādā brīdī virsma sāk atdarināt mākslu. Pasaules atspulgu uz  gultas viņas nolēmušas zīmēt kā cunami viļņa aiznestu, un darba tapšanas laikā arī viņu darbnīcu Aizkrauklē, kas atrodas Daugavas krastā, piemeklējuši plūdi. Melisa par to visu stāsta tik ikdienišķi, ka es pārjautāju. Plūdi? Skuja Braden patreizējā darbnīca iekārtota ēkā, kur deviņdesmitajos esot bijusi kafejnīca un deju zāle. Kafejnīcā mēs dzērām kafiju, šai daļā iekārtota mākslinieču mājvieta, bet deju zālē apakšstāvā tagad ir darbnīca. Te ir tā dzīve, kas pārtop mākslā un atpakaļ dzīvē. Suns Rūdijs spēlējas ar auduma čūsku, kas pozējusi ekspozīcijai, uz galdiem porcelāna ūdensaugu lapas, miniatūri portretu rāmīši. Melisa Breidena ir no Kalifornijas, Sakramento. Viņa runā par Daugavas smaržu, kas atgādina upes smaržu viņas dzimtajās vietās. Pietrūkst, Melisa apraudas. Ūdeņi ir arī Venēcijas ainava.

Pēdējo gadsimtu laikā Latvijā novērotas vairāk nekā 370 putnu sugas. Katrai no tām ir savs nosaukums, gan latīniski, gan latviski, un katram nosaukumam ir arī savi apvidvārdi. Kāpēc stārķi dēvē par stārķi un kāpēc zaļā vārna ir nosaukta par zaļu un vārnu, lai arī ir zila, un vai vārds lakstīgala ir sens apzīmējums "foršam" putnam? Kāpēc putnus sauc tā, kā tos sauc? Iepazīstam putnu nosaukumus – gan tos, kas radušies pirms oficiāliem nosaukumiem, gan tos, kuri iekļauti oficiālo sugu sarakstos. Stāsta ornitologs, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošais pētnieks Māris Strazds, kurš nodarbojas ar putnu nosaukumu vēstures izpēti. "Man gribās lietot citu apzīmējumu - vārdi," bilst Māris Strazds. "Vārdi ir vajadzīgi kaut kam, ko mums vajag atšķirt, pazīt. Vārdi kā tādi putniem ir, cik sena ir valoda. Tāpat kā vārdus dod vietām, lai zinātu, par kuru ir runa, mājām, lai saprastu, kurā mājā kurš dzīvot. Tāda pati funkcija ir vārdiem dzīvniekiem un putniem, kas dzīvoja cilvēkiem apkārt. Īsti latvisku nosaukumu vai vārdu ne tuvu nav visām sugām." Viņš stāsta, ka 18. - 19. gadsimtā zinātniskā literatūrā modē bija sugu nosaukumu publicēšana nacionālās valodās. Šajos darbos ir arī tā laika latviskie nosaukumi, kas ļauj pētīt un salīdzināt. Lai arī neviens no tā laika pētniekiem nav atsaucies uz tautasdziesmām, arī tajās minēti putnu nosaukumi. "Ja abstrahējās no tā, kas mums kopš bērnu dienām stāstīts liriskā aspektā par dainām, tas ir ārkārtīgi interesants avots. Pirmajā brīdī bija visgrūtāk, bet palīdzējā tas, kādi putni vispār minēti dainās un kāpēc ir tie, kas tur ir," atzīst Māris Strazds. "Vārdi ir doti putniem, kuri ir ēdami, ļoti utilitāra interese, jo jāzinā, ko vari ēsto, ko nevari. Tiem, kas dzīvo degungalā, un tiem, kuriem ir kalendāra funkcijas," skaidro Māris Strazds, minot, ka šobrīt to grūtāk izprast. Kā piemēru viņš min dzērvi. Launagu atnes un aiznes dzērves. Kāpēc? Dzērves ir skaļš putns. Viņas nav jāredz, kad sakliedzas, var dzirdēt 3-4 km attālumā. "Šajā brīdī, kad dzērves atlidojušas, ja lauku darbi ir jāsāk ar sauli un jābeidz ar sauli, diena jau ir tik gara, ka vajag trešo ēdienreizi. Kad rudenī viņas aizlido, tad ir brīdis, kad garās dienas ir beigušās," atklāj Māris Strazds. "Tādam putnam, kurš kaut ko nosaka, ir jābūt nosaukumam. Pasaki, ka dzērves atlidojušas, ir skaidrs." Nosaukums dzērves saistīts ar putna balsi. Vairākiem putniem vārds ir saistīts ar to, kā viņš sauc, piemēram, ūpis, čuņčiņš. Otrs, kas nosaka, kāds vārds dots putnam, ir izskats. Neparasts ir stāsts par balto stārķi, kas ir ļoti jauns ienācējs Latvijā arī kā suga. "Tas, kas kaut kur rakstīts, kā senie latvieši būvēja baltajam stārķim ligzdas, ir absolūtas muļķības. Ir skaidri zināms, ka baltais stārķis bija sastopams tikai uz dienvidiem no Daugavas. 