Podcasts about balvu

Ar literatūrfilozofi Ievu Kolmani sarunājamies par Baltijas Asamblejas balvu. Ievadam pieskaramies balvu situācijai Latvijā vispār, paraugāmies, ar ko BA balva īpaša, kādas ir žūrijas darba īpatnības, kādus jaunus cilvēkus tur satiekam un ko žūrijas darbā jaunu uzzinām.  Mēģinām arī uzminēt, kāpēc BA balva nav sabiedrībā zināma, parunājamies par taustāmo ieguvumu literatūras jomā (BA balvas ieguvēju darbi tiek tulkoti abās citās Baltijas valstu valodās), diskutējam par dalījumu: literatūra, māksla un zinātne.  Visubeidzot aicinām pievērst uzmanību paziņojumam: līdz 2. jūnijam iespējams (un vēlams!) pieteikt darbus ikgadējai Baltijas Asamblejas balvai literatūrā, mākslā un zinātnē. Katras balvas apjoms ir 5000 eiro. Balvu literatūrā piešķir latviski, igauniski vai lietuviski uzrakstīta romāna, lugas, dzejoļu, stāstu un apcerējumu krājuma vai tamlīdzīga sacerējuma autoram. Darba pirmpublicējumam jābūt izdotam pēdējo piecu gadu laikā. Balvu mākslā piešķir autoram vai izpildītājam par pēdējo trīs gadu laikā radītu mākslas darbu vai darbu ciklu tēlotājmākslā, lietišķajā mākslā, mūzikā, arhitektūrā, teātra mākslā vai kinomākslā. To var piešķirt arī režisoram, solistam, aktierim, baleta māksliniekam vai izpildītājmākslinieku grupai par izcilu māksliniecisku sniegumu pēdējo trīs gadu laikā. Savukārt balvu zinātnē piešķir izcila zinātniska darba vai pētījumu sērijas autoram humanitārajās, sociālajās vai dabas zinātnēs, ja darbam ir starptautiska nozīme, tas rada nopietnu stimulu Baltijas reģionā un ir publicēts pēdējo piecu gadu laikā.  

Aizvadītajā nedēļā VEF Kultūras pils kamerzālē jau septīto reizi tika pasniegtas folkloras gada balvas „Austras koks”. Tas ir viens no augstākajiem apbalvojumiem folkloras jomā Latvijā. Nominācijā „Aktivitātes folkloras jomā 2024. gadā” balvu saņēma Daugavpils Vienības nama Latviešu un latgaliešu kultūras centra „Tradīciju māja” un folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra”. Balvu nominācijā „Mūža ieguldījums” saņēma Austris Grasis un Lidija Jansone, nominācijā „Latviskās dzīvesziņas kopšana un daudzināšana” balvu saņēma Aīda Rancāne un folkloras kopa „Grodi”, „Iedvesmas balva par gada publikāciju” tika pasniegta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuvei. Folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra” Daugavpilī darbojas jau trīs gadu desmitus, šobrīd savā kolektīvā pulcējot pāri par 30 dziedošus un dejojošus daugavpiliešus un apkaimes iedzīvotājus. Visus viņus vieno vēlme saglabāt, attīstīt un popularizēt latviskās tradīcijas, stāsta kopas vadītāja un idejas autore Sarmīte Teivāne. Saņemtā balva „Austras koks” ir veltījums visiem, kuri ar mīlestību un cieņu uztur dzīvu latviešu tautas kultūru. Tās saņemšana iedvesmo vēl dziļāk izprast mūsu saknes – senčus, novērtēt sevi šodien un apzināties atbildību par nākamajām paaudzēm, saka „Svātras” vadītāja Sarmīte Teivāne, un šī balva jau nav novērtējums tikai par pērn paveikto folkloras jomā, tas ir tiešām darbs un kopta dzīvesdziņa 30 gadu garumā. Daugavpils Vienības nama „Tradīciju mājai”, kas arī saņēma „Austras koka” balvu folkloras aktivitāšu rīkošanā pērnajā gadā, šogad aprit jau pieci gadi. Šī tradīciju māja kļuvusi par nozīmīgu kultūrtelpu Daugavpilī, kur tiek krātas un popularizētas tradicionālās kultūras vērtības. Par to, kas šeit notiek, stāsta „Tradīciju mājas” vadītāja Baiba Pankjāne. Šajā mājā ir arī viedais galds, kur notiek iepazīšanās ar senajām tradīcijām un amatiem. Taču lielākoties šī latviskā kultūrtelpa Daugavpilī ir pulcēšanās vieta, lai reāli iemēģinātu savu roku un iemācītos dažādās latvju senās amatu un tradīciju prasmes, bieži vien muzikantu pavadībā.

Aizvadītajā nedēļas nogalē mūsu pašu mājās, Rēzeknē ir notikusi ikgadējā latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” svinīgā pasniegšanas ceremonija. Par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā godināta Nautrēnu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītāja Veronika Dundure. Par Latgales kultūras bagātināšanu godināti spilgtākie notikumi un personības. Latgaliešu kultūras gada balva „Boņuks” ir gaidīts notikums. Balva – tā ir iespēja atskatīties un izvērtēt aizvadītā gada paveikto, izcelt sabiedrībā jau zināmus un arī mazāk zināmums notikumus Latgales kultūrtelpā, kas pelnījušas uzslavas. Spilgtākos un nozīmīgākos veikumus nosaka žūrijas vērtējums, kuriem šogad desmit „Boņuka” balvas saņēmējus bija jāmeklē no 127 pretendentu pieteikumiem. Šogad ceremoniju vadīja Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs un Rēzeknes Tautas teātra aktieris, no Latgales nākušais un šobrīd šeit dzīvojošais, Jānis Pampe. Un kā izrādās, pasākuma vadītāji savstarpēji ir personīgi pazīstami – Jānis Pampe ir Andra Keiša krustdēls. Kā no skatuves atzina Andris Keišs, viņš uz visiem simts procentiem kā latgalietis juties bērnībā. Kā „Boņuka” balvas pasniegšanas ceremonijas laikā jokoja vakara vadītāji, statistika rāda, ka „Boņuki” visblīvāk dzīvo tieši Balvu novada Upītes ciemā. Proti, tieši uz Upīti visvairāk aizceļojušas latgaliešu kultūras gada balvas – ja Upītē dzīvo ap simts cilvēku, tad uz turieni ir devušies 13 „Boņuki” un viens „Žiks”, kas ir skatītāju balva. Un arī šogad „Boņuka” balva nonāk Upītē, jo par vienu no 2024. gada spilgtākiem notikumiem žūrija atzina Folkloras kopas „Upīte” projektu – kolhoza laiku dziesmu atjaunošana. „Boņuks” dodas arī uz Daugavpili, to saņēma Daugavpils teātra izrāde latgaliski „Kaids nūteikti atīs”. Izrāde ir norvēģu autora Juna Foses tulkojums no jaunnorvēģu valodas latgaliešu valodā. Pirmo reizi kāda citu tautu luga ir tulkota pa tiešo uz latgaliešu valodu. Par vienu no desmit labākajiem notikumiem tika atzīts arī koncertuzvedums „Folkpasija: Francis Trasuns”, kurā piedalījās Rīgas Projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa „Rikši”, Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka. Savukārt Evija Maļkeviča-Grundele pirms sešiem gadiem pieņēma izaicinājumu un atgriezās un dzīvo Latgalē, Evija ir muzeja „Andrupenes lauku sēta” novadpētniece, kura ir uzsākusi Tradīciju skoliņu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem – „Mozuo tradiceju škola mozajim”, aicinot vietējos uz kopā būšanu. Aizvadītā gada viens no spilgtiem notikumiem bija arī Amandas Anusānes un Liānas Merņakas ceļojošā izstāde „Baba, kurū škārsteikla bārni vaira napīdzeivuos”. Amanda fotogrāfijās iemūžināja savas 75 gadus vecās vecmammas Valentīnas Priževoites dzīvi Latgales laukos. Svēpētā māla keramikas statuetes tika pasniegtas jau septiņpadsmito reizi. Balvu kopš 2013. gada rīko Latgales vēstniecība „Gors”. Boņuka balvas saņēma arī vinila plate Seimaņs Putāns „Caur bolsim as eju” un koncertizrāde „Putāns. Toreiz un tagad”, Jura Urtāna grāmata „Latgales pilskalni un to folklora”, Broņislavas Martuževas fonds „Rakstītāja” un Broņislavas Martuževas simtgades notikumi – dziesmu grāmata „Dzimst dziesmas tautā, dzimst...” un koncertuzvedums „Topi stipra, sirds”, Jāņa Gleizda simtgadei veltīti pasākumi – Rēzeknes novada pašvaldības konkurss „Juoņa Gleizda bolva fotografejā” un fotogrāmata „Gleizda metode”, kā arī Literārās jaunrades latgaliski veicināšanas programma.

Balvu nominācijas un balvu gaidīšana. Ētiski un pat krimināla rakstura jautājumi mākslas un izglītības procesos. Janvāra pēdējā dienā saruna par kultūras izcēlumiem gada pirmajā mēnesī. Kultūras rondo sarunājas kritiķe Ieva Rodiņa no "kroders.lv", Anete Ašmane-Vilsone, Latvijas Radio 3 "Klasika" un Latvijas Televīzijas raidījuma "Kultūršoks" žurnāliste, režisore Ieva Ozoliņa, radio "NABA" autorraidījuma "Disociatīvā fūga" vadītāja, un kritiķis Aivars Madris no portāla "Delfi", kurš janvārī ieguva Normunda Naumaņa balvu mākslu kritikā.

Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka. Viss esot aizsācies ar baltvīna pudeli. Volkera Hassemera, Berlīnes senatora kultūras jautājumos, un Berlināles Foruma līdzdibinātājas Ērikas Gregoras pārdomas pie vīna glāzes, kā sniegt lielāku atpazīstamību Eiropas kino, atrada dzirdīgas ausis. Tika nolemts 1988. gadā, ko Eiropas Savienība bija pasludinājusi par Eiropas kino un televīzijas gadu, noorganizēt svinīgu pasākumu “Made in Europe” jeb Eiropā radīta kino godināšanai. 1988. gads ir bijis aizsākums gan Eiropas kino balvai, gan arī Eiropas kino akadēmijai, kas vēlāk pārņēma ceremonijas organizēšanas pienākumus no Berlīnes Senāta. 1988. gada novembrī uz Pirmās Eiropas kino balvas ceremoniju sanākušajai izcilu kino veidotāju grupai radās ideja apvienot Eiropas kino profesionāļus organizācijā, kas pārstāvētu nozari un aizstāvētu tās intereses. Oficiāli Eiropas kino biedrība, kas vēlāk pārtapa par Akadēmiju tika dibināta 1989. gadā. Starp tās dibinātājiem bija Jirži Mencels, Ištvāns Sabo, Kšistofs Zanussi un Kšistofs Kešlovskis, Klods Šabrols, Hanna Šigula, Bernardo Bertoluči, Stīvens Frīrs un citi, bet pirmais Akadēmijas prezidents bija zviedru kino režisors Ingmars Bergmans. Vēlāk kino akadēmijas vadību pārņēma Vims Venderss, Agņeška Holanda, un kopš pagājušā gada rudens – franču aktrise Žiljeta Binoša. Pašā pirmajā balvas pirmajā pasniegšanas gadā uz to pretendēja Vima Vendersa “Debesis pār Berlīni”, Billes Augusta “Pelle iekarotājs”, Luija Malla, Kšištofa Kešlovska, Terensa Deivisa, un citu režisoru filmas. Līdz pat 1997. gadam Eiropas kinoakadēmijas apbalvojumu, tāpat kā pašu balvas statueti oficiāli sauca arī par Fēliksu. Vēlākajos gados statuetes forma tika mainīta –  tagad tā ir sieviete krītošā tērpā, netiek lietots arī kādreizējais balvas nosaukums. Eiropas kino akadēmijā ir ap 5000 biedru, kas ik gadu piedalās balsojumā par Eiropas filmām. Decembra sākumā tiek pasniegtas Eiropas kino balvas 22 kategorijās, ceremonijai katru nepāra gadu notiekot balvas mājvietā, Berlīnē, bet katru pāra gadu kādā citā Eiropas pilsētā, 2014. gadā tā bija Rīga. Līdz šim vislielāko balvu birumu – 8 nomināciju kategorijās – ir saņēmusi Jorga Lantima filma “Favorīte” 2019. gadā. Pagājušā gada izskaņā ceremonija norisinājās 7. decembrī Lucernā, Šveicē. Līdztekus 4 pilnmetrāžas animācijas filmām no Čehijas, Šveices un Spānijas labākās animācijas filmas kategorijā bija nominēta arī Ginta Zilbaloža filma “Straume”, kas kļuva par uzvarētāju, ierakstot šo datumu Latvijas kino vēsturē. Saņemot balvu, Zilbalodis teica: ”Šādu filmu bija iespējams radīt tikai Eiropā. Mums ir iespējas izstāstīt oriģinālus, personiskus stāstus, un to nevajadzētu uztvert kā pašsaprotamu.”  

