Podcasts about vismaz

Tikko 78. Kannu kinofestivālā pasaules pirmizrādi piedzīvojusi islandieša Hlīnura Palmasona šķiršanās pasaka “Mīlestība, kas paliek”. Lai gan tā tiek salīdzināta ar 21. gadsimta “Laulības dzīves ainām”, Latvijas skatītājiem zināmā režisora jaunākais darbs ir temperatūrā siltāks un dabai pietuvinātāks par Bergmana veikumu. Skatītājiem būs iespēja redzēt kinodarbu uz ekrāniem rudenī, bet līdz tam – Dārtas Ceriņas intervija ar islandiešu režisoru un vizuālo mākslinieku Hlīnuru Palmasonu (Hlynur Palmason). Vietējiem skatītājiem zināmā islandiešu režisora un vizuālā mākslinieka Hlīnura Palmasona filmas, visticamāk, iespiedušās atmiņās kā dabas gleznojumi. Kā “Balta, balta diena” (White, White Day, 2019), kuru autors piesaucis kā “detektīvstāstu par sērošanu”, tā arī monumentālajā "Dievzemē" / Godland (2022), kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ieguva labākās pilnmetrāžas godalgu, satiekas cilvēks un daba. Filmās satiekas arī Palmasona domubiedri – ciešā filmēšanas komanda, aktieri, kuri klejo no vienas filmas uz nākamo, un arī pēdējos divos kinodarbus uz ekrāna redzamas viņa atvases. Viņš tiešā nozīmē veido ģimenes kino – to apliecina viņa jaunākais kinodarbs “Mīlestība, kas paliek” (The Love That Remains, 2025). Filma tikko kā piedzīvojusi pasaules pirmizrādi 78. Kannu kinofestivālā. Ar to Palmasona paletē ienācis negaidīts, glāsmaina humora vējelis – tas padarīja filmas seansu par vienu no Kannu emocionāli spēcīgākajiem notikumiem. Festivālu un skatītāju lokos pazīstamā režisora darbs “Mīlestība, kas paliek” ir gadalaiku griežos iesēdināts stāsts par četrdesmitgadniekiem Annu (Sāga Gardarsdottira) un Magnusu (Sverrirs Gudnasons), kuri šķiras ar mīlestību. Vismaz cenšas to nosargāt, tāpat kā savus trīs bērnus – lomās paša Palmasona bērni Ida, Porgils un Grimurs – un arī sunīte Panda, kura nesen kā saņēmusi  "Palmas suņa" balvu. Lauleņiem uzsākot šķirtu dzīvi, abus šķir ūdens – Anna paliek uz sauszemes, atgriežoties pie vizuālās mākslas un turpinot rūpēs par trim bērniem, bet Magnuss pavada laiku zvejas izbraucienos uz kuģa un mēģinot saprast, kas viņu starpā ir noticis. Abi pievelkas, atgrūžas, ogo un ļaujas kaisles atplūdiem – tik cilvēcīgi un nepiespiesti, Palmasonam eleganti pludinot un brucinot dokumentārā un aktierkino krastus. Kad tiekos ar Palmasonu saules pielietajās Kannās, viņā mājo miers. Iepriekšējā vakarā silti uzņemtā “Mīlestība, kas paliek”, kas rudenī būs skatāma Latvijā, jau drīz vien pieteikta kā viens no gada ekrāna notikumiem. Filma uzņemta Palmasona dzimtajā pusē – nelielā fjorda ciematā valsts dievidu daļā – un tapusi uz 35mm filmlentes. Tajā iezogas Islandes dievidaustrumu dabas faktūras, kuras redzētas “Dievzemē” – viļņu bangas, dzīvās radības, floras bagātības un nenogurdināmais vējš – arī tie pārtop par filmas “ģimenes locekļiem”. “Dievzeme” ienākusi arī citā veidā, proti, Palmasons daļu jaunākās filmas ainu uzņēmis uz iepriekšējā darba filmas lentes pārpalikumiem. Režisors cikliski licis materiālu pie materiāla, mēģinājis ainas kopā ar bērniem un veidojis 21. gadsimta “Laulības dzīves ainas”. Allaž atvērts un ziemeļnieku manierē piezemēts, viņš dalās filmas tapšanas stāstā un tajā, kāpēc politika allaž iekrāso mūsu pasauli, ja mēs par to nemaz nedomājam. Lai gan filma šķetina laulāta pāra attiecības šķiršanās laikā Islandes dabas ainavās, mijoties gadalaikiem, tajā ir daudz sirreālu elementu. Kā jūs nonācāt līdz tik maģiskai intonācijai? Hlīnurs Palmasons: Pirmo filmas ainu, kurā mājas jumts tiek pacelts augšup, mēs nofilmējām 2017. gadā. Filma ir tapšanā ļoti ilgu laiku – tiesa, vien tās fragmentārā [atsevišķu ainu] nozīmē. Maģiskais reālisms, kā to citi dēvē, filmā ienāca, jo es centos būt rotaļīgs un ļaut filmai darīt to, ko tā pati vēlas. Reizēm tas nozīmē to, ka tu vari būt muļķīgs, vai atļauties darīt pirmo, kas iešaujas prātā. Vēlējos tā darīt un skatīties, kas notiks tālāk. Gluži kā Alans Ginsbergs reiz sacījis, ka pirmā doma ir pati labākā doma. Man liekas, ka viņš vienmēr pārrakstīja savus darbus – arī es pārrakstīju šīs filmas idejas. Filmēt un attīstīt filmu tik ilgi deva iespēju man reaģēt uz tapušo materiālu – es nofilmēju epizodes un tad tās attīstīju Zviedrijā. Saņemot atpakaļ filmas materiālu, es noskatījos un reaģēju, turpinot rakstīt. Tā ir reaktīva filma. Ja kaut kas ir redzams un noticis filmā, tā visbiežāk ir mana reakcija uz iepriekš tapušo materiālu. Tā pavisam noteikti ir atšķirīga filma no mana iepriekšējā darba. “Mīlestība, kas paliek” ir patiesi mājas kino. Burtiski. Tajā ir daudz elementu no jūsu iepriekšējām filmām: redzami jūsu trīs bērni un aktieri, ar kuriem esat iepriekš strādājis, piemēram, Ingvars Sigurdsons. Tāpat arī ainas, kas tapušas pirms daudziem gadiem. Esat teicis, ka šī filma ir par “atrašanu un plānošanu” – vai varat dalīties tajā? Hlīnurs Palmasons: Jā, man bija sajūta, ka laiks iet strauji uz priekšu. Kad es atgriezos atpakaļ darba procesā, man šķita, ka tik daudz kas notiek apkārt un laiks iet uz priekšu, kuru nav iespējams notvert. Tu redzi, kā bērni aug – tu pat vari  to ieraudzīt –, un es nodomāju: sasodīts, man to vajag nofiksēt vai ar to strādāt, iekams viņi ir prom no ligzdas. Mēs nopirkām 35mm kameru, un tā allaž bija manā mašīnā. Ja es redzēju kaut ko, ar ko spēju savienoties, to filmēju. Piemēram, daudzas ainas no “Mīlestība, kas paliek” ir tapušas uz “Dievzemes” filmas lentes pārpalikumiem – es tos ievietoju kamerā un filmēju debesis vai ko citu. Šo materiālu izmantoju, lai attīstītu scenāriju, un līdz ar to varētu teikt, ka tai ir “mājas kino” sajūta. Tā tieši ir jūtama.

"Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu," teic vokālās grupas "Putni vadītāja un Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu atjaunošanas projekta vadītāja Antra Dreģe. "Klasikā" līdz ar Antru uz sarunu aicināta arī komponiste MADARA PĒTERSONE, kura rūpējas par festivāla programmu un koncertiem. Festivāla atklāšanas koncertā otrdien, 29. aprīlī, uzstāsies "Hammond" ērģeļu trio "VAS | BUKOWSKI | SZMAŃDA" no Polijas, kura sastāvā muzicē džeza mākslinieki Ādams Bencs Vāšs (Adam Bence Vas, Hammond ērģeles), Dominiks Bukovskis (Dominik Bukowski, vibrofons) un Kržistofs Šžimanda (Krzysztof Szmańda, bungas). Programmā skanēs Ādama Benca Vāša kompozīcijas. Šis un turpmākie festivāla koncerti klausītājiem atklās ne tikai "Hammond" elektrisko ērģeļu atjaunoto skanējumu, bet arī paplašinās priekšstatu par šī leģendārā instrumenta muzikālajām iespējām un integrāciju dažādos instrumentālajos sastāvos. Tie ļaus ielūkoties arī šī instrumenta vēstures lappusēs. Jā, Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu vienreizējo dzīvesstāstu, tāpat kā cilvēka dzīvi, pavada tik daudz niansētu detaļu. Liepājas "Hammond" ir unikāls VEF ražots eksemplārs, ko Liepājas Lutera baznīcai dāvājis Kārlis Ulmanis, to iegādei viņš ziedoja 10 000 latu. Instrumentu uzstādīja 1937., bet iesvētīja 1938. gadā. Instruments, kas vēl šī gadsimta sākumā skanēja dievkalpojumos un koncertos, vairāk nekā 15 gadus nebija darba kārtībā. Tomēr fakts, ka arī mūsu valstī reiz ražots šis kulta instruments, izraisīja lielu rezonansi un interesi Latvijas mūziķu aprindās. 2021. gadā radās ideja šo īpašo instrumentu atjaunot. Restaurācijas projektu vadīt uzņēmās producente Antra Dreģe kopā ar virtuozo džeza pianistu, "Hammond" ērģelnieku un jauno džeza mūziķu skolotāju Ati Andersonu. Ērģeļu restaurācija ilga četrus gadus, procesā piedalījās meistari no Latvijas un Nīderlandes - Vitālijs Aišpurs (Latvija), Ganderts de Bo (Nīderlande), Liepājas Restaurācijas centra speciālisti Ivars Pilips un Didzis Jurkovskis. Hammond svinēšana Ieva Zeidmane: Antra, jūs par Liepājas baznīcā esošajām "Hammond" ērģelēm uzzinājāt pirms dažiem gadiem. Kopš tā laika ērģeles ir ieskandinātas, notikuši koncerti, pievēršot uzmanību šim instrumentam un arī vācot līdzekļus tā atjaunošanai. Visupirms mazliet atgādiniet, kā veicies ar restaurāciju! Antra Dreģe: Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu. Līdz tam bija neliela ieskriešanās ar koncertiem, lai vienkārši saprastu un testētu instrumentu, kas ir pilnīgi normāla lieta tādam sen klusējošam instrumentam – viss kas var pēkšņi atklāties un izlīst ārā, un tā arī bija: ar restauratoriem tikāmies vairākas reizes, lai sasniegtu ideālo skanējumu, un ceram, ka tas arī tagad kādu laiku labi turēsies, gādīgu roku pieskatīts un gādīgu roku regulāri spēlēts, kas instrumentam ir pats svarīgākais! Bet tas viss sākās diezgan sen, pat senāk nekā pati restaurācija. Vismaz pāris gadu garumā tika vākta informācija un noskaidrots, kas, kā un kāpēc, un 2021. gada nogalē notika pirmie koncerti, kas bija veltīti "Hammond" ērģeļu atjaunošanai, kur mūsu kontā ienāca arī pirmie ziedojumi, par kuriem varējām sākt veikt izpētes darbu. Pēc tam arī pieslēdzās fondi ar atbalstu, un lielu paldies sakām gan Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozarei, gan arī Latviešu fondam un, protams, Liepājas Kultūras pārvaldei, kura mūs ir nemitīgi atbalstījusi šajā ceļā, un man tiešām ir liels prieks un lepnums, ka liepājnieki parūpējušies par savu instrumentu tā, lai tas atkal varētu būt mūsu ikdienā. Instruments baznīcā skanējis vēl divtūkstošo gadu sākumā, dievkalpojumos. Jā, tas apklusa 2006. gadā, un tad jau neatgriezeniski. Domāju, ka liela vaina bija tajā, ka nav pārāk daudz speciālistu, kas varētu strādāt ar senajām lampu tehnikām, ar tādu analogo instrumentu un saprast šos mehānismus – kā tiem jāstrādā. Arī man bija liels izaicinājums, kamēr atradu Vitāliju Aišpuru, kas mums palīdzēja savienot vadus un saprast, ka instruments varētu skanēt un ir vērts tālāk plānot un izvērst restaurācijas darbus. Tā kā tā nav tāda pavisam vienkārša lieta. Bet to, ka šis ir īpašs instruments, liepājnieki paši zināja un nojauta? Trūka vienkārši uzņēmības un līdzekļu atjaunošanai? Bieži vien jau tās lietas, kas ir tieši tev blakus, tu īsti nenovērtē, nepēti un nesaproti… Man bail pat domāt, cik daudz vērtīgu lietu aizgājušas zudībā tāpēc, ka nav pietiekošas informācijas un cilvēki nav iedziļinājušies. No apmēram desmit savulaik VEF ražotajiem Hammond instrumentiem pašreiz zinām par trim. Kas notika ar pārējiem? Visticamāk, tos sagaidīja bēdīgāks liktenis nekā šos trīs, kas pašreiz ir apskatāmi. Cik tālu šobrīd ir instrumenta restaurēšanas process? Vai pilnīgi pabeigts? Bija vēl nedaudz jāpameklē kaut kas instrumenta noformējumam – Ādolfa Irbītes darinātajiem jaukajiem skapīšiem, kuros var ievietot eļļu, ar ko instruments jāeļļo, lai tas skan un lai visi mehānismi ir kārtībā. Arī shēmas tajos glabājas. Atslēgas bija pazudušas, un slēdzenes salauztas. Ilgi un pamatīgi kopā ar Liepājas restaurācijas centra speciālistiem meklējam atslēgas, un burtiski pirms nedēļas izdevās atrast 1936. gadā ražotās atslēgas – turklāt tieši tā paša ražotāja, kas ražojis oriģinālās atslēgas "Hammond" ērģelēm! Pašreiz jau slēdzene ir Liepājā, un ceru, ka uz atklāšanas koncertu jau varēsim skapīšus slēgt ciet un vaļā, likt eļļu un rādīt sanākušajiem, kā tas viss skaisti izskatās. Bet tomēr vēl kādi ziedojumi ir vajadzīgi? Jā, šobrīd esam ceļā uz nākamo posmu. Restaurācija ir noslēgusies, bet nepieciešami ziedojumi, lai uzturētu šo instrumentu, jo ik pa laikam profilaksei kādas lietas jāpadara, un – ja pēkšņi vajadzīgi lielāki remontdarbi, tad atkal jāsauc restaurators no Nīderlandes un jāveic apjomīgāki darbi, kas ir finansiāli ietilpīgāki. Bet pašreiz… Materiālu ir ļoti daudz, esam visu safilmējuši, visu sarakstījuši par to, kas un kā ar instrumentu noticis restaurācijas procesā, taču docents Vitālijs Aišpurs vēl joprojām arhīvos meklē vēsturiskās liecības par ražošanas faktu šeit, VEF. Informācija ir ļoti, ļoti skopa, bet ceram, ka šis milzīgais darbs arhīvos nesīs kaut kādus rezultātus, tādēļ domājam, ka būtu vērts organizēt Baltijā vienīgo "Hammond" ērģeļu muzeju – tādu ekspozīciju ap instrumentu. Festivāla atklāšanā jau varēsim to prezentēt: divās valodās ir nofilmētas videoekskursijas, un cilvēki, kas atbrauks uz Liepāju, sešās minūtēs varēs noklausīties informāciju par "Hammond" vēsturi: instruments nofilmēts gan no ārpuses, gan no iekšpuses ar visiem komentāriem, lai saprastu tā darbības mehānismu un unikalitāti. Unikalitāte ir arī dāvināšanas fakts? Jā, mūsu valsts kādreizējais vadītājs Kārlis Ulmanis bija tiešām devīgs un atsaucīgs pret draudzes vajadzībām un ziedoja 10000 latus, lai šo instrumentu varētu iegādāties, un tas arī, man liekas, ir tāds unikāls fakts – ka valsts amatpersona ir tik ļoti ieinteresēta savas tautas un savas rūpnīcas ražojuma nodošanā draudzes un cilvēku vajadzībām. Tas man liekas ļoti simpātiski un arī simboliski. Plāksne par dāvinājuma faktu piestiprināta pie ērģelēm. Ceru, ka Latvijā nezudīs tie mecenāti, kas vēl joprojām spēj kultūrai un kultūras mantojumam veltīt līdzekļus un palīdzēt tam dzīvot tālāk. Madara, kāda jums kā komponistei šķiet šī instrumenta skaņa? Madara Pētersone: Noteikti autentiska, specifiska. Šis ir tas specifiskais gadījums, ka "Hammond" ērģeles atrodas baznīcā – šajā kontekstā ir interesanti, ka tas atrodas tik ļoti akustiskā telpā, jo džeza kontekstā tam vairāk ir matēts skanējums. Man pašai vēl ir tur ko klausīties un iepazīt! Tas ir autentisks instruments, kura skaņa ir maksimāli atjaunota un cik vien iespējams – atbilstoša instrumentam. Tā visiem ir vienkārši lieliska iespēja dzīvē dzirdēt šo instrumentu, kas neatrodas muzejā aiz slēgtām durtiņām vai aiz lentes, bet to tiešām ir iespējams dzirdēt dzīvajā, un tas ir visunikālākais fakts šī instrumenta sakarā. "Hammond" ērģeļu spēles lietpratējs Atis Andersons atzinis, ka uz šim instrumentam piestāv dažnedažāds repertuārs, sākot ar pavisam akadēmisku klasiku, varbūt pat Bahu, kas baznīcai piestāv, un beidzot ar džezu. Kā jums šķiet? Droši vien, ka piekrītu. Es arī ar komponistes un skaņu pasaules redzējumu redzu, kā to var integrēt netipiskākos, bet pārsteidzoši labi skanošos sastāvos. Tur ir, ko izmantot, mēģināt un atrast – jaunus salikumus. Pat tādus, kuri nav tipiski un nav īstenojušies.  Vairāk – ierakstā.

Vismaz vienu dienu aprīlī jokojam biežāk nekā ierasts, tāpēc sarunā ar harizmātisko improvizācijas teātra aktrisi Aneti Bendiku noskaidrosim, kā dzīvi vada cilvēki, kam joki un cilvēku smīdināšana ir viena no galvenajām ikdienas sastāvdaļām.Sarunā uzzini arī to, kādas ir Anetes attiecības ar grāmatām un lasīšanu, kā un vai grāmatas palīdz attīstīt prasmi improvizēt un prezentēt. Tāpat parunāsim par iprovizācijas projektu DIVAS un daudz ko citu.Sarunu vada Ieva.Paldies sērijas tehniskajam atbalstam Jurim Garjānam. Saruna ierakstīta Biedrības "Skanda" studijā.Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju šeit. 

Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un politologs Andis Kudors. Kam piederēs Savienotās Valstis? Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vienojušies zem lozunga „Rokas nost!”, kā lēš, apmēram pusmiljons amerikāņu pulcējās vairāk nekā 1300 protesta mītiņos visās pavalstīs. Visplašākais, ar daudzu tūkstošu piedalīšanos, notika Vašingtonā. Tā ir reakcija uz daudzo un dažādo izrīcību klāstu, kuru amerikāņu sabiedrībai pagājušajos divarpus mēnešos likusi piedzīvot tās jaunā administrācija. Visai bieži protestētāju rokās bija redzami plakāti, kas vēstīja: „Es nebalsoju par Īlonu Masku”, un tamlīdzīgi. Multimiljardieris, kuru nu jau arī preses slejās dēvē par neoficiālo prezidentu, kļuvis par simbolisku figūru, kas personificē iespējamo pretlikumīgo varas sagrābšanu. Esot prezidenta vecākā padomnieka statusā, kas neparedz oficiālas pārvaldes funkcijas, faktiski Masks vada jaunizveidoto Valdības efektivitātes departamentu – vienību, kam dotas plašas pilnvaras lemt par valsts aģentūru darbības iesaldēšanu, sašaurināšanu vai pat pārtraukšanu. Departamenta rosīšanās rezultātā jau vairāki desmiti tūkstošu valsts aparāta darbinieku atlaisti no darba. Daudzviet atlaisto vietā pieņemti prezidenta atbalstītāju lokam piederīgi ļaudis. Sevišķi plašu rezonansi guvuši administrācijas mēģinājumi likvidēt Savienoto Valstu Starptautiskās attīstības aģentūru, Izglītības departamentu un Patērētāju finansiālās aizsardzības departamentu. Līdz ar pastāvīgajām iebildēm par pilnvaru pārsniegšanu Efektivitātes departamenta darbošanās saistās arī ar aizdomām par piekļuvi privātiem datiem un pat iespējamām manipulācijām ar attiecīgajām datubāzēm. Februāra sākumā, kad izpaudās ziņas par Maska padoto piekļūšanu federālajai maksājumu sistēmai, prominentais ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans rakstīja: „Iespējams, mēs jau pieredzam ko līdzīgu 21. gadsimta apvērsumam. Tanku ielās var nebūt, taču efektīva valdības kontrole, iespējams, jau ir izslīdējusi no ievēlēto amatpersonu rokām.” Pēdējās nedēļās sevišķu satraukumu izraisījusi nacionālās senjoru veselības apdrošināšanas programmas „Medicare” un maznodrošināto veselības aprūpes atbalsta programmas „Medicaid” iespējamā nozīmīgā sašaurināšana; tāpat dažādus pabalstus un pensijas izmaksājošās Sociālās nodrošināšanas aģentūras budžeta apcirpšana. Federālais budžets, kuru administrācija virza apstiprināšanai Kongresā, paredz pamatīgu nodokļu samazinājumu turīgākajiem pilsoņiem, un tiek lēsts, ka attiecīgo budžeta „caurumu” var aizlāpīt tikai ar sociālajām izmaksām atņemtiem līdzekļiem. Vēl citi plakāti mītiņos vēsta par nepatiku pret imigrantu deportēšanu, transpersonu tiesību aizskārumu un prezidenta Trampa labvēlību pret Krievijas vadoni Putinu. Aizsardzība – Amerikas solījumi un Eiropas ieceres Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, pērnās nedēļas samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Pretējās domas esot „histērija un hiperbola”. Tomēr viņš nekavējās atgādināt sava šefa uzstādījumu par pieciem procentiem no iekšzemes kopprodukta, kurus Eiropas partneriem būtu jātiecas ieguldīt aizsardzības budžetā. Šobrīd, kā zināms, visai daudzas dalībvalstis šai ziņā joprojām ir zem divu procentu robežas. Un vispār – pāri samita norisei platu ēnu meta prezidenta Trampa dažas dienas iepriekš izsludinātie ievedmuitas tarifi, kas Eiropas Savienības valstu gadījumā, kā zināms, ir 20%. Kā izdevumam „Politico” atstāstījis kāds no pasākuma dalībniekiem, vienā no apspriedēm Francijas delegācijas loceklis sarkastiski pateicies amerikāņu kolēģiem par potenciālo globālās ekonomikas nograušanu – tā piecu procentu iekšzemes kopprodukta latiņa būšot zemāka un vieglāk sasniedzama. Tikām marta vidū Eiropas Komisija nāca klajā ar savu „Eiropas aizsardzības gatavības balto grāmatu – 2030”. Šī savienības aizsardzības spēju stiprināšanas piecgadu plāna tapšana bija divu baltiešu – augstās pārstāves ārlietu un drošības politikas jautājumos Kajas Kallasas un aizsardzības un kosmosa komisāra Andrjus Kubiļus – rokās. 2030. gads kā perspektīvais atskaites punkts nav nejaušs – tiek lēsts, ka šādā termiņā Krievija centīsies sagatavoties iebrukumam kādā no Eiropas Savienības valstīm. Dokuments nepārprotami konstatē, ka veselā virknē aspektu Eiropas aizsardzības potenciāls ir nepietiekams draudu novēršanai, pie tam tā strauju uzlabošanu kavē koordinācijas deficīts. Pirmais solis vienotai rīcībai marta sākumā ir „ReArm Europe”programma ar tās astoņsimt miljardu finansējuma plānu. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka ar to ne tuvu nepietiek. Kā 7. aprīlī ziņoja telekanāls „Euronews”, 11. aprīlī Varšavā tiksies divdesmit septiņu Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī Lielbritānijas, Norvēģijas un Šveices finanšu ministri, lai apspriestu jaunas institūcijas – Eiropas Aizsardzības mehānisma – izveidi. Pēc darbības modeļa tas līdzinātos Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai ar Eiropas Komisiju kā kapitāla turētāju. Projekts, kuru izstrādājusi domnīca „Breugel” jeb Briseles Eiropas un globālās ekonomikas laboratorija, paredz, ka šī institūcija varētu ne vien veidot vienotu aizsardzības industrijas tirgu, bet arī kļūt par īpašnieku stratēģiskiem objektiem, kā, piemēram, izlūkošanas un sakaru pavadoņu sistēmai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

