Podcasts about psrs

„VEF”  un „Rīgas Radiorūpnīcas” radioaparāti, magnetolas un telefoni, rūpnīcas „Straume” kafijas dzirnaviņas, veļas mašīna „Rīga” - tie bija daži padomju pilsonim pieejamie pašmāju ražojumi no tolaik ne pārāk bagātā  elektrotehnikas klāsta. Plašāk par PSRS laiku sadzīves elektrotehniku, tās kvalitāti un to, cik daudz no inženieru iecerēm nonāca veikalu plauktos, stāsta uzņēmuma „Latvijas Mobilais Telefons” vadītājs Juris Binde, kurš savulaik kā inženieris-konstruktors strādājis Valsts elektrotehniskajā fabrikā „VEF”. Laikos, par kuriem mēs runāsim, tagad zināmais uzņēmējs un Latvijas mobilais telefons vadītājs Juris Binde,  bija Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) sadzīves radioelektroniskās aparatūras inženieris-konstruktors, un vēlāk, tas ir 20. gs 80. gadu otrajā pusē, arī darbojās  VEF Zinātniski pētnieciskajā institūtā. Pārskatot to gadu padomju Latvijas  pilsoņu mājsaimniecību, teju katrā mājā varēja atrast nelielo tranzistoru „Selga”, vai Rīgas radiorūpnīcā ražoto pamatīgāku akustisko veidojumu uz virpotām kājām - radio un skaņu plašu atskaņotāju „Rigonda”. Ja, tā teikt, pa blatu palaimējās dabūt kafiju, tad to mala „Straumes” dzirnaviņās, ar netīrās veļas kalniem daudzmaz ciešami līdzēja tikt galā Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcā ražotā veļas mašīna „Rīga”. Gan par šiem ražojumiem, bet plašāk par padomju laikos VEF rūpnīcā tapušiem izstrādājumiem to kvalitāti un arī dizainu stāsta Juris Binde. VEF ražoja arī tālruņa aparātus; teju katrā mājā kā saziņas priekšmeti bija sērijveida aparāti, sākotnēji ar grozāmo ciparu ripu, 80. gadu otrajā pusē jau ar podziņām. Dažiem izredzētajiem viesistabā kā stilīgs interjera priekšmets gozējās VEF ražotais telefona aparāts „Retro” vai „Stella”, kas attiecīgi bija veidots tālruņu pirmsākumu dizainā. Interesanta novitāte tolaik bija aparāts „TA 32”, kurā bija iebūvēta atmiņa 32 telefona numuriem.   Raidījuma ievadā atskats uz nedēļas nogales norisēm. Interneta dzīlēs rodams interesants fakts, ka Lielbritānija jau vairākus gadus darbojas tā saucamais "sugar tax" jeb cukura nodoklis, kura mērķis ir mazināt cukura patēriņu, un aizvadītajā nedēļā briti lēmuši, vai šim cukura nodoklim nevajadzētu pakļaut arī saldinātos kafijas dzērienus, tostarp, tik populāro kafijas dzērienu latte. To lasot atmiņā nāk cits fakts, ka antīkajā pasaulē ar cukuru ārstēja, mūsdienās - ārstējam atkarību no tā. Daudzi sportisti un arī cilvēki, kuri grib nomest liekos kilogramus, turpināt ēst saldu - ikdienā bieži lieto mākslīgos saldinātājus. Ne reizi vien dzirdēts, ka tie ir kaitīgi, var izraisīt vēzi. Kā ir patiesībā, jautājām zinātniskā institūta "BIOR" Riska novērtēšanas un epidemioloģijas nodaļas vadītājai Inesei Siksnai. Viņa norāda, ka šobrīd vismaz Eiropā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde regulāri pārbauda sorbitola, mannīta, saharīna, aspartāma un vēl citu mākslīgo saldinātāju drošību. Un lai pievienotu kādu no minētajiem saldinātājiem kādam pārtikas produktam, tam ir jāatbilst konkrētiem drošības standartiem.  Pētījumi notiek nepārtraukti un ja kas nevēlams tiks atklāts kādā saldinātājā, varam gaidīt jaunu informāciju par to. Arī pašiem jāseko līdz, kādas citas vielas ir konkrētā produkta sastāvā un ēdot kaut ko, kur uz iepakojuma norādīts “maz kaloriju” vai “bez pievienota cukura” jāatceras, ka arī šadas lietas ēdot, ir jāievēro mērenība.

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns 1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas notika pēc mažoritārā principa. Katrā no 201 vēlēšanu apgabala kandidātam vēlētāju priekšā nācās izturēt sīvu konkurenci ar vairākiem sāncenšiem. Galvenās prasības Latvijas Tautas frontes atbalstītajam kandidātam bija konkurētspēja un drosme balsot par neatkarību, kā arī gatavība bez palīgiem, kādu tā laika deputātiem nebija, atjaunot tiesisku valsti pat ne no nulles, bet mīnuszīmes. Tautas frontes frakcija saliedēja izcilas, izglītotas, dažās jomās pat visizcilākās Latvijas personības un spilgtus oratorus. Viņiem nācās stāties pretī gadu desmitos koptai padomju demagoģijai, provokācijām un rupjībai. Katras komisijas vadītājs Augstākajā padomē bija lielisks savas jomas pārzinātājs. Izglītībā un kultūrā – vēlākais Kultūras akadēmijas dibinātājs, profesors Pēteris Laķis, ārlietās – Mavriks Vulfsons, pašvaldību reformā – Jānis Škapars un ne tikai viņi. Par Latvijas leģendu kļuva pirmā Augstākās padomes cilvēktiesību komisijas vadītāja, Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijas izveidotāja Ita Kozakeviča... Apbrīnojama bija daudzu deputātu māka runāt bez iepriekš uzrakstītiem tekstiem, filigrāni argumentēt un pierādīt. Turēties pie taisnības un patiesības. Taču 4. maijā centrālo runu par tautas tiesībām uz atņemto valsti lūdzām teikt rakstniekam Albertam Belam. Nesen rakstnieka meita Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļai nodeva tēva Augstākās padomes laika arhīvu ar dokumentiem, likumu uzmetumiem, to labojumiem, tīrrakstiem un melnrakstiem. Starp tiem viena liela bieza klade, kurā Alberts fiksējis vai katru deputāta darba dienu. Tajā atradās arī četru mašīnraksta lapu garās 4. maija runas uzmetumi un sēdē nolasītais teksts ar pēdējā brīža labojumiem. "Ja še zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu," gluži vai dzirdu Alberta mazliet uztraukto, saspringto balsi, "tad ieteicu mazliet pagaidīt. Mēs vēl elpojam. Šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību. Latvijai, Lietuvai Igaunijai… Ukrainai, visām valstīm, kur cilvēka dzīvība jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama." Kopumā 4.maija sēdes gaita ir stenografēta, daudz filmēta un fotografēta. Iespējams pārbaudīt katra deputāta balsošanas lapiņu ar apvilkto PAR. Zināmi balsojuma  boikotētāji no frakcijas "Līdztiesība". Tomēr dokumentētas ne visas dramatiskās epizodes Neatkarības deklarācijas ceļā uz pasludināšanu. To, ka par tās izgāšanu ne vien ar  frakcijas "Līdztiesība", bet arī ar vientiešu un bailuļu spēkiem Maskava gādāja, apliecina  kaut vai 4. maija rītā negaidīti uzradušies alternatīvie, maigi prokremliskie Augstākās padomes lēmuma projekti, kas, gods kam gods, visdrīzāk tika veiksmīgi noairēti sekretariāta papīrkurvī un līdz izskatīšanai nenonāca.  Toties 30. aprīlī Rīgas lidostā čekas vīri apcietināja, lai ar verdiktu – "uz mūžu – no PSRS uz Vāciju deportētu vienu no svarīgākajiem Deklarācijas autoriem un konsultantiem Egilu Levitu. Par laimi mums un viņam, kā arī pateicoties pareizas 4. maija Deklarācijas pareizai pieņemšanai, Padomju Savienības atlikušais mūžs izrādījās īss. Neatkarības atjaunošana nebija vienreizējs akts. PSRS Prezidenta 1990. gada 14. maija dekrēts, ar ko viņš Latvijas Neatkarības Deklarāciju pasludināja par antikonstitucionālu, vairs nespēja ietekmēt Latvijas Augstākās padomes nostāju vai pašu neatkarības atgūšanas procesu. Tas 1990. gada 4. maijā bija formāli pasludināts un nenovēršami turpinājās ar virkni citu soļu. Tas noslēdzās 1991. gada 21. augustā ar Konstitucionālā likuma pieņemšanu un Latvijas starptautisku atzīšanu. 4. maija Deklarācija Latvijā ārēji un tūlīt it kā neko nemainīja. PSRS varas struktūras saglabājās paralēli atjaunotās Latvijas radītajām un reformētajām. Padomju armija un karabāzes tepat. Stūra mājas čekisti savos posteņos. Vissavienības militārās rūpnīcas darbojas kā darbojušās. Noplūda gan ziņas, ka no Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīviem kaut kur kaut kas tiekot pārvietots uz Maskavu, bet Zviedrijas izlūkdienests piefiksējis kodolgalviņu izvešanu. Viskardinālāk tomēr bija mainījusies latviešu kolektīvā apziņa. Tajā iemājoja kaut kas tāds, ko nav iespējams nošaut, arestēt, deportēt, iebiedēt. Pēc Deklarācijas pieņemšanas deputāti un cilvēki kopā ar tik laimīgām sejām kā nekad  agrāk, savstarpēju simpātiju skauti,  plūda uz Daugavmalu, uz neviena īpaši neorganizētu sadziedāšanos. Latvijas Nacionālās enciklopēdijas 4. maija šķirklī to labi ilustrē Ulda Brieža fotogrāfija ar koklētāju, kurš rokās tur notis augšupceļošai melodijai "E-si brīv-a, Lat-vi-ja!" Ziedi klājās Brīvības pieminekļa pakājē. Tomēr dziesmoto manifestāciju nācās beigt ātrāk, nekā pienāktos un gribētos. Krastmalai tuvojās padomju bruņutehnikas kolonna uz 9. maija militārās parādes mēģinājumu. Neviens nevarēja zināt, ka tā būs pēdējā okupācijas armijas "Uzvaras dienas" parāde Rīgā.  Tautas frontes vēlēšanu centra un administrācijas darbinieki ar daļu no deputātiem vēl atgriezās Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā, lai viens otram pateiktos par darbu un simboliski pieliktu punktu komplicētajam Neatkarības deklarācijas ceļam uz  pasludināšanu. Tai pašā laikā, kā rakstījis viens no Tautas frontes muzeja un Valsts valodas centra 4. maija 35. gadadienai veltītā eseju konkursa "Mana balss brīvībai" dalībnieks, Rīgas 88. vidusskolas 10. klases audzēknis Renāts Derjugins, "Latvijas neatkarība nav  akmenī cirsta – tā ir kā koka laiva, kas mums pašiem jākopj un jāstūrē pasaules politiskajos viļņos".

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns Pirms šodienas vienmēr bijusi vakardiena. Tautas frontes manifestācijā Daugavmalā dienu pirms 1990. gada 18. marta Augstākās padomes vēlēšanām turēju plecos četrus gadus veco dēlēnu. Radiožurnālists Jānis Ūdris vēlāk stāstīja, ka amerikāņu reportieris, kam viņš manifestācijā tulkoja, to ieraudzīdams, izsaucies: "Nākotne viņa plecos!" Mēs visi esam kādam vai kādas iepriekšējās paaudzes plecos. Mūsu plecos ir mūsu nākotne. Varbūt nav tik svarīgi, bet parasti, atzīmēdami 4. maiju, cilvēki lielākoties aizmirsuši vai nezina, ka Latvijas neatkarības atjaunotāju pirmā plenārsēde sākās nevis 4., bet gan 3. maijā. Bez sīvas spēkošanās ar prokremlisko opozīciju, bez neatkarības pasludināšanai svarīgāko  pozīciju ieņemšanas 4. maijs šodien nebūtu svētku diena. 3. maijā par Augstākās padomes priekšsēdētāju ar turpat vai 160 balsīm ievēlēja iepriekšējās – Latvijas PSR Augstākās padomes – Prezidija priekšsēdētāju, no augstu padomju amatpersonu aprindām nākušu latviešu godavīru Anatoliju Gorbunovu. Taču zīmīgi, ka 138 deputāti – tieši tik, cik nākamajā dienā balsos par neatkarību – viņa pirmā vietnieka krēslā apstiprināja Tautas frontes priekšsēdētāju, bet 131 – tas ir, mazāk par liktenīgo konstitucionālo vairākumu – piekrita, ka par priekšsēdētāja otro vietnieku kļūst LNNK pārstāvis. 3. maijā plenārsēdi uzsāka vēl Latvijas PSR Augstākā padome un Latvijas PSR deputāti, bet 4. maija pēcpusdienā PSR abreviatūra un attiecīgā plāksnīte pie Augstā nama ieejas jau atradās vēstures mēslainē. Tālab 3. maijs, ja arī nav atzīmējama diena, tomēr bijusi liktenīga. Iepriekšējā stāstā par neatkarības atjaunošanu pirms 35 gadiem pieminēju 30. marta diskrēto apspriedi Vaives dzirnavās. Nepateicu tikai to, ka tur Tautas frontes un Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadoņi apsprieda ne tikai Neatkarības deklarācijas gala tekstu, bet dalīja arī portfeļus un amatus, kam vajadzētu vadīt neatkarības izcīņu. Tur izlemts pirms 3. maija – Augstākās padomes pirmās sanākšanas – ar Latvijas Neatkarības deklarāciju iepazīstināt PSRS Prezidentu. Pastāvēja neliela cerība, ka tas varētu novērst vai vismaz mīkstinātu represijas  un ekonomisko blokādi, kādu pēc 11. marta Lietuvas Neatkarības akta Kremlis jau īstenoja pret lietuviešiem. Rietumu politisko līderu tipiskā attieksme pret Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas centieniem toreiz vēl bija apmēram tāda: "Jums taisnība, bet runājiet ar Maskavu!" Tikšanās ar Gorbačovu un PSRS premjerministru Nikolaju Rižkovu par Latvijas Neatkarības deklarāciju Maskavas Kremlī notika 17. aprīlī. "Stenka na stenku!" ("Siena pret sienu!") – Kremļa saimnieks norādīja vietas sarunu galda pretējā pusē man, Tautas frontes valdes loceklim Ilmāram Bišeram, Anatolijam Gorbunovam un deputātam Vilnim Bresim – četru cilvēku delegācijai no Latvijas. Deklarācijas nianses viņu neinteresēja. Uzstāja, ka izstāšanās no PSRS pieļaujama tikai saskaņā ar PSRS Konstitūciju, ko PSRS Konstitūcija, protams nepieļauj. PSRS valdības galva Rižkovs viszinīgi brīdināja, ka jelkādas Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu ne tikai PSRS valdība, bet arī latviešu tauta uztveršot kā neatbalstāmu ekstrēmismu un mūs gāzīšot. Pirmais jaunās Augstākās padomes gāšanas mēģinājums notika 15. maijā. Vecajā Rīgas Bruņniecības namā, pūlēdamies padzīt koristus, kuri kā sargi stāvēja uz ieejas kāpnēm dziedāja tautasdziesmas, lauzās civilās drānās ģērbti jaunekļi, pieprasīdami saskaņā ar Gorbačova dekrētu iesaldēt 4. maija deklarāciju. Uzbrucēji Puškina valodā auroja "Internacionāles" pirmo rindiņu un negaidīti izklīda stundā, kad padomju armijas daļās dalīja pusdienas. Pēc 17. aprīļa sarunas ar Gorbačovu varēja nojaust, ka neatkarības atgūšana arī parlamentārā, nevardarbīgā ceļā nebūs vienkārša, un Kremlis neatsakās no iespējas Baltijas neatkarības procesus apturēt ar spēku. "Ja vēlētos, es Landsberģi pāris nedēļās "priščučil bi" ("pienaglotu pie sienas")," PSRS Prezidents brīdināja mūs, šķietami draudzīgi piebilzdams, ka ar "latviešu strēlniekiem" jau gan, atšķirībā no "lietuviešu muzikanta", Kremlis taču varēšot vienoties. Tautas frontes atbilde šai sarunai Kremlī bija 21. aprīlī Daugavas stadionā sasauktā visas Latvijas vairāk nekā 8000 dažādu līmeņu deputātu sanāksme. Tā Augstākās padomes pirmajai sesijai uzdeva balsot par Tautas frontes sagatavoto Deklarāciju.  Dzejnieks Imants Ziedonis mudināja nenobīties no "ziloņa, kas iebridis skudru pūznī, uzlicis tam gubu un žēli taurē, ka skudras, čurādamas uz viņa kājas, pārkāpj ziloņa cilvēktiesības". Tas bija sveiciens jau dibinātajai Augstākās padomes prokrieviskajai frakcijai "Līdztiesība". Daudzi "Līdztiesības" deputāti ikdienā valkāja padomju armijas un VDK virsnieku uniformas, atgādinādami, ka ir bruņota opozīcija. Imants Ziedonis arī karsti atbalstīja priekšlikumu 3. maija sēdi ievadīt ar deputātu svinīgo solījumu Mātei Latvijai Brāļu kapos. Ar solījumu veļiem, kuru plecos turamies, un solījumu tiem, kurus jānotur mūsu pleciem. Dzestrā agrumā, zeltsaules staros. Visi caur Brāļu kapu vārtiem izgājušie deputāti sastājās ar skatu pret Mātes Latvijas skulptūru. Kā pēdējais aizelsies pieskrēja filozofs Pēteris Laķis, stāstīdams, ka viņu aizkavēja puķu tantiņa, kura nav ņēmusi naudu par ziedu pušķīti, piekodinādama, ka par samaksu pieņems tikai balsojumu par neatkarību. Un lai arī ir dzirdēts mūziķu joks, ka par vienu flautu briesmīgāk var skanēt tikai divas flautas, nākamo balsotāju par neatkarību solījumu senčiem un nākamībai 3. maijā, ja neesmu to nosapņojis, ievadīja un noslēdza divu jauniešu – puiša un meitenes – dievišķa flautu spēle. Tas bija skaistākais un iedvesmojošākais uzmundrinājums deputātiem, kas 3. maijā  pārkāpa vecā laikmeta slieksni, lai dotos nezināmā nākotnē uz 4. maiju, kas, nevar noliegt, laimīgi turpinās par spīti tā paša ienaidnieka draudiem un karam Ukrainā.

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns Trīs piegājienos centīšos izstāstīt, kā tapa un kā pieņemts Latvijas pēckara vēsturē svarīgākais Konstitucionālais dokuments – 1990. gada 4. maija Deklarācija par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Līdztekus Valsts satversmei tā joprojām uzskatāma par vienu no pašreizējās Latvijas tiesiskajiem stūrakmeņiem. Iespējams, par 4. maija Deklarācijas tiešu priekšteci uzskatāms nerealizētais Latvijas Centrālās padomes 1944. gada memorands par valsts atgūšanu. Gan tam, gan Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija Deklarācijai pamatos liktas valsts kontinuitātes idejas un starptautisko tiesību principi. Abi apliecinājuši latviešu valstsgribu par spīti realitātei – 1944. gadā – vācu, bet 1990. gadā padomju okupācijai. Taču – ja par pirmo, pagrīdē izstrādāto, plašāka sabiedrība tikpat kā neko nezināja, tad otrais Trešās atmodas laikmetā izauklēts pilnīgā atklātībā. Pirmos konkrētos impulsus tam pavisam noteikti deva dzejnieka Jāņa Petera organizētais Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā. Tā rezolūcijās atzīts, ka latviešu valodu, kultūru un tautsaimniecību var glābt tikai Latvijas patstāvība un atraisīšanās no Maskavas aizbildniecības. Šai saietā arī Mākslas akadēmijas profesors Mavriks Vulfsons padomju realitāti publiski kvalificēja kā Hitlera un Staļina slepenās vienošanās izraisītu okupāciju. Tik negaidīti, ka Maskavas vietvaldis Latvijā, kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Boriss Pugo, viņam uzšņāca: "Tu nogalināji Padomju Latviju!" Un tur nu vairs neko nevarēja labot. Pirms šīs uzstāšanās Vulfsons gan bija atklājis, par ko grib runāt un jautājis, vai maz vajag, kolēģim – universites pasniedzējam Ābramam Kleckinam. "Mavrik, tu esi gudrs – gan zināsi, kā attaisnoties," uzrunātais atbildējis. Paradoksālā kārtā pēc Vulfsona eksplozīvās uzstāšanās pie Kleckina vērsies arīdzan viņa jaunības dienu paziņa Boriss Pugo, vaicādams: "Ko man tagad darīt?" Atbilde bijusi: "Boris, pats esi gudrs – gan zināsi, kā izskaidroties Maskavā." "Process", kā bieži PSRS perestroiku jeb pārbūvi daudzināja tās aizsācējs Mihails Gorbačovs, bija sācies. Latvijā – ne gluži tā, kā iecerēja Kremlis. Dažus mēnešus pēc rakstnieku plēnuma Gorbačova neatbalstīta, bet arī neaizliegta, dibinājās Latvijas Tautas fronte. Tās pirmā, bet it īpaši otrā programma bija nākamais solis tuvāk neatkarības pasludināšanai. Tautas fronte kā lielāka masu kustība Latvijas vēsturē panāca, ka vēl vecā sasaukuma Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma veselas divas tā saucamās Latvijas PSR suverenitātes deklarācijas, reabilitēja sarkanbaltsarkano karogu, Baumaņu Kārļa lūgsnu "Dievs, svētī Latviju" un tā sagatavoja nācijas pašapziņu pirmajām puslīdz brīvajām Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanām, kas noritēja divās kārtās 1990. gada martā un aprīlī. Jāatceras, ka tajās bez latviešiem piedalījās gan Latvijā dislocētā okupācijas karaspēka daļas, gan pēckara krievvalodīgo iebraucēju mažoritāte. Neatkarības piekritējiem vajadzēja panākt šķietami neiespējamo – gūt konstitucionālo vairākumu, tas ir – vismaz 134 mandātus no 201, lai pilnīgi legāli, pat saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju, atjaunotu Latviju un atjaunotu arī 1922. gada Satversmi. Mūsdienās svarīgi apzināties: to panākdami vēl pirms ukraiņu pašreizējās cīņas pret okupantiem, mēs kliedējām Kremļa arvien uzturēto mītu par krievijas režīmu neuzvaramību. Lai arī Maskava draudēja, ka gadījumā, ja Latvija "stāsies ārā" no PSRS, neapmierinātie padomju ļaudis dibinās prokrieviskus anklāvus, bet diskriminētie krievu militāristi izmisumā ķersies pie ieročiem, jaunievēlētās Tautas frontes frakcijai jau pirmās vēlēšanu kārtas rezultāts 1990. gada 18. martā pavēra vienreizēju iespēju pasludināt okupācijas ēras beigas. Jau pēcvēlēšanu rītā organizācijas mītnē Pasaules Brīvo latviešu apvienības juridiskajam konsultantam, valsts un starptautisko tiesību pārzinātājam Egilam Levitam Tautas frontes valdes vārdā lūdzu sagatavot Augstākās padomes iespējamās Neatkarības deklarācijas melnrakstu. Turpmākās dienas gaitā filozofa Elmāra Vēbera dzīvoklī kopā ar juristu un deputātu Tālavu Jundzi viņš uzrakstīja deklarācijas koncepciju. 21. martā Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas sēdē Zinātņu akadēmijā deputāti ar to iepazinās. Levits ieskicēja divus rīcības variantus – "minimālo" un "maksimālo". "Minimālais" aprobežotos ar pārejas perioda pasludināšanu un neatkarības sarunu uzsākšanu ar Maskavu. Apmēram tādu lēmumu 30. martā pieņēma Igaunijas Augstākā padome, un tas ir iemesls, kādēļ Igaunijā 30. martu neatzīmē tā, kā mēs atzīmējam 4. maiju, bet lietuvieši – 11. martu. Tautas frontes frakcija jau no paša sākuma tomēr sliecās solidarizēties ar lietuviešiem un izšķirties par "maksimālo". Ar tādu apņēmību 22. martā, bet nu jau deputāta Rolanda Rikarda dzīvoklī sanāca frakcijas deleģētā darba grupa, kurā bez Levita un dzīvokļa saimnieka piedalījās vēl arī Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs un Romāns Apsītis. 24. martā Levits jau plašākai juristu kompānijai prezentēja darba grupā apspriesto. Nu jau darba grupai pievienojās Ints Upmacis, Tālavs Jundzis, Edgars Meļķīsis un Aivars Endziņš. Pēdējais sagadīšanās pēc bija arī universitātes kompartijas organizācijas vadītājs. Viņš piedāvāja turpmākām apspriedēm izmantot savu partijas sekretāra kabinetu Raiņa bulvārī 19. Tālab šad tad, šur un tur dzirdētās skeptiķu baumas, ka Latvijas neatkarības projekts tapis kompartijas dzīlēs, vietas izvēles ziņā atbilst patiesībai. Tomēr arī komunistu partijas sekretāra kabinets, kam, iespējams, VDK okšķeri pievērsa mazāk uzmanības nekā LTF mītnei, nebija īsti piemērots diskrētākām sarunām. Pēdējā Neatkarības deklarācijas slīpēšana, piedaloties Tautas frontes vadībai, Egilam Levitam un Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvjiem, 30. martā jau lielākā slepenībā notika Vaives dzirnavās. Šeit sagatavoto tekstu beidzot akceptēja frakcija, un tas bez lielām izmaiņām tika nodots Augstākās padomes 4. maija plenārsēdei.

Pētniecības dienaskārtība, apspriežot postkoloniālo stāvokli mākslā pēc Padomju Savienības sabrukuma. Kā domāt par to dažādās nozarēs? No 9. –12. aprīlim Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā notiks starptautiska starpdisciplināra zinātniskā konference "Postkoloniālais stāvoklis mākslā pēc Padomju Savienības sabrukuma: pieredze, ietekme, pārvērtēšana" (Postcolonial situation in the arts after the collapse of the Soviet Union: experience, impact, reassessment). Šī būs starptautiska konference, tādēļ noritēs angļu valodā, bet Kultūras rondo iespēja konferences tematiku apspriest latviski kopā ar pētniekiem. Raidījuma viesi: mākslas zinātniece, kritiķe un kuratore,  Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pārstāve Ieva Astahovska, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Jānis Kudiņš un Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras un Mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs.  

