Podcasts about paldies

Paldies, ka bijāt ar mums vakar gan te, gan VEF Kvartālā! Bija dažas tehniskas kļūmes, kuras cerams šodien būs jau izlīdzinātas! Bet tiekamies un par Latviju! Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Pēc finansista Kārļa Danēviča viesošanās Cilvēkjaudas klubā saņēmām daudz atsauksmju, kā viņa atbildes uz jautājumiem palīdzēja nomierināt kara draudu baiļu iespaidā satrauktos prātus un pārslēgties uz savu dzīvi. Tāpēc lūdzu Kārlim, lai ierakstām arī interviju Cilvēkjaudā, kas būtu pieejama visiem. Kārlis piekrita. Vienīgi mums neizdevās atrast datumu, kad abi esam Rīgā vienā laikā, tāpēc šo interviju ierakstījām attālināti. Paldies studijai Power-Up SPACE par šo iespēju!Šajā sarunā Kārlis sniedz savu, pieredzē un apkopotā informācijā balstītu skatījumu par ģeopolitisko situāciju, kas rada daudz raižu. Viņš piedāvā racionālu pieeju kara draudu izvērtēšanai un norāda uz latviešu lielāko vājumu — tendenci ļauties negatīvismam un populistu solījumiem.Kārlis pārliecinoši argumentē, kāpēc mums nav jāpārvērtē Krievijas militārā varenība, skaidro Baltijas valstu stratēģisko nozīmi Eiropas drošības kontekstā un dalās praktiskos padomos par finanšu un īpašumu drošību iespējamo ekonomisko izaicinājumu priekšā. Ar spēcīgu vēstījumu par latviešu spītības pozitīvo potenciālu, Kārlis mudina neļaut bailēm paralizēt mūsu ikdienu un lēmumu pieņemšanu. Viņš arī sniedz vērtīgus padomus par investīcijām un personīgo finanšu pārvaldību mainīgajos globālajos apstākļos.Kārlis ir SEB bankas valdes loceklis, Baltic Institute of Corporate Governance padomes loceklis, SOS bērnu ciematu Latvijā padomes priekšsēdētājs, SOS Children Villages International senators.Būsim laimīgi par tavu atbalstu SOS bērnu ciematiem.Ja tev ir svarīgi, ka varam turpināt Cilvēkjaudas darbu ar jaunām intervijām un lai tās visiem ir pieejams bez maksas, tad, lūdzu, atbalsti mūs kādā no šiem veidiem, kas palīdzēs segt daļu no Cilvēkjaudas izmaksām.Sarunā pieminēto informāciju atradīsi 226. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads9:21 Kārļa Danēviča ieteikumi, uz kā balstīt savus spriedumus par kara draudiem, lai tie būtu racionāli11:49 Kādiem apstākļiem izpildoties, būtu pamats lielākam satraukumam19:02 Kārļa novērojumi par baltiešu bailēm palikt vieniem un neaizsargātiem23:18 Kāpēc Eiropai interesē Baltijas valstis un kā tas mums noder26:45 Kas ir latviešu lielākais vājums kara draudu kontekstā32:39 Iegūsti uzņēmumam vērtīgu bezmaksas konsultāciju no grāmatvedības aģentūras “Kamelota”. Piesakies uz GRĀMATVEDĪBAS EKSPERTĪZI: kamelota.lv/jauda33:41- Par kodolkara varbūtību36:10 Iemesli, kāpēc nevajadzētu pārvērēt Krievijas armijas varenību42:30 Naftas cenu loma Padomju savienības sabrukumā un mūsdienu Krievijas spējās46:46 Par īpašumu un finanšu drošību saistībā ar Trampa tarifiem52:03 Ļaunākie drošības situācijas scenāriji un kā tiem sagatavoties59:32 Latviešu spītība un kā to izmantot savā labā, lai baiļu dēļ nenoliktu savu dzīvi uz pauzes1:04:21 Kas ir pati vērtīgākā investīcija, ko izmantot arī šajā laikā1:06:48 Kādas ir potenciāli gaidāmās ekonomiskās grūtības, ņemot vērā globālos tirdzniecības karus1:17:03 Kārļa secinājumi un rekomendācijas ieguldījumu veikšanai1:23:15 Stratēģija investēšanas uzsākšanai1:28:45 Ieteikumi, ar ko būt piesardzīgam, attiecībā uz investēšanas lēmumiem1:34:55 Vai pastāv risks neatgūt savu naudu, ja notiktu uzbrukums Latvijas banku sistēmai1:37:28 Kādas ir kredītņēmēja iespējas, ja īpašums karadarbības dēļ tiktu iznīcināts1:38:52 Kāda ir nekustamā īpašuma perspektīva, ņemot vērā Latvijas demogrāfiju1:40:31 Kārļa ieteikumi no personīgās pieredzes tam, kā nekāpināt izdevumus, palielinoties ienākumiem1:43:00 Power-Up SPACE

Vismaz vienu dienu aprīlī jokojam biežāk nekā ierasts, tāpēc sarunā ar harizmātisko improvizācijas teātra aktrisi Aneti Bendiku noskaidrosim, kā dzīvi vada cilvēki, kam joki un cilvēku smīdināšana ir viena no galvenajām ikdienas sastāvdaļām.Sarunā uzzini arī to, kādas ir Anetes attiecības ar grāmatām un lasīšanu, kā un vai grāmatas palīdz attīstīt prasmi improvizēt un prezentēt. Tāpat parunāsim par iprovizācijas projektu DIVAS un daudz ko citu.Sarunu vada Ieva.Paldies sērijas tehniskajam atbalstam Jurim Garjānam. Saruna ierakstīta Biedrības "Skanda" studijā.Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju šeit. 

Latvijas Radio 2 skan visur - darba vietās un mājās, Latvijā un ārvalstīs. Tas dod māju sajūtu jebkur, kur vien atrodies. Ko par radio saka paši darbinieki, dīdžeji un tā idejas autors maestro Raimonds Pauls? Par to Aculiecinieks Latvijas Radio 2 30 gadu jubilejā.

“Plūsti kā upe” ir amerikāņu autores Šellijas Rīdas debijas romāns, kas balstīts patiesos notikumos. Grāmata, izdota 2023. gadā, uzreiz kļuva par starptautisku bestselleru un nu ieguvusi vairākus apbalvojumus.Tas ir aizkustinošs un iedvesmojošs stāsts par zaudējumu, drosmi un sevis atklāšanu. Stāsta centrā ir jauna sieviete, kura, neskatoties uz dzīves pārbaudījumiem, atrod spēku sekot savai sirdij un plūst cauri dzīvei gluži kā upei – neatlaidīgi un brīvi. Šī grāmata ir par pārmaiņām, mīlestību un dabas skaudro, bet skaisto spēku, un tā tiek salīdzināta ar lasītāju sirdis iekarojušo Dēlijas Ouensas “Kur vēži dzied”.Klausies Kristīnes, Ievas, Zanes un Aijas pārdomas par izlasīto. Paldies izdevniecībai "Latvijas Mediji" par grāmatas eksemplāriem! Grāmatu visizdevīgāk iegādājies šeit!Kļūsti par raidieraksta patronu https://www.patreon.com/Piedzivot

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Stāsts būs par tēlnieku un Valsts mākslas muzeja direktoru Burkardu Dzeni. Ar uzlecošas saules emblēmu, ko nosacīti uzskata par pirmo valsts ģerboni, Dzenis 1918. gada nogalē uzvarēja konkursā par jaunās Latvijas Republikas nacionālo simbolu. Šis ģerbonis tika lietots līdz 1921. gada 15. jūnijam, kad Satversmes sapulce pieņēma grafiķu Riharda Zariņa un Vilhelma Krūmiņa izstrādātu valsts ģerboni – tādu, kādu mēs to zinām šodien. 20. gadsimta sākumā Burkards Dzenis (1879–1966)  kļuva par vienu no latviešu profesionālās tēlniecības modernizētājiem un akmens tēlniecības tradīciju ieviesējiem. Līdzīgi kā brālēns Teodors Zaļkalns un kolēģis Gustavs Šķilters, mākslinieks Sanktpēterburgā pabeidza Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu (1898–1905), specializējies dekoratīvajā tēlniecībā. Atjaunotā mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideāli sekmēja Dzeņa nacionālo pašapziņu. Studiju beigās piešķirtā ārzemju stipendija viņam deva iespēju franču tēlnieka Ogista Rodēna mācību darbnīcā Parīzē (1906) apgūt impresionisma principus un Maskavā (1907) papildināt pieredzi bronzas liešanā. Pēc atgriešanās no ārzemēm Dzenis Ķīšezera krastā Staņģos uzcēla sev darbnīcu un lietuvi. Līdzās radošajam darbam, Dzenis vienmēr bijis arī sabiedriski aktīvs un nav vairījies no brīžiem grūtas atbildības nastas. Jau 1910. gadā Rīgā viņš iesaistījās pirmās latviešu mākslas izstādes rīkošanā, kas pārauga Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā. Liktenīgā saskare ar mākslas darbu vākšanu sākās, darbojoties tās valdē. Pirmā pasaules kara laikā tēlnieks piedalījās gan latviešu mākslas izstāžu organizēšanā Petrogradā un Maskavā, gan leģendāro nacionālās mākslas albumu sagatavošanā, ar kuriem diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics 1918. gada augustā devās uz Rietumeiropu, cenšoties panākt Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu. 1920. gada 15. martā Dzeni apstiprināja par jaundibinātā “Izglītības ministrijas Mākslas muzeja pagaidu pārzini”. Muzejam ierādīja telpas toreiz vēl karā izpostītajā Rīgas pilī, un kopš šī brīža Rīgā darbojās divi mākslas muzeji – jau agrāk dibinātais Rīgas pilsētas mākslas muzejs gleznotāja Vilhelma Purvīša vadībā un tagad arī – Valsts mākslas muzejs. Dzenis rūpējās gan par muzeja krājuma papildināšanu turpmākos divdesmit gadus, gan iesaistījās valstiski reprezentatīvu izstāžu organizēšanā un dažādu komisiju darbā, kā arī meklēja muzejam piemērotākas, plašākas telpas. Jau 1929. gada 8. novembrī Dzenis rakstīja izglītības ministram par to oficiālu vēstuli, norādot – ja nevar uzcelt speciālu jaunu ēku, tad, piemēram, armijas arsenāls Jēkaba laukumā varētu tikt pārbūvēts muzeja vajadzībām (kopš 1988. gada LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”). Vienlaikus Burkards Dzenis vadīja arī Lietišķās tēlniecības meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā un darbojās mākslinieku un audzēkņu biedrībā “Sadarbs”. Tēlniecībā viņu interesēja portreta žanrs. Memoriālajā tēlniecībā radīti Emīla Dārziņa, Rūdolfa Blaumaņa, Rūdolfa Pērles, Viļa Olava un citi kapu pieminekļi. Pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas atrodas viņa veidotais gleznotāja Jaņa Rozentāla piemineklis. Nacionālā romantisma garā stilizētās Dzeņa etnogrāfiskās saktas savulaik valkājušas dzejniece Aspazija, operdziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga, aktrises Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika un Marija Leiko. Vēl joprojām šodien Mākslas muzeja “Rīgas Birža” ekspozīcijās un ātrijā lietošanā ir Dzeņa savulaik Valsts mākslas muzeja apmeklētājiem dizainētie ozolkoka soli. 1944. gadā mākslinieks ar ģimeni emigrēja uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Otrā pasaules kara beigās Valsts mākslas muzejā atstāto tēva privātkolekciju, godinot viņa piemiņu, jaunākais dēls Atis Dzenis 1993. gadā uzdāvināja tagadējam Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Paldies manai muzeja kolēģei un kopā veidotās izstādes “Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam 100” līdzkuratorei Dr. art. Aijai Brasliņai par palīdzību šī materiāla tapšanā!

Pēdējais laiks atskatīties uz 2024. gadā izlasīto.Klausies Kristīnes, Ievas, Zanes un Aijas 2024. gada labākās grāmatas veselās 9 nominācijās un noteikti neaizmirsti pastāstīt arī par saviem uzvarētājiem katrā no kategorijām.Paldies par 2024. gadu lappusēs!Tiekamies citās lappusēs jau 2025. gadā!

Novembri, cik labi, ka esi pagājis, un cik labi, ka tajā bija daudz labu grāmatu!Viena no tām – mūsu mēneša grāmata, audiogrāmatu karalienes Džūlijas Vīlenas romāns "Paldies par klausīšanos", kurā guvām sagremojamu devu romantikas, krietni daudz asprātību un lielisku ieskatu audiogrāmatu tapšanas aizkulisēs.Vairāk par romānu un novembra asumiņiem grāmatu pasaulē klausies sarunā, kurā tiekas Zane, Kristīne, Ieva un Aija.Džūlijas Vīlenas romānu iegādājies izdevniecībā Evita.

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Latviešu valodas aģentūras skolēnu radošo darbu konkursa „Kas ir tavs varonis šodien?” uzvarētāju labāko darbu fragmenti. 1. raidījums. Konkursā piedalījās skolēni no dažādiem Latvijas novadiem, kā arī no Latviešu skolām pasaulē un Latviešu valodas aģentūras tālmācību nodarbību audzēkņi. Pirmajā raidījumā skan  fragmenti no domrakstiem, kuru autori ir: Kristers Jaunzems, Gulbīša pamatskolas 3.klase Annika Leonoviča, Aglonas Katoļu ģimnāzijas 4. klase Aleksandrs Drande, Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas 4. c klase Sāra Paegle, Liezēres pamatskolas 4. klase Valters Grīnfelds, Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas 4. klase Marija Rimicāne, Ozolnieku vidusskolas 4. klase Aleksandrs Ščerbatjuks, Daugavpils Valsts pilsētas vidusskolas 9. a klase Marta Ozoliņa, Limbažu Valsts ģimnāzijas 4.klase Renārs Rainers Biezbārdis, Taurupes pamatskolas 9. klase Lelde Sondore, Varaļānu vidusskolas 2. klase Mārcis Grišuļs, Mārupes pamatskolas 4. klase Megana Jurkeviča, Jaunpiebalgas vidusskolas 4. klase Dominiks Aglonietis, Aglonas Katoļu ģimnāzijas 4. klase Sofija Eglīte, Valmieras Pārgaujas sākumskolas  6.klase Oskars Blūzmanis, Briseles 2. Eiropas skola, 10 gadi Skolēnu darbus lasa Katrīna Griga un Jānis Āmanis. Skan Raimonda Tiguļa mūzika. Raidījumu ierakstīja un muzikāli noformēja Valdis Zilveris. Režisors Valdis Lūriņš, redaktore Dzintra Matuzāle, producentes Māra Eglīte un Velga Līcīte-Meldere. 2024. gada ieraksts. Latviešu Valodas aģentūras projektu vadītāja Velga Līcīte-Meldere: „Konkursā sagaidījām ļoti lielu pieteikumu skaitu – 1202 radošos darbus: esejas, dzejoļus, domrakstus un zīmējumus no visas Latvijas un latviešu skolām pasaulē (762 literāros darbus un 440 zīmējumus). Izrādās, ka vislielākais varonis bērniem ir MAMMA, tad seko tētis, vecmāmiņa, vectētiņš, ģimene, māsa, brālis, ugunsdzēsēji, zemessargi un ārsti. Varonis ir latvietis – tas, kurš nekaunas tāds būt, nekaunas no savām saknēm, no savas valodas, kā savulaik Krišjānis Valdemārs. Varonis ir arī labs cilvēks, tāds cilvēks, kas liek smaidīt, kas dod spēku noticēt sev pašam; draugi, kas tic tev tad, kad tu pats sev vairs netici. Labi un mīloši cilvēki ir daudzu jauniešu autoritātes. Dakteris Klauns ir varonis, cilvēcība ir varonība. Ne vienmēr mēs varam  būt varoņi, bet vienmēr mums ir iespēja palikt cilvēkiem, saglabāt cilvēcību un nepazemot otru – tā arī ir varonība. Paldies par stiprajiem varoņstāstiem! Jūsos katrā ir varonības gēns, ja jūsu acis un sirds spēj ieraudzīt labo!” Kristers Jaunzems, Gulbīša pamatskolas 3.klase: „Novembris – tas ir varoņu laiks. Stundā iepazīstam R Blaumaņa „Tālavas taurētāju”. Grāmatās dzīvo grāmatu varoņi, filmās – filmu varoņi, datoros un telefonos  - datorspēļu varoņi. Tik daudz un dažādi tie ir. Mamma stāstīja, ka viņas bērnībā vēl nebija datorspēļu. Bērnu sapņu varoņi bijuši pasaku tēli. Kad aizstāvu savus telefona varoņus, mamma saka: „Kas gan tie par varoņiem,  tādi datorķēmi vien ir, kas tur lēkā…” No pieaugušajiem dzirdu par labā un ļaunā cīņu šodien. Diemžēl, tā vairs nav pasaka, nav arī animācijas filma vai datorspēle. Īsta spēle. Spēle, kurā neievēro noteikumus. Man bail par to, kas notiek. Es gribu, lai labais uzvar... Es negribu sapņot par varoni formas tērpā un ar šaujamo. Domāju, ka varonis var būt arī   kaut kas labs, mīļš, laipns, žēlīgs. Iespējams, tie ir cilvēki, kas no sirds dod citiem. Dot citiem, pat svešiem cilvēkiem, neprasot neko pretim taču arī ir varonība!”

