Podcasts about tikm

Premjers Andris Kulbergs uz mēnesi apturējis lielos informācijas tehnoloģiju iepirkumus. Tikmēr Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas darbinieki satraucas par savu vēsturisko zīmolu saglabāšanu. Par nedēļas notikumiem Krustpunktā diskutē žurnālisti. Analizē Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska, TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un portāla "Lasi.lv" galvenais redaktors Jānis Žilde.  

Premjers Andris Kulbergs uz mēnesi apturējis lielos informācijas tehnoloģiju iepirkumus. Tikmēr Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas darbinieki satraucas par savu vēsturisko zīmolu saglabāšanu. Par nedēļas notikumiem Krustpunktā diskutē žurnālisti. Analizē Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska, TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un portāla "Lasi.lv" galvenais redaktors Jānis Žilde.  

Vien nepilni četri mēneši palikuši līdz Saeimas vēlēšanām, tāpēc atgriežamies pie jautājuma, cik uzticami un droši tās noritēs. Pavasarī ar IT iepirkumiem saistīta kriminālprocesa dēļ nācās mainīt tos, kuri strādā ar tiešsaistes vēlēšanu sistēmām. Pēdējās ziņas ir, ka darbi norit veiksmīgi un daži pat pabeigti ātrāk. Tikmēr saskārāmies ar cita veida problēmām – regulārām trauksmēm pierobežā, kas arī var notikt vēlēšanu dienā. Cik gatavi esam, lai vēlēšanas noritētu uzticami un droši, tajā skaitā arī iespējamas trauksmes apstākļos? Par to diskusija Krustpunktā. Diskutē Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja vietniece Iveta Blaua, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis (Jaunā Vienotība), Valsts digitālās attīstības aģentūras direktors Valdis Pusvācietis un politoloģe Iveta Kažoka.  

Vien nepilni četri mēneši palikuši līdz Saeimas vēlēšanām, tāpēc atgriežamies pie jautājuma, cik uzticami un droši tās noritēs. Pavasarī ar IT iepirkumiem saistīta kriminālprocesa dēļ nācās mainīt tos, kuri strādā ar tiešsaistes vēlēšanu sistēmām. Pēdējās ziņas ir, ka darbi norit veiksmīgi un daži pat pabeigti ātrāk. Tikmēr saskārāmies ar cita veida problēmām – regulārām trauksmēm pierobežā, kas arī var notikt vēlēšanu dienā. Cik gatavi esam, lai vēlēšanas noritētu uzticami un droši, tajā skaitā arī iespējamas trauksmes apstākļos? Par to diskusija Krustpunktā. Diskutē Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja vietniece Iveta Blaua, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis (Jaunā Vienotība), Valsts digitālās attīstības aģentūras direktors Valdis Pusvācietis un politoloģe Iveta Kažoka.  

#DigitālāsBrokastis galdā svaigākie mākslīgā intelekta jaunumi, kuru priekšgalā ir stāsts par “Apple”, kas beidzot izziņojis savu mākslīgā intelekta Siri risinājumu. Tikmēr “OpenAI” uzlabo “ChatGPT” atmiņu ar jauno "dreaming" pieeju. Mākslīgā intelekta uzņēmumi dodas uz biržu. Igaunija skolēniem piešķir bezmaksas ChatGPT piekļuvi. Un FIFA Pasaules kausā futbolā mākslīgais intelekts ir klātesošs. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Krievijas uzsāktais karš arvien biežāk rada apdraudējumu arī kaimiņvalstīs. Jaunā valdības koalīcija ir apņēmusies izstrādāt kompensācijas mehānismu, lai palīdzētu cilvēkiem, kuru īpašumi cietuši no militārās darbības. Kā tas tiks īstenots? Krustpunktā diskutē Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskajā augstskolas lektors, advokāts Lauris Liepa, Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abašins, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Edvīns Šņore un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Airis Rikveilis. Raidījums Krustpunktā reizēm ir kā tāds termometrs, kas dažādās krīzēs uzrāda trauksmes temperatūru sabiedrībā, droši vien primāri pateicoties Brīvajam mikrofonam, bet ne tikai. Mēs to labi jutām migrācijas krīzes laikā, Covid pandēmija un arī tagad, Krievijas uzsāktā kara laikā trauksme pieaug un arvien biežāk ieskanas bailes ne tikai par dzīvību vai drošību, bet arī par iespēju visu pazaudēt, palikt bez iztikas līdzekļiem. Tas karā Ukrainā daudziem ir kļuvis par neizbēgama realitāti. Mēs redzam briesmīgo uzlidojumu sekas tur, un savstarpējās kaujās šis tas arī nonāk Latvijas gaisa telpā pēdējā laikā. Kara pie mums nav. Bet tieši tāpēc ir jāizstrādā kompensācijas mehānisms, kā palīdzēt tiem iedzīvotājiem, kas tagad cieš no kara blaknēm. Tā ir ierakstīts jaunās valdības izstrādātajā deklarācijā. Valdība lēmumu pieņemšot tuvākā mēneša laikā. Tikmēr finanšu ministrs vakar sacīja, ka ir pret jauno mehānismu. Viņš iebilst, jo arī tagad visu varot kompensēt. Kāda ir esošā normatīvā bāze, kādi aspekti būtu jāņem vērā, lemjot par šo jautājumu? 

Krievijas uzsāktais karš arvien biežāk rada apdraudējumu arī kaimiņvalstīs. Jaunā valdības koalīcija ir apņēmusies izstrādāt kompensācijas mehānismu, lai palīdzētu cilvēkiem, kuru īpašumi cietuši no militārās darbības. Kā tas tiks īstenots? Krustpunktā diskutē Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskajā augstskolas lektors, advokāts Lauris Liepa, Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abašins, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Edvīns Šņore un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Airis Rikveilis. Raidījums Krustpunktā reizēm ir kā tāds termometrs, kas dažādās krīzēs uzrāda trauksmes temperatūru sabiedrībā, droši vien primāri pateicoties Brīvajam mikrofonam, bet ne tikai. Mēs to labi jutām migrācijas krīzes laikā, Covid pandēmija un arī tagad, Krievijas uzsāktā kara laikā trauksme pieaug un arvien biežāk ieskanas bailes ne tikai par dzīvību vai drošību, bet arī par iespēju visu pazaudēt, palikt bez iztikas līdzekļiem. Tas karā Ukrainā daudziem ir kļuvis par neizbēgama realitāti. Mēs redzam briesmīgo uzlidojumu sekas tur, un savstarpējās kaujās šis tas arī nonāk Latvijas gaisa telpā pēdējā laikā. Kara pie mums nav. Bet tieši tāpēc ir jāizstrādā kompensācijas mehānisms, kā palīdzēt tiem iedzīvotājiem, kas tagad cieš no kara blaknēm. Tā ir ierakstīts jaunās valdības izstrādātajā deklarācijā. Valdība lēmumu pieņemšot tuvākā mēneša laikā. Tikmēr finanšu ministrs vakar sacīja, ka ir pret jauno mehānismu. Viņš iebilst, jo arī tagad visu varot kompensēt. Kāda ir esošā normatīvā bāze, kādi aspekti būtu jāņem vērā, lemjot par šo jautājumu? 

Mārtiņš bija Ukrainā, Urbāns paspēja būt pārgājienā, Itālijā un Barselonā, bet Annija noskrēja 6 km maratonā.Tikmēr pasaulē un Latvijā viss turpina krist – vēja ģenerators, drons un valdība. Sakritība? Mēs uzdodam jautājumus, uz kuriem neviens neprasīja atbildes.Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim!Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Parlamenta vēlēšanu rezultāti Kiprā. Turcijas prezidenta Erdogana un viņa valdības rīcība pret opozicionārajiem spēkiem. Krievijas postošais raķešu trieciens pa Kijivu un Ukrainas atbildes triecieni.  Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uldis Ķezberis. Tramps apnikums un Putina „lazdas milna” Nakts no sestdienas uz svētdienu jau atkal bija bez miega Kijivas iedzīvotājiem. Krievija kārtējo reizi raidīja pret Ukrainas galvaspilsētu lidrobotu spietus un apmēram deviņdesmit dažāda tipa raķetes. Tai skaitā  trešo reizi Krievijas agresijas kara gaitā tika izmantota virsskaņas vidējā darbības rādiusa raķete „Orešņik”. Konkrētais rezultāts jau atkal bijis neliels, jo raķete nav bijusi aprīkota ar eksplozīvām kaujas galviņām. Eksperti lēš, ka Kremlis, šādi izšķiežot apmēram piecdesmit miljonus dolāru, cer uz psiholoģisko, respektīvi, iebiedēšanas efektu, vai arī vienkārši turpina jaunā ieroča izmēģinājumus. Iespējams, ka „Orešņik”, kas oriģināli konstruēta aprīkošanai ar kodolgalviņām, vēl nav pielāgota konvencionālajām. Kopējā pēdējo triecienu asiņainā bilance ir četri nogalināti un nepilns simts ievainotu civiliedzīvotāju; postījumi nodarīti valdības ēkām, kultūras un izglītības institūcijām, sagrauts tirdzniecības centrs un tirgus. Pirmdien, 25. maijā, Krievijas ārlietu resors nāca klajā ar līdz šim nepieredzēti agresīvu paziņojumu Kijivā akreditētajiem ārvalstu diplomātiskajiem pārstāvjiem, aicinot viņus pamest galvaspilsētu, kura turpmāk tikšot pakļauta vēl mērķtiecīgākiem gaisa uzbrukumiem. No Ukrainas un tās sabiedroto puses šie izteikumi novērtēti kā klaja iebiedēšana, un Eiropas Savienības vēstniece Ukrainā Katarina Maternova savienības un dalībvalstu vārdā paziņojusi, ka sabiedroto pārstāvji nekur mukt negrasās. Tikām diplomātisko procesu kara izbeigšanai, cik var noprast, pamet Donalda Trampa administrācija. Pagājušajā piektdienā, 22. maijā, NATO valstu ārlietu ministru sanāksmē Helsingborgā, Zviedrijā, valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka viņa valsts vairs neredzot jēgu iesaistīties nebeidzamās sarunās, kuras līdz šim nav devušas nekādu rezultātu. Pie tam viņš noraidīja pieņēmumus, ka Baltais nams mēģinājis piespiest Kijivu piekāpties Maskavas prasībām par vēl neieņemto teritoriju atdošanu. Amerikāņiem šādi aizejot, parādījies jautājums par Eiropas iespējām ieņemt viņu vietu. Uz to Eiropas Savienību aicinājis Ukrainas ārlietu ministrs Andrijs Sibiha, bet savienībai šai ziņā vēl nav vienota viedokļa. Dažas valstis, kā, piemēram, Zviedrija un Lietuva, pauž skepsi, uzskatot, ka pagaidām Eiropai jākāpina spiediens pret agresorvalsti. Citādās domās esot Itālija, proti, savienība nedrīkstot ilgāk palikt malā no iespējamā miera procesa. Parādījušās runas par iespējamajiem sarunvežiem no Briseles puses – tā varētu būt bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele vai bijušais Itālijas premjerministrs Mario Dragi. Tiek minēts arī Somijas prezidents Aleksanders Stubs, kurš izteicies, ka noliegt šādu iespēju nevar, bet tikai pēc tam, kad Krievija būtu piekritusi pamieram. Kā jau minēts, Kremlis šobrīd pauž gatavību gluži pretējam – graut un postīt. Demokrātija uz kebaba iesma Pēdējās nedēļas notikumi atkal liek runāt par demokrātijas kvalitāti Turcijā un pašreizējā prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana autoritārismu. 22. maijā tika publiskota informācija par licences anulēšanu Stambulas Bilgi universitātei. Tā ir 1996. gadā dibināta privāta augstskola, kurā mācās apmēram divdesmit tūkstoši studentu, un kas pazīstama ar savu orientāciju uz liberālām vērtībām. Starp Bilgi absolventiem ir sevišķi daudz šobrīd populāru turku teātra un estrādes mākslinieku. 2019. gadā par augstskolas fonda galveno atbalstītāju kļuva holdingkompānija „Can Holding”, pret kuru 2025. gadā tika izvirzītas apsūdzības iespējamā naudas atmazgāšanā un krāpšanā ar nodokļu nomaksu. Universitātes pārvaldīšanu pārņēma valsts, un nu, studentiem gatavojoties eksāmenu sesijai, prezidents Erdogans izdeva rīkojumu par licences anulēšanu. Likums ļauj valdībai slēgt privātas mācību iestādes, ja izglītības līmenis tajās vērtējams kā neatbilstošs, bet ir ļoti apšaubāmi, ka to varētu attiecināt uz universitāti, kura pēc reitingiem ir Turcijas privāto augstskolu pirmajā pieciniekā. Pēc lēmuma izsludināšanas simtiem studentu un mācībspēku uzsāka plašas protesta akcijas, un 25. maijā tika oficiāli izziņots jauns lēmums, ar kuru licences anulēšana atsaukta. Kā norādījusi Turcijas Augstākās izglītības padome, prezidents šādi rīkojies aiz iejūtības pret jauniešu un viņu ģimeņu bažām. Tikmēr vēl viens varas akts ar apšaubāmu juridisko segumu notika svētdien, 24. maijā, kad policijas specvienība Stambulā triecienā ieņēma Republikāņu tautas partijas biroju, padzenot no turienes partijas izpildpadomi ar partijas vadītāju Ezgiru Ezelu priekšgalā. Ezels tika ievēlēts par partijas līderi 2023. gadā, taču prokuratūra ierosināja lietu par iespējamu krāpšanu vēlēšanu procesā, un 21. maijā tiesa lēma, ka esošais vadītājs atceļams un viņa vietā ieceļams agrākais partijas līderis Kemals Kiličdaroglu. Ezels atteicās pakļauties lēmumam, viņu atbalstīja lielākā daļa partijas biedru, bet policija īstenoja spriedumu ar spēku – asaru gāzi, gumijas lodēm, ūdensmetējiem un stekiem, pie tam šķaidot stiklus un laužot mēbeles. Tiek paustas aizdomas, ka šādi, ar dīvainu un līdz šim Turcijā nepieredzētu tiesas iejaukšanos partijas iekšējos procesos, prezidents Erdogans mēģina vājināt galveno opozīcijas spēku. 2019. gadā Republikāņu tautas partijas kandidāts Ekrems Imamoglu sakāva prezidenta Erdogana Taisnības un attīstības partijas kandidātu Stambulas mēra vēlēšanās. Imamoglu tiek uzskatīts par Erdoganam bīstamāko konkurentu nākamajās prezidenta vēlēšanās, taču kopš pagājušā gada marta viņš ir ieslodzīts cietumā. Prokurori sastādījuši sarakstu ar simt četrdesmit divām epizodēm, starp kurām ir gan koruptīvas darbības, gan noziedzīgas organizācijas izveide. Summārais cietumsods par to visu varētu pārsniegt divtūkstoš gadus. Vēlētāji sarežģī dzīvi Kipras prezidentam Svētdien, 24. maijā, notikušās Kipras parlamenta vēlēšanas ienesušas jaunas krāsas valsts politikas musturī, tomēr, tā kā Kipra ir prezidentāla republika, no tā neizriet tūlītējas valsts politiskā kursa izmaiņas. Kipras Republikas parlamentā – Pārstāvju Palātā – ir 56 locekļi. Saskaņā ar konstitūciju būtu jābūt 80, taču divdesmit četras vietas, kas rezervētas turku kopienas deputātiem, ir vakantas kopš 1963. gada, kad valstī uzliesmojušā starpetniskā konflikta dēļ turki parlamentu pameta. Kā zināms, desmitgadi vēlāk šis konflikts noveda pie Turcijas militāras intervences un Kipras ziemeļdaļas okupācijas. Pašreizējais prezidents Niks Kristodulids ir liberālkonservatīvi orientēts politiķis, kurš īsteno stabili proeiropeisku un sabalansētu kursu, cenšoties līdzsvarot finansiālu disciplīnu ar sociālā atbalsta pasākumiem. Arī līdz šim valdību tieši atbalstīja parlamenta mazākums – kreisi centriska koalīcija ar mazāk nekā trešdaļu mandātu, kurā ietilpa Demokrātiskā partija, Demokrātiskā fronte un Kustība par sociāldemokrātiju. Opozīcijā pa labi no centra ar lielāko frakciju bija Demokrātiskā apvienība, kristīgi demokrātiskas ievirzes partija, kā arī ultralabējā nacionālistiskā Nacionālā Tautas fronte. Savukārt kreisā flanga opozīcijas smagsvars bija Darbaļaužu progresīvā partija jeb komunisti, kā arī nelielā Ekoloģistu kustība. Svētdien vēlētāji izbalsoja no parlamenta Demokrātisko fronti un Kustību par sociāldemokrātiju, arī opozīcijā bijušos ekoloģistus. Viņu vietā likumdevējā nākuši divi jauni spēki – partija „ALMA – Pilsoņi Kiprai”, reformistisks spēks, kuru vada bijušais valsts ģenerālauditors Odisejs Mihaelids, un partija „Kipras tiešā demokrātija”, kas, kā jau liecina nosaukums, mēģina īstenot pilsoņu pastāvīgas gribas izpauduma principu. Savu frakciju dubultojuši radikāļi no Nacionālās Tautas frontes, kļūstot par trešo lielāko parlamenta frakciju. Nacionālā tautas fronte un arī „Tiešā demokrātija” tiek raksturotas kā Kremlim simpatizējošas partijas. Esošās pozīcijas noturējuši divi lielākie tradicionālie spēki – kristīgie demokrāti un komunisti. Taču prezidentam Kristodulidam tagad atlikusi vien niecīga astoņu deputātu frakcija no 56, un komentētāji radušos situāciju raksturo kā potenciālu likumdošanas paralīzi. Visticamāk, prezidents centīsies piesaistīt savai valdībai Annitas Dimitriu vadīto Demokrātisko apvienību, varbūt arī reformistus no ALMA. Otra versija ir palikt pie esošā un paļauties uz ikreizējām aliansēm katra konkrētā pieņemamā likumdošanas akta sakarā. Vēl pastāv iespēja veidot bezpartejisku tehnokrātu valdību vai ļoti mazticamā versija par plašu koalīciju, neskatoties uz ideoloģiskām robežšķirtnēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jaunā valdība top, četras partijas tagad mēģina sadalīt atbildības sfēras. Amatu ir pametis Valsts kancelejas vadītājs. Tikmēr aizejošā premjere ir aicinājusi pārskatīt draudu līmeņa pakāpes. Dronu dēļ pat nākas pārtraukt centralizētos eksāmenus skolās. Aktualitātes analizē "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonēvičs, TV24 žurnālists Romāns Meļņiks, domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Andrejs Vasks.  