Saruna, ko rudenī ierakstījām ar mācītāju un atkarību terapeitu Māri Ķirsonu, kurš savulaik Latvijā ieviesa pasaulē atzīto Minesotas 12 soļu programmu atkarību ārstēšanai. Diemžēl, šodien mācītāja vairs nav mūsu vidū. Saruna ar viņu bija tikpat neparasta, cik viņš pats.Māra Ķirsona padsmit gadus ilgā, personīgā cīņa ar alkoholismu un vēlāk arī atkarību no tabletēm, viņu aizveda pat līdz cietumam un "trakomājai". Savu ceļu uz dziedināšanu mācītājs ieguva caur Minesotas 12 soļu programmu, ko viņš vēlāk palīdzēja ieviest Latvijā. Pateicoties viņam, simtiem cilvēku ir spējuši pārvarēt savu postošo atkarību no alkohola vai narkotikām.Sarunā mācītājs stāstīja par 20 kritiskiem jautājumiem, ko uzdot sev par attiecībām ar atkarību. Viņš piedāvāja praktisku ceļvedi sevis inventarizēšanā, risinājumus līdzatkarīgajiem un alkoholiķu bērniem, kuriem vecāku alkoholisms nozadzis bērnību.Mācītājs ne tikai teorētiski, bet arī praktiski saprata atkarības būtību un ceļu uz atveseļošanos.Māris Ķirsons bija ne tikai psihologs, teologs un atkarību speciālists, bet arī aktīvs un drosmīgs Latvijas patriots, kurš 1980. gadā Madridē pie PSRS vēstniecības pat lēja savas asinis uz PSRS karoga, protestējot pret Baltijas valstu okupāciju.Sarunas noslēgumā mācītājs piebilda:"Pamēģini! Varbūt tavā gadījumā arī brīnums notiks."Ja tev, tāpat kā mums, ir svarīgi, lai Cilvēkjaudas saturs arī turpmāk visiem ir pieejams par brīvu, tu vari mūs atbalstīt vai nu "uzsaucot mums kafiju" vai pievienojoties Cilvēkjaudas Klubam.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:48 Kāpēc psihologs un teologs Māris Ķirsons savulaik atveda uz Latviju 12 soļu programmu anonīmajiem alkoholiķiem8:41 Kas ir pirmais solis uz atveseļošanos no alkoholisma11:18 Par runāšanas svarīgumu12:22 12 soļu programmas veiksmes procents14:52 Kas ir kopīgs cilvēkiem, kuri cieš no alkoholisma17:04 Otra svarīgā lieta ceļā uz atbrīvošanos no atkarības20:01 Divdesmit jautājumi, ko cilvēks var sev uzdot saistībā ar savu dzīvi un savu dzeršanu21:53 Ko nozīmē sevis inventarizēšana23:21 Kā iemācīties nemelot sev26:22 Kādus papildu ieguvumus cilvēks var saņemt, praktizējot 12 soļu programmu28:27 Iemesli, kādēļ cilvēki dzer30:43 Divdesmit jautājumi, kurus uzdot sev, lai noskaidrotu, vai esi līdzatkarīgs35:08 Vai Latvijā pastāv līdzatkarīgo palīdzības grupas37:52 Kas ir galvenā lieta, kas jāiemācās līdzatkarīgajiem40:14 Ko darīt bērnam – gan mazam, gan pieaugušam, ja vecāki dzer46:39 Izlīdzināt sastrādāto un atvainoties – cik svarīgi un cik viegli vai grūti tas ir48:30 Kā sadzīvot ar nozagto bērnību vecāku dzeršanas dēļ50:22 Upura pozīcija un atkarība – kāda te ir saistība53:02 Ieteikumi, kā nenonākt līdz atkarībai55:07 “Ja es piedodu sev, tad viss tas, kas manā galvā ir dzīvojis, tur vairs nav”

Vīns nu zeimeiguokūs nūtykumu Latvejis Republikys naatkareibys atjaunuošonā beja 1991. gods janvara barikadis Reigā, kuruos pīsadaleja ļauds nu vysys Latvejis. Deļ tam janvarī vysod atguodojam barikažu laikus i cylvākus, kuri stuoviejuši kluotyn itim viesturiski svareigim nūtykumim. Vīns nu taidu ir Augstuokuos padūmis deputats, kurš tūlaik bolsuoja par Latvejis naatkareibys atjaunuošonu, rēzeknīts Gunārs Klindžāns.  “Pi gunkuru nasiedieju, putru navuoreju, bet tymā pošā laikā mes darejom sovu dorbu Augstuokajā padūmē. Iz tū nedeļu, iz tūs desmit dīnu jis mož nabeja tik aktivs uorā pi barikažu, tok jis beja ni mozuok svareigs. Faktiski barikažu laiks beja pūsmys storp bolsuojumu par naatkareibu de facto i storp bolsuojumu par Latvejis vaļsti de iure, kas beja piec goda 21. augustā. Barikažu laiks zynomā mārā beja naizbāgams, deļtuo ka PSRS strukturys saprota, ka Baļtejis vaļsts i vēļ daudzys cytys bejušuos PSRS Republikys ar sovim naatkareibys bolsuojumim īt uorā nu ītekmis. Īt uorā nu PSRS sastuova.”

Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis. 1729. gadā Vecķeipenes muižā piedzima Gustavs Emanuels fon Veismanis, kurš kļuva par Krievijas impērijas armijas inženieri. 18. gadsimta otrajā pusē viņš vadīja dambju izbūvi, kas regulētu Daugavas gultni no Ķengaraga līdz Daugavgrīvai. Daudzas no šīm hidrotehniskajām būvēm ir saglabājušās līdz mūsdienām. Darbu gaitā iegūdams ievērojamus līdzekļus, fon Veismanis iegādājās vairākas muižas, tostarp muižiņu mūsdienu Šarlotes ielā 3. Šo muižiņu fon Veismanis nosauca savas meitas vārdā – par Šarlotentāli. Kaut arī 19. gadsimta sākumā muižu savā īpašumā ieguva Rīgas daiļdārznieks un Ķemeru parka izveidotājs Heinrihs Vāgners, un turpmāk to sauca par Vāgnera muižu, Šarlotentāles nosaukums saglabājās pašam rajonam. Pašu Šarlotes ielu izveidoja 19. gadsimta sākumā, nosaucot to par Lēģeru ielu jeb Palesādu ielu. Gan Lēģeru, gan Palesādu ielas vēsturiski Rīgā bijušas vairākas. Šajā Lēģeru ielā ietilpa ne tikai mūsdienu Šarlotes iela, bet arī Matīsa iela līdz pat Krišjāņa Barona ielai. 1885. gadā no Lēģeru ielas daļas un no Trešās Ganību ielas izveidoja Šarlotes ielu. Trešā Ganību iela ir Krišjāņa Valdemāra iela, kuru atdalīja no Šarlotes ielas tikai 1954. gadā. Šarlotes iela saglabāja nosaukumu dažādās valstīs un politiskajās iekārtās, tomēr īsi pirms Atmodas 1985. gadā tā tika pārdēvēta par Lilitas Bērziņas ielu, bet piecus gadus vēlāk tai atjaunoja vēsturisko nosaukumu. 19. gadsimta vidū Vāgnera muižas vecajai ēkai blakus tika uzcelta vēl viena ēka. 1930. gadā to iegādājās Rīgas Tabakas fabrikas īpašnieks Karīms Samuels Maikapars. Kopš tā laika ēka pazīstama kā Maikapara nams un mūsdienās ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Vācu okupācijas laikā ēkā dzīvoja Rīgas lielvecākais Hugo Vitroks, bet PSRS okupācijas gados tā bija Baltijas kara apgabala komandiera Ovanesa Bagramjana rezidence. Vēlāk tā kalpoja augstu PSRS viesu izmitināšanai. Rīgas pils remonta laikā šeit rezidēja Latvijas prezidenti. Tagad Maikapara namā atrodas Japānas vēstniecība. Bet kā tad ar vēsturisko Šarlotes muižiņas ēku? Tā ir kļuvusi par studentu korporācijas "Latvija" mītnes vietu.

„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī  juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti  par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.

This one's for the doctors and hygienists. Tiff and Britt discuss why perio calibration matters, how accountability on top of that improves practice-wide success, the right percentages your hygiene department should be reaching, and more. Episode resources: Reach out to Tiff and Britt Tune Into DAT's Monthly Webinar Practice Momentum Group Consulting Subscribe to The Dental A-Team podcast Become Dental A-Team Platinum! Review the podcast Transcript: The Dental A Team (00:01.302) Hello, Dental A Team listeners. I am excited to help with you today with me, with us. Britt Stone, Miss Britt is one of our hygiene queens. You know, we have a couple of them on our team and occasionally I like to bring them in for some hygiene flow and some hygiene spaces. Now, Britt, today we are gonna talk hygiene, but I wanna do hygiene from doctors.   perspective and like doctors really getting a lot of value out of that space. So today's hygiene is a little bit different. Your hygienists can listen to this always as well. Obviously there's gonna be nuggets in there for them, but doctors, this is for you. Before we jump into my hygiene, I'm so excited for this one, my hygiene stuff, Britt, how are you? You just went on vacation and it was a little chilly, I agree, because we're from Arizona, anything under.   80 degrees is a little chilly. I get it. Tell me, where did you ladies go and how amazing was it?   Britt (00:56.382) That was true.   Britt (01:04.513) It was amazing. One, thanks for calling us Hygiene Queens. I think all the hygienists out there appreciate that. So we love it. But I went up to Washington, Seattle area. So out to Woodby Island. So a little island out there. Took the ferry over, enjoyed it. It was great. I mean, we're all Arizona girls that went. It was like a high school crew, all my high school friends that went for a vacation once a year. And so we went out of town, enjoyed some fall, enjoyed some cooler weather since we don't...   The Dental A Team (01:17.913) Super cold.   Britt (01:32.695) get as much of that here and had a great time.   The Dental A Team (01:34.351) No, that's awesome. And you froze, because you were like, those islands, they get really cold no matter what time of year it is. They're chilly, because they're way up there. You're almost Canada in those suckers.   Britt (01:46.497) Yeah, and it's windy and it was rainy because it's fall time, but I mean, yeah, it's, yeah, which makes it nice and green and it was gorgeous. We saw like a bald eagle. Amazing. So it was.   The Dental A Team (01:52.333) in Seattle.   The Dental A Team (01:58.028) to.   that's really cool. Well, I am excited that you got to go and I think that's super cool. I know you guys do your once a year trip and it's always something really, really fun and you get to just disconnect for at least a weekend. So I was happy to see you're out there. Yeah, I love it. I love it. And I love, I do love my hygiene queens and I think hygiene is obviously an imperative space.   for dentistry and today's topic, it's actually, it's serendipitous, know, things always happen and come up. But the other day, my partner was asking me, he said, because he's a financial advisor, so he's always thinking numbers and he advises a few dentists. And so he's like picking my brain for things. And he's like, how much do dentists actually make?   off of a cleaning, because like he'll go in for his cleaning and then come out with like all of these financial questions for me and I'm like, I'm very smart, you like I'll walk you through it. Yeah, so I'm like, nothing. He's like, what do you mean? What do mean they make nothing? And I was like, they make nothing. Like you're not, you are not going to be profitable off of strictly re-care appointments. And so I literally like, that was my initial response was like nothing and like walk away, right? And he's like, no wait, tell me more. And I'm like,   Britt (03:22.275) all the things and then eventually nothing.   The Dental A Team (03:25.539) Yeah, and so I was like, okay, fine, I'll break it down for you. Let me tell you all the things that go into a hygiene appointment and that cost analysis per hour and why it's so important that a hygienist does 3.3 times his or her rate of pay and can produce 30 % of overall production for the practice because if they're not, that department is not profitable for the company. And the non-profitable space of the company   is an issue, right? And it's not to say hygiene that, know, we're never gonna say do things you don't wanna do or squeeze your appointments or do more. And like, that's not who we are. It's really just about finding the spaces where we can create more value for our patients utilizing the tools at our fingertips and creating more profitability for the company because for Dental A Team we believe that the profitability leads to reinvestment back into.   the patients and the practice. So we cannot reinvest back into our patients' experience and all of these, you digital workflows that everybody's trying to do, these new x-ray machines, the scanners, the cavitron tips, guys, like those pieces of things and, and cool lasers and all of these things that you want even for your hygiene space, those are reinvestments back into it. So that profitability creates the space to be able to do that. And doctors today, I really wanted to walk through that. His question the other day was just like,   my gosh, like, this is something that as a consultant and as a dental professional, this is one of those spaces that to me is just like, I'm like, why would you even ask that? Like that was, that was a weird question. Like, obviously it makes nothing. And then I'm like, you want me to walk you through it? Okay, this is one of those spaces that I think people know that they don't. And really taking an analysis and a look doctors at your hygiene department and how you're influencing that.   as well and making sure that you're staying on top of it. think hygienists are incredible. I think dental teams are incredible. I think doctors are incredible human beings. But I think a lot of dentists, a lot of doctors are like, well, they're hygienists. Like you've got this. You've got this. You do the periapart. You do that, which I totally agree with you guys, right? You are in that world. You are in the gums, right? You got the gums. I'm gonna give you that world, okay? My doctors.   The Dental A Team (05:48.642) you diagnose the decay, the things that need to happen, like you are in that world way more than anybody else is. So for hygienists to be the lead on perio and periodontal pieces, whether it's a routine cleaning or sky's the limit, that makes sense to me. But my doctors who pull so far out that they don't actually know what's going on over there anymore, which...   That doesn't happen for anybody out there legally who's listening. That doesn't happen. But when we're not calibrated, or my doctors, I've had so many times a doctor that's like, yeah, I think they'll be fine, maybe a debridement. And the patient gets over, and the hygienist is like, five millimeter pocket. I'm like, no, he said a debridement. I guess we've already treatment planned it, so now we have to do a debridement. My hygiene team is upset.   Britt (06:15.165) Yeah.   The Dental A Team (06:40.269) I really wanted to talk periocalibration today and Britt, I wanna speak to the doctors specifically, hygienists too, and if you're listening to this and your doctor doesn't listen, like share this one, but go back and do these things with your doctor too. But Britt, from a hygiene standpoint, like how does periocalibration with your doctor, how does it positively influence your experience as a hygienist to...   obviously give your patients the best experience, but how does that influence your experience as a hygiene team member within a practice when you guys are more calibrated like that?   Britt (07:13.537) Yeah, mean, is big, right? When it comes down to it, we need to have a standard when it comes to perio that we all agree on. It's doctor-led, right? And then someone's got to ensure that that standard is actually happening. And that's where doctors don't get so disconnected from it that you can't recognize when a hygienist is not following the standard that we've all agreed upon or that you have set forth and you want that level of care provided for your patients. That's where...   You know, as a hygienist, I love a doctor who trusts me. And you know what? You trust me because we are calibrated and you trust my opinion and you double check it and that trust continues to be there because we continue to be calibrated on how we treat our patients. And if we are not, then great, have a conversation and let's address it and let's reset things. mean...   We're all human beings. How many of us have a habit that slowly over time, gradually changes a little bit? It can happen. So we need to help each other, right? Keep that standard of care that we want to provide to our patients. And sometimes it goes both ways, right? I want that doctor double checking, spot checking things to ensure that that quality is there. If there is a question, great, let's have a conversation about it.   If doctor comes to me and says, hey, like question something, then like, great, let's have a conversation about it and let's recalibrate and let's get back on track with each other and get in line so that we ensure that the quality of care that we're providing to our patients is what we want it to be. So I think for doctors, right, anything we do, and even when we work with people on front desk items, it's like, well, how do I make sure that that's happening? Someone's got to spot check. There's gotta be accountability somewhere.   Clinical is where doctor needs to be strong accountability. Office manager is more strong accountability for front desk and doctors accountable for office manager to ensure things are getting done. So there has to be checks and balances. If you just let someone go, that's how one day you realize or you have a switch in hygienist and your new hygienist is like.   Britt (09:17.347) What's been going on over here? I'm having to work real hard and I'm having to have a lot of conversations and hard conversations that are just tough for the practice all around to have to talk to a patient about, this is what the hygienist did for the last 10 years. Here's what I've seen today and we need to do something different. And those are just tough conversations to navigate. They can be done, but we don't want to get in a position where we need to do that.   The Dental A Team (09:43.637) Totally agree. think that calibration piece you're talking about and the accountability on top of that is huge. And I think there's a couple of, know, step gaps that are put in there for that situation. And I want to implore upon all my doctors listening today that standards and metrics are set based on everyone.   Like it's a pool of people that the information is taken from that says we should be three to 3.3 times your rate of pay. You should be about 30 % of your overall production. So these standards are set based on multiple people being looked at, right? Multiple practices. So don't forget that because I know a lot of the pushback I get from a lot of teams, a lot of doctors, when I go into consult them and I'm looking for these pieces is what you don't know my patient base. Okay, and there are, I do have a few practices. I've got,   a practice out in Pennsylvania who was like right next to a university, right? So he's got a young patient base, like yeah, your period is gonna be a little bit lower, but it's still there. And he had a new hygienist come in and she's like, he's like, my gosh, my period percentage went up. I'm like, yeah, because it's still there. It just wasn't being diagnosed before. So he fell into that situation where we were like, well, know, okay, fine. And I'm like, fine, it's college kids. Hands in the air, I'm giving it to you. Fine, totally fine.   switch up a hygiene and she's like, no, she's got perio blocks all over the place because it's still there somewhere. I've got an office in Utah who's similar. They're in a younger area. There's a couple of colleges in that area, right? But they've got younger families, they've got younger patients, and there isn't a lot of perio in that area, but he's still hitting like 18 to 22 % with a non...   Perio involved area so that 30 % isn't super difficult to hit as long as the perio diagnosis is being done so Doctors when you're listening to this and you're like, okay, but like where does this standard come from? It comes from everywhere. It comes from everyone. This is across the country standards that 30 % I like it because it keeps everything in the threes I want 3.3 times your rate of pay and 30 % of my overall production should come from hygiene now   The Dental A Team (11:57.565) If you're not seeing that or when you do the analysis, which is super easy, you guys, I want you to go in and do this. If you don't know how to do it, we're gonna tell you in a sec. If you're not doing it, I would do it every single month and watch your perio constantly or watch your hygiene department constantly. So realistically, all you do is you take your hygiene production. So what did all of your hygienists do for the month?   and divide that by the overall practice production, and that's gonna give you your hygiene percentage for your practice. Most practices, when they're not looking at it, when they're not tracking things like this, and they're not truly calibrating on hygiene department items on Perio, most practices are anywhere from 14 to 20 % on average, from what I've seen from my practices. They're on the lower spectrum because they're just not looking at it. We're just doing that hygiene mill where best...   know, backwards to the beginning of this where I was like, we don't make anything. Like that's where you're at, that 14 % rate and 18%, like doctors, you're working your tail off to make up that gap. So you should be covering 70 % of the goal, but typically doctors are closer to like 85 % of the goal and they're like, tch, Brett, why am I so tired? Like don't wanna do this anymore. I'm like, all right, let's look over here. So calibrating on those pieces is huge.   because you want your hygiene team to all be diagnosing it as similarly as we possibly can. You will have hygienists who have been there for a long time, but aren't getting a lot of new patients. Their perio diagnosis is gonna be a little bit lower, because they don't have the opportunity. And that's okay, but overall across the board, your hygiene department should be diagnosing enough perio to be getting you to that 30%, because based on the statistics of the country, we have enough perio in   you know, the people here in the general populace to account for that in every in every practice. So watch those numbers. then, but I think maybe speak to some more for me, from hygiene perspective, how the doctor and the hygiene department really truly calibrate on those. then, like, that's one space, right? The numbers is a space of accountability, office managers can do that.   The Dental A Team (14:13.546) face real easily, let the doctors know and you can also watch your treatment plans if you're not getting treatment plans for perio, like you can start digging into that. But then from an accountability point chair side, like what is it that your expectation is for that doctor, that dentist in the chair with that hygiene department? What do you want that to look like?   Britt (14:33.825) Yeah, when it comes to diagnosing perio, right? Our hygienists do a great job in helping to evaluate things, see the big picture and relay that information to you. You need to verify the information. I'm not saying go through and do a whole perio charting, but check some of those numbers, check those deeper areas to see, we getting the same reading?   Do I agree? Is this the diagnosis that I want to make as the doctor? Because you're the one that's making the diagnosis. And if so, awesome. If you're off a little between the two of you, then it's like, all right, maybe it's time to do a little calibration, which can even be going through, taking a team member, period charting, seeing what we come up with. Are we pretty close with each other? Are we way off? Do we need to go through and look at some of the clinical skills for that team member?   and evaluate. And sometimes it might be doctor or hygiene clinical skills, right? Like that's what's like, all right, let's work together on it because doctors don't do it all the time. But the more that you do it and the more that you're checking, you're going to keep your parietal skills up and you're going to keep your team calibrated and accountable on those things. And if you're not agreeing on something, hey, if it's just off a little bit, like great, go for it in front of the patient, but come back to it and know that it's something that we need to address and we need to talk about to calibrate and evaluate.   And that calibration goes both ends, right? Sometimes, you know, it's not diagnosing what's there. And sometimes it's been a little too aggressive, right? So it can be both ends that you're helping to manage and keep everybody in line. So I think doctors, if you're not spot checking, but you're making the diagnosis of perio, spot check it and know what's going on there and validate that, yep, I agree with what's going on.   The Dental A Team (16:17.322) totally agree and that comes back to what makes me think of like no matter what, you're the only one doctors who can diagnose. And so if that diagnosis is off, it's not what it should be in either direction. It should have been perio and it wasn't caught or it wasn't perio yet and it was diagnosed as perio, that falls back on you. So I wanna scare you with that. Like I want you to be afraid of allowing someone else to truly diagnose with.   Britt (16:25.058) Mm-hmm.   The Dental A Team (16:44.046) for you, right? We're diagnosing as your support team, we're diagnosing with you or code, we're co diagnosing, we're saying this is what I'm seeing. Do you agree? So your hygiene team is like, I'm seeing some deep pocketing there, I explained to them that it could be a deeper cleaning that we might recommend. Like, that's, you know, the verbiage. And I just want to say that to remind you guys not to get so comfortable that you forget   that it is your license, it is your responsibility. And I love hygiene, I love support teams, I love all of them. And I'm not, I don't think there's many people, if any, out there who are just out to get something or do something wrong or inaccurate, but it does happen. We get sloppy, we get tired, we get fat, quick, we're like, gosh, we've gotta go, we've gotta go, and we start missing things. And so it's just that.   where you guys are looking out for each other and you're truly, truly just spot checking and double checking, a quick PSR. But I did have a practice for it as you're talking, I'm thinking of them. One, a lot of new patients right now are ending up on doctor schedules because our hygiene schedule is chock full and people are forgetting to do their new patient locks in hygiene. So don't forget to do that.   But a lot of those new patients, or I do have a lot of practices that prefer like a cosmetic approach to a new patient and a full mouth series, like scans and all that. So they put it on doctor's schedule first. That patient's gotta go over to hygiene. And in a patient's experience, going over to hygiene for the correct procedure, instead of going over to hygiene another day to be diagnosed to come back another day, creates a way better experience. So doctors knowing too, how to diagnose   what your hygiene department's gonna want from your chair is massive. I do have a practice that recently did exactly what you were talking about, Britt. They had the team in the back and they're doing all the probes together, the hygiene team and the doctor, because the hygiene team was like, what is happening? Like his probes are 10 times deeper than what I'm getting. And they realized they were reading the probe depths differently on the probe.   The Dental A Team (18:56.02) and they had to buy all new probes because they couldn't calibrate on the probes that they had. They could not come to an agreement because it was one of the generic ones, know, where there just wasn't, there weren't a lot of lines. So was kind of like pick and choose what the long line meant, you know? And yeah, and it was impossible for this team to truly calibrate on that probe. And so they replaced all the probes with one that had smaller lines, that had more of the lines for the depths.   Britt (19:11.094) at a time.   The Dental A Team (19:25.668) And then they were like, and the doctor was, you know, and it was the doctor that was off is what we'll say, like, whatever, they came to an agreement, but the hygiene team was like, I don't know what's happening. And so they did exactly that. ran a test and where they were like, we've got to figure this out. And so they had to replace the probe. So it's not always to like, you're wrong. Sometimes it's like this, just this tool is not working for me. And I need a better tool, especially with, I mean, I'm not a hygienist.   I've never probed a patient because I'm not allowed to, but I can't imagine this like giant black line, right? That's just supposed to be so many depths and you're going in and being like, it's about this. So I get it. I would require many more lines on that sucker, but that's what it made me think of. So it is truly out there, you guys. It's not just you. You're not like some special case that did something wrong.   Everyone's doing this and everyone needs to do this. So really truly in order to make sure that you're calibrated, it's gonna take, Britt, you mentioned it, being on the same page, coming up with what you want, those parameters. Yeah, the standard, exactly. What is that standard? What's class one, class two, class three? Referral. What's omega class four? What are these standards and how are we going to follow them?   Britt (20:34.253) this.   Britt (20:42.039) Yeah.   The Dental A Team (20:49.253) Calibrate on the diagnosis, not just what those are, physically, are you diagnosing the same? Are you getting the same probe depths? And really practice that. Do spot check PSRs on some patients as they come through. And if you are off and your trend is like, I'm off more than I'm on, start practicing with your team and really look at, is it the tool? Is it the person? How can we calibrate this? And look at your numbers, you guys.   Office managers can pull these numbers, they should be looking at them in my opinion, every month to ensure that we are reaching those percentages that we really truly want and that our hygiene department is paying for itself. And I hope your financial advisors too are thinking about that, like literally it pops into his head just because he has appointments with the clients or he goes and gets his teeth cleaned and it pops in. But I thought it was really cool because I'm like, gosh, that's just not something that I think all people think about. So I want you guys to go do those things.   Britt (21:29.155) I'm   The Dental A Team (21:45.211) Find your standards. If you've set standards, go back through them again. But I would say, I think every, I think once a year, mandatory. And maybe even every six months.   Britt (21:56.043) Yeah, I almost even say quarterly. You should be reviewing cases together, honestly, and depending on, right, sometimes you might need to actually like pull out team members, calibrate on actual doing like probed ups to see where you're at. And sometimes it's just pulling cases and looking at it. So at least quarterly go through some cases to make sure you guys are calibrated.   review our perio standards to make sure we're on the same page and that there's no questions. The more turnover you have, the more often you should be reviewing these things. But even if it's hygiene department with doctor or quarterly reviewing things and also with that, not just perio, you can look at some preheating, right? Bring in some calibration on those things as well for the hygiene department are huge. And I love what you said about the perio probes. Usually doctors get the crappy ones. They get the old ones.   The Dental A Team (22:45.915) Mm-hmm.   Britt (22:46.723) and the hygiene gets the new ones. So yeah, thanks for everybody's got the same tools we're working with.   The Dental A Team (22:48.443) So sure.   Yeah, that's so true. I love that, I love that. Go do those things, you guys. Go do those things. Make sure your standards are set. Review them as a team. I love quarterly, I would say at least quarterly. Spot check constantly. Always be comparing your probe depths to your hygiene department. Calibrate when needed. Buy new instruments when needed. And then always watch your numbers. Make sure that the standards are there for you guys. And you may have that patient base that doesn't have as much perio and that's okay.   Let's see what you do have and if it makes sense. As always, reach out, Hello@TheDentalATeam.com if you need more information or if you need help diving into it or you're just not sure what to do or you need more ideas, like whatever it is, just reach out to us, we're here. Britt, thank you so much for today. I love picking your hygiene brain and I think it was just a fantastic one for doctors to really see how they can lead and guide the hygiene department from the forefront. So docs, I hope you go do these things, enjoy it, love it.   Let us know how much you accomplished with your hygiene department. We love hearing from you. Drop us a five star review below. As always, we like to know that this hit home for you. Everyone, thank you so much. Britt, thank you. We'll see y'all later.

