Podcasts about katalonij

Stāsta Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns Vai zini, ka UNESCO "Pasaules atmiņas" starptautiskajā reģistrā iekļauto masu akciju jeb dzīvo ķēdi "Baltijas ceļš" (turpmāk tekstā – Baltijas ceļš) var uzskatīt par pasaules vēsturē nebijušu treju tautu pašnoteikšanās referendumu jeb tiešo balsojumu par brīvību un neatkarību?  Baltijas ceļš kā tautu solidaritātes fenomens sekmēja ne tikai baltiešu atbrīvošanos no Krievijas, bet atstāja paliekošas pēdas pasaules vēsturē, iedvesmoja un iedvesmo brīvībai citus. Tas tiešā veidā atkārtots 1990. gada janvārī Rietmukrainā no Ļvivas līdz Kijivai, 1990. gada vasarā Kišiņevā, bet 2013. gada 11. septembrī Katalonijā. Kataloņi Baltijas ceļa iespaidā par savu nāciju vienojošo himnu, veidodami savu dzīvo ķēdi, izvēlējās Mārtiņa Brauna dziesmu "Saule. Pērkons. Daugava". 2019. gada 23. augustā Baltijas ceļš atdzimis arī Honkongas jauniešu protestos pret Ķīnas komunistiem. Baltijas ceļš arvien rāda, kā bez ieročiem var stāties pretī bruņotam pārspēkam un to uzveikt. Tādēļ Latvijas pienākums ir vēsturiskās atmiņas institūcijās glabāt liecības par šo pasaules atmiņas dārgumu. Kā pirmā no tādām liecībām minama Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļas "Latvijas Tautas frontes muzejs" rodamā Latvijas Tautas frontes, Igaunijas tautas frontes Rahvarinne un Lietuvas kustības Sajūdis 1989. gada 15. jūlija parakstītā vienošanās – līdz 23. augustam (tātad – mēneša laikā) organizatoriski un tehniski sagatavoties dzīvās ķēdes izveidošanai. Tas, vai minimālais nepieciešamais cilvēku skaits Latvijas teritorijā tik īsā laikā atsauksies uz Tautas aicinājumu "Visi uz Baltijas ceļa!", bija atkarīgs no simtiem tautas kustības vietējo nodaļu, grupu un katra Latvijas patriota apzinīguma, nacionālās pārliecības, apķērīguma un drosmes – apstākļos, kad Maskava baltiešu protestus pasaulei centās pasniegt tikai kā maznozīmīgas ekstrēmistu saujiņas nemierus. Liecības par to snieguši un joprojām sniedz un aicināti sniegt paši notikuma dalībnieki, tai skaitā vietnē www.thebaltickway.eu. Savukārt Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajam krājumam Baltijas ceļa stāstus ierakstīja 28 sabiedrībai plašāk pazīstami Baltijas ceļa dalībnieki, ieskaitot Baltijas valstu ministru prezidentus. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā atrodamas 300  visdažādākā vecuma Baltijas ceļa dalībnieku personiskās liecības, kas 2014. gadā vāktas pēc UNESCO Nacionālās komitejas ierosmes. Saīsinātā veidā piedāvājam tolaik 24 gadus vecās Viļakas bibliotekāres Viktorijas Stivriškas atmiņas, kas atklāj gan to, ko Latvijas cilvēki juta, gan to, kā viņi savā Baltijas ceļa vietā nonāca... "Mūsu Baltijas ceļa posms bija Rūjienas apkaimes Oleru ciems Jeru pagastā. No Viļakas izbraucām saulainā pēcpusdienā. Līdz Baltijas ceļa sākumam vajadzēja tur nokļūt. Kad autobusā brīvu vietu vairs nebija, papildus tika meklēti ķeblīši, un tālais ceļš varēja sākties. Šoseja mašīnām pārpilna, garām braucošie sveicienam cits citam māja ar sarkanbaltsarkaniem karodziņiem. Veidojās sastrēgumi. Baltijas ceļa dalībniekos valdīja neaprakstāma kopības un vienotības sajūta. Pie Rūjienas nācās gaidīt un dziedāt no līdzpaņemtām dziesmu kladēm, jo pilsētā iebraukt nevarēja, tur veidojās ķēdes posms ar igauņiem, un mūsu mašīnu straumi virzīja uz Jeru pusi. Izkāpjot ceļš sadalījās. Vienā pusē – dzīvā cilvēku ķēde, otrā pusē – autobusi un vieglās automašīnas. Dega ugunskuri, skanēja dziesmas. Iztrūkstošie cilvēki tika aizstāti ar tautiskām jostām. Balvu rajona Baltijas ceļa dalībniekiem bija jāsadodas rokās ar kaimiņiem no Ludzas rajona. Pirms un pēc notika dziedāšana, apspriešanās. Mājās steigties negribējās. Atslēgas vārdi tajā vakarā bija: brīvība, laisve, vabadus, Baltija, Latvija, neatkarība. Baltijas ceļa himna "Atmostas Baltija" trīs valstu valodās lika sariesties asarām visu paaudžu un tautību cilvēku acīs. Neaizmirstamās piecpadsmit minūtes, kurās sadodas rokās triju valstu iedzīvotāji, nav salīdzināmas ne ar ko. Caur radio aparātiem klausījāmies LTF priekšsēdētāja teiktos vārdus par ceļu, kas ejams Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. Tas iedrošināja darīt iespējamo un neiespējamo, lai izrautos no PSRS važām." Maskava un tās vietvalži vēl 23. augusta rītā Latvijā kā visrusificētākajā un krievu militārajām bāzēm visvairāk piedrazotajā posmā Baltijas ceļu mēģināja izjaukt. Tika aizliegta vienīgā iespējamā koordinācijas iespēja – radio tiešraide. Globālo Baltijas ceļu izglāba tādu Latvijas cilvēku kā Viktorija pašaizliedzība, disciplīna un pašorganizēšanās spēja. Paldies par to!