Latviešu valodas aģentūras skolēnu radošo darbu konkursa „Kas ir tavs varonis šodien?” uzvarētāju labāko darbu fragmenti. 1. raidījums. Konkursā piedalījās skolēni no dažādiem Latvijas novadiem, kā arī no Latviešu skolām pasaulē un Latviešu valodas aģentūras tālmācību nodarbību audzēkņi. Pirmajā raidījumā skan fragmenti no domrakstiem, kuru autori ir: Kristers Jaunzems, Gulbīša pamatskolas 3.klase Annika Leonoviča, Aglonas Katoļu ģimnāzijas 4. klase Aleksandrs Drande, Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas 4. c klase Sāra Paegle, Liezēres pamatskolas 4. klase Valters Grīnfelds, Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas 4. klase Marija Rimicāne, Ozolnieku vidusskolas 4. klase Aleksandrs Ščerbatjuks, Daugavpils Valsts pilsētas vidusskolas 9. a klase Marta Ozoliņa, Limbažu Valsts ģimnāzijas 4.klase Renārs Rainers Biezbārdis, Taurupes pamatskolas 9. klase Lelde Sondore, Varaļānu vidusskolas 2. klase Mārcis Grišuļs, Mārupes pamatskolas 4. klase Megana Jurkeviča, Jaunpiebalgas vidusskolas 4. klase Dominiks Aglonietis, Aglonas Katoļu ģimnāzijas 4. klase Sofija Eglīte, Valmieras Pārgaujas sākumskolas  6.klase Oskars Blūzmanis, Briseles 2. Eiropas skola, 10 gadi Skolēnu darbus lasa Katrīna Griga un Jānis Āmanis. Skan Raimonda Tiguļa mūzika. Raidījumu ierakstīja un muzikāli noformēja Valdis Zilveris. Režisors Valdis Lūriņš, redaktore Dzintra Matuzāle, producentes Māra Eglīte un Velga Līcīte-Meldere. 2024. gada ieraksts. Latviešu Valodas aģentūras projektu vadītāja Velga Līcīte-Meldere: „Konkursā sagaidījām ļoti lielu pieteikumu skaitu – 1202 radošos darbus: esejas, dzejoļus, domrakstus un zīmējumus no visas Latvijas un latviešu skolām pasaulē (762 literāros darbus un 440 zīmējumus). Izrādās, ka vislielākais varonis bērniem ir MAMMA, tad seko tētis, vecmāmiņa, vectētiņš, ģimene, māsa, brālis, ugunsdzēsēji, zemessargi un ārsti. Varonis ir latvietis – tas, kurš nekaunas tāds būt, nekaunas no savām saknēm, no savas valodas, kā savulaik Krišjānis Valdemārs. Varonis ir arī labs cilvēks, tāds cilvēks, kas liek smaidīt, kas dod spēku noticēt sev pašam; draugi, kas tic tev tad, kad tu pats sev vairs netici. Labi un mīloši cilvēki ir daudzu jauniešu autoritātes. Dakteris Klauns ir varonis, cilvēcība ir varonība. Ne vienmēr mēs varam  būt varoņi, bet vienmēr mums ir iespēja palikt cilvēkiem, saglabāt cilvēcību un nepazemot otru – tā arī ir varonība. Paldies par stiprajiem varoņstāstiem! Jūsos katrā ir varonības gēns, ja jūsu acis un sirds spēj ieraudzīt labo!” Kristers Jaunzems, Gulbīša pamatskolas 3.klase: „Novembris – tas ir varoņu laiks. Stundā iepazīstam R Blaumaņa „Tālavas taurētāju”. Grāmatās dzīvo grāmatu varoņi, filmās – filmu varoņi, datoros un telefonos  - datorspēļu varoņi. Tik daudz un dažādi tie ir. Mamma stāstīja, ka viņas bērnībā vēl nebija datorspēļu. Bērnu sapņu varoņi bijuši pasaku tēli. Kad aizstāvu savus telefona varoņus, mamma saka: „Kas gan tie par varoņiem,  tādi datorķēmi vien ir, kas tur lēkā…” No pieaugušajiem dzirdu par labā un ļaunā cīņu šodien. Diemžēl, tā vairs nav pasaka, nav arī animācijas filma vai datorspēle. Īsta spēle. Spēle, kurā neievēro noteikumus. Man bail par to, kas notiek. Es gribu, lai labais uzvar... Es negribu sapņot par varoni formas tērpā un ar šaujamo. Domāju, ka varonis var būt arī   kaut kas labs, mīļš, laipns, žēlīgs. Iespējams, tie ir cilvēki, kas no sirds dod citiem. Dot citiem, pat svešiem cilvēkiem, neprasot neko pretim taču arī ir varonība!”

BATŅAM IEMET UZVARAS VĀRTUS!…Kā arī Latvieši kaujas NHL, gan savā starpā, gan ar citiem. Kā arī Jānis Timma izšķīries no sievas un Čukste beidz savu karjeru! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FACEOFF40 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Jubilejas Hronikas METĀLKĀSTS LV Podkāsts #168 Šajā epizodē sentimentāli atzīmējam Metālkāsta 7 gadu pastāvēšanu, atbildot uz jautājumiem, pārbaudot mūsu atjautību, atskatoties pagātnē un fantazējot par nākotni. Epizodē noskaidrojam konkursa uzvarētājus (ar jums sazināsimies). Paldies visiem, kas klausās, iesaistās un atbalsta! SEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV https://lrma.lv/ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās muzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c jaunumi m/

Šajā HR PODCAST un CEO epizodē tiekos ar Latvijas Izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu, lai runātu par viņas ceļu uz līderību, personīgajiem un profesionālajiem izaicinājumiem, par iglītību, mācīšanos un nemācīšanos. Runājām par drosmi nepatikt un spēju saglabāt savu autentiskumu. Ko tas prasa un kāpēc svarīgi par to domāt, jo sevišķi līdera lomā esot. Tāpat mazliet pieskārāmies izglītības jomas vadībai Latvijā, mūžizglītības un digitālo prasmju nozīmei.Paldies, Anda, ka veltīji laiku sarunai - tā ir vēl viena iespēja sprodrināt savu līderības zobenu, daloties, nedaudz atklājoties un reflektējot par pieredzēto! **Tev ir iespēja atbalstīt manu darbu un nopirkt man zaļo tēju: https://www.buymeacoffee.com/medne   HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika HR PODCAST PLUS: Šajās epizodēs, kopā ar personāla vadības eksperti un organizāciju psiholoģi Elīnu Bulāni, diskutējam par dažādiem jautājumiem, par kuriem vairums gribētu runāt, taču tomēr izvēlas paklusēt.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Mazliet sentimenta, neduadz smieklu, un 5. raidieraksta sezona ir noslēgusies. Sarunā ar Zani (@mom.who.reads.a.lot) un Sandru (@pielasit_sirdi) runājam par aizvadītajām piecām sezonām, par sākumu, par kurioziem un nedaudz arī par grāmatām.Paldies par kopābūšanu! Tiekamies citās lappusēs!

Sarunas ar Jāni Streiču Lietuvas mājā par Smiļģi, Mozi Mendelsonu, gleznošanu, kokgriezumiem un dzīvi kopumā. Katras vasaras neatņemama sastāvdaļa ir Jāņa Streiča filma „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kurā nofilmējās arī jaunais aktieris Gundars Āboliņš. Šajā vasarā Latvijas Televīzija iepriecināja arī ar Sreiča filmu „Teātris”. Bet kā klājas pašam režisoram, kurš kopā ar sievu Vidu aizbrauca uz Lietuvu, lai palīdzētu meitai un znotam, kuri strādā Kauņas muzikālajā teātrī, bet kovidpandēmija visu noliku uz pauzes, un Streiči palika dzīvot Lietuvā. „Vakariņu sarunas” ar izcilu stāstnieku kinorežisoru Jāni Streiču Lietuvā, kur viņš pastāvīgi dzīvo kopā ar sievu Vidu skaistā lauku īpašumā pie ezera, Polijas un Baltkrievijas pierobežā. Glezno, nodarbojas ar kokgriezumiem, lasa, bauda klusumu un mieru. Žurnālisti ar viņu parasti sazinās zoom, bet mēs bijām ciemos, braucot no Vācijas, no Polijas puses. Šī nav tradicionāla intervija ar jautājumiem un atbildēm, ir ieslēgts diktofons uz vakariņu galda, smiekli un arī mūsu stāsti par brāļu Kaudzīšu Eiropas ceļojumiem, par Vācijā pieredzēto, par to, kāds būs Smiļģa kabinets Lāčplēša ielas namā. Un Jānis Streičs spēj no viena aizraujoša stāsta pārlēkt uz citu, pārsteigt ar dziļām zināšanām un spilgtām atmiņām. Viņa sieva Vida gan reizēm teic, ka tā nu gan nebija, ka tā ir tīrā literatūra, bet tomēr mēs uzzinām arī viņu iepazīšanās stāstu un kāda loma tajā bija filmai „Mans draugs nenopietns cilvēks”. Bet tikmēr Jānis Streičs jau būs izstāstījis par Mozi Mendelsonu, Rodi- Ēbelingu, baronu Rautenfeldu un Emīliju Plāterīti. „Vakariņu sarunās” piedalījās aktieris Gundars Āboliņš, Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule, Radio mazās lasītavas producente Agita Bērziņa un žurnāliste Ingvilda Strautmane. Un tā, mēs, mazliet maldījušies pa pierobežu un saņēmuši brīdinājumus to nekavējoties pamest, esam Veisiejā, pie Vidas un Jāņa Streiču galda Un Jānis Striečs mūs arī mazliet izglīto, kam esam braukuši garām.   Paldies par viesmīlību Jānim Streičam un viņa sievai Vidai. Paldies par „Vakariņu sarunām”, kuras gribētos turpināt.

Šajā podkāsta epizodē dzirdēsi diskusijas ierakstu no sarunu festivāla "LAMPA" diskusijas, kurā runājām par mākslīgā intelekta (MI) lomu Latvijā, aplūkojot tā attīstību un ietekmi no dažādām perspektīvām. Diskusijas dalībnieki - Evita Simsone, NVA direktore; Kaspars Gorkšs, LDDK ģenerāldirektors; Artūrs Mednis, aģentūras New Black dibinātājs un Anna Andersone, Startschool un Riga TechGirls vadītāja - dalās ar savām zināšanām un pieredzi.Aplūkojam jaunākos pētījumus un datus par MI izmantošanu darba vietās, ekonomisko ietekmi un izaicinājumiem, ar kuriem saskaras uzņēmumi un darbinieki. Diskutējam par iespējām, ko sniedz MI, un arī par to, kā nodrošināt atbilstošas apmācības un prasmes, lai maksimāli izmantotu šīs tehnoloģijas potenciālu. Noslēgumā dalībnieki dalās ar saviem ieteikumiem, lai Latvija varētu maksimāli izmantot MI potenciālu nākamajos 5-10 gados. Neaizmirstiet noklausīties šo epizodi un iegūt vērtīgas atziņas par MI nākotni Latvijā!Viesi:Evita Simsone, NVA direktoreKaspars Gorkšs, LDDK ģenerāldirektors, Jūrmalas Futbola skolas direktorsArtūrs Mednis, aģentūras New Black dibinātājs un vadītājs, AI guruAnna Andersone, Startschool un Riga TechGirls vadītājaSaruna notiek kopā ar Nodarbinātības valsts aģentūru (NVA). Ja Tu vēlies atbalstīt manu darbu, tev ir iespēja nopirkt man zaļo tēju šeit - https://www.buymeacoffee.com/medne. Paldies!Ilze HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika HR PODCAST PLUS: Šajās epizodēs, kopā ar personāla vadības eksperti un organizāciju psiholoģi Elīnu Bulāni, diskutējam par dažādiem jautājumiem, par kuriem vairums gribētu runāt, taču tomēr izvēlas paklusēt.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Šajā podkāsta epizodē dzirdēsi diskusijas ierakstu no sarunu festivāla "LAMPA" diskusijas -  "Vai moderna darba vide nozīmē lojālu darbinieku?" Sarunu vadīju es - Ilze Medne, Integrālais koučs un HR Podcast vadītāja, sarunā piedalījās -  Edgars Pīlips, Luminor grupas darbinieku pieredzes un atalgojuma daļas vadītājs Pārsla Baško, Printful Grupas globālā personāla direktore Mārtiņš Panke, SEB Global Services biznesa pakalpojumu centru Rīgā un Viļņā komunikācijas vadītājs.   Vai mūsdienu darba vietas spēj nodrošināt darbinieku laimi un apmierinātību? Noklausies!Runājām par tādiem jautājumiem  kā:Pētījumi rāda, ka 39% darbinieki uzskata, ka par labbūtību ir jārūpējas darba devējam, tātad tās rūpes pamatā tiek sagaidītas no organizācijas, no vadītāja - nāciet un parūpējaties par mani. Kas ir tas, ko visbiežāk sagaida no darba devēja?20% no pasaules (aptaujātajiem) darbiniekiem izjūt vientulību, strādājot attālināti, būtībā esot vienatnē, kas parādās arī darbinieku iesaistes rādītājos, kas Eiropā ir vieni no zemākajiem, tikai 13% (Gallup) jūtas iesaistīti un viņiem patīk savs darbs. Kā jums šķiet, ko esam izdarījuši nepareizi?Kas ir moderna darba vide un kā tā ietekmē lojalitātes rādītājus, kā to nomērīt?Kā modernizācija un tehnoloģijas maina darba vidi, un vai šīs pārmaiņas veicina vai, tieši pretēji, mazina darbinieku lojalitāti.Diskutējam par darba vides mērķi, darba kultūras nozīmi, lojalitātes un autonomijas līdzsvaru, kā arī par stresa un labbūtības jautājumiem mūsdienu darba vidē.Saruna notiek kopā ar Nodarbinārības valsts aģentūru (NVA). Ja Tu vēlies atbalstīt manu darbu, tev ir iespēja nopirkt man zaļo tēju šeit - https://www.buymeacoffee.com/medne. Paldies!Ilze HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika HR PODCAST PLUS: Šajās epizodēs, kopā ar personāla vadības eksperti un organizāciju psiholoģi Elīnu Bulāni, diskutējam par dažādiem jautājumiem, par kuriem vairums gribētu runāt, taču tomēr izvēlas paklusēt.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Sezonas finišs! "Ūdenszeļļi" sezonas pēdējā epizodē atskatījās uz jaunākajiem notikumiem NBA un pasniedza ikgadējos Ingarus vairākās nominācijās! Paldies visiem, kas bija kopā ar mums 8. sezonā, un tiekamies rudenī!

22. jūnijā Kalnciema-Klīves baznīcā izskanēs koncerts "Aicinājums", ar kuru tiks svinēta dievnama ērģeļu 90. gadskārta un 170 gadi, kopš guldīts baznīcas pamatakmens. Dziedātāja Viktorija Majore, arfiste Ieva Šablovska un ērģelniece Diāna Jaunzeme-Portnaja muzicē kopā jau vairākus gadus, veidojot koncertprogrammas gan ar latviešu klasiķu, gan ar mūsdienu latviešu komponistu skaņdarbiem. Māksliniecēm ir izveidojusies sadarbība ar komponistiem, kas viņām ir veltījuši opusus. Koncertprogrammā “Aicinājums” iekļauti Georga Pelēča, Agnetas Krilovas un šī gada jubilāra Riharda Dubras veltījumi. Ir zināms, ka Jēkabs Mediņš savulaik bijis ērģelnieks Kalnciema-Klīves draudzē un dievnamā, tāpēc klausītājiem būs iespēja dzirdēt arī viņa opusu “Allegro appassionato”. Savukārt Jāzepa Mediņa “Sapņojums”, kas ir iemīļots skaņdarbs latviešu mūzikas koncertos, izskanēs versijā soprānam arfai un ērģelēm. Sarunā ar ērģelnieci Diānu Jaunzemi-Portnaju uzzinām par trio sastāva unikalitāti un to, cik vienkārši norit ērģeļu un arfas kopskaņas veidošana. Noskaidrojam Kalnciema-Klīves eveņģēliski luteriskās baznīcas ērģeļu vēsturi, programmā iekļautos latviešu autoru pēdējos gados radītos darbus un tiekam aicināti uz šovasar gaidāmajiem  VIII Vēsturisko ērģelu svētkiem. Mūziķe atklāja, ka atsevišķi instrumenti joprojām gaida savu atjaunošanu, bet darbu ātrāku veikšanu kavē zinošu ērģeļmeistaru trūkums. Diāna Jaunzeme-Portnaja: Man kā ērģelniekam Kalnciema-Klīves ērģeles bija ļoti liels atklājums. Instruments pēc saviem parametriem ir neliels, tās ir mazas ērģelītes – 9 balsis, divi manuāli un pedālis, taču skanējums tālu pārsniedz liturģiskās vajadzības, tas ir ar koncertinstrumenta ievirzi. Paldies jāsaka Jēkabam Mediņam, kurš savulaik bija ērģelnieks šajā draudzē. Viņam noteikti bija savas prasības – lai ērģeles ir labas liturģiskajām vajadzībām, bet vajadzētu arī spožas, koncertiskas balsis klāt, ko viņš arī panācis, un tās šajā instrumentā arī ir un skan. Mūsu dienās ērģeļmeistariem izdevies piemeklēt trūkstošās stabules un detaļas gan pasūtot, gan izgatavojot pašiem, lai ērģeles atkal skanētu. Draudze vienmēr ir centusies saglabāt gan pašu dievnamu, gan to, lai draudze būtu aktīva, līdz ar to arī instruments tiek uzpasēts un saudzēts. Kalnciema-Klīves baznīcā uzstāšos kopā ar jaukām kolēģēm – arfisti Ievu Šablovsku un soprānu Viktoriju Majori. Mēs muzicējam kopā jau vairākus gadus, un gadu gaitā ir izveidojusies pašām ļoti mīļa un, manuprāt, ļoti skaista koncertprogramma „Aicinājums”, kurā skan tikai un vienīgi latviešu mūzika gan ērģelēm solo, gan kombinācijā mums trijām, gan tikai ērģelēm ar balsi un tamlīdzīgi. Tur ir pārstāvēti gan klasiķi, gan mūsdienu latviešu komponisti. Programma ir sastādīta no divām sfērām – gan „sirmie klasiķi” kā Jēkabs Mediņš, Jāzeps Mediņš, gan mūsdienu komponisti kā Ēriks Ešenvalds, Georgs Pelēcis, Aivars Kalējs un šīgada jubilārs Rihards Dubra. Klausītājiem nevajadzētu baidīties nākt uz mūsdienu latviešu ērģeļmūziku, jo šie skaņdarbi, kurus esam izvēlējušies, daudzi no tiem ir arī mums veltīti – tie ir pavisam jauni - 2021., 2022., 2023. gads. Tie ir pārsteidzoši skaisti savā būtībā. Protams, ar laikmetīgo valodu, bet tie ir viegli uztverami, vienkārši. Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Vai ērģelnieki labprāt svētku reizes pavada muzicējot? Ir tradicionālie koncerti Rīgas Domā "Ērģeļu skaņās atvadās gads", un tagad – 22. jūnija vakars. Tas arī ir brīdis, kad ļoti daudzi jau ir metušies svētku sagatavošanās darbos. Kā ar ērģelniekiem? Kurā brīdī jūs to paspējat? Ērģelnieku profesijas „garoziņa” ir tas, ka mēs svētkos vai ļoti tuvu tiem esam ierauti savā muzicēšanā jeb darbošanās jomā, bet mums tas patīk. Mēs mākam sabalansēt koncertdzīvi un svētku svinēšanu. Manuprāt, 22. jūnija vakars ir ļoti piemērots, lai klausītos latviešu ērģeļmūziku, jo nākamajā dienā jau ir visa lielā gatavošanās un skats uz Jāņu dienu. Mēs esam pieraduši. Mēs mācāmies un mākam to sabalansēt.

