Podcasts about zviedrij

Tikko 78. Kannu kinofestivālā pasaules pirmizrādi piedzīvojusi islandieša Hlīnura Palmasona šķiršanās pasaka “Mīlestība, kas paliek”. Lai gan tā tiek salīdzināta ar 21. gadsimta “Laulības dzīves ainām”, Latvijas skatītājiem zināmā režisora jaunākais darbs ir temperatūrā siltāks un dabai pietuvinātāks par Bergmana veikumu. Skatītājiem būs iespēja redzēt kinodarbu uz ekrāniem rudenī, bet līdz tam – Dārtas Ceriņas intervija ar islandiešu režisoru un vizuālo mākslinieku Hlīnuru Palmasonu (Hlynur Palmason). Vietējiem skatītājiem zināmā islandiešu režisora un vizuālā mākslinieka Hlīnura Palmasona filmas, visticamāk, iespiedušās atmiņās kā dabas gleznojumi. Kā “Balta, balta diena” (White, White Day, 2019), kuru autors piesaucis kā “detektīvstāstu par sērošanu”, tā arī monumentālajā "Dievzemē" / Godland (2022), kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ieguva labākās pilnmetrāžas godalgu, satiekas cilvēks un daba. Filmās satiekas arī Palmasona domubiedri – ciešā filmēšanas komanda, aktieri, kuri klejo no vienas filmas uz nākamo, un arī pēdējos divos kinodarbus uz ekrāna redzamas viņa atvases. Viņš tiešā nozīmē veido ģimenes kino – to apliecina viņa jaunākais kinodarbs “Mīlestība, kas paliek” (The Love That Remains, 2025). Filma tikko kā piedzīvojusi pasaules pirmizrādi 78. Kannu kinofestivālā. Ar to Palmasona paletē ienācis negaidīts, glāsmaina humora vējelis – tas padarīja filmas seansu par vienu no Kannu emocionāli spēcīgākajiem notikumiem. Festivālu un skatītāju lokos pazīstamā režisora darbs “Mīlestība, kas paliek” ir gadalaiku griežos iesēdināts stāsts par četrdesmitgadniekiem Annu (Sāga Gardarsdottira) un Magnusu (Sverrirs Gudnasons), kuri šķiras ar mīlestību. Vismaz cenšas to nosargāt, tāpat kā savus trīs bērnus – lomās paša Palmasona bērni Ida, Porgils un Grimurs – un arī sunīte Panda, kura nesen kā saņēmusi  "Palmas suņa" balvu. Lauleņiem uzsākot šķirtu dzīvi, abus šķir ūdens – Anna paliek uz sauszemes, atgriežoties pie vizuālās mākslas un turpinot rūpēs par trim bērniem, bet Magnuss pavada laiku zvejas izbraucienos uz kuģa un mēģinot saprast, kas viņu starpā ir noticis. Abi pievelkas, atgrūžas, ogo un ļaujas kaisles atplūdiem – tik cilvēcīgi un nepiespiesti, Palmasonam eleganti pludinot un brucinot dokumentārā un aktierkino krastus. Kad tiekos ar Palmasonu saules pielietajās Kannās, viņā mājo miers. Iepriekšējā vakarā silti uzņemtā “Mīlestība, kas paliek”, kas rudenī būs skatāma Latvijā, jau drīz vien pieteikta kā viens no gada ekrāna notikumiem. Filma uzņemta Palmasona dzimtajā pusē – nelielā fjorda ciematā valsts dievidu daļā – un tapusi uz 35mm filmlentes. Tajā iezogas Islandes dievidaustrumu dabas faktūras, kuras redzētas “Dievzemē” – viļņu bangas, dzīvās radības, floras bagātības un nenogurdināmais vējš – arī tie pārtop par filmas “ģimenes locekļiem”. “Dievzeme” ienākusi arī citā veidā, proti, Palmasons daļu jaunākās filmas ainu uzņēmis uz iepriekšējā darba filmas lentes pārpalikumiem. Režisors cikliski licis materiālu pie materiāla, mēģinājis ainas kopā ar bērniem un veidojis 21. gadsimta “Laulības dzīves ainas”. Allaž atvērts un ziemeļnieku manierē piezemēts, viņš dalās filmas tapšanas stāstā un tajā, kāpēc politika allaž iekrāso mūsu pasauli, ja mēs par to nemaz nedomājam. Lai gan filma šķetina laulāta pāra attiecības šķiršanās laikā Islandes dabas ainavās, mijoties gadalaikiem, tajā ir daudz sirreālu elementu. Kā jūs nonācāt līdz tik maģiskai intonācijai? Hlīnurs Palmasons: Pirmo filmas ainu, kurā mājas jumts tiek pacelts augšup, mēs nofilmējām 2017. gadā. Filma ir tapšanā ļoti ilgu laiku – tiesa, vien tās fragmentārā [atsevišķu ainu] nozīmē. Maģiskais reālisms, kā to citi dēvē, filmā ienāca, jo es centos būt rotaļīgs un ļaut filmai darīt to, ko tā pati vēlas. Reizēm tas nozīmē to, ka tu vari būt muļķīgs, vai atļauties darīt pirmo, kas iešaujas prātā. Vēlējos tā darīt un skatīties, kas notiks tālāk. Gluži kā Alans Ginsbergs reiz sacījis, ka pirmā doma ir pati labākā doma. Man liekas, ka viņš vienmēr pārrakstīja savus darbus – arī es pārrakstīju šīs filmas idejas. Filmēt un attīstīt filmu tik ilgi deva iespēju man reaģēt uz tapušo materiālu – es nofilmēju epizodes un tad tās attīstīju Zviedrijā. Saņemot atpakaļ filmas materiālu, es noskatījos un reaģēju, turpinot rakstīt. Tā ir reaktīva filma. Ja kaut kas ir redzams un noticis filmā, tā visbiežāk ir mana reakcija uz iepriekš tapušo materiālu. Tā pavisam noteikti ir atšķirīga filma no mana iepriekšējā darba. “Mīlestība, kas paliek” ir patiesi mājas kino. Burtiski. Tajā ir daudz elementu no jūsu iepriekšējām filmām: redzami jūsu trīs bērni un aktieri, ar kuriem esat iepriekš strādājis, piemēram, Ingvars Sigurdsons. Tāpat arī ainas, kas tapušas pirms daudziem gadiem. Esat teicis, ka šī filma ir par “atrašanu un plānošanu” – vai varat dalīties tajā? Hlīnurs Palmasons: Jā, man bija sajūta, ka laiks iet strauji uz priekšu. Kad es atgriezos atpakaļ darba procesā, man šķita, ka tik daudz kas notiek apkārt un laiks iet uz priekšu, kuru nav iespējams notvert. Tu redzi, kā bērni aug – tu pat vari  to ieraudzīt –, un es nodomāju: sasodīts, man to vajag nofiksēt vai ar to strādāt, iekams viņi ir prom no ligzdas. Mēs nopirkām 35mm kameru, un tā allaž bija manā mašīnā. Ja es redzēju kaut ko, ar ko spēju savienoties, to filmēju. Piemēram, daudzas ainas no “Mīlestība, kas paliek” ir tapušas uz “Dievzemes” filmas lentes pārpalikumiem – es tos ievietoju kamerā un filmēju debesis vai ko citu. Šo materiālu izmantoju, lai attīstītu scenāriju, un līdz ar to varētu teikt, ka tai ir “mājas kino” sajūta. Tā tieši ir jūtama.

Raidījumā Piespēle, protams, atkal par ledus hokeju un pasaules čempionātu. Pasaules meistarsacīkstes Zviedrijā un Dānijā rit jau vairāk nekā nedēļu, Latvijas izlase jau aizvadījusi sešas no septiņām apakšgrupas spēlēm, 20.maijā gaidāma izšķirošā kauja pret Austriju. Arī raidījuma lielajā intervijā šoreiz runājam par Latvijas hokeja izlasi, jo studijā viesojas bijušais valstsvienības uzbrucējs Mārtiņš Cipulis. Nedēļas topā: Latvijas hokeja izlase turpina cīņas pasaules hokeja čempionātā; Latvijas basketbola izlase jau noskaidro pretiniekus 2027. gada Pasaules kausa kvalifikācijā; Kristaps Porziņģis un Bostonas “Celtics” noliek Nacionālās basketbola asociācijas čempionu pilnvaras; Bobsleja izlases galvenā trenera amatu pārņem Emīls Cipulis, treneru korpusā arī Edgars Maskalāns un vācietis Ēriks Franke.

Drīzumā klajā nāk grāmata, kas veltīta vienam no slavenākajiem rīdziniekiem vēsture - Mihailam Tālam - šaha ģēnijam un ekscentriskai personībai. Iepazīstam šahu caur Mihaila Tāla biogrāfiju. Sarunā ar grāmatas autoru - šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu skaidrojam, kāpēc Tāls kļuva par tik nozīmīgu personu šahā un ne tikai. Andris Tihomirovs atklāj, ka pirms četriem pieciem gadiem kolēģi uzrunājuši viņu šaha turnīros un rosinājuši uzrakstīt grāmatu par Mihailu Tālu. Piekritis, jo cerējis, ka uzrakstīs divās nedēļās vai divos mēnešos, bet darbs paņēmis četrus gadus. „Viena no galvenajām problēmām, ar kuru saskāros – Tāls nebija rakstītājs, bet runātājs. Viņš pats gandrīz neko nerakstīja. Ja ir viņa teksti vai domas, to pierakstījis kāds cits. Nav dienasgrāmatu, vēstuļu. Tas rada vienu no problēmām ar avotiem, bet bija citi materiāli,” atzīst Andris Tihomirovs. Sazināmies arī ar mūsu kolēģi - žurnālistu Gunāru Jākobsonu -, kurš saticis Mihailu Tālu dzīvē un arī intervējis. „Viņš bija veikls runātājs,” piekrīt Gunārs Jākobsons. „Viņš bija arī pianists veikls, galda tenisa spēlētājs, neraugoties uz fiziskām nepilnībām. Ir arī vairākas reizes bijis radiofonā. Cik krāsains bija viņa spēles stils, tik krāsaina bija arī viņa runa. Liela personība Latvijas sportā un sabiedrībā, ne velti viņu dēvēja par „Rīgas burvi”, „Šaha Paganīni"."   Pirms tam iepazīstam, kā žurnālisti apgūst sporta komentētāja prasmes un sporta žargonu. Šahs un mats, rokāde - šie ir daži termini, kurus pazīstam no šaha pasaules, bet sportā ir lērums jēdzienu, kas apzīmē dažādus spēles vai sacensību momentus. Kā sporta komentētāji apgūst sporta žargonu, spēj zibenīgi komentēt tiešraidē notiekošo un iegaumēt daudzo sportistu vārdus un uzvārdus? Veselīgs temps, veikli izrunāti ārvalstu sportistu vārdi un komandu nosaukumi, dinamika - šie ir tipiski raksturlielumi sporta ziņu lasīšanas un sporta sacensību komentēšanas laikā. Bet, lai kļūtu par sporta žurnālistikas profesionāli, ir jāmēro visai garš ceļš, kur nebūt ne visu iespējams apgūt akadēmiskā ceļā augstskolā. Latvijas Radio sporta ziņu izlaidumos klausītāji regulāri satiekas ar sporta žurnālistiem Māri Bergu, Lotāru Zariņu un Mārtiņu Kļavenieku. Kamēr Mārtiņš veic darba pienākumus Pasaules hokeja čempionātā Zviedrijā, tikmēr saruna ar Māri un Lotāru. Savas sporta žurnālistikas prasmes viņi kaldinājuši, tulkojot un veidojot rakstus tīmekļa žurnālos, lasot citu cilvēku komentārus, ejot praksē radio, un abi ir vienisprātis, ka arī pašu cieša saistība ar sportu ir ļoti palīdzējusi. Lotāram tuvs allaž ir bijis hokejs un peldēšana, Mārim - hokejs un teniss, un tas tad arī ļāvis apgūt nepieciešamo sporta terminoloģiju. Bet ar sev tuvu grāmatu iepazīstina Latvijas Universitātes profesors, uztveres pētnieks Jurģis Šķilters. Viņš izvēlējies nīderlandiešu skaitļošanas lingvista un semantikas speciālista Kīsa van Demtera grāmatu "Ne gluži: neskaidrības slavinājums" (Kees van Deemter "Not exactly"). "Mana mīļā grāmata, par kuru es šodien gribētu īsumā pastāstīt, ir kolēģa un mana skolotāja savā ziņā, domubiedra Kīsa van Demtera, loģiķa, matemātiķa, datorzinātnieka, grūti viņu vienkārši ieklasificēt, populārzinātniskā grāmata "Ne gluži", kur viņš apraksta zinātnes vēsturi no tādas perspektīvas, ka zinātne vienmēr ir mēģinājusi veidot precīzus mērījumus, bet tā precizitāte mērījumā vienmēr aizmūk. Jo precīzāki mērinstrumenti, jo mums ir vairāk skaitļu aiz komata. Tā precizitāte ir savā ziņā ilūzija, mēs varam relatīvi noteikt lietu precizitāti," stāsta Jurģis Šķilters.  

Šoreiz raidījumā, protams, par ledus hokeju un pasaules čempinātu. Pasaules meistarsacīkstes Zviedrijā un Dānijā sākušās, Latvijas izlase arī jau sākusi savu skrējienu pretī kārotajai vietai ceturtdaļfinālā. Arī Piespēles lielajā intervijā šoreiz runāsim par Latvijas hokeja izlasi, jo studijā viesojas bijušais valstsvienības uzbrucējs Mārtiņš Karsums. Nedēļas topā: Sācies pasaules čempionāts hokejā: Latvija pirmajā spēlē uzvar Franciju ar 4:1, otrajā - zaudē Kanādai ar 1:7; Basketbolists Kristaps Porziņģis joprojām cīnās ar nesoskaidroto vīrusu; Latvijas futbola virslīgas klubs “Metta” savā mačā neielaiž “sportacentrs.com” žurnālistus un spēles tiešraides komentētāju.

Par poļu režisora Konrāda Šolaiska dokumentālo filmu "Putina spēļlaukums" Kultūras rondo saruna ar režisoru un filmas Latvijas producenti Artu Ģigu. Kāpēc režisors Konrāds Šolaiskis nevienam no filmas varoņiem nesaka: "Tu melo?" Un kāpēc filma joprojām nav parādīta plašākai publikai Polijā? Divi poļu dokumentālisti dodas aizraujošā izmeklēšanas ceļojumā, lai atklātu Kremļa hibrīdkara patieso mērogu Centrālajā un Austrumeiropā. Vai Vladimira Putina mērķis ir tikai Ukraina – vai arī viņš tiešām cenšas atdzīvināt Padomju impēriju? Konrāds Šolaiskis stāsta, ka pēc filmas pirmizrādes Latvijā jautāts ne tikai par pašu filmu, bet arī, ko darīt tālāk, lai situācija mainītos, ko varam mācīties, kā to varam ietekmēt? Viņš arī atzīst, ka filma ir veidota ne tikai, lai skatītos, bet arī lai mudinātu jautāt, ko mēs varam mācīties, lai būtu stiprāki. Režisors neslēpj, ka zinājis, ka iela problēma ir Krievijas ietekmi, bet nebija iedomājies, ka tai ir tik daudz slāņu un tik plaši izplatījusies. Valstīs, kur ir lielāka Krievijas ietekme, cilvēki nevēlējās piedalīties neatkarīgu producentu veidotā filmā. Tā bijis Bulgārijā daudzās vietās un Moldovā.  "Arī Polijā tajā laikā oficiālās iestādes mūs neuztvēra nopietni," bilst Konrāds Šolaiskis. Arta Ģiga stāsta, ka režisoru Konrādu Šolaiski satikās Kannu kino tirgū, režisors bija ienācis Lavijas paviljonā un prasīja, vai kādu producentu neinteresētu sadarbība šāda satura filmas līdzveidošanā.  "Kondrāts iepriekšējās Polijas valdības laikā bija nonācis tādā kā izslēgto sarakstā, tāpēc nav šajā filmā oficiālas Polijas naudas. Tā ir producēta un finansēta no citu valstu naudas. Tas ir īstais Eiropas kopprodukcijas spēks, kas ļauj notikt filmām, kurām nav nacionāla atbalsta, bet kas ir nepieciešamas starptautiski," atzīst Arta Ģiga. Polijā filmu redzējuši tikai nedaudz cilvēku, tā rādīta divos festivālos, kur saņēmusi labas atsauksmes. Taču joprojām filmas veidotāji gaida atbalstu no Polijas filmu institūta un dažām partijām, lai parādītu parlamentā. Filma ir rādītā kinoteātros Čehijā, arī rādīta televīzijā Čehijā, Dānijā un Zviedrijā, bet Polijas televīzjā nav ieinteresēta un tur joprojām nav rādīta. Konrāda Šolaiska dokumentālā filma “Putina spēļlaukums” (Putin's Playground) ir Polijas, Latvijas, Norvēģijas, Vācijas, Bulgārijas un Čehijas kopražojums. Filmā pētīts, kā Krievijas prezidents Putins soli pa solim panācis, ka apdraudēta ir visa Eiropa. Pētot Krievijas slepenās operācijas un informatīvos uzbrukumus, filmas autori apceļo Poliju, Čehiju, Bulgāriju, Moldovu un Latviju, seko pa pēdām GRU aģentiem, kas atbildīgi par sprādzieniem munīcijas noliktavās un slepkavībām ar nervus paralizējošo vielu "Novičok". Dokumentālisti sastopas ar prezidentiem, premjerministriem, ministriem un pat sagūstītu krievu spiegu, atklājot, cik dziļi un sistēmiski draudi ir iesakņojušies mūsu reģionā. Latvijā dokumentālisti tiekas ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un NATO Stratcom pētnieci Elīnu Langi-Ionatamišvili, kuras skaidro Putina plānu un rīcības modeli. Tālāk dokumentālisti dodas uz Daugavpili, kur tiekas ar prokrieviskiem aktīvistiem, paviesojas partijas "Stabilitātei!" birojā un pēta krievu attieksmi pret karu Ukrainā. Filma atklāj laikmetam būtisku stāstu par drošību, suverenitāti un brīvības cenu. "Putina spēļlaukums" ir izmeklējoša dokumentālā filma, kurā autori paši kļūst par stāsta dalībniekiem, daloties savās emocijās, pieredzē un reakcijās. Filma piedāvā hibrīdu formu – dokumentālu liecību, novērošanu, intervijas, arhīvu materiālus, kas atklāj, kā mūsdienu Eiropā tiek īstenots hibrīdkarš. Filma tapusi ar Nacionālā kino centra atbalstu. Mūziku filmai komponējis Rihards Zaļupe, filmas Latvijas puses producenti – studija "Red Dot Media".

Ostu pārvaldības reformu plānots attiecināt galvenokārt uz Rīgas un Ventspils ostu, teikts Satiksmes ministrijas sagatavotājā informatīvajā ziņojumā, ko atbalstīja valdībā. Vācijas Bundestāgs pirmajā balsojumā nav apstiprinājis konservatīvo līderi Frīdrihu Mercu par kancleru. Latvija un vēl 11 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis koordinēti pieprasījušas aktivizēt valsts izņēmuma klauzulu aizsardzības izdevumu palielināšanai. Nakts sabiedriskais transports atgriezīsies Rīgā. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija apsprieda tālmācības iespējamo aizliegumu posmā no 1. līdz 9. klasei. Latvijas valstsvienība uz pasaules čempionātu Zviedrijā dosies ar 25 hokejistiem. Oficiālu hokejistu reģistrāciju turnīram Latvijas komanda veiks īsi pirms turnīra sākuma.