Spītējot protestiem, Gruzijas parlamenta komisija virza „ārvalstu aģentu” likumprojektu uz trešo lasījumu. Vērmanes dārzā atklāj vides objektu, lai pievērstu sabiedrības uzmanību izsmēķu atkritumu problēmai. Baldones sanatorijas teritorijā atrasti 12 sīriešu, afgāņu un citas izcelsmes bēgļi, kuri aizturēti. Rīgas pašvaldības Īpašuma departaments nodevis bezatlīdzības lietošanā uz vienu mēnesi zemesgabalu Grīziņkalnā biedrībai "Streetbasket", kas organizē jauniešu ielu sporta un kultūras kustību "Ghetto Games". Svētdien Katalonijā notikušajās reģionālā parlamenta vēlēšanās uzvaru ir guvusi vietējā Sociālistiskā partija. Līdz ar to, pirmo reizi pēdējo desmit gadu laikā, Katalonijas neatkarību atbalstošās partijas ir palikušas mazākumā un var nokļūt opozīcijā.

Kā Spānijā aizsargā kataloņu valodas statusu? Ar ko latviešu tautas ticējumi atšķiras no ticējumiem Spānijā? Kādas speciālās tehnoloģijas "Tilde" pašlaik attīsta? Raidījumā ar tehnoloģiju lokalizācijas un izstrādes uzņēmuma “Tilde” klientu attiecību vadītāju Rubenu Martinesu Domingesu (Ruben Martinez Dominguez) runājam par kataloņu valodas statusu Spānijā un tās vēsturi, stereotipiem par spāņiem un spāņu valodu, Rubena žurnālista karjeru, spāņu, latviešu un nīderlandiešu valodas apguvi, “Tildes” jaunākajiem sasniegumiem valodas tehnoloģiju jomā, digitālajiem valodas rīkiem spāņu valodas apguvei, kā arī daudz ko citu. Rubens Martiness Domingess ir tehnoloģiju lokalizācijas un izstrādes uzņēmuma “Tilde” klientu attiecību vadītājs. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodniece, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, uzņēmēja un lektore. Raidījuma piezīmes: [01:25] Kur Rubens ir dzīvojis un kurās valodās viņš runā? [03:06] Stereotipi par spāņu valodas lietojumu Katalonijā. [04:09] Kataloņu valodas statuss Spānijā un tās vēsture. [05:30] Cik bieži Rubens runā spāniski? [07:29] Rubena ieteikumi tiem, kuri vēlas apgūt spāņu valodu. [08:42] Kā Rubens apguva latviešu valodu? [11:54] Nīderlandiešu un latviešu valodas apguves atšķirības. [12:49] Kas Rubenam latviešu valodā sagādā grūtības? [14:47] Kuras starpkultūru atšķirības pārsteidza Rubenu? [18:20] Stereotipi par spāņu valodu un spāņiem. [22:47] Rubena darbs žurnālistikā. [25:47] Kā Rubenam noder žurnālistiskas pieredze, strādājot “Tildē”? [27:06] Kā Rubens nonāca “Tildē”? [29:41] Viņaprāt, nozīmīgākie “Tildes” valodu risinājumi. [31:32] Kurus digitālos valodas rīkus izmanto Rubens? [34:24] Kā mākslīgais intelekts ir pārsteidzis Rubenu un kādi ir “Tildes” jaunākie sasniegumi? [43:56] Kas Rubenam patīk, strādājot “Tildē”? [45:24] Digitālie valodas rīki spāņu valodas apguvei. [47:36] Ko Rubens iesaka klausīties un lasīt spāņu valodā? Grāmatas: Gabriel García Márquez. Cien años de soledad. Buenos Aires: Editorial Sudamericana, 1967. 351 lpp. Noderīgas saites: https://www.tilde.lv/ – “Tildes” tīmekļvietne https://translate.tilde.com/#/ – “Tildes” mašīntulkotājs https://www.tilde.lv/tildes-balss – “Tildes” balss tehnoloģijas https://spoti.fi/30QCcaV – “Pieturzīmju” saruna ar Andreju Vasiļjevu https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

ES un Krievijas attiecības. Itālijā jaunā valdība. Katalonijas vēlēšanu rezultāti. Aktualitātes ārpolitikā komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns, Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Briselē Artjoms Konohovs, Raimonds Pļaviņš, latvietis, kurš dzīvo Sicīlijā. Krievijas un Eiropas Savienības attiecību aukstā ziema „Vieglas smiltis Eiropas Savienības ārpolitikai” – tāds virsraksts rotā nesenu “Politico” publikāciju, kas veltīta Eiropas Savienības augstā pārstāvja ārpolitikas un drošības jautājumos Žozepa Borela vizītei Maskavā. Kā zināms, augstais pārstāvis saņēmis nopietnu kritiku par nespēju izrādīt pretestību Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova uzbrūkošajai retorikai un arī Krievijas puses rīcībai, tieši viņa