Podcasts about Daugava

Sākas tā gada daļa, kad jūra laikapstākļus ietekmē dinamiskāk, kaut kādā mērā negaidītāk un bieži pat sagādā necerētus pārsteigumus sliktā nozīmē. Tāpēc arī stāsts par to, kā laikapstākļus piekrastē ietekmē jūra, ūdens temperatūras mijiedarbība ar piekrastes gaisu. Neviens nav jāpārliecina, ka jūrai ir liela ietekme uz laikapstākļiem, bet ietekme ir dažāda, tā atšķiras gan pa gadalaikiem, gan dažādos apstākļos izpaužas atšķirīgi. Stindzinoši auksta migla siltā pavasara dienā nav pārsteigums, ledains ūdens karstā vasarā arī pierasts. Pērkona negaiss kopā ar puteni – tas ir neparasti, bet arī piedzīvots. Piekrastē dzīvojošie daudz ko no šī ļoti labi zina un ir novērojuši. Latvijas Radio Kurzemes korespondente Inga Ozola uzklausa liepājniekus par to, kā, viņuprāt, jūra ietekmē laiku Liepājā. Jūra ziemās siltāku un vasarās vēsāku laiku piekrastē var sagādāt tikai tad, ja vējš pūš no jūras puses. Ja stabili pūš no iekšzemes, Liepājas gadījumā dienvidaustrumiem, austrumiem, arī ziemeļaustrumiem, tad jūras ietekme ir gandrīz nekāda. Tāpēc nav jābrīnās, ka īpaši ziemas otrajā pusē, valdot iekšzemes vējiem, Liepājā var uznākt tikpat bargs sals kā Vidzemē, savukārt vasarās Liepāja, valdot iekšzemes vējiem, bieži kļūst par karstāko vietu valstī. Toms Bricis arī aicina cilvēkus rakstīt savus novērojumus, no vienu raidījumu vēlas veltīt tematam par to, kas lokāli ietekmē laikapstākļus Latvijā. Katru gadu, jo īpaši vasarās, pienāk ziņas no visas Latvijas, ka Talsos, Liepājā, Ventspilī, Krāslavā, arī mazākās pilsētās un ciemos lietus mākoņi iet secen. Parasti novērotāji ziņo arī par kādu konkrētu ģeogrāfisku objektu, kas to ietekmē. Piemēram, Krāslavā un Skrīveros tā esot Daugava, kas neļauj lietus mākoņiem pietuvoties. Siguldieši mēdz teikt, ka Gaujas dziļā senieleja atvaira negaisa mākoņus, bieži tiek minēti arī tuvējie pauguri vai ezeri. Sūtiet ziņas uz e-pastu zinamais@latvijasradio.lv vai sazinieties ar Tomu Brici sociālajos medijos, stāstot, kas ir tie objekti, kuri jūsuprāt ietekmē laikapstākļus jūsu pilsētā, ciemā vai apvidū. Kādā no nākamajiem raidījumiem tad varētu iztirzāt, kādi ir iemesli, kāpēc kādā vietā lietus iet secen. Latvijā nav daudz ģegrāfisku objektu, kas ietekmē laikapstākļus tik būtiski, lai novirzītu mākoņus, bet būs interesanti apkopot šādas ziņas.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Ja tiktu veikta sabiedrības aptauja par to, kur atrodas Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs, varbūt varat cerēt saņemt atbildi, ka Muzeju krātuvē Pulka ielā 8. Bet ļoti iespējams, lielākā daļa paraustīs plecus un teiks, ka nezina. Iespējams, kāds  minēs, ka seko muzeja virtuālajiem kontiem sociālajos tīklos un mājaslapā. Ikvienā neziņā būs savs patiesības grauds, jo muzeja kā institūcijas redzamākais formāts dialogā ar sabiedrību ir fiziski apmeklējama ekspozīcija. Pēdējā šī muzeja veidotā rakstniecības vēsturei veltītā muzeja ekspozīcija sabiedrībai bija pieejama līdz 2000. gadam. Toreizējā muzeja mājvietā Rīgas pilī to atklāja 1972. gadā, muzeja nosaukums tolaik bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs. Tātad šobrīd varam teikt, ka bez muzejiska stāsta par nacionālām literatūras un mūzikas vērtībām un iespējas klātienē apskatīt muzeja bagātīgās kolekcijas ir izaugusi jau vesela paaudze. Rīgas pilī ekspozīcija bija izvietota piecās zālēs, ievērojot tematiskus un hronoloģisku principus – literatūras un nacionālās kultūras pirmsākumi tika pārstāvēti, eksponējot stāstus par pazīstamākajiem jaunlatviešiem (Krišjāni Baronu, Krišjāni Valdemāru, Ausekli, Juri Alunānu u.c.), tad sekoja klasiķi – Eduards Veidenbaums, Jānis Poruks, Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Fricis Bārda, Vilis Plūdons, Kārlis Skalbe. Atsevišķā zālē centrāli tika izvietotas tēlnieces Lea Davidovas-Medenes veidotas Raiņa un Andreja Upīša bistes līdzās viņu personībām veltītiem stāstiem, bet noslēdzošajā zālē bija tolaik aktuālajai latviešu literatūrai veltīti eksponējumi, pārstāvot Imantu Ziedoni, Mirdzu Ķempi, Regīnu Ezeru un citus atzītus laikabiedrus. Deviņdesmitajos gados ekspozīcijas pēdējās divas zāles tika atbrīvotas mainīgajām izstādēm, taču “klasiķu zālē” eksponējumi tika papildināti ar tādām Trešās atmodas laikā reabilitētām personībām kā Edvartu Virzu, Zentu Mauriņu, Anšlavu Eglīti, Alfrēdu Dziļumu, Ilzi Šķipsnu un citiem. Pēc ekspozīcijas novākšanas, muzejs ieviesa ceļojošā muzeja formātu, veicot izbraukuma nodarbības Latvijas skolās, bibliotēkās un kultūras centros, kā arī organizējot ceļojošās izstādes. Muzeja pastāvīgo ekspozīciju funkcijai 2018. gadā tika piešķirta ēka Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, kura līdz 2024. gadam tika renovēta un kurā 2025. gada rudenī tiks atklāta jauna pastāvīgā ekspozīcija. Tomēr 2021. gadā muzejam tika uzticēts veidot pilnībā jaunu laikmetīgu pastāvīgo ekspozīciju “Dziesmusvētku telpa” renovētajā Mežaparka lielajā estrādē. Ekspozīcija, kura izvietota estrādes ziemeļrietumu spārnā, tika atklāta 2023. gada 1. jūnijā.   Ekspozīcijā, kuru ievada latviešu dziesmu svētku tradīcijas nozīmīgākais simbols Līgo karogs, apvienoti audiovizuāli materiāli, interaktīvas instalācijas un autentiski vēsturiski objekti. Viena no tehnoloģiski sarežģītākajām multimediālajām instalācijām Latvijā ir objekts “Lielākais koris pasaulē”, kas tehnoloģiski un emocionāli unikālā veidā ļauj piedzīvot Dziesmu svētku kopkora spēku. Tas vizuāli un audiāli aptver tradīcijas rašanos un attīstību, sākot no dabas skaņām līdz grandiozajam kopkorim Mežaparka lielajā estrādē ar emocionālu klātbūtnes sajūtu Mārtiņa Brauna himniskajā dziesmā "Saule, Pērkons, Daugava". Savukārt objekts “Laika upe” daudzveidīgos izziņas līmeņos izved cauri svētku vēsturei. Pie tās var pavadīt arī vairākas stundas, pētot interesantus artefaktus, klausoties audio atmiņas, šķirstot albumus un atrodot varbūt pat sava kolektīva vai iemīļotas svētku personības stāstu. Kad ekspozīcija apskatīta, var ļauties meditācijai kādā no kormūzikas klausīšanās krēsliem, kur svētku kopkora izpildījumā var noklausīties 24 dziesmu svētku repertuārā visbiežāk iekļautās dziesmas. Tās kārtotas “Lauka puķēs” un “Dārza puķēs” pēc Jāņa Cimzes krājumā “Dziesmu rota” iedibinātā principa. Ekspozīcijas otrajā stāvā atrodas kopienas telpa, kas muzeja darba laikā apmeklētājiem pieejama bez maksas, piedāvājot dažādas izglītojošās un digitālās spēles, mainīgās tematiskās izstādes, pieeju Dziesmu svētku materiāliem fiziskā un digitālā formātā. Pašlaik šo stāstu ierakstu, atrodoties ēkā Mārstaļu ielā 6, kur savulaik bija mākslas galerija un leģendāra kafejnīca, kurā pulcējās ļoti daudz radošu personību un, visticamāk, te dzimis ne mazums radošu ideju. Arī pašlaik topošās ekspozīcijas “Prokrastinācija un radīšana” pamatstāsts būs par latvieša radošumu, un šī tēma lieliski ļauj apvienot abas muzeja pārstāvētās radošās nozares – mūziku un rakstniecību. Ekspozīciju atvērsim šī gada augusta nogalē un ceram, ka tā apmeklētājiem ļaus ne tikai novērtēt kultūras mantojumu, bet arī doties neaizmirstamā klātbūtnes piedzīvojumā un pašiem gūt iedvesmu radīšanai.

Izstāde "Dzimšanas diena" galerijā "Daugava", kuru atklās 10. janvārī, ir tikai viens no iemesliem, lai Kultūras rondo tiktos ar gleznotāju Alekseju Naumovu. Mākslas valoda un pieredzētais ārpus Latvijas ir pieturas punkti sarunā ar jubilāru Alekseju Naumovu. Savukārt līdz 9. martam Cēsu izstāžu namā aplūkojama Ilzes Raudiņas un Alekseja Naumova gleznu izstāde "Ultraskaņa". Tā ir skolotāja un viņa kādreizējās audzēknes glezniecības darbu kopizstāde. Alekseja Naumova darbi šobrīd skatāmi arī Tallinā, bet jau nākamajā dienā pēc izstādes atvēršanas Rīgā, mākslinieks dosies uz Parīzi, lai gleznotu. Sarunā arī atklājas, kura krāsu tūbiņa viņa paletē ir tukša visātrāk. "Tirkīzzaļais un citrondzeltens. Violeta, tāda magic krāsiņa, tā arī kaut kur beidzas. Dažreiz pat te nevar nopirkt, tad jāpasūta. Kad braucu gleznot, tās krāsas un materiāli ir lētāk Venēcijā vai Parīzē. Krāsas un varbūt apakšrāmji," atklāj Aleksejs Naumovs. Un kā ir gleznot Živernī (Francijā), kur vajag atļauju no Francijas kultūras ministrijas, lai vispār gleznotu, un vajag parunāt ar Klodu Monē, lai darbs izdotos. Vēl stāsts par kopdarbu ar animācijas režisori Rozi Stiebru "Sirds likumā".

Sasniedzot raidījumu cikla Grāmatai pa pēdām finiša taisni, šo sēriju veltīsim latviešu trimdas literatūrai Zviedrijā. Kādu ietekmi uz grāmatniecību atstāja ziemeļnieciskā vide un Zviedrijas sabiedrība? Runāsim par apgādiem, kas savu darbību izvērsa tieši šajā zemē - tas bija Dagnijas un Jura Šleieru apgāds “Daugava” un Jāņa Abuča “Ziemeļblāzma”. Grāmatniecība trimdā Zviedrijā ir stāsts ne vien par konkrētiem apgādiem, kas savu darbību īstenoja tieši šajā zemē, bet arī par vidi un sabiedrību, kas noteica, kā latviešu grāmatniecība tur varēja izpausties. Sarunājas ilggadīgs Zviedrijas nacionālā mantojuma kopējs Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā, šobrīd Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvis Jānis Krēsliņš, kā arī grāmatzinātnieks Viesturs Zanders. Lai labāk saprastu atšķirības starp Zviedriju un Vāciju, kur bēgļu gaitās devās liela daļa mūsu tautiešu, Jānis Krēsliņš sarunā vairākkārt izmantos klints metaforu un mudinās aizdomāties par režisora Ginta Zilbaloža animācijas filmu “Straume”, kas šobrīd guvusi lielus panākumus. Tad nu iepazīsim šo ziemeļu zemi, kas savulaik izvirzīja savas prasības latviešu grāmatniecībai.  Zviedrijas klinšainās vides radītā stabilitāte, kanons, apjomīgais tulkojumu klāsts - tas tātad līdz šim atšķīris šo vietu no Vācijas vai, piemēram, Ņujorkas, kur ieceļotājiem viss šķita kā kaut kas jauns un avangardisks. Zviedrijas vides un sabiedrības veidotie priekšnosacījumi latviešu grāmatniecībai tālākās sarunas gaitā vēl ienāks, bet pienācis brīdis pakavēties pie konkrētu grāmatizdevēju vārdiem - tiem, kuri savu darbību uzsāka vai turpināja Zviedrijā. Jāņa Krēsliņa pieminētie darbu tulkojumi mūs pie šīm izdevniecībām jau atveduši. Ārzemju rakstnieku sērija “Parnass” bija daļa no izdevniecības “Daugava” darbības, un apgādu “Daugava” 1945. gadā Stokholmā nodibināja Juris un Dagnija Šleieri. Savukārt īru rakstnieka Džeimsa Džoisa romāna “Uliss” tulkojums attiecināms uz Jāņa Abuča apgādu “Ziemeļblāzma”, kas 1948. gadā nodibināts Lībekā, Vācijā, bet pēc tam darbību turpinājis Vesterosā, Zviedrijā.

Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Galvenā krājuma glabātāja Ilze Mālkalniete Ar ēku celtniecību latviešiem saistās vairākas tradīcijas: spāru svētki, kad jumta korē tiek likts vainags, tā atzīmējot zināma darbu posma noslēgumu; mūsdienās populārā lentas griešana, kad ēkā ienāk pirmie tās iedzīvotāji. Savukārt nama pamatos mēdz iemūrēt laika kapsulu. Kapsulā tiek likts vēstījums nākamajām paaudzēm, tiek pieminēti cilvēki un organizācijas, kas piedalījušies nama tapšanā, tradicionāli tiek likta tajā laikā apgrozībā esoša monēta un tās dienas avīze. Tas ir svinīgs pasākums, kas tiek iemūžināts fotogrāfijās un par ko raksta prese. Ja namam ir lemts ilgs mūžs, tajā neizbēgami notiek pārbūves, labiekārtošanas darbi un remonti. Interesanti, ka arī šādos darbos meistari ir vēlējušies atstāt vēstījumu nākamajām paaudzēm! Liels rekonstrukcijas un restaurācijas darbu posms šogad noslēdzies Rīgas pilī. Te atrastie vēstījumi stāsta par iepriekšējo paaudžu meistariem un to veiktajiem darbiem. Šoreiz stāsts par dažiem no tiem... * 1916. gada 10. decembrī podnieks Baltiņš, inženieris Frīzendorfs un podnieku meistars Štegmans krāsnī starp Balto zāli un Sūtņu akreditācijas zāli noglabā ar zīmuli aprakstītu malkas šķilu. No tās mēs varam uzzināt, ka četru krāšņu mūrēšana šajā telpā ir pabeigta. * Vairāki vēstījumi pirms to noglabāšanas bijuši ievietoti stikla pudelēs. Iemūrēta pudele ar zīmīti mūs informē par darbu uzsākšanu pils stūra kāpņu tornītī. Tajā lasāms: "Pamata akmens likts no Graudiņa kunga 1939. g.". * 20. gadsimta 30. gados satraukuma pilnu vēstuli pils pagrabā ķieģeļu šķirbā ievieto amatnieks Ēriks Cirītis. * Savukārt 1996. gada 6. jūnijā savu vēstījumu nākamajām paaudzēm pudelē ievieto firmas "Balsts R" meistari, kuri veikuši muzeja konferenču zāles remontu pils Svina torņa 5. stāvā.  * Emocionālu un patriotisku vēstījumu nākamajām paaudzēm atstājis Valsts vēsturiskā muzeja laborants Eduards Pintāns, kurš 1938. gada nogalē piedalījās muzeja ekspozīciju zāles iekārtošanā pils dienvidu korpusa ceturtajā stāvā. Pirms kādas nišas aizbūvēšanas viņš tajā kopā ar divām sviestmaizēm ievietojis zīmīti, kuras tekstā jūtams gan ulmaņlaiku patoss, gan Otrā Pasaules kara tuvošanās noskaņas: "1938. gada 5. decembrī Eduards Pintāns aizplankoja šo sienu. Pēc simtiem gadu, kad jūs lasīsat šos papīrus, no latvju zemes trūdiem es jūs apsveicu ar drosmi, goda prātu un varoņgaru. Mani tautas brāļi, esat stipri. Nebaidaties par taisnību mirt, mīlat savu dzimteni Latviju, esat lepni uz savu tautu, nelietojat alkoholu un nikotīnu. Paturat vienmēr skaidru galvu, neticat mošķiem un māņiem. Esat čakli darbā. No zemes dziļumiem apsveicu savu dārgo tautu, kur Daugava, Gauja veļ sudraba ūdeņus, mūsu dzimtenes kalnos un lejās mājo mūsu senču saknes, gars. Esat sveicināti, Latvieši! E. Pintāns."

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Spānijas Vidusjūras piekrastes pilsēta Valensija, gluži kā pārējā valsts, no 1938. līdz 1973. gadam pieredzēja viena diktatora, ģenerāļa Franko režīmu. Interesanti, ka drīz pēc diktatūras izbeigšanās Valensijas iedzīvotāji miermīlīgi pauda savu gribu viņiem būtiskā jautājumā un varas iestādes to respektēja. Demokrātijā viņi iestājās par sev būtiskāko jautājumu. Toreizējā tautas balss fantastiski pārvērta pilsētu. Arī agrāk, būdama viens no Eiropas skaistākajiem dārgakmeņiem, Valensija pēc iedzīvotāju lemšanas ieguva satriecoši skaistu un funkcionālu papildinājumu. Pilsētu vienmēr bija mocījuši plūdi, taču 1957. gadā upe Tūrija (Turia) tā izgāja no krastiem, ka vecpilsētā, Karmes (El Carme) rajonā, mājas atradās ūdenī dziļāk par vienu metru. Tūrija bija plata, varena upe, kas sadalīja Valensiju uz pusēm. Pilsētas vadība kopā ar centrālo valdību lēma upi novirzīt un to arī izdarīja. Pēc upes novirzīšanas pilsētas centrā parādījās 10 km garš un ļoti plats laukums, platāks nekā Daugava tās varenākajā plūdumā. Sešdesmitajos gados tur bija plānots būvēt satiksmes mezglus un dzīvojamās mājas. Tomēr vairums iedzīvotāju lēma un iestājās par labu parkam, un tagad bijušās upes gultnes vietā ir pasakaini apstādījumi ar mūsu acij neierastiem, eksotiskiem kokiem, krūmiem un ziediem. Parku atklāja 1986. gadā. Ļaudis tur guļ zālītē, pikniko, staidzina suņus, skrien. Tur ir izcila māksla publiskajā telpā un gulošs milzu Gulivers, uz kura rotaļājas bērni. Pilsētas cilvēciskie mērogi ļauj šo vietu izbaudīt visiem. Demokrātiskās tradīcijas Valensijā ir vismaz tūkstoš gadu senas, un tās nevar iznīdēt neviena diktatūra. Viena no šādām tradīcijām pat ir ierakstīta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Jau tūkstoš gadu katru ceturtdienu pulksten 12 astoņi melnos, garos tērpos ģērbti vīri svinīgi ierodas un apsēžas pie Valensijas katedrāles Apustuļu durvīm. Tā ir mutvārdu tradīcija, kurā kungi, kas ir zemnieki, lemj tiesu. To tā arī sauc – Ūdens tribunāls. Viņi lemj par apūdeņošanu astoņos Valensijas reģiona apgabalos, kur bez irigācijas nebūtu iespējama raža. Valensijas reģionu Spānijā dēvē par Huerta de España jeb Dārzeņu dārzu. Viņi uzklausa sūdzības par pāri darījumiem un netaisnībām ūdens sadalē un lemj ātru un taisnīgu tiesu, kuru nav iespējams pārsūdzēt. Viss notiek mutiski, valensiešu valodā. Šie astoņi vīri ir pašu zemnieku ievēlēti. Tajā reizē, kad gāju uz viņiem lūkoties, sūdzību nebija, taču visa ceremonija notika tieši tāpat kā pirms daudziem gadu simtiem. Vīri tika izsaukti, tika uzdots jautājums par to, vai kādam ir sūdzības, un tad notika svinīgā aiziešana. Tagad tā ir kļuvusi par tūristu atrakciju, taču nevienu brīdi šis tribunāls nav zaudējis savu praktisko nozīmi. Domāju, ka atslēgas vārds valensiešu panākumiem ir līdzdalība. Mūsu Dziesmu svētku gājiens notiek vienu dienu daudzas stundas un tajā laikam piedalās ap 50 000 dalībnieku. Mēs zinām, ka mūsu svētki ir unikāli, bet arī valensieši domā, ka unikāli ir tieši viņu svētki. Valensijas pavasara tautas svētkos, kuros godina Dievmāti, ceļ milzu lelles, tad tās dedzina un katru dienas vidu sarīko milzu uguņošanu, pulcējas vairāk dalībnieku. Gājiens cauri pilsētai, kurā piedalās 100 000 neticami greznos tautas tērpos tērpti pavasara festivāla dalībnieki, ilgst divas dienas. Par šiem svētkiem varētu stāstīt vēl un vēl, taču šoreiz stāsts bija par kaut ko citu. Par to, ka ikkatrs ar savu darbošanos var ietekmēt ļoti daudz. Pirms dažām nedēļam Valensijas reģionā notika drausmīga dabas katastrofa. Applūda daudzas apdzīvotas vietas un Valensijas pilsētas nomales. Dubļu staumes iznīcināja visu, kas gadījās to ceļā. Pateicoties kādreizējam inženiertehniskajam brīnumam 60. gados, kad tika novirzīta upe Tūrija, pasakaini skaistais pilsētas centrs palika neskarts.

Raidījuma "Mākslas vingrošana" jauno sezonu uzsāk gleznotājs Kaspars Zariņš kopā ar tēlniekiem, dažādu formu meistariem Daini Punduru un Ivaru Drulli. Vai māksla ir izskaidrojama, un kā tajā iemiesot laikmeta sajūtu? Kā nekļūdīties formas izmērā un materiāla izvēlē? Vēl arī par izvēli dzīvot un strādāt Latvijā, attiecībām ar dabu, tuvāku un tālāku vēsturi, mākslas kukaini, kurš iekož jau bērnībā, atklātnīšu komplektiem, sirdi un nerviem… Mākslinieku vizītkartes: DAINIS PUNDURS dzimis 1965. gadā Ezerniekos. Beidzis Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu (1986) un Latvijas Mākslas akadēmijas Lietišķi dekoratīvās mākslas nodaļu keramikas specialitātē (1992). Ieguvis mākslas maģistra grādu (1997). Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors, Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas vadītājs. Strādā ar porcelānu, mālu, akmens masu, šamotu, darina traukus, interjera objektus un to grupas. Veidojis monumentālas smilšu skulptūras Mazirbē, darbojas arī dizaingrafikā un monētu dizainā.   Piedalījies starptautiskos keramikas un porcelāna simpozijos Dzintaros (1992), Kauņā (1993), Ķīlē ((1998), Volbžihā (1998), starptautiskos podniecības festivālos Aberistvitā (Lielbritānija, 1999), Helsinkos (2000), Mongyeong Traditional Tea Bowl Festival Dienvidkorejā (2008, 2009, 2010) u.c. Latvijas mākslu pārstāvējis mākslas biennālē ArtGENDA Kopenhāgenā (1996), izstādē Art Letton Strasbūrā (1997), izstādēs ANO mītnē Briselē (2000), European Ceramic Context 2006 Dānijā, Utopijas uz ikdienības sliekšņa Čehijā (2011), Baltijas keramikas izstādē Mineapolisā ASV (2018) u.c. Sarīkojis ap 15 personālizstāžu Latvijā un ārvalstīs. Ieguvis Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu par labāko radošo sniegumu (2004), atzinības diplomu keramikas izstādē Mungyeong Traditional Tea Bowl Festival Dienvidkorejā (2009), 1. vietu 12. starptautiskajās Olustveres māla virpošanas sacensībās Igaunijā (2011), "Dienas" Gada balvu 2012 kultūrā (2013), Martinsona balvu 1. Latvijas starptautiskajā keramikas biennālē (2016), Martinsona zelta balvu – 3. biennālē (2021). Nominēts Purvīša balvai 2019. gadā par personālizstādi "Porcelāns un apzinātie sapņi" galerijā "Daugava" (2017/2018). IVARS DRULLE dzimis 1975. gadā Rīgā. Beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu (1996) un Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (2000), papildinājies Humbolta Universitātē Kalifornijā (ASV, 1998–1999), ieguvis mākslas maģistra grādu Montanas Universitātē (ASV, 2003). Strādā tēlniecībā gan tradicionālos, gan jaunos materiālos, apvieno tēlniecību ar citiem mākslas veidiem, nojaucot robežas un paplašinot tēlainās izteiksmes iespēja. Ir formas dizaina pedagogs Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Raksta pārdomu slejas "Kultūras Dienā", publicē esejas par mākslu interneta kultūras žurnālā "Satori" un "Rīgas Laikā". Autors piecām Latvijas Bankas sudraba kolekciju monētām. Viens no retajiem, kas veiksmīgi īsteno arī savu monētu plastiskā veidojuma modeļus. Izstādēs piedalās kopš 2002. Sarīkojis vairākas personālizstādes Rīgā un citās Latvijas pilsētās (2005– 2019), arī ASV (2003), Zviedrijā (2012), Krievijā (2012). Piedalījies Venēcijas biennālē (2009), Jaunās mākslas biennālē Krievijā (2010), grupu izstādēs Vācijā (2010), Beļģijā (2012) u. c. Saņēmis 1. balvu Latvijas Mākslinieku savienības akmens tēlniecības konkursā (2003), 2. balvu konkursā par piemiņas zīmi ebreju glābējiem Otrajā pasaules karā (2005), Civitella Ranieri fonda balvu (Ņujorka, 2012), "Dienas" Gada balvu kultūrā (2012). Vairākkārt nominēts Purvīša balvai (2011, 2014, 2017).

Mes bieži raidījumā runājam par jautājumiem, kas skar klimata izmaiņas, taču pārsvarā sarunās fokusējamies uz to, kādas izmaiņas notiek un notiks dabā. Izrādās, mainoties klimatam, izmaiņas skar arī nemateriālo kultūras mantojumu, ir vairāki konkrēti piemēri arī Latvijā. Par to arī saruna raidījumā. Carnikavas nēģu pētījumi un klimata pārmaiņas. Kā, mainoties šai pasaulei, izzudīs vai var izzust agrāk ierastas nodarbes un vērtības? Plašāk stāsta Rita Grīnvalde, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, Latviešu folkloras krātuves vadītāja, un Sandis Laime, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks. Daugavas un Gaujas plostnieki stāsts - amats, kas neatgriezeniski zudis un kļuvis par vēsturi Mūsu plosti lielākoties gāja tikai līdz Daugavpilij. Braucām cauri visām krācēm. Atpakaļ braucām ar vilcienu līdz Indrai. Braucām, ņemot līdzi kartupeļus, gaļu, siļķes. Ugunskuru  kurinājām  tieši uz plosta. Tur arī gulējām.  Tā 1990. gadā Daugavas muzeja darbinieki pierakstīja Valentīna Sermula atmiņas par plostnieka gaitām Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Kokmateriālu pludināšana pa ūdeni ir senākais transporta veids - vēlāk telefona sarunā teiks Gaujas Nacionālā parka dabas aizsardzības inspektors un ekspozīcijas "Gaujas plostnieka stāsts" izveidotājs Māris Mitrevics. Katrā ziņā jau pirms vairāk nekā 300 gadiem p.m.ē sengrieķu filozofs Teofrasts rakstīja, kā romieši ar milzīgiem plostiem veduši kokmateriālus kuģubūvei. Latvijas vēstures avotos plosti minēti jau 16. gadsimtā. Pa Daugavu uz Rīgu 17. un 18. gadsimtā pludināja lielus daudzumus kokmateriālu. Vērtīgākie koki bija kuģu masti, kas Latvijā 17. gs. gandrīz visi bija jau izcirsti. Tos vajadzēja gādāt no tālākām vietām, pludinot pa Dņepru uz augšu, bet ziemā pa zemes ceļu aizvedot līdz Daugavai, pa kuru tālāk laida līdz Rīgai. Galvenā plostu pludināšanai izmantojamā upe Latvijā bija Daugava un plostošana pa Gauju attīstījās pēc Gaujas-Daugavas kanāla atklāšanas 1903. gadā. Tā lasām internetā  publicēto informāciju vietnē par Strenčiem, starptautisko plostnieku pilsētu. Ar plostu laišanu parasti nodarbojās pavasarī un vasarā. Darbs bija smags, bet par to bija laba samaksa un ja vien cilvēks bija spēcīgs un gatavs darboties ar peldošiem balķiem, tos nemitīgi uzmanot un veiksmīgi vadot pa straumi, tad viņš bija laipni aicināts plostnieku pulkā. Telefona intervijā Māris Mitrēvics stāsta par savu plostnieka pieredzi jaunībā. Skatot plostnieku terminoloģiju, kas veidota pateicoties Māra Mitrēvica savāktajam vārdu krājumam, uzzinām, kā "rēja" ir kūļu kopums, kurā apkopoti ap 1000 m³ kokmateriālu transportēšanai pa ūdeni, savukārt ugunskura vietu uz plosta dēvēja par "kuldu". Plosta vadītājs ir "korņiks", priekšējā aira vilcējs ir "malacis", bet "zaplava" ir vaļēji baļķi, kas viens aiz otra pamīšus piesieti gar plosta malām, lai novērstu to ieduršanos krastā un nodrošinātu plosta slīdamību pret dažādiem šķēršļiem. Šo pēdējo vārdu aizguvums  no krievu valodas skaidrojams ar to Daugavā plosti nāca no Krievijas, savukārt Gaujas plostniekus Krievijas impērijas laikos amatā apmācīja no Krustpils nākušie koku pludinātāji, tātad  amata brāļi no Daugavas.  Turpinājumā, skatot šī senā amata vēsturi, fragmenti no raidījuma „Vietu lietas Latvijā”, kas tika ierakstīts Doles salā Daugavas muzejā, kur  muzeja galvenā krājuma glabātāja Laine Juhansone stāsta par Daugavas plostniekiem un viņu amata rīkiem.