Jaunā valdība top, četras partijas tagad mēģina sadalīt atbildības sfēras. Amatu ir pametis Valsts kancelejas vadītājs. Tikmēr aizejošā premjere ir aicinājusi pārskatīt draudu līmeņa pakāpes. Dronu dēļ pat nākas pārtraukt centralizētos eksāmenus skolās. Aktualitātes analizē "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonēvičs, TV24 žurnālists Romāns Meļņiks, domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Andrejs Vasks.  

Latvijas hokejisti pasaules hokeja čempionātā gatavojas spēlēi ar Austrijas izlasi šodien, 19. maija, pēcpusdienā. Vakar bija atpūtas diena ar nelielu treniņu. Tikmēr aizvadītas citas četras spēles: A grupā Cīrihē Somija izcīnīja svarīgu uzvaru ar 6:2 pret ASV. Vakara spēlē mājinieki Šveice ar 6:1 neatstāja cerības Vācijai. B grupā Fribūrā Kanāda ar 5:1 uzvarēja Dāniju, savukārt Čehijai uzvara 4:3 pret Zviedriju. Latvijas izlases treniņos piedalās arī Renārs Krastenbergs, taču pagaidām viņš vēl nav spēlējis un viņa vārds joprojām arī nav komandas pieteikumā. Austrija turnīru iesākusi ar divām uzvarām pret grupas nominālajiem pastarīšiem Lielbritāniju un Ungāriju. Briti uzvarēti ar 5:2, bet ungāri ar 4:2. Pagājušā gada čempionātā Latvija piedzīvoja nepatīkamu zaudējumu pret Austriju ar 1:6. Pirms tam 2022. gadā Latvija uzvarēja ar 4:3 Austriju pēcspēles metienos. 2019. gadā Latvija uzvarēja 5:1, 2015. gadā izmocīta uzvara 2:1 papildlaikā, bet 2013. gadā zaudējums 3:6.  Austriešus noteikti jāuztver kā līdzvērtīgu konkurentu.

Nedēļas laikā pierobežā vairakkārt ir atskanējuši trauksmes brīdinājumi. Vai pie kaujas droniem vismaz Latgalē ir jāsāk pierast? Tikmēr Krievijā gatavojas 9. maija svinībām un draud ar triecieniem Kijivai. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, TVNET grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Mārtiņš Pričins.  

Nedēļas laikā pierobežā vairakkārt ir atskanējuši trauksmes brīdinājumi. Vai pie kaujas droniem vismaz Latgalē ir jāsāk pierast? Tikmēr Krievijā gatavojas 9. maija svinībām un draud ar triecieniem Kijivai. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, TVNET grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Mārtiņš Pričins.  

Šonedēļ #DigitālāsBrokastis ziņu topā stāsts par "Spotify", kuri cenšas atšķirt īstu mūziku no MI ģenerētās. Tikmēr MI saturs turpina pārpludināt mūs — Kannās aizvadīts MI filmu festivāls, un internetā jau trešdaļa jauno mājaslapu top ar MI palīdzību. Harvardas pētījumā MI diagnozes izrādījušās precīzākas par tām, kuras veikuši neatliekamās palīdzības ārsti. Un Apvienotie Arābu Emirāti plāno valdības darbu uzlabot ar MI palīdzību. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Protokols, nepieciešamība vai kaprīze – cik pamatota ir valsts amatpersonu VIP privilēģiju izmantošana lidostās, dodoties komandējumos? Krustpunktā analizē Ārlietu ministrijas Valsts protokola vadītājs Marģers Krams, atvaļināts vēstnieks Andris Teikmanis, bijušais satiksmes ministrs politiķis Tālis Linkaits, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka. Sazināmies arī Rīgas lidostas Komerciālā departamenta direktori Vaivu Kirvelaiti. Bijušā Valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska pēdējā laika atklāsmes par amatpersonu lidojumu izmaksām sociālajās tīklošanas vietnēs ir radījušas pamatīgu viļņošanos. Premjere par VIP zāļu izmantošanu lidostās vien iztērējusi pāri par 30000 eiro, prezidents - vēl divtik daudz.  Vajag revolūciju, šos kungus dabūt nost no kakla, lai mācās dzīvot tāpat kā visa pārējā tauta. Apmēram tāds ir tas vēstījums, kas virmo ierakstos, kurus izplata sašutušie iedzīvotāji. Tikmēr kolēģi no ziņām ir skaidrojuši, ka tā nemaz neesot pašu amatpersonu izvēle, viņiem esot jāizmanto VIP zonas, jo to pieprasa protokols. Un izrādās, ka arī opozīcijā esošie kādreiz ir bijuši VIP zālēs. Tiesa, cik no skaidrotā varēja noprast, kādreiz var arī neiet caur VIP zonu. Kurās reizēs tā ir obligāta, kurās nē? Turklāt kāpēc bez prezidenta, piemēram, VIP zona jāizmanto fotogrāfam vai padomniekam? Mēs secinājām, ka tomēr ir daudz jautājumu, uz kuriem gribas rast atbildes. Kas ir un kas nav valsts līdzekļu šķērdēšana? Esam izvērtējuši visas procedūras, cik tās saprātīgas un atbilstīgas?

Mārtiņš bija Itālijā un piedzīvoja garīgo apgaismību – ieraudzīja elektrisko lūgšanu svecīti. Loģisks jautājums: kad būs AI ģenerēta lūgšana, kas strādā 24/7 bez ticības?Tikmēr mēs paši esam kļuvuši par Amora praktikantiem, esam palaiduši savu mīlestības šovu Patreon, un jā, mēs gribam, lai tu nāc skatīties.Parunājam arī par to, kā valsts amatpersonas dzīvo VIP zālēs lidostās, kas notiek ar “krievu baltkrievijā”, kāpēc vispār visiem interesē Hormuza šaurums.Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim!Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Protokols, nepieciešamība vai kaprīze – cik pamatota ir valsts amatpersonu VIP privilēģiju izmantošana lidostās, dodoties komandējumos? Krustpunktā analizē Ārlietu ministrijas Valsts protokola vadītājs Marģers Krams, atvaļināts vēstnieks Andris Teikmanis, bijušais satiksmes ministrs politiķis Tālis Linkaits, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka. Sazināmies arī Rīgas lidostas Komerciālā departamenta direktori Vaivu Kirvelaiti. Bijušā Valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska pēdējā laika atklāsmes par amatpersonu lidojumu izmaksām sociālajās tīklošanas vietnēs ir radījušas pamatīgu viļņošanos. Premjere par VIP zāļu izmantošanu lidostās vien iztērējusi pāri par 30000 eiro, prezidents - vēl divtik daudz.  Vajag revolūciju, šos kungus dabūt nost no kakla, lai mācās dzīvot tāpat kā visa pārējā tauta. Apmēram tāds ir tas vēstījums, kas virmo ierakstos, kurus izplata sašutušie iedzīvotāji. Tikmēr kolēģi no ziņām ir skaidrojuši, ka tā nemaz neesot pašu amatpersonu izvēle, viņiem esot jāizmanto VIP zonas, jo to pieprasa protokols. Un izrādās, ka arī opozīcijā esošie kādreiz ir bijuši VIP zālēs. Tiesa, cik no skaidrotā varēja noprast, kādreiz var arī neiet caur VIP zonu. Kurās reizēs tā ir obligāta, kurās nē? Turklāt kāpēc bez prezidenta, piemēram, VIP zona jāizmanto fotogrāfam vai padomniekam? Mēs secinājām, ka tomēr ir daudz jautājumu, uz kuriem gribas rast atbildes. Kas ir un kas nav valsts līdzekļu šķērdēšana? Esam izvērtējuši visas procedūras, cik tās saprātīgas un atbilstīgas?