Neiecietībai pret citas rases, tautības, reliģijas pārstāvjiem, pret citādajiem nav tikai lokāls raksturs, tā ir pasaules mēroga problēma. Kā izpaužas rasisms mūsdienu sabiedrībā un kā ar to cīnīties, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Domeniko Graciozo, gvatemalietis, kurš Latvijā dzīvo jau vairāk nekā 15 gadus, Lingita Lina Bopulu, latviešu valodas skolotāja, pasniedzēja, kura nāk no jauktas ģimenes, kurā mamma ir no Latvijas, bet tēvs ir no Kongo, un meksikānis Havjers Garsija. Lingita Lina Bopulu ir baušķeniece un bieži saņem jautājumu - cik ilgi tu dzīvo Latvijā; no kurienes tu esi atbraukusi? "Un tad es parasti mēdzu jokot - es esmu no Bauskas. Tā jau arī ir, ja man Rīgā jautā, no kurienes esmu atbraukusi, esmu atbraukusi no Bauskas. Tagad jau es dzīvoju un strādāju Rīgā, bet dzimusi un augusi esmu Bauskā," par sevi stāsta Lingita Lina Bopulu. "Šobrīd esmu latviešu valodas skolotāja, gan ar bērniem skolā strādāju, gan arī ar pieaugušajiem dažādos valodu mācību centros, mācu latviešu valodu pārsvarā ārvalstu bērniem un arī pieaugušajiem, kuri nāk no dažādām valstīm. Man ir studenti no Baltkrievijas, Indijas, Vācijas, Polijas, Sīrijas, Vjetnamas un dažnedažādām valstīm. Un arī mans mērķis ir gan palīdzēt apgūt valodu, gan ieinteresēt par valodu un kultūru, gan arī emocionāli kaut kādā ziņā palīdzēt, jo es diemžēl zinu, kā tas ir, ka dažreiz varbūt cilvēki tevi negrib pieņemt kā savējo," atklāj Lingita Lina Bopulu. "Tā ir savā ziņā mana lielākā problēma, jo es arī esmu vienmēr centusies būt latviskāka par latvisku, varbūt arī tāpēc, ka man vienkārši ir bijis jāpierāda. Mans bakalaura grāds ir baltu filoloģijā, maģistra grāds - komunikācijas zinātnē, tomēr es arī cenšos runāt par latviešu valodu, piedalos dažādās konferencēs pasaulē. Esmu arī bijusi Amerikā un arī strādājusi ar diasporu dažādās valstīs, jo man ir svarīgi arī kaut kādā ziņā pierādīt, ka es esmu latviete, jo patiesībā man nav citas dzimtenes. Citreiz cilvēki saka: brauc uz savām mājām, bet es pirmo reizi sava tēva dzimtenē biju 19 gadu vecumā. Bieži vien cilvēki teica pirms tam - brauc uz savām mājām, un man bija tāds - uz Bausku? Tikai stundu 10 no Rīgas ar autobusu! Tā es smējos. Es esmu no Bauskas." Ja reizēm ir situācijas, ka cilvēki saka - brauc mājās, tad ir jāizkopj kaut kādi aizsardzības mehānismi, stratēģijas, kā reaģēt, jo tas ir saistīts ar nezināšanu un neizpratni, visticamāk. "Es ļoti bieži reaģēju ar kādu joku, kā jau es minēju, ka manas mājas ir Bauskā. Man arī citreiz ir jautāts, man šķiet, ka tas bija pagājušā gadā par Lieldienām. Man jautāja, vai manā kultūra svin Lieldienas? Es ar joku atbildu, protams, ka svin un es krāsoju olas, stāstu par visām latviešu tradīcijām. Cilvēkus pretī - tiešām?  Es saku - jā! Un tiešām jūsu kultūrā tā ir? Es saku - jā, manā latviešu kultūrā tā ir. Cilvēks pretī - kā latviešu kultūrā?  Es domāju, ka šeit arī varbūt ir tā atšķirība manā personīgajā pieredzē, tā kā esmu dzimusi šeit, es tiešām arī uzskatu sevi par latvieti, kā daļu no šīs sabiedrības, un ja man kāds saka - brauc mājās un jautā par manu kultūru, es arī atbildu par latviešu kultūru, jo tā arī ir mana kultūra," atzīst Lingita Lina Bopulu. "Es par tēva kultūru diemžēl zinu ļoti maz, jo tēvs aizbrauca uz dzimteni, kad man bija divarpus gadu, līdz ar to es tā arī uzskatu un arī atbildu par Latviju, par latviešu valodu, latviešu kultūru." Lingita Lina Bopulu ir studējusi arī Itālijā, Amerikā, Zviedrijā, un arī šajās zemēs, ja kāds jautā, no kurienes viņa ir, atbild - no Latvijas. "Ja man saka - brauc mājās, mana pirmā doma ir, ka man jābrauc uz Latviju, nevis uz kādu citu vietu. Tādā brīdī es neuztveru to personīgi, ja man pasaka - tu neesi itāliete. Jā, es neesmu itāliete, jo esmu latviete. Ja man kāds Latvijā pasaka, ka tu neesi latviete, tomēr es to uztveru diezgan personīgi, jo man nav nevienas citas dzimtenes," bilst Lingita Lina Bopulu. "Varbūt tas ir mīnuss vai citreiz arī pluss, ka tiešām man to atšķirību var redzēt. Tā kā mans tētis ir pavisam tumšas ādas krāsas un mamma ir ļoti gaiša, tas es esmu, kā saku, saulaini brūna pa vidu. Bet nereti kāds mani nosauc par melno un citādos ne pārāk jaukos vārdos. (..) Es esmu šeit dzimusi un augusi, un ja man kāds pasaka, ka neesmu, tad protams, man sāp par to sirds. Ja man kāds Itālijā pasaka, ka es neesmu itāliete, protams, ka tas varbūt kaut kā nav patīkami, bet jā, es neesmu itāliete, jo esmu latviete. Un ja man kāds jebkurā citā valstī jautā, no kurienes es esmu, es saku, ka esmu no Latvijas. Ja man Latvijā kāds jautā, no kurienes esmu, saku, ka esmu no Bauskas, un tad man patīk skatīties cilvēku reakciju."  

Bērnība, kādu šodien izdzīvo bērni rietumu pasaulē, ir krietni atšķirīga no tās, kuru piedzīvoja paaudzes pirms tam. Ne velti mēs nereti kavējamies nostaļģiskās atmiņās par savu bērnību, spriežot par to, cik pareizas vai nepareizas bērnības piedzīvo mūsdienu bērni. Kāda bija bērnu dzīve senāk? Kad radās izpratne par bērnu attīstību un kad sabiedrība sāka izjust nepieciešamību radīt jaunu sistēmu, pielāgotu bērnu vajadzībām? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Latvijas Universitāes (LU) Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore, gramatas "Digitala berniba" autore Zanda Rubene, vēsturnieks, LU profesors Gvido Straube un Latvijas Bērnu labklājības tīkla politikas koordinatore Evisa Stankus.   Profesors: Veselīgai ģimenes videi ir būtiska nozīme bērna attīstībā Nesen Latvijā viesojās viens no zināmāmakjiem bērnu attīstības psihologiem pasaulē – Upsālas universitātes profesors Gustafs Gredebeks. Sarunā viņš stāsta par bērna sociālo, emocionālo un izziņas attīstību agrīnā vecumā un skaidro, kāpēc veselīgai ģimenes videi ir tik būtiska nozīme bērna attīstībā. Upsalas zīdaiņu un bērnu laboratoriju Zviedrijā ik gadu apmeklē aptuveni 3000 zīdaiņu vai bērnu kopā ar saviem vecākiem. Zinātnieki šo vizīšu laikā veic pētniecisko darbu, taču, lai to paveiktu, maziem bērniem, protams, nav iespējams dot nopietnas instrukcijas, tāpēc pētnieki vienkārši spēlējas ar bērniem un pēc tam top zinātniskās publikācijas. Tā stāsta šīs laboratorijas vadītājs, attīstības psiholoģijas profesors Upsalas Universitātē Gustafs Gredebeks (Gustaf Gredebäck), un viņš arī piebilst, ka nevarētu vēlēties sev labāku darbu.  Šī gada sākumā Rīgā norisinājās Latvijas Republikas Goda konsula ASV Ilinoisas štatā Roberta Blumberga atbalstītā un nu jau par tradīciju kļuvusī izcilības lekcija, un šoreiz izcilības lekcijas godā bija tieši profesora Gustafa Gredebeka priekšlasījums “Kā rokas veido prātu” (How Hands Shape the Mind). Profesora pētnieciskās intereses saistītas ar bērniem, jaundzimušajiem, īpaši viņu kognitīvo jeb izziņas, sociālo un emocionālo attīstību. Arī mums - “Zināmais nezināmajā” - bija iespēja uz brīdi ar profesoru satikties, un tikšanās iesākumā viņam minēju, ka daudzkārt dzirdēts apgalvojums - visām prasmēm un talantiem, kas mums piemīt, aizsākumi ir meklējami bērnībā. Pēc Gredebeka domām, zināmā mērā šādi apgalvojumi ir pareizi, sākuma punkts attīstībai un pamats tam, par ko mēs kļūsim, ir bērnībā, taču mums allaž ir iespējams mainīties, mācīties jaunas lietas, pielāgoties, tā ka nevar visu laiku tikai atsaukties uz bērnību. Bet vai ir kādas lietas, ko mēs vairs nevaram mainīt, kad esam 10, 20, 30 gadus veci?   Bet raidījuma ievadā par savu izvēlēto grāmatu stāsta ornitologs Viesturs Ķerus. Viņš izvēlējies Franka Gilla un Ričarda Prama (Frank Gill, Richard Prum) grāmatu "Ornitoloģija".  "Esmu pamatā ornitologs, mazliet rakstnieks, un reizēm, kad es stāstu bērniem par to, kas ir kopīgs grāmatu rakstīšanai un ornitoloģijai tad viena no tām lietām, kas ir kopīga, ir tas, ka daudz jālasa. Varbūt tas, ko lasa, atšķiras, vai tu esi rakstnieks vai ornitologs, bet daudz jālasa ir abiem," stāsta Viesturs Ķerus. "Tāpēc ka ornitologi cilvēkiem saistās ar speciālistiem, kas zina visu par putniem. No tā visa, ko mēs zinām un varam pastāstīt, mēs paši esam izpētījuši tikai ļoti, ļoti mazu daļiņu. Lielāko daļu mēs esam uzzinājuši, lasot citu cilvēku pētījumus. Citu ornitologu pētījumus. Un tā īstā lasāmviela zinātniekiem ir zinātniskie žurnāli. Bet zinātniskie raksti ir katrs par kādu ļoti šauru aspektu. Grāmatu "Ornitoloģija" ir tāds labs avots, kur ir apkopoti daudzu pētījumu rezultāti. Šajā grāmatā, kas kā pamatā ir domāta studentiem, bet ļoti noder arī man darbā, ir apkopots viss svarīgākais par putniem. Līdz ar to šī grāmata ir būtisks palīglīdzeklis man darbā tieši tajos brīžos, kad man ir jāstāsta par putniem citiem. Piemēram, ja Zināmais nezināmajā mani uzaicina pastāstīt par putnu maņām vai par putnu attiecībām, tad šī grāmata man ir pirmais atspēriens. Šie abi autori - Franks Gills jūsu Ričards Prams - ir izdarījuši ļoti lielu darbu manā vietā. Šajā gadījumā man nav jāiet cauri simtiem zinātnisku rakstu, lai sagatavotos vienai sarunai par kādu putnu dzīves aspektu. Bet es varu paskatīties, kas ir minēts šajā grāmatā, un tad varbūt dažus jaunākos rakstus vēl piemeklēt klāt, kas par šo tēmu ir izpētījis kopš grāmatas iznākšanas."    

Šonedēļ Eitanāzijā ceļojam plaši un tālu: Urbāns strādā lietainajā Portugālē, Mārtiņš relaksējas sniegotajā Zviedrijā, bet Annija dzīvo kūrorta dzīvi Lietuvā. Treknie gadi ir atpakaļ – vismaz mūsu mazajā burbulī.Mārtiņam vairs nebūs televizora viesistabā (traģēdija vai atbrīvošanās?), ērgļi nevienam nepatīk (jā, tie putni), un Roberts grasās uzsākt iedvesmojošo skolu vīriešiem – mēs vēl nezinām, ko tas nozīmē, bet izklausās pēc kultūras revolūcijas.Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim!Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Ja kāds gribētu veidot filmu pēc ļoti kinematogrāfiskā Jura Rozīša romāna "Displaced person. Kāda latvieša stāja svešumā", tad būtu jāfilmē gan Austrālijā, gan lidmašīnā, gan trimdas latviešu saietos Eiropā un Latvijā. "Dicplased person" nozīmē "pārvietotā persona", Juris Rozītis pats tāds ir, jo pārvietots vēl pirms dzimšanas. Anglijā dzimis, uzaudzis Austrālijā, tagad dzīvo Zviedrijā. Savukārt otra romāna nosaukuma daļa "Kāda latvieša stāja svešumā" - ir atsauce uz dokumentu, kuru latviešu organizācijas izplatīja Vācijā, kad latvieši sāka izklīst uz citām valstīm. Romāns ir jauna cilvēka skatījums uz vecās trimdas un pasaules norisēm 70.gados, tā struktūru veido romāns romānā - galvenā varoņa Jūlija Vēža topošā romāna fragmenti. Mūzikas un dzejas celiņš romānam ir tik svarīgs, ka beigās pievienots tekstā citēto dziesmu un dzejas saraksts. Autors Juris Rozītis ir literatūrzinātnieks un rakstnieks, romāna "Kuņas dēls" (1995) autors, tagad „Dienas Grāmata" laidusi klajā viņa romānu „Displaced person. Kāda latvieša stāja svešumā". Lasītavā tiekamies ar autoru Juri Rozīti un redaktoru Guntaru Godiņu. Raidījumu atbalsta:

Ukraiņu tautas mūzika, ko izpilda divi latviešu puiši, izdota skaņu ierakstu kompānijā Zviedrijā – tik neparastu ceļojumu piedzīvojusi dziedātāju Anša Bētiņa un Artūra Čukura vairākus gadus lolotā programma „Slāvu tautu dziedājumi” („Slavic Folk Songs”). Tās centrā ir tieši ukraiņu tradicionālie dziedājumi, īpaši no pašlaik okupētajiem Ukrainas reģioniem. Tos papildina arī maķedoniešu, serbu un citu slāvu tautu dziesmas. Celt gaismā šo mūziku ir viņu atbilde uz Krievijas agresiju reģionā. Kad tiekamies pirms albuma prezentācijas koncerta Anglikāņu baznīcā Rīgā, Artūrs Čukurs un Ansis Bētiņš piedāvā nodziedāt kādu ukraiņu kozaku dziesmu, kuras jaunajā albumā nav. Puiši dzied praktiski no galvas, tikai brīžam ieskatoties vārdos. Nošu pieraksta abiem akadēmiski skolotajiem mūziķiem priekšā nav. Ansis Bētiņš paskaidro, par ko bija nupat dzirdētā dziesma: „Tā ir dziesma no Čerkasu un Harkivas apgabaliem – par māti, kura auklē savu mazo dēlu un pie sevis prāto, kas ar dēlu notiks, kad viņš izaugs. Ejot cauri pantiem, dēls ir izaudzi, atnāk pie mātes un pasaka, ka ir iemīlējis kozaku meiteni. Tas nozīmē, ka viņam būs jākļūst par kozaku un arī jādodas karā.” Šādā sarunas formā Ansis Bētiņš un Artūrs Čukurs veido arī savus koncertus, kuros slāvu tautu melodijas divbalsīgi izdzied jau vairākus gadus. Abi dziedātāji savulaik satikās korī „Kamēr…” un bieži kopā klausījās mūziku. Tā nejauši nonāca arī līdz slāvu tautu dziedājumiem un aizrāvās: pārsteidza mūzikas atkailinātība, raupjums un gluži ķermeniskā iedarbība, saka Ansis Bētiņš. Ar programmu "Slāvu tautu dziedājumi" dziedātāji Ansis Bētiņš un Artūrs Čukurs viesojās arī Latvijas Radio 1. studijā.

Par septiņus gadus vecās Justīnes noslepkavošanu tēvam piespriež 20 gadus, pamātei – 17 gadus cietumā. Saeimas Sporta apakškomisijas deputāti kritizē Izglītības un zinātnes ministrijas plānu Murjāņu Sporta ģimnāzijas attīstībai. NBS Jūras spēku ūdenslīdēju komanda devusies uz kabeļa bojājuma vietu Zviedrijā. Dānijas premjere koordinē atbalstu pret Trampa prasību iegūt Grenlandi. Paziņoti "Purvīša balva 2025" finālisti.

Jau vairākas desmitgades zinātnieki meklē veidu, kā atdarināt to, kas dabā tik šķietami viegli tiek veidots – zirnekļa zīdu. No kā šis dzīvnieks tik prasmīgi veido savus tīklus? Ne reizi vien dzirdēts, ka šis biomateriāls pārspēj pat tēraudu un cilvēka radītu izturīgāko polimēru gan stingrībā, gan elastībā. Kā dabisku zirnekļa zīdu var radīt mākslīgi un kādam nolūkam tas kalpotu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekāns, profesors un ķīmiķis, Organiskās sintēzes institūta (OSI) vadošais pētnieks Kristaps Jaudzems, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes doktorants, Organiskās sintēzes institūta zinātniskais asistents Viktors Romaņuks un jaunuzņēmuma "PrintyMed" vadītāja Jekaterina Romanova. Kā zirneklis pin savu tīklu un no kā tas sastāv, vairāk stāsta zirnekļu pētniece Inese Cera. Zirnekļu zīds ir viens no izturīgākajiem dabas materiāliem, un jau vairākas desmitgades zinātnieki aktīvi pēta tā īpašības un meklē veidus, kā to atdarināt. Šis biomateriāls izceļas ar unikālu stingrības un elastības kombināciju, kas pārsniedz pat kevlāra un tērauda īpašības. Turklāt zirnekļu zīds ir bioloģiski saderīgs un bioloģiski noārdāms, padarot to par daudzsološu materiālu ne tikai materiālzinātnei, bet arī medicīnas un kosmētikas nozarēm. Tomēr zirnekļu zīda proteīnu (spidroīnu) iegūšana no zirnekļiem industriālos apjomos nav iespējama viņu kanibālistiskā un teritoriālā dzīvesveida dēļ. Šis ierobežojums ir veicinājis alternatīvu spidroīnu iegūšanas metožu izstrādi biotehnoloģiskā ceļā. OSI ar sadarbības partneriem Kristapa Jaudzema vadībā ir izstrādājis inovatīvu metodi mākslīgā zirnekļa zīda šķiedru iegūšanai ar uzlabotām fizikālajām īpašībām, kuru elastība ir gandrīz divreiz lielāka nekā dabiskajam zirnekļa zīdam. Latvijas Zinātņu akadēmija šo atklājumu ir atzinusi par vienu no izcilākajiem sasniegumiem zinātnē 2024. gadā. Pētījums tapis, sadarbojoties pētniekiem Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē un Karolinskas institūtā Zviedrijā. Pirms iepazīstam, kā zinātnieki spējuši radīt zirnekļa zīdu, zinātnes ziņas. Par pupiņām uz Marsa, smadzeņu implantu, kas darbina virtuālu dronu, ASV prezidenta inaugurācijas ceremonijas vēsturi un notikumiem Latvijas zinātnē, tostarp ornitoloģijā stāsts zinātnes ziņās. Marsa satelītattēlos pamanītās pupiņām līdzīgās ģeoloģiskās formas varētu norādīt uz ūdens un dzīvības pazīmēm. Iespējams, dzirdot šoteikumu, kādiem rodas jautājums: “Kādas vēl pupiņas uz Marsa?” Bet fotogrāfijas, kas pēdējās nedēļas laikā ne reizi vien bijusi ieraugāma tīmeklī, ataino ēdamajām pupiņām vienreizēji līdzīgus objektus, bet tās gan nav ēdamās pupiņas. Tās ir ģeoloģiskas formas, kas patiesībā ir sasalušas smilšu kāpas. Attēlu var apskatīt arī vietnē “Live Science”.  Smadzeņu implants ļauj paralizētam cilvēkam ar domu spēku vadīt virtuālu dronu. Konkrētajam cilvēkam ir tetraplēģija, attiecīgi visu četru locekļu - kāju, roku - paralīze. Līdz ar to cilvēks, tikai skatoties uz dronu ekrānā, vienkārši domā, ka kustina pirkstus. Cilvēka smadzeņu signālus interpretē mākslīgā intelekta modelis, kas tālāk tiek izmantots, lai vadītu simulētu dronu. Labākam priekšstatam par šo var ielūkoties vietnē “Nature”. Amerikas inaugurācijas tradīcijas aizsākušās pirms daudziem gadsimtiem. Vēl viens šīs nedēļas būtisks notikums ir ASV 47. prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas ceremonija, un temats, kas arī ir vesela pētījuma cienīgs, tā ir inaugurācijas tradīciju vēsture. Par šo tad stāstu var meklēt “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē. Kā tur norādīts, tad, neskatoties uz to, ka inaugurācijas diena parasti tiek svinēta ar dažādām parādēm un ballēm, tas nav stāsts tikai par greznību. ASV vēsture apliecinājusi, ka pat pēc strīdīgām vēlēšanām, pat Pilsoņu kara laikā, prezidenta inaugurācija ir bijis galvenais simbols miermīlīgai varas nodošanai, un tas ir viens no Amerikas konstitucionālās demokrātijas pamatiem.  Par inaugurācijas tradīciju evolūciju vairāk lasāms “Nacionālās ģeogrāfijas” lappusēs. Nedēļas nogalē ikvienu aicina stundas garumā pie barotavām skaitīt ziemojošos putnus. Latvijas Ornitoloģijas biedrība no 24. līdz 26. janvārim aicina ikvienu stundas garumā piedalīties akcijā “Ziņo par putniem dārzā 2025”.    

Ziemas plūdi nav nekāds jaunums Latvijā, tomēr klimata pārmaiņu dēļ ziemas kļuvušas siltākas un jau gandrīz ik gadu upes no krastiem iziet nevis pavasaros, bet jau decembrī un janvārī. Savukārt Zviedrijā putnu pētniekus satrauc, ka siltā ziema var radīt riskus tiem gājputniem, kas izvēlējušies palikt un pārziemot ziemeļos. Kurzemes upēs jau ir pali un izplatīti brīdinājumi, arī Somijas hidrologi veikuši pētījumu, ka plūdi ziemās ir biežāk, jo ziemas ir siltākas. Arī Latvijā Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, Latvijas Universitāte un mežzinātnes institūts "Silava" kopīgi veikuši pētījumu, kurā kopš 1950. gada izskatīti dati par Latvijas upēm, kur ir hidroloģiskie posteņi. Rezultāti iespaidīgāki, nekā šķita. Pēdējos gados plūdi ir biežāk, varbūt ne tik apjomīgi, un ar īsu starplaiku, nevis tikai pavasarī, tomēr pietiekami nopietni. Pētījums rāda, ka, piemēram, Daugavā laikā no 1950. gada līdz 1987. gadam 80% gadījumu visaugstākais ūdens līmenis bijis aprīlī. Savukārt no no 1987. līdz 2022. gadam vairs tikai 40% gadījumu tas ir aprīlis, plūdu maksimums šajā laikā periodā ir martā, februārī, vai Kurzemes upēs tas ir februārī un decembrī. Tas nozīmē, ka plūdu periods ir visas ziemas garumā. Pieminot aktuālo, mežu un krūmāju ugunsgrēki Losandželosā, Toms Bricis norāda, ka šobrīd nav pilnībā skaidrs, kas šos ugunsgrēkus izraisījis, vai tiešām tās ir tikai klimata pārmaiņas. Taču viņš akcentē, ka daba vairs nevar izturēt to cilvēku daudzumu, kas ir Losandželosā un Kalifornijā. Tur iedzīvotāju skaits turpina ļoti strauji palielināties un līdz arī to palielinās ūdens patēriņš gan ikdienā, gan lauksaimniecībā. "Kas vēl svarīgi, lai pielāgotos klimata pārmaiņām vai vienkārši nepiemērotiem apstākļiem, būvniecība. Tā, kad paskatās tos kadrus... māja pie mājas. Tā būvēt nedrīkst. Tagad, kad viss ir nodedzis, droši vien būs jābūvē citādi," vērtē Toms Bricis. Savukārt citus ASV štatus skāris pamatīgs sals un sniegs.    

