Podcasts about beig

Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā To, ka piebaldzēni bijuši naski gan priekos, gan darbā, apliecina arī vizuālais mantojums – fotogrāfijas. Slavenākais Jaunpiebalgas fotogrāfs ir Artūrs Dulbe, kurš arodu apguvis Maskavā un savā salonā fotografējis pat tādas zvaigznes kā rakstnieks Antons Čehovs un dziedātājs Fjodors Šaļapins. Maskavā Dulbe draudzējies ar citu piebaldzēnu, arhitektu un operas "Baņuta" libreta autoru Artūru Krūmiņu no Skrāģu kroga, kas atrodas pavisam tuvu Ruku dzimtas "Seviķiem". Artūrs Dulbe 1922. gadā atgriezās Latvijā un Jaunpiebalgā atvēra foto salonu, tāpēc šī pagasta ģimenes, ainavas, kultūras un saimnieciskie notikumi ir tik krāšņi un bagātīgi dokumentēti, ka sniedz pārliecinošu ieskatu brīvvalsts laika piebaldzēnu tikumos. Talkas ir viens no tiem, un savās atmiņās šo tradīciju apraksta arī Kārlis Ruks. "Manā bērnībā "Seviķu" ciemā daudzi darbi tika veikti talkās. Vispopulārākās bija mēslu vešana un labības kulšana. Kartupeļu rakšanas, labības un siena pļaušanas talkas rīkoja tikai ārkārtējos gadījumos (miršana, smaga saslimšana, ugunsgrēks u.c.), kad nelaimi cietušajā saimniecībā darbi aizkavējās. Šīs talkas bija izpalīdzība nedienās nokļuvušam kaimiņam un tās nebija jāatstrādā. Citas gan. Man vislabāk patika mēslu vešana, kas tika gaidīta kā lieli svētki. Uz šo talku ar izlasi aicināja dažus tuvākos kaimiņus, strādīgus radus un draugus. Slaistiem un pļēguriem mēslu talkās nebija vietas – tās bija domātas īstam darbam! Tēvs bija talku organizētājs – sarunājis, cik no katras mājas ieradīsies pajūgu, cik puišu – mēslu mēzēju (krāvēju vezumos), cik sieviešu – mēslu ārdītāju, cik pusaudžu – braucēju. Lai viss ritētu raiti un lai kūtī, uz ceļa vai laukā nerastos sastrēgumi, talcinieku skaits bija ierobežots. Mēslus no pajūgiem ķeksēja tikai tēvs. Viņš tos sadalīja nelielās kaudzītēs – kur vairāk, kur mazāk. Tas bija ļoti atbildīgs darbs. Tēvs teica, ka viņš katru savu zemes asi ēdinot pēc vajadzības un tāpēc visur viss tik labi augot. Sievietes ar vieglākiem sakumiem mēslus izārdīja pēc iespējas vienmērīgi, lai nekas nepaliktu tukšā. Es biju braucējs. Vajadzēja prast vadīt zirgu tā, lai ar mēsliem piekrautie rati neiestigtu kādā dangā vai neieslīdētu grāvī. Atpakaļceļā bija atļauts braukt pilnos rikšos. Goda lieta bija – zirgam skrienot un ratiem pa ceļa grambām lēkājot, uz glumajiem dēļiem noturēties kājās un nepakrist. Tas bija lielisks kāju muskuļu un līdzsvara vingrinājums. Nokrist no kātiem (kājām) vai braucot sēdēt, bija liels kauns. Pat visnelīdzenākajā ceļā es stingri turējos kājās, ar ko ļoti lepojos. Mēslu vešanas talkas vajadzēja atkalpot. Tā ik gadus pabiju vairākās talkās. Tas bija gaidīts un patīkams notikums. Talciniekus cienāja ar dažādiem, galvenokārt gaļas ēdieniem – lai būtu spēks. Slāpju dzesēšanai netrūka arī miestiņa – ar medu saldināta alus. Vīri un puiši, sievas un meitas lielījās ar savu darba tikumu, spēku un veiklību, puikas ar izveicību noturēties kājās pat viskļūmīgākajās situācijās. Tika tērgāts, jokots un dziedāts. Vakarā Gaujā vai pirtī notika lielā mazgāšanās – šķīstīšanās no kūtsmēsliem un to smaržas." Tā Piebalgas pakalnos viss auga griezdamies, talka sekoja talkai, lustes nāca pēc darba, cilvēki nesirga ar vientulību un mācēja pašorganizēties. To lieliski apliecina gan brāļu Ruku atmiņas, gan Artūra Dulbes fotogrāfijas. Dulbe nodzīvoja garu mūžu, no 1883. līdz 1971. gadam, taču fotogrāfa zelta laikus viņš piedzīvoja brīvajā Latvijā. Tas bija laimīgas saimniekošanas periods arī maniem senčiem, taču bilžu trūkst. To nav nedz radu lokā, nedz Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā. Arī atmiņās minēts, ka dažādus notikumus nācis fotografēt Dulbe, piemēram, kad agrā jaunībā miris viens no Ruku ģimenes astoņiem bērniem – ar sociālisma idejām pārņemtais Pēteris. Nav arī citu bilžu, kam dzenu pēdas. Skumjo atbildi par zudušajiem albumiem sniedz Maruta Dravante, kas bērnību vadījusi "Skrāģu" krogā, vietā, kas tagad zināma kā operas "Baņuta" muzejs. Marutas kundze apgalvo: "Bildes iznīcināja krievu zaldāti. Kad viņi ienāca, sākās sirošana. Biju maza. Māsa vēl zīdainis mammai klēpī. Viens ar automātu stāvēja un vaktēja, kamēr otrs izzaga visus skapjus un kumodes. Atceros, kā visu vandīja, lika atdot, rakājās pa papīriem, izņēma dokumentus. Kaut kam pielika špicku. Briesmīgi! Skrāģu krogā, jūsmājās arī. Beigās trīs pajūgi ar salaupīto aizbrauca uz Jēcu pusi. Uz priekšu braucot, mainījuši mantas pret šņabi vai ēdamo." Tāpēc manai dzimtai ir tikai atmiņu stāsti, citiem ir paveicies ar senatnes bildēm, bet pagātnes aina spilgti zīmējas tik un tā. Tajā ir skaista ainava, saimnieciski ļaudis, dzīves spars un savi tikumi, kas darbu līdzsvaro ar lustēm. Arī pēc mēslu talkas seko pirts un muzicēšana, kur savējie apdzied savējos. Kā rāda piebaldzēni – nekādi savrupnieki viensētnieki nav bijuši, un talkošanas tradīcija tam ir spilgta liecība. Vitāla un jēgas pilna.  

Der Freiburger Hauptbahnhof soll umfassend barrierefrei gestaltet werden. Beim südbadischen Faden Hersteller Gütermann steht ein Personalabbau im Raum. Das neue E-Center Kohler in Offenburg wurde eröffnet.

Eine neue Internetbedrohung nutzt die geringe Zeit eines Doppelklicks aus, um den Browserschutz zu umgehen. Hacker könnten so Zugriff auf Benutzerdaten und Konten erlangen.

2025.gada pirmajā raidījumā Piespēle viesos bijusī Latvijas sieviešu basketbola izlases saspēles vadītāja Elīna Babkina. Viņa pirms pusotra gada negaidīti paziņoja par karjeras beigām, tāpēc lūkojām uzzināt, kā Elīnai klājas šodien un ar ko viņa nodarbojas ikdienā. Nedēļas notikumu topā: Latvijas junioru hokeja izlase apstājas pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā, taču kopumā šis bija sekmīgākais turnīrs vienības vēsturē; Basketbolista Kristapa Porziņģa potītes trauma liek izlaist vairāk spēļu nekā plānots; Latvijas Futbola federācija neapspriežas ar vietējās virslīgas vadību, tās klubiem un palielina maksu par leģionāru piesaisti.

Valdības koalīcijas spējas šonedēļ pavisam tiešā veidā tika pārbaudītas Saeimā, kad sākās nākamā gada budžeta izskatīšana. Koalīcijas pārsvars Saeimā ir tik knaps, ka pietika ar nedaudzu deputātu neierašanos, lai opozīcija mierīgi varētu – kā mēdz teikt – noraut kvorumu. Beigās jau viss izdevās, bet viela pārdomām ir. Opozīcija nesnauž, arī čakli izsaucot pie sevis ministrus, cita lieta – kurš atsaucas uz aicinājumu un kurš ne. Par to runājam mūsu nedēļas notikumu apskatā, pievēršamies arī sabiedrisko mediju lietām, jo beidzot ir izvēlēta jaunā Sabiedriskā medija valde, kura līdz šim vairāk apspriesta lielo algu kontekstā. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, žurnāla "SestDiena" galvenā redaktore un TV3 producente Lauma Spridzāne un TVNET Group galvenais redaktors Toms Ostrovskis.  

Valdības koalīcijas spējas šonedēļ pavisam tiešā veidā tika pārbaudītas Saeimā, kad sākās nākamā gada budžeta izskatīšana. Koalīcijas pārsvars Saeimā ir tik knaps, ka pietika ar nedaudzu deputātu neierašanos, lai opozīcija mierīgi varētu – kā mēdz teikt – noraut kvorumu. Beigās jau viss izdevās, bet viela pārdomām ir. Opozīcija nesnauž, arī čakli izsaucot pie sevis ministrus, cita lieta – kurš atsaucas uz aicinājumu un kurš ne. Par to runājam mūsu nedēļas notikumu apskatā, pievēršamies arī sabiedrisko mediju lietām, jo beidzot ir izvēlēta jaunā Sabiedriskā medija valde, kura līdz šim vairāk apspriesta lielo algu kontekstā. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, žurnāla "SestDiena" galvenā redaktore un TV3 producente Lauma Spridzāne un TVNET Group galvenais redaktors Toms Ostrovskis.  

Latvijas Dabas fonds šajos mēnešos vairākās pašvaldības rīko diskusijas par to, kas dabā vērtīgs un kā mēs to izsakām naudā un dažādos labumos. Formulējums sarunai par dabas kapitālu un ekosistēmas pakalpojumiem iespējams skan atsvešināti, bet aicinām diskutēt un aizdomāties par dabas vērtību. Kas ir dabas kapitāls un ekosistēmu pakalpojumi? Kā tos aprēķina un vai dabas vērtību izsakot naudā, mēs vairāk iegūstam vai zaudējam? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidra Latvijas Bankas Ilgtspējas vadītājs Edvards Kušners un Latvijas Dabas fonda politikas koordinatore Baiba Baltvilka. Klinta Kārkliņa izstrādā enerģijas dzērienu no egļu pumpuriem Domājams, ka daudzi ir dzirdējuši par priežu, bērzu, egļu, upeņu un vēl vairāku augu pumpuriem, kas pavasarī ir jaudīga vitamīnu deva ikvienam. Neformālā gaisotnē radusies ideja un ērta pieeja vajadzīgajiem kokiem realizējās Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas  tehnoloģijas fakultātes studentes Klintas Kārkliņas maģistra darbā „Egļu pumpuru un auksti pagatavotas kafijas enerģijas dzērienu izvērtējums”. Iztaujājam Klintu par darbu pie šī dzēriena izveides,  kā arī interesējamies par tām vērtīgajām uzturvielām un vitamīniem, kas rodamas egļu pumpuros. Jaunā pētniece skaidro, ka egļu pumpuros ir daudz C vitamīna, kā arī E vitamīns, dažādi minerāli, ir arī vairākas īpašības, kas jāpēta daudz dziļāk. Taču viņas ideja ir par egļu pumpuru izmantošanu pārtikā, konkrēti dzēriena izstrādi. "Gribējās sākt ar vienkāršāko, kas būtu pumpuru, kuru tu pats vari iemaisīt krūzītē, uzliet karstu ūdeni, pienu, samaisīt, izdzert. Beigās aizgāja pavisam citā virzienā. Es izdomāju, es no viņiem varētu izspiest sulu, es viņus varētu izmantot enerģijas dzērienos vai sulu dzērienos, protams, ievērojot ieteicamās devas, balstoties uz viņu un ķīmisko sastāvu, tas primārais, ka tie simts grami ir puse no C vitamīna devas. Ņemot vērā, ka nedzer tikai tos dzērienus, ēd arī kaut ko citu un to C vitamīnu uzņem arī kaut kur citur, nevis tikai no turienes. Tāpēc viss kaut kā aizgāja pie enerģijas dzēriena. "Sajaucu nedaudz egļu sulas, kas būtu vitamīns, nedaudz parasto sulu, kas būtu vairāk dabiskais saldinātājs, plus krāsa nedaudz uzlabojas. Ja es vēl pievienotu kafiju, būtu kofeīns un enerģijas lādiņš," atklāj Klinta Kārkliņa. Šajā dzērienā nav cukura, bet tie, kas ikdienā lieto enerģijas dzērienu un garšojuši šo, atzinuši, ka ir "ir baigi labi". "Egles nedaudz Ziemassvētku noskaņu karstā vasaras dienā," atklāt Klinta Kārliņa. Kā tad garšo šis dzēriens? Pētniece stāsta, ka egļu pumpuram ir nedaudz citrusa atspirdzinoša garša, gluži kā sajūta, ka ēstu citrona šķēli. Dzērienā ir līdzīgi, varbūt nedaudz maigāks. Maija sākumā vāc egļu pumpurus, tikai jāatceras ievākt no kokiem, kas aug vismaz 100 metrus no ceļa, un nevākt vairāk par 6% no koka, lai netraucētu viņa augšanu. Sulu var spiest uzreiz vai pumpurus uzglabāt saldētavā.  "Sākumā tiek sajaukta kafija ar parasto sulu. Enerģijas dzērieniem tika izmantota auksti pagatavota kafija, tajā salīdzinoši vairāk kofeīna nekā karsti pagatavotā kafijā. Plus viņa arī nav tik skāba. Tad tiek pievienota augļu sula, kas manā gadījumā bija apelsīnu sula un ābolu un aroniju sula, kas gan krāsas ziņā, gan garšas ziņā diezgan labi sagāja kopā kafiju. Tad tika iemērīti trīs grami no kopējā daudzuma egļu pumpuru sulas. Tad viņš tiek atšķīdināts, uzkarsētas, sapildīts un viss," stāsta Klinta Kārkliņa. Grūti pateikt, kad šāds enerģijas dzēriens parādīsies ražošanā, bet jau tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes  Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes studente Klinta Kārkliņa ir apņēmības pilna turpināt egļu pumpuru pētījumus.