vizītes laikā izraidot no valsts vairāku Eiropas valstu diplomātus. Pats Borels pēc vizītes atzinis, ka Krievija un Eiropas Savienība ārpolitiski attālinās un Maskava uzlūko demokrātiskās vērtības kā eksistenciālu draudu, tāpat augstais pārstāvis paudis principiālu atbalstu tālākām sankcijām pret Krievijas režīmu, kuru konkrētais raksturs gan esot dalībvalstu ziņā. Tomēr Borels neatzīst, ka viņa vizīte Maskavā būtu bijusi kļūda. Tikām aizvadītajā nedēļā uzmanību izpelnījušies Sergeja Lavrova izteikumi par to, ka Krievija gatava pārtraukt jebkādas ārpolitiskās attiecības ar Eiropas Savienību, ja pēdējā atļausies ar savām sankcijām nopietni skart Krievijas ekonomiskās intereses. To Krievijas ārlietu resora vadītājs pauda 12. februāra intervijā Kremļa propagandistam Sergejam Solovjovam, pie tam izmetot frāzi: „Gribi mieru – esi gatavs karam!”. Vēlāk šo izteikumu raksturu centies mīkstināt Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, sakot, ka būtībā jau ārlietu ministrs esot teicies, ka Krievija gribot attiecību attīstību, taču esot gatava pretējam, ja Eiropas Savienība izvēlēšoties šādu ceļu. Savukārt trīs dienas vēlāk, preses konferencē pēc tikšanās ar Somijas ārlietu ministru Peku Hāvisto Lavrovs atkal piesauca šo tēmu, norādot, ka tas gan nenozīmējot attiecību saraušanu ar atsevišķām Eiropas valstīm. Tikām Briselē šie Krievijas ārlietu ministra izteikumi novērtēti kā provokatīvi un dīvaini. Eiropas Savienības Ārlietu dienesta oficiālais pārstāvis Peters Stano izteicies, ka šādi Krievija vēlreiz apliecinot, ka šobrīd nav gatava dialogam, kas esot acīmredzami no visām tās ārpolitiskajām darbībām. Jau piesauktajā “Politico” publikācijā, attīstot Eiropas Savienības ārpolitikas nāves metaforu, pauž, ka apbedīšana notikšot šopavasar Baltijas jūras ūdeņos. Ar to domāta gāzes vada Nord Stream – 2 plānotā pabeigšana, un iespējamās sankcijas pret šo projektu arī varētu būt tas, ko ministrs Lavrovs domājis ar Krievijas vitālo ekonomisko interešu skaršanu. Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksme, lai spriestu par sankcijām pret Krieviju, paredzēta 22. februārī. Vēlēšanas Katalonijā. Neatkarības atbalstītāji nostiprina pozīcijas 14. februārī tika ievēlēts jauns Katalonijas Autonomā apgabala parlaments. Šīs bija ārkārtas vēlēšanas, kuras līdzšinējais Katalonijas Autonomā apgabala valdības prezidents Kims Torra izsludināja pēc tam, kad ar Spānijas Augstākās tiesas lēmumu tika atstādināts no amata par vēlēšanu likumdošanas pārkāpumiem 2019. gada Spānijas parlamenta vēlēšanu laikā. Šajās vēlēšanās lielāko balsu skaitu ieguva Katalonijas Sociālistu partija ar bijušo Spānijas veselības ministru Salvadoru Ilju priekšgalā. Šī partija atbalsta Katalonijas palikšanu Spānijas sastāvā, un savu priekšvēlēšanu programmu balstīja neatkarības jautājuma sašķeltā reģiona atkalapvienošanā, ekonomikas aktivizēšanā un sociālās sfēras attīstībā. Tomēr sociālistiem ir nav drošu izredžu kļūt par reģiona valdošo partiju, jo šajās vēlēšanās savas pozīcijas vēl vairāk nostiprinājušas tās partijas, kuras iestājas par Katalonijas atdalīšanos no Spānijas. Tikpat deputātu, cik sociālistiem, reģiona parlamentā tagad būs arī līdz šim spēcīgajai Katalonijas Kreiso republikāņu partijai, un gandrīz tikpat labi rezultāti ir centriskajai neatkarības atbalstītāju partijai „Vienoti Katalonijai”, kuru pagājušogad nodibināja emigrācijā esošais bijušais Katalonijas valdības prezidents Karless Pudždemons. Tāpat savu salīdzinoši mazāko frakciju būtiski palielinājusi vēl viena neatkarību atbalstošā partija „Tautas vienotības kandidatūra”. Kopā Katalonijas reģionālajā parlamentā neatkarības atbalstītāju spēkiem būs 74 no 135 vietām. Tas gan nenozīmē jaunus radikālus soļus iespējamās neatkarības virzienā, kas novestu pie jaunas attiecību saasināšanās ar Spānijas centrālo varu. Katalonijas atdalīšanās jautājumu pēdējā gada laikā aizēnojusi koronavīrusa pandēmija un ar to