Kopš 2007.–2008. gada vizuālajā mākslā augstākās apbalvojums ir bijusi reizi divos gados pasniegtā "Purvīša balva", kas veidota un finansēta mecenāta, uzņēmēja Jāņa Zuzāna sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. 2024. gada pavasarī Nacionālā kultūras padome atbalstījusi valsts nozīmes Balvas vizuālajā mākslā dibināšanu. Novērtējot aizvadītā gada sniegumu vizuālajā mākslā, pārklājot daudzveidīgo vizuālās mākslas nozari un ietverot plašu nomināciju spektru, apbalvot paredzēts māksliniekus, kuratorus, mākslas pētniekus un kritiķus, mākslas institūcijas un citus nozares pārstāvjus. Par jauno Balvu vizuālajā mākslā diskutē mākslas kritiķis Vilnis Vējš, mākslas kuratore un kritiķe Solvita Krese, kurators un mākslinieks Aleksejs Beļeckis, kā arī kuratore, "Purvīša balvas" izstāžu veidotāja Daiga Rudzāte. Vilnis Vējš: Jautājums par Balvu vizuālajā mākslā ir jau ilgus gadus virzīts un izskatīts, un beidzot šāda balva ir iedzīvināta. Solvite Krese: Tev pilnīga taisnība, balvas projekts tika virzīts jau daudzus gadus. Tā kā jau diezgan daudzus gadus esmu Vizuālās mākslas padomes locekle, pašreiz vadītāja, tad [varu teikt], ka mēs tiešām jau vairākus gadus aktīvi virzījām un runājām par šīs balvas nepieciešamību. Paskatoties uz mūsu kultūrainu kopumā, jāsaka, ka vizuālās mākslas nozare ir viena no retajām vai nu jau vienīgā, kurai nav šādas balvas. Es piedalījos Nacionālās kultūras padomes sēdē, kur tika lemts par Izcilības balvu, un visu laiku vizuālās mākslas nozarei sanāca taisnoties - mums nav tādas balvu sistēmas, teātrim, kino un mūzikai tas pasaulē ir pieņemts. Mums parasti šī vērtēšanas metode iztrūkst. Tas ir kultūrpolitikas instruments, kas ļoti labā veidā iezīmē sasniegumus un stimulē nozares spēlētājus. Mums ilgus gadus ir bijusi "Purvīša balva", kas ir brīnišķīga lieta, un daudzi mūsu kaimiņvalstu mākslinieki un mākslas telpas veidotāji ir mūs apskauduši par šo balvu un šo iespēju, bet tā tomēr izceļ vienu mākslinieka indivīdu. Tas nedod priekšstatu par nozari vai vizuālās mākslas ekosistēmu kopumā. Tāpēc mums, Vizuālās mākslas padomes dalībniekiem, bija ļoti svarīgi cīnīties par šīs balvas reanimēšanu - agrāk šāda balva, Mākslinieku savienības balva, pastāvēja. Tagad beidzot tas ir izdevies, un, man liekas, tas ir liels panākums. Par to esmu ļoti priecīga. Līdzīga situācija bija 2008. gadā, jau pirms 17 gadiem, kad tika nodibināta "Purvīša balva", un tur šī pieeja bija mazliet atšķirīga. Kāds atskatoties ir salīdzinājums “šodien un tad”? Daiga Rudzāte: Ir grūti par to runāt salīdzinājumā. Es absolūti piekrītu Solvitai, ka šāda balva bija vajadzīga, jo tas zināmā mērā marginalizētu vizuālās mākslas nozari, kas caur šādas balvas neesamību ir bijusi apdalīta. Balva to arī aktualizē sabiedrības acīs un pievērš uzmanību. Bet gan toreiz, gan tagad svarīgākais ir tas, ka mēs visi it kā redzam rezultātu - kādam piešķir konkrētu balvu, - bet vēl svarīgāk ir tas, ka šis process tiek vētīts kaut kādā laika laika posmā. Tā ir arī zināma procesa dokumentalizācija, ņemot vērā, ka mums nav drukātā medija. Tas, ko man gribētos šai balvai un kas Purvīša balvai ir, ir katalogs, kas ir vēstures liecība, kas paliek un iegrāmato kādu posmu mākslā. Tā neredzamā daļa varbūt pat ir svarīgāka par skaļajām beigām. Arī Purvīša balva - tas ir ļoti rūpīgs darbs. Tur ir eksperti, kas apskata izstādes, katru ceturksni caur medijiem atgādina par konkrētiem māksliniekiem un sasniegumiem, jo mākslinieki tiek arī izvērtēti. Un tad ir skaļās beigas. Skaļās beigas ir salūts, bet svarīgāks ir viss, kas notiek pirms tā. Taisnība gan. Aleksej, tu saki, ka telpas mākslinieki nav atsevišķi minēti. Bet kādēļ ne? Tas varētu būt kategorijā "Pārsteigums", tā varētu būt "Debija", arī "Gada mākslinieks". Nepiekrīti? Aleksejs Beļeckis: Nē. Ja runājam par izstādēm, nevis konkrētā mākslinieka veikumu - izstādes ir ļoti komplekss process, kurā strādā kolektīvs - daudzi mākslinieki un vizuālās mākslas nozares profesionāļi, kas ir ne tikai mākslinieki. Es nedomāju, ka ir iespējams nākt uz izstādi un iedomāties, ka šī izstāde varētu eksistēt bez iekārtojuma. Iekārtojumi, atkarībā no izstādes, protams, ir ļoti dažādi. Ir konceptuālāki, mazāk konceptuāli. Bet es nedomāju, ka nopietnu mākslas izstādi var iedomāties bez arhitekta, dizainera, telpu māksliniekiem. Tas ir tikai viens piemērs profesionāļiem, kas piedalās izstādēs, un sarakstu var turpināt. Tieši atgriezos no Viļņas, kur aplūkoju izstādi, kas veltīta NRSD, un tas, kā šī izstāde izskatās, ir milzīgs sasniegums izstādes arhitektei.  Es, starp citu, LMC mājaslapā neatradu, kas ir autore, un tā ir sistēmiska problēma. Es tagad to nepārmetu, bet pēc būtības tā ir sistēmiska problēma, ka visi pārējie kaut kādā brīdī, kad notiek salūts, pazūd. Tā ir arī "Purvīša balvas" problēma. Neesmu ne pret "Purvīša balvu", ne pret Vizuālās mākslas balvu, lai neizklausītos tā, ka man balvas nepatīk. Tā ir sistēma, kas darbojas. Es to akceptēju un tā ir nepieciešama, bet mani vairāk interesē, kā šo visu sapilda. Plašāk - audioierakstā.

Kopš 2007.–2008. gada vizuālajā mākslā augstākās apbalvojums ir bijusi reizi divos gados pasniegtā "Purvīša balva", kas veidota un finansēta mecenāta, uzņēmēja Jāņa Zuzāna sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. 2024. gada pavasarī Nacionālā kultūras padome atbalstījusi valsts nozīmes Balvas vizuālajā mākslā dibināšanu. Novērtējot aizvadītā gada sniegumu vizuālajā mākslā, pārklājot daudzveidīgo vizuālās mākslas nozari un ietverot plašu nomināciju spektru, apbalvot paredzēts māksliniekus, kuratorus, mākslas pētniekus un kritiķus, mākslas institūcijas un citus nozares pārstāvjus. Par jauno Balvu vizuālajā mākslā diskutē mākslas kritiķis Vilnis Vējš, mākslas kuratore un kritiķe Solvita Krese, kurators un mākslinieks Aleksejs Beļeckis, kā arī kuratore, "Purvīša balvas" izstāžu veidotāja Daiga Rudzāte. Vilnis Vējš: Jautājums par Balvu vizuālajā mākslā ir jau ilgus gadus virzīts un izskatīts, un beidzot šāda balva ir iedzīvināta. Solvite Krese: Tev pilnīga taisnība, balvas projekts tika virzīts jau daudzus gadus. Tā kā jau diezgan daudzus gadus esmu Vizuālās mākslas padomes locekle, pašreiz vadītāja, tad [varu teikt], ka mēs tiešām jau vairākus gadus aktīvi virzījām un runājām par šīs balvas nepieciešamību. Paskatoties uz mūsu kultūrainu kopumā, jāsaka, ka vizuālās mākslas nozare ir viena no retajām vai nu jau vienīgā, kurai nav šādas balvas. Es piedalījos Nacionālās kultūras padomes sēdē, kur tika lemts par Izcilības balvu, un visu laiku vizuālās mākslas nozarei sanāca taisnoties - mums nav tādas balvu sistēmas, teātrim, kino un mūzikai tas pasaulē ir pieņemts. Mums parasti šī vērtēšanas metode iztrūkst. Tas ir kultūrpolitikas instruments, kas ļoti labā veidā iezīmē sasniegumus un stimulē nozares spēlētājus. Mums ilgus gadus ir bijusi "Purvīša balva", kas ir brīnišķīga lieta, un daudzi mūsu kaimiņvalstu mākslinieki un mākslas telpas veidotāji ir mūs apskauduši par šo balvu un šo iespēju, bet tā tomēr izceļ vienu mākslinieka indivīdu. Tas nedod priekšstatu par nozari vai vizuālās mākslas ekosistēmu kopumā. Tāpēc mums, Vizuālās mākslas padomes dalībniekiem, bija ļoti svarīgi cīnīties par šīs balvas reanimēšanu - agrāk šāda balva, Mākslinieku savienības balva, pastāvēja. Tagad beidzot tas ir izdevies, un, man liekas, tas ir liels panākums. Par to esmu ļoti priecīga. Līdzīga situācija bija 2008. gadā, jau pirms 17 gadiem, kad tika nodibināta "Purvīša balva", un tur šī pieeja bija mazliet atšķirīga. Kāds atskatoties ir salīdzinājums “šodien un tad”? Daiga Rudzāte: Ir grūti par to runāt salīdzinājumā. Es absolūti piekrītu Solvitai, ka šāda balva bija vajadzīga, jo tas zināmā mērā marginalizētu vizuālās mākslas nozari, kas caur šādas balvas neesamību ir bijusi apdalīta. Balva to arī aktualizē sabiedrības acīs un pievērš uzmanību. Bet gan toreiz, gan tagad svarīgākais ir tas, ka mēs visi it kā redzam rezultātu - kādam piešķir konkrētu balvu, - bet vēl svarīgāk ir tas, ka šis process tiek vētīts kaut kādā laika laika posmā. Tā ir arī zināma procesa dokumentalizācija, ņemot vērā, ka mums nav drukātā medija. Tas, ko man gribētos šai balvai un kas Purvīša balvai ir, ir katalogs, kas ir vēstures liecība, kas paliek un iegrāmato kādu posmu mākslā. Tā neredzamā daļa varbūt pat ir svarīgāka par skaļajām beigām. Arī Purvīša balva - tas ir ļoti rūpīgs darbs. Tur ir eksperti, kas apskata izstādes, katru ceturksni caur medijiem atgādina par konkrētiem māksliniekiem un sasniegumiem, jo mākslinieki tiek arī izvērtēti. Un tad ir skaļās beigas. Skaļās beigas ir salūts, bet svarīgāks ir viss, kas notiek pirms tā. Taisnība gan. Aleksej, tu saki, ka telpas mākslinieki nav atsevišķi minēti. Bet kādēļ ne? Tas varētu būt kategorijā "Pārsteigums", tā varētu būt "Debija", arī "Gada mākslinieks". Nepiekrīti? Aleksejs Beļeckis: Nē. Ja runājam par izstādēm, nevis konkrētā mākslinieka veikumu - izstādes ir ļoti komplekss process, kurā strādā kolektīvs - daudzi mākslinieki un vizuālās mākslas nozares profesionāļi, kas ir ne tikai mākslinieki. Es nedomāju, ka ir iespējams nākt uz izstādi un iedomāties, ka šī izstāde varētu eksistēt bez iekārtojuma. Iekārtojumi, atkarībā no izstādes, protams, ir ļoti dažādi. Ir konceptuālāki, mazāk konceptuāli. Bet es nedomāju, ka nopietnu mākslas izstādi var iedomāties bez arhitekta, dizainera, telpu māksliniekiem. Tas ir tikai viens piemērs profesionāļiem, kas piedalās izstādēs, un sarakstu var turpināt. Tieši atgriezos no Viļņas, kur aplūkoju izstādi, kas veltīta NRSD, un tas, kā šī izstāde izskatās, ir milzīgs sasniegums izstādes arhitektei.  Es, starp citu, LMC mājaslapā neatradu, kas ir autore, un tā ir sistēmiska problēma. Es tagad to nepārmetu, bet pēc būtības tā ir sistēmiska problēma, ka visi pārējie kaut kādā brīdī, kad notiek salūts, pazūd. Tā ir arī "Purvīša balvas" problēma. Neesmu ne pret "Purvīša balvu", ne pret Vizuālās mākslas balvu, lai neizklausītos tā, ka man balvas nepatīk. Tā ir sistēma, kas darbojas. Es to akceptēju un tā ir nepieciešama, bet mani vairāk interesē, kā šo visu sapilda. Plašāk - audioierakstā.

Kaspars Dvinksis ir izdalījis Trīs Zvaigžņu Balvu, ko mēs domājam par uzvarētājiem un kuri ir vai nav pelnījuši un kā no 13 balsotājiem var iegūt 50%? Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Par šā gada Eiropas labāko filmu Eiropas Kinoakadēmijas biedru balsojumā atzīta franču režisora Žaka Odijāra kinolente “Emīlija Peresa”. Kannās pirmizrādītā filma ir savdabīgs mūzikla, trillera un komēdijas sajaukums, kura satura pārstāsts izklausās gandrīz absurdi – filmas centrā ir meksikāņu narkobarons, kurš vēlas kļūt par sievieti, falsificē savu nāvi un nonāk identitātes meklējumos starp savu veco un jauno dzīvi, pagātnes grēkiem un šodienas jūtām. Kad par franču “dzīvo klasiķi” dēvētais režisors Žaks Odijārs uz Eiropas Kinoakadēmijas skatuves kāpa pirmoreiz, saņemot balvu par labāko režiju, viņš jokoja, ka ir sagatavojis nevis vienu, bet divas un varbūt pat trīs runas, jo ir optimists. Otrajā runā kā nu jau arī labākais scenārists viņš lūdza sevi vairs nesaukt par “Jacques Audiard”, bet gan par “Jacques Award” jeb “Balvu Žaku”. Bet trešoreiz uz skatuves kāpa visa filmas komanda, jo “Emīlija Peresa” uzvarēja vairāku tūkstošu Eiropas Kinoakadēmijas biedru balsojumā par Eiropas labāko filmu. Filma “Emīlija Peresa” ir neparasta. “Pilnīgi traka,” vēlāk saka kinokritiķe Dita Rietuma. Odijāra radītais stāsts par meksikāņu narkobarona pārvērtībām un identitātes meklējumiem ietekmīgo narkotiku karteļu un to karos nogalināto cilvēku tūkstošu kontekstā šķiet tik dīvains, ka to pat nav vērts mēģināt paskaidrot ārpus kopējās filmas estētikas. Filmā piedalās un arī dzied un dejo spožs spāņu un amerikāņu aktrišu ansamblis – Zoja Saldana (Zoë Saldaña), Selēna Gomesa (Selena Gomez) un Karla Sofija Gaskona (Karla Sofía Gascón) – viņa ir pirmā transpersona, kas saņēmusi labākās aktrises balvu gan Kannās, gan tagad arī Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā. Saņemot balvu, Gaskona teica, ka speciāli uzvilkusi zilu kleitu, lai izrādītu cieņu Eiropas vērtībām – taisnīgumam, demokrātijai un likumu ievērošanai. Aktrise Karla Sofija Gaskona, kura savulaik bija pazīstama kā aktieris Huans Karloss Gaskons (Juan Carlos Gascón), ir no Spānijas, bet jau ilgus gadus dzīvo un strādā Meksikā. Tieši tur norisinās arī filmas “Emīlija Peresa” darbība. Kritiķu atsauksmes par filmu “Emīlija Peresa” ir ļoti pretrunīgas. Angļu valodā vien varat izlasīt visu no sajūsmas līdz nopēlumam. Kinokritiķe Dita Rietuma, kura šo filmu redzēja pirmizrādē Kannu kinofestivālā, pieder pie sajūsminātajiem. Vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas viņa sarunā atzinusi, ka “Emīlija Peresa” ir viņas šī gada mīļākā filma. Un to apstiprina arī intervijā pēc ceremonijas, kurā “Emīlija Peresa” ieguva visas galvenās balvas. Žaka Odijāra filma “Emīlija Peresa” ir Francijas pieteikums “Oskariem”. Vai tā iekļūs starp nominantiem, uzzināsim janvāra vidū. Jaunajā gadā filma varētu nonākt arī Latvijas kinoteātros.