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Vai zini, ka rakstnieks Gunars Janovskis arī gleznojis, piedalījies izstādēs un ilustrējis arī dažas no savām grāmatām? Rakstniekam Gunaram Janovskim (1916–2000), kura talants uzplauka, dzīvojot Anglijas vidienē un kura pirmais romāns "Sōla" iznāca 1963. gadā, kad tā autoram bija jau 47 gadi, paticis arī zīmēt, gleznot, skicēt. Tiesa, to vairāk varam uzlūkot kā hobiju, par kuru vēstulē Anšlavam Eglītim (1906–1993) pieticīgi bildis – "Es tikai tāds svētdienas rītu mālderis!" Skolas gados viņam paticis zīmēt, ģimnāzijas laikā viņa zīmēšanas skolotājs bija gleznotājs Jūlijs Madernieks (1870–1955), viņš labprāt apmeklējis izstādes, mēdzis ilgi noraudzījies gleznās. Un – pārnācis mājās – centies pats zīmēt. Īpaši patikušas Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Rembranta (1606–1669) gleznas. Kādā vēstulē Anšlavam Eglītim atzinis, ka gandrīz vai salīdzis par apkopēju gleznotāja Romana Sutas (1896–1944) darbnīcā, lai tik tuvāk nonāktu mākslas vilinošajai pasaulei. Tā nenotika, bet vilinājums palika. Par savu aizraušanos Gunars Janovskis vēstulē Anšlavam Eglītim, kurš atšķirībā no Janovska šo nodarbi bija apguvis profesionālā līmenī, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, stāsta: "Daiļkrāsošana man ir veca kaite. [..] Portretus zīmēt nevaru. Bet reiz kaut kā iedomājos raut tāpat tieši, ar krāsām. Tu nevari iedomāties manu pārsteigumu, kad man no audekla sāka lūrēt pretī pazīstams vieplis. Tagad jau nu prieki vējā [redzes problēmas - aut.]. Man vairāk patīk ainavas ar ūdeņiem." Gleznošana, zīmēšana, skicēšana bija noturīgs hobijs visa mūža garumā. Viņa zīmējumi ietverti vairākās pašas grāmatās, piemēram, romāns "Ēnu menuets" (1969). Savā ziņā tieši šī mākslinieciskā ievirze nosaka arī kādu būtisku literārās daiļrades iezīmi – spēju personas spilgti vizuāli aprakstīt, it kā uzzīmēt, spēju veidot poētiskas dabas ainavas, dažādos jūras tēlojuma aprakstus, kuros tik krāšņi ir ūdeņu un debesu krāsu toņi vai saules atspīdumi jūras ūdeņos. Var teikt, ka Gunara Janovska tekstiem piemīt arī spilgta vizualitāte. Un, protams, ka vairākos viņa literārajos darbos nereti darbojas arī kāds gleznotājs. Dzīvojot Anglijas vidienē, Gunaram Janovskim paticis šad tad aizbraukt uz Londonu, izstaigāt gleznu izstādes, gūt jaunus iespaidus, nopirkt kādas otas vai krāsu tūbiņas. – Par šo viņš stāsta: "... tā vien jau ir bauda – ieiet krāsu veikalā. Atvilkņu atvilktnes pilnas ar uzpampušām tūbiņām. Paletes naži, eļļas un terpentīni, rāmiju un audekli, otas un krīti. Apmēram tā vajaga justies gardēžiem lielas viesnīcas virtuvē." Vai kādā ikmēneša vēstulē Anšlavam Eglītim: "Rīkojoties ar krāsām, ir patīkami sajust savā apkārtnē eļļas smaržu un pamazām radīt kādu klusās dabas kompozīciju, portretu vai ainavu. Tāpat kā savos romānos cenšos nostādīt traģisko iepretim komiskajam, gleznošanā mani valdzina gaismas un ēnu pretstati." Un tā tapa virkne gleznu. Kas tās skatīja? – Gunara Janovska gleznas nereti varēja skatīt Anglijas latvieši kādās izstādēs – Anglijas latviešu mākslinieku un daiļamatnieku kopas izstādēs vai Anglijas dziesmu dienu gleznu izstādēs. Apmeklētāji varēja arī kādu no gleznām iegādāties. Tā Gunara Janovska gleznas nonāca latviešu namos. Pati oriģinālā esmu skatījusi kādas pāris, manā īpašumā ir dāvinājums no sievas Sarmītes – glezna "Tulpes". Kopumā par gleznām liecina vien gleznu fotouzņēmumi, kurus ik pa laikam kādā vēstulē viņš nosūtīja Anšlavam Eglītim. 1984. gadā Daugavas vanagu fonda īpašumā "Straumēni" (tur tolaik dzīvoja rakstnieks) tika sarīkota Gunara Janovska gleznu izstāde. 1997. gadā Rīgā, Reiterna namā notika Gunara Janovska un Sarmītes Ērenpreiss-Janovskis gleznu izstāde. Tolaik apgādā "Elpa" bija iznākusi pirmie kopotu rakstu sējumi, kuriem vāku dizainējusi Sarmīte. Kaut arī rakstnieks Anšlavam Eglītim bildis – ".. nē, nē, es neesmu gleznotājs. Man reizēm patīk izlaist tādu spožu līkumu pār baltu audeklu. Bet visvairāk man patīk svaigas eļļas smarža", tomēr gleznas ir. Kaut kur pasaulē. Gleznām ir rāmi pasteļtoņi un tajās ir jaušama noskaņa. – "Gleznotājs", "Klaidonis", "Meža ceļš", "Mežmala ziemā", "Rudens", "Tilts pār Daugavu", "Daugava pie Rīgas" ir tikai daži no gleznu nosaukumiem. Un ir arī autora pašportrets.

Stāsta Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns Vai zini, ka UNESCO "Pasaules atmiņas" starptautiskajā reģistrā iekļauto masu akciju jeb dzīvo ķēdi "Baltijas ceļš" (turpmāk tekstā – Baltijas ceļš) var uzskatīt par pasaules vēsturē nebijušu treju tautu pašnoteikšanās referendumu jeb tiešo balsojumu par brīvību un neatkarību?  Baltijas ceļš kā tautu solidaritātes fenomens sekmēja ne tikai baltiešu atbrīvošanos no Krievijas, bet atstāja paliekošas pēdas pasaules vēsturē, iedvesmoja un iedvesmo brīvībai citus. Tas tiešā veidā atkārtots 1990. gada janvārī Rietmukrainā no Ļvivas līdz Kijivai, 1990. gada vasarā Kišiņevā, bet 2013. gada 11. septembrī Katalonijā. Kataloņi Baltijas ceļa iespaidā par savu nāciju vienojošo himnu, veidodami savu dzīvo ķēdi, izvēlējās Mārtiņa Brauna dziesmu "Saule. Pērkons. Daugava". 2019. gada 23. augustā Baltijas ceļš atdzimis arī Honkongas jauniešu protestos pret Ķīnas komunistiem. Baltijas ceļš arvien rāda, kā bez ieročiem var stāties pretī bruņotam pārspēkam un to uzveikt. Tādēļ Latvijas pienākums ir vēsturiskās atmiņas institūcijās glabāt liecības par šo pasaules atmiņas dārgumu. Kā pirmā no tādām liecībām minama Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļas "Latvijas Tautas frontes muzejs" rodamā Latvijas Tautas frontes, Igaunijas tautas frontes Rahvarinne un Lietuvas kustības Sajūdis 1989. gada 15. jūlija parakstītā vienošanās – līdz 23. augustam (tātad – mēneša laikā) organizatoriski un tehniski sagatavoties dzīvās ķēdes izveidošanai. Tas, vai minimālais nepieciešamais cilvēku skaits Latvijas teritorijā tik īsā laikā atsauksies uz Tautas aicinājumu "Visi uz Baltijas ceļa!", bija atkarīgs no simtiem tautas kustības vietējo nodaļu, grupu un katra Latvijas patriota apzinīguma, nacionālās pārliecības, apķērīguma un drosmes – apstākļos, kad Maskava baltiešu protestus pasaulei centās pasniegt tikai kā maznozīmīgas ekstrēmistu saujiņas nemierus. Liecības par to snieguši un joprojām sniedz un aicināti sniegt paši notikuma dalībnieki, tai skaitā vietnē www.thebaltickway.eu. Savukārt Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajam krājumam Baltijas ceļa stāstus ierakstīja 28 sabiedrībai plašāk pazīstami Baltijas ceļa dalībnieki, ieskaitot Baltijas valstu ministru prezidentus. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā atrodamas 300  visdažādākā vecuma Baltijas ceļa dalībnieku personiskās liecības, kas 2014. gadā vāktas pēc UNESCO Nacionālās komitejas ierosmes. Saīsinātā veidā piedāvājam tolaik 24 gadus vecās Viļakas bibliotekāres Viktorijas Stivriškas atmiņas, kas atklāj gan to, ko Latvijas cilvēki juta, gan to, kā viņi savā Baltijas ceļa vietā nonāca... "Mūsu Baltijas ceļa posms bija Rūjienas apkaimes Oleru ciems Jeru pagastā. No Viļakas izbraucām saulainā pēcpusdienā. Līdz Baltijas ceļa sākumam vajadzēja tur nokļūt. Kad autobusā brīvu vietu vairs nebija, papildus tika meklēti ķeblīši, un tālais ceļš varēja sākties. Šoseja mašīnām pārpilna, garām braucošie sveicienam cits citam māja ar sarkanbaltsarkaniem karodziņiem. Veidojās sastrēgumi. Baltijas ceļa dalībniekos valdīja neaprakstāma kopības un vienotības sajūta. Pie Rūjienas nācās gaidīt un dziedāt no līdzpaņemtām dziesmu kladēm, jo pilsētā iebraukt nevarēja, tur veidojās ķēdes posms ar igauņiem, un mūsu mašīnu straumi virzīja uz Jeru pusi. Izkāpjot ceļš sadalījās. Vienā pusē – dzīvā cilvēku ķēde, otrā pusē – autobusi un vieglās automašīnas. Dega ugunskuri, skanēja dziesmas. Iztrūkstošie cilvēki tika aizstāti ar tautiskām jostām. Balvu rajona Baltijas ceļa dalībniekiem bija jāsadodas rokās ar kaimiņiem no Ludzas rajona. Pirms un pēc notika dziedāšana, apspriešanās. Mājās steigties negribējās. Atslēgas vārdi tajā vakarā bija: brīvība, laisve, vabadus, Baltija, Latvija, neatkarība. Baltijas ceļa himna "Atmostas Baltija" trīs valstu valodās lika sariesties asarām visu paaudžu un tautību cilvēku acīs. Neaizmirstamās piecpadsmit minūtes, kurās sadodas rokās triju valstu iedzīvotāji, nav salīdzināmas ne ar ko. Caur radio aparātiem klausījāmies LTF priekšsēdētāja teiktos vārdus par ceļu, kas ejams Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. Tas iedrošināja darīt iespējamo un neiespējamo, lai izrautos no PSRS važām." Maskava un tās vietvalži vēl 23. augusta rītā Latvijā kā visrusificētākajā un krievu militārajām bāzēm visvairāk piedrazotajā posmā Baltijas ceļu mēģināja izjaukt. Tika aizliegta vienīgā iespējamā koordinācijas iespēja – radio tiešraide. Globālo Baltijas ceļu izglāba tādu Latvijas cilvēku kā Viktorija pašaizliedzība, disciplīna un pašorganizēšanās spēja. Paldies par to!

„Gleznot katru dienu” un „Mans kalns” – par gleznotājas Birutas Delles jaunākajām izstādēm Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ciklā „Paaudzes” un izstādi galerijā „Daugava” saruna ar mākslas kritiķi Vilni Vēju un mākslas zinātnieci Diānu Barčevsku. Birutas Delles izstāde „Gleznot katru dienu” no cikla „Paaudze” no 27. janvāra līdz 21. aprīlim norisināsies Latvijas Nacionālā mākslas muzejā. Apmeklētāju uzmanībai tiks piedāvātas Birutas Delles labi pazīstamās, bieži reproducētās figuratīvas kompozīcijas un ainavas. Savukārt galerijā „Daugava” no 24. janvāra līdz 24. februārim būs skatāma Birutas Delles jaunāko darbu izstāde “Mans kalns”, kurā redzami speciāli jubilejas izstādei tapuši 12 darbi. Ierakstā uzklausām arī mākslinieces Birutas Delles stāstus par glezniecību, savu skolotāju Ansi Stundu un mācekļu ķēdi mākslā, kurus uzklausīja kolēģi no LR3 "Klasikas".

rWotD Episode 2447: Gauja Welcome to random Wiki of the Day where we read the summary of a random Wikipedia page every day.The random article for Monday, 15 January 2024 is Gauja.The Gauja River (Estonian: Koiva jõgi, German: Livländische Aa) is a river in the Vidzeme region of Latvia. It is the only large river of Latvia that begins and ends its flow in Latvia. Its length is 460 km, of which 93.5 km (approximately one-fifth) are in the Gauja National Park. In this part, the Gauja River flows through the Gauja valley, which is 1 to 2.5 km wide, and the maximum depth near Sigulda is 85 m. Thus, Gauja is the longest river of Latvia if only the parts of the river in the country's territory are counted. Daugava has only 367 km in Latvia, while the whole river is over 1000 km.The sandstone rocks on the banks of the Gauja and its adjoining rivers started forming 370 to 300 million years ago during the Devonian period.This recording reflects the Wikipedia text as of 00:55 UTC on Monday, 15 January 2024.For the full current version of the article, see Gauja on Wikipedia.This podcast uses content from Wikipedia under the Creative Commons Attribution-ShareAlike License.Visit our archives at wikioftheday.com and subscribe to stay updated on new episodes.Follow us on Mastodon at @wikioftheday@masto.ai.Also check out Curmudgeon's Corner, a current events podcast.Until next time, I'm Aria Neural.

Agradece a este podcast tantas horas de entretenimiento y disfruta de episodios exclusivos como éste. ¡Apóyale en iVoox! La batalla de Riga fue una ofensiva alemana que se llevó a cabo entre el 1 y el 3 de septiembre de 1917, durante la Primera Guerra Mundial, con el objetivo de capturar la ciudad de Riga, capital de Letonia, que entonces formaba parte del Imperio ruso. Los alemanes querían aprovechar la debilidad del ejército ruso tras la revolución de febrero y la crisis política que se vivía en el país. Además, esperaban enderezar la línea del frente en el Báltico y liberar tropas para enviarlas al frente occidental, donde se decidiría el destino de la guerra. Para lograr su objetivo, los alemanes desplegaron el 8º Ejército, al mando del general Oskar von Hutier, que contaba con unos 300.000 hombres y más de 1.000 piezas de artillería. Los rusos, por su parte, defendían Riga con el 12º Ejército, al mando del general Dmitri Parsky, que tenía unos 200.000 hombres y unos 400 cañones. Entre las unidades rusas se encontraban dos brigadas de fusileros letones, formadas por voluntarios locales que luchaban por la independencia de su país. La batalla comenzó el 1 de septiembre con un intenso bombardeo alemán sobre las posiciones rusas en la orilla izquierda del río Daugava, que separaba Riga del resto del territorio letón. Los alemanes construyeron tres puentes de pontones sobre el río cerca de la localidad de Ikšķile y cruzaron al otro lado con rapidez. Los rusos intentaron detenerlos con un contraataque, pero fueron rechazados por el fuego enemigo. Los alemanes avanzaron hacia el norte y el noroeste, buscando rodear a las tropas rusas en Riga. La resistencia más feroz la ofrecieron los fusileros letones, que ocupaban las trincheras a lo largo del río Mazā Jugla, un afluente del Daugava. Allí se libró la llamada batalla de Jugla, donde los letones soportaron el asalto alemán durante dos días, empleando lanzallamas, gas y aviación. Los letones sufrieron unas 4.000 bajas, pero lograron contener el avance alemán y dar tiempo al resto del ejército ruso para retirarse ordenadamente de Riga. El 3 de septiembre, los alemanes entraron en Riga sin encontrar mucha oposición. La ciudad había sido evacuada por las autoridades rusas y por gran parte de la población civil. Los alemanes celebraron su victoria como una gran hazaña militar, pero pronto se dieron cuenta de que no había tenido un impacto decisivo en el curso de la guerra. Los rusos se reagruparon en nuevas posiciones defensivas cerca de Sigulda y Cēsis, donde contaron con el apoyo de las tropas británicas y francesas que habían llegado al Báltico para ayudar a sus aliados. La batalla de Riga fue una de las últimas operaciones ofensivas del ejército alemán en el frente oriental antes de la revolución bolchevique y el armisticio de Brest-Litovsk, que pusieron fin a la participación rusa en la guerra. Para los letones, la batalla fue un episodio heroico que demostró su voluntad de luchar por su libertad y su identidad nacional. ---------------------------------------------------------------------------------------------------------------- Antena Historia te regala 30 días PREMIUM, para que lo disfrutes https://www.ivoox.com/premium?affiliate-code=b4688a50868967db9ca413741a54cea5 ---------------------------------------------------------------------------------------- Produce Antonio Cruz Edita ANTENA HISTORIA Antena Historia (podcast) forma parte del sello iVoox Originals ---------------------------------------------------------------------------------------- web……….https://antenahistoria.com/ correo.....info@antenahistoria.com Facebook…..Antena Historia Podcast | Facebook Twitter…...https://twitter.com/AntenaHistoria Telegram…...https://t.me/foroantenahistoria DONACIONES PAYPAL...... https://paypal.me/ancrume ---------------------------------------------------------------------------------------- ¿QUIERES ANUNCIARTE en ANTENA HISTORIA?, menciones, cuñas publicitarias, programas personalizados, etc. Dirígete a Antena Historia - AdVoices Escucha el episodio completo en la app de iVoox, o descubre todo el catálogo de iVoox Originals

La batalla de Riga fue una ofensiva alemana que se llevó a cabo entre el 1 y el 3 de septiembre de 1917, durante la Primera Guerra Mundial, con el objetivo de capturar la ciudad de Riga, capital de Letonia, que entonces formaba parte del Imperio ruso. Los alemanes querían aprovechar la debilidad del ejército ruso tras la revolución de febrero y la crisis política que se vivía en el país. Además, esperaban enderezar la línea del frente en el Báltico y liberar tropas para enviarlas al frente occidental, donde se decidiría el destino de la guerra. Para lograr su objetivo, los alemanes desplegaron el 8º Ejército, al mando del general Oskar von Hutier, que contaba con unos 300.000 hombres y más de 1.000 piezas de artillería. Los rusos, por su parte, defendían Riga con el 12º Ejército, al mando del general Dmitri Parsky, que tenía unos 200.000 hombres y unos 400 cañones. Entre las unidades rusas se encontraban dos brigadas de fusileros letones, formadas por voluntarios locales que luchaban por la independencia de su país. La batalla comenzó el 1 de septiembre con un intenso bombardeo alemán sobre las posiciones rusas en la orilla izquierda del río Daugava, que separaba Riga del resto del territorio letón. Los alemanes construyeron tres puentes de pontones sobre el río cerca de la localidad de Ikšķile y cruzaron al otro lado con rapidez. Los rusos intentaron detenerlos con un contraataque, pero fueron rechazados por el fuego enemigo. Los alemanes avanzaron hacia el norte y el noroeste, buscando rodear a las tropas rusas en Riga. La resistencia más feroz la ofrecieron los fusileros letones, que ocupaban las trincheras a lo largo del río Mazā Jugla, un afluente del Daugava. Allí se libró la llamada batalla de Jugla, donde los letones soportaron el asalto alemán durante dos días, empleando lanzallamas, gas y aviación. Los letones sufrieron unas 4.000 bajas, pero lograron contener el avance alemán y dar tiempo al resto del ejército ruso para retirarse ordenadamente de Riga. El 3 de septiembre, los alemanes entraron en Riga sin encontrar mucha oposición. La ciudad había sido evacuada por las autoridades rusas y por gran parte de la población civil. Los alemanes celebraron su victoria como una gran hazaña militar, pero pronto se dieron cuenta de que no había tenido un impacto decisivo en el curso de la guerra. Los rusos se reagruparon en nuevas posiciones defensivas cerca de Sigulda y Cēsis, donde contaron con el apoyo de las tropas británicas y francesas que habían llegado al Báltico para ayudar a sus aliados. La batalla de Riga fue una de las últimas operaciones ofensivas del ejército alemán en el frente oriental antes de la revolución bolchevique y el armisticio de Brest-Litovsk, que pusieron fin a la participación rusa en la guerra. Para los letones, la batalla fue un episodio heroico que demostró su voluntad de luchar por su libertad y su identidad nacional. ---------------------------------------------------------------------------------------------------------------- Antena Historia te regala 30 días PREMIUM, para que lo disfrutes https://www.ivoox.com/premium?affiliate-code=b4688a50868967db9ca413741a54cea5 ---------------------------------------------------------------------------------------- Produce Antonio Cruz Edita ANTENA HISTORIA Antena Historia (podcast) forma parte del sello iVoox Originals ---------------------------------------------------------------------------------------- web……….https://antenahistoria.com/ correo.....info@antenahistoria.com Facebook…..Antena Historia Podcast | Facebook Twitter…...https://twitter.com/AntenaHistoria Telegram…...https://t.me/foroantenahistoria DONACIONES PAYPAL...... https://paypal.me/ancrume ---------------------------------------------------------------------------------------- ¿QUIERES ANUNCIARTE en ANTENA HISTORIA?, menciones, cuñas publicitarias, programas personalizados, etc. Dirígete a Antena Historia - AdVoices Escucha el episodio completo en la app de iVoox, o descubre todo el catálogo de iVoox Originals

2003. gada 2. decembrī durvis vēra Līvānu Stikla un amatniecības centrs. Nu tas svin jau 20. gadskārtu, un tas ir lielisks iemesls, lai "Klasikā" satiktos ar centra vadītāju Ilzi Griezāni. Runājam gan par Līvānu stikla fabrikas kolekciju un zināmo un nezināmo tās daļu, par stikla pūšanas dzīvo tradīciju kultūrmantojuma sarakstā, par leģendāro meistaru Aleksandru Logvinu, kā arī spriežam par Venēcijas stikla mākslas tehnikām. Vēl pārrunājam jubilejas kolekciju un pieminam nākotnes grāmatu. *** Kur skrējienā vienojas upes veidojas dabīga pussala, kur tālajā 1533. gadā barons Līvens bija izveidojis muižu un nosaucis to savā vārdā, - par Līvenhofu. Muižas centrā bijusi divstāvu balta mūra dzīvojamā ēka – pils, bet blakus tai – klēts, saimniecības ēkas, staļļi, kalpu mājas. Pēc 1. Pasaules kara no muižas ēkas pāri bija palikušas tikai drupas. Līdz mūsdienām tika saglabāts vien 16. gs. velvju pagrabiņš, 19. gs. vēsturiskā muižas laukakmeņu klēts un skanīgais pilsētas nosaukums Līvāni, kas pilsētai tika piešķirts 1926. gadā kā apliecinājums nozīmīgajiem vēsturiskajiem notikumiem. Ilgu laiku senā muižas klēts ēka grima dziļā vientulībā un mazdārziņu aizsegā, līdz Līvānu novada dome rada iespēju, ar Eiropas Savienības projekta atbalstu, senās muižas vietā izveidot unikālu kompleksu – Latgales mākslas un amatniecības centru, pirmo amatnieku centru Latvijā. Atdzima no drupām!, tā var teikt par skaisto, 19. gadsimtā no laukakmeņiem veidoto klēts ēku, kas tagad kalpo par apbrīnas vērtu objektu ikvienam Latgales mākslas un amatniecības centra apmeklētājam vai garāmgājējam. Gadsimtiem apgarotajā klētī apskatāma ekspozīcija “Amatnieki Latgalē 19. – 20. gs.”, kas stāsta par cilvēkiem ar “zelta rokām” – amatniekiem. Ar laiku ekspozīcijā tika eksponēta apbrīnas vērtā, garākā josta Latvijā. Pateicoties 13 atsaucīgām Līvānu novada audējām, pusgada laikā darināja īpašu, neatkārtojamu, vēl nebijušu dāvanu – tautisko jostu, kā dāvanu Līvānu pilsētai 80 gadu jubilejā. Jostas garums ir 94 metri jeb 296 pēdas jeb 174 olektis un tā ir garākā tautiskā josta visā Latvijā. Tāpat kā Daugava savus viļņu rakstus un plūdumu maina ikvienu dienu, arī audējas tautiskajā jostā ir ievijušas daudzveidīgas rakstu zīmes, kas spēj cilvēku nomierināt, sasildīt un darīt stiprāku. Vēsturiskā ēka saplūst  ar moderno daļu, kurā izvietota izstāžu zāle ar ikmēneša mākslinieku un amatnieku darbu izstādēm, radošās stikla un keramikas darbnīcas ar iespēju līdzdarboties, kā arī aprīkota izīrējama konferenču zāle ar skatu uz mūžīgi mainīgo upi Daugavu. 2013. gadā, speciāli uzbūvētā ēkas daļā, tika atklāta vēsturiskā Līvānu stikla muzeja ekspozīcija ar vairākiem tūkstošiem visās varavīksnes krāsās zaigojošiem stikla izstrādājumiem. Līvānu stikla un amatniecības centra atrašanās vieta, vēsturiskā un mūsdienīgā gaisotne, seno amatnieku darbarīku enerģija, unikālie stikla fabrikas izstrādājumi un amatniecības centra personāla viesmīlība rada īpaši labo auru, kuru izjūt ikviens tā viesis un apmeklētājs.  Kopš 2021. gada Latgales mākslas un amatniecības centrs ir mainījis nosaukumu un tagad atpazīstams kā Līvānu stikla un amatniecības centrs. (Teksts no livanustikls.lv)

"Mēs esam kā nelielas skrūvītes šajā  pasaules politiskajā situācijā, taču arī mēs ko varam," par savu sūtību pierobežā saka paši mākslinieki. Aizvadītās nedēļas garumā projekta "Collective Community Movement" ietvaros Latvijas pierobežā – Piedrujā un Indrā – notika ekspedīcija "MĒS – Mūsu Ēras Stāsti". Ekspedīcijas dalībnieki – mākslinieki, žurnālisti, režisori pievērsās pierobežas iedzīvotāju stāstiem par draudzību, kas pārvar šķēršļus, un pierobežas identitātei, pētot pierobežas sociālo un politisko klimatu kopumā, apzinot tā iekšējās kulturālās, valodiskās un epistēmiskās robežas. Kā viens no šīs ekspedīcijas  pēdējiem pasākumiem bija pierobežā – mākslinieces Gundegas Evelones vadītā “Vēstuļu vīšanas darbnīca”, kurā līdz ar ekspedīcijas dalībniekiem tika aicināti piedalīties arī vietējie iedzīvotāji, kopā uzrakstot vai uzzīmējot īpašas formas vēstuli. Viss uzrakstītais, uzzīmētais un izveidotais tika ievīts kopējā vēstuļu vijumā ar nosaukumu - "Robežu NAV. Politisku un intīmu vēstuļvijumu pludināšana uz Latvijas-Baltkrievijas robežas", kas performatīvā akcijā tika  nodots Daugavas pretējam krastam – Baltkrievijas pusei. Kāds vēstījums tika iekļauts šajā vēstuļu simboliskajā vijumā,  kādi secinājumi par ekspedīcijā pieredzēto pašiem māksliniekiem un kāda bija galvenā šīs ekspedīcijas ideja, par to ierakstā no Baltkrievijas pierobežas Indrā un Piedrujā. Latvijas mākslinieku ekspedīcija Baltkrievijas pierobežā notiek jau ne pirmo gadu. Māksliniekus interesē, kā dzīvo cilvēki pierobežā, ko tie jūt, ko domā, kā uztver notiekošo pasaulē un aiz robežas, kas tiem ir pavisam blakus. „Pirmo gadu bijām Indrā, tad Piedrujā un tagad atkal esam bāzēti Piedrujā.  Mēs šo ekspedīciju organizējam jau trešo gadu, katru reizi citā ietvarā. Iepriekš mēs to darījām Integrācijas projekta ietvaros, šogad tas notiek festivāla Survival Kit 14  ietvarā. Vienmēr mērķis ir viens – apzināt, kas notiek mūsu pierobežā un tagad, pēdējos gadus  Krievijas Ukrainas kara kontekstā, šis jautājums ir īpaši aktualizējies,” Ssāsta mākslas kuratore un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese. „Mums gribas saprast, kā cilvēki reaģē uz notikumiem pasaulē, uz tādām turbulencēm, kas lielā mērā skar arī mūs. Un šī gada festivāla Survival Kit tēma „Attāluma draudzības” ietiecas arī mūsu ekspedīcijā.Mums gribas saprast, kādas ir šīs attāluma draudzības vai nedraudzības  vai kādas ir šīs pārrautās saites starp piemēram Piedrujas vai Indras iedzīvotajiem un Baltkrieviju – Druju otrā Daugavas pusē. Kas tagad tur notiek, šī  situācija ir mainījusies tieši kara dēļ. Mēs mēģinām tagad izsekot tos pavedienus, kā mēs uz to varam paskatīties.” Šis skatījums primāri notiek caur šo ekspedīciju, tieši tiekoties un runājoties ar dzīvojošajiem pierobežā, stāsta Solvita Krese, runājot arī par atklāsmēm, kas piedzīvotas šajās tikšanās reizēs. Šai  pārrobežu performatīvajai  akcijai Piedrujā būs turpinājums.  Ekspedīcijas rezultāti tiks apkopoti un publicēti laikmetīgās mākslas festivāla "Survival Kit 14" laikā, kas notiks Rīgā, Vidzemes tirgū, no 7. septembra līdz 8. oktobrim.

Viņas mākslu mīl gan eksperti, gan nespeciālisti – tā par gleznotāju Daci Lielo saka mākslas zinātniece Diāna Barčevska. Pašlaik galerijā „Daugava” Rīgā skatāma Daces Lielās izstāde, kurai, kā ierasts, dots lakoniskais nosaukums „Gleznas”. Arī jaunākajā izstādē Dace Lielā palikusi uzticīga ainavai, šoreiz galveno lomu piešķirot ūdeņiem. Galerija "Daugava" Elizabetes ielas pašā galā pie upes sagaida lietainā dienā, kad ūdens, šķiet, esam visur, arī septiņās  Daces Lielās gleznās, kas apmeklētājos noraugās no galerijas sienām. Jūrmala, ezers, ledus kušana, ūdens rāmā viļņošanās. Bet konceptuāls nosaukums savām izstādēm māksliniece parasti nedod, jo nevarot jau zināt, kas galā iznāks. Daces Lielās gleznu izstāde galerijā "Daugava" būs apskatāma līdz septembra sākumam.

XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos piedalīsies 457 kori, 46 no tiem – no diasporas. Bet viens no koriem ir īpašs, tas stāv ar vienu kāju Latvijā un otru – ārpus Latvijas. Viņi paši smejoties sevi sauc par integrācijas komandu, jo tai pievienojas latvieši no visas zemeslodes, kas pārcēlušies uz dzīvi vecāku dzimtenē vai arī ieradušies šeit uz kādu laiku. „Mārtiņkori” Minsterē vēl laikā, kad Latvija bija okupēta, dibināja skolotājs Mārtiņš Zandbergs. Viņu pazīstam arī kā latviešu dziesmu apkopotāju "Mārtiņa dziesmu grāmatā". Ar Zandbergu, kura balss joprojām skan "Mārtiņkorī", protams, tagad runājam Latvijā. Šajā korī dziedāja pavārs Mārtiņš Rītiņš, un īpašas saites kori vieno ar vēl viena Mārtiņa – Mārtiņa Brauna – mūziku. "Mārtiņkorī" dzied arī ārzemju latviešu leģendārā diriģenta Andreja Jansona meita Zinta. Bet viņas brālis Mārcis, ko izdevās sazvanīt Detroitā, uz Dziesmu svētkiem brauks ar Mičiganas latviešu kori. Par "Mārtiņkori" un tā saknēm pasaulē, stāstu veidojusi Ieva Puķe, arī viņa pati dzied šajā korī. Raiņa poēmas „Daugava” četras daļas, kuras nošu partitūrai pēdējās korekcijas komponists Mārtiņš Brauns veica tikai divus mēnešus pirms savas nāves, nesenajā koru skatē diriģentei Kristiānai Krievai kļuva par vienu no emocionālākajiem momentiem nepilnu desmit gadu sadarbībā ar „Mārtiņkori”, ko viņa uzsāka pavisam jauna.  Viņa stāsta: „Tieši pirms Covid mums bija plānots kopā ar kori „Norise” nodziedāt visu ciklu, mēs to ļoti cītīgi apguvām. Covid šo koncertu norāva, un mēs bijām ļoti priecīgi šīs dažas daļas nodziedāt skatē. Tad es sapratu, ka šim korim šī cikla dažas dažas daļas ar zemtekstiem, kas tur ir iekšā, ir kā naglai uz galvas.” Lielākā daļa „Mārtiņkora” koristu piedzimuši un uzauguši citās valstīs un pat citos kontinentos - ASV, Kanādā, Anglijā, Austrālijā, bet tagad sapulcējušies, lai dziedātu kopā Latvijā.  Kora pirmsākumi meklējami Minsteres latviešu ģimnāzijā Vācijā, to 1979.gadā dibināja matemātikas skolotājs, muzikāli apdāvinātais Mārtiņš Zandbergs. Lai parunātu par kora vēsturi, jādodas ciemos pie Laimas un Ulda Dimiševskiem. Klusā Pārdaugavas ieliņā ir maza mājiņa, kurā mīt meitene no Kanādas un puisis no Latvijas, viņi arī satikās Vācijā, Minsterē, bet tagad dzīvo Latvijā un dzied „Mārtiņkorī”. Laima Dimiševska, skolotāja Latvijas Starptautiskajā skolā, ir „Mārtiņkora” prezidente, dzied otrajos altos, bet viņas vīrs, muzeja „Latviešiem pasaulē” direktors – tenoros.  Minsterē Uldis dziedājis Mārtiņa vadītajā Minsteres jauktajā korī. Laima un Uldis pēc satikšanās Minsterē kādu laiku dzīvoja Kanādā. Pēc atgriešanās Latvijā uz „Mārtiņkorī” pirmā devusies Laima. Vācijas vēstnieka rezidencē Mežaparkā 17.maijā skanēja dziesma „Dziedātāju māsu devu”, kas ir „Mārtiņkora” moto. Kora dibinātāju Mārtiņu Zandbergu, tagad – ierindas dziedātāju šajā korī – sastopām pasākumā, kur, piedaloties premjerministram Krišjānim Kariņam, pieminēja 25 gadus kopš Minsteres latviešu ģimnāzijas pēdējā izlaiduma. Zandbergs uz Latviju devās 1997.gadā. Brīnišķīgs liktenis vienam emigrācijas korim – pārcelties uz Latviju kopā ar daudziem dziedātājiem! „Jā, tas ir vienīgais koris, kurus es zinu tādu. Bet tas arī bija visjaunākais koris trimdā,” stāsta Zandbergs. „Man visi soprāni bija 18 gadus veci, citiem bija piecdesmitgadīgi. Minsteres jauktais koris bija labs. Jaunas balsis, un tie jaunie cilvēki pēc 10 gadiem pārcēlās uz Latviju. Tagad uzskatām, ka esam faktiski vietējais koris, skatēs arī piedalāmies. Esam iekšā Latvijas koru ritmā. 2000.gadā atsākām šeit Latvijā. Ārzemēs vairs nav tā, ka kori plaukst. Minsterē tagad arī ir dziedātāju grupa sanākusi, kas gribēs piedalīties Dziesmu svētkos. Lielos centros – Londonā, Čikāgā, Ņujorkā vēl kori pastāv. Tagad vairs nav trimda, bet diaspora, koru tradīcija ir veca.” „Mārtiņkorī” dzied arī pagājušogad mūžībā aizgājušā izcilā atzītā ārzemju latviešu koru komponista un diriģenta Andreja Jansona meita Zinta, bet viņas brālis Mārcis – Mičiganas latviešu korī  Amerikā. Kalamazū. Tas ir viens no 46 diasporas koriem, kas piedalīsies šajos Dziesmusvētkos. 

Stāsta muzikoloģe Gunda Miķelsone Rīgas kamerkorim "Sindi putnu dārzs" (1986–1993) reizē laimējās un nelaimējās dzīvot laikā, kad absolūti viss vēl nebija pateikts, un ikkatru notikumu aptina mistiska noslēpumainības migla, tādējādi radot sprādziena vilnim līdzīgu efektu Latvijas koru sabiedrībā. Ir daudz atmiņu, bet maz dokumentētu norišu. Tehnoloģiju uzvaras gājiens noteikti būtu sekojis līdzi ikvienam kora solim, bet atnāca par vēlu. Nu "Sindi putnu dārzs" ir nedaudz kā noslēpums, kas uzmanīgi jāšķetina un tad jāliek kopā no jauna. Noslēpuma sākumpunkts, domāju, ikvienam ir kora nosaukums, tādēļ sākumā ķersimies klāt tam. Ineses Lūsiņas rakstā 1989. gada 24. janvāra "Padomju Jaunatnes" izdevumā lasām, ka "Sindi" tulkojumā no lībiešu valodas nozīmē "dzimtais". Turpat kora mākslinieciskais vadītājs Ivars Bērziņš skaidro: "Kad lūkojām nosaukumu, protams, pētījām arī tā nozīmi, lai gan vairāk domājām par to, kas labāk skan kopā." Bet Lūsiņa turpina: "Taču var jau arī netulkot un vienkārši ieklausīties, cik skaisti tas sindi skan – gluži kā dziedāti. Turklāt vēl putnu dārzā, kas šķiet tāda nereāla un ilgota sapņu vieta, kur varbūt vien iztēlē (skaņu pasaulē!) varam tikties uz brīdi. Un ap to lidojums – brīvība, uzdrīkstēšanās reibinošu augstumu un kustības mērķtiecības apziņā: – Jaunrade!" "Sindi putnu dārza" pirmais vēstures pieturpunkts atzīmējams 1986. gadā, kad bijušais Latvijas Radio kora diriģents Ivars Bērziņš sapulcināja kopā daļu no Radio kora sastāva. Nedaudz vēlāk nostiprinājās kora mākslinieciskā trīsvienība jeb 3B, kur līdzās Bērziņam bija režisors Uģis Brikmanis un komponists Mārtiņš Brauns, kurš tik tikko bija pametis rokgrupu "Sīpoli".  "Mēs esam skatāms, nevis klausāms koris," šo teikumu nenoliedzami varētu dēvēt par "Sindi putnu dārza" moto. Jo patiesi – Sindi ģimeni vadījis viens virsmērķis, gandrīz vai misijas apziņa: nojaukt robežu starp koristu, dejotāju un aktieri, starp klausītāju un skatītāju, starp skatītāju un koristiem, tā ka jebkurā brīdī ikviens skatītājs varēja riskēt tikt parauts aiz rokas un aicināts pievienoties. Šo lieliski ilustrē arī laiks, kad "Sindi" sadarbojās ar multimākslinieku, dīdžeju un hepeningu meistaru Hardiju Lediņu. Bērziņš atceras: "Reiz kopā ar Lediņu veidojām performanci. Atceros, ka klausītāji bija atnākuši uz koncertu, tam jau sen bija jāsākas, bet nekas nenotiek. Nenotiek jau pusstundu, tad stundu, pusotru. Zāles vidū stāv liels galds, pilns ar ēdienu. Un neviens, protams neaiztiek, tikai ik brīdi nemierīgi pamet skatienu galda virzienā. Koncerts taču." Bet Inese Lūsiņa ieskicē citu gadījumu: "Ir 1987. gada maijs. Jaunatnes teātra telpās gan skanot, gan arī neskanot mūzikai, notiek kaut kas ārkārtējs: īstas dzīres! Pa gaisu lido sīpolloki un sviestmaizes, laikam jau arī kāds tomāts, tā ka solīdi ģērbtākajām dāmām ir reāls pamats bažīties par saviem tērpiem. Papildinot itin vulgāras mīlestības ainas, skan sulīga lamāšanās… [..] Var saprast teātra administrācijas uztraukumu – kaut kas tāds šajās telpās vēl nav pieredzēts!" 1990. gada sākumā koris ieguva profesionālas vienības statusu, kļūstot par Latvijas Mūzikas biedrības kolektīvu. Šis brīdis bija gan ļoti svarīgs un gaidīts, jo beidzot varēja regulāri un netraucēti darboties, gan atsevišķiem koristiem arī gauži skumjš, jo ceļš uz jauno statusu nozīmēja kora sastāva maiņu. Statusa izmaiņas noteica arī koristu režīma izmaiņas. Rīgas Dokumentālo filmu studijas hronikā "Māksla" Nr. 2 (1990) atainota viena diena profesionālā kamerkora ikdienā. No rīta dziedātāji apmeklē peldbaseinu un trenažieru zāli, tad dodas uz dienas mēģinājumu, bet vakarā uz Rīgas cirku, lai Latvijas vienīgajā amfiteātrī sagatavotos operas "Eiridīke" pirmuzvedumam. Mārtiņa Brauna mūzikas un Knuta Skujenieka ieslodzījuma gados tapušās poēmas krustpunkta rezultāts, opera "Eiridīke" (1990) postmoderniskā garā apdzied jau izsenis pazīstamo grieķu mītu par Orfeju, tikai apgriež to otrādi, padarot Eiridīki par galveno visas cilvēces glābēju. Uzveduma režisors – Uģis Brikmanis, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – Andris Freibergs, bet galvenajās lomās – Mārtiņš Brauns kā Orfejs un Dita Krenberga kā Eiridīke. Patiesībā gan nedaudz jāprecizē darba žanrs – paši pirmatskaņotāji to dēvējuši par "sindi operu", ar to vienlaikus pasakot visu un neko. "Tikai ne rokopera. Jā, ir trīs vārdi, ko es vispār negribētu lietot savā leksikā – tie ir roks, sekss un avangards, jo to dziļākā būtība šobrīd pie mums ir ļoti degradēta," tā Līgai Rušeniecei laikraksta "Cīņa" 1990. gada 20. aprīļa numurā atbildējis Mārtiņš Brauns.  Tomēr laikam gan visnozīmīgākais "Sindi putnu dārza" mantojums ir Mārtiņa Brauna latviešu mesas "Daugava" (1988) atskaņojums. Mesa ar Raiņa vārdiem komponēta Valmieras Drāmas teātra izrādei Valentīna Maculēviča režijā. Koris "Daugavu" dziedājis daudzviet, bet noteikti daudziem vislielāko nospiedumu atstājis mesas atskaņojums pie Brīvības pieminekļa 1990. gada Dziesmu svētkos. Mārtiņš Brauns tam savulaik piekritis, jo "tolaik mums vēl nebija brīvības, bet atslēdziņa jau bija rokās", turklāt vēl piebilstot, ka neviens koris līdz šim nav spējis tik emocionāli iestudēt "Daugavu" kā "Sindi putnu dārzs". Ar šo emocionalitāti var sacensties tikai lielais Mežaparka kopkoris.  1993. gadā Ivars Bērziņš devās uz Hamburgas Mūzikas un teātra augstskolu, lai apgūtu kultūras menedžmentu, un tobrīd sākās lēna kora agonēšana, kas galu galā noveda līdz kora nāvei. Divdesmit divus gadus vēlāk, 2015. gada 16. maijā notika pirmais un pagaidām vienīgais "Sindi putnu dārza" salidojums. Dziedāja dziesmas, pārrunāja atmiņu stāstus un plānoja Latvijas simtgades atzīmēšanu 2018. gada 17. novembrī Lielvārdē ar Mārtiņa Brauna "Daugavas" iestudējumu. Diemžēl šos plānus pārtrauca Uģa Brikmaņa nāve 2018. gada augustā.  Bet Ivars Bērziņš žurnālā "Santa" kora nāves gadā jeb 1993. gada decembra numurā rezumē: "Šie iepriekšējie septiņi gadi man ir bijuši "Sindi putnu dārzs". Mājas. Darbs. Viss. Es pats putns. Putni dzied un lido. Putni ir brīvi. Putnu dārzs – tas varētu būt viens no pasaules brīnumiem. "Sindi putnu dārzs" – dzimtais pasaules brīnums."

Šajā epizodē Valdis Valters uz sarunu aicināja Latvijas futbola leģendu Jāni Mežecki. Abi bijušie sportisti atcerās Latvijas futbola gaitas Padomju laikā, spilgtākos spēlētājus un notikumus, kā arī analizē un diskutē par futbola un visa sporta attīstības ceļu Latvijā.

"Kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada," par mantojumā no saviem skolotājiem gūto stāsta režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS. Starptautiskās Teātra dienas noskaņās Gunda Vaivode Reini Suhanovu izvaicā par viņa daudzveidīgajām izpausmēm šajā mākslas laukā, tostarp ieskicējot Latvijas Nacionālais teātris topošo izrādi "Baltiešu armija", kurai pirmizrāde jau 31. martā, neiztiekot bez aktuālā mākslas un politikas pretstatījuma, kas ienāk arī otrajā lielākajā tēmā, un tie ir Dziesmu svētki un to Noslēguma koncerts, kura režisors ir Suhanovs. Sarunas gaitā arī par kopīgo laivu, kurā ir gan draugi, gan nedraugi, par mainīgo pasauli un to, kā mēs visi šodien tajā jūtamies... Gunda Vaivode: Pirmdien ir Teātra diena. Vai šī diena ir arī tavi svētki? Reinis Suhanovs: Man pašam kā svinama diena tā kļuvusi beidzamajos piecos gados, kopš strādāju Nacionālajā teātrī, kur Teātra dienai ir ilgas un izkoptas tradīcijas – gan ar "Žurku", gan arī iekšienē šī diena tiek svinēta. Arī šogad svinības būs!  Teātris – tā ir saldā inde, kā teicis Juris Karlsons. Kad Tu, puisis no Kandavas, saindējies ar teātri? Vidusskolas vecumā.  Kandavā? Nē, lai gan ar kandavniekiem tas ir saistīts. Tā ir kandavnieku kopiena… Viens no kandavniekiem ir Kaspars Znotiņš, tāpat arī viņa brālis Jānis Znotiņš, ar kuru kopā savulaik dejoju. Pārāk pat nedraudzējāmies, bet te pēkšņi Rīgā uz ielas viņš man piedāvā: klausies, tu negribi strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē? Tā arī tas sākās: vidusskolas vecumā sāku strādāt teātra garderobē, un tā man bija neierobežota iespēja skatīties labu teātri... Tev ir ļoti laimējies izaugt pie lielām mākslas personībām – scenogrāfa Andra Freiberga Mākslas akadēmijā un režisora Mihaila Gruzdova Kultūras akadēmijā. Vai vari formulēt pāris būtiskas lietas, ko esi guvis tieši no viņiem? Jebkurā gadījumā tā ir mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Andra Freiberga darbu būtību un stilistiku noteica viņa mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Kāda detaļa, par kuru kāds, iespējams, teiktu – sentimentāla detaļa, radīja pievienoto vērtību viņa telpām. Atceros, izrādei "Jūlijas jaunkundze", kuru veidoja Māra Ķimele, mēģinājumi bija atvērti: spēlēja Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa un Agnese Zeltiņa – tāds brīnišķīgs trio, un Freibergs paralēli taisīja scenogrāfiju: visu ko uzlaboja, meklēja detaļas. Tāda būšana mēģinājumā un iedvesmošanās no procesa. Patiesībā tieši Freibergs mani iedvesmoja stāties arī režisoros. Viņam tā atslēga bija tāda: par scenogrāfiju domāt nevis kā par bildi, bet kā par telpu aktiera darbībai, lai režisors ar šo telpu var strādāt, vairākas stundas noturot skatītāja interesi. Un viņa telpa nekad nebija piebāzta! Manuprāt, arī tev piemīt kas ļoti līdzīgs – tava telpa ir gleznieciska. Šaubos, vai tu varētu uztaisīt, piemēram, tādu telpu, kāda ir izrādē "Garā dzīve". Varētu, varētu! (smejas) Arī man bijusi kāda blīvāka telpa. Tie paši "Grimmi". Bet, starp citu, "Garā dzīve" ar Monikas Pormales scenogrāfiju un "Naži vistās" Gata Šmita režijā ar Rūdolfa Beketa scenogrāfiju – tie bija divi pretpoli brīdī, kad ienācu teātrī. Bet vēl par pārmantošanu. No Mihaila Gruzdova tā pirmkārt ir cilvēkmīlestība. Ieraudzīt cilvēkā Visumu. Cilvēkā vai vienā epizodē ieraudzīt kosmosu. Un kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada. Mūsu apmācības programmā ļoti liels uzsvars bija uz izpildītāju, radošo personību. Pirmajos gados Gruzdovs mums tā arī teica: vienkārši strādājiet kā aktieri! Kad visiem pārējiem beidzās aktiermeistarības mēģinājumi, naktī varējām sākt strādāt pie saviem režijas darbiem. Un, ja tajā brīdī bieži vien likās – ārprāts, nu, kāpēc mums vairāk nedod to darīšanu, šobrīd saprotu – tā bija ārprātīgi vērtīga lieta. Lai abiem meistariem viegli un jautri tur, augšā! Viņi bija arī lielisks tandēms uz teātra skatuves. Vai, piemēram, tu un Elmārs Seņkovs arī esat tāds tandēms? Vai arī pagaidām vēl tev gribas strādāt kopā ar daudzām un dažādām personībām? Man bijusi tā laime strādāt ar vairākiem foršiem un jaudīgiem režisoriem, bet ar dažiem no viņiem izveidojušies ilgāki tandēmi. Viens no tiem ir Pētera Krilova audzēknis Viesturs Meikšāns – bijis vesels skaists posms Valmieras teātrī, pēc tam arī operā. Mana pirmā opera – Kristapa Pētersona darbs "Mihails un Mihails spēlē šahu" – tapusi tieši kopā ar Viesturu Meikšānu. Vēl ir Verdi Makbets – mana pagaidām vienīgā lielā opera Rīgā kā scenogrāfam, jo operām scenogrāfiju esmu veidojis pietiekami daudz, strādājot arī kopā ar Andreju Žagaru, bet pārsvarā visas izrādes bijušas ārzemēs, lai cik tas paradoksāli nebūtu. Māra Ķimele, ar kuru daudz esmu strādājis kopā, vienmēr mums novēlējusi radoši strādāt, saglabāt sevī meklētāju un cik tik vien ilgi iespējams, noturēties pretī jebkādai "kastītei" savā karjerā. Un bēgšana no "kastītes" ir tā, kas šobrīd mani vieno ar Elmāru. Ar katru izrādi cenšamies iet jaunā virzienā, lai arī cik sparīgi blakus esošie cilvēki mums nemēģinātu parādīt, kurā kastītē lietas mums padodas labāk, un ko labāk nevajag darīt. (..) Un kopā ir daudz, daudz drošāk, viens otru var pabalstīt.  Ko tu labprāt gribētu iestudēt operā?  Arī Rīgā būtu vērts veidot krāsainus iestudējumus: domāju, ka Latvijā ir pietiekami daudz spējīgu mākslinieku, kuri varētu iziet starptautiskajā apritē. Ja dziedātāji un mūziķi to veiksmīgi dara, scenogrāfijā mums ir Monika Pormale, kas ļoti aktīvi strādā operas jomā ārzemēs, tāpat arhitekts Didzis Jaunzems pasaulē, sevišķi Eiropā, strādā ļoti daudz, bet Latvijā scenogrāfijas jomā darbojas maz. Vai arī Aiks Karapetjans veido operas ārzemēs. Taču mums ir arī vietējie mākslinieki, kuri varētu aktīvi darboties. Tas būtu skaisti. Šobrīd dzīvo pirmizrādes gaidās. Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē top "Baltiešu armija". Komiska lekcija pēc Edgara Ozoliņa piezīmju motīviem. Vari pacelt simbolisku priekškaru jau šobrīd? Karikatūrists Edgars Ozoliņš daudziem zināms ar kairiem dāmu apveidiem un smieklīgu vīriešu zīmējumiem, padomju okupācijas laikā izdotajām grāmatām vai ļoti asprātīgajām "Dadža" karikatūrām. Arī viņa ģimene tika piedzīvojusi padomju varas represijas. Viņā bija pretestības gars, kuru viņš izpauda izdomātās fantāzijās par alternatīvu vēsturi: par to, ka bēgļi, kas pēc Otrā pasaules kara devās uz Rietumiem, bēgļu nometnēs iepazīstas ar miljonāru, kurš palīdz viņiem aizbraukt uz Islandi un tur nodibināt kopienu, kura piedzīvo milzīgu dzimstības lēcienu, izaug ārkārtīgi liela, dzīvo tur uz vietas un vēlāk veic vēl kādus ģeopolitiskus gājienus. Ozoliņa piezīmes nav gatavs izveidots stāsts, drīzāk tie ir zīmējumi, kurus viņš veidojis līdz pat 80. gadiem. 80. gadu beigās viņš devās mūžībā, nesagaidījis Latvijas neatkarību, bet viņa zīmējumi nozīmē gan dusmas, gan arī savas tautas mīlestību un cerības uzturēšanu sevī. Visu laiku. To ir svarīgi saprast. Tāpat kā Kaukāza krīta aplī – tā ir cerības iznešana cauri baisiem laikiem. Bija nodibināta Latvija – pirmo reizi pašiem sava valsts! Bet tikai uz divdesmit gadiem... Tomēr arī pēc tam – visus  piecdesmit gadus tā tika uzturēta caur cilvēkiem: ja cerība par to nebūtu uzturēta pagrīdē, ja nebūtu šīs brīžiem agresīvās, niknās domas… Bez tās mēs nevarētu. Šobrīd redzam, ka Krievijas propagandas priekšā savu galvu kā sabiedrība esam liekuši, un tagad viss, kas saistīts ar pieminekļu nojaukšanu, krievu kultūras "kancelēšanu" un Puškina pārvērtēšanu – tas viss mūs ļoti pārbauda. Un mēs arī sākam saprast, cik vārda brīvība ir bīstama un cik ļoti šobrīd esam spiesti to daudzējādā ziņā likvidēt. Mēs neatļaujamies tik daudz, cik atļaujas Rietumos. (..) Bet runājot par Edgara Ozoliņa fantāzijām, kas piepildītas ar seksualitātes lietu. Atbildi uz šo jautājumu tā arī neesmu atradis: kāpēc padomju sistēmai tik ļoti gribējās cenzēt seksualitāti? Nu, kas tas bija? Par to, kāpēc cenzēja Latvijas nacionālās idejas – to es vēl saprotu, bet kāpēc noliedza šādu absolūti universālu lietu?  Par daudz džeza tajā visā! Bet nu esam nonākuši pie ļoti būtiskas tēmas, kurai vēl pieskarsimies arī cita jautājuma sakarā, proti, pie izslēgšanas kultūras jeb "Cancel Culture". Imanta Kalniņa dziesma "Dzimtenei" ar Ārijas Elksnes dzeju. Ļoti glīta melodija, skaisti vārdi par dzimteni, vienīgā nelaime, ka tie rakstīti padomju laikā. Savulaik mēs to dziedājām koros un šobrīd dziesma ir svētku noslēguma koncertā. Dzirdu, ka daži koristi negrasās to dziedāt, kaut pamatojums iekļaušanai repertuārā ir pašu dziedātāju izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas – dimanti plašā vēsturiskā spektrā no Dziesmusvētku zelta fonda līdz mūsdienām. Kā tad mums ir ar to izslēgšanas kultūru un domāšanu? Laikam mana pirmā atbilde būtu koncerta nosaukums "Kopā. Augšup". Kopā ar noslēguma koncerta māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu par koncerta nosaukumu sākām domāt vēl pandēmijas laikā. Tobrīd atsevišķiem koristiem, kuri atteicās vakcinēties, neļāva piedalīties kora mēģinājumos. Tajā brīdī iezīmējās sabiedrības noslāņošanās procesa kulminācija: tu esi mans draugs, bet tu – nē; ja tu dari to un to, es ar tevi nerunāju. Jā, šobrīd ir karš, kur viss ir vai nu balts, vai melns. Diemžēl bieži kopīgajā laivā ir gan draugi, gan nedraugi. Arī mazākajā formācijā - ģimenē – bieži vien ir melnā avs. Bet veselīgā ģimenē mēs tomēr turamies kopā, neskatoties ne uz ko. Protams, tas jautājums par dziesmu nav tik vienkārši atbalstāms, un tieši tāpēc ir vērts par to sarunāties: ir jāsaglabā [izvēles] brīvība – ka ir koristi, kuri nevēlas dziedāt kādu dziesmu.  Un tas būtu pieņemami – ka viņi tur stāv un nedzied.  Atļaušos tādu provokatīvu joku: man nepatīk, ka Rainis ir uzrakstījis - "Saule mūsu māte". Kāpēc viņš nerakstīja par mākoņiem, jo mākoņus redzam daudz biežāk? Saule ir aiz mākoņiem – Latvijas kontekstā. Tātad mums visu laiku mamma ir projām, aiz mākoņiem. Bet ja mēs dzīvotu tajā sajūtā, ka mākonītis mūs silda...  Tāpēc arī mums ir tas meklētāja Dullā Daukas gars, ko gan arī vairs nedrīkstam pieminēt.  Jā, joks, kā jau teicu, ir provokatīvs. Bet kā personība drīkstu būt pret daudzām dziesmām vai par daudziem komponistiem. Man ir sava personiskā nostāja ļoti daudzos jautājumos. Bet pret šo Imanta Kalniņa dziesmu tev nav nekas pretī?  Nē. nav.  Un kā jūs tiksiet galā ar Kasparu Dimiteru un Zigmaru Liepiņu? Ir notikumi un dziesmas, kas kļūst par tautas un cilvēku emocionālo īpašumu. Piemēram, kaut kādā ziņā teātra izrādes "Daugava" mūzika vairs nepieder tikai izrādei, vairs nepieder tikai Valmieras teātrim, lai kā arī gribētos, ka visi to vienmēr atceras. Arī es esmu Valmieras teātra cilvēks, un arī man gribētos teikt – redzat, kā te pie mums Valmierā! Bet ir lietas, kas pārkāpj robežas. Tādu mums jau ir vesela plejāde! Tā Imanta Kalniņa koķetēšana ar Putina attēlu… Bet ir jau arī skaidrs, ka daudzi mūsu mākslinieki, mani pašu ieskaitot, strādājuši Krievijā! Esmu bijis nominēts "Zelta maskai".  Tāpat arī Alvis Hermanis! Nu, Alvja Hermaņa koķetēšana šajā situācijā, protams, ir smieklīga. Tas vienmēr ir apbrīnojami, kā viens cilvēks vienu dienu var teikt vienu, bet jau nākamajā rīkoties pavisam savādāk. Viendien teikt – nebrauciet uz Krieviju, bet jau pēc nedēļas pats dodas uz turieni ar pieliektu galvu.  Bet katram sava lieta. Tāpēc arī mēs visi viens otru mīlam un visi esam kopā – kā ģimenē.  Un būsim kopā arī Mežaparka estrādē – gan dziedātāju, gan klausītāju rindās. Kas tev pašam ir kulminācijas brīdis Dziesmu svētku koncertos? Un vai tev tāds jau šobrīd ir iezīmējies, domājot par šīs vasaras noslēguma koncertu? Esmu priecīgs darboties Dziesmu svētku noslēguma koncertā tā iemesla dēļ, ka pats esmu Dziesmu svētku kustības dalībnieks: visu savu dzīvi, sākot jau no bērna kājas, esmu dejojis. Svētkos esmu piedalījies gan kā bērns, gan kā pieaugušais dejotājs, gan kā scenogrāfs un veidojis arī režiju deju koncertam stadionā. Bet noslēguma koncerts ir brīdis, kad sanākam visi kopā: gan skatītāji, gan dalībnieki. Un šoreiz tiešām noslēguma koncertā būs visi, visi kopā! Bet uz kulmināciju ved cilvēku gaidas – tās būs tās pašas dziesmas, kuras ir virspusē. Šo loģiku nemēģinās lauzt neviens. Beigās būs "Saule, Pērkons, Daugava", kurai pievienojušies arī jauni darbi. Arī Raimonda Tigula "Lec, saulīte!", kas bija iestudējumam paredzēts numurs ar Rasas Bugavičūtes-Pēces tekstu: atsevišķi koristi un vēl citi cilvēki par to ir iesmējuši muzikālo atsauču dēļ, bet vienalga – tauta šo gabalu ņem, dzied un nes, un tā cilvēkiem un arī man ir kulminācija. Jebkurā gadījumā man kulminācija Dziesmusvētku estrādē ir tad, kad visi esam kopā, visi izjūtam šīs vibrācijas un saucam: "Atkārtot, atkārtot, atkārtot!" Tā nu ir tā kulminācija, un to dažreiz nevar prognozēt. Un man vislielākais prieks ir tajās reizēs, kad tiek atkārtots kāds no tiem darbiem, kas nemaz nav gaidīts! Jo tas ir novibrējis šeit un tagad – caur diriģenta rokām koristos. Ik pa brīdim esam dzirdējuši – un tieši no inteliģences cilvēkiem, kuri paši svētku rīkošanā nav iesaistīti, ka tā ir pārāk liela izšķērdība un greznība – rīkot šādus svētkus. To saka arī tavi kolēģi, mākslinieki. Ko tu viņiem šādos gadījumos atbildi? Kāpēc mums tas ir vajadzīgs?  Latvijā ir tik maz notikumu, kas apvieno lielāku ļaužu pulku, kas sanācis kopā, lai radītu! Tā laikam ir mana atbilde brīžos, kad pats sev atbildu uz jautājumu, kāpēc jāpiedalās Dziesmu svētkos un jāveido deju svētki, kas ļoti daudziem atgādina no totalitārajām varām nākušas tradīcijas: daudzi tos salīdzina ar Ziemeļkoreju. Bet man tas liekas ārprātīgi  skaisti, ka cilvēki visā Latvijā nāk kopā, lai radītu! Lai nodarbotos ar mākslu, ar mūziku. Ļoti daudziem cilvēkiem sabiedrībā tas ir mērķis, uz ko tiekties. Protams, ir sistēma, kas noteikti jāpārskata: piemēram, skašu sistēma, kad zālē sēž žūrija, 10 rindas tai priekšā ir tukšas, uz skatuves dejo mazi bērniņi, kuriem pēc uzstāšanās liek atzīmes par to, kā viņi dejo. Tur ir "aizdomīgas" lietas. Bet pats princips – ka piecus gadus tu gatavojies mākslas notikumam, kuru laikā tiec piepildīts ar labu mūziku vai kustību; tiek izstrādāta arī estētiskā kvalitāte, cieņa vienam pret otru. Tur ir ļoti daudz labu pamatlietu! Plus tas ir mākslinieciski unikāls notikums, arī pati a cappella dziedāšana ir unikāla tradīcija, un tas ir vienkārši lieliski, ka mums tāda ir. Gandrīz visi Dziesmu svētki, sākot no pašiem pirmajiem, bijuši veltīti kādai valstiskai jubilejai, caram, partijai… Oļģerts Grāvītis izteicās, ja nebūtu šo veltījumu, tad, iespējams, Dziesmu svētki nebūtu pat saglabājušies. Un vai tad vispār būtu mūsu valsts, ko finalizēja dziesmotā revolūcija? Lidija Lasmane-Doroņina gan teic, ka ne jau caur dziedošo revolūciju, bet gan caur barikādēm tas ir izcīnīts, bet tomēr – vai mums būtu sava valsts, ja mēs nebūtu spējuši vienoties ar tik atšķirīgiem viedokļiem vismaz vienā šādā lielā notikumā?  Pilnīgi piekrītu! Tā ir viena no būtiskākajām lietām – ka caur dziesmu tekstiem un kultūras notikumu tu tomēr sevī ieaijā noteiktas lietas. 