saistītās ekonomiskās problēmas, un, kā liecina aptaujas, neatkarības atbalstītāju un pretinieku daudzums Katalonijā ir apmēram vienāds. Var piebilst, ka relatīvs panākums šīs vēlēšanas ir radikāli labēji populistiskajai partijai Vox, kas pirmoreiz iekļuvusi reģionālajā parlamentā, savukārt graujošu sakāvi šais vēlēšanās piedzīvojuši centriskie spēki – liberālkonservatīvā partija „Pilsoņi” un liberālā Katalonijas Eiropas demokrātiskā partija. Tehnokrātu valdība Itālijā Pēc 2018. gada vēlēšanām Itālija ieguva parlamentu ar lielu radikāļu un populistu īpatsvaru un pēc ilga procesa – arī valdību, kuru izveidoja kreisi populistiskā „Pieczvaigžņu kustība” un labēji populistiskā apvienība „Līga”. Šī valdība kā politisku, tā subjektīvu pretrunu rezultātā izjuka 2019. gada augustā, pēc kam septembrī „Pieczvaigžņu kustība” izveidoja kabinetu kopā ar divām kreisajām partijām: Demokrātisko partiju un partiju „Brīvi un vienlīdzīgi”, pie kam Demokrātiskā partija jau drīz pēc tam sašķēlās, bijušajam premjeram Mateo Renci izveidojot partiju Italia Viva, aptuveni tulkojamu kā „Itālija dzīva”. Valdības priekšgalā palika līdzšinējais premjers, „Pieczvaigžņu kustības” pārstāvis Džuzepe Konte. Jau pagājušā gada decembrī parādījās informācija, ka starp premjeru Konti un “Italia Viva” līderi Renci iezīmējušās nopietnas domstarpības. Janvāra vidū Renci paziņoja par savas partijas aiziešanu no valdības, motivējot to ar „Pieczvaigžņu kustības” tieksmi diktēt savu gribu koalīcijas partneriem. Uzticības balsojumā Itālijas parlamentā Kontes valdība gan ieguva vairākumu, taču ne absolūto vairākumu, un rezultātā 26. janvārī valdība demisionēja. Sarunas par jaunās valdības veidošanu parādīja, ka Džuzepem Kontem joprojām ir nopietns atbalsts abās Itālijas parlamenta palātās, taču pašā „Pieczvaigžņu kustībā” ir nopietna pretestība tālākajai sadarbībai ar Mateo Renci un viņa partiju. Pēc tam, kad 2. februārī kļuva skaidrs, ka izveidot jaunu valdību ar iepriekšējo koalīciju neizdosies, Itālijas prezidents Serdžio Matarella aicināja bijušo Eiropas Centrālās bankas prezidentu Mario Dragi veidot tehnokrātu valdību. Nākamajā dienā savu atbalstu Dragi valdībai izteica Džuzepe Konte, 10. februārī – labējās apvienības „Līga” vadītājs Salvīni un labēji centriskās “Forza Italia” līderis Silvio Berluskoni. Pēc tam, kad par atbalstu bija nobalsojusi arī Demokrātiskās partijas vadība un vairākums „Pieczvaigžņu kustības” biedru tiešsaistes balsojumā, prezidents Matarella apstiprināja Dragi kabinetu, un 13. februārī jaunā Itālijas valdība nodeva zvērestu. Vakar, 17. februārī, Itālijas Senāts nobalsoja par uzticību jaunajai valdībai ar 262 no 302 balsīm, kas ir otrais pārliecinošākais balsojums Itālijas Republikas vēsturē. Sagaidāms, ka pietiekami pārliecinošs būs arī šodienas balsojums parlamenta apakšpalātā. No Dragi kabineta 26 ministriem deviņi ir pie partijām nepiederīgi, savukārt pārējie pārstāv sešas partijas no visa politiskā spektra. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pacientų atstovai atkreipia dėmesį, kad įvairiomis ligomis sergantys žmonės diskriminuojami darbe. Dėl to Pagalbos onkologiniams ligoniams asociacija siūlo Darbo kodekso pataisas, kurios draustų diskriminaciją dėl sveikatos būklės. Aukščiausiajame Teisme šiandien vyksta Moksleivių teisinio švietimo programos finalas, per kurį geriausiai programoje pasirodę dalyviai turi inscenizuoti teismo procesą.Pasaulio lietuvių metams skirtas LRT laidų ciklas „Keturi milijonai“ artėja prie pabaigos. Radijo žurnalistai šiais metais lankė Lenkijoje, Čikagoje, Norvegijoje, Airijoje gyvenančius lietuvius, o šį kartą išvyko susitikti su Didžiojoje Britanijoje įsikūrusiais lietuviais.Savaitės pradžioje paskelbti partijų reitingai negailestingi valstiečiams – jų populiarumas ir toliau krenta. Vilniuje surengtos eitynės už Kataloniją. Pokalbis su Lietuvoje gyvenančiu katalonu Sergi Domuinguez‘u.Ved. Greta Klimkaitė.