Ja meklējat sarunu, kas palīdzētu aizbēgt no skaudrās ikdienas un aizmirst pasaules nedienas... Nu, varbūt šī nebūs īstā.Kormaka Makārtija romāns "Ceļš" ir postapokaliptisks stāsts par pasauli pēc katastrofas un cilvēkiem tajā. Tā ir grāmata par cilvēcību un par tās saglabāšanu apstākļos, kas to pārbauda katru dienu un katru stundu. "Ceļš" ir par ceļu, ko turpinām iet, kamēr vēl esam dzīvi.Paldies par sarunu Ievai (IG @mrs.lasitaja) un Ditai (IG @well_read_woman_project), kas šoreiz papildināja mūsu sarunu par grāmatu, kā arī Džona Hilkota režisēto filmu "The Road".Seko Ditai Instagram https://www.instagram.com/well_read_woman_project/Seko Ievai Instagram https://www.instagram.com/mrs.lasitaja/Seko Aija Instagram https://www.instagram.com/piedzivot.lappuses/Atbalsti raidieraksta tapšanu https://www.patreon.com/Piedzivot

Stāsta Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns Vai zini, ka UNESCO "Pasaules atmiņas" starptautiskajā reģistrā iekļauto masu akciju jeb dzīvo ķēdi "Baltijas ceļš" (turpmāk tekstā – Baltijas ceļš) var uzskatīt par pasaules vēsturē nebijušu treju tautu pašnoteikšanās referendumu jeb tiešo balsojumu par brīvību un neatkarību?  Baltijas ceļš kā tautu solidaritātes fenomens sekmēja ne tikai baltiešu atbrīvošanos no Krievijas, bet atstāja paliekošas pēdas pasaules vēsturē, iedvesmoja un iedvesmo brīvībai citus. Tas tiešā veidā atkārtots 1990. gada janvārī Rietmukrainā no Ļvivas līdz Kijivai, 1990. gada vasarā Kišiņevā, bet 2013. gada 11. septembrī Katalonijā. Kataloņi Baltijas ceļa iespaidā par savu nāciju vienojošo himnu, veidodami savu dzīvo ķēdi, izvēlējās Mārtiņa Brauna dziesmu "Saule. Pērkons. Daugava". 2019. gada 23. augustā Baltijas ceļš atdzimis arī Honkongas jauniešu protestos pret Ķīnas komunistiem. Baltijas ceļš arvien rāda, kā bez ieročiem var stāties pretī bruņotam pārspēkam un to uzveikt. Tādēļ Latvijas pienākums ir vēsturiskās atmiņas institūcijās glabāt liecības par šo pasaules atmiņas dārgumu. Kā pirmā no tādām liecībām minama Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļas "Latvijas Tautas frontes muzejs" rodamā Latvijas Tautas frontes, Igaunijas tautas frontes Rahvarinne un Lietuvas kustības Sajūdis 1989. gada 15. jūlija parakstītā vienošanās – līdz 23. augustam (tātad – mēneša laikā) organizatoriski un tehniski sagatavoties dzīvās ķēdes izveidošanai. Tas, vai minimālais nepieciešamais cilvēku skaits Latvijas teritorijā tik īsā laikā atsauksies uz Tautas aicinājumu "Visi uz Baltijas ceļa!", bija atkarīgs no simtiem tautas kustības vietējo nodaļu, grupu un katra Latvijas patriota apzinīguma, nacionālās pārliecības, apķērīguma un drosmes – apstākļos, kad Maskava baltiešu protestus pasaulei centās pasniegt tikai kā maznozīmīgas ekstrēmistu saujiņas nemierus. Liecības par to snieguši un joprojām sniedz un aicināti sniegt paši notikuma dalībnieki, tai skaitā vietnē www.thebaltickway.eu. Savukārt Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajam krājumam Baltijas ceļa stāstus ierakstīja 28 sabiedrībai plašāk pazīstami Baltijas ceļa dalībnieki, ieskaitot Baltijas valstu ministru prezidentus. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā atrodamas 300  visdažādākā vecuma Baltijas ceļa dalībnieku personiskās liecības, kas 2014. gadā vāktas pēc UNESCO Nacionālās komitejas ierosmes. Saīsinātā veidā piedāvājam tolaik 24 gadus vecās Viļakas bibliotekāres Viktorijas Stivriškas atmiņas, kas atklāj gan to, ko Latvijas cilvēki juta, gan to, kā viņi savā Baltijas ceļa vietā nonāca... "Mūsu Baltijas ceļa posms bija Rūjienas apkaimes Oleru ciems Jeru pagastā. No Viļakas izbraucām saulainā pēcpusdienā. Līdz Baltijas ceļa sākumam vajadzēja tur nokļūt. Kad autobusā brīvu vietu vairs nebija, papildus tika meklēti ķeblīši, un tālais ceļš varēja sākties. Šoseja mašīnām pārpilna, garām braucošie sveicienam cits citam māja ar sarkanbaltsarkaniem karodziņiem. Veidojās sastrēgumi. Baltijas ceļa dalībniekos valdīja neaprakstāma kopības un vienotības sajūta. Pie Rūjienas nācās gaidīt un dziedāt no līdzpaņemtām dziesmu kladēm, jo pilsētā iebraukt nevarēja, tur veidojās ķēdes posms ar igauņiem, un mūsu mašīnu straumi virzīja uz Jeru pusi. Izkāpjot ceļš sadalījās. Vienā pusē – dzīvā cilvēku ķēde, otrā pusē – autobusi un vieglās automašīnas. Dega ugunskuri, skanēja dziesmas. Iztrūkstošie cilvēki tika aizstāti ar tautiskām jostām. Balvu rajona Baltijas ceļa dalībniekiem bija jāsadodas rokās ar kaimiņiem no Ludzas rajona. Pirms un pēc notika dziedāšana, apspriešanās. Mājās steigties negribējās. Atslēgas vārdi tajā vakarā bija: brīvība, laisve, vabadus, Baltija, Latvija, neatkarība. Baltijas ceļa himna "Atmostas Baltija" trīs valstu valodās lika sariesties asarām visu paaudžu un tautību cilvēku acīs. Neaizmirstamās piecpadsmit minūtes, kurās sadodas rokās triju valstu iedzīvotāji, nav salīdzināmas ne ar ko. Caur radio aparātiem klausījāmies LTF priekšsēdētāja teiktos vārdus par ceļu, kas ejams Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. Tas iedrošināja darīt iespējamo un neiespējamo, lai izrautos no PSRS važām." Maskava un tās vietvalži vēl 23. augusta rītā Latvijā kā visrusificētākajā un krievu militārajām bāzēm visvairāk piedrazotajā posmā Baltijas ceļu mēģināja izjaukt. Tika aizliegta vienīgā iespējamā koordinācijas iespēja – radio tiešraide. Globālo Baltijas ceļu izglāba tādu Latvijas cilvēku kā Viktorija pašaizliedzība, disciplīna un pašorganizēšanās spēja. Paldies par to!

Šajā epizodē podkāsta vadītāja Ilze Medne tiekas ar psiholoģijas zinātņu doktori Mariju Ābeltiņu. Mūsu šodienas tēma ir viltvārža sindroms – psiholoģisks fenomens, kas ietekmē aptuveni 78% no veiksmīgiem cilvēkiem visā pasaulē.Viltvārža sindroms rada sajūtu, ka panākumi nav pelnīti un šīs sajūtas var radīt ievērojamu stresu un negatīvi ietekmēt gan personīgo labklājību, gan profesionālo sniegumu. Sarunā ar Mariju apspriedīsim, kā šis sindroms ietekmē individuālo sniegumu, kādas ir tā sekas un iespējamie veidi, kā to pārvarēt. Diskutēsim arī par to, kā organizācijas var veicināt vidi, kas samazina viltvārža sindroma ietekmi uz darbiniekiem, un kādi paņēmieni ir efektīvi individuālai pārvarēšanai.Ja Tu vēlies atbalstīt manu darbu, tev ir iespēja nopirkt man zaļo tēju šeit - https://www.buymeacoffee.com/medne. Paldies!Ilze HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika HR PODCAST PLUS: Šajās epizodēs, kopā ar personāla vadības eksperti un organizāciju psiholoģi Elīnu Bulāni, diskutējam par dažādiem jautājumiem, par kuriem vairums gribētu runāt, taču tomēr izvēlas paklusēt.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Muguras sāpes ir plaši izplatīta, neērtības un pat ciešanas sagādājoša parādība, ar ko dzīves laikā saskaras apmēram 80% cilvēku. Šo sāpju iemesli bieži vien ir mūsu sēdošais dzīvesveids, stress, netrenēta dziļā muskulatūra vai nepareiza muskuļu slodze.Par laimi, lielu daļu muguras sāpju problēmu ir iespējams atrisināt ar fizioterapiju, treniņiem, adekvātu atpūtu un ergonomiski piemērotu risinājumu izvēli.Ko darīt, lai mums izdotos regulāri vingrot un varam pasargāt sevi no muguras sāpēm vai atbrīvoties no tām, jautāju Ievai Zvīgulei, Sporta zinātnes doktorei, sertificētai fizioterapeitei, anatomijas docentei un Vingrosev.lv fizioterapijas studijas vadītājai.Paldies uzņēmumam Training Lab par atbalstu Cilvēkjaudai ar iespēju ierakstīt šo epizodi viņu telpās, kas var noderēt tava kolektīva apmācībām, meistarklasēm un kreatīvām sapulcēm.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:36 Kādi ir būtiskākie muguras sāpju cēloņi9:27 “Top 1 darba nespējas iemesls līdz 45 gadu vecumam ir tieši muguras sāpes”11:46 Kā cilvēki paši nodara pāri savas muguras veselībai, pat nenojaušot par to16:39 Kā variēt apnicīgus dziļās muskulatūras vingrojumus19:02 Cilvēks kā burvīgs, savstarpēji saistīts mehānisms21:48 Liekā svara ietekme uz muguras veselību26:38 Sāpes kā sniega bumbas efekts, kas arvien vairāk samazina kustību iespēju29:39 “Jaunākiem cilvēkiem ir arvien vājāk attīstīta izpratne par savu ķermeni”32:19 Kādas kļūdas pieļauj cilvēki, nodarbojoties ar vienkāršām, sev pieejamām sporta aktivitātēm34:35 Kādu iemeslu pēc dažreiz mugura sāp naktī, miera un miega periodā37:06 Kā atšķiras cilvēku sportošanas un uztura paradumi, atkarībā no izglītības līmeņa39:48 Kādēļ ir tik svarīgi trenēt dziļo muskulatūru un muskuļu spēku50:18 Kādi muskuļi būtu jātrenē pārgājienu mīļiem un lieliem staigātājiem52:52 “Ja mēs regulāri un pareizi trenējam savu ķermeni, mēs trenējam arī savas smadzenes”56:32 Kuras organisma sistēmas pozitīvi ietekmē pareizas intensitātes un devas fiziskās aktivitātes1:01:10 “Mums katram ir jādara tas, kas mums patīk”1:01:50 Paņēmieni, kas darbojas, ja grūti sevi piedabūt uz vingrošanu1:11:07 Gadījumi, kad, pirms gulšanās zem skalpeļa, ir vērts pamēģināt atrisināt problēmu ar fizioterapijas palīdzību1:17:00 “Kusties, lai dzīvotu dzīvi smeķīgi”1:17:45 Mazās viltības, kā iedabūt kustību savā ikdienā1:20:22 Praktiski ieteikumi, kā izkustēties sēdoša darba veicējiem1:24:06 Šokējošā statistika par muguras veselību1:29:38 Kāpēc atruna “man nav laika izkustēties – jāstrādā” nav vērā ņemama

Melnās pirts karstumā vispirms nāk ārā fiziskie netīrumi, pēc tam – emocionālās sāpes un traumas, ko nēsājam sevī. Ar mērķi caur pirts tvaikiem uzrunāt arī kino skatītājus igauņu režisore Anna Hints pirms septiņiem gadiem ķērās pie savas pirmās dokumentālās filmas, kas tagad kļuvusi par vienu no spožākajiem pēdējo gadu notikumiem Baltijas kino. Bet pašai režisorei filma „Melnās pirts māsība” kļuvusi arī par negaidītu dziedināšanas pieredzi. Filma nesen bija nominēta arī LUX Eiropas skatītāju balvai, un Briselē ar Annu Hints tikās Māra Rozenberga. „Melnajā pirtī dziedināšana notiek arī caur dziesmu, tāpēc tagad mēs visi padziedāsim,” tā savu uzrunu Eiropas Parlamenta LUX filmu balvas pasniegšanas ceremonijā noslēdza igauņu režisore Anna Hints. Šī ir viņas tradīcija, uzrunājot festivālus visā pasaulē. „Aitüma” setu un veru valodā nozīmē „Paldies”, paskaidro Hints, un savā spēcīgajā etnomūziķes balsī uzņem meldiņu, aicinot atkārtojumā dziedāt līdzi.   Šī tautasdziesma nav izvēlēta nejauši. Tā skan arī Annas Hints debijas filmas „Melnās pirts māsība” beigās: „Paldies pirts kūrējam, paldies ūdens nesējam, paldies slotu griezējam. Paldies Zemes mātei un Debesu tēvam, kas dzirdīja bērzu un deva svētību ūdenim. Paldies ugunij un akmeņiem. Lai visas mūsu sāpes un bailes pazūd aukstajā ūdenī! Paldies pirtiņai, svētajai vietai!” – tā aptuvenā tulkojumā skan Annas dziedājums.   Lai gan skatītāju un Eiropas Parlamenta deputātu balsojumā LUX balvu šogad saņēma vācu filma „Skolotāju istaba”, par vakara zvaigzni nenoliedzami kļuva igauņu režisore Anna Hints. Viņas dziedāšana un emocionālā uzruna ceremonijas dalībniekiem raisīja visskaļākās ovācijas, un arī ballītē pēc ceremonijas pie režisores pastāvīgi drūzmējās ļaudis, lai pateiktu paldies par viņas neparasto dokumentālo filmu, kur melnās pirts karstumā un tvaikos atklājas ikdienā dziļi paslēpti un nereti sāpīgi sieviešu stāsti.