Sasniedzot raidījumu cikla Grāmatai pa pēdām finiša taisni, šo sēriju veltīsim latviešu trimdas literatūrai Zviedrijā. Kādu ietekmi uz grāmatniecību atstāja ziemeļnieciskā vide un Zviedrijas sabiedrība? Runāsim par apgādiem, kas savu darbību izvērsa tieši šajā zemē - tas bija Dagnijas un Jura Šleieru apgāds “Daugava” un Jāņa Abuča “Ziemeļblāzma”. Grāmatniecība trimdā Zviedrijā ir stāsts ne vien par konkrētiem apgādiem, kas savu darbību īstenoja tieši šajā zemē, bet arī par vidi un sabiedrību, kas noteica, kā latviešu grāmatniecība tur varēja izpausties. Sarunājas ilggadīgs Zviedrijas nacionālā mantojuma kopējs Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā, šobrīd Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvis Jānis Krēsliņš, kā arī grāmatzinātnieks Viesturs Zanders. Lai labāk saprastu atšķirības starp Zviedriju un Vāciju, kur bēgļu gaitās devās liela daļa mūsu tautiešu, Jānis Krēsliņš sarunā vairākkārt izmantos klints metaforu un mudinās aizdomāties par režisora Ginta Zilbaloža animācijas filmu “Straume”, kas šobrīd guvusi lielus panākumus. Tad nu iepazīsim šo ziemeļu zemi, kas savulaik izvirzīja savas prasības latviešu grāmatniecībai.  Zviedrijas klinšainās vides radītā stabilitāte, kanons, apjomīgais tulkojumu klāsts - tas tātad līdz šim atšķīris šo vietu no Vācijas vai, piemēram, Ņujorkas, kur ieceļotājiem viss šķita kā kaut kas jauns un avangardisks. Zviedrijas vides un sabiedrības veidotie priekšnosacījumi latviešu grāmatniecībai tālākās sarunas gaitā vēl ienāks, bet pienācis brīdis pakavēties pie konkrētu grāmatizdevēju vārdiem - tiem, kuri savu darbību uzsāka vai turpināja Zviedrijā. Jāņa Krēsliņa pieminētie darbu tulkojumi mūs pie šīm izdevniecībām jau atveduši. Ārzemju rakstnieku sērija “Parnass” bija daļa no izdevniecības “Daugava” darbības, un apgādu “Daugava” 1945. gadā Stokholmā nodibināja Juris un Dagnija Šleieri. Savukārt īru rakstnieka Džeimsa Džoisa romāna “Uliss” tulkojums attiecināms uz Jāņa Abuča apgādu “Ziemeļblāzma”, kas 1948. gadā nodibināts Lībekā, Vācijā, bet pēc tam darbību turpinājis Vesterosā, Zviedrijā.

Gada pēdējā raidījumā apkopojam, ko šis gads mums ir nesis. Un arī, ko nesīs nākamais. Esam izraudzījušies mūsuprāt būtiskākos šī gada notikumus un tad kopā ar viesiem izvēlēsimies, kuram tematam veltīt vairāk uzmanības. Sarunu tematus izvēlas un notikumus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš, vēsturnieks, pasniedzējs Rinalds Gulbis un bijušais diplomāts, lektors Gints Jegermanis. Jānis Kažociņš kā nozīmīgāko notikumu min ASV prezidenta vēlēšanas, Rinalds Gulbis izceļ tematu saistībā ar pārmaiņām Gruzijā, Gints Jegermanis norāda, ka šis ir bijis vēlēšanu gads, bet pats nozīmīgākais šajā vēlēšanu gadā ir Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu. 7. martā Zviedrija kā pēdējā no Ziemeļvalstīm pievienojās NATO blokam. Vairāk nekā 70 gadus kopš alianses dibināšanas Zviedrija un tās kaimiņvalsts Somija bija atturējušās no dalības, šai ziņā balansējot starp austrumu un rietumu ģeopolitiskajām sfērām. Ko aukstā kara laikā neiespēja totalitārā komunisma bieds, to panāca Krievijas ārpolitiskais bandītisms 21. gadsimtā. Jau 2022. gada janvārī Zviedrijā un burtiski nākamajā dienā pēc Krievijas agresijas kara sākuma Somijā pievienošanos NATO atbalstošo pilsoņu skaits pārsniedza dalības pretinieku skaitu. Abu valstu politiķi nekavējās īstenot sabiedrības viedokli konkrētā rīcībā. 13. martā Eiroparlaments pieņēma t.s. Mākslīgā intelekta aktu, kas uzskatāms par pasaulē pirmo visaptverošo Mākslīgā intelekta tiesiskas regulēšanas instrumentu. Tā parādīšanās apliecina, ka mākslīgais intelekts, par kuru vēl pirms desmit gadiem sprieda vien konceptuāli, kļuvis par nozīmīgu sociālu faktoru. Akts kategorizē mākslīgo intelektu izmantojošus produktus atkarā no potenciālā kaitējuma, ko tie var radīt indivīdam. Nepieņemami augsta riska produktiem pieskaitāmi tādi, kas spēj manipulēt cilvēka uzvedību, veikt attālinātu biometrisko atpazīšanu vai ir izmantojami tā dēvētajām sociālā reitinga sistēmām, respektīvi – pastāvīgai un plašai datu apkopošanai par personu nolūkā tai piešķirt sociālās uzticamības vai lietderīguma kategoriju. No 6. līdz 9. jūnijam notika nu jau desmitās Eiroparlamenta vēlēšanas. No vienas puses, piepildījās jau iepriekš prognozētais, ka šajā sasaukumā vairāk vietu būs radikāliem un eiroskeptiskiem spēkiem, no otras – divi līdz šim ietekmīgākie politiskie bloki, Eiropas Tautas partija un sociāldemokrāti – savas pozīcijas ir saglabājuši. Taču vēlēšanu rezultātiem bija tūlītējas sekas vienā no nozīmīgākajām dalībvalstīm Francijā, kur prezidents Makrons, reaģējot uz galēji labējās Nacionālās apvienības spožajiem panākumiem un viņa paša liberālcentriskās partijas „Renesanse” faktisko izgāšanos, izsludināja jaunas nacionālā likumdevēja vēlēšanas. Rezultātā Francija ieguva parlamentu, kas sastāv no trīs apmēram vienādiem blokiem – galēji labējā, centriskā un kreisā – ar mazu konstruktīvas sadarbības potenciālu. Jaunais premjerministrs Mišels Barnjē sabija amatā vien trīs mēnešus, uzstādot vēsturisku īslaicīguma rekordu, pirms viņa valdība krita parlamenta neuzticības balsojumā, un nu jau jaunieceltais premjers Fransuā Bairū cenšas ātri sadiegt savu kabinetu, lai atgrieztos pie budžeta apstiprināšanas procedūras. Arī Vācijā radikāļi Eiroparlamenta vēlēšanās plūca laurus – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ir vēlētāju favorīts visā kādreizējā Austrumvācijā, izņemot Berlīni, Erfurti un vēl dažus apgabalus. Viņu ietekmes pieaugums nepārprotami ietekmējis kanclera Šolca vadītās koalīcijas likteni, kura pajuka, neizturot budžeta apstiprināšanas grūtības. 16. decembrī Bundestāgs izteica kancleram neuzticību, līdz ar to paverot ceļu uz ārkārtas vēlēšanām 23. februārī. 6. augustā Ukrainas bruņotie spēki īstenoja negaidītu operāciju, sagrābjot vairākus simtus kvadrātkilometru Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Tādējādi pirmoreiz kopš Krievijas agresijas kara sākuma karadarbība izvērsusies tās starptautiski atzītajā teritorijā. Tomēr, ja Ukraina cerēja šādi vājināt ienaidnieka spiedienu Donbasā, šīs cerības nešķiet īstenojušās. Krievija, joprojām maksājot ar smagiem zaudējumiem, 1. oktobrī ieņēma Vuhledaras pilsētu, smagas kaujas notiek par vairākās citām pilsētām. Ukrainas bruņotie spēki joprojām izjūt munīcijas trūkumu un tiem nepārprotami trūkst mobilizācijas resursa. Citas pēdējo mēnešu aktualitātes šai karā ir vairāku tūkstošu Ziemeļkorejas karavīru „imports” Krievijas vajadzībām, kā arī beidzot sagaidītā Savienoto Valstu administrācijas atļauja apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar ASV ražotām tālāka darbības rādiusa raķetēm 28. oktobrī Gruzijā uzbangoja jauns protestu vilnis pēc tam, kad tika paziņoti 26. oktobra parlamenta vēlēšanu rezultāti. Kā jau bija paredzams, uzvaru svinēja arī līdz šim valdījusī partija „Gruzijas sapnis”, un, kas nepārsteidz, opozīcija ir pārliecināta, ka vēlēšanas nav uzskatāmas par godīgām. Kad Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, pieprasot atkārtotas vēlēšanas, premjers Iraklijs Kobahidze paziņoja, ka Gruzija vienpusēji iesaldē sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas pielēja jaunu eļļu protestu liesmām, kas nav rimušas, kaut tiek slāpētas ar aizvien pieaugošu varas struktūru brutalitāti. Par centrālo protestu figūru kļuvusi līdzšinēja Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kura atsakās atzīt vēlēšanu rezultātus un, attiecīgi, nodot pilnvaras jaunizceptajam prezidentam, agrākajam futbolistam Miheilam Kavelašvili. 5. novembrī finišēja Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu maratons. Apmēram trīs mēnešus iepriekš no sacīkšu trases nogāja līdzšinējais prezidents Džo Baidens, kad kļuva acīmredzams, ka gadu nasta tomēr ir par smagu, lai turpinātu. Viceprezidente Kamala Harisa nespēja pārliecināt gana daudz svārstīgo vēlētāju, un nākamos četrus gadus Baltajā namā atkal saimniekos Donalds Tramps. Tagad nu pasaule ar bažām tver nianses jaunievēlētā prezidenta un viņa līdzgaitnieku intervijās un soctīklu izteikās, mēģinot nolasīt norādes uz pasaules ietekmīgākās valsts politikas perspektīvām. Tai skaitā sākušās cirkulēt vairākas versijas par to, kā nākamā Vašingtonas administrācija domā īstenot tās līdera apsolījumu par Krievijas agresijas kara izbeigšanu 24 stundu laikā. 29. novembrī Sīrijas opozīcijas spēki, kuri pēdējos gados ar Turcijas atbalstu turējās Idlibas provincē valsts ziemeļrietumos, uzslaka uzbrukumu otrai lielākajai Sīrijas pilsētai Alepo un pārsteidzoši viegli pāris dienu laikā to ieņēma. Apmēram nedēļu vēlāk viņu rokās jau bija Homsas pilsēta 185 kilometrus tālāk uz dienvidiem, vēl pēc trīs dienām viss bija beidzies – valdības bruņotie spēki pajukuši kā kāršu namiņš, diktators Bašārs Asads aizbēdzis uz Maskavu, Damaskā agrākās režīma valdības ministri ārēji mierīgi nodeva varu funkciju pārņēmējiem no opozīcijas Sīrijas Glābšanas valdības. Teju 53 gadus ilgušais Asadu ģimenes autoritārās varas periods Sīrijā, šķiet, ir galā. Šīs negaidītās pārmaiņas kļuva iespējamas pēc tam, kad Izraēlas Aizsardzības spēku un slepeno dienestu operācijas nozīmīgi iedragāja Libānas šiītu militārā grupējuma „Hezbollah” kaujas spējas. Domājams, tas ietekmējis arī kustības „Hamas” un Izraēlas sarunas par uguns pārtraukšanu un ķīlnieku atbrīvošanu. Burtiski pēdējās 24 stundās optimistiski izteikumi par iespējamu vienošanos izskanējuši no abām karojošajām pusēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Arhitekts Toms Kokins ir arhitektūras studijas "Tokobi" izveidotājs un lektors Ūmeo arhitektūras skolā Zviedrijā, Zviedrijas Lauksaimniecības Zinātņu universitātes "Future Forests" fonda stipendiāts un savā pētnieciskajā darbībā apskata arhitektūras, apkārtējas vides un kultūrtelpas mijiedarbību. 2023. gadā Toms sāka darbu pie izpētes projekta “Sweden's Timber Empire: Resource driven colonisation in Baltic Sea region”, kurā analizēja un kartēja Zviedrijas meža industrijas ietekmi uz Latvijas dabu un cilvēkiem. Raidījumā diskutējam par Toma pētījuma rezultātiem un tālākajām iecerēm, kā arī to, kāpēc arhitektam ir svarīgi ne tikai pētīt, bet arī veidot dialogu ar sabiedrību.

Sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un Malmes Mākslas muzeju Zviedrijā no 14. decembra līdz 2025. gada 23. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas 4. stāva un Kupola zālēs noritēs izstāde “Latvijas kolekcija”, kas parāda 20. gadsimta sākuma Latvijas mākslinieku darbus no Malmes muzeja krājuma un tos papildinošus mūsdienu autoru jaundarbus. Par izstādi un latviešu mākslinieku darbu kolekciju Malmē stāsta studijā viena no izstādes kuratorēm Solvita Krese un izstādes arhitekte Līva Kreislere. 1939. gadā Malmes Mākslas muzejam (Malmö Konstmuseum) kā dāvinājums tika nodota Latvijas mākslas kolekcija – unikāls Latvijas mākslas momentuzņēmums starp diviem pasaules kariem. Darbu kopums – ainavas, portreti, klusās dabas un scenogrāfiju skices – iezīmē pāreju no 20. gadsimta 20. gadu modernisma eksperimentiem uz reālismu, kas bija raksturīgs 30. gadu Eiropas mākslai, un tematiski pievēršas Latvijas dabai un nacionālās kultūras cildinošām idejām, sabalsojoties ar Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma kultūrpolitiku. Līdz 1958. gadam kolekcija bija skatāma Malmes Mākslas muzejā, bet tad no pastāvīgās ekspozīcijas noņemta un nav tikusi izstādīta. Ar mērķi turpināt kolekcijas izpēti un kontekstualizēt visu 47 darbu kopumu, sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru (LLMC) 2022. gadā kolekcija no jauna, pilnā apjomā tika izstādīta Malmes Mākslas muzejā. Tagad pirmo reizi – 85 gadus pēc kolekcijas veidošanas sākuma – daļa mākslas darbu uz vairāk nekā diviem mēnešiem atgriežas Latvijā. Rīgas izstādi papildina šodienas autoru redzējums – astoņi laikmetīgās mākslas jaundarbi, kas izceļ nepamanītos naratīvus Latvijas mākslas kolekcijā un komentē plašākus jautājumus, saistītus ar nacionālismu un nacionālas valsts dzimšanu. Mūsdienu mākslinieku darbi iekļauti Malmes Mākslas muzeja kolekcijā, kļūstot par Latvijas mākslas izlases laikmetīgu interpretāciju un paplašinājumu.

Podziņtelefoni bērniem, Midjourney MI, čellists-robots un "Cybertruck powerbank". Digitālo brokastu ziņu tops. 1. Podziņtelefonu atdzimšana? Vecāki Anglijā bērniem dod primitīvus telefonus; 2. "Midjourney" attēlus ļaus rediģēt tīmeklī ar mākslīgā intelekta palīdzību; 3. Zviedrijā pirmais simfoniskā orķestra un čellista-robota koncerts; 4. Uzmanies! WhatsApp mākslīgā intelekta asistents ievāks informāciju par tevi; 5. Tesla piedāvā "Cybertruck" bagāžniekā ielikt milzīgu powerbank. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka Vai zini, ka Silva Linarte, kura dzimusi 1939. gada 26. februārī Daugavpils novadā, bet mūžībā devusies 2018. gadā, bija izcila māksliniece un mākslas pedagoģe?   Liela daļa profesionālās mākslas sabiedrības Silvu pazina kā izcilu skolotāju un brīnišķīgu cilvēku, kurš izskolojis veselu mākslinieku paaudzi, pirms tam studiju laikā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā pārņemot vērtīgāko no Latvijas mākslas dižgariem. Sākotnējo izglītību Silva iegūst Sibīrijā, Krasnojarskas novadā. Jā, Silva bija viens no Sibīrijas bērniem, izsūtīta divu gadu vecumā ar ģimeni, uzaugusi izsūtījumā un Latvijā atgriezusies tikai 1961. gadā. Pēc atgriešanās dzimtenē topošā māksliniece absolvē Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un 1977. gadā pabeidz Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas pedagoģijas nodaļu. Silva Linarte bija talantīga pedagoģe ar vairāk nekā piecdesmit gadu pieredzi profesijā. Mācījusi kompozīciju un gleznošanu Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā (1961–1972), Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (1972–1992), kas mūsdienās nes Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas vārdu, un Daugavpils lietišķās mākslas vidusskolā „Saules skola” (1992–2012), ko šodien pazīstam kā tagad MIKC Daugavpils dizaina un mākslas vidusskolu “Saules skola”. Strādājot galvenokārt eļļas glezniecības tehnikā, gadu gaitā Silva Linarte izkopusi ieturētu, bet jaudīgu māksliniecisko rokrakstu. Mākslinieces radītās šķietami lakoniskās kompozīcijas atspoguļo līdz perfektumam izstrādātu krāsu un sajūtu saspēli, kas uzrunā ar neparastu māksliniecisko un emocionālo dziļumu, lielisku pelēkā pietāti un pārdomātu akcentu uzlikumu. Izstādēs Silva Linarte piedalījās kopš 1965. gada. Viņas mākslas darbi ir pārstāvēti publiskajās un privātajās kolekcijās Latvijā un ārvalstīs (ASV, Zviedrijā, Kanādā, Vācijā). 2010. gadā Silva Linarte saņem Daugavpils pilsētas domes apbalvojumu “Goda daugavpilietis”. 2016. gadā kļūst par Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā laureāti. 2018. gadā māksliniecei piešķirts Latvijas Republikas “Atzinības krusts”. Rotko muzejs glabā ievērojamu Silvas Linartes radošā mantojuma daļu. 2008. gadā Silva bija viena no starptautiskā glezniecības simpozija “Marks Rotko 2008” uzaicinātajiem māksliniekiem. 2013. gadā Rotko muzejā bija skatāma vērienīga Silvas Linartes personālizstāde “Atspulgi”. Mākslinieces glezniecība ir plaši eksponēta vairākās Rotko muzeja krājuma izstādēs Latvijā, Baltkrievijā, Krievijā un Lietuvā. 2018. gadā muzejs laida klajā māksliniecei veltītu biogrāfisku izdevumu sērijā “Latgalē dzimušu mākslinieku dzīvesstāsti”. Interviju un tās pierakstu veica mutvārdu vēstures eksperte, vēsturniece, Rotko muzeja Krājuma departamenta vadītāja Zane Melāne.  Kopš 2019. gada Rotko muzejs rīkoja glezniecības simpoziju “Silva Linarte”, aktualizējot viņas radošo mantojumu starptautiskajā mākslas kopienā. Simpozijs notika 3 reizes pēc kārtas, un nākotnē šo aizsākto formu ir iecerēts atjaunot. Visbeidzot, vai piefiksēji, ka šis ir mākslinieces jubilejas gads? Jā, šogad Silvai Linartei apritētu 85 gadi. Mākslinieces jubilejas gadā Rotko muzejs sarīkoja apjomīgu Silvas Linartes retrospekciju Paņevežas pilsētas galerijā. Šī izstāde ir nupat noslēgusies. Viens Silvas Linartes darbs ir iekļauts Rotko muzeja krājuma izstādē “Rotko atspulgi”, kas šobrīd aplūkojama Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā. Rotko muzejs turpina stāstīt par izcilo mākslinieci, izstāžu formātā atrādot Silvas Linartes mantojumu mākslas cienītājiem Latvijā un citviet. Gadu gaitā ir izveidojusies lieliska sadarbība ar mākslinieces dvīņu meitām Ilonu Linarti Ružu un Daci Pudāni, regulāri tiekoties izstādēs, izrunājot un kopā stāstot Silvas stāstu.