Krustpunktā - ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Šobrīd pasaules politikā ir daudz aktualitāšu – notikumi Sīrijā un Turcijā, spriedze Katalonijā, breksits un tā sekas. Tie ir tikai daži svarīgākie temati. Kā parasti šādās amatpersonu stundās, jautāt varēs gan žurnālisti, gan arī klausītāji. Studijā arī žurnālisti: Ansis Īvāns no portāla "Delfi" un no Latvijas Radio Ziņu dienesta - Gints Amoliņš.

Notikumus pasaulē komentē Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Jānis Kapustāns - Vidzemes augstskolas lektors. Telefonintervijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga. Polijas vēlēšanu rezultāti Kā jau varēja sagaidīt, vērojot priekšvēlēšanu aptauju rezultātus, svētdien notikušās Polijas parlamenta vēlēšanas apliecināja pie varas esošās labēji populistiskās partijas „Likums un Taisnīgums” – dominējošo lomu politiskajā ainavā. Partijas rezultāts parlamamenta apakšpalātas Sejma vēlēšanās – nepilni 44% – ir izcilākais, kādu jebkurš poļu politiskais spēks guvis kopš demokrātijas atjaunošanas 1989. gadā. Tomēr šī ir relatīva uzvara, un „Likuma un Taisnīguma” vara vairs nebūs tik monolīta kā pēc iepriekšējās vēlēšanu uzvaras 2015. gadā. Izmaiņas Sejma partiju struktūrā nosaka to, ka kopējais „Likuma un Taisnīguma” deputātu skaits parlamenta apakšpalātā būs pat nedaudz mazāks nekā iepriekš. Tiesa, vēl vairāk vietu Sejmā zaudējis valdošās partijas galvenais konkurents – liberāli centriskā „Pilsoniskā apvienība”. Galvenie ieguvēji no vietu pārdales ir jaunie politiskie veidojumi: apvienība „Kreisie” un galēji labējā „Konfederācija Brīvība un Neatkarība”. Vēl smagāks ir „Likuma un Taisnīguma” zaudējums parlamanta augšpalātā – Senātā, kura deputāti tiek ievēlēti no vienmandāta apgabaliem. „Pilsoniskā apvienība” nozīmīgi vairojusi savu senatoru skaitu, un kopumā „Likums un Taisnīgums”, lai gan joprojām ir lielākā frakcija, taču augšpalātā palicis mazākumā. Tas nozīmē, ka vairs neies cauri drastiskā likumu pieņemšana, kādu valdošā partija īstenoja pēc uzvaras 2015. gadā, pakļaujot savai kontrolei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šie vēlēšanu rezultāti pārvilkuši svītru valdošās partijas līdera Jaroslava Kačiņska pirms vēlēšanām paustajām cerībām iegūt parlamentā divu trešdaļu konstitucionālo vairākumu. Velkot paralēles ar Ungārijā valdošās partijas "Fidesz" lielāko politisko zaudējumu pēdēko desmit gadu laikā – opozīcijas kandidāta uzvaru Budapeštas mēra vēlēšanās – vairāki komentētāji jau min, ka Centrāleiropas labēji populistiskie spēki sāk zaudēt līdzšinējo jaudu.   Protesti Katalonijā Pirmdien uzliesmojušos protestus Katalonijā izraisīja Spānijas Augstākās tiesas lēmums, atzīstot deviņus Katalonijas secesijas kustības līderus par vainīgiem musināšanā uz dumpi un piespriežot viņiem no deviņiem līdz trīspadsmit gadiem cietumā. Vēl trīs katalāņu līderi atzīti par vainīgiem nepakļāvībā likumīgām varas iestāžu prasībām, piespriežot viņiem naudas sodus. Visi notiesātie neatzīst apsūdzības, uzskatot sevi par politieslodzītajiem. Jau drīz pēc sprieduma pasludināšanas Barselonas ielās sāka pulcēties protestētāji, un, viņu skaitam pieaugot, tika apturēta satiksme vairākās Katalonijas galvaspilsētas centālajās ielās. Tāpat protestētāji bloķēja Barselonas starptautisko lidostu, izraisot vairāk nekā 100 avioreisu atcelšanu. Sākās sadursmes ar policiju, kas pēc tumsas iestāšanās kļuva arvien vardarbīgākas, protestētājiem ceļot degošas barikādes. Demonstrācijas un sadursmes ar policiju turpinājušās visas pagājušās dienas ne tikai Barselonā, bet arī citur Katalonijā – Sabadelā, Taragonā, Ļeidā. Vismaz 25 cilvēki arestēti, 74 sniegta medicīniskā palīdzība. Katalonijas prezidents Kims Torra un citi autonomijas valdības pārstāvji aicinājuši protestētājus atturēties no nekārtībām un vardarbības, uzsverot, ka tās var būt par iemeslu Spānijas valdības tiešās pārvaldes ieviešanai Katalonijā. Ar līdzīgiem aicinājumiem nākusi klajā arī Spānijas kreisā valdība, premjerministram Pedro Sančesam solot Katalonijā īstenot „mierīgas pilsoniskas līdzāspastāvēšanas” politiku.   