La Lettonie a été sous occupation russe pendant 50 ans et des milliers de Lettons ont été déportés en Sibérie. Le pays a perdu un tiers de sa population pendant l'ère soviétique. Après l'indépendance en 1991, l'espoir d'une paix durable était bien présente. Mais depuis un an, la menace d'une invasion russe est de nouveau dans tous les esprits et ravive les tensions avec la communauté russophone. Le long de la Daugava, la rivière gelée de la capitale lettone, les drapeaux bleu et jaune s'égrènent, signe d'un soutien indéfectible des habitants au peuple ukrainien depuis le début de la guerre. Des milliers de réfugiés ont afflué ici. Et à Riga, il n'est pas rare d'entendre parler letton, ukrainien, mais aussi russe, car 30% de la population est russophone. Il faut gagner la ville de Jurmala, station balnéaire prisée des Russes à une vingtaine de kilomètres de la capitale, pour comprendre le malaise que vit cette communauté depuis un an : « Quand la guerre a commencé, c'est devenu très vite compliqué de parler russe. Il fallait choisir son camp. » Alexandra est une femme d'affaire d'origine russe de 41 ans. Sa famille a émigré en Lettonie en 1860 : « Bien sur que nous sommes contre la guerre. Mais je suis russe et je ne peux rien y changer. Pourquoi fait-on de nous des citoyens de seconde zone ? Je connais beaucoup de gens maintenant qui veulent partir. Ils en ont marre d'avoir l'impression de ne pas être assez bien pour ce pays. » ► À lire aussi : «Je me sentais comme un criminel»: un journaliste ukrainien raconte sa fuite du Donbass par la Russie Désoviétisation Poussé par l'invasion russe, le gouvernement letton a accéléré la désoviétisation du pays. Les monuments glorifiant l'armée russe sont démantelés et le letton sera bientôt la langue obligatoire dans toutes les écoles. Il existe en effet une crainte que cette minorité russe ne soit instrumentalisée par le Kremlin comme à l'époque soviétique, et utilise cet enjeu de la langue comme une arme de propagande : « Pour nous, la Lettonie est un état à part entière, dit l'historien letton Gints Apal. Sa langue officielle est le letton, c'est le souhait de la majorité des citoyens de notre pays. Et ceux qui insistent pour que le russe devienne une langue officielle veulent uniquement retrouver un acquis de l'occupation soviétique, ce que nous ne pouvons pas accepter. C'est de l'impérialisme culturel. » Faire table rase du passé russe tout en maintenant le lien avec les russophones, est surement l'un des enjeux les plus importants de la Lettonie dans les années à venir. « Cette guerre a mis une pression énorme sur les communautés russes vivant à l'étranger car elles ont dû accepter la réalité de l'agression de la Russie, explique la députée lettone Sandra Kalniete. Or, certains vivent encore avec le mythe de la mère patrie et pensent que la Russie est le meilleur pays du monde. Il leur a fallu distinguer le bien du mal pour être du bon côté de l'histoire. » ► À lire aussi : L'Estonie et la Lettonie demandent le départ des ambassadeurs russes

CBS News Travel Editor Peter Greenberg with another very helpful listPHOTO: Riga Cathedral towers over old town with Vansu bridge over Daugava river in the distance. (Photo by: Slawek Staszczuk/Loop Images/Universal Images Group via Getty Images)

Fantāzijas romāna “Zaļā dzīle” autors Toms Deimonds Barvidis ar ‘worldbuilding' jeb pasauļu būvēšanu aizrāvies jau sen, piektajā klasē izgudrojis mākslīgo valodu, un tad arī sācis fantazēt – kādas varētu būt tās būtnes, kas tajā runā. Spraiga sižeta romāna “Dzelmē” autors Mikus Ozoliņš, risinot romāna sižetu par bīstamu Daugavas dzelmē atstātu padomjlaika mantojumu, pārsteidz ar plašām inženiertehniskajām zināšanām. Romānu rakstīšana kā vaļasprieks: kādu iemeslu pēc cilvēki sāk rakstīt aizraujošu literatūru, kā viņu profesionālās zināšanas tiek izmantotas sižeta veidošanā?  Abas pieminētās ir autoru pirmās grāmatas, abas piederīgas izklaides literatūrai, un tās nav uzrakstītas nevainojami. Raidījumā interesējamies par pašu fenomenu – kas pamudina dzīvē jau situējušos cilvēku, kuram ir izglītība, ģimene, karjera, atrast laiku rakstīšanai, vērienīgu fantāzijas pasauļu radīšanai? Saruna ar Tomu Deimondu Barvidi, Miku Ozoliņu. “Zaļās dzīles” autors Toms Deimonds Barvidis, iespēju izdot savu pirmo grāmatu vinnēja konkursā. Viņš ir „Baltic International Bank” lasīšanas veicināšanas projekta „Bibliotēka” rīkotā pirmā jauno rakstnieku konkursa laureāts. Jautāju Tomam, vai viņa otrais vārds ‘Deimonds' ir fantāzijas literatūras autoram piederīgs pseidonīms. Tas nav pseidonīms, otro vārdu viņam devuši krustvecāki. Un no atbildes nojaušu, ka mana sarunbiedra dzīve nav bijusi gluži parasta, un arī viņa interesei par fantāzijas literatūru bijusi labvēlīga vide ģimenes un draugu lokā. Mērķis uzbūvēt pašpietiekamu fantāzijas pasauli romānā “Zaļā dzīle” izpildīts godam, Toms Deimonds Barvidis šobrīd strādā pie romāna turpinājuma. Tīruma ļaudis dzīvo naidīga bezdibeņa malā. Bezdibenis ir Zaļā dzīle, kurš dzīvo pēc  saviem, nekontrolētas audzelības likumiem. Savukārt Tīruma ļaudis savu dzīvi mēģina organizēt, viņiem ir rakstotāji, kuri zemē ievelk zīmes, pēc kurām tad arī viss notiek. Šobrīd pat nopietnos ziņu raidījumos, stāstot par karu Ukrainā, lai spilgti raksturotu situāciju un spēku samērus, tiek izmantoti Tolkīna “Gredzenu pavēlnieka” radītie tēli – orki, Mordora. Jāsecina, ka laikam jau Džonam Roaldam Rūenam Tolkīnam izdevies savā fantāzijas radītajā pasaulē ko ļoti precīzu pavēstīt par reālo pasauli. Un varam secināt arī, ka bieži vien stāstos par izgudrotām zemēm un tautām ir kāds morāls vēstījums. Arī “Zaļajā dzīlē” sakārtotā, cilvēku pasaule kļūst aizvien neauglīgāka, tai jāmeklē veids kā sagūstīt Zaļās dzīles audzelību. Vai šāds ir romāna vēstījums? Romāns “Zaļā dzīle” ir izaudzis no fantāzijas literatūras lasīšanas, tas seko tās labākajiem kanoniem un tradīcijām. Un vienlaikus man liekas, ka aprakstītā daba un cilvēki ir ļoti latviski. Ja “Zaļā dzīle” ir mēģinājums romānā uzbūvēt vai atklāt lasītāja acīm pasauli, kurā viss ir savstarpējā mijiedarbā. Tad Mikus Ozoliņa “Dzelmē” man gribētos raksturot kā latviešu versiju Džeimsa Bonda stāstam. Arī šajā romānā notiek pasaules glābšana, drauds ir Aukstā kara mantojums – k ādreizējo Padomju Savienības militārstruktūru atstāts bīstams objekts, kas paslēpts Daugavas dzelmē,  un nejauši aktivizēts varētu iznīcināt galvaspilsētu. Romāns vilina ar to, ka atšķirībā no Bonda filmām, šeit visas notikumu vietas ir atpazīstamas – Purvciema pagalms, Daugava vai Ķeguma HES, tas pārsteidz ar tehniskajām zināšanām. Man pašai šķiet, ka Mikus Ozoliņa rakstītais ir visai specifiskai auditorijai adresēts, taču, kad satiekamies ar grāmatas “Dzelmē” autoru Radiomājā, viņš pārsteidz, pavēstot, ka šeit viesojas jau trešo reizi. Par savu romānu stāstījis gan “Monopolā”, gan “Radio mazajā lasītavā”. “Radio mazā lasītava” Mikus Ozoliņš atklāj arī, kā viņš sācis rakstīt. Bērns bijis mazs, vakaros jāizturas klusi. Nu ko gan var sadarīt klusi? Klusi var uzrakstīt romānu, jo īpaši, ja tā sižets ilgstoši jau neliek mieru. Kad Mikus Ozoliņš saka, ka viņš nepārzina ne rakstnieku sabiedrību, ne literatūru, viņš nekoķetē.

Stikls, Daugava, garākā Rīgas iela, Latgales vārti – kas vēl īpašs Līvānos, kuru sauc par iespēju pilsētu?  Par to, ko darīt un kā jauniešiem šajā pilsētā aktīvi līdzdarboties sabiedriskajās aktivitātēs, stāsta Līvānu novada Multifunkcionālā jaunatnes iniciatīvu centra vadītāja Marija Kostočko, jaunatnes lietu speciāliste Lāsma Kursīte-Kozule, kā arī Līvānu Jauniešu domes priekšsēdētāja Evita Marija Aizpuriete. Vai Līvāni ir Latgales paraugpilsēta jauniešu iniciatīvu īstenošanā? To uzzini šajā raidījumā, kuru vada Baiba Baltace-Saukāne un Jānis Pampe.  Breinojamīs kūpā!

Stikls, Daugava, garākā Rīgas iela, Latgales vārti – kas vēl īpašs Līvānos, kuru sauc par iespēju pilsētu?  Par to, ko darīt un kā jauniešiem šajā pilsētā aktīvi līdzdarboties sabiedriskajās aktivitātēs, stāsta Līvānu novada Multifunkcionālā jaunatnes iniciatīvu centra vadītāja Marija Kostočko, jaunatnes lietu speciāliste Lāsma Kursīte-Kozule, kā arī Līvānu Jauniešu domes priekšsēdētāja Evita Marija Aizpuriete. Vai Līvāni ir Latgales paraugpilsēta jauniešu iniciatīvu īstenošanā? To uzzini šajā raidījumā, kuru vada Baiba Baltace-Saukāne un Jānis Pampe.  Breinojamīs kūpā!

10. septembrī Nacionālo stadionu "Daugava" Rīgā pieskandinās līdz šim nebijuša mēroga un satura koncerts, kas uz vienas skatuves pulcēs teju 100 Latvijas mūziķus. Latvijas mūzikas lielkoncerts veidots kā īpašs veltījums maestro Raimonda Paula daiļradei. Simfonisku vērienu vakaram piešķirs Liepājas Simfoniskais orķestris, bet līdz šim nedzirdētas un svaigas ikonisko skaņdarbu interpretācijas piedāvās populārās mūzikas izpildītāji. Koncertprogrammas mūzikas producents un radošais direktors — Arstarulsmirus, skaņdarbu aranžijas veidojuši Romāns Faļkenšteins un koncertprogrammas diriģents Jānis Ivuškāns, ar kuru plašākā sarunā tiekamies "Klasikas" studijā. Jānis Ivuškāns: „Raimonda Paula dziesmas bērnībā bieži skanēja radio laukos Latgalē, un pirmā melodija, kas nāk prātā ir „Kūko dzeguzīte”. Dziesmu vārdi gan nav palikuši prātā, iespējams, tāpēc esmu instrumentālists, bet melodijas gan dungotas visu mūžu un domāju, ka 99 % Latvijas iedzīvotāju tās zina. Šajā koncertā man ir uzticēts gods aranžēt Maestro mūziku un vadīt mēģinājumus un diriģēt koncertā. (..) Pirmoreiz viņa mūziku aranžēju Liepājas bigbenda piecu gadu jubilejas koncertam „Lielajā dzintarā”, kurā piedalījās arī Raimonds Pauls un skanēja viņa mūzika. Maestro melodijas aranžēt nav sarežģīti, bet nav arī vienkārši, jo katram par to skanējumu jau radies kāds noteikts priekšstats. Tāpēc grūtākais ir izšķirties, ko atstāt un ko mainīt, ko drīkst atļauties un ar ko tomēr labāk neriskēt. Šīs aranžijas Maestro vēl nav dzirdējis, bet viņš man uzticas, jo mums jau ir bijusi kopīga programma. Gan viņam, gan mūziķiem un klausītājiem būs interesanti, jo daļa programmas būs diezgan klasiskā skanējumā, tomēr katrā dziesmā būs arī kas svaigs, jo sastāvs nav gluži ierasts."

Em sua participação de hoje, direto da Europa, Solange Silberschlag está em Riga, capital da Letônia. Pelos próximos quatro anos ela e sua família residirão na cidade. Nas últimas duas décadas já morou na Itália, Líbia, França, Bielorrússia, Lituânia e na Inglaterra. A Letônia está localizada entre a Lituânia e a Estônia e faz ainda fronteira com a Rússia e a Bielorrússia. Sua história de ocupação é bem similar às outras repúblicas bálticas. Durante mais de um século fez parte do Império Russo e durante cinco décadas, da União Soviética. “O domínio russo dos últimos séculos pode ser facilmente identificado na população da Letônia. Aos poucos vamos nos adaptando ao novo jeito de viver daqui assim como aos costumes. Desde o simples atravessar da rua até as compras no mercado, tudo é novo e diferente”, destaca ela. Riga é a pérola dos países bálticos, um esplendor de arquitetura medieval e Art Nouveau. Esta capital de cerca de 600 mil habitantes esbanja charme pelo centro histórico tombado pela UNESCO como Patrimônio Mundial da Humanidade. Devido a sua localização estratégica próxima do mar, junto à foz do rio Daugava, Riga sempre foi um polo econômico e portuário muito importante da Europa do Norte. Durante o século XIII fazia parte da Liga Hanseática, vasta associação de mercadores que visavam assegurar o monopólio do comércio do Mar Báltico e comandada pelos germânicos. Embora seja a maior capital báltica, sua arquitetura encantadora transforma o centro histórico num pequeno vilarejo recortado por ruelas estreitas emolduradas por magníficas construções, castelos, torres e igrejas. “Aos poucos vamos descobrindo os cantinhos de Riga pois o centro histórico é um lugar para ser descoberto à pé, com calma, se perdendo e se achando novamente no labirinto colorido. Neste mês de agosto a capital letã comemora seu 821º aniversário de fundação com uma programação cultural intensa e variada com shows artísticos, teatro, feiras, piquenique nos parques e recreação para as crianças”.

4., 5. un 6. augustā Mežparka Lielajā estrādē notiks koncertuzvedums "Dziesma dejo. Deja skan", tāpēc "Klasika" uz sarunu aicinājusi idejas autoru, producentu Edžu Arumu, un arī divus mākslinieciskos vadītājus - diriģentu Mārtiņu Klišānu un horeogrāfu Agri Daņiļeviču.  *** Koncertuzvedumā vēl nebijušā formā savienosies divas tradīcijas - dziesma un deja, tajā kopā pulcēsies vairāk nekā 6000 dalībnieku no Latvijas un ārvalstīm. Dalībnieki demonstrēs gan labi pazīstamu repertuāru, gan speciāli šim notikumam veidotu jaunradi, kurai muzikālās daļas autors ir vairākkārtējs Grammy balvas nominants Uģis Prauliņš un horeogrāfs Agris Daņiļevičs.  Koncertuzveduma nosaukums "Dziesma dejo. Deja skan" ir arī formas apzīmējums, jo dejotāji dejos un dziedās un arī koristi dejos un dziedās. Repertuārā iekļauti labi zināmi koru un deju pasaules numuri, kā arī jaunrade, tādēļ komponists un muzikālās daļas vadītājs Uģis Prauliņš ir izveidojis vienotu skaņas dizainu visam koncertuzvedumam. Mežaparka Lielajā estrādē to izpildīs 14 mūziķu sastāvs, 53 kori un 105 deju kolektīvi no visas Latvijas, kā arī 10 ārzemju koru un deju kolektīvi. Tas paredz, ka arī koris pārvietosies vienā laukumā ar dejotājiem. Skatītāji šoreiz sēdēs atjaunotās Mežaparka Lielās estrādes korim paredzētās vietās un dalībnieki dejos laukumā, kur parasti atrodas skatītāju soli. Lai skatītājiem nodotu emocionālo vēstījumu, viss uzvedums būs dzīvajā izpildījumā. Režisoriskā vadlīnija ir šūpoles, kas šūpo latvieti strap pagātni un tagadni, zemi un debesīm, pļavām un mežu galotnēm, šo un to sauli, ziemu un vasaru, bērnību un vecumdienām, starp Latviju un svešumu - starp deju un dziesmu. Par latvieti, kas dzied un dejo - godos, skumjās, darot darbu, iemīlējies un ejot dabā. Koncertuzvedumā tiks izmantotas Ulda Žagatas, Aijas Baumanes, Ulda Šteina horeogrāfijas, skanēs Raimonda Paula, Mārtiņa Brauna, Emiļa Melngaiļa, Imanta Kalniņa, Jāzepa Vītola un vēl citu skaņražu darbi. Inta Pīrāga: No skatītāju viedokļa ir tā - ja dodamies uz Mežaparku un dzirdam, ka tur piedalīsies kori un dejotāji,visiem jau gatavs priekšstats, kā tur būs. Bet jūs esat parūpējušies par to, lai tur būtu pilnīgi kaut kas cits. Edžu, jūs esat šīs idejas autors: kas īsti sagaida skatītājus?  Edžus Arums: Skatītājus sagaida nepieredzēta lieta, kas ir ļoti ilgi gaidīta - ka dejotāji un dziedātāji kopā veido vienu priekšnesumu, vienu mākslu. Pie tam ļoti labu mākslu. Kustēsies arī dziedātāji - , mēs to skaļi saucam par dejošanu, bet tā ir tāda forša dejošana, vairāk kustību. Savukārt dejotāji arī dziedās, tikai viņiem būs jāskatās apkārt, lai tuvumā nav kāds koris ar mikrofoniem - tad dejotājiem būs jādzied klusāk. Agris Daņilevičs: Visa tapšanai nebija īpaši daudz laika, jo mēs, dejotāji, un arī koristi reāli varējām sanākt kopā tikai no 1. aprīļa - sākt mēģināt un saprast posta apmērus, bet tas viss ir vainagojies ar jau izdarīto darbu, ar skaidru un taustāmu vīziju. Un par to, ka šis pasākums notiks, tas būs kvalitatīvs un labs, vairs nav pilnīgi nekādu šaubu. Nupat biju pie gaismošanas lietām - ar "NA" puišiem sagaismosim riktīgi labi tieši tās intermēdijas, kurām mūziku rakstījis Uģis Prauliņš un kur dzirnieši izpaudīsies ar kaut ko patiešām jaunu, neredzētu arī mums. Protams, tas ir izaicinājums! Protams, pie tradicionālā repertuāra, kur ir skaisti tautas tērpi, būs baltās gaismās, lai redz tautastērpu rakstus un krāsas - tur mēs ar gaismām nejauksimies iekšā, bet intermēdijas būs tāds bišķi kosmisks pasākums. Dalībnieki - dejotāji un dziedātāji - atradīsies tur, kur parasti sēž skatītāji, savukārt skatītāji būs augšā, uz koru podestiem. Vai apzināti izvēlēts, ka tas viss notiks vēlu vakarā? Edžus Arums: Jā, apzināti, jo gaismu spēle ir vajadzīga. Gaismai ir ārkārtīgi liela nozīme režijā, idejas nodošanā tālāk, un neviens tos melnos prožektorus vēl nav izdomājis, lai gaismā varētu uztaisīt tumsu, tāpēc sagaidām vakara stundas un esam priecīgi. Dziedātājs, dejotājs, gaisma un mūzika - šīs četras dimensijas iet kopā. Mārtiņ, lai taptu šāds koncerts, nepieciešamas ļoti daudzas mēģinājumu stundas. Līdz ar to, ka šis ir tāds ārpuskārtas pasākums, Mārkā jūs trenējāt dziesmas? Jo tur jau mazliet sakarā ar Uģa Prauliņa intermēdijām kaut kas arī tajā ierastajā kārtībā pamainās. Mārtiņš Klišāns: Jā, laika ir bijis maz. Mūs ietekmējuši visādi apstākļi - ilgi gaidījām, un tikai šopavasar ar pilnu sparu varējām mesties cīņā, jo tomēr tas viss ir paralēli mūsu gatavošanās procesam lielajiem svētkiem, kas notiks nākamgad. Neskatoties uz to, šis ir brīvprātīgs pasākums un no koristu puses bija ļoti liela atsaucība un vēlme piedalīties, jo visi ir vienkārši nocietušies kaut ko darīt! Kas attiecas uz kora uzdevumiem, tie ir ļoti nopietni, jo tas ir pilnīgi kaut kas cits - te nav nekā no Dziesmu svētku repertuāra, izņemot dažas mūsu zelta fonda dziesmas, bet principā - bija vesels liels saraksts, kas bija jāapgūst. Dejotājiem solis ir ļoti raits, un dažās dziesmās tempi ir ļoti, ļoti, ļoti, ļoti žilbinoši... Jo tās asociācijas ar tautas deju man ir tādas jau izsenis un īstenībā ir gribējies lauzt šo audiobaudījumu - nevis kvalitāti, bet veidu, kā dejas notiek, un ir ļoti labi apzināties, ka šoreiz dejas notiks dzīvās mūzikas izpildījumā. Nebūs neviena ieraksta, un vairāk nekā tūkstoš dziedātāju lielajam korim būs liels uzdevums tikt galā tieši ar šīm žilbinoši ātrajām dejām. Bet, kas attiecas uz Uģa Prauliņa jaundarbiem, tur vairāk būs iesaistīts jauniešu koris "Balsis" ar Intu Teterovski. Tā būs kopēja sadarbība. Viņi būs tie, kas iznesīs intermēdijas. Drusku būs arī jāpakustas. Visu nestāstīšu, bet būs interesanti. Agris ir pieradis strādāt ar saviem dejotājiem, bet tagad droši vien horeogrāfiskā partitūra lielā mērā tiek projicēta arī uz daudzajiem koristiem, vai ne? Agris Daņiļevičs: Jā, koris ir dinamisks, koris nestāv vienā vietā - tas pārvietojas: reizēm koris ir kopā, reizēm tas ir kopā ar dejotājiem, reizēm atsevišķi, reizēm koris ir tuvplānā skatītājiem, tad tas ir druscītiņ tālāk, tā kā kora apskaņošana nebūs vienkārša. Arī dzirniešiem tas bija milzīgs izaicinājums, jo divarpus stadionu mērogs - tas nav vienkārši. Beidzot redzu sava ilggadējā darba augļus, jo vienmēr deju zālē, stadionos vai kādos citos laukumos vienmēr saviem dejotājiem esmu prasījis redzēt laukumu, redzēt savu vietu tur un redzēt, ko dara pārējie un kur atrodies tu pats. Tad nu šī ir tā reize, kur tas ārkārtīgi noder. Tā ir milzīga pieredze arī pašiem dejotājiem. Maziem, lieliem, visiem. Mārtiņ, ja koris kustēsies, vai dziedāšanas kvalitāti tas nebojās? Mārtiņš Klišāns: Ņemam vērā visus apstākļus un vajadzības, tāpēc būs balanss: ne vienmēr un visur tieši dziedot kustēsimies, jo mums ir iespēja dziedāt starp dejām, un ir dejas, kurās mums nav jādzied. Ir arī dažas integrētas lietas atsevišķās dejās, ko atkal neatklāšu. Bet principā esam gatavi. Protams, apskaņošanas ziņā tas ir liels izaicinājums, jo laukums ir ļoti liels, izkārtošanās perimetrs mums ir diezgan plašs, taču mūsdienu tehnoloģijas un apskaņošanas sistēmas ir tik tālu attīstījušās, ka ļauj mums diezgan brīvi rīkoties ar pārvietošanās iespējām un scenogrāfiem. Domāju, ka būs labi. Agri, raidījumā "Kultūras rondo" jūs atzināties, ka starp dejotājiem arī ir daudz labu dziedātāju un viņi nepakautrēsies arī padziedāt. Agris Daņiļevičs: Jā, es to sen jau esmu pamanījis, ka dejotāji tiešām ļoti grib dziedāt un lielai daļai dejotāju tas arī padodas. "Dzirnās" izmantojām mūsu ļoti labo dejotāju un arī Mārtiņa audzēkni Aleksandru Špicbergu, kura nupat pabeidza Kordiriģēšanas nodaļu, un dejotāji, iespējams, ir Aleksandras pirmais koris, jo tiešām viņa ar mums strādāja, mēs skaisti iemācījāmies dziesmas "Gaismas pils", "Saule. Pērkons. Daugava", "Piena ceļš", "Jāņuvakars". Visas dziesmas esam iemācījušies! Nezinu, vai visiem dejotājiem būs bijusi iespēja paaicināt palīgā kādu diriģentu, bet varbūt viņi tiešām tā arī darījuši, jo mēs mēģinājām rādīt piemēru, kā to vajadzētu. Piedalīšanās šajā pasākumā ir brīvprātīga, bet dalībnieku skaits, kas atsaucies, ir milzīgs. Vai tiesa, ka tie varētu būt pieci seši tūkstoši? Edžus Arums: Sākotnēji bijām cerējuši uz lielāku skaitu, bet kovidķibele iegrieza amatiermākslas kolektīviem visā republikā - jūtam, ka kritums ir par trīsdesmit, četrdesmit procentiem, un tieši ar to saskaramies arī mēs. Taču viss notiek tā, kā tam jānotiek - seši tūkstoši ir tieši tas daudzums, ar kuru mēs ļoti labi operējam uz laukuma, kurus mēs varam brīvi apzināt. Dalībnieku nav ne par daudz, ne par maz, un varam realizēt savas mākslinieciskās idejas tieši tā, kā mēs to bijām iedomājušies sākumā. Tā ka Kāds šeit stāv klāt un visu koriģē - no apjoma viedokļa viss ir pareizi un labi. Šķiet neticami, ka uz laukuma pietiek vietas sešiem tūkstošiem dalībnieku... Mārtiņš Klišāns: Pirms gada mēs pavadījām vienu skaistu nakti Mežaparka estrādē, mūsu jaunajā Sidraba birzī. Atradāmies vieni paši augšā, skatītāju tribīnēs, tādās Dieva ložās, kā mēs smējāmies, un tā aina, kas paveras no turienes klātienē, ir neticama, tā ir ļoti iespaidīga. Laukums ir milzīgs... Ja skatītāju zonā nav solu, faktiski to pat grūti iztēloties - tur jābūt klāt, lai saprastu, ka mūsu sākotnējās idejas un ieceres scenogrāfijas ziņā bija pat jāmaina. Jo tas lauks ne tikai vizuāli, bet arī emocionāli ir neaptverams. Tā ka vietas pietiks visiem - gan cilvēkiem, gan idejām, gan emocijām, gan visai kopābūšanai. Vairāk un plašāk - ierakstā. *** Koncertuzveduma radošā komanda: Edžus Arums - idejas autors, producents Uģis Prauliņš - komponists, muzikālās daļas vadītājs Mārtiņš Klišāns - mākslinieciskais vadītājs, virsdiriģents Agris Daņiļevičs - mākslinieciskais vadītājs, horeogrāfs, virsvadītājs Ilze Jakubovska - režisore Aigars Ozoliņš - scenogrāfs Oskars Pauliņš - gaismu režisors Ints Teterovskis - virsdiriģents ar iniciatīvu Taiga Ludborža - virsvadītāja Ilze Mažāne - virsvadītāja Indra Ozoliņa - virsvadītāja Ilmārs Dreļs - virsvadītājs Diāna Gavare - virsvadītāja Baiba Ķestere - virsvadītāja Kaspars Brauns - virsvadītājs, mākslinieciskā vadītāja asistents.  

No 18. maija galerijā “Daugava” skatāma mākslinieka Kaspara Zariņa izstāde “Sestā maņa”. Mākslinieka pēdējo divu gadu glezniecība un sava veida atskaites punkts. Vispirms jau sev. Kultūras rondo tiekamies ar Kasparu Zariņu. "Šajā izstādē atgriezos pie figuratīviem darbiem. No 2014. gada mana izteiksme bija abstrakcija, arī materiālos, kas ne vienmēr bija klasiska eļļa un audekls, bet arī darbi uz finiera, slīpmašīna, akrils un tamlīdzīgi," par izstādi stāsta Kaspars Zariņš. "Šajā izstādē nonācu atpakaļ pie figūras caur vienu it kā nepabeigtu darbu, ko biju uzgleznojis pirms septiņiem gadiem, iespējams. Es viņu atkal izvilku, un mani viņš rosināja pabeigt. No tā izrietēja interese par cilvēka auguma kustībām, par auguma valodu, par psiholoģiju, kas mani interesē. Jo es negleznoju no dabas, tie visi cilvēki ir, iespējams, noskatīti dzīvē, bet es viņus neesmu ne portretējis, ne fotografējis vai kā citādi. Man gribas uzgleznot cilvēkus tā, ka skatītājam varētu šķist, ka pazīst viņu, bet īstenībā tur ar tiešu portretējumu nav sakara. Man svarīgi, lai darbs nes vēstījumu, kurš balstīts krāsā. Krāsa kā viela izstāsta šī darba saturu," atzīst Kaspars Zariņš. "Protams, izmantoju arī līniju kā izteiksmes līdzekli un mēģinu cilvēku sejās ieguldīt kādas īpašības. Mēģinu būt maksimāli atklāts, savā veidā arī vienkāršs, jo mana glezniecība manā izpratnē kļuvusi, es meklēju maksimāli vienkāršību. Varētu saukties "uzpildīts minimālisms", kaut gan arī minimālisms tas nav," turpina Kaspars Zariņš. Mākslinieks vērtē, ka izstāde būtu jārīko reizi 2-3 gados. Šajā reizē galerijā "Daugava" izlikti 15 no 30 uzgleznotajiem darbiem, kas tapuši Covid ierobežojumu laikā. Sesto maņu dēvē par iedzimto gudrību, iekšējo balsi, Austrumos par “trešo aci”. Sestā maņa ir intuīcija. Cilvēks tiek mācīts ignorēt dabas dotās intuitīvās spējas, savas dvēseles daļu, kura ir netverama. Cilvēku māca visu kontrolēt ar prātu. Loģika ir veids, kādā prāts izzina realitāti, bet intuīcija ir veids kā reālo pasauli izjūt cilvēka būtība. "Kas vieno darbus - sestā maņa. Nonācu pie sevis, ko esmu vienmēr teicis, ka viens no maniem galvenajiem instrumentiem ir intuīcija, kas ir viens no sestās maņas skaidrojumiem. Es vienmēr esmu balstījies intuīcijā," atzīst Kaspars Zariņš. Izstāde “Sestā maņa” būs skatāma līdz 11. jūnijam.

Stāsta arheologs un kultūrvēsturnieks Juris Urtāns Kas ir depozīts? Tas ir mantu noguldījums, kam var būt vai nu ekonomisks, vai sakrāls raksturs. Šis vārds tik lietots arī mūsdienās banku darbībā. No arheoloģijas viedokļa depozīts ir senais vērtību noguldījums. Latvijā ir atrasti daudzi depozīti, bet tie ne visi un ne vienmēr ir nonākuši līdz valsts senlietu krātuvei. Daži ir zuduši senākos laikos, un mūsu folklora liecina, ka apslēptā manta ir atrasta šad un tad. Daudzi ir muzejos tomēr nonākuši, un gandrīz katra depozīta nonākšana muzejā ir tīta ar kādu noslēpumainības vai nenoteiktības plīvuru. Varbūt kādreiz būs kāds vēsturnieks, kurš apkopos šos atradumu stāstus, jo tie ir ļoti interesanti. Šāds stāsts ir arī par Daugavpils romiešu monētu depozītu, kurā bija 34 romiešu vara monētas. Tas ir atrasts 1935. gadā Daugavpils labajā krastā kaut kur augšpus Daugavpils, nezināmā vietā. Monētas tiek datētas ar periodu no 1. gs. p. m. ē. līdz  4.gs. m.ē. Daugava ir starptautiskā maģistrāle, tādēļ nav brīnums, ka šīs monētas kaut kādā veidā ir nokļuvušas līdz Latvijas teritorijai. Atrastās monētas nonāca Rīgā Pieminekļu valdē un tika nofotografētas vienā kopbildē. 1938. gadā depozītu deponēja jeb nodeva glabāšanā toreiz jaundibinātajam Daugavpils muzejam, kur tas glabājās līdz 2. Pasaules kara beigām, kad direktora Oskara Kalēja vadībā Daugavpils muzeja vērtības tika izvestas pie vietējiem iedzīvotājiem un draugiem. Romiešu monētu depozīts tika paslēpts vienā lauku mājā, un tā tālākais liktenis nav zināms. Dažos tekstos ir teikts, ka depozīts ir zudis 2. Pasaules kara laikā, jo muzejs pats tika sagrauts un no senmantām maz kas palika pāri. Nākamais stāsts ir par 60. gadu vidu, kad trīs puikas, kas spēlējās smilšu karjerā starp Aglonas baziliku un Aglonas kapsētu, tur atrada vara ripiņas. Viņi tās sadalīja trijās daļās un, sacenšoties, kurš tālāk aizmetīs, esot sasvieduši tuvējā ezerā. Laikam jau tomēr ne visas tika samestas ezerā, jo līdz Latvijas Nacionālajam Vēstures muzejam tomēr ir nonākušas sešas no šīm monētām. Izdarot ekspertīzi, konstatēts, ka tās ir tās pašas monētas, kas redzamas 30. gadu fotogrāfijā. Tā arī nav noskaidrojies, kā monētas ir nonākušas smilšu karjerā pie Algonas bazilikas, iespējams, ka monētu ceļš ir bijis garāks un sarežģītāks. Bet Latvijā šis laikam ir vienīgais gadījums, kad depozīts ir noslēpts divas reizes un divas reizes atrasts.