"Klasikā" ciemos īpaši viesi: komponists Pēteris Vasks un diriģents Sigvards Kļava, un intervijas epicentrā ir Latvijas Radio kora koncerts "Pēteris Vasks, Knuts Skujenieks | Pasaules pirmatskaņojums", kas 22. martā pulksten 19 izskanēs Latvijas universitātes Lielajā aulā. Pēteris Vasks, iekšēja pasūtījuma vadīts, radījis kora dziesmu ciklu ar sev tuvā dzejnieka Knuta Skujenieka vārsmām, kā mūsdienu dainām, to dzīvesgudrība stāv pāri laikiem. Komponists tekstus tiecies pārlikt skaņās ar maigumu, sirsnību un mīlestību, izjūtot pietāti pret lielo dzejnieku. Rūta Paula: Jūs esat duets, kas satiekas uz kārtējo sadarbību jauna opusa iestudējumā. Droši vien jums abiem tā jau atkal ir patīkama tikšanās? Pēteris Vasks: Nekas man nevar būt patīkamāks kā satikšanās ar Sigvardu un Latvijas Radio kori! Esmu diezgan daudz braukājis apkārt pa pasauli un klausījies, kā citi kori dzied manus skaņdarbus. Ir bijuši daži šausmīgi piedzīvojumi, citi – tā pa vidam, bet svētki vienmēr ir šeit, tepat, pie mums. Kāda šoreiz bija secība: komponists meklēja kori, vai arī koris vērsās pie komponista? Sigvards Kļava: Šoreiz iniciatīva un iekšējā nepieciešamība nāca no Pētera. Par lielo  jaudu, kas šādās it kā mazās formās lika ietilpināt ārkārtīgi jaudīgas, šodien svarīgas dzejas rindas un arī ļoti svarīgu skaņurakstu pats Pēteris izstāstīs labāk, bet mana privilēģija un laime ir tāda, ka mēs ar Pēteri satiekamies, sazvanāmies un esam kopā arī ārpus radošajiem darbiem: tas noteikti palīdz sajust un izprast ne tikai otru cilvēku, bet arī viņa radīto vēstījumu. Esmu neizsakāmi pateicīgs, ka varu būt tādā kompānijā... Iekšējā pasūtījuma vadīts – šie ir interesanti un svarīgi vārdi, kurus tu, Pēter, šo kordziesmu sakarā esi paudis jau iepriekšējās sarunās. Pēteris Vasks: Jau pirms pāris gadiem uzrakstīju vairākus opusus, ko varētu nosaukt par tādu kā atskatīšanos uz to, kas ir piedzīvots – piemēram, tāds ir Sestais stīgu kvartets. Un tad es tā nodomāju: cik vēl Dievs ļaus nodzīvot, rakstīšu mūsu brīnišķīgajam Radio korim. Knuts Skujenieks ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem; jau ilgu – vismīļākais. Viņam ir seši brīnišķīgi dzejas sējumi, kurus pārlasu un laiku pa laikam atrodu kādu dzejoli, kuru uzdrošinos pārlikt skaņās, pārāk netraucējot dzejnieka domai – lai viņa ģeniālos tekstus varētu saprast. Jo parasti – sevišķi mūsdienu mūzikā – tekstu jau nekad nesaprot, kad dzied... Tāpēc es ļoti lūdzu un arī ceru, ka sestdienas koncertprogrammās būs nodrukāti šie sevišķi izcilie teksti, lai būtu iespēja tos vēlreiz pārlasīt. Kas zina, kad kāds pēdējo reizi tos lasījis… Lūdzu, lasiet Skujenieka dzeju, lasiet un nedusmojieties, ja esmu mēģinājis tos pārlikt skaņās, jo sirds deg un gribas. Atskatoties pagātnē, diezgan daudz Skujenieka tekstu esmu pārlicis skaņās. Tagad arī: radās viens, otrs, trešais – domāju, ko nu es ar katru dziesmu atsevišķi mēģināšu uzbāzties, bet, tā kā sanācis jau pusducis, iedomājos, ka tas būtu varen skaisti, ja tās varētu šādā veidā nodziedāt. Kaut kā šķiet, ka kordziesmu ciklus šobrīd kaut kā neraksta. Ir gan vokālie cikli, kuros balss dzied, bet korim nav. Šīs dziesmas var dziedāt arī atsevišķi – ja kāda nepatīk, var nedziedāt, tās ir pilnīgi brīvas un neatkarīgas, bet kopā saliku, manuprāt, tādā secībā, kādā tās varētu skanēt. Un ar milzu nepacietību gaidu pirmo mēģinājumu! Un tad sestdien, kā tagad smalki saka – pasaules pirmatskaņojums Latvijas Universitātes Lielajā aulā – cik skaisti tur skan kori! Būs milzu notikums. Vismaz komponistam…  Kas ir tas, kas tevi Knuta Skujenieka dzejā visvairāk uzrunā? Kādēļ tu atkal un atkal atgriezies pie tās? Pirmā asociācija – viņa dzeja ir kā tautasdziesma; tā ir tik tīra, skaidra, katrā vārdā ir vesela dvēseles bagātība, ko viņš dāvina. Viņš ir vienīgais mūsu dzejnieks, kas GULAGĀ nodzīvojis septiņus gadus un atteicās parakstīt dokumentu, ka viņš lūdz padomju valstij piedošanu par to, ka bijis "slikts puisis", lai viņu ātrāk palaistu mājās. Viņš teica: es nezinu, ko esmu izdarījis un kāpēc man būtu jālūdz padomju valstij, lai mani laiž ātrāk uz mājām. Viņš nosēdēja tos septiņus gadus no sākuma līdz beigām. Tie viņam bija ārkārtīgi radoši gadi! Varbūt, ja viņu nebūtu skāris šis padomju impērijas lāsts, viņš varbūt būtu pavisam savādāks, pavisam cits dzejnieks. Jo viņš arī pats stāstīja: lai izdzīvotu, bija nepieciešama ļoti intensīva, bagāta gara pasaule, tev bija jābūt garīgi bagātam. Reizi mēnesī varēja uz māju sūtīt vēstules – tur nebija ierobežojumu. Un tad nu viņš šajās vēstulēs sarakstīja dzejoļus un sūtīja savai sieviņai, lai tos saglābj. Tā radās absolūti meistardarbi. Viņš ir tik tīrs – tāds dvēseles garīgais spēks; viņā ir neaprakstāma mīlestība uz savu zemi, tautu… Es tik ļoti rezonēju uz viņu. Viņš ir pārlaicīgs. Par viņa dzeju mēs sakām – tā ir ļoti aktuāla. Bet gadi iet, un redzam, ka viņš trāpījis desmitniekā – vai tas bijis pirms desmit, piecpadsmit vai divdesmit, trīsdesmit gadiem. Milzīgs garīga spēka, mīlestības avots nāk no katras viņa rindas. Pazemīgi mēģināju savu mīlestību, cieņu un apbrīnu ielikt savās kora dziesmās. No iepriekšējā devuma ar Knuta Skujenieka dzeju mēs laikam vislabāk zinām Pētera "Klusās dziesmas". Tajās ir tik daudz skumju, apceres un vēl daudz kā cita. Sigvard, ko tu un koris esat šoreiz saņēmuši? Kāds ir jaunais cikls? Sigvards Kļava: Pirmā sajūta bija, ka mūzika kļuvusi personiskāka un aicina tās lielās, ļoti būtiskās lietas traktēt vienkārši. Pierādījums tam, ka visas lielās lietas patiesībā ir ļoti vienkāršas, un mūsu uzdevums – to pārdzīvojumu, ciešanas un brīžam arī prieku – pārvērst par apskaidrības zīmi. Un dzīvot šajā pasaulē vienkāršā apskaidrībā. Teorētiski to saprast ir viegli, bet nemaz ne tik viegli – dzīvot ar šādu vienkāršu attiecību skatu. Daudz vieglāk ir raudāt, plēst, grauzt un sist. Tas uzdevums – tikt tam pāri un bieži vien arī piedot – ikdienā nemaz nav tik vienkāršs.  Pēteris saka – dziesmas var dziedāt arī atsevišķi, cikls nav obligāts. Tomēr iekšējā dramaturģija un kopums ir tāds, ka es noteikti to redzu kā ciklu: redzu visas daļas kopā esam, kā jau vairāku daļu cikliskos skaņdarbos. Liels spēks ir attiecībās starp vienu afektu un otru, starp vienu muzikālu dimensiju un citu. Esmu pilnīgi pārliecināts: ja dziesmas tiktu atskaņotas atsevišķi, tās iegūtu pilnīgi citus vaibstus gan koncerta kontekstā, gan, iespējams, arī šodienas kontekstā – tās ar visu savu vienkāršību parādītos ļoti dažādas. Vēl sarunā – arī par dažādām interpretācijas lietām, mecenātismu un Pētera Vaska ceļojumu uz Vāciju.  Šajā vakarā līdzās visu gaidītajam Pētera Vaska dziesmu cikla pirmatskaņojumam programmas centrālās ass lomu ieņems Fransisa Pulenka kantātes "Figure Humaine" atskaņojums – mūzikas kliedziens par brīvību. Opuss ir radīts Otrā pasaules kara laikā, tobrīd nacistiskās Vācijas okupētajā Francijā. Šis divpadsmitbalsīgajam dubultkorim rakstītais meistardarbs ir ne tikai tehniski sarežģīts un vokāli izaicinošs, bet arī emocionāli piesātināts vēstījums par apspiestību, pretošanos un neuzvaramo cilvēka garu. Par darba tapšanas vēsturi pats Pulenks izteicis dažādus atšķirīgus variantus, taču skaidrs, ka darbā izmantotā dzeja ir cieši saistīta ar Francijas pretošanās kustību un Pulenks to komponējis dziļā slepenībā, apzinoties, ka šāda mākslinieciskā izpausme varētu tikt uzskatīta par bīstamu. Kompozīcijā dzirdama ne tikai iedvesma no franču vokālās polifonijas tradīcijas, bet arī drosmīgas harmoniskās pārejas un intensīvi kontrasti starp klusumu un grandiozu skaņu uzplūdiem. Noslēdzošais skaņdarbs "Liberté" (Brīvība) kļuva par īpaši nozīmīgu simbolu – teksts tika uzdrukāts uz skrejlapām, kuras sabiedrotie izkaisīja pāri Francijai, iedvesmojot pretošanās kustību un sniedzot cerību okupētās valsts iedzīvotājiem. Pēc kara "Figure Humaine" kļuva par vienu no visspēcīgākajiem mūzikā ietvertajiem veltījumiem brīvībai un cilvēka cieņai. Kantāte tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem kormūzikas darbiem, kas prasa ne tikai tehnisku meistarību, bet arī dziļu emocionālu izpratni no izpildītājiem. Koncertā kantāte skanēs kā spēcīgs atgādinājums par mākslas spēku pretošanās un cerību laikā, apvienojot Pulenka ģeniālo muzikālo valodu ar šī darba tekstu autora Eliāra neizmērojamo ticību cilvēka garam. Savukārt Makss Rēgers, viens no izcilākajiem vācu vēlīnā romantisma pārstāvjiem un polifonijas meistariem, savā kormūzikas daiļradē iedvesmojies no Johana Sebastiāna Baha un Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas, apvienojot baznīcas tradīcijas ar emocionālu izteiksmību un poētismu, arīdzan pievēršoties vācu dzejnieku romantiķu vārsmām par cilvēka dzīvi, dabu un transcendenci.

ASV šobrīd realizētā ārpolitika daudziem ir likusi uzdot jautājumu, vai joprojām jūtamies droši zem pašreizējā NATO "lietussarga". Varbūt ir jādomā par kādu Eiropas drošības aliansi? Par to diskusija arī raidījumā Krustpunktā. Analizē politologs Andis Kudors, Nacionālo Bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis, Ministru prezidentes padomnieks nacionālās drošības jautājumos Airis Rikveilis un Eiropas Parlamenta deputāts Reinis Pozņaks. Pasaules ziņu lentēs notikumi mainās tik ļoti ātri un mēdz būt tik mulsinoši, ka reizēm grūti saprast, kam pievērst uzmanību, kam nē. Bet viens ir skaidrs - drošības jautājumi šobrīd ir nonākuši visa centrā. Brīvais mikrofons, sociālie mediji - visi demonstrē tādu noskaņojumu, kāds šobrīd ir vērojams Latvijas sabiedrībā, un patīk mums tas vai nē, bet ļaudis saka, ka vairs netic tam, ka ASV ir drošs sadarbības partneris NATO ietvaros. Vismaz tik ilgi, kamēr Tramps būs Amerikā pie stūres, tikmēr par paļaušanos uz ASV ir jāaizmirst. Amatpersonas gan cenšas mierināt, ka ASV ir un paliek uzticams drošības garants, bet tas rada drīzāk pretēju efektu. Kāds raksta, ka viņā tas taisa paniku, jo esot sajūta, ka, lūk, mūsu amatpersonas apjukušas, nespēj reaģēt uz jauno realitāti.  Pilnīgi noteikti mēs Krustpunktā arī negribam paniku, jo situācija jau nav tāda. Bet mēs arī negribam ignorēt ļaužu noskaņojumu un atkārtoto mantru, ka ir taču NATO, viss tiek kontrolēts. Galu galā nevaram nepamanīt arī, pieņemsim, pasaulē dažu cienījamu bijušo militārpersonu paustās bažas par NATO nākotni. Nevaram neredzēt Ilona Maska atkārtoti rakstīto, ka ASV ir laiks pamest NATO, un Maskam, kā zināms, ir ietekme uz Trampu. Mēs nevaram nedzirdēt Ukrainas prezidenta Zelenska pausto, ja Ukrainai nebūs vietas NATO, jāveido vēl cita drošības alianse. Paša Trampa izteikumi šajā ziņā arī nepavisam nepalīdz.  Cik tad pamatotas ir bažas, ka līdzšinējā uzbūvētā drošības arhitektūra sāk buksēt? Ko nozīmē Zelenska aicinājumi veidot vēl vienu drošības struktūru? Aktuāls ir arī jautājums par meklējumiem pēc miera Ukrainā. Ko tad nozīmē drošības spēki, kas garantētu Ukrainas mieru, par ko arī šajās dienās runā vairāk - vai tas būtu kāds atsevišķs starpvalstu nolīgums? Ja tas nav NATO, kas iesaistās drošības garantēšanā, par ko tad ir runa? Mēģinām saprast pašreizējo realitāti un ielūkoties arī nākotnes prognozēs. 

ASV šobrīd realizētā ārpolitika daudziem ir likusi uzdot jautājumu, vai joprojām jūtamies droši zem pašreizējā NATO "lietussarga". Varbūt ir jādomā par kādu Eiropas drošības aliansi? Par to diskusija arī raidījumā Krustpunktā. Analizē politologs Andis Kudors, Nacionālo Bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis, Ministru prezidentes padomnieks nacionālās drošības jautājumos Airis Rikveilis un Eiropas Parlamenta deputāts Reinis Pozņaks. Pasaules ziņu lentēs notikumi mainās tik ļoti ātri un mēdz būt tik mulsinoši, ka reizēm grūti saprast, kam pievērst uzmanību, kam nē. Bet viens ir skaidrs - drošības jautājumi šobrīd ir nonākuši visa centrā. Brīvais mikrofons, sociālie mediji - visi demonstrē tādu noskaņojumu, kāds šobrīd ir vērojams Latvijas sabiedrībā, un patīk mums tas vai nē, bet ļaudis saka, ka vairs netic tam, ka ASV ir drošs sadarbības partneris NATO ietvaros. Vismaz tik ilgi, kamēr Tramps būs Amerikā pie stūres, tikmēr par paļaušanos uz ASV ir jāaizmirst. Amatpersonas gan cenšas mierināt, ka ASV ir un paliek uzticams drošības garants, bet tas rada drīzāk pretēju efektu. Kāds raksta, ka viņā tas taisa paniku, jo esot sajūta, ka, lūk, mūsu amatpersonas apjukušas, nespēj reaģēt uz jauno realitāti.  Pilnīgi noteikti mēs Krustpunktā arī negribam paniku, jo situācija jau nav tāda. Bet mēs arī negribam ignorēt ļaužu noskaņojumu un atkārtoto mantru, ka ir taču NATO, viss tiek kontrolēts. Galu galā nevaram nepamanīt arī, pieņemsim, pasaulē dažu cienījamu bijušo militārpersonu paustās bažas par NATO nākotni. Nevaram neredzēt Ilona Maska atkārtoti rakstīto, ka ASV ir laiks pamest NATO, un Maskam, kā zināms, ir ietekme uz Trampu. Mēs nevaram nedzirdēt Ukrainas prezidenta Zelenska pausto, ja Ukrainai nebūs vietas NATO, jāveido vēl cita drošības alianse. Paša Trampa izteikumi šajā ziņā arī nepavisam nepalīdz.  Cik tad pamatotas ir bažas, ka līdzšinējā uzbūvētā drošības arhitektūra sāk buksēt? Ko nozīmē Zelenska aicinājumi veidot vēl vienu drošības struktūru? Aktuāls ir arī jautājums par meklējumiem pēc miera Ukrainā. Ko tad nozīmē drošības spēki, kas garantētu Ukrainas mieru, par ko arī šajās dienās runā vairāk - vai tas būtu kāds atsevišķs starpvalstu nolīgums? Ja tas nav NATO, kas iesaistās drošības garantēšanā, par ko tad ir runa? Mēģinām saprast pašreizējo realitāti un ielūkoties arī nākotnes prognozēs. 

Lai arī Latvijā pavasaris nāk ar sausumu augsnē un gaisā, kā to tikko dzirdējām Toma stāstītajā, Latvija ir bagāta ar ūdeņiem un vismaz tuvākajā laikā mums nav jāraizējas par dzeramā ūdens trūkumu. Dažkārt pat plūdos varam teikt, ka tā ir par daudz, bet lielajā vairumā pasaules valstu dzeramā ūdens resursi ir ierobežoti un tas rada lielu spriedzi. Tiek minēts, ka tie ir pat divi miljardi iedzīvotāju, kuriem ikdienā raizes rada ūdens pieejamība. Kā attīra ūdeni, lai tas būtu dzerams, un kā inženieri nāk talkā ar jauniem risinājumiem ūdens sagādē? Raidīumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus un Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens pētniecības un vides biotehnoloģiju laboratorijas asociētā profesore Linda Mežule. "Mums tiešām ir paveicies ar ūdens resursu pieejamību un daudzumu. Mums arī ir paveicies arī ar ūdens kvalitāti lielā mērā. Kādreiz, kad liekas, ka ir lielie plūdi, negribētos to milzīgo daudzumu, bet tad, protams, arī uznāk sausuma periodi, bet visā visumā pazemē ūdens resursi ir pietiekami. Vismaz šobrīd," raksturo Linda Mežule. "Bet daudz kur citur pasaulē tā tiešām ir liela problēma, un patiesībā arī salīdzinoši netālu, teiksim, Dienvideiropas valstīs, jau šobrīd cilvēkiem šī resursa nepietiek. Ir ļoti daudz mēģinājumi un cīņas, un dažādi risinājumi, kas tiek piedāvāti, lai, pirmkārt, saglabātu to, kas ir, recirkulētu, atgrieztu apritē ūdeni un mēģinātu izbalansēt starp to patēriņu, kas nepieciešams iedzīvotājiem, ar to, kas nepieciešams industrijai. Jāsaprot jau arī tas, ka ne tikai mums dzeršanai tas ūdens ir vai mājsaimniecībā vajadzīgs, bet arī visā ražošanā." Bet, ja runājam par pasaules sausajiem reģioniem, kur ir lielākā problēma - ūdens tur ir ļoti dziļi? Vai ir problēma to tīri tehniski dabūt līdz cilvēkiem vai tur tīri fiziski tā ūdens arī ļoti dziļi nemaz nav?  Sandis Dejus: Sausie reģioni noteikti saistīti ar to ūdens pieejamību tieši dziļumā . Ja mēs, piemēram, paskatāmies filmas par faraonu kapenēm vai citiem Ēģiptes noslēpumiem, tad tur bieži vien tas viss notiek ļoti dziļi pazemē un ūdens nav ne ziņas. Latvijā noteikti šādas kapenes nevarētu izveidot vai līdzīgus pieminekļus, vienkārši mums lāpstas attālumā zem zemes parādās gruntsūdeņi un tas ūdens ir daudz vienkāršāk pieejams.  Tas nozīmē, ka ir zemes un valstis, kur noteikti jārok daudz dziļāk un tie ir simtiem un pat, iespējams, tūkstošiem metru, līdz mēs sasniedzam šo ūdens līmeni, kurš varētu tikt izmantots kaut kādā veidā ūdensapgādē. Bet šeit atkal ļoti svarīgi saprast arī to, jo pazemē ir vairāk dažādu cilvēkiem absolūti nevajadzīgu "štruntu" kā zelts, naftas, dimanti, litijs un vēl kaut kādas pilnīgi nevajadzīgas lietas, jo šī  augsnē ir vairāk piesārņota ar šo visu, jo arī ūdens resurss ir daudz piesārņotāks un daudz sarežģītāk sagatavojams dažnedažādām vajadzībām, gan dzeramā ūdens vajadzībām, gan arī dažādiem ražošanas procesiem. Lai sagatavotu šo ūdeni, ir jāizmanto dažādas sarežģītas tehnoloģijas, kas ir salīdzinoši dārgas un nepieejamas, it sevišķi mazāk turīgos reģionos, kur šis ūdens nav pieejams.