Eiropadomes samits „Mums ir lieliska jauna vienošanās,” - pirms pāris stundām tvītoja britu premjers Boriss Džonsons. Arī EK prezidents Žans Klods Junkers twitterī paziņojis, ka ir panākta jauna -godīga un balansēta- vienošanās. Tas nozīmē, ka saspringtās un sarežģītās sarunu nedēļas pirms kārtējā Eiropadomes samita Briselē, kas sākas šodien, ir vainagojušās ar panākumiem. Tiesa, izstāšanās līgums vēl jāapstiprina Eiropadomē, Eiropas Parlamentā, protams, arī Lielbritānijas parlamentā. Tur sasaukta sēde jau sestdien, tomēr tas būs jauns izaicinājums Džonsonam, kuram nav vairākuma parlamentā. Turklāt, konservatīvo sabiedrotie - Ziemeļīrijas Demokrātiskā unionistu partija - šorīt paziņoja, ka šo izstāšanās līgumu atbalstīt nevar. Arī leiboristu līderis Džeremijs Korbins paziņojis, ka šo vienošanos nevar atbalstīt, jo tā izklausoties pat sliktāka par Terēzas Mejas panākto.   Turcijas armijas iebrukums Sīrijas Kurdistānā  „Tas paliks vēsturē kā apkaunojums, kā kauna traips amerikāņu reputācijā uz desmitgadēm,” laikraksts The Washington Post citē anonīmu Savienoto Valstu Armijas virsnieku, kurš pēdējos gados dienējis Sīrijā izvietotajos amerikāņu spēkos. 9. oktobrī Turcija uzsāka plašu iebrukumu Sīrijas ziemeļaustrumu rajonos, kurus pēdējos septiņus gadus kontrolē Sīrijas Demokrātiskie spēki – kurdu militārais grupējums, kuru Turcija uzskata par teroristisku organizāciju. Tas notika pēc tam, kad Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps paziņoja par reģionā izvietoto amerikāņu spēku atvilkšanu. Kurdu spēki līdz šim bija amerikāņu uzticamākie sabiedrotie cīņā pret radikālo islāmistu grupējumu „Islāma valsts”, un šai militārajai sadarbībai lielā mērā jāpateicas par radikāļu grupējuma sakāvi Sīrijas austrumos. Pašreizējo amerikāņu rīcību kurdi atklāti dēvē par nodevību, un šim viedoklim piekrīt arī daudzi Vašingtonā – ne tikai prezidenta Trampa politiskie pretinieki, bet arī armijas un specdienestu profesionāļi. Pie tam šķiet, ka Turcija met nepārprotamu izaicinājumu savam stratēģiskajam partnerim. Turku spēku sastāvā operējošās Sīrijas kaujinieku vienības bloķējušas galveno transporta maģistrāli, kas savieno Sīrijas ziemeļaustrumos dislocētos amerikāņu spēkus ar to bāzēm Irākā. Vismaz vienā gadījumā turku artilērija apšaudījusi amerikāņu vienību dislokācijas rajonu, un amerikāņu militārpersonas uzskata, ka tā nav bijusi nejaušība, bet gan mājiens, ka viņiem labāk aizvākties un nemaisīties pa kājām. Tāpat šķiet, ka Turcija varētu neievērot sākotnēji deklarēto operācijas mērķi – izveidot 30 kilometrus platu drošības joslu gar savu robežu – un virzīties dziļāk Sīrijas teritorijā, cenšoties galīgi sagraut Sīrijas Demokrātiskos spēkus. Kurdi jau nodēvējuši Turcijas rīcību par genocīdu. Turku uzbrukuma dēļ savas dzīvesvietas jau pametuši apmēram 130 000 civiliedzīvotāju. Sociālajos tīklos parādījies Turcijas atbalstīto kaujinieku uzņemts video, kurā viņi nogalina kādu sagūstītu kurdu. Sāk apstiprināties bažas, ka no kurdu ieslodzījuma vietām varētu izbēgt bijušie „Islāma valsts” kaujinieki un atbalstītāji; tiek ziņots, ka nepilni astoņi simti ar šo radikālo organizāciju saistītu personu jau izmukuši no kādas apsargātas nometnes. Tikām kurdu līderi jau panākuši vienošanos ar Sīrijas valdības spēkiem par kurdu līdz šim kontrolēto teritoriju nodošanu Asada režīma rokās. Vašingtona jau paudusi nosodījumu Turcijas rīcībai Sīrijā. Prezidents Tramps devis rīkojumu ieviest sankcijas pret Turciju, paaugstinot tarifus turku tērauda importam, pārtraucot sarunas par 100 miljardus vērto tirdzniecības līgumu un pakļaujot sankcijām vairākas Turcijas amatpersonas. Tāpat pārtrauktas vairāku ieroču veidu piegādes Turcijai, un līdzīgus ierobežojumus ieviesušas arī vairākas citas NATO valstis. Šīs sankcijas gan tiek dēvētas par pārlieku maigām un maziedarbīgām.