Šajā HR PODCAST PLUS epizodē nolēmām pacepties par aktuālu jautājumu - Dažādība un iekļaušana sabiedrībā un organizācijās. Tas, ka mēs nonākam pie diskusijām par jauno vecāku atgriešanos darba tirgū, dzimumu līdztiesības līdzsvarošanu un iespēju nodrošināšanu cilvēkiem ar invaliditāti, ir lielisks solis uz priekšu, jo tas nozīmē, ka problēmas sabiedrībā sāk izgaismoties. Bet ko ar to visu darīt? Ilze Medne kopā ar Elīnu Bulāni un Sabiedrības integrācijas fonda vadītāju Zaigu Pūci diskutēja par to:  - vai dažādības iniciatīvas ir patiesi efektīvas, jeb tiek lietots kā PR instruments - kāda ir šī brīža situācija ar dažādības un iekļaušanas procesiem organizācijās un sabiedrībā kopumā - kas nosaka to, ka dažādības kompetence ir veiksmīgi ieviesta un kad mēs varam teikt, ka tomēr šis process ir tikai uz papīra - kas ir galvenie šķēršļi dažādības un iekļaušanas iniciatīvu īstenošanai uzņēmumos, tostarp vadības apņemšanās trūkums un nepietiekama izpratne.Aicinām klausīties šo svarīgo sarunu un dalīties ar savām domām!Ja Tu vēlies atbalstīt manu darbu, tev ir iespēja nopirkt man zaļo tēju šeit - https://www.buymeacoffee.com/medne. Paldies!Ilze Vērts izlasīt:https://www.weforum.org/publications/global-gender-gap-report-2023/https://www.dazadiba.lv/  HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika HR PODCAST PLUS: Šajās epizodēs, kopā ar personāla vadības eksperti un organizāciju psiholoģi Elīnu Bulāni, diskutējam par dažādiem jautājumiem, par kuriem vairums gribētu runāt, taču tomēr izvēlas paklusēt.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Zobenkroga Hronikas METĀLKĀSTS LV Podkāsts #159 Šajā epizodē:

Jau atkal tiekamies lappusēs un kinokadros.Fenbruārī ar Ievu (IG @mrs.lasitaja) lasījām Nikolasa Spārka romānu "Piezīmju grāmatiņa" un skatījāmies pēc grāmatas motīviem uzņemto režisora Nika Kasavetes filmu "The Notebook".Kāpēc šis saucams par vienu no ikoniskākajiem mīlas stāstiem un vai to pašu varam teikt arī par grāmatu? Noklausies!Paldies sērijas tapšanā sakām arī Inesei (IG @lasitnaskis) un Ingai (IG @karuselis.lv).Vairāk par filmu https://www.imdb.com/title/tt0332280/Seko Ievai Instagram  https://www.instagram.com/mrs.lasitaja/Seko Aijai Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/Piedzivot

Jautāšu citādi: kurš ir visplašākais no latviešu tautasdziesmu tematiskajiem cikliem? Vai vēl precīzāk – kuriem latvieša mūža godiem veltīts visvairāk dziesmu? Jā, protams – kāzām. Skaitļi ir iespaidīgi. Latviešu folkloras krātuves tautasdziesmu vākumā ir pāri miljonam tekstu. Gandrīz piektā daļa, nepilni 200 tūkstoši, attiecas uz kāzu jo daudzveidīgajām norisēm. Varbūt lieki, tomēr precizēšu, ka ar tautasdziesmām šajā kontekstā saprotam nevis tās dziesmas, ko joprojām, reizumis un vietumis, dziedam, kopā sanākot, bet t. s. klasiskās tautasdziesmas, kuru sinonīms ir dainas. Visas izdziedamas, vairumā gadījumu kā teicamās jeb teiktās dziesmas. Lielākoties četrrindes, bet arī seš- un astoņrindes. No deviņām rindām sākas garās dziesmas, un „Latvju dainās” netrūkst arī tādas. Šogad aprit 130 gadu kopš pirmā „Latvju dainu” sējuma klajā nākšanas. Tieši tajā pašā 1894. gadā sāka iznākt arī Jurjānu Andreja „Latvju tautas mūzikas materiāli”, kam mūzikas folkloristikā tikpat liela nozīme, kāda Latvju dainām latviešu kultūrā un latviešu kā tautas konsolidēšanā. Pieņemu, ka daudziem no jums, tāpat kā man, grāmatu plauktā goda vietā atrodas pelēkie faksimilizdevuma seši sējumi astoņās grāmatās, kurus izdevniecība „Zinātne” laida klajā sakarā ar „Latvju dainu” iznākšanas simtgadi. Cik daudz mēs tos atveram? Godīgi atzīšos, es – ļoti reti. Vecā druka tomēr traucē. Un ir taču virtuālais dainuskapis.lv, kur visu vajadzīgo var sameklēt  ātri un ērti. Tiesa, no toreizējiem 526 pagastiem 218 „Latvju dainās” nav pārstāvēti. Tāpēc. Mums ir akadēmiskais izdevums „Latviešu tautasdziesmas”. Tas ir Latviešu folkloras krātuvē sakrātās tautasdziesmu kolekcijas pilnizdevums. Aizsākts 1979. gadā. Pēdējo 13. sējumu paredzēts izdot šī gada beigās, godinot Latviešu folkloras krātuves simtgadi. Par jaunākajiem diviem gribu pastāstīt. Tie abi – 11. un 12. – veltīti kāzām. Ja man būtu kāda teikšana laulību lietā Latvijā, tad es, pirms jaunie cilvēki precas, ierosinātu (vai – lūgtu, vēlētu, pieprasītu, ieteiktu – nezinu, kā labāk noformulēt) palasīt tautasdziesmas par precēšanos. Kaut vai iesākumā paturēt rokās šos foliantus (12. sējums ar 1134 lappusēm sver teju 2 kilogramus), pašķirstīt un palasīt. Man liekas, ka grūti būtu atrast latviešu valodu teicami protošu cilvēku, kurš ielasījies, varētu atrauties no tālākas lasīšanas. Tas taču ir tik interesanti, aizraujoši, neticami, smieklīgi, bēdīgi, ironiski… un jā, arī pamācoši. Tiesa, mūsu dzīve, salīdzinot pat ar vecvecāku dzīvi, ir tik ļoti mainījusies! Taču pie vērtīgām atziņām, domāju, nonāktu katrs. Jo ir kas nemainīgs, un tās ir mūsu savstarpējās attiecības. Tik daudzveidīgus attiecību modeļus tieši kāzu sakarā atradīsiet reti kur. Protams, jāpatur prātā, ka liela daļa tekstu ir metaforas, hiperbolas un vienkārši humors, taču… ieklausieties dažās dainās. Piemēram, par vīramāti (tā kā pati tāda esmu, tad varu atļauties dažus ņiprus piemērus): Vīra māte, vella māte, Nēsà sietu padusê. Kurâ ciemâ ieiedama, Sijà manu augumiņu. *** Ja būs laba dēlu māte, Tad uzsegšu villainiti; Ja būs sīva, ja būs dzedra, Tad uzsegšu buļļa ādu, Lai staigaja baurodama, Visus cērpus spārdidama. Bet arī: Paldies saku māmiņai, I dzirdot, nedzirdot, Kas dēliņu auklejusi Pa manam prātiņam. *** Uzaugdama Dievu lūdzu, Lai dzīvo vīra māte; Būs bērniņu aukletaja, Būs ganiņu vaditaja. Mūsdienu emancipētajām meitenēm, protams, grūti pat iedomāties, kāda sadzīvošanas māka jaunajai sievai bija vajadzīga sendienās. Tādējādi, lasot šos tekstus, rodas lieliska iespēja novērtēt to, cik labos laikos dzīvojam patlaban. Un varbūt tomēr likt aiz auss kādu padomu: Ej, māsiņa, tautiņâs, Dzīvo gudri, aizgājuse; Ja tautàm salmu jumti, Necel augstu uguntiņu. Abas grāmatas joprojām nopērkamas. Ņemot vērā folkloras krātuves pētnieku un līdzstrādnieku ieguldīto darbu daudzu gadu garumā un grāmatu apjomu (11. sējumā pamatdziesmas kopā ar versijām un variācijām – 55 163, 12. sējumā – 107 572) tas, cik maz tās maksā, mani patiešām šokē. Tāpēc, ja paši, jūsu radi vai draugi vīkšās kāzām – lūk, vērtīga dāvana!

Stāsta kultūras socioloģe, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Beitnere-Le Galla Kultūrā iedibinātā prakse kādam novēlēt "Daudz laimes dzimšanas dienā!" meklējama senos laikos. Arī apsveikuma veids ir attīstījies no dažādu kultūras un vēstures tradīciju sintēzes. Senatnē Austrumu imperatori bija uzsākuši tradīciju rīkot svētkus dzimšanas dienās. Hērodots (5. gadsimts p.m.ē.) rakstīja, ka cilvēki Senajā Persijā svin savu dzimšanas dienu, ja tur nav citu svētku dienu. Atcerēsimies, ka Senajā Grieķijā pazina ciklisko laiku: vienu Olimpisko gadu veidoja četri astronomiskie gadi. Savukārt lineāro laika skaitīšanu pazina romieši, ko pēc savas tradīcijas vēlāk turpināja kristīgā baznīca un gada ritmu veidoja baznīcas svētki. Kristīgajā kultūrā, kuras aizsākuma gadsimtos dominēja askēze, svinības uzlūkoja kā lieku greznību. Aleksandrijas Origens (apm. 185–253) aicināja kristiešus atturēties no dzimšanas dienu svinēšanas, jo tā esot pagānu paraža. Viduslaiku Eiropā tika atzīmētas karaļu dzimšanas dienas, tās svinēja pilīs ar mielastu. Ierindas cilvēku dzimšanas datumus priesteri sāka pierakstīt samērā vēlu. Pēc reformācijas cilvēku uzskaite tika regulēta baznīcas grāmatās ar dzimšanas un miršanas atzīmi, bet pat tajās datumi dažkārt ir izdzisuši. Tomēr ir dažas norādes, ka, iespējams, kāda veida dziesmas tika dziedātas agrīnā vēsturē. Bet nav bijis pietiekami daudz pētījumu, lai apstiprinātu šo jautājumu. Jāpiemin, ka pat mūsdienu sabiedrībā dažas reliģiskās grupas nesvin dzimšanas dienas, izņemot varbūt reliģiskās grupas dibinātāju.   Vēl šodien Tuvo Austrumu kultūrā sakarā ar bērna piedzimšanu tiek nokauts mājdzīvnieks, kā to nosaka reliģiskie priekšraksti – ka piedzimšana ir svētku brīdis ģimenē un tas ir jāsvin ar mielastu. Tuvāk pie mūsdienu prakses Daudzās senajās kultūrās, tostarp grieķu un romiešu, dzimšanas dienas tika uzskatītas par galvenajiem notikumiem, ar dāvanām un laba vēlējumiem. Laika gaitā attīstījās arī apsveikuma formas un novēlējumi gaviļniekam dzimšanas dienā. 19. gadsimtā modernās sabiedrības veidošanās laikmetā vēlējums "Laimīgu dzimšanas dienu!" ieguva popularitāti un izplatījās izglītotās sabiedrības vidē. Frāzes "laimīgs" un "dzimšanas diena" jau tika regulāri lietotas, lai sazinātos par prieku un pieminētu cilvēka dzimšanas gadadienu. Šo frāžu apvienošana frāzē "Sveicu dzimšanas dienā!" kļuva par īsu un vispāratzītu veidu, kā novēlēt kādam daudz laimes dzimšanas dienā un izbaudīt šo īpašo dienu. Vairumā gadījumu, ja kādam dzimšanas dienā nepasaka "Sveicu dzimšanas dienā!", tas būtiski cilvēka dzīvi it kā neietekmē. Tomēr dzimšanas dienas atpazīšana un laba vēlēšana tiek uzskatīta par pieklājīgu un jēgpilnu žestu. Novēlot kādam "Laimīgu dzimšanas dienu!", jūs izsakāt atzinību par viņu īpašo dienu un simboliski pievienojaties viņa patīkamajam notikumam. Cieņa pret cilvēku viņa dzimšanas dienā var uzlabot sakarus un veicināt veselīgu sociālo klimatu. Liela daļa cilvēku, kas nodarbojas ar sociālajiem medijiem, ir radījuši jaunu veidu  šāda veida apsveikumiem – respektīvi, "Daudz laimes dzimšanas dienā!" kļuvis par "Laimīgu dzimšanas dienu!", nereti lietojot angļu valodā pieņemto vēlējumu, kas kļuvis internacionāls: "Happy Birthday!" Analizējot šo sveicienu, mēs iegūstam ainu – cilvēkam ir viena piedzimšanas diena un daudzas jo daudzas dzimšanas dienas kā ikgadēja reference uz šo vienu pašu svarīgāko. Un tagad par slaveno dziesmu Dziesmas "Daudz laimes dzimšanas dienā!" pirmsākumi meklējami 1893. gadā, kad Mildreda Hila, bērnudārza audzinātāja Luisvilā, Kentuki štatā, izveidoja tradīciju bērniem ar dziesmu sveicināt dzimšanas dienā gaviļnieku. Saglabājies stāsts, ka dziesma radās spontāni, ieliekot jaunu sveiciena tekstu sen zināmās dziesmas "Labrīt tev!" melodijā. Melodija ar tekstu dziesmai "Happy Birthday to You" pirmo reizi drukātā veidā parādījās 1912. gadā. Nevienā no dziesmu "Daudz laimes dzimšanas dienā!" dziesmu vārdiem nebija iekļauti titri vai autortiesību paziņojumi, līdz uzņēmums "Summy Company" reģistrēja autortiesības 1935. gadā. 1988. gadā "Warner/Chappell Music" par 25 miljoniem ASV dolāru iegādājās kompāniju, kurai piederēja autortiesības, un dziesmas "Happy Birthday" vērtība tiek lēsta 5 miljonu ASV dolāru apmērā. Tās autortiesību termiņš beigsies 2030. gadā. Tāpēc dziesmas neatļauta publiska atskaņošana ir nelikumīga, ja vien netiek maksāta autoratlīdzība…   2010. gada februārī autoratlīdzība par vienu lietošanu (piemēram, filmās un citos pelnošos projektos) bija 700 ASV dolāru. Ir uzskats, ka tā ir visvairāk pelnošā dziesma vēsturē. Interesanti, ka Eiropas Savienībā dziesmas autortiesības beidzās 2017. gada 1. janvārī. Laimes vēlējums latviski Nupat atzīmējot Raimonda Paula dzimšanas dienu, sociālajos medijos bija arī latviskais variants apsveikumam. Jo latviešu sabiedrībā ir tāda kā goda lieta ne tikai uzdziedāt internacionālo "Happy Birthday to You", bet vienmēr sākt ar latvisko laimes vēlējuma dziesmu ar trim pantiem "Daudz baltu dieniņu!", kuru sacerējis komponists Jēkabs Graubiņš 1935. gada 30. decembrī. Paldies viņam par latvisko versiju dzimšanas dienas bērniem!  

Aktiera Kaspara Dumbura nesenākā kino loma ir filmā "Elpot zem ūdens". Pirms tās iznākšanas Kaspars man jautāja, vai varam Cilvēkjaudā aprunāties par atkarības slimību un viņa atveseļošanās pieredzi, kas varētu noderēt citiem (viņš piecus gadus vairs nelieto alkoholu). Kad satikāmies uz sarunas ierakstu, Kasparam pastāstīju, kādu ziņu pirms dažiem mēnešiem man atsūtīja Cilvēkjaudas fans, kurš ar mani padalījās, cik grūta ir viņa cīņa ar atkarībām. Ar Kasparu vienojāmies, ka šo sarunu veltām šim vīrietim, viņa mazajam bērnam un mīļotajai sievietei. Un, cerams, vēl daudziem, kuru dzīvi pasliktina atkarību slimība, kas cilvēkus nešķiro.Es cienu Kasparu par viņa atklātību, īstumu un tiešumu, lai viņa stāsts palīdzētu atgūt brīvību arī citiem. Paldies lieliskajam vīrietim, kurš man uzrakstīja, paldies lieliskajam vīrietim, kurš ar mani šajā intervijā sarunājās, paldies katram, kurš palīdzēs šai sarunai nonākt līdz cilvēkiem, kuriem tā var noderēt! Jūs katrs darāt šo pasauli labāku.Kaspars Dumburs ir teātra un kino aktieris. Viņš ir galvenās lomas atveidotājs Andreja Ēķa seriālā "Nebaidies ne no kā". Kasparu aizrauj arī mūzikas ierakstīšana. Te dažas lomas, kurās Kasparu šosezon var redzēt Dailes teātra izrādēs: Lāčplēsis - "Spīdolas nakts", Nātans - "Leopoldštate", Loma - "Kaukāziešu krīta aplis", Prokurors Jusefs Elfajumi izrādē "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" un citās. Vairāk informācijas ir sarunas lapā.Sarunas pieturpunkti ar laika norādēm:6:31 Atkarības kā aisberga redzamā daļa9:54 “Meklēt kopīgo, kas mūs vieno”11:40 Talants, kuru Kaspars Dumburs neizvēlējās – kā sākās aktiera karjera18:30 “Iemācīties tekstu nozīmē padarīt to par savu”24:13 Drosme ar lomu palīdzību iet tādās teritorijās, kur parasti cilvēks neietu26:59 Dzīve bez uzrakstīta scenārija, kas noveda no ceļa30:40 Vai talantu var nodzert33:54 Kāpēc vieglāk būt atklātam, nekā iztaisīties par labāku37:04 Cik viegli ir spēt noturēties pretī atkarībai, kas “vienmēr ir gatava un pumpējas 24/7”42:05 Atkarīgā cilvēka domāšanas īpatnības, kas noved pie kārtējās lietošanas44:36 Kas palīdzēja aktierim apturēt apbreibinošo vielu lietošanu51:42 Kā atveseļošanās ir ietekmējusi Kaspara attiecības ar brāli54:15 Savākt šmuci un palūgt piedošanu – kā vārdā to darīt un cik viegli tas ir57:17 “Tad, kad atkarīgais beidz lietot, šī pasaule kļūst par šo vienu iedaļu labāka”1:00:36 Attiecības ar pazemību, lūgšanu un ticību1:15:20 Spēja iemīlēt sevi kā ar efektiem, tā arī ar defektiem1:21:12 “Jo vairāk drāmas manā dzīvē, jo tuvāk es esmu lietošanai”1:26:06 Kā neļaut domām valdīt pār dzīvi1:33:32 Kāda sajūta ir spēlēt narkomānu, kad pats esi no tās bedres izrāpies1:36:17 Nomest svaru, uzaudzēt muskuļus – kādas sava ķermeņa pārvērtības lomu dēļ ir veicis Kaspars1:42:20 Kāds ir filmas “Elpot zem ūdens” galvenais vēstījums1:47:04 “Ir būtiski apzināties savu zemāko punktu”