Nomaļā Polijas ciematā Čehijas pierobežā dzīvo Janīna, kura nelokāmā taisnības apziņā raksta vēstules policijai un vietējās varas iestādēm, astroloģiskās kartes sasaista ar televīzijas programmu, pieskata pilsētnieku vasaras mājas, strādā skolā un kopā ar savu bijušo audzēkni tulko Bleika dzeju. Starp citu – Čehijā ir kāds īpašs grāmatveikals, kur var nopirkt Bleika grāmatas, savukārt nomaļajā Polijas ciematiņā, kur dzīvo Janīna (patiesībā viņa negrib, ka viņu tā sauc!), biedējošos apstākļos sāk iet bojā iedzīvotāji. Janīna domā, ka tā ir dabas atriebība. Šī noteikti ir grāmata, kas jālasa no sākuma līdz beigām – ja iespējams, vienā vai divos elpas vilcienos, jo elēģiski skumīgais sākums nebūt neliecina, ka spriedze uzņems apgriezienus. Olgas Tokarčukas romānu "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode. Paldies "Latvijas Medijiem", kas izdevuši, jo bija jau arī pēdējais laiks iepazīties ar Tokarčukas tekstiem – viņa ir Bukera un Nobela prēmijas laureāte. Tikmēr šis romāns tulkots vairāk nekā 40 valodās, uzņemta filma, Dailes teātris šo darbu gatavojas iestudēt. Saruna ar tulkotāju Ingmāru Balodi raidījumā Augstāk par zemi.   Raidījumu atbalsta:

Jan hat bei "Wer wird Millionär" die Million abgeräumt und plaudert aus dem Nähkästchen.

Gegen den Japankäfer haben die Behörden scharfe Massnahmen erlassen. So dürfen zum Beispiel keine Pflanzen mehr aus befallenen Zonen heraustransportiert werden. Für die Bio-Gärtnerei am Hirtenweg in Riehen komme das fast einem Verkaufsverbot gleich. Ausserdem: * Euroairport Basel-Mülhausen nach Bombenalarm wieder in Betrieb * Nationalfeiertag: Reduzierte Feuerwerke an den Basler Bundesfeiern

Kad kabači un gurķi aug griezdamies, bet pēdējie ķirši vairs vēderos nelien, ir īstais brīdis sagatavot krājumus ziemai. Kādas ir šis vasaras marinējumu un konservējumu tendences, kas ar ko šogad sapas kopā vislabāk, bet kādas ir nemainīgās vērtības, pārrunājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta kulinārijas un gastronomijas speciāliste, populāru pavārgrāmatu autore, žurnāliste Iveta Galēja un dārzniecības " Neslinko" vadītāja Elga Bražūne. Ar ko sākt konservēšanu, ja gribas pamēģināt? Visvienkāršākais izvārīt kādu mērcīti, tas būtu kā pagatavot sakņu sautējumu. Visi eksperimenti jāveic ar mazām porcijām. Un svarīgākais ir - kā garšos. Ja ģimene negribēs, nav vērts gatavot. Iveta Galēja konservē, jo viņai  patīk to darīt, patīk pats process. Patīk sagatavot vasarā un rudenī burciņas, ko pietiek ziemā un pavasarī atvērt un izmantot kā zupas sagatavi. Lai arī pašai mājinieki ievārījumus neēd, viņai patīk tos gatavot un dāvināt citiem. Elga Bražūne savukārt sākusi konservēt, jo dārzeņu daudz izaug un visus prom neatdosi. Otrs iemesls - kādreiz veikalos nebija tik plašs, dažāds un garšīgs konservējumu piedāvājums. Tāpēc sākusi gatavot kopā ar bērniem. Bērni šo gatavošanas tradīciju ir pārņēmuši un paši labprāt vāra dažādas mērcītes, konservē dārzeņus. Viņa arī atzīst, ka konservēšana aizrauj. Lai arī liekas, ka pagrabā visa vēl gana un varētu arī mazāk konservēt, kad sākas sezona un vēl ir jaunas receptes, ko izmēģināt, tad atkal pārņem vēlme gatavot. Un ja arī ir par daudz sagatavots, salātu vai gurķu burciņa var būt arī brīnišķīga dāvana. Iveta Galēja atklāj, ka ērkšķogām nevajadzētu noplūkt zieda galiņu pirms gatavošanas, jo tajā ir daudz labu vielu, vārot rodas vēl citas vielas. Ērkšķogas labi garšo kopā ar kivi, var mēģināt vārīt arī ar saldu meloni.   Elga Bražūne uz raidījumu līdzi paņēmusi burciņu ar saldskābiem gurķiem, kuru recepte var šķist neparasta - kā var gurķus gatavot ar cukuru? Viņa neslēpj, ka arī pašai pirmajā brīdī bijis pārsteigums par marinādes sastāvdaļām. Saldskābie gurķi Marināde: Uz litru ūdens 15 ēdk. cukura ar kaudzi, 2 ēdk. sāls, pievieno 9% etiķi 2-5 ēdk. Ja grib „ņiprākus”, var vēl karoti etiķa pievienot. Pārējās sastāvdaļas kā parasti, marinējot gurķus. Burciņās sapilda garšvielas un gurķus, pārlej ar vārošu ūdeni, pagaida 5-10 min. Tad ūdeni nolej katliņā un gatavo marinādi. Uzvāra, lej atkal virsū gurķiem, burkas aizvāko un pārklāj ar segām līdz nākamam rītam. Elgas Bražūnes recepte salātiem vai zupas piedevai 1 kg tomātu, 1 kg burkānu, 1. kg sīpolu. Dārzeņus sagriež vai sarīvē. Glāze cukura un glāze eļļa. Visu salej kopā, samaisa un pagaida, lai atsulojas. Vāra apmēram 30 minūtes. Beigās pievieno etiķi vai etiķa esenci (2-3 ēdk.). Jāpagaršo! Salej burkās, aizvāko un aizmirsti.  Var pievienot zupai, var izmantot kā salātus pie griķiem, makaroniem vai kartupeļiem. Abas raidījuma viešņas gatavo piķeļus Burkā saliek dažādus dārzeņus – burkānus (maziņus vai sagrieztus gabaliņos), gurķīšus, mazus tomātiņus, puķkāpostu rozītes, Briseles kāpostus, mazus sīpoliņus, negrieztus. Pieliek garšvielas un pārlej ar parasto marinādi.  Šie konservi gan ir jākarsē, citādi nestāvēs. Iveta Galēja stāsta, ka šādu recepti redzējusi vecās pavārgrāmatās, kas izdotas 19. gadsimta beigās.    Iveta Galēja nesen atgriezusies no Austrijas, kur mācījusies dziedniecisko konservēšanu. Ievārījumam, ko izmanto arī kā zāles, viena no galvenajām sastāvdaļām ir medus.  Ievārījums ar avenēm un zemenēm 200 g zemeņu, 100 g aveņu, 100 g medus, 50 ml ūdens, vēlams pievienot tējkaroti ābolu pektīna. 50 g zemeņu sagriež četrās daļās un noliek malā, pārējos produktus sablenderē. Liek katlā un vāra ap 5 min. Liek mazās burciņās un stāv vismaz gadu. Turklāt šim ievārījumam nav jānosmeļ putas. Ievārījums palīdz pret gremošanas problēmām, depresiju, mazina iekšķīgos iekaisumus. Pēc pamatreceptes var gatavot citus ievārījumus.

Maja weiss es, am ersten Chinsgi-Tag ihres Sohnes heult sie Rotz und Wasser. Anders Gülsha, sie rühren Gewichtsheber und einsame Tauben zu Tränen. Yvonne fühlt mit beiden mit. Sie heult immer öfter. Die Drei sind mit feinen Antennen ausgestattet. Bei Gülsha haben sie einen Namen: PMS und ADHS. _ (00:00) Intro (03:04) Und, was läuft so in eurem Leben? (10:32) Insta-Frage: Eine gute Freundin lebt polyamor, leidet aber darunter. Was soll ich tun? (18:37) Wann seid ihr reizüberflutet? (26:35) Gülsha hat ADHS und erzählt, wie sie damit umgeht. (36:35) Würfelfrage: Welches ist Dein zweitliebstes Lieblingsessen? _ Hosts: Yvonne Eisenring: instagram.com/yvonne.eisenring Gülsha Adilji: instagram.com/guelsha Maja Zivadinovic: instagram.com/mmemaja _ Produzentin: Beatrice Gmünder Angebotsverantwortlich: Anita Richner Sounddesign: Veronika Klaus

Raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsts par sieviešu radīto literatūru 19. gadsimta beigās. Iepazīstam ceļojumu aprakstu autori Minnu Freimani, kuras vārds ilgi palicis aizmirstībā. Runājam arī par Aspazijas lugu "Zaudētās tiesības", kas izsauca viļņošanos sabiedrībā ar nepieņemamo vīrieša atveidojumu lugā. 19. gadsimts ir laiks, kas nesa jaunas idejas un kustības, un to radītās pārmaiņas mēs jūtam joprojām. Proti, 19. gadsimta otrajā pusē Eiropā veidojās tāda kustība kā sufražisms. Kustības mērķis bija panākt sieviešu vēlēšanu tiesību vienlīdzību ar vīriešiem, un cīņa par sieviešu emancipāciju jeb līdztiesību ienāca ne tikai politiskajā arēnā vien, šīs vēsmas bija sastopamas arī literatūrā un izglītībā. Šīs dienas stāsta centrā būs divas sievietes - ceļojumu aprakstu autore Minna Freimane, kuras vārds ilgi pabijis aizmirstībā, un vienlaikus tik labi zināmā Aspazija, kuras luga “Zaudētās tiesības” 19. gadsimta beigās izsauca pamatīgu neizpratni sabiedrībā. Par abu sieviešu paveikto raidījumā saruna ar divām literatūrzinātniecēm, pētniecēm Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā Zitu Kārklu un Evu Eglāju-Kristsoni. Sufražisms, protams, netapa vienā dienā, un arī literatūrā mēģinājumi norādīt uz nevienlīdzīgām sieviešu un vīriešu iespējām vērojami senāk. Piemēram, jau 18. gadsimta beigās britu rakstniece un filozofe Mērija Volstonkrafta (Mary Wollstonecraft) uzrakstījusi darbu “Sieviešu tiesību aizsardzība”, kurā viņa izklāstījusi sieviešu nedabisko apspiešanu no vīriešu puses, kas savukārt notiek tikai tāpēc, ka sievietēm galvenokārt ir zema izglītība. Kā centieni panākt labvēlīgāku situāciju sievietēm izpaudās Latvijā? Vairāk par projektu šeit:

Latvijas hokeja izlase noslēgusi savu dalību 2024. gada pasaules čempionātā. Pēdējā spēlē zaudējums ASV ar 3:6, kas liedza iekļūt ceturtdaļfinālā jeb labāko astoņniekā. Beigās Latvijas izlase palika pirmā aiz svītras - septiņās spēlēs izcīnīti 9 punkti, Latvijai ierindojoties 5. vietā savā grupā un 9. vietā čempionāta noslēguma tabulā. Spēli un Latvijas komandas sniegumu kopumā šajā čempionātā analizē vārtsargs Kristers Gudļevskis un izlases galvenais treneris Harijs Vitoliņš.  