Šoreiz Divās puslodēs par Persijas līča konflikta attīstību, vēlēšanu rezultātiem Ungārijā, kur pienācis Viktora Orbāna varas ēras gals, kādi ir iespējamie tālākās attīstības scenāriji, kā arī degvielas protestiem Īrijā – kādi ir to iemesli, raksturs, valdības reakcija un iespējamie tālākie scenāriji, tai skaitā citās valstīs. Ārzemju aktualitātes studijā apspriežam kopā ar Latvijas Radio ārzemju korespondentu Uldi Ķezberi, kurš sagaidīja Ungārijas parlamenta vēlēšanu rezultātus Budapeštā, kā arī politologu, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēju Sandi Šrāderu. Hormuzs „dubultslazdā” Prognozes par iespējamo Irānas un Savienoto Valstu pamiera sarunu izdošanos Islamabadā jau sākotnēji bija visai piesardzīgas, ciktāl bija zināms, ka abas puses grasās izvirzīt teju maksimālās prasības. Irāna bija gatava atteikties no jau bagātinātā urāna krājumiem, taču ne no urāna bagātināšanas nākotnē. Teherāna prasīja saglabāt tai īpašu kontroli pār kuģošanu Hormuzā, pārtraukt Izraēlas karadarbību Libānā, atcelt sankcijas un izmaksāt reparācijas, izvest ASV karaspēku no reģiona valstīm un vēl vairāku prasību izpildi. Islāma republika negribēja ne dzirdēt par tās kaujas raķešu spēju ierobežošanu, atbalsta pārtraukšanu tās bruņotajām satelītorganizācijām reģionā un acīmredzot nebija gatava arī atzīt Izraēlas valsts eksistences tiesības. Prognozējamais rezultāts pēc divdesmit vienu stundu ilgušām sarunām iestājās svētdienas agrā rītā, kad abu pušu delegācijas pameta Pakistānas galvaspilsētu. Vienīgais, kas ļauj nepiesaukt pilnīgu fiasko, ir pušu izteikumi par iespējamu procesa turpināšanu. Vakar intervijā izdevumam New York Post prezidents Tramps izteicās, ka sarunas varētu atsākties pat tuvāko pāris dienu laikā. Pirmdien pēc Baltā nama saimnieka pavēles Savienoto Valstu jūras spēki sāka Irānas ostu blokādi. Paredzēts aizturēt jebkuru kuģi, kas dodas uz vai no Irānas ostām; izņēmumi attiecas vienīgi uz pārtikas, medikamentu, kā arī citu civilā pielietojuma pirmās nepieciešamības preču kravām. Tiek gan ziņots par vairākiem potenciāli pārtveramiem kuģiem, kuriem izdevies šķērsot Hormuzu jau pēc blokādes izsludināšanas. No tiem gan tikai viens, iespējams, ir ar Irānas naftas kravu; pārējie kuģojuši no citu Persijas līča valstu ostām, bet ir iekļauti sarakstos kā agrāk sankciju režīmu pārkāpuši. Iespējams, šie kuģi izmantojuši speciālus tehniskus līdzekļus savas patiesās lokācijas slēpšanai. Jebkurā gadījumā Hormuzs joprojām paliek praktiski satiksmei slēgts, to dienā šķērsojošo kravas kuģu skaits ir vien 5 % no pirmskara apjoma. Neskatoties uz to visu, izsludinātā uguns pārtraukšana šobrīd kopumā paliek spēkā, lai gan ir ticis ziņots par atsevišķiem tās pārkāpumiem. Tikām vakar Vašingtonā sarunās ar ASV valsts sekretāra Marko Rubio līdzdalību tikušies Izraēlas un Libānas vēstnieki, kas ir pirmā tiešā tikšanās starp abu valstu pārstāvjiem kopš 1993. gada. Abas puses raksturo sarunas kā produktīvas, tomēr karadarbība Libānā turpinās. Prezidenta Žozefa Auna [a'una] valdība gan deklarējusi mērķi atbruņot organizāciju Hezbollah [hezbollā], kura, apšaudot Izraēlas teritoriju, ir izprovocējusi pašreizējo iebrukumu, taču mēģinājumi to īstenot, visdrīzāk, izraisītu Libānā pilsoņu karu.   Ruszkik haza! „Ruszkik haza!” – „Krievi, ejiet mājās!” Šis lozungs Ungārijā pazīstams kopš 1956. gada, kad padomju okupācijas spēki brutāli apspieda toreizējās Ungārijas Tautas republikas demokratizācijas mēģinājumu, paturot valsti Kremļa orbītā. Starp tiem, kuriem okupantu izveidotais marionešu režīms piesprieda nāvessodu, bija arī bijušais Ministru kabineta priekšsēdētājs Imre Naģs. 1989. gadā, padomju sistēmai brūkot, viņa mirstīgās atliekas tika svinīgi pārapbedītas, un šajā piemiņas mītiņā ar kvēlu runu uzstājās toreizējais demokrātiskās opozīcijas pārstāvis Viktors Orbans. Šo uzstāšanos piesauc kā tobrīd divdesmit sešus gadus vecā jurisprudences doktora Orbana politiskās karjeras sākumu. Kā spilgta likteņa ironija nu ir fakts, ka „Ruszkik haza!” kļuva par uzvaras moto politiskajam spēkam, kas pagājušās svētdienas vēlēšanās izrāva varas grožus no premjerministra Orbana rokām, tā pārtraucot viņa sešpadsmit gadus ilgo varas periodu Ungārijā. Ilggadējais premjers un viņa partija Fidesz būvēja savu kampaņu pēc ierastās antagonizējošās politikas shēmas, šoreiz galvenā ienaidnieka tēla vietu atvēlot Ukrainai un prezidentam Zelenskim. Jo tuvāk vēlēšanām, jo groteskāka un tālāka no realitātes izskatījās premjera argumentācija, tajā pat laikā paliekot parādā atbildes uz aktuālajiem sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem. Tikām globālajā presē cits pēc cita nonāca slepeni iegūti telefonsarunu fragmenti, kas atklāja vispirms Ungārijas ārlietu ministru Pēteru Sijarto, bet pēc tam pašu Viktoru Orbanu kā īstenus Kremļa režīma pakalpiņus. Visbeidzot pret ilggadējo varasvīru nostrādāja viņa paša modificētā vēlēšanu sistēma, kura dod lielas priekšrocības vairāk balsu ieguvušajai partijai. Tā nu Fidesz [fides] konkurenti – partija Tisza [tisa] ar četrdesmit piecus gadus veco juristu Pēteru Maģaru priekšgalā –, vēlēšanās ieguvusi apmēram piecdesmit trīs procentus balsu, tiks pie vairāk nekā divu trešdaļu supervairākuma parlamentā. Bez Tisza un Fidesz Nacionālajā asamblejā iekļuvuši vēl tikai daži galēji labējās partijas „Mūsu Tēvijas kustība” pārstāvji. Jau pirmie nākamā premjerministra izteikumi liecina, ka viņš ir apņēmības pilns atjaunot normālas attiecības ar Briseli, savukārt Krieviju uzskata par draudu. Katrā ziņā var diezgan droši sagaidīt, ka izbeigsies Budapeštas destruktīvā darbošanās Eiropas Savienībā un NATO, pēdējā laikā jau atklāti sabotējot pretdarbību Krievijas agresijai. Kas attiecas uz iekšpolitiku, Pēters Maģars deklarējis: „Mēs darīsim visu, lai atjaunotu tiesiskumu, plurālu demokrātiju un kontroles un līdzsvara sistēmu.” Var gan jautāt, cik ātri varētu būt izmēžami priekšgājēja sešpadsmit gados piedraņķētie Augeja staļļi. Bagātie arī dumpojas Īrijas iekšzemes kopprodukta apjoms uz vienu iedzīvotāju pārsniedz simt desmit tūkstošus dolāru gadā, ierindojot to starp turīgākajām valstīm pasaulē. Eksperti gan norāda, ka šo statistiku nozīmīgi ietekmē šeit reģistrēto globālo kompāniju, piemēram, Google un Apple peļņas rādītāji, un vidusmēra īru pirktspēja ir salīdzinoši tuvāk Eiropas Savienības vidējiem standartiem. Tomēr zināmu pārsteigumu raisa tas, ka tieši Īrijā uzliesmojuši plaši protesti pret degvielas cenu kāpumu. Pagājušās nedēļas sākumā dīzeļdegvielas cena uzpildes stacijās sasniedza divus eiro un septiņpadsmit centus, un uz valsts ceļiem izripoja smagās lauksaimniecības un transporta tehnikas kolonas, kuras, pārvietodamās mērķtiecīgi lēni, radīja sastrēgumus. Tā kā protestētāji pastiprināti bloķēja tieši ar degvielas piegādi saistīto infrastruktūru, drīz vien daudzās uzpildes stacijās beidzās degviela, tika ziņots, ka tās trūkums apdraud pirmās nepieciešamības preču – pārtikas, ūdens un dzīvnieku barības piegādes. Esot apdraudēts arī operatīvā transporta darbs. Protestētāji bija bloķējuši pieejas valsts vienīgajai naftas pārstrādes rūpnīcai, un radās briesmas, ka tā vairs nevarēs pieņemt jaunas piegādes no tankkuģiem un Īrijai paredzētās naftas rezerves aizies tai secen. Varas iestāžu reakcija bija visai asa. Tieslietu ministrs Džims O'Kalahans brīdinājis, ka ceļu bloķētājiem var atņemt autovadītāju tiesības, savukārt apdrošinātāji var lauzt par viņu tehniku noslēgtos līgumus. Nedēļas nogalē policija ar bruņoto spēku atbalstu sāka atbrīvot stratēģiskās maģistrāles un galvaspilsētas centru, pie kam tas noritēja lielākoties mierīgi, protestētājiem pakļaujoties varas pārstāvju rīkojumiem. Tajā pat laikā premjera Mihāla Mārtina valdība paziņoja par vairāk nekā piecsimt miljonu lielas atbalsta paketes iedarbināšanu, kas ietver gan pagaidu nodokļu atlaidi degvielai, gan plānotā oglekļa nodokļa ieviešanas atlikšanu, gan tiešās subsīdijas lauksaimniekiem un zivsaimniekiem. Var piebilst, ka vienu – 250 miljonu – paketi valdība iedarbināja jau pirms trīs nedēļām, taču protestētāji to uzskatīja par nepietiekamu. Vakar, pēc lielākās opozīcijas partijas Sinn Féin [šin fein] ierosinājuma parlamentā tika sarīkots uzticības balsojums, kuru Mārtina labēji centriskā valdība izturēja. Tikmēr ar īru protestētājiem solidarizējušies arī Norvēģijas smagās tehnikas vadītāji, kuri līdzīgas, gan mazāka apjoma akcijas rīkojuši jau kopš aprīļa sākuma. Norvēģijas valdība arī ieviesusi nodokļu atlaižu un subsīdiju paketi vairāk nekā sešsimt miljonu eiro vērtībā. Nelieli protesti notikuši arī Francijā. Atbalsta pasākumus līdz šim ieviesušas arī Spānijas, Itālijas, Polijas, Vācijas un Zviedrijas valdības. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Kamēr skaidrības, kas tālāk notiks Tuvajos Austrumos, sākam ar ziņu apkopojumu no turienes. ASV prezidents Donalds Tramps turpina runāt par drīzām karadarbības beigām, tajā pašā laikā draudot īstenot Irānā sauszemes operācijas. Pašās Savienotajās Valstīs viņa politika kļūst arvien nepopulārāka. Ungārijā jau pēc divām nedēļām būs parlamenta vēlēšanas. Spriedze ar partneriem Eiropas Savienībā pieaug, un Briselē neslēpj, ka Viktora Orbāna atkārtotas ievēlēšanas gadījumā meklēs risinājumus, kā mazināt viņa destruktīvās rīcības ietekmi uz kopējo Eiropas politiku. Spriedze pieaug arī Čehijā, kur daļā sabiedrības vairojas neapmierinātība ar Andreja Babiša vadītās valdības darbu. Nedēļas nogalē Prāgas ielās izgāja simtiem tūkstoši protestētāju. Aktualitātes komentē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un portāla LSM.lv ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Kamēr karalis karā… Irānas kara ratiem ieripojot otrajā mēnesī, konflikta iespējamais fināls joprojām paliek sprādzienu dūmos tīts. Savienoto Valstu un Izraēlas aviācija kopš karadarbības sākuma esot veikusi pavisam 11000 triecienu pa Irānas teritoriju, šobrīd aktuālākie mērķi esot ieroču ražotnes un noliktavas. Tikām arī irāņu raķetes un lidroboti turpina trāpīt mērķos Irānas kaimiņvalstīs otrpus Persijas līcim. Vakar, 31. martā, tika ziņots, ka debesīs virs islāma republikas pirmoreiz parādījušies amerikāņu stratēģiskie bumbvedēji B52. Tas, acīmredzot, ir mājiens Teherānai, ka Donalda Trampa draudi bombardēt elektrostacijas un nu jau arī ūdens atsāļošanas iekārtas ir ņemami nopietni. Šobrīd ultimāta izpildes termiņš teorētiski pagarināts līdz 6. aprīlim, turpinās Pakistānas un citu reģiona valstu vidutājības mēģinājumi, bet nekas neliecina par ajatollu režīma gatavību piekāpties viņiem izvirzītajām prasībām. Netiek izslēgta arī iespēja, ka Teherānā nav tik viegli organizēties kādam sarunu procesam, jo daudzi agrākie varas nesēji ir likvidēti, bet atlikušie baidās pulcēties lielākā sastāvā, lai nekļūtu par kārtējā gaisa trieciena mērķi. Irānai izvirzīto prasību galvenie punkti ir Hormuza blokādes pārtraukšana, pilnīga atteikšanās no urāna bagātināšanas, nozīmīgi ierobežojumi ballistisko raķešu skaitam un darbības rādiusam un atbalsta pārtraukšana Irānas satelītspēkiem reģionā – kustībām „Hamās”, „Hezbollah” un Jemenas hutiešu nemierniekiem. Tikām vakar, sarunā ar žurnālistiem Baltajā namā, prezidents paziņojis, ka Savienotās Valstis izbeigšot karadarbību, kad būšot skaidrs, ka Irāna vairs nav spējīga izgatavot kodolieročus, pie tam kāda vienošanās ar Teherānas režīmu šādā gadījumā neesot obligāti nepieciešama. Savukārt „TruthSocial” ierakstā, uzrunājot NATO sabiedrotos, Baltā nama saimnieks paudis, lai šie paši saņemoties drosmi un ejot atbloķēt Hormuza šaurumu – amerikāņi viņu vietā to nedarīšot. Tā nu tagad globālajā publiskajā telpā aktīvi tiek apspriesta iespēja, ka Savienotās Valstis varētu pamest pusratā visu, kas ievārīts, lai Persijas līča un Eiropas partneri, tā sacīt, mēģina izstrēbt. Tikmēr pašās Savienotajās Valstīs un arī šur tur citur pasaulē 28. martā risinājās akcija „Nē karaļiem 3”, kad, pēc organizētāju ziņām, 3300 demonstrācijās piedalījās pavisam astoņi līdz deviņi miljoni protestētāju, kas varētu būt vēsturisks rekords. Tiek ziņots, ka protestu ģeogrāfija izvērsusies arī tradicionāli republikāniskajās pavalstīs un ārpus lielajiem urbānajiem centriem, apliecinot, ka arī tur spēkā pieņemas nepatika pret administrācijas politikas izpausmēm – pašreizējo karu, kas izraisījis cenu kāpumu, imigrantu ķērāju patvaļu, kam jau ir upuri, un visu pārējo, kas tiek raksturots kā neadekvāta varas lietošana un virzīšanās uz autoritārismu. Kliedzošā Prāga mazākumā Sestdien, 28. martā, Prāgā, Letnas parkā, pulcējās kārtējā daudzskaitlīgā demonstrācija. Pasākuma rīkotāju, kustības „Miljons mirkļu demokrātijai” iepriekš lēstie četrsimt tūkstoši gluži nē, bet vairāk nekā divsimt tūkstoši noteikti. Iemesls ir Čehijas sabiedrības daļas neapmierinātība ar pagājušā gada nogalē izveidotās premjera Andreja Babiša valdības un tās pārstāvētā parlamenta vairākuma politiku. Babiša labēji populistiskā partija ar nosaukumu „JĀ 2021” pagājušā gada oktobra vēlēšanās ieguva nepilnus 35% balsu un lielāko parlamenta frakciju. Valdības izveidē bloķējoties ar galēji labējiem nacionālistiem, partiju „Brīvība un tiešā demokrātija” un tāpat labējo un populistisko „Automobilisti paši sev”, kuras kredo, kā liecina nosaukums, ir auto īpašnieku intereses. Viena no protestus izraisījušajām koalīcijas iecerēm ir sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas modeļa maiņa, atceļot līdzšinējās abonēšanas maksas, kas, protams, ir pa prātam daļai sabiedrības. Tā šie mediji kļūs atkarīgi no varas finansiālas labvēlības un tos var mēģināt pakļaut politiskai kontrolei vai vājināt un marginalizēt, kā tas jau noticis kaimiņvalstī Slovākijā. Tur pēc premjera Roberta Fico valdības reformām sabiedriskās televīzijas auditorijas daļa ir sarukusi līdz nepilniem 12 procentiem, kamēr populārākajam komerckanālam tā ir lielāka par 30 procentiem, otram populārākajam – lielāka par 20 procentiem. Citi protestu motīvi ir plānotā atbalsta samazināšana Ukrainai, tendence konfrontēt ar Briseli bēgļu politikas un vides politikas jautājumos, gatavotais ārvalstu aģentu likums, kas paredzētu ārvalstu finansējumu saņemošām nevalstiskajām organizācijām obligātu reģistrēšanos. Vēl viens sabiedrību saniknojis parlamenta vairākuma solis ir imunitātes noteikšana premjeram Babišam un parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājam Tomio Okamuram. Pret Babišu šobrīd izvirzītas apsūdzības lietā par krāpnieciskām darbībām ar Eiropas Savienības subsīdijām apmēram divu miljonu eiro apmērā, savukārt pret Okamuru – par naida runu. Tomēr šobrīd nešķiet, ka pie varas esošie grasītos piekāpties sabiedrības spiedienam. Valdošo partiju reitingi, salīdzinot ar vēlēšanu laiku, nav īpaši kritušies, un Babišs un viņa līdzgaitnieki var noraudzīties uz protestētājiem kā uz skaļu mazākumu. Viņa valdības drošie balsti šobrīd ir laucinieki, pensionāri, seniori, mazāk izglītotā un sociāli mazāk nodrošinātā sabiedrības daļa, kurā zeļ nepatika pret imigrantiem, Eiropas zaļo kursu un visādiem „progresīvajiem”. Budapeštas – Kremļa ļoti karstā līnija Ungārijas līdera Orbāna un viņa demokrātiju traumējošā režīma īpaši „siltās jūtas” pret Kremli jau sen nevienam nav nekāds noslēpums, taču nesen atklājušās detaļas liecina, ka šīs attiecības ir bijušas nepiedienīgi karstas. Gadiem ilgi par runāto Eiropas Savienības ārlietu ministru sēdēs Vladimirs Putins, domājams, nereti ir uzzinājis agrāk nekā dažs labs savienības valsts galva. Viņa informators bijis Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sijārto, kurš agresorvalsts ārlietu resora vadītājam Lavrovam operatīvi zvanījis šo sanāksmju pārtraukumos. Tagad, kad šī nelāgi dvakojošā patiesība beidzot uzpeldējusi izdevumā „Washington Post”, atklājas, ka citu valstu ministriem bijusi vismaz diezgan skaidra nojauta par Budapešatas kolēģa infonoplūdēm. Tāpēc jau kopš kāda laika iedibinājušies šaurāki formāti, kuros apspriest svarīgākos drošības jautājumus bez Ungārijas: t.s. Veimāras formāts – Vācija, Francija un Polija; E3 formāts – Vācija, Francija un Lielbritānija; E4 – visas četras iepriekšminētās valstis; līdzīgi savu tradicionālo formātu šim nolūkam sācis izmantot Ziemeļvalstu un Baltijas astotnieks. Vakar. 31. martā, jaunas krāsas Ungārijas ārlietu dienesta un visa Budapeštas valdošā režīma ārpolitiskās degradācijas stāstam pievienoja ungāru neatkarīgā izdevuma „VSquare” publikācija, tapusi sadarbībā ar vēl vairākām izmeklējošās žurnālistikas komandām, tai skaitā „Delfi Estonia”. Izrādās, Ungārija pēc Kremļa lūguma atsvabinājusi no Eiropas Savienības sankcijām vairākas personas, tai skaitā uzbeku izcelsmes Krievijas oligarha Ališera Usmanova māsu. Procesam piesaistīta arī Slovākija, tomēr ar pašu Ališeru, kā arī vēl vienu krievu oligarhu Mihailu Fridmanu šis gājiens nav izdevies. Pasūtījumu no Sergeja Lavrova pieņēmis, jau atkal, Sijārto. Visas šīs atklāsmes nāk Viktora Orbāna valdīšanai visneveiksmīgākajā brīdī – tieši pirms 12. aprīlī paredzētajām vēlēšanām, kad varas partija „Fidesz” reitingos acīmredzami atpaliek no galvenā konkurenta – jaunā politiskā spēka „Tisza”. Uz skandālu režīma vadoņi reaģējuši īsti savā garā: Sijārto paziņojis, ka šāda sazvanīšanās starp ārlietu resora vadītājiem esot parasta lieta, bet pēc tam viņš, Orbāns un citi valdības pārstāvji mēģināja pavērst situācijas vērtējumu pretējā virzienā, ceļot brēku par to, ka ministra telefonsarunas pārtvertas. Pret „VSquare” žurnālistu Sabolču Paņi ierosināta krimināllieta par spiegošanu Ukrainas labā. Savukārt, kā aizvakar vēstīja izdevums „Politico”, Briselē jau gluži atklāti spriež, kā neitralizēt Orbāana faktoru, ja šis autoritārists paliks pie varas arī pēc 12. aprīļa. Tiek apcerētas dažādas iespējas, sākot ar „dažādu ātrumu Eiropas” modeļiem, beidzot ar hipotētisku Ungārijas izslēgšanu no savienības. Tiesa, neviens no šiem variantiem nav viegli un vienkārši īstenojams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Par zīmīgākajiem nospiedumiem kultūrā martā pārrunājam kopā ar kultūras žurnālistiem Kultūras rondo Mēneša apskatniekā. Sarunājas portāla „Lsm.lv” autore Antra Raugule, portāla „Delfi” kultūras nodaļas redaktore Nora Rieksta-Ķeņģe un portāla „TVNET” kultūras redaktors Toms Treibergs. Pirms runājam par konkrētiem notikumiem jautājums, kas tieši krusto mākslas un politikas ceļus, proti, Venēcijas mākslas biennāle, kurā ļauta dalība arī Krievijas paviljonam. Ir bijusi vairāku Eiropas kultūras ministru vēstule, vairāku Eiropas Parlamenta deputātu vēstule apturēt Eiropas finansējumu Venēcijas biennālei, ja tur piedalās Krievija, bet ukraiņi paši grasās piedalīties un mudina to darīt arī citiem. Tikmēr ASV politkorekti sadalīti "Oskari". Bet Latvijā atvadījāmies no Jāņa Streiča. Zināmi arī Latvijas Literatūras gada balvas nominanti, aizvadīti Rīgas grāmatu svētki un bijuši daudz notikumu teātros.

ASV kopīgi ar Krieviju izdara spiedienu uz Ukrainu, lai tā piekristu atstāt Donbasu. Tikmēr ukraiņi gatavojas tam, ka miers Ukrainā varētu nebūt vēl vismaz trīs gadus. Dānijā norisinās parlamenta vēlēšanas, kurās uzvara tiek prognozēta pie varas esošajiem sociāldemokrātiem ar premjeri Metu Frederiksenu priekšgalā. Valdībā atbalsta akcīzes nodokļa samazināšanu dīzeļdegvielai par 15%. Lēmums vēl jāatbalsta Saeimai. Pārmaiņas Latvijas vīriešu basketbola izlasē: no galvenā trenera amata pēc četriem mačiem pie vienības stūres atbrīvots spānis Sito Alonso, bet viņa vietā stājies Jānis Gailītis.

Sācies jau piektais kara gads. Šī nedēļa pagāja Krievijas iebrukuma Ukrainā gadadienas zīmē. Tikmēr pašu mājās ņemamies ap skolu un bērnudārzu reorganizāciju. Savas problēmas ir vairākām politiskajām partijām. Notikumus Krustpunktā analizē TV24 žurnāliste Anita Daukšte, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" vadītājs Jānis Domburs, TV3 žurnālists Ivo Butkevičs un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa.  

Sācies jau piektais kara gads. Šī nedēļa pagāja Krievijas iebrukuma Ukrainā gadadienas zīmē. Tikmēr pašu mājās ņemamies ap skolu un bērnudārzu reorganizāciju. Savas problēmas ir vairākām politiskajām partijām. Notikumus Krustpunktā analizē TV24 žurnāliste Anita Daukšte, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" vadītājs Jānis Domburs, TV3 žurnālists Ivo Butkevičs un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa.  

Ziemas olimpisko spēļu laikā raidījums Piespēle skan no Itālijas, jo Māris Bergs atrodas Milānā, bet Mārtiņš Kļavenieks Kortīnā d'Ampeco. kur abi atspoguļo spēļu norises. Tās sākās šonedēļ, un arī visas sarunas raidījumā saistītas ar spēļu norisi. Tā kā spēles norisinās vairākās vietās, šoreiz arī raidījumā viena saruna no Milānas, otras - no Kortīnas. Kortīnā tapusi Mārtiņa saruna ar Mārtiņu Sauso, Kortīnas ledus trases vienu no ledus meistariem, grupas vadītāju. Oficiāli viņš šādu amatu neieņem, bet faktiski viņā vada vadošo ledus meistaru grupu, kurā ir gan kanādieši, gan dienvidkorejietis un, protams, arī vietējie itālieši.  Tikmēr Māris ir aprunājies ar Haraldu Silovu, bijušo šorttrekistu, ātrslidotāju un tagad šorttreka treneri. Viņš strādā vienā no spēcīgākajām komandām pasaulē tieši šajā sporta veidā - Nīderlandes izlasē. Kā viņam klājas? Kā nīderlandieši ir gatavojušies šīm sacensībām? Un galu galā, kā pie Nīderlandes izlases klājas Reinim Bērziņam, mūsu vienam no vadošajiem šorttrekistiem?  Nedēļas topā: Itālijā oficiāli sākušās 25.ziemas olimpiskās spēles - Latvijas delegācijas sportistiem Kortīnā jau pirmie starti, savukārt Milānā mūsējie vēl tikai briest un gatavojas; Basketbolists Kristaps Porziņģis atkal maina komandu Nacionālajā basketbola asociācijā, turpmāk viņš pārstāvēs Goldensteitas “Warriors”.