Kopā ar dzejnieku Edvīnu Raupu studijā veram vaļā viņa jaunāko dzejoļu krājumu “Laiks ir jau ievilcies” un pārrunājam viņa skatījumu uz cilvēka esību, laiku un domu plūdumu. "visas mūsu sarunas ir kāda monologs" – šāds epigrāfs likts Edvīna Raupa dzejas grāmatai "Laiks ir jau ievilcies". Grāmatai arī izcils vizuālais tēls, ko veidojis scenogrāfs Aigars Ozoliņš. Pastāsti, lūdzu, par tām lapām grāmatā, kur ir mazliet miglā tīts viss, kur nevar izlasīt. Edvīns Raups: Tas tā laikam ir domāts, lai cilvēks mazlietiņ palauza galvu, kas tur ir iecerēts. Tā nebija mana koncepcija, mans piedāvājums, to izdomāja mākslinieks. Bet man iepatikās šī ideja tāpēc, ka arī tur ir savs noslēpumiņš klāt, un tu nevari īsti izdibināt, cik tā tas ir gribēts, tā iecerēts, un ciktāl tas ir nejauši. Tas ir tieši tā, kā dzejā tas mirklis, ko es vēlos noķert starp pierādāmo nepierādāmo, starp esošo neesošo, starp izdibināmo neizdibināmo. Visas šīs robežlīnijas man ir ārkārtīgi aktuālas. Un šajā ziņā tas noteikti sasaucas ar to. Vai tu tagad zini, kas ir dzeja? Edvīns Raups: Tas, protams, ir labs jautājums, kā mēdz atbildēt. Ikviens, es domāju, no tiem, kas raksta dzeju, vismaz viena liela daļa dzejnieku nedomā par to, ko viņi raksta tad, kad viņi raksta. Un, tā kā man jau ir izdevies nodzīvot līdz 62 gadiem, nav vairs tā dzejas rakstīšana, teikšu godīgi, tik aktuāla kā ikdienas sastāvdaļa. Tad, protams, atliek arī laiks kaut kam citam. Un tajā skaitā padomāt arī par to, kas ir dzeja. Bet atbildes uz šiem jautājumiem katru dienu savādākas. Man šķita, ka varbūt dzejā ir svarīgs tas nenoķeramais, tas, ko nevar izanalizēt. Piemēram, literatūrzinātnieki ņemtu tavu dzeju un analizētu burtu pa burtam. Edvīns Raups: Tas ir praktiski neiespējami. Tur varbūt ir tas skaistums. Bet galvenais jau ir, ka tu notver to mantu jau gatavu.  Es pastāstīšu savādāk, no citas puses, jo nākdams šurp, es arī mazliet apcerēju, kas ir dzeja, konkrēti Raupa dzeja šajā gadījumā. Un tad es sapratu, ka tā ir stihija. Manī tā ir stihija. Vai ir bijusi stihija, līdzīgi kā dabā mēdz teikt, ka ir četras stihijas, tad dzeja manī kā stihija, kā piektā stihija. Bet tā neatrodas ārpusē - dabā, bet tā atrodas manī. Viņa tur plosās un ārdās, viņi absolūti nekontrolējama, tāda, kāda tā ir.  Tad rodas jautājums: ko ar to darīt un kā to savaldīt? Vai to var savaldīt? Es domāju, ka, ja stihija ir kā uguns, tad savaldīt viņu ir grūti, viņu var mēģināt kontrolēt. Šis spēka stāvoklis, kas stihijai dabiskā kārtā piemīt, es teiktu, ļauj kaut kādā veidā savādāk uztvert pasauli. Tas ir ārkārtīgi būtisks aspekts, jo es domāju, ka dzejnieki tieši atšķiras savā starpā ar to, kā viņi uztver. Manā gadījumā tas ir, ka es vienmēr cenšos kaut kā..., vai arī man ir tā sajūta, ka es esmu kāda cita nolikts uz šīs robežas starp izdibināmo neizdibināmo, jo mani ārkārtīgi interesē tas vārdos nepasakāmais, kas tas ir. Tu, piemēram, stāvi Gaujas krastā vai jebkurā citā skaistā vietā, vai vienkārši kādā dzīves situācijā, kas tevi ārkārtīgi uzrunā, un tas spēks tev ir tik liels, ka tu saproti, ka tas ir kaut kas gatavs, bet tu zini, ka līdzšinējās definīcijas neviena neder, un tad tev pašam ir tas jāuzraksta vai jāuzzīmē, vai jāsakomponē. Jāpanāk, kas tas ir kaut kādā veidā redzams citiem. Un šī ir tā nojauta par īstenību.  Es varētu salīdzināt ar fizikas eksperimentu. Arhimēdam arī bija nojauta, kad viņš iesēdās vannā, un izspiedās ūdens, viņš kļuva vieglāks. Viņam ienāca prātā - paga, paga, tā noteikti ir tīra fizika, tur jābūt kaut kādai likumsakarībai, ka viņš kļūst vieglāks. Viņam šī nojauta realizējās formulā, un viņš to pierādīja. Tāpat arī dzejnieks - viņš aiziet Gaujas krastā, viņš sajūt, viņš ierauga, teiksim tā, spēku, kas pēkšņi kaut kādā brīdī ir noformējies tavā uztverē kā kaut kas vienots un vesels. Un tev tikai jāatrod ir manā gadījumā vārdi vai instruments jebkāds, lai uzrakstītu šo Arhimēda formulu. Ja tas izdodas un darbojas, tad vienādojums der abās pusēs. Ir pareizs. Kas notiek ar dzejoli, ja tu viņu neuzraksti? Edvīns Raups: Tā sajūta jau paliek. Neizdibināmais ar to ir skaists, ka viņš tāds arī tomēr paliek. Tu pasaki varbūt kādu vienu, tas ir piesaukt kvantu fiziku... Visu laiku notiek mijiedarbība. Tas ir tas sakāmais, kas ir nepasakāms, ir bezgalīgs, tas ir neaptverams. Tu visu laiku viņu drupina pa kripatiņai.  Es teiktu tā, ka īstenība lielā mērā ir tava apziņa, tas, ko tu apzinies. Nevis tas, ko tu zini, bet tas, ko tu apzinies. Vismaz mākslā tas darbojas perfekti. Tikai apziņa ir tā plašā telpa, kurā ir šī īstenība, kurā akmens ir akmens. Jo citādi, kā jau daudzi ir apcerējuši, tu pagriez akmenim muguru un viņa nav. Apziņā viņš paliek, viņš ir, tātad tomēr ir vai tomēr nav? Katrā ziņā apziņa ir lauks, kurā ir ārkārtīgi interesanti spēlēties un meklēt atbildes, jo tās tur noteikti ir. -- Savā astotajā dzejoļu krājumā Edvīns Raups turpina mēģinājumus notvert domu tās rašanās brīdī, lai, pierakstīdams dažus tās raksturlielumus, pasniegtu kā emocionāla saviļņojuma zibsni, kas uzšķiļ jau nākamo domu – un tā šis process ritmiski viļņojas katrā dzejolī, kuram ir tikpat noteikts/nenoteikts sākums un beigas kā cilvēka dzīvei. Šķiet, šajā krājumā dzejnieks kļuvis vēl lakoniskāks, viņa vertikāle un horizontāle – vēl caurspīdīgāka un tādēļ precīzāka. Edvīna Raupa krājumu "Laiks ir jau ievilcies" izdevis Jāņa Rozes apgāds.    

Raidījumā Piespēle saruna par pasaules rallija čempionātu un Latvijas labāko ekipāžu tajā. Lieliski jaunumi - Mārtiņa Seska un Renāra Franča komanda šogad startēs vismaz sešos pasaules rallija čempionāta posmos. Studijā viesos ekipāžas pilots Mārtiņš Sesks. Nedēļas notikumu topā: Sadalītas “Trīs zvaigžņu balvas” sportā: pirmo reizi vēsturē labākā sportista balvu saņem divi atlēti - riteņbraucējs Toms Skujiņš un basketbolists Kristaps Porziņģis; Latvijas futbola izlases uzbrucējs Roberts Uldriķis no Grieķijas virslīgas pārceļas un Vācijas trešo līgu; “Valmiera” nesaņem licenci dalībai Latvijas futbola virslīgā; Biatlonistam Andrejam Rastorgujevam pirmā medaļa šajā Pasaules kausa sezonā: bronza t.s. “klasikā” jeb 20 km individuālajā distancē; Rallija ekipāža Mārtiņš Sesks/Renārs Francis paziņo, ka šogad piedalīsies vismaz sešos pasaules rallija čempionāta posmos.

Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka. Neilgi pēc tam, kad 1927. gadā tika dibināta Amerikas Kinomākslas un kinozinātnes akadēmija, Losandželosas centrā, „Biltmore” viesnīcas kristāla zālē notika vakariņas, lai apspriestu jaunās organizācijas mērķus. Viens no šiem mērķiem bija izstrādāt metodi, kā godināt izcilus sasniegumus nozarē, tādējādi veicinot augstāku kustīgā attēla radīšanas procesa kvalitātes līmeni. Tobrīd gan Akadēmijas dienas kārtībā aktuālāki bija jautājumi, kas saistīti ar darbaspēku, nozares publisko tēlu, kā arī informācijas nodrošināšanu tehnoloģiskos un producēšanas jautājumos, un tikai 1929. gada maijā Rūzvelta viesnīcā Holivudā tika pasniegtas pirmās 12 apzeltītās statuetes, ko pazīstam kā “Oskarus”. Balvas dizaina — bruņinieka, kurš stāv uz filmas ruļļa un tur rokās zobenu – autors bija „Metro Goldwyn Mayer” jeb MGM mākslinieciskais direktors Sedriks Gibonss. Kinolentes ruļļa spoles pieci spieķi simbolizēja sākotnējās piecas akadēmijas filiāles – aktierus, režisorus, producentus, tehnisko profesiju speciālistus un scenāristus, bet zobens – nozares attīstības un labklājības aizsardzību. Ilgus gadus statuetes tika lietas bronzā un apzeltītas, bet Otrā pasaules kara gados tās tika izgatavotas no ģipša. Kādēļ Oskars? Pastāv vismaz trīs versijas – aktrise Beta Deivisa apgalvoja, ka statuetes aizmugure izskatījās gluži tāda pati kā viņas vīra Harmona Oskara Nelsona mugura. Žurnālists Sidnijs Skolskis tā nodēvēja balvu, rakstot par Ketrīnas Hepbernas uzvaru 1934. gadā, bet Akadēmijas tobrīd bibliotekārei, vēlāk izpilddirektorei Mārgaretai Herikai statuete esot atgādinājusi viņas tēvoci Oskaru. 1939. gadā laikraksts “Los Angeles Times” pārsteidzīgi nodrukāja uzvarētāju vārdus savā vakara izdevumā, kas iznāca īsu brīdi pirms ceremonijas – pateicoties šai rūgtajai mācībai, balvu ieguvējus turpmāk prese uzzināja vien kopā ar citiem, skatoties ceremoniju. 1953. gadā ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu pirmo reizi demonstrēja televīzijā, bet kopš 1969. gada ceremonija tiek pārraidīta arī ārpus ASV. Skatītāju miljoniem lēnām sarūkot pēc 2010. gada, tika nolemts ceremoniju saīsināt, kā arī sākt to agrāk. Tomēr Latvijā “Oskara” ceremoniju joprojām skatās vien rūdītākie kino fani –  tās norise pēc vietējā laika sākas nakts vidū. Mūsdienās Amerikas kinoakadēmijai ir 55 cilvēku valde, kas pārrauga 17 atsevišķas filiāles, kas pārstāv dažādas kino jomas: aktiermākslu, režiju, scenāriju, skaņas montāžu un citas. Kopš 2016. gada, kad valde paziņoja, ka dažādos Akadēmijas biedru sastāvu, tās rindas ir paplašinājušās līdz aptuveni 8000 biedriem. Uzskaitot pāris kritērijus dalībai Akadēmijā: tajā netiek uzņemti ne televīzijas profesionāļi, ne preses pārstāvji, turpretī iepriekšējo gadu nominantiem uz balvu bieži dalība tiek piedāvāta automātiski. “Oskari” tiek piešķirti 24 kategorijās, un divās no tām, pateicoties Ginta Zilbaloža filmas “Straume” neticamajiem starptautiskajiem panākumiem, šogad ir cerība izskanēt arī Latvijas vārdam. Šobrīd ir izziņoti īsie pretendentu saraksti uz nominācijām 10 kategorijās, tai skaitā arī kategorijā “labākā ārzemju filma”. Tajā līdztekus tādām Latvijā redzētām filmām kā Metjū Renkina režisētajai “Universālajai valodai”, Magnusa fon Horna “Meitenei ar adatu”, norvēģu drāmai “Armands” un Berlināles „Zelta lāča” ieguvējai Senegālas dokumentālajai filmai “Dahomejas karaliste” ierindojusies arī “Straume”.

Tāpat kā Latvijas kino, arī kaimiņiem lietuviešiem šis ir bijis panākumiem bagāts gads. Īpašu uzmanību Lietuvas kino izpelnījās šovasar Lokarno kinofestivālā Šveicē, kur galvenās balvas saņēma divas lietuviešu filmas. Rudenī Kultūras rondo jau tikāmies ar filmas „Sausi slīkstot” režisoru Laurīnu Bareišu, bet tagad piedāvājam iepazīt vēl vienu ļoti interesantu lietuviešu kino jaunās paaudzes vārdu - režisori Sauli Bļuvaiti (Saulė Bliuvaitė). Viņas filma „Toxic” jeb „Izlecējas” bija nominēta arī šā gada Eiropas Kinoakadēmijas balvai kā labākā debijas filma. Filmā „Izlecējas” ir kāda spilgta epizode, kurā galvenā varone, 13 gadus vecā Marija modeļu kastingā angliski mēģina izstāstīt, ka ir metru septiņdesmit pieci gara, viņai patīk rozā krāsa un suņi, bet aizkadrā vīrieša balss pieglaimīgi saka: „Skaistulīt, neesi tik kautrīga, pasmaidi!” Šo fragmentu filmas veidotāji izvēlējušies arī treilerim jeb kaceklim, liekot domāt, ka galvenais stāsts būs par mazgadīgu modeļu biznesu Austrumeiropā. Tomēr, kad pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas tiekamies „Zoom” intervijā ar režisori Sauli Bļuvaiti, viņa stāsta, ka modeļu kastingus izmantojusi tikai kā sev pazīstamu vidi, lai runātu par ko sev svarīgāku. „Man tas ir stāsts par sevis meklējumiem, kad tu esi 13 gadus veca meitene un cilvēki uz tevi sāk skatīties citādi nekā iepriekš. Tevī sāk redzēt jaunu sievieti, lai gan tu vēl esi bērns. Cilvēki tevi redz citādāk, nekā tu pati jūties. Tev regulāri nākas pieredzēt aizskarošus vārdus, aizskarošu rīcību, un tas ir bailīgi. Es šajā filmā ieliku daudz situāciju no dzīves, dažas frāzes pat vārdu pa vārdam, jo tāda bija arī mana 13-14 gadnieces realitāte. Arī es pusaudža gados piedalījos dažos modeļu kastingos, bet tas nebija nekas nopietns. Tas toreiz vienkārši bija veids, kā pavadīt brīvo laiku – kopā ar draudzenēm pēc skolas aiziet uz kādu kastingu, pafotografēties… Tas ir vecums, kad vienkārši gribas būt smukai, populārai un saņemt apliecinājumu, ka tu iederies. Izklausās sekli, bet tīņa gados tam iet cauri gandrīz visi. Tu redzi skaistas sievietes skaistās drēbēs uz žurnālu vākiem vai soctīklos, un tev liekas, ka tu arī varētu tikt pie šīs spozmes, ja iestātos kādā modeļu skolā. Un ja esi gadījusies tieva un gara, tad daudzi saka – o, tu varētu būt modele! Vismaz manos pusaudža gados tā bija.” Par modelēm sapņo kļūt arī filmas „Izlecējas” galvenās varones Marija un Kristina kādā industriālā Lietuvas nomalē, kuras vietējā modeļu skola baro ar cerībām strādāt Parīzē un Tokijā, prasot naudu par arvien jaunām mācībām un fotosesijām. Šaubīgo modeļu biznesu viņa izmantojusi kā sava veida simbolu „viltus cerību pārdevējiem”, kuri izmanto cilvēku vājības, sapņus un reizēm arī izmisumu.  Latvijā filma „Izlecējas” šoruden tika rādīta vairākos izpārdotos seansos Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Festivāla radošā direktore Sonora Broka atceras, ka lēmumu iekļaut to festivāla konkursa skatē pieņēma uzreiz pēc filmas noskatīšanās. Un tas bija vēl pirms filmas panākumiem Lokarno kinofestivālā. Pašlaik nav zināms, vai Saules Bļuvaites filma „Izlecējas” jeb „Toxic” vēlreiz nonāks Latvijas kinoteātros. Bet režisore jau strādā pie nākamās filmas idejām un teic, ka jūt lielu brālību un atbalstu no savas paaudzes lietuviešu kinorežisoriem, no kuriem jau vairāki sevi ir spoži apliecinājuši starptautiskajā kino vidē. Saules Bļuvaites pirmā pilnmetrāžas filma saņēma Lietuvas Kino centra Debijas filmu programmas atbalstu. Ar nākamo jau būšot grūtāk, jo labu filmu veidotāju skaits Lietuvā – līdzīgi kā Latvijā – aug straujāk nekā kino nozarei pieejamais valsts finansējums.    

14. decembrī Mazajā ģildē Lielās mūzikas balvas laureāts Trio Palladio (vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš) atskaņos jaunu koncertprogrammu, kuru veido divu pasauļu pretnostatījums: trīs Baltijas autoru darbi un Franča Šūberta Pirmais klaviertrio, kas sacerēts neilgi pirms autora nāves. Lietuvu pārstāvēs Anatolijs Šenderovs (1945-2019) un viņa "Dziesma un deja" (2008), Igauniju - Erki Svens Tīrs (1959) ar Fata morgana (2004), bet Latviju - Pētera Vaska (1946) darbs "Vientuļais eņģelis" (2006/2019). Baltijas valstu komponistu darbi izskanēs kā veltījums Baltijas ceļa 35. gadskārtai, tāpēc Kristīne Blaumane dalās savās atmiņās par Baltijas ceļu: "Mana un Evas paaudze, mēs vēl bijām pārāk jauni, lai mums padomju laiks atstātu kaut kādas traumas. Tajā pašā laikā bijām jau pietiekoši saprātīgā vecumā, lai apzinātos notikuma nozīmību. Es jūtos priviliģēta, ka saprotu, ko tas nozīmē. Nevajag iedomāties, ka brīvība un neatkarība ir kaut kas pašsaprotams. Tam vajadzētu būt pašsaprotamam, bet [jāspēj] novērtēt to pa īstam, jo mēs piedzīvojām arī laikus, kad tā nebija." Par gaidāma koncerta laikmetīgo repertuāru stāsta Reinis Zariņš: "Visi baltiešu komponistu darbi tapuši jaunās tūkstošgades pirmajā desmitgadē, tātad samērā nesen. Varētu teikt, nesena laikmetīga mūzika, bet tās pamatā ir pavisam fundamentālas lietas, kaut kas pagānisks, kaut kas no mūsu senčiem, kaut kas sensens, nozīmīgs jebkuras kultūras cilvēkam. Gan Šenderova darbā, gan Vaska bezgalīgajā dvēseles dziesmā ir tādas lietas, kas ir saprotamas pilnīgi visiem cilvēkiem. Tīra opusā Fata morgana mani visvairāk saista tas, kā dabiskā skaņurinda izmantota tik iespaidīgā, mistēriskā, noslēpumainā veidā. Dabiskā skaņurinda galu galā ir pamats visai mūzikai, ko cilvēks tikai vienu dienu ir atklājis un iemācījies izmantot, bet tā ir ierakstīta šīs pasaules DNS kopš radīšanas. Šī skaņurinda ceļas kā nogrimusi pils no ezera, un iespaids ir ļoti spēcīgs. It kā nesena mūzika, kas kaut kādā ziņā tomēr ir ļoti sena. Vismaz es tā par šiem skaņdarbiem esmu sācis domāt." Eva Bindere: Jā, Šenderova skaņdarbs tiešām ir ārkārtīgi pagānisks, tas ir īstākais vārds, kā to aprakstīt, pat salīdzinoši traks savā garā. Godīgi sakot, biju pārsteigta, kad pirmoreiz to dzirdēju, jo tas aiziet tādā virpulī, ko es galīgi nebūtu [gaidījusi]. Tā nav tā ideja, ko mēs sagaidām no lietuviešu mūzikas, atverot lappuses un nezinot skaņdarbu. Katrs no šiem trim darbiem rāda savu, ļoti īpašu pasauli, un tie ir savstarpēji ļoti kontrastējoši, tādēļ domāju, ka būs interesanti tos dzirdēt un salīdzināt tās skaņu vīzijas, kādas katrs no tiem rada. Trio “Palladio” šobrīd ir Latvijā un 14. decembrī būs koncertā Mazajā Ģildē, bet pēc tam jums ir koncerti arī Moldovā un Itālijā. Tur būs šī pati programma? Reinis Zariņš: Mēs miksēsim gan šos, gan iepriekš spēlētus darbus, kādas nu vēlmes kura koncertvieta izteica, tā kā tas no mums prasīs papildus darbiņu, kas vienmēr ir ļoti labi. Kristīne Blaumane: Bet ir svarīgi, ka mēs visos šajos koncertos spēlēsim mūsu tautieti Pēteri Vasku. Tas tiks atskaņots visur, tāpat kā Šūberta trio.  

Ceļā uz teātra balvas “Spēlmaņu nakts” ceremoniju, kas notiks 23. novembrī, turpinām tuvāk iepazīt kategorijas “Gada jaunais skatuves mākslinieks” nominantus. Viens no viņiem – Matīss Kaža – jau uzkrājis lielu pieredzi kino jomā, bet aizvadītajā rudenī debitēja kā teātra režisors Nacionālā teātra Jaunajā zālē, iestudējot izrādi “Maigā vara”, par ļoti aktuālu tēmu – Krievijas maigās varas izpausmēm Rietumu kultūrtelpā. Šajā izrādē liela loma ir arī Kažas galvenajam mākslas medijam – kino. Ierakstā režisora atbildes uz nopietniem un mazāk nopietniem jautājumiem, bet izskaņā – arī teātra kritiķes Līgas Ulbertes viedoklis. „Arī joprojām, skatoties to izrādi, vienmēr valda tāda nemiera sajūta. Ne jau tāpēc, ka aktieri kaut ko aizmirst vai kaut kas tāds notiktu. Tas parasti izvēršas vienkārši smieklīgi, ja kad pārsakās, vai neveiklības notiek. Bet ja tehniski kaut kas nobruktu, tas ir tas, par ko mēs satraucamies. Tur tiešām, ja pazūd signāls, tad tā izrāde ir pilnīgi kaut kas cits. Un skaidrs, ka pēdējās dienās pirms pirmizrādes tur vēl nebija viss ideālā pozīcijā, līdz ar to visu laiku tika turēti īkšķi, lai tehniski mēs netiktu pievilkti, jo aktieriski tur viss bija sakārtots,” atminas Matīss Kaža. „Tad vēl atšķirība, ka bišķiņ citādāk konstruē domāšanu, jo kino tomēr tāda puzles veida domāšana, kur tu nestrādā hronoloģiski, strādā pa lokācijām, tad arī aktierim jābūvē tā loma citādāk. Šeit – kā tu sāc, tā tu pabeidz, visam tam izej cauri. Tādā ziņā drīzāk teātris ir līdzīgs tām viena kadra filmām, tur arī tu sāc un tad viss ir maksimāli precīzi jāizdara, un tad tas viss arī tiek nospēlēts līdz galam. Kino, protams, režisoram ir vairāk ietekmes pār aktierisko priekšnesumu, jo es varu izvēlēties, kurš dubls būs tas, kurš tiks iekļauts, cik ilgi tiks iekļauts, varbūt vispār netiks iekļauts, ja kaut kas slikts ir sanācis.” „Es to procesu atceros kā pārsteidzoši strukturētu un gludu. Varbūt tas tāpēc, ka man ir tāda tendence visu saplānot pusotru nedēļu uz priekšu. Protams, arī tas faktors, ka tā ir oriģināldramaturģija, kur mēs kopā ar Elzu Martu Ružu izstrādājām, un daudz kas tika arī, protams, procesā mainīts, kaut kādi sīkumi,” par iestudējuma tapšanu stāsta Matīss Kaža. „Un tas bija interesanti redzēt, kā kaut kas, ko tu esi iztēlojies uz papīra, kā tas teksts tiek atdzīvināts, izmainīts, ka ainās parādās kaut kādas jaunas nianses, kuras, iespējams, nebija plānotas sākotnēji. Pat jaunas ainas parādās potenciāli. Iespējams, kaut kas tiek dzēsts savukārt atkal, jo tur ir diezgan liela atšķirība - rakstīt teātrim, tādam klasiskam, vismaz dramaturģiskam teātrim, un rakstīt kino, jo teātri ir šausmīgi runāties patīk cilvēkiem, kino bez tā var arī iztikt. Tur dialogs ir viens no tādiem vismazāk svarīgajiem izteiksmes līdzekļiem. Vismaz parasti.”

Šī luga ir veltījums manai meitai, un es ar to dalos, jo ticu – kādam tas var palīdzēt kaut nedaudz nejusties vientuļam. Vismaz man tāds stāsts būtu noderējis,” jaunās Liepājas teātra izrādes „Dievs ir šeit” programmiņā raksta dramaturģe Ludmila Roziņa. Teātra jaunā mākslinieciskā vadītāja Valtera Sīļa režijā skatuves dzīvi sācis viņas pieredzes stāsts par neauglību un zaudējumu, kurā liela cerība un ticība labajam mijas ar bezspēcību un skaudru realitāti. Caur šo iestudējumu, kurā ir arī daudz gaišuma un melnā humora, izrādes komanda veido telpu sarunai par sāpīgo neauglības pieredzi, ar ko saskaras daudzi, bet par ko sabiedrībā joprojām trūkst sapratnes un iejūtības. Ar ieilgušu klusuma pauzi pēc godīga, bet neērta dialoga sākas izrāde „Dievs ir šeit”. Dzirdēt citu sāpes reizēm ir grūti, izteikt līdzjūtību var šķist neveikli vai pārāk privāti. Nezinot, kā reaģēt, prāts sāk ražot padomus un standartfrāzes. Taču cilvēkiem, kas piedzīvo zaudējumu, tas nepalīdz, drīzāk otrādi. Tā ir viena no tēmām, par ko liek aizdomāties izrāde „Dievs ir šeit”, kas balstās dramaturģes Ludmilas Roziņas personīgajā pieredzē, saskaroties ar ilgstošiem mēģinājumiem tikt pie bērniņa un divām zaudētām grūtniecībām. „Pagājušā gada rudenī es biju stāvoklī, gaidīju bērnu. Tad mēs ar vīru saņēmām diagnozi par 18. hromosomas trisomiju [hromosomāla patoloģija, pazīstama arī ar nosaukumu Edvardsa sindroms – red.]. Tas bija tik drausmīgs, šokējošs un dzīvi mainošs notikums, ka viss, ko varēju darīt – es varēju tikai rakstīt. Kaut kāda teksta daļa ir tapusi tajā laikā, kad tas ar mani reāli notika. Vienā brīdī sapratu, ka nevaru to turēt pie sevis. Tad piedāvāju Valteram [Sīlim] šo ideju. Es arī šaubījos, vai tādu izrādi vajag, vai kāds nāks kaut ko tādu skatīties, jo tēma ir smaga. Nav varbūt pirmā izvēle, ko darīt piektdienas vakarā – aiziesim paskatīties izrādi par neauglību! Bet Valters uzreiz atbildēja: jā, tādu stāstu vajag. Un tad es uzrakstīju lugu,” atkāj Ludmila Roziņa. Režisors Valters Sīlis atceras, ka Ludmilas Roziņas atsūtīto stāstu izlasījis autobusā un tas trāpījis tieši pakrūtē. „Nākamajā dienā zvanīju Ludmilai un teicu: tam vienkārši ir jābūt! Redzēs, cik daudz būs skatītāju, bet to ir vērts izdarīt. (..) Viscaur šim darbam ir cerību un realitātes mīšanās. Tas, kā mēs gribam ticēt un kā kas izvēršas. Un tajā pašā laikā ir ļoti labi portretēta mūsu vide. (..) Man liekas, ka cilvēki nevar būt ārkārtīgi uzmanīgi, mums dabiski gadās sāpināt vienam otru, tā ir daļa no dzīves. Tajā pašā laikā man šķiet, ka ir lietas, kas kļūst par politiku, neapzinoties, ka tās ir īstu cilvēku dzīves, kas tiek apspriestas. Par šiem jautājumiem, tai skaitā par ētiskas dabas jautājumiem, tiek vairāk runāts teorētiskā plāksnē, nedodot balsi realitātei,” stāsta Valters Sīlis. Dramaturģe Ludmila Roziņa lugai devusi nosaukumu „Dievs ir šeit”. Tas ir arī ļoti atklāts stāsts par viņas attiecībām ar Dievu apstākļos, kad cerības aptumšo nepielūdzama realitāte un jāizdara izvēles, kur labu variantu vienkārši nav.