Raidījumā Grāmatai pa pēdām iepazīsim jauno enciklopēdisko domāšanu 19. gadsimta beigās un Jēkaba Dravnieka nozīmīgo darbu “Konversācijas vārdnīcas” izveidē, ko vēlāk turpinās Rīgas Latviešu biedrība un Ansis Gulbis. Runāsim arī par Ausekļa, Gētes un citu autoru kopotajiem rakstiem un to attīstību no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām. Plašāk stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Jānis Oga. Mēs īpaši runāsim par dažādiem posmiem konkrētas enciklopēdijas, proti, “Konversācijas vārdnīcas” vēsturē Latvijā - kā šo darbu sāka Jēkabs Dravnieks, vēlāk, jau 20. gadsimtā, turpināja Rīgas Latviešu biedrība, bet trešo posmu īstenoja Ansis Gulbis. Viens no jautājumiem, kas varētu rasties - vai tiešām 19. gadsimta nogale ir tas laiks, kad vispār sākam runāt par enciklopēdijām? Šajā raidījumu ciklā taču esam stāstījuši par Vecā Stendera “Augstas gudrības grāmatu” 18. gadsimtā, par ceļojumu aprakstiem un padomu grāmatām ar enciklopēdisku raksturu 19. gadsimtā jau agrāk. Tomēr - 19. gadsimta beigās parādās jaunā enciklopēdiskā domāšana. Viens no mūsu sarunas galvenajiem varoņiem būs Jēkabs Dravnieks - pirmās latviešu enciklopēdijas izdevējs, grāmatu apgāda īpašnieks Jelgavā, kurš izdevis Rūdolfa Blaumaņa stāstu krājumu “Pie skala uguns”, Aspazijas drāmu “Vaidelote”, un arī Viljama Šekspīra “Hamlets” pirmo reizi latviešu grāmatniecībā iznācis tieši Dravnieka apgādā.  Savā “Konversācijas vārdnīcā” Dravnieks gribējis skart visplašāko tematu loku, vēloties iespēju robežās runāt arī par Latviju un latviešu personībām, bet impēriskās cenzūras politikas dēļ tajā laikā tas bija nosacīti iespējams. Tematu daudzveidību ir noteicis arī autoru loks, kas sagatavojis vārdnīcas šķirkļus. Pirmajās Dravnieka “Konversācijas vārdnīcas” burtnīcās vairāk nekā 100 šķirkļu sarakstījis Jānis Pliekšāns - Rainis, kurš tobrīd Jelgavā ir advokāta Stērsta Andreja palīgs. Taču Viesturs Zanders norāda, ka vēl svarīgāks aspekts par vārdnīcā ietvertajām nozarēm ir sabiedrības rezonanse par izdevumu. Savu dzirksteli te piešķiļ laikraksta “Dienas Lapa” veidotāji. Plašāk par projektu šeit:

Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Vēl nesen par “Gada jauno mākslinieku” pasludinātā diriģenta Aivja Gretera vārds arvien biežāk izskan arī starptautiskā mērogā – savulaik kora “Kamēr...” līderis nu jau regulāri stājas Eiropas orķestru priekšā un sadarbojas arī ar Rīgas un Gēteborgas opernamiem. Veidojot savu jaunāko koncertprogrammu, kas gaidāma 23. martā Lielajā ģildē kopā ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga", Aivis Greters pievērsies emocionāli nospriegotiem, pārdrošu ideju un jaunības enerģijas caurstrāvotiem opusiem. Tāds ir gan Volfganga Amadeja Mocarta Otrais flautas koncerts, gan par “Heroisko” dēvētā Bēthovena Trešā simfonija, kuras skaņurakstos iedvesmu jaundarbam smēlies arī viens no spilgtākajiem latviešu jaunajiem talantiem – mūslaiku romantiķis Jēkabs Jančevskis. Ar Aivi Greteru un komponistu Jēkabu Jančevski tiekamies "Spīķeru koncertzālē" īsi pēc pirmā mēģinājuma. Lai gan koncerta pieteikumā tātad minēts, ka šī būs viņa pirmā satikšanās ar "Sinfonietta Rīga" pilmetrāžas koncertā, taču diriģenta ceļi ar kamerorķestri krustojušies jau iepriekš. "Drošības sajūtu dod vilkme pēc Latvijas un satikšanās ar "Sinfoniettu Rīga"," stāsta Aivis Greters. "Manas atmiņas ar viņiem ir no Doma baznīcas, kad kopā ar kori "Kamēr" uzstājāmies sarežģītajā pēckovida periodā. Bija milzīgs prieks, ka "Kamēr…" jubilejas reizē mēs varējām būt komandā, un tagad, atsevišķi stājoties pie diriģenta pults jau ar simfonisko programmu, es tomēr teiktu, ka no pirmajām reizēm mēs nevaram izbēgt – tās nāk ar zināmu satraukumu. Šodien es pamodos satraukts, kā būs, jo tomēr ar viņiem neesmu ticies vairāk nekā divus gadus. Toreiz darbs bija ar citādāku uzdevumu. Šodien mēs veidojam jaunas attiecības, un man ir liels prieks, kā tas ir iesācies ar pirmo lasījumu – gan saistībā ar simfoniju, gan Jēkaba darbu." Arī Jēkabs Jančevskis atzīst, ka viņš jūtoties ērti un brīvi, rakstot mūziku orķestrim. "Es pamatā pret visiem uzdevumiem cenšos izturēties nopietni, bet man ļoti patīk rakstīt orķestrim - tīri orķestrālu mūziku. Es tajā jūtos ērti un brīvi, un varu būt eksperimentālāks, atklāt jaunas faktūras, tīri pats priekš sevis. Protams, mēģinājumu process vienmēr ir brīnišķīga lieta, ko es nekad nelaižu garām, tāpēc arī esmu šeit un iespēju robežās būšu arī nākamajās reizēs."  Kas ielika pamatakmeni šīs programmas tapšanā? Aivis Greters stāsta, ka studiju ietvaros rakstījis maģistra darbu par "Sinfoniettas Rīga" pienesumu jaunajā mūsdienu mūzikā. "Maģistra darbs bija saistībā ar kamersimfonijas žanru, kurā "Sinfonietta Rīga" ir ļoti ražīgi strādājuši, pateicoties Normundam [Šnē] un devuši iespējas komponistiem. Kad man piedāvāja veidot šo programmu, man uzreiz likās, cik tas būtu forši, ja šajā koncertā varētu būt jaundarbs, jo piedāvājums nāca ļoti sen atpakaļ, un mums bija laiks tam sagatavoties. (..) Cik forši bija Jēkabam dot uzdevumu: "Jēkab, programmā būs Bēthovens, Mocarts..." Beigās jau jāprasa Jēkabam, vai tas bija vieglāk vai sarežģītāk, bet man kā diriģentam šķita saistoši, aicinot komponistu, atrast tur kopēju vadlīniju. Pats foršākais, ka Jēkabs pats vasaras periodā atrada pareizās atbildes, ko viņam nozīmē Bēthovens, ko viņš grib šajā darbā ielikt, par ko viņš grib rakstīt. Mani ļoti tas iepriecināja." Proti, Jēkabs Jančevskis bija devies "svētceļojumā" pa vietām, kur Bēthovens savulaik dzīvojis, un tur sēdējis, un rakstījis mūziku. Likās, ka tas tik tiešām komponistam ir liels process – atrast ceļu pie darba. "Mani uzrunā viss biogrāfiskais, kas saistīts ar šo spilgto personību," atklāj Jēkabs Jančevskis. "Ir interesanti paskatīties un padomāt, kādi šie cilvēki ir bijuši kā cilvēki, nevis kā ģēniji. Protams, neizbēgami viņi ir ģēniji, bet viņos katrā ir šis cilvēcības aspekts. Tāpēc arī tēmas, kurām es šajā darbā pieskaros, ir trīs pavisam īsi, konkrēti citāti. Tie, vismaz lasot Bēthovena biogrāfiju un viņa vēstules, ievirza centrālo tēmu loku, kas man ir ļoti būtiski. Es patiešām ar pietāti izturējos pret to, neesmu citātu lielmeistars, bet biju pārsteigts, cik ļoti mani šī Bēhovena personība "ievilka", tas notika ļoti spēcīgi, magnētiski, tāpēc šis darbs radās īpaši, bez kādām mokām un ļoti organiski. Mūzika vienkārši plūda."    

Laiki mainās, mainās arī paradumi, kā uzvesties publiskajā telpā. Sociālās normas, kas reiz vadīja mūsu dzīvi, dažkārt vairs nav aktuālas. Skatītāji nejūt kaunu koncertā māksliniekiem metot ar priekšmetiem, bet dziesmu svētkos prieku aizēno strīdi par to, kas ir un kas nav pienācīga uzvedība šādā pasākumā. Vai sabiedriskās normas piedzīvo norietu, vai to vietā nāks haoss un kā sociālie mediji ir mainījuši ierastās uzvedības normas? Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar socioloģi, Latvijas Universitātes profesori, Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktori Aiju Zobenu. Sociālās normas mēdz būt gan formālas, gan neformālas, tās mūsu dzīvi regulē un palīdz arī tad, ja pašiem šķiet, ka normas mūs ierobežo. Pēdējo gadu laikā - gan Covid-19 pandēmijā, gan lielu publisku pasākumu laikā novērotas spilgtas izpausmes, piemēram, pretestība kopīgam aicinājumam vakcinēties vai vēlme savu neapmierinātību risināt ar sociālo mediju starpniecību. Vai pašlaik varam novērot, ka vienas vai otras sociālās normas sagrūst, ka izzūd sociālās vienošanās par to, kā mums visiem kā sabiedrībai sadzīvot? "Ne vienmēr normas, kas vairs nav īsti aktuālas, uzreiz pazūd. Viņas saglabājas. Normas visu laiku mainās, bet vai varam ar vienu rāvienu atsviest nost, tas ir cits jautājums. Jo mēs esam veidojušies šajā sociālajā sistēmā. Tas, ko mēs uztveram kā "mana gaume", "mana griba", "manas intereses", patiesībā ir kombinācija, kas ir veidojusies mijiedarbojoties sociālai videi ar visu sabiedrību kopumā," analizē Aija Zobena. "Beigās es kā indivīds varu kaut ko gribēt vai negribēt, stādīt sev kaut kādus mērķus. Pašlaik mēs atkal esam vienā attīstības ciklā, ka šķiet, ka individuālās vērtības ir prioritāras un mēs visu varam darīt, kā gribam. Tiešām arī sociālos medijos, ja palasām "tviteri", es un tā, un man, un man šķiet, ka tas vispār nav vajadzīgs, nemaz neaizdomājoties, kā tas varētu ietekmēt sabiedrību kopumā, tātad arī mani kā atsevišķu indivīdu." Pētniece atsaucas uz britu sociologu Zigmundu Baumanu, kurš lieto jēdzienu "plūstošā sabiedrība". "Pretstatā tradicionālai sabiedrībai, kur normas ir ļoti stingras, indivīda dzīves laikā praktiski nemainās, vairāku paaudžu laikā normas tiek strikti pārmantotas, uz plūstošo sabiedrību [pāriet], kurā indivīdam, liekas, ka ir lielāka brīvība, jo viņam ir milzīgas iespējas, bet tajā pašā laikā šīs izvēles iespējas uzliek ļoti lielu atbildību par savu individuālo dzīvesceļu, par savu individuālo likteni, izvēlēm, ko izdarām. Pietam iespēju mūsdienu cilvēkam ir ārkārtīgi daudz un te ir jautājums par brīvību un atbildību, kas ir filozofisks un ētisks jautājums." "No vienas puses, indivīds mūsdienu sabiedrībā ir izglītotāks un atbildīgāks, viņam vismaz būtu tādam jābūt, bet ne ne visi tādi ir. Mēs esam tagad tik daudzveidīgi, tik dažādi, ka mēs daudz kur netiekam galā. Mēs dzīvojam tik straujas attīstības laikmetā," analize Aija Zobena. "Tradicionālā sabiedrībā un pat vēl ne tik sen, vēl pirms gadiem simts, kā vecāki mācīja, tā bērns sekoja vairāk vai mazāk. Pēc tam sacēlās, protams, bet tas kaut kur kaut kādā veidā palika. Mūsdienās kaut vai tehnoloģiju attīstība parādījusi, ka vecāku zināšanas vairs galīgi neder. Vecmāmiņa nemāk lietot viedtelefonu, viņa ir galīgi glupa." Tajā pašā laikā katrs arvien vairāk ir atbildīgs par izvēlēm, ko izdara. "Ja mēs paskatāmies globālā mērogā pasaulē, tad lielākā daļa pasaules vēl joprojām dzīvo tradicionālā sabiedrībā. Vēl arī Indijā ļoti daudz ir cilvēku, kas apprecas nevis tāpēc, ka vecāki viņiem tos partnerus izvēlas, bet tur ir speciāla precinātāja institūti, ja, kas saliek cilvēkus kopā, un viņi laimīgi nodzīvo visu mūžu. Vairāk vai mazāk saderīgi. Tāpēc, ka tas uzstādījums viņiem ir pavisam cits. Nu, kā pie mums - nepatīk šis partneris, tad ņemšu nākamo," turpina Aija Zobena. "(..) Tehnoloģijas mums ir radījušas kaut kādu mānīgu drošību, ka mēs varam izdzīvot katrs par sevi. Bet mēs nevaram izdzīvot katrs par sevi." Jauniem cilvēkiem šobrīd nav tik izteikta vēlme respektēt autoritāti, vai tas būtu darba devējs vai pedagogs, vai vecāki. "Visā visumā viņi ļoti dārgi par to maksā, jo tieši jauno paaudzi skar daudz dažādi psihiski traucējumi, depresijas un tā tālāk," norāda Aija Zobena. "Jo patiesībā dzīve bez izvēlēm ir baigi viegla. Tas, ka mums nav šīs izvēles un ka visa sabiedrība tevi mudina iekļauties tajās normās, padara tavu dzīvi ļoti vienkāršu. Tu neesi ne par ko atbildīgs. Bet, ja tev pašam visu laiku jāizvēlas, tu pats esi atbildīgs, un vienmēr ir šī - es nepareizi izvēlējos, arī kaut kāda savas vainas apziņa. Ja es būtu saticies ar citu partneri, varbūt man būtu saskanīga ģimenes dzīve; ja es būtu izvēlējies citu profesiju, es būtu sasniedzis šajā profesijā nezin kādus kalngalus. Tas visu laiku ir klāt, un tā ir ļoti liela spriedze - šī izvēle.  Tradicionālā sabiedrībā - neuzlekt tālāk par vistu kūts laktu, tev ir nolikti griesti un visa sabiedrība tevi vedina uz to - neizlec, esi tāds, kā visi citi, esi laimīgs, tev ir tas mazumiņš, kaut kur vairāk un labāk. Bet kāpēc man nav sarkans mersedess..." Pirms sarunas aktuālo zinātnes ziņu apskats. Šoreiz vairāk iepazīstam cilvēka uzvedības pētījumus kriminoloģijā - tematu, kas lielā mērā sasaucas ar šīs dienas sarunu raidījumā; tāpat uzzināsim vēl nedzirdētus faktus par čūskām, bet iesākam ar ziņu par aktuālo - kā radusies tradīcija katru ceturto gadu padarīt par vienu dienu garāku.   