Gada pirmajā sērijā atskatāmies uz decembri un visu, kas tajā piedzīvots lappusēs.Man palīgos kā allaž nāk Zane (IG @mom.who.reads.a.lot) un Sandra (IG @pielasit_sirdi), un kopā mēs dalāmies ar sajūtām, kādas piedzīvojām, lasot decembra grāmatu – Džākomo Macariola stāstu "Mans brālis ķer dinozaurus" Daces Meieres tulkojumā un Latvijas Mediju izdevumā.Paldies par audioatsauksmi arī Ventspils Galvenās bibliotēkas bibliotekārei Vitai Ozolai.Janvārī piesakām jaunu mēneša grāmatas formātu Kāds tas ir ir? Noklausies, uzzini un noteikti pievienojies mums lasīšanā. Lai lieliskiem piedzīvojumiem lappusēs pilns 2024. gads!Sērijā pieminētie autori un grāmatas:*Andrius Kivirehks “Vīrs, kas zināja čūsku vārdus”*Ēlina Kullhēda “Eiforija”*Dace Rībena “Dvēseļu gūstā”*Iva Haidona-Bezoviča ”Mana vecmāmiņa mani nepazīst”*Džena Kārsone ”Ugunsšķīlēji”*Mari Ventrasa “Sniegavētra”*Teilore Dženkinsa Rīda ”Evelīnas Hugo septiņi vīri”*Jū Nesbe “Asinsmēness”*Karloss Ruiss Safons “Aizmirsto grāmatu kapsēta”*Frīda Makfadena “Mājkalpotāja”*Tommi Kinnunens ”Stikla upe”*Andris Ogriņš “Par bites tiesu”*”Neviens tev neticēs”*Zane Eniņa “Santjago ceļš: plāksteris pēdām un sirdij"*J. Torvalds ”Kriminālistikas simts gadu”*Rasa Bugavičute-Pēce, Sandis Pēcis “Puksītis”*Delfīne de Vigāna “Balstīts patiesos notikumos”, “Lojalitātes”, “No un es”, “Bērni ir karaļi”*Jana Egle “Ledus debesis”*Viktorije Hanišova ”Sēņotāja”*Džākomo Macariols “Mans brālis ķer dinozaurus”*Vinko Mēderndorfers ”Sirds plaukstā”*R. Dž. Palasio “Brīnums”*Luīze Pastore “Šis ir mans seriāls”*Katerina Gordejeva ”Aiznes projām manas bēdas”*M. Zanders, V. Zelče “Ulmaņlaiki. Latvju autoritārisma īpatnības”*Sjūzana Kolinsa ”Bada spēles”*Rūta Šepetis*Zane Zusta “Nepieradināts putns”*The Blackhouse by Peter May*Donna Tarta “Ciglītis”*Juns Kore Roke ”Dzelme”Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/un Threads https://www.threads.net/@mom.who.reads.a.lotSeko Sandra Instagram https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/un Threads https://www.threads.net/@pielasit_sirdiSeko Aijai Instagram https://www.instagram.com/piedzivot.lappuses/un Threads https://www.threads.net/@piedzivot.lappuseskā arī TikTok https://www.tiktok.com/@piedzivot.lappuses?lang=enKļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/Piedzivot

2024. gads ienesis izmaiņas Latvijas Radio kora mākslinieciskajā vadībā. Sigvards Kļava, kurš bijis kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents kopš 1992. gada, turpinās diriģēt kori dažādos koncertos Latvijā un ārvalstīs, bet Kaspars Putniņš, Zviedrijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs, nu ir galvenais diriģents arī Latvijas Radio korim. Inta Zēgnere tikās ar abiem diriģentiem, izvaicājot par šī lēmuma pieņemšanas motivāciju, sadarbību un mērķiem turpmākajam, kā arī diviem gaidāmiem notikumiem kopā ar Latvijas Radio kori - gruzīnu daudzbalsīgo dziedājumu programmu 7. janvārī Dzintaru koncertzālē un koncertstāstu "Vecais Tīss, vilkatis" 27. janvārī koncertzālē "Cēsis". Inta Zēgnere: Paldies par visu, ko esat darījuši līdz šim Latvijas Radio kora labā, un par to, ka šo daudzo gadu laikā kopā ar Radio kori esat sasnieguši tās virsotnes, kas priecē klausītājus gan šeit, gan arī ārvalstīs. Bet pagājušā gada nogalē mūs sasniedza ziņa, ka esat nolēmuši mainīties vietām, proti, Sigvards Kļava vairs nebūs Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs un Kaspars Putniņš stājies viņa vietā. Kāpēc šāda maiņa? Sigvards Kļava: Tā iekšējā sajūta un vajadzība kaut ko radošajā dzīvē samainīt vai izmainīt gultnē jau kādu laiku manī brieda. Tā man iet ar visiem radošajiem procesiem, jo es diezgan ilgi mokos un pārdzīvoju, bet tad, kad nonāku pie pārliecības, tad diezgan ātri un konsekventi lēmumu paziņoju. Man vienīgi jāatvainojas visiem, kam varbūt tas šķita diezgan negaidīti, bet domāju, ka svarīgas lietas tomēr ir jādara uzreiz. Svarīgākais, ka lēmumam nav nekādu ārēju grūdienu. Manī nav ne miņas no noguruma, galva pilna ar visādām idejām. Tā ir fantastiska lieta, ka nejūtos izsmēlies. Bet tas, ko jūtu, ka apjoms, motorizācija un šī brīža kapacitāte… Es tiešām nevēlos steigties, tamdēļ man ir nepieciešamība ilgāk auklēt ieceres, ilgāk pārdomāt, kaut kā iedzīvoties tajā pasaulē, kur man liekas, ka radošais gars justos labāk. Līdz ar to postenis un noteikti arī šodienas menedžments, kas prasa ārkārtīgi mūsdienīgu dzīves ritmu, lika man akumulēt šādas domas. Bet kas mainīsies, kad uz taviem pleciem nebūs mākslinieciskā vadītāja misija?   Sigvards Kļava: Tā ir milzīga atbildība par to, vai lielais kuģis tiek stūrēts pareizi vai nepareizi, vai tā gaita ir pasaules mērogā, vai noturam savu savpato, spēcīgo virzienu, nerunājot par sadzīviskiem sīkumiem vai organizatoriskām veiksmēm, neveiksmēm un tā tālāk. Visa stratēģija, programmatiskais koncepts – tās ir lietas, kurās mākslinieciskajam vadītājam ir ļoti liela atbildība. Tas ir ne tikai veids, kā realizēt savu muzikālo gaumi vai muzikālās ambīcijas, bet galvenais - kalpot savam klausītājam, jo īstenībā rādītājs jau ir tikai viens - cilvēks, kurš pērk biļeti. Un tā ir visā pasaulē. Kalpošana savam klausītājam - viegli pateikt, ka tas ir augstākais, kas mums ir, bet izfantazēt un ieplānot to, kas būs pēc gada vai diviem, ko mūsu ārkārtīgi prasošais un zinošais klausītājs vēlēsies dzirdēt. Klausītājs, kurš aug kopā ar mums. Tas paģērē ļoti lielu intuitīvu spēku. Teici, ka mākslinieciskais vadītājs nosaka kuģa virzienu, un mēs redzam, ka lielais kuģis ir peldējis pareizā virzienā. To apliecina kaut Grammophone balva, koncerti un gūtie panākumi. Kaspar, tagad kā kuģa kapteinis darīsi ko citādi? Kaspars Putniņš: Pamatlietas kora darbībā ir milzīga vērtība, kuras mums ir jāsaglabā. Šīs pamatlietas redzu divos lielos apcirkņos. Mēs esam universāla vienība, kas ļoti komfortabli jūtas klasiskajā repertuārā. No 17. gadsimta līdz pat mūsdienu mūzikai mēs jūtamies kompetenti, mums ir sava identitāte, savs veids, kā dziedam. Kora parādīšanās arī ārpus Latvijas šajā repertuārā ir respektējama, un mums ir sava vieta. Sigvards pēdējos gados īpaši aktīvi sadarbojies ar skaņu ierakstu kompāniju Ondine, kurai ieskaņots ļoti daudz mūzikas, kas pārstāv Centrāleiropu, piemēram, Bruknera motetes. Mums ir sava balss, un veids, kā mēs ar šo mūziku rezonējam, pasaulē ir vajadzīgs un interesants. Tātad no vienas puses ir šī universālā platforma, klasiskais repertuārs un visas zināšanas un prasmes, kas ar to saistītas. Kabata, kurā šīs prasmes atrodas, ir pietiekami plaša, strukturēta un laba, bet, no otras puses, vienmēr - un tā ir bijusi tiešām stratēģija jau no pašiem pirmsākumiem - Latvijas Radio koris ir bijis jaunās mūzikas čempions. Jaunā mūzika nenozīmē tikai to, ka uzrodas jaunas partitūras un jauni nosaukumi, bet jaunā mūzika mūsu izpratnē vienmēr ir nozīmējusi arī soli nezināmajā, jauna veida potenciāla apzināšanos un vispār tādas neizzinātas teritorijas apgūšana. Tie vienmēr ir arī sadarbības jautājumi, kuros iesaistīti arī komponisti un citi brīnišķīgi mākslinieki gan Latvijā, gan pasaulē. Lūk, šīs divas lietas - tās vienmēr bijušas mums ļoti svarīgas, ka mēs stāvam stingri ar šīm divām kājām šajās divās atšķirīgajās teritorijās, un tas, manuprāt, ir tas, kas veido kora identitāti un garu. Vienlaikus, Kaspar, tu arī vadi Zviedrijas Radio kori. Protams, tas nav pārāk tālu, un tomēr tās ir divas dažādas valstis. Kā apvienosi šos pienākumus? Kaspars Putniņš: Jā, to es jau pašā sākumā, kad man uzdeva jautājumu, vai esmu gatavs uzņemties atbildību par Latvijas Radio kori, teicu uzreiz, ka, jā, esmu gatavs un ar vislielāko pateicību un prieku to daru. Un ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt, ka man ir, teiksim, resurss, lai to darītu. Bet ar zināmiem nosacījumiem, jo tas apjoms un uzdevumu saraksts, kāds ir bijis Sigvardam, mums ir jāpārskata. Mēs atrodamies šajā procesā. Jāsaka, ka Zviedrijas Radio kora vēsturē nav bijis neviena mākslinieciskā vadītāja, kurš nebūtu bijis galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs vēl kādam citam korim. (..) Vesels lērums manu kolēģu ir mākslinieciskie vadītāji vairākos koros, orķestros, opernamos, un tas ir normāli. Es domāju, ka mana būšana šeit ar Latvijas Radio kori arī ir jautājums, kas noteikti apspriežams un izvētījams no jauna. Sigvards Kļava ir milzīgs resurss ļoti daudz un dažādos veidos - gan attiecībās, kādas viņš ar kori izveidojis, gan arī muzikālā pieredze ir milzīga vērtība un milzīgs potenciāls. Te ir ļoti daudz teritorijas turpinājumam, jauniem projektiem un stratēģijām. Šis  noteikti ir lauks, kurš jākopj un jāattīsta arī nākotnē. (..) Viena lieta, kas mūsu publikai varbūt mazāk redzama un paliek ēnā, ir tas, kas noticis ar skaņu ierakstiem, jo beidzamajā laikā Sigvards kopā ar Radio kori un Ondine  tiešām ierakstījuši ļoti daudz mūzikas. Mums visiem ir ārkārtīgi svarīgi šo dārzu laistīt un visādi citādi apkopt, lai tas turpina zelt un plaukt.