Pagājušajā nedēļā tika paziņoti "Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024" rezultāti un godināti laureāti. Taču skatītājiem neredzamais gan atlases žūrijas, gan starptautiskās žūrijas darba process ar diskusijām bieži ir skates būtiskākā daļa, jo iezīmē Latvijas arhitektūras klīnisko ainu noteiktā laika nogrieznī. Abas žūrijas nonāca pie virknes svarīgu jautājumu, un starptautiskā žūrija savu vēstījumu beidza ar vārdiem: "Šai balvai vajadzētu būt iespējai turpināt šo sarunu." Raidījumā atlases žūrijas priekšsēdētājs Miķelis Putrāms un balvas divkārtējais finālists un sudraba godalgas laureāts Reinis Saliņš mēģina atbildēt uz daļu no tiem. Piemēram, cik tālu arhitekts drīkst iet, strādājot ar cita radītu darbu; kāda ir arhitekta loma mūsdienās?

"Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024" galveno apbalvojumu jeb "Grand Prix" saņēmis Jaunais Rīgas teātris. Sveicam laureātus un tiekamies ar Zaigu Gaili un Filipu Pitenu Kultūras rondo studijā. Viņiem pievienojas arī Miķelis Putrāms, kurš bija šī gada atlases žūrijas priekšsēdētājs, un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs. Uzklausām arī fināla žūrijas pārstāvi Elodī Degarvu no Beļģijas, ar kuru sarunājās Māra Rozenberga. Latvijas Arhitektūras savienībā norāda, ka Jaunā Rīgas teātra ēku kompleksa pārbūve notika atbilstoši arhitektes Zaigas Gailes iecerei. Ēkai teju divtik tika palielināts apjoms ar sarežģītu pazemes konstrukciju izbūvi. Pazemes stāvā izvietotas darbnīcas. Vēsturisko teātra ēku papildina jauns piecstāvu nams ar divām "Black Box" zālēm, mēģinājumu zālēm un aktieru telpām. Abas ēkas ir savienotas ar stiklotu eju. Teātra Lielajā zālē ir saglabāta gadsimtu senās ēkas elpa, akcentē savienībā. Projektu sāka pilnsabiedrība "Zaigas Gailes birojs un partneri". Pilnsabiedrība tika likvidēta 2020. gadā. Tālāk izmaiņu projektu izstrādāja pilnsabiedrība "SBSC", piesaistot SIA "Sarma & Norde arhitekti", kur SIA "Zaigas Gailes birojs" bija apakšuzņēmējs, informē balvas rīkotāji. No 14. līdz 19. oktobrim norisinās jau par tradīciju kļuvusī Arhitektūras nedēļa, piedāvājot dažādām auditorijām saistošus, arhitektūrai veltītus pasākumus. Bet vakar, 18. oktobrī, Rīgas cirkā pasniegtas Latvijas Arhitektūras gada balvas. Kultūras rondo saruna par būtiskākajām tendencēm un  nozīmīgākajiem procesiem Latvijas arhitektūrā, pārskatot Latvijas arhitektūras gada balvas nominantu klāstu un tiekoties ar balvas ieguvējiem. Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024 (LAGB 2024) finālam atlases žūrija bija izvirzījusi 16 pretendentus. Pamatojoties uz iesniegtajiem darbiem, žūrija noteica šī gada vienojošo tēmu, kas ir pārmantojamība. Pieteiktie darbi tika vērtēti gan klātienē, gan attālināti, viesojoties teju visos Latvijas reģionos un Igaunijā.    

Rīgas projektu koris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) divos koncertos pirmatskaņos komponistes Lauras Jēkabsones "Folk pasiju", kas tapusi par godu Franča Trasuna 160. jubilejai. Rīgas projektu koris savu septīto sezonu atklās ar pasaules pirmatskaņojumu divos koncertos – Rīgā un Rēzeknē. Jēkabsones "Folk pasija" ir koncerta garuma jaundarbs, kas atspoguļo latgaliešu priestera un valstsvīra Trasuna dzīvesgājumu. Klasikas studijā tiekamies ar komponisti, grupas "Latvian Voices" dziedātāju Lauru Jēkabsoni. Mūsu sarunā par tautiskā un sakrālā sapludināšanu, par saknēm Latgalē un to, vai Franča Trasuna upuris nav bijis veltīgs, par mūziķu lielo pietāti pret radīto materiālu un pasijā ieslēptajiem citātiem. Sarunas otrajā daļā par 26. oktobrī paredzēto "Latvieša mīta" pirmatskaņojumu. Tā radīšanas gaitā Laura pētījusi latviešu tautasdziesmas, lai pēc iespējas bagātīgāk atveidotu latviešu vīrieša jūtu pasauli. * Darba "Folk pasija" libreta autore ir latgaliešu dzejniece un Saeimas deputāte Anna Rancāne, kura izmantojusi gan paša Trasuna dzeju, gan savu oriģināldzeju. Rīgas projektu korim šajā koncertā pievienosies LNSO, postfolkloras grupa "Rikši" ar solistu Ēriku Zepu, kā arī solists Jānis Strazdiņš Trasuna lomā. Trasuns (1864–1926) bija katoļu priesteris, literāts un politiķis, viens no galvenajiem pirmā Latgales kongresa rīkotājiem 1917.gadā, kā arī Latvijas Satversmes sapulces, pirmās un otrās Saeimas deputāts. Trasuna politiskajai darbībai bija liela nozīme Latgales lēmumā apvienoties ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem, lai vēlāk kopīgi dibinātu Latvijas Republiku. Viņa stāsta, ka savas politiskās darbības un baznīcas vadības kritikas dēļ Trasuns 1925.gadā tika izslēgts no katoļu baznīcas. Trasuns nomira 1926.gada aprīlī, neilgi pēc tam, kad bija padzīts no Lieldienu dievkalpojuma Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. "Trasuna dzīve ir bijusi ļoti sarežģīta, taču Latgalei un Latvijai ārkārtīgi nozīmīga," izvēli rakstīt pasiju par Trasunu pamato Laura Jēkabsone, kura pati nāk no Balvu novada. "Un Trasuna dzīves gājumu nav iespējams izstāstīt bez Latgales tautas mūzikas klātbūtnes, jo Latgalē tā ir cieši savijusies ar kristīgajām tradīcijām. Tāpēc arī šāds nosaukums – "Folk pasija", uzsver komponiste. "Folk pasijas" pirmatskaņojums notiks Rīgā 18.oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Savukārt 14.novembrī jaundarbs tiks atskaņots Rēzeknē, Latgales vēstniecībā GORS.

Četrpadsmit godus atpakaļ novadpētnieks entuziasts Māris Rumaks izveidoja un prezentēja tā saukto Latgales karogu. Karogs samērā ātri kļuva populārs vietējās sabiedrības vidū, to sāka lietot arī novadu pašvaldības svētkos un izkarot pie ēkām. Oficiāli gan tas netika apstiprināts, kā iemesls tam tika norādīts neatbilstošs ģerbonis uz zilibaltā fona. Kā savulaik skaidroja Valsts Heraldikas komisija, šo sudraba grifu ar kroni uz sarkana fona 16. gadsimtā lietoja Pārdaugavas hercogiste, kurā ietilpa arī Latgale, taču šobrīd tam nav nekādas saistības ar vēsturisko novadu. Vēl 2017.gadā Pasaules latgaliešu saietā pieņemtajā rezolūcijā tika izteikts aicinājums Latgales plānošanas reģiona padomei virzīt uz oficiālu apstiprināšanu karogu bez šī ģerboņa. Un pērn, 2023.gada aprīlī ar Valsts heraldikas komisijas atzinumu, valsts prezidents Egils Levits tumši zilo karogu ar baltu svītru pa vidu, bez sākotnēji lietotā ģerboņa apstiprināja par Latgales vēsturiskās zemes karogu. Lai arī ir pagājis jau pusotrs gads, joprojām ne vien privātpersonas, bet arī vairākas pašvaldību iestādes oficiāli atzītā Latgales karoga vietā izmanto neoficiālo versiju ar ģerboni. Kāds sods var būt par nepareizu karoga lietošanu un cik svarīgi sabiedrībai skaidrot simbolu lietošanu, raidījumā saruna ar Valsts heraldikas komisijas pārstāvi, mākslas vēsturnieci Ramonu Umbliju, Balvu novada domes priekšsēdētāju, arī Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāju Sergeju Maksimovu un Saeimas deputātu Juri Viļumu (AS).   „Būtu ļoti svarīgi, lai maksimāli pašu sabiedrību ieinteresētu sekot šim līdzi, jo mēs taču paši visi redzam šobrīd, kāds ir simbolu svars skatoties uz karu Ukrainā. Ukrainas karogs šobrīd izsaka pilnīgi absolūti visu - aiz tā stāv stāsti un traģēdijas. Tātad šiem simboliem ir daudz lielāka nozīme nekā mēs iedomājamies. Tas nav tikai auduma gabals. Kad auduma gabals kļūst par karogu, tas kļūst par simbolu, kurā ir daudz stāstāmā, kurš ļoti daudz ko simbolizē, kurš ļoti daudz ko pavēsta par šī karoga lietotājiem par piederību,” raidījumā nepieciešamību turpināt veikt skaidrojošo darbu sabiedrībā pamato Ramona Umblija. „Latgalē ir dažādas kopienas, un tieši tāpēc būtu jācenšas skaidrot, par to, cik šajā ģeopolitiskajā situācijā īpaši vēl pierobežā, kur ir ļoti saspringtas šīs attiecības un situācijas veidojās, cik svarīga ir lojalitātes izrādīšana valstij caur likumdošanu jo šis apstiprinātais Latgales vēsturiskās zemes karogs ir ar likumu nostiprināts.” Ja pašvaldības un valsts institūcijas izmanto ģerboņu likumā nereģistrētu ģerboni par to draud sods, tas ir likuma pārkāpums, uzsver Umblija. „Un šeit nav runa par formālu lietu, šeit ir runa par būtību, par solidaritāti un lojalitāti Latvijas valstij. Un šāda likuma pārkāpšana tas ir būtībā ļoti izteikts nihilisms pret likumdošanu un tātad pret pašu valsti.” Saeimas deputāts Juris Viļums uzskata, ka šobrīd ir tāds loģiski paredzams pārejas process, kur pašvaldības un cilvēki karogu pieņem, sāk lietot. „Joprojām ir jāskaidro daļai cilvēku, kas tas par karogu, kāpēc tas vajadzīgs. Un diemžēl jāskaidro arī, ka tas nekādā gadījumā nav nekāds šķeļošs karogs, tieši otrādi – reģionam piederību stiprinošs un līdz ar to arī patriotismu vairojošs simbols.” Savukārt neapstiprinātā Latgales karoga versijas izmantošanu Sergejs Maksimovs neuzskata uzreiz par sodāmu rīcību, bet sola visām pašvaldībām vēlreiz atgādināt par nepieciešamību karogus nomainīt pret zili balti zilajiem. „Tas nav kaut kāds protests, ka prezidents nepareizo karogu apstiprināja vai kā tamlīdzīgi. Svarīgākais, ka ir karogs – simbols, kas vieno Latgali, simbols, ka mēs esam piederīgi Latvijai un tur nav diskusiju.”

Ziemeļlatgalē – to starp Balvu novada Upītē norisinājās ceturtais starptautiskais folkloras festivāls „Ļipa Kust”. Tajā līdzās vietējām folkloras kopām piedalījās arī tradicionālās mūzikas grupas no Kostarikas, Čehijas un Gruzijas. Festivālā “Ļipa Kust” iekļāvās arī 9. Latgales stāstnieku festivāls “Amatu stāsti” ar pieskaņotu stāstu tēmu – “Tautas muzikants, rotaļnieks”.

Pagājušajā nedēļā Balvu novada Upītē un vēl vairākās vietās Ziemeļlatgalē norisinājās ceturtais starptautiskais folkloras festivāls „Ļipa kust”. Tajā līdzās vietējām folkloras kopām piedalījās arī tradicionālās mūzikas grupas no Kostarikas, Čehijas un Gruzijas. Šogad festivālā “Ļipa kust” iekļāvās arī 9. Latgales stāstnieku festivāls “Amatu stāsti” ar pieskaņotu stāstu tēmu – “Tautas muzikants, rotaļnieks”. Ar neiztrūkstošo rotaļdanci „Lipa kust” aizvadīts jau ceturtais starptautiskais folkloras festivāls „Lipa kust”. Nedēļas garumā Baltinavā, Balvos, Viļakā un Upītē festivāla dalībnieki klausījās stāstus, vēstīja par savas valsts tradīcijām, pat piedalījās stipro skrējienā, bet visu vairāk – muzicēja un dejoja. Festivāls aizsākās 2017. gadā. Jau pirms tam folkloras kopa „Upīte” regulāri paši brauca uz dažādiem festivāliem ārzemēs, līdz izdomāja, ka arī savās mājās grib sarīkot starptautisku festivālu, kurā apvienotu labākās idejas no citos festivālos aizgūtā, kā arī ciemiņiem parādītu Ziemeļlatgali un tās tradīcijas. Skanīgs festivāla nosaukums ilgi nav bijis jāmeklē – stāsta festivāla idejas autors un galvenais organizators, Balvu novada Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” direktors Andris Slišāns. „Lipa kust” notiek reizi divos gados, un rīkotājiem vienmēr bijis svarīgi uzaicināt citos festivālos iepazītus ārvalstu muzikantus.