Kā ir būt latvietim Krievijā - kā tas bija pirms kara sākuma un kā tas ir tagad? Kā notikumi Ukrainā atsaucas uz latviešu diaporu un sabiedrību kopumā? Situāciju Krievijā pārrunājam kopā ar latviešiem no Krievijas. Raidījuma viesi: Sarunājas Vija Vovka, Pēterburgā dzimusi latviete, kura jau piekto gadu dzīvo Latvijā, Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece diasporas jautājumos Elita Gavele, Latviešu biedrības Pēterburgā “Daugava” valdes locekle Margarita Vovka un Krievijas Latviešu kongresa priekšsēde Lauma Vlasova. Ierakstā uzklausām Maskavas latviešu bērnu skolas vadītāju Antru Levovu. Viņa Maskavā dzīvo jau trīsdemit gadus un atzīst, ka noskaņojums sabiedrībā ir drūms un var arī just, ka šī nav viegla saruna.  

Stāsta LU Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa Vietvārdus mēdz uzskatīt par vienu no stabilākajām valodas vienībām. Vairāki vietvārdi, nepārgrozoties izrunā un skanējumā vairākus tūkstošus gadu, pārdzīvojuši dažu labu sugas vārdu, kas no izcelšanās brīža ļaužu mēlēs mēdz viegli locīties un mainīties. Vietvārds parasti ir iekļauts grūti salaužamā formulā, kuru mainīt nedrīkst vai arī drīkst mainīt ļoti uzmanīgi. Ja maina vietvārdu, vietas atslēga ir nolauzta, piemēram, ja Lielos kangarus sāksim saukt literārajā valodā par Lielajiem kalniem, mēs tos vairs neatradīsim un izmisumā staigāsim pa vairākiem desmitiem Lielo kalnu visā Latvijā. Ja Daugavas kaulu nosauksim literārajā valodā par Daugavas akmeni, mēs diez vai spēsim tam apkārt apbraukt, jo nezināsim, ka vietvārdi, kas ietver vārdu ‘kauls', rāda akmeni, kas negorās vis virs ūdens, bet viltīgi slēpjas pavisam sīkā krācītē.   Un tomēr, neraugoties uz vietvārda gandrīz nemainīgo dabu, tā mūžs nav bezgalīgs, un tas nereti neizbēg no pārmaiņām vai pat izzušanas. Vietvārdu parasti skar tikai nelielas skaņu pārmaiņas. Valodniece Edīte Hauzenberga (Hauzenberga, 1932) ir apkopojusi vismaz 150 skaņu pārmaiņu veidus vietvārdos, ko nereti rosina izloksnes iezīmes. Visbiežāk latvietis runā atmet kādu vietvārda skaņu. Tā, piemēram, Dziļarāji var kļūt par Dziļrājiem, Rijaskalni – par Rīskalniem. Dažreiz skaņa tiek nomainīta pret citu, kā, piemēram, Aizsilniekiem kļūstot par Aizselniekiem. Citreiz skaņas tiek pārstatītas. Piemēram, Beburleja Pļaviņās droši vien ir radusies no Bebrulejām. Skaņas var tikt arī pagarinātas vai saīsinātas. Piemēram Vindedži laikam gan tie paši Vīndedži būs, savukārt Gaujmālis būs tas pats Gaujmalis).    Valodniekam visbēdīgāk, kad vietvārds zūd, tā arī neticis pierakstīts un saglabāts. Visīsāko mūžu dzīvo nelielo ģeogrāfisko objektu nosaukumi, ko parasti lieto vienas sētas, mājsaimniecības iedzīvotāji. Šie vietvārdi parasti iztur vien pusgadsimtu, un nav ne jausmas, kas tieši šādam laikposmam par iemeslu – visticamāk, tas ir vienas paaudzes vidējais mūžs. To atklāju, kad izpētīju vairāku pagastu vietvārdu kopuma izdzīvošanu cauri laikiem. Tā, piemēram, no 1054 Dvietes pagastā 20. gadsimta sākumā reģistrētajiem vietvārdiem 1953. gada ekspedīcijā atrod tikai aptuveni pusi, 1975. gadā – vēl gandrīz par ceturtdaļu mazāk, bet 2015. gadā no pēdējās ceturtdaļas atrod vien dažus desmitus. Jau 1953. gadā palikuši tikai ilgdzīvotāji: ūdeņu, lielu kalnu, mežu, plašāku apvidu, kā arī tiltu vārdi. Ūdeņu vārdi ir visnoturīgākie. Tie allaž ļaudīm bijuši svarīgi un arī dabā tie bieži vien ir nemainīgi. Ūdeņu nosaukumu senums šad tad mērāms vairākos gadsimtos vai pat tūkstošgadēs. Tādi ir, piemēram, mūsu Daugava, Abava, kas, šķiet, joprojām glabā valodas ziņas no laikiem, kad baltu ciltis vēl dzīvoja ciešā savienībā. Vistrauslākais mūžs ir pļavu un lauku vārdiem – tiklīdz lauks dodas atmatā vai pļavu vairs nepļauj un tā aizaug ar krūmājiem, nosaukums zūd. Un tikai retu reizi nosaukums pārdzīvo pašu ģeogrāfisko objektu. Visbiežāk ģeogrāfiskā objekta maiņas neskarti paliek purvu vārdi: tik daudz ir Latvijā pļavu, kas joprojām glabā purva nosaukumu. Vietvārda galvenais dzīvības uzturētājs ir tā lietojums. Ja vietu vairs nepazīst, ja turp vairs nedodas, ja to vairs nesauc vārdā, nosaukums zūd. Un tad ir laiks nosaukumu pierakstīt un nodot nākamajām valodnieku un vietvārdu lietotāju paaudzēm.

Raidījumā šoreiz par biatlona pagātni un nākotni Latvijā. Intervijas ar šobrīd diskvalificēto pašmāju biatlona neapšaubāmi labāko pārstāvi Andreju Rastorgujevu un Latvijas Biatlona federācijas valdes locekli Gundaru Upenieku. Šīs nedēļas īsais sporta notikumu apskats: Turpinās Dakāras rallijs, kurā startē Latvijas stūrmanis Didzis Zariņš, stūrmanis lietuvieša Antana Jukneviča ekipāžā, joprojām viduvēji rezultāti “Kreda” komandai Riks Kristens Rozītis netiek uz Pekinu un paziņo par kamaniņbraucēja karjeras beigām “Nedēļas cirka izrāde” turpinās – Novāks Džokovičs tiesā tiek attaisnots, itkā drīkst spēlēt Australian Open, bet atklājas, ka samelojies, aizpildot ieceļošanas dokumentus, kā arī decembrī, kad saslimis ar Covid-19, viesojies pie bērniem kādā pasākumā, viņa vīzu atkal anulē Mairis Briedis turpina “izaicināt” tīmekļa vietnes „YouTube” satura veidotāju Džeiku Polu, kurš sevi pasludinājis par bokseri, šoreiz Mairim uztetovējot viņa vārdu uz kājas Rubrikā “Kas lācītim vēderā?” Reinis šoreiz devās uz Priekuļiem, lai jauno sportistu treniņa laikā izzinātu biatlona nianses. Rubrikā „Vēstures stūrītis” par biatlona pirmssākumiem Latvijā 20. gs. 20. gados sacensības, kurās slēpošana bija apvienota ar šaušanu, sāka rīkot daudzu valstu armijās. Latvijā pirmo reizi šādas sacensības norisinājās 1928. gadā; 12.03.1933. Rīgā notika pirmās Latvijas meistarsacīkstes slēpošanā ar šaušanu, kurās 19 komandu konkurencē uzvarēja 6. Rīgas kājnieku pulks. Līdzīgas sacensības rīkotas Cēsīs, Madonā, Valmierā un Daugavpilī. Šajā laikā sacensību norise ievērojami atšķīrās no mūsdienu biatlona, piemēram, nereti slēpošanā un šaušanā sacensības notika atsevišķi. Populārāki bija patruļu slēpojumi, kuros četru vīru komandai ar šautenēm bija jāveic soda aplis, ja kāds no dalībniekiem veica neprecīzu šāvienu. Pēc Otrā pasaules kara tika veiktas būtiskas izmaiņas biatlona sacensību norisē, un 1960. gadā biatlons tika iekļauts olimpisko spēļu programmā. Latvijā 1961. gadā Ērgļos par pirmo Latvijas čempionu 20 km biatlonā kļuva talsinieks Elmārs Špīss. Par vienu no populārākajām disciplīnām kļuva 4x7,5 km stafete. Par pirmajiem Latvijas čempioniem biatlona stafetē kļuva Visvaldis Voins, Ilmārs Vilnis, Jānis Gulbis un Juris Kļaviņš. Tikai 1993. gadā tika izveidota Starptautiskā Biatlona savienība (International Biathlon Union, IBU), kuras izstāšanās procedūra no UIPMB noslēdzās 1998. gadā. 70. gados Latvijā biatlonu attīstīja sporta biedrībās “Dinamo”, “Daugava”, “Vārpa” un ASK, kā arī Rīgas 1. un 5. bērnu un jaunatnes sporta skolā (BJSS), Cēsu, Talsu, Alūksnes, Madonas, Gulbenes un Daugavpils BJSS. Republikas līmeņa sacensībās Cēsu vai Gaiziņa apkaimē pieaugušo un junioru konkurencē nereti startēja vairāk nekā 50 dalībnieku. Latvijā un PSRS “Dinamo” sistēmā notika arī sacensības dienesta biatlonā, šaušanai izmantojot 9 mm automātisko pistoli. 80. gados biatlonam Latvijā pievērsās arī biedrība DOSAAF, aktīvi attīstot sieviešu biatlonu. 1983. gadā par pasaules junioru vicečempionu stafetē kļuva Ivars Silups, kurš 10 km sprintā finišēja 3. vietā. Par PSRS vicečempioni sprintā kļuva Dzintra Jakobsone. Dz. Jakobsone individuāli izcīnīja arī divas PSRS čempionāta bronzas medaļas. 1989. gadā par PSRS junioru čempioni kļuva Ieva Cēderštrēma. Latvijai atgūstot neatkarību, 1992. gada olimpiskajās spēlēs Albērvilā treneru Jāņa Zupas un Vitālija Urbanoviča vadītā Latvijas komanda biatlona sacensībās bija visjaunākā, no kuras augstāko – 13. vietu sprintā izcīnīja Oļegs Maļuhins. 1994. gada spēlēs Lillehammerē komandas līderis ar 19. vietu 20 km bija Gundars Upenieks. Šajās spēlēs Latvija debitēja arī sieviešu konkurencē, I. Cēderštrēmai-Volfai 7,5 km sprintā izcīnot 28. vietu, bet 15 km – 30. vietu. 1998. gada olimpiskajās spēlēs Nagano Latvijas biatlonisti jau ieradās kā Eiropas meistarsacīkšu un pasaules kausa (PK) izcīņas posmu medaļu ieguvēji. Spēlēs Latvijas biatlonisti visās disciplīnās iekļuva labāko sešniekā. Līdz nākamajām spēlēm O. Maļuhins 1999. gadā izcīnīja pirmo uzvaru PK posmā sprintā, bet I. Bricis 2001. gada pasaules čempionātā ‒ bronzas medaļu 20 km distancē. Tomēr Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs Latvijas sportistu labākais rezultāts bija O. Maļuhina 30. vieta 12,5 km iedzīšanā. Vēl vienu pasaules čempionāta bronzas medaļu I. Bricis izcīnīja 2005. gadā sprintā. 2006. gadā Turīnā viņš guva savu augstāko vietu olimpiskajās spēlēs, 12,5 km iedzīšanā finišējot ceturtais. Sievietēm 15 km distancē desmitā bija Madara Līduma. Olimpiskajās spēlēs 2010. gadā Vankūverā I. Bricis sprintā finišēja četrpadsmitais, kas bija Latvijas biatlonistu labākais rezultāts. 2006. un 2010. gada spēlēs Latvija startēja ar pilnu sieviešu komandu. 2014. gada olimpiskajām spēlēm Latvija pirmo reizi nekvalificējās ar pilnu komandu. Tomēr jaunais līderis Andrejs Rastorgujevs, kas vairākkārt bija iekļuvis labāko desmitniekā PK posmos, savās otrajās spēlēs sasniedza augstvērtīgo 9. vietu 12,5 km iedzīšanā. Avots: enciklopēdija.lv

Klausoties Kultūras rondo sarunas ar Mārtiņu Braunu, kas raisījušās pirms vairākiem gadiem, sajūta, ka tās dzīvo ārpus laika. Par “foršiem pozitīviem impulsiem”, kas Mārtiņa dzīvē tik klātesoši; par piesārņoto kultūrtelpu, kurai “jādod gaiss un jāattīra tā no mākslinieku radītā”; par neatkārtošanos mūzikā un sava rokraksta meklējumiem, par sadarbību radošajā procesā, kas Mārtiņam tik ļoti bija nepieciešama. Par Mikiņu un „Sīpoliem”. Sarunas ārpus laika. Viena – pirms desmit gadiem, kad komponists gatavojās saviem sešdesmitās dzimšanas dienas koncertiem; otra – pirms trijiem gadiem, tuvojoties Dziesmusvētkiem, kad  bija iznākusi arī sarunu grāmata „Saule. Mārtiņš. Daugava”. Dodamies viņa “Karalistē”.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists Edgars Ceske Daudziem priekšmetiem, kas glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā, līdzi nāk savi stāsti. Tādi ir arī par diviem karogiem, par kuriem šoreiz. Latviešu zemnieku savienības Turaidas nodaļas karogs veidots 1930. gados, iespējams, pēc mākslinieka Anša Cīruļa meta. Ap 1940. gadu, ienākot Padomju armijai, karogs atradās Pētersonu ģimenē, Turaidas jaunsaimniecībā “Kraujas” pie Matildas Pētersones un viņas vīra, kas bija aizsargi un aktīvi Zemnieku savienības biedri. 1949. gada 25. martā Matildu Pētersoni izsūtīja uz Sibīriju.  Pilnīgi nejauši kopā ar citām mantām viņa paņēma līdzi arī karogu. Karogs izbraukāja Sibīriju, ap 1957. gadu atgriezās Latvijā, Matilda Pētersone to glabāja visus turpmākos gadus. Savas dzīves beigās viņa uzticēja karogu pazīstamajam arheologam un Rīgas vēstures pētniekam Andrim Caunem, kurš Atmodas laikā to nodeva Turaidas muzejam. Tagad karogs atrodas Turaidas muzejrezervāta krājumā. Materiāls: vilna, ar zīda izšuvumu. Krāsa: koši zaļš pamats, izšūts ar dzelteniem un brūniem diegiem. *** Turaidietes Dailas Krastiņas vīrs, Padomju armijas virsnieks, visus padomju varas gadus slēpa savās lauku mājās Inciemā Latvijas karogu, ko bija ieguvis no kādas kundzes Cēsīs ap 1948. gadu. Visa ģimene to zināja, bet neviens neizpļāpājās. Dailas Krastiņas stāstījums, pierakstīts 2016. gada novembrī: "1988. gadā bija folkloras festivāls, to atklāja Rīgā. Datumu neratceros, bija pēcpusdiena un visi gāja uz Doma laukumu. Šur tur parādījās Latvijas karogs un dziedāja Dievs svētī Latviju. Nākamā dienā sporta pilī atklāja festivālu. Nāca dūdinieki – latvieši, igauņu un lietuvieši. Nāca vīri ar Latvijas karogiem. Vakarā visi folkloras ansambļi pulcējās Daugavmalā, bija arī Latvijas karogi, nebija daudz, bet bija, arī Skandiniekiem bija karogi. Daugavmalā pils tornī plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs, mikrofonos skan priekšlasījums un Raiņa "Daugava". Vienā brīdī ap pusnakti karogs pazūd... Un jaunatne ies tagad uz to pili, mēs esam uztraukušies, ko tā jaunatne tagad sastrādās. Bija kāds cilvēks, kas gāja skaidrot, kas notiek. Izrādījās ka tas sarkanbaltsarkanais karogs piederēja aktieriem, tie savu darbu beiguši un ņem karogu prom. Es tagad atceros, ka man mājās ir karogs, es teicu, ka braukšu pakaļ karogam. Man tās mājas ir tādas, ka visu var redzēt, man taču tas karogs jāmazgā, bet visu izdarīju… Tas karogs ir lāpīts, es nezinu, vai mans vīrs Roberts Krastiņš to karogu bija lāpījis. Koka kāta bija izurbts caurums, bija saliekams, nolakots. Es no rīta ierados Rīgā, pirmais pasākums bija Brīvdabas muzejā, un mēs bijām ar karogu, un uz mums sāka skatīties pavisam savādāk. Es neatceros, vai mēs bijām Dainu kalnā, mēs bijām Bauskā un tur bija Budēļi, karognesējs bija Salmanis Pēteris. Cilvēki nezināja, vai drīkst skatīties uz to karogu, viņi novērsās, viņi neskatījās - laikam bija bail. Viens vecs vīrs stāvēja ar baltu rozi rokā un pienāca un piesprauda pie karoga šo rozi. Koncerts notika, bija daudz kara dziesmu, tie cilvēki neatvērās. Aina Salmane mudināja Budēļu vadītāju pastāstīt, kas notiek Rīgā, par lemšanu par karoga atļaušanu. Rīgā visi staigājas ar karogiem un cilvēki atvērās”.

Viesturis rubrikā itūreiz viesturneica Laura Melne īsavāruse storpkaru laika laikrokstu puslopuos, kab pastuosteitu, kai paguojušuo godu symta 20. i 30. godūs atzeimuoja 11. i 18. novembri. Pyrmais gods, kod beja nūsasliedzs Naatkareibys kars, Latveja izceinejuse breiveibu i varēja svinēt 18. novembri, beja 1920. gods. Zynoms, ka itymā datumā katuoļu bazneica beja izdavuse reikuojumu vysuos bazneicuos nūturēt svineigus dīvkolpuojumus. Tai nūtyka ari Rēzeknē, kur piļsātys školāni i pedagogi ar karūgim, orkestra pavadeiti, ari devēs guojīnī iz bazneicu. Nu tuo laika ari 18. novembra svineigais Svātais Mišs palyka par namaineigu tradiceju. Taipat aktivi svātkūs tyka īsaisteiti ari školāni. 1922. godā laikrokstā “Latgolas Vōrds” pastreipuots, ka svineigajā pasuokumā piļsātys leluokajā laukumā pīsadalejušys vysys Rēzeknis školys. Tī Latgolys kuojinīku divizejis komanders Krišjānis Berķis komandēja paruodi, spielēja orkestris, bet vokorā svātki nūsaslēdze ar pasuokumu Rēzeknis vydsškolā. Leidzeigi svātkus bazneicuos i školuos svieteja ari pogostūs. Par pīmāru, sasaglobuojušs zinis par 1924. goda 18. novembra nūtikšonom Vyškūs. 1923. goda 18. novembris Rēzeknis viesturē zeimeigs ar tū, ka piļsātys vadeiba svineigā sēdē pījēme lāmumu puorsaukt vairuokys īlys. Lelajai Nikolaja īlai tyka dūts Atbreivuošonys vuords, Lelū Ludzys īlu puorsauce par Latgolys īlu, Augšejū Piļs īlu – par Bruoļu Skryndu īlu. Latvejis pīcu godu jubileju ar vierīni atzeimuoja ari Daugovpilī – piļsāta bejuse kruošni izpuškuota, nūtyka ari tradicionaluo militaruo paruode ar izgleteibys ministra Hugo Celmiņa kai Luočplieša kara ordiņa kavalera daleibu. Leluokajuos piļsātuos pat diveju dīnu garumā tyka svieteita Latvejis desmit godu jubileja 1928. godā. Par pīmāru, 17. novembrī Rēzeknē beja pīminis breids Bruoļu kopūs i tam veļteits dīvkolpuojums, kai ari lāpu guojīņs pa piļsātu. 17. novembris tyka pasludynuots par tautys sāru dīnu, kod nanūteik izprīcu pasuokumi, bet teik pīmynāti Naatkareibys karā krytušī. Myusu dīnuos leidzeigi pasuokumi nūteik 11. novembrī, Luočplieša dīnā. Itymā laikā Luočplieša dīna kai vaļsts mārūga pīminis dīna vēļ nabeja nūsastyprynuojuse. Leidz 1928. godam tamā pasnīdze Luočplieša Kara ordiņus, tī beja armejis svātki, kas pakuopeniski puorguoja vaļstiskā leiminī. Par pīmāru, 1926. godā laikrokstā “Jaunō Straume” raksteits, ka Luočplieša ordiņa svātki atzeimuoti vysuos karaspāka daļuos proviņcē, bet Reigā nūtykuse plaša karaspāka paruode. Viests par 11. novembra pasuokumim Latgolā pasaruoda, suocūt ar 1931.godu, kod Rēzeknē bazneicys laukumā nūtykuse godskuortiejuo armejis i Luočplieša kara ordiņa svātku svineiguo paruode. Rokstā ari pīmynāts, ka sakarā ar vaļstī asūšū saimnīciskū krīzi, balle viersnīku klubā itūreiz nanūteik.   18. novembri parosti i piļsātuos i leluokajūs pogostūs atzeimuoja ar svineigu dīvkolpuojumu i paruodi. Piļsātuos, kur beja garnizons, tei beja armejis paruode, cytur – aizsorgu voi guņdziesieju paruode. Vokorpusē sekuoja prīšklasejumi i sareikuojumi. 20. godu ūtrajā pusē, kod Rēzeknē nūsastyprynuoja Latgolys teatris, taišni tys palyka par centralū 18. novembra svātku vītu. 1927. godā svātku izruode tyka organizāta divejuos daļuos – pyrmajā latvīšu literarajā volūdā ruodeja skotus nu Raiņa poemys “Daugava”, bet ūtrajā latgaliski pīduovuoja komedeju “Čarļa krystamuote”. Piec tam izskanēja daudz kritikys taišni par repertuara izvieli, aizdūdūt vaicuojumu, voi eistyn vaļsts svātkūs juoruoda taida komedeja, kas naiztur pat loba humora kriterejus i vyspuor naatbylst teatra mierkim par kulturys leimiņa ceļšonu Latgolā? Kaids anonims autors par izruodi laikrokstā “Latgolys Vōrds” raksteja: “Es dūmoju, ka nivīns vasala pruota cylvāks naataisnuos taidu reikuošonūs, ka ar pabolstim, kurūs pīškir ari Latgolys teatram un kuri nuok nu nabadzeigūs zemnīku svīdrūs mozguotim santimim, tyktu saguoduota tukša izasmīšona.” Vaļsts svātku nūskanis beja jiutamys ari 1929. goda 17. novembrī nūtykušajā Latgolys Tautys piļs atkluošonā Rēzeknē, kur pīsadaleja vaļsts augstuokuos amatpersonys. Vaļsts prezidentu Gustavu Zemgalu, Ministru prezidentu Hugo Celmiņu i cytys prominencis Rēzeknis stacejā svineigi sagaideja vītejī školāni. 30. godu pyrmajā pusē Tautys pilī 18. novembrī nūtyka dažaidi koncerti. Piec 1934. goda 15. maja Kārļa Ulmaņa vaļsts apvārsuma 11. i 18. novembra nūtikšonys latgalīšu laikroksti atspīgeļuoja daudz plašuok, kas nav puorsteigums, jemūt vārā, ka vīns nu golvonūs Ulmaņa autoritaruo režima ideologejis bolstim beja Latvejis īdzeivuotuoju audzynuošona nacionalisma i tautys vīneibys gorā. 1934. goda 11. novembrī Rēzeknē nūtyka daudz leluokys Luočplieša dīnys svineibys kai cytus godus, ar paruodi, koncertu i prīšklasejumu školānim, kurā jī tyka īpazeistynuoti ar svātku nūzeimi i ideju. Piečuokūs godūs presē tyka apraksteiti Luočplieša dīnys pasuokumi ari cytur Latgolā. 11. novembrī piļsātuos nūtyka paruodis, tyka gūdynuoti Luočplieša kara ordiņa kavaleri. Tok sasaglobuojuse beja ari tradiceja 17. novembrī īt guojīnī iz Bruoļu kopim i pīminēt krytušūs. Ari mozpiļsātuos nūtyka vys vierīneiguoki 18. novembra svātku pasuokumi, par pīmāru, laikroksts “Jaunais Vōrds” 1936. godā viesteja, ka Ludzā pyrmū reizi nūtics lels lāpu guojīņs kūpā ar aizsorgu orkestri. Rēzekne i Daugovpiļs vysod tyka ari izgaismuotys. Kai eipašu vaļsts svātku nūtikšonu var izceļt 1935. godā Latgolys teatrī nūtykušū pyrmizruodi Ontona Rupaiņa lugai “Kod pyrmī gaili dzīdōja”, kas beja veļteita Pītera Miglinīka personeibai. 1938. godā, kod svinēja Latvejis proklamiešonys 20. godadīnu, vysuos katoļu bazneicuos nu reita reizē tyka zvaneiti zvoni. Bez jau īrostūs nūtikšonu, Rēzeknē bez moksys tyka pīduovuota īspieja vērtīs svātku kinys, bet vairuokūs pogostūs i mozpiļsātuos nūtyka ari svātku uguņuošona.  

Viesturis rubrikā itūreiz viesturneica Laura Melne īsavāruse storpkaru laika laikrokstu puslopuos, kab pastuosteitu, kai paguojušuo godu symta 20. i 30. godūs atzeimuoja 11. i 18. novembri. Pyrmais gods, kod beja nūsasliedzs Naatkareibys kars, Latveja izceinejuse breiveibu i varēja svinēt 18. novembri, beja 1920. gods. Zynoms, ka itymā datumā katuoļu bazneica beja izdavuse reikuojumu vysuos bazneicuos nūturēt svineigus dīvkolpuojumus. Tai nūtyka ari Rēzeknē, kur piļsātys školāni i pedagogi ar karūgim, orkestra pavadeiti, ari devēs guojīnī iz bazneicu. Nu tuo laika ari 18. novembra svineigais Svātais Mišs palyka par namaineigu tradiceju. Taipat aktivi svātkūs tyka īsaisteiti ari školāni. 1922. godā laikrokstā “Latgolas Vōrds” pastreipuots, ka svineigajā pasuokumā piļsātys leluokajā laukumā pīsadalejušys vysys Rēzeknis školys. Tī Latgolys kuojinīku divizejis komanders Krišjānis Berķis komandēja paruodi, spielēja orkestris, bet vokorā svātki nūsaslēdze ar pasuokumu Rēzeknis vydsškolā. Leidzeigi svātkus bazneicuos i školuos svieteja ari pogostūs. Par pīmāru, sasaglobuojušs zinis par 1924. goda 18. novembra nūtikšonom Vyškūs. 1923. goda 18. novembris Rēzeknis viesturē zeimeigs ar tū, ka piļsātys vadeiba svineigā sēdē pījēme lāmumu puorsaukt vairuokys īlys. Lelajai Nikolaja īlai tyka dūts Atbreivuošonys vuords, Lelū Ludzys īlu puorsauce par Latgolys īlu, Augšejū Piļs īlu – par Bruoļu Skryndu īlu. Latvejis pīcu godu jubileju ar vierīni atzeimuoja ari Daugovpilī – piļsāta bejuse kruošni izpuškuota, nūtyka ari tradicionaluo militaruo paruode ar izgleteibys ministra Hugo Celmiņa kai Luočplieša kara ordiņa kavalera daleibu. Leluokajuos piļsātuos pat diveju dīnu garumā tyka svieteita Latvejis desmit godu jubileja 1928. godā. Par pīmāru, 17. novembrī Rēzeknē beja pīminis breids Bruoļu kopūs i tam veļteits dīvkolpuojums, kai ari lāpu guojīņs pa piļsātu. 17. novembris tyka pasludynuots par tautys sāru dīnu, kod nanūteik izprīcu pasuokumi, bet teik pīmynāti Naatkareibys karā krytušī. Myusu dīnuos leidzeigi pasuokumi nūteik 11. novembrī, Luočplieša dīnā. Itymā laikā Luočplieša dīna kai vaļsts mārūga pīminis dīna vēļ nabeja nūsastyprynuojuse. Leidz 1928. godam tamā pasnīdze Luočplieša Kara ordiņus, tī beja armejis svātki, kas pakuopeniski puorguoja vaļstiskā leiminī. Par pīmāru, 1926. godā laikrokstā “Jaunō Straume” raksteits, ka Luočplieša ordiņa svātki atzeimuoti vysuos karaspāka daļuos proviņcē, bet Reigā nūtykuse plaša karaspāka paruode. Viests par 11. novembra pasuokumim Latgolā pasaruoda, suocūt ar 1931.godu, kod Rēzeknē bazneicys laukumā nūtykuse godskuortiejuo armejis i Luočplieša kara ordiņa svātku svineiguo paruode. Rokstā ari pīmynāts, ka sakarā ar vaļstī asūšū saimnīciskū krīzi, balle viersnīku klubā itūreiz nanūteik.   18. novembri parosti i piļsātuos i leluokajūs pogostūs atzeimuoja ar svineigu dīvkolpuojumu i paruodi. Piļsātuos, kur beja garnizons, tei beja armejis paruode, cytur – aizsorgu voi guņdziesieju paruode. Vokorpusē sekuoja prīšklasejumi i sareikuojumi. 20. godu ūtrajā pusē, kod Rēzeknē nūsastyprynuoja Latgolys teatris, taišni tys palyka par centralū 18. novembra svātku vītu. 1927. godā svātku izruode tyka organizāta divejuos daļuos – pyrmajā latvīšu literarajā volūdā ruodeja skotus nu Raiņa poemys “Daugava”, bet ūtrajā latgaliski pīduovuoja komedeju “Čarļa krystamuote”. Piec tam izskanēja daudz kritikys taišni par repertuara izvieli, aizdūdūt vaicuojumu, voi eistyn vaļsts svātkūs juoruoda taida komedeja, kas naiztur pat loba humora kriterejus i vyspuor naatbylst teatra mierkim par kulturys leimiņa ceļšonu Latgolā? Kaids anonims autors par izruodi laikrokstā “Latgolys Vōrds” raksteja: “Es dūmoju, ka nivīns vasala pruota cylvāks naataisnuos taidu reikuošonūs, ka ar pabolstim, kurūs pīškir ari Latgolys teatram un kuri nuok nu nabadzeigūs zemnīku svīdrūs mozguotim santimim, tyktu saguoduota tukša izasmīšona.” Vaļsts svātku nūskanis beja jiutamys ari 1929. goda 17. novembrī nūtykušajā Latgolys Tautys piļs atkluošonā Rēzeknē, kur pīsadaleja vaļsts augstuokuos amatpersonys. Vaļsts prezidentu Gustavu Zemgalu, Ministru prezidentu Hugo Celmiņu i cytys prominencis Rēzeknis stacejā svineigi sagaideja vītejī školāni. 30. godu pyrmajā pusē Tautys pilī 18. novembrī nūtyka dažaidi koncerti. Piec 1934. goda 15. maja Kārļa Ulmaņa vaļsts apvārsuma 11. i 18. novembra nūtikšonys latgalīšu laikroksti atspīgeļuoja daudz plašuok, kas nav puorsteigums, jemūt vārā, ka vīns nu golvonūs Ulmaņa autoritaruo režima ideologejis bolstim beja Latvejis īdzeivuotuoju audzynuošona nacionalisma i tautys vīneibys gorā. 1934. goda 11. novembrī Rēzeknē nūtyka daudz leluokys Luočplieša dīnys svineibys kai cytus godus, ar paruodi, koncertu i prīšklasejumu školānim, kurā jī tyka īpazeistynuoti ar svātku nūzeimi i ideju. Piečuokūs godūs presē tyka apraksteiti Luočplieša dīnys pasuokumi ari cytur Latgolā. 11. novembrī piļsātuos nūtyka paruodis, tyka gūdynuoti Luočplieša kara ordiņa kavaleri. Tok sasaglobuojuse beja ari tradiceja 17. novembrī īt guojīnī iz Bruoļu kopim i pīminēt krytušūs. Ari mozpiļsātuos nūtyka vys vierīneiguoki 18. novembra svātku pasuokumi, par pīmāru, laikroksts “Jaunais Vōrds” 1936. godā viesteja, ka Ludzā pyrmū reizi nūtics lels lāpu guojīņs kūpā ar aizsorgu orkestri. Rēzekne i Daugovpiļs vysod tyka ari izgaismuotys. Kai eipašu vaļsts svātku nūtikšonu var izceļt 1935. godā Latgolys teatrī nūtykušū pyrmizruodi Ontona Rupaiņa lugai “Kod pyrmī gaili dzīdōja”, kas beja veļteita Pītera Miglinīka personeibai. 1938. godā, kod svinēja Latvejis proklamiešonys 20. godadīnu, vysuos katoļu bazneicuos nu reita reizē tyka zvaneiti zvoni. Bez jau īrostūs nūtikšonu, Rēzeknē bez moksys tyka pīduovuota īspieja vērtīs svātku kinys, bet vairuokūs pogostūs i mozpiļsātuos nūtyka ari svātku uguņuošona.  

Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Radio muzeja vadītājs Jānis Jansons Vai zini, kā ceļu uz atzīšanu lauza skaņu plašu vecvectētiņš, Tomasa Alvas Edisona izgudrotais skaņas pierakstīšanas un atskaņošanas aparāts - fonogrāfs? Un vai zini, ar ko patafons atšķiras no gramofona un kādi skaņu plašu atskaņotāji tika ražoti Latvijā? Pirmajā gramofona priekšteča fonogrāfa demonstrācijā kāds Zinātņu akadēmijas loceklis uzbruka Edisonam ar vārdiem: "Vienkāršs metāls nedrīkst aizstāt augstās būtnes - cilvēka - balsi!" Par fonogrāfu tai laikā tika stāstīti feļetoni, to rādīja kā burvju mākslu cirkā. Pirmo fonogrāfa īpašnieku Krievijā "par mehāniska zvēra demonstrāciju" ielika pat cietumā uz 3 mēnešiem! Fonogrāfs mūzikai nederēja, jo to bija grūti tiražēt. Toties tas noderēja folkloras vākšanai un dažādu tekstu ierakstam, kas bija vajadzīgi vienā eksemplārā. Bet folkloras dziedātāji bieži izbijās un bēga projām, par nelabo domādami, savu balsi izdzirdot. Nelīdzēja par ieraksta fizikas izskaidrojums. Gruzijas kalnu ciemata vecākais steigšus padzina kādu komponistu, kurš gribēja ieskaņot kalniešu dziesmas. Bet 1916. gadā kāds Krievijas reliģiskas sektas vadītājs lika savākt gramofonus un 8 pat sadedzināja! Tā kā elektriskās skaņas pastiprināšanas vēl nebija, tad skaņu pastiprināja mehāniski, ar liela rupora palīdzību. Gramofons pieņēma diezgan amizantus izmērus, lai varētu no mazas rieviņas dabūt pietiekami skaļu skaņu. Palielināt kvalitāti un uzlabot skaņu centās veselus 30 gadus. Ieraksta telpā bija liels rupora atvērums, kurā dziedātājs bāza galvu un centās pēc iespējas skaļi dziedāt. Rupora tievais gals gāja uz ieraksta iekārtu blakus telpā. Orķestra ierakstiem telpu izveidoja apgāztas piramīdas formā, kuras pamatne bija lielāka par metru. Tievākais gals gāja uz ieraksta membrānu un griezni. Un tad nu skaņas celiņš kļuva cik necik jūtams. Arī atskaņojošajā pusē izveidoja anekdotiski lielas taures. Bet tad iedomājās telpā starp membrānu un ruporu spridzināt gāzes maisījumu. Troksni varēja dzirdēt pat dažu kilometru attālumā, bet melodija kaut kur pazuda. Nedaudz veiksmīgāks bija mēģinājums telpā starp membrānu un plati sūknēt saspiestu gaisu. Bet šī iekārta bija dārga, ātri saēda plates un arī pašu mehānismu. Interesants bija mēģinājums atskaņot 3 vienādas plates ar 3 gramofoniem. Sinhroni tas neizdevās, bet muzikālais juceklis sajūsmināja klausītājus, īpaši jaunatni (gandrīz tāpat kā tagad). Ap Pirmā pasaules kara sākumu taures gramofonus nomainīja joprojām mehāniskie, plates palaišanas ierīci ar roku griežamie skapīšveida gramofoni, kurus varēja novietot gan uz kājām, gan galda. Pamazām sadzīvē ienāca un popularitāti guva jaunāki – koferveida pārnēsājamie modeļi, kuros skaņas pastiprinājuma taure bija iestrādāta ierīces korpusā. Šos skaņu plašu atskaņotājus sauca par patafoniem – no franču ražotājfirmas Pathe. Pēc pārejas uz elektrisko ierakstu un tā atskaņošanu gramofona plates kļuva populārākas, populārāki kļuva arī gramofoni un elektriskie atskaņotāji, kuros skaņu pastiprināja caur radio. Latvijā 1932. gadā par pieclampu radio bez atskaņotāja Leibovics prasīja 780 latus, bet ar atskaņotāju – 980. Pēc 1954. gada sāka ražot radioaparātus, kam bija gramofona paneļi. Tos sauca par radiolām. Tajā laikā ražoja viena nosaukuma vai tehniskās shēmas radiolas un radioaparātus. Radiola "Daugava" tika ražota no 1955. līdz 1959. gadam, bet radio "Daugava" – no 1955. līdz 1958. gadam. Maksimālais ražojuma daudzums gada laikā radiolām bija 83 000, bet radiouztvērējiem – 65 000. Cena rubļos – radiolai "Daugava" bija 1100 rubļu, bet radioaparātam "Daugava" – 765 rubļu (cenas līdz 1961. gada naudas reformai). Nākamais radiouztvērējs un radiola "Sakta" tika ražoti no 1959. līdz 1964. gadam. Radiola ar tādu pašu shēmu "Dzintars" – no 1960. līdz 1964. gadam. Maksimālais ražošanas daudzums gada laikā radiolai "Sakta" bija 236 000, bet radiouztvērējam – 25 000 gab. 1964. gada beigās Rīga sāka ražot pirmās un augstākās klases stereofoniskās radiolas "Rigonda" un "Simfonija", kaut plašu veikalā stereofoniski bija gandrīz tikai Sarkankarogotās armijas ansambļa ieraksti. Sākot ar 1974. gadu Latvijā sāka ražot pilna komplekta stereo atskaņotājus. Bija "Akords", "Melodija", "Allegro" un "Ārija". Tieši "Ārija" tad arī kļuva par pēdējo populāro plašu stereo atskaņotāju, 1990. gadā dodot vietu digitālajām ārzemju iekārtām.

Prieks satikties. Drusku kā dziesmusvētki. Iegūt kopības sajūtu – tādas ir koristu un diriģentu emocijas izteiktas vārdos, pulcējoties XII Skolu jaunatnes dziesmu svētku noslēguma koncertam „Dziesmubērns”. Televīzijas ieraksts notika Mežaparka Lielajā estrādē, kopā sanākot vien nelielai daļai no ierastā dziesmu svētku kopkora. Koncerta idejas autori atzīst, ka “Dziesmubērns” ieguvis citu rakursu, taču tā noteikti būs sēkliņa nākotnei. Augusta pēdējā dienā 11 kori no dažādiem Latvijas novadiem pulcējās Mežaparka Lielajā estrādē, lai piedalītos koncerta „Dziesmubērns” filmēšanā. Koristi glīti saposušies, sastājušies nelielos pulciņos, priecīgā noskaņojumā gaida uznācienu kopdziesmām. Pirmos sastopu Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas jauktā kora dalībniekus un kora diriģenti Agiju Piziku. Emocijās dalās Līva, Rēzija un Viesturs. Uzklausām arī Lielvārdes mūzikas un mākslas skolas bērnu kori „Lielvārde” diriģentes Evitu Konošu un Baibu Kleperi, dziedātājas Kristīni un Evelīnu. Starp koriem, kas piedalās noslēguma koncertā, ir arī Rīgas Doma meiteņu koris „Tiāra” , diriģente Aira Birziņa, viņa arī dziesmu svētku virsdiriģente un uzver, ka katra diena ir sagaidāma ar kādām izmaiņām un, ja tādu nav, tas esot pat labi. Virsdiriģente Līga Celma-Kursiete un viņas Jelgavas 4. vidusskolas jauktais koris dienu iesākuši agri. Līga Celma-Kursiete bilst, ka visi ir priecīgi būt estrādē, jo nav zināms, ko nesīs tuvākā nākotne. Kopdziesmas „Saule, pērkons, Daugava” ierakstīšana tiek atkārtota vairakkārt, šī ir Skolēnu dziesmu svētku īpašā dziesma, jo pirmo reizi Mežaparka estrādē tā skanējusi tieši skolēnu dziesmu svētkos 1989.gadā. Brīdī, kad kopkoris gatavojas Latvijas himnas ierakstam, ko diriģēs svētku Goda virsdiriģents Jānis Erenštreits, noslēguma koncerta „Dziemsubērns” režisorei Ingai Cipei laiks sarunai par noslēguma koncerta ideju. Koncerta mākslinieciskais vadītājs, diriģents Edgars Vītols atklāj tā sarežģīto ceļu pie klausītājiem. Esam ielūkojušies koncerta „Dziemsubērns” ieraksta tapšanā, dienā, kad katrs koris iedziedāja vienu dziesmu, un tikai Valsts himna un Mārtiņa Brauna „Saule, pērkons, Daugava” skanēja visiem kopā.

Sākam jaunu ierakstu sēriju, kurā iepazīstināsim ar Purvīša balvas 2021. kandidātiem. Šogad Purvīša balva tiks pasniegta jau septīto reizi, un tā ir lielākā un prestižākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā. Balvas kandidātu darbu izstāde pašlaik tiek iekārtota un būs skatāma no 4. jūnija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā. Savukārt laureātu vai laureātus (šoreiz ir vairāki autoru kolektīvi) uzzināsim 11.jūnijā. Līdz tam ieskatīsimies un satiksimies ar visiem balvai izvirzītajiem māksliniekiem un autoru kolektīviem. Sāksim ar Valdi Celmu, mākslinieks Purvīša balvai nominēts par kinētiskajām skulptūrām „Dzīvības ritmi” un „Pozitrons” otrās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles izstādē „Viss reizē zied” 2020.gada augustā – septembrī. Darbiem ir interesanta vēsture, tāpēc to tapšana datēta ar diviem gadskaitļiem. Ar Valdi Celmu tiekamies izstādes ekspozīcijā pie darbiem, un tās ir divas lielformāta kinētiskās skulptūras, katra izvietota savā telpā – kinētiskā sienas skulptūra „Dzīvības ritmi” un lielformāta kinētiskā skulptūra „Pozitrons”, kuru Valdis Celms veidojis 1976.gadā publiskam elektronikas rūpnīcas “Pozitron” priekšpagalmam. Sākotnējais projekts palika nerealizēts un darbs pirmo reizi izgatavots kā pilna mēroga skulptūra RIBOCA 2 ietvaros. „Pozitrona” metāla konstrukcija ir veidota no divām sfērām, kuru centrā paslēpts motors izraisa lēnu rotāciju, bet mainīga gaismas programma izgaismo darbu dinamiskos krāsu ornamentos. Kinētiskā skulptūra „Dzīvības ritmi” – tās iespaidīgā karkasā atrodas caurspīdīgu lenšu slāņi, kuru svītrojums pārklājas, radot muarē efektu. Savienojot optiskās un kinētiskās mākslas aspektus, viena no lentēm atrodas nemitīgā lēnā rotācijā, darba divdimensiju plaknē radot mainīgu ģeometrisku kustību. Valdis Celms ir pionieris Latvijas kinētiskajā mākslā, virzienā, kas balstīts formā, kustībā un telpas organizācijā. Viņa darbi, no kuriem daudzi eksistē tikai skiču formā, sasaucas ar konstruktīvistu vizuālo valodu un reprezentē centienus radīt totālu mākslu, kas aptver visus dzīves aspektus. 1978.gadā Valdis Celms bija viens no autoriem nozīmīgajai Rīgas izstādei „Forma. Krāsa. Dinamika”, kur tika izstādīti inovatīvi meklējumi un avangardiski risinājumi kinētiskajā tēlniecībā. Par saviem nozīmīgākajiem darbiem mākslinieks uzskata 60.gadu beigās radītās fotokolāžas, radioteleskopa antenas dizainu, kinētiskos objektus „Rotējošie cilindri”, „Daugava”, „Pozitrons” un kinētisko skulptūru „Bāka”, ir autors galvaspilsētas robežzīmes telpiskajiem burtiem ”Rīga”. Valdis Celms pēta baltu rakstus, praktizē seno baltu kultu un sarakstījis grāmatas „Latvju rakstu zīmes” un „Baltu dievestības pamati”. Nobeigumā citāts no kuratores Elīnas Sproģes pausto par Valda Celma kinētiskajām skulptūrām „Dzīvības ritmi” un „Pozitrons”: „Caur šīm ornamentālajām konstrukcijām mākslinieks savieno sīkāko elementārdaļiņu un kosmosa plašumus, ļaujot skatītājam emocionālā un pavisam fiziskā veidā sevi sajust kā daļu no lielāka veseluma”.

Anick Masse habite Riga la capitale de la Lettonie, située sur la mer Baltique, à l'embouchure de la Daugava. Cette ville est également réputée pour ses bâtiments en bois, son architecture art nouveau et sa vieille ville médiévale. Passant par les différences de températures, l'apprentissage du letton et les systèmes de santé et scolaire, Anick vous partage ces judicieux conseils avant de partir pour cette belle affectation Hors-Can.Thème de la musique par: Joy In Your Bright Face by MusicLFilesLink: https://filmmusic.io/song/7538-joy-in-your-bright-faceLicense: https://filmmusic.io/standard-license 

Vi höjer lite på ögonbrynen över det höga tonläget till artisten Yasins priser på P3 Guld, men ägnar framförallt avsnittet åt en djupdykning i geografi där vi vandrar förbi skyltar och platser och städer och andra referenser i text och musik. Vi levererar spaningar och reflektioner kring ett gäng mästerliga låtar med geografiskt tema. Dessutom har Ricky Holmquist tvingats skilja på verk och person samt lyssnat på två duetter medan Mikael Mjörnberg kort och gott lyssnat på Tool. Samtalet i ”skivcirkeln” behandlar Lars Winnerbäcks album ”Daugava” från 2007. Musiken som diskuteras i avsnittet hittar ni här: https://open.spotify.com/playlist/3NZ8BjxChbsBensYHdSnjH?si=d7c591f70cbf41a9 Vinjettfoto: Martin Wilson (https://www.facebook.com/fotografmartinwilson) Vinjettmusik: Systemet (https://www.facebook.com/systemetmusic)

Galvenokārt melodiskas un liriskas, arī neseno svētku emocionālākās dziesmas izvēlas amatieru koru dalībnieki – tāds secinājums pēc janvārī veiktās Latvijas Nacionālā kultūras centra un Dziesmu svētku biedrības rīkotās aptaujas. Tajā amatieru koru dalībnieki tika aicināti nosaukt dziesmas, kuras vēlētos izpildīt 2023.gada Dziesmu svētku noslēguma koncertā. Šāda aptauja notiek pirmo reizi. Starp trim aptaujā visbiežāk minētajām kora dziesmām ir gan Raimonda Paula un Jāņa Petera „Manai dzimtenei”, gan Jāzepa Vītola un Ausekļa „Gaismas pils”, gan Mārtiņa Brauna dziesma ar Raiņa vārdiem „Saule, Pērkons, Daugava”. Šīs dziesmas minētas katrā otrajā anketā. Un kā atzīst Latvijas Nacionālā kultūras centra Koru un vokālo ansambļu eksperts Lauris Goss, pirmais desmitnieks nav pārsteidzis. Tāpat ar lielu amatieru koru atbalstu „otrajā desmitniekā” ierindojušās tādas dziesmas kā Ērika Ešenvalda „Krustiem zvaigznes debesīs”, Jāņa Lūsēna „Karoga dziesma”, arī Imanta Kalniņa mūzika Riharda Dubras aranžējumā „Virs galvas mūžīgs piena ceļš” un Pētera Barisona „Dziesmai šodien liela diena”. Janvāra vidū, aicinot koru dziedātājus piedalīties aptaujā, Lauris Goss prognozēja, ka tie varētu būt trīs līdz pieci tūkstoši koru dalībnieku. Tik daudz tomēr nebija. Aptaujā, kurā piedalījās 2145 amatieru koru dalībnieki - diriģenti, kormeistari, vokālie pedagogi un dziedātāji - ieteikuši 886 kora dziesmas. XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku noslēguma koncertu repertuāru pamatā arī veidos Top 20 dziesmas, ko izraudzījušies koru dalībnieki, atklāj Lauris Goss. Repertuārs būs zināms rudenī, lai kori var sākt gatavoties.  

Šogad aprit 30 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji aizstāvēja valsts brīvību pret militārām akcijām un neatkarības pretiniekiem. Tā bija nevardarbīgās pretošanās izpausme, masveidīga gatavība aizsargāties bez ieročiem, kad, Latvijas Tautas frontes aicināti, cilvēki izveidoja barikādes apkārt stratēģiski svarīgiem objektiem Rīgā un citur Latvijā. Pateicoties tūkstošiem iesaistīto, neatkarības pretinieku mēģinājums pārņemt varu neizdevās. Līdz pat 20.janvārim šajā laikā raidījumā „Pēcpusdiena” mēs turpinām sižetu sēriju, kuros ar barikāžu dalībniekiem un organizatoriem sarunājas Latvijas Radio jaunie žurnālisti. Šodien ar vienu no barikāžu organizatoriem, Latvijas Tautas frontes domnieku no Jēkabpils – Jāni Lāci – sarunājās Karina Važnaja.  „Mēs apzinājāmies, ka ļoti riskējam ar savu dzīvību, veselību, bet tajā pašā laikā mēs nevaram atkāpties, jo mums bija jānosargā brīvība,” atmiņās dalās Jānis Lācis. Šodien fotohronists Jēkabpils pašvaldībā. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Bet pirms 30 gadiem Jēkabpils rajona padomes deputāts, Tautas frontes Jēkabpils domnieks, viens no barikāžu organizatoriem.  „Nē, mēs nebijām negatavi. Ziniet, saka – latviešu dziesmotā revolūcija, kaut kas gatavu ielika rokās, tā sagadījās… Nē, tas bija konsekvents, nopietns organizatoriskais darbs līdz šai X stundai. Un šī X stunda tika atklāta konkrēti 13.janvārī manifestācijā.” 13.janvāris – diena, kad Rīgā Daugavmalā pucējās pusmiljons cilvēku - iegūlusies Jāņa Lāča atmiņā kā ļoti spēcīgs un vienojošs brīdis. „Tur valdīja īpaša atmosfēra. Neviens nelikās svešs. Visi sveicinājās un smaidīja. Visi bija priecīgi, neviens jau par tām briesmām, kas bija notikušas Lietuvā, tobrīd nedomāja. Un visi bija gatavi tam, ka tai pašā vakarā jāsāk aizsargāt Rīgu un valstiski svarīgus objektus. Un tās cilvēku čalas, tās dziesmas, tas kopums, plakāti, uzsaukumi un Latvijas karogi. Nevarēja ābolu nomest, viņš nenokristu uz asfalta, bet kādam rokās vai uz galvas.” Turpmākās dienas pavadītas saspringtā organizatoriskā darbā. „Gulēts jau gandrīz netika nemaz. Kad es biju Jēkabpils rajona padomē, komplicējām nakts dežūras, organizējām cilvēkus uz Rīgu, pats pa Rīgu un Jēkabpili. Mums bija lielais televīzijas tornis, Zaķusala. Jēkabpilieši bija aktīvi, cilvēku mums bija daudz. Pat nevarējām nodrošināt visu cilvēku aizkļūšanu uz Rīgu. Mēs pat devām cilvēkus uz citiem svarīgajiem objektiem. Vācām pārtiku. Caur Jēkabpils cukurfabriku meklējām cukuru. Meklējām produktus, drēbes, gāzmaskas. Netika aizsūtīts neviens nepilngadīgais, neviens netika aizsūtīts pliks vai ar varu. Visi bija reģistrēti žurnālā – vārds, uzvārds, kontakti. Nespieda dežūrēt ilgu laiku, bija maiņas. Autobusi gāja un mainīja cilvēkus ik pa diennaktij.” Jānis Lācis piedalījās arī dežūrās, tās nav bijušas vieglas. Tomēr, neskatoties uz grūtībām un skarbajiem laika apstākļiem, cilvēku izturība bijusi apbrīnojama. {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="910" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}  „Nogurums bija drausmīgs. Vienu nakti mums paziņoja, ka jābūt uzmanīgiem, Daugava vēl nebija aizsalusi, un ļoti iespējams, ka Krievijas desanti izsēdināti uz Daugavas, un ieņems Zaķusalu, nāks uzbrukumā. Mēs arī intensīvi izvietojām dzeloņstieples un ar ko vien var barikādējām krastmalu, un pašiem jāstāv. Ugunskurus nevar īsti kurināt, jo redzēs, kur mēs atrodamies. Tonakt bija kādi mīnus desmit grādi, Daugava vaļā, un no Daugavas pūš mums virsū miglu. Un tā migla ir slapja, tā nāk mums pāri, un mēs visi esam tādi kā šokolādes glazūru aplietas figūriņas. Kad beidzās mūsu maiņa, aizgājām līdz tornim, man mugurā bija tā saucamā krievu pufaika, latviski – vatenis, tad es viņu noņēmu nost kā skafandru. Noņēmu, uzliku, un viņa nesabruka, bet stāvēja pārledota visa. Bet neslimojām. Viss gāja ar ugunskuriem, ar tējām. Un visam pāri patriotisma dzinulis, kas mūs dzina uz priekšu, saglabāja veselību, kaujas sparu, ko mēs parādījām. Un nav veltīgi, jo šodien valsts karogs plīvo!” Jānis Lācis, kurš ar fotogrāfiju bija aizrāvies jau kopš bērnības, fotogrāfijās dokumentēja arī tā laika notikumus.  „No pašām barikādēm, gan no Jēkabpils kā organizējamies, gan no Rīgas. Bet nebija tik liels mērķis, kā šodien es to saprotu, ka fotoaparātam bija jābūt katru minūti pie rokas. Bet bija vairāk domas un darbi organizēšanā.” Pēc barikāžu beigām, bijis gandarījums par paveikto, tomēr iekšējā miera sajūta nemaz tik ātri neiestājās. „Liels etaps bija līdz augusta pučam. Var teikt tā, ka kad karavīram beidzas karš, tad vēl īsti nevar mieru rast. Un es apzinājos visas briesmas, kas varēja draudēt man, manai ģimenei, manai tautai un manai valstij. Pēc barikādēm mēs tāpat nejutāmies īsti droši, jo mēs gaidījām arī šo puču. Mēs zinājām - būs! Tik viegli šī vara nepadosies! Tas ir tas emocionālais pārdzīvojums, prieks par sasniegto, bet aizvien, kā mēs sakām, pulverim jābūt ir sausam.” No 1994. līdz 98.gadam Jānis Lācis bija Jēkabpils rajona padomes priekšsēdētājs. Kopā ar domubiedriem piedalījies Zemessardzes dibināšanā, un vēl šodien ir Zemessardzes 56. kājnieku bataljona Veterānu apvienības priekšnieks. Un nu jau teju 20 gadus Jānis aktīvi iemūžina fotogrāfijās Jēkabpilī, un kā saka vietējie, bez viņa nav iedomājams neviens notikums un pasākums Jēkabpilī. Jānis Lācis katru gadu dodas uz barikāžu atceres pasākumiem Rīgā, kā arī organizē kopīgus braucienus no Jēkabpils. „Tas ir tā iegājies, kā ir 4.maijs, 18.novembris, mums ir 13.janvāris – barikāžu sākums. Un mēs braucam uz Zaķusalu katru gadu.” Šogad ierobežojumu dēļ publiski pasākumi nenotiek, tomēr Jēkabpilī tiek organizēta jēkabpilieša Daiņa Ormaņa barikāžu laika fotogrāfiju izstāde, kas būs apskatāma tiešsaistē un brīvdabā Jēkabpils Vecpilsētas laukumā.

Tänase saate külaline Silja Paavle nimetab oma üheks lemmikriigiks Lätit. Silja tõdeb, et Läti on ühelt poolt ülisarnane Eestile (näiteks loodus), kuid tegelikult on seal nii palju erinevat (näiteks ehedus ja arhailisus). Sel suvel on kindlasti rohkem rahvast Lätit avastanud ning Silja avaldab lootust, et see jääb eestlaste jaoks jätkuvalt armastatud sihtpaigaks. Olles käinud Lätis lugematul arvul kordi, annab Silja nõu, milliseid põnevaid paiku külastada. Näiteks Cēsist soovitab ta kõigile – nii romantikutele, lastega peredele kui ka üksikreisijatele. Samuti mõtiskleb Silja, miks võrreldakse Riiat Pariisiga – ning jagab nippe, mida Lätimaa pealinnas ette võtta. Kuigi Lätil meresaari ei ole, laiutab keset Daugava jõge nende suurim saar Dole, kus asub kena vabaõhumuuseum, mõis ja park. Silja hinnangul on see vahva paik väljasõiduks. Põneva sihtkohana pakub saatekülaline ka Irbenet, mis on Läti oma Viivikonna (kummituslinn). Irbene on varemetes küla, mis oli vene ajal salastatud ning polnud isegi kaardile märgitud. Vestlust juhib Liina Metsküla.

Latviešu tautas pasaka par to, kā tika rakta Daugava un kādēļ mūsu likteņupe ir tik līkumaina. Tāpat uzzināsim, kā balodis mēģināja uztaisīt sev ligzdu un to, ka pret katrs darbiņš ir jāizdara līdz galam un jāieklausās, ko saka skolotājs ! Klausieties mūsu Podkāstu Spotify, Apple Podcasts, Google Podcasts, Breaker, RadioPublic, Overcast, Youtube, Anchor u.c. Sekojiet mums Facebook, lai uzzinātu, kad tiks publicētas jaunākās pasakas: https://www.facebook.com/pasakasberniem Mājas lapa internetā: https://pasakasberniem.lv/ Ja jums patīk, tas ko mēs daram... liekam īkšķīšus uz augšu un izplatam !! #pasakasberniem #pasakas #berniem #pasaka Podkāstā izmantotā mūzika: Sound effects obtained from https://www.zapsplat.com Music from https://www.zapsplat.com ©OskarsTreilihs, 2020

Drīzumā apgāds "Neputns" laidīs klājā apjomīgu izdevumu "Uga Skulmes kritiskie raksti. 1921-1940". Nacionālās enciklopēdijas šķirklī Uga Skulme lasām: gleznotājs, zīmētājs, mākslas kritiķis, ilustrators, pedagogs, nozīmīgs latviešu klasiskā modernisma pārstāvis. Kultūras Rondo mākslinieka 125.dzimšanas dienā interesēsimies par Ugas Skulmes publikācijām. Par gaidāmā izdevuma publikāciju saturu un nozīmību stāsta rakstu apkopotāja Astrīde Skulme un mākslas zinātniece Stella Pelše, kura rakstījusi priekšvārdu izdevumam. "Galvenokārt šo milzīgo rakstu kopumu, kur ir recenzijas ceļojumu apraksti, mākslas darbu analīze, teorētiskas apceres, ir mēģināts sadalīt vairākās daļās. Piemēram,  teorētiskie pamati, recenziju spektrs," norāda Stella Pelše. "Recenziju spektrā glezniecībai ir galvenā loma. Skulme ir daudz rakstījis arī par tēlniecību, par grafiku, arī grāmatu mākslu." Rakstu apkopotāja Astrīde Skulme, Uga Skulmes dēla Jurģa Skulmes dzīvesbiedre, vērtē, ka darbs būs noderīgs plašai sabiedrības daļai, tiem, kas seko mākslas norisēm, kas interesējas par mākslas norisēm iepriekšējā periodā. Laika periodā no 1921. gada līdz 1940. gadam Uga Skulme rakstījis dažādiem preses izdevumiem. Savulaik mākslinieka dēls Jurģis Skulme visus mēģinājis savākt. "Mājās bija avīžu izgriezumi jau no pirmajām publikācijām, kas 1921. gadā bija. Arī mēnešraksts "Daugava", kurā liels skaits Uga Skulmes publikāciju, bija mājās. Radās ideja izdot to grāmatā," atklāj Astrīde Skulme. Ideju par šāda darba izdošanu atbalstījusi apgāda "Neputns" galvenā redaktore Laima Slava un tad jau darbs turpinājies ar mērķi un daudz nopietnāk. Drīzumā tas nāks klajā.    