Māksliniece Laima Puntule jau daudzus gadus dzīvo un strādā Dānijā. Septembrī viņas vārds vairakkārt dzirdams Latvijā, gan atklājot rudens izstāžu ciklu Jūrmalas muzejā kopā ar dāņu mākslinieci Anni Mariu Udsenu, gan gaidot animācijas filmas "Meitene dzinējsuns" izrādīšanu Latvijā, kam Laima Puntule ir fonu māksliniece. Vispirms dosimies uz Jūrmalas muzeju aplūkot Laimas Puntules izstādi "Novilkt līniju smiltīs". Laima Puntule kopš 2012.gada dzīvo un strādā Dānijā, taču ik pa laikam ar saviem darbiem iepazīstina Latvijas skatītājus. Pirms pāris gadiem Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs notika izstāde, ko piemin māksliniece un dēvē par „zilo” periodu. Arī šoreiz viņa ir kopā ar dāņu mākslinieci, kas dzīvo Zviedrijā, Anne Mariu Udsenu, taču šoreiz Jūrmalas muzejā katrai atvēlēta sava izstāžu zāles puse. Tikai dažas dienas pēc izstādes atklāšanas Jūrmalas muzejā ar Laimu Puntuli tiekamies filmu studijas "Rija" rīkotajā animācijas filmas "Meitene dzinējsuns" preses seansā, jo Laima ir filmas fonu māksliniece. Filma ir veidota pēc īru rakstnieka Rodija Doila noveles, kuras režisors, scenārists un mūziķis ir Endzo d'Alo – viens no atzītākajiem animācijas filmu radītājiem Eiropā. Filmu studijas "Rija" kopražojuma animācijas filma „Meitene dzinējsuns” no 11.oktobra būs skatāma Latvijā.Kā uzsver māksliniece Laima Puntule, animācijā ir kolektīvs darbs un tas ir tik atšķirīgi no izstādes Jūrmalā, kur māksliniece ir tikai pati ar saviem darbiem. Laimas Puntules izstāde "Novilkt līniju smiltīs", arī dāņu mākslinieces Annes Marias Udsenas izstāde "Amnija līcis" Jūrmalas muzejā skatāma līdz 13.oktobrim.

Pirms 80 gadiem aptuveni seši tūkstoši cilvēku devās pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju - tas bija ceļojums, kādu mūsdienu cilvēkam Latvijā grūti iztēloties - vienkāršās laivās, ar tā laika ierobežotajām sakaru iespējām, karam un represijām minot uz papēžiem. Pieminot šo notikumu, aizvadītajā nedēļā Gotlandē norisinājās atceres pasākums, bet mēs savu piemiņas artavu pievienojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs*, Latvijas vēstniece Zviedrijā Ilze Rūse un arhitekte Laila Strunke Zviedrijās (Lailas vectēvs mākslinieks Niklāvs Strunke ieradās Zviedrijā ar bēgļu laivām).   *Valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.-21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” (Nr. VPP-IZM-Vēsture-2023/1-0003) vadītājs

Raidījuma "Mākslas vingrošana" jauno sezonu uzsāk gleznotājs Kaspars Zariņš kopā ar tēlniekiem, dažādu formu meistariem Daini Punduru un Ivaru Drulli. Vai māksla ir izskaidrojama, un kā tajā iemiesot laikmeta sajūtu? Kā nekļūdīties formas izmērā un materiāla izvēlē? Vēl arī par izvēli dzīvot un strādāt Latvijā, attiecībām ar dabu, tuvāku un tālāku vēsturi, mākslas kukaini, kurš iekož jau bērnībā, atklātnīšu komplektiem, sirdi un nerviem… Mākslinieku vizītkartes: DAINIS PUNDURS dzimis 1965. gadā Ezerniekos. Beidzis Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu (1986) un Latvijas Mākslas akadēmijas Lietišķi dekoratīvās mākslas nodaļu keramikas specialitātē (1992). Ieguvis mākslas maģistra grādu (1997). Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors, Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas vadītājs. Strādā ar porcelānu, mālu, akmens masu, šamotu, darina traukus, interjera objektus un to grupas. Veidojis monumentālas smilšu skulptūras Mazirbē, darbojas arī dizaingrafikā un monētu dizainā.   Piedalījies starptautiskos keramikas un porcelāna simpozijos Dzintaros (1992), Kauņā (1993), Ķīlē ((1998), Volbžihā (1998), starptautiskos podniecības festivālos Aberistvitā (Lielbritānija, 1999), Helsinkos (2000), Mongyeong Traditional Tea Bowl Festival Dienvidkorejā (2008, 2009, 2010) u.c. Latvijas mākslu pārstāvējis mākslas biennālē ArtGENDA Kopenhāgenā (1996), izstādē Art Letton Strasbūrā (1997), izstādēs ANO mītnē Briselē (2000), European Ceramic Context 2006 Dānijā, Utopijas uz ikdienības sliekšņa Čehijā (2011), Baltijas keramikas izstādē Mineapolisā ASV (2018) u.c. Sarīkojis ap 15 personālizstāžu Latvijā un ārvalstīs. Ieguvis Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu par labāko radošo sniegumu (2004), atzinības diplomu keramikas izstādē Mungyeong Traditional Tea Bowl Festival Dienvidkorejā (2009), 1. vietu 12. starptautiskajās Olustveres māla virpošanas sacensībās Igaunijā (2011), "Dienas" Gada balvu 2012 kultūrā (2013), Martinsona balvu 1. Latvijas starptautiskajā keramikas biennālē (2016), Martinsona zelta balvu – 3. biennālē (2021). Nominēts Purvīša balvai 2019. gadā par personālizstādi "Porcelāns un apzinātie sapņi" galerijā "Daugava" (2017/2018). IVARS DRULLE dzimis 1975. gadā Rīgā. Beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu (1996) un Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (2000), papildinājies Humbolta Universitātē Kalifornijā (ASV, 1998–1999), ieguvis mākslas maģistra grādu Montanas Universitātē (ASV, 2003). Strādā tēlniecībā gan tradicionālos, gan jaunos materiālos, apvieno tēlniecību ar citiem mākslas veidiem, nojaucot robežas un paplašinot tēlainās izteiksmes iespēja. Ir formas dizaina pedagogs Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Raksta pārdomu slejas "Kultūras Dienā", publicē esejas par mākslu interneta kultūras žurnālā "Satori" un "Rīgas Laikā". Autors piecām Latvijas Bankas sudraba kolekciju monētām. Viens no retajiem, kas veiksmīgi īsteno arī savu monētu plastiskā veidojuma modeļus. Izstādēs piedalās kopš 2002. Sarīkojis vairākas personālizstādes Rīgā un citās Latvijas pilsētās (2005– 2019), arī ASV (2003), Zviedrijā (2012), Krievijā (2012). Piedalījies Venēcijas biennālē (2009), Jaunās mākslas biennālē Krievijā (2010), grupu izstādēs Vācijā (2010), Beļģijā (2012) u. c. Saņēmis 1. balvu Latvijas Mākslinieku savienības akmens tēlniecības konkursā (2003), 2. balvu konkursā par piemiņas zīmi ebreju glābējiem Otrajā pasaules karā (2005), Civitella Ranieri fonda balvu (Ņujorka, 2012), "Dienas" Gada balvu kultūrā (2012). Vairākkārt nominēts Purvīša balvai (2011, 2014, 2017).

Daudzvalodība un mantotā valoda. Par latviešu valodas uzturēšanu diasporā un ģimenes lomu valodas apguvē un lietošanā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts sarunājamies ar biedrības “Latviešu valoda diasporas ģimenēs” pārstāvēm, kuras ir radījušas savu raidierakstu “Vārti”. Sarunājas Inga Sindi ir teātra un literatūras zinātniece, ar ģimeni dzīvojusi dažādās valstīs, arī Apvienotajos Arābu Emirātos, kur vadīja nodarbības latviešu bērniem un sarakstīja grāmatu “Mamma saka ābols, papa saka Apfel”, ko šogad izdeva Latviešu valodas aģentūra, Signe Rirdance, kura aktīvi darbojas Stokholmas latviešu skolā un nesen veikusi pētījumu par mantoto valodu latviešu diasporā Zviedrijā un Aija Otomere, Latviešu valodas aģentūras metodiķe.

Izdevniecībā “Neputns” iznācis grāmatu kopums “Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta ābele” ilustrēts bibliogrāfisks katalogs” un “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve”. Viena no tām ir biogrāfisks apcerējums par Latvijas pirmās valsts un arī trimdā aktīvo izcilu grāmatu izdevēju, otra ir apgāda "Zelta ābele" izdoto grāmatu katalogs. Vienotā stāstā tās sasaista abu grāmatu autora – kolekcionāra Laimoņa Oša personība. Miķeļa Goppera dzīvesstāstā vēl līdz gluži nesenam laikam bija daudz neizpētīta, izdevēja veikuma izpēte ir Laimoņa Oša mūža darbs.   Zīmols “Zelta ābele” zīmē kādu ideālistisku nepārtrauktību starp pirmās Latvijas valsts laiku un trimdas dzīvi. Un šāda nepārtrauktība tiešām pastāv, un tā ir grāmatu mīlestība, kas vada gan kolekcionāru un abu grāmatu autoru Laimoni Osi, gan darba redaktoru Raimondu Ķirķi. Lai arī reprezentablais izdevums ir pārāk smags ērtai lasīšanai, Laimoņa Oša sarakstītā Miķeļa Goppera dzīvesstāsta iepazīšana izvēršas par aizraujošu nodarbi. Sākusi lasīt, šķiros no galvenā varoņa jau krietni pāri pusnaktij un grāmatas pusei, kad kara bēglis Miķelis Goppers jau laimīgi nokļuvis Zviedrijā, atkal apvienojies ar ģimeni, atradis istabiņu vecā vasarnīcā, no kurienes ģimenes apgādniekam divas stundas jāpavada ceļā, lai strādātu smagu fizisku darbu grāmatspiestuvē Stokholmā, un tikpat ilgu laiku atpakaļceļā, atlikušajās diennakts stundās un brīvdienās turpinot cīņu par latviešu grāmatu izdošanu trimdas apstākļos. Miķeļa Goppera dzīvesstāsts lielā mērā izstāstīts caur izdotajām grāmatām. Veiksmīga ir izdevēju ideja dzīvesstāsta lappušu malās norādīt kodu, kas pieminētās grāmatas sasaista ar kataloga lappušu numerāciju. Tādejādi abas grāmatas var lasīt gan kā lineāru vēstījumu, gan kā izziņu literatūru, uzreiz uzšķirot nepieciešamo šķirkli. Grāmatu kopuma, kas atklāj izdevēja Miķeļa Goppera dzīvi, tapšanā pamatīgu darbu ieguldījis redaktors Raimonds Ķirķis. Viņš ir ne tikai grāmatu par Miķeli Gopperu redaktors, viņš savā ziņā ir arī Goppera darba kolēģis, izdevniecības ar “Neputns” galvenais redaktors. Laimoņa Oša monogrāfija “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve” lielā mērā ir visas Gopperu dzimtas stāsts. Tas sākas ar vectēvu Jāni Gopperu, kurš „Maskatu” mājas Plāņos, prasmīgi saimniekodams, bija izveidojis no nekā, vienlaikus būdams cienīts Hernhūtes brāļu draudžu kustības sacītājs. Jo pamatīgāk izstāstīts tēva, Latvijas Bruņoto spēku ģenerāļa, latviešu strēlnieku virsnieka Kārļa Goppera dzīvesstāsts. Tradicionāli dzimtas stāstos uzsvērta tiek patriarhālā līnija, taču Laimonis Osis pietiekamu vērību piegriež arī Miķeļa Goppera mātei Verai Pajevskai, grāmatā ir brīniškīga epizode, kur mājas viesībās no galvas skandēta dzeja, un šai sacīkstē Edvartam Virzam līdzi turēt spējusi vien Vera Goppere, saprotams, skandējot dzeju krievu valodā. Grāmatu kopums "Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta ābele” ilustrēts bibliogrāfisks katalogs un Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve" rokās iegulst kā pamatīgs smagums. Grāmatas diezgan burtiskā nozīmē ir pamatīgs ķieģelis latviešu grāmatniecības vēstures ēkā. Un lai arī tik pilnīgs grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīves un darba apraksts tā pa īstam noderīgs visdrīzāk būs salīdzinoši nelielam pētnieku un speciālistu lokam, ir vēl kāds aspekts, kas piemita arī "Zelta ābeles" izdevumiem. Tā ir sajūsma, kas pārņem, šķirstot tik skaistu, pamatīgu, un arī atjautīgi iekārtotu izdevumu. Par Laimoņa Oša mūža darbu stāsts arī raidījumā Radio mazā lasītava:  

Iepazīstam Katrīnas Krūmiņas ceļu vides aizsardzības jomā Zviedrijā, strādājot Pasaules dabas fondā. Viņas ikdiena paiet darbā ar tādiem lieliem uzņēmumiem kā "H&M", cenšoties rast ilgtspējīgākus risinājumus apģērbu ražošanā. Pagājušajā nedēļā raidījumā iepazīstinājām ar britu dizainerei Vivjenai Vestvudai veltīto izstādi Modes muzejā Rīgā, un, kamēr Vestvuda savulaik iedeva jaunu elpu tartana un tvīda audumiem, tikmēr pašlaik modes mākslinieki domā arī par to, vai viņu piedāvātais tekstils ir draudzīgs gan cilvēka ādai, gan apkārtējai videi. Ilgstspējīgi risinājumi apģērbu ražošanā jau labu laiku kļuvuši par nozīmīgiem jautājumiem, ņemot vērā, cik liels ūdens daudzums tiek patērēts, piemēram, džinsu ražošanā un cik daudz kaitīgu ķimikāliju nonāk ūdenstilpēs dažādās pasaules vietās tekstilrūpniecības rezultātā, apdraudot arī cilvēku veselību. Kā ar šiem ilgtspējas jautājumiem strādā Pasaules Dabas fonda pārstāve Katrīna Krūmiņa Zviedrijā? Ģipsis augsnes attīrīšanā Ģipsis kā minerāls Latvijas dabā ir pieejams diezgan bagātīgi, un līdz šim  ģipsi plaši izmanto būvmateriālu ražošanā, veidņu gatavošanā arī lauztu kaulu fiksāžai. Kopš šī gada sākuma speciālisti no Latvijas Hidroekoloģijas institūta ir uzsākuši darbu pie jauna ģipša izmantošanas veida, proti, to iestrādājot zemē jeb ģipšojot augsni, lai tur esošais fosfors pa pazemes ūdeņiem, upēm vai ezeriem neaizplūstu uz jūru, kur tas bojā ekosistēmu. Šo metodi jau vairākus gadus piekopj Somijā un nu arī mūsu zinātnieki ir iepazinušies ar Somijas pieredzi, un to sāks izmantot Latvijā. Sīkāk par to stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta  pētniece un  projekta „GYPREG” komunikācijas speciāliste Inga Retiķe. Fosfors ir vajadzīgs augiem, lai uzlabotu ražu, bet problēma ir tā, ka fosfora daļa, ko augi, tā teikt, nepaņem sev par barību, tiek izskalota no augsnes, nonāk  dabiskajās ūdenstilpēs  un no turienes ietek jūrā, kur  fosfors savukārt  veicina ūdens eitrofikāciju jeb ūdens aizaugšanu, aļģu attīstīšanos un tā tiek bojāta jūras ekosistēma, skaidro Inga  Retiķe. Viņa turpina stāstīt  par somu pieredzi ģipša izmantošanā, kur ģipsis atšķirībā no Latvijas, kur tas iegūstams brīvā dabā, tiek ņemts no ražošanas atkritumiem. Šobrīd darbs noris, kā projekta „GYPREG” komunikācijas speciāliste Inga Retiķe teica, podiņu režīmā, ka podos, kur ielikti dažādi augsnes paraugi, tiek iestrādāts ģipsis. Drīzumā Latvijas Hidroekoloģijas institūta  speciālisti sāks pētīt, cik lielā mērā ģipsis samazina fosfora, kustīgumu un neļauj tam aizplūst uz ūdenstilpēm.      

Pasaules čempionāts hokejā noslēdzies ar mājinieku - Čehijas valstsvienības - triumfu, viņiem izcīnot zelta medaļas pirmoreiz kopš 2010. gada. Finālā čehi 3. periodā beidzot uzlauza Šveices izlases aizsardzību un vārtsargu, gūstot divus vārtus, bet paši savu cietoksni nosargāja neieņemtu, Čehijai svinot uzvaru 2:0. Uzvaras vārtu autors Dāvids Pastrņāks, kurš izlasei pievienojās tikai pašā grupu turnīra izskaņā, bet tagad viņš savu vardu Čehijas hokeja vēsturē ieraksta vēl treknākiem burtiem. Šveicei tikmēr trešo reizi 11 gadu laikā jāsamierinās ar sudrabu - viņiem iepriekš zaudējumi finālos arī 2013. un 2018. gada čempionātos. Nākamā gada pasaules čempionāts notiks Zviedrijā un Dānijā, Latvija spēlēs Stokholmā pret Kanādu, Šveici, Zviedriju, Slovākiju, Austriju, Franciju un Slovēniju. Teorētiski gan vēl iespējamas kādas izmaiņas, jo turnīra rīkotājiem ir tiesības apmainīties ar vienu komandu.

Latvijas hokeja izlase šodien ar maču pret Poliju sāks pasaules čempionātu. Latvijai šis būs pirmais mačs pasaules čempionātā kopš pagājušā gada maija beigām, kad Tamperē spēlē pret ASV papildlaikā tika izrauta uzvara un izcīnītas vēsturiskās bronzas medaļas. Polija pasaules čempionāta spēcīgāko izlašu pulkā atgriežas pirmo reizi kopš 2002.gada. Tolaik, kad poļi izkrita no augstākās divīzijas, Latvijas izlasē vēl spēlēja pašreizējie treneri Harijs Vītoliņš un Artūrs Irbe. Pasaules čempionāts vakar sākās ar četrām spēlēm, daudz gūtiem vārtiem. Tiesa, oficiālajā čempionāta atklāšanas cīņā Prāgā starp Čehiju un Somiju vārti pamatlaikā netika gūti. Čehija pēcspēles metienos ar 1:0 uzveica Somiju. Poļiem šis ir pirmais pasaules čempionāts Elitē kopš 2002. gada turnīra Zviedrijā. Toreiz viņi bija 14. vietā un formāli būtu saglabājuši vietu augstākajā divīzijā, taču tolaik viena vieta automātiski pienācās komandai no Āzijas, tāpēc pēdējā vietā finišējusi Japāna palika Elitē, bet 14. un 15. vieta, proti, Polija un Itālija izkrita. Mūsējiem toreiz 11. vieta un kā spēlētāji vēl bija gan Harijs Vītoliņš un Artūrs Irbe, savukārt Lauris Dārziņš vēl bija jauniešu vecumā. Tagad viņi visi trenē izlasi. Kā norit Polijas hokeja čempionāts, stāsta cilvēks, kurš aizvadītajā sezonā tur uzspēlēja – tas ir Ričards Bernhards. Viņš sezonu sāka Polijā, bet pabeidza Zemgale/LBTU sastāvā.

Stāsta muzikoloģe, Mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane Vācu komponists Johans Valentīns Mēders (Meder, 1649–1719) Rīgā pirmoreiz ieradās ap 1684. gadu. Viņam bija 35 gadi un pieredze, pelnot maizi vispirms kā dziedātājam vairākās Viduseiropas un Ziemeļeiropas pilsētās, vēlāk strādājot par skolotāju Rēveles (tagadējās Tallinas) ģimnāzijā, kur ar audzēkņiem uzveda pats savu operu. Rīga tolaik bija lielākā zviedru aizjūras pilsēta, tādēļ tika lolotas cerības. Tomēr ieraksts kādā Rīgas konsistorijas protokolā, veltot Mēderam varbūt pirmo reizi šo dokumentu vēsturē apzīmējumu “komponists” (“der Componist”), liecina, ka gadījumā, ja autors ietērptu mūzikā pēc Lūkas evaņģēlija rakstītu pasiju un to izdaiļotu ar daudzām garīgām dziesmām, kā vēlējusies augstdzimusī rāte, tās tomēr nedrīkstētu novirzīt no lūgšanas. [1]   Mēders sākumā pavadīja Rīgā tikai dažus gadus. Pilsētas tipogrāfs Nellers (Nöller, 1658–1712) labprāt iespieda viņa sacerējumus prominentu baltiešu kāzām. Viena no kāzu ārijām joprojām saista ar jaunrades eleganci, tekstā sirsnīgi ievijot arī dažus Hanzas pilsētās tolaik populārās lejvācu valodas vārdus. Skaņdarbs, kas atšķiras no visa minētā, ir kompozīcija "Wie murren denn die Leut'?" ("Ko gan kurn tas cilvēks?") ar rindiņu no Jeremijas Raudu dziesmām Vecajā Derībā.[2] Skaņdarbs datēts 1684. gada 3. oktobrī. Saskaņā ar autora ierakstu kompozīcija tika radīta pateicībā par Rīgas atbrīvošanu no maskaviešu aplenkuma 1656. gada rudenī; šis aplenkums saistījās ar krievu cara Alekseja Romanova mēģinājumu pa Daugavu sev izlauzt ceļu uz Baltijas jūru. Notikumus fiksējis vācu hronists Johans Georgs Šlēders (Schleder, 1597–1685) grāmatas "Theatrum Europaeum" 7. sējumā (1661). Vienā no epizodēm viņš raksta, ka uz Rīgu atnākusi kāda lauku sieva, kas stāstījusi, ka viņas pusē zemnieki briesmīgi apkauti, sacirsti, bet tie, kas mēģinājuši slēpties dubļu bedrēs, izrīdīti ārā ar suņiem. [3] Mēderam tas viss varēja šķist kā Vecās Derības stāsts, jo viņš bija mazs zēns, kad tas notika, turklāt tālu no dzimtās Tīringenes. Taču vēsture uzjundīja kādas svarīgas baroka laika cilvēkā mītošas sajūtas – atskārsmi par dzīves nīcību. Mēdera skaņdarbs rakstīts kā dialogs starp Dievu un grēcinieku, kurš ir reālo notikumu aculiecinieks. Raudu dziesmu 3. nodaļā pravietis Jeremija apraksta, ko Jeruzalemes iedzīvotāji pārcietuši pēc tam, kad babilonieši nodedzināja viņu pilsētu un sagūstīja Jūdejas iedzīvotājus. Pēc Jehovas domām, izraēliešu posta iemesls bija viņu pašu grēki. Mēdera skaņdarbā šī bībeliskā situācija ir it kā pārcelta Rīgas vēstures ainā. Grēcinieks atceras baisos laikus, kas kā “sārmi ēd viņu”, bet tiek iedrošināts paļauties uz Dieva žēlastību. T aču tā vietā, lai piebalsotu sajūsmai par Radītāja brīnumainajiem darbiem, grēcinieks atgādina par šausmām, ko nesis sev līdzi tirāns. Noslēguma "Amen" vajadzētu visu izlīdzināt, taču vai pēc piedzīvotā var izlīgt? Katrā ziņā Mēders apzināti vai neapzināti ir uzdevis šo jautājumu. Un tas ir tam laikam neparasti. Komponists otrreiz atbrauca uz Rīgu 17. gadsimta beigās un palika te līdz savai nāvei 1719. gadā, kad Rīga jau bija ierauta Lielajā Ziemeļu karā. Mēderam īsti nav bijis priekšteču Latvijā, nav bijis arī tiešu sekotāju. Sava laika Rīgas mūzikā viņš drīzāk paliek radošs vienpatis. Bet tieši viņš ir sacerējis pirmo zināmo mūzikas lieldarbu, kas pievēršas Baltijas vēsturei. Uzziņas avoti: [1] Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1377. f., 1. apr., 11. l. [2] Skaņdarba rokraksts pēc Lielā Ziemeļu kara nonāca Zviedrijā un šodien kā viens no Dībena kolekcijas autogrāfiem glabājas Upsālas Universitātes bibliotēkā (S-Uu, vok.mus.i hs. 28:9). [3] Irenico-Polemographia, sive Theatri Europæi continuati Septennium [..]. Franckfurt am Meyn, [1663], S. 970–971.