Gaidāmās Zviedrijas parlamenta vēlēšanas. Pusgadsimtu pēc Otrā pasaules kara Zviedrija šķita nesatricināma sociālās labklājības citadele. Valsts īstenoja savu tradicionālo neitralitāti, nepievienojoties NATO, distancējās arī no Rietumeiropas integrācijas procesiem un turpināja būvēt labklājības sabiedrību, kuras pamati bija likti jau pirmskara periodā. Pie valsts stūres piecdesmit gadus nemainīgi bija Zviedrijas Sociāldemokrātiskā partija, un tās līderis Tāge Erlanders palika premjerministra amatā veselus 23 gadus. Tikai paretam „sociāldemokrātu paradīzes” mieru iztraucēja kādas radikāli kreiso sarīkotas nekārtības vai Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos nekaunīgi iepeldējusi padomju zemūdene. Pirmie simptomi, kas liecināja par šī „zelta laikmeta” beigām, parādījās 1976. gadā, kad uz ekonomiskās izaugsmes apsīkuma fona pie varas nāca liberāli konservatīvā koalīcija, kura kopš tā laika kļuva par sociāldemokrātu galveno sāncensi Zviedrijas politiskajā arēnā. Kā nozīmīgākais spēks šai spārnā izvirzījās Mērenā jeb Moderātu partija. Pirmais labējo uznāciens gan izrādījās nepārliecinošs, mēģinājumi īstenot liberālāku ekonomisko politiku atdūrās pret vareno zviedru arodbiedrību pretestību, un 1982. gada vēlēšanas atgrieza pie varas sociāldemokrātus ar Ulofu Palmi priekšgalā. 1986. gadā Ulofs Palme tika nodurts Stokholmas centrā, un šī tā arī neatklātā slepkavība tiek piesaukta kā smagākā trauma pēckara Zviedrijas sabiedrībai. Tad nāca 1990. gads ar ekonomikas pārkaršanas izraisītu krīzi – strauji augošu bezdarbu, patēriņa cenu kāpumu un zviedru kronas kursa lejupslīdi. Labējo koalīcijas valdība ar Karlu Biltu priekšgalā iecerēto reformu vietā savus pūliņus pamatā veltīja izmisīgiem un dārgiem finanšu sektora glābšanas pasākumiem. Krīze mainīja zviedru ierasti skeptisko nostāju pret Eiropas Savienību, un Zviedrija pievienojās savienībai 1995. gadā, kad pie varas jau atkal bija sociāldemokrāti ar Jeranu Pēšonu priekšgalā. Jaunajā gadsimtā Zviedrijas valsts vadībā viens otru vēl pa reizei nomainījuši labēji un kreisi ievirzīti kabineti, pie tam kopš 2010. gada tās bijušas mazākuma valdības, kuru pastāvēšanai ir labvēlīga Zviedrijas politiskā sistēma. Pēc 2014. gada vēlēšanām ap Mēreno partiju centrētās „Alianses Zviedrijai” valdība, Frēdrika Reifelta kabinets, nodeva varas stafeti sociāldemokrāta Stēfana Levēna mazākuma kabinetam. Sociāldemokrātiem – pirmo reizi pēckara vēsturē – nācās dalīt varu ar koalīcijas partneri, Zaļo partiju. Tikmēr uz Zviedrijas politikas skatuves uznācis jauns agresīvs spēks – partija „Zviedru demokrāti”, kuras saknes meklējamas pagājušā gadsimta Zviedrijas fašistu kustībā. Ar antiimigrācijas un nacionālisma retoriku un pamatīgu populisma devu šī partija arvien kāpinājusi savu ietekmi. Riksdāgā „demokrāti” gan līdz šim bijuši striktā izolācijā, taču tradicionālo zviedru partiju arvien rūkošā ietekme pēdējā desmitgadē liek jautāt – vai tā tas paliks arī pēc 9. septembra vēlēsanām? Priekšvēlēšanu aptauju dati sola „Zviedru demokrātiem” jaunu ietekmes lēcienu; tāpat savu vietu skaitu Riksdāgā varētu kāpināt Kreisā partija – bijušo zviedru komunistu mantiniece. Lielāka autonomija Katalonijai? Spānijas premjerministrs Pedro Sančess pirmdien ierosinājis sarīkot Katalonijā referendumu par lielāku reģiona autonomiju, bet noraidījis iespēju sarīkot tautas nobalsošanu par Katalonijas