Stāsta pianiste, JVLMA Zinātniskā un radošā darba prorektore, Profesionālās doktora studiju programmas direktore Diāna Zandberga 2025. gada martā Emīla Dārziņa mūzikas skolā, Emīla Dārziņa koncertzālē notiks Pirmais Starptautiskais Ilzes Graubiņas (1941–2001) pianistu konkurss, kas godinās leģendārās latviešu mūziķes piemiņu. Jācer, ka konkurss kļūs par tradīciju un laika gaitā iegūs arvien lielāku starptautisku vērienu, pievēršot jaunās paaudzes pianistu uzmanību leģendārās latviešu pianistes daiļradei. Ilze Graubiņa dzimusi 1941. gada 8. novembrī Rīgā. Viņas tēvs bija ievērojamais komponists un folklorists Jēkabs Graubiņš, māte – pianiste un pedagoģe Ērika Graubiņa. Topošās pianistes skolotājas Emīla Dārziņa mūzikas skolā bija Dora Brauna un Ņina Biņatjana. Pēc skolas absolvēšanas ar izcilību Ilze Graubiņa nokļuva Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā profesora Ābrama Šackesa klasē, pēc kura nāves 1961. gadā mācības turpināja pie profesora Jakova Fliēra, ar izcilību beidza aspirantūru un strādāja par viņa asistenti (1965–1967). Profesors Fliērs par Ilzi Graubiņu teica: "Es augstu vērtēju viņas dziļi māksliniecisko attieksmi pret mūziku, kura izpaužas vienmēr. Viņa ir īsteni radoša māksliniece. Viņas talantā visvairāk apbur saskaņotība, kāda sevišķa plastika. Ar visu savu sirdi es ticu viņas spožajai nākotnei." Studiju laiks Maskavā atnesa nozīmīgus starptautiskos laurus: 1962. gadā mūziķe kļuva par pusfinālisti Vena Klaiberna I starptautiskajā pianistu konkursā Fortvērtā (Teksasas štats, ASV), bet 1964. gadā ieguva pirmo vietu un zelta medaļu Johana Sebastiāna Baha II starptautiskajā pianistu konkursā Leipcigā, Vācijā. Pēc tā par latviešu mūziķi rakstīja daudzi vācu un PSRS preses izdevumi, tostarp Vācijas Demokrātiskās Republikas mūzikas žurnāls Musik und Gesellschaft: "Pirmās prēmijas ieguvēja Ilze Graubiņa no Rīgas izrādījās izcila savā sniegumā, turklāt muzikalitātes un tehniskās sagatavotības ziņā – absolūti pārsteidzoša. Viņas spēle bija tīra un patiesu jūtu piesātināta."(Wolf 1964). Starptautiskie panākumi un teicamās sekmes studijās vainagojās ar paaugstinātu Ļeņina stipendiju Maskavas konservatorijā (1964. un 1965. gadā), kā arī ar plašām koncertēšanas iespējām, kas sākās pēc triumfāli izskanējušā Johana Sebastiāna Baha konkursa laureātes solokoncerta Maskavas konservatorijas Mazajā zālē. Pēc aspirantūras beigšanas 1967. gadā Ilze Graubiņa atgriezās Latvijā un sāka pedagoģisko darbu Latvijas Valsts konservatorijas Klavieru katedrā, bet no 1980. gada arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Paralēli pedagoģiskajam darbam pianiste – Latvijas Nopelniem bagātā skatuves māksliniece un Latvijas filharmonijas soliste – aktīvi koncertēja ne tikai PSRS, bet arī Vācijā (VDR), Bulgārijā, Čehoslovākijā, Dienvidslāvijā, Somijā, Ungārijā, Polijā, Kanādā, Francijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mūziķes koncertu ģeogrāfija paplašinājās, aptverot arī Itāliju, Spāniju un Šveici. Savā biogrāfijā 1998. gadā (LVA, 472-2p-296: 127) profesore īpaši izcēlusi Baha mūzikas koncertus 1993. gadā Sankugatā (Spānija) un koncertciklu "Latvija mūzikā" (Lettonie en musique) Parīzē un Nīmā (Francija), kā arī Lašodefonā (Šveice); 1994. gadā viņa kopā ar māsu Ievu Graubiņu piedalījās festivālos Francijā un koncertēja Milānas konservatorijā, bet pēc tam ar solokoncertiem regulāri uzstājās Katalonijas reģionā Spānijā (Barselonā, Vikā, Taragonā, Manresā u.c.), kur daudzi mūziķi viņas spēli ar saviļņojumu un apbrīnu atceras vēl joprojām. Ilzes Graubiņas repertuārā bija ap 25 soloprogrammu ar dažādu laikmetu un stilu mūziku, kā arī vairāki desmiti klavierkoncertu, kas tika atskaņoti ar izciliem diriģentiem, tostarp Leonīdu Vīgneru, Toviju Lifšicu, Imantu Resni, Andri Veismani, Dāvidu Oistrahu, Vasiliju Sinaiski, Eri Klāsu, Sauļu Sondecki, Kurtu Zanderlingu. Pēc koncerta Dzintaru koncertzālē, kur Ilze Graubiņa atskaņoja Mocarta Mibemolmažora klavierkoncertu K. 482 ar Ļeņingradas Valsts akadēmisko simfonisko orķestri Kirila Kondrašina vadībā, Ludvigs Kārkliņš laikrakstā "Rīgas Balss" rakstīja: "Kā izcilais orķestris, tā arī diriģents un soliste ir iemantojuši gadu gaitā pamatotu cieņu un mīlestību. Katra viņu uzstāšanās ir vienreizēja savā mākslinieciskajā iecerē un īstenojumā, jo Kirila Kondrašina un Ilzes Graubiņas radošā temperamenta diapazons ir tik bagāts un daudzšķautņains, ka nav pat iespējama sevis atkārtošana. Augstu intelektu te balsta dziļa emocionalitāte, reljefu dinamiku rotā klusa apgarotība un muzicēšanas prieks. (Kārkliņš 1978). Ilzes Graubiņas ierakstu repertuārs (tie veikti ne tikai Latvijas Radio, bet arī Berlīnē, Nansī un Parīzē) aptver plašu diapazonu – no baroka, klasicisma un romantisma līdz 20. gadsimta krievu, franču un spāņu komponistu darbiem. Nozīmīga vieta ir latviešu mūzikai, īpaši Jāzepa Vītola, Jēkaba Graubiņa, Alfrēda Kalniņa, Volfganga Dārziņa, Jāņa Mediņa, Jāņa Ivanova, Romualda Kalsona un Jura Karlsona mūzikas ieskaņojumiem. Rīgas skaņu ierakstu un skaņuplašu fabrikā "Melodija" izdotas piecas skaņuplates, bet 2000. gadā iznāca pianistes kompaktdisks ar Johana Sebastiāna Baha, Domeniko Skarlati, Izaka Albenisa un Sergeja Prokofjeva mūziku. Tagad viņas ieraksti pieejami arī digitālajās platformās. Daudzi no Ilzes Graubiņas astoņiem Dārziņskolas, 37 Mūzikas akadēmijas un sešiem asistentūras/maģistratūras absolventiem ir guvuši godalgotas vietas dažādos starptautiskos konkursos. Pie profesores mācījušies Zigmars Liepiņš, Arianna Goldiņa, Lelde Paula, Anita Pāže, Diāna Griņeviča, Dace Kļava, Ģirts Bīrītis, Viesturs Mežgailis, Andris Grigalis, Sandra Jalaņecka, Armands Ābols, Inese Klotiņa un daudzi citi. Profesores izcilo pedagoģisko talantu apstiprināja arī viņas kolēģis Klavieru katedrā Valdis Krastiņš: "Ilzes Graubiņas meistarība muzikālās režisūras novadā ļāvusi pianistei izvirzīties arī republikas klavierspēles pedagogu avangardā. Visiem Ilzes Graubiņas klases audzēkņiem raksturīga izkopta spēles kultūra, mērķtiecīgs, rūpīgi veidots priekšnesums; šādā kopīgu principu uzstādījuma nozīmē jau varam runāt par skolu, par noteiktu virzienu, kas tikpat spilgti kā spēle pauž pianistes māksliniecisko ievirzi." Cerams, ka arī jaunie Latvijas pianisti savā spēlē sekos augstajiem Ilzes Graubiņas ideāliem!

Padomju savienībā homoseksuālas attiecības netika atzītas, tās izpelnījās īpašu uzraudzību, kontroli un dažkārt arī represijas, un tomēr cilvēki dzīvoja savas privātās dzīves ar dažādām lomām sabiedrībā. Arhīvu materiāli, intervijas - tas viss rezultējies rakstu krājumā ar nosaukumu "Klusumā. Kvīri, padomju vara un sabiedrība Latvijā, 1954–1991. gads". Kāda bija varas uzraudzība un represijas pret šiem cilvēkiem, un kāda ir kvīru personīgā pieredze par dzīvi Padomju Savienībā? Saruna ar pētījuma autoriem - vēsturniekiem Inetu Lipšu un Kasparu Zelli. Kolektīvās monogrāfijas mērķis ir (re)konstruēt kvīru pieredzes, kādas tās izveidojās padomju sociālās kontroles sistēmā. Grāmata ir veltīta Baltajai Māsai (viņš arī Baroniete, viņš arī Jānis Grīnbergs (1912–1992)). Neskatoties uz varas īstenoto kvīru uzraudzību, ko nodrošināja pārsvarā partijas, iekšlietu, tieslietu, kā arī veselības aizsardzības institūciju darbinieki, Grīnbergs dzīvoja, to ignorējot. Par četru gadu kopdzīvi viendzimuma attiecībās padomju tautas tiesas tiesnesis 1960. gadā viņu sodīja ar ieslodzījumu cietumā. Tomēr Baroniete arī pēc atbrīvošanas dzīvoja pēc sava prāta, baudot attiecības un iekuļoties dažādos piedzīvojumos līdz mūža nogalei. Darba laikā – strādnieks, ārpus tā – azartisks tautas vīru kora dziedonis un aizrautīgs savējais kvīru satikšanās vietās. Cilvēks ar neapšaubāmu rīcībspēku.  Monogrāfija ir viens no vēsturnieku Inetas Lipšas un Kaspara Zeļļa, literatūrzinātnieku Kārļa Vērdiņa un Jāņa Ozoliņa un politikas pētnieces Elizabetes Elīnas Vizgunovas-Vikmanes darba rezultātiem Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas zinātniskajā projektā nr. lzp-2021/1-0167 “Starp valsts iestāžu uzraudzību un neiejaukšanos: viendzimuma seksuālo subkultūru prakses padomju Latvijā, 1954–1991”, kas īstenots LU, Latvijas vēstures institūtā no 2022. gada. Audumu dizaineru  centieni realizēt savas idejas padomju gados Skaista, kolorīta ideja uz papīra un tās realizācija uz auduma. Krāsu laukumi, kas aizsedza nekvalitatīvo tekstila materiālu - tā bija apģerbu dizaineru ikdiena tekstilrūpniecībā Latvijas PSR laikos. Vairāk par audumu apdrukām un dizainu tolaik stāsta gleznotāja Sandra Krastiņa, kura ir pētījusi, kā notika audumu apdruka  Latvijā  padomju gados.  «Rīgas auduma» ražojumi saista uzmanību ar savu košo kolorītu, zīmējumu savdabīgumu un audumu smalko struktūru. Autoritatīva komisija, kuras sastāvā ir ievērojami mākslinieki, kā arī rūpniecības un tirdzniecības organizāciju pārstāvji, pēc audumu apskates un apspriešanas dod savu novērtējumu.«Ar daudzveidīgu sortimentu un bagātīgu koloristisko apdari.» «Reprezentējās kombināta «Rīgas audums» ražojumi. Zīmējumi un kolorīts harmonē ar auduma struktūru un faktūru.».  Šādas rindas var lasīt 1957. gadā izdotajā grāmatā par rūpniecības uzņēmumu „Rīgas audums” – tas ir laiks, kad tikko ir sācies Hruščova atkusnis un visā plašajā Padomju Savienībā ar lielu sparu darbojas vieglās rūpniecības uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļos un vissavienības skatēs redzam krāsainus stilīgus porcelāna, interjera un tekstila izstrādājumus, bet, ieskatoties tuvāk, var pamanīt, ka nereti aiz košām apdrukām slēpjas nekvalitatīvs materiāls. Gleznotāja Sandra Krastiņa savulaik ir iztaujājusi   fabrikas „Rīgas audums” mākslinieces un pētījusi, kā tolaik notika audumu apdruka. Sandra Krastiņa rāda grāmatu „Desmitgades ikdiena” par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā, kur tuvplānā var redzēt kā negludā auduma faktūra ir noklāta ar pelēcīgas nokrāsas dzeltenu zilu un zaļu ziedu apdruku. Lai arī zīmējums ir kolorīts un moderns, tomēr gala iznākums rāda tā laika ierobežoto tehnisko varēšanu mākslinieka iecerētās košās idejas realizēšanā. 60. - 70. gadi ir arī sintētisko audumu uzvaras gājiens – neburzīgās  krimplēna kleitas, ūdens necaurlaidīgās neilona jakas, un par pēdējām runājot, domāju, tagadējie piecdesmitgadnieki atcera neglīti brūnās vai pelēkās vai zilāsm žargonā runājot „kurtkas”. Kā teic gleznotāja Sandra Krastiņa, tad jau pāris desmitgades agrāk tika ražoti tikpat nepievilcīgu krāsu un arī materiāla lietusmēteļi. Padomju gadi arī bija laiks, kad skolās bija vienotas formas – tumši zili sarafāni, vēlāk kleitas, bluzoni un svārki meitenēm un uzvalki zēniem, un svītraini krekli. Gleznotāja Sandra Krastiņa atceras, ka arī tolaik visā šajā unificētajā izglītības sistēmā tomēr skola no skolas atšķīrās ne tikai pedagoģiskās pieejas ziņā, bet arī formās. Atgriežoties pie padomju gadu dizaina, citāts no Arhitektūras muzeja direktores mākslas zinātnieces Ilzes  Martinsones raksta minētajā grāmatā par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā: „Tā laika radošajām personībām nācās lekt pār galvu divkārt, cīnoties kā ar informācijas, tā materiālu un tehnoloģiju deficītu.”  Tam, ka tolaik māksliniekiem vajadzēja žonglēt starp ierobežotajām tehniskajām iespējām un savu ideju realizāciju, piekrīt arī Sandra Krastiņa.

Vai vietā, kur nepastāv valstu robežas, starptautiskām attiecībām ir citāda seja? Tā gribas vaicāt, domājot par to, kā dažādas valstis sadarbojas Kosmosa izpētē. Tomēr Kosmosa izpēte izsenis ir vadīta ar politisku aprēķinu, sākot ar Aukstā kara sacensību, beidzot ar lielām starptautiskām sadarbībām mūsdienās. Kāda ir diplomātijas loma kosmosā? Kāpēc krievu kosmonauti aizvien turpina darbu Starptautiskajā kosmosa stacijā un vai šajā jomā ir citi spēles noteikumi starpvalstu attiecībās? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis un informācijas tehnoloģiju speciālists, amatierastronoms Raitis Misa. Starptautiskos līgumus ratificē daudzas valstis, bet tādu, kas reāli spēj kaut ko darīt kosmosā ir krietni mazāk. Mūsdienās valstu skaits strauji aug, kas kaut ko dara saistībā ar kosmosu.  "Kaut kādiem spēles noteikumiem ir jābūt," atzīst Gints Jegermanis. "Bet skatoties uz pēdējā laika notikumiem, pat ja tos līgumus ratificē, nedz Krievija, nedz Ķīna, varbūt arī citas valstis nemaz netaisās viņus tā nopietni ievērot. Šobrīd var teikt: ja pagājušajā gadsimtā bija cīņa par to, kā nokļūt kosmosā, kā tur nogādāt kaut ko, tagad ir sākusies jauna vēl nevar teikt, ka cīņa, bet principā ir doma par kosmosa kolonizāciju." Raitis Misa piekrīt, ka plāni jau ir sazīmēti un par Mēness kolonizāciju ir konkrēti plāni, par resursu iegūšanu. Varētu būt, ka ir kādas sacensības, bet ne tā, kā tas bija 20. gadsimta 60. gados. Ierasts ir domāt par kosmosu kā par vietu, kas īsti nepieder nevienai no valstīm. Vai nākotnē saglabāsies šis princips un tiešām, piemēram, Mēness netiks sadalīts starp Ķīnu, Ameriku vai vēl kādiem no spēlētājiem? "Ļoti grūti, protams, paredzēt nākotni. Bet šobrīd, ko mēs zinām, ir ka jau nākamgad ir plānoti amerikāņu ekspedīcija uz Dienvidpolu, uz Mēnesi, jo Dienvidpols nav tik labi pazīstams, un tur runā par to, ka tur esot ūdens vai vismaz tur ir ledus," komentē Gints Jegermanis. "Es neesmu kodolfizikas speciālists, taču, ja mēs domājam par to, kā vajadzētu risināt Zemes..., visa šī sasilšana un pārējās klimata problēmas, tad viena no jomām ir kodolenerģija. Un daudzi zinātnieki šobrīd strādā pie tā sauktās kodolsintēzes. Ja izdosies, tad tā būs ļoti lēta un iedarbīga, ļoti jaudīga enerģija, kas dos visiem labumu. Bet, lai tā attīstītos, ir vajadzīgs hēlijs trīs. Uz Zemes tā nav tik daudz, bet uz Mēness ir. Līdz ar to noteikti, ka būs cenšanās apgūt šos resursus. Bet ne tikai, jo arī mēs runājam par retajiem metāliem, un, ja mēs gribam veikt pāreju uz zaļo enerģiju, tīro enerģiju, baterijas, saules baterijas, citas lietas, ir vajadzīga retie metāli. Un tas apjoms, kas būs vajadzīgs tuvākajās desmitgadēs, ir nenormāli liels pret to, kas ir līdz šim izrakts un apstrādāts. Mēness arī varētu būt viens no resursiem." Kā juridiski sakārtot, kurš paņems un kura īpašumā nonāks resursi, kas ir uz Mēness?  "Uz šo atbildes šodien nav. Visticamāk, kas pirmais brauc, tas pirmais maļ," vērtē Gints Jegermanis. "Patlaban ir arī runas par to, ka, piemēram, ja amerikāņi, viņi ir noskatījuši kaut kādus padsmit laukumus, teiksim, 15 reiz 15 kvadrātkilometru lielumā, kur varētu nosēdināt kādu ierīci. Un kas notiek, ja Ķīna arī grib nosēdināt šo ierīci kaut kur tuvumā? Šobrīd šī ir galīgi pelēkā zona, bet skaidrs, ka tur cīkstēšanās notiks, jo visur, kur skaties, ir ASV un Ķīnas sacensība, un kosmosā tieši militārajā jomā tā ir šobrīd, es teiktu, ļoti, ļoti agresīva un izvērsta. Ja kādreiz vismaz kodolieroči kontekstā bija ASV un Krievijas, nu PSRS, bet es to sauktu par Krievijas sacensību, tad šobrīd ir trīs spēlētāji, un tā arī pasaulē pilnīgi jauna situācija, kad ir ASV plus Ķīna un Krievija vai atsevišķi Ķīna un Krievija. Un tas pats arī ir kosmosa. Ļoti daudz šobrīd tiek runāts par visādiem pretsatelītu ieročiem, ko Ķīna ir spērusi milzīgus soļus uz priekšu."

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Vai zini, kāds sakars Somijas Ziemas karam pret PSRS un Laikmetīgās mākslas muzejam KIASMA Helsinkos? Deviņdesmito gadu vidū somus pārņēma milzu dusmas. Tauta mobilizējās, un pirmajās dienās tika savākti 40 000 paraksti. Tad parādījās vairāk parakstu. Somi bija sašutuši, viņiem neraksturīgi un temperamentīgi kaislības sita augstu vilni. Dusmu avots bija slavenā amerikāņu arhitekta Stīvena Holla lēmumi, būvējot jauno laikmetīgās mākslas muzeju Helsinkos ar simbolisko nosaukumu KIASMA. Pat deviņdesmito gadu sākumā, kad Somiju skāra dziļa finanšu krīze, ļaudis šo krīzi pacieta stoiski. Toreiz bija apdraudēta viņu labklājība, bet ne identitāte, kā KIASMA gadījumā. 1998. gadā, kad muzeju KIASMA atklāja, biju klāt preses konferencē, kad Stīvens Holls izstāstīja, kā viņam gāja ar lieliskās ēkas būvniecību. Vēlāk par to lasīju ievērojamā somu mākslas kritiķa un pedagoga Mikas Hanulas promocijas darbā, kas bija veltīts somu identitātes struktūrai un veidolam. Bet viss kaislību stāsts aizsākās 1992. gadā. Togad tika nolemts, ka Somijas Nacionālas galerijas sastāvā esošais muzejs Ateneum piešķirs vienu stāvu topošam laikmetīgās mākslas muzejam. Jaunā muzeja ēkas vēl nebija, bet sākās krājuma veidošana un tika radīta jauna struktūrvienība. Starp citu, tieši šādu modeli ir izvēlējusies pašreizējā Latvijas Republikas Kultūras ministrijas vadība. Pēc kāda laika tika izsludināts starptautisks konkurss par ēkas arhitektu, un viens redzams somu politiķis bija atradis asprātīgu veidu, kā ēku finansēt. Konkursā uzvarēja jau pieminētais amerikānis Stīvens Holls un tad sākās nedienas. Kad viņš prezentēja savu projektu pasūtītājiem, viņa maketā bija redzams, ka viņš vēlas par dažiem metriem pārvietot maršala Manerheima skulptūru, kura atradās topošajā būvlaukumā iepretim Somijas parlamentam. Tautas sašutums bija neizmērojams. Vai šis amerikānis vispār zina, ko somiem nozīmē maršals Manerheims?! Vai viņš zina to, ka Manerheims vadīja, organizēja somus pret PSRS pārspēku cīņās 1939. un 1940. gadā, ko vēsture pazīst kā Ziemas karu? Vai amerikānis kaut ko zina par Manerheima līniju, pie kuras pēdējā posma krievi apstājās? Vai viņš zina, ka pat zaudējot Karēliju un dažas citas teritorijas, Somija saglabāja savu valstisko neatkarību un valsts iekārtu? Stīvens Holls tajā preses konferencē vaļsirdīgi pateica, ka tikai pēc milzu trača patiesi uzzinājis par Somijas visu laiku populārākā cilvēka, maršala Manerheima nozīmi somu sabiedrībā. Viņš saprata, ka maršalu Manerheimu nedrīkst pārvietot pat dažus centimetrus. Interesanti, ka var notikt tā, ka stereotipi par kādu no tautām, ko šķietam zinām labi, izrādās virspusēji. Mūsdienu Somijā, it sevišķi, ja blakus ir tas pats milzu kaimiņš, kas mums, un par kuru mēs nezinām, kurā brīdī tas sāks uz mums velties, Somijas identitāte vairs nav tikai sauna, “Kalevala”, Sibēliuss, Ziemassvētku vecītis, Nokia un vēl daži lieliski jaukumi. Maršala Manerheima gars ir dzīvs, somu vēlme ir neatkāpties no viņa mantojuma ne par centimetru.  