Mēdz teikt, ka sastapšanās ar nāvi, ļauj daudz labāk novērtēt dzīvi. Runāt par nāvi daudziem nav patīkami, un ir arī bail. Iespējams, bailes izsauc sastapšanās ar nezināmo, bet, kad vienu reizi dzīvē noslēpumainības plīvuru esam notraukuši, varētu šķist, ka nāvi esam izpratuši labāk. Un tomēr - atkal atgriežamies steidzīgajā ikdienā, lai pēc kāda laika no jauna teiktu, ka viens vai otrs negadījums, viena vai otra cilvēka nāve mums ir mācījusi kādu dzīves vērtību. Kas ietekmē mūsu nāves uztveri un kā šī uztvere laika gaitā ir mainījusies? Kā nāvi var pētīt un vai sociālie mediji ar mirušu cilvēku profiliem kļūs par nākotnes kapsētām un sērošanas vietām? Tuvojas Lieldienas, kad tradicionāli runājam par dzīvības spēku, par jaunā dzimšanu, tikai - pirms šīs piedzimšanas no jauna kaut kas arī nomirst. Lai gan nāve nav temats, par kuru vislabprātāk sarunāsimies draugu lokā, raidījumā pievēršamies tieši ar nāvi saistītiem jautājumiem un tam, kā pret nāvi attiecamies. Iespējams, tas patiešām ļaus nāvi uzlūkot kā dzīves sastāvdaļu, kā būtisku mūžības cikla komponentu. Par nāves pētniecību un attieksmes maiņu pret nāvi, kā arī sērošanu dzīvē un virtuālajā vidē saruna ar pētniekiem - Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētnieci un Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieci Annu Žabicku un Eiropas Nāves un sabiedrības pētnieku asociācijas biedru, reliģijpētnieku un mācītāju Rinaldu Gulbi. "Tas, ko es esmu mēģinājis gan pētīt, gan arī runāt ar cilvēkiem, ir atgriezt šo sarunu par nāvi mūsu ikdienā," atzīst Rinalds Gulbis. "Kā mēs zinām, vēl ne tik senā laika posmā iepriekš mēs esam redzējuši un piedzīvojuši varbūt mūsu vecvecāku vai vēl paaudzi iepriekš stāstos par zārku glabāšanu mājās, par vāķēšanām un apstāvēšanām, un līdz ar to nāve ir bijusi klātesoša un daudz vieglāk varbūt arī saprotama, piedzīvojama, pārdzīvojama.  Šodien, kad mēs esam mūžīgi jauni, kur feisbukā mēs bildi varbūt nomainām reizi 10 gados, mēs nāvi esam izslēguši no savas ikdienas un nonākuši līdz tam, ka nāve mums ir kļuvusi par vēl lielāku nezināmo. Tad, kad mēs saskaramies ar tādas, es gribētu teikt, praktiskās nāves pieredzēm, nonākot hospisos, nonākot ilgstošas aprūpes namos, gerontoloģijas klīnikās un tamlīdzīgi, šīs ir tās vietas, kas mums varbūt tieši Latvijas sabiedrībā rada vēl lielāku nezināmo. Piemēram, gerontoloģija, atļaušos teikt, ka Latvijā ir bērna autiņos un šīs rūpes par to paaudzi, kas noveco, ir ļoti mazas. Un tad, kad šī stunda pienāk, tās racionāla iracionālas bailes varbūt ir pat lielākas, nekā viņām vajadzētu būt.  Līdz ar to, jā, man personīgi tas ir bijis tāds pieņemšanas posms, un katru gadu, arī ar studentiem esot Zviedrijā tādā praktiskās teoloģijas praktikumā, mēs esam redzējuši un piedzīvojuši tos stāstus, kā cilvēki pieņem nāvi. Un tad ir daudz grūtāk atgriezties Latvijā un ieraudzīt, cik daudz no tā visa mums nav, lai mēs varbūt veselīgi pieņemtu nāves faktu." Orgānu ziedošana: arī pēc savas bioloģiskās nāves varam palīdzēt citiem “Mums vēl aizvien ir latviešu brīvības cīnītāju kauli, kas noder topošo mediķu apmācībā,” tā saka Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Anatomijas un antropoloģijas institūta jeb Anatomikuma direktore Māra Pilmane. Viņa stāsta, kas notiek ar cilvēka ķermeni, kad tas nonāk Anatomijas un antropoloģijas institūtā jeb anatomikumā, kāpēc reāls līķis ir labāks par mākslīgi veidotu un kā tiek parādīta cieņa tiem, kuri savu ķermeni ir ziedojuši medicīnas zinību apgūšanai. Līdzās Anatomijas un antropoloģijas institūtam atrodas piemineklis ar uzrakstu „Pasaules labklājībai”. Tas ir veltīts tiem 2154 cilvēkiem, kuru ķermeņi nedaudz vairāk nekā 100 gadu laikā pēc nāves tikuši un vēl arvien tiek izmantoti medicīnas studijām. Savukārt Pārdaugavā, Mārtiņa kapos, ir apglabātas urnas ar, jā, skan savādi, bet ja runa ir par ķermeņu preparēšanu, tad apglabātas urnas ar atliekām, kad konkrētā cilvēka ķermeni vairs neizmanto anatomikuma apmācībās un reizi 10 gados notiek svinīga atvadu ceremonija, kurā tad apglabā kremēto urnas. Māra Pilmane stāsta, kādā veidā cilvēka ķermenis var nonākt anatomikumā un kā tas tiek izmantots medicīnas studijām. Vispirms profesorei Pilmanei vaicāju, kāpēc vēl aizvien medicīnas studenti preparēšanai izmanto reālu cilvēku ķermeņus, ja reiz šodien ir iespēja visus uzskates materiālus pagatavot no silikona, plastmasas, izprintēt telpiskā formā. "Mūsu cilvēki ir ļoti dāsni ziedotāji," Māra Pilmane un teic, ka viņa ļoti novērtē tos, kas izšķiras par šādu soli. Zinot latviešu kapu kultūru, to, cik svarīga ir aizgājēja pēdējā griba atdusēties zem baltā bērza vai līdzās saviem tuviniekiem, bet viņš tā vietā izvēlas ziedot savu ķermeni zinātnei.

Inese Pučeka veido podkāstu "Retinātā gaisā", kur notiek sarunas ar pašmāju alpīnistiem un klinšu kāpējiem, lai neatstātu "gājienus uz virsotnēm tikai to cilvēku atmiņās, kas kopā saluši vienā teltī". Ineses mērķis ar podkāsta stāstiem ir iedvesmot ikvienu, kuru vilina šauras kalnu taciņas, kilometru augstas granīta klinšu sienas, saplaisājuši ledāji un sniegotas virsotnes.Darba ikdienā Inese ir TV izpildproducente, bet savu brīvo laiku viņa pavada piedzīvojumos - garos pārgājienos, klinšu kāpšanā un kalnos. Viņas stāsti izraisa vēlmi atļauties sev vēl kādu piedzīvojumu un varēt vairāk.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:15 Uzkāpt iepriekš nekāptā virsotnē Kirgizstānā4:36 Māksla katru grūtību pārvērst piedzīvojumā13:20 “Uzskriet” Kazbegā18:04 Trīs iemesli, kāpēc radās podkāsts ar kalnu un klinšu kāpējiem “Retinātā gaisā”24:07 Kāda ir klinšu kāpējas ikdienas treniņu rutīna27:48 “Vispār man patīk varēt lietas”30:02 Vai vienkāršam ikdienas skrējējam ir vajadzīgs skriešanas treneris34:50 Psiholoģiskie un fiziskie izaicinājumi, kāpjot 7000 metru augstā virsotnē39:31 Būt gatavam pieņemt neparedzētas situācijas izmaiņas46:08 Fiziskie un pašsajūtas izaicinājumi, atrodoties augstkalnos51:57 Trilleris galvā un sarunāšanās ar klintīm56:23 “Vienmēr pirmā pieredze tev daudz ko iemāca”1:00:03 Piedzīvojumi, vienai ejot Karaļa kalnu taku Zviedrijā1:07:13 Doties dabā iepazīt īsto sevi1:11:59 Kādus pārgājienu apavus izvēlas piedzīvojumu meklētāja Inese Pučeka1:13:47 Cik izmaksā brauciens uz augstkalniem1:17:18 Pirmā pieredze ar kāpšanu pa ledus sienu1:20:48 Kādus ieteikumus no klinšu kāpšanas profesionāļiem Inese ņēma vērā, dodoties 7000 metru augstajā virsotnē1:27:41 Trīs epizodes no podkāsta “Retinātā gaisā”, kuras Inese iesaka noklausīties ikvienam1:34:51 Komandas un biedra pleca nozīme, esot augstu kalnos1:45:00 Kas atrodas alpīnistu somās, un kā tiek sadalīts nesamais1:46:50 Ieteikumi un novērojumi no pieredzes, kas var noderēt citiem kalnos kāpējiem1:55:05 “Tu pats izdomā lietas, no kā tu baidies”

Jāzepa Grosvalda fenomens nav tikai tīrās mākslas fenomens, arī svarīgs atskaites punkts mūsu kultūrvēsturē, - secina pētnieki pēc zinātniskajiem lasījumiem, kas notika aizvadītās nedēļas nogalē. Konferencē „Meklējot Džo” pētnieki akcentēja gan Jāzepu Grosvaldu kā mākslinieku, gan pievērsās nozīmīgajai  Austrumu  tēmai Grosvalda daiļradē, gan viņa mantojumam mūsu un Vermlandes muzejā, iezīmēja laikmetu un laikabiedrus, izgaismojot arī sieviešu stāstus. Viena no zinātnisko lasījumu sesijām „Mantojums” notika angļu valodā, to vadīja Ieva Kalnača un tajā piedalījās kuratori no Vermlandes muzeja Kārlstadē Zviedrijā. Kurators Dans Spēgels raksturoja Vermlandes muzejā esošo Jāzepa Grosvalda darbu kolekciju, kā arī atklāja muzeja kuratora Helgi Kjellina saikni ar Latviju un Igauniju (1932.gadā Valters un Rapa izdod viņa rakstītu grāmatu „Latviešu māksla”). Vienā no attēliem Kjellina adrešu grāmata, tajā arī Līnas Grosvaldes adrese. Savukārt kuratore Fiffi Mirstrēma vēstīja par mākslas pieredzes un izpratnes perspektīvām, ko paver šī muzeja krājums. Viņas referāts „Kad vietējā  vēsture šķērso robežas” bija uzrunājošs un arī emocionāls. Nelielā sarunā konferences pārtraukumā Fiffi  Mirstrēma atklāja savu personisko sastapšanos ar Jāzepa Grosvalda mākslu. Ieskatu, kā Jāzepa Grosvalda darbi nonākuši mūsu muzeja kolekcijā, sniedz Aijas Zandersones referāts „Jāzeps Grosvalds Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā: no meitenēm tautastērpos  līdz memoriālajai kolekcijai”. Lasījumu ietvarā arī laikmets un laikabiedri. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Eva Eglāja-Kristsone pievērsa uzmanību Grosvaldēm, savukārt režisore un rakstniece Kristīne Želve izgaismoja Jāzepa Grosvalda sieviešu stāstus, kas atklājas, lasot Jāzepa dienasgrāmatas. Par Grosvaldu ģimeni un tās diplomātisko darbību ar lasījumu „Grosvaldu ģimene -  simbols diplomātu dinastijai ārlietu dienestā” uzstājās Iveta Šķiņķe no Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas. Ginta Gerharde-Upeniece klātesošos aicināja uzdot jautājumus, tā lasījumu noslēgumā izvērtās rosinošas tēmas nākotnes pētījumiem par Grosvaldu dzimtu. Konference Jāzepa Grosvalda tēmu paplašinājusi, secina profesors Eduards Kļaviņš, viņš lasījumos pievērsa uzmanību „Harmonijas un disharmonijas dialektikai Jāzepa Grosvalda darbu stilistikā”. Zinātniskie lasījumi bija labi apmeklēti un ikvienam interesentam ļāva padziļināti iepazīt un no dažādiem skatu punktiem palūkoties uz Jāzepa Grosvalda personību un daiļradi, arī uz laikmeta kultūras un vēsturiskajiem kontekstiem. Jāzepam Grosvaldam veltītā izstāde „Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma līdz 30.martam.

Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumi pēc viņa organizētās konferences, kurā tika spriests par palīdzību Ukrainai, radījuši viļņošanos - vairāku valstu vadītāji steiguši mierināt savus iedzīvotājus, ka viņi karavīrus uz Ukrainu nesūtīs. Šādu iespēju tomēr pieļāvis Makrons, pēc konferences presei stāstot par tās rezultātiem. Šonedēļ beidzot pēdējais no valstu parlamentiem ir devis savu akceptu Zviedrijas uzņemšanai NATO, pēc tādas kā koķetērijas Ungārijas premjers ir ļāvis savai partijai balsot par Zviedrijas pieteikumu, un tā kļūst par 32. NATO dalībvalsti. Latvijas drošībai tas ir īpaši svarīgi. Polijā turpinās lauksaimnieku un autopārvadātāju protesti, pēdējā laikā tos pavada arvien ekstrēmākas izpausmes - nedēļas nogalē tika atlauzti dzelzceļa vagoni, zemē izgāžot daudzas tonnas Ukrainas graudu. Kā īsti saprast to, kas šobrīd notiek pie Polijas robežas? Aktualitātes analizē Andis Kudors, politologs, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, grāmatas "Russia and Latvia: A Case of Sharp Power" autors. Ierakstā uzklausām Dāvi Kažu, izdevuma "Veckans Nyheter" redaktoru. Krievijai nebūs uzvarēt! Pirmdien, 26. februārī, Elizejas pilī Parīzē pulcējās vairāk nekā divdesmit Eiropas valstu un valdību galvas, lai spriestu par atbalstu Ukrainai. Kā pirms samita, informējot žurnālistus, definējis kāds Francijas prezidenta administrācijas pārstāvis, pasākuma virsuzdevums ir kliedēt bažas par to, ka Eiropas pozīcijā iepretim Krievijas agresijai iestājies pajukums. Prezidents Emanuels Makrons notikumā nepārprotami spēlēja pirmo vijoli ne vien kā namatēvs, bet arī kā tā idejiskais iniciētājs un virzītājs. Kā zināms, Eiropas militāri stratēģiskā autonomija allaž bijusi Francijas prezidenta jājamzirdziņš, un kā nekad šī tēma ir aktuāla šobrīd, kad Savienoto Valstu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps nāk klajā ar aizvien dramatiskākiem izteikumiem par ASV potenciālo aiziešanu no NATO un amerikāņu atbalsta miljardi Ukrainai, nepārprotami ne bez Trampa ziņas, ir iesprūduši Kongresa apakšpalātā. Definējot konferences pamatnostādnes Ukrainas kara sakarā, Francijas līderis bija kategorisks: „Mēs darīsim visu, kas nepieciešams, lai Krievija nevarētu uzvarēt šo karu.” Tika uzdots arī jautājums par to, vai NATO varētu nosūtīt uz Ukrainu savas militārās vienības. Šo jautājumu samita priekšvakarā aktualizēja Slovākijas premjers, kreisais populists Roberts Fico, rezonējot ar Krievijas pastāvīgi uzturēto motīvu par tieša konflikta draudiem ar NATO. Prezidenta Makrona atbilde preses konferencē pēc samita beigām daudziem droši vien bija pārsteidzoša: „Šobrīd nav konsensa par oficiālu, apstiprinātu sauszemes karaspēka nosūtīšanu. Taču, runājot iespējamības kategorijās, nekas nav izslēdzams.”  Vēl viena nozīmīga tēze, kas izskanēja no prezidenta mutes, bija: „Cik es varēju vērot, vairāk vai mazāk visas valstis, kas ir pārstāvētas pie šī galda, ir deklarējušas vienotu izpratni par to, ka mums pēc dažiem gadiem jābūt gataviem Krievijas uzbrukumam šīm valstīm.” Krievijas potenciāli visvairāk apdraudēto valstu, pirmām kārtām Moldovas, aizsardzība bija viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Kā pārējie tiek minēti kiberdrošība, iespējama ieroču un munīcijas ražotņu izvēršana Ukrainas teritorijā, atbalsts Ukrainai atmīnēšanas operācijās un Baltkrievijas robežas kontrolē. Protams, tika spriests par ātrāku artilērijas šāviņu piegādi, jo tieši šīs munīcijas deficīts tiek minēts kā iemesls nesenajai ukraiņu spēku atvilkšanai no Avdijivkas pilsētas un nu jau arī no Lastočkines ciema uz rietumiem no Avdijivkas. Agrāk izskanējusī sabiedroto apņemšanās līdz šī gada martam piegādāt Ukraini miljonu šāviņu ir izpildīta knapi par trešdaļu. Kā izskanēja samitā, prezidents Makrons vairs neuzstāj, ka kara materiāli būtu iepērkami tikai Eiropā, un ir gatavs atbalstīt Čehijas premjerministra Petra Fialas iniciatīvu par miljona šāviņu iepirkumu ārpus Eiropas. Pati Francija uzņēmusies vadīt vidējas un tālas darbības rādiusa raķešu piegādes procesu, kam gatavas pievienoties piecpadsmit valstis. NATO ezers atkusis Pirmdien Ungārijas parlaments ar 188 balsīm par un 6 balsīm pret apstiprināja rezolūciju, ar kuru Ungārija kā pēdējā no NATO dalībvalstīm ratificēja Zviedrijas pievienošanos aliansei. Pēc tam, kad savu veto bija atsaukusi Turcija, Budapeštas vilcināšanās šai sakarā izskatījās pēc ietiepīgas tielēšanās ar neskaidriem motīviem, viens no kuriem varētu būt premjerministra Orbana īpašās attiecības ar Kremļa saimnieku Putinu. Pēdējais Ungārijas izvirzītais nosacījums bija Zviedrijas premjerministra personiska vizīte Budapeštā, ko daudzi precīzi raksturoja kā velti Viktora Orbana personiskajam ego. Sākotnēji Stokholma likās visai noraidoša, taču tad premjerministrs Ulfs Kristersons lika kaunu pie malas un piektdien, 23. februārī, ieradās Ungārijas galvaspilsētā, kur parakstīja divu valstu aizsardzības līgumu un vienošanos par Zviedrijā ražoto „Grippen” iznīcinātāju piegādi Ungārijai. Līdz ar pirmdienas balsojumu nepārprotami ir noslēdzies apmēram divsimt gadus ilgušais militārās neitralitātes periods Zviedrijas vēsturē, savukārt Baltijas jūra ir kļuvusi par NATO ezeru, respektīvi, NATO valstu teritorijas ieskautiem ūdeņiem, ja neskaita Krievijas Ļeņingradas un Kaļiņingradas apgabalus. Ziemeļatlantijas alianses stratēģiskās pozīcijas Eiropas ziemeļos līdz ar to kļuvušas daudz kompaktākas un loģiskākas, uzlabojot ne vien Baltijas valstu, bet arī Arktikas teritoriju aizsardzības situāciju. Un tas nepavisam nav mazsvarīgi, kaut vai ievērojot pēdējos mēnešos pieaugušo spriedzi starp Krieviju un Norvēģiju Svalbāras arhipelāga sakarā. Protams, Baltijas valstīm šīs pārmaiņas ir visnozīmīgākās, krietni mazinot Krievijas potenciālās iespējas izolēt tās no pārējiem alianses partneriem. Somijai un Zviedrijai ir jau desmitgadēm ilga sadarbības pieredze ar NATO, to ieroču sistēmas atbilst alianses standartiem, to spēki ir piedalījušies kopīgās mācībās, attiecīgi tieši politiskā dimensija līdz šim bija tā, kas iztrūka, lai Krievijas potenciālajai agresijai Baltijas jūras reģionā pretnostatītu kompaktu militāri stratēģisko struktūru. Ļoti būtisks aspekts ir arī tas, ka abu ziemeļvalstu militārā doktrīna, ar stratēģisko plānošanu sākot, ar konkrētiem ieroču modeļiem beidzot, teju vienmēr bijusi orientēta pamatā uz iespējamu apdraudējumu no austrumiem. Polijas zemnieki apdraud Kijivas – Varšavas attiecības  Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā, Varšava bijusi viena no skaļākajām un spēcīgākajām Kijivas atbalstītājām. Taču divus gadus kopš šī iebrukuma iezīmē poļu zemnieku protesti pie Ukrainas robežas, kas teju apturējuši tālbraucēju satiksmi pār Ukrainas – Polijas robežu. Zemnieki protestē pret ukraiņu graudiem un citiem produktiem, kas, viņuprāt, pārpludinājuši Polijas tirgu, padarot viņu produkciju nekonkurētspējīgu. Viņi ne tikai nelaiž Polijā tālbraucējus no Ukrainas, bet arī izbēruši aptuveni 160 tonnas graudu no vilcieniem, kas ved graudus uz Gdaņskas ostu. Bez pierādījumiem, bet skaļi tiek apvainota arī Ukrainas graudu kvalitāte. Ukrainas valdība vaicā, cik ilgi vēl Polijas valdība pieļaus šo vandālismu, norādot, ka visi produkti caur Poliju brauc aizzīmogotos konteineros, atbilstoši likumam, un Polijā nemaz nepaliek.  Šodien, 28. februārī, plānota Polijas un Ukrainas valdību pārstāvju tikšanās, kurā cer panākt kādu kopsaucēju. Tas gan nebūs viegli, jo aprīlī Polijā gaidāmas pašvaldību vēlēšanas, kur Donalda Tuska koalīcija cer stiprināt savu pārstāvniecību arī vietējā līmenī, un tur  ļoti svarīgas būs lauku iedzīvotāju balsis. Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza.    