neatkarību. Sančess pēc stāšanās prezidenta amatā jūnijā ir centies mazināt spriedzi, ko radījuši Katalonijas neatkarības centieni. Kad šāds referendums varētu notikt, Sančess pagaidām neatklāj. Katalonijai tika piešķirta autonomija ar Spānijas 1978.gada konstitūciju, kas tika pieņemta trīs gadus pēc ilggadējā diktatora Fransisko Franko nāves. Savukārt, 2006. gadā Katalonijas autonomija tika paplašināta. Katalonijas autonomijas statūtus apstiprināja gan Spānijas, gan Katalonijas parlaments, tomēr  2010. gadā Spānijas Konstitucionālā tiesa noraidīja vairākus statūtu punktus, kas kļuva par pagrieziena punktu reģiona centienos pēc neatkarības. Vai pēdējā cīņa Sīrijā? Sīrijas Ziemeļrietumos esošā Idlibas province ir pēdējais nemiernieku kontrolētais apgabals Sīrijā. Šobrīd tajā dzīvo ap 3 miljoniem iedzīvotāju, no kuriem aptuveni trešdaļa ir nemiernieki un viņu ģimenes, kas tikuši evakuēti no dažādām Sīrijas daļām, pateicoties virknei ar Sīrijas valdību noslēgtu vienošanos. Šobrīd pieaug bažas, ka Sīrijas prezidentam Bašaram al Asadam lojālie spēki sāks pilna mēroga uzbrukumu pēdējam lielākajam nemiernieku anklāvam Idlibā. Pēdējās dienās aktīvisti ziņo par Krievijas veiktiem uzlidojumiem, kuros miruši arī vairāki civiliedzīvotāji. Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Ribakovs norādījis, ka Idlibas liktenis būs skaidrs pēc piektdien gaidāmā Teherānas samita, kur tiksies Sīrijas, Krievijas un Irānas līderi. Tikmēr ANO un citas organizācijas brīdina, ka uzbrukums būs katastrofa un asinspirts, jo Idlibas provinces iedzīvotājiem nav kur mukt- robeža ar Turciju ir slēgta un cita bēgšanas ceļa nav. ASV sola, ka tā ātri un pienācīgi reaģēs, ja Sīrijas valdība veiks uzbukumu, savukārt, eksperti norāda, ka Bašars al Asads neapstāsies nekādu šķēršļu, tai skaitā civiliedzīvotāju upuru, priekšā, lai atgūtu kontroli pār visu valsts teritoriju.

Viena no lielākajām Eiropas politiskajām krīzēm – tā šī gada notikumus Katalonijā ne reizi vien raksturojuši pasaules mediji. Katalonijas valdība sasauca neatzīto neatkarības referendumu un vēlāk vienpusēji pasludināja atdalīšanos no Spānijas. Atbildot uz to, Madride atcēla no amata Katalonijas ministrus un parlamentu, kā arī sarīkoja decembrī ārkārtas vēlēšanas. Tomēr arī tajās vairākumu ieguva neatkarības piekritēji.

Kataloniją paskelbus nepriklausoma respublika, Barselonoje ketina protestuoti tam prieštaraujantys piliečiai. Artėjančios vėtros link pajūrio. Šiemet Užupio Respublika mini 20-ąsias nepriklausomybės metines.Kaip gyvena Estija?Sporto naujienos.

Madridas įpareigojo Kataloniją iki kitos savaitės paaiškinti, ar regionas iš tiesų ketina siekti nepriklausomybės.Jemene dėl skurdo vis daugiau šeimų nusprendžia parduoti savo nepilnamečius vaikus – mergaites priverstinėms vedyboms, berniukus – į priešakines fronto linijas.Australai, iki šiol buvę itin atviri migrantams, vis dažniau ima nerimauti, kad dėl nesbaigiančios migracijos didieji šalies miestai perpildyti.

Madridas įpareigojo Kataloniją iki kitos savaitės paaiškinti, ar regionas iš tiesų ketina siekti nepriklausomybės.Jemene dėl skurdo vis daugiau šeimų nusprendžia parduoti savo nepilnamečius vaikus – mergaites priverstinėms vedyboms, berniukus – į priešakines fronto linijas.Australai, iki šiol buvę itin atviri migrantams, vis dažniau ima nerimauti, kad dėl nesbaigiančios migracijos didieji šalies miestai perpildyti.