Stāsta Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns Vai zini, ka UNESCO "Pasaules atmiņas" starptautiskajā reģistrā iekļauto masu akciju jeb dzīvo ķēdi "Baltijas ceļš" (turpmāk tekstā – Baltijas ceļš) var uzskatīt par pasaules vēsturē nebijušu treju tautu pašnoteikšanās referendumu jeb tiešo balsojumu par brīvību un neatkarību?  Baltijas ceļš kā tautu solidaritātes fenomens sekmēja ne tikai baltiešu atbrīvošanos no Krievijas, bet atstāja paliekošas pēdas pasaules vēsturē, iedvesmoja un iedvesmo brīvībai citus. Tas tiešā veidā atkārtots 1990. gada janvārī Rietmukrainā no Ļvivas līdz Kijivai, 1990. gada vasarā Kišiņevā, bet 2013. gada 11. septembrī Katalonijā. Kataloņi Baltijas ceļa iespaidā par savu nāciju vienojošo himnu, veidodami savu dzīvo ķēdi, izvēlējās Mārtiņa Brauna dziesmu "Saule. Pērkons. Daugava". 2019. gada 23. augustā Baltijas ceļš atdzimis arī Honkongas jauniešu protestos pret Ķīnas komunistiem. Baltijas ceļš arvien rāda, kā bez ieročiem var stāties pretī bruņotam pārspēkam un to uzveikt. Tādēļ Latvijas pienākums ir vēsturiskās atmiņas institūcijās glabāt liecības par šo pasaules atmiņas dārgumu. Kā pirmā no tādām liecībām minama Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļas "Latvijas Tautas frontes muzejs" rodamā Latvijas Tautas frontes, Igaunijas tautas frontes Rahvarinne un Lietuvas kustības Sajūdis 1989. gada 15. jūlija parakstītā vienošanās – līdz 23. augustam (tātad – mēneša laikā) organizatoriski un tehniski sagatavoties dzīvās ķēdes izveidošanai. Tas, vai minimālais nepieciešamais cilvēku skaits Latvijas teritorijā tik īsā laikā atsauksies uz Tautas aicinājumu "Visi uz Baltijas ceļa!", bija atkarīgs no simtiem tautas kustības vietējo nodaļu, grupu un katra Latvijas patriota apzinīguma, nacionālās pārliecības, apķērīguma un drosmes – apstākļos, kad Maskava baltiešu protestus pasaulei centās pasniegt tikai kā maznozīmīgas ekstrēmistu saujiņas nemierus. Liecības par to snieguši un joprojām sniedz un aicināti sniegt paši notikuma dalībnieki, tai skaitā vietnē www.thebaltickway.eu. Savukārt Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajam krājumam Baltijas ceļa stāstus ierakstīja 28 sabiedrībai plašāk pazīstami Baltijas ceļa dalībnieki, ieskaitot Baltijas valstu ministru prezidentus. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā atrodamas 300  visdažādākā vecuma Baltijas ceļa dalībnieku personiskās liecības, kas 2014. gadā vāktas pēc UNESCO Nacionālās komitejas ierosmes. Saīsinātā veidā piedāvājam tolaik 24 gadus vecās Viļakas bibliotekāres Viktorijas Stivriškas atmiņas, kas atklāj gan to, ko Latvijas cilvēki juta, gan to, kā viņi savā Baltijas ceļa vietā nonāca... "Mūsu Baltijas ceļa posms bija Rūjienas apkaimes Oleru ciems Jeru pagastā. No Viļakas izbraucām saulainā pēcpusdienā. Līdz Baltijas ceļa sākumam vajadzēja tur nokļūt. Kad autobusā brīvu vietu vairs nebija, papildus tika meklēti ķeblīši, un tālais ceļš varēja sākties. Šoseja mašīnām pārpilna, garām braucošie sveicienam cits citam māja ar sarkanbaltsarkaniem karodziņiem. Veidojās sastrēgumi. Baltijas ceļa dalībniekos valdīja neaprakstāma kopības un vienotības sajūta. Pie Rūjienas nācās gaidīt un dziedāt no līdzpaņemtām dziesmu kladēm, jo pilsētā iebraukt nevarēja, tur veidojās ķēdes posms ar igauņiem, un mūsu mašīnu straumi virzīja uz Jeru pusi. Izkāpjot ceļš sadalījās. Vienā pusē – dzīvā cilvēku ķēde, otrā pusē – autobusi un vieglās automašīnas. Dega ugunskuri, skanēja dziesmas. Iztrūkstošie cilvēki tika aizstāti ar tautiskām jostām. Balvu rajona Baltijas ceļa dalībniekiem bija jāsadodas rokās ar kaimiņiem no Ludzas rajona. Pirms un pēc notika dziedāšana, apspriešanās. Mājās steigties negribējās. Atslēgas vārdi tajā vakarā bija: brīvība, laisve, vabadus, Baltija, Latvija, neatkarība. Baltijas ceļa himna "Atmostas Baltija" trīs valstu valodās lika sariesties asarām visu paaudžu un tautību cilvēku acīs. Neaizmirstamās piecpadsmit minūtes, kurās sadodas rokās triju valstu iedzīvotāji, nav salīdzināmas ne ar ko. Caur radio aparātiem klausījāmies LTF priekšsēdētāja teiktos vārdus par ceļu, kas ejams Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. Tas iedrošināja darīt iespējamo un neiespējamo, lai izrautos no PSRS važām." Maskava un tās vietvalži vēl 23. augusta rītā Latvijā kā visrusificētākajā un krievu militārajām bāzēm visvairāk piedrazotajā posmā Baltijas ceļu mēģināja izjaukt. Tika aizliegta vienīgā iespējamā koordinācijas iespēja – radio tiešraide. Globālo Baltijas ceļu izglāba tādu Latvijas cilvēku kā Viktorija pašaizliedzība, disciplīna un pašorganizēšanās spēja. Paldies par to!

1. jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, Rīgas Latviešu biedrība un Latvijas Bērnu fonds pulksten 14 aicina uz konkursa "Talants Latvijai" 32. sezonas noslēguma koncertu un laureātu apbalvošanu Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē: tieši tāpēc "Atsperi" šoreiz vadām kopā ar diriģentu un šī konkursa māksliniecisko vadītāju un producentu Normundu Dreģi, kurš sarunas gaitā uzsver: "Kokurss "Talants Latvijai" dod labas emocijas un virzību mūzikas pasaulē." Kopā ar Normundu Dreģi ielūkojamies konkursa "Talants Latvijai" vēsturē un šodienā, plašāk runājam par 32. sezonas noslēguma koncertu, skolu atsaucību dalībai konkursā, populārākajiem mūzikas instrumentiem jauniešu vidū un viņu motivāciju piedalīties jauniešu simfonisko orķestru darbībā. Vēl runājam arī par Normunda vadītās Latvijas Orķestru asociācijas darbību un to, kādi ir secinājumi pēc aprīlī notikušā Baltijas valstu Jauniešu simfonisko orķestru festivāla Lietuvā. Ilze Medne: 1. jūnijs tev ir ne tikai svētku diena, bet arī zināmā mērā patīkama darbadiena, jo šodien būs daudz pienākumu, daudz uzdevumu, kas jārisina Rīgas Latviešu biedrības namā, kas jau 32 gadus ir mājvieta konkursam "Talants Latvijai". Cik sen esi saistīts ar šo konkursu? Normunds Dreģis: Šo konkursu mākslinieciski vadīt un producēt man ir tas gods nu jau sesto gadu… Tajā piedalās instrumentu spēles dažādu specialitāšu audzēkņi no Latvijas mūzikas skolām. Katrā ziņā šis konkurss ir viens no vissenākajiem konkursiem Latvijā, un bērniem tā ir lieliska iespēja uzstāties Rīgas Latviešu biedrībā, kura vissenākā latviešu organizācija pasaulē. Vai konkursā kaut kas ir mainījies no tiem laikiem, kad to aizsāka un vadīja Arnolds Skride?  Dažas izmaiņas ir konkursa nolikumā un pašā norisē: piemēram, kopš 2019. gada mums ir konkursa atklāšanas koncerts, kurā iepriekšējā konkursa pirmo vietu laureātiem ir iespēja uzstāties kā solistiem kopā ar orķestri. Tāpat jau otro gadu, ņemot vērā konkursa dalībnieku apjomu, organizējam to trijās kārtās: ir tā saucamais lielais fināls, kur uz vienas skatuves satiekas visi pretendenti uz laureātu diplomiem. Bet pamats patiešām ir palicis nemainīgs – tāds, kādu to iedibināja Arnolds Skride, proti, šis konkurss ir tieši instrumentu spēles specialitāšu audzēkņiem, tajā piedalās mūzikas skolu audzēkņi: bērniem un jauniešiem tiek dota iespēja piedalīties konkursā gan ar savu skolu – kā pirmajā kārtā, kas ir tādā kā koncertcikla formātā; bet otrajā kārtā konkurss norisinās pa instrumentu grupām, bet finālā visi sanāk kopā uz vienas skatuves. Tas nozīmē, ka dalībnieki piesakās nevis individuāli, bet sadarbība norisinās tieši ar skolām? Tieši tā – piesakās skolas, un pirmajā kārtā, kas notiek koncertcikla formātā, katra skola uzstājas ar sagatavotu programmu. Savukārt konkursa žūrijas komisija vērtē un spilgtākos un izteiksmīgākos jauno talantu priekšnesumus izvirza jau uz otro kārtu. Būtībā tas nozīmē, ka sacensība ir ne tikai starp individuālajiem priekšnesumiem, bet kaut kādā ziņā arī starp skolām – tieši aktivitātes un ieinteresētības ziņā? Tā ir. Mums ir daudz aktīvu skolu, kas šajā konkursā piedalās jau vairākus gadus pēc kārtas. Daļa no tām izmanto šo iespēju un katru gadu sagatavo jaunu programmu un uzstājas. Latvijas Bērnu fonds dod balvas arī skolām! Ir tādas īpašās balvas, kas tiek pasniegtas divām skolām, kuras uzrādījušas vislabākos rezultātus konkursa finālā – tā ir Arnolda Skrides balva un Gunāra Eižena Bērzzariņa balva. Piedalīties konkursā daudz vienkāršāk ir Rīgas skolām, bet vai arī reģionu skolas izmanto šo iespēju un atrod veidu, kā atvest savus talantus uz Rīgu? Tas atkarīgs arī no tā, kādas ir konkrētās skolas iespējas, kāds ir pašvaldību atbalsts. Šogad piedalās Priekules mūzikas un mākslas skola; vairākus gadus aktīvi bijuši dalībnieki no Alūksnes mūzikas skolas, Balvu mūzikas skolas. Ir ļoti daudz skolu ārpus Rīgas, kas piedalās šajā konkursā. Ja vērojam šī konkursa tendences, piemēram, beidzamos desmit gadus – vai interese par to aizvien ir tikpat liela, vai varbūt kļūst pat lielāka? Un kāds ir bērnu sagatavotības līmenis? Lielu iespaidu uz konkursu atstāja pandēmijas laiks, taču noturējāmies. (..) Skolas ir aktīvas, un, lai arī gadās dažādi sarežģījumi, konkurss ir labi zināms, un vidēji katru gadu tajā piedalās apmēram divdesmit mūzikas skolas jeb 150 audzēkņi. Tad arī tieši jums pirmajiem redzamas indikācijas, kāda ir jauniešu interese par konkrētiem instrumentiem. Bija flautas popularitātes laiks, tad bija saksofona ziedu laiks. Bet tieši jūs esat pirmie, kuri redz – šeit briest krīze… Mēs šīs tendences pamanām. Taču būtībā, kopš vadu šo konkursu, amplitūda ir tāda, ka katrā konkursā piedalās piecpadsmit līdz divdesmit instrumentu spēles specialitāšu audzēkņi: ir gan stīginstrumenti jeb lociņinstrumenti, daudzstīgu instrumenti, tāpat pūšaminstrumenti, sitaminstrumenti, pianisti, akordeonisti – viss spektrs ir pilns. Protams, ir instrumenti, kuri ir retāki, un tos mēs arī atbalstām, cik varam, ar kādām īpašām balvām. Zināms iztrūkums ir gan alta spēles specialitātē, gan kontrabasa spēlē, tāpat fagots vai trompete ir tie instrumenti, kuri šodien tiek apgūti retāk. Taču caurmērā tomēr mūzikas skolās ir daudz jauniešu, kuri patiešām apgūst visu šo apmēram divdesmit instrumentu spēli un var piedalīties kādā konkursā. Kuri ir tie instrumenti, kas aizvien ir pieprasīti un kurus patiešām bērni labprāt spēlē? No stīgām tā ir vijole un čells, tāpat arī taustiņinstrumenti, kokle, ģitāra. Šogad piedalījās arī viena arfiste – arfa ir retāks instruments. No pūšaminstrumentiem dominē flautisti. Klarnete – kā kuru gadu. Retāk ir obojisti vai fagotisti. Samērā aktīvi ir saksofonisti. Retāk ir trompetisti, trombonisti un tubisti. Pirms pandēmijas bija viens brīnišķīgs eifonists no Alūksnes mūzikas skolas.  Pianistu ir daudz, akordeonistu tāpat. Bet katrā ziņā instrumenti pārstāvēti ļoti bagātīgi un visā spektrā. Vairāk – audioierakstā.