Zviedrijā dzīvojošā mūzikas producente un dziedātāja Kristīne Botros apvienojusies duetā ar pianistu Vestardu Šimku. Kopā mūziķi ir radījuši sešus skaņdarbus, kas savieno klasiskās, popa un elektroniskās mūzikas elementus. Saruna ar mūziķiem Kultūras rondo. Viņu sadarbības projekts "CŌNSENTIŌ" pirmoreiz izskanēja 2023. gada maijā Stokholmā un tika apbalvots ar "JM International" balvu kā inovatīvākais projekts klasiskajā mūzikā. "Programmas nosaukumam izvēlētais vārds "cōnsentiō" tulkojumā nozīmē vienoties, harmonizēties, saskanēt kopā. Šis vārds, kad runājām, kā šo brīnumu nosaukt, visvairāk rezonēja, jo mēs nākam no tik dažādām pasaulēm, no klasiskās mūzikas un es vairāk no populārās un elektroniskās mūzikas. Esam atraduši muzikāli tādu punktu, kurā varam vienoties," skaidro Kristīne Botros. Vestards Šimkus atzīst, ka šī ir ideja, kurā labprāt piedalījies. "Man ir liela nostalģija pēc laikiem, kad klasiskā jeb akadēmiskā mūzika un populārā mūzika nebija tik tālas pasaules. Tas ir laiks pirms gadiem simts vai mazliet mazāk. Tas ir laiks, kurā profesionalitāte un talants bija noteicošie tajā, kas tā ir par mūziku, vai tā ir laba un klausīšanās vērta. Ne tik ļoti nošķirti bija šie žanri. Šī saprašanās un dažādu pasauļu harmonizēšana man šķita ļoti interesanta un simpātiska ideja, kurā labprāt piedalījos. Tāda mūsdienu popmūzikas estētikas pārtulkošana akadēmiski pierakstītas mūzikas valodā mani ir interesējusi labi sen, krietni pirms sadarbības ar Kristīni," atklāj Vestards Šimkus.

Stāsta Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte, muzikoloģe, Dr.art. Inese Žune Emili Melngaili, kuram 15. februārī apritēs 150, atceramies un godinām galvenokārt kā folkloristu un komponistu, kuram bijusi principiāli jauna attieksme pret latviešu tautas gara mantojumu. Liekas pat savadi, ka šo skarbo, šķautnaino cilvēku tā varējusi savaldzināt vienkārša tautasdziesma, kāda jauna, līdz tam vēl nedzirdēta melodija. Sākotnēji, kad jau 1896. gadā Raunā Emilis pierakstījis divas melodijas no savas muzikālās, ar labu balsi apveltītās mātes Līzes Melngailes (dzim. Mežaka 1851–1932), viņš vēl neizjuta tautas dziesmu kā sava mūža aicinājumu. 25 gadu vecumā, pavadījis vienu gadu Lietuvā, Ķēdaiņu pilī kā mājskolotājs Eduarda Totlēbena (1818–1898) ģimenē, Melngailis pieraksta 120 ebreju melodijas ar visiem tekstiem, kas pēc viņa vārdiem ir vecas kā Dāvida kokle. Lielāko daļu no šī vākuma viņš vēlāk Pēterburgā nodevis Ķeizariskajai Ģeogrāfijas biedrībai, ko vēlāk nožēlojis. Tieši studiju laikā Pēterburgā jaunais mūziķis apjautis tautas dziesmu daili un to neaizstājamo vērtību latviešu mūzikas pasaules veidošanā. Viņš pierakstījis latgaliešu dziesmas no Antona Skrindas (1881–1918) kurš Pēterburgā studējis medicīnu, daži vākumi viņam piesūtīti arī no Latvijas  (M. Dravnieks no Saldus apgabala, J. Šmits no Ilmājas un J. Graubiņš no Grienvaldes). Trimdas laikā Vidusāzijā, kalnu apgabalā pie Taškentas Melngailis pierakstījis savdabīgās kirgīzu un uzbeku melodijas, kas kādā muitas punktā atceļā uz Latviju konfiscētas. Kopš 1913. gada gandrīz katru vasaru Emilis Melngailis pēc melodijām devies arī uz dzimteni. Sistemātiski ceļojumi pa dažādiem Latvijas novadiem vairākus gadu desmitus turpinās, kad 1920. gadā viņš atgriežas dzimtenē pavisam. Melngailis nenoguris apstaigā zemnieku sētas un nespējnieku patversmes gan Kurzemē, gan Vidzeme, gan Latgalē, aiznesdams sev līdzi daudzus tautā krātus dārgumus. Emili Melngaili interesē ne tikai tautas melodijas, bet arī dabas skaistums, apvidus vēsture, sadzīves ieražas, māju iekārtojums, kā arī koklētāji, āžragu pūtēji, stabuļu un somu dūdu spēlētāji un citi tautas muzikanti. Viņš saka: "Senatnes skaņu māksla ir centusies būt i koša, i grezna, i dažāda savā pilnatnībā." ("No atziņu pūra. Emilis Melngailis." "Māksla", 1974.01.01.) Sākumā Melngailis savās ekspedīcijās devies kājām, bet vēlāk, kad meldiju pierakstīšanai jau vajadzējis brilles, viņš paļāvies uz dujriteni, kā viņš saucis velosipēdu. Tā kā parastajam ritenim Melngailis bijis par smagu un to kalpošanas mūžs bijis īss, Ozolnieku velosipēdu fabrika, kas bija viena no vadošajām pirmskara Latvijā, uzkonstruēja komponistam īpaši celtspējīgu velosipēdu. Savas folklorista gaitas E. Melngailis sulīgā, sev vien raksturīgā valodas izteiksmē savulaik aprakstījis dažādos laikrakstos. Viņš stāsta par vidi, kurā tautas mūzika smelta, apraksta vecās teicējas, viņu latvisko seno valodu, mājas, kurās iegriezies, to iekārtu, visu apkārtnē raksturīgo (Birzniece, M. Mūsu rajona notēlojums literatūrā. Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.) 1984.08.16). Sevišķi komponists iemīļojis Kurzemes piekrasti, novadu, kas, pēc viņa vārdiem, "kā bāztin piebāzts ar mūziku" (Ojārs Zanders. "Dziesmu sudraba vācējs". "Skolotāju Avīze", 1974.02.06). Tomēr melodiju pierakstīšana ne vienmēr noritējusi gludi. Tā prasījusi gan laiku, gan  pacietību, jo īstie teicēji bijuši cienījamā, 80-90 gadu vecumā. Tad bija jāpielieto dažādas viltības, lai pamudinātu vecos ļaudis uz dziesmas teikšanu. Melngailis ņēmis palīgā gan glaimus un  laipnus vārdus, gan kādu konfekti, bet visbiežāk pudelīti salda šnabīša. "I kad tie iereibuši no salda malka i pašu dziesmām, tad spēj tikai rakstīt," saka Melngailis (Jānis Cīrulis. "Emilis Melngailis. Latvija Amerikā", 1958.03.08). Bet, kad arī tas nav līdzējis, gara mantu vācējs pats uzsācis kādu dziesmu un priecīgs konstatē: "Kad tas dvēseles aizžogs zem manu dziesmu atraismes sāk brukt, tad dziesmām nav gala…" (Emilis Melngailis. "Senatnes sudrabu vācot". "Tilts", 1975.04.01.). Komponists Aldonis Kalniņš par Melngaili teicis: "Visu mūžu senatnes sudrabu brienot, Melngailis līdz matu galiem piesūcās ar tautas mūziku, gan to pierakstot, gan to dzirdot un klausoties teicēju dzīvajā priekšnesumā. Dabiski, ka Melngaiļa kokle pati no sevis sāka skanēt kā no tautas mutes, ka viņa radītie oriģināli bija tautiskuma pārpilni. (Kalniņš, Aldonis. Ticības apliecinājums Emllim Melngailim. Māksla, 1974.01.01.) Melngailis bijis pirmais, kurš uzstāja, ka tautasdziesma un muzicēšana ir pilnvērtīga un aizraujoša arī bez apdarināšanas un aicinājis koncertos uzstāties tautas dziedātājus un muzikantus. 1925. gadā Melngaiļa un Skaņu mākslinieku kopas aicināti, uz galvaspilsētu  devušies suiti,  lai Konservatorijas zālē un vēl dažviet iepazīstinātu rīdziniekus ar Sensuitu vedību jeb kāzu dziesmām un mūziku. Vēlāk, jau 1935. gadā, pēc Viļa Lāča scenārija ir uzņemta filma "Dzimtene sauc", kur atainotas senās kāzu ierašas suitu novadā, bet 1939. gadā suiti savu mākslu rādījuši pat Zviedrijā.

Jāzepa Grosvalda memoriālā kolekcija glabā bagātu materiālu pētniekiem, izstāžu kuratoriem un filmu veidotājiem. Šajā reizē par Jāzepa Grosvalda memoriālo kolekciju, uzzināsit arī, kādu pārsteigumu savulaik sniedza  Vermlandes muzeja krājums Zviedrijā. Pašlaik izstādē Latvijas Nacionālā mākslas muzejā skatāmi vairāk nekā 150 Jāzepa Grosvalda darbi no Vermlandes muzeja Kārlstadē. Par to stāsts otrajā epizodē ciklā „Jāzeps Grosvalds dzīvē un mākslā”. Zviedrijā, Karlstadē, Vermlandes muzeja krājumā glabājas ap 220 Jāzepa Grosvalda akvareļi un grafikas darbi, divas trešdaļas no šīs kolekcijas pašlaik skatāma izstādē. Latvijā darbi nav redzēti kopš 1924.gada. Par Jāzepa Grosvalda memoriālo kolekciju stāsta LNMM Jāzepa Grosvalda memoriālās kolekcijas glabātāja Aija Zandersone,  Jāzepa Grosvalda izstādes mākslinieciskās koncepcijas autore Ieva Stūre un LNMM direktore Māra Lāce.

Sneiga vētra paralizē kustību daudzviet Dānijā un Zviedrijā. Arī Latvijā brīdina par stipru snigšanu. Arī Latvijā obligāti jāšķiro bioloģiskie atkritumi. Poļu zemnieki plāno bloķēt Polijas - Ukrainas robežu. Izglītības platforma "Soma" visiem lietotājiem pieejama jaunā versijā. Pēc 15 gadu pārtraukuma latviešu aizsargs paraksta vienvirziena līgumu NHL.

Stāsta ērģeļbūves meistars Jānis Kalniņš Dažādas vienkāršākas un sarežģītākas flautas bija pazīstamas jau senatnē, bet īpašais seno grieķu izgudrojums bija Pāna flauta – tajā, atšķirībā no parastas flautas ar caurumiņiem, kurus aizsedzot ar pirkstiem, varēja dabūt oktāvu vai pat vairāk no vienas stabules, katram tonim bija sava stabule. Tās bija sastiprinātas kopā un spēlētājam vajadzēja vien iepūst pārmaiņus dažādās stabulēs, lai izspēlētu vienbalsīgu melodiju. Lai nospēlētu intervālu, vajadzēja kaut ko izdomāt... To izdarīja inženieris Ktesibioss senajā Grieķijā ap 330. gadu pirms Kristus dzimšanas. Gaisa piegādāšanai viņš izgatavoja visai sarežģītu iekārtu, kur gaisu pumpēja stikla virzulis stikla cilindrā, bet gaisa spiedienu uzturēja ar ūdens palīdzību, izmantojot savienoto trauku principu. Gaisa pievadīšana stabulēm viņš konstruēja īpašu mehānismu, kur ventili zem stabules atvēra, nospiežot taustiņu. Tā tika radīts senākais taustiņinstruments, kuru nosauca par hydraulis, jo gaisa spiedienu nodrošināja ar ūdens palīdzību. Tikai vēlāk, ap 6. – 7. gadsimtu pēc Kristus kādam ienāca prātā  sarežģīto un grūti izgatavojamo stikla trauku vietā izmantot kalēja plēšas! Ilgu laiku ērģeles palika bagātu namu greznums un izprieca. Tās bija ļoti dārgas un augstu vērtētas augstdzimušo ļaužu namos, Bizantijā tās bieži izmantoja arī hipodromos. Senākās Hydraulis paliekas atrastas izrakumos senās Romas pilsētā Akvinkā (Aquincum), tagadējās Budapeštas teritorijā 1931. gadā. Balstoties uz turpat 400 detaļu atradumu, ir izgatavota senā hydraulis rekonstrukcija. 757.gadā Bizantijas imperators Konstantīns V franku karalim Pipinam uzdāvināja ērģeles ar "lielām svina stabulēm"”. Viņa dēls Šarls 812. gadā lika iebūvēt ērģeles savā kapelā Āhenē; līdz ar to ērģeles ieņēma savu paliekošo vietu baznīcās. Tas gan nenotika vienkārši, jo kristiešu dievkalpojumos mūzikas instrumentus lietot daudzviet nebija atļauts; šis aizliegums joprojām pastāv austrumu ortodoksajā baznīcā. Rietumu jeb Romas katoļu baznīcā ērģeles aizvien vairāk tika izmantotas – sākotnēji starpspēlēm, vēlāk pārmaiņus ar psalmu dziedājumiem. Tāpat ērģeles izmantoja laicīgajā mūzikā kopā ar citiem instrumentiem un dziedātājiem. Viduslaikos aizvien vairāk parādās ziņas par ērģelēm pilsētu katedrālēs. Vecākais ērģeļu korpuss, datēts ar 1370. gadu, atrodas Stokholmas vēstures muzejā, kur tas pārvests no Gotlandes. Senākās joprojām skanošās ērģeles pasaulē atrodas Šveicē, Sionā, datētas ar 1435. gadu. Nav īsti skaidrs, kad Latvijas teritorijā parādās pirmās ērģeles, bet daļa vēsturnieku uzskata, ka Indriķa Livonijas hronikā aprakstītais instruments, kuru pats Indriķis, būdams priesteris, spēlēja Beverīnas pils aizstāvēšanas kaujā 1208. gadā, bija viduslaiku ērģeles. Tādu instrumentu igauņi nepazina, un nedzirdētās skaņas viņos izraisīja bailes un apjukumu. Pilnīgi iespējams, ka 13. gadsimta beigās ērģeles jau bija Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Ērģeļu attīstībā vislielākā loma bija reformācijai – Mārtiņš Luters ieviesa draudzes dziedāšanu. Viņa ieviestais korālis balstījās uz vienkāršām melodijām un ritmisku tekstu pretstatā senākajiem gregoriāniskajiem dziedājumiem, kurus izdziedāt spēja vien mācīts koris. Neaizvietojams draudzes dziedājuma atbalsts kļuva ērģeles, līdz ar to sākās to strauja attīstība lielumā un tehnisko iespēju ziņā; ērģeles kļuva lielas, sarežģītas, tembrāli bagātas. Kopš 16. gadsimta īpaši protestantiskajās zemēs ērģeles ir gandrīz katrā dievnamā, arī Latvijā tās tiek būvētas un ir ziņas par daudziem instrumentiem arī lauku baznīcās. It īpaši bagātajā Kurzemē zemes īpašnieki, kuri bija atbildīgi par baznīcu celšanu savos īpašumos, neskopojās ar naudu dārgajām ērģelēm. Par to joprojām liecina 1701. gadā pabeigtās Ugāles baznīcas ērģeles, kuras ar saviem 28 reģistriem joprojām ir lielākās Latvijas lauku baznīcās. Ienākot krāšņajā barona von Firksa celtajā Lestenes baznīcā un izdzirdot vareno 33 reģistru ērģeļu skaņu, neatlika nekas cits, kā izsaukties: "Ak, tu svētā Lestene!" Rīgas Doma ērģelēm tolaik bija vien 42 reģistri, bet 1738. gadā Rīgas Sv. Pētera baznīcā Klozena būvētajām ērģelēm naudas pietika vien 43 reģistriem. Kopš 16. gadsimta Livonijā un Kurzemē sabrauca meistari lielāko tiesu no Vāczemes, Prūsijas un Polijas. Starp viņiem ir arī īstas slavenības kā H. A. Konciuss, kuru slavēja pats dižais J. S. Bahs. 19. gadsimtā iebraucēju saimi sāka papildināt jau tepat dzimušie meistari: K. Hūns, E. Martins, M. Krēsliņš, K. A. Hermanis, K. Skerstens un citi. Viņu pulkā ir vairāki latviešu cilmes meistari: Ernests Ronis, Jānis Šīrons, Kārlis Ezergailis un citi, kuri apguvuši ērģeļbūves prasmi pie Vācijas meistariem, būvē nelielas ērģeles baznīcām, lūgšanu namiem un skolām, kur tās ir galvenais instruments dziesmu apgūšanai. Ēŗgeļbūves attīstību Latvijā pārtrauca okupācija, bet kopš 1996. gada ērģeles atsāka būvēt Ugāles ērģeļbūves darbnīcā, kur tapuši vairāk nekā 40 jauni instrumenti. Ugālē būvētās ērģeles skan ne vien Latvijā, bet arī Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Itālijā, Lietuvā. Lielākās Ugālē tapušās ērģeles kopš pagājušā gada skan Viļņas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas baznīcā.

GPSPRO veikalā Jaunmoku 26 tiekamies ar Artūru Surmoviču un Artūru Voklovu, kuri dalās savā pieredzē par pasākumiem, kuros piedalījās. Viens Arturs tika uz šaušanas akadēmiju Zviedrijā, bet otrs - dīvainās pozās šāva 1100 metru distancē Itālijā. Par piedzīvoto, secinājumiem un smieklīgiem atgadījumiem. Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv  @gpsprovideo  Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spice https://www.gpspro.lv/home/lv/ Epizodi veido: Linda Dombrovska, Indulis Burka un Oskars Treilihs

Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divas gleznotājas ar atšķirīgām izpausmes manierēm – Agati Apkalni un Anitu Arbidāni. Ja Agates rokrastu ietekmējušas grafikas studijās gūtās tehniskās iemaņas, tad Anitas iedvesmas avots ir Itālijas vecmeistaru māksla. Kā abas nonākušas līdz mākslas pasaulei, kā atradušas savu vizuālo formu un saturu? Kas traucē un kas sagādā prieku radošajā darbā? Kā uzgleznot dzīves laikā gūtās atziņas? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem saņemam izsmeļošas atbildes. Vēl sarunas tēmu lokā – vienatne, darbaholisms, vide un iedvesma… *** Agate Apkalne (1977) profesionālo izglītību ieguvusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā  (1998-2006) un Latvijas Mākslas akadēmijā grafikas un glezniecības nodaļās, 2008. gadā iegūstot mākslas maģistra grādu. Kopš 2000. gada piedalās izstādēs, sarīkojusi arī vairākas personālizstādes. Mākslinieces hiperreālistiski virtuozais, psiholoģiski un semantiski ietilpīgais glezniecības stils ir novērtēts Latvijā un plašāku cienītāju loku guvis Rietumeiropā. Pēdējos gados viņas gleznojumi ir atvasināti no dabas faktūrām. Skrupulozi attēlotie kalni, zvaigžņoto debesu jums, sena ozola zaru raksts meditatīvi atslābina skatītāju, ļaujot iegrimt pašam savās Dvēseles dzīlēs vai ļauties vilinājumam doties dziļāk mākslinieces idejās par Dvēseles un cilvēka vietu pasaulē. Anita Arbidāne (1983) profesionālo izglītību ieguvusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1995-2022) un Latvijas Mākslas akadēmijā (2006. gadā ieguvusi bakalaura grādu, 2008. gadā – humanitāro zinātņu maģistra grādu vizuālajā mākslā – glezniecībā). No 2004. gada regulāri piedalās izstādēs, sarīkojusi vairākas personālizstādes. Darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, Zviedrijā, Vācijā, Indijā, ASV. Mākslinieces darbos apvienojas klasiskās glezniecības un vēsturiskā laika stils apvienojumā ar mūsdienu detaļām, kas darbos ievītas tik meistarīgi, ka nemanot tiek nojaukta laikmetu barjera. "Vīzija, ideja, forma un krāsa – tās ir lietas, kas virza manu radošo procesu. Darbos cenšos būt pēc iespējas patiesāka pret to, ko gleznoju, tāpēc sirsnība ir tā īpašība, ko es visvairāk novērtēju labā gleznā," saka Anita Arbidāne.