Par to, kas ir šīs nedēļas svarīgākie notikumu droši vien domas dalīsies. Daudziem noteikti tās ir olimpiskās spēles, kas sākas šodien, bet ko apēno agresorvalsts sportistu klātbūtne. Ir vēl daudzi gan starptautiski svarīgi, gan vietēja mēroga notikumi. Epstīna failu publicēšana izraisījusi skandālus daudzviet un ir dokumenti, kas attiecas arī uz Latviju un arī mūsu tiesībsargājošās iestādes pārbauda tur atklāto informāciju. Tikmēr vietējiem jaunumi saistās ar ar pilsētu mēriem – kāds kurš no amata aizgājis pats un kāds kurš gluži otrādi, negrasās atkāpties, lai gan tā nāktos. Runa par Ogri un Rēzekni. Aktualitātes apspriežam nedēļas notikumu apskatā Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Mārtiņš Pričins, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs.  

Par to, kas ir šīs nedēļas svarīgākie notikumu droši vien domas dalīsies. Daudziem noteikti tās ir olimpiskās spēles, kas sākas šodien, bet ko apēno agresorvalsts sportistu klātbūtne. Ir vēl daudzi gan starptautiski svarīgi, gan vietēja mēroga notikumi. Epstīna failu publicēšana izraisījusi skandālus daudzviet un ir dokumenti, kas attiecas arī uz Latviju un arī mūsu tiesībsargājošās iestādes pārbauda tur atklāto informāciju. Tikmēr vietējiem jaunumi saistās ar ar pilsētu mēriem – kāds kurš no amata aizgājis pats un kāds kurš gluži otrādi, negrasās atkāpties, lai gan tā nāktos. Runa par Ogri un Rēzekni. Aktualitātes apspriežam nedēļas notikumu apskatā Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Mārtiņš Pričins, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs.  

Augstskolu mācībspēki nereti sūdzas par pārāk zemām algām. Tikmēr universitāšu vadības atalgojums ir ļoti pat cienījams, kādam varētu šķist arī nesamērīgi liels. Par atalgojuma politiku augstākajās izglītības iestādēs diskusija Krustpunktā. Raidījumā diskutē Latvijas Universitātes administrācijas vadītājs Andris Sarnovičs, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada, Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa. Augstskolām, līdzīgi kā citām iestādēm, kas saņem valsts budžeta naudu, ir jāpublicē amatpersonu atalgojumu, ko izmaksā ik mēnesi. Pēdējās dienās interneta vidē viļņošanās izvērsusies ap Latvijas Universitātes publicēto, ka decembrī rektors mēnesī saņēmis gandrīz 22000 eiro, tālāk seko prorektors ar vairāk nekā 15000. Tad daļa no administrācijas un dekāniem, kas saņēmuši 13000 un mazāk. Vai tas ir samērīgi attiecībā pret citiem pasniedzējiem, attiecībā pret valsti un attiecībā pret studentiem, jo pamatā tā ir studentu un arī valsts nauda? Krustpunktā neesam daudz interesējušies par to, kas vispār notiek ar atalgojumu augstākajā izglītībā, vai pasniedzējiem, lektoriem arī ir labas algas? Kas tās nosaka? Kāpēc vispār runa ir par tik lielām summām?

Augstskolu mācībspēki nereti sūdzas par pārāk zemām algām. Tikmēr universitāšu vadības atalgojums ir ļoti pat cienījams, kādam varētu šķist arī nesamērīgi liels. Par atalgojuma politiku augstākajās izglītības iestādēs diskusija Krustpunktā. Raidījumā diskutē Latvijas Universitātes administrācijas vadītājs Andris Sarnovičs, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada, Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa. Augstskolām, līdzīgi kā citām iestādēm, kas saņem valsts budžeta naudu, ir jāpublicē amatpersonu atalgojumu, ko izmaksā ik mēnesi. Pēdējās dienās interneta vidē viļņošanās izvērsusies ap Latvijas Universitātes publicēto, ka decembrī rektors mēnesī saņēmis gandrīz 22000 eiro, tālāk seko prorektors ar vairāk nekā 15000. Tad daļa no administrācijas un dekāniem, kas saņēmuši 13000 un mazāk. Vai tas ir samērīgi attiecībā pret citiem pasniedzējiem, attiecībā pret valsti un attiecībā pret studentiem, jo pamatā tā ir studentu un arī valsts nauda? Krustpunktā neesam daudz interesējušies par to, kas vispār notiek ar atalgojumu augstākajā izglītībā, vai pasniedzējiem, lektoriem arī ir labas algas? Kas tās nosaka? Kāpēc vispār runa ir par tik lielām summām?

Par daudzdzīvokļu māju renovāciju un siltināšanu runājam gadiem ilgi, tomēr arvien nonākam pie secinājuma, ka šis process stipri iepaliek. Tikmēr dzīvojamais fonds noveco arvien vairāk. Kādēļ ar to nesokas, par to diskusija Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un Rīgas metropoles jautājumos Māris Sprindžuks un Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Lesiņš. Ir temati, par kuriem runājam regulāri gadu garumā, tāpēc ka par tiem ir jārunā, jo tā ir liela aktualitāte, bet ar risinājumiem neveicas. Viens no tādiem teju mūžīgiem jautājumiem ir daudzdzīvokļu namu renovācija un siltināšana. Reizēm, braucot pa Austrumeiropu, pārņem skaudība, ka tur vairs neredz ierastās "hruščovkas" un citas sērijveida mājas, kādas jau bija ne tikai pie mums, arī Polijā, Vācijā un citviet. Šos namus reizēm pat nevar pazīt. Bet pie mums Pļavnieki - kādi izskatījās pirms gadiem 40-50, tādi tie arī ir šodien. Kaut kas jau šajā gadā ir mainījies lēmumu pieņemšanā. Tā mums solīja. Bet tieši, kas ir mainījies un tagad esam šajā mūžīgajā tematā par namu atjaunošanu?

Šīs nedēļas pasaules notikumu apskatā runājam par spriedzi, kas pēdējās dienās strauji ir pieaugusi ASV, un arī par notiekošo Ukrainā. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrubļevska un Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks. Sazināmies ar Latvijas Sabiedriskā medija korespondenti ASV Inu Strazdiņu.  Mineapoles karstais janvāris Trīsdesmit septiņus gadus vecais amerikānis Alekss Preti, kuru 24. janvārī uz ielas Mineapolē nošāva Savienoto Valstu Robežpatruļdienesta darbinieki, ir jau otrais bojāgājušais, kopš Minesotas pavalsts galvaspilsētas ielās izrīkojas federālo dienestu bruņotie un maskotie aģenti. Pirms tam bija 7. janvārī līdzīgā situācijā nogalinātā Renē Guda, tāpat Savienoto Valstu pilsone. Tāda uz šodienu ir asiņainā bilance operācijai, kuru kopš decembra sākuma prezidenta Trampa administrācija īsteno Mineapolē. Līdzīgi kā iepriekšējos gadījumos, kad federālās valdības spēki masveidā tika iesūtīti Losandželosā, Vašingtonā, Memfisā, Čikāgā un Ņūorleānā, arī šoreiz akciju pavadīja skaļi prezidenta un viņa līdzgaitnieku izteikumi par cīņu pret nelikumīgu imigrāciju un ar to saistīto noziedzību. Jau no paša sākuma operācijā iesaistīto federālo dienestu – Imigrācijas un muitas policijas un Robežpatruļdienesta – aģentu rīcība izraisīja juridiskas un ētiskas dabas iebildes. Aresti nenotika pēc kādiem precīziem sarakstiem, bet bieži vienkārši „ķemmējot” pilsētas ielas un publiskās vietas un grābjot ciet katru, kurš no skata vai runas veida atgādināja ieceļotāju. Parādījās ziņas par to, ka aizturēti tiek arī Savienoto Valstu pilsoņi, tai skaitā pat tādi, kuriem līdzi ir personu apliecinoši dokumenti. Pilsoņi, pavadījuši ilgāku vai īsāku laiku kamerā, tika atbrīvoti, savukārt daudzi citi, tai skaitā ļaudis ar patvēruma pieprasītāja statusu vai uzturēšanās atļauju, nogādāti imigrācijas aizturēšanas centros Teksasā. Cik tieši imigrantu bez uzturēšanās statusa ir arestēti, nav īsti skaidrs, bet Savienoto Valstu iekšējās drošības sekretāres Kristi Noemas piesauktais skaitlis „desmit tūkstoši noziedzīgu ārvalstnieku” acīmredzami ir vairakkārt uzpūsts; runa varētu būt par pāris tūkstošiem. Visai paredzami varas kalpu izdarības Minesotā jau drīz izraisīja vietējo iedzīvotāju pretdarbību. Visur, kur parādījās maskotie aģenti, viņus drīz aplenca ūjinoši, filmējoši un viņiem citādi traucējoši ļaudis. Pretim protestētāji saņēma piparu aerosolu un asaru gāzi, un, spriedzei pieaugot, arī lodes. Pie tam federālās valdības pārstāvji, kā viceprezidents Venss un jau pieminētā sekretāre Noema, steidzās pasludināt nogalinātos par „pašmāju teroristiem”, kuri apdraudējuši federālo spēku darbiniekus. Pret pavalsts politiskajiem un tieslietu sistēmas vadītājiem, kuri kritizē operāciju un savu pilnvaru ietvaros pretdarbojas patvaļai, tai skaitā pret Minesotas gubernatoru Timu Volcu, Mineapolisas mēru Džeikobu Freju un pavalsts ģenerālprokuroru Keitu Elisonu Tieslietu departaments ierosinājis kriminālprocesus par iespējamu federālās imigrācijas likumdošanas īstenošanas kavēšanu. Aleksa Preti nāve gan izrādījusies lūzuma punkts. Pirmdien prezidents Tramps piesolīja deeskalāciju, centrālās varas aģentu skaits Mineapolisas ielās pamanāmi saruka. Tika paziņots, ka tiek atsaukts līdzšinējais operācijas vadītājs, odiozu slavu iemantojušais Gregorijs Bovino, viņa vietā ieceļot Baltā nama izpilddirektora vietnieku imigrācijas likumu izpildes un izraidīšanas operāciju jautājumos Tomu Homanu, kurš plašāk pazīstams kā „robežas cars”. Kijiva spītē salam un Putinam Pagājušās nedēļas nogalē Apvienoto Arābu Emirātu galvaspilsētā Abū Dabī notika pirmās trīspusējās sarunas ar Ukrainas, Krievijas un Savienoto Valstu delegāciju piedalīšanos. Kāds izšķirošs progress nav panākts un arī nebija sagaidāms, taču puses gatavojas nākamajam raundam, domājams, šīs nedēļas beigās. Katrs paliek pie sava – Kijiva nav gatava atdot Krievijas vēl neieņemto Donbasa daļu, Maskava netaisās atkāpties no šīs prasības. Vašingtona oficiāli apgalvo, ka nespiežot Ukrainu uz piekāpšanos, taču, kā 27. janvārī ziņoja izdevums „Financial Times”, faktiski spiežot gan, jo norādījusi, ka uz drošības garantijām Ukraina varot cerēt tikai tad, kad būs noslēgusi mieru ar Krieviju. Tikmēr Kremlis, kura izredzes gūt izšķirošus panākumus frontē šķiet apraktas zem janvāra kupenām, piekopj savu pārbaudīto taktiku un cenšas padarīt ukraiņu dzīvi pēc iespējas briesmīgu. Pret Ukrainas pilsētām, šobrīd visvairāk Kijivu, tiek raidīti lidrobotu spieti un raķešu kāši, ar ko ukraiņu pretgaisa aizsardzībai munīcijas deficīta apstākļos ir grūti cīnīties. Galvenais mērķis joprojām tas pats – enerģētikas infrastruktūra, lai pēc iespējas vairāk ukraiņu ziemas salā paliktu bez apkures, ūdensapgādes un elektrības. Kā 27. janvārī norādījis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Kijivā bez apkures joprojām esot vairāk nekā deviņsimt ēku Dņepras upes kreisajā krastā. Taču vēl pirms dažām dienām šis skaitlis bija teju divreiz lielāks – Ukrainas institūcijas dara ko var, lai novērstu nodarīto postu. Triecieni pēdējā diennaktī vērsti arī pret Odesu, Hersonu, Slovjansku, Harkivu, Zaporižji, Krivijrihu un citām vietām. Teju katra kara diena prasa vairākas civiliedzīvotāju dzīvības, un arī vakardiena nebija izņēmums. Pie tam vismaz pieci cilvēki nogalināti, agresorvalsts lidrobotiem uzbrūkot pasažieru vilcienam netālu no Harkivas. Tas viss licis Ukrainas ārlietu ministram Andrijam Sibiham paust rūgtas šaubas par Krievijas vēlmi pēc miera. Viņaprāt Kremļa diplomātiskie manevri ir vien šovs, kas pirmām kārtām adresēts Savienoto Valstu prezidentam Trampam. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Par daudzdzīvokļu māju renovāciju un siltināšanu runājam gadiem ilgi, tomēr arvien nonākam pie secinājuma, ka šis process stipri iepaliek. Tikmēr dzīvojamais fonds noveco arvien vairāk. Kādēļ ar to nesokas, par to diskusija Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un Rīgas metropoles jautājumos Māris Sprindžuks un Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Lesiņš. Ir temati, par kuriem runājam regulāri gadu garumā, tāpēc ka par tiem ir jārunā, jo tā ir liela aktualitāte, bet ar risinājumiem neveicas. Viens no tādiem teju mūžīgiem jautājumiem ir daudzdzīvokļu namu renovācija un siltināšana. Reizēm, braucot pa Austrumeiropu, pārņem skaudība, ka tur vairs neredz ierastās "hruščovkas" un citas sērijveida mājas, kādas jau bija ne tikai pie mums, arī Polijā, Vācijā un citviet. Šos namus reizēm pat nevar pazīt. Bet pie mums Pļavnieki - kādi izskatījās pirms gadiem 40-50, tādi tie arī ir šodien. Kaut kas jau šajā gadā ir mainījies lēmumu pieņemšanā. Tā mums solīja. Bet tieši, kas ir mainījies un tagad esam šajā mūžīgajā tematā par namu atjaunošanu?

