POPULARITY
Gatavojoties pašvaldību vēlēšanām, sākam iknedēļas diskusiju ciklu par vietvarās svarīgo. Vai novadu teritoriālā reforma ir atnesusi solīto? Krustpunktā diskutē Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Māris Pūķis, ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs un Smārdes pagasta iedzīvotāju padomes locekle un biedrības "Partnerība laukiem un jūrai" vadītāja Ilze Turka. Pirmie četri gadi jaunajās novada robežās ir aizvadīti. Pirms četriem gadiem mēs pirmo reizi vēlējām mazliet vairāk nekā 40 vietvaras, vēl viens teritoriālās reformas posms bija noslēdzies. Atceramies, kādreiz Latvijā bija simtiem pašvaldību, tagad ir virs 40. Doma bija, ka lielākas vietvaras tomēr būs efektīvākas tādā kopējā vajadzību apmierināšanā un labklājības celšanā. Vai tas tā ir - tas ir lielais jautājums, par ko arī gribam sākt runāt jau šodien, gaidot pašvaldību vēlēšanas, kas būs 7. jūnijā. Mēs gribam saprast, kādi tad šie pirmie četri gadi ir bijuši, kas ir izdevies, kas nav, kā vērtēt reformas pirmos ieguvumus un zaudējumus.
Gatavojoties pašvaldību vēlēšanām, sākam iknedēļas diskusiju ciklu par vietvarās svarīgo. Vai novadu teritoriālā reforma ir atnesusi solīto? Krustpunktā diskutē Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Māris Pūķis, ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs un Smārdes pagasta iedzīvotāju padomes locekle un biedrības "Partnerība laukiem un jūrai" vadītāja Ilze Turka. Pirmie četri gadi jaunajās novada robežās ir aizvadīti. Pirms četriem gadiem mēs pirmo reizi vēlējām mazliet vairāk nekā 40 vietvaras, vēl viens teritoriālās reformas posms bija noslēdzies. Atceramies, kādreiz Latvijā bija simtiem pašvaldību, tagad ir virs 40. Doma bija, ka lielākas vietvaras tomēr būs efektīvākas tādā kopējā vajadzību apmierināšanā un labklājības celšanā. Vai tas tā ir - tas ir lielais jautājums, par ko arī gribam sākt runāt jau šodien, gaidot pašvaldību vēlēšanas, kas būs 7. jūnijā. Mēs gribam saprast, kādi tad šie pirmie četri gadi ir bijuši, kas ir izdevies, kas nav, kā vērtēt reformas pirmos ieguvumus un zaudējumus.
Lielbritānija bija pirmajām valsts, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus pēc Otrā pasaules kara. Kādi bija šie pirmie gadi, ieceļojot svešā zemē un strādājot melnstrādnieku darbus, izzinām raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad dodamies uz izstādi “Pirmie gadi Lielbritānijā: astoņi latvieši stāsta”, kas aplūkojama muzejā un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē". Izstāde izgaismo latviešu dzīves brīdī, kad viņi atstāja bēgļu nometnes un ieceļoja Lielbritānijā, pirmajā valstī, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus. Par izstādi stāsta tās idejas autores un īstenotājas, muzeja "Latvieši pasaulē" pārstāves Danute Grīnfelde un Marianna Auliciema, kā arī Aivars Sinka. Viens no stiprās Lielbritānijas latviešu kopienas aktīvajiem pārstāvjiem nav nejaušs viesis. Viņa tēta Jura Sinkas Oksfordas Universitātes izlaiduma cepure ir izstādīta muzejā, bet uz sarunu Aivaram līdzi arī tēta dienasgrāmata. -- Aculiecinieku interviju citāti un fotogrāfijas izstādē sniedz ieskatu latviešu dzīves apstākļos 20. gadsimta 40.–50. gadu Lielbritānijā – strādājot slimnīcās, raktuvēs un lauku darbos; dzīvojot barakās, šaurās istabiņās vai labdarības namos; mācoties angļu skolās un universitātēs. Šos latviešus vienoja Tēvzemes zaudējums, skarbs pēckara laiks bēgļu nometnēs un cerība uz jaunu, mierīgu dzīvi Anglijā. Dzīves apstākļi pirmajos gados bija grūti – valdīja trūkums, un pārtikas kartīšu sistēma pastāvēja līdz pat 1952. gadam. Melnstrādnieku darbs bija smags, bet atalgojums – niecīgs. Atbraucēji tika izmitināti barakās migrantu nometnēs (“hosteļos”) vai arī īrēja istabas angļu mājokļos. Jauniebraucēji bez Darba ministrijas atļaujas nedrīkstēja mainīt darbu. Vēlāk viņi varēja izsaukt arī savus ģimenes locekļus un apgādājamos. Grūto dzīves un darba apstākļu dēļ daļa iebraucēju izvēlējās atgriezties Vācijā vai vēlāk pārcelties uz citu mītnes zemi – Kanādu, Austrāliju vai ASV.