Vakar, 16. aprīlī, Briselē pasniegta LUX balva filmai, par kuru nobalsojuši Eiropas Parlamenta deputāti un skatītāji. Balvu ieguvusi vācu filma ‘'Skolotāju istaba” (Das Lehrerzimmer). Vairāk telefonsarunā no Briseles stāsta Māra Rozenberga. Balvai bija nominētas piecas filmas, kuras ir iztulkotas visās Eiropas Savienības valstu valodās un tās rāda arī katrā no dalībvalstīm. Latvijā gada sākumā varēja noskatīties gan balvu ieguvušo filmu "Skolotāju istaba", gan arī četras citas filmas. Viena no tām bija igauņu dokumentālā filma "Melnās pirts māsība". Tāpat varēja noskatīties somu kinoklasiķa Aki Kaurismeki filmu "Kritušās lapas", kā arī mazāk zināmos darbus - franču dokumentālo filmu "Uz Adamanta" un arī spāņu spēlfilma "20000 bišu suga". Balvas ieguvēja - vācu filma "Skolotāju istaba" ir stāsts par jaunu, ļoti ideālistisku matemātikas un fizkultūras skolotāju Karlu, kura kļūst par liecinieci zādzībām skolā. Viņa nolemj tās izmeklēt un, atklājot vainīgo, nokļūst ļoti sarežģītu ētisku izvēļu priekšā, kur, varētu teikt, visi rīcības varianti ir kaut kādā ziņā nepareizi. Filmas režisors ir Ilkers Čataks (Ilker Çatak).

6. aprīlī Rundāles pils Baltajā zālē ar baroka mūzikas programmu uzstāsies Liepājas Simfoniskā orķestra koncertmeistares Līgas Baltābolas vadītais stīgu instrumentu ansamblis un klavesīniste Gertruda Jerjomenko. Žana Marijas Leklēra, Georga Frīdriha Hendeļa un Antonio Vivaldi darbus kopā ar Līgu atskaņos vijolnieki Zane un Jānis Baltāboli, Baiba Lasmane, altiste Annija Elizabete Meija un čelliste Dina Puķīte. Par senajām kamermuzic­ēšanas tradīcijām Liepājas Simfoniskajā orķestrī, par liepājniekiem īpašo Rundāles pili, mīlestību pret baroka mūziku un par programmā iekļautajām kompozīcijām Līgu Baltābolu izvaicā Dina Dūdiņa-Kurmiņa. Līga Baltābola: Mēs varam būt ļoti laimīgi, jo orķestris ļoti palīdz un visādā veidā atbalsta mūziķu iesaistīšanos kamermūzikas programmās. Jau tad, kad atnācu uz orķestri 2009. gadā, bija iespēja pieteikties dažādiem projektiem un iesniegt konkursiem savas programmas. Toreiz vairāk muzicējām Liepājas stīgu kvarteta sastāvā, un galvenā vieta, kur notika šie koncerti, bija Balvu muiža, bet nu jau desmit gadus orķestrim ir sadarbība ar Rundāles pili, līdz ar to arī tur ir iespējami koncerti. Šī sadarbība ir rezultējusies gandrīz 60 koncertos - ja nemaldos, šīs sestdienas koncerts būs 58., turklāt būs klāt arī Lancmaņa kungs. Mēs esam ļoti pateicīgi, ka šī brīnišķīgā vieta ir bijusi pieejama un esam varējuši spēlēt visdažādāko dažādu gadsimtu mūziku, tādēļ tā nebūs pēdējā reize, kad tur viesojamies. 3. augustā paredzēts spēlēt Artura Maskata dubultkoncertu, kurā solisti būs Sandis Šteinbergs un Ēriks Kiršfelds. Jau trīs gadus notiek arī Dienvidkurzemes mūzikas festivāls “Rimbenieks”. Tas ar katru gadu plešas plašumā, aptverot arvien vairāk koncertvietu un mūzikas stilu. Izmantoju izdevību un, aptaujājot tuvākos mūziķus, kas gribēja ar mani kopā muzicēt baroka programmā, to arī veidoju, jo baroka mūzika man ir ļoti, ļoti tuva sirdij un dvēselei, un, tā kā simfoniskajā orķestrī iespējas to spēlēt ir salīdzinoši reti, es izmantoju izdevību un pulcināju nelielu mūziķu kopu- mēs esam četras vijoles, alts, čells un klavesīns. Mums par lielu prieku ar mums piekrita muzicēt klavesīniste Gertruda Jerjomenko, un tā mēs sākām to darīt. Pagājušgad šī programma festivālā “Rimbenieks” skanēja Bārtā.

Cik daudz mēs zinām par cilvēku, kurš radīja dinamītu un miera balvu? Mēs, protams, gaidām, kurš tad saņems Nobela balvu, bet par pašu Alfrēdu Nobelu līdz šim nebija uzrakstīta biogrāfija līdz brīdim, kamēr to izdarīja zviedru žurnāliste Ingrīda Karlberga, izmantojot četru valstu arhīvos atrodamos materiālus. Lasot Nobela biogrāfiju, šķiet, ka dzirdam arī dialogus, bet izdomātu dialogu tur nav, ir tikai arhīvos atrodami teksti. Izrādās, Alfrēds Nobels bija romantiski un literāri tendēts, pretrunīgs un sarežģītās ģimeniskās attiecībās. Protams, sarežģīts ir arī Alfrēda Nobela ceļš līdz pēdējam testamenta variantam. Ingrīdas Karlbergas grāmatu "Alfrēds Nobels" latviešu valodā izdevuši "Latvijas Mediji". Latvijas Radio bija iespēja arī sarunāties ar Ingrīdu Karlbergu:   Raidījumu atbalsta:

NATO ģenerālsekretārs mudina darīt vairāk Ukrainas atbalstam. Latvijā mēneša laikā konfiscē vienu auto ar Krievijas numurzīmēm. Balvu novada Tilžā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests vairs nestrādās naktīs, vietējie ceļ trauksmi. Lai samazinātu tekstila atkritumu ietekmi uz vidi un pārtikas izšķērdēšanu Eiropas Parlaments rosina noteikt stingrākas prasības.

Tulkotāja Maima Grīnberga saņēmusi Somijas Valsts balvu kā somu literatūras ārvalstu tulkotāja. Viņas kontā ir  gandrīz simts grāmatu, no tām 40 ir somu autoru darbi – proza, dzeja, bērnu un jauniešu literatūra, gan klasika (Mikas Valtari "Sinuhe, ēģiptietis", Veines Linnas "Nezināmais kareivis", Penti Sārikoski dzeja un proza), gan mūsdienu autoru darbi – Olli Jalonena, Johannas Sinisalo, Tommi Kinnunena romāni, Rozas Liksomas proza. Maima pašreiz dzīvo Somijā. Arī šobrīd Maima Grīnberga strādā pie diviem somu darbu tulkojumiem. Viens no tiem ir somu komponista un radio mūzikas žurnālista Osmo Tapio Raihalas (Osmo Tapio Räihälä) darbs "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". "Ļoti aizrautīgi uzrakstīts skrējiens cauri mūzikas vēsturei un tad mēģinājums jebkuram cilvēkam saprotamā valodā izskaidrot, kas ir laikmetīgā mūzika," atklāj Maima Grīnberga. Otrs darbs ir somu literatūras klasiķes Ēvas Līsas Manneres (Eeva-Liisa Manner) dzejas krājumus, kuru Maima Grīnberga pati sastādīs, atdzejos un arī rakstīs priekšvārdu. Somijas Valsts balva somu literatūras ārvalstu tulkotājam tiek piešķirta no 1975.gada. Šogad to pirmo reizi saņēmusi Latvijas pārstāve. Somijas zinātnes un kultūras ministre Sari Multala, pasniedzot balvu, uzsvēra, ka tulkotāju darbs ir nozīmīgs, jo viņi ir svarīgs elements ķēdē, kas ļauj Somijā sarakstītai grāmatai nonākt pasaulē un pie citu valstu lasītājiem. Somijas Valsts balvu somu literatūras ārvalstu tulkotājam piešķir Somijas Izglītības un kultūras ministrija, to pasniedz vienu reizi gadā. To līdz šim saņēmuši gandrīz piecdesmit somu, Somijas zviedru un sāmu literatūras tulkotāji no visas pasaules. Balvas lielums ir 15 000 eiro.

Finansiāli smagi šis gads iesācies ne tikai Rēzeknē, bet arī citās pašvaldībās. Piemēram, Krāslavā dome likvidējusi 60 amata vienības, un tik un tā trūkst līdzekļu pašvaldības policijas darba pilnvērtīgai nodrošināšanai, savukārt Balvu novadā arī pēc vairāku skolu slēgšanas apsver iespēju piecu darba dienu vietā strādāt vien četras. Vai vietvaras beidzot ķērušās pie novadu reformas rezultātā solītās resursu optimizācijas vai arī tīri fiziski pašvaldībām naudas šogad ir par maz? Saruna ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministri Ingu Bērziņu (JV).

Balvu par mūža ieguldījumu “Lielā Kristapa” apbalvošanas ceremonijā šogad saņems filmu māksliniece,  ilggadējā Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājaa Ieva Romanova, ar kuru tiekamies Kultūras rondo studijā. Ieva Romanova sāka darbu Rīgas Kinostudijā 1978. gadā kā māksliniece-inscenētāja un kopš tā laika ir saņēmusi piecus “Lielos Kristapus” par labāko filmu mākslinieka darbu. Viņas attiecības ar nacionālo kino balvu ir nozīmīgas arī citā ziņā – no 1999. līdz 2023. gadam Romanova kā Latvijas Kinematogrāfistu savienības vadītāja bija arī “Lielā Kristapa” organizēšanas priekšgalā. Kura filma jums pašai varbūt vistuvāk pie sirds? Ieva Romanova: Vistuvāk pie sirds? Es domāju, ka tā ir "Dzīvīte" un arī "Anna" ļoti tuvu pie sirds. Bet katra filma - viņa jau ir kā bērns. Visas viņas ir mīļas. Bet "Dzīvīte" tapa laikā, kad bija Atmodas laiks, un mums bija sajūta, ka mēs darām šo kopējo darbu, un arī šīs atmodas līnijas tajā filmā tika ievītas. [filma par Krišjāni Baronu] Un visi strādāja ar tik ārkārtīgi lielu atbildību un mīlestību, un brīnišķīgā kompānijā. Jā, tas tāds liels un mīlestības darbs. "Anna" ir ļoti maz rādīta filma, bet šobrīd ir digitalizēta, un viņai ir izveidots latviskais tulkojums, jo filma tika uzņemta vācu valodā. Darbība notiek 15. 16. gadsimtā un toreiz jau tajās aprindās runāja vāciski, tā bija vāciskā vide, tādēļ filma tika uzņemta vācu valodā. Kuras filmas jums patīk labāk - tās, kur ir jāmeklē konkrēts vēsturisks fons, lai veidotu māksliniecisko sajūtu, vai filmas, kurās ir tajā brīdī mūsdienas? Ieva Romanova: Man liekas, ka interesantāks uzdevums ir vēsturiskām filmām, jo tur mākslinieks ir brīvāks un viņš var veidot to vidi neatkarīgāk no apkārtējiem apstākļiem. Lai gan šobrīd, piemēram, Rīga ir tik ārkārtīgi sagandēta ar visiem plastmasas logiem, plastmasas durvīm. Piemēram, ir burvīgs nolupis šķūnītis, no vienas puses ejam, nu burvīgs šķūnītis, tas mums varētu derēt, un apejam riņķī, un tur jaunas baltas plastmasas durvis iekšā. Tas varbūt bija kaut kāds svaigums deviņdesmitajos gados, un visi gribēja tā, lai smukāk, bet katrā gadījumā mēs esam ārkārtīgs sapostījuši savu vidi. Vai jums kāds radošs plāns ir galvā, ko gribētos izdarīt? Ieva Romanova: Jā, gribētos atsākt gleznot, jo to nav bijis laika darīt visu laiku un gribētos, jā, mainīt orientāciju atpakaļ uz mākslu. Tagad varētu gleznot, jā, ļoti gribas. (..) Es nevaru apsolīt, ka es ļoti daudz kaut ko izdarīšu vai man ļoti veiksies, bet man ļoti gribas. "Vecās pagastmājas mistērijās" man vajadzēja gleznot Vincenta vietā, un tad bija "āķis lūpā". Tad es domāju - jā, nu tagad gan, bet atkal bija nākamie darbi, nākamie darbi, nākamie darbi. Nē, nu tur Vincenta mākslinieks bija Jāzeps Pīgoznis, bet tad, kad viņam vajadzēja kadrā kaut ko gleznot, tad es viņam tās sagataves sagatavoju. Mēs tā kopā darījām to, bet ļoti gribas.

Pieķērām Kasparu, ka Trīs Zvaigžņu Balva negāja tiešraidē un kā mēs uzlabotu visu ceremoniju. Kā arī, kur mainīt Elvi? Un kas uzvarētu – Latvijas Izlases Basketbolā iekš NBA vai Latvijas izlase Hokejā iekš NHL?

Šodien,28. decembrī, 75 gadu dzimšanas dienu atzīmētu dzejnieks, novadpētnieks, publicists un sabiedriskais darbinieks Antons (Ontans) Slišāns. Jau 13 gadus viņš ir tai saulē, taču Ontona iesāktos darbus ar tikpat lielu aizrautību turpina viņa četri bērni un kuplais mazbērnu pulciņš. Viņi gan izkopj un saglabā Ziemeļlatgales nemateriālo folkloras mantojumu, gan popularizē Slišāna devumu literatūrā. To, ka Antona Slišāna piemiņa Latgalē aizvien tiek uzturēta godā, apliecina arī daudzie jubilejas gada pasākumi, kas noslēgsies šovakar ar Antona mazbērnu izdomātas spēles „O'Gurči” izspēlēšanu Balvu novada Upītē. Jubilejas priekšvakarā ar Antona dēla Andra Slišāna saimi tikās Madara Bērtiņa.