Irāna, Grenlande, kārtējie Trampa pārmetumi Zelenskim. Trauksmainākie notikumi pasaulē risinās ārpus Latvijas. Tikmēr mēs ņemamies ar cīņu pret ēnu ekonomiku, raizējamies par krievu valodu medijos. Krustpunktā aktualitātes analizē žurnālisti. Studijā TV3 raidījuma "900 sekundes" producente un "SestDiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne, Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone. Producente: Inta Zēgnere. Rīgas stils, Rīgas kinodokumentālistu stils, poētiskais stils, Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola: šie ir apzīmējumi, kurus kino praktiķi un teorētiķi – un īpaši filmu kritiķis Mihails jeb Miks Savisko – kopš 20. gadsimta 60. gadiem piemērīja jaunajām iezīmēm Rīgas kinostudijas dokumentārajās filmās, kuras padomju okupācijas laikā nosauca par dokumentālām filmām. Savukārt padomju iekārtas staļinisma laika prasība un tradīcija bija tā, ka dokumentālam kino jābūt objektīvam. Kaut gan objektivitāte lielākoties bija tikai šķietama, bet īstenība – sacerēta un inscenēta, tomēr tēlaina mākslinieciska valoda netika pieļauta, uz ekrāna redzamajam bija jābūt viennozīmīgam, tiešam un nepārprotamam. 60. gadu sākumā priekšstats par dokumentāro kino mainījās visā pasaulē. Demokrātiskajās valstīs tika uzņemti kino darbi, kuros filmu varoņi veidoja tiešu dialogu ar filmētājiem un potenciālajiem skatītājiem. Tikmēr sociālisma zemēs, tostarp arī okupētajās Baltijas valstīs, dokumentārajā kino nostiprinājās jauna stilistiska tendence – tēlaina, asociatīva, daudzslāņu metaforās balstīta izteiksme, kas mazāk rādīja tiešus faktus vai konkrētu cilvēku dzīvesstāstus, bet vairāk tiecās atklāt dziļākas patiesības un procesus. Ap 1970. gadu režisors Aivars Freimanis savā dienasgrāmatā rezumēja desmit gados notikušās izmaiņas: "Tradicionālā aktierfilma ir veidota pēc prozas principiem. Dokumentālā – pēc dzejas principiem, un ir tuva dzejai.” "Kino attēls atkal bija kļuvis daudznozīmīgs – notika kinematogrāfiskā attēla reabilitācija," vēlāk rakstīja kritiķis Ābrams Kleckins. Paradoksāli, ka par aizsākumu šai reabilitācijai kļuva spēlfilma “Baltie zvani” (1961) – režisora Ivara Kraulīša diplomdarbs, kam scenāriju bija rakstījis Hercs Franks. Filma balstījās iepriekš sacerētās situācijās un mizanscēnās, tika iesaistīti neprofesionāli aktieri. Tomēr tas nevis traucēja, bet palīdzēja radošajai grupai izveidot darbu, ko varam uzskatīt tieši par dokumentu, īstenības pierādījumu. Tas ne tikai apliecina faktu, ka eksistē pilsēta Rīga, bet ar daudzveidīgiem filmējumiem un dinamisku montāžu ļauj sajust, kāda ir šī pilsēta – tās ritms, elpa, iedzīvotāji… Mihails Savisko Rīgas stila filmās izcēla autorības nozīmi. Savisko rakstīja: „Kino reportiera objektīvs zaudēja sauso objektīvismu. Tas kļuva emocionāls un domājošs, filozofisks un lirisks.” Kā pieteikums izmaiņām kļuva Aloiza Brenča filma pēc Viktora Lorenca scenārija “Mana Rīga” (1960). Nosaukumā norādītā piederība un filmas sākuma teksts: „Piedod, draugs, ja nespēšu Tev izstāstīt visu par savu pilsētu!” iezīmēja jaunas dokumentārā kino valodas sākumu Rīgas kinostudijā. Vidējās paaudze filmdari scenārija apspriešanā studijā ironiski iebilda: „Ja diktors saka: „nevaru izstāstīt par savu pilsētu”, nav vērts ķerties pie scenārija”.  Tomēr jaunā filmu veidotāju paaudze vairs nepretendēja izstāstīt “visu”, un bieži vien savas pārdomas par to, kas ir un kas nav filmās atklājams, padarīja par savu darbu daļu. Piemēram, Herca Franka filmā „Mūžs” (1972) diktora tekstā atklāts autoru mulsums: „Vai tik nelielā filmā varēsim izstāstīt par tādu mūža gājumu, par pēdām, ko tas atstājis citu ļaužu likteņos? Un kā uz ekrāna atjaunot pagātni?”. Autora subjektivitāte filmās lielākoties izpaudās kā mākslinieciska tēlainība. Piemēram, kameras kustība kā cilvēka vai pilsētas skatiens, kameras kustība kā kritiens – tās ir raksturīgas filmiskas metaforas, kurās darbības un sajūtas tiek pārnestas kino valodā. Metaforas kļuva par Rīgas stila pamatprincipu, un lielā mērā dominē mūsu dokumentārajā kino joprojām. 60. gadu pilnmetrāžas filmas – „Gada reportāža” (1965, rež. Aivars Freimanis), „235 000 000” (1967, rež. Uldis Brauns) un “Lomi” (1969, rež. Aivars Freimanis) ir gluži kā enciklopēdija, kas apkopo 60. gadu stilistiskos un saturiskos atradumus. „Gada reportāžā”, kuras tituls tiek ilustrēts ar rakstāmmašīnas klaboņu aizkadrā, tā ieliekot filmu plašākā vēstures rakstības kontekstā, par galveno metaforu izvēlēts Laiks. Scenārists Hercs Franks teica, ka Laiks nozīmēja gan ikdienu, gan filozofisku kategoriju, gan atmiņu un vēsturisku neizbēgamību.  Filmā laiks atklāts caur vecā un jaunā kontrastu, kā gadalaiku maiņa, kā plūstošs upes ūdens un kā viļņojoša jūra, šūpoles, labības lauks, Dziesmu svētku gājiens... Filmā „235 000 000” vispārinājums panākts, izmantojot Lidojuma tēlu. Augstums ļauj milzu impēriju ieraudzīt kā vienam skatienam aptveramu teritoriju. Kā filmai fundamentāla metafora Lidojums tiek definēts, sākumā rādot kā lidmašīna tiek sagatavota, bet filmas finālā tā paceļas gaisā. Savukārt filmā „Lomi” jau sagatavošanas posmā tika ieprogrammēti domu tēli. Autori scenārijā rakstīja: „Mēs asociatīvo montāžu gribam pielietot, lai atrastu vizuāli tveramu formu cilvēku domām un uzskatiem, kurus viņi vai nu kautrības dēļ nevēlas vai arī neprot noformulēt vārdos”. Līdzās sinemātiskām metaforām Rīgas stilam raksturīgas arī plašāka kultūras lauka metaforas un simboli. Piemēram, filmās „Sākums” (1961), „Celtne” (1962), „Krasts” (1963), autori vairījās no lietu un notikumu ikdienišķuma, piedāvājot asociatīvus tēlus: logi kā gleznu rāmji, tīkli kā arfas, strādnieks kā diriģents… Rīgas stila filmās Dziesma kļūst par noturīgu tautas dvēseles metaforu, Dziesmu svētku koris – par latviešu tautas simbolu.  Rīgas stila tapšanā ļoti svarīga nozīme bija darba stila izmaiņām, filmēšanas praksei – dzīvot ilgstoši līdzās savu filmu varoņiem. Režisors Ivars Seleckis stāstījis, ka jaunā prakse sākās ar filmu „Krasts” (1963): „Parasti filmētāji atbrauc un aizbrauc. Uzņemot „Krastu”, mēs sākām dzīvot uz vietas. Mums bija jāiziet cauri tai skolai, ko sauc par sadzīvošanu ar saviem varoņiem, pieradināšanu pie kameras.”  Režisors Hercs Franks, kura simtgadi pasaule atzīmē šogad 17. janvārī, savu kino redzējumu dēvēja par pulsāru. Franks uzskatīja, ka filmā, vienalga vai tā ir spēles vai dokumentāra filma, ir jābūt kinopulsāram, un tikai tad darbs var saviļņot. Pulsāru veido simbioze: fakts/tēls/fakts/tēls. „Filma pulsējot virzās pa spirāli augšup, pakāpeniski uzkrājot tēlaino enerģiju, līdz filmas dramaturģija aizved pie augstākā punkta finālā.”  Tas īsumā par to, kāds ir Rīgas stils kino. Šodien pieminētās un citas Rīgas stila filmas ir skatāmas portālos filmas.lv un redzidzirdilatviju.lv! _____________________________________________________________________ [1] Франк, Герц. Карта Птолемея: Записки кинодокументалиста. Москва: Искусство, 1975, с. 80 [1] LVA, fonds 416, apr. 5, lieta Nr. 177, 193. lpp. [1] Jēruma, Inga. Ivars un Maija: 100 gadi dokumentālajā kino. Rīga: Neputns, 2009, 58. lpp. [1] Pulsārs [ ang. pulsar, salikums no 'pulsating star' – pulsējoša zvaigzne] – kosmiskā radiostarojuma avots ar stingri noteiktu un ļoti lēni augošu periodu. Svešvārdu Vārdnīca, Rīga: Jumava, 1999  [1] Frank, Gerc. Karta Ptolemeja. Moskva: Iskusstvo, 1975, c. 58–59 [1] Frank, Gerc. Karta Ptolemeja. Moskva: Iskusstvo, 1975, c. 59

Notikumi pasaulē risinājušies spraigi. Jau pirmās dienas liek domāt, ka šis būs saspringts gads. Raidījumā pievēršamies diviem tematiem. Irānā jau otro nedēļu cilvēki iziet ielās, lai protestētu pret dzīves dārdzību. Protesti Irānā vienmēr pievērš starptautiskās sabiedrības uzmanību. Un otrs temats, protams, notikumi Venecuēlā. Tur ir daudz aspektu, kas raisa bažas, un arī  jautājumus par tālāko.  Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Ojārs Skudra, Latvijas Radio ārpolitikas žurnālists Rihards Plūme un Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis. Specoperācija Venecuēlā Tas, ka ASV prezidents Donalds Tramps aicina Venecuēlas līderi Nikolasu Maduro atkāpties, sakot, ka viņa valdīšana šā vai tā drīz beigsies, nebija nekas jauns. Tramps savas prezidentūras pirmajā gadā ir sarunājis ļoti daudz ko. Tāpēc ziņas, kas 3. janvāra rītā parādījās starptautisko jaunumu lentēs, pārsteidza. Vispirms uzzinājām, ka ir notikuši ASV īstenoti gaisa triecieni Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas tuvumā. Un jau pavisam drīz Savienoto Valstu prezidents paziņoja, ka Maduro kopā ar dzīvesbiedri ir sagūstīts un izvests no valsts. Nākamajās stundās kļuva zināms, ka ASV bija īstenojušas vairākus mēnešus plānotu slepenu kaujas operāciju, lai izzagtu un nogādātu savā teritorijā Venecuēlas autoritāro līderi. Nakts aizsegā labvēlīgos laikapstākļos, iesaistot apmēram 150 lidaparātu, amerikāņu specvienība ielauzās prezidenta rezidencē, nogalinot vairākus desmitus cilvēku, kā arī saņemot Maduro un viņa sievu gūstā. Vēlāk Tramps lielījās, ka neviens ASV karavīrs nav gājis bojā, un arī visa tehnika veiksmīgi atgriezusies Savienoto valstu karabāzēs. Specoperācija īstenota veiksmīgi un profesionāli, par to šaubu nav. Taču viss pārējais ir raisījis pamatīgu apjukumu. Jau vairākas dienas nerimst kritikas vilnis par to, cik leģitīmi un tiesiski viss noticis – vai ASV prezidents bez Kongresa akcepta bija tiesīgs dot pavēli šādu operāciju īstenot? Vai ASV drīkst rīkoties pretēji starptautisko tiesību praksei? Un kas tālāk notiks Venecuelā? Preses konferencē pēc nakts notikumiem Donalds Tramps paziņoja, ka kādu laiku Venecuēlas pārvaldi pārņems Savienotās Valstis. Tomēr Venecuēlas viceprezidente, kas šajās dienās jau pieņēmusi pagaidu zvērestu, ir sacījusi, ka nepieļaus savas valsts okupāciju, kaut arī solījusi sadarboties ar ASV. Nav arī skaidrs, vai Vašingtona ir gatava sūtīt savu armiju iekarot Venecuēlu. Donalds Tramps ir vairakkārt atkārtojis, ka turpmāk Venecuēlas naftas industriju pārvaldīs ASV kompānijas. Venecuēlā ir lielākie līdz šim zināmie naftas krājumi pasaulē. Daudzi analītiķi pauž pārliecību, ka tieši nafta ir bijis galvenais iemesls, kāpēc Donalds Tramps ir izrādījis tādu interesi par Venecuēlu. Tikmēr nolaupītais prezidents Nikolass Maduro ar sievu ir nogādāti Ņujorkā un jau stājušies tiesas priekšā, kur viņiem ir izvirzītas apsūdzības narkterorismā. Protesti Irānā Bojā ir gājuši jau vairāki desmiti cilvēku un aizturēti virs tūkstoš protestētāju – tādus skaitļus min Irānas aktīvisti, runājot par pēdējo dienu notikumiem šajā valstī. Viss aizsākās vēl iepriekšējā gada nogalē, kad ielās izgāja tirgotāji, kas pārdod preci Teherānas Lielajā tirgū. Viņi pauda sašutumu par situāciju valūtas tirgū. Pusgada laikā Irānas valūta ir zaudējusi savu vērtību par vairāk nekā 50 procentiem, un tas savukārt izraisījis vēl lielāku inflācijas vilni. Gada laikā preces ir sadārdzinājušās par vairāk nekā divām trešdaļām. Salīdzinoši nelielā protesta akcija ātri vien pārauga plašākās demonstrācijās, un dažu dienu laikā pārņēma gandrīz visu valsti. Lai gan pirmajās dienās prezidents Masuds Pezeškiāns solīja īstenot ekonomiskas reformas un aktīvāk cīnīties pret korupciju valstī, tas protestus neapturēja, un drīz vien parādījās arī politiskas prasības pēc varas maiņas valstī. Protesti Irānā nav nekas jauns, un līdzīgi protesta viļņi bijuši arī iepriekš. Līdz šim tie nav nesuši būtiskas pārmaiņas. Tajā pašā laikā ekonomiskā situācija Irānā ir pasliktinājusies, un ir grūti prognozēt, kā viss turpināsies – vai ar laiku protesti norims vai tieši otrādi – pāraugs plašākos nemieros. Svētdien, 4. janvārī, ASV prezidents Donalds Tramps piedraudēja Irānas varasiestādēm „nesākt nogalināt cilvēkus, kā tas ir noticis pagātnē”, jo tad ASV iejauksies un Teherāna piedzīvos ļoti nepatīkamas sekas, gan sīkāk nepaskaidrojot, kādas tās varētu būt. Savukārt  Irānas tiesu vara pirmdien paziņoja, ka tā neizrādīs nekādu iecietību pret "nekārtību" dalībniekiem. Valsts galvenais tiesnesis paudis pārliecību, ka ar protestētājiem solidarizējusies ASV un arī Izraēlas valdība, un tās ir Irānas galvenie ienaidnieki.  

Piektdienās atskatāmies uz svarīgākajiem nedēļas notikumiem. Ir gājis raibi un tēmas, par ko runāt, ir dažādas. Valsts prezidents atdeva Saeimai pārskatīšanai izmaiņas Autoceļu nodevu likumā, par kurām sāka vairāk runāt jau pēc budžeta pieņemšanas. Sabiedrisko mediju temats nepazūd no uzmnanības loka Latvijā –būs nākamais mēģinājums apstiprināt trešo sabiedrisko mediju uzraugu padomes locekli. Bet Lietuvas galvaspilsētā mītiņā sava sabiedriskā medija aizstāvībai sanāca 10 tūkstoši protestētāju. Tikmēr tas, kas notiek okeāna viņā pusē arvien dara bažīgus. Runa ir ne tikai par miera plānu Ukrainai, bet arī ASV drošības stratēģiju. Gaišā nots šīs nedēļas notikumu virknē – sākas labdarības maratons "Dod pieci!". Krustpunktā aktualitātes vērtē Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, pētnieks Mārtiņš Pričins, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un portāla "LASI.lv" galvenais redaktors Jānis Žilde.  