In our twenty-third deployment of BungleTech my spheroid co-host Michael and I discuss our Global Campaign Initiative we are brainstorming that we want you to participate in, we welcome some new members into Clan Kodama in our extraordinary proclamation segment, we discuss a hugeeeeeee rule mistake we were making with PSRs in our rule check discovery segment, and read Bad 'Mechs - Champion written by the syrupy Sean at SARNA. Our Honourable Patreon Supporters Bondspersons: Eric Dacus, G, Gus, Hilux, Rob Prescott Technicians: Blunderdome, DarkTremere, Dire Situation, Klint, Matthew Hopper, Michael Shelley, Ryan Fletcher, Sandman, Seth WhiteFox MechWarriors: Ed Magilton, Fiddler, HeyZeus, Lorian Sunrider, Malathis, MetalEd Loremasters: MagnumDanger, RetroLazer Segment Start Times Extraordinary Proclamation - 1:07 Podcast Primary Topic - 4:08 Rule Check Discovery - 47:57 Stories of the Inner Sphere - 1:00:02 BungleTech Links BungleTech Patreon BungleTech Twitter -> BungleTechTweet BungleTech Email -> BungleTech@outlook.com BungleTech Discord Homebase -> Under BungleTech BungleTech Game Mode Collection & Resources Other Links SARNA Bad 'Mechs Articles

Daugavpilī sākas darbi pie tramvaju industriāla mantojuma saglabāšanas. Uzņēmums “Daugavpils satiksme” jau tuvākajā laikā uzsāks vēsturiskās tramvaju tehnikas restaurācijas darbus. Šobrīd uzņēmuma īpašumā ir četras vēsturiskās tehnikas vienības, kas vairs nepilda savu tiešo funkciju, taču ir nozīmīgs vēstures mantojums. Piemēram, ap pusgadsimtu vecs sliežu slīpējamais vagons vai nezāļu iznīdējamā muca uz tramvaja vagona, un, protams, arī pasažieru vagons. Vēsturiskās tehnikas restaurācijas darbus veiks pats uzņēmums “Daugavpils satiksme” par saviem līdzekļiem. Uzņēmums vēlas ne tikai saglabāt vēsturisko mantojumu, bet arī dot iespēju iedzīvotājiem un pilsētas viesiem, īpaši jaunajai paaudzei iepazīties ar sabiedriskā transporta attīstību Daugavpilī. Jau nākamgad restaurētie eksponāti nonāks publiskajā telpā. Daugavpils, tāpat kā Rīga un Liepāja, ir tramvaju pilsēta. Sabiedriskā transporta kustība Daugavpilī jau bija nepieciešama 19. gadsimta beigās. Sarunas par tramvaja sistēmas būvniecību tika uzsāktas jau tālajā 1895. gadā. Pēc piecpadsmit gadiem tika ierosināti tramvaja būvniecības projekti, bet līdzekļu trūkums un Pirmais pasaules karš plānus izjauca. Tomēr 1946. gada 5. novembrī, tātad pirms 78 gadiem, Daugavpilī tapa pirmā tramvaja līnija. Tehnika, kas tolaik kursēja pa šīm tramvaja sliedēm nav saglabājusies, daudz kas norakstīts metāllūžņos, taču uzņēmuma rīcībā ir vēl palikušas lietas, kas varētu būt vēsturiski saistošas un interesantas ne vienam vien. Tās norakstīt, tikai tāpēc, ka to izcelsmes valsts ir PSRS jeb Padomju savienība, un pārdot metālos, būtu nesaudzīgi pret savu vēsturi, uzskata uzņēmuma “Daugavpils satiksme” valdes loceklis Artis Druvinieks. Atšķirībā no saviem daudzajiem līdzgaitniekiem, kas nu jau metāllūžņos izmesti un iespējams pārkausēti citās lietderīgās lietās, pirmie četri "Daugavpils satiksmes" izraudzītie, ja tā var teikt – darba zirgi nu pakļauti atdzimšanai – restaurācijai. Viens no tiem – vairāk nekā pusgadsimtu vecs Krievijas pilsētā Ustj-Katavā ražots tramvaja vagons. „71-608К (КТМ-8) Kādreiz tas bija pasažieru vagons, un es pats kādreiz strādāju uz tā. Tagad jau stāv te no 2019. gada.” „Daugavpils satiksmes” tehniskais inspektors Gunārs Groza, pats savulaik strādāja šī tramvaja vagona vadīšanas kabīnē. Viņš stāsta, ka šis eksemplārs nonāca Daugavpils pašvaldībā kā Daugavpils Pievadķēžu rūpnīcas dāvinājums, un vēl līdz 2010. gadam, lai arī cik tas neliktos dīvaini, tas bija visjaunākais tramvajs Latvijā. Turklāt, šis tramvaja vagons, pēc Daugavpils satiksme rīcībā esošajiem datiem, ir saglabājies līdz mūsdienām vien pāris eksemplāros pasaulē.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Andoru, jeb Andoras Firstisti. Andora ir viena no trim pasaulē vēl pastāvošajām firstistēm. Tādas vēl ir tikai Monako un Lihtenšteina. Firstiste nozīmē, ka to pārvalda prinča jeb firsta līmeņa suverēns, nevis karalis vai karaliene. Un Andoru politiski pavisam unikālu padara tas, ka tā ir vienīgā valsts pasaulē, kuru pārvalda divi pusprinči, nevis viens. Neskatoties uz simtiem gadu seno vēsturi, Andora Apvienoto Nāciju organizācijā kā pilntiesīga valsts tika uzņemta tikai 1993. gadā. Proti, gandrīz divus gadus pēc Latvijas. Un tas lielākoties bija tādēļ, ka Andora ir neitrāla valsts, kuras teritorijā karadarbība neesot notikusi apmēram 1000 gadus. Aukstā kara laikā Andoras vadītāji esot uzskatījuši, ka pievienošanās starptautiskajām organizācijām būtu pretrunā ar neitralitāti bipolārajā ASV un PSRS pretīmstāvēšanā. Andoras neitralitātes pazīmes gan arī ir ar savām īpatnībām. Pirmā – Andorai nav savas armijas. Un pienākums to aizsargāt ir vienīgajām divām kaimiņvalstīm – Francijai un Spānijai. Otra būtiskā lieta – Andoras teritorija faktiski ir izvietota Pireneju kalnu ielejās, kas tradicionāli ir apgrūtinājusi piekļuvi no ārpuses. Mūsdienās gan arī piekļuve valstij un tās septiņiem reģioniem faktiski iespējama caur diviem galvenajiem autoceļiem un ar helikopteru. Proti, lidostu valstī nav. Un Andoras galvaspilsēta Andora La Velja arī skaitās Eiropā pati augstākā galvaspilsēta. Tā izvietota vairāk nekā kilometra augstumā virs jūras līmeņa. Un tajā dzīvo gandrīz trešā daļa no valsts 85 tūkstošiem iedzīvotāju. Kas būtiski, ka andorieši paši ir mazākums savā valstī. Proti, to ir 32 procenti no visiem iedzīvotājiem, kamēr spāņu ir 34 procenti, portugāļu – 10 procenti, francūžu nepilni seši procenti un vēl gandrīz piektā daļa valsts iedzīvotāju pieder citām etniskajām grupām. Vienlaicīgi ir interesanti, ka valsts oficiālā valoda – katalāņu – ir visplašāk lietotā valoda un to pārvalda nepilna puse valsts iedzīvotāju. Andora arī ir vienīgā valsts pasaulē, kurā katalāņu valoda ir oficiālā valoda, un Andora pat laika posmā no 2004. līdz 2009. gadam piedalījās Eirovīzijā, katru reizi izpildot dziesmas tikai katalāņu valodā. Bet 40 procenti valsts iedzīvotāju runā kastīliešu valodā. Andoras ekonomika parāda visnotaļ vienkāršu bildi, ko varētu apkopot tā – tūrisms, tabaka un nodokļi. Sāksim ar to, ka valstij, kuras galvas ir divi pusprinči, ilglaicīgi ir bijis nedaudz sarežģīti ar naudas lietojumu. Proti, Andorai nav savas centrālās bankas klasiskā izpratnē, tādēļ ar divām tās svarīgākajām un vienīgajām kaimiņvalstīm Andorai bija jātirgojas, izmantojot viņu nacionālās naudas – Francijas franku un Spānijas pesetu. 2002. gadā, kad abas valstis iestājās eirozonā, eiro sāka lietot arī Andora. Un te sākas pavisam īpatnēja situācija – Andora nav ne Eiropas Savienībā, ne eirozonā, bet tā lieto eiro. Un ne tikai lieto eiro, bet tai ir tiesības arī dizainēt savas eiro monētas. Kādēļ Andorai šis ir izdevīgi, kā eirozonai šī situācija ir izdevīga un kā vispār darbojas šis monetārais princips, skaidro Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

Vēsturisks brīdis. 1994. gada 31. augusts. Pēdējie Krievijas armijas ģenerāļi atstāj Latviju. Pusgadsimtu ilgajai padomju okupācijas karaspēka klātbūtnei pielikts punkts. Bija sabrukusi Padomju Savienība, Latvija bija atjaunoja neatkarību un izcīnījusi četrus sarežģītus pārrunu gadus līdz PSRS mantiniece - Krievija - piekrita izvest armiju.

Join Pat and Konch as they break down the latest job changes and strategic shifts in the financial industry. In this episode, they highlight key role transitions across institutional and private wealth sectors, including major moves at Cliffwater, VRS and PSRS. The conversation continues with a deep dive into RIA/FA mergers and acquisitions, spotlighting significant developments including a major move in Toronto. Finally, they wrap up with a thorough analysis of institutional coverage, including fresh RFPs, fund launches, and consultant updates, ensuring you're up to speed with the latest in the financial landscape. Don't miss out on these critical insights!

Interneta darbības pārtraukumu dēļ visā pasaulē šodien traucēta valsts iestāžu, aviokompāniju, mediju un banku darbs. Kurzemē ar septiņiem ātrposmiem turpinās Latvijas posms pasaules rallija čempionātā. Studētgribētāji saskaras ar grūtībām pieteikties mācībām Latvijas augstskolās. Ādažu militārajā bāzē sagaidīti valsts aizsardzības dienesta trešā iesaukuma karavīri. Sākta administratīvā lietvedība pret vīrieti, kurš Viļānu tirgū tirgojis PSRS slavinošas preces.

Latvijā viesojas ukraiņu dzejniece Ļuba Jakimčuka. Viņas dzīvi neatgriezeniski ir ietekmējis Krievijas izraisītais karš Ukrainā. Viņa ir no Luhanskas apgabala un tur, Ļuba uzsver, karš ilgst jau desmit gadus. Par dzejnieku un rakstnieku atbildību, runājot par karu, par dzeju un to, ka arī šajā tumšajā laikā ukraiņi spēj saredzēt cerīgu noti, saruna ar dzejnieci. Viņa runā savā dzimtajā – ukraiņu valodā, tulko atdzejotāja un tulkotāja Māra Poļakova. Sarunā iepazīstam arī viņas zināmāko dzejas krājumu "Абрикоси Донбасу", (Donbasa aprikozes), kas drīzumā iznāks arī latviski. Autore atzīst, ka viņa, protams, priecājas par atdzejojumu katrā jaunā valodā, jo valoda ir dzīve, un tas nozīmē, ka viņas dzejoļi sāk jaunu dzīvi šajā jaunajā valodā. "Taču īpaši svarīgi ir tas, ka tulkojumi parādās bijušās PSRS valodās. Tādēļ, ka Padomju Savienībā spēkā bija viena optika - impērijas optika. Mēs cits uz citu skatījāmies it kā caur Maskavas brillēm, caur Maskavas lēcu. Un lielā mērā tas joprojām turpinās. Mēs zinām cits par citu to, ko mums ļāva redzēt vai rādīja Maskava. Šī te tiešā savstarpējā lūkošanās citam uz cita kultūru ir veids, kā mums tikt vaļā, atkratīties no šīs impēriskās optikas," uzskata Ļuba Jakimčuka. "Mēs esam pieredzējuši to, ka impērija atņem balsi un visu rāda tikai caur šo savu optiku. Maskava kā tāda liela lēca, caur kuru mēs esam skatījušies cits uz citu, un tikai tagad beidzot sākam redzēt viens otra seju, dzirdēt viens otra balsi. Taču šis ir tikai sākums, un tam jānotiek un jāturpinās daudz vairāk un daudz lielākā mērogā."  Ļuba Jakimčuka lasa savu dzeju un stāsta, ka līdz karam Luhanska bija saulaina un tajā bija aprikozes. Tagad tur daudz kas ir nopostīts, bet Ļuba skaidri zina, ka par spīti šiem gadiem okupācijā Luhanskā okupantus necieš un neslēpjoties veikalā pateikt to acīs Krievijas karavīriem. Ļuba Jakimčuka atgādina, ka karš sākās 2014. gadā un viņas pilsēta ir okupēta kopš tā laika. "Un kopš 2015. gada manā mājā dzīvo krievu kaujinieks. Tādēļ man ir pilnīgi skaidrs, ka šis karš ir desmito gadu," atzīst Ļuba Jakimčuka. "Svarīgi ir tas, ka sākumā kara pieredze bija lokāla un skara nedaudzus miljonus ukraiņu. Donbasā dzīvo četri miljoni ukraiņu un par to, kas ir karš un kāds ir karš, zināja tikai viņu tuvinieki un draugi. Tagad to zina visa Ukraina. Nav nevienas ģimenes, kurā nebūtu kāds cilvēks zaudēts, vai kāds cilvēks armijā. Kara pieredze šobrīd ir visiem. Karš ir mainījis un turpina mainīt sabiedrību, tā sāk sevi no jauna apzināties, un te milzīga nozīme ir kultūrai." "Dzīvi, kuru mēs tagad dzīvojam Ukrainā, esam sākuši saukt par "jauno normālo dzīvi". Tas nozīmē, ka visas tās dīvainās lietas, kas notiek, tas ka nav elektrības, tā ir tikai 4 - 6 stundas diennaktī, vai tas, ka skan sirēnas, pie tā esam jau pieraduši un mēs zinām, kas ir jādara, kad tas notiek. Vienkārši to darām. Pārējā dzīve, cita dzīve, tā tagad ir kaut kur..." ikdienu raksturo Ļuba Jakimčuka. "Cilvēki ārzemēs nesaprot, kā pie mums notiek. Viņiem šķiet, ka mēs Ukrainā visu laiku esam bēdīgi, ka viss ir slēgts, nekas nenotiek. Patiesībā ir gandrīz otrādi, darbojas grāmatnīcas, cilvēk daudz pērk grāmatas un lasa grāmatas, darbojas restorāni, Nav iespējams dabūt biļetes uz teātriem. Lai noskatītos iemīļota režisora izrādi, ir stingri jāpiepūlas, lai uz to tiktu. Ir visvisāda liela aktivitāte." Māra Poļakova piebilst, ka kara gados ir darbu sākušas vairāk nekā 500 izdevniecības. Grāmatu tirāžas ir vienkārši satriecošas. "Kara laikā valodai ir citas funkcijas. Valoda ir kā robeža šobrīd, arī kā ierocis," vērtē Ļuba Jakimčuka. "Kad karš sākās, karavīri blokposteņos kā pazīšanās zīmi izmantoja vārdu, kurš līdz tam bija zināms tikai filologiem - "paļanicjap", kas apzīmē vienu konkrētu baltmaizes veidu [mēs to varētu saukt par plāceni, skaidro Māra Poļakova]. Karavīri blokposteņos lika izrunāt šo vārdu, krievi to nespēj izrunāt, bet ukraiņi, gan tiek, kas runā ukrainiski, gan tie, kas ir no krievu ģimenēm, to izrunā bez grūtībām. Tā ar vienu vārdu varēja saprast, vai cilvēks ir vai nav krievu diversants."   Svētdien, 7. jūlijā, plkst. 18.00 Savvaļā notiks ukraiņu dzejnieces Ļubas Jakimčukas, mūziķes Latvītes Cirses un tulkotājas Māras Poļakovas literāri skanisks priekšnesums "Donbasa aprikozes Savvaļā", kuru papildinās mūziķa un dzejnieka Aleksandra Barona uzstāšanās. Ļuba Jakimčuka un Latvīte Cirse veidos kopīgu literāri skanisku priekšnesumu, sapludinot ukraiņu valodu ar latviešu kokles skaņām. Jakimčukas ievērojamākais dzejas krājums ir "Абрикоси Донбасу", (Donbasa aprikozes). Tas ir tulkots vairākās valodās, tostarp angļu, franču un igauņu. Arī Jakimčukas likteni smagi ietekmējusi Krievijas agresija jau 2014. gadā, kad viņa bija spiesta doties projām no mājām okupētajā Luhanskas apgabalā. Šī pieredze ir klātesoša viņas radošajā darbībā.  

Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns Vai zini, ka tieši muzikologi, mākslas zinātnieki, rakstnieki un profesori vainoti PSRS graušanā un Baltijas ceļa organizēšanā? Nejauši, bet varbūt nemaz ne tik nejauši starp Baltijas tautas kustības pilnvarotajiem pārstāvjiem, kas pirms 35 gadiem  12. augustā Cēsu apkaimes meža namiņā, nostāk no PSRS VDK acīm un ausīm, deva starta šāvienu vēsturiskajai akcijai –parakstīja Baltijas padomes komunikē un Baltijas ceļa dalībnieku vēstījumu pasaules tautām un valdībām – vairākumā nāca no humanitārajām un kultūras jomām. Tulkotājs Virgīlijs Čepaitis, filozofi Romualds Ozols un Broņus Kuzmickas, ekonomikas pasniedzēja Valentīna Zeile, vēsturnieki Edgars Savisārs un Killo Arjaks, šahists un visu trīs Baltijas valstu valodu zinātājs Marts Tarmaks, rakstnieks Reins Veidemans, muzikologi Vītauts Landsberģis un Arnolds Klotiņš. Baltiešu kopīgā aicinājuma tapšanā Cēsīs izmantota Tartu universitātes lingvista Mati Hinta pirmajā Baltijas asamblejas sanāksmē teiktā runa, kurā pirmo reizi formulēts Baltijas ceļa jēdziens un paredzēta Baltijas valstu atgriešanās Eiropā. Vēl nesen mājas arhīvā atradu un nodevu Tautas frontes muzejam vēsturiskās Cēsu tikšanās protokolu mākslas zinātnieces, LTF Domes atbildīgās sekretāres Sandras Kalnietes rokrakstā. Viņa bija galvenā Baltijas ceļa organizētāja un vezuma vilcēja Latvijā, kamēr vienam no LTF valdes priekšsēdētājiem – mūzikas vēstures korifejam Arnoldam Klotiņam – organizācija uzticēja procesa politisko pārraudzību. Kalnietei piekrita nepateicīgais uzdevums "izsist" atļaujas un saskaņojumus akcijai no okupācijas varas iestādēm. Valdes sēdē, kad skaitļojām minimāli nepieciešamo cilvēku skaitu Latvijas posmā, Sandra izpleta rokas. Attālumu starp viņas kreiso un labo plaukstu atlika samērot ar maršruta kilometriem un sanāca ap 200  000 "Kalniešu Sandru". Literātu un zinību vīru un sievu pārsvars pār funkcionāriem un prātīgiem "saimnieciskiem vīriem" bija viens no ieganstiem, kādēļ PSRS vadoņi uz Baltijas ceļa organizatoriem sākotnēji raudzījās kā uz pajoliņiem, kam tāpat nekas nesanāks, tāpēc arī nekas nav jāaizliedz. Bet vēlāk, kad izdevās viņiem inkriminēja visus pasaules grēkus. PSRS prezidents Gorbačovs baltiešu uzstājīgo prasību PSRS Tautu deputātu kongresā virzīt uz priekšu Ribentropa Molotova noziedzīgā pakta izmeklēšanu vēl pirms Baltijas ceļa vērtēja kā pagalam nenopietnu profesoriņu dumpi. Pēc Baltijas ceļa gan viņš mūsu mākslas akadēmijas profesoram Mavrikam Vulfsonam, kurš allaž izmantoja PSRS tautas deputāta iespēju iekļūt paša cara kabinetā, jautājis: "Ko man darīt ar tiem muzikologiem?", pirmām kārtām laikam tēmēdams uz Lietuvas Sajūža spītīgo un lecīgo līderi Vītautu Landsberģi, bet gan jau zinādams arī par Klotiņa un Kalnietes pamatprofesijām. Kremlī piesmietais "muzikologu dumpis" tad jau bija pāraudzis varenā dziesmotā revolūcijā, iespiedies katra igauņa, leiša,  latvieša pašapziņā. Par to liecina arī Nacionālajā vēstures muzejā nonākušais  27 gadus vecā, okupantu karaklausībai pakļautā baušķenieka Eduarda Ādmīdiņa stāsts par Baltijas ceļu Karalaučos, krievu armijas kazarmās. "Mans Baltijas ceļš notika Kaļiņingradas apgabalā, kur 1989. gada vasarā biju sboros. Visiem, kas Padomju laikā beiguši augstskolu, skaitījās militārā izglītība: absolventi saņēma jaunākā leitnanta vai leitnanta pakāpi un ik pēc laika viņus varēja paņemt armijā – uz desmit dienām, uz diviem, trijiem mēnešiem. Tā man 1989. gada jūlijā bija jābrauc uz Kaļiņingradu un jāierodas karaspēka daļā Aizbraucu, ierados. Tas bija izlūkdesanta bataljons. Bataljona komandieris moldāvs. Viņš saka: "Uz kūrortu atbraukuši?" Krievos iesauktajiem rezervistiem jau nekas nebija jādara. Tikvien kā piecelties un no rīta parādīties, ka esi izskrējis. Tanī pilsētā kādreiz bija trenējusies vācu olimpiskā peldēšanas izlase. Bija labi peldbaseini, kaut nolaisti, kā jau Padomju iekārtā. Mēs gājām uz peldbaseiniem un pusi dienas tur pavadījām it kā “taktiskajās mācībās”. No Latvijas bijām seši, seši no Lietuvas, seši no Igaunijas un četri krievi no Kaļiņingradas apgabala, kas arī ietilpa Baltijas kara apgabalā. Ideja par savu Baltijas ceļu nāca no leišiem. Viņi visu laiku kūdīja: mēs piedalīsimies! Ideja bija tāda: laikā, kad Baltijas ceļu rīko Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, arī mēs sastāsimies savā Baltijas ceļā ap kazarmām. Man liekas, arī Kaļiņingradas krievi sastājās. Sak, ja jau visi to dara, tad arī mēs. Ja visi vienos mēslos, tad visi. Precīzi tanī laikā pie kazarmām, sadevāmies rokās. Radio neklausījāmies, jo tāda tur nebija. Blakus bija krievu kursanti. Diezgan inteliģenti. Viņi aplaudēja  mūsu akcijai. Komandieris moldāvs arī noskatījās, bet neko neteica. "Tā ir jūsu darīšana!" Pēc sadošanās rokās gājām uz ēdnīcu. Bijām izdarījuši to, kas bija jādara. Baltijas ceļš man atklāja vienotības sajūtu spēku. Mūsdienās liekas, ka bieži vien tā nav, bet tautas zemapziņā tas ir saglabājies.  To, ka kritiskā brīdī varam vienoties tāpat kā Baltijas ceļā, pierādīja referendums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā. Tautai jādomā un jāatceras."  Ko piebilst? To, ka tautas atmiņas un domāšanas avots patiešām ir kultūra. Vienota latviešu tauta piedzima pirmajos vispārīgajos dziedāšanas svētkos. Iespēju atdzimt vienotā  un taisnīgā Eiropā Latvijai deva Baltijas brīvības ceļš.

Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis  Dainis Īvāns Vai zini, ka Baltijas ceļš bija redzams pat no kosmosa? Tā vismaz apgalvojis kāds trimdas latvietis, amerikāņu Valsts aeronautikas un kosmosa aģentūras jeb NASA darbinieks. Viņš tajā liktenīgajā brīdī vērojis mākslīgo zemes pavadoņu sūtītos attēlus. Varbūt tādēļ Baltijas ceļš tēlnieka Aigara Bikšes piemiņas zīmē "Baltijas valstu liktenis zvaigznēs rakstīts" Eiropas parlamenta ēkas gaitenī iezīmēts kā īpašs zvaigznājs izplatījumā? Tomēr svarīgāk, ka tas nav palicis nepamanīts gandrīz nekur. 1989. gadā Baltijas ceļš lielāko Rietumeiropas valstu līderiem lika būtiski mainīt savu attieksmi no vēsas atturības uz nepārprotamu atbalstu Baltijas tautu neatkarības centieniem un jūtami paātrināja Maskavas iedibināto režīmu sabrukumu Austrumeiropā. To apstiprina Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja krājumā glabātās tolaik 44 gadus vecā Pētera Augustova atmiņas: "Man nesanāca piedalīties Baltijas ceļā un nebūtu arī tagad ko rakstīt, ja tomēr negadītos tajās dienās saklausīt ziņu pārraides vācu valodā. Biju nokļuvis komandējumā Vācijas Demokrātiskajā Republikā jeb VDR Drēzdenē. Tur ar zinātnisku konferenci tika atzīmēta fotogrāfijas izgudrošanas 150. gadadiena. 23. augusta rītā vietējā VDR ziņu kanālā izdzirdēju, ka PSRS Baltijas valstīs notikuši pretvalstiski pasākumi, provokācijas, masveida nekārtības, iesaistīts liels skaits miliču kārtības atjaunošanai. Ziņas bija satraucošas. Vēlāk uzzināju skopas detaļas: cilvēku ķēde, Tallina, Rīga, Viļņa. Zinādams par situāciju Rīgā, nomierinājos, un šeit, Vācijā, izjutu lepnumu. Nonācu pie atziņas, ka Austrumvācijā tajā brīdī cenzūra bija stingrāka nekā Latvijā, un par "nekārtībām" pašā VDR nekas nebija dzirdams. No Drēzdenes nonācu Berlīnē, lai turpinātu ceļu uz Rīgu. Saulainā, siltā pēcpusdienā parkā pretī Brandenburgas vārtiem jautu otrā pusē svešu, noslēpumainu Rietumberlīni, kur nokļūt nav nekādu cerību. Nākamajā dienā pēc Baltijas dzīvās ķēdes vēroju, kā vārtu malās pie 3,6 metri augstas mūra sienas dežurē VDR kareivji ar automātiem un raksturīgajām apaļajām ķiverēm. Iedomājos, cik ilgi tā vēl būs. Divu mēnešu laikā, 9. novembrī, betona sienas vairs nebija. Brandenburgas vārti ir joprojām. Esmu caur tiem izgājis vēlāk un esmu pārliecināts, ka "Baltijas ķēde" piepalīdzēja īpaši izturīgo betona sienu sadragāt un nogāzt. Vispirms jātiek vaļā no baiļu mūra apziņā – tad to var izdarīt arī dabā." Papildinot Pēteri Augustovu, varu piemetināt, ka Baltijas ceļš bez Berlīnes mūra krišanas ievadīja arī Samta revolūciju Čehoslovākijā, Čaušesku diktatūras galu Rumānijā. Tikai pēc vērienīgās baltiešu demonstrācijas Vācijas Federatīvās Republikas kanclers Kols atļāva Latvijas Tautas frontes deputātiem un visupirms tautfrontietim Mavrikam Vulfsonam, kas PSRS Augstākās padomes komisijā izmeklēja Maskavas un Berlīnes 1939. gada "sātana paktu", piekļūt bundestāga arhīviem, kas glabāja dokumentus par šo starptautisko noziegumu. Jau 1989. gada Ziemassvētkos Baltijas tautu kustību pārstāvji PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā divos dramatiskos balsojumos panāca Hitlera un Staļina slepeno vienošanos, tātad arī Baltijas valstu okupācijas atzīšanu par spēkā neesošu un noziedzīgu kopš parakstīšanas brīža. Jādomā, ka atšķirībā no mūsu stāsta autora Pētera Augustova, tagadējam Krievijas diktatoram, kurš Baltijas ceļa laikā Drēzdenē vadīja kādu čekistu klubiņu, tā nebija priecīgākā diena mūžā. Zinām arī, ka VDR festivālā "Cilvēks un jūra" tolaik tika aizliegta Zigmara Liepiņa dziesma "Brīvību Baltijai". Arī PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova ārlietu padomnieks Anatolijs Čerņajevs savos memuāros nav slēpis paniku, kas Kremļa saimniekus pārņēmusi, skatoties 1989. gada 23. augusta Baltijas ceļa video ierakstus. Tajā brīdī viņi sapratuši, ka Baltijas tautas nespēs noturēt impērijā. Kaut vai tā iegansta dēļ, ka ASV prezidents Bušs tūlīt pēc Baltijas ceļa PSRS vadībai darījis zināmu, ka varmācību Baltijā neuzskatīs par PSRS iekšējo lietu. Saskatīt nepārvaramas kosmiskas likumsakarības Maskava neprata toreiz un šķiet, ka nav to iemācījusies arī šodien.