Tradīcijas jāturpina, un arī šī gada izskaņā "Ārpus kadra" studijā aicināts tika Sportacentrs.com galvenais redaktors Jānis Celmiņš, lai kopīgi izrunātu aizvadītā gada notikumus un piedāvātu savas versijas par gada laureātiem 11 vairāk vai mazāk nopietnās nominācijās, kas kulminējās, protams, ar Zaķa gada galveno balvu. Podkāstu "Ārpus kadra" atbalsta Aizdevums.lv.

Ceturtdien, 23. novembrī, Dailes teātrī norisinās gadskārtējā "Spēlmaņu nakts" ceremonija, kurā pasniedza balvas 15 kategorijās. Kāda bija pati ceremonija un kā vērtēt žūrijas lēmumu, iespaidos dalās teātra kritiķi Atis Rozentāls, Līga Ulberte un Zane Radzobe. Ierakstos uzklausām laureātus. Žūrija par Gada lielās formas izrādi atzinusi "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums". Gada mazās formas izrādes titulu saņēma iestudējums "Nelabie. Pēc Dostajevksa", bet par mūža ieguldījumu teātra mākslā balvas šogad pasniegta Latvijas Nacionālā teātra aktrisei Lolitai Caukai un Valmieras Drāmas teātra aktierim Agrim Māsēnam. Spēlmaņu nakts balvas: Gada mazās formas izrāde – iestudējums "Nelabie. Pēc Dostojevska" Valmieras Drāmas teātrī; Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem – "Paolo un Frančeska" Valmieras Drāmas teātrī; Gada režisora godu "Spēlmaņu nakts" ieguva Elmārs Seņkovs par režiju Valmieras Drāmas teātra izrādē "Nelabie. Pēc Dostojevska"; Par gada aktieri atzīts Arturs Krūzkops; Gada aktrises titulu saņēma Dārta Daneviča; Par otrā plāna lomām balvas ieguva – Anna Nele Āboliņa un Rūdolfs Apse; Mārtiņš Vilkārsis saņēma Gada scenogrāfa balvu par izrādi "Sēras piestāv Elektrai"; Balvu kategorijā "Gada jaundarbs mūzikā" šogad saņēma komponists Jēkabs Jančevskis par mūziku izrādē "Brands"; Par gada kustību mākslinieci atzīta Kristīne Brīniņa par darbu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādē "Hamlets"; Par gada kostīmu māksliniekiem atzīti laikmetīgās modes un mākslas duets "Mareunrol's" par darbu Čehova teātra izrādē "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos"; Gada jaunais skatuves mākslinieks/-ce – Sandis Runge un Diāna Krista Stafecka no Valmieras Drāmas teātra; Par gada labāko video mākslinieci atzīta Katrīna Neiburga par darbu izrādē "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums"; Balvu kategorijā "Gada jaundarbs dramaturģijā" saņēma Rasa Bugavičute-Pēce par darbu Liepājas teātra izrādē "Dziesmu svētki"; Skatītāju balvu kā gada aktieri saņēma Maksims Busels un Ieva Segliņa, savukārt par gada izrādi skatītāji atzina iestudējumu "Zēni nav meitenes" Dailes teātrī; Teātra inovācijas balva pasniegta laikmetīgās mākslas telpai "Kurtuve" par Valmieras Drāmas teātra ātro adaptāciju.

Valsts prezidents rosina noteikt, ka augstākajām pašvaldību amatpersonām obligāti nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Vai šāda prasība būtu pamatota, Krustpunktā ieceri vērtē Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis, Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece Ieva Bērziņa,  Valsts prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos​​​​​​, Nacionālās drošības padomes sekretārs Aivars Puriņš un Saeimas deputāts Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis (Apvienotais saraksts). Sazināmies ar Balvu novada domes priekšsēdētāju Sergeju Maksimovu un Ogres novada domes priekšsēdētāju Egilu Helmani. Kopš Krievijas sāktā pilna mēroga kara Ukrainā situācija ir būtiski mainījusies, ir nepieciešams, ka arī pašvaldības var iesaistīties drošības sargāšanā, vispirms jau gādājot par civilo aizsardzību, bet ne tikai. Tāpēc Valsts prezidents nācis klajā rosinājumu ieviest prasību pašvaldību vadītājiem un izpilddirektoriem saņemt pielaidi valsts noslēpumam. Šīs pagaidām ir tikai mutisks aicinājums, bet visticamāk, drīz būs arī dokumenta formā. Tas ir arī būtisks pavērsiens, jo šķiet, ka vairākiem pašreizējiem vietvaru vadītājiem ar atļaujas saņemšanu varētu rasties problēmas, īpaši Latgalē. Vai tā nav pārāk nesamērīga prasība, kādi ir riski un kāpēc par to vajadzētu lemt?

Valsts prezidents rosina noteikt, ka augstākajām pašvaldību amatpersonām obligāti nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Vai šāda prasība būtu pamatota, Krustpunktā ieceri vērtē Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis, Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece Ieva Bērziņa,  Valsts prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos​​​​​​, Nacionālās drošības padomes sekretārs Aivars Puriņš un Saeimas deputāts Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis (Apvienotais saraksts). Sazināmies ar Balvu novada domes priekšsēdētāju Sergeju Maksimovu un Ogres novada domes priekšsēdētāju Egilu Helmani. Kopš Krievijas sāktā pilna mēroga kara Ukrainā situācija ir būtiski mainījusies, ir nepieciešams, ka arī pašvaldības var iesaistīties drošības sargāšanā, vispirms jau gādājot par civilo aizsardzību, bet ne tikai. Tāpēc Valsts prezidents nācis klajā rosinājumu ieviest prasību pašvaldību vadītājiem un izpilddirektoriem saņemt pielaidi valsts noslēpumam. Šīs pagaidām ir tikai mutisks aicinājums, bet visticamāk, drīz būs arī dokumenta formā. Tas ir arī būtisks pavērsiens, jo šķiet, ka vairākiem pašreizējiem vietvaru vadītājiem ar atļaujas saņemšanu varētu rasties problēmas, īpaši Latgalē. Vai tā nav pārāk nesamērīga prasība, kādi ir riski un kāpēc par to vajadzētu lemt?

Pasniegtas Latvijas Arhitektūras gada balvas. Lielā balva piešķirta Dailes teātra priekšlaukumam, Gada balva - Koka biroju ēkai Lizumā. Tās abas saņem SIA "MADE arhitekti". Kultūras rondo tiekamies ar „MADE arhitekti” pārstāvjiem Lindu Krūmiņu un Miķeli Putrāmu un "MUUD arhitektiem" Dinu Vecānu un Juriju Kostirko. Gada balva piešķirta arī SIA "Mood" par interjera risinājumu Brīvības ielā 68, kas garāmgājējiem atklāj  farmaceita ikdienu, jo ikviens to var vērot piecos lielos skatlogos. Starptautiskās žūrijas īpašā atzinība – arhitektu birojam "Sudraba arhitektūra" par risinājumu Valmieras "Kurtuvei", kas ir bijusī Valmieras katlu māja, kas pārveidota par pagaidu telpām Valmieras teātrim. Fināla žūrijas balva jeb Latvijas Arhitektūras gada balva 2023 saņēma arī "MUUD arhitekti" Dins Vecāns un Jurijs Kostirko – Zāļu pagatavošanas nodaļas pieci lielie skatlogi Brīvības ielā.  

Ar publiskajiem literārajiem lasījumiem svētdien Balvu novada Upītē noslēdzās vienpadsmitā interneta žurnāla "Satori" autoru radošā vasaras nometne. Šogad pirmo reizi tā notika Latgalē. Nedēļas garumā vairāk nekā 30 Latvijas literāti prozas, dzejas un esejistikas meistarklasēs radīja jaunus tekstus par apsēstības tēmu. Nometnes dalībnieki kopā pavadīto laiku sauc par vērtīgu domu un iedvesmas apmaiņu.

Kultūras rondo Svētku studijas uzmanības centrā pūtēju orķestru koncerti. Šodien, 5. jūlijā, viens no galvenajiem pasākumiem ir pūtēju orķestru lielkoncerts „Laiks iet pāri”. Tas deviņos vakarā sāksies Andrejostā, Vondersalā, bet pēc koncerta turpat paredzēta zaļumballe un sadancošana. Par gaidāmo koncertu stāsta pūtēju orķestru koncerta „Laiks iet pāri” režisore un scenārija autore Elīna Apsīte, Latvijas Nacionālā Kultūras centra pūtēju orķestra un kokļu mūzikas eksperts Dainis Vuškāns, Balvu kultūras un atpūtas centra pūtēju orķestra „Balvi” mākslinieciskais vadītājs un diriģents Egons Salmanis un divas orķestra mūziķes Digna Cibule un Megija Kriviša.

Sezonas pēdējā epizodē "Ūdenszeļļi" daudz runāja par Kristapa Porziņģa nonākšanu Bostonā un ko varētu sagaidīt no komandas nākamajā sezonā, kā arī Krisa Pola aizmainīšanu uz "Warriors" un draftu, tomēr galvenais notikums bija Ingara balvu ceremonija, nosakot labākos septiņās dažādās kategorijās. Paldies visiem, kas bija kopā ar mums šosezon, un tiekamies rudenī!

57 pieteikumi iesniegti balvai par Latvijā veikto pagājušajā gadā ainavu arhitektūrā. Tos vērtēs nacionālā un starptautiskā žūrija, bet arī mums katram ir iespēja izteikt savas domas par to kā dažādās vietās ir veidota ainava, līdz 9.jūnijā uzzināsim labākos pagājušajā gada risinājumus. Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunājamies ar Latvijas Ainavu arhitektu asociācijas priekšsēdētāju, Rīgas pilsētas galveno ainavu arhitekti Indru Purs.

Latvijas PEN balva šogad piešķirta literatūras un filozofijas žurnālam "Punctum" par rakstu sērijas "#esarī" veidošanu, dodot balsi sievietēm, kas cietušas no seksuālas vardarbības, kā arī par ukraiņu literatūras pārstāvniecību. Kultūras rondo saruna ar "Punctum" galveno redaktoru Arti Ostupu un redaktori Lauru Brokāni. 3. maijā, Pasaules preses brīvības dienā, Latvijas PEN pasniedz īpašu balvu, lai godinātu cilvēkus vai organizācijas, kuru darbs stiprinājis vārda brīvību, mazinājis cenzūras un pašcenzūras draudus, kā arī iestājies par diskriminēto grupu tiesībām. Šogad balvu saņem literatūras un filozofijas žurnāls "Punctum". Iepriekš balvu saņēmuši Lolita Tomsone, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re:Baltica", rakstnieks un aktīvists Viesturs Ķerus, režisore Alise Zariņa, Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova un biedrība "Gribu palīdzēt bēgļiem".

Kultūras rondo tiekamies ar Dejas balvas laureātiem horeogrāfi un dejotāju Agnesi Bordjukovu un producentu Edžu Arumu un dejas kritiķi un Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāju Intu Balodi, lai uzklausītu viņu redzējumu, kā attīstās deju nozare Latvijā. Starptautiskajā Dejas dienā, 29. aprīlī, Rīgas cirkā apbalvoti "Dejas balvas 2021–2022" laureāti. Balvu par mūža ieguldījumu saņēma pedagoģe, horeogrāfe, Deju svētku virsvadītāja Ieva Adāviča un baletdejotāja, ilggadēja Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas pedagoģe Valērija Kutena. Dejas balva ir augstākais apbalvojums profesionālajā dejas mākslā, ko reizi divos gados piešķir par sasniegumiem baletā, laikmetīgajā dejā, skatuviskajā tautas dejā un mūsdienu dejās.   Baleta kategorijā par labāko iestudējumu žūrija atzina baletu "Ņižinskis". Labākās baletdejotājas titulu ieguva Sabīne Strokša par sniegumu iestudējumos "Apburtā princese" un "Drakula". Savukārt laurus kā labākais baletdejotājs plūca Eidens Viljams Konefrijs par titullomu iestudējumā "Ņižinskis". Par labāko laikmetīgās dejas iestudējumu atzīta horeogrāfes Janas Jacukas izrāde "Attālums starp mums" Ģertrūdes ielas teātrī. Laikmetīgās dejas horeogrāfu kategorijā balvu ieguva Vilnis Bīriņš un Ramona Galkina par darbu "Brālis". Par labāko laikmetīgās dejas dejotāju žūrija atzina Agnesi Bordjukovu par sasniegumiem iestudējumos "Mans līgums ar krēslu", "Es eju ārā dārzā" un "Balss no beletāžas". Skatuviskās tautas dejas kategorijā par labāko iestudējumu kļuva tautas deju ansambļa "Teiksma" un grupas "BT 1 Music" deju uzvedums "Trejdeviņas spēles". Balvu kā labākie skatuviskās tautas dejas horeogrāfi saņēma Liene Grava un Reinis Rešetins par deju ansambļa "Daiļrade" folkbaleta izrādi "Cik Saules mūsos". Mūsdienu deju kategorijā par labāko iestudējuma atzīta hiphopa dejas izrāde "Punkts". Žūrija piešķīra divas jauno dejas mākslinieku balvas. Tās saņēma – baletdejotāja Emma Lagūna par lomām izrādēs "Gulbju ezers", "Apburtā princese", "Serenāde" un kompānija "Sixth" par izrādi "Glitch". Par ieguldījumu dejas mākslā šogad apbalvoja Marutu Alpu atzinībā par viņas darbu latviešu skatuviskās dejas attīstības veicināšanā un Dziesmu un Deju svētku tradīciju saglabāšanā un par XXVII Vispārējo Dziesmu un XVII Deju svētku trīs tautas deju programmu sagatavošanu. Par lielāko uzdrīkstēšanos dejas mākslā žūrija atzina koncertuzvedumu "Dziesma dejo. Deja skan". Šogad pirmo reizi tika pasniegta arī Jauniešu žūrijas balva, un to saņēma trupas "Kvadrifrons" izrāde "Es eju ārā dārzā". LSM skatītāju balsojumā vislielāko sabiedrības atbalstu ieguva "Dejas iestudējums" – Tukuma profesionālās ievirzes deju skolas "Demo" uzvedums "Mēs" un "Dejas notikums" – koncertuzvedums "Dziesma dejo. Deja skan".