Zviedrijā kritizē lēmumu uz Nobela prēmiju pasniegšanas ceremoniju ielūgt Krievijas un Baltkrievijas vēstniekus. Rīgas 40.vidusskola sāk jauno mācību gadu. Rēzeknes stabilizācijas izmaksas aprēķinājusi 6 miiljonu eiro apmērā. Koalīciju veidos Jaunā Vienotība, Zaļo un Zemnieku savienība un "Progresīvie"; atbalstu apsver arī Burovs. Kamēr citviet Latvijā slēdz skolas, Carnikavas pamatskola kļūs par vidusskolu. Par basketbola spēli pret Spāniju.  

Somijas valsts stūrētāju maiņa. Bulgārijas izvēle joprojām nepārliecinoša. Politiskās ilgdzīvošanas rekordists nodod stafeti. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Andis Kudors. Somijas valsts stūrētāju maiņa Jo tuvāk nāca svētdien, 2. aprīlī, notikušās Somijas parlamenta vēlēšanas, jo mazāka saruka reitingu starpība starp trim ietekmīgākajiem pretendentiem: līdzšinējās premjerministres Sannas Marinas sociāldemokrātiem un diviem opozicionāriem – labēji centrisko Nacionālo koalīcijas partiju un labēji populistisko Somu partiju. Rezultātā visu trīs partiju rezultāti atšķiras vien par procenta desmitdaļām, tomēr ar šo starpību ir diezgan, lai valsts stūre nonāktu citās rokās. Par spīti tam, ka sociāldemokrāti pat nedaudz palielinājuši savu vietu skaitu parlamentā, viņi tomēr šoreiz palikuši trešajā vietā, jo abiem pārējiem konkurentiem pieaugums ir vēl ievērojamāks. Vēlēšanu kausos izrādījusies par vieglu svērta premjeres Marinas spilgtā harizma un vadītājas dotības, kuras viņa apliecinājusi šajos krīžu gados, tai skaitā konsekventā Somijas virzīšana uz NATO, kas vaiņagojās ar oficiālu pievienošanos vakar. Gluži tāpat kā iepriekšējā reizē 2019. gadā otro pozīciju ieņem Somu partija, savukārt uz pirmo no trešās izvirzījusies Nacionālā koalīcijas partija, tradicionāli dēvēta vienkārši par Koalīciju. Trīs smagsvari sadalījuši savā starpā balsis, kuras zaudējuši Marinas valdības koalīcijas partneri – sociālistiskā Kreisā alianse, Zaļo līga un tradicionāli Somijas laukus pārstāvošā Centra partija. Arvien tālāk pagātnē paliek trīsdesmit gadus ilgušais periods, kurā Somijas politikas pjedestālu savā starpā nemainīgi dalīja „lielais trijnieks” – sociāldemokrāti, centristi un Koalīcija. Kopš 2011. gada vēlēšanām viņiem piebiedrojies ceturtais konkurents – Somu partija. Tādējādi pie jaunās valdības veidošanas ķersies Nacionālās koalīcijas partijas līderis, politologs un karjeras politiķis Peteri Orpo, kuru Turku universitātes laikmetīgās vēstures profesors Vesa Varess raidsabiedrībai BBC raksturojis kā „ideālā znota tipu”. No vienas puses, Somijas politikā nepastāv tāda nošķirtība starp labējām un kreisajām partijām, kāda tā ir kaimiņvalstī Zviedrijā. Samērā nesenā pagātnē ir tikusi veidota valdība ar Nacionālās koalīcijas premjeru un sociāldemokrātu piedalīšanos. Arī Somu partija kādu laiku ir bijusi labējā valdībā, kas gan beidzās ar frakcijas sašķelšanos, partijai aizejot no valdības, bet daļai mērenāko deputātu turpinot to atbalstīt. Nākamajās vēlēšanās šķeltnieki gan cieta fiasko, savukārt stingrās līnijas piekritēji atguva zaudētās pozīcijas. Vairums no kreisajām un centriskajām partijām ir paziņojušas, ka ar Somu partiju vienā valdībā nestrādās. Tad nu potenciālajam premjeram Orpo jāizšķiras, uz kuru pusi vērst skatu – vai pa labi, vai pa kreisi. Bulgārijas izvēle joprojām nepārliecinoša „Pagaidu tehnokrātu kabinets vai vēl vienas – sestās – ārkārtas vēlēšanas” – tā ticamāko politiskās situācijas attīstību Bulgārijā pēc svētdien notikušajām vēlēšanām aģentūrai „Reuters” raksturoja sabiedrisko attiecību un konsultāciju kompānijas „Teneo” politisko risku analītiķis Andrjuss Tursa. Tas nozīmē, ka Bulgārijā turpinās politiskas nestabilitātes periods, kas aizsākās pirms diviem gadiem. Jau piekto reizi šai periodā balsotāji devušies pie vēlēšanu urnām, un vēlētāju aktivitāte liecina par pagurumu – šoreiz tā ir vien nedaudz virs 40%. Krīze sekoja divpadsmit gadus ilgam posmam, kurā premjera krēslā ar nelieliem pārtraukumiem atradās partijas GERB līderis Boiko Borisovs. GERB ir bulgāru valodas abreviatūra no nosaukuma „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību”, un šī partija sevi pozicionē kā proeiropeisku un konservatīvu, lai gan tiek raksturota arī kā gana populistiska. Daudziem ekspremjers Borisovs joprojām ir cienījams politikas veterāns un iespējams stabilitātes garants, citiem – hroniskās korupcijas nelaimes iemiesotājs. Šī gada februārī viens no bijušajiem Borisova valdības ministriem tika pakļauts Savienoto Valstu sankcijām saskaņā ar Magņitska likumu. Uz protestu viļņa, kas iezīmēja Borisova valdības pēdējos mēnešus, izvirzījās t.s. „pārmaiņu partijas”. Tādām pieskaitāma dziedātāja Slavi Trifonova 2020. gadā izveidotā partija „Ir tāda tauta” un divu Hārvarda universitātes absolventu Kirila Petkova un Asena Vasiļeva 2021. otrajā pusē dibinātā partija „Mēs turpinām pārmaiņas”, kura izveidoja aliansi ar 2018. gadā dibināto bloku „Demokrātiskā Bulgārija”. Tomēr, atstūmušas  GERB no varas, „pārmaiņu partijas” aizvadītajos pāris gados ir spējušas izveidot tikai vienu ne sevišķi ilglaicīgu koalīcijas kabinetu. Pārējo laiku valsti vadīja prezidenta Rumena Radeva ieceltas tehnokrātu valdības; pēdējā no tām – neatkarīgā politiķa Giliba Doņeva vadībā kopš pagājušā gada augusta. Svētdienas vēlēšanās Borisova bloks savu situāciju nedaudz uzlabojis, Petkova un viņa sabiedroto bloks – pasliktinājis. Trešajā vietā izvirzījusies ultranacionālistiskā un prokremliskā partija „Atdzimšana”, tai uz pēdām seko „Kustība par tiesībām un brīvībām”, kas pārstāv etnisko minoritāšu intereses. Bet kopumā spēku samērs ir tāds, ka jaunas ilglaicīgākas valdības izveide jau atkal šķiet maz ticama. Aģentūras Reuters [roiterz] apskatnieks Stojans Nenovs vēlēšanām veltītajā publikācijā izsakās, ka abi lielākie sāncenši varētu piekrist vēl vienai tehnokrātu valdībai, kas varētu virzīt apstiprināšanai valsts budžetu un vienoties ar Eiropas Savienības institūcijām par pandēmijas krīzes kompensāciju piešķiršanu. Politiskās ilgdzīvošanas rekordists nodod stafeti 1991. gada februārī par toreizējās Dienvidslāvijas Sociālistiskās federatīvās republikas sastāvā esošās Melnkalnes Sociālistiskās republikas premjerministru kļuva tobrīd 29 gadus vecais Milo Džukanovičs, Melnkalnes Komunistu savienības biedrs un partijas nomenklatūras pārstāvis otrajā paaudzē. Kopš tā brīža un līdz pat pagājušajai svētdienai viņš atradās šīs Balkānu valsts varas virsotnē. Vispirms Džukanovičš nepilnus septiņus gadus bija premjerministrs, tad nepilnus piecus gadus prezidents, tad četrpadsmit gadus, ar nelieliem pārtraukumiem, atkal premjerministrs, bet kopš 2018. gada maija – atkal prezidents. Pa šo laiku sabruka kādreizējā Dienvidslāvija, bet Melnkalne kopā ar Serbiju izveidoja vispirms Dienvidslāvijas Savienoto republiku, pēc tam konfederatīvo Serbijas un Melnkalnes valstu savienību, līdz, visbeidzot, 2006. gadā melnkalnieši referendumā nobalsoja par atdalīšanos no šī kādreizējās federācijas relikta. Kā zināms, reģionu satricināja asiņaini konflikti, kuri daļēji skāra arī Melnkalni. Pēc sakaru saraušanas ar Serbiju Melnkalne sāka tuvināties Eiropas Savienībai un NATO, pievienodamās Ziemeļatlantijas aliansei 2017. gadā. Džukanoviča vadītā partija pa to laiku pārtapa no Melnkalnes Komunistu savienības par Melnkalnes Demokrātisko sociālistu partiju. Tās ideoloģiskajā platformā laika gaitā komunismu nomainīja sociāldemokrātisms, tad kreisais nacionālisms, tad neoliberālisms, proeiropeiskums un eiroatlantisms ar populisma piedevu. Podgoricas varas gaiteņus pamazām pameta līdera kādreizējie līdzgaitnieki, taču viņš pats šais metamorfozēs palika nemainīgi valdošs. Milo Džukanoviča brālis Aleksandars nodibināja pirmo Melnkalnes privātbanku un aktīvi iesaistījās privatizācijas procesā, savukārt viņa māsa Ana Koraļeviča bija ietekmīga persona tiesu varas sfērā. Jo tuvāk šodienai, jo pamanāmāki kļuva signāli, ka ar Melnkalnes politisko varu viss nav kārtībā. Ilggadējo valsts līderi vainoja valsts nozagšanā un kleptokrātiskas sistēmas veidošanā, autoritārās vadības metodēs. 2020. gadā organizācija „Freedom House”savā demokrātijas reitingā mainīja Melnkalnes klasifikāciju no demokrātijas uz hibrīdrežīmu. Kopš 2019. gada valstī vairakkārt uzliesmojuši protesti, bet 2020. gada augustā Demokrātisko sociālistu partija pirmoreiz kopš savas tapšanas 1991. gadā zaudēja vēlēšanās opozīcijai. Milo Džukanoviča piekāpšanās trīsdesmit sešus gadus vecajam ekonomistam ar Oksfordas diplomu Jakovam Milatovičam prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā šķiet loģisks šī procesa noslēgums. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Bija laiks, kad cilvēku zināšanas par pasauli sev apkārt bija visai ierobežotas. Kartes, kas savulaik tapa, šodien daudziem liktu pasmaidīt par savdabīgo ģeogrāfiju. Tomēr, ja savulaik sevī nesa reliģisku un fundamentālu tā laiku sabiedrības uzskatu, mūsdienās tās precīzi un  tieši norāda, kas konkrētā vietā ir sastopams. Cik labi kartēta ir planētas sauszeme, ūdeņi un cilvēku apdzīvotās vietas, vai zinām visus neskartos stūrus? Vai zinām visus ceļus, visas upes, kalnus un kā ir okeāniem? Vai pilsētās katrai ielai ir savs nosaukums, katrai mājai - sava adrese un vai kaut kur vēl ir kāda neizpētīta un kartogrāfiem nezināma vieta, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētie profesori Kristaps Lamsters un Māris Bērziņš. Mērnieku laiki Vidzemē 17. gadsimtā 17. gadsimtā pēc vairākus gadus ilgušā kara starp Zviedriju un Polijas- Lietuvas ūniju, pamieram iestājoties, Zviedrija savā valdījumā iegūst Vidzemi un Igaunijas dienvidu daļu. Lai  apzinātu savas teritorijas toreizējais Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs sūta uz Lielvidzemi (kā tolaik dēvēja šīs Zviedrijas īpašumā esošās teritorijas) zviedru mērniekus, kuri tad svaigi apmācīti mērniecības zinībās Upsalas universitātē,  uzmēra un kartē zemi. Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste, vēsturniece Justīne Timermane pēta, ar kādiem instrumentiem un kā šeit ir darbojušies zviedru mērnieki. Justīne Timermane raksta Turaida muzejrezervāta  publicētajā materiālā, ka mērniecības kandidātiem bija jābūt kompetentiem ģeogrāfijā un matemātikā, īpaši ģeometrijā, jāprot apieties ar mērnieku instrumentiem un zīmēt. Mērnieks, kurš nebija nokārtojis eksāmenu, saucās par pagaidu mērnieku. Nākamā pakāpe bija ārkārtas mērnieks, bet pēc noteikta laika dienestā varēja kļūt par kārtējo mērnieku. Tā laika kartēs tiek parādītas ēkas – cietokšņi, kungu nami, zemnieku mājas,  protams, muižu teritorijas un ceļi. Kā teic Justīne Timermane, tad 17. gs. te  darbojušies vairāk nekā 40 Zviedrijā skolotu mērnieku. Daudziem šī bija pieredze, kas viņus sagatavoja eksāmenam un bruģēja turpmāko karjeru.

Nebūtu melots, sakot, ka pasaule sastāv no ūdeņraža. Tas ir pirmais elements ķīmisko elementu tabulā un tas ir izplatītākais elements. Tāpēc nav pārsteigums, ka pētnieki jau labu laiku lauza galvas, kā šo elementu izmantot savā labā, ražojot enerģiju. Izplatītākais elements visumā solās būt arī nākotnes degviela un apkures elements. Taču līdz tam vēl daudz izaicinājumu, viens no tiem - kā iegūt ūdeņradi videi draudzīgā, bet arī efektīvā veidā. Te ir idejas arī pašmāju pētniekiem. Kāda šobrīd izskatās ūdeņraža nākotne enerģētikā, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) profesors Andris Šutka, RTU vadošais pētnieks Mārtiņš Vanags un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta pētnieks Pēteris Ļesničenoks. Dažas idejas, kā elektrību varētu radīt arī cilvēka organisms Dejošana, riteņbraukšana un svīšana - šie ir tikai daži no enerģijas avotiem, kas potenciāli varētu radīt elektrību. Vai tiešām cilvēks ar kinētisko enerģiju, ko rada, varētu uzlādēt telefonu un cik ilgi būtu jāminas ar velosipēdu, lai to izdarītu. Saule, vējš vai ūdens spēks ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par  enerģijas radīšanas avotiem, bet skatot uz alternatīviem enerģijas veidiem, zinām, ka dažādas elektroierīces var darbināt ar ūdeņradi, var lietā likt kodolenerģiju vai liellopu mēslus un arī cilvēks kā būtne ar vidējo temperatūru 36,6 grādi var dot gan siltumu vismaz līdzās sēdošam tikpat siltam ķermenim, gan arī kustoties var darbināt kādu vienu nelielu elektroelementu. „Cilvēks darbojas kā 60 vatu kvēlspuldze,” skaidro Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters, runājot par mums kā siltuma devējiem.  Kā cilvēka ķermeņa siltums vai kustības var radīt sadzīvē lietojamu enerģiju un kādas ierīces  nākotnē varētu darbināt ar cilvēka jaudu, stāsta Valdis Zuters.   Jau pirms pāris desmitgadēm ne reizi vien dažādos  publiskos pasākumos izklaides nolūkos ir redzēti velosipēdi, kur, pedāļus minot, cilvēks vai nu iedarbina kādu mūzikas ierīci, vai nelielu  ekrānu. Tātad ja velosipēdu savieno ar ģeneratoru, tad ar pedāļu mīšanas radīto elektrību ir iespējas piegādāt strāvu kādai ierīcei. Nesen Spānijā bāzēts naftas un gāzes uzņēmums "CEPSA" savā interneta vietnē publicēja rakstu par dažādiem alternatīvās enerģijas veidiem un, runājot par cilvēka radīto enerģiju, tika minēts piemērs par dažiem naktsklubiem Eiropā, kur deju grīda ir izveidota tā, ka tā spēj savākt enerģiju no dejotājiem, lai kluba zālē nodrošinātu apgaismojumu un mūzikas atskaņošanu. Kamēr zinātnieki domā, kā labāk likt lieta cilvēka enerģiju, lai darbinātu elektroierīces, tikām, atsaucoties uz minēto "CEPSA" rakstu, Zviedrijā jau vilcienu vagonos ar cilvēka siltumu tiek darbināta ventilācijas sistēma. Zviedrija transporta uzņēmums ir izstrādājis sistēmu ķermeņa siltuma izmantošanai, lai samazinātu enerģijas izmaksas, izmantojot siltummaiņus vilcienu ventilācijas sistēmās. Ventilācijas sistēmas pārvērš ķermeņa siltumu karstā ūdenī. Savukārt tas tiek izmantots, lai apsildītu  pasažieru vagonus.

Tiesa pasludina nolēmumu Zolitūdes traģēdijas krimināllietā. Jūlijā kāps minimālo ienākumu sliekšņi; turpmāk tos pārskatīs ik gadu. Gandrīz visi jeb 94% no pieķertajiem dzērājšoferiem ir vīrieši, šodien Valsts policijas (VP) organizētajā diskusijā par transportlīdzekļu vadīšanu reibuma stāvoklī sacīja VP Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics. Lai runātu par streika prasību izpildi un skolotāju atalgojumu celšanas grafiku, Pedagogu arodbiedrība šorīt tikās ar izglītības ministri. Zviedrijā uzliesmojusi bandu vardarbība. Skeletonists Tomass Dukurs nolēmis beigt karjeru.

Brīvprātīgais darbs latviešu sabiedrībā, aktīvi iesaistoties kopienas dzīvē un kopjot piederības sajūtu Latvijai. Tā varētu raksturot šīs reizes raidījuma Gloabālais latvietis. 21. gadsimts viesu pamatdarbību diasporā. Ko nozīmē, darboties sabiedrības labā bez atlīdzības, kas priecē un iedvesmo to darīt? Cik būtiski katram iesaistīties darbībās, kas sekmē kopējo labumu? Kādu jēgu piešķiram vārdu salikumam - kalpot Latvijai? Latvijas dzimšanas dienas nedēļā tiekamies ar diasporas cilvēkiem, kuru darbs novērtēts ar valsts apbalvojumu. Raidījuma viesi: Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Liene Dindone, veterinārārste ar otru profesiju – latvietība, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Imants Gross, bijis Latvijas vēstnieks Zviedrijā un akreditētais vēstnieks Norvēģijā, Atzinības krusta virsniece Ilze Šakare no Gēteborgas Zviedrijā un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Aivars Edvards Osvalds Vašingtonā.    

Zinātne ir ārkārtīgi dinamiska nozare, bez tās sniegtā pienesuma mūsdienu pasaulē nevaram dzīvot, bet vienlaikus tā ir mūsu kultūras, tautsaimniecības un izglītības joma, ka prasa ilgtermiņa domāšanu. Vai politiķiem Latvijā tāda ir? Vai izpratne par zinātnes pienesumu un vajadzībām ir pietiekama un vai zinātnes finansējums ir galvenā problēma, kuru jaunajai Saeimai lūdz risināt zinātnieki? Kā jaunie nozares pārstāvji vērtē esošo zinātnes politiku un ko par zinātni saka partiju programmas? Raidījuma viesi: Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētāja Antra Boča un Organiskās sintēzes institūta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Kristaps Jaudzems. Vēlēšanu biļetenu nozīmīgums Vēlēšanu biļetens varētu šķist pavisam ikdienišķs papīra gabaliņš, un pēc viena konkrēta politiskā spēka izvēles pārējie biļeteni bieži vien nonāk atkritumu urnā. Tomēr biļetens ir laikmeta liecība, un tas spēj ietekmēt arī to, kādas izvēles izdara vēlētāji. Biļetenu vēsturei un izmaiņām laika gaitā šobrīd veltīta izstāde Cēsīs, kas vēlāk būs skatāma arī citviet Latvijā. “Vēlēšanu biļetens. Vienkāršs papīra gabaliņš vai varas instruments?” - tāds ir nosaukums izstādei, kas no 14. septembra skatāma Cēsīs. Vienkāršs papīra gabaliņš gan tas nav, biļetenu izmaiņas laika gaitā apliecina pārmaiņas arī sabiedrībā – tā skaidro šīs izstādes kurators no Zviedrijas Makss Valentīns (Max Valentin), ar kuru tiekamies pirms izstādes atklāšanas. Saruna norisinās brīdī, kad Latvijā ir aktīvs priekšvēlēšanu periods, savukārt Zviedrijā vēlēšanas jau noslēgušās, un beigusies arī cīņa starp labējo un kreiso spēku bloku par 349 parlamenta vietu sadalījumu. Bet nu tuvāk aplūkosim vēlēšanu biļetenus, kas ir apliecinājums aizklātām vēlēšanām. Maksam jautāju, vai vēsturē ir kāds atskaites punkts, kad šādi biļeteni tapuši, un, ja tā, tad kādā veidā cilvēki izvēli izdarījuši pirms tam - vienkārši paceļot rokas vai citādi. Stāsta Makss Valentīns. Izstāde ir rezultāts vairāku gadu ilgam darbam, meklējot materiālus dažādu valstu arhīvos, jo vēlēšanu biļeteni parasti nav tie papīra gabaliņi, ko mēs pēc vēlēšanām saglabātu. Vairums biļetenu izstādē skatāmi no parlamentārām vēlēšanām, bet atrodami arī daži piemēri no referendumiem. Izstāde līdz 8. oktobrim skatāma Cēsīs, kultūras namā CATA. No 17. oktobra līdz 13. novembrim tā būs redzama Rīgā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē, bet no 24. novembra līdz Ziemassvētkiem - Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā. Plašāka informācija pieejama Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Rīgā mājaslapā.