Stāsta Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns Vai zini, ka UNESCO "Pasaules atmiņas" starptautiskajā reģistrā iekļauto masu akciju jeb dzīvo ķēdi "Baltijas ceļš" (turpmāk tekstā – Baltijas ceļš) var uzskatīt par pasaules vēsturē nebijušu treju tautu pašnoteikšanās referendumu jeb tiešo balsojumu par brīvību un neatkarību?  Baltijas ceļš kā tautu solidaritātes fenomens sekmēja ne tikai baltiešu atbrīvošanos no Krievijas, bet atstāja paliekošas pēdas pasaules vēsturē, iedvesmoja un iedvesmo brīvībai citus. Tas tiešā veidā atkārtots 1990. gada janvārī Rietmukrainā no Ļvivas līdz Kijivai, 1990. gada vasarā Kišiņevā, bet 2013. gada 11. septembrī Katalonijā. Kataloņi Baltijas ceļa iespaidā par savu nāciju vienojošo himnu, veidodami savu dzīvo ķēdi, izvēlējās Mārtiņa Brauna dziesmu "Saule. Pērkons. Daugava". 2019. gada 23. augustā Baltijas ceļš atdzimis arī Honkongas jauniešu protestos pret Ķīnas komunistiem. Baltijas ceļš arvien rāda, kā bez ieročiem var stāties pretī bruņotam pārspēkam un to uzveikt. Tādēļ Latvijas pienākums ir vēsturiskās atmiņas institūcijās glabāt liecības par šo pasaules atmiņas dārgumu. Kā pirmā no tādām liecībām minama Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļas "Latvijas Tautas frontes muzejs" rodamā Latvijas Tautas frontes, Igaunijas tautas frontes Rahvarinne un Lietuvas kustības Sajūdis 1989. gada 15. jūlija parakstītā vienošanās – līdz 23. augustam (tātad – mēneša laikā) organizatoriski un tehniski sagatavoties dzīvās ķēdes izveidošanai. Tas, vai minimālais nepieciešamais cilvēku skaits Latvijas teritorijā tik īsā laikā atsauksies uz Tautas aicinājumu "Visi uz Baltijas ceļa!", bija atkarīgs no simtiem tautas kustības vietējo nodaļu, grupu un katra Latvijas patriota apzinīguma, nacionālās pārliecības, apķērīguma un drosmes – apstākļos, kad Maskava baltiešu protestus pasaulei centās pasniegt tikai kā maznozīmīgas ekstrēmistu saujiņas nemierus. Liecības par to snieguši un joprojām sniedz un aicināti sniegt paši notikuma dalībnieki, tai skaitā vietnē www.thebaltickway.eu. Savukārt Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajam krājumam Baltijas ceļa stāstus ierakstīja 28 sabiedrībai plašāk pazīstami Baltijas ceļa dalībnieki, ieskaitot Baltijas valstu ministru prezidentus. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā atrodamas 300  visdažādākā vecuma Baltijas ceļa dalībnieku personiskās liecības, kas 2014. gadā vāktas pēc UNESCO Nacionālās komitejas ierosmes. Saīsinātā veidā piedāvājam tolaik 24 gadus vecās Viļakas bibliotekāres Viktorijas Stivriškas atmiņas, kas atklāj gan to, ko Latvijas cilvēki juta, gan to, kā viņi savā Baltijas ceļa vietā nonāca... "Mūsu Baltijas ceļa posms bija Rūjienas apkaimes Oleru ciems Jeru pagastā. No Viļakas izbraucām saulainā pēcpusdienā. Līdz Baltijas ceļa sākumam vajadzēja tur nokļūt. Kad autobusā brīvu vietu vairs nebija, papildus tika meklēti ķeblīši, un tālais ceļš varēja sākties. Šoseja mašīnām pārpilna, garām braucošie sveicienam cits citam māja ar sarkanbaltsarkaniem karodziņiem. Veidojās sastrēgumi. Baltijas ceļa dalībniekos valdīja neaprakstāma kopības un vienotības sajūta. Pie Rūjienas nācās gaidīt un dziedāt no līdzpaņemtām dziesmu kladēm, jo pilsētā iebraukt nevarēja, tur veidojās ķēdes posms ar igauņiem, un mūsu mašīnu straumi virzīja uz Jeru pusi. Izkāpjot ceļš sadalījās. Vienā pusē – dzīvā cilvēku ķēde, otrā pusē – autobusi un vieglās automašīnas. Dega ugunskuri, skanēja dziesmas. Iztrūkstošie cilvēki tika aizstāti ar tautiskām jostām. Balvu rajona Baltijas ceļa dalībniekiem bija jāsadodas rokās ar kaimiņiem no Ludzas rajona. Pirms un pēc notika dziedāšana, apspriešanās. Mājās steigties negribējās. Atslēgas vārdi tajā vakarā bija: brīvība, laisve, vabadus, Baltija, Latvija, neatkarība. Baltijas ceļa himna "Atmostas Baltija" trīs valstu valodās lika sariesties asarām visu paaudžu un tautību cilvēku acīs. Neaizmirstamās piecpadsmit minūtes, kurās sadodas rokās triju valstu iedzīvotāji, nav salīdzināmas ne ar ko. Caur radio aparātiem klausījāmies LTF priekšsēdētāja teiktos vārdus par ceļu, kas ejams Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. Tas iedrošināja darīt iespējamo un neiespējamo, lai izrautos no PSRS važām." Maskava un tās vietvalži vēl 23. augusta rītā Latvijā kā visrusificētākajā un krievu militārajām bāzēm visvairāk piedrazotajā posmā Baltijas ceļu mēģināja izjaukt. Tika aizliegta vienīgā iespējamā koordinācijas iespēja – radio tiešraide. Globālo Baltijas ceļu izglāba tādu Latvijas cilvēku kā Viktorija pašaizliedzība, disciplīna un pašorganizēšanās spēja. Paldies par to!

Par izstādes "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" vēsturiskām atsaucēm un mūsdienu kontekstu, parādot, kā karš mainījis un ietekmējis pilsētu arhitektūru un veidolu Kultūras rondo pārrunājam ar izstādes projekta koordinatori, muzeoloģi, domnīcas "Creative Museum" vadītāju Inetu Zelču Sīmansoni un vēsturnieku, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Uldi Neiburgu. Vai 80 gadi ir daudz vai maz, lai atcerētos postu, kuru līdzi sev nes kara šausmas? Kā mēs šodien varam uztvert un raudzīties uz savām pilsētām, piemēram, Jelgavu, kuru okupācijas spēki 1944.gadā nobombardēja līdz pamatiem. Un kādas mācības varam gūt, turot sevi nomodā, kamēr tepat blakus Krievija turpina karu Ukrainā? No 8. līdz 17. maijam Rīgā, Brīvības laukumā, būs apskatāma ceļojošā izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Izstādes atklāšanas pasākums notiks trešdien, 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā, plkst. 9.00. Brīvdabas izstādē vizuāli saistošā veidā izstāstīts 1944. gada aprīlī-oktobrī padomju aviācijas uzlidojumos un Vācijas-PSRS karadarbībā visvairāk cietušo Latvijas pilsētu – Rēzeknes, Gulbenes, Jelgavas, Bauskas, Valmieras un Rīgas nopostīšanas stāsts, parādot, kā pilsētu arhitektūra un to veidols kara rezultātā nereti mainījies teju līdz nepazīšanai. Vienlaikus izstāde, it īpaši pašreizējās Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā, atgādina par kara postošo ietekmi uz visām sabiedrības dzīves jomām, akcentē nepieciešamību sargāt Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu un apzināties visaptverošas valsts aizsardzības nozīmi. Izstādes autori ir vēsturnieki: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Dr. hist. Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Grafisko dizainu veidojusi scenogrāfe Ineta Sipunova, izstādes projekta koordinatore ir muzeoloģe, domnīcas "Creative Museum" vadītāja Ineta Zelča Sīmansone. Izstādes atklāšanā piedalīsies Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis, LU rektors Gundars Bērziņš, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Rīgas domes deputāte Rita Eva Našeniece. Pēc svinīgās atklāšanas plānota īsa ekskursija izstādes līdzautoru Jāņa Tomaševska un Valda Kuzmina vadībā.  Izstādes eksponēšanas grafiks:    Rīga: 8.05.–17.05. (Brīvības laukums); Rēzekne: 18.05.–9.06. (pilskalna teritorija Dārzu ielā); Gulbene: 10.06.–30.06. (pilsētas centrs); Salaspils: 1.07.–21.07. (Salaspils memoriāls);  Jelgava: 22.07.–18.08. (Hercoga Jēkaba laukums);  Bauska: 19.08.–15.09. (Rātslaukums);  Valmiera: 16.09.–6.10. (pilsētas centrs);  Rīga: 7.10.–27.10. (Latviešu strēlnieku laukums). Izstāde veidota LU Latvijas vēstures institūtā īstenotā Valsts pētījumu programmas projekta "Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" ietvaros, sadarbībā ar Rīgas pašvaldību un Latvijas Kara muzeju.  

Par izstādes "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" vēsturiskām atsaucēm un mūsdienu kontekstu, parādot, kā karš mainījis un ietekmējis pilsētu arhitektūru un veidolu Kultūras rondo pārrunājam ar izstādes projekta koordinatori, muzeoloģi, domnīcas "Creative Museum" vadītāju Inetu Zelču Sīmansoni un vēsturnieku, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Uldi Neiburgu. Vai 80 gadi ir daudz vai maz, lai atcerētos postu, kuru līdzi sev nes kara šausmas? Kā mēs šodien varam uztvert un raudzīties uz savām pilsētām, piemēram, Jelgavu, kuru okupācijas spēki 1944.gadā nobombardēja līdz pamatiem. Un kādas mācības varam gūt, turot sevi nomodā, kamēr tepat blakus Krievija turpina karu Ukrainā? No 8. līdz 17. maijam Rīgā, Brīvības laukumā, būs apskatāma ceļojošā izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Izstādes atklāšanas pasākums notiks trešdien, 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā, plkst. 9.00. Brīvdabas izstādē vizuāli saistošā veidā izstāstīts 1944. gada aprīlī-oktobrī padomju aviācijas uzlidojumos un Vācijas-PSRS karadarbībā visvairāk cietušo Latvijas pilsētu – Rēzeknes, Gulbenes, Jelgavas, Bauskas, Valmieras un Rīgas nopostīšanas stāsts, parādot, kā pilsētu arhitektūra un to veidols kara rezultātā nereti mainījies teju līdz nepazīšanai. Vienlaikus izstāde, it īpaši pašreizējās Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā, atgādina par kara postošo ietekmi uz visām sabiedrības dzīves jomām, akcentē nepieciešamību sargāt Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu un apzināties visaptverošas valsts aizsardzības nozīmi. Izstādes autori ir vēsturnieki: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Dr. hist. Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Grafisko dizainu veidojusi scenogrāfe Ineta Sipunova, izstādes projekta koordinatore ir muzeoloģe, domnīcas "Creative Museum" vadītāja Ineta Zelča Sīmansone. Izstādes atklāšanā piedalīsies Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis, LU rektors Gundars Bērziņš, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Rīgas domes deputāte Rita Eva Našeniece. Pēc svinīgās atklāšanas plānota īsa ekskursija izstādes līdzautoru Jāņa Tomaševska un Valda Kuzmina vadībā.  Izstādes eksponēšanas grafiks:    Rīga: 8.05.–17.05. (Brīvības laukums); Rēzekne: 18.05.–9.06. (pilskalna teritorija Dārzu ielā); Gulbene: 10.06.–30.06. (pilsētas centrs); Salaspils: 1.07.–21.07. (Salaspils memoriāls);  Jelgava: 22.07.–18.08. (Hercoga Jēkaba laukums);  Bauska: 19.08.–15.09. (Rātslaukums);  Valmiera: 16.09.–6.10. (pilsētas centrs);  Rīga: 7.10.–27.10. (Latviešu strēlnieku laukums). Izstāde veidota LU Latvijas vēstures institūtā īstenotā Valsts pētījumu programmas projekta "Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" ietvaros, sadarbībā ar Rīgas pašvaldību un Latvijas Kara muzeju.  

Par Gada vēsturnieku Latvijā 2023 ir kļuvusi vēstures un politikas pētniece Una Bergmane. Viņas interešu lokā ir starptautiskās attiecības un 20. gadsimta Baltijas valstu vēsture. Aizvadītajā gadā nāca klajā pirmā pētnieces grāmata, kas atklāj mazzināmus faktus par ASV, PSRS un Latvijas savstarpējām attiecībām Aukstā kara un perestroikas laikā. Šī ir pirmā reize, kad par balvas saņēmēju ir izvēlēta vēsturniece, kas savu zinātnisko karjeru ir izveidojusi ārpus Latvijas. Una Bergmane pēc studijām Latvijas Universitātē ieguva doktora grādu vēsturē Parīzes Politisko studiju institūtā (Sciences Po Paris), ir nodarbojusies ar pētījumiem Jeila Universitātē, bijusi pētniece un pasniedzēja Kornela Universitātē un Londonas Ekonomikas augstskolā. Šobrīd Una ir Somijas Zinātņu akadēmijas pētniece Helsinku Universitātes Aleksanteri institūtā, kas ir viens no vadošajiem Krievijas, Austrumeiropas un Eirāzijas studiju centriem. Saruna ar pētnieci par to, kā tapusi grāmata, kādi fakti tur atklāti un kādas problēmas vēstures zinātnē Latvijā viņa saredz. Pēdējā ekskursija pagaidu mājās Bet pavisam drīz - 20. aprīlī - notiks pēdējā ekskursija Latvijas vēstures ekspozīcijā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, kādu to redzam Brīvības bulvārī 32. Maija beigās ēku slēgs un muzejs sāks atgriešanos Rīgas pilī, kur jaunas ekspozīcijas tiks piedāvātas apmeklētājiem 2025. gada rudenī. Noslēdzošo ekskursiju muzejā vadīs vēsturnieks Toms Ķikuts. Sarunā ar viņu izzinām, kas interesentus muzejā vēl tuvākajās dienās sagaida.    Una Bergmane ir viesojusies arī raidījumā Krustpunktā.    

Stāsta muzikoloģe, mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane Jāzeps Vītols ir komponējis korim vairāk nekā simt oriģināldziesmu. Viņš rakstījis korim arī tautasdziesmu apdares. Taču ir vēl kāds dziesmu lauks, kas koncertu praksei palicis neskarts, bet kurā Vītols kā trīsdesmitgadīgs mūziķis ir laiku pa laikam "vingrinājies": tie ir korim rakstītie citu autoru solodziesmu aranžējumi. Vairāk nekā divdesmit šādu darbu tagad glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas rokrakstu krātuvē. [1] Vītola aranžējumi ir interesanti vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tie rāda viņu kā lietpratīgu harmonizētāju. 19. gadsimta 90. gados Pēterburgā tapušie Johanesa Brāmsa (1833–1897) solodziesmu pārlikumi pauž Vītola delikāto attieksmi pret viņam estētiski tuvo vācu komponistu. Brāmsa viscaur kontrapunktēto mūzikas faktūru Vītols ir it kā kondensējis, izceļot kora versijā pašu harmonijas būtību. Otrkārt, šie aranžējumi atklāj dažus mazāk zināmus vietvārdus Vītola dzīves kartē. Piemēram, vairāki darbi ir datēti Dzelžu muižā (vāc. tolaik sauktajā Dselsenhof) Zemgalē. Cits interesants ģeogrāfiskais punkts ir Valdaja Novgorodas pusē, kas bija iemīļota senās krievu inteliģences atpūtas vieta un kas Vītola daiļradē parādās saistībā ar Modesta Musorgska (1839–1881) solodziesmu pārlikumiem. Viens no iespaidīgākajiem darbiem šajā grupā ir dziesma "Uz Dņepras" ("Na Dnepre"), ko Vītols aranžējuma autogrāfā fiksējis 1900. gada 1. janvārī, tātad pašā Jaungada dienā. Viņa rokās bija nonākusi solodziesma ar spēcīgu nacionālo vēstījumu, kas plūda no ukraiņu dzejnieka Tarasa Ševčenko (1814–1861) poēmas "Haidamaki" dzejas rindām. Musorgska dzīves laikā šī dziesma, tāpat kā vairāki viņa darbi, netika izdota. Savukārt jaunās paaudzes mūziķi, kas 19. gadsimta beigās sāka pulcēties krievu mežrūpnieka un mecenāta Mitrofana Beļajeva namā, iedibinot savu pulciņu par nozīmīgu Pēterburgas mūzikas dzīves koordināti, diezgan snobiski attiecās pret iepriekšējās paaudzes mūziķu grupu, kurai piederēja Musorgskis. Pēterburgas skolas mentora Nikolaja Rimska-Korsakova (1844–1908) skatījumā ģeniālā komponista-tīrradņa darbi bija rediģējami. Ir gluži loģiski, ka Vītols savam aranžējumam izmantoja skolotāja Rimska-Korsakova redakciju, tomēr vietumis to skaisti niansēja. Atšķirība starp oriģinālo un Rimska-Korsakova rediģēto versiju kļuva pamanāma, kad 20. gadsimta 30. gados nāca klajā dziesmas izdevums, balstoties uz paša Musorgska manuskriptu: dziesma uzrādīja daudz raupjāku skanējumu, nepieradinātāku harmoniju. Taču šim PSRS laika izdevumam neizdevās paturēt neskartu Ševčenko dzeju, jo redaktoram Pāvelam Lammam (1882–1951) nācās svītrot tajā dažus etniski jūtīgus vārdus. Jāzeps Vītols strādāja ar oriģinālo Ševčenko tekstu. Viņa veidotajā aranžējumā, līdzīgi kā Musorgska dziesmā, par svarīgu izteiksmes līdzekli kļūst kora unisons. Latviešu meistara kora oriģinālmūzikā tas tik izcilā veidā parādīsies pēc dažiem gadiem komponētajā dziesmā “Karaļmeita” (1903), bet teju pēc trīsdesmit gadiem viņa Dies irae (1930) ar Plūdoņa dzeju – vienā no spēcīgākajām Vītola dziesmām vīru korim, kas vēsta par seno zemgaļu brīvības cīņām. Uzziņas avoti: [1] LNB, J. Vītola fonds, RX0, 60, 1. apr., 15.–39. l.

No 4. aprīļa kinoteātros visā Latvijā sāks demonstrēt jauno filmu studijā "Mistrus Media" veidoto režisora Dāvja Sīmaņa filmu "Marijas klusums", kas pasaules pirmizrādi jau piedzīvojusi 74. starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā un saņēmusi Ekumēniskās žūrijas balvu. Par jautājumiem, kurus uzdeva žurnālisti Berlīnē un par to, kā tapa šis kino stāsts, Kultūras rondo saruna ar filmas režisoru Dāvi Sīmani, mākslinieci Kristīni Jurjāni un aktrisi Olgu Šepicku-Slapjumu. Filma "Marijas klusums" ir vēsturiska drāma, kas veidota pēc slavenās teātra un kino aktrises Marijas Leiko dzīvesstāsta un vēsta par viņas dzīves pēdējiem gadiem, kad aktrise dodas uz Padomju Savienību, lai rūpētos par mazmeitu, un kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieci un upuri. Scenārijs balstīts reālos vēsturiskos notikumos, atspoguļojot Staļina realizētās nacionālās operācijas Krievijā, kas vērsās pret dažādu tautību cilvēkiem, nogalinot līdz pat miljonam cilvēku. Galvenās varones prototips Marija Leiko, kura 30. gadu vidū nonāca Maskavā un sāka strādāt latviešu teātrī "Skatuve", bija viena no zināmākajām vācu mēmā kino aktrisēm, kas filmējusies vairāk nekā 30 filmās un 20. un 30. gados strādājusi slavenajā Maksa Reinharta teātra trupā Vācijā. Mariju Leiko tēlo aktrise Olga Šepicka-Slapjuma, kura iepriekš bijusi Jaunatnes teātra aktrise, filmējusies Jāņa Streiča filmā "Carmena Horrendum", kā arī Jevgēņija Paškēviča filmās "Cilvēka dienas" un "Golfa straume zem leduskalna". Augsta ranga PSRS nomenklatūras darbinieku Jēkabu Petersu atveido Artūrs Skrastiņš, PSRS drošības dienesta darbinieku, vienu no Staļina represiju organizētājiem Leonīdu Zakovski – Ģirts Ķesteris, režisori Annu Lācis – Inese Kučinska, bet Maskavas teātra "Skatuve" dibinātāju, režisoru Osvaldu Glāznieku – Vilis Daudziņš. Par aktrisi Mariju Leiko arī iepriekš sarunājāmies raidījumā Kultūras rondo.  

1949. gada 25. martā Padomju Savienības okupācijas iestādes uz attāliem PSRS apgabaliem izveda vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Traģiskā notikuma 75. atceres gadadienā raidījumā Zināmais nezināmajā pārlūkosim, kā tas tika īstenots, kurus cilvēkus tas skāra un vai mēs zinām visu par šo operāciju. Stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā valdošā padomju režīma seja bija brutalitāte, vardarbība un iespēja izrēķināties ar gandrīz ikvienu. Gadu pēc okupācijas Latvijas sabiedrība piedzīvoja pirmās lielās masveida deportācijas, padomju varas pretinieku apcietināšanu un nošaušanu. 1949. gada 25. martā nāk vēl viens milzīgs vilnis, un Padomju Savienības okupācijas iestādes īsteno operāciju "Krasta banga" ("Priboi"), uz attāliem PSRS apgabaliem izvedot vairāk nekā 90 tūkstošus Baltijas valstu iedzīvotāju, un gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas. "Deportācijas ir šoks tādā nozīmē, ka tās ir vienlaikus, vienā reizē, vienā dienā faktiski veikta milzīga operācija," vērtē Zigmārs Turčinskis. "No 1944. līdz 1953. gadam jau visu laiku notiek aresti, un kopumā Latvijā čeka ir arestējusi, par politiskiem noziegumiem notiesājusi 47000 cilvēku. Tas ir pat vairāk nekā deportēto. Bet aresti notiek pakāpeniski, vienu, divus cilvēkus paņem, atkal paņem kaut kur vienu, divus, kaut kur kādreiz kādas lielākas operācijas - 10 - 20 cilvēkus arestē. Pārējie jau paliek mājās, ģimenes turpina dzīvot. Bet deportācijas ir šoks ar to, ka tiek paņemtas visas ģimenes, paliek tukšas mājas, vienkārši izved visus cilvēkus ārā. Tur neviens nepaliek vairs dzīvot. Tas ir tas lielais šoks, kas īstenībā ir deportācijām tieši raksturīgs. Un tas arī principā bija tas, ko režīms vēlējās panākt - radīt šo te šoku, lai saprastu, ka ir režīmam jāklausa, ka nav iespējams pretoties, ir jāklausa viņu pavēlēm. Ja teikts, ka ir jādibina kolhozus, tad viņi ir jādibina, nevis jāizsaka kaut kādas savas domas un jāizdomā, ka varbūt varētu vēlāk. Režīms pieprasa entuziasmu tajā visā, un tas entuziasms tiek panākts ar represijām." Lietuvā pēc Otrā pasaules kara īstenotās deportācijas Latvijas un Lietuvas likteņi Otrā pasaules kara laikā un pēc kara ir līdzīgi, un to noteikti varam attiecināt arī uz 1949. gada marta deportācijām. Vienlaikus būtiski pieminēt vēl citus gadus, kad masu deportācijas notika tieši Lietuvā. Par to plašāk stāsta Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās izpētes centra vēsturnieks Bens Navakausks (Benas Navakauskas).  Ja Latvijā lielākās masveida deportācijas notikušas 1949. gada martā, tad Lietuvā lielākais deportēto skaits sasniegts 1948. gadā, pavasara operācijā “Vesna”. Visu Baltijas valstu gadījumā šīs deportācijas pēc kara notika, lai iznīcinātu pretošanos kolektivizācijai, lai atbrīvotos no pretošanās kustības dalībnieku ģimenēm un atbalstītājiem, tāpēc kādus iemeslus var minēt “Vesna” īstenošanai tieši Lietuvā? Atbildi sniedz Bens Navakausks.  

1949. gada 25. martā Padomju Savienības okupācijas iestādes uz attāliem PSRS apgabaliem izveda vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Traģiskā notikuma 75. atceres gadadienā raidījumā Zināmais nezināmajā pārlūkosim, kā tas tika īstenots, kurus cilvēkus tas skāra un vai mēs zinām visu par šo operāciju. Stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā valdošā padomju režīma seja bija brutalitāte, vardarbība un iespēja izrēķināties ar gandrīz ikvienu. Gadu pēc okupācijas Latvijas sabiedrība piedzīvoja pirmās lielās masveida deportācijas, padomju varas pretinieku apcietināšanu un nošaušanu. 1949. gada 25. martā nāk vēl viens milzīgs vilnis, un Padomju Savienības okupācijas iestādes īsteno operāciju "Krasta banga" ("Priboi"), uz attāliem PSRS apgabaliem izvedot vairāk nekā 90 tūkstošus Baltijas valstu iedzīvotāju, un gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas. "Deportācijas ir šoks tādā nozīmē, ka tās ir vienlaikus, vienā reizē, vienā dienā faktiski veikta milzīga operācija," vērtē Zigmārs Turčinskis. "No 1944. līdz 1953. gadam jau visu laiku notiek aresti, un kopumā Latvijā čeka ir arestējusi, par politiskiem noziegumiem notiesājusi 47000 cilvēku. Tas ir pat vairāk nekā deportēto. Bet aresti notiek pakāpeniski, vienu, divus cilvēkus paņem, atkal paņem kaut kur vienu, divus, kaut kur kādreiz kādas lielākas operācijas - 10 - 20 cilvēkus arestē. Pārējie jau paliek mājās, ģimenes turpina dzīvot. Bet deportācijas ir šoks ar to, ka tiek paņemtas visas ģimenes, paliek tukšas mājas, vienkārši izved visus cilvēkus ārā. Tur neviens nepaliek vairs dzīvot. Tas ir tas lielais šoks, kas īstenībā ir deportācijām tieši raksturīgs. Un tas arī principā bija tas, ko režīms vēlējās panākt - radīt šo te šoku, lai saprastu, ka ir režīmam jāklausa, ka nav iespējams pretoties, ir jāklausa viņu pavēlēm. Ja teikts, ka ir jādibina kolhozus, tad viņi ir jādibina, nevis jāizsaka kaut kādas savas domas un jāizdomā, ka varbūt varētu vēlāk. Režīms pieprasa entuziasmu tajā visā, un tas entuziasms tiek panākts ar represijām." Lietuvā pēc Otrā pasaules kara īstenotās deportācijas Latvijas un Lietuvas likteņi Otrā pasaules kara laikā un pēc kara ir līdzīgi, un to noteikti varam attiecināt arī uz 1949. gada marta deportācijām. Vienlaikus būtiski pieminēt vēl citus gadus, kad masu deportācijas notika tieši Lietuvā. Par to plašāk stāsta Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās izpētes centra vēsturnieks Bens Navakausks (Benas Navakauskas).  Ja Latvijā lielākās masveida deportācijas notikušas 1949. gada martā, tad Lietuvā lielākais deportēto skaits sasniegts 1948. gadā, pavasara operācijā “Vesna”. Visu Baltijas valstu gadījumā šīs deportācijas pēc kara notika, lai iznīcinātu pretošanos kolektivizācijai, lai atbrīvotos no pretošanās kustības dalībnieku ģimenēm un atbalstītājiem, tāpēc kādus iemeslus var minēt “Vesna” īstenošanai tieši Lietuvā? Atbildi sniedz Bens Navakausks.  