Arvīds Pārups – pirmais Radiofona diktors, diriģents un arī direktors – mierīgs, bet enerģijas pārpilns. Dzejnieks Jānis Akuraters, kura vadības laikā radiofonā iesākās raidījumi veltīti izcilu cilvēku piemiņai. Tad virkne padomju varai lojālu darboņu, starp kuriem var izcelt Pēteri Jērānu, lai arī pārliecinātu komunistu, bet prasīgu un profesionālu savā amatā. Inteliģence un vēlme ieviest kvalitatīvu latviešu mūziku – tāds bija Arnolds Klotiņš Radio vadītāja amatā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Dzintris Kolāts, ilggadīgākais radio ģenerāldirektors, kura izveidojās LR 2, LR 3 "Klasika", LR 4. Arvīds Pārups - lasīja ziņas un diriģēja orķestri Kā kuģis Latvijas Radio 95 gadus ir peldējis pa elektromagnētiskajiem viļņiem. Reizēm vētras un vēji to ir mēģinājuši novirzīt no kursa, reizēm draudējuši sēkļi, bet, pateicoties komandai un tam kāds kapteinis ir bijis pie vadības stūres, tas allaž ir peldējis uz priekšu. Kapteiņi šim kuģim ir bijuši daudz un dažādi un šajā raidījumā par dažiem no viņiem. „Nodibinoties Rīgas Radiofonam, 1925. gadā inženiera Jāņa Lintera aicināts, Pasta un telegrāfa departamentā par radio programmas vadītāju, raidījumu organizatoru un diriģentu iestājas Arvīds Pārups. Viņš bija arī inženieris un aizrautīgs radioamatieris. Arvīds Pārups bija pirmais Rīgas Radio diktors. Laikabiedri atceras A. Pārupu kā ļoti labu organizatoru, kurš spēja lasīt jaunākos notikumus un tūlīt devās diriģēt orķestri. Mirdza Ķempe, kura strādāja pēc viņa, atcerējās: “Sarežģītos gadījumos mani iedvesmoja A. Pārupa absolūtais miers, jo viņu laikam nekas pasaulē nespēja satraukt. Viņa samtainais balss tembrs klausītājiem patika.” Tā par pirmo radiofona vadītāju savulaik rakstīja radioinženieris un „Latelecom” muzeja dibinātājs Jāzeps Ločmelis. Ieklausāmies fragmentā LR3 „Klasika” programmu vadītājas Ilgas Augustes veidotā raidījuma, kurā viņa kopā ar mūsu radio vēstures pārzinātāju, ilggadīgo mūzikas redakcijas darbinieku Oļģertu Šustu stāsta par Arvīdu Pārupu. Jānis Akuraters aizsāka raidījumus, veltītus izcilu cilvēku piemiņai 1930. gadā par Rīgas radiofona pārzini ieceļ dzejnieku Jāni Akurateru. Grāmatā par mūsu radio vēsturi „Latvijas Radio – 75” rakstīts, ka Jāņa Auurātera vadības laikā 30. gados iesākās raidījumi, veltīti izcilu cilvēku piemiņai. Sākot ar raidījumu, kas bija veltīts Zigfrīda Meierovica piemiņai, kurā liriskās dzejas runāja Lilija Štengele, raidījumus arī veidoja aizsaulē aizgājušajiem rakstniekiem, tā tolaik Jānis Simsons lasa Apsīšu Jēkaba tēlojumus, Līva Grieziņa-Siliņa – Birutas Skujenieces dzejoļus, Teodors Lācis – Raiņa dzeju. Un ik gadu Latvijas Valsts svētkos 18. novembrī ir dzirdami fragmenti no Raiņa darba “Daugava”. Diemžēl pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma satiksmes ministrs (ministrijai bija pakļauts arī Radiofons) atbrīvoja Jāni Akurateru no Radiofona direktora posteņa. Akuraters ir sarūgtināts par šādu atlaišanu un savā dienasgrāmatā raksta, ka viņš ir izvadīts atriebīgā kārtā: bez atvaļinājuma, kas parasti tiek dots augstākiem ierēdņiem, kad tie aiziet no dienesta. Un iemesls tam esot, ka dzejnieks pats ir uzrakstījis atlūgumu un tādiem, kas paši atlūdzas – neko nemaksā! Radio vadītāji padomju laikā: prasīgais Pēteris Jērāns Pēc Akuratera, līdz Otrā pasaules kara sākumu, Radio direktora posteni ieņem cits literāts – Arveds Smilga. Pēc kara pie vadības stūres nāk virkne padomju varai lojālu darboņu, starp kuriem var izcelt, kā toreiz šo amatu sauca - Latvijas PSR Valsts TV un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja vietnieku Pēteri Jērānu, kura zināmākais devums PSRS laikā bija Latvijas padomju enciklopēdija, kas tika izdota viņa vadībā pagājušā gadsimta 80. gados. Lai arī Jērāns bija pārliecināts komunists un vairākus tā laika Radio jaunos žurnālistus, darbā pieņemot, tirpināja par jautājumiem par Kārļa Marksa biogrāfiju, tomēr viņš bijis prasīgs un profesionāls savā amatā un bijis radio patriots. Pēteri Jērānu attālināti ierakstītā intervijā atceras ilggadīga Radio raidījumu veidotāja un raidījuma „Mikrofons” vadītāja Lia Guļevska. Vēl padomju gadu Radio vadītāju amatā izceļams ir Ilmārs Īverts, diemžēl ar to, ka par viņu neko labu neviens no bijušajiem Radio darbiniekiem pateikt nevar. Īverts šajā amatā bija no 1972. līdz 1976. gadam, kā savulaik par viņu rakstīja dzejnieks Laimonis Purs, tad Ilmārs Īverts “(..)iecelts par TV un Latvijas radio priekšnieku pamatīgi „izvētīja” šajās raidiestādēs uzkrātos materiālus, lika iztīrīt komunistiskai ideoloģijai nepiedienīgo. Tādējādi vēsturiskā skatījumā izsisti lieli robi, atstāts tukšums, mantojumā saņemta sakropļota informācija.” Arnolds Klotiņš iestājās par kultūru ētiskām vērtībām Inteliģence un vēlme ieviest kvalitatīvu latviešu mūziku - tāds bija muzikologs Arnolds Klotiņš Radio vadītāja amatā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Bijušo Radio vadītāju raksturo Lia Guļevska, arī pats Arnolds Klotiņš telefonsarunā atminas savu vadības laiku no 1992. līdz 1995. gadam. Toreiz radioprogrammu direktores amatu ieņēma Dārija Juškeviča un arī viņa telefoniskā intervijā uzteic toreizējā vadītāja inteliģenci un perfekcionismu. “Ja visi apkārt toreiz bija orientēti uz neliberālismu un izklaidi, tad man bija diezgan grūti pārliecināt iestāties par kultūras un ētiskām vērtībām, atceras Arnolds Klotiņš, kurš tolaik arī cīnījās par nopietnās mūzikas skanējumu Latvijas Radio. Dzintra Kolāta laikā izveidojās LR 2, LR 3 "Klasika", LR 4 Daži mūzikas redakcijas darbinieki sasparojās un lūdza Arnoldam Klotiņam, vai nevarētu ieviest klasiskās mūzikas raidījumus. Klasiskā mūzika tolaik skanēja vien pāris stundas naktī, jo trūcīgā finansējuma dēļ vairāk un plašāk nevarēja atļauties veidot papildus programmas, bet tie jau bija pirmie aizmetņi tagadējam radio kanālam „Klasika” ,kurš tā pa īstam uzplauka, tāpat kā arī Latvijas Radio 2 un Latvijas Radio 4 ģenerāldirektora Dzintra Kolāta darbības laikā, kurš šajā amatā nostrādāja no 1995. gada līdz 2011. gada nogalei. To var nosaukt par tādu kā uzplaukuma laiku radio. Kā uzsver Dārija Juškeviča, toreizējā ģenerāldirektora vietniece, Dzintris Kolāts rīkojās kā labs vadītājs - atbildēja par saimniecisko pusi un deva radošu brīvību – viņš uzticējās profesionāļu komandai – redakciju vadītājiem un žurnālistiem. Diemžēl 2008. gada otrā puse iezīmējās ar ekonomisko krīzi visa pasaulē, arī Radio tas negāja secen, tāpēc toreizējam ģenerāldirektoram nācās pieņemtnepopulārus lēmumus un atlaist vairākus darbiniekus. Mieles daudzos kolēģos ir palikušas vēl šodien, lai arī situācija ar Radio finansējumu toreiz bija sarežģīta.  

Latvia's elegant capital, Riga, is one of Europe's best-kept secrets. Strategically located on the Eastern Baltic coast at the mouth of the River Daugava, Riga was founded in the early 13th century as a trading hub, a military outpost of the Holy Roman Empire, and a base for Roman Catholic prelates to convert both the pagan natives and the Orthodox Christians of Rus. Kevin O'Connor's new book, The House of Hemp and Butter: A History of Old Riga (Northern Illinois University Press, 2019) charts the fascinating history of Riga from the earliest days to Peter the Great's conquest of the much-coveted trading port in the early 18th century. O'Connor's book recounts in fascinating detail the personalities who shaped and dominated Riga's political and economic history. For six centuries, Riga's fortunes rose and fell in step with major political events of Europe, as the uneasy triumvirate of the church, military, and merchants balanced control and power over the city, ever hopeful to keep goods such as furs, timber, resin, and beeswax flowing from the vast Russian forest lands, through Riga and onto the rest of the known world. O'Connor introduces us to the infamous Livonian Brotherhood of the Sword — a military order of knights based in the city, canny and diplomatic prelates, and the notorious Brotherhood of the Blackfaces, one of the city's professional associations. From the outset, Riga was a multi-national and polyglot city, much as it remains today. Her membership in the Hanseatic League — the European economic fraternity, which enjoyed a virtual monopoly on trade — greatly enhanced the city's prestige and economic influence, as Germans, Poles, and other Hansa members established successful trading relationships with Riga's guilds. Riga's rapid adoption of Protestantism in the 16th century forged other strong links with her neighbors and separated her even further culturally from the growing might of Russia. Though Rigans cherished their independence, the history of their city is one of almost constant occupation or rule of a foreign power, as the larger players in the Baltic constantly fought to gain the prize that was the city on the Daugava. O'Connor's accounts of German, Polish, and later Swedish occupations help readers understand why the city developed in the way it did. O'Connor leaves us at Riga's nadir. As plague ravishes the war-torn city, Tsar Peter the Great captures Riga as part of his conquest of the Eastern Baltic in the Great Northern War, which established the Russian Empire as the preeminent naval power in the Baltic Sea, but relegates Riga to a second-tier trading hub. Moreover, O'Conner suggests, Russia's conquest of the city forces Riga to adopt "Eastern," which never sits comfortably with the centuries of Riga's primarily "Western" culture and nature. We are left hoping that perhaps now, as Riga sloughs off the Soviet occupation, she will once more take her rightful place in the Baltic's panoply of prosperous ports. The House of Hemp and Butter is an impeccably-researched and very engagingly written account of Riga's fascinating social, economic, and political history. Kevin O'Connor is the Chair of History at Gonzaga University. Jennifer Eremeeva is an American expatriate writer who writes about travel, culture, cuisine and culinary history, Russian history, and Royal History, with bylines in Reuters, Fodor's, USTOA, LitHub, The Moscow Times, and Russian Life. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Latvia's elegant capital, Riga, is one of Europe's best-kept secrets. Strategically located on the Eastern Baltic coast at the mouth of the River Daugava, Riga was founded in the early 13th century as a trading hub, a military outpost of the Holy Roman Empire, and a base for Roman Catholic prelates to convert both the pagan natives and the Orthodox Christians of Rus. Kevin O'Connor's new book, The House of Hemp and Butter: A History of Old Riga (Northern Illinois University Press, 2019) charts the fascinating history of Riga from the earliest days to Peter the Great's conquest of the much-coveted trading port in the early 18th century. O'Connor's book recounts in fascinating detail the personalities who shaped and dominated Riga's political and economic history. For six centuries, Riga's fortunes rose and fell in step with major political events of Europe, as the uneasy triumvirate of the church, military, and merchants balanced control and power over the city, ever hopeful to keep goods such as furs, timber, resin, and beeswax flowing from the vast Russian forest lands, through Riga and onto the rest of the known world. O'Connor introduces us to the infamous Livonian Brotherhood of the Sword — a military order of knights based in the city, canny and diplomatic prelates, and the notorious Brotherhood of the Blackfaces, one of the city's professional associations. From the outset, Riga was a multi-national and polyglot city, much as it remains today. Her membership in the Hanseatic League — the European economic fraternity, which enjoyed a virtual monopoly on trade — greatly enhanced the city's prestige and economic influence, as Germans, Poles, and other Hansa members established successful trading relationships with Riga's guilds. Riga's rapid adoption of Protestantism in the 16th century forged other strong links with her neighbors and separated her even further culturally from the growing might of Russia. Though Rigans cherished their independence, the history of their city is one of almost constant occupation or rule of a foreign power, as the larger players in the Baltic constantly fought to gain the prize that was the city on the Daugava. O'Connor's accounts of German, Polish, and later Swedish occupations help readers understand why the city developed in the way it did. O'Connor leaves us at Riga's nadir. As plague ravishes the war-torn city, Tsar Peter the Great captures Riga as part of his conquest of the Eastern Baltic in the Great Northern War, which established the Russian Empire as the preeminent naval power in the Baltic Sea, but relegates Riga to a second-tier trading hub. Moreover, O'Conner suggests, Russia's conquest of the city forces Riga to adopt "Eastern," which never sits comfortably with the centuries of Riga's primarily "Western" culture and nature. We are left hoping that perhaps now, as Riga sloughs off the Soviet occupation, she will once more take her rightful place in the Baltic's panoply of prosperous ports. The House of Hemp and Butter is an impeccably-researched and very engagingly written account of Riga's fascinating social, economic, and political history. Kevin O'Connor is the Chair of History at Gonzaga University. Jennifer Eremeeva is an American expatriate writer who writes about travel, culture, cuisine and culinary history, Russian history, and Royal History, with bylines in Reuters, Fodor's, USTOA, LitHub, The Moscow Times, and Russian Life. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Latvia's elegant capital, Riga, is one of Europe's best-kept secrets. Strategically located on the Eastern Baltic coast at the mouth of the River Daugava, Riga was founded in the early 13th century as a trading hub, a military outpost of the Holy Roman Empire, and a base for Roman Catholic prelates to convert both the pagan natives and the Orthodox Christians of Rus. Kevin O'Connor's new book, The House of Hemp and Butter: A History of Old Riga (Northern Illinois University Press, 2019) charts the fascinating history of Riga from the earliest days to Peter the Great's conquest of the much-coveted trading port in the early 18th century. O'Connor's book recounts in fascinating detail the personalities who shaped and dominated Riga's political and economic history. For six centuries, Riga's fortunes rose and fell in step with major political events of Europe, as the uneasy triumvirate of the church, military, and merchants balanced control and power over the city, ever hopeful to keep goods such as furs, timber, resin, and beeswax flowing from the vast Russian forest lands, through Riga and onto the rest of the known world. O'Connor introduces us to the infamous Livonian Brotherhood of the Sword — a military order of knights based in the city, canny and diplomatic prelates, and the notorious Brotherhood of the Blackfaces, one of the city's professional associations. From the outset, Riga was a multi-national and polyglot city, much as it remains today. Her membership in the Hanseatic League — the European economic fraternity, which enjoyed a virtual monopoly on trade — greatly enhanced the city's prestige and economic influence, as Germans, Poles, and other Hansa members established successful trading relationships with Riga's guilds. Riga's rapid adoption of Protestantism in the 16th century forged other strong links with her neighbors and separated her even further culturally from the growing might of Russia. Though Rigans cherished their independence, the history of their city is one of almost constant occupation or rule of a foreign power, as the larger players in the Baltic constantly fought to gain the prize that was the city on the Daugava. O’Connor’s accounts of German, Polish, and later Swedish occupations help readers understand why the city developed in the way it did. O'Connor leaves us at Riga’s nadir. As plague ravishes the war-torn city, Tsar Peter the Great captures Riga as part of his conquest of the Eastern Baltic in the Great Northern War, which established the Russian Empire as the preeminent naval power in the Baltic Sea, but relegates Riga to a second-tier trading hub. Moreover, O'Conner suggests, Russia's conquest of the city forces Riga to adopt "Eastern," which never sits comfortably with the centuries of Riga's primarily "Western" culture and nature. We are left hoping that perhaps now, as Riga sloughs off the Soviet occupation, she will once more take her rightful place in the Baltic’s panoply of prosperous ports. The House of Hemp and Butter is an impeccably-researched and very engagingly written account of Riga's fascinating social, economic, and political history. Kevin O'Connor is the Chair of History at Gonzaga University. Jennifer Eremeeva is an American expatriate writer who writes about travel, culture, cuisine and culinary history, Russian history, and Royal History, with bylines in Reuters, Fodor's, USTOA, LitHub, The Moscow Times, and Russian Life. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Latvia's elegant capital, Riga, is one of Europe's best-kept secrets. Strategically located on the Eastern Baltic coast at the mouth of the River Daugava, Riga was founded in the early 13th century as a trading hub, a military outpost of the Holy Roman Empire, and a base for Roman Catholic prelates to convert both the pagan natives and the Orthodox Christians of Rus. Kevin O'Connor's new book, The House of Hemp and Butter: A History of Old Riga (Northern Illinois University Press, 2019) charts the fascinating history of Riga from the earliest days to Peter the Great's conquest of the much-coveted trading port in the early 18th century. O'Connor's book recounts in fascinating detail the personalities who shaped and dominated Riga's political and economic history. For six centuries, Riga's fortunes rose and fell in step with major political events of Europe, as the uneasy triumvirate of the church, military, and merchants balanced control and power over the city, ever hopeful to keep goods such as furs, timber, resin, and beeswax flowing from the vast Russian forest lands, through Riga and onto the rest of the known world. O'Connor introduces us to the infamous Livonian Brotherhood of the Sword — a military order of knights based in the city, canny and diplomatic prelates, and the notorious Brotherhood of the Blackfaces, one of the city's professional associations. From the outset, Riga was a multi-national and polyglot city, much as it remains today. Her membership in the Hanseatic League — the European economic fraternity, which enjoyed a virtual monopoly on trade — greatly enhanced the city's prestige and economic influence, as Germans, Poles, and other Hansa members established successful trading relationships with Riga's guilds. Riga's rapid adoption of Protestantism in the 16th century forged other strong links with her neighbors and separated her even further culturally from the growing might of Russia. Though Rigans cherished their independence, the history of their city is one of almost constant occupation or rule of a foreign power, as the larger players in the Baltic constantly fought to gain the prize that was the city on the Daugava. O’Connor’s accounts of German, Polish, and later Swedish occupations help readers understand why the city developed in the way it did. O'Connor leaves us at Riga’s nadir. As plague ravishes the war-torn city, Tsar Peter the Great captures Riga as part of his conquest of the Eastern Baltic in the Great Northern War, which established the Russian Empire as the preeminent naval power in the Baltic Sea, but relegates Riga to a second-tier trading hub. Moreover, O'Conner suggests, Russia's conquest of the city forces Riga to adopt "Eastern," which never sits comfortably with the centuries of Riga's primarily "Western" culture and nature. We are left hoping that perhaps now, as Riga sloughs off the Soviet occupation, she will once more take her rightful place in the Baltic’s panoply of prosperous ports. The House of Hemp and Butter is an impeccably-researched and very engagingly written account of Riga's fascinating social, economic, and political history. Kevin O'Connor is the Chair of History at Gonzaga University. Jennifer Eremeeva is an American expatriate writer who writes about travel, culture, cuisine and culinary history, Russian history, and Royal History, with bylines in Reuters, Fodor's, USTOA, LitHub, The Moscow Times, and Russian Life. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Latvia's elegant capital, Riga, is one of Europe's best-kept secrets. Strategically located on the Eastern Baltic coast at the mouth of the River Daugava, Riga was founded in the early 13th century as a trading hub, a military outpost of the Holy Roman Empire, and a base for Roman Catholic prelates to convert both the pagan natives and the Orthodox Christians of Rus. Kevin O'Connor's new book, The House of Hemp and Butter: A History of Old Riga (Northern Illinois University Press, 2019) charts the fascinating history of Riga from the earliest days to Peter the Great's conquest of the much-coveted trading port in the early 18th century. O'Connor's book recounts in fascinating detail the personalities who shaped and dominated Riga's political and economic history. For six centuries, Riga's fortunes rose and fell in step with major political events of Europe, as the uneasy triumvirate of the church, military, and merchants balanced control and power over the city, ever hopeful to keep goods such as furs, timber, resin, and beeswax flowing from the vast Russian forest lands, through Riga and onto the rest of the known world. O'Connor introduces us to the infamous Livonian Brotherhood of the Sword — a military order of knights based in the city, canny and diplomatic prelates, and the notorious Brotherhood of the Blackfaces, one of the city's professional associations. From the outset, Riga was a multi-national and polyglot city, much as it remains today. Her membership in the Hanseatic League — the European economic fraternity, which enjoyed a virtual monopoly on trade — greatly enhanced the city's prestige and economic influence, as Germans, Poles, and other Hansa members established successful trading relationships with Riga's guilds. Riga's rapid adoption of Protestantism in the 16th century forged other strong links with her neighbors and separated her even further culturally from the growing might of Russia. Though Rigans cherished their independence, the history of their city is one of almost constant occupation or rule of a foreign power, as the larger players in the Baltic constantly fought to gain the prize that was the city on the Daugava. O’Connor’s accounts of German, Polish, and later Swedish occupations help readers understand why the city developed in the way it did. O'Connor leaves us at Riga’s nadir. As plague ravishes the war-torn city, Tsar Peter the Great captures Riga as part of his conquest of the Eastern Baltic in the Great Northern War, which established the Russian Empire as the preeminent naval power in the Baltic Sea, but relegates Riga to a second-tier trading hub. Moreover, O'Conner suggests, Russia's conquest of the city forces Riga to adopt "Eastern," which never sits comfortably with the centuries of Riga's primarily "Western" culture and nature. We are left hoping that perhaps now, as Riga sloughs off the Soviet occupation, she will once more take her rightful place in the Baltic’s panoply of prosperous ports. The House of Hemp and Butter is an impeccably-researched and very engagingly written account of Riga's fascinating social, economic, and political history. Kevin O'Connor is the Chair of History at Gonzaga University. Jennifer Eremeeva is an American expatriate writer who writes about travel, culture, cuisine and culinary history, Russian history, and Royal History, with bylines in Reuters, Fodor's, USTOA, LitHub, The Moscow Times, and Russian Life. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Latvia's elegant capital, Riga, is one of Europe's best-kept secrets. Strategically located on the Eastern Baltic coast at the mouth of the River Daugava, Riga was founded in the early 13th century as a trading hub, a military outpost of the Holy Roman Empire, and a base for Roman Catholic prelates to convert both the pagan natives and the Orthodox Christians of Rus. Kevin O'Connor's new book, The House of Hemp and Butter: A History of Old Riga (Northern Illinois University Press, 2019) charts the fascinating history of Riga from the earliest days to Peter the Great's conquest of the much-coveted trading port in the early 18th century. O'Connor's book recounts in fascinating detail the personalities who shaped and dominated Riga's political and economic history. For six centuries, Riga's fortunes rose and fell in step with major political events of Europe, as the uneasy triumvirate of the church, military, and merchants balanced control and power over the city, ever hopeful to keep goods such as furs, timber, resin, and beeswax flowing from the vast Russian forest lands, through Riga and onto the rest of the known world. O'Connor introduces us to the infamous Livonian Brotherhood of the Sword — a military order of knights based in the city, canny and diplomatic prelates, and the notorious Brotherhood of the Blackfaces, one of the city's professional associations. From the outset, Riga was a multi-national and polyglot city, much as it remains today. Her membership in the Hanseatic League — the European economic fraternity, which enjoyed a virtual monopoly on trade — greatly enhanced the city's prestige and economic influence, as Germans, Poles, and other Hansa members established successful trading relationships with Riga's guilds. Riga's rapid adoption of Protestantism in the 16th century forged other strong links with her neighbors and separated her even further culturally from the growing might of Russia. Though Rigans cherished their independence, the history of their city is one of almost constant occupation or rule of a foreign power, as the larger players in the Baltic constantly fought to gain the prize that was the city on the Daugava. O’Connor’s accounts of German, Polish, and later Swedish occupations help readers understand why the city developed in the way it did. O'Connor leaves us at Riga’s nadir. As plague ravishes the war-torn city, Tsar Peter the Great captures Riga as part of his conquest of the Eastern Baltic in the Great Northern War, which established the Russian Empire as the preeminent naval power in the Baltic Sea, but relegates Riga to a second-tier trading hub. Moreover, O'Conner suggests, Russia's conquest of the city forces Riga to adopt "Eastern," which never sits comfortably with the centuries of Riga's primarily "Western" culture and nature. We are left hoping that perhaps now, as Riga sloughs off the Soviet occupation, she will once more take her rightful place in the Baltic’s panoply of prosperous ports. The House of Hemp and Butter is an impeccably-researched and very engagingly written account of Riga's fascinating social, economic, and political history. Kevin O'Connor is the Chair of History at Gonzaga University. Jennifer Eremeeva is an American expatriate writer who writes about travel, culture, cuisine and culinary history, Russian history, and Royal History, with bylines in Reuters, Fodor's, USTOA, LitHub, The Moscow Times, and Russian Life. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

Latvia's elegant capital, Riga, is one of Europe's best-kept secrets. Strategically located on the Eastern Baltic coast at the mouth of the River Daugava, Riga was founded in the early 13th century as a trading hub, a military outpost of the Holy Roman Empire, and a base for Roman Catholic prelates to convert both the pagan natives and the Orthodox Christians of Rus. Kevin O'Connor's new book, The House of Hemp and Butter: A History of Old Riga (Northern Illinois University Press, 2019) charts the fascinating history of Riga from the earliest days to Peter the Great's conquest of the much-coveted trading port in the early 18th century. O'Connor's book recounts in fascinating detail the personalities who shaped and dominated Riga's political and economic history. For six centuries, Riga's fortunes rose and fell in step with major political events of Europe, as the uneasy triumvirate of the church, military, and merchants balanced control and power over the city, ever hopeful to keep goods such as furs, timber, resin, and beeswax flowing from the vast Russian forest lands, through Riga and onto the rest of the known world. O'Connor introduces us to the infamous Livonian Brotherhood of the Sword — a military order of knights based in the city, canny and diplomatic prelates, and the notorious Brotherhood of the Blackfaces, one of the city's professional associations. From the outset, Riga was a multi-national and polyglot city, much as it remains today. Her membership in the Hanseatic League — the European economic fraternity, which enjoyed a virtual monopoly on trade — greatly enhanced the city's prestige and economic influence, as Germans, Poles, and other Hansa members established successful trading relationships with Riga's guilds. Riga's rapid adoption of Protestantism in the 16th century forged other strong links with her neighbors and separated her even further culturally from the growing might of Russia. Though Rigans cherished their independence, the history of their city is one of almost constant occupation or rule of a foreign power, as the larger players in the Baltic constantly fought to gain the prize that was the city on the Daugava. O’Connor’s accounts of German, Polish, and later Swedish occupations help readers understand why the city developed in the way it did. O'Connor leaves us at Riga’s nadir. As plague ravishes the war-torn city, Tsar Peter the Great captures Riga as part of his conquest of the Eastern Baltic in the Great Northern War, which established the Russian Empire as the preeminent naval power in the Baltic Sea, but relegates Riga to a second-tier trading hub. Moreover, O'Conner suggests, Russia's conquest of the city forces Riga to adopt "Eastern," which never sits comfortably with the centuries of Riga's primarily "Western" culture and nature. We are left hoping that perhaps now, as Riga sloughs off the Soviet occupation, she will once more take her rightful place in the Baltic’s panoply of prosperous ports. The House of Hemp and Butter is an impeccably-researched and very engagingly written account of Riga's fascinating social, economic, and political history. Kevin O'Connor is the Chair of History at Gonzaga University. Jennifer Eremeeva is an American expatriate writer who writes about travel, culture, cuisine and culinary history, Russian history, and Royal History, with bylines in Reuters, Fodor's, USTOA, LitHub, The Moscow Times, and Russian Life. Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

„Atmiņa un domāšana ir subjektīva, selektīva, untumaina, pilnīgi nejauša. Nereti no nozīmīgākajiem notikumiem prāts kā svarīgāko tuvplānā izvirza nejaušu detaļu, nelielu realitātes lausku,” savas jaunākās personālizstādes „Mīklaini kā spogulī” pavadošo domu risina māksliniece Krista Dzudzilo. Galerijā „Daugava” šobrīd aplūkojami šo realitātes lausku atveidojumi uz audekla un betona lējumos. Iedomājieties ģimenes fotoalbumu, kurā kāds nezināms ļaundaris pa nakti no fotogrāfijām izgriezis te krustmāmiņu, te – vectēvu, vai, piemēram, jauniegādāto automobili, kuru ielenkuši laimīgie saimnieki. Cilvēki stāv blakus tukšumam, bet viņu emocijas, kuras nolasāmas sejā, tālab nemainās un nemazinās. Kristas Dzudzilo personālizstādē „Mīklaini kā spogulī” noticis kas līdzīgs, tikai – palielinātos formātos un glezniecības tehnikā. Izstādē skatāmi mākslinieces personiskā fotoarhīva fragmenti, kuriem nu dota jauna dzīvība, kaut arī attēli ir aplaupīti – katrā no tiem kaut kas ir izņemts laukā un paslēpts. Gleznu izkārtojumu papildina salocīti, Betonā atlieti audekla kārtojumi, kurus Kristai uzdāvinājis Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Pētersons. "Kad es pabeidzu studijas bakalaura glezniecībā un domāju, ka vairs negleznošu, es iestājos vizuālajā komunikācijā, Ojārs visu laiku, kā jau viņš mēdz to darīt, zīmēs runājot, aicināja mani gleznot," atklāj Krista Dzudzilo. "Bet es turpināju taisīt videoinstalācijas un instalācijas. Man liekas, maģistra pirmā kursa beigās viņš man atnesa tādu lielu miskastes maisu. Viņš teica: Es kārtoja savu darbnīcu un tad kaut ko atnesu tev. To uztveru par dāvanu. Tur iekšā bija viņa audekli, viņa neuzgleznotās gleznas un viņas diezgan ilgi stāvēja man darbnīcā." "Jo vairāk es uz tām skatījos, jo ārkārtīgi traģiski skaisti skumji man likās tie audeklu kārtojumi. Man sāka tie līdzināties kā tādi pieminekļi neuzgleznotām gleznām. Tad, kad es izlēmu veidot izstādi, man likās ārkārtīgi būtiski, ka tur ir arī varbūtība par to, ka daudzi darbi var arī nerasties. Es nolēmu izveidot objektus betonā, kas ir arī celtniecības materiāls, par pamatu ņemot šos Ojāra dāvinātos audeklus. Kad es darbnīcā viņus atlēju, ieraudzīju, ka tur iekšā bija ielikta cena no 1986. gada, kas ir trīs gadi pirms manas dzimšanas," turpina Krista Dzudzilo. Nosaukumam: „Mīklaini kā spogulī” ir divi pirmcēloņi – viens no tiem, izstādes kuratora Tomasa Pārupa alūzija ar Ingmara Bergmana 1961. gadā uzņemto filmu ar tādu pašu nosaukumu, otrs impulss… "Patiesībā tas nosaukums ir no Pāvila vēstules korintiešiem, un tās ir pirmavots, kāpēc man tas bija būtiski. Man ļoti patīk viens tulkojums, tas teksts vienkārši kaut ko izdara ar mani, ka man viss pēkšņi sāka šķist mīklaini kā spogulī. Jau ilgu laiku mums ar Reini [Dzudzilo] abiem ir tādas melnas grāmatas, kurās mēs zīmējam idejas vai darbus. Un tad šis teksts visu laiku turpina parādīties. Ir vēl daži teksti, bet tiem vēl acīmredzot ir laiks dzimt," skaidro māksliniece. Mīklainajā spogulī galerijā „Daugava” ir aicināts ieskatīties ikkatrs līdz 27. martam.