Ne tikai pie mums Latvijā un Baltijā, bet arī citviet Eiropā turpinās ļoti silts rudens. Latvijā pagājušajā nedēļā – 7. novembrī – tika reģistrēts +15 grādu siltums. Un tas ir viens no vēlākajiem datumiem rudenī, kad bijusi tik augsta gaisa temperatūra. Zināmi vēl tikai daži gadījumi vēsturē. Nesenākais no tiem 2022. gadā, kad gan Rīgā, gan Mērsragā bija +15 grādi, un tas notika 12. novembrī, kas ir visvēlākais datums ar +15 grādiem. Šonedēļ siltuma rekordi birs Eiropas centrālajā un rietumu daļā. Ceturtdien un piektdien daudzviet Francijā prognzēti +20, +25 grādi, kas pat Francijā novembra vidū nav ierasti. Bet līdz +15, +20 grādiem silts būs Vācijā un pat daļā Polijas, Čehijā, Austrijā un Ungārijā. Tikmēr Atlantijas okeāna otrā krastā – Amerikā – daudzviet atnākusi ļoti agra ziema. Gan Kanādas, gan ASV austrumu štatos iestājies sals, snieg un puteņo. Īpaši stipru snigšanu piedzīvojuši reģioni Lielo ezeru tuvumā, kur veidojās ezera efekta sniega mākoņi. Līdzīgi kā pie mums Rīgas līcis mēdz burtiski ražot intensīvus nokrišņu mākoņus, kad pie mums ieplūst auksts gaiss, tas pats notiek virs Lielajiem ezeriem starp ASV un Kanādu. Vsivairāk uzsnidzis uz dienvidiem no Mičiganas ezera – Indianas štatā – ap 30 cm sniega. Aukstā gaisa masa aizplūdusi pat tik tālu uz dienvidiem, ka Floridā uzstādīti aukstuma rekordi. Štata ziemeļos temperatūra pat noslīdējusi mazliet zem nulles, līdz -2…-3 grādiem, kas saulainajai un siltajai Floridai nav bieža parādība pat ziemas mēnesis, kur nu vēl novembra vidū. ASV Nacionālās Okeāna un atmosfēras pārvalde lēš, ka šis ir lielākais aukstuma vilnis pēdējo gandrīz 30 gadu laikā, bet atsevišķās vietās var tikt uzstādīti lokālas nozīmes rekordi ar lielāko aukstumu pēdējo 60 gadu laikā.  * Latvijā, patriotu nedēļā, laiks pie mums vienmēr ir pelēcīgs, vēss un drūms un noteikti gribētos vairāk svētku brīvdienu labā laikā, vienlaikus, manuprāt, lieliski ir arī tas, ka novembra valsts svētku laikapstākļi ir radījuši spēcīgas asociācijas un tikai papildina svētku sajūtu. Paliekot pie pamata 15 svētku dienām gadā, ir viena lieta no statistikas, ko gribas pateikt uzreiz – vienīgā no visām svētku dienām, kad vēsturiski Latvijas teritorijā nekad nav bijis sals, ir Jāņi – 24. jūnijs. Pat ne Līgo diena, jo 23. jūnijā ir bijuši gadījumi, kad temperatūra ir mīnusos. Rekords ir 1977. gada Līgo dienas rīts Stendē ar -1,5 grādiem. Un te cilvēki noteikti atcerēsies, ka arī Jāņu rītā, 24. jūnijā ir bijusi salna un tā ir tiesa, ir bijuši gadi un pēdējais visspilgtākais bija 1992. gads, kad salna zāles augstumā bija daudzviet Latvijā. Jāņu rītā nebija rasas, zāle bija sasalusi kraukšķīga, bet 2 metru augstumā, kur mēra gaisa temperatūru, minimums bija Zosēnos: +0,7 grādi. Vēsturiskajā bezslanu periodā, kas ir no jūlija pirmās puses līdz augusta vidum, kad Latvijā tiešām nav pat salnu, svētku mums nav. Kurus no svētkiem statistiski var saukt par saulainiem, siltiem un kurus pavisam noteikti ne? Uz šo jautājumu pat bez klimatisko datu analīzes mēs katrs vairāk vai mazāk varam atbildēt. Tātad Līgo diena, Jāņi, protams, vairumā gadījumu ir vairāk vai mazāk vasarīgi un tad ir svētki, kuros var būt gan vasarīgs siltums, gan sniegs un tādi ir gan 1. un 4. maijs, gan, protams, Lielā Piektdiena un Pirmās un Otrās Lieldienas, kas var iekrist datumos no marta beigām līdz aprīļa beigu daļai. Bet ir vēl divas svētku dienas, ko cilvēki piemirst, ka vispār tie ir, tā sauktie, sarkanie datumi. un tā ir Mātes diena – maija otrā svētdiena. Jo, tā kā tā ir svētdienā, tad lielākā daļa cilvēku nebauda īpašās svētku dienas privilēģijas darbā. Un vēl Vasarsvētki, kas arī ir mainīgos datumos no 10. maija līdz 13. jūnijam, bet arī vienmēr svētdienā. Šos un Pirmās Lieldienas, kas ir svētdienā es tomēr no statistikas celtu ārā, jo tās tomēr nav klasiskas svētku brīvdienas, kad cilvēkiem tiek dots vairāk brīva laika svinēšanai un atpūtai. Noņemot šīs trīs dienas nost mums ir 12 svētku brīvdienas, no kurām stabili divas ir vasarīgas. Ja paveicas, tad maija svētki un Lieldienas, tad var iekrist līdz 6 svētku brīvdienā ar labu laiku. Pārājās – 18. novembris, trīs Ziemassvētku brīvdienas, Vecgada diena un Jaungada diena labākajā gadījumā ir ar sauli, bet biežāk tomēr tumšas un pat Ziemassvētku laiks arvien biežāk ir bez sniega. Klimatiskie dati rāda, ka 1. un 4. maijā iespējamība, ka diena ir saulaina, ir 70 procenti, savukārt novembrī vai decembrī 20-30 procenti. Turklāt, ja maijā diena ir saulaina, tad saule var spīdēt līdz 16 stundas, tad novembrī un decembrī, pat ja visa diena ir ar skaidrām debesīm, tās ir tikai 6–7 stundas. Bet šajā diskusijā par svētku brīvdienas statusa atņemšanu 1. maijam, bieži dzird argumentu, ka Darba svētki ir Padomju laika mantojums un to vajag atmest. Šis komentārs no manis ne par kllimatu vai laikapstākļiem, bet tomēr aicinu atcerēties, ka 1. maijā ne visi svin Darba svētkus un arī es personīgi šo dienu vispār nesaistu ar darba svētkiem, bet kā ierakstīts arī likumā – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Tā ir diena, kad Latvijā sāka strādāt pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments. Un, manuprāt, tas ir gana nozīmīgs notikums demokrātiskai valstij. Protams, var diskutēt, vai tam vajag svētku brīvdienu, bet to Darba svētku argumentu gan var mierīgi atmest.  Mēs pavisam noteikti neeam rekordisti Eiropā un pat Lietuvā ir par vienu brīvdienu vairāk, nekā mums, bet viņiem arī ir tās brīvdienas, kas vienmēr iekrīt svētdienā – Mātes diena un viņiem arī jūnija pirmā svētdiena – Tēva diena. Vēl, starp citu, mīts, ka lietuviešiem kā katoļiem Jāņi nav brīvdiena. Nav tiesa. Viņiem Līgo diena nav brīva, bet 24. jūnijs ir gan. Un atšķirībā no mums, lietuviešiem ir divas brīvidneas kārtīgā vasarā – 6. jūlijs – Karaļa Mindauga kronēšanas diena un 15. augusts – VIssvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena, vienlaikus tie, kas nav katoļi to svin kā Zemes mātes dienu pēc pagānu tradīcijām kā viduspunktu starp vasaru un rudeni. Un vēl interesanti, ka lietuvišiem novembrī ir divas brīvdienas pēc kārtas – 1. novembrī Visu svēto diena un 2. novembris – Mirušo piemiņas diena, ko mēs saucam par svecīšu vakaru. Igauņiem savukārt ir tikai 12 svētku dienas. Bez 23. un 24, jūnija Igaunijā vēl ir Neatkarības atjaunošanas diena 20. augustā. Bet, kas interesanti, ka 23. jūnijs nav Saistīts ar vasaras saulgriežiem un Līgo pagānu tradīcijām. Tā ir Uzvaras diena. Un uzvaras diena, kas ir svinama arī Latvijā. Igauņiem 23. jūnijs ir brīvs par godu uzvarai Cēsu kaujā 1919. gadā, kad iaguņu un latviešu karavīri plecu pie pleca cīnījās pret Vācu karspēku. Un uzvarēja. Rekordisti svētku brīvdienu skaitā Eiropā ir Austrija. Bet ne visa Austrija. Tur atkarībā no federālās zemes ir 13–18 svētku brīvdienas. Intersanta šķiet Malta. 14 brīvdienas. Ļoti vidēji uz pārējo Eiropas valstu fona, bet liekot kopā ar klimatiskajiem un meteoroloģiskajiem datiem kaut kā likās, ka viņiem daudz brīvdienu vasarīgā laikā, bet skaidrs, ka Maltā vienkārši laiks ir vasarīgāks. Viņiem 8 no svētku brīvdienām sanāk tādā laikā, kas mums saucams par vasarīgu. Brīvības diena 31. martā, kad Maltu pameta britu karspēks1979. gadā, Lieldienu brīvdienas, darba svētki 1. maijā, sacelšanās pret britu koloniālistiem 7. jūnijā, tad viņiem brīva ir Pēterdiena 29. jūnijā, Marijas debesīs uzņemšanas diena 15. augustā, vēl ir vairāku vēsturisku uzvaru svinības 8. septembrī, tad galvenā Natkarības diena 21. septembrī, kad arī Maltā vēl valda vasara. Ja runājam par ziemeļniekiem, viņi tiešām ir strādīgāki un viņiem ir vismazāk svētku brīvdienu – Islandē tikai 10, Zviedrijā un Norvēģija 12, Somijā 13. Un vasaras brīvdienu ziņā Norvēģijā ir visbēdīgāk. VIņiem nav Jāņu vai cita veida Vasaras saulgriežu brīvdienu. Kaut cik siltajā gada daļā ir 1. maijs, 17. maijs – Konstitūcijas diena un tad ir trīs kristiešu brīvdienas, no kurām viena vienmēr ir svētdienā un tās ir, es nebiju pārliecināts par precīziem nosaukumiem latviešu valodā, bet tās ir 39. diena pēc Lieldienām, tātad arī kaut kad aprīļa beigās vai maijā un vēl 49. un 50. diena pēc Lieldienām, kas sanāk ne vēlāk kā jūnija vidus, kad daļā Norvēģijas vēl mēdz pa reizi snigt. Rezumējot var teikt, ka mūsu svētku brīvdienu komplekts ir tuvs Ziemeļvalstīm, bet tomēr mums ir mazliet vairāk brīvdienu. Gribētu mums brīvu 21. augustu, jo tie 1991. gada notikumi šķiet svarīgi mūsu vēsturē. 11. novembris ir ar ļoti jaukām tradīcijām un tad noteikti patritisku noskaņu ir vairāk, bet labums ir tas, ka – tā kā 11. novembris nekad nav bijis brīvdiena, mēs esam iemācījušies to svinēt bez papildu bīvā laika. Un 11. novembris, manuprāt, ir tādi ļoti latviski svētki, jo ja mēs te Rīgā vēl pulcējamies pie Prezidenta pils un kopīgi dedzam sveces, daudzi jo daudzi, arī rīdzinieki, kas nenāk uz Krastmalu, iededz sveci logā un svarīgākais ir pārdomas, ko dod šī diena un vakars. Un tādā ziņā man šīet, ka 11. novembris ir pašpietiekams, bet 21. augustu varētu iedzīvināt, ka ļoti jaukus, brīvības svinēšanas svētkus ārā, ar plašākām dažādu aktivitāšu iespējām. Bet katram noteikti savas domas un argumentu jau ir daudz un dažādi.  Teiktu, ka nav slikts mūsu svētku brīvdienu komplekts. Nav kā maltiešiem, kas var rīkot festivālus visu cauru vasaru, bet tam jau mēs ņemam atvaļinājumus.

Savienotās Valstis ieviesušas pirmās nopietnās sankcijas pret Krieviju kopš Trampa stāšanās amatā. Savukārt krievi paspēja izmēģināt jaunu spārnoto kodolraķeti. Tramps izteicies, ka viņu kodolzemūdene nav tālu no Krievijas krastiem. Retorikā spriedze ir atkal pieaugusi. Tikmēr Savienoto Valstu prezidents devies turnejā pa virkni Āzijas valstu, slēdzot jaunas tirdzniecības un sadarbības vienošanās. Svarīgākā tikšanās vēl priekšā - visvairāk tiek gaidīta Donalda Trampa un Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina saruna. Tā notiks rīt, 30. oktobrī. Argentīnā nedēļas nogalē notika tā saucamās vidustermiņa vēlēšanas. Kaut arī ir īstenotas itin drakoniskas reformas ar solījumiem tās turpināt, prezidenta Havjera Mileja partija ir izcīnījusi pārliecinošu uzvaru. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un portāla "LSM.lv" žurnālists Ģirts Kasparāns. Trampam vienreiz pietiek, Putinam nav gana Vēl pagājušajā trešdienā Divu pusložu studijā spriedām, ka Donalds Tramps pret agresorvalsts vadoni Putinu ir skarbs tikai vārdos. Tomēr jau nākamā diena atnesa ziņu, ka Vašingtona pakļāvusi sankcijām divas lielākās Krievijas naftas kompānijas – „Rosņeftj” un „Lukoil”. Un lai arī ekspertu viedokļos dominēja atziņa, ka reālais posts Krievijas ekonomikai nebūšot nekāds lielais, tomēr gluži pēkšņais pavērsiens Baltā nama saimnieka politikā Kremlī acīmredzami radīja zināmu šoku. Līdz šim Tramps bija paudis, ka neķersies pie sankcijām pret Krievijas naftas ieguves nozari, iekams Eiropas Savienības valstis nepārtraukšot pirkt krievu naftu. Tomēr Putina taktika, ko grūti raksturot citādi, kā Amerikas līdera vazāšanu aiz deguna, acīmredzot ir pārsniegusi „sarkano līniju”, pārāk uzkrītoši bojājot ne vien Donalda Trampa garastāvokli, bet arī viņa prestižu. No Maskavas izskanējušais, ka Krievijas kompānijām noteiktās sankcijas izraisīšot strauju naftas cenu kāpumu pasaules tirgū, neapstiprinās, ciktāl Persijas līča valstis ir gatavas kompensēt deficītu. Tiek ziņots, ka kompānija „Lukoil” sākusi izpārdot savus ārvalstu aktīvus. Var piebilst, ka nule arī Eiropa ieviesusi kārtējo sankciju paketi, kuras nozīmīgākā daļa ir sašķidrinātās dabasgāzes iepirkumu pārtraukšana līdz nākamā gada beigām. Kā Krievijas atbilde Rietumu ekonomiskajam spiedienam acīmredzot jāuztver pirmdienas paziņojums par jaunas raķetes sekmīgu izmēģinājumu, kuru vērojis pats Kremļa saimnieks. Jau 2018. gadā Putins ar pompu izziņoja šī ieroča izstrādi. Spārnotā raķete „Burevestņik”( „Vētrasputns”) esot unikāla, jo aprīkota ar kodoldzinēju, kas padarot tās lidojuma ilgumu un, attiecīgi, sniedzamību praktiski neierobežotu. Eksperti gan apšauba „Vētrasputna” spēju pārvarēt nopietnu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Kā telekanālam NBC News izteicies Apvienoto Nāciju Organizācijas Atbruņošanās pētījumu institūta vecākais pētnieks Pāvels Podvigs, „galvenais iemesls, kāpēc neviens cits nav mēģinājis uzbūvēt kaut ko līdzīgu, ir tas, ka tam īsti nav nekāda pielietojuma”. Tikām ar daudz ordinārākām raķetēm un lidrobotiem Krievija turpinājusi graut Ukrainas civilo infrastruktūru. Tiek ziņots arī par vadāmo kaujas lidrobotu uzbrukumiem civiliedzīvotājiem piefrontes zonā, kas ir klajš kara noziegums. Ukraina, savukārt, turpina sekmīgi graut Krievijas militārās rūpniecības objektus. Īpaši tiek atzīmēts raķešu trieciens Brjanskas Ķīmiskajai rūpnīcai, kas ražoja sprāgstvielas un raķešu komponentus. Triecienā izmantotas britu ražojuma raķetes „Storm Shadow”, kas liecina, ka Ukraina saņēmusi sabiedroto atvēli lietot šos ieročus triecieniem dziļi Krievijas teritorijā. Donalda Trampa Austrumāzijas tūre Svētdien, 26. oktobrī, Donalds Tramps uzsāka savas otrās kadences laikā nepieredzēti plašu tūri pa Austrumāzijas valstīm. Vispirms viņš ieradās Malaizijas galvaspilsētā Kualalumpurā, kur risinājās Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas jeb ASEAN samits. Aukstā kara laikā šī organizācija tika radīta ar ASV atbalstu kā pretsvars padomju ietekmei reģionā, tagad tā pārtapusi diplomātiska dialoga un tirdzniecisku sarunu platformā. Kā tiek atzīmēts, Trampa klātbūtne nozīmīgi paaugstinājusi notikuma prestižu, savukārt viņš pats paspodrinājis savu miera nesēja tēlu, piedaloties nolīguma parakstīšanā starp Taizemi un Kambodžu. Jāteic, ka šajā gadījumā, kad jūlijā robežstrīds starp abām kaimiņvalstīm pārauga bruņotā konfliktā, Trampa piedraudējums vērst pret konfliktējošajiem ekonomiskās sankcijas patiešām veicināja karadarbības noplakšanu. Kualalumpurā noslēdzis dažas tirdzniecības vienošanās, Baltā nama saimnieks pirmdien, 27. oktobrī, ieradās Japānā, kur tikās vispirms ar imperatoru, bet pēc tam ar pagājušonedēļ amatā stājušos premjerministri Sanaji Takaiči, pirmo sievieti šai amatā. Mediji uzsver tikšanās izteikti laipno atmosfēru; tās laikā tika līgumiski apstiprinātas jau agrāk panāktās vienošanās – Japānas eksports uz ASV tiek aplikts ar 15% tarifu, un Tokija veido fondu 550 miljardu dolāru apjomā investīcijām Savienotajās Valstīs. Tāpat noslēgta vienošanās par stratēģiski svarīgu minerālu un retzemju metālu piegāžu kārtību. Visbeidzot šodien, 29. oktobrī, Baltā nama saimnieks ieradās savas tūres pēdējā un svarīgākajā pieturpunktā Dienvidkorejā, kur viņu uzņēma prezidents Lī Džejs Mjans. Sarunu centrā, protams, ir joprojām nenoslēgtā Savienoto Valstu un Dienvidkorejas tirdzniecības vienošanās. Tomēr tūres galvenais notikums ir ceturtdien plānotā Donalda Trampa tikšanās ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu, kuras gaidās jau manāmi atdzīvojušies pasaules akciju tirgi. Protams, nozīmīgākais temats abu pasaules politikas supersmagsvaru sarunās būs iespējamā tarifu kara abpusēji pieņemama izbeigšana. Kā zināms, Ķīna kopš kāda laika šai procesā iedarbinājusi jaunu argumentu – savu retzemju metālu piegāžu ierobežošanu Savienotajām Valstīm. Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio kategoriski noraidījis spekulācijas, ka Vašingtona savu ekonomisko interešu vārdā varētu upurēt Taivānas neatkarību. Nav skaidrs, vai un kas šais sarunās varētu tikt spriests par Ķīnas īpašajām attiecībām ar Krieviju un iespējamo šīs ietekmes izmantošanu karadarbības pārtraukšanai Ukrainā. Visdrīzāk jāpiekrīt tiem, kuri spriež, ka šai aspektā rītdiena nekādus būtiskus jaunumus nenesīs. Var piebilst, ka tikmēr, kamēr prezidents Tramps uzturas Austrumāzijā, kontinenta otrā malā sākusi ļodzīties viņa pirms trīs nedēļām sastutētā pamiera konstrukcija. Vakar vakarā Izraēlas premjerministrs Bejamins Netanjahu devis pavēli bruņotajiem spēkiem vērst aktīvus aviācijas triecienus pret Gazas joslas teritoriju. Vīrs ar motorzāģi Ar striktiem taupības pasākumiem valdībai maz cerību izpelnīties sabiedrības atsaucību, tomēr šķiet, ka Argentīnas prezidentam Havjeram Milejam tas izdodas. Pēc pirmajiem diviem valdīšanas gadiem, kuru laikā īstenota radikāla valsts tēriņu mazināšana, svētdien, 26. oktobrī, notikušajās starpvēlēšanās Mileja vadītā partija „Brīvība virzās uz priekšu” guvusi pārliecinošu uzvaru. Kopumā šais vēlēšanās mandātus saņēma divdesmit četri no septiņdesmit diviem parlamenta augšpalātas – Senāta – deputātiem un sešdesmit četri no 257 apakšpalātas deputātiem, attiecīgi 13 senatoru un 64 apakšpalātas vietas tika prezidenta partijai. Šāds parlamenta sastāvs atvieglos viņam uzsāktā kursa īstenošanu – jaunus taupības pasākumus un ekonomikas regulējuma mazināšanu. Līdz šim prezidents samazinājis budžeta finansējumu izglītībai, pensijām, veselības aprūpei, infrastruktūrai un subsīdijām, kā arī atlaidis desmitiem tūkstošu valsts sektora darbinieku, taču opozīcijai izdevies, pretēji prezidenta gribai, palielināt tēriņus valsts augstskolām, atbalstam cilvēkiem ar invaliditāti un bērnu veselības aprūpei. Līdzšinējā Mileja politika ļāvusi būtiski mazināt inflāciju, kas līdz tam sasniedza trīsciparu skaitļus, samazināt budžeta deficītu un atjaunot investoru uzticēšanos. Tomēr ir skaidrs, ka radikālās taupības politikas sekas ir bezdarba pieaugums, ražošanas sašaurināšanās un iedzīvotāju pirktspējas kritums. Tas viss liek runāt par recesijas risku. Šajā situācijā atbalstu Milejam sniedzis viņam simpatizējošais Donalds Tramps. Savienotās Valstis piesolījušas četrdesmit miljardus dolāru lielu kredītlīniju, taču tikai tādā gadījumā, ja esošais prezidents paliek pie varas. Visdrīzāk arī šim faktoram bijusi nozīme prezidenta partijas panākumos. Var piebilst, ka vēlēšanās piedalījušies nepilni 68% balsstiesīgo argentīniešu, kas ir zemākais rādītājs vairāku desmitgažu laikā un tiek uzlūkots kā apliecinājums sabiedrības politiskai apātijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Š ir bijusi ļoti raiba un emocionālu notikumu nedēļa gan Latvijā, gan ārpus tās. Mēs gribam likvidēt partijas, mainīt vēlēšanu sistēmu, meklējam, kā sarežģīt aborta veikšanu, izstāsimies no Stambulas konvencijas nedēļas laikā. Līdz ar to kaut kādā mērā laikam riskējam palikt bez valdības un, iespējams, arī bez nākamā gada budžeta. Tikmēr Tramps paspēja salīgt un atkal saīgt attiecībās ar Krievijas diktatoru, un Maskava ir tikusi pie jaunām sankcijām. Krustpunktā aktualitātes analizē TV24 žurnālists Romāns Meļņiks, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne un domnīcas 'Providus" direktore Sanda Liepiņa.  