Vislielāko uzmanību, šķiet, Latvijā pievērsis notiekošais Ukrainā. Ukrainas armijas sekmīgais pretuzbrukums Harkivas apgabalā un Krievijas armijas visai paniskā atkāpšanās daudziem tā ir ļoti gaidīta ziņa. Mulsināja ātrums, ar kādu notikumi risinājās. Šobrīd jaunu ziņu birums pierimis, galvenais jautājums - ko varam gaidīt tālāk? Otra ziņa, kas pārņēma starptautiskos plašsaziņas kanālus, bija Lielbritānijas karalienes Elizabetes II aiziešana mūžībā. Lielbritānija turpina sērot, bēres vēl tikai būs, paralēli uzmanība pievērsta jaunajam karalim Čārlzam III. Aktuāls ir jautājums, kāda būs monarhijas loma un ietekme turpmāk Lielbritānijā un arī ārpus tās? Svarīgi notikumi risinājušies arī Zviedrijā, tur 11. septembrī notika parlamenta vēlēšanas un tās ir radījušas zināmu politisku nenoteiktību. Kreiso un labējo spēku bloka pārstāvji ieguvuši gandrīz līdzvērtīgas vēlētāju simpātijas un nav līdz galam skaidrs, kas un kā turpmāk varētu noteikt Zviedrijas politisko kursu. Aktualitātes vērtē Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris, pulkvedis Kaspars Pudāns un politologs, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. Pēkšņi un efektīvi – Ukrainas spēku uzbrukums pie Harkivas Nedēļas laikā Ukrainas spēki atguvuši vairāk teritorijas, nekā Krievijas spēki spējuši ieņemt vairākos mēnešos, – šis secinājums pēdējās dienās apceļojis daudzu preses izdevumu slejas.  Šie panākumi gūti karadarbības ziemeļu sektorā pie Ukrainas otras lielākās pilsētas Harkivas. Sākot pretuzbrukumu 6. septembrī, ukraiņu spēki spējuši pavirzīties uz rietumiem par apmēram septiņdesmit kilometriem, t.sk. atbrīvojot no okupantiem Izjumas pilsētu un nozīmīgo dzelzceļa mezglu Kupjansku. Krievijas spēku fronte šeit faktiski ir sabrukusi, daudzviet notikusi paniska bēgšana, pametot kara tehniku un munīcijas krājumus. Ukraiņu rokās kritušās Krievijas kara tehnikas ir tik daudz, ka Ukrainā to jau ironiski dēvē par „Krievijas lendlīzi”. Nākas secināt, ka Ukrainas bruņoto spēku vadībai izdevies apspēlēt ienaidnieku, ar aktivizēšanos frontes dienvidu sektorā pie Hersonas liekot Krievijas pusei koncentrēt savu uzmanību šim virzienam, atstājot novārtā ziemeļus. Jāteic, ka arī Ukrainas spēku darbībai dienvidos ir panākumi, kopš augusta beigām atbrīvojot vairākus desmitus apdzīvotu vietu un pievirzoties tuvāk Hersonas pilsētai. Aizvakar, 12. septembrī, Ukrainas aizsardzības spēku operatīvā štāba „Dienvidi” preses centra vadītāja Natālija Gumeņuka pavēstīja, ka atsevišķu Krievijas vienību komandieri Hersonas rajonā mēģinot uzsākt sarunas par padošanos. Krievijas konkrētā reakcija uz neveiksmēm frontē bija masveidīgi raķešu triecieni Ukrainas spēkstacijām un citai elektroapgādes infrastruktūrai svētdien, kas izraisījis elektroapgādes pārtraukumus daudziem tūkstošiem Ukrainas mājsaimniecību. Tikām straujo atkāpšanos Harkivas apgabalā Krievijas puse raksturojusi kā spēku pārgrupēšanu nolūkā stiprināt pozīcijas Donbasa reģionā. Dažas pazīmes liecina, ka šīs militārās neveiksmes ietekmē Vladimira Putina režīma pozīcijas valsts iekšienē. Arvien skaļāk dzirdamas balsis šovinistu nometnē aicina saukt pie atbildības Krievijas armijas vadību un reizumis peļ arī pašu režīma līderi Putinu. Nīgros toņos nesen izteicies Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs, piesolot, ja situācija neuzlabosies, aprunāties personiski Kremlī pār aizsardzības resora darbību. Vairāki desmiti Sanktpēterburgas un Maskavas municipālo deputātu atļāvušies nākt klājā ar publiskām vēstulēm, aicinot Vladimiru Putinu atkāpties no amata. Tikām pats Krievijas līderis joprojām nav publiski izteicies par karadarbības situāciju un rīkojas tā, it kā viss joprojām noritētu pēc plāna. Svētdien viņš piedalījies Maskavas pilsētas svētkos, atklājot pasaulē lielāko panorāmas riteni, kas jau nākamajā dienā salūzis. Lai dzīvo karalis! 8. septembrī, līdzšinējai Britu monarhijas galvai karalienei Elizabetei II noslēdzot savas šīs zemes gaitas, viņas vietā nekavējoties stājās troņmantnieks, Elizabetes un prinča Filipa ģimenes pirmdzimtais Čārlzs, kļūdams par karali Čārlzu III. Šobrīd jaunais karalis ir 73 gadus vecs, kas padara viņu par vecāko troni mantojušo, kā arī visilgāk troņmantnieka statusā sabijušo monarhu Lielbritānijas vēsturē. Kā jau ierasts karaļnama pārstāvjiem, viņš aktīvi darbojies sabiedriskajā dzīvē un labdarībā, pārstāvējis karaļnamu tā kontaktos ar kroņa domīnijām un Britu Nāciju sadraudzības valstīm, sevišķi pēdējos gados, kad daļēji pārņēmis šo funkciju no nelaiķes karalienes. Tāpat, kā atzīmē prese, Velsas princis Čārlzs visai sekmīgi pārvaldījis un vairojis viņa ziņā esošos kroņa kapitālus. Atšķirībā no saviem vecākiem, Čārlzs nevar lepoties ar nevainojamu ģimenes dzīvi, jo viņa pirmā laulība ar lēdiju Diānu Spenseri tika šķirta 1996. gadā pēc piecpadsmit gadus ilgas kopdzīves. Gadu vēlāk Diāna zaudēja dzīvību autoavārijā. 2005. gadā Čārlzs apprecējās otrreiz – ar savu ilglaicīgo attiecību partneri Kamillu Pārkeri-Boulzu, kura tagad kļuvusi par Lielbritānijas karalieni konsorti. Iepriekš minētais nav nācis par labu Čārlza III reputācijai, un vēl pirms pāris gadiem sociālās aptaujas liecināja, ka gandrīz puse britu pavalstnieku uzskata, ka Čārlzam tūdaļ pēc kāpšanas tronī būtu no tā jāatsakās par labu viņa vecākajam dēlam princim Viljamam. Tomēr salīdzinoši nesenākas aptaujas rāda, ka Čārlzu atbalsta apmēram 60% britu. Čārlzs kāpis tronī Lielbritānijai sarežģītā vēstures posmā, kad tā pametusi Eiropas Savienību un tiecas spēlēt patstāvīgāku lomu Eiropas un pasaules politikā. Šai ziņā nozīmīgākas kļuvušas Londonas globālās saites ar Britu sadraudzības valstīm un kroņa domīnijām, kurās monarhijas institūtam ir pamanāma vieta, ciktāl šo saišu pamatā ir attiecīgo valstu kādreizējā piederība Britu impērijai. Tāpat kopīgā monarhija, vismaz formāli, ir nozīmīgākais elements, kas vieno kopvalstī Angliju un Skotiju. Skotijā pastāvošās secesijas tendences līdz šim nav vaiņagojušās panākumiem, taču jaunu dinamiku tām devusi Lielbritānijas aiziešana no Eiropas Savienības. Pagājušā gada vēlēšanās Skotijas parlamentā pārsvaru ieguva partijas, kuras iestājas par atdalīšanos, un Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena jau deklarējusi plānu nākamā gada novembrī sarīkot atkārtotu neatkarības referendumu. Zviedrijas vēlēšanas. Vai gaidāmas pārmaiņas? Svētdien, 11. septembrī, notikušo Zviedrijas Riksdāga vēlēšanu rezultāti joprojām uzskatāmi par neoficiāliem, ciktāl nesaskaitīti ir nepilni 5% balsu. Līdz šim zināmais neļauj droši spriest par tālākajām valdības perspektīvām. Kā zināms, astoņus iepriekšējos gadus Zviedrijā pie varas bija sociāldemokrāti, pie kam tās bija mazākuma valdības, kurām atbalstu parlamentā sniedza kreisie un centriskie spēki. Pati sociāldemokrātu partija šajās vēlēšanās startējusi visumā labi un palielinās savu frakciju par vairākām deputātu vietām. Tāpat nelielu pieaugumu savai frakcijai var gaidīt sociāldemokrātu agrākie koalīcijas partneri – Zviedrijas Zaļā partija. Tomēr ne sociāldemokrātiem pašiem, ne kopā ar zaļajiem vai citiem potenciālajiem partneriem nepietiek balsu vairākuma koalīcijai. Pēc visa spriežot, arī nākamā Zviedrijas valdība būs mazākuma kabinets, kura varu noteiks koalīcijā neietilpstošu parlamenta frakciju atbalsts. Un šai ziņā nedaudz lielākas izredzes šķiet sociāldemokrātu tradicionālajiem konkurentiem – mēreno jeb moderātu partijai. Moderāti, pēc visa spriežot, var rēķināties ar kristīgo demokrātu, liberāļu un, kas sevišķi svarīgi, t.s. zviedru demokrātu atbalstu. Zviedru demokrāti, kuru partijas saknes meklējamas t.sk. ultralabējās kustībās, šais vēlēšanās sasnieguši jaunu rekordu, kļūstot par otro lielāko Riksdāga frakciju pēc sociāldemokrātiem. Partijas reputācija joprojām ir tāda, ka tās iesaistīšana valdībā nav reāla, taču moderāti ir gatavi izmantot zviedru demokrātu atbalstu nākšanai pie varas. Sociāldemokrāti, savukārt, var cerēt uz līdzšinējo atbalstu no Centra partijas, Kreisās partijas un Zaļās partijas. Pašreiz abus potenciālos pēcvēlēšanu blokus šķir mazāk nekā procents vēlētāju balsu, tāpēc līdz šim vēl nesaskaitītas balsis, kas lielākoties iesūtītas pa pastu vai nodotas ārzemēs, var izrādīties izšķirošas. Jāatgādina, ka valdības apstiprināšanai Zviedrijā nav nepieciešams parlamenta vairākuma balsojums „par”; pietiek, ja vairākums nenobalso „pret”. Attiecīgi atbalstu valdības izveidei partijas var sniegt arī atturoties. Priekšvēlēšanu kampaņas asākā tēma bija migrācija, kur moderātu uzstādījumi par striktākiem ieceļošanas un patvēruma iegūšanas noteikumiem ir tuvinājusies tradicionāli pret migrāciju vērsto zviedru demokrātu pozīcijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Cilvēka izdzīvošana ir atkarīga no spējas darboties kā kopienai, tāpēc jau tūkstošiem gadu cilvēces pastāvēšanā izraidīšana no kopienas ir bijis bargākais sods. Taču, ja senajā pasaulē tas bija teju nāves sods un izraidīšana bija fizisks daudz, tad vēlāk gadsimtos izsūtījumam klāt nāca daudz vairāk nozīmju un mērķu.  Izraidījums, izsūtījums, trimda un bēgšana – kā un kāpēc cilvēki vēsturē pametuši savas kopienas un ko eksils nozīmējis cilvēkiem dažādos vēstures periodos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un šīs fakultātes zinātniskais asistents, doktorants viduslaiku vēsturē Rūdolfs Reinis Vītoliņš. Otrais pasaules karš maina latviešu žurnālistu dzīvi trimdā Kā trimdas laikā darbojās latviešu periodika, konkrēti, kā Otrā pasaules kara beigās latviešu bēgļu nometnēs iznāca laikraksti un par ko preses rakstīja? Lielais vairums periodikas iznāca Vācijā un pirmais laikraksts bija "Latviešu Balss". Laikraksts sniedza elementāru, ka arī kara cenzūras ierobežotu informāciju par bēgļu stāvokli, stāsta Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas bijusi darbiniece filoloģe un bibliogrāfe Velga Kince. "Hamburgā darbojas latviešu būvuzņēmēja Kārla Rušhes būvfirma, kas nodarbina latviešu amatniekus un strādniekus. Pašlaik firma meklē šādus darbiniekus: mūrniekus, namdarus, galdniekus, būvstrādniekus, mūrnieku un namdaru darbiem." "Altgardes mazajā pilsētā iekārtota nometne Baltijas valstu bēgļiem. Dzīves apstākļi ļoti labi, jo nometne atrodas kādas bijušās ārzemnieku nometnes vietā. Nometņotājiem ir ne tikai moderna un ērta virtuve, bet arī plaša ēdamzāle ar savu trauku inventāru." "1. jūlijā Altgardes latvieši sarīkoja dzejnieka K. Skalbes piemiņas vakaru. To ar dziesmām kuplināja arī nometnes koris. Pateicoties iedzīvotāju uzmanībai, nometnē visur manāma liela kartība, par ko vietējais angļu komendants izteicis savu pateicību." Tās ir ziņas no izdevuma "Saule" 1945. gada 11. jūlijā. Laikā no 1944. gada, kad Vācijā, Zviedrijā un citviet Eiropā parādījās pirmie latviešu bēgļi, līdz 1950. gadam, kad nometnes sāka likvidēt un latvieši devās tālāk uz savām jaunajām mājvietām, šajās bēgļu nometnēs tika izdoti ap 320 laikrakstu. Filoloģe un bibliogrāfe Velga Kince ir izlikusi vairākus laikrakstus, var redzēt, cik ļoti dažādi gan satura, gan iespieddarbu kvalitātes ziņā tie ir. 

Ukrainā pēdējās dienās ir risinājušies vairāki pat ļoti būtiski notikumi. Vismaz pagaidām ir beigusies cīņa par Mariupoli. Tās aizstāvji tiek izvesti uz Krievijas kontrolē esošajām teritorijām. Ievainotie, jādomā, tiek aprūpēti slimnīcās, veselie faktiski nonākuši gūstā. Ukrainas prezidents sacījis, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja saglābt azoviešu dzīvību. Ir pārmaiņas arī frontē pie Harkivas, šķiet, Krievija, šķiet, ir zaudējusi, līdzīgi kā pie Kijivas, no pilsētas uzbrucēji atspiesti pat līdz valsts robežai, pārējā Donbasā cīņas turpinās un dažviet krieviem ir izdevies nedaudz pavirzīties uz priekšu.  Jārunā noteikti par ilgi gaidīto Somijas un Zviedrijas izteikto vēlmi pievienoties NATO. Patiešām vēsturiski notikumi. Ziņu ir aizēnojis Turcijas reakcija, tā paziņojusi, ka bloķēs skandināvu pievienošanos. Tas izrādījies kā tāds negaidīts pārsteigums, ko tad īsti vēlas panākt Turcija, ko tas viss nozīmē? Bet Eiropas Savienība nespēj pieņemt nākamo sankciju paketi pret Krieviju, ko ir nobloķējušas nu, pirmkārt, Ungāriju, bet nu šie principi vispār pieņemt jebkuru lēmumu vienprātīgi daudzus kaitina. Kāpēc tas ir tik būtiski, kādas gan šiem veto varētu būt sekas? Aktualitātes komentē Latvijas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis. Sazināmies ar Turcijas ārpolitikas pētnieci Amsterdamas Universitātē Elizabeti Auniņu un Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāju Justīni Krēsliņu. Azoviešu glābšanas operācija Pirmdienas vakarā parādījās ziņas, ka Mariupolē aplenktie un ieslogotie Ukrainas „Azov” cīnītāji tiek ar autobusiem izvesti. Krievijas mediji pirmie ziņoja, ka ievainotie tiek vesti uz seperātistu kontrolēto Novoazovsku. Pēc tam to apstiprināja arī Ukrainas puse. Vakarā ar speciālu paziņojumu klajā nāca Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš sacīja, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja glābt azoviešu dzīvības. Šajā glābšanas operācijā, kā to nodēvējusi Ukraina, esot iesaistītas gan starptautiskās organizācijas, tādas kā Sarkanais Krusts un ANO, gan arī Ukrainas bruņotie spēki. Taču realitātē tas nozīmē, ka azovieši nu ir Krievijas karagūstekņi. Tie, kuriem nepieciešama medicīniskā palīdzība, esot nogādāti slimnīcā, savukārt pārējie tiek aizvesti uz speciālu nometni. Visas vienošanās detaļas nav zināmas, taču Ukraina cer vēlāk veikt gūstekņu apmaiņu un panākt kaujinieku atgriešanos Ukrainā. Taču vai tas būs iespējams, nav zināms. Krievijas izmeklētāji grasās azoviešus pratināt, bet valsts dome rosina pieņemt pat speciālu likumu, kas aizliedz apmainīt „Azov” cīnītājus. Ukrainas puse pagaidām neko plašāk nekomentē. Situācija esot tik trausla, ka pat viens vārds varot visu operāciju izjaukt. Tikmēr frontes līnijā turpinās asas kaujas. Nespējot iekarot Harkivu, krieviem ir nācies pamazām atkāpties, Ukrainai atgūstot jau okupētās teritorijas. Bet Krievijas armija visu savu enerģiju nu velta Donbasam, un tur notiek sīvas cīņas par katru kvadrātkilometru. Zviedrija un Somija ceļā uz NATO Ja pirms gada kāds sacītu, ka Somija un Zviedrija iesniegs pieteikumu NATO, daudzi tam nespētu noticēt. Panācis to ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Kopš kara sākuma Ukrainā gan Zviedrijā, gan it īpaši Somijā tautas atbalsts iestājai NATO pieauga tik krasi, ka valdošās partijas nevarēja ar to nerēķināties. Tādēļ abas valstis šodien kopā iesniedz pieteikumu. Zviedrijai, kas jau gadsimtus bijusi lepna par savu neitralitāti, šis lēmums bijis īpaši izaicinošs. Tomēr līdz ar šīm ziņām ir noticis vēl kas negaidīts. Turcijas prezidents paziņojis, ka bloķēs abu Skandināvijas valstu pievienošanos. Erdoganam nepatīk Somijas un Zviedrijas izrādītais atbalsts Turcijas kurdiem, kurus Ankara uzskata par teroristiem. Lai arī sākotnēji daudziem šķita, ka turku pretestību izdosies viegli pārvarēt, prezidenta Erdogana izteikumi liek domāt, ka viss nebūs tik vienkārši. Protams, būs sarunas, un gan jau Erdoganam kaut kas tiks ietirgots, lai viņa pretestību salauztu. Tomēr pastāv iespēja, ka Somijas un Zviedrijas iestāšanās varētu ieilgt. Protams, arī Krievija neslēpj savu nepatiku pret abu valstu pieņemtajiem lēmumiem. Putins gan sacījis, ka Krievija skandināviem nebūs drauds, taču iestāšanās varot izprovocēt Maskavas atbildi. Tiesa, ko šie vārdi nozīmē un kas varētu būt iespējamā atbilde, nav skaidrs. Eiropa sāk buksēt ar sankcijām pret Krieviju Pirms pāris nedēļām Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena sacīja, ka nešaubās par Eiropas valstu spēju pieņemt 6.sankciju paketi pret Krieviju. Tomēr pēc pāris nedēļu intensīvām sarunām šonedēļ Eiropas komisijā nācās atzīt, ka, šķiet, vienošanos neizdosies panākt. Iemesls tam ir Krievijas nafta. Šī sankciju pakete paredzēja pakāpenisku atteikšanos no Krievijas naftas. Vairākas valstis paziņojušas, ka ir pārāk atkarīgas no tās, lai spētu tuvākajā laikā pārorientēt savu tirgu. Viena no zināmākajām pretiniecēm ir Ungārija, kura pieprasījusi 18 miljardus eiro lielu kompensāciju balsojumam par jaunajām sankcijām. Ir arī citas valstis, kuras tik ātri nespētu mainīt naftas piegādātājus. Sarunas gan vēl turpinās, un dalībvalstis pašas pamazām apņemas atteikties no Krievijas piegādēm. Vācija, piemēram, ir paziņojusi, kā pārtrauks Krievijas naftas izmantošanu līdz gada beigām. Tikmēr parādās ziņas, ka paralēli sākas diskusijas par nākamajiem soļiem. Ja šobrīd nafta ir kļuvusi par klupšanas akmeni, tad nākamais sarunu raunds varētu būt par iespēju Eiropā atteikties no Krievijas dabasgāzes. Tiesa, nekas neliecina, ka šo lēmumu izdosies pieņemt vieglāk.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.