„Ir tikai nojausma par ainavu, vairāk redzams gaiss, debesis,” tā savus jaunākos darbus raksturo pati māksliniece Madara Neikena, kuras personālizstāde aplūkojama galerijā „Daugava”. Izstādei dots darbiem atbilstošs nosaukums „Gaistoši”, jo māksliniece atspoguļojusi mirkļus dabā, kas dažkārt notverami vien īsu mirkli. "Noteikti ir ietekmējusi pati daba, bet šoreiz ir vairāk fragmentācija, atteikšanās no liekā, ir tikai nojausma par ainavisko. Vairāk ir gaiss un debesis. Šajos darbos ir attēlots mirklis, kad pirmie un pēdējie saules stari dienas ritmā satiek atmosfēras slāņus un rada visneiedomājamākās krāsu pārejas. Vērojot, tas mani ir iedvesmojis," atzīst Madara Neikena. Kā iespējams noķert šādas gaismas ainavas? "Mans veids, kā es to daru, ir radot skices, tad atlasot, izlemju, kuru radīšu uz lielāka audekla. Iespējams atsakos no kaut kā lieka, varbūt kāda detaļa vajadzīga klāt no citas skices," stāsta Madara Neikena. Šajos darbos tvertas pavasara gaismas un daļa darbu bijuši jau iepriekš skatāmi Dobelē izstādē "Iluminācija". Madaras Neikenas gaismu ainavās iezogas arī silueti, dabas vai urbānās vides elementi. Tie nav uzbāzīgi, drīzāk nojaušami. "Sākumā gleznoju tieši jūras ainavas, kur arī bija saulrieti, krāsainās debesis. Kādā brīdi vēlējos šīs ainavas fragmentēt, bez jūras nojausmas, bet attiecinot debesu jumu uz gaisa brīnišķo krāsu paleti," bilst Madara Neikena. Darbu nosaukumi ir veltīti katrai krāsai un katrai krāsai ir arī emocionāla nozīme. "Vērojot dabu, gan gleznojot, noskaņa mainās arī manī pašā, to arī cenšos uz audekla izlikt," uzskata Madara Neikena. Darbs, kurš redzams arī uz izstādes ielūguma - dzeltens lauks, horizonts ap kuru tāls meža siluets, un protams, debesis, - vistiešāk sasaucas ar mākslinieces iepriekšējiem darbiem. Bet darbs, kurā redzama tikai gaisma, rosina sarunu par abstrakto glezniecību, ko Madara Neikena min, kā iespējams, nākamo soli savā daiļraadē. "Es tiecos uz kaut ko abstraktu, pagaidām ir tāds starpposms starp vienu un otru, lai gleznotu abstrakti, ir jābūt ļoti spēcīgam. Varbūt nākotnē tas ir mans ceļš. Šobrīd man ir svarīga tā realitāte priekšā, ko redzu, varbūt atsakos no daudz liekā, bet arī šī ir daļa no acīmredzamā," atzīs māksliniece. Madaras Neikenas personālizstāde „Gaistoši” galerijā „Daugava” būs skatāma līdz 22.februārim.

Vidusjūras krāsu kā simbolu dvēseles stāvoklim – tās vieglumam, kā atspirdzinošam svaigam gaisam savos darbos radījusi gleznotāja Ilze Avotiņa. Par viņas jaunāko izstādi saruna ar mākslinieci Kultūras Rondo studijā. "Vidusjūras krāsa ir sajūta, dvēseles stāvoklis, nonākot Vidusjūras tuvumā," atzīst māksliniece Ilze Avotiņa, raksturojot savu izstādi "Vidusjūras krāsa". "Sajūtot tās klātbūtni, manī ielīst tāds vieglums," par Vidusjūras iespaidu savos darbos turpina Ilze Avotiņa. Izstādē "Vidusjūras krāsa" eksponēti pēdējo trīs gadu laikā gleznoti darbi un tā veltīta mākslinieces vīra Jāņa Avotiņa dzimšanas dienai.  "Vīrs man iemācīja šo vieglo, jauko Vidusjūras krāsu noskaņu. Viņš pēc profesijas ir konditors, un viņš savā laikā savas tortes uzgleznoja. Tādas vairāk nav redzētas. Ir skaistas tortes, bet tādā krāsā ne. Tas bija sen, pirms es vēl šīs krāsas biju pieņēmusi," atklāj Avotiņa. Gleznotājas Ilzes Avotiņas izstāde “Vidusjūras krāsas” galerijā “Daugava” aplūkojama līdz 11. janvārim.

In this episode Papal permission is granted to Christianize the Pagans of Livonia and Estonia.

Tautā iemīļotajai māksliniecei Maijai Norai Tabakai šodien aprit 80. Pašlaik galerijā „Daugava” skatāma viņas jubilejas izstāde, kā allaž krāšņa, šoreiz arī ziedu gleznojumi, jo aizvadītajā vasarā māksliniece nodevusies to gleznošanai. Taču līdzās ziediem izstādē vairāki darbi no iepriekšējiem gadu desmitiem, tai skaitā plašākai publikai neredzēti. Izstādes apmeklētāji atzīst, ka smeļ spēku un pozitīvu enerģiju Maijas Tabakas darbos, savukārt mākslas kritiķis Tomass Pārups uzsver, ka mākslinieces darbus ir interesanti skatīties. "Man ir interesanti skatīties Maijas Tabakas gleznas. Viņas pieprasa tādu tiešām skatīšanos, ne tik ļoti domāšanu, domāšanu tādā ziņā, ka viņās nav obligāti jāiedziļinās. Viņas ir interesanti skatīties. Un skatoties ieraudzīt, kā viņa ir kompilējusi iespaidus, figūras, krāsas, kurus elementus izvēlējusies pasvītrot un izcelt," atzīst Tomass Pārups. "Caur šo skatīšanās procesu sākt domāt. Tas ir ļoti liels sasniegums, skatītājiem skatoties, mākslinieks rada vēlmi "ieurbties" tā mākslinieka galvā un saprast, kas ir šie personāži kompozīcijās. (..) Viņai ļoti ir nojaušams tas, ka visas šīs kompozīcijas neatkarīgi no tā, kas tur būtu attēlots, kaut kādā ziņā attēlo viņas emocionālo pasauli.  Tā ir liela uzdrīkstēšanās joprojām tā strādāt laikā, tāda emocionāla atkailināšanās mākslā varētu tikt uzskatīta par naivu un novecojušu." Pārups uzskata, ka Maija Tabaka ir kļuvusi daudz maigāka, var teikt arī vienkāršotāka savā izteiksmē, ja salīdzina ar vecākiem darbiem. Maijas Tabakas jubilejas izstāde galerijā „Daugava” skatāma līdz 7.decembrim.

Spānija jeb Spānijas Karaliste ir ceturtā lielākā valsts Eiropā. Slavena ar savu kultūru, pludmalēm, kuru kopējais garums mērāms 8 000 kilometros un, protams, ēdieniem un dzērieniem, tā kļuvusi par iemīļotu tūrisma galamērķi. Pagājušajā gadā Spāniju esot apciemojuši vairāk nekā 82 miljoni tūristu no visas pasaules, turklāt pēdējos gadus tūristu skaits tikai pieaugot. Pasaulē dzīvo ap 44 miljoni spāņu, Latvijā – tikai 392. Viens no viņiem mūsu šodienas viesis – Rubens Martiness. Rubens dzimis Katalonijas pilsētā Ļeidā un uzskata sevi par katalāni, lai arī pasē rakstīts ”spānis”. Katalāņiem ir gan sava valoda, gan sapnis par savu neatkarīgu valsti, un šajā stāstā nozīmīgu vietu ieņem arī Latvijas neatkarības centienu piemērs! 2013. gadā, iedvesmojoties no “Baltijas ceļa”, katalāņi izveidoja 400 km garu Katalonijas ceļu, bet 2017. gada 1. oktobrī notika referendums, kurā piedalījās 43% no 5,3 miljoniem balsstiesīgo katalāņu un 90% balsoja par atdalīšanos no Spānijas. Rezultātā Katalonijas parlaments lēma par neatkarības pasludināšanu no Spānijas Karalistes. Pati Spānija gan ar to nav mierā, jo Katalonija, kas aizņem 6,3 procentus Spānijas, veido 19% no visa valsts iekšzemes kopprodukta, un aptuveni ceturtā daļa visa eksporta nāk tieši no šā reģiona. Savukārt mēs uz Kataloniju esam eksportējuši dziesmu, nevis vienkārši dziesmu, bet gan Mārtiņa Brauna ”Saule, Pērkons, Daugava”, kura ar dzejnieka Mikela Merti i Pola vārdiem 2014. gada septembrī tika pasludināta par Katalonijas neatkarības himnu. Šoreiz Nāburgu būšanas viesis, savējais, Rubens Martiness!

Nedēļa Kultūras Rondo. Interviju fragmenti par interesantākajiem kultūras notikumiem un saturīgākās atziņas no studijas viesu sacītā. Teātri publisko savus jaunās sezonas plānus, pirmizrādes gaidāmas jau nākamajā nedēļā. Ieceres ir visdažādākās, no filmu pārlikumiem uz skatuves līdz mūzikliem, no sirsnīgām komēdijām līdz izrādes arheoloģijai. Katrs var izvēlēties, kam sekot, teātrim vai kādam konkrētam režisoram, meklēt jaunus vārdus vai interesēties, kur palicis kāds jau zināms aktieris vai režisors. Kultūras Rondo studijā teātru saturisko izvēli – gan par lugu autoriem, gan pieaicinātajiem režisoriem pārrunājam ar teātra kritiķēm Silviju Radzobi un Līgu Ulberti. Par grāmatizdevējas un žurnālistes Dagnijas Šleieres (1919-1993) personību un viņas veikumu 20. gadsimta 40.–80. gados Stokholmā, strādājot apgādā “Daugava” un laikrakstā “Latvju Ziņas” Kultūras Rondo studijā stāsta filoloģijas doktori Inguna Daukste-Silasproģe un Viesturs Zanders.  

Par grāmatizdevējas un žurnālistes Dagnijas Šleieres (1919-1993) personību un viņas veikumu 20. gadsimta 40.–80. gados Stokholmā, strādājot apgādā “Daugava” un laikrakstā “Latvju Ziņas” Kultūras Rondo studijā stāsta filoloģijas doktori Inguna Daukste-Silasproģe un Viesturs Zanders. "Dagnija Šleiere nekad nav apzināti stādījusi mērķi sacensties ar citiem latviešu izdevējiem trimdā. Helmāram Rudzītim ASV bija nostabilizējies autoru loks vēl no darbības laika Latvijā 20.-30.gados, viņš rēķinājās ar trimdas lasītāju samērā konservatīvo gaumi, savukārt Dagnija Šleiere un apgāds “Daugava” apzinājās, ka viņiem jāizdod kaut kas tāds, kam citi neķeras klāt, tie ir Latvijas vēsturei un kultūrai veltīti izdevumi," stāsta Viesturs Zanders. "Viņai bija svarīga izdevumu vizuālā un poligrāfiskā kvalitāte. Par grāmatu kultūru visdažādākās nozīmēs domājošs tandēms, kads bija Dagnija un Georgs Šleieri, nav latviešu grāmatniecībā. Nerunājot par to, ka sieviete ienāk latviešu grāmatniecībā kā izdevēja līdz tam nebijušā kapacitātē," turpina Zanders. "Laikabiedri viņu raksturo kā inteliģentu, iejūtīgu personību, intelektuālu personību ar augstu literaŗo gaumi un labu valodu. Viņa ir rūpīga redaktore, kas vairākkārt pārlasa iesūtītos manuskriptus, veido saraksti ar autoriem," atklāj Inguna Daukste-Silasproģe. Apgāds "Daugava" izdeva ne tikai Latvijas vēsturei un kultūrai veltītus izdevumus, bet arī augstvērtīgu jaunāko oriģinālliteratūru, kas tapa latviešu mītnes zemēs.

Vairāk nekā 600 Latvijas mākslinieku darbi  atrodas pasaules nozīmes muzeja krājumā – Valsts Tretjakova galerijā Maskavā. Galerija „Daugava” sadarbībā ar Tretjakova galeriju laidusi klajā apjomīgu mākslas albumu „Latvijas māksla Valsts Tretjakova galerijā”. „Mūsu māksla ir vairāk kā 600 darbos. Tas ir milzīgs klāsts, pamatīga liela kolekcija,” uzskata galerijas „Daugava” vadītāja Anda Treija. Izdevumā iespējams aplūkot 240 mākslas darbu reprodukcijas, izstudēt kataloga ziņas, kā arī lasīt mākslas zinātnieces Tatjanas Zeļukinas apceri par šo kolekciju. „Es strādāju pie albuma par Imantu Vecozolu, tad par Birutu Baumani un par Maiju Tabaku. Un visi mākslinieki vēlas, lai albumos būtu reproducēti arī tie darbi, kas ir Tretjakova galerijā. Tad es rakstīju lūgumu, lai man atsūta fotogrāfijas reproducēšanai. To es darīju vienu reizi, otro, trešo, ceturto reizi, un tad man no Tretjakova galerijas saka, vai tad jūs negribiet paši uztaisīt izdevumu, kurā būtu fiksēti visi darbi, kas atrodas Tretjakova galerijā,” atklāj Treija. Šajā galerijas „Daugava” izdotajā apjomīgajā izdevumā var iepazīst Latvijas mākslinieku darbu reprodukcijas, kas kopš 19.gadsimta otrās puses atrodas Tretjakova galerijas krājumā.  Sākot no Kārļa Hūna un Jūlija Federa darbiem līdz 20.gadsimta 80.gadiem, kad kolekcijai pievienoti Ilzes Avotiņas, Aijas Zariņas, Ģirta Muižnieka un citu mūsdienu mākslinieku darbi.

"Atsperi" šoreiz vada Gunda Vaivode no "Klasikas" un diriģents Normunds Šnē, bet Rīta intervijā tiekamies ar arhitektiem Andi Sīli un Gati Didrihsonu - jau pavisam drīz būs jāpieņem lēmums par Nacionālo koncertzāli... Turpinām "vingrot" ap Nacionālo koncertzāli, darām to jau padsmit gadu garumā. Šobrīd un vēl turpmākajās dienās notiks intensīvas diskusijas par to, kur, kāpēc un kādai jābūt Nacionālajai koncertzālei. Apkopoti ļoti daudzu speciālistu viedokļi, maijā notiks arī starptautiska konference par šo tēmu, bet 23. maijā Kultūras ministrija paredzējusi iesniegt Ministru kabinetā konceptuālu ziņojumu, kā rezultātā valdībai būs jāpieņem lēmums. 2006. gadā jau notika starptautisks konkurss, kurā piedalījās 12 projekti, un anonīmā balsojumā uzvarēja Anda Sīļa vadītā biroja projekts uz AB dambja. Iestājās krīze, sapnis izgaisa. Šobrīd kultūras ministre Dace Melbārde uzsver, ka pirms 13 gadiem iesākto projektu aizkavēt vairs nav vēlams un atlikt to vairs nevaram. Ir svarīgi pieņemt lēmumu un virzīties uz priekšu. Viennozīmīgs atbalsts - AB dambim Arhitekti un kultūras darbinieki atkal pauduši atbalstu Nacionālajai koncertzālei uz AB dambja, tāpēc studijā ir šī projekta autors Andis Sīlis, bet vispirms jautājums arhitektam Gatim Didrihsonam – Nacionālās arhitektūras padomes vadītājam. Kas nostrādāja par labu šim lēmumam – atkārtoti atbalstīt tieši šo projektu? Zinām, ka tika apskatītas vismaz 9 koncertzāles iespējamās vietas. Gatis Didrihsons: "Šo vietu varbūt bija pat vairāk. Kad uzzinājām, ka šis projekts ir dzīvs un top joprojām, pirmā reakcija bija izbrīns. Sapratu, ka arhitektiem, tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem, bija informācijas vakuums. Zinājām, ka mums jāpauž kāds padoms ministrijai un arī Arhitektu savienībā lēmām, ka vajadzētu ar šo jautājumu iepazīties un izteikt savu viedokli. Sākām apkopot informāciju, kādi ir pretargumenti. Andis Sīlis nāca ar savu prezentāciju, viņš bija pārskatījis savu projektu, šo informāciju uzklausījām, un paralēli Kultūras ministrija pasūtīja birojam "Nams" Sergeja Ņikiforova vadībā papildināt jau 2014. gadā veikto scenāriju analīzi. Rezultātā sapratām, ka reāli ir trīs iespējamas vietas. AB dambis joprojām ir viena no labām alternatīvām." Pārējās vietas, kuras vērts pieminēt, ir Andrejosta un Andrejsala, kā arī Raņķa dambis, Uzvaras parka tuvākais gals pie Āgenskalna līča. “Manī ir divas reakcijas, kuras izjūtu: kāpēc mēs vispār skatāmies uz citām vietām, ja reiz mums ir bijis starptautisks konkurss un jau 15 gadu garumā mēs mērķtiecīgi virzāmies uz AB dambi?! Tā ir kultūras ministres gudra rīcība – jūtam, ka komunikācija jāmaina, esam gatavi atkāpties – laiks pagājis, esam pārdzīvojuši krīzi un varbūt tiešām ir kāda laba alternatīva? Varbūt vērts ieguldītos līdzekļus nolikt malā un sākt visu no jauna tās lietas skatīties? Bet tas, ko redzam – īsti citas vietas jau nav, visur ļoti lec ārā skaļi “pret”. AB dambis ir diezgan nepārprotama prioritāte." Jautāts, cik nospiedošs bijis lēmums par labu AB dambim no arhitektu puses, Didrihsons atklāj: "Abās padomēs sanāca tā, ka bija kvorums, un bija 18 "par" – gan Latvijas Arhitektu savienības padomē, gan Nacionālajā arhitektūras padomē. Arhitektu savienības padomē bija divi “pret” un trīs atturējās, bet Nacionālā padomē neviena “pret”, bet divi atturējās. Izteikts atbalsts." Mītu kliedēšana 2006. gadā Lielajā Pils ielā tika saskandinātas glāzes uz jaunā projekta veselību. Visi gatavojās, ka 2008. gadā viss būs gatavs un svinēsim mūzikas svētkus. Esam tajā pašā punktā. Kas ir galvenie mīti, kurus Andis Sīlis vēlētos kliedēt? Andis Sīlis: “Iespējams, ne pārāk veiksmīgi projekts tika komunicēts brīdī, kad kultūras ministre bija Helēna Demakova, un ne tik vienkārši paskaidrots, parādīts, kas un kā uz AB dambja iecerēts. Viens no galvenajiem mītiem – ka tā ir būve ūdenī. Tas tā nav. Jo pašu koncertzāli, ja tā atradīsies uz AB dambja, būvēsim ar visparastākajām tehnoloģijām. Tie ir pāļi, kas Rīgā plus mīnus visur ir vienādā dziļumā. Un tā būs nevis būvēšana no ūdens, bet būvēšana no dambja, kas ir normāla, transportam vai smagajai tehnikai pieejama platforma, kur varam ērti pāļus ieurbt. Jā, ir zināma taisnība, ka koncertzāle uz esošā dambja nav uzbūvējama, jo pats dambis ir avārijas stāvoklī, tam ir vairāk nekā simt gadu. Tā perimetrs ir būvēts no koka pāļiem, kas laika gaitā zaudējuši stingrību, un dambis jārekonstruē jebkurā gadījumā: jādzen jauna rievsiena tam apkārt, jānostiprina dambja perimetrs. Darbi būtu jāveic jebkurā gadījumā – jo vēlāk to darīs, jo dārgāk izmaksās, tāpat kā ar visām šādām nesošajām struktūrām. Savukārt lai koncertzāle tur ērti izvietotos, dambi, kas ir 400 metru garš, simt metru garā posmā vajadzētu paplašināt par metriem divdesmit. Tātad rievsienu iespiežam salīdzinoši seklā līcītī starp dambi un viesnīcu Radisson, tur ir apmēram četri līdz seši metri dziļš ūdens. Rievsiena ir saprotama, vienkārša tehnoloģija – tā tiek stiprinātas visas ūdens malas Latvijā, kuru ir ārkārtīgi daudz. Ja dambi simt metru garajā posmā paplašinām, aizberam ar turpat no Daugavas izsūknēto smilti, rodas eleganta platforma ar visnotaļ labiem ģeoloģiskajiem apstākļiem, jo tieši nesošais slānis, kur ir AB dambis, ir tuvāk grunts virsmai nekā Uzvaras parkā vai Skanstē. Ja domājam par Uzvaras parku kā alternatīvu – tur ir diezgan ūdeņaina vieta, tur ir purvs. Būvbedre izmaksātu dārgāk. Būvēt purvā ir tehniski sarežģītāk nekā būvēt uz dambja, kas nekad nav bijis dabīga ģeoloģiska struktūra – tas ir mākslīgi veidots, tur ir sausa smilts, kas no Daugavas izsmelta. Tas ir pilns ar savu smilti. Tāpēc mīts, ka būvēt tur ir dārgāk, nav pamatots – tur kā reiz šo struktūru ir uzbūvēt lētāk! Vienīgais, kas ir dārgāks – paša dambja perimetra nostiprināšana un šīs platformas izveidošana. Pašai koncertzālei, kā mēs labi zinām, šobrīd budžetā naudas nav, jo ir daudz citu vajadzību. Ints Dālderis jau sen izcīnījis un koncertzāles vajadzībām rezervējis Eiropas fonda līdzekļus 23 miljonu apmērā. Bija ideja šos fondus novirzīt un koncertzāli būvēt kādā alternatīvā vietā degradētās teritorijās – tas ir stāsts par Skansti, bet privātā partnerība tur nebija iespējama tāpēc, ka tā ir privāta zeme. Eiropas fondu procedūra paredz, ka 23 miljoni jāiegulda un jāsasniedz pabeigts rezultāts, un šobrīd fondi varētu tikt tērēti arī tādā veidā, ka tiek savests kārtībā AB dambis – inženiertehniskā būve, kas nosacīti ir vēsturisks mantojums kultūrvēsturiskajā centrā. Savedam kārtībā milzīgu publisko ārtelpu, uzlabojam vēsturisko centru un projekts noslēdzas ar to, ka esam uzbūvējuši divus tiltus uz AB dambi, nostiprinājuši perimetru, izveidojuši tur stāvvietu simt automašīnām un uztaisījuši jaunu, skaistu labiekārtojumu. Nauda tiek iztērēta tādā veidā, ka Rīgas koncertzālei ir jau pievilkts ārējais inženiertīkls un atrisināta transporta pieejamība un viss nosacītais sadārdzinājums, kas saistīts ar AB dambi, tiek finansēts ar līdzekļiem no Eiropas fondiem. Atliek tikai beigās uzlikt tos smukos klucīšus virsū." Tumšais stikls un atspulgi par velti Tiesa gan, daži to neganti saukā par akmeņogļu kaudzi. "Jāatzīst, ka brīdī, kad pirms padsmit gadiem prezentēju publikai šo projektu, bija neizpratne, kāpēc tieši tā. Tagad vairs neesmu dzirdējis negatīvus komentārus. Toreiz ideja bija tāda, ka uz Daugavas panorāmas, kas ir pilsētas un valsts galvenā ass, iezīmējas bibliotēka, kas ir gaiša - caurspīdīga informācija staro no tās ārā. Koncertzāle man šķita tāda, kuru vajag ietērpt mazliet citā vizuālajā tēlā – klasiskās mūzikas mūzikas klausīšanās ir introverts process, iekšējs pārdzīvojums. Nevajag kairinājumu uz āru. Melnas, lakotas klavieres un svinīgā atmosfēra... Tā ir viena lieta. Bet otrs iemesls, kāpēc tur ir melns – rezidentu orķestriem vajadzēs pietiekami daudz mēģinājumu telpu, kur cilvēki uzturēsies ikdienā, kur viņi strādās, pavadīs visu savu laiku, un skaidrs, ka tur vajadzīga dabīgā gaisma. Ja skulpturālam tēlam uztaisām parastus ofisa logus, tas zaudē savu skulpturālo kopumu. Savukārt cauri tumšajiem stikliem varam nodrošināt labu dienas gaismu visā zālē." Savukārt stiklos spoguļojas gan Daugava, gan Vecrīga, gan Rīgas panorāma. Kā diskusijā atzina Aigars Bikše – tas taču viss ir par pliku velti, isi silueti, kas atspoguļojas. 1400 vietu - Rīgai adekvāti Kāds ir Normunda Šnē viedoklis - vai plānotās 1400 vietas koncertzālē ir labi? "Jā, domāju, Rīgai tas ir optimāli – arī skaniski, jo lielākās zālēs sēžot kur tālāk bieži ir sajūta, ka gribas “to radio pagriezt skaļāk”. Mūzika ir ārkārtīgi dažāda. Kā jau Andis saka, ir brīži, kas ir absolūti intīmi, personiski, bet ir arī tādi, kuros jumts un debesis atvēras. Man pašam pēdējā laikā vislabāk patīk mūziku klausīties mājās un vienatnē, bet tas ir cits jautājums. Pusotrs tūkstotis vietu Rīgai ir vislabākais variants, vairāk mums nevajadzētu." Vairāk un plašāk klausieties raidījumā!

Projekts "DaugavAbasMalas” norisinās no 2018. gada jūlija līdz nākamā gada maijam, un tā mērķis ir pētīt likteņupi, paplašinot aktivitātes upes krastos. Daugavas ūdenstūrisma maršruta izpētes ekspedīcija ir nule kā noslēgusies, tāpēc raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, kas piedzīvots ekspedīcijas laikā un ko izdevies izpētīt. Stāsta hidrotehnisko būvju inženieris, ūdenslīdēja darbu speciālists, ekspedīcijas vadītājs Guntis Zilberts, SIA "Jūrmalas ūdens" aprīkojuma inženieris, projekta tehniskais koordinators Valdis Ķīselis un "Ziedzeme" projektu sagatavošanas konsultants, sadarbības projekta "DaugavAbasMalas" vadītājs Māris Cīrulis. Ekspedīcijas dalībnieki savu kuģojumu ar plostiem pa Daugavu sāka Piedrujā pie Latvijas robežas ar Baltkrieviju un atbrauca līdz pašiem jūras vārtiem Rīgā. 12 dienu laikā kopumā ekspedīcijas dalībnieki veica 350 km. Ekspedīcija ir projekta pirmais posms, lai turpinātu darbu kopā ar pašvaldībām, ar ieinteresētiem uzņēmējiem, visiem, kas būs abos krastos ieinteresēti sadarboties, lai attīstītu Daugavas abas malas. Secinājums - pirmais jāsāk ar krastu sakopšanu, taku ierīkošanu, lai cilvēki tiek līdz ūdenim. Ar laiku vajadzētu izstrādāt norādes un zīmes, ko izvietot upes krastos. Daugava ir draudzīga laivošanai ģimenēm, jo upe ir mierīga. Tāpat pēc ekspedīcijas sāksies darbs pie interaktīvās kartes izveides, kurā būs iezīmēts tūrisma ūdensceļš visā upes garumā, apstāšanās vietas, drošas Daugavas HES apiešanas vietas, viena kilometra attālumā no abiem krastiem – kultūrvēsturiski apskates objekti un tūrisma pakalpojumu sniedzēji, kā arī būs pieejama informācija par upes tecējumu dažādos posmos.

Raidījumā 21. gadsimta latvietis stāsts par Pēterburgas latviešu biedrībām un to gatavošanos Latvijas simtgadei. Latviešu kopienas vēsture Sanktpēterburgā ir traģiskiem un vētrainiem vēstures notikumiem saistīta – 1936. gadā Krievijā likvidēja visas latviešu draudzes un biedrības. Taču tagad tur patstāvīgi darbojas veselas trīs latviešu biedrības. Kā tās gatavojas Latvijas simtgades sagaidīšanai? Un kā Latvijas latviešu un Sanktpēterburgas latviešu attiecības vērtē aktīvākie latviešu kultūras uzturētāji Sanktpēterburgā? Saruna ar Pēterburgas Latviešu nacionālās kultūras autonomijas prezidenti Margaritu Vovku un Pēterburgas latviešu biedrības "Daugava" pārstāvi Ilonu Lanku. "Mums ļoti trūkst Latvijas," saka Latviešu nacionālās kultūras autonomijas prezidente Margarita Vovka, uzsverot vēlmi stiprināt kopienas saziņu ne tikai ar radiem Latvijā, bet arī ar nevalstiskajām organizācijām.  

„Radiofonam kā tādam sporta ruporam vienmēr bijusi nozīmīga vieta sporta vēsturē ,un es domāju, ka tā tas būs arī turpmāk,” saka Latviajs Radio balss Gunārs Jākobsons, viens no ilggadīgajiem un ievērojamākiem sporta komentētājiem un žurnālistiem.  Kā jāpārzina runas māksla un cik vārdu minūtē, komentējot sporta spēli, var izrunāt komentētājs, kā skanēja  viena no pirmajām reportāžām 1966. gadā no Rumānijas,  kuri ir radiofoniski pateicīgākie  sporta veidi - par to saruna ar trim Latvijas Radio žurnālistiem Initu Kresu- Katkovsku, Elvi Jansonu un Gunāru Jākobsonu. Gluži tāpat kā sporta spēlēs atlēti, arī  komentētāji un žurnālisti sacenšas, kurš pirmais ar savu mikrofonu tiks klāt sportistam, kurš būs izturīgākais, lai sagaidītu piemērotu brīdi atlēta intervēšanai, kuram tiks tas gods un reizē arī darba smagums - atainot ēterā  olimpiskās spēles un kuram ir pietiekami veikla mēle un valoda, lai komentētu  sporta laukumā notiekošo.  Sporta ziņas un pārraides ir skanējušas arī mūsu radio pirmsākumos, konkrēti pagājušā gadsimta 30. gados,  to 1995. gadā  sarunā ar Gunāru Jākobsonu atminējās   nu jau mūžībā aizgājušais izcilais radio žurnālists Osvalds Porietis.   „Es kā sporta komentētājs  nestrādāju  ne trenerim, ne sporta speciālistam, ne izciliem sportistiem. Es strādāju vienkāršam cilvēkam, lai paceltu viņa degunteli augstāk, un sporta reportāža ir līdzeklis, lai to panāktu. Mans uzdevums ir viest optimismu klausītājos un  mans darbarīks tam, nu jau vairāk kā  60 gadus ir sports,” saka jaunāko laiku radio vēstures  sporta balss  numur viens - žurnālists, diktors un sporta komentētājs Gunārs Jākobsons. Viņš  bilst, ka  sporta komentēšana agrā jaunībā šķita neaizsniedzams sapnis. Sapnis īstenojās, un Gunārs Jākobsons savulaik vadīja pirmo tiešo translāciju no ārzemēm. Tas notika 1965. gadā, kad  hokeja komandas „Daugava” spēlētāji pārspēja Rumānijas izlasi ar rezultātu 6 : 5. 1968. gadā toreizējais sporta raidījumu redaktors Ints Puteklis kā pirmais radio darbinieks sniedz reportāžas no olimpiskajām spēlēm Grenoblē. Gunāra Jākobsona kontā  ir 13 olimpiskās spēles. Arnis Blodons, Elvis Jansons, Tālis Eipurs ir tie kolēģi, kas vēl nesenā pagātnē veidoja un vēl šodien veido sporta pārraides, ziņas un komentē sportu. Elvis Jansons, tagad raidījuma „Kā labāk dzīvot” vadītājs, savulaik arī ir krājis pieredzi  atspoguļojot ēterā olimpisko spēļu norisi.

Ar vairākiem zīmējumiem uz māju sienām un vārtiem Rīgas ielās nesen tika atklāts ielu mākslas festivāls „Blank Canvas”. Ar ko ielu māksla atšķiras no grafiti, vai rīdzinieki ir gatavi ielu mākslas pieņemšanai - par to runāsim ar festivāla kuratoru, grafikas dizaineri, grafikas dizaina biroja «Associates, Partners et Sons» vadītāju  Edgaru Zvirgzdiņu, grafiķi Pauli Liepu, kurš pirmo reizi izmēģināja roku ielu mākslā (viņa darbs „Lakrica” skatāms Lāčplēša ielas 39. pagalmā) un  nesen  tapušā lielākā sienas gleznojuma 800 kvadrātmetru lielā  darba „Saule, Pērkons Daugava”  vienu no veidotājiem  Daini Rudeni.