14. un 15. decembrī Lielajā ģildē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris tā mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā klausītājiem piedāvās koncertprogrammu "LNSO, Peltokoski un somu mūzikas pērles", kurā satiekas divi dažādu laikmetu izcilākie somu skaņraži. "Ceru, ka klausītājiem patiks!" intervijā "Klasikai" teic Tarmo Peltokoski. Ieva Zeidmane: Šonedēļ Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertos 14. un 15. decembrī izskanēs divas somu mūzikas pērles. Esmu droša, ka somu mūzikā pērļu ir krietni vairāk, tātad jums nācās izvēlēties – šoreiz skanēs Žana Sibēliusa "Lemminkeinens" un Esas Pekas Salonena Vijolkoncerts. Tarmo Peltokoski: Tā kā šie abi ir somu mūzikas opusi, programma veidojas loģiski. No Sibēliusa šis ir agrīns darbs, tas tiek atskaņots visai bieži. Šis ir Sibēliusa agrīnā stila paraugs, to ietekmējusi galvenokārt somu mitoloģija. Gribēju šai mūzikai līdzās likt kādu laikmetīgu opusu. Salonenu pazīstam kā vienu no mūslaiku izcilākajiem diriģentiem, bet viņš ir arī lielisks komponists. Un šis Vijolkoncerts jau uzskatāms par moderno klasiku, tas komponēts 2009. gadā un jau stabili iekļāvies orķestru repertuārā. Manuprāt, šie darbi ļoti labi sader kopā. Sibēliuss sākotnēji bija iecerējis rakstīt operu, taču galu galā tapa četrdaļīgs simfoniskā svīta "Lemminkeinens". Cik daudz mitoloģijas un vēstures ietverts šajā mūzikā? Zināms, ka Sibēliusu, kā jau daudzus, ļoti ietekmējusi Vāgnera mūzika un viņš gribējis radīt operu, kuras pamatā būtu nacionālais eposs "Kalevala". Viņš gribēja operai dot nosaukumu "Laivas radīšana", taču, apmeklējis Baireitu, aptvēra, cik milzīgs bijis Vāgnera veikums, un vairs negribēja savā mūzikā doties līdzīgā virzienā, labāk pievēršoties simfoniskajam žanram. Patiesībā šī ir programmatiska simfonija, lielā mērā rakstīta Lista stilā. Nevis svīta, bet četras leģendas. Programmatiskums izpaužas nevis tā, ka Sibēliuss te izklāstītu konkrētu stāstu un mēs varētu dzirdēt, kas notiek kurā mūzikas fragmentā, bet šie ir četri, skaidri raksturskaņdarbi. Šī ir simfonija tādā ziņā, ka ir apjomīga pirmā daļa ar sonātes formas iezīmēm, tad ir lēna otrā daļa, mutuļojoša trešā daļa – tāds kā velnišķīgs skerco. Tad – triumfāla fināla daļa. Tātad uzbūves ziņā šis darbs seko tā laika tradīcijām. Sibēliuss šo darbu rediģējis un pārveidojis. Diriģents Osmo Venska, piemēram, ir divas daļas ieskaņojis to sākotnējā versijā. Kāda skanēs šoreiz? Atskaņosim versiju, ko parasti spēlē. Sākotnēji komponists publicējis otro un ceturto daļu, tās arī parasti spēlē, bet pirmo un trešo daļu Sibēliuss publicējis tikai 1930. gados, tam varētu būt vairāki iemesli. Turklāt sākotnēji vidējās daļas bija otrādākā secībā, bet komponists vēlāk nolēma, ka daļa "Tounelas gulbis" ar pazīstamo angļu raga solo atskaņojama kā otrā, nevis trešā. Vai jūs, būdams, kvēls Vāgnera mūzikas cienītājs, varat šajā Sibēliusa darbā saklausīt kaut ko no Vāgnera? Jā. Sibēliuss viesojās Vācijā, Baireitā un Minhenē guva spēcīgus iespaidus, par tiem viņš rakstīja vēstulēs savai sievai. Pirmajā daļā gan harmoniju ziņā, gan arī kā reālus citātu motīvus var dzirdēt daudz no "Tristana". Ja runājam par otro daļu "Tounelas gulbis" – gulbis ir arī Vāgnera operā "Loengrīns", arī "Parsifālā" ir gulbja tēma. Mūzika savā ziņā IR ļoti vāgneriska, tomēr tādā tumšā, greizā veidā, it kā tas būtu kāds dīvains spoguļattēls, vāgneriskumu tur skaidri var saklausīt. Un trešajā daļā ir kaut kas no "Valkīras" – uz šo pasauli norāda stīgu zemais reģistrs, tumšas krāsas, daudz tremolo. Bet finālā – tajā, kā Sibēliuss veido triumfālu noslēgumu –, ir kaut kas no "Loengrīna". Noteikti varam saklausīt Vāgneru, arī mazliet no Lista un Berlioza. Šo alūziju pārzināšana jums palīdz, vai arī ir tieši pretēji – rodas vēlēšanās salīdzināt abus komponistus? Tās vienkārši ir sakarības, ko redzu un saprotu, no kurienes tās cēlušās. Bet mūzika tomēr ir ļoti atšķirīga, jūtams individuāls, personisks stils. Tāpēc, Sibēliusu diriģējot, par Vāgneru nedomāju. Vienkārši šis ir agrīns darbs, tāpēc komponistu vēl ietekmējuši citi skaņraži, tomēr var jau skaidri dzirdēt, ka viņš iet pats savu ceļu. Vēlāk rakstītie darbi jau ir tik individuālā rokrakstā, ka neviens cits tādus nebūtu varējis radīt. Simfonijas tam ir spilgts piemērs. Parunāsim par Esas Pekas Salonena Vijolkoncertu, kas arī būs programmā. Kā jau teicāt, tas rakstīts 2009.  gadā. Mūslaiku mūzikā kompozīcijas nereti piedzīvo pirmatskaņojumu, veiksmes gadījumā tiek atskaņotas vēlreiz, tas arī viss. Taču šis koncerts, kā ļauj izsekot internets, piedzīvojis jau teju 70 atskaņojumus. Kā jūs skaidrotu šī Vijolkoncerta veiksmi? Šis ir ļoti stilīgs un ļoti labi uzrakstīts darbs. Būdams izcils diriģents, Salonens ļoti labi zina, kā darbojas orķestris, kā rakstīt orķestrim, kas der un kas nestrādā. Ļoti labi uzrakstīts, izklausās ārkārtīgi kompleksi, bet patiesībā spēlēt nav nemaz tik sarežģīti. Vijoles solo partija, protams, ir ārkārtīgi virtuoza un prasīga, mūsu soliste vijolniece Tami Pohjola spēlē brīnišķīgi. Bet kaut kā varam just, ka šī mūzika rakstīta, lai to diriģētu tādā stilā, kā Mālers to juta. Jo viņš bija sava laika labākais diriģents. Man arī bijusi lieliska iespēja runāt ar pašu komponistu par šo mūziku, Sibēliusa gadījumā tas nav iespējams... Un kas šajās sarunās atklājies? Ar Esu Peku esam pazīstami, pārrunājām dažas lietas, protams, ne visu darbu sīkākajās detaļās. Bet zinu, ka viņš ir nianses pārrunājis ar solisti. Tami ļoti labi zina, ko komponists šajā skaņdarbā vēlas. Tā kā daudz atskaņojam mūziku, kuras autori vairs nav starp dzīvajiem, ir patīkami parunāt ar kādu, kas ir mūsu vidū. Salonens esot apbrīnojis labākos roka bundziniekus un allaž vēlējies šos roka vaibstus ietvert kādā savā kompozīcijā. Tad nu nolēmis, ka Vijolkoncerts būtu laba izdevība, jo vijole nu nekādi nav tas instruments, kas ar rokmūziku mums saistās pirmām kārtām. Vai varat roka ietekmi šajā darbā sajust? Jā, šī ir ļoti eklektiska mūzika, te jūtamas dažādas ietekmes. Trešajā daļā ietverta bungu komplekta partija, simfoniskajā orķestrī tas varētu šķist nedaudz neierasti, taču esmu pārliecināts, ka skanēs ļoti interesanti un būs aizraujoši. Jā, ļoti skaļi, ļoti stilīgi un ļoti amerikāniski, jo galu galā šis darbs tika rakstīts speciāli Losandželosas Filharmoniķiem. Taču šī ir ārkārtīgi laba mūzika, ko esmu priecīgs atskaņot Rīgā. Un ceru, ka klausītājiem patiks. Partitūrā iekļauts ne tikai bungu komplekts, bet vēl viens sitaminstruments, kāds mums šeit, Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī nemaz nebija pieejams, tas tika atvests no Igaunijas. Tāpat arī ļoti zemā reģistra pūšaminstruments – kontrabasklarnete – to ved no Somijas, arī spēlēs somu mūziķis. Jā, kontrabasklarnete ir instruments, ko Esa Peka Salonens sauc par visdārgāko spēļmantiņu pasaulē  – tā veido ļoti dīvainus zemus trokšņus… Trokšņus,  nevis skaņas? Jā. Un vēl šajā partitūrā ietverti noteikta skaņu augstuma gongi ar divu oktāvu diapazonu, tie skan un izskatās tik iespaidīgi, ka teju visi orķestra mūziķi pirmajā dienā fotografēja šo instrumentu. Jo tiešām tādu negadās redzēt katru dienu, simfoniskajam orķestrim tas nav ierasts, es ļoti priecājos, ka šonedēļ šie gongi mūsu koncertos būs uz skatuves. Gongi droši vien izvietoti skatuves dziļumā, zālē esošie klausītāji arī varēs tos redzēt? O, jā, tos varēs labi redzēt! Salonens šo Vijolkoncertu rakstījis speciāli vijolniecei Leilai Jozefovičai, viņa to spēlē ārkārtīgi spilgti un izteiksmīgi. Kā veicas somu vijolniecei Tami Pohjolai, kura būs soliste koncertos Rīgā? Tami man ir sena draudzene, esam muzicējuši kopā arī jau iepriekš, pazīstam viens otru jau sen un priecājos, ka varēju aicināt viņu muzicēt Rīgā. Viņa ir ļoti, ļoti laba vijolniece, esmu vienmēr viņas spēli apbrīnojis un esmu drošs, ka arī klausītāji viņas sniegumu varēs izbaudīt. Teicāt, ka mūzika izklausās kompleksa, bet spēlēt nav tik ļoti sarežģīti, kā varētu likties. Tas attiecas arī uz solo vijoles partiju? To gan vajadzētu jautāt pašai solistei, bet katrā ziņā viss ir uzrakstīts tik labi, ka tas strādā, iedarbojas un izklausās iespaidīgi, visam ir sava nozīme un jēga. Lai gan salikt visu kopā nav nemaz tik sarežģīti. Komponists uzsvēris, ka viņam svarīgi, lai instrumentu dabiskā skanējuma un tehnisko iespēju robežas netiktu pārkāptas, taču pietuvoties šīm robežām viņš esot vēlējies. Vai mūzikā tas ir jūtams? Šī nav normāla mūzika! Kā jau jūs minējāt, komponistu ir iespaidojusi rokmūzika. Tomēr ir arī kādas diatoniskas harmonijas, patiesībā tādu pat ir visai daudz. Ir mūzikas instrumenti no dažādām skaņu pasaulēm, kā, piemēram, šie skaņojamie gongi ar austrumzemju izcelsmi, tad ir bungu komplekts, bet mūzika kādos brīžos skan Kalifornijas stilā. Tā ir tāda postmoderna kombinācija no dažnedažādām lietām. Man tas šķiet forši. Tātad varam solīt klausītājiem aizraujošu vakaru? Es tā ceru, katrā ziņā visi laipni aicināti. Paldies, lai jums patīkama nedēļa šeit Rīgā un veiksmīgi koncerti!

 Visu novembri, kopā ar Stebby aktualizējam labbūtības tēmu un šajā epizodē tiekos ar Gunu Kalniņu, Rīgas Zooloģiskā dārza cilvēkresursu attīstības un pārmaiņu vadības biznesa partneri. Šajā epizodē Guna dalās pieredzē kā savā ikdienā strādā ar labbūtības jautājumiem. Klausies sarunu un uzzini: Kā pārvarēt iesakņojušās pieredzes un transformēt kultūru? Kāpēc labbūtība ir dienas prioritāte un par to neviens neuzdod jautājumus? Kā strādāt ar dažādām paaudzēm un pielāgoties atšķirīgām vajadzībām? Kāpēc transformēties nenozīmē iznīcināt pagātni?Paldies Gunai ar dalīšanos ar savu pieredzi, piemēriem un, lai šīs saruna noder jums kā iedrošinājums tajā, ka iespējams ir viss, ja vien ir pareizie instrumenti, kompetences un stratēģija. Šī ir saruna ar kuru noslēdzas labbūtības mēnesis un sarunas par labbūtību, kopā ar Stebby. Paldies par šo kopā būšanu un tēmas aktualizēšanu! Uz tikšanos nākošajās epizodēs!*“Stebby” ir lielākā individualizētu labsajūtas pakalpojumu platforma Baltijas valstīs, un to pašlaik lieto vairāk nekā 1500 uzņēmumu. Platformu izmanto vairāk nekā 150 000 lietotāju un 2000 partneru-pakalpojumu sniedzēju. Plašāka informācija pieejama mājaslapā www.stebby.lv 

Sludinātājs: Raimonds Logins / Sērija: Jāņa Evaņģēlijs / Rakstvieta: Jņ 6:41-59

27. oktobrī Lielajā ģildē un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" pirmoreiz kopā muzicēs somu diriģente Emīlija Hovinga un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, programmā iekļaujot svītu no Sergeja Prokofjeva baleta “Pelnrušķīte” un divu čehu autoru darbus. Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvos 20. gadsimta čehu komponistes Vitežslavas Kapralovas skaņdarbs Suita Rustica, kas izskanēs līdzās Kapralovas skolotāja –  Bohuslava Martinū – Trešajam klavierkoncertam ar Vestarda Šimkus solo. Emīlija Hovinga savu diriģēšanas karjeru sākusi 2019. gadā, kļūstot par Hannu Lintu asistentdiriģenti Somijas Radio simfoniskajā orķestrī. No 2020. līdz 2022. gadam pildījusi Miko Franka asistentdiriģentes pienākumus Francijas Radio filharmoniskajā orķestrī. Šajā sezonā notikušas debijas ar Zviedrijas Radio simfonisko orķestri, Bornmutas simfonisko orķestri, Gēteborgas simfonisko orķestri un citiem. Ieva Zeidmane: Priecājos jūs sveicināt Latvijā - esat studējusi kopā ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galveno diriģentu Tarmo Peltokoski. Vai pirms braukšanas šurp izvaicājāt viņu par mūsu orķestri? Paldies par aicinājumu uz interviju - priecājos būt šeit Rīgā. Jā, ar Tarmo mēs tiešām esam labi draugi, kopā studējām. Viņš man ir ļoti nozīmīgs kolēģis un ir svarīgi, ka Tev līdzās ir labi kolēģi.  Protams, mēs runājam par darbu, bet neko pārāk detalizēti par orķestri nerunājām. Es viņam uzrakstīju ziņu, kad ierados šeit, jautāju viņam, kur labāk iet paēst un viņš man šo to ieteica. Bet noslēpumus par orķestri neatklāja? Manuprāt, ir svarīgi, ka pati iepazīstu orķestri. Reizēm ir labāk vienkārši iet pie orķestra ar atvērtu prātu un pašai atklāt, kāds ir šis orķestris, kas jāņem vērā un kam jāpievērš uzmanība. Tas ir labāk, nekā ja Tarmo man visu būtu jau atklājis. Tā kā esat gados jauna diriģente, regulāri debitējat pie kāda orķestra diriģenta pults. Ko darāt, kad pirmoreiz stājaties kāda, iepriekš nesatikta orķestra priekšā? Jā, tiekoties ar kādu iepriekš neiepazītu  orķestri, pirmā mēģinājumu diena vienmēr ir patīkami satraucoša. Bet man nav nekādas slepenas receptes, ko darīt, nav nekādas maģijas. Vienkārši daru to, ko vienmēr, proti, koncentrējos uz pašu svarīgāko, un tā ir mūzika. Bet, protams, pirmajā dienā manā galvā notiek analizēšana, jo tā ir nepazīstamu cilvēku grupa. Analizēju visus orķestra aspektus un plānoju, kā organizēsim mēģinājumus. Iepriekš jau nezinu, kādā virzienā vairāk būs jāstrādā. Tātad - vissvarīgākais ir būt pašai, izbaudīt procesu un muzicēt kopā ar orķestri. Ar orķestri jau tikāties mēģinājumā - kāds tad ir virziens, kurā strādāsiet? Jā, pirmajās divās dienās es sapratu, kuriem skaņdarbiem jāvelta vairāk laika, lai mūziķi labāk izprastu to stilu. Kuriem skaņdarbiem vajag vairāk darba, kura mūzika mums ir pazīstamāka, tāpēc tai nevajag tik daudz laika. Tas ir balansa jautājums. Diriģenti ir ļoti dažādi. Ja es jūs lūgtu izveidot savu diriģentes vizītkarti, kas tajā būtu rakstīts? Interesants jautājums! Droši vien tur būtu rakstīts Emīlija Hovinga - diriģente - mīl mūziku un kopš 2019. gada iedvesmo mūziķus. Man nekad nav bijis vizītkartes, tāpēc nav tādas pieredzes, bet noteikti es rakstītu kādu citātu, izvēlētos kaut ko jautru un asprātīgu. Bet, ja skatāmies plašāk, kā jums šķiet - kāda diriģente esat? Vienmēr jau vieglāk analizēt no malas, bet man vissvarīgākais ir, kā jau teicu - iedvesma. Gribu iedvesmot mūziķus, radīt tādu atmosfēru un atvērtību, lai varam mūziku radīt kopā. Laba tehnika, protams, diriģentam ir vajadzīga, tomēr vissvarīgākais ir mūzika, mūzikai vienmēr vajadzētu būt pirmajā vietā. Esat spēlējusi klavieres un klarneti. Bet studiju laikā sākāt mācīties spēlēt čellu. Kāpēc? Biju jau sākusi Sibēliusa akadēmijā studēt diriģēšanu, kad četrus gadus mācījos spēlēt čellu. Tā ir daļa no Sibēliusa akadēmijas diriģēšanas apguves programmas - pāris gadus mācīties spēlēt kādu orķestra instrumentu. Paralēli čellam mācījos arī klavierspēli, un nolēmu, ka tā vietā, lai spēlētu klarneti, labāk pievērsīšos kādam stīgu instrumentam, lai labāk izprastu, kā stīgu instrumenti funkcionē. Un šie četri gadi man sniedza tieši šīs zināšanas. Es nebiju laba čelliste, lai gan man ļoti patika spēlēt, patika, kā čells rezonē. Diemžēl čellu biju tikai aizņēmusies no akadēmijas, tagad man mājās šī instrumenta vairs nav, es nevaru spēlēt. Bet es sapratu, kā izmanto lociņu, kā no šī instrumenta izvilināt skaņu, un tas man palīdzēja augt arī kā diriģentei. Bet tieši čellu es izvēlējos, jo tas labi der, ja sāc to mācīties pieauguša cilvēka vecumā. Vijoles spēlē vairāk iesaistīta sīkā motorika, man būtu bijis nepieciešams vairāk laika, lai to apgūtu. Turklāt vijoles pozīcija ne vienmēr ir ergonomiska. Un sākot mācīties no nulles, es nevēlējos riskēt, negribēju savainot kādus muskuļus. Čells bija laba izvēle, jo tas gluži dabiski ir tev klēpī un nevajag ķermeni nekā sagrozīt. Kas vēl pietrūkst? Arfas un sitaminsturmentu spēle? Sitaminstrumenti būtu lieliski! Bet mana nākamā izvēle būtu mežrags, jo metāla pūšaminstrumenti ļoti atšķiras no koka pūšaminstrumentiem, ir atšķirīga spēles tehnika, skaņas veidošana un elpas kontrolēšana, tas būtu interesanti. Sitaminstrumenti vienmēr ir noderīgi, tos man gribētos spēlēt kādā ansamblī, jā, kamermūzika man būtu ļoti interesanta. Parunāsim par gaidāmā koncerta programmu, tajā ir arī mūsu publikai nezināmi darbi, un skanēs arī 20. gadsimta pirmās puses čehu komponistes Vitežslavas Kapralovas Suita Rustica. Kā nonācāt pie šīs komponistes? Godīgi sakot, neatceros. Kaut kā uzdūros viņas mūzikai internetā, atradu viņai veltītu mājas lapu un sāku klausīties. Ir daži ieraksti, tos klausījos un atradu šo darbu - Suita Rustica. Kāpēc mani vilināja šī komponiste? Man vispār patīk meklēt un atklāt mūziku un darbus, kas nav labi zināmi. Domāju, ka diriģenta profesijā ir ļoti svarīgi meklēt un atklāt, jo ir tik daudz mūzikas, par kuru daudzi no mums neko nezina. Tāpēc esmu priecīga, ka atradu šo Suita Rustica. Kapralova man šķiet ļoti interesanta komponiste. Viņa nomira ļoti jauna un tas bija traģisks zaudējums. Jo jau īsā laika posmā viņa bija sarakstījusi apjomīgu repertuāru, ja vien viņa būtu dzīvojusi ilgāk, esmu pārliecināta, ka būtu radījusi vēl ļoti daudzus darbus. Bet esmu pateicīga arī par šiem darbiem, kas mums ir. Suita Rustica pasūtinājums nāca no Londonas, viņi vēlējās darbu, kurā ieskanētos čehu tautas melodijas un dejas. Un tiešām Kapralova savā trijdaļīgajā svītā iekļāvusi vismaz piecas dažādas, autentiskas čehu tautas melodijas. Un vēl ļoti jūtama ir Stravinska ietekme. Kapralovu ļoti iedvesmoja un interesēja Stravinska "Petruška" - tas bija darbs, ko viņa analizēja, pie tā viņa laiku pa laikam atkal atgriezās. Es tiešām šajā Kapralovas svītā saklausu arī kaut ko no Stravinska. Un Stravinskis, savukārt ir viens no jūsu mīļākajiem komponistiem. Jā, tā ir. Iespējams, tieši tāpēc Kapralovas stils man šķiet pazīstams un patīkams. Programmā ir arī Martinū Trešais klavierkoncerts, un Martinū bija Kapralovas skolotājs. Jā, tā ir. Studiju laikā Kapralova dzirdēja Martinū mūziku, tas bija viens no viņa klavierkoncertiem, kas Kapralovu iedvesmoja. Un vēlāk - 30. gadu beigās viņa pārcēlās uz Parīzi un dažus gadus mācījās pie Martinū. Viņa ietekme, manuprāt, Kapralovas mūzikā ir dzirdama. Programmā šoreiz būs Martinū Trešais klavierkoncerts. Man pašai Martinū mūzika ir kas jauns, ar to neesmu agrāk strādājusi. Taču bija ļoti aizraujoši caur šo kompozīciju iepazīt Martinū stilu. Vasarā un aizvadītajos mēnešos es daudz klausījos viņa mūziku, man bija interesanti to atklāt. Un es teiktu, ka klavierkoncerta žanrs Martinū daiļradē ir bijis ļoti nozīmīgs, viņš šim žanram pievērsās visas karjeras gaitā, un klavierkoncerti ir stila ziņā visai atšķirīgi. Martinū stils bieži tiek raksturots kā ļoti eklektisks, dažādas ietekmes viņš savij kopā vienotā audumā, kas tad arī veido viņa paša rokrakstu.  Viņu ietekmējis Stravinskis, džeza mūzika un impresionisms, kā arī čehu tautas mūzika. Šis - trešais klavierkoncerts, manuprāt, ir visai romantisks, bet tajā ir arī neoklasicisma elementi. Interesanta kombinācija. Jā, Martinū kā komponists ir ļoti eklektisks, bet tas veids, kā viņš apvieno elementus, man šķiet unikāls un ļoti svaigs. Runājām par Stravinska ietekmēm, bet trešais komponists šajā programmā ir nevis Stravinskis, bet gan Prokofjevs. Es ieteicu šo skaņdarbu iekļaut programmā, un koncerta otrajā daļā mēs atskaņosim Prokofejva pirmo svītu no baleta "Pelnrušķīte". No šī baleta Prokofjevs pats izveidojis vismaz trīs svītas simfoniskajam orķestrim un šoreiz piedāvāsim pirmo svītu. Tā neseko sižetam secīgi, tajā ir fragmenti no nogriežņi no dažādām vietām baletā, tomēr, manuprāt, ir labi jūtama dramatiskā arka. Kā baletkomponists Prokofjevs ir brīnišķīgs, viņš ir lielisks stāstnieks. Un "Pelnrušķīti" caurstrāvo maģija, to ir ļoti patīkami klausīties un spēlēt. Mēs visi zinām stāstu par Pelnrušķīti, bet interesanti ir, ka Prokofjevs izmantojis vadmotīvus, tas nozīmē, ka melodijas vai kādi instrumentu tembri visā darbā atspoguļo kādu konkrētu personāžu vai emocijas. Klausītājiem un baleta skatītājiem šīs muzikālās izpausmes ir kā norādes, kas nekļūdīgi palīdz saprast - te Pelnrušķīte sapņo par kaut ko skaistu, bet šī mūzika atspoguļo Pelnrušķītes skumjas un nomāktību. Lūk, te, ir nejaukās pusmāsas, bet te - ierodas šarmantais princis. Mūzika kā tāds labs gids mūs vada cauri baleta sižetam. Man pašai visinteresantākie raksturi šķiet pusmāsas - tie raksturi un krāsas, ko Prokofjevs izspēlē ironiskā manierē, pasvītrojot visu ar nazālu skaņas tembru ir ļoti  spilgti arī šajā svītā, ko mēs atskaņosim. Kā jau teicu - šajā mūzikā ir daudz maģijas, bet tajā pašā laikā Prokofjevs atspoguļojis īstas, cilvēcīgas emocijas un jūtas, ar kurām mums katram ir kaut kas kopīgs. Mēs varam sevi asociēt ar to, kas notiek uz skatuves. Krāsas šajā mūzikā ir brīnišķīgi ierakstītas.    Stāstot par Pelnrušķīti jūs smaidījāt, un jau gribēju vaicāt, vai esat romantiķe, bet tad atplaukāt runājot par pusmāsām, nevis princi. Nezinu, laikam romantikas ziņā esmu vidusmēra cilvēks. Parasti es tiešām ļoti izbaudu mūziku, kas atveido dīvainus vai asprātīgus tēlus, tā kaut kā mani uzrunā. Vai tuvākajā nākotnē jūsu plānos ir kas tāds, ko ļoti gaidāt? Gaidāmi vairāki brīnišķīgi koncerti. Šajā sezonā man plānotas vairākas debijas, bet gaidu arī atgriešanos pie orķestriem, ar kuriem jau esmu pazīstama. Ziemas laikā gaidāmas vairākas jaunas vietas , un tas vienmēr ir aizraujoši, tāpat kā šobrīd šeit, Rīgā - jauna pilsēta, jauna atmosfēra, viss šķiet interesants. Bet ļoti gaidu arī nākamo koncertu Francijā, jo tas Francijas Radio orķestrī esmu darbojusies kā diriģenta asistente, bet tagad atgriezīšos tur, lai sniegtu koncertu. Tas ir orķestris, ko es jau itin labi pazīstu un pēc kāda laika tā būs patīkama atkalsatikšanās ar šiem mūziķiem. Gaidu ar nepacietību.            