Uzturēšanās atļaujas Latvijā ir saņēmuši 130 tūkstoši cilvēku, nelielajai Latvijai tas nav maz. Kāda ir mūsu valsts politika, ja runājam par cittautiešu iebraukšanu, uzturēšanās atļauju piešķiršanu un integrāciju? Krustpunktā diskutē Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, politiķis, bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Vilnis Vītoliņš, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāts Artūrs Butāns un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāts Andrejs Judins. Saprotamu iemeslu dēļ Latvijā esam lielu uzmanību pievērsuši nelegālajai migrācijai un centieniem valstī iekļūt, pārvarot austrumu robežu. Bet pēdējā laikā Rīgā noteikti var pamanīt krietni vairāk dažādu tautību cilvēkus, kas acīmredzot šeit uzturas legāli. Vismaz viņi noteikti neslēpjas, ieraugot policiju, nav arī tūristi. Dažādi, protams, var būt iemesli, kāpēc viens vai otrs cilvēks ir Latvijā, bet, redzot diskusijas par to, kas notiek arī citviet Eiropā, neviļus rodas jautājums: kāda ir pašreizējā reālā situācija pie mums, cik tad mēs pievilcīgi kļūstam citu valstu iedzīvotājiem, cik daudz uzturas Latvijā, ko viņi te dara un kādi ir Latvijas politika, ja runājam par šo cilvēku iekļaušanos mūsu sabiedrībā un ikdienā? 

Uzturēšanās atļaujas Latvijā ir saņēmuši 130 tūkstoši cilvēku, nelielajai Latvijai tas nav maz. Kāda ir mūsu valsts politika, ja runājam par cittautiešu iebraukšanu, uzturēšanās atļauju piešķiršanu un integrāciju? Krustpunktā diskutē Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, politiķis, bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Vilnis Vītoliņš, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāts Artūrs Butāns un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāts Andrejs Judins. Saprotamu iemeslu dēļ Latvijā esam lielu uzmanību pievērsuši nelegālajai migrācijai un centieniem valstī iekļūt, pārvarot austrumu robežu. Bet pēdējā laikā Rīgā noteikti var pamanīt krietni vairāk dažādu tautību cilvēkus, kas acīmredzot šeit uzturas legāli. Vismaz viņi noteikti neslēpjas, ieraugot policiju, nav arī tūristi. Dažādi, protams, var būt iemesli, kāpēc viens vai otrs cilvēks ir Latvijā, bet, redzot diskusijas par to, kas notiek arī citviet Eiropā, neviļus rodas jautājums: kāda ir pašreizējā reālā situācija pie mums, cik tad mēs pievilcīgi kļūstam citu valstu iedzīvotājiem, cik daudz uzturas Latvijā, ko viņi te dara un kādi ir Latvijas politika, ja runājam par šo cilvēku iekļaušanos mūsu sabiedrībā un ikdienā? 

Dzīvības nodrošināšanai uz planētas Zeme ir nepieciešams skābeklis, bet skābekli ražo paši organismi. Tas ir unikāls aplis, kurā viens patērē to, kas otram ir atkritumi. Vismaz zināmajā Visumā nav otras tādas planētas, kurā būtu skabēklis un ūdens, temperatūra un atmosferā tādā apjomā, lai te plauktu dzīvība. Kāda uz mūsu planētas ir skābekļa loma? Kāpēc tas ir tik svarīga dažādiem dzīvniekiem un vai skābekli ražo tikai augi, vai arī minerāli? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Ingrīda Andersone, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis un LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore Līga Plakane.   Zemes atmosfērā sastopamās gāzēs izmanto arī rūpniecībā Sausais ledus, limonādes,  medicīnas iekārtas, ar slāpekli pildītas autoriepas - šīs un vēl vairākas saimnieciskās un rūpniecības sfēras, kur izmanto argonu, slāpekli, ogļskābo gāzi. Tās gāzes, kas sastopamas Zemes atmosfērā. Plašāk par to šo gāzu pielietojumu ražošanā stasta rūpniecisko gāzu uzņēmuma „Linde- gas” pārstāvis ķīmiķis Gastons Vereskuns.

Ņujorkā ir pulcējušies pasaules valstu līderi, lai tiktos ANO Ģenerālajā asamblejā. Protams, ne no visām valstīm ir ieradušies prezidenti. Vladimirs Putins tur nevar doties, neriskējot ar savu brīvību. Tajā pašā laikā Ukrainas prezidenta Zelenska braucienam ir pievērsta īpaša uzmanība. Viņš grasās prezentēt gan esošajam, gan iespējamajiem ASV prezidentiem savu "miera plānu".  Skaidrs, ka šajā asamblejā galvenā uzmanība veltīta diviem lielajiem kariem, gan Krievijas agresijai, gan tam, kas notiek Tuvajos Austrumos. Pēc intensīvajiem gaisa triecieniem Libānā, kas turpinās un kuros bojā gājuši vairāk nekā 500 cilvēku, arvien lielāka ir iespējamība, ka karš izplatīsies plašākā reģionā.  Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Pieaug saspīlējums starp Izraēlu un grupējumu „Hizbullāh” Vismaz pustūkstoša bojāgājušo, no kuriem 50 ir bērni, un tūkstošiem ievainoto Libānā, - tā ir statistika kopš pirmdienas, kad Izraēla uzsāka ļoti intensīvus uzlidojumus, vērstus pret grupējumu „Hizbullāh”. Kā pagājušajā nedēļā paziņoja Izraēlas aizsardzības ministrs, karš ir iegājis jaunā stadijā, un tagad fokuss vairāk būšot pievērsts ziemeļiem. Jauno stadiju iezīmēja peidžeru uzspridzināšana, kas nogalināja vairākus desmitus, bet savainoja tūkstošiem kaujinieku. Līdz ar šīsnedēļas uzlidojumiem Libānas slimnīcas ir pārpildītas, un tas Libānas medicīnai ir milzīgs izaicinājums. Taču runa nav tikai par veselības aprūpes sistēmu. Tūkstošiem ģimeņu ir devušās bēgļu gaitās, bēgot no Izraēlas apšaudītajiem rajoniem. Valstī, kas jau līdz šim ir cīnījusies ar pamatīgu ekonomisko krīzi, tas ir liels izaicinājums. Kā no Beirutas ziņo žurnālisti, Libānā aug gan dusmas, gan bailes par tālākajiem notikumiem. Šodien, 25. septembrī, ANO sasaukta drošības padomes sēde, lai spriestu par notiekošo. „Libāna ir bezdibeņa kraujas malā. Libānas tauta, Izraēlas tauta, visi pasaules iedzīvotāji nedrīkst pieļaut, ka Libāna kļūst par otro Gazu,” tā izteicies ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērešs. Arī valstu vadītāji, kas pulcējušies uz ANO Ģenerālo asambleju, aicina darīt visu iespējamo, lai apturētu pilna mēroga karu Tuvajos Austrumos. Daudzi gan uzskata, ka tikai ASV var ietekmēt Izraēlu. Pentagons pirmdien ziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem, nosūtīs uz Tuvajiem Austrumiem papildus savus karavīrus, tomēr to skaits nebūšot liels.  Noslēpumainais Ukrainas „Uzvaras plāns” „Mēs nekad neesam atbalstījuši Krievijas agresiju pret Ukrainas teritoriju,” tā, ierodaties uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā, sarunā ar žurnālistiem apgalvoja Irānas nesen ievēlētais prezidents Masuds Pezeškiāns. Kopš viņš esot prezidents, uz Krieviju neesot nosūtītas Irānas raķetes. Tāpēc viņš vēloties sarunas ar Rietumvalstu vadītājiem, kā izbeigt karu Ukrainā. Lai gan Irānas vadības teiktajam daudzi netic, tomēr viņa teiktais par Krievijas agresiju un aicinājums uz sarunām ir interesants. Karš Ukrainā ir otrs lielais izaicinājums, kam Ņujorkā pievērsta īpaša uzmanība. To paspilgtina Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte, kas ir plašāka nekā tikai uzstāšanās ANO mītnē. Viņš ASV ieradās jau 22. septembrī. Zelenskim ir ļoti saspringts darba grafiks, un kulminācija ir ne tik daudz uzstāšanās asamblejā, cik viņa tikšanās ar ASV prezidentu Džo Baidenu un abiem prezidenta amata kandidātiem – gan Kamalu Harisu, gan Donaldu Trampu. Pēdējais jau ir paspējis pavīpsnāt par Zelenska ierašanos, nosaucot viņu par labāko pārdevēju vēsturē, tomēr tikšanās, jādomā, notiks. Galvenā uzmanība ir pievērsta Ukrainas prezidenta teiktajam par viņa atvesto miera plānu. Medijos nerimst spekulācijas, ko šis plāns paredz. Līdz šim izskanējusī informācija ir ļoti pretrunīga, un ņemot vērā to, ka tas drīz tiks publiskots, daudzi eksperti negaida tur ieraudzīt ko nezināmu vai neparastu. Iespējams, ka publiskajā telpā būs redzams kas cits nekā tas, ko patiešām Ukraina ir iecerējusi. Jebkurā gadījumā ziņas, kas pienāk no Kijivas, ir uzmanību raisošas. No vienas puses, Ukrainas armija joprojām izmisīgi cenšas aizstāvēt savas teritorijas, vietumis piekāpjoties ienaidnieka pārspēka priekšā. No otras puses, tā cenšas pastiprināt ofensīvu Kurskas apgabalā Krievijas teritorijā. No trešās, tiek izteikti neslēpti mājieni, ka tuvākajos mēnešos ir gaidāmi notikumi, kas varētu būtiski ietekmēt kara gaitu. Par kādiem notikumiem ir runa, var tikai minēt. Arī Zelenskis intervijā šonedēļ izteicās, ka kara noslēgums varētu būt tuvāk nekā daudziem tas šķiet.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

"Demokrātijas nekad nevar būt par daudz," uzskata Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus kuratore Santa Remere un režisors, aktieris un mūziķis Artūrs Čukurs, stāstot par festivālu, kas šogad notiks jau divdesmito reizi.  Festivālā Homo Novus, kas sāksies 29. augustā un līdz pat 8. septembrim turpināsies Rīgā un reģionos, varēs noskatīties 20 izrādes. Skatītāji tiek aicināti atmest vērotāja lomu un piedzīvot pasauli caur otra pieredzi. "Homo Novus" pievērsīs uzmanību tēmām ārpus ierastā loka un mudinās aizdomāties par to, kā un kāpēc eksistējam šajā pasaulē, kā arī apzināties, ka visi esam savstarpēji saistīti un ka spēles noteikumus iespējams mainīt. Ar Santu Remeri un Artūru Čukuru runājam par to, kur atrodas teātris, par to, kam būtu jānotiek, lai nepazustu teātra daudzveidīgajā piedāvājumā, kā arī par to, kāpēc Igora Stravinska "Svētpavasaris" turpina suģestēt arvien jaunas mākslinieku paaudzes. Anna Marta-Burve: Festivāla kontekstā ievēroju kādu zīmīgu frāzi... Tad nu jautāšu tā: kam jūsu dzīvē jānotiek, lai jūs savā ikdienā teiktu: "Šī ir mana mīļākā diena!" Santa Remere: Varu izstāstīt stāstu, kas tā ir par frāzi. Tas ir Kirila Ēča teikums, ko pagājušā gadā, kad viņš ar scenogrāfu kolektīvu "Grāfienes" brauca uz Prāgas kvadriennāli, katru dienu sev teica ceļā: "Šī ir mana mīļākā diena!" Tā ir frāze, ko saki sev kā apņemšanos dienas sākumā. Tu nevari paredzēt, kāda tā būs, bet nodomā: es esmu gatavs tagadnei, es esmu gatavs šodienai, esmu gatavs tam, kā būs, un es paļaujos uz sevi, saviem draugiem, savu kolektīvu, ka reaģēsim un  būsim responsīvi, lai kāda arī nebūtu situācija. Man liekas, tāda ir arī šodienas realitāte: katru dienu mums pienāk jaunas ziņas, un kurš tām vairs var izsekot, kurš tam visam var sagatavoties? Bet tas, ko mēs varam spēcināt sevī, ir tas  muskulis, ka šī ir mana mīļākā diena, un es to dzīvošu. Patiesībā šeit ieskanas arī minorīga nots: pirmoreiz šo teikumu, kas parādās plakātā un arī uz kataloga vāciņa, uzrakstījām dienā, kad no mums bija aizgājusi Zane Kreicberga – mūsu valdes locekle, un mēs nesapratām, kā uz to reaģēt. Zaudēt draugu un zaudēt tuvu kolēģi ir kas tāds, kam neesi gatavs nekad... Un tad "Grāfienes", jaunās paaudzes scenogrāfienes, teica: "Mēs iesim un rakstīsim: "Šī ir mana mīļākā diena!" Mēs sapulcēsimies, un Zane būs ar mums... Jo festivāla formāts ir tāds, ka klāt ir arī tie, kuru nav klāt. Artūrs Čukurs: Santa visu pateica ļoti precīzi un skaidri... Man šis teiciens ir aktuāls kopš pagājušās vasaras, kurā daudz laika pavadīju kopā ar Kirilu, un man tas bija pielipis jau pirms festivāla. Domāju, ka ikdienā nav jānotiek nekam ārkārtējam vai īpašam, vienkārši vajag atcerēties, ka šī mana mīļākā diena. Vai jums šī frāze arī pirms Kirila Ēča bija tāds kā motivējošs teikums, ko sev teikt? Vai tomēr to uztvērāt un par to domājāt citādāk? Santa Remere: Nezinu, vai es to biju lietojusi, bet šis teikums man palīdzēja noformulēt kaut kādas idejas par teātri un skatuves mākslu, ko esmu ik pa laikam atkārtojusi arī citās šī festivāla brošūrās – ka teātris ir tas, kas notiek tagad; tajā ir svarīgs klātbūtnes un šībrīža moments, un kā festivāla sauklis tas vēlreiz uzsver to, ka teātris notiek tagad, tagad, tagad, tagad, tagad...  Festivāls notiks jau divdesmito reizi, un šogad īpaši vēlaties pievērsties attiecībām starp mākslinieku, skatītāju un mākslas darbu. Kāpēc šogad tieši šāds kāds akcents? Santa Remere: Man jau šķiet, ka tas ir diezgan klasisks "Homo Novus" akcents – ļaut satikties mākslas darbam, vietai, videi, māksliniekam un skatītājam, un skatītāja lomu arī vienmēr novērtēt – ka viņš ir līdzdalībnieks, līdzveidotājs, ar savu perspektīvu; viņš redzēto projicē uz sevi. Proti, tas, ko tu redzi, tas nav par dzīvi, bet par tevi, atsaucoties uz Oskaru Vaildu. Tas nebeidz būt aktuāli un mēs nebeidzam aicināt uz festivālu visdažādākos cilvēkus, visdažādāko publiku – kļūt par izrāžu līdzdalībniekiem un līdzveidotājiem. Tas ir arī demokrātijas princips. Un man šķiet, ka demokrātijas šeit nevar būt par daudz. Artūrs Čukurs: Varu tikai tev piekrist! Tas, ko tu, Santa, saki – ka teātris notiek šeit, šeit un šeit, un nekad nekur citur – teātris nav teksts, kustība, darbība, telpa vai mākslinieks. Teātris ir satikšanās, un tikai konkrētajā brīdī, telpā un laikā varam būt kopā un tas var notikt ar mums. Mēs varam kaut ko kopā piedzīvot. Tā ir kaut kāda kopīga pieredze. Artūr, jūs festivālam esat sagatavojis izrādi "Putekļu Rīga. Pilsētas smalko daļiņu katalogs", kas 29. un 30. augustā būs skatāma uz viesnīca "Riga Islande Hotel" 10. stāva terasē. Kā jūs pats lūkojaties uz ikdienas nepamanāmajiem sīkumiem, detaļām? Kā tas, jūsuprāt, ietekmē mūsu pasaules uztveri? Un vai ietekmē, ja mēs to teorētiski neredzam? Artūrs Čukurs: Jā gan, mana izrāde ir par ļoti, ļoti smalkām daļiņām pilsētā; par dažādām pilsētas daļām un tās vissmalkākajām daļiņām. Tās ir tik smalkas, ka tās nevar redzēt, nevar dzirdēt, un man šķita interesanti pievērsties tieši šim neredzamajam pilsētā, kurā es dzīvoju jau vairāk nekā 12 gadus, un mēģināt uz savu ikdienu, savu dzīvi, visu, kas tajā notiek, paskatīties no cita skatupunkta. Jo teātris jebkurā gadījumā ir par skatīšanos. Skatīšanos citādi. Savos darbos mēģinu atrast kādas lietas sev līdzās, kaut kādas materialitātes struktūras, kuras it kā ir pierastas un pašsaprotamas, bet vienlaikus – ja tu tās noķer un ļauj sev pabūt ar tām kopā, tās tevi maina: maina tavu skatienu un tavu perspektīvu, [uz pasauli] ļaujot paraudzīties pavisam citādi. Vismaz uz to brīdi, kamēr rit izrāde, ja ne arī pēc tam. Santa Remere: Tu saki, ka teātris ir par skatīšanos. Man gribētos teikt, ka teātris ir gaisā. Tas ir tas, kas notiek tajā brīdī – tā ir kaut kāda elektrība, kas ir gaisā, kaut kas, kas tur tā kā rodas, bet ko nevar aprakstīt... Artūr, kur un kā notiks jūsu izrāde?  Izrāde notiks Ķīpsalā. Sapulcēsimies uz viesnīcas jumta terases, skatītājiem un klausītājiem tiks izdalītas austiņas, un vienlaikus viņi varēs vērot mākoņus un pilsētu no neierastāka skatupunkta, iedziļināties kādos tās punktos un satikt lietas, kas visu laiku ir gaisā; satikt citus cilvēkus, satikt mani, satikt manu perspektīvu, manu stāstu un ļaut manai perspektīvai, manai trajektorijai, satikties ar viņu trajektoriju.  Santa Remere: Festivālā mums ir divi "gaisa darbi". Man šķiet ļoti interesanta doma, ka gaiss ir tas, ko mēs nepamanām, ko pieņemam par pašsaprotamu, un pamanām kā esošu tikai tad, kad tas ir sasmacis, sabojājies. Man liekas, ka tur ir paralēle ar attiecību klimatu, kultūras klimatu un visu citu – tik daudzas lietas mēs pieņemam par pašsaprotamām un pamanām tās tikai krīzes brīdī. Tas attiecas uz dažādiem līmeņiem, dažādiem ēteriem. Vairāk – audioierakstā.

Vismaz 20 cilvēki nogalināti Krievijas raķešu uzbrukumos Ukrainai, šāviņš trāpījis arī bērnu slimnīcai Kijivā. Latvijas delegācija uz Parīzes olimpiskajām spēlēm dosies 29 sportistu sastāvā. Šogad vēl nebūs īpašas programmas 9.klases eksāmenos izkritušajiem. Vašingtonā nerimst diskusijas par Baidena piemērotību prezidenta amata kandidātam.

Šogad publiskajā telpā vairākās reizes izskanējusi informācija par cilvēkiem, kurus Latvijā sakodošas čūskas. Iespējams, sakritība, bet varbūt čūsku kļuvis vairāk? Kā rīkoties, ja čūska ir iekodusi, un kā izvairīties no šādas dzīvībai bīstamas situācijas skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro rāpuļu eksperts Andris Čeirāns, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Ierakstā uzklausām Rīgas Austrumu slimnīcas Intensīvās terapijas klīnikas vadītāju, anesteziologu-reanimatologu Robertu Stašinski. Viņš stāsta, ka gadījumi, kad odzes iekož cilvēkiem, Latvijā nav bieži, ne vairāk kā piecas reizes gadā, bet šogad sakosti jau divi cilvēki. Ko šādā gadījumā darīt un, tikpat svarīgi, ko nedrīkst darīt? Pirms runāt par čuskām, Māris Lielkalns atgādina: Autobraucēji, braucam uzmanīgi, jo šobrīd ir jūnijs un aļņu mātēm dzimst teļi. Iepriekšējā gadā teļi tādi nervozi skraida riņķī, neskatās ne uz kurieni. Ja trāpīsies bums, tad labi nebūs. Tā kā braucam prātīgi!  Pasaulē dzīvo nepilni 4000 sugu čūsku un apmēram 25%, ceturtā daļa ir indīgās čūskas. Latvijā 33% ir indīgo čūsku, jo mums ir trīs čūsku sugas un viena no tām ir indīga - odzes. "Pavasarī laiks kļūst siltāks, čūskas kā aukstasiņu dzīvnieki, sajutuši siltumu, arī sasildījušies, arī kļūst aktīvāki un sāk dzīvoties apkārtnē. Tā kā viņas dzīvo visai tuvu mums kaimiņos, līdz ar to ir pilnīgi loģiski, ka mēs ar viņām satiekamies. Tā kā mēs arī labprāt gribam iebrist viņu īpašumos - dažādos mežos un ūdeņos peldēties, nu tad viņas sastopam. Kā nu kuram sanāk, cits māk apieties ar tām čūskām, cits nemāk apieties. Ja gadās, ka nemāk, tad...," komentē Māris Lielkalns "Problēma sākās tad, kad paliek siltāks laiks un cilvēki dodas dabā, un tur viņi arī sastop čūskas. Es nevarētu teikt, ka Latvijā čūsku paliek vairāk. Principā, cik viņu bija, tik arī ir. Rīgas apkārtnē ir ļoti labs no rāpuļu viedokļa ļoti labs klimats. Rīgas apkārtnē ir daudz zalkšu. Tāpēc arī nav nekas pārsteidzošs, ja dodaties kaut kur Pierīgā pie ezera, teiksim, Juglas ezera, vai Ķīšezera, vai pie kāda mazākā ezera peldēties, sauļoties, atpūsties, ka ieraugāt zalkti. Tas ir normāli," vērtēAndris Čeirāns. Odze biežāk ir sastopama Latvijas austrumu daļā. Rīgas apkārtnē arī pa kādai odzei gadās, bet tā nav biežāk sastopamā čūsku suga šajā Latvijas daļā. Vieta, ko dēvē par čūskulāju, aizaugušu vietu, čūskām nemaz tā nepatīk "Viņām varbūt patīk tādas vietas, kur ir atklātāk, kur saulīte, kur viņa var izrāpot pasauļoties. Bieži cilvēki saka, ka mēs tur ejam mežā, baidāmies no čūskām, bet arī mežs kā dzīvotne nav čūskām raksturīgākā vieta. Varbūt viņām drīzāk patīk mežā kaut kādi izcirtumi, mežmalas, kaut kādas klajākas vietas, jo mežs ir diezgan ēnains. Bet čūsku ir tā saucamais aukstasiņu dzīvnieks, viņai šad tad vajadzīga saulīte, kurā pasildīties, un tāpēc tāds riktīgi ēnains mežs vai arī čūskulājs viņam pat īsti nepatīk," skaidro Andris Čeirāns. No cirsmām, trokšņa dēļ un smagās tehnikas darba radītās vibrācijas dēļ, čūskas būs aizgājušas projām un centušās aizrāpties tālāk no bīstamās vietas.  "Tas nozīmē reizēm arī to, ka mežā notiek mežizstrāde un apkārtējās mājas sajūt, ka tur ir pieplūdums," papildina Māris Lielkalns. "Ja, piemēram, tas ir slēgts, ēnains mežs, un tā cirsma būs izolēta mežā, tad tās čūskas var to cirsmu nemaz neatrast. Savukārt, ja tur netālu no cirsmas ir kaut kāda vieta, kur tās čūskas jau dzīvoja, tad ir liela iespēja, ka viņaš parādīsies arī tajā cirsmā un uzturēsies tur gadus 20 - 30, kamēr tā cirsma neaizaugs," norāda Andris Čeirāns. "Biežāk čūsku kodumi gadās tad, ja cilvēki paņem čūskas rokās. Tā ir parastākā lieta," atzīst Andris Čeirāns. "Un kas galvenais? Ja jūs esat ieraudzījuši čūsku, tad nekāpiet virsū, apstājieties, saglabājiet mieru. Trakākais ir tas, ka tanī brīdī pazaudē galvu, sākās neloģiskas darbības - rokas, kājas pa gaisu, vai, vai, vai un vēl tālāk, un tālāk. Tad arī beigu beigās sataisām paši lielākās problēmas. Tā kā mieru - netuvojāmies, ieraudzījām, apstājāmies, atgādina Māris Lielkalns. "Otrām kārtām, viņas ļoti labi saprot, kādās svara kategorijās abi divi atrodās un visbiežāk jau, ja jūs arī tā smagāk ejat pa mežu, uzkāpjot uz kāda zariņa, tas arī priekš kādiem citiem nevēlamajiem draugiem varētu palīdzēt. Viņa sajūt vibrācijas un saprot. Vienkārši sēž savā vietiņā nekustīgi, jo tad viņa ir nepamanāma. Visbiežāk mēs viņu pamanām tad, kad, būtībā astes galu, kad viņa jau ir sapratusi, ka tas lielais lempis nāk virsū un tad ir jāiet projām," skaidro Māris Lielkalns. "Ja gadās, ka jums ir čūska jāpārvieto un gribat viņu aizvākt nost, piemēram, ja ir pagalms, kur bērni regulāri spēlējas, jūs gribat to čūsku aizvākt, un tajā pašā laikā jūs negribat nodarīt dzīvniekam pāri, labākais veids ir tiešām paņemt kaut kādu spaini vai bļodu, nolikt blakus un mēģināt to čūsku iebikstīt tur iekšā, vai nu kaut kādā veidā pamēģināt saķert viņu aiz astes un ielikt tajā traukā un aiznest prom," bilst Andris Čeirāns. Attālums - jo tālāk, jo labāk. Vismaz pāris kilometri uz kādu saulainu pļaviņu.