Das Verkehrshaus der Schweiz in Luzern verzeichnete 2023 rund 1'002'000 Eintritte und übertrifft damit erstmals seit 1997 die Millionengrenze. Die Zahl der ausländischen Gäste war allerdings noch immer tiefer als vor der Pandemie. Besonders zum Jahresbeginn kamen viele Besucherinnen und Besucher. Weiter in der Sendung: * Der Luzerner Bildungs- und Kulturdirektor Armin Hartmann macht sich für das Kleintheater stark. * Die Zuger Schulpräsidien-Konferenz unterstützt die Wiedereinführung einer Übertrittsprüfung ans Gymnasium.

Being delivered from the power of darkness by God.

Indian scientists plan to add substances to clouds above the capital New Delhi in an effort to produce rain to reduce pollution. 印度科学家计划在首都新德里上空的云层中添加物质，以产生降雨来减少污染。The method to artificially produce rain is called cloud seeding. The process involves adding different chemicals to clouds to cause rain. When rain falls from the sky, water droplets can attach to pollution particles and bring them down to the ground. 人工降雨的方法称为人工降雨。 该过程涉及向云中添加不同的化学物质以引起降雨。 当雨从天而降时，水滴会附着在污染颗粒上并将其带到地面。 New Delhi has been rated the city with the most air pollution in the world. Reports say the problem has worsened across the city in recent weeks. 新德里被评为世界上空气污染最严重的城市。 报道称，最近几周全市的问题变得更加严重。 Air quality decreases in the city ahead of winter each year. During this time, cold air can trap many pollutants, including gases from vehicles, industry, building projects and agricultural burning. 每年冬季到来之前，城市的空气质量都会下降。 在此期间，冷空气可以捕获许多污染物，包括来自车辆、工业、建筑项目和农业燃烧的气体。 Scientists expect some clouds over the city around November 20. They hope the clouds will result in heavy rainfall – when sprayed with a salt mixture. 科学家预计 11 月 20 日左右，该市上空将出现云层。他们希望这些云层在喷洒盐混合物后会带来强降雨。 The project is being led by Manindra Agrawal, a scientist at the Indian Institute of Technology in the central city of Kanpur. He told Reuters news agency the salt mixture will include silver iodine to help produce rain. It is to be sprayed on clouds over a 100 square kilometer area. Agrawal said the project will cost about $120,000. 该项目由中部城市坎普尔印度理工学院的科学家曼宁德拉·阿格拉瓦尔 (Manindra Agrawal) 领导。 他告诉路透社，盐混合物中将含有碘银，以帮助产生降雨。 它将被喷洒在100平方公里的云层上。 阿格拉瓦尔表示，该项目将耗资约 12 万美元。The local government in New Delhi, a city of 20 million people, has already closed schools, stopped building activities, and said it will place restrictions on vehicle use to control pollution. 拥有 2000 万人口的新德里当地政府已经关闭了学校，停止了建筑活动，并表示将限制车辆使用以控制污染。 The air quality index in the city was 506 on November 9. This level is considered "hazardous" by IQAir, a Swiss company that describes itself as an “air quality solutions” business. 11月9日，该市的空气质量指数为506。这个水平被自称为“空气质量解决方案”企业的瑞士公司IQAir认为是“危险”水平。 Gufran Beig is head of the Indian government's air-quality measuring agency SAFAR. He told Reuters the city needs heavy and widespread rain to wash away the pollutants. Beig added that light rain could worsen the situation. Gufran Beig 是印度政府空气质量测量机构 SAFAR 的负责人。 他告诉路透社，该市需要大范围的大雨来冲走污染物。 贝格补充说，小雨可能会使情况变得更糟。The SAFAR head said current airflow is carrying smoke from crop burning in the states of Punjab and Haryana to Delhi. This smoke adds to the city's existing pollution sources. "So, unless a huge pressure is established by intense rain, this chain of transport from Punjab to Delhi will not be broken,” Beig said. 萨武装部队负责人表示，目前的气流正将旁遮普邦和哈里亚纳邦燃烧农作物产生的烟雾带到德里。 这种烟雾增加了城市现有的污染源。 贝格说：“因此，除非强降雨造成巨大压力，否则从旁遮普邦到德里的这条运输链不会被破坏。” About 38 percent of pollution in the capital has been caused by stubble burning in Punjab and Haryana, a recent government statement said. Farmers carry out stubble burning to clear material left behind from rice harvests so they can plant other crops. Indian officials directed leaders in both states to "take effective actions" to identify and limit stubble burning, the statement added. 最近的一份政府声明称，首都约 38% 的污染是由旁遮普邦和哈里亚纳邦焚烧秸秆造成的。 农民通过焚烧秸秆来清除水稻收割后留下的物质，以便种植其他作物。 声明补充说，印度官员指示两个邦的领导人“采取有效行动”来识别和限制秸秆焚烧。Officials in New Delhi are seeking approval for the project from the Supreme Court, Reuters reported. 据路透社报道，新德里官员正在寻求最高法院批准该项目。 Several countries have used cloud seeding in an effort to produce rain, improve air quality and water crops in times of extreme dryness. These include Mexico, the United States, China, Indonesia and Malaysia. 一些国家已经使用云播技术来产生降雨，改善空气质量，并在极端干旱时期给作物浇水。 其中包括墨西哥、美国、中国、印度尼西亚和马来西亚。

Pa pusei cilvēks, pa pusei robotizēta būtne - ikvienam, kurš savulaik rezējis filmu "Terminators" vai "Matriks", ir priekšstats par to, kas ir kiborgs. Tikko kā Ķīna izziņojusi ambiciozus plānus par humanoīdo robotu izstrādi, arī raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršam uzmanību cilvēka un robota apvienojumam. Kas ir kiborgi, vai tā ir zinātniskā fantastika vai jau nemanāmi mūsu ikdienā ienākusi parādība un kur beidzas tehnoloģiju iespējas un sākas nepārvaramie bioloģijas likumi? Skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Leo Seļāvo un uzņēmuma "Longenesis" pārstāvis, medicīnas tehnoloģiju eksperts Emils Sundjukovs. "No vienas puses, liekas, ka kiborgs varētu būt vienalga kas, cilvēks, kuram ir pielikts klāt kaut kas tāds, kas dod viņam papildus maiņu vai papildus spējas, bet tajā pašā laikā varētu teikt, ka arī es esmu kiborgs, tāpēc, ka man ir brilles uz acīm. Kaut kur tā svītra jānovelk," vērtē Leo Seļāvo. "Paplašinājumi, kā brilles vai implanti, tie paši zobu implanti, kādu locītavu implanti ir daļa no kiborgu terminoloģijas," papildina Emils Sundjukovs. Leo Seļāvo kā piemēru min Neilu Harbisonu, kurš jau no dzimšanas neredzēja krāsas. Viņš izdomāja, ka ieliks galvā to, ko sauc par antenu, kas īstenībā nav antenu, bet ir neliela kamera, un, skatoties uz krāsām, tā kamera pārveido to bildi skaņā. Un tā skaņa nonāk līdz viņam galvā skaņas uztveršanas orgāniem, un tādā veidā viņš redz krāsas tikai caur skaņu. Viņš stāsta, ka pirmoreiz kā kiborgs ir sajuties, kad viņam tās visas maņas kļuvušas dabiskas, tās skaņas, krāsas, pasaules uztvere. "Viņš sadarbojās ar saviem draugiem, un pirmajā brīdī, kad viņš bija izdomājis to ideju, gribēja iebūvēt sev to kameru galvā, viņam ētikas komisijas atteica. Viņš neoficiāli to iestrādāja. Bet radās viens cits izaicinājums viņam ar to kameru. Viņam beidzās pase {termiņš}, bija jāatjauno pase un viņam negribēja pieņemt fotogrāfiju ar to antena, kas nāk virs galvas ārā viņam. (..) Viņš teica - nē, tas ir mans vēl viens orgāns, viņš viņu sajūta kā organisku sastāvdaļu no sava ķermeņa. Beigās tomēr viņam ļāva nofotografēties pasei ar tādu. Bet tas ir arī viens gan sociāls, gan likumisks aspekts, kas ir nepieciešams, lai pieņemtu sabiedrībā tādus cilvēkus, kas ir sevi kaut kā uzlabojuši vai papildinājuši," stāsta Leo Seļāvo. "Tāpēc viņš arī sāka ar ar vienu savu paziņu kiborgu atbalstīšanas organizāciju, kur viņi veic dažādus ziedojumus, piemēram, bērniem ar redzes traucējumiem, kā arī atbalsta dažādus pasākumus saistībā ar cilvēku interesi par kiborgiem un sevis padarīšanu par kiborgiem." Kiborgs nesaistās tikai ar zinātnisko fantastiku, tas ir nopietns un plašs jēdziens arī nozarē, sākot ar implantiem. Pagaidām medicīna kā nozare uz šo kustību raugās atturīgi un tas ir arī saprotami, jo jābūt pētījumiem, pārbaudēm un izpratnei par virzību un attīstību. Tas var radīt risku biohakinga attīstībai. "Ir divi lieli vektori, kad mēs dodam iespēju cilvēkiem, kuriem ir kādi ierobežojumi, dabiskie vai arī kāda nelaimes gadījuma saņemti un iegūti, un cilvēki, kas grib soli ātrāk paveikt," analizē Emils Sundjukovs. "Tie paši biohakeri vai kiberpanku kultūra ir, protams, vēl viena cilvēku nometne. Mēs jau visi gribam kādu sudraba lodi vai vienkāršu risinājumu, kā mēs varam strādāt vairāk, varbūt gulēt mazāk, skriet, ātrāk, lekt augstāk. Arī klasiskie piemēri ar medikamentiem to ļoti labi parāda." "Domāju, ka, veidojoties vēl lielākai vajadzībai, pieprasījumam un integrācijai veselībā, mēs pāriesim uz nākamo līmeni, ka tādas iekārtas jau tiks vairāk integrētas cilvēka ķermeni. Tie pirmie soļi, tāpēc ka regulācija ir vienkāršāka. Ja mēs uztaisām valkājamu ierīci, ja neveidojas alerģija, kādas citas mijiedarbības, ir daudz vienkāršāk, nekā implantēt kaut ko  vai ielikt cilvēkam pašam," turpina Emils Sundjukovs. "Vēl viens aspekts ir, kā tas ietekmēs pārējo apkārtējā vide. Bija tehnoloģija "googleglass", kas tika izveidota, ka uzliek brilles un brillēs iebūvēta kamera, un cilvēki staigā apkārt, visu var filmēt. Bet izrādās, ka citiem nepatīk, ka viņus filmē. Tā kā tas nav tikai par to, vai tam kiborgam būs labi, tas ir ļoti daudz arī par to, vai pārējiem būs tas pieņemami," bilst Leo Seļāvo. Šūnu fantatiskā spēja atjaunoties Cilvēka organismā ir 30 triljoni šūnu un diennakts laikā 80 grami no tām iet bojā un rodas no jauna. Visātrāk mūsu ķermenī nomainās asins šūnas, bet visilgāk dzīvo muskuļu šūnas. Kā notiek šūnu atjaunošanās un vai pēc bojājuma šūnas spēj atkal pilnvērtīgi funkcionēt, skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore un vadošā pētniece Una Riekstiņa. Šūnas nodrošina mūsu ķermenī augšanu, attīstību un vairošanos. Tās darbojas kā labi ieeļļots mehānisms un nepārtraukti rodas no jauna. Pie ideāla nosacījuma, ja cilvēks ir vesels un turklāt rūpējas pa savu veselību. Bet kas notiek, ja kāds no mūsu ķermeņa orgāniem tiek bojāts, cik lielā mērā šūnas  atjaunojas un var veikt savas funkcijas?

Es wirkt wie aus der Zeit gefallen: Bei Güterzügen muss jeder Waggon einzeln von Hand gekuppelt werden. Das kann bis zu anderthalb Stunden dauern. Ein Hörer fragt: warum gibt es keine automatischen Kupplungen?