Maijas Tabakas vārds šoruden uzmirdz  mākslas notikumos gan Berlīnē, gan Tallinā. Berlīnē, pievēršoties „DAAD Artists-in-Berlin” programmas 60 gadu pastāvēšanai, sarīkota izvērsta izstāde vairākās galerijās. „Neuer Berliner Kunstverein” ekspozīcijā starp citiem pasaules māksliniekiem arī Maijas Tabakas glezna un Ievas Epneres video „Paradīzes putns”. Savukārt Tallinā KUMU mākslas muzejā pašlaik skatāma izstāde, kurā trīs Baltijas mākslinieču Malles Leisas, Maijas Tabakas un Marijas Terēzes Rožanskaites 70. - 80.gadu darbi. Berlīnē kopš septembra vidus skatāma ilgstoši gatavota izstāde, kas pievēršas „DAAD („Deutscher Akademischer Austausch Dienst/ Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta”) Artists-in-Berlin” rezidences programmas sešdesmit gadu pastāvēšanas fenomenam. Izstādē pirmo reizi ir iespējams novērtēt programmas vēsturi, sākot ar 1963.gadu. Izstāde iekārtota vairākās galerijās un tajā piedalās ap 50 autoru. „Neuer Berliner Kunstverein” ekspozīcijā līdzās citiem māksliniekiem arī Maijas Tabakas DAAD arhīva materiāli, glezna „Wie heist du?”, arī Ievas  Epneres video „Paradīzes putns”. Abas mākslinieces ir bijušas DAAD stipendiātes, Ieva – 2019.gadā, bet Maija Tabaka 1977.gadā uzvarēja Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta stipendiātu konkursā, gūstot iespēju gadu  uzturēties Rietumberlīnē (1977.-1978.), bet 1979.gadā sarīkoja personālizstādi mākslinieku namā „Betānija”. Apciemoju Maiju Tabaku, lai sarunā pakavētos atmiņas par Berlīnes posmu. Viņasprāt,  DAAD pieņem no visas pasaules to, kas viņiem skaitās jauns un superjauns, un māksliniece rāda  rakstu žurnālā „Berlin Art Wiek NEWS”: Māksliniece Ieva Epnere kopā ar ģimeni uzturējās DAAD rezidencē, vēlāk saņēmusi aicinājumu piedalīties izstādē, kas atskatās uz rezidences vēsturi līdz Berlīnes mūra krišanai. „Neuer Berliner Kunstverein” ekspozīcijā skatāma Maijas Tabakas glezna „We heist du?/ Kā Tevi sauc?”. Par darba tapšanu stāsta gleznotāja. Viņa arī atklāj, kā glezna nonākusi Berlīnes galerijas krājumā. Zīmīgs ir DAAD izstādes kopējais nosaukums „Ja Berlīnes vējš pūš manā karogā. Māksla un internacionālismspirms Berlīnes mūra krišanas”, tas ir saīsināts ungāru mākslinieka Endrē Tot darba nosaukums, skaidro Ieva Epnere. Savukārt Tallinā KUMU muzejā pašlaik skatāma izstāde ar nosaukumu „Bez rāmja”, kurā trīs mākslinieču – Malles Leis, Maijas Tabakas un Marijas Terēzes Rožanskaites – 70. un 80.gadu darbi. Izglītība, ko mākslinieces guvušas Tallinā, Rīgā un Viļņā bijusi līdzīga pēc saviem ideoloģiskajiem un estētiskajiem principiem, taču drīz vien viņas šos principus pārsniedza, raksta, izstādes kuratores Anu Alas un Laima Kreivīte. Pēc Maijas Tabakas domām, vācieši  precīzi uztvēruši, rakstot, ka viņas glezniecībā dekoratīvais abstrakcionisms un sirreālisms ir kopā. Bet Ievas Epneres video par Maiju ieinteresējis KUMU izstādes kuratores un  iespējams, kādā formā tiks iekļauts izstādi pavadošajos materiālos. Izstāde Tallinā KUMU mākslas muzejā, kurā arī Maijas Tabakas darbi,  skatāma līdz nākamā gada 25. februārim. Savukārt izstāde Berlīnē – līdz 14.janvārim. Paldies mākslas zinātniecei Anitai Vanagai par rosinājumu ieskatīties Berlīnes notikumā.

Šajā epizodē atskatāmies uz to kā mums kopā gājis šajā gadā, kopš izveidojām HR PODCAST PLUS rubriku kopā ar Elīnu Bulāni. Pastāstījām par ko runāsim nākošajās epizodēs. Klausītākās epizodes bijušas par Darba sniegums novērtēšanas procesu, kurā eksperta viedokli lūdzām Aritai Featherstonei, atziņām bagāta bija epizode par Atlasi, kurā aicinājām Lieni Karacu, kā arī saruna par to kā runāt par atalgojumu kopā ar Antu Praņēviču.Jaunajā sezonā runāsim par: Mobings. Kas tas ir, kas ir biežākie gadījumi kāpēc cilvēki saskarās ar mobingu un kā organizācijām rūpēties par šo situāciju mazināšanu. Vai vadītāji patiešām nezina par to, vai vienkārši izvēlas ignorēt? Vai vadītāji ir informēti par šiem jautājumiem un, ja jā, vai viņi aktīvi rīkojas, lai risinātu šīs problēmas, vai arī izvēlas tos ignorēt. Atgriezeniskās saites sniegšana, kultūra. Kā tas ikdienā notiek uzņēmumos. Šādas kultūras esamība norāda uz uzņēmuma spēju un gatavību uzklausīt un rīkoties, pamatojoties uz darbinieku, klientu vai citu ieinteresēto pušu atsauksmēm. Ideālā gadījumā šāda kultūra veicina uzņēmuma attīstību, jo tā ļauj uzlabot darbības procesus, produkta kvalitāti un darbinieku apmierinātību. Dažādība un iekļaušana, kā ikdienā izpaužas šī iekļaušanas politika organizācijās, cik patiesi svarīgi tas ir un vai tā nav tikai bēgšana no nosodījuma, sekām. Kā atšķirt PR no patiesām rūpēm par iekļaušanu? Bezdarbs valstī, patiesī iemesli un rūpes par šo jautājumu, izpratne par to kā rūpēties par cilvēku karjeras ceļu. Kādas dziļāks problēmas slēpj bezdarbnieku statistika, kas ir tas par ko mēs nerunājam? Atgriešanās birojā, jeb darbs no mājām. Kas ir patiesie iemesli kāpēc cilvēkiem jāatgriežas birojos, kas ir tas ko mēs vēlamies kontrolēt, pēc kā mērām produktivitāti?Paldies, ka klausāties, rakstiet mums un dalieties ar epizodēm. Tiekamies austiņās!

Čau, klausītāj!Paldies, ka joprojām esi te – grāmatās, lasīšanās un ar raidierakstu "Piedzīvot lappuses" ausīs.5. sezonu sākam uzmanīgi, bet cerīgi. Ar mani joprojām kopā Sandra un Zane, bet šajā sezonā jūs gaida daži pārsteigumi, kurus es atklāšu pamazām. Lasiet! Lasiet kopā ar mums! Un noteikti dalieties sajūtās par izlasīto.Zanes IG @mom.who.reads.a.lot https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Sandras IG @pielasit_sirdi https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Aijas IG @piedzivot https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/Piedzivot?fan_landing=true&view_as=publicSarunā pieminētās grāmatas un autori:*Viktors Igo “Nožēlojamie”*Rūdolfs Blaumanis “Nāves ēnā”, citas noveles*Alfrēds Dziļums “Saplēstā krūze”*Džordžs Orvels “1984” *Žils Verns*Džeks Londons “ Baltais ilknis”*E. M. Remarks*Jānis Poruks*Dž. K. Roulinga “Harijs Poters”*Sūzena Kolinsa “Bada spēles”*Stefānija Meiere “Krēsla”*Luīze Pastore “Mākslas detektīvi”, “Slepenā parole”*Inese Zandere “Puika ar suni”, “Putni mūs redz”*Elizabete Šteinkellnere “Papīra klavieres” *Katerina Mihaļicina “Kas aug parkā”*Ērlenns Lū “Kurš sasēdēja brūno sieru?”*Augustina Basterrika “Izsmalcināta gaļa”*Medlina Millere “Kirke”*Lelde Jauja “Pārēšanās ābece”*Ēriks Emanuels Šmits “Trīs sievietes spogulĪ”, “Oskars un Rozā dāma”*The Summer I Turned Pretty bu Jenny Han*Viktorije Hanišova “Sēņotāja”*Roberts Galbraits*Elizabete Keita Rasela “Mana tumšā Vanesa”*Anuka Rikāra “Anna un Froga”*Eds Makdonalds "Melnspārnis"*Inga Gaile “Migla”*"Liekais"*Kristīne Hanna "Baltā nekuriene"*Svens Kuzmins “Skaistums un nemiers”*Mišela Obama “Izaugt”*Johanna Šaible "Reiz bija un reiz būs"*Kriss Vitekers "Mēs sākam no beigām"*Mārtiņš Mintaurs, Māris Zanders "U.c. ārpus kolektīvās atmiņas palikušie"*Lisa Keja Adamsa "Romantiķu grāmatu klubs"*Džejs Šetijs “8 mīlestības likumi*Kirana Hārgreiva Milvuda “Džūlija un haizivs”*Anna Jansone “Pazudusī meita”*Tons Telehens “Un tad neviens nav dusmīgs”*Māra Zālīte “Tango un Tūtiņa ciemos”, “Tango un Tūtiņa ciemos”

Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi, majoru Jāni Slaidiņu un bijušo Latvijas vēstnieku Francijā, Latvijas Ārpolitikas insititūta vecāko pētnieku Imantu Lieģi. Ierakstā uzklausām Viktoriju Strazdas, kura dzīvo Francijā. Gruzijas varas diskrētais slepkavnieciskums Pirmdien, 3. jūlijā, tiesa Tbilisi turpina izskatīt Gruzijas eksprezidenta Mihaila Saakašvili lietu, kurā viņš apsūdzēts par amata pilnvaru pārsniegšanu, izklīdinot opozīcijas protesta demonstrāciju 2007. gadā. Apsūdzētais piedalījās sēdē attālināti – no privātās klīnikas, kurā šobrīd tiek turēts apcietinājumā. Ekrānā redzamais vēlreiz apliecināja, ka kopš 2021. gada oktobra ieslodzījumā turētā eksprezidenta veselības stāvoklis nav normāls. Saakašvili ir ārkārtīgi novājējis; kā apgalvo viņa tuvinieki, eksprezidents zaudējis 60 kilogramus - pusi no sava agrākā normālā svara. Viņi pauž aizdomas, ka ieslodzītais ticis saindēts. Ārsti brīdinājuši, ka viņa dzīvībai draud briesmas, kamēr Gruzijas varasiestādes apgalvo, ka Saakašvili tiekot atbilstoši aprūpēts. Organizācija „Amnesty International” nodēvējusi notiekošo par „acīmredzamu politisku izrēķināšanos”. Visasāk uz notikušo reaģējusi Ukraina, kuras pilsonis Mihails Saakašvili ir kopš 2015. gada. Prezidents Volodimirs Zelenskis publicējis tvītu, kurā apsūdz Maskavu kādreizējā Gruzijas līdera slepkavošanā ar Tbilisi valdības rokām un atgādina, ka Ukraina lūgusi izdot tai eksprezidentu. Gruzijas vēstnieks Kijivā izsaukts uz Ukrainas Ārlietu ministriju, kur viņam izteikts aicinājums 48 stundu laikā doties uz savu valsti, lai apspriestos ar savu valdību. Tas, protams, saistāms ar arī vispārējo Kijivas un Tbilisi attiecību stāvokli, Gruzijas pašreizējai varai nepievienojoties pret agresorvalsti Krieviju noteiktajām sankcijām. Francijā atkal liesmo Vairāk nekā miljards eiro zaudējumu uzņēmumiem, valsts iestādēm un privātpersonām; vairāk nekā 1100 nodedzinātu vai bojātu ēku, vairāk nekā tūkstotis izlaupītu, izdemolētu vai aizdedzinātu banku filiāļu, veikalu, kiosku, pasta nodaļu, vairāk nekā 5600 sadedzinātu automašīnu. Vairāk nekā 3300 arestēto, vairāk nekā 700 cietušo, viens bojāgājušais. Tāda ir bilance nekārtībām, kuras uzliesmoja Francijā pēc tam, kad 27. jūnija rītā Parīzes piepilsētā Nantērā dzīvību zaudēja septiņpadsmitgadīgais Naels Marzuks, Ziemeļāfrikas izcelsmes imigrantu atvase. Notikušā apstākļi vēl tiek izmeklēti, taču skaidrs ir tas, ka viņa nāves iemesls ir policista raidīta lode. Jaunais cilvēks, lielā ātrumā stūrēdams mersedesu ar Polijas numura zīmēm pa sabiedriskā transporta joslu, nepakļāvās policijas patruļas prasībai apstāties, vairākkārt pārkāpa satiksmes noteikumus, līdz galu galā bija spiests apstāties satiksmes sastrēguma dēļ. Tomēr kad policists, notēmējis uz viņu pistoli, pavēlēja Marzukam izslēgt dzinēju un pacelt rokas aiz galvas, viņš atkal mēģināja uzsākt braukt un saņēma liktenīgo lodi. Jau tās pašas dienas vakarā sākās nekārtības, kas pārņēma ne tikai Nantēru, pēc tam Parīzi un tās apkārtni, bet izplatījās arī citur valstī, tai skaitā Francijas aizjūras īpašumos. Nekārtību dalībnieki uzbruka ne vien policijas iecirkņiem, bet arī citām valsts un pašvaldību iestādēm. Veikalu un citu komerciestāžu postīšanas motīvs, protams, bija arī zagšana un vandālisms. Naktī uz 2. jūliju notika uzbrukums Parīzes piepilsētas L'Aj-le-Rozas mēra privātmājai, kura laikā cieta viņa sieva un bērns, ko prokuratūra kvalificējusi kā slepkavības mēģinājumu. Tiek atzīmēts, ka uzbrukumos un postīšanā piedalās sevišķi daudz nepilngadīgo. Valdība reaģēja ar plašu policijas spēku mobilizāciju un skarbu retoriku, premjerministrei Elizabetei Bornai Nacionālās Asamblejas sēdē aicinot pieņemt bargākus likumus, sevišķi attiecībā pret vecākiem, kuru nepilngadīgās atvases piedalās nekārtībās. Šīs nedēļas sākumā pilsoņi pulcējās pie pašvaldību ēkām mītiņos, pieprasot pārtraukt postīšanu, tajā pašā laikā nekārtības sāka noplakt. Īpašu uzmanību izraisījušas līdzekļu vākšanas kampaņas, kuras uzrāda zināmas tendences. Kontā, kuru labējais politiķis Žans Mesjā atvēra atbalsta vākšanai Marzuku nošāvušā policista ģimenei, visai drīz tika savākti vairāk nekā miljons eiro. Tikmēr nošautā ģimenei savāktais atbalsts ir apmēram 350 000 eiro. Quo vadis, Jevgeņij Prigožin? Pirmdien pēc nedēļu ilgas klusuciešanas publiskajā telpā atkal parādījās privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” vadonis un pusotru dienu ilgušā dumpja sarīkotājs Jevgeņijs Prigožins. Balss ziņā sociālajā tīklā „Telegram” viņš pauda: „Es gribu, lai jūs saprastu, ka mūsu „Taisnīguma marša” mērķis bija vērsties pret nodevējiem un mobilizēt mūsu sabiedrību. Esmu pārliecināts, ka jau tuvākajā nākotnē jūs redzēsiet mūsu uzvaras frontē. Paldies, puiši!” Kā zināms, pēc tam, kad Prigožina algotņu „saulgriežu maršs” apstājās pārsimts kilometru attālumā no Maskavas, pret viņu uzsāktā kriminālvajāšana tika izbeigta un viņam bija ļauts doties uz Baltkrieviju. Prigožina „puišiem” – „Vāgnera grupas” kaujiniekiem – savukārt tagad ir iespēja izvēlēties vienu no trīs iespējām: pāriet Krievijas Aizsardzības ministrijas dienestā, piebiedroties savam vadonim Baltkrievijā vai doties mājās. Saprotams, ka vislielākā interese ir par to, cik varētu būt to, kuri izvēlēsies otro variantu. Pasaules medijos parādījušies satelīattēli no kādas karabāzes Baltkrievijas dienviddaļā, kur dažu dienu laikā parādījušās daudzas teltis. Šī, iespējams, ir Prigožina privātās armijas jaunā dislokācijas vieta, un, ja tā, tad atliek vien minēt, kurp tālāk vedīs viņu ceļš. Tikām raidsabiedrība BBC veikusi eksperimentu Krievijā, apzvanot vairākus no „Vāgnera grupas” vervēšanas centriem. Uzdodoties par potenciāla algotņa radinieci, žurnāliste uzzinājusi, ka centri turpina darbību, pie tam līgumi tiekot slēgti joprojām ar „Vāgnera grupu”, nevis Krievijas militāro resoru. Tiesa, pēc visa spriežot, Prigožina avantūra būs liktenīga viņa izvērstajai mediju impērijai. 30. jūnijā Krievijas institūcija „Roskomnadzor” bloķēja tīmeklī Prigožina mediju holdinga „Patriot” resursus, un sestdien holdinga nozīmīgākās daļas, aģentūru RIA FAN, direktors Jevgeņijs Zubarevs paziņoja par darbības pārtraukšanu. Starp citu, holdinga „Patriot” daļa ir arī uzņēmums „Interneta izpētes aģentūra”, plašāk pazīstama kā „Prigožina troļļu ferma”. Var tikai minēt, kur sev pielietojumu atradīs šie dumpīgā oligarha rokaspuiši. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Sezonas pēdējā epizodē "Ūdenszeļļi" daudz runāja par Kristapa Porziņģa nonākšanu Bostonā un ko varētu sagaidīt no komandas nākamajā sezonā, kā arī Krisa Pola aizmainīšanu uz "Warriors" un draftu, tomēr galvenais notikums bija Ingara balvu ceremonija, nosakot labākos septiņās dažādās kategorijās. Paldies visiem, kas bija kopā ar mums šosezon, un tiekamies rudenī!

Bronzas medaļa ir izcīnīta! Latvijas izlase papildlaikā pārspēj ASV un veic iespaidīgu ierakstu vēstures grāmatās. Paldies visiem, kas bija kopā ar mums šo divu nedēļu garumā!

Šajā HR Podcast plus epizodē turpinājām jau reiz podkāstā aizsākto tēmu par sievietēm līderēm. Šajā reizē ieskatījāmies ko mums vēsta Eiropas direktīva, kas paredz līdz 2026. gadam ieviest kvotas Top 500 kompānijās,  sieviešu līdztiesības līdzsvarošanai. Ko tā paredz, kāpēc sievietes pazūd organizācijās un, kur tās pazūd? Sarunājos ar Elīnu Bulāni un Sabiedrības integrācijas fonda direktori Zaigu Pūci.Eiropas Savienības dalībvalstīm saistoša direktīva, kas paredz, ka līdz 2026.gada jūlijam lielajiem uzņēmumiem (kotējas biržā, ir 250+ darbinieki) – vismaz 40% no direktoriem bez izpildvarām vai 33% no visiem direktoriem būs jābūt sievietēm. Diskusijas par šo jautājumu norisinās jau vairāk kā 10 gadus, bet līdz šim nav izdevies panākt augstāku procentu, tāpēc zināmā mērā - šis ir pēdējais piliens, censties ieviest pārmaiņas nosakot kvotas. Manuprāt, kvotas gan nodarītu pāri, gan ieviestu izmaiņas, taču jautājums, kur paliek sievietes organizācijās, kur paliek sieviešu 19,8 % atalgojuma, kas ir zemāks par vīriešiem tajās pašās kompetencēs?Saskaņā ar McKinsey pētījumu, sievietes līderes daudz vairāk pievērš uzmanību rūpējoties par darbinieku labbūtību, noskaidrojot kā darbinieki jūtas. Bet tam ir arī savas ēnas puses - bieži vien viņas daudz ātrāk un vairāk izdeg. Sievietes līderu amatos dodas prom no darba daudz biežāk nekā vīrieši, piemēram 2021.gadā tie bija 10,5% sieviešu, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, kad šis rādītājs bija 6-7%. Situāciju viennozīmīgi ietekmēja arī Covid-19 pandēmija, jo sievietes bija tās, kas daudz vairāk pārņēma rūpes par bērniem, mājas soli.Šajā epizodē kopā ar Elīnu Bulāni un Sabiedrības integrācijas fonda direktori Zaigu Pūci diskutējām par šo tēmu, mēģinājām pacepties, iekarst un atbildēt uz dažiem jautājumiem:Ko vēsta dati par sieviešu un vīriešu kopābūšanu organizācijās?Vai esam uz pareizā ceļa, ieviešot kvotas kā instrumentu?Vai neesam paši gatavi strādāt ar saviem pieņēmumiem, stereotipiem, aizspriedumiem un paradumiem?Kāda ir "temperatūra" Baltijas valstīs un ko mēs paši vēlamies?Kādi ir risinājumi veidot līdztiesīgu, līdzsvarotu darba tirgu un izpratni par dažādības nozīmi organizācijās?Paldies mūsu ekspertiem, supervizorei, organizāciju praktiķei - Aritai Featherstonei, Agnesei Cimdiņai, kura ir sertificēta dažādības vadītāja un sociālantropoloģijas doktore.Svinēsim Sieviešu dienu ar zināšanām par mūsu pašu aizspriedumiem.  - Klausies Spotify, Apple Podcast, Delfi podkāsti, www.hrpodcast.lv! - HR Podcast ienāk tavā epastā! Dodies uz https://hrnewsletter.lv/ un atstāj savu epastu, lai arī turpmāk katru nedēļu saņemtu visu jaunākos pētījumus, aktuālos rakstus un HR Podcast epizodes savā epastā!Vērts izlasīt:https://www.emerald.com/insight/content/doi/10.1108/GM-07-2022-0238/full/pdf?title=gendered-hybridity-in-leadership-identities-a-postfeminist-analysishttps://www.womenonboards.net/womenonboards-AU/media/UK-PDFs-Miscellaneous/WoB_HiddenTruth_FINAL.pdfWomen in the Workplace | McKinseyhttps://www.cnbc.com/2023/03/06/gender-pay-gap-could-cost-the-world-economy-7-trillion-moodys-says.html https://www.pewresearch.org/social-trends/2023/03/01/the-enduring-grip-of-the-gender-pay-gap/https://www.moodysanalytics.com/-/media/article/2023/close-the-gender-gap-to-unlock-productivity-gains.pdf  

Šīs sezonas video ierakstus ir iespējams noskatīties Džemmas Instagram @dzemmasudraba.   Maija Krastiņa ir izveidojusi Twitter kontu tiem, kas nesarežģīti un ātri grib iepazīt feminismu @sievieteiveicas. Maija ir arī strādājusi ANO Bēgļu aģentūrā un organizācijā “Gribu palīdzēt bēgļiem”, tāpēc mēs šoreiz parunāsim arī par karu un sievietēm karā.  Ļoti patika podkāsts? Pastāsti par to saviem draugiem un kļūsti par patronu! hhttps://www.patreon.com/dzemmas_podkasts   Seko mums: Facebook: https://www.facebook.com/dzemmaspodkasts Klausies mūs Patreon, iTunes, PodBean, Spotify, YouTube, Delfi un citās podkāstu klausīšanās vietnēs.   Mēs atbalstām centru MARTA un aicinām to darīt arī Tevi. https://marta.lv/lv/ziedo/   Paldies mūsu brīnišķīgajiem draugiem Kasparam un Ērikam, kas ļāva filmēt šīs sezonas epizodes savās mājās!   Izmantotā mūzika:   A. A. Aalto, Corps Of Discovery Chad Crouch, Wilsons Snipe Doctor Turtle, You Um I'll Ah Komiku, Disco Cat RoccoW, Musicisexpressionofartthroughthemediumofsound RoccoW, Nontinde Vendor Theme 17, Action Fight

Elīnai Novadai pirms 7 gadiem piedzima pirmais bērns, meitiņa, un bija pienācis laiks domāt par piebarojumu. Kā jau visi vecāki, Elīna vēlējās savam bērnam visu labāko, tādēļ sāka meklēt, kur vislabāk iegādāties bioloģiski audzētus Latvijas produktus. Viņa saprata, ka nav tādas vienas vietas, kur to varētu izdarīt ātri un ērti. Tātad – jāorganizē tāda pašai! Tā radās internetveikals svaigi.lv, kur mūsu zemnieku izaudzētie labumi ir vienkopus un nopērkami ikvienam. Līdz šim Elīna daudz dalījusies stāstos par savu darbu, bet nu pienācis tas brīdis, kad viņa ir gatava dalīties ne tikai ar savu darba dzīves, bet arī dzīves stāstu. Un tas ir gan iedevsmojošs, gan brīžiem skaudrs, tas liek kā raudāt un līdzi just, tā saņemties un darīt.  Šī ir saruna, kuras laikā sevi vairākkārt pieķēru piefiksējot atziņas, kas būtu kādas domugraudu grāmatas cienīgas.  Paldies par Tavu stāstu, Elīna, paldies, ka esi tik drosmīga to stāstīt skaļi. Lai tas kalpo mums visiem kā iedrošinājums DARĪT!!! 

Simtajā Cilvēkjaudas epizodē es dalos ar stāstiem, kas veidoja Cilvēkjaudu, un stāstiem par to, ko 99 epizodes ir mainījušas manā un Cilvēkjaudas fanu dzīvē. Tie ir stāsti par piedzīvojumiem, par uzdrīkstēšanos un neatlaidību, ļaušanos savam iekšējam kompasam, humoru, aizrautību un risinājumiem, kas dod jaudu un nojauc tabu tēmu ierobežojumus. Paldies ikvienam, kas uzticēja mums savus Cilvēkjaudas stāstus, lai varam šo epizodi izveidot kopā!Lūdzu, esi un turpini būt cilvēks, kurš pievienojas Kārlim Bardelim, Hospiss.lv un Cilvēkjaudai, lai "pērkot" jūras kilometrus "noķeram" Kārli hospisa mājas celšanā vai, pievienojoties ar saviem 5, 10 vai citas summas eiro ikmēneša ziedojumiem kopā esam jaudīgs spēks un mainām uz labu līdz šim tizlu un biedējošu sistēmu, ar kuru ikvienam no mums reiz būs kāda personīgā pieredze.Manis pieminētās epizodes, ko veidojām vēl pirms Cilvēkjaudas sarunu ciklā "No iedvesmas uz rīcību" ir šeit.Īpašs paldies Aya Hasinta par pārsteiguma dziesmu, kas skan epizodes noslēgumā!Saites pārējai informācijas, kuru pieminu epizodē, atradīsi epizodes lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:04:36 Kāda ir saistība laikam vienatnē un skaidrībai par rīcību16:22 Bīstamība, kuru nepamanot cilvēks vairs nepatīk ne tiem, kam patika, ne arī sev21:52 Kā pārvērst darbībā intervijās dzirdēto26:39 Kāds ir risinājums pret negatīviem komentāriem32:00 Kura epizode lika Laurai pamatīgi izkāpt no komforta zonas36:00 Sarunas par veselīgāku dzīvi, un ko tās ir spējušas izmainīt cilvēku dzīvēs43:31 Kā cilvēkiem palīdzējusi “prikola pēc” attieksme47:54 Veids, kā sagādāt sev foršus piedzīvojumus pat tādās situācijās, kur tas šķiet neiespējami51:42 Kā tu vari zināt, ka tev nepatīk, ja neesi pamēģinājis – pieredzes stāsts par alpīnismu53:25 Kārļa Bardeļa ziņojums no Šrilankas, kuras intervijas tiek klausītas laivā okeāna vidū56:54 Kad rītdiena nav garantēta – kā izmantot savu prātu, lai ļautos brīvībai1:03:53 Kuras sarunas ir iecienītas Cilvēkjaudas klausītāju – vīriešu vidū1:09:48 Kādus reālus ieguvumus klausītājiem ir devušas epizodes par psiholoģiju1:13:43 Mēs jūs dzirdam – kas bija par iemeslu GPS programmas izveidei1:15:55 Tabu tēmas, kuru dēļ var ciest mūsu cilvēkjauda1:23:05 Filmēšanas aizkulišu stāstiņi1:25:09 Pokāsts Cilvēkjauda uzņēmusies daļēju atbildību par klausītāju grāmatu plauktu papildināšanu1:29:00 Kad mazas lietas noved pie lielām pārmaiņām1:33:35 Cilvēkjauda kļūst par kaut ko vairāk – kas pamudināja Kārli Bardeli savu Indijas okeāna piedzīvojumu veltīt Hospiss mājas tapšanai1:44 37 Brīnums, kas joprojām notiek, un kura daļa arī tu vari būt2:04:03 Dziesma, kas veltīta podkāstam Cilvēkjauda

Šīs sezonas video ierakstus ir iespējams noskatīties Džemmas Youtube un Instagram.  Sievietēm ir ezotērika, bet vīriešiem - biohakings. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Marita Zitmane uzskata, ka ezotērika ļoti labi iet kopā ar tradicionālo sievišķību. Bet kāpēc sievietes uz to pavelkas? Ļoti patika podkāsts? Pastāsti par to saviem draugiem un kļūsti par patronu!   Seko mums Facebook:  spied like un šēro. Klausies mūs Patreon, iTunes, PodBean, Spotify, YouTube , Delfi un citās podkāstu klausīšanās vietnēs.   Mēs atbalstām centru MARTA un aicinām to darīt arī Tevi.   Paldies mūsu brīnišķīgajiem draugiem Kasparam un Ērikam, kas ļāva filmēt arī šīs sezonas epizodes savās mājās!   Izmantotā mūzika: A. A. Aalto, Corps Of Discovery Chad Crouch, Wilsons Snipe Doctor Turtle, You Um I'll Ah Komiku, Disco Cat RoccoW, Musicisexpressionofartthroughthemediumofsound RoccoW, Nontinde Vendor Theme 17, Action Fight   Podkāstu veido Džemma Sudraba un Marta Herca