Sazināmies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktori Māru Lāci. Sveicam gan valsts svētkos, gan ar priecīgo ziņu, ka Latvijas Muzeju biedrība Mārai Lācei piešķīrusi balvu par mūža ieguldījumu. "Es domāju, ka varēja vēl kādu gadiņu pagaidīt," sveicienam atjoko Māra Lāce. "Protams, tas ir patīkami, ka Muzeju biedrība tā ir lēmusi." Māra Lāce savu darbu muzejā uzsāka 1973. gadā kā gide, šobrīd viņa ir Latvijā nozīmīgākās vizuālās mākslas institūcijas – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore. Viņa atzīst, ka savulaik ļoti gribējusi strādāt muzejā un tad, kad darbu sākusi, nav varējusi iedomāties, ka tik ilgus gadus būs saistīta ar muzeju. Laika gaitā apguvusi dažādas muzeja profesijas – bijusi grafikas kolekcijas un galvenā krājuma glabātāja, kā arī direktora vietniece zinātniskajā darbā. Māras Lāces vadībā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ne tikai dokumentē, saglabā un popularizē Latvijas kultūras mantojumu, bet ir aktīvi iesaistījies Latvijas profesionālās vizuālās mākslas aktuālo notikumu un izcilāko sasniegumu apzināšanā un novērtēšanā, tādējādi veicinot Latvijas mākslas procesa intensitāti, jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizējot Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām. "Šobrīd ir atbildība un tas atbildības moments dod gan to smagumu, gan vieglumu," vērtē Māra Lāce. Maijs ir muzeju mēnesis – 13. maijā Latvijas kultūrvietas vērs vaļā durvis akcijas "Eiropas Muzeju nakts" dalībniekiem, savukārt 18. maijā visā pasaulē atzīmē Starptautisko muzeju dienu. Muzeju mēneša kulminācija plānota 22. maijā, kad Latvijas Muzeju biedrības (LMB) Muzeju dienas ietvaros pulcēsies muzejnieki no visas Latvijas un tiks pasniegta LMB Gada balva 2023. Tas ir ikgadējs muzeju nozares konkurss, kura mērķis ir apzināt un izcelt izcilākos Latvijas muzeju sasniegumus, kā arī veicināt labo praksi un nozares ilgtspējīgu attīstību. "Mērijas Grīnbergas balvu" par mūža ieguldījumu saņems Māra Lāce.

Kā  situāciju Latvijas grāmatniecībā vērtē nozares pārstāvji pirms savas asociācijas trīsdesmit gadu jubilejas, pārrunājam Kultūras rondo studijā. Raidījuma viešņas: Renāte Punka, Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja, Alīse Nīgale, bērnu grāmatu izdevniecības "Liels un mazs" direktore, un Ingrīda Segliņa, apgāda "Zinātne" ilggadējā vadītāja. Apgāda "Zinātne" ilggadējā vadītāja Ingrīda Segliņa un SIA "Apgāds Zvaigzne ABC" īpašniece un valdes priekšsēdētāja Vija Kilbloka šogad konkursā "Zelta Ābele 2022" ceremonijā saņems Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā. Abas izdevējas piedalījušās organizācijas veidošanā un ilgu gadu garumā aktīvi darbojušās gan savos uzņēmumos, gan asociācijā, stiprinot grāmatniecības nozari. Balvu pasniegšana notiks 30. martā, kad arī uzzināsim grāmatu dizaina konkursa "Zelta Ābele 2022" laureātus astoņās kategorijās. Konkursam no pērn iznākušo grāmatu klāsta 52 izdevēji bija pieteikuši 102 grāmatas, ko vērtēja žūrija – pieci nozares eksperti: mākslinieks Roberts Koļcovs (žūrijas priekšsēdētājs), mākslinieks, LMA profesors Juris Petraškevics, Rīgas Valsts tehnikuma direktore, poligrāfijas eksperte Dagnija Vanaga, uzņēmuma Arctic Paper pārstāve Lolita Butāne un dizainers Miķelis Baštiks.

7. marta vakarā Latvijas Nacionālajā operā Lielās mūzikas balvas ceremonijā apbalvoti mūziķi par sasniegumiem 2022. gadā, savukārt ar balvu par mūža ieguldījumu mūzikā godināja dziedātāju un vokālo pedagoģi Ainu Bajāri un dziedātāju Liliju Greidāni. Iespaidi un komentāri pēc Lielās mūzikas balvas laureātu apbalvošanas. Kultūras rondo studijā žūrijas pārstāves - mūzikas un teātra kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča un muzikoloģe Iveta Grunde un mūzikas un kultūras kritiķis Armands Znotiņš, kurš strādā Lielās mūzikas balvas 2023 žūrijā. Lielās mūzikas balvas 2022 laureāti: Par aizvadītā gada labāko jaundarbu Lielās mūzikas balvas žūrija atzinusi Andra Dzenīša Otro simfoniju "Silts vējš". Lielo mūzikas balvu par izcilu interpretāciju saņēma vijolniece Vineta Sareika. Lielo mūzikas balvu par izcilu darbu ansamblī piešķīra čellistei Ingai Ozolai. Par izcilu sniegumu gada garumā Lielo mūzikas balvu piešķīra sitaminstrumentālistam Guntaram Freibergam. Balvu kategorijā "Gada koncerts" saņēma "Čudars Trio" – Matīss Čudars, Edvīns Ozols un Ivars Arutjunjans. Gada jaunā mākslinieka titulu ieguva dziedātāja Arta Jēkabsone. Par gada uzvedumu Lielās mūzikas balvas žūrija atzina Annas Fišeres operu "Vēsā".

Sestdien, 4.martā, Latgales vēstniecībā GORS aizvadīta “Boņuks 2022” balvu pasniegšanas ceremonija un godināti 10 aizvadītā gada nozīmīgākie notikumi, aktivitātes un cilvēki latgaliskajā kultūrā. Kopumā balvai bija izvirzīti 125 pretendenti. Šogad laureātu vidū arī Latvijas Radio Latgales studijas veidotais mūsdienu latgaliešu literatūras raidieraksts “Puslopys” un pirmais televīzijas seriāls latgaliski - kriminālkomēdija “Fati”. Par mūža ieguldījumu tika godināts fotogrāfs un fotovēsturnieks Igors Pličs. Savukārt skatītāju simpātiju balvu “Žyks” saņēma izstāde “Lobs ar lobu sasatyka”. Tajā apskatāmas Ivetas Seimanovas darinātās lelles dažādos Latgales tautastērpos. Plašāk Lauras Ieviņas sagatavotajā ierakstā. Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2022” ceremoniju ar dziesmu SKAIDYS iesāka grupa bez PVN. Sava priekšnesuma beigās mūziķi atklāja asinīm notrieptus kreklus ar uzrakstu “No war” jeb “Nē karam”. Arī šogad pasākumā no daudziem dalībniekiem izskanēja atbalsts ukraiņiem cīņā par brīvību. Šogad Boņuka balvas tika pasniegta jau 15 reizi. Žūrijas komisijai vērtēšanai tika iesniegti 125 pretendentu pieteikumi. Uz balvas pasniegšanas ceremoniju tika izvirzīti 30 nominanti. Šogad pasākumā tika akcentēti arī  stereotipi par Latgali, piedāvājot tos mainīt, rebrendingot vai izcelt mazāk zināmos. Kā vieni no pirmajiem “Boņuku” saņēma mācību kursa “Latgaliešu rakstu valoda” veidotāji. Latgaliešu kultūras gada balvas šogad pasniedza aktīvi Latgales jaunieši, savā uzrunā minot par kādiem darbiem viņi paši nākotnē gribētu saņemt atzinību. Viens no jauniešiem - students no Rudzātu pagasta Dāvids Rubens: “Ir trīs priekšnosacījumi. Pirmkārt, mans darbs manai zemei, otrkārt, mans darbs maniem līdzcilvēkiem, un, treškārt, mans darbs manai nākotnei.” Boņuka balvu saņēma arī pirmais televīzijas seriāls latgaliski “Fati”. Vēl viena māla statuete “Boņuks” turpmāk atradīsies arī Rēzeknes novada Rogovkā, kur vietējie aktīvisti sastādījuši īpašu vietējā pagasta karti ar apvidvārdiem un ciemu nosaukumiem latgaliski. “Boņuks 2022” laureātu vidū šogad arī Latvijas Radio Latgales studijas veidotais raidieraksts “Puslopys”. Tajā var dzirdēt sarunas ar mūsdienu latgaliešu literātiem par rakstīšanu, valodu, ikdienu un dzīvi kā tādu. Ar latgaliešu literatūras autoriem divu gadu garumā 27 raidierakstos sarunājās mūziķis un vēsturnieks Arnis Slobožaņins un latgaliešu valodas entuziaste un zinātāja Edīte Husare, bet podkāsta “Puslopys” producente un idejas autore ir Latvijas radio Latgales studijas vadītāja Renāte Lazdiņa. Viena Boņuka balva katru gadu ir nemainīga – tā ir balva par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā, ko šogad saņēma fotomākslinieks, fotovēsturnieks un daudzu Latgalei veltītu fotogrāmatu veidotājs Igors Pličs.  Viskuplākais skaits pēc Boņuka balvas uz skatuves kāpa Latgaliešu kultūras kustības  "Volūda" pārstāvji - jauni un aktīvi cilvēki, kuri pēdējos gados, bet it sevišķi pērn, realizējuši vairākus projektus – izdevuši grāmatas, nodrošinājuši online apmācības latgaliešu valodā, turpinājuši attīstīt latgaliešu kultūras interneta mediju “Lakuga”. Lai arī nospēlēta vien pāris reižu, Boņuku ieguva arī teātra izrāde “Muols”, kas stāsta par Latgales podniecības procesiem. Tās režisors ir bijušais Rēzeknes teātra “Joriks” mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Eihe, bet galvenās lomas izrādē spēlē Liena Šmukste un šī gada Boņuka balvas pasniegšanas ceremonijas vadītājs Jānis Kronis. Kronis pauda savu attieksmi arī par notiekošo pēdējā gada laikā vairākās Latgales pašvaldībās kultūras nozarē – pašvaldību vadītāju pausto nostāju par okupācijas režīmu slavinošo pieminekļu nojaukšanu un igauņu keramiķa mākslas darbu izņemšanu no Marka Rotko mākslas centra Daugavpilī. Māksliniece Vēsma Ušpele, kas ar rokām no māla veido  Boņuka balvu – puisēnu ar suni – atzīst, ka viņu priecē tas, ka šogad balvas saņēmēju vidū bija daudz jaunu seju. Nu jau 10 gadus gada balvu Boņuks rīko Latgales vēstniecības GORS komanda. Koncertzāles pārstāve un arī žūrijas komisijas locekle Ilona Rupaine atklāj, ka vērtēšanas darbs nebija viegls. Bez jau nosauktajiem latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks 2022” saņēma arī Daugavpils teātra izrāde "Sprīdītis”, Ligijas Purinašas dzejas krājums "pierobežas", grupa "Tautumeitas" par jaunākajām dziesmām latgaliski un Valentīna Lukaševiča eseju krājums "Casnāgu maizeitis".

Latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2022" pasniegšanas ceremonijā, kas norisināsies 4. martā Latgales vēstniecībā "Gors", par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā tiks godināts fotomākslinieks, fotovēsturnieks, Latgales fotogrāfu biedrības dibināšanas iniciators un priekšsēdētājs Igors Pličs. Šobrīd viņš pats fotografē reti, bet vairāk ir pievērsies fotogrāfijas vēstures izpētei un pasaulslavenā fotogrāfa Jāņa Gleizda arhīva kārtošanai. Viņš par savu misiju uzskata kalpot cilvēkiem. Tas ir pirmais “Boņuks”, ko saņems fotogrāfs. Ar fotomākslinieku un fotovēsturnieku Igoru Pliču tiekamies viesu namā "Pie Pliča" jeb, kā vēsta uzraksts pie mājas ieejas, gostu sātā “Pi Pliča”. “Liktenis bija lēmis man iegādāt vecāko ēku, kas ir Preiļu pilsētā, atjaunot to. 23 gadi pagājuši. Es nevarēju iedomāties, ka pienāks tāds laiks, ka es to nevarēšu pat apsildīt,” stāsta Igors Pličs, urs daudzus gadus bija uzņēmējs, un savā viesu namā piedāvāja naktsmītnes, ēdināšanas un fotocentra pakalpojumus. Šobrīd viņš savu uzņēmumu ir slēdzis, un ar nožēlu atzīst, ka nevar vairs atļauties savu gostu sātu pienācīgi apkurināt. Mājā patiešām ir vēsi, tāpēc sarunas laikā atstājam virsdrēbes nenoģērbtas. Viņš piedāvā kafiju un aiz bāra letes darbojas kā pieredzējis bārmenis. Tā ir bijusī kafejnīcas telpa. Pasniedzot kafiju, viņš atklāj, ka daudzi viņa draugi jau mūžībā: “Nav ar ko izdzert vairāk. Es vairs nedzeru, bet, ja gribētu, nav ar ko.” Nākamgad Igoram Pličam paliek 70: “Bet ne simts! Kas ir 70? Jauns puika!” Sarunas laikā viņš daudz joko un stāsta dažādas ebreju gudrības: “Ebreju viena no gudrībām ir humors un māka pasmieties par sevi. Bez humora  - nekur. Ņemiet, lūdzu vērā, ka visu, ko es runāju, neaizmirstiet, ka humors iet līdzi. Vieglāk dzīvot.” Igors izauga Balvu novada Tilžā. Jau bērnībā viņam radās interese par fotografēšanu. Jau pēc pamatskolas beigšanas Igors Pličs nolēma iet mācīties fotogrāfa arodu. Vēlāk viņš Maskavā ieguva arī fototehnologa profesiju. Igors Pličs strādājis Ludzas un Rēzeknes fotoateljē, bet nu jau 43 gadus dzīvo Preiļos. Fotogrāfs ir strādājis visos iespējamajos žanros un iemūžinājis daudz dažādus dzīves notikumus, bet vismīļākā viņam ir dabas ainava. Lai arī Igoram Pličam ir bijušas daudzas personālizstādes, viņa fotogrāfijas izmantotas fotoalbumos, monogrāfijās, pastkartēs, bukletos un prezentācijas izdevumos, sevi par mākslinieku viņš neuzskata. Pēdējā laikā viņš fotoaparātu rokās paņem daudz retāk, bet "Facebook" profilā viņš joprojām regulāri publicē savus fotografētos dabas skatus. 2010.gadā viņš nodibināja Latgales fotogrāfu biedrību, taču viņa cerības tās darbība neattaisnoja. Pličs ir arī 2021.gadā iznākušās grāmatas “Latgales fotogrāfi laika ritumā  XIX-XXI gadsimtā” idejas un koncepta autors. Tajā viņš kopā ar fotovēsturnieku  Pēteri Korsaku apkopojis informāciju par vairāk nekā trīs simti Latgalē strādājošiem fotogrāfiem un savācis ap 2000 fotogrāfiju no 19.gadsimta vidus līdz pat mūsdienām. Kopumā žūrija ir paziņojusi trīsdesmit latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2022" nominantus, no kuriem balvu saņems desmit nozīmīgākie notikumi aktivitātes un cilvēki latgaliskajā kultūrā.