Polārpētnieki no Latvijas šogad viesojušies Alpos, lai pētītu ledājus šajā Eiropas reģionā. Zinātnieki mērīga ledus biezumu šajos kalnos, kur ledāji kūst ārkārtīgi strauji, prognozes paredz, ka 2050. gados Alpos vairs nebūs ledus. Ko saka pašmāju pētnieku pieredze? Plašāk skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un šīs fakultātes doktorantūras studenti Pēteris Džeriņš un Lelde Švinka. Straujās pārmaiņas, kas kalnos sākušās jau kopš 20 gadsimta vidus, ir cilvēka darbības rezultāts. Modeļi prognozēm, ir dažādi.  "Ar diez gan lielu varbūtība varam pateikt, ka tiešām Alpu ledāji līdz gadsimta beigām nokusīs par vismaz četrām piektdaļām. Tāds pat liktenis sagaida arī Norvēģijas ledājus," norāda Kristaps Lamsters. "Islandē varbūt vēl 100 gadus var pagaidīt, kamēr visi ledāji izzudīs." Ledāju kušanas dēļ katastrofas jau notiek: var uzkrāties daudz ūdens ezeros, tas var noplūst, atsedzas nestabilas nogāzes, kas var nogrūt. Tās ir lokālas dabas katastrofas, bet jebkura ledāju kušana paaugstina arī jūras līmeni. "Jo vairāk ledāji nokūst, jo zeme kopumā kļūst siltāka. Ja ir ledus, tas atstaro solāro radiāciju. Jo ātrāk ledāji kūst, jo straujāk norisinās klimata pārmaiņas kopumā," atzīst Kristaps Lamsters. Pētnieki šobrīd apstrādā savāktos datus un pēta ledāju gultni, lai saprastu, kāpēc ledājs kūst daudz ātrāk. Alpu ledāji strauji zaudē ledus masu jau kopš 19. gadsimta vidus, kad beidzās tā sauktais "mazais ledus laikmets".  "No 1850. gada lielākā daļa Alpu ledāju ir sarukuši uz pusi un zaudējuši jau divas trešdaļas savu ledus masu. Ūdens izgrauž arī dziļus kanjonus," turpina Kristaps Lamsters. "Agrāk bija gadījumi, kad ledāja ūdeņi izraisa plūdus zemāk esošo ciemu iedzīvotājiem. Arī turpmāk tā ir viena no katastrofām, no kuras ir jāuzmanās." "Prognozes ir drūmas un arī reālas. Lai kādus nākotnes klimata scenārijus mēs neizmantotu, ir diez gan skaidrs, ka Alpu ledāji līdz gadsimta beigām par 70 - 90 procentiem nokusīs. Ja mēs beigtu laist gaisā ogļskābās gāze un citas emisijas jau rīt, tas šo situāciju nemainīs. To liktenis diemžēl ir izlemts," norāda Kristaps Lamsters. Šī gada augustā norisinājās jau desmitā ekspedīcija, kurā Latvijas zinātnieki veica ledāju pētījumus. Ekspedīciju organizēja LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) Polāro pētījumu centrs sadarbībā ar Insbrukas Universitāti, kura pārvalda Hintereis pētniecības staciju. Pētījumi tika veikti uz Hintereisfernera ledāja Ectāles (Ötztal) Alpos, Austrijas dienvidrietumos. Ekspedīcijā piedalījās asociētais profesors Kristaps Lamsters un doktorantūras studenti – Pēteris Džeriņš un Lelde Švinka. Hintereis stacija atrodas 3026 metru augstumā. Tā tika uzbūvēta jau 1966. gadā. Stacijas apkārtnē ilgstoši tiek veikti meteoroloģiskie novērojumi un ledāja masas bilances monitorings, reģistrējot klimata pārmaiņas jau kopš 19. gadsimta, tādējādi sniedzot vienas no garākajām novērojumu datu sērijām pasaulē. Jau kopš 1847. gada tiek veikti Hintereisfernera garuma mērījumi, bet pirmo reizi vēstures avotos ledājs ir minēts jau 1601. gadā. Kalni kustas, aug un noveco miljons gadu laikā Kalni uzvedas kā dzīvas būtnes – veidojas, aug, sarūk, noveco un kustas. Kalna veidošanās nav ātra, šis process notiek miljons gadu laikā, kustoties zemes tektoniskajām plātnēm. Ģeoloģijas speciālists Ģirts Stinkulis sniedz ieskatu kalnu veidošanās procesā un stāsta par šīm augstajām zemes reljefa formām. Sakumā  skaidrojam, no kāda augstuma sākas kalns, jo skatot definīciju, Latvijā esošos kalnus par tādiem nevar saukt.

Onze podcast gast van vandaag is Anthony Geuens, 90 's Kid, geboren te Antwerpen. Zijn reiskriebels zijn meer aanwezig dan de romantische kriebels en daarom verkiest hij (voorlopig) geen huisje, tuintje, kindje maar een leven vol avonturen en reizen die hij neerpent op zijn travel blog.WEBSITE: www.lostbutfound.beIG: @lostbut_foundKom je graag eens lekker eten in restaurant Ohana?Boek jouw plekje via onze website http://www.ohana-by-aloha.be

'Intentional Action' On this episode of the SABULOUS podcast, Sabs speaks to her friend - and Co-Founder and Trustee of the Community and Campaigning Charity Black Trail Runners - Sonny Peart.  In this conversation they discuss: How he got into running. How his mother being diagnosed with a terminal illness led to him fundraising and completing Edinburgh marathon. His first experience of trail running at the Weald Marathon and how that hooked him on trails.  'Im not going to fo faster, but can I go further?' - His journey into ultramarathon.  What IS an ultramarathon? How the Thames Path 100 miler opened his eyes as to what ultra running was. The human condtion.  Growing up in a predominantly white environment and fitting in.  Beig asked to speak to James Elson on the Centurion Running podcast in 2020.  Co-dounding Black Trail Runners.  What's in a name? The power of words and how they can be the conduit to powerful conversations.  A moment in time - launching Black Trail Runners.  Inetnional Action - Just do it! The current situation - change that Sonny has seen in the past three years.  What Sonny would like to see, when it comes to diversity in running, in the next three years.  The Winter Downs 200 - What is it and why is he doing it?  What does being SABULOUS mean to Sonny.  Follow Sonny and Black Trail Runners on Instagram. Join Black Trail Runners on Facebook. Find out more about Black Trail Runners on their website.   

Cilvēka bezspēcību dabas priekšā apliecina divas fundamentālas parādības - laika ritējums un laikapstākļi. Centieni mainīt laikapstākļus, šķiet, ir tik seni kā pati cilvēce, taču tikai pēdējā gadsimta laikā ir radušās reālas idejas, kā mazināt šo bezspēcīgo atkarību no atmosfēras procesu labvēlības. Par mākoņu kaisīšanu un citiem ģeoinženierijas plāniem runājam raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters. "No vienas puses, gribam pamēģināt, vai spējam, vai varam kontrolēt. Ņemot vērā pēdējā laika notikumus un to, kas notiek pasaulē, sāk just, ka tā ir nepieciešamība. Ja pirms tam bija, vai mēs to varētu izdarīt, tagad ir, ko mēs vispār varētu izdarīt. Tas vairs nav kā treniņš, bet paliek nopietni - sausumi, lieti, plūdi. Jautājums, vai mēs to varam izmainīt. Nākamais – vai vajag mēģināt to darīt," runājot par zinātnieku interesi ietekmēt laika apstākļus, vērtē Valdis Zuters. Ir dzirdēts par mākoņu kaisīšanu vai sēšanu ar sudraba jodīdu. "Ir mākonis, kurā ir sīki pilieniņi, kuri nekrīt zemē kā nokrišņi, bet ir vēlme tos dabūt lejā kā nokrišņus. Ja mēs gribam, lai nolīst kaut kur, kur vajag lietu, lai citur ūdens neaiziet. Tad notiek šī "sēšana", kad sēj sudraba jodīdu, kas ir graudiņš, sākums, ap kuru piliens var veidoties. Tad "iesēj", var teikt, iedīgļus, ap kuru piliens var veidoties, līdz ar to ūdens, kas mākonī ir, uzreiz nolīst. Tāpēc to sauc par mākoņu sēšanu," skaidro Valdis Zuters. Šī metode jau daudz tiek pielietota, bet nav viennozīmīgi, cik tas ir efektīvi un palīdz, jo ir daudz mainīgo. Šo metodi izmantoja jau Vjetnamas karā, kad radīja laikapstākļus, lai būtu grūtāk pretiniekam. "Tiklīdz mēs varam kaut ko kontrolēt, viens, ka mēs to varam izmantot labiem mērķiem, lai būtu pārticība un raža, no otras puses, cilvēki uzreiz skatās, kā to var padarīt par ieroci," komentē Valdis Zuters. Sudraba jodīts ir izvēlēts molekulārās struktūras dēļ, tas ir kā ūdens kristāliņš. Valdis Zuters arī min, ka ir dzirdēts par valstīm, kas mēģina sēt cementu, bet rezultāti nav pozitīvi. Beigās līst cementa lietus. Arī iespējamais sudraba jodīda lietus ir viena no bīstamībām, ko aplūko kā risku. "Otra puse, dabā, ja ūdens nenolīst šeit, viņš nolīst citur. Sāk jau runāt, ja mēs panākam, ka lietus nolīst šajā vietā, mēs esam nozaguši lietu, ka nenolīst citur," atzīst Valdis Zuters. Tas var radīt problēmas un konfliktus. Andris Vīksna norāda, ka arvien pasaulē izmanto prekrusas lielgabalus.  "Vēl šobrīd aktīvi Balkānos, Amerikā, dzirdēts, arī Argentīnā ir izvietoti lielgabali, kas izšauj gaisu, impulsu dod pret debesīm, kad nāk pērkona negaisa mākoņi, ar cerību, ka tas mainīs struktūru mākonim, izjauks augšupejošo gaisa kustību un samazinās krusas iespējamību," norāda Andris Vīksna. Balkānos šajā procesā piedalījušies pat meteoroloģiskie dienesti. Arī par šo metodi nav zinātnisku publikāciju un zinātniskās aprindās diez gan skeptiski pret to izturas. Valdis Zuters uzskata, ka vairāk vajadzētu ieguldīt resursus, lai varētu pārdzīvot stihijas, būvēt vietas, kur patverties. Arī senatnē cilvēki centās panākt sev labvēlīgus laikapstākļus „Spīguļo, Saulīt, Spīguļo, spīguļo!” - tie ir zināmākie mūsu senču spēka vārdi, lai atvairītu lietu. Bet vēl ir buramvārdi un tautasdziesmas pret zibens un pērkona postījumiem. Kādas bija latviešu attiecības ar laikapstākļu dievībām un cik veiksmīgi cilvēkiem izdevās piesaukt sev labvēlīgu laiku, par to saruna ar folkloras un valodas pētnieci, Latvijas Universitātes profesori Janīnu Kursīti. Ievadā minēto dziesmu vai vārdus dažādās variācijās visbiežāk latvieši arī lietojuši senatnē. Ir bijuši pagāniskie buramvārdi, mijoties ar kristīgām lūgšanām, bet latvietis ir bijis vairāk rīcības cilvēks un, ja vajadzējis piesaukt lietu va sauli, vai atvairīt negaisu, tad viņš veicis tās vai citas rituālās darbības. Par tām un arī par to pēc kādām parādībām var pareģot laika apstākļus, stāsta Janīna Kursīte. Galvenā, tā teikt laika, apstākļu dievība senāk bija Pērkons, to bijāja un tam arī  ziedoja, lai izlūgtos Pērkontēva labvēlību, norāda Janīna Kursīte.

Mit zunehmendem Alter steigt bei Gürtelrose das Risiko für anhaltende Nervenschmerzen, eine Impfung kann davor schützen.

Vasaras brīvlaikā raiti apriunājām aktualitātes, lai pēc tam tītu laiku atpakaļ uz LeBrona "48 Special" 2007. gadā Detroitā. Atgriezīsimies laikā, kad dominēja pustālie metieni, galvas saites un ne tik ļoti Saša Pavlovičs.  Beigās arī neliels kino stūrītis par "Barbie", "Oppenheimer" un vasaras blokbasteriem.