"Atsperes" studijā ciemojas Latvijas Nacionālā teātra "bezkaunīgais vecis" Juris Lisners. Pieklājīgi runājam par teātri un šodienas sajūtām, jaunības draugiem un vaļaspriekiem...  Gunda Vaivode: Juri, cik liela nozīme ir vietai, kurā tu esi piedzimis un uzaudzis? Juris Lisners: Man liekas – izšķiroša. Jo mēs, bērzainieši, uzskatām Cēsīs, ka tā ir pati galvenā vieta Cēsīs, jo tā ir parku zona. Kādreiz tā bija mazliet norobežota no lielajām Cēsīm. Mēs uzskatām, ka tā ir elitāra vieta Cēsīs. Un joprojām tāda intelektuāla sala. Jā, nu… Tas ir tāds nacionāllokālpatriotisms. Bet nu – tādi mēs bijām, un tādi mēs paliekam. Un kur tad jūs to teātri spēlējāt – visi četrīši – tu, brāļi Žagari un Māris Pūris? Cēsu kultūras namā. Brāļi Žagari un it sevišķi Māris Pūris tolaik bija lielākās zvaigznes. Es tur biju perifērākais no visiem. (smejas) Viņi mani iesaistīja šajā avantūrā, kas beigu beigās izrādījās par mana mūža darbu. Vienā intervijā tu stāstīji: būdams vēl skolnieks, reiz esi atbraucis uz Rīgu un restorānā "Kamielis" ieraudzījis Ģirtu Jakovļevu. Pēc tam aizbraucis atpakaļ uz Cēsīm, stāstījis par to, un neviens tev nav ticējis. Tagad jaunieši sociālajos tīklos redz visu, un diezin vai viņiem maz var būt kāds pārsteigums. Bet par ko tu šodien pabrīnītos, ja kādu satiktu? Kas tas varētu būt par cilvēku? Domāju, ka arī mani ir skāris tas pats jaunības kults, jo es laikam ne par ko nebrīnītos. Jo, teiksim, Sjūzenu Sarandonu esmu redzējis tuvāk nekā tevi tagad, Deividu Boviju drusku tālāk esmu redzējis, un Kristapu Porziņģi arī esmu redzējis – viņš man nāca pretī. Raimonds Pauls ir ar mani runājis un arī viens otrs prezidents. Tā ka būtībā nav [nekā tāda], kas mani varētu tā ļoti pārsteigt. Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja Gata Šmita iestudētā Anšlava Eglīša komēdija "Bezkaunīgais vecis", kur tev ir galvenā loma – esi vienskaitļots, atšķirībā no iepriekšējā iestudējuma. Nacionālā teātra mājaslapā pie izrādes publicēti daži uzvedinoši jautājumi, kas man šobrīd prasās atbildami. Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot 65 gadu vecumu? Tik daudz, cik gribas, bet lai netraucētu citiem un nezaudētu jēgu. Vai jaunas brilles ir greznība? Nu jau jā... Jaunas labas brilles.  Un cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu? Tas arī ir diskutējams jautājums... Tu, starp citu, taču arī vadi auto? Jā, turklāt esmu šofera dēls. Atceros, kā mans tēvs 75 gadu vecumā, būdams profesionāls šoferis, jūtami zaudēja savas iemaņas tieši vecuma dēļ. Jo viņš bija ideāls šoferis, profesionālis! Un 75 gados viņš sāka braukt jūtami sliktāk. Tā kā tā ir tēma, kas būtu apskatāma. Tavs priekšgājējs tavā lomā šajā izrādē ir tavs skolotājs Alfrēds Jaunušans, kura kursu tu konservatorijā arī pabeidzi. Kas ir svarīgākās lietas, ko viņš tev iemācīja? Gandrīz viss, ko tagad daru uz skatuves un dzīvē, ir saistīts ar viņa dotajām pamācībām. Viena no pamācībām, ko mēģinu pielietot, ir šāda: ja gadījumā intervijās man prasa, ko es ar šo lomu esmu gribējis pateikt, tad Jaunušans mācīja, ko lai atbild: atnāciet uz izrādi, paskatieties, un to, ko jūs redzējāt, to es arī gribēju pateikt! Līdz ar to bieži vien, klausoties savas kolēģu intervijas, kurās tiek stāstīts par mīļāko lomu, sak', mana mīļotā loma ir Jegors Petrovičs, un es tajā atradu tur tādus un šitādus dziļumus... Es mēģinu no tādiem tekstiem izvairīties, jo maz kurš skatītājs zina, kas ir Jegors Petrovičs, vai ne? Un nezina to lugu, varbūt pat nav redzējis izrādi. Līdz ar to mēģinu no šāda veida jautājumiem veikli izvairīties. Starp citu, kuri aktieri bija tavā kursā?  Ināra Slucka, Dace Bonāte, Ilze Rūdolfa, Juris Rijnieks, Dainis Porgants, Jānis Reinis, Dzintars Belogrudovs. Mēs bijām "zelta kurss", kas diemžēl neizturēja juku un nabagu laikus un no talantīgā kursa mūsu teātrī esam palikuši tikai Dace, Ināra un es. Atceros, ka jūsu kurss bija ļoti spēcīgs jau konservatoriju beidzot – [uz jums skatījās] ar lielām cerībām. Tas bija arī laiks, kad teātros neienāca milzum daudz jaunatnes kā tagad. Teātrī ienācām pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma, līdz ar to mums tika ļoti liela uzmanība. Uzreiz bija visa prese, par mums interesējās, mēs bijām notikums Latvijas kultūras dzīvē. Tagad tie laiki ir pagājuši. Tagad teātrī iekšā un ārā staigā ļoti daudzi jaunie aktieri. Vienkārši laiki ir mainījušies. No Lāčplēša līdz Pumpišam, no varoņiem līdz humoristiskiem puišiem un lēnprātīgiem večiem –  ka jaunībā, piemēram gribas visu – un tad paķer arī to, ko nevar. Ar dziedātājiem tā notiek nereti, bet kā ar aktieriem un ar tevi pašu?  Es vienmēr esmu bijis diezgan piezemēts. Nekad neesmu īpaši kārojis kādu lomu. Kas man ir trāpījies, to esmu spēlējis, un es iemīlu to lomu, kas man tiek piedāvāta. Bet vai bijis arī kas tāds, kas bijis par grūtu? Piemēram, dziedātāji šad un tad grēko šajā ziņā, ka paņem kaut ko, kas vēl nav viņu profesionalitātei un attīstībai piemērots. Latiņa paņemta par augstu.  Tas jāprasa skatītājiem, jo [pašam šķiet, ka] ir veiksmīgākas, mazāk veiksmīgas lomas. Atkarīgs arī no tā, kādā iestudējumā tu esi, ar ko strādā kopā – tur ir vairāki faktori. Tas nav tā, ka "augsto do" nevari izdziedāt tāpēc, ka vēl neesi tam gatavs. Piemēram, Romeo es neesmu spēlējis. Bet būtu gribējis? Nē, tāpēc jau es saku – man nav bijušas sapņu lomas, ja nu vienīgi vienmēr, arī jaunībā, esmu sapņojis, ka varētu nospēlēt Ābramu izrādē "Skroderdienas Silmačos"… Un tas sapnis nu ir piepildījies! Jā, tas tā ir. Un atnāca laikā – tieši tad, kad biju tam gatavs. Esmu dikti priecīgs par šo lomu. Tu nupat pieminēji vārdu "kopā", un tas ir vārds, kas pēdējā laikā tiek lietots ļoti bieži. Tas ir gan modes vārds, gan arī pēc būtības lietots vārds, jo arī radio mūs uz to mudina – darīt lietas kopā un nesēdēt vairs vienam savā cellē. Teātrī jau tas ir pavisam normāli, jo tā ir tik sintezējoša māksla, kur satiekas viss. Tomēr gribu vaicāt: cik tavā darbā ir kopā darīšanas, un cik daudz tev ir vientulības, strādājot pie lomas?  Gan – gan. Pirms nākt kopā, ir jāpaveic mājasdarbi, un tie nu gan jādara vienam pašam, lai tu būtu gatavs strādāt ar saviem kolēģiem, lai tu viņus neapgrūtinātu un neierastos uz sarunu ar viņiem kā balta lapa. Tev jābūt gatavam. Tā ir cieņa gan pret materiālu, gan pret darbu, gan pret kolēģiem.  Ko tu dari vēl bez tā, ka izlasi lugas materiālu? Daudz domāju, iedziļinos sevī. Kas ir mūsu profesijas galvenā lieta? Ja nevari kā aktieris iekāpt smilšu kastītē, kopā ar bērniem rakņāties, paņemt mazu sērkociņu kārbiņu un teikt, ka tas ir tanks, kas šauj un tā tālāk – ja tev nav šīs spējas, naivitātes pakāpes – tev nav vietas profesijā. Tev jāiet projām. Ir jāmāk rotaļāties arī sirmā vecumā. Mazliet jābūt bērna prātā. Kādreiz iznāk tik atklātas sarunas arī ar jaunajiem kolēģiem? Droši vien, ka nē. Jaunos īpaši neinteresē mūsu viedoklis. Bet, ja man pajautātu, es labprāt pastāstītu, kā es domāju, kā man tas rādās un mālējas. Bet jaunie iet savu ceļu. Kostīmi, grims, scenogrāfija, mūzika – visam jāsaskan… Man, piemēram, ļoti gāja pie sirds “Bezkaunīgā veča” vizualizācija – Mārtiņa Vilkārša skatuve un Bertas Vilipsones kostīmi. Bet, vai tev ir gadījies arī iekšēji disharmonēt ar piedāvāto ārējo risinājumu? Tu tomēr pēc horoskopa esi Jaunava, visam jābūt sakārtotam. Pieņemu, ka tas tev varētu arī traucēt.  Mēdzu būt diezgan kašķīgs šajos jautājumos. Bieži vien man ir gluži vienalga, bet reizēm kļūstu arī sīkumains, kas laikam Jaunavām ir raksturīgi – ja pieķeros kādam sīkumam, nelaižos vaļā, kamēr tas netiek izpildīts. Bet kā tu jūties jaunās izrādes skatuves telpā? Mārtiņš Vilkārsis – tas ir vārds pats par sevi. Tas vispār neprasa nekādus komentārus. Mārtiņš šodien ir numur viens Latvijā savā profesijā. Mārtiņš ir Mārtiņš. Tu vienkārši skaties un brīnies, kā viņš visu redz.  Bertai Vilipsonei arī jau ir maza pieredze.  Nav pirmā reize, kad ar Bertu strādājam kopā. Berta ir ārkārtīgi burvīgs, patīkams cilvēks. Viņa ļoti maigi māk panākt to, ko grib. Skatoties acīs, jūtu, ka viņa mani māna, bet tas notiek tik burvīgi, ka es viņai to piedodu. Saku – jā, Berta, tev ir taisnība, es vilkšu šīs kurpes, man tās tīri labi patīk! Kaut arī pirms tam tās man nepatika. (smejas)  Bet kurpēm uz skatuves jābūt ērtām, vai ne? Tās arī ir ērtas, tikai gribēju citu fasonu. Bet nu – Berta to māk tik smalki panākt.. Tas arī jāmāk.  (..) Mēs šobrīd it kā dzīvojam savu mierīgo dzīvi, kaut zinām, ka pavisam netālu ir karš. Un arī pirms šī raidījuma dzirdējām, ka radio viļņos mūs visu laiku mazliet tā kā brīdina vai mudina būt gataviem X stundai. Vai tu arī par to domā? Visu laiku... Būtībā tas traucē man darbā, tas traucē man dzīvē, tas ēd mani kopā… Domāju par to visu laiku. Tāpēc bieži vien ir grūti mācīties vārdiņus [lugai]. Naktī aizmiegu, klausoties šīs tēmas Youtube. Smagi runāt par to... Un smagi man ir nevis par krieviem, kas uzbrūk, bet par tiem, kas var palīdzēt, bet nepalīdz. Tas mani visvairāk tracina un arī baida – ka kāds dara visu, lai nepalīdzētu. Var, bet neizdara. Un tad, kad mēs sakām, ka esam drošībā – mūs  sargā Piektais pants un tā tālāk –, esmu skeptisks. Ļoti. Man ir smagi par to runāt, bet domāju, ka kristīgā pasaule varbūt dzīvo savus pēdējos pārdesmit gadus – tik tālu acīmredzot esam degradējušies, ka mūsu laiks vēsturē beidzas. Ceru, ka kļūdos, bet manī ir ļoti daudz pesimisma.  Tomēr vienmēr jādomā uz to labo... Jādomā, jā. Bet optimismam lielas rūmes šobrīd nav atstāts, tāpēc ir jābūt gataviem, ka ziepes var būt un ka tev tā plinte būs jāņem padusē. Ir jābūt gataviem. Tas var notikt strauji… Nezinu, kurš par tevi to ir teicis – ka tevi ir grūti pārliecināt par to, kam mūža garumā esi radis pats savus pierādījumus, un gods tev ir augstā vērtē. Kas ir tavi goda postulāti? Mans princips ir – ja nevari izdarīt labu, vismaz nedari sliktu.  Tas nav maz. Jā. Mēģinu pēc tā principa dzīvot. Vai nu man tas izdodas, vai neizdodas, to lai citi saka, bet tā es sev pats esmu iestāstījis – runāt var viskautko, bet tu nedrīksti darīt sliktu.  Paturēsim to prātā! Nopietni mēs savu izklaidējošo raidījumu pabeidzam, bet tādā pasaulē šobrīd dzīvojam.  Cerēsim, ka notiks brīnums un mēs varēsim vairāk smaidīt, vairāk priecāties un mums būs jādomā tikai par jaukām, gaišām lietām, nevis par to, kas apkārt – melns, tumšs. Tāpēc, mīļie draugi, ejiet vēlēt! Neesiet slinki, neesiet lecīgi, neaizbildinieties ar visādiem sīkumiem, vienkārši aizejiet un izdariet – izpildiet savu pilsoņa pienākumu! Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Filipīnu Republiku. Domājams, daudzi būs dzirdējuši par šo valsti. Zināmākā persona varētu būt valsts bijušais prezidents Rodrigo Duterte. Citi varbūt pazīst Meniju Pakjao, desmitkārtēju pasaules čempionu boksā. Turklāt viņš ir vienīgais vēsturē, kas uzvaras ir izcīnījis astoānās dažādās svara kategorijās. Pakjau šobrīd ir arī politiķis un pat kandidēja 2022. gada valsts prezidenta vēlēšanās. Bet runā, ka laikā, kad viņš cīnās ringā, Filipīnu galvaspilsētas Manilas ielās noziedzības līmenis esot nokrities līdz nullei, jo visi, tostarp bandīti, ir skatījušies Pakjau cīņas. Filipīnas atrodas Klusā okeāna rietumos. Ne visai tālu no Taivānas krastiem, kas to padara par Dienvidaustrumāzijas reģiona valsti. Filipīnas ir arhipelāgs, kurš sastāv no apmēram 7600 salām, no kurām vismaz 5000 nav apdzīvotas vai pat izpētītas. Vēl vairāk – daudzām no tām nav pat nosaukumu kartēs. Vēl kāds fakts – divas pašas lielākās pērles pasaulē ir atrastas pie Filipīnu krastiem. Laotzi pērle sver 6,4 kilogramus un ir 24 centimetrus diametrā. Tikmēr pati lielākā pērle – Puerto Princessas pērle ir 67 centimetrus gara un 30 centimetrus plata un sver 34 kilogramus. Tās vērtība tiek lēsta ap 90 miljoniem eiro. Vēl viens rekords, kas saistās ar Filipīnām, ir zemūdens upe. Puerta Princessas pazemes upes nacionālajā parkā atrodama pasaulē lielākā pazemes upe. Svētā Paula ala ir 24 kilometrus gara un tajā 8,2 kilometru garumā tek arī Kabajuangas upe. Vismaz tās pazemes daļa. Ziņatnieki uzskata, ka pirmo cilvēku ierašanās mūsdienu Filipīnām piederošajās salās notikusi pirms apmēram 30 tūkstošiem gadu. Eiropiešu pirmā ierašanās gan notika pirms pieciem gadsimtiem, kad 1521. gadā tur ieradās Fernāns Magelāns. Izcilais portugāļu jūrasbraucējs spāņu ekspedīcijas ietvaros tiek uzskatīts par pirmo cilvēku, kurš apkuģoja apkārt zemeslodei. Tas gan nav faktoloģiski pareizi, jo pašu Magelānu tieši Filipīnās nogalināja vietējie iedzīvotāji. Attiecīgi pirmais cilvēks, kas šo ceļojumu faktiski veica, jo turpināja vadīt ekspedīciju pēc Magelāna nāves, bija spānis Huans Sebastians Elkano. Viņš izejas punktā Sanlukārā pēc trīs gadu ceļojuma atgriezās 1522. gadā. No 270 cilvēkiem, kuri uzsāka ekspedīciju, kopā ar Elkano atgriezās tikai 18. Cīņa pret Magelāna ekspedīciju ir kļuvusi par nacionālo simbolu. Vadonis Lapulapu Kaujas pie Maktanas sakaujot spāņus, aizkavēja to veikto kolonizāciju tikai par apmēram četrām desmitgadēm, bet viņa paveiktā nozīmīgumu tur cieņā vēl šodien. Spāņu kundzība Filipīnās tāpat turpinājās vairāk nekā trīs gadsimtus līdz Spāņu-Amerikāņu kara rezultātā 1898. gadā Filipīnas nonāca ASV pārvaldē. Filipīnu pamatiedzīvotāju ciltis bija aktīvi dumpojušās pret spāņu kolonistiem, padarot Filipīnas par sava veida ekonomiski neizdevīgu koloniju Spānijai. Un filipīnieši šo turpināja arī cīnoties pret amerikāņu klātbūtni. 1935. gadā ASV Filipīnām iedeva autonomijas statusu un Otrā Pasaules kara laikā kopā ar filipīniešiem cīnījās pret japāņu okupāciju. 1946. gada 4. jūlijā ASV piešķīra Filipīnu Republikai neatkarību. Un ar to sākās valsts modernā politiskā vēsture, kuras galvenā iezīme ir pastāvīgie dumpji, protesti, apvērsumi un vardarbība. Līdz pat 1986. gadam valsti pārvaldīja Ferdinands Markoss. Vairāk nekā 20 gadus ilgušais diktatora periods vienmēr asociēsies ar būtiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp opozicionāru spīdzināšanu un nogalināšanu. Pie varas Markoss turējās ar krāpniecību vēlēšanās, referendumos, mediju aizliegšanu, komandantstundu noteikšanu vairāku gadu garumā. Markos un viņa sieva kļuva arī bēdīgi slaveni ar to, ka pamanījās apzagt valsti, kā neviens cits valsts vadītājs 20. gadsimtā. Markosa īpašumi ir atrodami daudzviet pasaulē, tostarp arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Un ar savu alkatību viņš pat ir ierindots Ginesa rekordu grāmatā, kā autors desmitgadēm ilgušām zādzībām no valsts. Markosam ir deviņi bērni, no kuriem vienīgais dēls – Bonbongs Markoss 2022. gadā ievēlēts par Filipību prezidentu. Pēc kleptokrāta Markosa aizvākšanas no politikas un tam viņa nāves, Filipīnās ir notikušas vairākkārtīgas vēlēšanas. Vairākas no tām ir apstrīdētas, tostarp vardarbīgu protestu ceļā. Līdz 2016. gada jūnijā par valsts prezidentu tika ievēlēts pretrunīgi vērtētais Rodrigo Duterte. Viņš valsti vadīja līdz 2022. gada vēlēšanām, kad par prezidentu kļuva Bonbongs Markoss un par viceprezidenti, Dutertes meita Sāra Duterte. Šis duo arī šobrīd vada Filipīnas. Rodrigo Duterte vadīja Filipīnas ar nacionālistisku ārpolitiku un populistisku iekšpolitiku. Viņa zināmākā politika bija “Karš pret narkotikām”, kas rezultējies apmēram 20 tūkstošu cilvēku nogalināšanā bez tiesas un papildus izmeklēšanas. Par šo un Dutertes prezidentūru kopumā stāsta Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece un Mātrihtas Universaitātes maģistrante Sāra Elizabete Vīnberga.  

Debesu valstība ir pielīdzināma ķēniņam, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. Kad viņš iesāka norēķinu, pie viņa tika atvests kāds, kas bija parādā desmit tūkstošus talentu. Tā kā viņam nebija ko samaksāt, kungs pavēlēja viņu pārdot līdz ar sievu un bērniem, un visu, kas viņam piederēja, un samaksāt. (Mt 18, 23-25) Kungs, vai tas ir par mani? Lai atlīdzinātu manu parādu Tev, būtu jāpārdod viss, kas man ir? Bet man nekas nepieder, esmu mūķene. Ja nu vienīgi mana kailā dzīvība.. tomēr pat tā nepieder man, Tu man to tikai aizdevi uz šīs dzīves laiku, lai saņemtu atkal atpakaļ. Ko tas nozīmē? To, ka esmu parādā Tev visu.. Jā, mēs zinām, ka ķēniņš vēlāk atlaiž parādu, jo kalps viņu karsti lūdz. Bet mēs zinām vēl vairāk. Zinām, ka mūsu parāds tiek atlaists, jo Kāds cits to samaksāja. Samaksāja pilnīgi, neatgriezeniski, Viņš to neatsauks nekad. Bet vai es spēšu to pieņemt? Pieņemt, ka Dievs manis dēļ atdeva Savu Dēlu šausmīgām ciešanām un nāvei, jo cilvēki nepieņēma Viņa atnākšanu, Debesu valstības sludināšanu. Pieņemt Viņa dzīves Upuri par maniem grēkiem. Atzīt, ka šis Upuris bija nepieciešams, ka manu grēku parāds citādi nevarētu tikt izdzēsts un man būtu jāmirst bez cerības uz mūžīgo dzīvi. Pieņemt, ka Dieva Mīlestība uz cilvēku tika atlīdzināta ar krusta nāvi. Ja es to pieņemšu, to noteikti sajutīs daudzi – visi, kurus uzskatu par saviem parādniekiem. Vismaz tie, ar kuriem eju kopā. Ja man izdosies ieiet Dieva Sirds “loģikā”, Viņa tēvišķās un mātišķās Sirds kustībā, kas labprātāk cieš pati (cik nu par Dievu var sacīt, ka Viņš cieš), nekā redz savu bērnu ciešam, pat ja pelnīti. Bet vai tad var piedot zīdaiņu sadedzināšanu, rīkļu pārgriešanu nevainīgiem cilvēkiem, sieviešu izvarošanu, svešu teritoriju iekarošanu? Man jau gribētos teikt, ka nevar. Bet Jēzus nāve pie krusta ir atbilde – gan man, gan tev. Atbilde uz visu – atbilde uz manu postu, uz cilvēces pagrimumu, uz mūsu nespēju mīlēt, jo mīlēt nozīmē dot, piedot. Bet ko varu darīt es, ja tā mīlēt vēl nespēju? Es sākšu ar pateicību. Par atlaisto parādu un par katru elpas vilcienu, ko esmu parādā Dievam. Pārdomas sagatavoja m. Estere

Raidījumā Pievienotā vērtība analizējam galveno iemeslu, kādēļ krita Krišjāņa Kariņa valdība. Vismaz tā saka finanšu ministrs. Runa ir par valsts un pašvaldību uzņēmumu daļu kotēšanu biržā. Kāds ir status šīm iecerēm, kādas ir problēmas un iespējas, valsts stratēģija un kas reāli bez runāšanas par to “ka tā kā vajadzētu” ir arī izdarīts. Lai valsts un pašvaldības uzņēmumi tiktu līdz biržai, visupirms ir vajadzīga politiskā vēlme un lēmums. Nespēja vienoties par šo jautājumu bija iemesls kādēļ sabruka Kariņa valdība, atklāj finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Tagad politiskā griba ir. Par jaunāko ziņojumu ir saņemta virkne negatīvu ierēdniecības atzinumu un iebildumu, bet mērķis turpmāko 3-4 gadu laikā tikt līdz tirgus kapitlaizācijai 9% apmērā no iekšzemes kopprodukta ir palicis dzīvs, skaidro ministrs.