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova. 1919. gads Ukrainā sākās sūri. Tās teritorijā cīnījās sešas naidīgas armijas – UTR armija, sarkanā jeb padomju armija, Baltā gvarde, Polijas armija, Antantes valstu karaspēka daļas un Nestora Mahno anarhistu armija – un arī tas vēl nebija viss. Karoja arī desmitiem lielu un mazu bandu un bruņotu pulku. Kijiva togad tika ieņemta piecas reizes. Sakari ar ārpasauli bija vāji, pilsētās bija bads, ciemi noslēdzās un sargājās paši. 3. janvārī Harkivu no jauna sagrāba Sarkanās armijas daļas – un pēc trim dienām tur tika pasludināta Ukrainas Sociālistiskā padomju republika. Harkiva, līdz šim provinciāls lielmiests, kurā toni noteica krievu tirgoņi un rūpnieki, kļuva par tās galvaspilsētu. Kā raksta valodnieks Jurijs Ševeļovs: “Svešā vara, kas spiesta nomināli atzīt Ukrainu, par Ukrainas galvaspilsētu izgudrēm pasludina Harkivu: ja reiz līdz šim tā bijusi plaši vaļā atrauti vārti no ziemeļiem uz dienvidiem, tad kāpēc lai arī tagad nepildītu šo lomu? Taču ukraiņu stihiju, kas izgājusi no krastiem, vairs nevar iedzīt patriarhālās zemniecības rimtajā gultnē. Tā pieņem izaicinājumu. Harkiva ir Ukrainas galvaspilsēta? Labi. Tad padarīsim Harkivu par ukraiņu galvaspilsētu. Vēl vairāk: padarīsim to par jaunās Ukrainas simbolu un centru. Atkāpšanās vairs nebūs. [..] Harkiva būs ukraiņu Ukrainas ukrainiskā galvaspilsēta. Bija brīvciemu, viensētu un amatnieku Harkiva. Bija Harkiva – tirgoņu pilsēta neizbraucamās un neizbrienami pelēkās krievijas impērijas provincē. Tagad Hviļovijs pasludina trešo Harkivu: ukraiņu urbānisma simbolu. Nepakļāvīgās un dumpīgās Ukrainas simbolu. Dedzīgacu romantiķu paaudze, gaišzilu dzidrskropstu jaunavu paaudze devās iekarot Harkivu. Pārvarēt provinciālo rāmumu. Jūs Harkivu pasludinājāt par Ukrainas galvaspilsētu? Labi, mēs to tādu padarīsim. Mēs to piepildīsim ar ukrainisku saturu.” Uz Harkivu plūst cilvēku upes, pēc divdesmitajiem pilsētā bija jau 771 liels un mazs uzņēmums, to strādniekiem – “proletariātam”, kā toreiz lepni teica, – tika celti mājokļi. Tapa debesskrāpji Deržprom – “bāka, kas ar vilinošu uguni rāda ceļu uz rītdienu” –, “Projektu nams”, “Kooperācijas nams” – bija domāts, ka tajā atradīsies UPSR valdība; bija iecerēts “Masu darbības teātris” 6000 skatītājiem (konkursā bija iesniegti vismaz 145 projekti, turklāt 100 – no ārzemēm), projektētāju uzdevums bija izveidot tādu arhitektonisko telpu, kurā būtu iespējama “skatītāja aktivizācija”. Pilsēta pārtop acu priekšā, turklāt apbrīnojamā kārtā jaunā Harkiva aug, nenojaucot veco, tā tiek būvēta līdzās. Harkivā saradās rakstnieki un sāka iznākt grāmatas, desmitiem žurnālu un almanahu. Saradās teātra ļaudis – 1926. gadā turp tika pārcelts eksperimentālais teātris Bereziļ, kuru vadīja ģeniālais režisors un teātra pedagogs Less Kurbass. Bereziļ programma bija cīņa pret “mākslu mākslai”, izklaidēšanu un rutīnu teātrī, režisors mērķtiecīgi dodas uz avangardismu, ekspresionismu, konstruktīvismu un pat neobarokālu simbolismu. Tam vajadzīgi erudīti, spējīgi aktieri, rūpīgi pārdomātas caurspīdīgas mizanscēnas, kurās izmantotas fotogrāfijas, kino,  mūzika, gaismas – arī gaismas un videoprojekcijas – un gudri skatītāji. Harkivā Kurbasam, kopā ar izcilo dramaturgu Mikolu Kuļišu radot izrādes, kurās tika grauti padomju varas kultivētās un uztieptās pasauluzskata dogmas, neklājās viegli. Tad viņam talkā nāca radio. 1924. gada Harkivā tapa radio (pirms tam visā PSRS radio bija tikai Maskavā un Ļeņingradā). 16. novembrī tieši plkst. 19.00 pilsētas centrā no skaļruņiem, kas atradās uz namu jumtiem, atskanēja: “Hallao, hallo, hallo! Runā Harkiva, runā Harkiva, runā Harkiva! Visiem, visiem, visiem!” Diktoru toreiz vēl nebija, runāja radiotehniķis, kurš, kā jau sakarniekiem pieņemts, skaidri un skaļi atkārtoja svarīgākos vārdus; radio studijā atradās klavieres un mikrofons, nekā cita tur nebija. Taču jau pēc četriem gadiem Harkivā bija izveidots pirmais radiotīkls, vēl pēc gada pilsētā bija ap 19 radiouztvērēju (visā Ukrainā tādi bija 40). Tika izveidota Radio un telegrāfa aģentūra, kas tieši no ārzemju partneriem – nevis no Maskavas – uztvēra, tulkoja un izplatīja ziņas. Pie aģentūras ēkas pat bija izveidota “gaismas avīze” – liels ekrāns, uz kura vakarā tika projicētas jaunākās ziņas; tā bija ārkārtīgi iecienīta. Tad nu raugi, Kurbass izlēma Harkivas skatītāju piejaucēšanai izmantot radio spēku, un Bereziļā tapa džeza mūzikls – viens no pašiem pirmajiem šajā Eiropas daļā – “Hallo 477. vilnī!” (Алло на хвилі 477! – jo 477 metru vilnī raidīja Harkivas radio). Izrādei bija trīs savā starpā tematiski nesaistītas daļas: “Aulēkšiem pa Harkivu” – dažādas ainiņas, piemēram, “Universālveikals” , “Dārziņš skrienot”, Galošas Nr. 13”; tās saistīja pieteicēju izdarības Harkivas studentu  – pilsētas franta Plauža un lauku lempja Rukša lomās. Otrās daļas darbība notika Amerikā, tā bija visīstākā amerikāņu rēvija: kordebaleta meiču dejas džezbenda pavadījumā, vēl arī klauni un žonglēšana, teātra prīma Valentīna Čistjakova uz klavierēm spēlēja “Suņu valsi”... Trešo daļu sauca “Ellīga mistērija” – tās varonis bija no čekas nagiem bezmaz pēdējā brīdī izrautais satīriķis Ostaps Višņa, viņš arī viens no teksta autoriem; citus bija rakstījis profesors un spožais rakstnieks Maiks Johansens. Uz skatuves bija pats nācijas mīlulis Višņa, dedzīgs mednieks, un aktieri ar lielām leļļu galvām tēloja citus rakstniekus, medību mīļotājus piedzīvojumos mežā: dejoja visvisādi ērmi, drūmas kuplejas dziedāja pūce, restorānā “Elle” medniekam āriju nodziedāja Belcebuls... Bija tapis muzikāli vizuāls kaleidoskops, kas izklaidēja skatītājs ar improvizācijām, līksmām kuplejām un dzēlīgu apkārtesošās realitātes kritiku. Skatuves vidū bija gaismas apļi, kuros ritmiski iedegās un nodzisa spuldzītes – likās, tie griežas. Izrādi pavasara sezonas laikā apmeklēja vismaz 133 tūkstoši skatītāju. Izrādes komponists bija Jūlijs Meituss, kurš 1924. gadā Harkivā bija izveidojis pirmo Ukrainas džezbendu; teātrī skanēja blūzi, čarlstoni, šimmiji... Pirmās daļas tēmu – “Harkiva, Harkiva” – nākamajā dienā pēc pirmizrādes esot dziedājusi visa pilsēta. Komponists bija izmantojis arī tautas mūziku – kolomijkas, kas viņaprāt varēja kļūt par ukraiņu estrādes mūzikas formu. Partitūru arī pats komponists vēlāk uzskatīja par zudušu: bīdamies no komunistu vajāšanas, viņš savus tālaika darbus bija sadedzinājis. Taču pirms dažiem gadiem amerikāņu režisore Virlana Tkača Kurbasa muzejā Harkivā atrada diriģenta eksemplāru. Partitūrai nebija nosaukuma, arī teksta klāt nebija, un Tkača sāka to rādīt draugiem mūziķiem. Leģendārais Ņujorkas džeza pianists Entonijs Kolmens acumirklī saprata - tas ir 20. gadu džezs Eiropas izpratnē. Radās iecere mūziklu atjaunot. Kolmens, atraduma iedvesmots, rakstīja klāt trūkstošo materiālu. 2021. gada rudenī abi ar Tkaču ieradās Harkivā piemeklēt mūziķus. Tā kā izrādes librets nav saglabājies, režisore uzaicināja Harkivas dzejnieku Serhiju Žadanu uzrakstīt pavisam jaunus tekstus. Jaunās izrādes caurviju motīvs ir radio.  Žadans ir teicis: “Mums visiem – gan ukraiņiem, gan amerikāņiem, kas strādā pie projekta, šī izrāde pirmkārt ir mēģinājums parādīt mūsu nepārtraukto saliedētību laikā, to, kā viss savstarpēji izriet cits no cita, ukraiņu kultūras un ukraiņu ideju pēctecību. “Darbs pie izrādes teksta beidzās jau tad, kad bija sācies lielais karš, tādēļ mūzikla pēdējā cēlienā stāstīts par Harkivu kara laikā. Iecere to parādīt Harkivā pagaidām ir atlikta, un līdz šim izrādi redzējuši Ņujorkas skatītāji.

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova. 1986. gada pavasarī Kijivas apgabala ziemeļos, 16 km no Baltkrievijas robežas, notika tāda katastrofa, ka šīs vietas nosaukums, kā raksta dižā Oksana Zabužko, kļuva par pirmo ukraiņu valodas vārdu, kuru drīz zināja ļaudis visos kontinentos – “piecus gadus pirms tam, kad Eiropas kartē parādījās vārds “Ukraina” (abi notikumi gan ir tieši saistīti, un nu jau var droši apgalvot, ka tieši todien, 1986. gada 26. aprīlī,  padomju impērijai tika pasludināts galīgais spriedums, it kā kaut kur vēstures datorā būtu ieslēdzies neredzams atskaites tablo: “līdz PSRS galam palikuši xx gadi yy mēneši zz dienas”).” “Apmēram otrajā nedēļā pēc avārijas”, raksta Oksana Zabužko, “visa Kijiva jau zināja, pārstāstīja no mutes mutē, tāpat kā pirmie kristieši nodeva vēsti par Kristus augšāmcelšanos: jūs dzirdējāt? jau zināt? par Čornobiļu rakstīts Apokalipsē!...” “Kad atskanēja trešā eņģeļa taure, no debesīm nokrita milzīga zvaigzne, kas dega kā lāpa, un tā nokrita uz trešo daļu upju un ūdens strautu. Tās zvaigznes vārds ir Vērmele, un trešdaļa ūdeņu pārvērtās par vērmelēm, un daudz cilvēku nomira no šiem ūdeņiem, jo tie bija tapuši rūgti.” (Atkl. 8:10–11) Jo raugi, чорнобиль ukraiņu valodā ir viens no tautas nosaukumiem augam полин гіркий, vērmele. Vērmeli līdzīgi sauc vēl arī citās slāvu valodās (blr. палын, pol. piołun, ru. полынь), un šiem vārdiem ir viena etimoloģija ar nozīmi ‘dedzināt, degt': tā saistīta ar auga rūgto, itin kā dedzināto smaržu. Ko mēs zinām par rūgto vērmeli? Ka tā ir ārstniecības augs – vērmeļu tēju dzer, kad niķojas kuņģis, žults un aizkuņģa dziedzera darbības veicināšanai. Vērmeles ekstrakts ir absinta būtiskākā sastāvdaļa. Slāvu tautu ticējumos vērmelei piemīt arī maģiskas īpašības: vasaras saulgriežu dienā lasīta vērmele atvaira slimības, nelaimes, ļaunos spēkus. To jāliek uz palodzēm un sliekšņa, tā izbūvējot maģisku barjeru, kurai netiek pāri ļaunā vara. Pilnīgi citas asociācijas ar vērmeli rada citētie Jāņa Atklāsmes grāmatas vārdi – tā vien šķiet, ka mūsu ārstniecības augu tās autors uzskatījis par indīgu. Tas ir interesanti, vai ne? Te nu laiks ieskatīties oriģināltekstā. Grieķiski sarakstītajā Jāņa Atklāsmes grāmatā te ir ἀψίνθιον, taču interesanti, ka Vecās Derības grieķu tulkojumā, Septuagintā, šis vārds vispār nav sastopams – visās citētajās vietās tulkotāji lietojuši vārdu χολή, kā pirmā un galvenā nozīme ir “žults”. ἀψίνθιον atrodams Hipokrata un citu sengrieķu medicīnas rakstnieku tekstos, kur tas tik tiešām apzīmē vērmeli – Artemisia absinthium, daudzgadīgu augu ar zīdainām lapām un daudziem dzelteniem ziediņiem; grieķu autori raksta, ka no tā iegūst tumšu, rūgtu eļļu, ar kuru var iznīdēt cērmes. No ἀψίνθιον iegūtais vārds afsantīn daudz arābu medicīniskajos tekstos, taču, pēc visa spriežot, attiecināts uz ļoti dažādiem augiem: gan vērmeli, gan salviju, gan vēl krietnu pulciņu kurvjziežu dzimtas augu, kas sastopami Vidusjūras apkaimē. Tomēr cits senebreju Svēto rakstu tulkotājs, Akvila no Sinopes, šo vārdu lieto 8 vietās, piemēram, Jeremijas grāmatā 9:15 “Redzi, Es barošu šo tautu ar vērmelēm un ar indes ūdeni to dzirdīšu“; Amosa grāmatā 5:7 “Jūs, kas tiesu par vērmelēm pārvēršat un taisnību putekļos ieminat.” Diez vai šajās metaforās lieta grozās tikai ap vērmeļu rūgto garšu – izklausās pēc kaut kā nopietnāka... Senebreju tekstā šajās vietās ir vārds לֲעָנה, un, to ieguvuši mēs varam sākt pētīt, kāds augs īsti bija prātā Atklāsmes grāmatas autoram. Senebreju tekstā šis vārds lietots tikai šajās pašās vietās – tātad neko jaunu par tā nozīmi mēs neuzzinām, tā joprojām ir tikpat nenoteikta: vārds lietots netiešā nozīmē par kaut ko nīstamu. Radniecīgajā arābu valodā la'an nozīmē “lāsts”. Interesanti, ka klasiskais angļu tulkojums – t. s. Karaļa Jēkaba bībele – vienā no šīm vietām לֲעָנה tulko kā velnarutks, hemlock (pārējās – kā vērmele, wormwood). Šo vārdu no svētajiem rakstiem ir aizguvis mūsdienu ivrits, un par לֲעָנה ar dažādiem pievārdiem sauc 8 dažādus vībotņu ģints augus – tiesa, Artemisia absinthum, mūsu vērmele, vismaz patlaban Izraēlā neaug. Tie, kas aug, visi aug nemīlīgās, liesās vai augšanai pavisam nepiemērotās vietās, piemēram, Artemisia monsperma – tuksnesī, kur palīdz apturēt smilšu izplatīšanos. Interesanti, ka vienam no šīs grupas augiem botāniķi piešķīruši apzīmējumu judaica: tas ceros aug smiltīs, tam ir sudrabpelēkas lapas un dzelteni ziediņi; augam ir spēcīgs aromāts. Beduīni to uzskata par nomierinošu, kā arī ar to ārstē vēdergraizes, sirdsslimības, dzimumspējas problēmas, dziedē brūces. Indīgs no visiem šiem augiem nav neviens; rūgti ir visi, taču visrūgtākā, un šķiet, visizplatītākā ir Artemisia herba-alba. Tai ir ļoti aromātiskas lapas, dzeltenīgi ziediņi un to klāj smalki matiņi, kas atstaro saules gaismu un augs izskatās gandrīz sudrabots; visbiežāk lēš, ka tieši tas ir Rakstos minētais. Tā nu izklausās, ka Artemisia herba-alba nevarētu būt чорнoбиль, augs, kura nosaukumā ietverts melnums. Un jā, nudien – sākuši pētīt botāniku, mēs atklāsim, ka par чорнoбиль Ukrainā sauc nevis vērmeli (Artemisia absinthium), bet vībotni (Artemisia vulgaris): abi ir vienas – vībotņu – ģints augi. Taču par полин tik tiešām sauc gan vērmeli, gan vībotni: vērmele ir полин гіркий, savukārt vībotne, чорнобиль ir полин звичайний.  Tas, ka vienam augam varbūt vairāki nosaukumi, ir labi zināms (mums pīpene ir arī margrietiņa, maijpuķīte ir arī kreimene utt., starp citu, viens no vērmeles nosaukumiem Sēlijā ir pelene), taču arī nosaukumu pārklāšanās nav nekāds retums: Ineses Ēdelmanes un Ārijas Ozolas “Latviešu valodas augu nosaukumos” lasām, ka šur tur Vidzemē vībotne saukta par vērmeli, savukārt vērmele šur tur Zemgalē – par vībotni. Gan vērmelei, gan vībotnei ir rūgta garša un asa smarža, ko rada tujons – organisks savienojums, kas pārlieku lielā daudzumā ir toksisks un var izraisīt smagu organisma saindēšanos. Tomēr vērmelē tujona ir vairāk, tādēļ dzīvnieki to neēd un tās tuvumā neaug citi augi. Citētie vārdi par zvaigzni vārdā Vērmele, un trešdaļa ūdeņu pārvērtās par vērmelēm, un daudz cilvēku nomira no šiem ūdeņiem  literatūrā par Čornobiļas katastrofu sāka parādīties gandrīz uzreiz pēc sprādziena – tie ārkārtīgi labi derēja notikuma apjēgšanai: zvaigzne kļuva par radioaktivitātes metaforu, kas nesa nāvi un saindēja gan gluži konkrētus ūdeņus – Pripjatu –, gan dabu kopumā. Botāniķi acīmredzot bija tikpat satriekti kā pārējie un ļāva tapt leģendai, kurā pilsētas nosaukums ukraiņu apziņā cieši saaudās ar postkatastrofisko simbolismu. Gluži nevainīgās vībotnes nosaukumā tika saskatīta nenovēršamība: Čornobiļai it kā izsenis bija paredzēts posts, šausmas un bailes.

Uz Latvijas teātru skatuvēm uzplaucis sports: nesen Valmierā skatuves dzīvi sāka stāsts par soļotāju Jāni Daliņu, bet Liepājas teātrī rītvakar, 17. februārī,  pirmizrāde stāstam par Latvijas bobsleja pirmsākumiem jeb, kā to dēvē izrādes veidotāji, “dokumentālam varoņeposam”  ar nosaukumu “Latviešu raķetes”. Režisoru Regnāru Vaivaru piesaistījusi par Latvijas bobsleja “tēvu” sauktā trenera Rolanda Upatnieka neparastā personība, un stāsts par cilvēku aiz sporta virsrakstiem, medaļām un sekundēm aizrāvis arī teātra aktierus. Māra Rozenberga topošo izrādi skatījās kopā ar vienu no stāsta prototipiem – bobslejistu Zinti Ekmani, un sižetā dzirdēsim arī viņa iespaidus par redzēto. Bobslejists Zintis Ekmanis vēl pirms izrādes mēģinājuma telefonā rāda, kā izskatījās slavenais VEF bobs, ko bobsleja pasaulē 80.gados iesauca par “raķeti” un kas iedvesmojis arī Liepājas teātra izrādes nosaukumu. “Tā galvenā ideja bija uztaisīt [bobu], cik vien maziņu var, lai gaisa pretestība būtu pēc iespējas mazāka. Apsēdināja [Jāni] Ķipuru un [Aivaru] Šnepstu – viņi tolaik bija pirmais numurs -, novilka viņiem apkārt tā, lai tikai spētu iesēsties un rokas pakustināt, un sāka būvēt ar bolīdu. Parasti tā nav, parasti sāk ar rāmi un tad apaudzē apkārt. Bet šeit pa priekšu uzbūvēja to “raķeti”, tad aizveda uz VEF un pateica inženieriem: tagad salieciet visu iekšā! Un tas, ko VEF inženieri izdarīja, bija ģeniāli. Tie bija ģeniāli risinājumi.” Un tā mēs kultūras sižetu eleganti esam iesākuši ar sarunu par sportu un inženieru sasniegumiem, apliecinot, ka šīs jomas reizēm ir daudz tuvāk, nekā mums šķiet. Starp citu, izrādās, ka Ekmanis pats bērnībā spēlējis teātrī un mūzikas grupā. Jautāju, kā viņš uzņēma ideju par Latvijas bobsleja pirmsākumiem veltītu teātra izrādi. “Tas bija milzīgs pārsteigums, kad Regnārs [Vaivars] man piezvanīja un pateica par šādu ideju. Neliels šoks, pat varētu teikt! Mēs tikāmies, un man radās pārliecība – jā, tas puisis grib kaut ko uzbūvēt! (..) Tagad es ar nepacietību gaidu, kas tur būs par brīnumiem. Galvenais cenzors ir ieradies!” smejas Ekmanis. Ko viņam gribētos, lai izrāde nodod skatītājiem? “To darba smagumu. Pati braukšana jau ir skaista, bet tas brīdis ir tik īss, un ir jāiegulda tik daudz darba! Brīžam domāju – kā es vispār to varēju izturēt? Iekšējā konkurence bija tik liela... (..) Bet mums jau bija arī jautri! Mēs kopīgi lasījām Zoščenko un “Trīs vīrus laivā”, kad braucām uz treniņiem, mētājāmies ar asprātībām... Tad bija vieglāk to smagumu panest.” Savulaik, domājot par unikāliem latviešu sasniegumiem dažādās jomās, režisoram Regnāram Vaivaram īpaši aizķērusies leģenda par treneri Rolandu Upatnieku – par viņa spēju izcīnīt, ka par galveno jaunā bobsleja centru Padomju savienībā 1980.gadā kļūst tieši Sigulda, ka komandā gandrīz visi sportisti ir latvieši un ka četros gados viņi no iesācējiem kļūst par medaļniekiem. Tāpēc Vaivaram šis ir stāsts tieši par Upatnieku. Veidojot Rolanda Upatnieka portretu, režisors Regnārs Vaivars intervējis ap 20 tā laika bobslejam tuvu stāvošu cilvēku. Pats Upatnieks 1994.gadā gāja bojā autoavārijā, pēc trenera karjeras beigām vedot automašīnas no Vācijas. Izrādē viņu atveido aktieris Mārtiņš Kalita. Viņš ir arī režisora asistents. Kalita un viņa kolēģi izrādē Sandis Pēcis un Kaspars Kārkliņš brīdi pirms izrādes jau tērpušies sarkanos treniņtērpos, kuros vēlāk kāps uz skatuves, un viens caur otru ar lielu aizrautību stāsta par saviem varoņiem. Lai gan stāsts par “Latviešu raķetēm” ir balstīts patiesos notikumos, tā tomēr ir režisora un aktieru versija par šo leģendu, uzsver aktieris Kaspars Kārkliņš. Interesantā kārtā mūsu saruna ātri aizvirzās projām no izrādes un turpinās par bobsleja vēsturi un Upatnieka personību, par ko aktieri, šķiet, varētu runāt stundām. Arī viņus šī tēma ir “ievilkusi”. Un izrāde ir sākusies. Mūsu vērtējumam tiek nodots otrais cēliens, kas sākas ar 1984.gada Olimpiskajām spēlēm Sarajevā, kur Zinta Ekmaņa pilotētā PSRS bobsleja izlases otrā ekipāža ieguva bronzas medaļas. Izrādē gan visi sportisti ieguvuši iesaukas un Ekmaņa tēls kļuvis par “Hudīni”, bet bijušais sportists sevi bez grūtībām atpazīst.  