Annija mēģina uzveikt CSDD eksāmenu, bet satiksme pārvēršas haosā, un migrēna iestājas ātrāk nekā inspektors paspēj pateikt “nogriezieties pa labi”. Tikmēr Mārtiņam – bēdīgas ziņas un vēl bēdīgāks bīfs ar grafiti mākslinieku SATOk.Runājam arī par to, ko nozīmē “sapucēties” – jo, izrādās, interpretācijas var būt ļoti dažādas. Un, protams, nevarējām nepieminēt alumīnija cūkas cancellošanu .Klausies, spried un iespējams, arī tu sajutīsi nelielu migrēnu. Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim!Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Latvijā lielākās emocijas pēdējās dienās ir virmojušas joprojām ap Stambulas konvenciju. Tagad neapmierinātie ir iesnieguši savu nacionālu konvencijas variantu, kuru parakstīs tikai Latvija, izstājoties no kopējās vienošanās. Otrs aktuālais temats bija ilgā ņemšanās ap izmešu kvotām un pieslēgšanos Eiropas Savienības direktīvām. Tikmēr pasaulē  neapšaubāmi galvenā ziņa ir panāktā vienošanās starp Izraēlu un "Hamās" par kara pārtraukšanu Gazā. Pagaidām gan tas ir pirmais solis. Lai arī to var dēvēt par Trampa panākumu, tomēr cerētā Nobela Miera prēmija viņam gājusi secen, to saņems Venecuēlas opozīcijas līdere. Aktualitātes Krustpunktā analizē TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, TVNET Grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis un izdevuma "SestDiena" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne.    

Raidījumā pievēršamies tam, kas notiek Ņujorkā, ANO Ģenerālajā asamblejā. Par organizācijas jubileju gan īpaši nerunāsim, bet nepārprotami lielie kari joprojām ir uzmanības centrā. Te īpaši jāpiemin Palestīna - virkne valstu šajās dienās paziņojušas, ka atzīst Palestīnas valstiskumu. Otrs lielais temats ir Krievijas izaicinošā uzvedība. Vakar daudzus kārtējo reizi pārsteigusi Donalda Trampa mainīgā retorika, savukārt NATO apsprieda, ko darīt ar Krievijas lidaparātiem, kas arvien biežāk pārkāpj NATO valstu robežas, turklāt pieaug dažādi cita veida sabotāžas gadījumi.  Tāpat pēdējās dienās daudz runāts par vārda brīvību Savienotajās Valstīs pēc konservatīvā aktīvista Čārlija Kērka noslepkavošanas. Šis ir īpaši jūtīgs temats. Arvien biežāk medijiem nākas apsvērt, ko darīt, lai arī saglabātu raidīšanas licenci, bet nepazaudētu savu izteikšanās brīvību. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Sabiedriskā medija korespondente ASV Ina Strazdiņa. Palestīnas valstiskums bez ASV atbalsta “Palestīnas atzīšana ir dāvana „Hamās”,” – tā 23. septembrī no ANO tribīnes teica ASV prezidents Donalds Tramps par vairāku valstu lēmumu atzīt Palestīnas valsti ANO Ģenerālās asamblejas laikā. Kopumā Palestīnu šobrīd atzinušas vairāk nekā 150 pasaules valstis, un pēdējās dienās šim sarakstam pievienojušās Francija, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda, kā arī virkne mazāku Eiropas valstu. Lai arī šis lēmums ir skaļš un arī vēsturisks, tomēr šie paziņojumi ir dziļi simboliski un saistīti ar arvien sarežģītāko civiliedzīvotāju situāciju Gazas joslā. Šo lēmumu mērķis ir nodrošināt, ka divu valstu risinājums turpina dzīvot. Izraēla uz šiem lēmumiem reaģēja nikni. Starp Telavivas amatpersonu paziņojumiem bija dzirdamas gan frāzes par to, ka nekādas Palestīnas nebūs, gan draudi anektēt Rietumkrastu kā atbildi šiem Rietumvalstu lēmumiem. Donalds Tramps turpina atbalstīt Izraēlu, kamēr eiropieši saka, ka Izraēlas stratēģija Gazā ir izgāzusies un cenšas parādīt diplomātiju kā alternatīvu scenāriju, lai pieliktu punktu gadu desmitu ilgajam konfliktam Tuvajos Austrumos. Jāpiebilst, ka šo soli atbalsta arī virkne arābu valstu, kas aicina „Hamās” teroristus nolikt ieročus un atdot tos Palestīnas pašpārvaldei. Par spīti arābu valstu atbalstam, analītiķi šo Francijas prezidenta Emanuela Makrona vadīto soli pretēji ASV vēlmēm sauc par riskantu.  Krievijas provokācijas rietumos pieaug Lai gan nav nekādu šaubu, ka Krievija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle nekad neļaus pieņemt kādus sev neizdevīgus lēmumus, tomēr Igaunija pirmo reizi vēsturē pirmdien, 22. septembrī, lūdza padomei izskatīt Krievijas rīcību, tai pārkāpjot Igaunijas gaisa telpu. Pagājušās nedēļas nogalē trīs Krievijas iznīcinātāji vairāk nekā 10 minūtes lidinājās Igaunijas teritorijā, nereaģējot uz Igaunijas gaisa satiksmes kontroles brīdinājumiem. Dažas stundas vēlāk divi iznīcinātāji ļoti zemu pārlidoja Polijas urbšanas platformu Baltijas jūrā, kas gan atrodas ārpus Polijas robežām. Otrdien pēc Igaunijas lūguma tika sasaukta NATO sēde, lai konsultētos par tālāko rīcību. Arī turpmāk ikviens lidojošs objekts, ja tas pārkāps valsts robežu, tiks notriekts – tā par savu izlēmību rīkoties paziņojis Polijas premjers Donalds Tusks, gan piebilstot, ka lidojums pār urbšanas platformu ir mazliet atšķirīgs stāsts. Tikmēr NATO konsultācijas vakar nekādu lielāku skaidrību nav viesušas. NATO turpināšot reaģēt uz Krievijas izaicinājumiem, citēju – „mūsu izvēlētajā veidā, laikā un jomā". Ko tas nozīmē, tas joprojām ir interpretācijas jautājums. Tiesa, ASV prezidents Donalds Tramps 23. septembrī presei atzina, ka, viņaprāt, NATO vajadzētu notriekt tās lidmašīnas, kas ielidojušas NATO valstu gaisa telpā.   Pēdējo nedēļu notikumi raisa arvien lielākas bažas par iespējamu vairāk vai mazāk negribētu, bet militāru sadursmi ar Krieviju. Tajā pašā laikā arvien biežāk var prognozēt provokācijas, kurās tiešā veidā vainot Krieviju nebūs iespējams, jo pirms tam jāveic izmeklēšana. Pirmdienas vakarā tika apturēta Kopenhāgenas lidostas darbība, bet otrdien no rīta to pašu piedzīvoja Oslo. Abu valstu lidostas teritorijā uzradās vairāki lielāka izmēra droni, kuri tur lidinājās, paralizējot lidmašīnu satiksmi. Šobrīd nav nekādu pārliecinošu pierādījumu, ka aiz šiem notikumiem stāv Krievija, tomēr līdzšinējie notikumi liek domāt tieši par šo. ASV vārda brīvības tumšā diena Vārda brīvība ASV bija viens no bieži piesauktajiem argumentiem pagājušajā gadā, kad abas partijas cīnījās par vēlētāju balsīm prezidenta un parlamenta vēlēšanās. Republikāņi un Donalds Tramps nekautrējās ar pārmetumiem demokrātiem, ka tie ierobežo noteiktu viedokļu paušanu, un virknei mediju, ka tie izplata melus un noklusē netīkamus viedokļus. Amerikā, atšķirībā no Eiropas, mediju polarizācija vienmēr ir bijusi normāla politikas sastāvdaļa, tāpēc arī pārmetumi plašsaziņas līdzekļiem, kas simpatizē pretējās nometnes politikai, nav nekas jauns. Tomēr pēdējā laika notikumi Savienotajās Valstīs ir līdz šim sen nepieredzēti. Amerikāņi vienmēr lepojušies, ka viņu valstī cenzūra nepastāv, un ikviens, tajā skaitā prezidents, ir kritizējams un parodējams, biežāk pat vairāk nekā citi. Tāpēc ziņas, ka valdošā vara varētu aizslēgt kādu no medijiem vai raidījumiem, daudziem liekas kaut kas ārpus pieņemamā. Vēstījums, ka viena no nacionālajām televīzijas kompānijām ABC pārtrauc Amerikā populāra šova rādīšanu, jo raidījuma vadītājs bija negatīvi izteicies par valdošo MAGA (Make America Great Again) kustību, daudzviet tika uztverta ar lielu satraukumu. Šī nav pirmā reize kopš Trampa nākšanas pie varas, kad runa ir par kāda raidījuma slēgšanu vai finansējuma atņemšanu medijiem. Taču šoreiz rezonanse izrādījās īpaši liela. Runa ir par Džimija Kimela vakara sarunu šovu, kurā raidījuma vadītājs bija vairakkārt kritiski izteicies par konservatīvo amerikāņu reakciju uz Čārlija Kērka slepkavību. Kimels ēterā sacīja, ka MAGA aktīvisti mēģina uz šīs slepkavības rēķina sev nopelnīt politisko kapitālu. Pēc raidījuma Federālās komunikāciju komisijas priekšsēdētājs Brendans Kars paziņoja, ka ABC filiālēm, kas pārraida Kimela šovu, tiks anulēta licence. Dažas stundas vēlāk uzņēmums "Nexstar", viens no valsts lielākajiem ABC filiāļu staciju īpašniekiem, paziņoja, ka Kimela šovu savās stacijās neraidīs. Un pēc tam raidstacija izplatīja paziņojumu, ka šovs tiek atcelts vispār. Lēmums izraisīja plašu reakciju. Vairāk nekā 430 kino, televīzijas un skatuves zvaigznes, kā arī komiķi, režisori un rakstnieki parakstīja Amerikas Pilsonisko brīvību savienības atklāto vēstuli, kurā Kimela šova apturēšana tika atzīta par ASV vārda brīvības tumšāko dienu. Starp parakstītājiem ir tādas Holivudas zvaigznes kā Merila Strīpa, Roberts De Niro, Bens Afleks un Toms Henkss. Acīmredzot, televīzijas kompānija šādu reakciju negaidīja. Pirmdien ABC paziņoja, ka atsāks Kimela šova pārraidīšanu. "Mēs pēdējās dienas esam aizvadījuši izsvērtās sarunās ar Džimiju, un pēc šīm sarunām esam nonākuši pie lēmuma otrdien atsākt viņa šovu,"  tā teikts paziņojumā presei. Vakar, 23. septembrī, šova pirmajam raidījumam pēc atgriešanās bija pievērsta milzīga uzmanība. Tajā pašā laikā virkne vietējo filiāļu joprojām ir atteikušās translēt šovu savā programmā, tā vietā izvēloties rādīt kaut ko neitrālāku.

Valsts Kontrole nākusi klajā ar revīziju slimnīcās, kur konstatēts, ka slimnīcu sadalījums pa līmeņiem nestrādā, finansējums pa slimnīcām netiek taisnīgi sadalīts un galu galā netiek nodrošināta vienlīdzīga un kvalitatīva aprūpe. Daudzas slimnīcas faktiski nespēj nodrošināt pakalpojumus, ir arī gadījumi, kad dežurējošie speciālisti slimnīcā ir tikai uz papīra. Tikmēr mediķu arodbiedrība prasa nozarē algu pieaugumu. Kā tikt galā ar izaicinājumiem? Krustpunktā izjautājam veselības ministru Hosamu Abu Meri. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Zanda Ozola-Balode no Latvijas TV Ziņu dienesta un Anija Pelūde, žurnāla "Ievas Veselība" galvenā redaktore.  

Bērni atgriezušies skolā un līdz ar to arī sastrēgumi ielās, darba ritms atgriezies ar pilnu jaudu. Koalīcija ir paspējusi vienoties par kandidātu tiesībsarga amatam, izskatās, ka Rīgas Stradiņa universitātes profesori Karīnu Palkovu amatā apstiprinās. Kā būs ar Ģenerālprokurora izvēli, tur intriga ir lielāka. Katrā ziņā konkursā uz šo amatu pieteicies arī bijušais ģenerālprokurors Juris Stukāns, kurš piedalījās iepriekšējā konkursā, kur neizvēlēja nevienu. Tikmēr valdībai gandrīz visas domas ir par budžetu un naudas taupīšanu. Par izdienas pensiju saņēmēju loka būtisku sašaurināšanu valdībā konceptuāls atbalsts panākts. Nauda būs jāpietaupa arī iedzīvotājiem – sabiedriskajā transportā cenas atkal celsies. Par to un citiem nedēļas notikumiem spriežam Krustpunktā. Analizē politoloģe Iveta Kažoka, Latvijas TV Ziņu dienesta producente Rudīte Spakovska un žurnāliste Lauma Niedrīte.