Sengrieķu valodas filoloģes un antīko zinātņu doktores Agneses Irbes grāmata “Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” mērķtiecīgi rakstīta sarunīgi, urdot lasītāju līdzdomāt par ierosinātajām tēmām, kurās katram no mums ir, ja ne personiska pieredze, tad vismaz pozīcija. Un šīs tēmas ir: aborti, eitanāzija, nāvessodi, karš kā attaisnota nogalināšana, kā arī citu dzīvnieku dzīves un dzīvības.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par kriptovalūtām un citām tehnoloģiju naudas lietām, kā arī par to, kas notiek Baltijas biržā un mūsu portfeļu sacensībā. Runāsim mazliet plašāk nekā tikai par kriptovalūtām. Un katrā ziņā ne par to, kā ātri daudz nopelnīt vai tikpat ātri daudz pazaudēt ar tām spekulējot. Jo stāsts par kriptovalūtām patiesībā ir stāsts par blokķēdēm un, iespējams, revolūciju daudzās citās mums ikdienā it kā jau ierastās lietās. Vismaz cilvēki, kas šajā jomā strādā, ir pārliecināti, ka tur Latvijai slēpjas iespējas. Anatolijs Resins, uzņēmuma "Blockvis", kas specializējas tieši blokķēžu tehnoloģiju ieviešanā, vadītājs uzskata - mēs varam!

Stāsta ērģeļbūves meistars Jānis Kalniņš Lai kādu mūzikas instrumentu drīkstētu saukt par ērģelēm, tam ir jābūt stabulēm, kuras skan, kad tajās iepūš gaisu. Vismazākās ērģeles sauc par portatīvu. To novieto uz galda, vai pat tur klēpī. Ar vienu roku mūziķis spiež taustiņus, ar otru roku darbina plēšas. Klaviatūras apjoms reti kad pārsniedz 2 oktāvas. Jau lielākās ērģeles sauc par pozitīvu. Šis nosaukums cēlies no latīņu vārda positus – novietots. Dažkārt gadās redzēt latviski rakstām “ērģeļpozitīvs” vai pat vēl aplamāk “pozitīvērģeles”. Var jau saprast vēlmi izvairīties no vārda “pozitīvs” izpratnes nozīmē labs, tomēr tas norāda vien uz zemu valodas kultūru. Tad jau jālieto arī nosaukums “flīģeļklavieres”, jo vārds “flīģelis” arhitektūrā senāk tika lietots, lai apzīmētu ēkas izvirzījumu. Tātad pozitīvs ir samērā viegli pārvietojamas ērģeles ar reti kad vairāk par 5 – 7 reģistriem, vienu manuāli, ļoti kompaktu stabuļu novietojumu, taustiņš atrodas tieši virs stienīša, kurš atver ventili, nospiežot taustiņu. Šādus instrumentus izmanto kameransambļos, nereti continuo partijām orķestros klavesīna vietā, baznīcās kā kora ērģeles. Baznīcu ērģeles nereti kļūst tik lielas, ka sākas diskusijas: vai ērģeles ir kustamais vai nekustamais priekšmets. Lai cik tas nebūtu dīvaini, šis jautājums ir ļoti aktuāls mūsdienu grāmatvedībā un visādos iepirkumos. Jāteic, ka viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu pagaidām vēl nav. Kopš 19. gadsimta beigām pastāv dalījums baznīcas ērģeles un koncertērģeles. Tas gan ir visai nosacīti, jo koncertu var nospēlēt uz ikviena laba instrumenta. Pie tam mūsdienu instrumentos arī baznīcās lielākoties ir iebūvētas modernas vadības sistēmas, kuras atvieglo ērģelnieka darbu. Kad sākās mēmā kino laikmets, lielajos, greznajos konoteātros tika iebūvētas kino ērģeles. Šeit monopols piederēja amerikāņu firmai Wurlitzer, kuras izgatavotie instrumenti tika uzstādīti visā pasaulē. Wurlitzer ērģelēm bija jau elektropneimatiska traktūra, multipleksa sistēma – tas nozīmē, ka vienu un to pašu stabuli izmantoja vairākos reģistros. Tas nekādā ziņā netraucēja, jo šo instrumentu repertuārā bija kino un teātra mūzika; tajos bija visdažādākie skaņu efekti kā pērkona dārdi, lapu čaboņa, vēja šalkšana utt., lai ilustrētu mēmā kino epizodes. Tomēr paradoksālā kārtā pasaules lielākās Wurlitzer ērģeles atrodas nevis teātrī, bet gan picērijā, Arizonā! Gluži tāpat kā pasaules lielākās ērģeles, kurām ir 7 manuāļi, divas pedāļu klaviatūras, 450 reģistri un pāri pār 30 000 stabulēm, atrodas nevis kādā gigantiskā koncertzālē, bet lielveikalā Filadelfijā! Nu, ko lai saka – amerikāņi... Baznīcas, koncertzāles, kapličas, lielveikali un picērijas – vai ir kāda vieta, kur ērģeles nevar atrasties? Nē, nav – ja ne citādi, tad tās var aizvest ar pajūgu vai auto uz jebkuru pagalmu, tirgus laukumu vai skvēru. Protams, es runāju par ielu ērģelēm, angliski street organ, pie mums sauktas par leijerkastēm. Varbūt kāds vēl atcerās ainu no filmas "Vārnu ielas republika", kur pagalmā ienāca leijerkastnieks. Tās arī ir ērģeles, tikai tur taustiņus nospiež nevis meistarīga ērģelnieka pirksti, bet vienkāršā rullī iedzītas nagliņas vai pneimatisko sistēmu darbina perforēta papīra lente. Esmu dzirdējis nostāstu, ka slavenākais Berlīnes leijerkastu būvētājs Džovanni Badžigalupo (Giovanni Badjigalupo) esot pārbaudījis savu instrumentu skanīgumu tādējādi, ka licis to spēlēt savam palīgam otrpus Šprē upei. Ja visu varēja labi dzirdēt, instruments atzīts par labu esam un laists pārdošanā. Dažkārt šādi instrumenti sasniedza ļoti ievērojamus izmērus un to plēšu darbināšanai bija vajadzīga tvaika mašīna vai jaunākos laikos elektromotors. Atšķirībā no iepriekšējiem, angliski tos sauc fairground organ, latviski pat grūti iztulkot šo nosaukumu, jo mūsu zemē tādi nebija pazīstami. Vakareiropā šādi instrumenti skanēja tirgus laukumos, tie bija neatņemami karuseļu pavadoņi – visur, kur tauta lustējās, skanēja šīs ērģeles. Bet vēl senāk mehāniskās ērģeles iebūvēja pat pulksteņos – gan tādos kuri stāvēja istabās, gan arī baznīcu torņos. Šādiem pulksteņiem, kuri vāciski saucas Flötenuhr, burtiski tulkojot "flautu pulkstenis", skaņdarbus rakstīja daudzi izcili komponisti, tostarp Haidns, Mocarts un Bēthovens. Mūsu uzskaitījums būtu nepilnīgs, ja nepieminētu kaliopi (calliope) – tvaika ērģeles, kur stabulēs pūta nevis gaisu, bet īstu, karstu tvaiku! Tādēļ saprotams, ka stabulēm un vējlādēm vajadzēja būt no metāla, lai tvaiks neko nesabojātu. Tvaika avots bija visparastākais tvaika katls, kurš atradās ikvienā tvaikonī. Kaut ko tādu, protams, varēja izdomāt tikai amerikāņi – šādas ērģeles atradās uz lepnākajiem tvaikoņiem, kuri kursēja pa Misisipi upi. Iebraucot ostā, sagaidītājus apsveica ne vien kuģa svilpe, bet arī vesels ērģeļkoncerts!

"Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas" — Kultūras rondo ienirstam izstādes dzīlēs, jo šī izstāde tā vien aicina lietot aisberga metaforu, kur redzamais ir vien neliela daļa no lielāka kopuma. Skaidrojam pētniecības gaitu izstādes stāstam, kas veidojas ap divu ar Rīgu saistītu personību dzīvēm un darbību. Kim? Laikmetīgās mākslas centrā durvis vērusi izstāde, kuru kopīgi radījuši drēbnieki un audumu dizaineri Solomons Levitānuss un Ļuba Monastirska. Vismaz tā tas ir šīs izstādes kuratoru iztēlē… Realitātē abi Rīgas mākslinieki gāja bojā holokaustā. Viņu dzīvesstāstus un radošo mantojumu izzinājušas kuratores Rikarda Mesnere no Vācijas un Londonā dzīvojošā Estere Kajema. Publiciste Rikarda ir Solomona Levitānusa mazmazmeita, bet mākslas zinātniece Estere – aizrautīga Latvijas ebreju vēstures pētniece. Izstādes kuratores uzklausām ierakstā, bet studijā par izstādi „Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas” stāsta mākslinieki Krista Dzudzilo un Rolands Pēterkops. Daudzslāņainais naratīvs, kas caurvij projektu, veidojas ap divu ar Rīgu saistītu personību dzīvēm un darbību: drēbnieku, piegrieztņu dizaineru un pašizdotu mācību grāmatu autoru Solomonu Levitānusu (Solomon Levitanus, 1875–1941) un Bauhaus tekstila studenti un dizaineri Ļubu Monastirsku (Ljuba Monastirsky, 1906–1941). Paverot dialogu un apmaiņu starp dzīvajiem un aizgājušajiem, izstāde tiecas sniegt argumentus par labu viņu mantojuma aktualizēšanai mūsdienu situācijā. Iecerēta 80 gadus pēc abu slepkavībām, attiecīgi, Rīgas Centrālcietumā un Rumbulas mežā, izstāde "Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas" ir Latvijas ebreju kultūras mantojuma piemiņas akts. Izceļot zināšanu nenoturību un arhīvu trauslumu, šis projekts konfrontē kolektīvo amnēziju, kuru radīja holokausta brutālā robežšķirtne, paverot telpu refleksijai par ķermeņa politiku vēsturiskā un mūsdienu kontekstā, teikts izstādes aprakstā. Apvienojot unikālus arhīva materiālus, jaunpasūtītus Kristas Dzudzilo un modes dizaineru MAREUNROL'S darbus, jaunai telpai un kontekstam pielāgotas dažādu paaudžu mākslinieču Albas D'Urbano un Daigas Grantiņas instalācijas, kā arī kinorežisora Sergeja Lozņicas filmu un "Ground Penetrating Radar group" ģeoarheoloģisko izpēti, izstāde pievēršas jautājumiem par kolektīvās atmiņas veidošanu, tulkošanas metodēm un matērijas radošu transformāciju. Izstāde "Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas" apskatāma līdz 29. decembrim Laikmetīgās mākslas centrā "Kim?".

Pēc trim gadiem skolās kā otrā svešvaloda nevarēs būt krievu valoda. Vismaz 250 Londonas Skotlendjarda elitārās bruņotās vienības policistu atteikušies  izmantot šaujamieročus savu dienesta pienākumu pildīšanai. Rīgas vides trokšņa samazināšanas plānā neierobežo izklaides vietu trokšņošanu.

Šosezon Daugavpils teātris īpašu uzsvaru liks uz cilvēka dvēseli un psihi, kad viņš nonāk ekstremālos apstākļos. Cilvēcības tēmai būs veltītas vismaz trīs šīs sezonas izrādes, un pirmā no tām ir „Pamiers” , kas  savu pirmizrādi piedzīvos jau 6. oktobrī. "Pamiers" ir ukraiņu dramaturga Alekseja Kuraļeha lugas iestudējums, kas balstīts uz reāliem notikumiem Ukrainas austrumos, kad 2014. gadā pamiera laikā abu karojošo pušu karavīri remontēja karadarbības rezultātā bojātos māju jumtus. Tā ir neizdomāta traģēdija par karā ierautiem cilvēkiem, stāsts par spēju saglabāt cilvēcību necilvēcīgos apstākļos. Izrāde krievu valodā ar tulkojumu latviešu valodā titros. Izrādes režisors ir Māris Korsiets. Bet režisorei Lienai Šmukstei šajā sezonā būs debija Daugavpils teātrī. Šarmantu sieviešu komandā top stāsti par sieviešu likteņiem un viņu dvēseļu dzīlēs klusībā mutuļojošo. „Pie klusiem ūdeņiem” būs režisores Lienas Šmukstes pirmais iestudējums Daugavpils teātrī, un tā pamatā ir latviešu prozas karalienes Regīnas Ezeras stāsti Agneses Rutkēvičas dramatizējumā. Izrāde veidota kā ceļojums pa teātri un četru sieviešu likteņiem, katrai varonei atvēlot savu telpu, kurā dalīties ar savu stāstu par mīlestību, vientulību un sapņiem.

Troksnis uz ielas, troksnis darbavietā, skaļa mūzika austiņās un pat šķietami nejūtami vienmērīgi fona trokšņi, ko visapkārt rada tehniskas ierīces, ventilācijas sistēmas… Gadsimts, kurā dzīvojam, ir skaļš, jo īpaši pilsētās. Klusums kļūst par luksusa preci, kas pamazām sāk izzust. Kā tas ietekmē mūsu dzirdes aparātu? Vai mūsu ausis var pierast pie trokšņainās pasaules un kā šis troksnis ietekmē mūsu organisma kopējo stāvokli, analizē Rīgas Stradiņa universitātes Otorinolaringoloģijas katedras vadītāja, ārste-otorinolaringoloģe Gunta Sumeraga. Speciālistes ieteikumi, kā šajā skaļajā gadsimtā par sevi parūpēties. Pirmām kārtām, atpūsties klusumā un novērtēt klusumu. Ir cilvēki, kuriem ir grūti iemigt, tāpēc viņiem fonā ir televizors vai radio. Vismaz uzliekat, ka izslēdzas pēc pusstundas un ļaujat sev to luksusu - gulēt klusumā.  Noteikti arī pēc darba, atnākot mājās, vismaz nedaudz atpūšaties klusumā. Izbaudiet skaņu - aizejiet uz labu koncertu, aizejiet paklausāties labu mūziku un izbaudāt to, ko varat sajust ar dzirdi. Kohleārā implanta darbība Cilvēka auss iekšpusē atrodas spirālveida kanāls, ko dēvē par gliemezi jeb latīņu valodā – cohlea. No tā arī radies nosaukums kohleārais  implants. Kā šī ierīce palīdz nedzirdīgiem un ļoti vājdzirdīgiem cilvēkiem uztvert skaņas, par to saruna ar otolaringoloģi, Latvijas Bērnu dzirdes centra vadītāju Sandru Kušķi. Pagājušā gadsimta  60. gadu vidū Austrālijā ausu ķirurgs Greeims Klārks, domājot par to, kā palīdzēt savam nedzirdīgajam tēvam, sāka darbu pie kohleārā implanta izstrādes, un 1978. gadā notika pirmā kohleārā implanta operācija. Kopš tā laika šī ierīce tiek nemitīgi uzlabota un pilnveidota un šī implanta uzvaras gājiens turpinās. Vieni no biežākajiem kohleāro implantu lietotājiem ir bērni, kuriem jau piedzimstot, vai ļoti agrīnā vecumā ir konstatēta smaga vājdzirdība vai nedzirdība. Zinot, ka  dzirde ir saistīta ar runu, ir gadījumi, kad šī jaunā skaņu pasaule uzreiz nenozīmē, ka bērns sāks labi runāt. Tas ir atkarīgs no katra pacienta uztveres un var prasīt ilgu un pacietīgu darbu gan no bērna, gan no  vecākiem, lai  kohleārā implanta lietotājs ne tikai uztvertu skaņas, bet spētu tās arī sekmīgi pielietot. Kā teic Sandra Kušķe, mums Latvijā ir vairāki „zvaigžņu bērni”, kuri piedzimuši vai agrā bērnībā kļuvuši nedzirdīgi līdz ar to arī nerunīgi, bet ar implanta palīdzību viņi pārvalda vairākas svešvalodas, spēlē mūzikas instrumentus, dzied koros, dejo. 

Ekonomikas motors ir noslāpis, startera akumulators tukšs, tik tēlaini ekonomisti komentē jaunākos iekšzemes kopprodukta datus. Latvijas IKP otrajā ceturksnī samazinājies par 0,5% un raugoties uz visiem citiem rādītājiem - kravu kritumu visās nozarēs, mājsaimniecību tēriņu sarukumu, augošajiem kredīta maksājumiem - cerēt uz būtiskiem, ātriem uzlabojumiem neesot vērts.  Algas gan turpina augt. Vismaz uz papīra un statistikas datos. Centrālās statistikas pārvaldes publiskotie dati rāda, ka mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu 2023. gada 2. ceturksnī bija 1525 eiro, par 12% vairāk nekā pirms gada. Te gan tā viltīgi, jo lai gan alga augusi, īsti nopirkt vairāk jau par to nevar, jo inflācija. Ekonomisti gan rēķina - šobrīd ir var tā teikt lūzuma punkts, brīdis, kurā algu pirktspēja, pēc divu gadu krituma, atkal sāks augt, respektīvi - algas augs straujāk nekā inflācija.  Karsts temats ir Sadales tīklu tarifu pieaugums. Te nu praksē redzējām to kā teorija atšķiras no prakses. Kamēr tarifu kāpums bija teorētisks, lielākajai daļai, tajā skaitā arī politiķiem un regulatoriem šķita "nu labi", bet pēc tam, kad reāli praksē un savos rēķinos to ieraudzīja paši un iedzīvotāji, kļuva par kļūdu, kas jālabo. Viens no piedāvājumiem ir to labot ar valstij piederošā enerģētikas uzņēmuma Latvenergo peļņu.  Augstā elektrības cenas tā finanšu rezultātiem ir nākušas par labu, gluži kā procentlikmju kāpums bankām. Latvenergo ir jaunu ieņēmuma un peļņas rekords pusgadā. Par praktiskām, katra personīgā maciņa lietām runājot, beidzot, cilvēkiem, kuriem par iepriekšējo gadu būs izveidojusies iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) pārmaksa, to varēs saņemt, neiesniedzot gada ienākumu deklarāciju. Nākotnē VID sola visu procesu vēl ērtāku, jo tā kā VID rīcībā bieži vien jau ir visa informācija par attaisnotajiem izdevumiem, nodokļu atvieglojumiem. Pašu deklarāciju iesniegšana, sagatavošana varētu būt pilnībā automātiska. Un, ja runājam par katra portfeļa vērtību, ir labas un ir arī sliktas ziņas. Kāda kopumā investoriem bijusi šī vasara? Vaicājam Oskaram Briedim no Swedbank ieguldījumu pārvaldes sabiedrības.  Sarunājamies ar vairākiem uzņēmumu īpašniekiem - Līga Gutāne kovida laikā sāka strādāt ar porcelānu un izveidoja uzņēmumu "Liga Light",  tekstilmākslinieci Irīnu  Abakoku, zīmola "Marta un Zveja" īpašniekiem un izveidotājiem, kā arī Inesi Manguli, zīmola "Dabasspēks" saimnieci.       

Tuvojas jaunais mācību gads, un daudzi no mums atminēsies, kā ar vieglu satraukumu pirms 1. septembra savulaik esam kārtojuši skolas somu un arī apģērbu, ar kuru doties uz svinīgo pasākumu. Bet, kad skolas gaitas jau būs sākušās, apģērba izvēli noteiks pašas mācību iestādes noteikumi - ko vilkt un kad vilkt. Vismaz tā varētu teikt mūsdienās. Vēsturiski gan skolas formai ir bijusi liela nozīme - panākt audzēkņu vienotību ar ārējā izskata starpniecību. No viduslaikiem piederīgiem mēteļiem līdz militāra stila apģērbam 20. gadsimtā un popkultūras elementiem - šādu skolas formu evolūciju plašāk aplūkosim raidījuma kopā ar modes vēsturnieci Edīti Paruti. 

Noslēguma koncerts “Kopā augšup” ir veltījums Dziesmusvētku tradīcijas 150. gadadienai un mūsu visu kopīgajai un gaišajai rītdienai. Kultūras rondo saruna par gatavošanos noslēguma koncertam ar tā mākslinieciskās darba grupas pārstāvēm – diriģenti Airu Birziņu un horeogrāfi un deju virsvadītāju Ivetu Pētersoni-Lazdāni. "Šajā reizē noslēguma koncerts pirmo reizi svētku vēsturē patiesi ir noslēguma koncerts. Visus svētkus līdz šim koristi viesmīlīgi savā koncertā pieņēma mūs visus un tad mēs kopā svinējām svētku noslēgumu," atzīst Iveta Pētersone-Lazdāne. "Šoreiz koncerts top citādi. Lielākās nozares ir izvirzījušas savus pārstāvjus darba grupai un mēs kopā jau darbojamies vairāk nekā gadu, pusotru. Gabaliņu pa gabaliņam, kripatiņu pa kripatiņai liekam šo koncertu kopā, veidojam kopā, spriežam par dažādām lietām, niansēm, kā tas viss veidosies."  "Katrs dziedātājs ir svarīgs. Tas tembrs, kas skan kopā, veidojas no 14 ar pusi tūkstošiem balsu. Vismazākā balstiņa, visklusākā skaņa ir kaut kāda maza daļiņa no visas balss. Patiešām tas brīnums, kāda skaņa ir estrādē, šobrīd ir jāanalizē, kā tas veidojas," vērtē Aira Birziņa. "Pakāpjoties augstāk publikā, mums pašiem ir tāds kaifs dzirdēt skaisto kora toni, tembru, tādu vienotu tembrālu saskaņu. Tas tembrs ir tik bagāts un skaists, un spožs. Tas bija brīnumaini. Domāju, ka liela nozīme arhitektūras īpašajiem vairīgiem. Tā ir, protams, pašu dziedātāju gan atdeve, gan attieksme, gan zināšanā." "Koristiem tomēr jāsaprot, ka fizikas likumi ir fizikas likumi, kurus nevar apiet nekad. Ja ir liela grupa dziedātāju vai orķestra, tad arī estrādē vienmēr tā būs, ka attālums neļaus dziedāt tik komfortabli kā koncertzālē, kā savā mēģinājuma telpā, kā viena kora sastāvā," atgādina diriģente. Mežaparka Sidraba birzī – par godu svētku norisei atjaunotajā estrādē, pieredzējušu virsdiriģentu un goda virsdiriģentu vadībā skanēs jauktie, sievu, vīru, senioru, bērnu un jauniešu kori, pūtēju orķestri un kokļu ansambļi. Latvijas novadu krāsas vizēs jaunradītas mūzikas svītas un deju sniegumā. Kā vienā elpā izskanēs arī pašu koristu izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas, iemirdzēsies latviešu kormūzikas dimanti plašā vēsturiskā spektrā – no Dziesmusvētku zelta fonda līdz mūsdienām, pirmatskaņojumus piedzīvojot Lolitas  Ritmanes un Jēkaba Jančevska jaundarbiem.

ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnā. Āfrikas valstu līderi aicina Putinu sākt miera sarunas ar Ukrainu. Skandināvu akcija pret Krievijas tirgū esošajiem rietumu uzņēmumiem. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Sazināmies ar Ingu Purgali Zviedrijā. Blinkens Pekinā – runāts par visu, sarunāts nedaudz Šīs nedēļas sākumā notika Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena oficiāla vizīte Ķīnas Tautas republikā. Tas ir pirmais šāda līmeņa amerikāņu amatpersonas apmeklējums totalitārajā Āzijas lielvalstī pēdējo piecu gadu laikā; apmeklējums, kas tika gaidīts ar zināmām cerībām uz līdzšinējās attiecību lejupslīdes apturēšanu. Vismaz retorika šai ziņā dod pamatu piesardzīgam optimismam. Uz to vedina, pirmkārt, tas, ka amerikāņu ārlietu resora vadītāju iepriekš neizsludinātā vizītē pieņēma Ķīnas valsts un kompartijas līderis Sji Dziņpins. Viņa tikšanās ar rangā zemāku amerikāņu amatpersonu apliecina Pekinas nopietnu vēlmi uzlabot attiecības. Un ja šī tikšanās ilga tikai kādas 35 minūtes, tad ar savu ķīniešu kolēģi Ciņu Ganu valsts sekretārs sarunājās apmēram septiņas ar pusi stundas. Tāpat viņš tikās arī ar Ķīnas kompartijas centrālkomitejas ārlietu nodaļas vadītāju Vanu Ji. Kā tika uzsvērts publiskajās uzstāšanās, sarunās skarts praktiski viss abas puses interesējošo aktualitāšu loks – Taivānas statuss un situācija, Krievijas agresija pret Ukrainu, cilvēktiesību stāvoklis Ķīnā, sevišķi Siņdzjanā, Tibetā un Honkongā, arī Ķīnā ražotā sintētiskā opiāta fentanila nelegālais imports Savienotajās Valstīs. Kas attiecas uz Taivānu, valsts sekretārs Blinkens vēlreiz apliecināja Vašingtonas nemainīgo nostāju, atzīstot Pekinas valdību par vienīgo Ķīnas suverēno varu, tomēr brīdināja sarunu partneri atturēties no provokatīviem soļiem pret faktiski neatkarīgo valsti. Savukārt Ķīnas puse apliecināja, ka tā neatbalstīs Krieviju ar letāla bruņojuma piegādēm. Uz to gan amerikāņu viesis aizrādīja, ka šai ziņā trūkst pārliecības par ķīniešu privāto kompāniju godprātību. Daudzi novērotāji sevišķi uzsver Sji Dziņpina teikto, ka Ķīna respektējot Savienoto Valstu intereses un nemēģinot apstrīdēt to lomu pasaulē vai tās šai ziņā aizstāt. Šāda retorika šķiet solis atpakaļ pēc visa, ko Pekina teikusi un darījusi attiecībās ar Savienotajām Valstīm apmēram pēdējā gada laikā. Tiesa, kādas konkrētas nozīmīgas vienošanās Entonija Blinkena vizītes laikā netika sasniegtas, tai skaitā nenotika cerētā kontaktu atjaunošana starp abu valstu aizsardzības resoriem. Šie kontakti tika pārtraukti februārī, kad tika notriekta Savienotās Valstis pārlidojusī ķīniešu izspiegošanas zonde. Āfrika māca mieru Eiropai Pagājušās nedēļas nogalē Kijivu un Maskavu apmeklēja augsta līmeņa Āfrikas valstu delegācija, kurā ietilpa Dienvidāfrikas, Ēģiptes, Senegalas, Kongo Republikas, Komoru, Zambijas un Ugandas pārstāvji. Centrālā figūra šai delegācijā bija Dienvidāfrikas Republikas prezidents Sirils Ramafosa. Brauciena deklarētais mērķis bija miera procesa iniciēšana un, kā uzsvēra Dienvidāfrikas līderis, šī ir pirmā reize, kad Āfrikas pārstāvji iesaistās šādā misijā ārpus kontinenta robežām. Kā zināms, Āfrika nopietni cieš no labības un minerālmēslu piegāžu apsīkuma karadarbības rezultātā. Tomēr miera plānam, kuru Kijivā piedāvāja Dienvidāfrikas prezidents, raksturīga viņa valstij un vairākām citām Āfrikas nācijām raksturīgā nenoteiktā nostāja pret Krievijas agresiju. No konkrētajā misijā iesaistītajām, sevišķi Dienvidāfrika un Uganda uzlūkojamas par Kremļa režīma netiešām atbalstītājām. Arī šī brauciena laikā prezidents Ramafosa atkārtoja savus ieskatus, proti – Krievijas iebrukumu Ukrainā esot veicinājusi pati Ukraina un arī rietumvalstis. Attiecīgi, delegācijai viesojoties Maskavā, Kremļa režīma līderis Putins uzteica tās „līdzsvaroto” pozīciju. Tomēr, runājot par miera plānu, agresorvalsts vadītājs izteicās, ka vairākus tā punktus būšot grūti īstenot. Netiešs mājiens par Kremļa attieksmi ir arī tas, ka delegācijas uzturēšanās Kijivā neatturēja Krievijas spēkus no kārtējās raķešu apšaudes. Savukārt prezidents Zelenskis afrikāņu viesiem nepārprotami norādīja, ka nekādi diplomātiski risinājumi nav iespējami, kamēr Ukrainas teritorijā atrodas Krievijas okupanti. Rezumējot – Āfrikas līderu misijas konkrētie panākumi, kā jau varēja sagaidīt, ir teju nekādi, ja neskaita solījumus turpināt procesu. Kas attiecas uz skaļi nedeklarēto, iespējams, Āfrikas valstu līderiem ir izdevies mazināt Kremļa saimnieka vēlmi izstāties no vienošanās, kas nodrošina Ukrainas labības eksportu uz Āfriku no Melnās jūras ostām. Asinis šokolādē Savienotajās Valstīs bāzētā transnacionālā kompānija „Mondelēz International” ir viens no lielākajiem konditorejas izstrādājumu ražotājiem pasaulē. Tās ienākumi 2021. gadā bija nepilni 29 miljardi, un peļņa – vairāk nekā 4 miljardi ASV dolāru. Koncerna paketē ir vairāk nekā četrdesmit zīmoli, tai skaitā tādi pasaulē un arī Latvijā atpazīstami kā „Milka”, „Belvita”, „Cadbury”, „Côte d'Or”, „Daim”, „Halls”, „Marabou”, „Oreo”,  Toblerone”, „Philadelphia Cream Cheese”. Pagātnē kompānija bijusi iesaistīta vairākos skandālos, kas saistīti ar globālo pārtikas ražotāju sociāli un ekonomiski bezatbildīgu politiku Āfrikas valstīs. Līdz ar citiem ražotājiem „Mondelēz” ticis vainots par to, ka iepērk kakao pupiņas no plantācijām Kotdivuārā un Ganā, kuras izveidotas, izcērtot aizsargājamus mežu masīvus, kā arī no plantācijām Mali, kurās tiek izmantots bērnu vergu darbs. Kompānija reaģēja, deklarējot godīgas ražošanas standartu ieviešanu un programmas bērnu verdzības apkarošanai. Tagad globālais našķu ražotājs saskāries ar jaunu reputācijas izaicinājumu: 25. maijā Ukrainas Nacionālā korupcijas novēršanas aģentūra iekļāva „Mondelēz International” savā kara atbalstītāju sarakstā. Iemesls ir tas, ka kompānija pēc 24. februāra nav pārtraukusi darbību Krievijā, turpina tur tirgoties, ražot un maksāt nodokļus agresorvalsts budžetā. Kā liecina muitas dati, atsevišķu kompānijas produktu imports Krievijā pat pieaudzis, tāpat kā kompānija peļņa, jo tā pārstājusi reklamēties un samazinājusi citus nenozīmīgākos tēriņus. Visstraujāk uz Ukrainas deklarēto reaģēja koncerna sadarbības partneri Ziemeļvalstīs. Ar „Mondelēz” saistītos zīmolus pārtraukušas tirgot nacionālās aviosabiedrības SAS un „Norwegian Air”, Zviedrijas publiskais dzelzceļa pārvadātājs SJ, viesnīcu ķēde „Srawberry”, mazumtirgotājs „Elkjop”, kuģniecības kompānija „Fjord Line” u.c. Sadarbību ar koncernu pārtraukušas Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas futbola asociācijas. Boikotētājus nekavē tas, ka vairākiem „Mondelēz” zīmoliem, kā saldumu ražotājiem „Marabou” un „Freia” vēsturiski ir Skandināvijas izcelsme. Saskarsmē ar presi kompānija līdz šim skopi komentēja šībrīža boikotu, taču koncerna iekšienē izplatīts tā Eiropas tīkla prezidenta Vinsa Grūbera paziņojums, kurā viņš sūkstās par nevienlīdzīgu attieksmi – citi ražotāji, kuri arī nav pametuši Krievijas tirgu, šādi netiekot boikotēti. Tajā pat laikā, kā ziņo aģentūra „Reuters”, pret „Mondelēz” vadības rīcību sākuši protestēt uzņēmuma darbinieki Austrumeiropā. Cita starpā minēts, ka jau martā attiecīgu vēstuli parakstījuši 130 nodarbinātie Baltijas valstīs. Ar līdzīgiem protestiem saskārušies arī divi citi pārtikas ražošanas giganti – „Nestle” un „PepsiCo”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu valsti Āfrikas dienvidos. Valstī ir daudz parku un safari zonu, ka arī uz tās robežas ar Zimbabvi atrodas slavenais Viktorijas ūdenskritums, ko vietējie dēvē par Mosi-oa-Tunya jeb “dūmi, kur dzimst pērkons”. Valsts senais nosaukums bija Ziemeļrodēzija. Tas pastāvēja, kamēr valsts bija daļa no britu protektorāta, respektīvi no 1911. līdz 1964. gadam. Reģions ieguva nosaukumu Sesila Rodasa vārda dēļ, britu imperiālista un kalnrūpniecības magnāta, kuram bija nozīmīga loma Āfrikas kolonizācijā. 1964. gadā Ziemeļrodēzija ieguva neatkarību no Lielbritānijas un kļuva par Zambijas Republiku. Lēmumu par nosaukuma maiņu ietekmēja vēlme apliecināt atsevišķu nacionālo identitāti un attālināt valsti no tās koloniālās pagātnes. Jaunais nosaukums Zambija tika atvasināts no Zambezi upes, kas tek cauri valstij. Nosaukuma maiņa uz Zambiju atspoguļoja valsts iedzīvotāju centienus veidot savu likteni un izveidot suverēnu valsti. Tā bija daļa no plašāka dekolonizācijas viļņa, kas 20. gadsimta vidū pārņēma Āfriku, jo daudzas valstis centās atbrīvoties no koloniālās varas un nostiprināt savu neatkarību. Vēl viena interesanta tendence – 20 miljonus iedzīvotāju lielajā Zambijā runā vismaz 70 atšķirīgās valodās, un sabiedrību veido vairāk nekā 70 etniskās grupas. Oficiālās valodas tikmēr Zambijā ir angļu, nyanja un bemba. Atšķirībā no daudzām kaimiņvalstīm šajā reģionā, Zambijai ir izdevies izvairīties no kara un satricinājumiem, kas ir iezīmējuši Āfrikas valstu pēckoloniālos gadus. Tādējādi, salīdzinot ar citām valstīm, Zambija ir ieguvusi politiskās stabilitātes reputāciju. Vienlaikus šajā valstī pastāv ļoti politiski jutīgs temats, jo Zambijā ir reģions, kas vēlās iegūt neatkarību, un šī kustība un vēlme sakņojas vēsturiskos un kultūras faktoros. Barotselande ir mazs reģions, kas atrodas Zambijas rietumos, ko galvenokārt apdzīvo lozi kopienas cilvēki. Šim reģionam ir izteikta kultūras identitāte un vēsturiska autonomija. Koloniālā laikmeta laikā Barotselande bija Lielbritānijas Dienvidāfrikas protektorāts, atsevišķi no Ziemeļrodēzijas. Tai bija sava pārvaldības sistēma, un to pārvaldīja karalis vai vietējo valodā – litunga, kuram bija ievērojama vara pār reģionu. Kad Zambija 1964. gadā ieguva neatkarību no Lielbritānijas, Barotselande vienojās par īpašiem noteikumiem ar jaunizveidoto Zambijas valdību. 1964. gada Barotselandes līgums atzina reģiona autonomiju un piešķīra tam ievērojamu pašpārvaldes līmeni, tostarp kontroli pār zemi, dabas resursiem un vietējo pārvaldi. Tomēr spriedze sāka pieaugt nākamajās desmitgadēs, jo nākamās Zambijas valdības iedragāja Barotselandei piešķirto autonomiju. Zambijas valdība centralizēja varu un ieviesa politiku, kas tika uzskatīta par reģiona pašpārvaldi graujošu, tostarp valdības amatpersonu iecelšanu galvenajos amatos Barotselandē. 2012. gadā Barotse Nacionālās brīvības alianse (BNFA), Barotselandes intereses pārstāvošā politiskā organizācija, pasludināja reģiona neatkarību no Zambijas. Viņi apgalvoja, ka Zambija ir pārkāpusi Barotselandes nolīgumu, padarot to par spēkā neesošu, un ka Barotselande ir jāatzīst par atsevišķu valsti. Zambijas valdība neatzina Barotselandes neatkarības deklarāciju. Tā vietā tā ir ieņēma stingru nostāju, uzskatot jebkādu diskusiju par atdalīšanos vai atbalstu neatkarībai par nelikumīgu un draudu nacionālajai vienotībai. Valdība ir arestējusi un apsūdzējusi personas, kas ir iesaistītas Barotselandes neatkarības aizstāvībā, radot turpmāku spriedzi un nemierus. Mūsdienās Barotselandes neatkarības jautājums joprojām nav atrisināts un ir politiskās spriedzes avots Zambijā. Lozi iedzīvotāji reģionā turpina apliecināt savu kultūras un politisko identitāti, pieprasot lielāku autonomiju un Barotselandes kā atsevišķas vienības atzīšanu. Tomēr Zambijas valdība uzskata, ka valsts teritoriālā integritāte ir jāsaglabā, un diskusijas par atdalīšanos nav pieļaujamas tiesiskā regulējuma ietvaros. Vēl gribam parunāt par citu valsts izaicinājumu – AIDS un tā nozīmi Zambijas kultūrā. Vairāk jautājām žurnālistam Ansim Bogustovam, kurš savulaik ir bijis Zambijā. Bet Zambijas ekonomika ir tikpat daudzveidīga kā valsts. Valsts galvenās nozares ir ieguves rūpniecība, lauksaimniecība, ražošana, tūrisms un pakalpojumi. Šīs nozares sniedz ievērojamu ieguldījumu Zambijas iekšzemes kopproduktā, un tām ir izšķiroša nozīme tās ekonomiskajā vidē.

Tuvojoties vasarai, “Pīci breinumi” un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Latgales reģiona pārvaldes Preiļu daļas ugunsdzēsēji glābēji atgādina: “Atpūšoties pie ūdens un mežā, esi īpaši piesardzīgs!” Raidījumā runājam par ugunsdzēsēja glābēja profesiju un drošību vasarā kopā ar Preiļu daļas vada komandieri virsleitnantu Igoru Martinovu, vada komandieri kapteini Edgaru Krekelu, kā arī ugundzēsēju glābēju (autovadītāju) kaprāli Lauri Anusānu. Pēc sarunas ar puišiem pārliecinājāmies un piekrītam Igora Martinova teiktajam: “Ugunsdzēsēja vidējais svars ir 200 kg, jo vismaz 100 kg sver viņa sirds.” Tāpēc cienīsim šo profesiju – skatīsimies spoguļos un palaidīsim operatīvo dienestu, atpūtīsimies droši un neveiksim viltus izsaukumus! Raidījumu vada Baiba Baltace-Saukāne un Janis Pampe. Breinojamīs kūpā!

24. maijs ir režisora, dramaturga, aktiera, teorētiķa, publicista un tulkotāja, fantasta, romantiķa un dēkaiņa Pētera Pētersona dzimšanas diena. Šogad atminamies izcilo personību, kura Dzejas izrāde un iestudējums "Spēlē, Spēlmani!" ir ierakstīta Latvijas Kultūras kanonā, simtgadē. Kultūras rondo tiekamies ar trim cilvēkiem, kam ir daudz ko teikt par Pēteri Pētersonu. Sarunājas režisors Gatis Šmits, E.Smiļģa Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš un Pētera Pētersona meita Karina Pētersone. "Meteors - Pētersons," tā Pēteris Pētersonu raksturo Jānis Siliņš. "Man nesen prasīja, ja būtu jāveido viņam piemineklis, es teicu, ka tā konkrēti nekā. Jābūt kaut kādai atmosfērai, kaut kādam pilnīgi citam. Tā bija tik neordināra personība, kas nebija prognozējams. Vismaz man."  "Manuprāt tieši tādam inteliģentam cilvēkam ir jābūt, kas var jebkurā brīdī pateikt, ko domā, atrast kādu oriģinālu redzesleņķi sarunai un vienmēr stāvēt uz savām kājām un stāvēt nedaudz savrupi," atzīst Gatis Šmits. "Man ar Pētersonu asociējas, ka viņš ir personība, bet arī īpatnis, kultūras nesējs, vecās, klasiskās kultūras pārstāvis, kas padomju laikā izskatījās savdabīgi. Ne tik daudz viņa paša personības dēļ, bet tās lomas, ko viņš spēlēja, nesot sev līdzi šo klasisko audzināšanu, izglītību un zelta laikmeta kultūru." "Objektīvi vērtējot, viņš bija cilvēks ar milzīgu erudīciju, bagātu mantojumu, ar ironisku piesitienu. Ļoti ironisks, ar to viņš mēģināja tikt cauri dažādām sarežģītām situācijām. Ļoti ekspresīvs," papildina Karina Pētersone. "Bet man ir jāsaka, ka viņā bija arī šķautnes, ko cilvēki varēja arī nepazīt un nezināt. Viņš bija ārkārtīgi gādīgs ģimenes cilvēks. (..) Viņš ļoti rūpējās par visiem ģimenē, ļoti lepojās ar saviem bērniem, bija ar romantisku stīgu. Attiecībās ar Noru [sievu] jūtīgs un mīlošs. Labs dārznieks, prata iekārtot vidi ap sevi, nevairījās no praktiskiem darbiem, manā istabā visas mēbeles bija viņa roku gatavotas, no plaukta līdz skapim un rakstāmgaldam. Tas, kā viņš pielāgoja man slēpes braukšanai, tas ir cits stāsts. Nevienam bērnam nenovēlu tādas mokas... Kā ar motorzāģi rīkojās... Visu viņš režisēja, dzīve ar režisoru." Pirms pieciem gadiem bija "Runča festivāls", tā teica Karina Pētersone. Tagad Pētera Pētersona simtgadē jubilejas notikumiem dots kopīgs nosaukums "Tikai Pētersons". Ir notikumi tagad, maijā, un būs rudenī. Nosaukums droši vien, atceroties Pētera Pētersona lugu "Tikai muzikants".   Vairāk par to, kāpēc Pēteris Pētersons ir Runcis un par ģimeni var klausīties raidījumā Dzimtas saknes.

* Vismaz šajā mācību gadā ģimnāzijas varēs rīkot iestājpārbaudījumus papildu valsts eksāmeniem, tāpat kā līdz šim * Aizdomas par LOK prezidenta iespējamo interešu konfliktu nonākušas arī parlamenta darba kārtībā - situāciju plāno apspriest Saeimas Sporta apakškomisijā * Zelenskis aicina Ukrainas sabiedrību sasparoties, jo uzvaru karā esot jāizcīna visai valstij, nevis tikai karavīriem frontē

Dārza darbu sezona ir klāt! Pirms ķerties klāt dārza modināšanai pēc ziemas miega, iesakām ieklausīties ekspertēs. Kuri darbi jāsteidz pirmie, kurus var arī nedaudz atlikt, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne un dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska. Darbi ir daudz un dažādi un parasti kāds arī paliek nepadarīts, bet Vija Rožulapa saka, ka nevajag dzīvot ar pārmetumiem sev, ka kaut kas nav izdarīts. Vismaz dzīves otrā pusē vajadzētu nomierināties, ka tas nav perfekti un šis nav perfekti. Abas ekspertes šobrīd mudina mēslot augus, jo mēslojums tagad labi izšķīstu. Ir īstais laiks visu bērt. Pavasarī ir labāk dot augiem pamatmēslojumu, komplekso mēslojumu, kur vairāk ir slāpeklis. Ja nav augi mēsloti rudenī ar kūtsmēsliem, to vajag darīt tagad, it sevišķi tas attiecas uz augiem, kas dod ražu. Nevar upeni mēslot tikai ar minerālmēsliem. Ja nav pieejami kūtsmēsli, organiskais mēslojums pieejams veikalā.

Stāsta Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Grobiņā Maija Rolava "Mātes klavierspēlē klausoties, viss izgaist putekļos un mani paņem  savā varā vārdos netverama pasaule. Jau bērnībā man mūzika bija nepieciešama kā dienišķā maize, kā valoda, kas vieno debesis un zemi," savulaik rakstījusi Zenta Mauriņa. Viņa izauga mūzikas pasaulē. Grobiņas doktorāta galvenie viesi pamazām kļuva mūziķi. Muzikālā atmosfēra mājās bija parasta lieta, jo Zentas māte rīkoja trio un kvarteta vakarus, tajos skanēja gan vijole, gan klavieres. Grobiņnieki esot vīpsnājuši, un daktera kundzes Melānijas muzikālos centienus saukuši par "dakterkundzes muzikālajām orģijām". Te valdīja Bēthovena kamermūzika, Rihards Vāgners, īpaši iemīļots bija Rihards Štrauss. Mājas ballītēs, dzimšanas dienās māte pati spēlēja valšus un dančus, jo privātmājās patafonu vēl nelietoja un tas arī neliecināja par labu gaumi. Pusaudžu gados Zenta mācījās klavierspēli. Viņas privātskolotājs bija ģimenes draugs Hanss Holcapfels, mūziķis, tā laika Liepājas Simfoniskā orķestra diriģents – cilvēks, kurš savu dzīvi pavadīja gara pasaulē, daudz stāstīja par tā laika un pagātnes dzejniekiem, komponistiem, mūziķiem. Viņš uzskatīja, ka dzīves piepildījums ir māksla. Un iedvesa Zentai drosmi, ka gara pasaulē viņai visi vārti atvērti. Par viņu Zenta rakstīja: "Tur, kur esam mēs ar tēvoci Hansu, vienmēr ir pirmā klase!" Diriģentam, kurš pamazām bija kļuvis par mājas draugu, Zentas dzīvē bija liela ietekme. "Manā dumpīgajā sirdī viņa tuvumā aizvērās viena otra brūce." Viņš mācīja ne tikai mūziku, bet arī cieņu pret rakstīto vārdu. Cilvēkus Holcapfela kungs vērtēja pēc viņu izturēšanās pret grāmatu uzskatīdams, ka tie, kuri lasot lauž grāmatu, spējīgi uz nodevību." Zentai Mauriņai bija kvēla, aizrautīga un jutekliska  daba, un agrās jaunības maksimālismā viņas tā laika moto bija - visu vai neko, tādēļ mūzikas stundas uzņēma ar lielu aizrautību un atbildību. Uzskatīdama, ka muzikālais talants ir iedzimts un viņas meitām tas nepiemīt - katrā ziņā tas neesot tik spilgts kā viņai, Melānija vienmēr pretojās Zentas mūzikas stundām un taisnīgi domāja, ka simfoniskā orķestra diriģentam neklājas nopūlēties ar skuķu neveiklajiem pirkstiem. Kad Zenta savās mūzikas studijās bija nonākusi līdz Baha fūgām un Šopēna prelūdijām, kādu dienu atskārta, kādēļ klavierspēli apgūt profesionāli viņai neizdosies. Pie vainas bija atklāsme, ka spēlējot nevarēs lietot klavieru pedāli, jo, lai lietotu pedāli, bija vajadzīgas kājas, par ko viņa rakstīja: "Protams, pedālis ir muļķīgs metāla daikts, kas jāspiež ar kāju, bet tas saistīja toņus, tos saauda audumā." No  tālākajām mūzikas  stundām Zenta atteicās, jo gribēja spēlēt tā, kā jāspēlē, vai arī nemaz, ar šo lēmumu sarūgtinot savu skolotāju. Viņš zināja, ka mūzikā ar varu nekas nav panākams. Vecākiem viņš paskaidrojis, ka Zenta ir pārpūlējusies un šī iemesla dēļ mūzikas stundas jāpārtrauc. Par viņa takta izjūtu Zenta bija pateicīga. Domājot par mūzikas ietekmi uz cilvēkiem, rakstniece apraksta gadījumu, kad Pirmā pasaules kara laikā ģimene bijusi spiesta doties bēgļu gaitās: tikmēr Grobiņas doktorātā vācu virsnieki ierīkojuši kazino. Atgriežoties mājās, dakterim Mauriņam ar sievu, piecām meitām un divām kalpotājām no plašajām telpām piedāvāts apmesties mazā istabiņā. Māte pašapzinīgi iegājusi mājā, kuru atstājusi tīru un glītu, ieraudzījusi, ka uz viņas spožā flīģeļa, uz kura pat puķu vāzi nedrīkstēja nolikt, sakarsētā pannā kūpējušas desiņas. Paceltu galvu viņa apstājusies mūzikas istabas vidū, pārmetoši uzlūkojusi kareivjus un teikusi:  "Kungi, vai tā ir vācu kultūra?" Uz ko kāds augstāks vācu virsnieks pielēcis kājās, sasitis papēžus un atteicis: "Nē, kundze, tas ir karš!" Mātei izdevies mūzikas istabu atkarot un viņa atgriezusies pie klavierspēles. Un, kad pilsētiņas komandants vakara pastaigās bija dzirdējis viņu aizrautīgi spēlējam Šopēna prelūdiju, pārsteigts lūdzis atļauju noklausīties Melānijas kundzes muzikālajā interpretējumā. Tik kaislīgu Šopēnu kā cienītā kundze spēlējot, viņš dzirdot pirmo reizi! Dažas dienas vēlāk virsnieki izvākušies no doktorāta un visas vienpadsmit istabas atkal bijušas ģimenes rīcībā. Un tad Zenta ir izaugusi, un doktorāts, kas viņai licies kā ozols, kurš dziļi sakņojas zemē, vairs neeksistē. Par visu vairāk viņa vēlas doties uz Rīgu un studēt. Bruņodamās ar Nīčes atziņām, viņa alkst cīņas. Rīga viņai nozīmē brīvību un garīgu pilnību, bet Zentai tā sagādā vilšanos. Lielajā pilsētā viņa iepazīst, kas ir šaurība, netīrība un pamestība... Viņa ilgojas pēc mūzikas. Viņai nenāktos grūti strādāt līdz vēlai nakts stundai, lai nopirktu dārgu biļeti, bet nauda vien neatrisina nokļūšanu koncertā. Kā pieburt tos divus vīrus, kuri iet gar viņas istabas logu, kura atrodas pagrabstāvā, lai pavadītu viņu? Iepretim logam redzams stabs, uz kura uzlīmēts milzīgs plakāts: Broņislavs Hubermans, vienīgais koncerts Rīgā. Ir neiespējami sev iestāstīt, ka viņa nemaz nevēlas tikt. Šo bezcerīgo  situāciju glābj draudzene Anna Antigone. Īstajā vārdā Elfrīda Lauva. Vēlākajos gados Zentai ir iespēja savu mūzikas badu remdināt. Viņa apmeklē Operu, koncertus, Dziesmu svētkus. Ir draugos ar Lūciju Garūtu, Jāzepu Vītolu. Mājās, Kuldīgas ielā, lepojas flīģelis, un kā Grobiņas doktorātā viņas māte rīkoja koncertus, pēc tam arī viņa pati savā Kuldīgas ielas dzīvoklī tos rīko. Dzīvojot trimdā, kur dzīves realitāte un eksistence pavisam cita, mūzikas bads ir vēl reālāks. Dienasgrāmatās "Trimdas traģika" viņa raksta: "Sarkanais Krusts man aizdevis radio – mazu čerkstošu kasti. Izmisīgi meklēju kādu staciju, kura atskaņotu Mocarta skaņdarbus, bet aparāta šņākoņa cerības saklausīt ko muzikālu padara neiespējamu." Reiz apmeklējot operu Bāzelē, Zenta netika ielaista koncertzālē. Administrācija uzskatīja, ka personas ratiņkrēslos nedrīkst apmeklēt operu, jo evakuācijas nepieciešamības gadījumā šos cilvēkus nevarētu izglābt. Konstantīns Raudive šo situāciju atrisināja pa savam – iedodot attiecīgajai amatpersonai kukuli. Bet Zentai viss mūzikas baudīšanas prieks bijis sabojāts. Vēlākajos gados Zentas Mauriņas īpašumā nonāk firmas "Siemens" radioaparāts ar plašu atskaņotāju: "Mans plašu atskaņotājs, mans Dāvids, atkārto adadžo. Un ir tā, it kā debesis atvērtos!" Zentas uzticamais palīgs Dāvids – Vecās Derības psalmu dziesminieks. Sevi viņa raksturo kā pušelnieku, kam daudz kā trūkst, bet ļoti lepojas ar piederošo  skaņuplašu kolekciju. "Atvairot ikdienas skudru uzbrukumu, es no sava lielā skaņuplašu krājuma izraugos Grīga sonāti čellam la-minorā." Šķiet, visu instrumentu karalis Zentas Mauriņas izpratnē ir čells. Vismaz šim instrumentam pieder visvairāk viņas atzinības. Uzticamais radioaparāts "Dāvids" pēc Zentas Mauriņas nāves nokļuva viņas palīdzes Heidelores Heringas īpašumā. Heidelores kundze bija nolēmusi, ka "Dāvidam" jāatgriežas Latvijā. Īsi pirms pandēmijas sākuma kino vīru grupa, kura uzņem filmu par rakstnieces dzīvesbiedru Konstantīnu Raudivi, pēc filmēšanas Vācijā atveda radio uz Grobiņu! Zentas Mauriņas piemiņas istabās greznojas arī skaņuplašu skapītis, un krājumu papildina Arturo Toskanīni diriģētais  Bēthovena simfoniju albums ar skaņuplatēm. "Dāvids" ir darba kārtībā. Un šeit viņi satiekas: Zenta Mauriņa ierunājusi skaņuplatē stāstus par savu tēvu, doktorātu un bērnības dzīvi Grobiņā, un "Dāvids" to atskaņo.