Daudzus gadus viņa runājusi, darbojusies un uzvedusies kā Krievijas aģente, un, kā tagad noskaidrots žurnalistikas pētījumā, tiešām arī sazinājusies un koordinējusi savu darbību ar Krievijas specidienesta FSB virsniekiem. Par Tatjanas Ždanokas darbības atskaites punktu uzskatāms pagājušā gadsimta 80. gadu beigas – 90. gadu sākums. PSRS sabrukuma laiks, kad viņa kļuva par vienu no aktīvākajām Latvijas neatkarības pretiniecēm. 1991. gada augustā, pametot toreizējo Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēku Rīgā, Ždanoka televīzijas kameru priekšā krievu valodā pašpārliecināti iesaucās: “Mēs vēl atgriezīsimies!” Teikto varēja tulkot dažādi: gan plaši, ka PSRS vēl tiks atjaunota, gan šauri un personiski, ka pati Ždanoka gatava turpināt savu pret Latvijas valsti vērsto darbību arī jaunajos apstākļos, kuriem viņa ļoti ātri piemērojās. Dažādas Krievijai vajadzīgās dezinformācijas izplatīšana, izmantojot Eiroparlamenta deputātes statusu, ir bijis viens no viņas galvenajiem darbības virzieniem. Raidieraksta autors – Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”. Izmantoti fragmenti no Latvijas Televīzijas, TV3, EU Reporter, Canal26, EU Today, Rossija 1, NTV, multinews.lv.  Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem. Funded by the European Union. Views and opinions expressed are however those of the author(s) only and do not necessarily reflect those of the European Union or the European Education and Culture Executive Agency (EACEA). Neither the European Union nor EACEA can be held responsible for them. Izmantotā mūzika: Chris Haugen – Island Dream The Whole Other – Valley Of Spies Tchaikovsky - Swan Lake (Swan Theme)

Apgāds "Neputns" tikko klajā laidis albumu "Maigās svārstības", kas apkopo grupas — Ievas Iltneres, Sandras Krastiņas, Jāņa Mitrēvica, Ģirta Muižnieka, Edgara Vērpes, Aijas Zariņas — veikumu plašākā 80. un 90. gadu mijas un jau mūsdienu perspektīvā. Ar albuma sastādītāju Sandru Krastiņu "Klasikā" tiekamies plašākā sarunā.  Izstāde-akcija "Maigās svārstības" 1990. gadā izraisīja lielu rezonansi Latvijas kultūras vidē un to kā būtisku mākslas notikumu vērtē arī šodien. Tolaik sabiedrība to uztvēra kā lielo pārmaiņu vizualizāciju. Mākslas darbus autori radīja skatītāju klātbūtnē izstāžu zālē "Latvija". Pats tapšanas process tika pieteikts kā mākslas notikums. Akcijas noslēgumā izveidoja ekspozīciju, vienas dienas laikā to atklāja un arī slēdza. Caur vienas mākslinieku grupas darbības pieredzi grāmatā iezīmēts trīsdesmit gadu periods Latvijas vizuālās mākslas kultūrainavā. Tās pirmajā daļā izsekots grupas kopizstādēm no 1981. līdz 1990. gadam, kas kulminē izstādē-akcijā "Maigās svārstības". Otrajā daļā sniegts katra mākslinieka portrets ar dažādu autoru esejām un darbu reprodukcijām, fokusējoties uz individuālo ceļu un vietu Latvijas laikmetīgās mākslas ainā. Mākslinieku devums grāmatā sniegts kontekstā ar grupas kopējo darbību, pārskatāmi rādot un akcentējot katra mākslinieka attīstību tieši savstarpējā sasaistē. Lai parādītu akcijas "Maigās svārstības" performatīvo rakstu un iezīmētu laika vizuālos kodus, albumu papildina Ulda Brieža, Gunāra Janaiša, Jāņa Deinata, Gvido Kajona, Jāņa Krūmiņa, Aivara Liepiņa un citu fotogrāfu dokumentālās fotogrāfijas, kā arī izstādes-akcijas "Maigās svārstības" kataloga-avīzes pilns faksimils un presē publicētās izstāžu recenzijas. Sandra Krastiņa: "Mans stāsts būs par mākslinieku grupu, kas radošo darbību uzsāka, vēl būdami Mākslas akadēmijas studenti. 80. gados PSRS robežas nebija vājinājušās, īpaši desmitgades sākumā Latvijas neatkarība vēl šķita kā utopija. Bet jau pēc 1985. gada – tā sauktās pārbūves un vēlāk atmodas laikā – brīvību sākām apzināties kā sasniedzamu mērķi. Izsekojot tikai mūsu mākslas darbu tēmām, manuprāt, var nolasīt to gribas kāpinājumu, kāds modās sabiedrībā un kam arī katrs no mums aizvien vairāk bijām gatavi."

Draudi NATO Austrumu flangam. Venecuēla vēlas anektēt daļu Gajānas teritoriju. Simts 100 gadu vecumā mūžībā devies bijušais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers. Aktualitātes analizē Edijs Bošs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists, Kristīne Bērziņa, Māršala fonda vecākā pētniece, un Jānis Bērziņš, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošais pētnieks. Diži pretrunīgais Henrijs Kisindžers (1923 – 2023) 29. novembrī pasauli aplidoja ziņa, ka 101. dzīves gadā savas šīs zemes gaitas beidzis politologs, diplomāts un politiķis, kādreizējais ASV valsts sekretārs, Nobela Miera prēmijas laureāts Henrijs Kisindžers. Dzimis Vācijas ebreju ģimenē, kura bija spiesta pamest dzimteni, bēgot no holokausta, Henrijs Otrajā pasaules karā cīnījās amerikāņu armijā, pēc tam studēja Hārvardā un kļuva par profesoru šai vienā no prestižākajām pasaules augstskolām. Pirmos soļus politikas laukā viņš spēra kā republikāņa Nelsona Rokfellera vairākkārtējo nominācijas kampaņu konsultants, bet 1969. gadā, kad par prezidentu kļuva Rokfellera partijas biedrs un sāncensis Ričards Niksons, tika aicināts ieņemt ietekmīgo nacionālās drošības padomnieka posteni. Tā iesākās viņa ārpolitikas veidotāja slavas laiks, kas kulminēja 1973. gadā, kad Kisindžers ieņēma arī valsts sekretāra, respektīvi, Savienoto Valstu ārlietu resora vadītāja amatu. To viņš saglabāja arī tad, kad pēc Niksona demisijas Votergeitas skandāla rezultātā viņa vietā stājās Džeralds Fords. Šis periods palicis vēsturē kā t.s. detantes – superlielvalstu ASV un PSRS attiecību relatīvas uzlabošanās – laiks, un šajā procesā nozīmīgi nopelni bija valsts sekretāram Kisindžeram. Tāpat lielā mērā viņa rokās bija Savienoto Valstu uzsāktais dialogs ar Ķīnas Tautas republiku, amerikāņu spēku atvilkšana no ilgstošā militārā konflikta Vjetnamā, Tuvo Austrumu situācijas līdzsvarošana pēc t.s. Salīdzināšanas dienas kara u.c. tālaika globālie procesi. 1977. gadā, kad Džeraldu Fordu prezidenta amatā nomainīja demokrāts Džimijs Kārters, Kisindžers aizgāja no politiskās skatuves avanscēnas, taču palika joprojām viena no ietekmīgākajām figūrām ārpolitiskās ekspertīzes vidē. Žurnāla „Foreign Affairs” autors Timotijs Naftali aizgājējam veltītajā rakstā pauž: „Henrijs Kisindžers tagad pieder vēsturei, kuru viņš pats palīdzējis veidot. Kā vienīgajam amerikāņu ierēdnim vēsturē, kura rokās ir bijušas visas ārpolitikas veidošanas sviras, kad viņš divus gadus bija vienlaikus nacionālās drošības padomnieks un valsts sekretārs, viņam nav līdzinieku ASV ārējo attiecību vēsturē lielvaru laikmetā. Kisindžera patiesie līdzinieki ir sendienu Eiropas lielvalstu monarhu padomdevēji (Šarls Moriss de Taleirāns, firsts Klemenss fon Meternihs un Oto fon Bismarks), kas liecina par viņa lomas unikalitāti modernajā laikmetā un par savdabību, kas piemita viņa savstarpēji atkarīgajām attiecībām ar demokrātiskas lielvaras vēlētu vadītāju. Kisindžers bija pretrunu cilvēks. Ar dzelžainu intelektu un nesalaužamu pašapziņu apveltīts, viņš tomēr bija emocionāls un dažkārt nedrošības vajāts. Alkatīgs lasītājs būdams, viņš tomēr varēja nonākt fiksētu ideju gūstā. Ja notikumi izrādījās pretrunā ar šīm idejām, Kisindžers krita uztraukuma bedrēs. Lai gan allaž uzticams miera idejai un diplomātijas valodas meistars, viņš bija arī riskētājs, kurš atzina ne vien draudēšanu ar vardarbību, bet arī tās pielietošanu. Tikai neordinārs partneris spēja panākt no Kisindžera maksimālo efektu. Apstākļiem, kas padarīja viņa karjeru iespējamu, bija vajadzīga ne vien indivīda ģenialitāte, bet arī nejaušību.” Cik laika mums ir? „Krievija ar tās impēriskajām ambīcijām ir vislielākais un spiedīgākais drauds NATO valstīm. Maskavas režīmam var būt nepieciešami tikai seši līdz desmit gadi no brīža, kad būs beigušās intensīvas kaujas Ukrainā, lai atjaunotu savus bruņotos spēkus. Šajā laikā Vācijai un NATO savi bruņotie spēki jāpadara spējīgi atturēt un, ja nepieciešams, cīnīties pret Krieviju. Tikai tad tie varēs mazināt vēl viena kara izcelšanās risku Eiropā.” Tā savu ziņojumu „Novēršot nākamo karu” iesāk Vācijas neatkarīgā politikas pētījumu institūta līdzstrādnieki Kristiāns Mellings un Torbens Šics. Vācijai, kā norāda autori, šai ziņā jāveic kvantitatīvs lēciens, kas nozīmētu ne vien strauju bruņojuma un armijas personālsastāva apjomu kāpināšanu, bet arī izmaiņas sabiedrības mentalitātē. Viņu tekstā pausto, mediju mudināti, komentējuši vairāki citi militārās nozares zinātāji. Šai sakarā, atbildot uz izdevuma „Warsaw Business Journal” jautājumu, Polijas Nacionālā drošības biroja vadītājs Jaceks Severa, bildis, ka, viņaprāt, vācu kolēģu aplēses esot pārāk optimistiskas. NATO austrumu flanga valstīm varētu būt atvēlēti trīs gadi, lai sagatavotu savu militāro potenciālu tādā līmenī, ka tas spētu atturēt Krieviju no agresijas. Nevalstiskā organizācija Pasaules Ukraiņu kongress oktobrī atsaukusies uz Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska teikto, ka gadījumā, ja karadarbību viņa valstī Krievijai izdotos iesaldēt, ap 2028. gadu būtu gaidāma tās nākamā agresija, visticamāk – pret Baltijas valstīm. Savukārt čehu izdevums „České Noviny” atstāstījis Čehijas prezidenta, atvaļinātā armijas ģenerāļa Petra Pavela teikto, proti – Krievijai pilnvērtīgai armijas kaujas spēju atjaunošanai būšot vajadzīgi pieci līdz septiņi gadi, bet šī kalkulācija var būtiski mainīties atkarībā no Ukrainā notiekošā kara rezultātā. Vai gaidāms agresijas karš Dienvidamerikā? 3. decembrī Venecuēlā notika konsultatīvs referendums, kurā balsstiesīgajiem tika uzdoti vairāki jautājumi, kuru būtība ir – vai viņi piekrīt, ka Venecuēla anektē teritoriju, ka tiek dēvēta par Gajānu Eskelibo un līdz šim ir bijusi Venecuēlas kaimiņvalsts Gajānas kontrolē. Laikos, kad Venecuēla bija Spānijas, bet Gajāna – Nīderlandes koloniālais valdījums, robežas šais džungļu klātajās zemēs ilgi palika nenovilktas. Par strīdus ābolu teritorija kļuva 19. gadsimta otrajā pusē, kad tagadējo Gajānu savā valdījumā bija ieguvusi Lielbritānija, Venecuēla bija kļuvusi  neatkarīga no Spānijas, savukārt Gajānu Eskelibo bija atklātas zelta atradnes. 1899. gadā starptautiska šķīrējtiesa lēma jautājumu par labu Britu impērijai, taču pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Gajāna bija suverēna valstiskuma izveides procesā, Venecuēla jautājumu atkal aktualizēja. 1966. gadā starp Venecuēlu, Lielbritāniju un Gajānu noslēgtā vienošanās paredz, ka valstis risina jautājumu sarunu ceļā un, ja sarunu process nesekmējas, nodod to ANO ģenerālsekretāra izlemšanai. Pēdējais, savukārt, ir nodevis jautājuma risināšanu Starptautiskajai tiesai, kura 2020. gadā pieņēma izskatīšanai Gajānas prasību un šī gada 1. decembrī norādīja Venecuēlai atturēties no jebkādiem soļiem, kuri varētu mainīt esošo situāciju strīdus teritorijā. Gajāna Eskelibo veido apmēram divas trešdaļas no Gajānas teritorijas, tajā dzīvo apmēram 125 000 jeb nedaudz mazāk kā sestdaļa valsts iedzīvotāju. Pirms desmit gadiem tur atklātas bagātīgas naftas iegulas. Saskaņā ar Venecuēlas valdības apgalvoto, referendumā nodotas vairāk nekā desmit miljoni balsu, un apmēram 95% balsojuši par labu potenciālajai teritorijas aneksijai. Starptautiskie eksperti apšauba šo rezultātu patiesumu. Gajāna, reaģējot uz notikušo, atsaukusi savu vēstnieku Venecuēlā. Ar nosodošiem paziņojumiem nākuši klajā Nāciju Sadraudzības (agrāk dēvētas par Britu Sadraudzību) ģenerālsekretāre Patrisija Skotlenda, Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretārs Luiss Almagro un Karību valstu kopienas vadība. Venecuēlas un Gajānas robežvalsts Brazīlija kāpinājusi savu militāro spēku klātbūtni pierobežas rajonos. Sagatavoja Eduards Liniņš.    

V Pasaules latviešu zinātnieku kongresa izskaņā aicinām ieklausīties sarunā ar augkopības zinātnes doktori Ieviņu Stūrīti, kura ikdienu aizvada Norvēģijā. Par augsni, tās pētniecību un to, kā saimniekosim nāktonē, saruna raidījumā. Aizritējusi vesela nedēļa, kurā izcēlām V Pasaules latviešu zinātnieku kongresa dalībniekus un viņu pētījumus, kuri, protams, nezaudē savu aktualitāti arī tad, kad kongress ir noslēdzies. Pie aplūkotajiem tematiem - biotehnoloģijām, vēža pētniecības, enerģētikas, kosmosa industrijas un citiem jautājumiem - mēs visticamāk atgriezīsimies atkal citos stāstos par zinātni. Šodien, liekot punktu kongresam, pakavēsimies vēl pie temata par augšņu pētniecību - kā augsne ietekmē augus un kāpēc tas ir svarīgi zemniekiem. Ieviņa Stūrīte ir augkopības zinātņu doktore un Norvēģijas Bioekonomikas institūta pētniece. Viņa ikdienu aizvada Norvēģijā, tur arī iegūts doktora grāds, un pētnieces zinātniskā darbība saistīta ar pļavkopību, īpaši tauriņziežiem, slāpekļa zudumiem ziemas periodā un oglekļa uzkrāšanu ilglaicīgos un regulāri atjaunotos zālājos. Par šo zinātnisko darbību un dzīvi Norvēģijā saruna raidījumā. Ieskats kultūraugu vēsturē Lai gan šķiet, ka kukurūza Latvijas laukos masveidā parādījās, sākot ar 1955. gadu, kad toreizējais PSRS valdības vadītājs Ņikita Hruščovs sāka realizēt kampaņu par šī auga vispārēju ieviešanu visā bijušās Padomju Savienības teritorijā, tomēr fakti liecina par ko citu. Jau krietni senāk kukurūza tika gan audzēta Latvijas laukos, gan arī tika pētītas šķirnes.      

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, skaidrosim nelielu daļu padomju varas noziegumu, kas tika īstenoti plašā ģeogrāfiskā apmērā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā padomju vara iedarbināja savu represīvo mehānismu, un pēc gada īstenoja pirmo masu deportāciju no Latvijas, lai likvidētu politisko, ekonomisko un kultūras eliti. Kurš sastādīja deportējamo cilvēku sarakstus un kā bija iespējams tādus veidot, skaidro vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere. “Jūsu vārds ir sarakstā” - šāda frāze, pat ja tā mūsdienās tiek lietota citā kontekstā, vairumam uzreiz liks aizdomāties par vēstures notikumiem, kad cilvēku vārdi nonāca sarakstos saskaņā ar padomju teroristiskā režīma izdomātiem noziegumiem. Saraksti paredzēja izrēķināšanos ar šiem it kā noziedzniekiem, īsā laikā 1941. gada 14. jūnijā sastumjot lopu vagonos tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju un izsūtot tos uz tāliem Sibīrijas nostūriem. Kuri bija tie cilvēki un organizācijas, kas ievāca informāciju par Latvijas iedzīvotājiem pirms izsūtīšanas 1941. gadā un kas bija deportācijas organizatori? Kādi bija šo cilvēku motīvi un uz kura sirdsapziņas paliek tūkstošiem izpostītas latviešu dzīves? Mēs zinām metodoloģiju, kā cilvēku izsūtīšana notika, mēs varam nosaukt institūcijas un vārdus, kuri par to bija atbildīgi, bet vēl joprojām daudz faktu, kurus nezinām, jo trūkst dokumentu no Maskavas. "Kamēr mums nebūs pieejami Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva materiāli, brīvi pieejami pētniekiem. Federālais drošības dienests ir publicējis dažādus krājumus. 90. gadu pirmajā pusē arī labprātāk sniedza pieeju, bet tajā pat laikā nekad nav bijis tā, ka varētu brīvi strādāt arhīvos, skatīties visus dokumentus pēc kārtas. Respektīvi, viņi deva to, ko viņi gribēja dot," norāda Daina Bleiere. "Jautājums ir, vai tas ir viss, kas viņu rīcībā bija, vai ir vēl kaut kas, ko viņi vienkārši nerāda pētniekiem. Kamēr šie arhīvi nav pieejami, mums nekad pilna aina nebūs." Arī visu izsūtāmo vārdi nav zināmi, jo ne visas izsūtīto lietas atrodas Latvijā. "Es domāju, ka simtprocentīgi mēs nekad visus nevarēsim identificēt, lai gan tas, ko Latvijas Valsts arhīvs ir izdarījis grāmatās "Aizvestie", tas ir ārkārtīgi liels darbs, jo tas ir gandrīz tuvu ideālam." Kara veterānu liktenis Padomju Savienībā Kamēr bijušajā PSRS triumfāli atzīmēja uzvaru pār nacismu, tikām tūkstošiem karā cietušo padomju armijas kareivju izolēja no sabiedrības acīm, jo Padomju Savienībai kā uzvarētājvalstij, ciniski izsakoties, tādi kropļi nebija vajadzīgi. Par represijām pret Otrā pasaules kara invalīdiem bijušajā Padomju Savienībā stāsta vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs. "Viņi pulcējās laukumā pie stacijas. Dažiem trūka roku vai kāju, citiem, (bijušajiem pilotiem) bija apdegumu pēdas uz sejas. Viņi sēdēja uz soliņiem un lūdza pasažieriem maizi. Skaļākos un nemierīgākos lūdzējus milicija aizturēja, bet pēc tam  tos ātri atbrīvoja." Šādas ainas pēc Otrā pasaules kara beigām bija ierastas pilsētās un ciematu centros vairākās  Padomju Savienības vietās. "Dodiet man rubli, jo es pazaudēju roku, peldot pāri Dņeprai, Oderai un Vislai. Atdod man to kāju, ko valsts man ir atņēmusi!” šādus un līdzīgus tekstus ubagojošie un sakropļotie kara dalībnieki veltīja garāmgājējiem un kārtības sargiem. Tā lasām ukraiņu mediju vides vadošā  žurnālista Dimitrija Gordona interneta portālā "gordon.ua". publikācijā "Nevajadzīgie varoņi". Nav pārlieku daudz rakstisku un vizuālu liecību par PSRS dzīvojošajiem invalīdiem, jo karā sakropļotie pilsoņi nebija laba reklāma dižajai uzvarētājvalstij. Pat fotogrāfijas tika pakļautas cenzūrai, tā laika presē vai literatūrā neparādījās attēli, kur redzami frontes karavīri ar amputētām ekstremitātēm, akli, vai sakropļotām sejām. Kāda bija valdošās varas attieksme pret minētajiem cilvēkiem, to stāsta  vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs. Pirmajos pēckara gados frontēs sakropļotie kara veterāni nesaņēma "invalīdu" pensiju. Pirmās grupas invalīdi no valsts saņēma 80-150 rubļus mēnesī, otrai grupai tā bija uz pusi mazāka. Salīdzinājumam – 1947. gada vasarā tirgū prasīja 10 rubļus par litru piena, kilograms cūkgaļas maksāja 120 rubļu. 1951. gada jūlijā tika pieņemti uzreiz divi PSRS Ministru padomes un PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrēti "Par cīņu pret ubagošanu un antisociāliem parazītiskajiem elementiem". Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas oficiālās statistikas datiem, 1951. gada otrajā pusē lielajās rūpniecības pilsētās par ubagošanu tika aizturēti  pāri par 107 tūkstošiem cilvēku, no kuriem vairāk nekā 70% bija kara un darba invalīdi. Visus aizturētos kara invalīdus ievietoja speciālos pansionātos, kas tika izveidoti katrā reģionālā centrā. Bieži vien šīs invalīdu nometnes ierīkoja nomaļās vietās pamestos klosteros. Sadzīve tur īpaši neatšķīrās no Sibīrijas nometnēs izsūtīto  apstākļiem. PSRS Iekšlietu ministrijas tautas komisārs Sergejs Kruglovs rakstīja: "Cīņu pret ubagošanu ir  apgrūtināta, jo daudzi  ubagi  pamet savas nometnes un atkal dodas lūgt žēlastības dāvanas, lai to novērstu, daļu no esošajiem invalīdu un veco ļaužu namiem ir jāpārveido par slēgta tipa  iestādēm ar speciālu režīmu." Tie Lielā tēvijas kara veterāni, medaļām apkārušies, kurus atceramies no pompozajām Uzvaras dienas parādēm pagājušā gadsimta otrajā pusē, tai skaitā, cik nu bija palikuši dzīvi, kara invalīdi kā varoņi tika godināti sākot ar 1965. gadu, kad Padomju Savienībā vadības grožus pārņēma Leonīds Brežņevs. Līdz ar Brežņeva laikiem bijušie kara dalībnieki varēja baudīt lielākas privilēģijas nekā citi padomju pilsoņi,  parādījās iespējas iegādāties  deficīta preces, ārstēties labākajās sanatorijās, palielināja pensijas, bet  atmiņas par represijām dienasgaismu ieraudzīja tik pēc PSRS sabrukšanas un arī to vēl līdz šodienai nav pārāk daudz.

Skolotāji sākuši trīs dienu streiku. Ķīnai nākas taisnoties par vēstnieka izteikumiem par PSRS bijušo valstu suverenitāti.

Māris Bišofs pats noliedz, ka viņa zīmējumi preses izdevumos – 1980. - 90. gados bija „Times”, dzīvojot Latvijā, tā ir „Diena”, „Rīgas Laiks”, „IR” – būtu pielīdzināmi karikatūrām. Tās drīzāk ir grafiski uzzīmētas pārdomas. Mākslinieks tagad kļuvis arī par stāstu autoru, daži no tiem ir īsāki, vairāk novērojumi vai anekdotes, daži – ar kārtīgu sižetu un stāstījumu. Lielākoties tie jau publicēti interneta žurnālā „Satori”, „Rīgas Laikā”, „Artteritory”, tagad tie savākti kopā grāmatas formātā ar nosaukumu „Dom-raxti”. Māris Bišofs, mākslinieks ar neparastu dzīves stāstu, un neparasts arī savā mākslā.  Dzīves stāsts Mārim Bišofam neparasts ir tamdēļ, ka viņš ir viens no nedaudzajiem, kam izdevās atstāt Padomju Savienību, kas vēlāk pavēra iespēju pasaules mēroga atzinībai: 1980. gadu beigās un 1990. gadu sākumā Bišofa zīmējumi bija gandrīz katrā žurnāla „Times” numurā. Atgriežoties Latvijā viņš ir zīmējis un joprojām zīmē Latvijas preses izdevumiem – “Diena”, “Rīgas Laiks”, “IR”. Neparasts mākslas žanra ziņā, jo viņš pats kategoriski noliedz, ka viņa zīmējumi būtu pielīdzināmi karikatūrām. Tās drīzāk ir grafiski uzzīmētas pārdomas. Piemēram, nupat iznākušajā grāmatā “Dom-raxti' ir zīmējums, kurā uz galda guļ grāmatas – autori ir Freids un Kafka, un to lasīšanai blakus paredzētas īpašas brilles, kurām ir teleskopiskās lēcas – viena vērsta iekšup, otra ārup. Sanāk vesels stāsts, taču vienalga tas likās pārsteidzoši, ka mākslinieks Māris Bišofs pēkšņi patiešām sācis rakstīt atzīstamas kvalitātes stāstus. Tagad tie savākti kopā grāmatas formātā ar nosaukumu “Dom-raxti”, grāmata ir bilingvāla – latviešu un angļu valodā. Grāmatu “Dom-raxti' varētu uzskatīt arī par mākslinieka Māra Bišofa debiju rakstniecībā. Nav slikti, debija 83 gadu vecumā. Bet – kāpēc vajadzēja mainīt radošas izteiksmes līdzekli? Māra Bišofa pirmā izglītība ir koktēlnieks – pabeidzot Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, un interjerists – viens no pirmajiem, kurš absolvēja Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas jaundibināto Interjera un iekārtas nodaļu. Taču zīmētāja talants jau skolas gados ņēmis virsroku. Kopš 1963. gada Bišofs zīmējis karikatūras humora un satīras žurnālam “Dadzis”, pēc akadēmijas beigšanas, 1966. gadā, devās uz Maskavu, kur veica izdevniecību pasūtījuma darbus, veidoja grāmatu noformējumu, ilustrācijas. Pēc tam, kad viņš bija devies prom no PSRS, Izraēlā tika publicētas Bišofa pirmās trīs zīmējumu grāmatas, sarīkotas zīmējumu personālizstādes. Divus gadus nodzīvojot Parīzē, viņa zīmējumos parādās viņa radošajā darbā tik būtiskā literatūras tēma. Māris Bišofs, kādu mēs viņu pazīstam – kā mākslinieku, kura zīmējumi papildina preses izdevumus, piedzimst pagājušā gadsimta astoņdesmitajos, kad viņš pārceļas uz Ņujorku, ASV.  Māra Bišofa zīmējumi grāmatās iznākuši arī pēc atgriešanās Latvijā. Latvijas institūta izdotā “Mana Latvija”, divus gadus vēlāk – vēlreiz “Mana Latvija, arī”, albums “213 Māra Bišofa zīmējumi” 2008. gadā, kam sekoja 2021.  gada zīmējumu albums “444”. Vēl viens Māra Bišofa darbu izrādīšanas veids ir jau sociālais tīkls Facebook, kas dod iespēju sarunāties ar tiem, kas uztver pasauli līdzīgā veidā. Par labāko komplimentu saviem stāstiem, ko bija izteikusi viņam pazīstama Ņujorkas izdevēja, Māris Bišofs atzinis vārdu ‘savādi' – viņu interesē savādais. Grētas Tūnbergas pasaules glābšanas plāns, šahisti, kas simultāni galvā izspēlē neskaitāmas šaha partijas, režisori, kuri meklē aizvien asiņainākus filmu sižetus. Kādu tas iedvesmo, taču kādu, un tā arī var būt, atstās vienaldzīgu. Mēģināšu paskaidrot, kur es atrodu šo stāstu vērtību: Māra Bišofa zīmējumi ir izzīmēti ar ļoti smalku zīmuli. Un, es domāju, ka viņa stāsti, līdzīgi kā zīmējumi – rāda kā apgūt viņa īpatno pasaules uztveres veidu, ko raksturo vērojums un līdzdomāšana. Otrs – zīmējumu, ko mēs vienojāmies nesaukt par karikatūrām, izdomāšana, prasa pasauli tvert jau gatavos tēlos, gatavos priekšstatos, tos izspēlējot kā teātra izrādē. Viņa zīmējumu, tagad arī stāstu, it kā ikdienišķās situācijās tiek izspēlētas Šekspīra mēroga kaislības, un tiem piemīt autora paša piesauktā providence.