1850. gadā Vidzemē šī putna nebija. Baltais stārķis ir meža stepju putns, sāka masveidā parādīties, kad masveidā izcirta mežus, parādījās lauksaimniecības zemes lielas platības," stāsta Māris Strazds. "Lielā mērā viss, ko labu par šo putnu sakām – svētelis, bērnu nešana – tas nāk no Vācijas, tā ir vāciešu tradīcija, attieksme. Šis aspekts arī parādās tautasdziesmās, baltais stārķis tiek saukts par kungu putnu." Arī nosaukums visticamāk nāk no vācu valodas. Šodien stārķis iegājies apritē, jo apmēram simts gadus cilvēki mācās putnu nosaukumus no grāmatām, ne saviem vecākiem. Agrāk stārķi vairāk dēvēja par svēteli. Vēl interesants gadījums ir zaļā vārna. "Ir dīvaini vai interesanti, kāpēc grāmatās ir palicis šis kā galvenais, jo vienlaikus ir daudz lietots arī zilā vārna, kas ir pilnīgi precīzs, jo putns ir debeszils. Viņai nav nekā zaļa," atzīst Māris Strazds. Tautasdziesmās un senākajā literatūrā vienlīdz daudz figurē arī zilā varna, kas ir atbilstošs nosaukums. "Vēl viens aspekts, latviskie nosaukumi visi sākotnēji ir pierakstīti vācu valodā izdotā literatūrā un vecajā drukā, gotiskajā rakstībā "s" un "z" ir vienādi. Dažos avotos sāk lietos šķērssvītru, lai atšķirtu, bet sliktā kvalitātē nodrukātā grāmatā to ne vienmēr var redzēt. Atkarīgs arī no burtliča darba. Ja ir acīmredzama kļūda starp burtiem, to var atpazīst, bet nelaime, ja uzraksta "zila vārna" vai "sila vārna" - abi ir pareizi un varbūt, ka viens no nosaukumiem patiesībā ir sila vārna, jo tas ir pilnīgi atbilstošs sugai, kā tagad saucam," atzīst Māris Strazds. Klimata pārmaiņu ietekmē gājputni ik gadu atgriežas arvien agrāk Ir marta vidus un tagad ik dienas gaisā redz zosu barus, Kurzemes laukos ganās dzērves un šur tur jau dzirdamas arī strazdu un cīruļu dziesmas. Marts ierasti ir laiks, kad Latvija atgriežas pirmie gājputni. Un gadu no gada tas notiek aizvien agrāk. Par putnu migrāciju un klimata pārmaiņu ietekmi uz to stāsta ornitologs Mārtiņš Briedis, Šveices ornitoloģijas institūta pētnieks un Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta ornitoloģijas laboratorijas vadošas pētnieks, kurš šobrīd  strādā pie projekta ”Klimata pārmaiņu ietekme uz pavasara iestāšanās fenoloģiju un to saistība ar izmaiņām Eiropas putnu populācijās.” Fenoloģija – tas ir laiks, kurā notiek noteikti dabas procesi, un Mārtiņa un viņu kolēģu pētījums ir par to, kā šie dabas ritumi pavasaros sākas aizvien agrāk gadu no gada un kā šīm pārmaiņām spēj vai nespēj pielāgoties putni. Kad celmi pliki top pavasarī, tad cīrulis rādās – vēstī paruna, pēc kuras var saprast, ka cīruļi ir tie pirmie pavasara vēstneši. Cik ļoti klimata izmaiņas šobrīd ir ietekmējušas mūsu senču novērojumus par tiem vai citiem putniem un to sasaisti ar citām dabas parādībām pavasarī? Tie putni, kas neko nezina par klimata pārmainām un turpina atgriezties ierastajā režīmā, ar laiku iekavē dabā pastāvošas norises un tas atstāj iespaidu uz to populāciju, atzīst Mārtiņš Briedis.