16. jūlijā Dzintaru koncertzālē un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" izskanēs Jūrmalas festivāla atklāšanas koncerts, kurā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris muzicēs diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Viņš kopš 2019. gada septembra ir Manheimas Nacionālā teātra galvenais kapelmeistars, bet ar prieku allaž atsaucas aicinājumiem koncertēt Latvijā. Jūrmalas festvāla atklāšanas koncerta programmā - mūzika no Francijas un Amerikas Savienotajām Valstīm: Kamila Sensānsa Trešā simfonija (‘‘Ērģeļu'') un ‘‘Nāves deja'', kā arī Leonarda Bernsteina uvertīra operetei ‘‘Kandids'' un Džordža Gēršvina Klavierkoncerts ar Vestarda Šimkus solo. Plašāk sarunā - par koncertiem brīvdabā un tiem piemērotu repertuāru, patiku pret franču mūziku un jaunatklāto Džordža Gēršvina klavierkoncertu, piederības sajūtu Manheimas Nacionālajā teātrī, neparastu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" versiju vienam vakaram, sezonas noslēgumu un māju izjūtu. Jānis Liepiņš: Man tiešām liels prieks atkal būt Latvijā, noķert Dziesmusvētku sajūtas un just līdzi korim „Kamēr”. Tas bija fenomenāls notikums – viņi jau septīto reizi pēc kārtas ieguva Lielo balvu. Liels prieks un lepnums. Runājot par Jūrmalas festivāla atklāšanas koncertu, man nav tik bieži nācies diriģēt Dzintaru koncertzālē. Ir bijuši daži koncerti, bet pasenāk. Protams, tur galvenais ir pārbaudīt skaņu un rēķināties ar brīvdabas faktoru – uzpūš vējš un notis aizlido (smiekli). Visādi brīnumi var notikt. Bet ir arī sava maģija tajā, ka dzirdi jūru, vēju, kādu putnu ieķērcamies. Tajā ir savs skaistums. Ņemot vērā vietu un to, kas šis ir par koncertu, programma ir ļoti būtiska. Manuprāt, šī programma ir ļoti skaista un piemērota notikumam un arī Dzintaru koncertzālei – kaut kas skanīgs, kaut kas svinīgs, arī kas drusku „vieglāks”. Otrajā daļā būs Džordžs Gēršvins - kaut kas starp akadēmisko un džeza mūziku. Būs skaista un kompakta programma. Jāsaka, ka ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri tikāmies pavisam nesen – Dziesmusvētku vokāli simfoniskās mūzikas koncertā „Šūpulis”, kurā man bija uzticēts diriģēt tēva [Zigmara Liepiņa] vokāli simfonisko darbu „Dziedot dzimu, dziedot augu”. Tas, protams, gan bija tikai desmit minūtes garš skaņdarbs, tagad tā būs ir pilna programma. Man ļoti patīk šis process ar mūziķiem, orķestris ir ļoti augstas kvalitātes un aktīvs jau no pirmā mēģinājuma – viņi saprata šo mūziku, kaut gan to nav iepriekš spēlējuši. Programmā ir tādas lietas, kas it kā ir populāras, taču nez kāda iemesla dēļ orķestra repertuārā nav bijušas. Piemēram, Kamila Sensānsa Trešā simfonija pasaulē jau ir viena no standartrepertuāra sastāvdaļām, bet varbūt pie vainas tas, ka Rīgā nav tādas koncertzāles, kurā orķestrim likt klāt ērģeles. Šīs simfonijas fināls ir tik spēcīgs, jaudīgs un plašs, ka Lielā ģilde varbūt būtu par mazu. Man prieks, ka orķestris uzreiz uzķēra šīs mūzikas stīgu un sajūtu, viņiem tas izdevies brīnišķīgi. Otrajā daļā Gēršvina Klavierkoncertā pievienosies Vestards Šimkus – vakaru noslēgsim uz džezīgākas nots. Šajā skaņdarbā, manuprāt, ir lieliski notverta Amerikas 20. gs. sākuma sajūta – viss skaisti, brīnišķīga dzīve. Klausoties šo mūziku, var tiešām sajust tādu amerikāniskumu, kurš mūsdienu pasaulē vairs nav tāds, kādu esam redzējuši vecajās filmās. Amerikas zelta laiki, ja tā var teikt. Mūzika ir brīnišķīgi spoža, virtuoza un izklaidējoša, tajā ir arī skaistas melodiskās līnijas. Manuprāt, lielisks skaņdarbs. Salīdzinājumam atkal varētu likt pretī Sensānsu, jo viņš arī bija izcils pianists. Arī tas parādās viņa simfonijā. Simfonijām netipiski ir tas, ka izmantotas ērģeles un arī klavieres. Nepieciešami pat divi pianisti, jo brīžiem jāspēlē četrrocīgi. Komponists meklē dažādus inovatīvus risinājumus, lai attīstītu simfonisko žanru vēl tālāk. Daudzi varbūt nepārņēma viņa aizsāktās idejas, bet tā ir skaista krāsa, ka, klausoties simfoniju, tajā ienāk ērģeles. Tie ir maģiski, debešķīgi mirkļi. Arī instrumentācija ir absolūti izcila – vienkārši brīnišķīgi uzrakstīts orķestrim. Lai gan simfonijai ir divas daļas, var saskatīt zināmu četrdaļības struktūru. Ērģeles pusi simfonijas nemaz nespēlē, līdz ar to tās tiešām ir kā orķestra sastāvdaļa, nevis solo instruments. Bet, protams, tām ir ļoti nozīmīga loma.  Ļoti mazskaitlīgi Radio fonotēkā pārstāvēta Sensānsa „Nāves deja” – ir dažādi pārlikumi, bet orķestra versijā ierakstu nav, lai gan tā ir lieliska mūzika, efektīgs skaņdarbs, kurā spilgtas solo epizodes. Lielākā nozīme šajā gadījumā ir pirmajai vijolei, kas mums būs koncertmeistars Georgs Sarkisjans. Viņam ir šie velnišķīgie tritonu intervāli, kas iezīmē sākumu, kad skeleti nāk no kapiem ārā. Ļoti ilustratīvs darbs. Tas gan ir kompakts – 6 vai 7 minūtes garš, bet tur viss parādās – kā šī deja izaug no pusnakts zvaniem un skeletu lēkāšanas pa kapakmeņiem. Ksilofons, kas arī savā ziņā bija Sensānsa inovācija, jo tajā laikā to īsti orķestrī neizmantoja, ļauj vizuāli iztēloties skeletu grabēšanu. Beigās viss tiek pārtraukts – iekliedzas gailis vai, šajā gadījumā, oboja, un ir skaidrs, ka tuvojas rīts un skeleti aizmūk atpakaļ kapos. Tiešām ilustratīvs, melodisks skaņdarbs, iegriežas tādā kā virpulī. Tiešām nezinu, kāpēc tas nav bijis repertuārā. Varbūt nav rasts pie franču mūzikas. Latvijā kaut kā vairāk esam pieraduši pie Bēthovena vai Čaikovska – vācu, krievu mūzikas. Franču mūziku, šķiet, spēlē salīdzinoši reti. Man gan aprīlī bija koncerts ar Sinfonietta Rīga  - atskaņojām Ravela skaņdarbu „Kuperēna piemiņai”. Arī it kā standarta repertuārs, bet pēdējoreiz spēlēts pirms 20 gadiem. Manuprāt, franču mūzikai varam pievērsties vairāk un piešķirt tai lielāku nozīmi, jo tajā ir absolūti izcilas pērles, kuras ir vērts dzirdēt un spēlēt. Vēl neesam pieminējuši ceturto skaņdarbu šajā programmā, kas nu gan ir kas tāds, ko laikam spēlē visi. To spēlē visi – tā ir Leonarda Bernsteina „Kandida” uvertīra, ar ko iesāksim koncerta otru daļu – tieši pirms Gēršvina. Pirmajā daļā ir franču bloks – divi Sensānsa skaņdarbi, un otrajā daļā – Gēršvins un Bernsteins. Man ir bijis ļoti svarīgi skatīties, kā Bernsteins pats šo uvertīru diriģē, un ieraksti ir brīnišķīgi. Viņš ir fenomenāls gan kā mūziķis, gan kā komponists, gan kā diriģents. Un tik izcili uzrakstīts arī instrumentācijas ziņā, un tajā, cik mūzika spēj saglabāt vieglumu rakstura ziņā. Viņš ir radījis operetes sajūtu – nevis tādā Vīnes variantā, kā mēs to parasti zinām, bet tieši šo amerikānisko opereti, kas nav gluži mūzikls, bet kaut kas pa vidu. Efektīgs darbs, kurā orķestrim ir iespēja sevi parādīt virtuozi. Manuprāt, brīnišķīgs otrās daļas sākums.

Wie jeden Morgen gibt es die berühmte Klugscheißerfrage - Dieses Mal hatte Konstantin aus Neustift bei Güssing die Chance auf das begehrte Siegerhäferl und den Titel 88.6 Klugscheißer des Tages.

Ķirurģisku operāciju rezultātā pacientam var nākties nēsāt stomas maisiņu. Lai gan šāda maisiņa pastāvīgai nēsāšanai nevajadzētu radīt problēmas, tomēr tādas ir un par tām runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē paciente, stomas lietotāja Ilona Štokolova, medmāsa, kurai ir pieredze stomu kopšanā vairāk nekā 25 gadus, Jolanta Noskova un Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "Sustento" valdes locekle, politikas koordinatore Iveta Neimane. Pateicoties atsevišķu pacientu un speciālistu drosmei, aktualizētas problēmas, ar kurām saskaras stomas  nēsātāji, kuriem bieži ar to jāsadzīvo atlikušo mūžu, bet runāt par tādu intīmu vajadzību ir grūti. Ilona Štokolova dalās ar savu stāstu. 2019. gadā viņai urīnpūslī atklāts audzējs pirmajā stadijā. Ārsts pateica, ka vienīgais, kas var glābt, ir stoma - maisiņš uz vēdera uz visu mūžu.  "Jaunībā kaut kad biju dzirdējusi, tad jau padomāju - tad labāk nedzīvot, tikai ne tā. To atminējos. Bija jāpieņem smagais lēmums. es cīnījos, aizbraucu uz Vāciju, solīja, ka mani izglābs, ārstēs. Līdzekļi iztērēti lieli. Beigās pateica - nē, ārstēšana nepalīdzēs, tikai stoma," stāsta Ilona Štokolova. Viņa atgriezās Rīgā un sāka gatavoties tam, kas gaidāms.  "Čurāju es caur vēderu," atklāti stāsta Ilona Štokolova. "Noplūde notiek caur maisiņu. Tas ir regulāri jāizlej, no kā arī lielākas problēmas. Tādēļ vienmēr domāju, kur es eju, uz cik ilgu laiku eju, vai tur, kur es eju, būs tualete, lai varētu maisiņu izliet." Pavisam nesen bijis nepatīkams gadījums lidmašīnā, kur lidmašīnā nepacēlās laikus, tualetes vēl bija ciet, stjuarte pateikusi, ka tā ir jūsu problēma. Ilona neslēpj, ka bijis psiholoģiski smagi pieņemt pārmaiņas. Pēc operācijas bijis daudz jautājumu, atbildes - nē. Diemžēl arī ārsti, kas veic operāciju, tās nevar sniegt. Sāka meklēt citus, kas nēsā stomu, neatrada, tas tāpēc, ka daudzi ir smagā psiholoģiskā stāvoklī.  Jolanta Noskova ir "tulks" cilvēkiem, kuriem stoma. Viņa skaidro, ka stoma ir ķirurģiskā ceļā izveidota atvere uz vēdera priekšējās sienas, kur izvadīta zarna dabīgo vajadzību nokārtošanai. Lielākā problēma sākumā stomas nēsātājiem, kamēr pieņem savu tēlu, kamēr saprot, sarod ar stomu. Problēma ir stomas kopšanas priekšmetu pieejamais daudzums. Valsts kompensējamo līdzekļu limits nav mainījies kopš 2005. gada, kad to apstiprināja. 

"Kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada," par mantojumā no saviem skolotājiem gūto stāsta režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS. Starptautiskās Teātra dienas noskaņās Gunda Vaivode Reini Suhanovu izvaicā par viņa daudzveidīgajām izpausmēm šajā mākslas laukā, tostarp ieskicējot Latvijas Nacionālais teātris topošo izrādi "Baltiešu armija", kurai pirmizrāde jau 31. martā, neiztiekot bez aktuālā mākslas un politikas pretstatījuma, kas ienāk arī otrajā lielākajā tēmā, un tie ir Dziesmu svētki un to Noslēguma koncerts, kura režisors ir Suhanovs. Sarunas gaitā arī par kopīgo laivu, kurā ir gan draugi, gan nedraugi, par mainīgo pasauli un to, kā mēs visi šodien tajā jūtamies... Gunda Vaivode: Pirmdien ir Teātra diena. Vai šī diena ir arī tavi svētki? Reinis Suhanovs: Man pašam kā svinama diena tā kļuvusi beidzamajos piecos gados, kopš strādāju Nacionālajā teātrī, kur Teātra dienai ir ilgas un izkoptas tradīcijas – gan ar "Žurku", gan arī iekšienē šī diena tiek svinēta. Arī šogad svinības būs!  Teātris – tā ir saldā inde, kā teicis Juris Karlsons. Kad Tu, puisis no Kandavas, saindējies ar teātri? Vidusskolas vecumā.  Kandavā? Nē, lai gan ar kandavniekiem tas ir saistīts. Tā ir kandavnieku kopiena… Viens no kandavniekiem ir Kaspars Znotiņš, tāpat arī viņa brālis Jānis Znotiņš, ar kuru kopā savulaik dejoju. Pārāk pat nedraudzējāmies, bet te pēkšņi Rīgā uz ielas viņš man piedāvā: klausies, tu negribi strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē? Tā arī tas sākās: vidusskolas vecumā sāku strādāt teātra garderobē, un tā man bija neierobežota iespēja skatīties labu teātri... Tev ir ļoti laimējies izaugt pie lielām mākslas personībām – scenogrāfa Andra Freiberga Mākslas akadēmijā un režisora Mihaila Gruzdova Kultūras akadēmijā. Vai vari formulēt pāris būtiskas lietas, ko esi guvis tieši no viņiem? Jebkurā gadījumā tā ir mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Andra Freiberga darbu būtību un stilistiku noteica viņa mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Kāda detaļa, par kuru kāds, iespējams, teiktu – sentimentāla detaļa, radīja pievienoto vērtību viņa telpām. Atceros, izrādei "Jūlijas jaunkundze", kuru veidoja Māra Ķimele, mēģinājumi bija atvērti: spēlēja Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa un Agnese Zeltiņa – tāds brīnišķīgs trio, un Freibergs paralēli taisīja scenogrāfiju: visu ko uzlaboja, meklēja detaļas. Tāda būšana mēģinājumā un iedvesmošanās no procesa. Patiesībā tieši Freibergs mani iedvesmoja stāties arī režisoros. Viņam tā atslēga bija tāda: par scenogrāfiju domāt nevis kā par bildi, bet kā par telpu aktiera darbībai, lai režisors ar šo telpu var strādāt, vairākas stundas noturot skatītāja interesi. Un viņa telpa nekad nebija piebāzta! Manuprāt, arī tev piemīt kas ļoti līdzīgs – tava telpa ir gleznieciska. Šaubos, vai tu varētu uztaisīt, piemēram, tādu telpu, kāda ir izrādē "Garā dzīve". Varētu, varētu! (smejas) Arī man bijusi kāda blīvāka telpa. Tie paši "Grimmi". Bet, starp citu, "Garā dzīve" ar Monikas Pormales scenogrāfiju un "Naži vistās" Gata Šmita režijā ar Rūdolfa Beketa scenogrāfiju – tie bija divi pretpoli brīdī, kad ienācu teātrī. Bet vēl par pārmantošanu. No Mihaila Gruzdova tā pirmkārt ir cilvēkmīlestība. Ieraudzīt cilvēkā Visumu. Cilvēkā vai vienā epizodē ieraudzīt kosmosu. Un kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada. Mūsu apmācības programmā ļoti liels uzsvars bija uz izpildītāju, radošo personību. Pirmajos gados Gruzdovs mums tā arī teica: vienkārši strādājiet kā aktieri! Kad visiem pārējiem beidzās aktiermeistarības mēģinājumi, naktī varējām sākt strādāt pie saviem režijas darbiem. Un, ja tajā brīdī bieži vien likās – ārprāts, nu, kāpēc mums vairāk nedod to darīšanu, šobrīd saprotu – tā bija ārprātīgi vērtīga lieta. Lai abiem meistariem viegli un jautri tur, augšā! Viņi bija arī lielisks tandēms uz teātra skatuves. Vai, piemēram, tu un Elmārs Seņkovs arī esat tāds tandēms? Vai arī pagaidām vēl tev gribas strādāt kopā ar daudzām un dažādām personībām? Man bijusi tā laime strādāt ar vairākiem foršiem un jaudīgiem režisoriem, bet ar dažiem no viņiem izveidojušies ilgāki tandēmi. Viens no tiem ir Pētera Krilova audzēknis Viesturs Meikšāns – bijis vesels skaists posms Valmieras teātrī, pēc tam arī operā. Mana pirmā opera – Kristapa Pētersona darbs "Mihails un Mihails spēlē šahu" – tapusi tieši kopā ar Viesturu Meikšānu. Vēl ir Verdi Makbets – mana pagaidām vienīgā lielā opera Rīgā kā scenogrāfam, jo operām scenogrāfiju esmu veidojis pietiekami daudz, strādājot arī kopā ar Andreju Žagaru, bet pārsvarā visas izrādes bijušas ārzemēs, lai cik tas paradoksāli nebūtu. Māra Ķimele, ar kuru daudz esmu strādājis kopā, vienmēr mums novēlējusi radoši strādāt, saglabāt sevī meklētāju un cik tik vien ilgi iespējams, noturēties pretī jebkādai "kastītei" savā karjerā. Un bēgšana no "kastītes" ir tā, kas šobrīd mani vieno ar Elmāru. Ar katru izrādi cenšamies iet jaunā virzienā, lai arī cik sparīgi blakus esošie cilvēki mums nemēģinātu parādīt, kurā kastītē lietas mums padodas labāk, un ko labāk nevajag darīt. (..) Un kopā ir daudz, daudz drošāk, viens otru var pabalstīt.  Ko tu labprāt gribētu iestudēt operā?  Arī Rīgā būtu vērts veidot krāsainus iestudējumus: domāju, ka Latvijā ir pietiekami daudz spējīgu mākslinieku, kuri varētu iziet starptautiskajā apritē. Ja dziedātāji un mūziķi to veiksmīgi dara, scenogrāfijā mums ir Monika Pormale, kas ļoti aktīvi strādā operas jomā ārzemēs, tāpat arhitekts Didzis Jaunzems pasaulē, sevišķi Eiropā, strādā ļoti daudz, bet Latvijā scenogrāfijas jomā darbojas maz. Vai arī Aiks Karapetjans veido operas ārzemēs. Taču mums ir arī vietējie mākslinieki, kuri varētu aktīvi darboties. Tas būtu skaisti. Šobrīd dzīvo pirmizrādes gaidās. Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē top "Baltiešu armija". Komiska lekcija pēc Edgara Ozoliņa piezīmju motīviem. Vari pacelt simbolisku priekškaru jau šobrīd? Karikatūrists Edgars Ozoliņš daudziem zināms ar kairiem dāmu apveidiem un smieklīgu vīriešu zīmējumiem, padomju okupācijas laikā izdotajām grāmatām vai ļoti asprātīgajām "Dadža" karikatūrām. Arī viņa ģimene tika piedzīvojusi padomju varas represijas. Viņā bija pretestības gars, kuru viņš izpauda izdomātās fantāzijās par alternatīvu vēsturi: par to, ka bēgļi, kas pēc Otrā pasaules kara devās uz Rietumiem, bēgļu nometnēs iepazīstas ar miljonāru, kurš palīdz viņiem aizbraukt uz Islandi un tur nodibināt kopienu, kura piedzīvo milzīgu dzimstības lēcienu, izaug ārkārtīgi liela, dzīvo tur uz vietas un vēlāk veic vēl kādus ģeopolitiskus gājienus. Ozoliņa piezīmes nav gatavs izveidots stāsts, drīzāk tie ir zīmējumi, kurus viņš veidojis līdz pat 80. gadiem. 80. gadu beigās viņš devās mūžībā, nesagaidījis Latvijas neatkarību, bet viņa zīmējumi nozīmē gan dusmas, gan arī savas tautas mīlestību un cerības uzturēšanu sevī. Visu laiku. To ir svarīgi saprast. Tāpat kā Kaukāza krīta aplī – tā ir cerības iznešana cauri baisiem laikiem. Bija nodibināta Latvija – pirmo reizi pašiem sava valsts! Bet tikai uz divdesmit gadiem... Tomēr arī pēc tam – visus  piecdesmit gadus tā tika uzturēta caur cilvēkiem: ja cerība par to nebūtu uzturēta pagrīdē, ja nebūtu šīs brīžiem agresīvās, niknās domas… Bez tās mēs nevarētu. Šobrīd redzam, ka Krievijas propagandas priekšā savu galvu kā sabiedrība esam liekuši, un tagad viss, kas saistīts ar pieminekļu nojaukšanu, krievu kultūras "kancelēšanu" un Puškina pārvērtēšanu – tas viss mūs ļoti pārbauda. Un mēs arī sākam saprast, cik vārda brīvība ir bīstama un cik ļoti šobrīd esam spiesti to daudzējādā ziņā likvidēt. Mēs neatļaujamies tik daudz, cik atļaujas Rietumos. (..) Bet runājot par Edgara Ozoliņa fantāzijām, kas piepildītas ar seksualitātes lietu. Atbildi uz šo jautājumu tā arī neesmu atradis: kāpēc padomju sistēmai tik ļoti gribējās cenzēt seksualitāti? Nu, kas tas bija? Par to, kāpēc cenzēja Latvijas nacionālās idejas – to es vēl saprotu, bet kāpēc noliedza šādu absolūti universālu lietu?  Par daudz džeza tajā visā! Bet nu esam nonākuši pie ļoti būtiskas tēmas, kurai vēl pieskarsimies arī cita jautājuma sakarā, proti, pie izslēgšanas kultūras jeb "Cancel Culture". Imanta Kalniņa dziesma "Dzimtenei" ar Ārijas Elksnes dzeju. Ļoti glīta melodija, skaisti vārdi par dzimteni, vienīgā nelaime, ka tie rakstīti padomju laikā. Savulaik mēs to dziedājām koros un šobrīd dziesma ir svētku noslēguma koncertā. Dzirdu, ka daži koristi negrasās to dziedāt, kaut pamatojums iekļaušanai repertuārā ir pašu dziedātāju izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas – dimanti plašā vēsturiskā spektrā no Dziesmusvētku zelta fonda līdz mūsdienām. Kā tad mums ir ar to izslēgšanas kultūru un domāšanu? Laikam mana pirmā atbilde būtu koncerta nosaukums "Kopā. Augšup". Kopā ar noslēguma koncerta māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu par koncerta nosaukumu sākām domāt vēl pandēmijas laikā. Tobrīd atsevišķiem koristiem, kuri atteicās vakcinēties, neļāva piedalīties kora mēģinājumos. Tajā brīdī iezīmējās sabiedrības noslāņošanās procesa kulminācija: tu esi mans draugs, bet tu – nē; ja tu dari to un to, es ar tevi nerunāju. Jā, šobrīd ir karš, kur viss ir vai nu balts, vai melns. Diemžēl bieži kopīgajā laivā ir gan draugi, gan nedraugi. Arī mazākajā formācijā - ģimenē – bieži vien ir melnā avs. Bet veselīgā ģimenē mēs tomēr turamies kopā, neskatoties ne uz ko. Protams, tas jautājums par dziesmu nav tik vienkārši atbalstāms, un tieši tāpēc ir vērts par to sarunāties: ir jāsaglabā [izvēles] brīvība – ka ir koristi, kuri nevēlas dziedāt kādu dziesmu.  Un tas būtu pieņemami – ka viņi tur stāv un nedzied.  Atļaušos tādu provokatīvu joku: man nepatīk, ka Rainis ir uzrakstījis - "Saule mūsu māte". Kāpēc viņš nerakstīja par mākoņiem, jo mākoņus redzam daudz biežāk? Saule ir aiz mākoņiem – Latvijas kontekstā. Tātad mums visu laiku mamma ir projām, aiz mākoņiem. Bet ja mēs dzīvotu tajā sajūtā, ka mākonītis mūs silda...  Tāpēc arī mums ir tas meklētāja Dullā Daukas gars, ko gan arī vairs nedrīkstam pieminēt.  Jā, joks, kā jau teicu, ir provokatīvs. Bet kā personība drīkstu būt pret daudzām dziesmām vai par daudziem komponistiem. Man ir sava personiskā nostāja ļoti daudzos jautājumos. Bet pret šo Imanta Kalniņa dziesmu tev nav nekas pretī?  Nē. nav.  Un kā jūs tiksiet galā ar Kasparu Dimiteru un Zigmaru Liepiņu? Ir notikumi un dziesmas, kas kļūst par tautas un cilvēku emocionālo īpašumu. Piemēram, kaut kādā ziņā teātra izrādes "Daugava" mūzika vairs nepieder tikai izrādei, vairs nepieder tikai Valmieras teātrim, lai kā arī gribētos, ka visi to vienmēr atceras. Arī es esmu Valmieras teātra cilvēks, un arī man gribētos teikt – redzat, kā te pie mums Valmierā! Bet ir lietas, kas pārkāpj robežas. Tādu mums jau ir vesela plejāde! Tā Imanta Kalniņa koķetēšana ar Putina attēlu… Bet ir jau arī skaidrs, ka daudzi mūsu mākslinieki, mani pašu ieskaitot, strādājuši Krievijā! Esmu bijis nominēts "Zelta maskai".  Tāpat arī Alvis Hermanis! Nu, Alvja Hermaņa koķetēšana šajā situācijā, protams, ir smieklīga. Tas vienmēr ir apbrīnojami, kā viens cilvēks vienu dienu var teikt vienu, bet jau nākamajā rīkoties pavisam savādāk. Viendien teikt – nebrauciet uz Krieviju, bet jau pēc nedēļas pats dodas uz turieni ar pieliektu galvu.  Bet katram sava lieta. Tāpēc arī mēs visi viens otru mīlam un visi esam kopā – kā ģimenē.  Un būsim kopā arī Mežaparka estrādē – gan dziedātāju, gan klausītāju rindās. Kas tev pašam ir kulminācijas brīdis Dziesmu svētku koncertos? Un vai tev tāds jau šobrīd ir iezīmējies, domājot par šīs vasaras noslēguma koncertu? Esmu priecīgs darboties Dziesmu svētku noslēguma koncertā tā iemesla dēļ, ka pats esmu Dziesmu svētku kustības dalībnieks: visu savu dzīvi, sākot jau no bērna kājas, esmu dejojis. Svētkos esmu piedalījies gan kā bērns, gan kā pieaugušais dejotājs, gan kā scenogrāfs un veidojis arī režiju deju koncertam stadionā. Bet noslēguma koncerts ir brīdis, kad sanākam visi kopā: gan skatītāji, gan dalībnieki. Un šoreiz tiešām noslēguma koncertā būs visi, visi kopā! Bet uz kulmināciju ved cilvēku gaidas – tās būs tās pašas dziesmas, kuras ir virspusē. Šo loģiku nemēģinās lauzt neviens. Beigās būs "Saule, Pērkons, Daugava", kurai pievienojušies arī jauni darbi. Arī Raimonda Tigula "Lec, saulīte!", kas bija iestudējumam paredzēts numurs ar Rasas Bugavičūtes-Pēces tekstu: atsevišķi koristi un vēl citi cilvēki par to ir iesmējuši muzikālo atsauču dēļ, bet vienalga – tauta šo gabalu ņem, dzied un nes, un tā cilvēkiem un arī man ir kulminācija. Jebkurā gadījumā man kulminācija Dziesmusvētku estrādē ir tad, kad visi esam kopā, visi izjūtam šīs vibrācijas un saucam: "Atkārtot, atkārtot, atkārtot!" Tā nu ir tā kulminācija, un to dažreiz nevar prognozēt. Un man vislielākais prieks ir tajās reizēs, kad tiek atkārtots kāds no tiem darbiem, kas nemaz nav gaidīts! Jo tas ir novibrējis šeit un tagad – caur diriģenta rokām koristos. Ik pa brīdim esam dzirdējuši – un tieši no inteliģences cilvēkiem, kuri paši svētku rīkošanā nav iesaistīti, ka tā ir pārāk liela izšķērdība un greznība – rīkot šādus svētkus. To saka arī tavi kolēģi, mākslinieki. Ko tu viņiem šādos gadījumos atbildi? Kāpēc mums tas ir vajadzīgs?  Latvijā ir tik maz notikumu, kas apvieno lielāku ļaužu pulku, kas sanācis kopā, lai radītu! Tā laikam ir mana atbilde brīžos, kad pats sev atbildu uz jautājumu, kāpēc jāpiedalās Dziesmu svētkos un jāveido deju svētki, kas ļoti daudziem atgādina no totalitārajām varām nākušas tradīcijas: daudzi tos salīdzina ar Ziemeļkoreju. Bet man tas liekas ārprātīgi  skaisti, ka cilvēki visā Latvijā nāk kopā, lai radītu! Lai nodarbotos ar mākslu, ar mūziku. Ļoti daudziem cilvēkiem sabiedrībā tas ir mērķis, uz ko tiekties. Protams, ir sistēma, kas noteikti jāpārskata: piemēram, skašu sistēma, kad zālē sēž žūrija, 10 rindas tai priekšā ir tukšas, uz skatuves dejo mazi bērniņi, kuriem pēc uzstāšanās liek atzīmes par to, kā viņi dejo. Tur ir "aizdomīgas" lietas. Bet pats princips – ka piecus gadus tu gatavojies mākslas notikumam, kuru laikā tiec piepildīts ar labu mūziku vai kustību; tiek izstrādāta arī estētiskā kvalitāte, cieņa vienam pret otru. Tur ir ļoti daudz labu pamatlietu! Plus tas ir mākslinieciski unikāls notikums, arī pati a cappella dziedāšana ir unikāla tradīcija, un tas ir vienkārši lieliski, ka mums tāda ir. Gandrīz visi Dziesmu svētki, sākot no pašiem pirmajiem, bijuši veltīti kādai valstiskai jubilejai, caram, partijai… Oļģerts Grāvītis izteicās, ja nebūtu šo veltījumu, tad, iespējams, Dziesmu svētki nebūtu pat saglabājušies. Un vai tad vispār būtu mūsu valsts, ko finalizēja dziesmotā revolūcija? Lidija Lasmane-Doroņina gan teic, ka ne jau caur dziedošo revolūciju, bet gan caur barikādēm tas ir izcīnīts, bet tomēr – vai mums būtu sava valsts, ja mēs nebūtu spējuši vienoties ar tik atšķirīgiem viedokļiem vismaz vienā šādā lielā notikumā?  Pilnīgi piekrītu! Tā ir viena no būtiskākajām lietām – ka caur dziesmu tekstiem un kultūras notikumu tu tomēr sevī ieaijā noteiktas lietas. 