Zinātne ir bijusi pārmaiņu virzītājspēks visos laikos. Dzelzs priekškara aizsegā Padomju Savienībā norisinājās daudz slepenu darbību, par kurām arī mūsdienās zinām maz. Spiegošana bija viens no veidiem, kā režīms varēja būt lietas kursā par rietumos notiekošo.  Aplūkojam specifisku lappusi PSRS vēsturē - zinātniskā un tehnoloģiskā spiegošana. Vai zinātne nepazina robežas arī tolaik un kādi slepeni izlūkošanas braucieni uz rietumiem notika tolaik? Kādas tehnoloģijas, preparātus un zināšanas padomju zinātnieki atveda atpakaļ? Stāsta ķīmiķis, bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte. Padomju režīma represijas pret zinātniekiem Latvijai nonākot padomju varas gūstā 1940. gadā, sākās plašas represijas pret inteliģenci, un tās vidū bez šaubām bija zinātnieki. Ja vien zinātnieki nebija kreisi noskaņoti, tiem klājās grūti. Sarunā ar Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieci Dainu Bleieri aplūkojam dažādos okupācijas periodus Latvijā un kā tie uz ceļiem nospieda zinātnes pārstāvjus. Sākam ar pirmo padomju okupācijas periodu.  Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā attiecībā pret zinātniekiem atkal pastāvēja princips, ka cilvēkus represēja viņu politiskās vai sabiedriskās darbības dēļ, un rases dēļ - ebrejus. Daudzi zinātnieki nonāca apcietinājumā, Salaspils koncentrācijas nometnē vai krita karā. Otrā pasaules kara beigās un pēc kara visā Padomju Savienībā, arī Latvijā, bija vērojams zināma liberālisma jeb ideoloģiska atslābuma periods, kad attieksme pret inteliģenci šķietami kļuva pielaidīgāka, ļaujot runāt un darīt vairāk. Latvijā tāda attieksme bija ļoti aktuāla, jo trūka mācībspēku, kas pasniegtu augstskolās. Taču šis tā saucamais liberālisms bija ļoti relatīvs, drīz vien situācija mainījās, un varas groži Padomju Savienībā tika pievilkti ciešāk, arī attieksmē pret zinātniekiem. Laika posmā no 1949. līdz 1952. gadam zem sitiena nonāca nu jau arī bijušie sociāldemokrāti un citi zinātnieki, kuri bija spējuši kaut kā noturēties akadēmiskās pozīcijās, bet kurus apsūdzēja iepriekšējos grēkos - par darbību neatkarīgās Latvijas laikā vai vācu okupācijas laikā. Piemēram, matemātiķim Kārlim Zaltam tieši saistībā ar aktīvo publicistiku 20.-30. gados par etnogrāfiju un folkloru vēlāk neļāva darboties Latvijas Zinātņu akadēmijā. Juristu Pēteri Mucenieku 1944. gada novembrī apstiprināja par Lauksaimniecības akadēmijas katedras vadītāju, bet dažus mēnešus vēlāk apcietināja un izsūtīja uz Arhangeļskas apgabalu par to, ka vācu okupācijas laikā viņš bija darbojies zemes pašpārvaldē. Un vēl - Daina Bleiere sarunas iesākumā teica, ka pirmās padomju okupācijas laikā no zinātnieku aprindām ar varu izteiktāk sadarbojās lauksaimnieki un biologi. Pēc Otrā pasaules kara tieši viņi piedzīvoja represijas, un saistībā ar Trofima Lisenko mācības ieviešanu sākās vajāšanas pret ģenētiķiem.

Brīvības nesējs, noziedznieks, demokrāts vai  padomju imperiālists. Tik dažādi tiek vērtēts pēdējais Padomju Savienības līderis Mihails Gorbačovs, kurš pagājušajā nedēļā 91 gada vecumā devās mūžībā. Gorbačovs nekad nav slēpis, ka nožēlo Padomju Savienības sabrukumu, tomēr viņš arī kritizēja Vladimira Putina politiku, kuras viens no vadmotīviem ir PSRS sabrukums kā lielākā 20.gadsimta ģeopolitiskā katastrofa. Par Gorbačova lomu padomju impērijas sabrukumā, padomju mantojumu un arī citiem jautājumiem saruna Krustpunktā Lielā intervija ar Vidzemes Augstskolas vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Podkāstu aptauja: https://ej.uz/podkastuaptauja/

Klāt septembris, ir atsākušās skolas gaitas, tiesa, nav skaidrs, vai tās atkal nepārtrūks skolotāju streika dēļ. Arodbiedrībai un ministrijai nav izdevies šonedēļ rast kompromisu. Skolotāju trūkst, kā mēs redzam, arvien vairāk, tātad pedagogi mūsu uzmanības lokā tuvākajā laikā.  Valdība ir vienojusies par atbalstu Skultes termināla būvniecībai, lai arī daudz neskaidru jautājumu joprojām. Šonedēļ mūžībā aizgāja pēdējais PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs, viņam ir bijusi liela nozīme arī Latvijas vēstures veidošanā. Krustpunktā kopā ar žurnālistiem pārrunājam nedēļas aktualitātes. Diskutē laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs un laikrakstu "Brīvā Latvija" un "Laiks" žurnāliste Sallija Benfelde.

Mītu sērijā iznākusi grāmata par padomju periodu "Pielāgošanās. Padomju laiki Latvijā." Raidījumā Zināmais nezināmajā ielūkosimies šīs grāmatas lappusēs. Studijā grāmatas idejas autors, žurnālists, vēstures pētnieks Māris Zanders un grāmatas līdzautors vēsturnieks, Vidzemes augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. "Tāda instrumentāla attieksme pret vēsturi nav labs tonis, bet šajā gadījumā bija ļoti praktiski piezemēta attieksme, proti, šī situācija, ko mēs varam aprakstīt kā pielāgošanos vai, gluži otrādi, nepielāgošanos, tā ar nepatīkamu regularitāti cilvēces vēsturē atkārtojas. No šī viedokļa tā nav tēma, kas ir vienkārši akadēmiski pētāma un pāršķirama lappuse, bet tā ir tāda, ar ko mēs saskaramies un, domāju, saskarsimies arī turpmāk," grāmatas ideju pamato Māris Zanders. "Lielais jautājums varētu būt par to, vai tā pielāgošanās ir laba vai nav laba," norāda Gatis Krūmiņš. "Savā ziņā pielāgošanās, tā filozofiski sakot, tas ir arī kaut kādas vienas garīgas attīstības pakāpe - spēt pieņemt kaut ko citu un pielāgoties, nevis vienkārši aiziet bojā." Raidījumā arī neliels stāsts par Iļģuciema stikla fabrikas vēsturi, ieskatoties nule izdotajā grāmatā “Iļģuciema stikls. No Jākoba Beka Rīgas stikla fabrikas līdz Iļģuciema stikla fabrikai (1886–1960)”. Viena no grāmatas autorēm Latvijas Mākslas akadēmijas docente, stikla māksliniece Ilze Dūdiņa rāda grāmatas ilustrācijās nelielus šķīvīšus ar cauru vidu, kādus agrāk palika zem svecēm, lai tām degot, kustošais vasks vai tauki nepilētu uz grīdas vai galda; apaļi un kantaini, daži ornamentēti cik lakoniskāki. Šādus traukus savulaik ražoja Iļģuciema stikla fabrikā. Šo uzņēmumu 19. gs. 80. gados nodibināja Rīgas tirgotājs Jākobs Beks, kurs ir studējis inženierzinātnes, viņa vadībā stikla ražošanas fabrika strauji uzplaukst. “Pēc Pirmā pasaules kara fabrika atsāka darbību, ar saviem ražojumiem piedaloties vairākās starptautiskās izstādās, tuvāko gadu laikā mainās fabrikas īpašnieki, līdz 1927. gadā tā tiek pārdēvēta par akciju sabiedrību “Iļģuciema stikla fabrika”. 30. gados uzņēmums ražo gan smalkus kristāla izstrādājumus, gan stikla burkas konservēšanai. Tajā laikā top mākslinieciski augstvērtīga produkcija sadarbībā ar profesionāliem māksliniekiem – Ansi Cīruli, Jēkabu Berķi, Romanu Sutu,” par fabrikas vēsturi stāsta vēstures zinātņu doktore Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Rīgas vēstures izpētes un ekspozīcijas darba nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča. Savukārt Otrā pasaules kara laikā Iļģuciema stikla fabrika turpina darbu, ražojot, galvenokārt, stikla taru un vienkāršus ikdienā nepieciešamus stikla izstrādājumus. Arī pēc kara uzņēmums turpina ražošanu un līdzās smalkām vāzēm, kuras gatavoja tā laika nozīmīgiem padomju varas svētkiem par godu, un kas arī tika dāvinātas arī tā laika valdības pārstāvjiem, top arī taras trauki, kas domāti gan smaržām, gan arī piena produktiem. Bet agrākos ziedu laikus fabrika vairs nepiedzīvo. Kā var lasīt grāmatā par Iļģuciema fabrikas vēsturi: „(..) Kuzņecovs vīlās arī stikla fabrikas „Komunārs” darbībā. Viņš vēlējās atgriezties atpakaļ Iļģuciemā, taču Iļģuciema fabrikas vadība vairs negribēja viņu ņemt atpakaļ darbā. Direktors aizbildinājās, ka uzņēmums ražo pārsvarā zemas kvalitātes produkciju, kuras apstrādei nav vajadzīgi tik daudzi augstas kvalifikācijas slīpētāji un gravieri. Ar augstāko amatpersonu atbalstu Viktoram Kuzņecovam izdevās panākt, ka viņu pieņem atpakaļ Iļģuciema ciema stikla fabrikā. Taču jau 1953.gadā meistars lūdza viņu atbrīvot specialitātei atbilstoša darba trūkuma dēļ.” Lai arī Iļģuciema stikla fabrika sen vairs nepastāv, izpēte par tās produkciju joprojām turpinās.

Viens no vadošajiem pētījumiem Alcheimera izpētē, iespējams, ir viltots. Tā ziņo žurnāls “Science”. Tas sašūpojis visu zinātnes pasauli. Pētījums ticis publicēts, citēts un uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem nesenajiem pētījumiem nozarē. Cik bieži notiek šādi pārkāpumi zinātnē, kā tos kontrolē un pēc kādiem kritērijiem atlasa tālākai lietošanai? Kā tiek pārkāpti zinātnes ētikas principi un kāpēc šādi kļūdaini pētījumi tiek citēti un izmantoti kā pamats medikamentu izstrādē, par šo tematu raidījumā Zināmais nezināmajā diskutējam ar ētikas zinātnieci, Latvijas Universitātes asociēto profesori Signi Mežinsku un Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori, neiroloģi Zandu Priedi. Raidījumā arī stāsts par zinātnes pētījumu likteni agrākos laikos. Proti, zinātniekus jau izsenis nodarbina jautājumi par sen izzudušu vai šobrīd uz izmiršanas sliekšņa esošu dzīvnieku "atdzīvināšanu", izmantojot ģenētikas tehnoloģijas un klonēšanu. Izzuduši, izmiruši dzīvnieki varētu šķist kā pagātnes liecība, kuru sastapt varēsim tikai senos nostāstos vai fosīlijās. Taču 21. gadsimta ģenētikas tehnoloģijas metušas izaicinājumu kam tādam, kas vairumam no mums pat sapņos nav rādījies, - atdzīvināt izzudušus dzīvniekus. Cik ļoti šie centieni ir pamatoti un realizējam, kādus senos dzīvniekus varētu atgriezt mūsu vidē - cik reāli mums nākotnē atkal redzēt mamutus, Tasmānijas tīģerus un varbūt pat dinozaurus, raidījumā skaidro un vērtē Latvijas Universiātes profesors, mikrobiologs, ģenētiķis Īzaks Rašals. „Tātad, biedri, kas attiecas uz teorētiskām nostādnēm bioloģijā, tad pa­domju biologi atzīst, ka Mičurina nostādnes ir vienīgās zinātniskās nostād­nes. Veismanisti un viņu piekritēji, kas noraida iegūto īpašību iedzimtību, nepelna, lai ilgi pie viņiem kavētos. Nākotne pieder Mičurinam.” – Tā 1948. gada Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas sesijā paziņoja tolaiku biologs un agronoms, Staļina ideoloģijai tuvs cilvēks Trofims Lisenko - persona, kurš uzskatīja, ka līdzšinējie pētījumi ģenētikā ir buržuāziski reakcionāri un pilnībā noraidīja ģenētikas teoriju, paziņojot ka visu nosaka vide, ne iedzimtība. Kā saka molekulārbiologs akadēmiķis Elmārs Grēns, kurš 1948. gada sesijas stenogrammu un pārdomas par to pagājušā gadsimta 80. gados nopublicēja laikrakstā „Cīņa”, šī sesija bija kulminācija tam, kā tolaik izrēķinājās ar ģenētikas zinātniekiem. Jau pirms tam Padomju savienībā tika apstrīdētas Mendeļa, Veismaņa, Morgana un citu ģenētiku idejas par gēniem un iedzimtību, taču Lisenko paustās idejas minētajā sesijā turpināja postošo ietekmi uz ģenētikas zinātni toreizējā PSRS, stāsta Elmārs Grēns. „Balstoties uz šādas teorētiskās bāzes, tika atklāti tādi zinātnes „šedevri” kā auzu pārvēršanās par auzeni, rudzi – par kviešiem un otrādi, kāposts – par kāli, pat dze­guzes rašanās no mazā dziedātājputniņa ķauķīša. Visi šie un tamlīdzīgie zinātniskie murgi un atklātas falsifikācijas tika izskaidroti kā apkārtējās vides mērķtiecīgas iedarbes rezultāts.” Tā raksta Elmārs Grēns savā grāmatā “Ab Initio jeb kā mēs Latvijā izveidojām molekulāro bioloģiju”, atsaucot atmiņā tos laikus, kad  gēnu zinātne Padomju Savienībā gāja greizus ceļus un tie zinātnieki, kuri iebilda Lisenko teorijām, tika vienkārši atlaisti no darba.

Welcome to Connect, a podcast featuring one-on-one interviews with some of the top movers and shakers in the mortgage industry. Our 114th episode features Dan Phelan, CMB, CEO, Pacific Southwest Realty Services (PSRS) Topics of Discussion: 1:53 - I always like to get started with a little personal background, how did you get into the mortgage industry? 5:28 - Can you share with listeners a little history of the association? 10:42 - You have several professional designations: CMB, CRI, CCMS. Why was it important for you to obtain those designations? 15:44 - The real estate finance industry is always looking to increase diversity. How is PSRS attracting young or diverse mortgage professionals to this industry? 26:12 - 2022 is a tough market for all real estate finance. What asset classes do you see fairing better than others in the next 12 months? 32:47 - How will PSRS differentiate themselves from competitors? Thank you to our sponsor, Insellerate. To learn more visit insellerate.com or call 855-973-1646 To learn more about the California MBA visit www.cmba.com and don't forget to subscribe to our podcast and stay tuned for our next episode!

From the Work Stoppage podcast, we hear from Matt, a worker-organizer at Amazon's SDF1 facility in Campbellsville, Kentucky. Then we find out why some people are trying to censor The Valley Labor Report. Jerome Almon talks with My Labor Radio about his plan to unify workers behind an app that publishes crucial information on the realities of corporate America. On El Cafecito del Día, advocates for undocumented students explain DC Achieves, a program that grants scholarships for undocumented students in higher education. Hosts Charles and James kick back and talk about life, labor and living on LaborVision, the podcast from the Michigan AFL-CIO. Finally, from the European Trade Union Institute – ETUI—podcast, what are psychosocial risks, or PSRs? They're increasingly affecting workers in industries across Europe, with effects that can be long-lasting and have both physical and psychological impacts on workers' lives, including depression, musculoskeletal disorders or burnout. This is your Network, and we're building it like a union organizing campaign, one show and one listener at a time; please help us build sonic solidarity by sharing this show; just click on the share button below. Thanks so much! Highlights from labor radio and podcast shows around the country, part of the national Labor Radio Podcast Network of shows focusing on working people's issues and concerns. #LaborRadioPod @AFLCIO @WorkStoppagePod @LaborReporters @mgevaart @seelaborvision Edited by Mel Smith and Patrick Dixon; produced by Chris Garlock; social media guru Mr. Harold Phillips.

Latvijas Nacionālajā vēstures muzeja (LNVM)  izstāde “Krimplēnmānija. Modes kliedziens padomju garderobē” veltīta spilgtai modes parādībai – krimplēna apģērbam, kas bija 1960.-70. gadu modes kliedziens. Plašāk stāsta LNVM pārstāvji - izstādes veidotāji - Jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis un šīs nodaļas galvenā krājuma glabātāja Agnija Cigelniece, kā arī māksliniece Anna Aizsilniece, kuras kolekcija ir skatāma izstādē. Muzejā izstādīts viens no Latvijā bagātākajiem krimplēna tērpu vākumiem no mākslinieces Annas Aizsilnieces kolekcijas, ko papildina LNVM krājuma priekšmeti un privāti apģērbu deponējumi, kā arī privātpersonu atmiņas par savulaik valdījušo “krimplēnmāniju”, stāsti par to, kā šo audumu ieguva, šuva un valkāja. Vienlaikus izstādes vēstījumam ir daudz dziļāks 20. gs. otrās puses Latvijas un pasaules kultūrvēstures konteksts – tehnoloģiju progress, izmaiņas sabiedrības gaumē un estētikā, moderno dizaina formu ienākšana cilvēku ikdienā. Klātesošs ir arī tālaika pasaules dalījums divos ideoloģiski naidīgos blokos abpus Dzelzs priekškaram. Vienmēr izskatīgais krimplēns iemiesoja sava laikmeta realitāti un bija praktiskāks par jebkuru citu moderno audumu. 60. gados gan Rietumu pasaulē, gan PSRS notika līdzīgas pārmaiņas dzīvesveidā un modē. Tika uzsvērta tieksme pēc ērtības, vienkāršības un funkcionalitātes, kas atvieglotu steidzīga pilsētnieka dzīvi. To varēja nodrošināt krimplēna audums – neburzīgs, viegli kopjams, košs. Jau drīz pēc parādīšanās veikalos krimplēns kļuva par visiekārotāko garderobes daļu – no tā šuva kleitas, sarafānus, kostīmus, uzvalkus un vieglos mēteļus. Līdz ar krimplēnu populārākas kļuva košās, piesātinātās krāsas – fuksijas, rozā, zilā, tirkīzzilā, zaļā, sarkanā, dzeltenā un oranžā, kas mainīja līdz tam pelēcīgo padomju ikdienas vizuālo realitāti; blakus vienkrāsainajiem krimplēna tērpiem bieži parādījās arī drosmīgāki raksti – ar punktiņiem, rūtiņām, svītriņām, lieliem vai sīkiem ziediem un abstraktiem rakstiem. Krimplēna mode izgaismoja arī padomju sistēmas nepievilcīgo, pat traģikomisko pusi. Padomju Latvijā šis sintētiskais audums ienāca 60. gadu beigās – ar krietnu laika nobīdi, salīdzinot ar Rietumu pasauli. Sākumā tas bija ļoti ekskluzīvs, jo ražots ārpus PSRS. Krimplēnu paslepen pirka no jūrniekiem un tālbraucējiem, paciņās sūtīja Rietumos trimdā dzīvojošie radi, un pa retam, ar pazīšanos vai apmaiņā pret citiem labumiem to varēja sadabūt arī patukšajos Padomju Latvijas veikalos. Tādējādi “Krimplēnmānija” bija ne tikai “skriešana pakaļ modei”, kas raksturīga visiem laikmetiem un paaudzēm. Tā parādīja arī preču trūkuma jeb deficīta mērogus, kā arī privātas pazīšanās jeb “blata” izpausmes PSRS ikdienā. Paradoksāli, ka līdz brīdim, kad krimplēnu beidzot sāka ražot padomju tekstilrūpnīcās, auduma  popularitāte un prestižs jau bija pabalējis un pasaules mode savu skatu vērsa jaunos virzienos. Apakšveļas vēsture Apakšveļa ir kā starpnieks starp mūsu ķermeni un apģērbu. Tā izsenis ir bijusi acīm slēpta un diskrēta un tomēr tai veltīta īpaša lappuse modes vēsturē, sākot no gariem apakšsvārkiem, līdz korsetēm un mūsdienu funkcionālai veļai. Apakšveļa mainījusies līdz ar sabiedrības vērtībām, modes kaprīzēm un cilvēku dzīves veidu. Vairāk informācijas par apakšveļas pirmsākumiem un evolūciju ir rodamas vīriešu garderobē, jo ilgstoši par tiem auduma gabaliem, kas sedza sieviešu miesu, nebija piedienīgi runāt, teic  modes vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente un mākslas doktore Edīte Parute. Sarunā ar viņu  izsekojam apakšveļas attīstībai gadsimtu gaitā, tostarp krūšturu un garo apakšbikšu pirmsākumiem.  20. gs. sākums ir tas laiks, kad sievietes  iepazīst krūšturi, pateicoties tā izgudrotājai amerikānietei Mērijai Felpsai Džeikobai, kurai radās ideja sasiet kopā divus kabatlakatiņus, bet izrādās, sākotnēji šis izgudrojums nemaz neizraisīja tik lielu sajūsmu sieviešu aprindās un vēl labu laiku pēc tam konservatīvākās dāmas turpināja žņaugties korsetēs. Sākotnēji  apakšveļas audumi ir lins, kokvilna, un zīds, līdz pagājušā gadsimtā 30.- 40. gadiem, kad tās ražošanā sāk izmantot sintētiskus elastīgos audumus, bet  kā stāsta Edīte Parute, ir bijis laiks, kad apakšveļu gatavoja no vilnas un ne siltuma, bet higiēnisku apsvērumu  dēļ.  

  Zinātniekus nodarbina jautājumi par sen izzudušu vai šobrīd uz izmiršanas sliekšņa esošu dzīvnieku "atdzīvināšanu", izmantojot ģenētikas tehnoloģijas un klonēšanu. Izzuduši, izmiruši dzīvnieki varētu šķist kā pagātnes liecība, kuru sastapt varēsim tikai senos nostāstos vai fosīlijās. Taču 21. gadsimta ģenētikas tehnoloģijas metušas izaicinājumu kam tādam, kas vairumam no mums pat sapņos nav rādījies, - atdzīvināt izzudušus dzīvnieku. Cik ļoti šie centieni ir pamatoti un realizējam, kādus senos dzīvniekus varētu atgriezt mūsu vidē - cik reāli mums nākotnē atkal redzēt mamutus, Tasmānijas tīģerus un varbūt pat dinozaurus, skaidro un vērtē Latvijas Universiātes profesors, mikrobiologs, ģenētiķis Īzaks Rašals. Gēnu zinātnes ceļi Padomju Savienībā „Tātad, biedri, kas attiecas uz teorētiskām nostādnēm bioloģijā, tad pa­domju biologi atzīst, ka Mičurina nostādnes ir vienīgās zinātniskās nostād­nes. Veismanisti un viņu piekritēji, kas noraida iegūto īpašību iedzimtību, nepelna, lai ilgi pie viņiem kavētos. Nākotne pieder Mičurinam.” Tā 1948. gada Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas sesijā paziņoja tolaiku biologs un agronoms, Staļina  ideoloģijai tuvs cilvēks Trofims Lisenko - persona, kurš uzskatīja, ka līdzšinējie pētījumi ģenētikā ir buržuāziski reakcionāri un  pilnībā noraidīja ģenētikas teoriju, paziņojot ka visu nosaka vide  ne iedzimtība. Kā saka molekulārbiologs akadēmiķis Elmārs Grēns, kurš 1948. gada sesijas stenogrammu un pārdomas par to pagājušā gadsimta 80. gados nopublicēja laikrakstā „Cīņa”, šī sesija bija kulminācija tam, kā tolaik izrēķinājās ar ģenētikas zinātniekiem. Jau pirms tam Padomju savienībā tika apstrīdētas Mendeļa, Veismaņa, Morgana un citu ģenētiku idejas par gēniem un iedzimtību, taču Lisenko paustās idejas minētajā sesijā turpināja postošo ietekmi uz ģenētikas zinātni toreizējā PSRS, par to stāsta Elmārs Grēns. „Balstoties uz šādas teorētiskas bāzes, tika atklāti tādi zinātnes „šedevri” kā auzu pārvēršanās par auzeni, rudzi – par kviešiem un otrādi, kāposts – par kāli, pat dze­guzes rašanās no mazā dziedātājputniņa ķauķīša. Visi šie un tamlīdzīgie zinātniskie murgi un atklātas falsifikācijas tika izskaidroti kā apkārtējās vides mērķtiecīgas iedarbes rezultāts.” Tā raksta Elmārs Grēns savā grāmatā ”Ab Initio jeb kā mēs Latvijā izveidojām molekulāro bioloģiju”, atsaucot atmiņā tos laikus, kad  gēnu zinātne Padomju Savienībā gāja greizus ceļus un tie zinātnieki, kuri iebilda Lisenko teorijām, tika vienkārši atlaisti no darba.