Emocijas un komentāri pēc Lielā Kristapa; redzētais un pārdomātais pēc Berlīnes kinofestivāla. Kultūras rondo studijā producente Inese Boka-Grūbe un kino vērotāji - Dārta Ceriņa un Žulijens Kulibali. Svētdienas, 26. februāra, vakarā aizvadīta nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" ceremonija. Visvairāk balvu šogad saņēma Viestura Kairiša filma "Janvāris", savukārt par mūža ieguldījumu filmu mākslā godināja kinodramaturgu Alvi Lapiņu. Balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā pasniedza kinodramaturgam Alvim Lapiņam. Visvairāk balvu saņēma lente "Janvāris", kas godalgota kā gada labākā pilnmetrāžas spēlfilma. "Lielā Kristapa" statuetes saņēma arī filmas montāžas režisors Armands Začs, filmas kostīmu māksliniece Rūta Lečaite, filmas māksliniece Ieva Jurjāne un filmas galvenās lomas attēlotājs – aktieris Kārlis Arnolds Avots. Par labāko animācijas filmu žūrija atzina filmu "Mans laulību projekts", savukārt filmas autore Signe Baumane saņēma balvas arī kā labākā animācijas filmas režisore un labākā animācijas filmas māksliniece. Filma "Māsas" saņēma divas balvas – statuetes ieguva filmas režisore Linda Olte un labākā aktrise otrā plāna lomā – Iveta Pole. Daudzsēriju filmu konkurencē uzvarēja "Krimināllieta iesācējam", kas apbalvota arī par labāko scenāriju. Divas balvas ieguva arī filma "Neona pavasaris". Aleksandrs Vaicahovskis apbalvots kā labākais skaņu režisors. Marijai Luīzei Meļķei piešķīra balvu kā labākajai aktrisei galvenajā lomā, taču viņa paziņoja, ka to nepieņems, kamēr netiks pieņemts Dzīvesbiedru likums. Divas "Lielā Kristapa" statuetes aizceļoja arī pie filmas "Nemierīgie prāti" veidotājiem – labākā komponista balvu saņēma Platons Buravickis un Huans Ernandezs, bet par labāko aktieri otrā plāna lomā atzīts Toms Auniņš. Dokumentālo filmu kategorijās laurus plūca labākais dokumentālās filmas operators Gints Bērziņš par filmu "Mājas" un labākais dokumentālās filmas režisors Ivars Seleckis par filmu "Zemnieki". Par labāko īsmetrāžas dokumentālo filmu atzīta "81 metrs", bet par labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu – "Mana māte valsts". Arī debijas filmu kategorijā šogad uzvarēja dokumentālais kino – balvu saņēma režisores Elzas Gaujas filma "Tikmēr Lucavsalā". Savukārt par labāko īsmetrāžas filmu šogad atzīta režisora Paula Ķestera "Pirmie soļi". Balvas ieguva arī filmas "Sema ceļojumi" grima māksliniece Maija Gundare un filmas "Ūdens garša" operators Aleksandrs Grebņevs. "Lielā Kristapa lukturi" labākajai studentu filmai šogad saņēma režisors Reinis Ūbelis par darbu "Mans kaimiņš nosita manu kaķi". Pasniedza arī vairākas specbalvas, tai skaitā portāla LSM.lv skatītāju balvu, kuru ieguva seriāls "Viss norm".

10. februārī paziņoja Purvīša balvas 2023 finālistus. Balvu par mūža ieguldījumu mākslā saņems Edīte Pauls-Vīgnere – par mākslinieciskās kvalitātēs augstvērtīgu, spēcīgu un radošas enerģijas piepildītu sniegumu tekstilmākslā vairāk nekā pusgadsimta garumā, eksperimentējot un ļaujoties inovatīviem risinājumiem, tādējādi apliecinot materiāla daudzveidīgās iespējas mākslinieciskās idejas radīšanā sava laika kontekstā.  Lēmumu par to, kuram māksliniekam piešķirt balvu, pieņem Purvīša balvas organizācijas komiteja. Balvas finansiālais apjoms ir 10 000 eiro (neieskaitot nodokļus). Laikposmā no 2021. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 31. decembrim strādāja Purvīša balvas 2023 neatkarīgo ekspertu darba grupa, kurā darbojās arī filozofs Igors Gubenko. Purvīša balvas 2023 kandidāti: Evelīna Deičmane par izstādi “Dejorgāns / Tanzorgan” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (04.11.2022.–31.01.2023.); Kristaps Epners par darbu “Maslova bijušajā Rīgas Biržas bankas ēkā” festivāla “Survival Kit 13” ietvaros (03.09.–16.10.2022.); Daiga Grantiņa par personālizstādi “Lauka telpa” Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA (07.05.–31.07.2022.); Darja Meļņikova par izstādi “The Anticipation” (“Gaidas”) galerijā “427” (11.05.–05.06.2021.); Evita Vasiļjeva un Kaspars Groševs par izstādi “Zilā līča māja” Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā Mākslas festivāla “Cēsis 2022” ietvaros (09.07.–14.08.2022.); Ance Vilnīte par personālizstādi “Dievs Tēvs Debesīs” mākslas telpā “Brīvība” (10.12.2021.–08.01.2022.). Neatkarīgo ekspertu darba grupa minētajā periodā diskutējusi un analizējusi 36 izstādes un mākslas notikumus, nominējot balvai 21 darbu. 

Antonu Slišānu pazīst kā rakstnieku, novadpētnieku un kultūras darbinieku no Upītes. Lai arī Antons jau vairāk nekā desmit gadus ir aizsaulē, viņa iesākto darbu dzimtā novada tradīciju kopšanā un latgaliešu valodas popularizēšanā turpina viņa bērni un mazbērni. Šobrīd tiek atjaunotas un ierakstītas Antona Slišāna pasakas latgaliski, ko drīzumā varēs noklausīties Youtube kanālā. Top arī krāsaina Antona Slišāna pasaku grāmata, kuras ilustrāciju autors ir viņa mazdēls divpadsmitgadīgais Jēkabs Slišāns. Andris Slišāns ir nemateriālā kultūras mantojuma centra “Upīte” direktors. Viņš dzīvo un strādā mazajā Upītes ciemā Balvu novadā, kur kopā ar ģimeni, rīkojot dažādus pasākumus un realizējot projektus, cenšas uzturēt dzīvu Ziemeļlatgales kultūras mantojumu. Viņa tēvs Antons Slišāns bija rakstnieks, novadpētnieks un kultūras darbinieks, kurš nu jau ir aizgājis mūžībā. Viņš ir viens no viszināmākajiem latgaliešu bērnu dzejas autoriem, un, izrādās, ir bijis arī izcils pasaku sacerētājs. “Tad, kad mēs, Antona bērni, bijām mazi, vai arī mēs jau lieli, bet mūsu bērni bija mazi, viņa mazbērni, tad pirms gulēt iešanas viņš ik pa laikam stāstīja mums pasakas, bet neviens tās nekur nav pierakstījis un ieskaņojis,” atceras Andris Slišāns. Viņa vadītā biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa” līdz šim īstenojusi daudzas idejas latgaliskās kultūrvides stiprināšanai. Viņi jau kādu laiku esot domājuši arī par pasaku grāmatu latgaliski. “Pagājušajā gadā, ienāca prātā ideja, ka varam mēģināt Antona pasakas atjaunot. Iesniedzām projektu. Mums atbalstīja pasaku atjaunošanu un ieskaņošanu,” stāsta Andris Slišāns. Projektu par Antona Slišāna pasaku atjaunošanu atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds programmas ietvaros, kas paredzēta nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauto vērtību stiprināšanai. Šajā sarakstā nu jau četrus gadus ir arī Upītes kultūrtelpa. Šobrīd vairākas atjaunotās Antona Slišāna pasakas jau var noklausīties YouTube kanālā. “Mēs gribam līdz Antona vārda dienai, līdz 18.janvārim, paspēt visas. Varbūt būs astoņas, bet centīsimies visas desmit,” stāsta  Andris Slišāns. Šobrīd top arī Antona Slišāna pasaku grāmata, ko plānots izdot līdz februāra beigām. Tās ilustrāciju autors būs divpadsmitgadīgais Andra Slišāna dēls Jēkabs. Laura Ieviņa, Latvijas Radio studija Latgalē

Saruna ar Meža fakultātes dekānu un mednieku Linardu Siseni. Runājam par drošību, nodevu noteikumiem, medību infrastruktūru - vārnu kājām un stāvtornīšiem, tāpat arī par iemesliem, kādēļ notiek negadījumi. Balvu konkursam šoreiz piedāvā dzīvesveida veikaliņš @outdoorexpertslatvia7605 https://outdoorexperts.lv/lv/ Militārā kafija - Daļa no ienākumiem tiek ziedota Latvijas Armijas Veterāniem. https://www.mil-coffee.eu/ https://tacsale.eu/brand/mil-coffee Uzrādot mednieka apliecību saņemsi Militaryshop.lv (Brīvības 132, Rīga) 10% atlaidi! Paraksties par medību nākotni: https://signforhunting.com/

Saruna par Latgales attīstību, uzņēmējdarbību un nākotni.

Kādas iespējas saņemt informāciju ir Latvijas Krievijas pierobežas iedzīvotājam - šādu jautājumu šoreiz diskusijā skaidrosim kopā ar Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāju Jāni Siksni, Nacionālās elektroniskos plašsaziņas līdzekļu padomes locekli Ievu Kalderausku, Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītāju Kristeru Pļešakovu, Latvijas valsts radio un televīzijas centra valdes priekšsēdētāju Ģirtu Ozolu un Balvu novada domes un Latgales plānošanas reģiona attīstības padomes priekšsēdētāju Sergeju Maksimovu (Latgales partija).    

Ierasts, ka vasaras sākums ir laiks, ka ne tikai Latvijā, bet visās Baltijas valstīs īpaši tiek godinātas sievietes zinātnē. L`ORÉAL-UNESCO balvu Sievietēm zinātnē no Latvijas šogad saņem Rīgas Tehniskās universitātes doktorantes Anda Barkāne un Laura Vītola un Latvijas Universitātes pētniece Ilze Ļihačova. Kā ik gadu, raidījums Zināmais nezināmajā piedāvā iepazīt šī gada laureātes un viņu stāstus par atzinību guvušajiem pētījumiem. Anda Barkāne ir pētniece Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Polimērmateriālu institūtā. Anda Barkāne saņem atzinību par celulozes modificēšanu 3D drukas tintes izgatavošanai. Laura Vītola strādā Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātē par pētniece. Laura Vītola tiek apbalvota ar Sievietēm zinātnē balvu par pētījumu, kurā izstrādā ilgtspējīgus zema blīvuma ģeopolimēru bāzes būvmateriālus. Ilze Ļihačova ir Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta Biofotonikas laboratorijas vadošā pētniece. Apbalvojumu Sievietēm zinātnē Ilze Ļihačova saņem par diviem pētījumu virzieniem medicīnas fizikas nozarē to tālākai izstrādei. Ilgstošākais no tiem ir saistīts ar ādas, galvenokārt melanomas, neinvazīvu diagnostiku, izmantojot multispektrālās attēlošanas metodes. "L`ORÉAL" stipendijas 2009. gada laureāte Karīna Siliņa turpina pētījumus Cīrihē Bioloģe Karīna Siliņa 2009. gadā saņēma "L`ORÉAL" stipendiju sievietēm zinātnē un šobrīd jau vairākus gadus veiksmīgi darbojas Cirihes universitātē (Šveice). Kā viņai veicies pēdējos gados un kā attīstījusies viņas karjera? Pētniecība, lai veiksmīgāk atpazītu un ārstētu vēzi, par to zinātniece Karīna Siliņa saņēma L`ORÉAL stipendiju 2009. gadā, kad viņa studēja Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā. Jau vairākus gadus viņa turpina pētījumus Cīrihes universitātē. Pirms  iedziļināmies, kas šobrīd ir Karīnas Siliņas pētījumu fokusā, neliels atskats uz viņas doktorantūras  darbu, kas tika novērtēts  2009 gadā. Tā nosaukums bija "Autoantivielu pielietojums audzēju serodiagnostikas, prognostikas un jaunu terapijas pieeju izstrādē". Toreiz uzsāktais pētījums līdz galam neattaisnojās, jo izveidotais tests nespēja atpazīt lielu daļu audzēju to dažādības dēļ, tomēr iegūtā pieredze, uztrenētā kritiskā domāšana un jaunu ideju meklējumi ļāva Karīnai turpināt pētījumus vēža diagnostikā un ārstēšanā. Šogad Karīna Siliņa saņēma Šveices valdības atbalstu savas pētnieciskās laboratorijas izveidei, kurā  viņa turpina  skatīt imūnsistēmas lomu audzēju šūnu atpazīšanā. Nākamos piecus gadus Karīna Siliņa turpinās pētīt, kāpēc imūnsistēma vēža gadījumā šādi uzvedas un cik tas ir būtiski mūsu imūnsistēmai, cīnoties ar vēzi.

Un noskaidrojām klausītāju neveiklākās publiskās situācijas!