Gruner und Jahr, der deutsche Verlag ist eine Institution der Medien-Nachkriegsgeschichte. Stern, Brigitte, Geo - die Henri-Nannen-Schule für Nachwuchsjournalisten, es sind klingende Namen, die für den Hamburger Verlag stehen. Nun übernimmt Bertelsmann - und damit RTL die Mehrheit an G+J. Der Verlag wird zerschlagen. Hunderte Medienschaffende verlieren ihre Jobs. Viele Titel werden eingestellt, obwohl sie rentabel waren. Was bedeutet das für den deutschsprachigen Medienmarkt? Wir fragen nach. Und: Der Machtkampf im Schweizer Journalismus. Seit der neuesten #Mediatoo-Affäre sind ein paar Wochen vergangen. Diverse Personalien wurden bekannt. Bei Tamedia und Ringier kam es zu einem Sesselrücken im Management. Hat sich nun etwas grundlegendes verändert? Oder wiederholen sich die Skandale um Sexuelle Belästigung und Mobbing in ein paar Jahren einfach wieder? Zu Gast im Medientalk Steffen Grimberg (Medienjournalist u.a. MDR) Dr. Sigrid März (Vorsitzende Freischreiber) Andrea Fopp (CR Bajour.ch) Simon Jacoby (CR Tsri.ch)

Yvonnes Frage war ernst gemeint: «Was war euer erster Verlust»? Es folgt ein Lachflash, weil Majas Meerschweinchen an einem Zitzentumor starb. Bei Gülshas erstem Gewinn kann man nur hoffen, dass Karma nicht zurückschlägt. Arme Natalija. Und warum dieser Titel? Hört selber.

Gadu no gada maija beigās vai jūnija sākumā plašsaziņas līdzekļi sacenšas cits ar citu, lai paziņotu, ka tirgū ir pieejamas šogad pirmās Latvijā audzētās zemenes. Lai tik agri ogas būtu gatavas, to audzēšana būs jāsāk tagad. Kur un kā to darīt, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro agronoms Guntars Dzērve un Dārzkopības institūta pētniece Ieva Kalniņa.

Izraēla tauta, paļaujoties uz Dieva apsolījumiem, sagaidīja kaut ko vienu, bet piedzīvoja pavisam kaut ko citu. Pastāv milzīga spriedze un šķietama pretruna starp Dieva apsolījumiem un tautas garīgo nabadzību. Pravieši atpazīst šo pretrunu un sauc uz Dievu pēc risinājuma. Sludina mācītājs Kārlis Kārkliņš. 27.11.2022.

Debesu Valstība ir pasaule, kuras centrā ir Dievs, kurš tiek pielūgts, mīlēts un kuram paklausa visa radība. Debesu Valstībā cilvēki rod mieru derības attiecībās ar Dievu. Sludina mācītājs Kārlis Kārkliņš. 18.12.2022.

Ziemassvētku stāsts ir nodaļa Dieva stāsta grāmatā, kurā Dievs ieaicina tevi kļūt par daļo no šī lielā Dieva stāsta. Un šis stāsts ir ar laimīgām beigām. Sludina mācītājs Kārlis Kārkliņš. 24.12.2022.

Bei Gülsha macht es Bums und sie hat schöne Haut. Maja macht zu, wenn es um ihre Bank-App geht, und Yvonne würde es mehr bedauern, wenn private Zeilen von ihr geleakt würden als Nacktfotos. Allen ist das Handy Hüter ihrer Geheimnisse. Würde Instagram morgen verschwinden, egal. Sagen sie.

Wir hoffen ihr habt Weihnachten gut überstanden! Finn und Moritz blicken zurück auf ihr ganz persönliches Jahr 2022.

Valdības apstiprināšanas process, kā zināms, nebija ātrs, divarpus mēneši bija vajadzīgi, lai politiķi spētu vienoties un nonāktu līdz šobrīd zināmajam rezultātam. Klupšanas akmeņi bija vairāki, viens no tādiem bija arī atbildības jomu sadalījums, kuram kādu jomu jāuzņemas kūrēt. Politiķi neslēpa, ka "karstais kartupelis" bija Veselības ministrija, Apvienotais saraksts tiešām negribēja to ņemt. Beigās gan dažādu kompromisu rezultātā nācās piekāpties, un mums ir veselības ministrs jeb ministre. Bet izdarītā izvēle daudziem liekas savdabīga. Līga Meņģelsone nav nedz "ministrējusi", nedz darbojusies politikā, nedz arī bija saistīta ar medicīnu. Cilvēks pilnībā no malas. Vispār jau mūsu bijusī kolēģe, jo darbojusies mediju jomā, pēdējā laikā aktīvi pārstāvējusi darba devēju konfederāciju. Kāpēc viņa ir kļuvusi par veselības aprūpes nozares galveno atbildīgo un ko varam sagaidīt? Krustpunktā Lielā intervija ar veselības ministri Līgu Meņģelsoni.  

Sunday evening - (10–02-2022)

Das Wichtigste für Sie an diesem Montag: Beim G-7-Gipfel wird der ukrainische Präsident Selenskyj seine Wünsche formulieren. Hafenbetreiber hoffen auf eine Einigung mit der Gewerkschaft Verdi in Berlin. Und die Friedenpreisträgerin Tsitsi Dangarembga hofft, einer Haftstrafe zu entrinnen.

21. gadsimts ir informācijas laikmets. Kur ir informācija, tur ir dezinformācija, kas tiek izplatīta ekonomisku, reliģisku un, protams, politisku iemeslu dēļ. Bieži vien visi trīs un vēl citi iemesli  savijas vienā ciešā kamolā, veidojot pat savdabīgas kombinācijas, ar kurām mums ir nācies saskarties pēdējo gadu laikā. Aizvadīto divu gadu laikā Latvijā ir strauji pieaugusi viltus ziņu un dezinformācijas izplatība, ko veicinājuši pandēmijas un ģeopolitiskās situācijas apstākļi. Kā sevi pasargāt no viltus ziņām un dezinformācijas un kāpēc vieni cilvēki ir pakļauti viltus ziņu ietekmei, bet citiem tās klāt nelīp, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē dezinformācijas pētniece Baltijas valstīs "Atlantic Council" Digitālās izpētes laboratorijā Nika Aleksejeva, Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidente Signe Bāliņa un Latvijas Asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem valdes locekle Kristīne Tjarve. "Vairojusies dezinformācija, kur apakšā ir nolūks, ir vairojusies. Ja runājam par stratēģiski vērstu dezinformāciju no mūsu austrumu kaimiņa uz Eiropu, tās mērķis ir sēt neticību, apmulsumu, kam ticēt, ka nē. Beigās varbūt cilvēks nolemj - šiem es vairs neticēšu, viņi vienreiz kļūdījās, iešu pie tiem, tie atkal ir kļūdījusies. Tad kam lai es beigās ticu? Tas ir mērķis," atzīst Nika Aleksejeva.

Pēc gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas Valsts ieņēmumu dienestam var gadīties, ka nevis saņemsi atpakaļ pārmaksāto par attaisnotajiem izdevumiem, bet papildus jau samaksātajiem nodokļiem būs valsts kasē vēl jāieskaita nauda, jo izrādās ne visi nodokļi ir samaksāti. Kā izvairīties no iedzīvotāju ienākumu nodokļa piemaksas gada beigās, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro praktiskās grāmatvedības speciāliste un konsultante, žurnāla "Bilance" galvenā redaktore Maija Grebenko un Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu pārvaldes Klientu apkalpošanas daļas Rīgas otrās nodaļas vadītāja Gaļina Šalkovska. Gaļina Šalkovska skaidro, ka piemaksa veidojas tam, kam piemērots prognozētais neapliekamais minimums par daudz gada laikā. Vai piemēro iedzīvotāju ieņēmumu nodokļa likmi un tā ir piemērota mazākā apmērā. "Tikai, ja kontrolē, var zināt, vai veidosies piemaksa, bet tur saprašanai jābūt," norāda Maija Grebenko. "Gadījumos, kad ienākumi bijuši mainīgi un tie atšķiras no iepriekšējā gada ienākumiem, var rasties nodokļu piemaksa," skaidro Gaļina Šalkovska. "Jūs vērtējat, kād bija iemākumi iepriekšējā gadā, ja tie palielinās, varētu būt, ka prognozētais neapliekamais minimums tiek aprēķināts par  daudz. Uzreiz algas nodokļu grāmatiņā var atzīmēt – nepiemērot prognozējamo mēneša neapliekamo minimumu. Ja ieņēmumi sasniegs 20 tūkstošus un 4 eiro, var atzīmēt, ka piemērot IIN likmi 23% apmērā."  

Kad decembrī, esot Rīgā, es Instagramā lūdzu cilvēkus man ieteikt lielisku adatu terapijas ārstu, jo vairs nespēju izturēt muguras muskuļu sāpes, es piedzīvoju neparastu situāciju. Man ieteica apmēram astoņus speciālistus. Četrus no tiem ieteica pa vienam cilvēkam, divus ārstus ieteica pa diviem cilvēkiem, vienu speciālistu man ieteica, šķiet, ka kādi trīs vai četri cilvēki, bet dakteri Inesi Kokari no medicīnas centra Medfix man ieteica vairāk kā četrdesmit cilvēku.Redzot tik milzīgu atšķirību ieteikumu ciparos, loģiski, ka es ļoti pacentos tikt uz ārstēšanu pie dakteres Kokares, kura ir ne tikai adatu terapijas ārste, bet arī algoloģe jeb sāpju ārste un fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste. Es gribēju tikt vaļā no mani nogurdinājušajām sāpēm, kuru ārstēšana man vairāku mēnešu garumā līdz tam bija neveiksmīga. Un es ne mazāk gribēju redzēt, kas dakterē ir tāds, kā dēļ cilvēki viņu tik ļoti man slavēja.Jau pirmajā procedūru reizē man atbilde bija skaidra, un tā es ārstēšanās kursu turpināju, katrā reizē no dakteres uzzinot vēl ko vērtīgu par sāpēm un iespējām no tām atbrīvoties. Beigās saņēmos drosmi un lūdzu dakteri uz interviju Cilvēkjaudā, jo sadzīvot ar sāpēm, kuras var ārstēt, nav situācija, ar kuru mums būtu jāsamierinās. Man šķiet, ka ikviens no mums ir pelnījis aiztaupīt sev nevajadzīgu mocīšanos dažādu sāpju dēļ.Es neesmu cilvēks, kam ķermenis sāpētu bieži. Un es varu diezgan daudz izturēt. Bet kam to darīt, ja dzīve ar mazāk sāpēm un pat bez tām ir krietni baudāmāka. No sirds ceru, ka šī saruna sasniegs tos cilvēkus, kuriem ir apnicis, ka sāp pašiem vai kādam no viņu mīļajiem.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:54 Kādu vēstījumu cilvēkam dod sāpes11:45 Kā radās medicīnas centrs “Medfix”18:12 Ko mēs, cilvēki, parasti nesaprotam par sāpēm; psihosomatikas terapija20:12 Kā sāpēm var palīdzēt ar fizikālās terapijas un akupunktūras metodēm; kas ir veselībpratība29:57 Kā atrast īsto sāpju cēloni un neapmaldīties sajūtās brīdī, kad liekas, ka paliek jau labāk38:06 Jaunākie atklājumi par migrēnas tēmu42:47 Kādas ir nākotnes medicīnas perspektīvas46:16 Kas ir par iemeslu tam, ka cilvēki iedzīvojas dažādās muguras sāpēs54:33 Padoms, kā orientēties dažādos speciālistos un terapijās1:07:43 Kas mums jāņem vērā, kad runājam par izsīkumu1:10:33 Cik svarīgi ir dzīvot saskaņā ar dabas ritumu; kā piemērot savas dzīves ritmu gadalaikiem1:18:57 Ar kādām metodēm austrumu medicīnā nosaka cilvēka veselības stāvokli1:25:34 Kādēļ Dr. Kokare devās studēt medicīnu uz Ķīnu; ar ko izglītība Ķīnā atšķiras no izglītības Eiropā1:35:30 Ko darīt, ja ir bail no akupunktūrā izmantotajām adatām1:41:34 Ko Dr. Kokare ievēro ikdienā, lai saglabātu veselību1:53:14 Dakteres novēlējums cilvēkam, kurš šobrīd nejūtas labi

Rizon is a 3D Designer, Illustrator and Creative Director who lives in Antwerp, Belgium. We talk about the early graffiti days in Antwerp, first trips to NY, glass eyes in sandwiches, seeking refuge in clubs because it was too cold outside, the beauty of early adoption and fighting for the art form, never finishing high school, odd jobs and faux-finishing, building Zillion, figuring out the flier business, learning Strata off of video tapes, 10 years of 14 hours a day of learning programs, Beeple's work and success, NFT hesitancy, the power of working client-direct, agency hi-jinx, his long-standing relationship with Nike, the story behind founding the 'Us By Night' design festival in Antwerp and its challenges, and the superpower of being insecure and vulnerable.https://www.rizon.beIG: @rizon_parein_3d

Landmark Group is one of Dubai's success stories, a company that has grown up with the city, expanded internationally and has many household retail brands. One of the most acclaimed is Splash Fashions and CEO Raza Beig who joined the company 26 years ago shares his views on how retail has evolved over the years and how Splash Fashions have partnered with Dubai Expo 2020 to produce a sustainability clothing line. Listen to the full podcast on SoundCloud, iTunes and Anghami. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/dubai-works/message