Mēness un Saule ietekmē dažādus procesus uz mūsu planēta. Viena no pārsteidzošām dabas parādībām, kas ik dienas mums atgādina, cik ļoti dabā viss ir saistīts vienotā sistēmā, ir plūdmaiņas. Paisumu un bēgumu šodien Latvijā tikpat kā nevaram novērot, taču tā nav bijis vienmēr. Kāpēc uz planētas veidojas šie ūdens uzplūdi un atplūdi un ko par to stāsta fosilijas un ieži zem mūsu kājām, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Baltijas jūras piekrastē paisumu un bēgumu grūti novērot. Ģirts Stinkulis skaidro, ka tas saistīts ar to, ka Baltijas jūra iekšēja jūra un nav savienota ar pasaules okeānu, līdz ar to plūdmaiņu viļņi nevar šeit ieiet iekšā. "Principā Baltijas jūra darbojas pa savam. Plūdmaiņas mums ir līdz kādiem 10 cm, bet, ņemot vērā, ka vienkārši viļņi ir augstāki, pat motorlaiva nobrauc garām un vilnis ir augstāk, mēs tos praktiski  nejūtam," stāsta Ģirts Stinkulis. 2022. gada ģeovieta – Kraukļa un Krustalīča klintis Pirms Pļaviņu HES uzcelšanas 1965. gadā Daugavas krasta posms no Aizkraukles līdz Pļaviņām bija viena no krāšņākajām vietā visā Baltijā, jo tik  iespaidīga dabas veidojuma nebija visā Austrumeiropas līdzenumā. Tas bija viens no populārākajiem tūristu galamērķiem – ne tikai Staburags, bet arī  Krustalīča un Kraukļa klintis, kas stiepjas vairāk nekā kilometru garos posmos abos upes krastos – gan Vidzemes pusē, gan Sēlijā. Tā stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts, ģeologs un biedrības  „Ziemeļvidzemes ģeoparks” vadītājs Dainis Ozols, kas minu, ka šī gada ģeovieta viskrāšņāk izskatās strapkaru laiku Latvijā fotogrāfijāš, kur šis dabas veidojums slējies 40 metru augstumā. Šodien no tā redzamas 2-4 metru augstas sienas. Lai arī senais krāšņums ir zudis, ģeoloģiski šīs klintis sevī nes daudz vērtīgas informācijas no vairāk nekā 300 miljoniem gadu senas pagātnes. Klintis veido no senās devona jūras nogulumiem veidojušies ieži, kas ietver fosīlās atliekas un interesantus minerālus veidojumus un dabas skaitīšanas gaitā dolomīta klintis ir uzkartētas kā Eiropas Savienības īpaši aizsargājamas dzīvotnes, kur joprojām sastopamas retās mūru un plūksnu sīkpapardes. Par 2022. gada ģeovietu – Kraukļa un Krustalīča klintīm – stāsta Dainis Ozols.

Latvijas Radio 2 un “Fonds Nāc līdzās!” dāvina klausāmteiku disku. Latvijas Radio 2 un “Fonda Nāc līdzās!” sadarbībā tapusi jau piektā audiogrāmata. Šoreiz pasakas nomaina teikas, kā rezultātā ir tapis disks ar 28 latviešu tautas teikām.  Teikas ierunājuši “Fonda Nāc līdzās!” jaunieši un bērni, kā arī Latvijas Radio darbinieki un viņu bērni. Par šī gada audio diska vizuālo noformējumu rūpējusies māksliniece Renāte Kloviņa. Teiku "Daugavas rakšana" ierunāja: Sandra Glāzupa, Inese Štrāla, Kaspars Mauriņš (LR2), Renārs Mauriņš, Nikola Priecuma (Nāc Līdzās)