1. februārī apritēs gads, kopš Latvijā darbību uzsākusi dzērienu iepakojumu depozīta sistēma. Kā liecina 2022. gada oktobrī veiktā pētījuma rezultāti, depozīta sistēma ieņem arvien stabilāku vietu sabiedrības ikdienā. Aptauja rāda, ka  93% mājsaimniecību izmanto depozīta sistēmu. Kopumā sistēma darbojas labi, izņemot  depozīta punktus, kas atrodas mazos lauku veikalos. Vismaz tā apgalvo paši tirgotāji. Kāpēc tirgotāji vēlas mainīt sistēmu un vai tas ir iespējams, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē SIA "Latvijas Neatkarīgo Tirgotāju Kooperācija" pārstāvis, veikalu tīkla "Aibe" attīstības nodaļas vadītājs Juris Lamberts, Latvijas Tirgotāju savienības valdes  priekšsēdētājs Raimonds Okmanis. Sazināmies ar "Depozīta iepakojuma operators" valdes priekšsēdētāju Miku Stūrīti. Ierakstos interesējamies, cik svarīga ir depozīta sistēma pircējiem Jelgavas novadā un kā to nodrošina nelielā veikalā Svētes pagastā.

Skaņa, vārdi, valoda - dzirdei ir fundamentāla loma pasaules uztverē, taču tikpat neiztrūkstoša sastāvdaļa no tā, ko dzirdam sev apkārt, ir arī klusums. Taču kā klusumu uztver mūsu smadzenes? Kāda ir klusuma loma valodā, kā pasauli sadzird cilvēki ar dzirdes traucējumiem un kas notiek smadzenēs, ja klusuma vai arī trokšņa ir par daudz, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes vadošā pētniece Solvita Umbraško. Skats uz meditāciju no zinātnes puses  No garīgas prakses pagātnē meditācija mūsdienās kļuvusi par ikdienas sastāvdaļu daudziem cilvēkiem visā pasaulē. Vairums to saredz kā iespēju labi sagatavoties dienai vai nomierināt savu trauksmaino prātu. Iespējams, netrūkst arī skeptiķu, kuri meditācijas nozīmi apšauba, taču neirozinātnes pētījumi apstiprina, ka meditācija patiesi var sniegt terapeitisku efektu. Pasaules veselības organizācijas statistika liecina, ka pasaulē meditē ap 500 miljoni cilvēku. Tas liecina, ka meditētāji nav kaut kādi no dzīves aizgājuši dīvaiņi, skaidro Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš, un arī viņam pašam meditācija nav sveša. Profesors meditē katru rītu nu jau 10 gadu garumā, un šajā reizē pievērsīsimies tam, kas zinātnei ir sakāms par meditācijas nozīmi cilvēka veselībā. Meditācija daudziem varētu saistīties ar senām garīgām vai reliģiskām praksēm, un, lai gan ar zinātniskiem mērījumiem pierādīt meditācijas medicīnisko lomu iespēja radusies krietni vēlāk, izskatās, ka šāds terapeitiskais efekts meditācijai allaž bijis klātesošs. Meditācija ir virziens, kas tiek ļoti aktīvi pētīts, un par šo tematu regulāri tiem sagatavots iespaidīgs zinātnisko rakstu apjoms. Turpinājumā par šīs prakses izcelsmi un nozīmi toreiz un tagad stāsta Mārcis Auziņš. Tieši tāpat kā mums ir nepieciešama fiziskā higiēna, svarīga ir arī garīgā higiēna ar meditāciju. Budistu skolotāji apgalvo, ka vismaz 10 minūtes ir nepieciešamas, lai mūsu prāts nomierinātos un attālinātos no neskaitāmām domām. Tātad 10 minūtes dienā būtu minimālais laiks meditēšanai, bet ilgāk par pusstundu no vietas to darīt arī nav ieteicams. Un saskaņā ar psihologu atzinumu, meditējot 60 dienas pēc kārtas, tas sāk veidoties par ieradumu. Vismaz sākumposmā būtu svarīgi atrast kādu padomdevēju meditācijas tehnikas apgūšanai, un ļoti ieteicama ir meditēšana grupā. Tālākais jau ir katra paša ziņā

28. jūliju Pasaules veselības organizācija noteikusi par Pasaules hepatīta dienu. Katru gadu šai dienai ir savs sauklis, un šogad tas ir: “Es nevaru gaidīt!” Es nevaru gaidīt, kad mani inficēs kāds, kurš nav testēts. Es nevaru gaidīt, kad man draudēs aknu ciroze vai aknu vēzis. Es nevaru gaidīt, es pārbaudos uz C hepatītu. Latvijas Infektologu, hepatologu un HIV/AIDS speciālistu asociācija plāno īstenot informatīvo kampaņu “Pārbaudies uz C hepatītu!”, kuras gaitā aktīvāk uzsvērs plašākas testēšanas nepieciešamību Latvijā, kas ietver gan aktīvāku sabiedrības informēšanu, gan normatīvu pilnveidošanu. Ar dažādu mediju starpniecību un sociālajos tīklos vadošie infektologi un hepatologi, kā arī citi speciālisti aktīvāk informēs sabiedrību par prioritātēm, kas sekmētu, ka arī Latvija izpilda Pasaules Veselības organizācijas nosprausto mērķi – līdz 2030. gadam izskaust C hepatītu kā nopietnu draudu iedzīvotāju veselībai. Par to runājam arī raidījumā Kā labāk dzīvot, kad studijā ir ģimenes ārsts Ainis Dzalbs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra "Latvijas Infektoloģijas centrs" hepatoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes docente Agita Jēruma, kā arī Baltijas HIV asociācijas valdes priekšsēdētāja Inga Upmace. "Protams, par aknām ir jārūpējas. C hepatīts ir jāakcentē, jo tā ir izplatīta slimība - pēc 2008. gada pētījuma datiem, Latvijā varētu būt inficēti 1.7% iedzīvotāju, apmēram 40 000 cilvēku,” stāsta Agita Jēruma. “Tā kā hepatīts ir infekcijas slimība, inficētais ar asinīm vai seksuālu kontaktu ceļā diemžēl to var nodot tālāk arī citiem cilvēkiem. Ilgstoši neatpazīta, slimība var lēni attīstīties un izraisīt jau neatgriezeniskas izmaiņas aknās." Labā lieta ir fakts, ka slimība ļoti labi padodas ārstēšanai, gan ar noteikumu, ka ārstēšana sākta laikus. Iespējams, C hepatīts esot arī pirmā hroniskā infekcijas slimība, ko iespējams pilnībā izārstēt. "Gan pasaulē, gan pie mums lielākā daļa cilvēku par savu inficēšanos ar hepatītu nezina," stāsta Jēruma. "Ir uzskats, ka apmēram 80% nemaz nenojauš, ka ir inficēti. Skaidrojums tam varētu būt tāds, ka aknu slimības cilvēkus sākotnējos posmos netraucē – aknas nesāp, tās nerada nekādus būtiskus veselības traucējumus. Visbiežāk inficētajiem nekādu sūdzību nav vai arī tās tiek izskaidrotas ar ko citu. Piemēram, cilvēks var būt noguris vai nomākts. Viņš to saista ar pārstrādāšanos darbā vai neveiksmēm personīgajā dzīvē, nemaz neaizdomājoties par aknām." Redzama šī problēma diemžēl kļūst tad, kad slimība jau ir progresējusi, ir izveidojusies aknu ciroze un sāk parādīties dažādi nopietni aknu darbības traucējumi. Tāpēc ārste uzsver savlaicīgas testēšanās nozīmi, nosakot C hepatīta antivielas. Vēlreiz pievēršoties hepatīta izplatības apjomiem Latvijā, Jēruma uzsver, ka sadarbībā ar Veselības ministriju būtu vajadzīgs iniciēt jaunu pētījumu, lai iegūtu datus par saslimstību ne tikai riska grupās, bet vispārējā populācijā, sadarbībā ar ģimenes ārstiem skatīties, kāda ir aktuālā situācija, līdzšinējie dati ir visai novecojuši. Tam piekrīt arī ģimenes ārsts Ainis Dzalbs, uzsverot, ka ģimenes ārsta galvenais uzdevums attiecībā uz hepatītu ir agrīna diagnostika. Viņš arī dalās savā pieredzē, atzīstot, ka darbs ambulatori un stacionārā bieži vien esot pilnībā dažādas pasaules: “Pacienti pie mums nāk ar dažādām vajadzībām, dažādām problēmām, infektologa un ģimenes ārsta skatījums mēdz atšķirties un arī iespējas ir dažādas," norāda Dzalbs: "Attiecībā uz C hepatītu, īstenībā mēs visi esam riska grupā. Katram no mums ir bijušas dažādas medicīniskas manipulācijas, katram no mums varētu saskatīt arī kādus riska uzvedības momentus, tāpēc es aicinātu katru cilvēku pārrunāt ar savu ģimenes ārstu iespējas nodot analīzes uz C hepatītu. Vismaz reizi mūžā tas būtu jāizdara." Lai laikus diagnosticētu C hepatītu, liela nozīme ir arī HIV profilakses punktiem, to savukārt uzsver Inga Upmace. Šie centri strādā ērtā laikā, tos var apmeklēt cilvēki arī pēc darba laika beigām, tāpat šajos punktos cilvēkiem speciālisti var veltīt vairāk laika, ko ģimenes ārsti savas aizņemtības dēļ bieži nevar nodrošināt. Testēšanas nišā HIV profilakses punktiem ir laba vieta, norāda Upmace, piemēram, pērn veikti vairāk nekā četri tūkstoši testu uz C hepatītu, kas Latvijas mērogiem ir diezgan liels apjoms.    

Visas slimības ar tiem neizārstēsim, bet kādu patogēnu vīrusu, baktēriju vai sēnīti no organisma ārā dabūt varēs. Runa ir par ārstniecības augiem. Par šo augu nozīmi mūsu dzīvē un to pareizu lietošanu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Par ārstniecības augu vākšanu un lietošanu stāsta Vides risinājumu institūta pētniece Rūta Abaja un Latvijas Universitātes docētāja farmakognozijā Kristīne Saleniece. Ir uzskats, ka saulgriežu laikā var pļavā var vākt visus augus, kas patīk un vadoties pēc sajūtām lietot tējā. Vai tiešām tādu ziedu pušķi var izmantot tējā? "Ir ļoti atkarīgs, kādā pļavā iebrien. Nav tā, ka visu, kas nāk pretī, vajadzētu automātiski likt krūzē un dzert. Līdzīgi, kā ar sēnēm, vāc to, ko tu zini, ja gribi patērēt iekšķīgi jebkādā veidā," norāda Rūta Abaja. Ārstniecības augus iedala:  kur viņi aug un kur meklēt; pēc vielām, kas augos satopamas, ir augi, kuriem ir ēteriskās eļļas un ārstnieciskā iedarbība, ir augi, kam citi ķīmiskie savienojumi ar savu specifisku iedarbību; uz kādus orgānu sistēmu iedarbojas: ir augi, kas specifiski elpošanas sistēmas problēmām, ir augi, kas iedarbojas uz urīnsistēmu. "Parasti augi iedarbojas kompleksi, tāpēc varbūt ir apjukums, kad skatās aprakstu par vienu augu, viņš var noderēt un palīdzēt daudzkam," norāda Rūta Abaja. Ir ārstniecības augi, kuri pat zināmā mērā ir indīgi, tāpēc jāzina devas. Ar šādiem augiem strādā farmācijas cilvēki. Piemēram, tāda ir parastā maijpuķīte. Vēl viens no augiem, kas arī mazos daudzumos var būt iedarbīgs, ir purva vaivariņš. "Ne viens vien ir pamanījis, ka lasot kādas ogas purvā karstā vasaras dienā, ja saelpojas to smaržu, kas no vaivariņiem saules tveicē ir izgarojusi, pateicoties ēteriskajām eļļām, kas ir ir augos, ka atnākot mājās sāp galva. Tas pateicoties ledolam, kas ir vaivariņos," norāda Kristīne Saleniece. Aptauja par Latvijas iedzīvotāju paradumiem saistībā ar ārstniecības augu lietošanu rāda, ka liela nozīme ir tam, kur katrs cilvēks ir uzaudzis, jo zināšanas par ārstniecības augiem cilvēki galvenokārt pārmanto ģimenē. "Ja cilvēks ir audzis lauku viensētā vai ciemā un apkārt redzējis augus un radinieki ir ierādījuši, tas arī nostiprina zināšanas turpmāk un cilvēks turpina gadu gaitā lietot ārstniecības augus," atklāj Rūta Abaja. Vismazāk ārstniecības augus lieto rīdzinieki, kas pilsētā uzauguši un šeit dzīvo. Visvairāk lietot, tie, kas dzīvo lauku ainavā. Pat, ja dzīves gaitā pārcēlušies uz pilsētu, viņi turpina lietot ārstniecības augus.  Kopumā Latvijā ārstniecības augus lietos apmēram 71% iedzīvotāju, no tiem trešdaļa vāc augus savvaļā, lielākoties pļavās. Tāpēc svarīga dabisko pļavu saglabāšana, kur vislielākā ārstniecības augu dažādība. Populārākās ārstniecības augu sugas ir piparmētras, kumelītes un liepziedi, liecina Vides risinājumu institūta rīkotā aptauja.

Ukrainā pēdējās dienās ir risinājušies vairāki pat ļoti būtiski notikumi. Vismaz pagaidām ir beigusies cīņa par Mariupoli. Tās aizstāvji tiek izvesti uz Krievijas kontrolē esošajām teritorijām. Ievainotie, jādomā, tiek aprūpēti slimnīcās, veselie faktiski nonākuši gūstā. Ukrainas prezidents sacījis, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja saglābt azoviešu dzīvību. Ir pārmaiņas arī frontē pie Harkivas, šķiet, Krievija, šķiet, ir zaudējusi, līdzīgi kā pie Kijivas, no pilsētas uzbrucēji atspiesti pat līdz valsts robežai, pārējā Donbasā cīņas turpinās un dažviet krieviem ir izdevies nedaudz pavirzīties uz priekšu.  Jārunā noteikti par ilgi gaidīto Somijas un Zviedrijas izteikto vēlmi pievienoties NATO. Patiešām vēsturiski notikumi. Ziņu ir aizēnojis Turcijas reakcija, tā paziņojusi, ka bloķēs skandināvu pievienošanos. Tas izrādījies kā tāds negaidīts pārsteigums, ko tad īsti vēlas panākt Turcija, ko tas viss nozīmē? Bet Eiropas Savienība nespēj pieņemt nākamo sankciju paketi pret Krieviju, ko ir nobloķējušas nu, pirmkārt, Ungāriju, bet nu šie principi vispār pieņemt jebkuru lēmumu vienprātīgi daudzus kaitina. Kāpēc tas ir tik būtiski, kādas gan šiem veto varētu būt sekas? Aktualitātes komentē Latvijas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis. Sazināmies ar Turcijas ārpolitikas pētnieci Amsterdamas Universitātē Elizabeti Auniņu un Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāju Justīni Krēsliņu. Azoviešu glābšanas operācija Pirmdienas vakarā parādījās ziņas, ka Mariupolē aplenktie un ieslogotie Ukrainas „Azov” cīnītāji tiek ar autobusiem izvesti. Krievijas mediji pirmie ziņoja, ka ievainotie tiek vesti uz seperātistu kontrolēto Novoazovsku. Pēc tam to apstiprināja arī Ukrainas puse. Vakarā ar speciālu paziņojumu klajā nāca Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš sacīja, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja glābt azoviešu dzīvības. Šajā glābšanas operācijā, kā to nodēvējusi Ukraina, esot iesaistītas gan starptautiskās organizācijas, tādas kā Sarkanais Krusts un ANO, gan arī Ukrainas bruņotie spēki. Taču realitātē tas nozīmē, ka azovieši nu ir Krievijas karagūstekņi. Tie, kuriem nepieciešama medicīniskā palīdzība, esot nogādāti slimnīcā, savukārt pārējie tiek aizvesti uz speciālu nometni. Visas vienošanās detaļas nav zināmas, taču Ukraina cer vēlāk veikt gūstekņu apmaiņu un panākt kaujinieku atgriešanos Ukrainā. Taču vai tas būs iespējams, nav zināms. Krievijas izmeklētāji grasās azoviešus pratināt, bet valsts dome rosina pieņemt pat speciālu likumu, kas aizliedz apmainīt „Azov” cīnītājus. Ukrainas puse pagaidām neko plašāk nekomentē. Situācija esot tik trausla, ka pat viens vārds varot visu operāciju izjaukt. Tikmēr frontes līnijā turpinās asas kaujas. Nespējot iekarot Harkivu, krieviem ir nācies pamazām atkāpties, Ukrainai atgūstot jau okupētās teritorijas. Bet Krievijas armija visu savu enerģiju nu velta Donbasam, un tur notiek sīvas cīņas par katru kvadrātkilometru. Zviedrija un Somija ceļā uz NATO Ja pirms gada kāds sacītu, ka Somija un Zviedrija iesniegs pieteikumu NATO, daudzi tam nespētu noticēt. Panācis to ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Kopš kara sākuma Ukrainā gan Zviedrijā, gan it īpaši Somijā tautas atbalsts iestājai NATO pieauga tik krasi, ka valdošās partijas nevarēja ar to nerēķināties. Tādēļ abas valstis šodien kopā iesniedz pieteikumu. Zviedrijai, kas jau gadsimtus bijusi lepna par savu neitralitāti, šis lēmums bijis īpaši izaicinošs. Tomēr līdz ar šīm ziņām ir noticis vēl kas negaidīts. Turcijas prezidents paziņojis, ka bloķēs abu Skandināvijas valstu pievienošanos. Erdoganam nepatīk Somijas un Zviedrijas izrādītais atbalsts Turcijas kurdiem, kurus Ankara uzskata par teroristiem. Lai arī sākotnēji daudziem šķita, ka turku pretestību izdosies viegli pārvarēt, prezidenta Erdogana izteikumi liek domāt, ka viss nebūs tik vienkārši. Protams, būs sarunas, un gan jau Erdoganam kaut kas tiks ietirgots, lai viņa pretestību salauztu. Tomēr pastāv iespēja, ka Somijas un Zviedrijas iestāšanās varētu ieilgt. Protams, arī Krievija neslēpj savu nepatiku pret abu valstu pieņemtajiem lēmumiem. Putins gan sacījis, ka Krievija skandināviem nebūs drauds, taču iestāšanās varot izprovocēt Maskavas atbildi. Tiesa, ko šie vārdi nozīmē un kas varētu būt iespējamā atbilde, nav skaidrs. Eiropa sāk buksēt ar sankcijām pret Krieviju Pirms pāris nedēļām Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena sacīja, ka nešaubās par Eiropas valstu spēju pieņemt 6.sankciju paketi pret Krieviju. Tomēr pēc pāris nedēļu intensīvām sarunām šonedēļ Eiropas komisijā nācās atzīt, ka, šķiet, vienošanos neizdosies panākt. Iemesls tam ir Krievijas nafta. Šī sankciju pakete paredzēja pakāpenisku atteikšanos no Krievijas naftas. Vairākas valstis paziņojušas, ka ir pārāk atkarīgas no tās, lai spētu tuvākajā laikā pārorientēt savu tirgu. Viena no zināmākajām pretiniecēm ir Ungārija, kura pieprasījusi 18 miljardus eiro lielu kompensāciju balsojumam par jaunajām sankcijām. Ir arī citas valstis, kuras tik ātri nespētu mainīt naftas piegādātājus. Sarunas gan vēl turpinās, un dalībvalstis pašas pamazām apņemas atteikties no Krievijas piegādēm. Vācija, piemēram, ir paziņojusi, kā pārtrauks Krievijas naftas izmantošanu līdz gada beigām. Tikmēr parādās ziņas, ka paralēli sākas diskusijas par nākamajiem soļiem. Ja šobrīd nafta ir kļuvusi par klupšanas akmeni, tad nākamais sarunu raunds varētu būt par iespēju Eiropā atteikties no Krievijas dabasgāzes. Tiesa, nekas neliecina, ka šo lēmumu izdosies pieņemt vieglāk.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vismaz šeit var uzzināt, ko darīt šonedēļ!