Raidījumā plašāk runājam par Amerikas Savienotajām Valstīm, aptverot gan iekšpolitikas jautājumus, gan arī ārpolitikas jautājumus, kā arī beigās diskutējam par Ķīnu. ASV Neatkarības dienas svinības prezidentam Trampam īpašas šogad padarīja "Lielā un daiļā likumprojekta" pieņemšana. Tam gan bijis ne mazums kritiķu, kuru vidū ir arī Īlons Masks. Tikmēr ASV ārpolitikā galveno uzmanību, vismaz mēs Latvijā pievēršam karam Ukrainā, un pēdējā laikā no Trampa mutes izskanējušas šķietami pozitīvas iezīmes Ukrainai - Baltā nama saimnieka neapmierinātība ar Putinu aug un tiek meklētas iespējas arī stiprināt Ukrainas aizsardzības spējas. Kā būs ar darbiem, tas gan ir cits jautājums. Nenoteiktība joprojām valda arī tarifu sāgā. Savukārt Ķīna likusi skaidri noprast, ka tā nevēlas Krievijas sakāvi Ukrainā. Kā Eiropai to uztvert un kā veidot attiecības ar Pekinu laikā, kad sadarbība tirdzniecībā ir būtiska, bet kā ēna turpat blakus redzama Ķīnas militāro muskuļu audzēšana un arvien lielāks atbalsts Krievijas militārajai rūpniecībai? Aktualitātes analizē Sigita Strubera, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, un Kristofers Kārlis Krūmiņš, Austrumeiropas politikas students Džordžtaunas universitātē (ASV), RSU Ķīnas Studiju centra projektu koordinators. „Lielais skaistais” un „trešais dusmīgais” 4. jūlijā, Savienoto Valstu Neatkarības dienā, Baltajā namā notikušo svinību ietvaros prezidents Tramps ar attiecīgu pompu parakstīja savu „Lielo daiļo likumprojektu”, kā viņš pats to dēvē. Līdz ar to šī nodokļu atlaižu un budžeta tēriņu pakete ir ieguvusi likuma spēku. Kā zināms, tas nenācās viegli, jo projekta ietekme uz vairākām nozīmīgām sociālajām programmām un budžeta izdevumu līmeni raisīja iebildumus ne tikai opozicionāros demokrātos, bet arī republikāņu rindās. Kongresa Budžeta birojs lēš, ka Trampa „finansiālā daile” varētu nākamajos desmit gados palielināt Savienoto Valstu budžeta deficītu par vairāk nekā trīs triljoniem dolāru un laupīt valsts apmaksātu veselības aprūpi un atbalstu pārtikas iegādei miljoniem amerikāņu. Projekts paredz padarīt par pastāvīgām nodokļu atlaides, kuras Tramps ieviesa savas pirmās prezidentūras laikā, toreiz uz laiku līdz šī gada nogalei. Šīs atlaides varētu turpmākajos desmit gados samazināt budžetu apmēram par četriem ar pusi triljoniem, bet prezidents ir pārliecināts, ka tās nozīmīgi veicinās ekonomikas izaugsmi. Būtisks pieaugums paredzēts militārajam budžetam, pamatā karakuģu būvei un pretgaisa aizsardzības projektam, prezidenta nodēvētam par „Zelta kupolu”, kā arī Imigrācijas un muitas kontroles dienestam, kurš īsteno Trampa politikas lolojumu – nelegālo ieceļotāju izraidīšanas kampaņu. Tikām uz „Lielā daiļā” stāšanos likumīgā spēkā reaģējis Īlons Masks, kurš jau agrāk bija solījis, ja tas notikšot, viņš dibināšot jaunu politisko partiju. Tā saukšoties Amerikas partija, un tās tuvākais mērķis esot nākamajās Kongresa vēlēšanās iegūt dažas vietas, kas, ievērojot demokrātu un republikāņu spēku samēru likumdevējā, kļūtu izšķiroši svarīgas. Eksperti gan ir visai skeptiski par iespēju nozīmīgi izkustināt nu jau pārsimts gadus cementēto divpartiju sistēmu Savienotajās Valstīs. Makaronu kārējs Vladimirs „Putins mums ir sakarinājis kaudzēm makaronu uz ausīm,” – tā varētu tulkot amerikāņu idiomu, ar kuru Baltā nama saimnieks raksturoja savas attiecības ar agresorvalsts līderi, runājot kabineta sēdē. Šķiet, ugunsgrēku iekrāsotās Ukrainas pilsētu debesis tomēr met savu baiso atblāzmu arī uz Vašingtonu, respektīvi, Kremļa rīcība, pieprasot faktisku Ukrainas kapitulāciju, slepkavojot tās civiliedzīvotājus un paralēli manipulējot ar Savienoto Valstu līderi, sāk nodarīt pārāk pamanāmu kaitējumu Trampa un viņa administrācijas reputācijai. Zināms indikators bija ieroču piegāžu jautājuma līkloči. Pēc pagājušās nedēļas vidū izskanējušās informācijas, ka Savienotās Valstis aptur militāro palīdzību Ukrainai, ciktāl to krājumi esot nepietiekami, un 4. jūlijā notikušās Savienoto Valstu un Ukrainas vadītāju telefona sarunas, pirmdien, 7. jūlijā, Tramps tomēr paziņoja, ka ieroči tikšot piegādāti. Otrdien tika precizēts, ka runa ir par desmit raķetēm pretgaisa aizsardzības sistēmai „Patriot”, kas ir visai pieticīgs daudzums. Tomēr būtiskākais ir tas, ka Savienotās Valstis nav radikāli mainījušas savu pieeju militārā atbalsta sakarā un nav tādējādi kļuvušas par faktisku agresijas atbalstītāju. Ja var ticēt aģentūras „Associated Press” paustajam, ideja par ieroču piegādes apturēšanu patiešām nākusi no Pentagona un bijusi Baltajam namam negaidīta. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs vērsies pie prezidenta Trampa ar lūgumu pārdot viņam vienu „Patriot” iekārtu, lai to tālāk nodotu Ukrainai. Atbilde esot – lai Mercs piegādājot kādu no savā rīcībā esošajām iekārtām, bet Savienotās Valstis esot gatavas dalīt izmaksas uz pusēm. Bet šodien, 9. jūlijā, apritēja arī kārtējais termiņš, kuru Baltā nama saimnieks bija noteicis paaugstinātu ievedmuitas tarifu ieviešanai vairākām valstīm, t.sk. Bangladešai, Indonēzijai, Japānai un Dienvidkorejai, ja netiks panākta tirdzniecības vienošanās. Tomēr vakar prezidents atlika tarifu ieviešanu līdz 1. augustam. Zīmīgi, ka biržas praktiski nav reaģējušas uz pēdējiem Baltā nama saimnieka lēmumiem un izteikumiem tarifu sakarā. Pekina atklāj kārtis Pirms nedēļas Briseli apmeklēja Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji, četras stundas pavadot sarunās ar Eiropas Savienības Augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kaju Kallasu. Sarunu gaitā Ķīnas pārstāvis izrādījās neierasti atklāts, paziņojot, ka Pekina nevarot pieļaut Krievijas zaudējumu karā Ukrainā – tādā gadījumā Savienoto Valstu uzmanība tikšot pievērsta tikai Ķīnai un Klusā okeāna reģionam. Informāciju par šo Ķīnas pārstāvja izteikumu publiskojis laikraksts „South China Morning Post”. Izdevums raksturojis tikšanos kā „četras stundas ilgu debašu maratonu”, kurā puses apmainījušās ģeopolitiskiem un ekonomiskiem pārmetumiem, pie tam Kajai Kallasai nācies uzklausīt pāris sarunu partnera pasāžas lektora stilā. Konkrētais izteikums nācis kā atbilde Eiropas Savienības pārstāves teiktajam, ka Ķīna sniedzot Krievijai konkrētu militāru atbalstu. Atklātība, ar kādu Vans Ji definējis savas valsts pozīciju pašreizējā kara sakarā, ir visai neierasta pat sarunās aiz slēgtām durvīm, un sacītais ir manāma nobīde no Pekinas oficiāli ieturētās neitralitātes. Pāris dienas vēlāk Ķīnas Ārlietu ministrijas pārstāve gan centās mīkstināt situāciju, paužot, ka viņas valsts ir neitrāla šajā konfliktā un, protams, ieinteresēta pēc iespējas drīzā karadarbības pārtraukšanā un situācijas politiskā risinājumā. Ārlietu ministra Vana vizīte Briselē bija veltīta mēneša nogalē plānotā Eiropas Savienības un Ķīnas samita sagatavošanai, kad Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Antoniu Košta apmeklēs Pekinu un tiksies ar prezidentu Sji Dziņpinu un citiem Ķīnas Tautas republikas vadītājiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šonedēļ Eitanāzijā:Mārtiņš nodeva bērnu Cūkkārpā, bet Urbāns piedzērās un relaksējās pie Babītes ezera. Tikmēr Annija atrada maku un, kā jau godīga pilsoniska būtne, izlēma… nu, paklausieties paši.Ventspils uzņem kibersporta sacensības, kāpēc mēs esam apsolījuši basketbolistus vairs neapcelt (vismaz līdz nākamajai epizodei).Turklāt hobijs “graut valsti” kļūst arvien populārāks, bet mēs uzdrošināmies ielūkoties latviskā pornogrāfijā.Dziesmu kari, pagarinātais mācību gads un tas, kāpēc mēs sirsnīgi ienīstam depozītu. Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim!Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Ministrijas ir nākušas klajā ar taupības pasākumiem nākamā gada budžetā, ir plānota gan darbinieku skaita samazināšana, gan iestāžu reorganizācija. Pie vēlēto amatpersonu atalgojuma iesaldēšanas koalīcija strādāšot, bet vēl mazāka atsaucība ir par partiju finansēšanas mazināšanu. Tikmēr visas pašvaldības tikušas pie mēriem un Valsts Drošības dienests jau sācis saņemt pieteikumus par valsts noslēpuma pielaižu saņemšanu domju vadītājiem. Bet šķiet par taupību domā ne visas domes, vismaz attiecība uz vicemēru amatu skaitu. Rēzeknē, kas izslavēta ar bēdīgo finanšu situāciju, atvēziens ir vēl plašāks, jo viens no pirmajiem jaunievēlētās domes plāniem ir atjaunot bezmaksas sabiedrisko transportu tiem, kas sasnieguši 60 gadu vecumu. Par to un citām nedēļas aktualitātēm ar žurnālistiem diskutējam raidījumā Krustpunktā. Analizē Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls un žurnāla "IR" žurnālists Aivars Ozoliņš.  

Trampam esot bijusi brīnišķīga divu stundu gara telefonsaruna ar Vladimiru Putinu - Krievijai priekšā ir varena perspektīva pelnīt lielu naudu tirdzniecībā ar ASV, tikai jāizbeidz tas karš. Un Putins tam esot gatavs. Tā pēc sarunas savā sociālajā medijā rakstīja Tramps. Tikmēr nekas gan neliecina, ka karadarbība patiešām tuvākajā laikā varētu tikt pārtraukta. Cits karš Tuvajos Austrumos gan uzņem apgriezienus - Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka turpmāk Gazas sektoru pilnībā kontrolēšot Izraēla. Tas esot šī kara lielais mērķis. Tiesa, ko tas nozīmēs realitātē? Vēl novērtēsim Rumānijas prezidenta vēlēšanu rezultātus - tur spraigā cīņā uzvarējis proeiropeiski noskaņotais līdzšinējais Bukarestes mērs, kurš solījis turpmāk atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret agresoru. Krievijai neizdevās panākt Rumānijas politiskā kursa maiņu. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Austrumeiropas politikas centra direktors Māris Cepurītis un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Dāvana pa telefonu Krievijas un Ukrainas delegāciju tikšanās 16. maijā Stambulā ilga apmēram divas stundas. Iespēja, ka Krievijas vadonis Putins varētu pieņemt prezidenta Zelenska aicinājumu tikties augstākajā līmenī, izplēnēja līdz ar trešdienas vakaru, kad Maskava paziņoja, ka tās delegāciju vadīs Vladimirs Medinskis – tas pats, kurš 2022. gada sarunās; Putina padomnieks, bijušais kultūras ministrs un profesionāls vēstures revidētājs krievu impēriskā šovinisma garā. Viņa sūtīšana uz tikšanos pati par sevi Kijivā tika iztulkota kā zīme, ka Kremlis nav gatavs nopietnām miera sarunām. Tas arī pierādījās – Ukrainas pusei, kuru sarunās vadīja aizsardzības ministrs Rustams Umerovs, tika izteiktas nepieņemamās prasības par četru apgabalu pilnīgu nodošanu Krievijai un vienpusēju atbruņošanos. Vienīgais, par ko izdevās vienoties, ir karagūstekņu apmaiņa pa tūkstotim no katras puses. Pēc sarunām Krievijas delegācijas vadītājs paziņoja, ka viņa valsts esot gatava karot desmitiem gadu. Tādējādi Krievijai izdevās uz laiku aizvirzīt otrajā plānā jautājumu par nekavējošu uguns pārtraukšanu, uz ko uzstāj Ukrainas sabiedrotie Eiropā un arīdzan Savienoto Valstu prezidents Tramps. 15. maijā, pārlidojuma laikā uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem Baltā nama saimnieks izteicās, ka acīmredzami nekas nemainīšoties, kamēr viņš un Putins nebūšot „sanākuši kopā”. Grūti spriest, vai par šādu „kopā sanākšanu” uzskatāma pirmdien, 19.maijā, notikusī abu varasvīru divu stundu ilgā telefonsaruna. Tramps savā soctīklu ierakstā to pasteidzās pasludināt par „izcilu”, savukārt Putins, runājot ar reportieriem, kā „jēgpilnu un atklātu”. Krievijas mediji dēvē pirmdienas telefonsarunu par savas valsts diplomātisku uzvaru. Nav īsti skaidrs, kas liek amerikāņu līderim optimistiski paust, ka Ukraina un Krievija tūdaļ sākšot miera sarunas. Pie tam viņa paustajā pēdējās dienās vairakkārt izskanējis motīvs, ka Savienotās Valstis varētu no Krievijas un Ukrainas sarunu procesa distancēties. Nav skaidrs, kas tādā gadījumā notiks ar amerikāņu militāro un izlūkinformācijas atbalstu Ukrainai. Vēl Baltā nama saimnieks savos izteikums zīmē nekonkrēti rožainas komerciālas sadarbības perspektīvas ar abām karojošajām pusēm, kad tās būs noslēgušas mieru, bet neko nesaka par iespējamām sankcijām pret Krieviju par miera procesa sabotēšanu. Acīmredzami apzinoties visus domājamos riskus, Ukrainas prezidents Zelenskis aicinājis Ameriku nepamest sarunu procesu. Pārpārēm ložu, drusku maizes Svētdien, 18. maijā, Izraēla apstiprināja, ka ir uzsākusi plašu sauszemes operāciju ar nolūku pārņemt savā kontrolē lielāku daļu Gazas joslas. Jau kopš pagājušās nedēļas nogales Izraēlas Aizsardzības spēki pakļauj joslas teritoriju daudz intensīvākiem gaisa triecieniem, kas, saskaņā ar Gazas pārvaldes iestāžu vēstīto, esot prasījuši jau apmēram pāris simtus dzīvību. Pirmdien premjerministrs Netenjahu izteicās, ka izraēliešu spēki varētu īstenot pilnīgu visas teritorijas okupāciju. Tiek ziņots, ka Gazas sektors varētu tikt sadalīts vairākās kontroles zonās un iedzīvotāji piespiesti koncentrēties samērā nelielās teritorijās, visdrīzāk, sektora dienvidu daļā. Tāpat pirmdien Izraēla izsludināja evakuācijas norādījumu sektora dienviddaļas pilsētas Hānjūnisas iedzīvotājiem, brīdinot par bezprecedenta mēroga uzbrukumu pilsētai. Izraēlas uzsāktā karadarbības eskalācija izraisījusi asu reakciju no vairāku rietumvalstu puses. Vakar ar kopīgu paziņojumu šai sakarā nākušas klajā Lielbritānija, Francija un Kanāda, nodēvējot Izraēlas darbības par neproporcionālām. Londona jau paziņojusi, ka pārtrauc sarunas ar Izraēlu par brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu. Savukārt Eiropas Savienība, kā norādījis Francijas ārlietu ministrs Žans Noels Barro, varētu iesaldēt savienības asociācijas līgumu ar Izraēlu, kas to nostādītu statusā, kādā šobrīd ir tādas valstis kā Sīrija, Libērija vai Zimbabve. Militāro darbību eskalācija notiek uz akūta pārtikas un medikamentu trūkuma fona, kuru izraisījusi kopš marta sākuma īstenotā Gazas joslas blokāde. Starptautiskā prese citē „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrijas ziņoto, ka pārtikas trūkums jau bijis par iemeslu 57 bērnu nāvei. Savukārt ANO ģenerālsekretāra vietnieks humānās palīdzības jautājumos Toms Flečers intervijā raidsabiedrībai BBC paziņojis, ka četrpadsmit tūkstošiem mazuļu bada nāve draudot jau pāris dienu laikā. Svētdien premjerministrs Netanjahu paziņoja, ka, piekāpjoties Savienoto Valstu un citu Izraēlas partneru spiedienam, tiks atļauta zināma pārtikas daudzuma ievešana Gazas joslā, lai nepieļautu badu. Nepilnas simts kravas mašīnas ar pārtiku, medikamentiem un medicīnas precēm esot ielaistas pāri robežai, bet, saskaņā ar raidsabiedrības BBC ziņoto, vakar, 20. maija, dienas beigās pārtikas izdalīšana iedzīvotājiem vēl nebija uzsākta. Eiropa atviegloti nopūšas Eiropa var atviegloti nopūsties – respektīvi, tā Eiropas daļa, kas savu nākotni redz līdzšinējās valstu kopības un tās apliecināto vērtību tālākā pastāvēšanā. Rumānijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, kas notika 18. maijā, uzvaru ar nepilniem 54% balsu guvis 55 gadus vecais matemātiķis un līdzšinējais Bukarestes mērs Nikušors Daniels Dans. Par neatkarīgo kandidātu balsojuši visvairāk galvaspilsētā, kur viņš iemantojis popularitāti kā tās vadītājs, arī citās lielākajās pilsētās un ungāru minoritātes apdzīvotajos rajonos. Daudziem viņa ievēlēšana ir patīkams pārsteigums, ciktāl pēc vēlēšanu pirmās kārtas šķita, ka labākas izredzes ir ultranacionālistam, radikālajam konservatoram un trampisma adeptam, partijas Alianse rumāņu vienotībai līderim Džordžem Simionam. Salīdzinot ar pirmo kārtu, vēlētāju aktivitāte svētdien bija augusi par apmēram 11,5 procentiem, un acīmredzami šie aktivizējušies pilsoņi arī nesuši uzvaru Danam. Viņa kampaņas stūrakmeņi bija skaidrs atbalsts Rumānijas līdzšinējai pozīcijai Eiropas Savienībā un NATO, cīņa pret korupciju un arī turpmākais atbalsts Ukrainai. Kā atzīmē komentētāji, rumāņu sabiedrības lielākajai daļai tomēr nav bijis pieņemams visai atklāti prokremlisks valsts galva. Rumānijas prezidenta varas funkcijas nav sevišķi plašas iekšpolitiski, bet nozīmīgas ārpolitika, drošības politikā un tiesu varas amatpersonu iecelšanā. Jādomā, ka Ungārijas premjers Orbans un Slovākijas premjers Fico ar lielām cerībām raudzījās uz Simionu kā savu nākamo sabiedroto Eiropas politikas arēnā. Līdzšinējie labējo radikāļu panākumi Rumānijas prezidenta vēlēšanu procesā skaidrojami pamatā ar vēlētāju nepatiku pret līdzšinējo valdošo Sociāldemokrātiskās un Nacionāli liberālās partijas koalīciju. Jaunievēlētais prezidents pagātnē bijis liberālās un šobrīd opozīcijā esošās Rumānijas glābšanas savienības biedrs, taču izstājies no tās 2017. gadā un kopš tā laika formāli ir bezpartejisks. Kā zināms, pēc valdošajai koalīcijai negatīvajiem pirmās prezidenta vēlēšanu kārtas demisionēja premjerministrs Marčels Čolaku, līdzšinējam kabinetam turpinot darbu pagaidu valdības statusā. Tādējādi jaunas valdības izveide ir prezidenta Dana pirmais darba uzdevums. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu  kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.

ASV prezidents Donalds Tramps lepojas ar produktīvajām sarunām ar Putinu, tomēr Krievija tāpat un vēl aktīvāk uzbrūk Ukrainas civiliedzīvotājiem. Tikmēr Latvijā notikusi strauja virzība uz atteikšanos no Otavas konvencijas par kājnieku mīnām, lai gan opozīcijas projektu par to valdošā koalīcija vēl nebija gatava atbalstīt, gatavošot savējo. No ASV nākušas arī citas neiepriecinošas ziņas – līdz ar finansējuma griešanu dažādām federālajām aģentūrām ir apdraudēts arī desmitgadēm zināmais medijs "Radio Brīvā Eiropa". Par nedēļas aktualitātēm ar žurnālistiem spriežam Krustpunktā. Studijā žurnāla "SestDiena" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne,TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un portāla "NRA" žurnālists Bens Latkovskis.