Kopš marta beigām darbojas pēc premjeres rīkojuma izveidotā Birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Jau izskanējuši pirmie piedāvājumi, bet Arodbiedrību savienība, kas rīcības grupā nav pārstāvēta, jau paudusi bažas, vai birokrātijas mazināšana beigās neizvērtīsies par darba devēju izdevumu mazināšanu uz darbinieku rēķina. Katrā ziņā publiski izskanējušie termiņi rīcības grupas darbībai nav tālu, bet plāni, ko tā apņēmusies paveikt, ir diezgan visaptveroši. Pēc kādiem principiem lemj, kur un kā mazināt birokrātiju? Krustpunktā diskutē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka un Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska.
Kopš marta beigām darbojas pēc premjeres rīkojuma izveidotā Birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Jau izskanējuši pirmie piedāvājumi, bet Arodbiedrību savienība, kas rīcības grupā nav pārstāvēta, jau paudusi bažas, vai birokrātijas mazināšana beigās neizvērtīsies par darba devēju izdevumu mazināšanu uz darbinieku rēķina. Katrā ziņā publiski izskanējušie termiņi rīcības grupas darbībai nav tālu, bet plāni, ko tā apņēmusies paveikt, ir diezgan visaptveroši. Pēc kādiem principiem lemj, kur un kā mazināt birokrātiju? Krustpunktā diskutē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka un Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska.
Pēc tam, kad valdības vadītāja Evika Siliņa būs pabeigusi sarunas ar visiem ministriem, tiek solīta skaidrība par valdības restarta plānu. Kāds tas varētu būt, vai valdībai tas būs stabilizējošs vai ne tik ļoti – par to diskusija ar politikas ekspertiem Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, pētniecības firmas SKDS direktors, sociologs Arnis Kaktiņš, politologs Arturs Bikovs un sabiedrības "Mediju tilts" direktors Filips Rajevskis. Šonedēļ uzzināsim, kuri ministri zaudēs amatu, varbūt varētu mainīties arī atbildības sadalījums starp valdību veidojošajām partijām. Valdībai ir vajadzīgs restarts. Pirmie, šķiet, publiski par to ierunājās Zaļo un zemnieku savienība, domu ir pārņēmusi labprāt arī premjerministre. Kuluāros daudzi domā, ka primāri tas skars satiksmes ministru, Kasparam Briškenam atņemot ministrijas vadību. Laikam būs vēl kādas pārmaiņas, jo koalīciju neviens izjaukt negrib. Tāpēc solidaritātes vārdā revīzija būs plašāka. Tajā pašā laikā ir jautājums, kā vērtēt pašas premjeres un vispār partiju darbu kopumā? Runājam par to, kas notiek Latvijas politikā.
Pēc tam, kad valdības vadītāja Evika Siliņa būs pabeigusi sarunas ar visiem ministriem, tiek solīta skaidrība par valdības restarta plānu. Kāds tas varētu būt, vai valdībai tas būs stabilizējošs vai ne tik ļoti – par to diskusija ar politikas ekspertiem Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, pētniecības firmas SKDS direktors, sociologs Arnis Kaktiņš, politologs Arturs Bikovs un sabiedrības "Mediju tilts" direktors Filips Rajevskis. Šonedēļ uzzināsim, kuri ministri zaudēs amatu, varbūt varētu mainīties arī atbildības sadalījums starp valdību veidojošajām partijām. Valdībai ir vajadzīgs restarts. Pirmie, šķiet, publiski par to ierunājās Zaļo un zemnieku savienība, domu ir pārņēmusi labprāt arī premjerministre. Kuluāros daudzi domā, ka primāri tas skars satiksmes ministru, Kasparam Briškenam atņemot ministrijas vadību. Laikam būs vēl kādas pārmaiņas, jo koalīciju neviens izjaukt negrib. Tāpēc solidaritātes vārdā revīzija būs plašāka. Tajā pašā laikā ir jautājums, kā vērtēt pašas premjeres un vispār partiju darbu kopumā? Runājam par to, kas notiek Latvijas politikā.
Studijā Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, RSU asociētais profesors Māris Andžāns un Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāja Kristīne Bērziņa.
Pirms nedēļas runājam, vai Rodrīgo gūs pirmos vārtus, tad viņš mūs nepieviļ un ne tikai gūst pirmos vārtus, bet arī iedod vienu smuku piespēlīti. Kā arī basketbols spridzina, bet Dvinskis ir prom! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!
Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija. Jā – kā tieši sākās? Mūsu priekšstatos reklāma vispirms ir attēls, bilde un teksts, vai abi kopā. Taču pirmsākumi pavisam nav tie. Senās Romas filozofs Lūcijs Āpulejs 2. gadsimtā sarakstītajā romānā “Zelta ēzelis jeb pārvērtības vienpadsmit grāmatās”, ir iejuties lopiņa ādā. Viņš apraksta, kā ilgstoši nākas klīst pa Grieķiju, līdz nokļūst tirgus laukumā. Tur līdzās citiem nastu nesējiem ēzeļiem notiek preces pārdošanas process. To vada nolīgts izsaucējs. Viņš skaļā balsī, plīsdams vai pušu, ar aizsmakušu rīkli izkliedz katra ēzeļa cenu. Un, protams, ķeras pie pārspīlējumiem, – lielīdams ietiepīgā lopiņa labās īpašības. Atjautīgi improvizēta reklāma panāk savu un – darījums ir noslēgts! Šis ir viens no daudzskaitlīgiem piemēriem, kā izteiksmīgi kāpinot intonāciju, tiek sniegta ziņa par vēlamo objektu. Tikko aprakstītais attiecas uz Senās Grieķijas un Romas laiku mutvārdu reklāmu. Tieši mutvārdu reklāma ir pirmā reklāmas forma, kurā stilīgām vārdu konstrukcijām nāca talkā ritmiski organizēti izsaucieni, reālu un arī izdomātu argumentu komplekti. Tajos tika piesaukti zvēresti un atsauces uz visaugstākajām instancēm! Protams, ka tolaik tie bija dievi! Tā pamazām tika izkopta pirmo profesionālo reklāmistu darbība, no kurienes arī nācis pats apzīmējums reklāma. Reclamare – nozīmē “aicinošs sauciens”, kas būtiski atšķirīgs no neitrāla, bezkaislīga paziņojuma. Ne tikai mutvārdu, bet arī rakstītās reklāmas pirmsākumi meklējami laikos pirms mūsu ēras. Kā viena no svarīgākajām dokumentālajām liecībām zinātnieku uzskatā ir – grafiti. Un tie nav tādi, kā šodien mums pazīstamie krāsojumi. Tie bija sienā ieskrāpēti uzraksti un zīmējumi. Pirmie tika atrasti 19. gadsimta izrakumos uz Pompeju sienām, pilsētā, kas gāja bojā vulkāna izvirdumā m. ē. 79. gadā. Tur tika uzietas gan liriskas vārsmas, gan tipiski sludinājumi, gan operatīvi politiski uzsaukumi. Taču arī jau senajā pasaulē nācās grafiti nevaldāmo stihiju regulēt. Tiek pieļauts, ka tieši tāpēc radusies tā saucamā albuma ideja – uz namu sienām tika izdalīti balti krāsoti laukumi, kuros ar melnu krāsu varēja rakstīt aktuālo informāciju. No tā cēlies vārds “album” – balts. Šos albumus apkalpoja īpaši “balsinātāji”, kuri tekstiem noklātās sienas atkal darīja tīras. Reklāmtekstus uz svaigi uzliktā baltuma rakstveži darināja ar kaligrāfiski meistarīgiem burtiem un nereti zem tiem atstāja savu autogrāfu. Arī viduslaikos, – kā raksta to sadzīves pētnieki – klaigas ir katras viduslaiku pilsētas laika un telpas atribūtika. Kāds no pētniekiem tos nosaucis par “Parīzes kliedzieniem”. To autori bija krogos iekšā saucēji, izrāžu, balagānu rīkotāji. Šo “Parīzes kliedzienu” loma pilsētu laukumu un ielu dzīvē bija milzīga – gaiss žvindzēja no daudzveidīgajām klaigām. Katrai precei – kāpostam, vīnam vai kurpēm – bija savi īpaši vārdi un melodija, sava intonācija. Tas nozīmē – savs mutiskais un muzikālais tēls.
Lai arī kādas būtu filmas „Zeme, kas dzied” kvalitātes, tā labā nozīmē ir izprovocējusi divu grāmatu rašanos – kamēr viņu grimēja, Vilis Daudziņš telefonā zīmēja, līdz tapa grāmata „Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs”, savukārt scenārija līdzautors Dainis Īvāns kopā ar režisoru Māri Martinsonu iedziļinājās 1873. gada norisēs, kā bija iespējams nonākt līdz pirmajiem svētkiem un „Rīga dimd”. Par to lasāms vairāk nekā 600 lappušu biezā grāmatā „Zeme, kas dzied. 1873. gads”. Sarunā ar Daini Īvānu atklājas uzņēmīgo un skoloto latviešu gudrais šahs starp Vācijas un Krievijas varām. Protams, arī domstarpības pašu starpā; Rīga, kura vēl top; valodu jautājumi, arī utopiski sapņi par restorānu ar akvārijiem. Daiņa Īvāna un Māra Martinsona grāmatu „Zeme, kas dzied. 1873. gads” izdevusi biedrība „Nameyse”. Raidījumu atbalsta:
Pirms 87 gadiem notika pirmais Piebalgas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projekts profesora Jēkaba Prīmaņa vadībā. Šovasar atkal Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas iedzīvotāji piedalījās Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektā. Uz noslēguma pasākumu Piebalgā devās arī Kultūras rondo. Piebalgai 2024. gads ir bijis varens – ar Piebalgas astoņsimtgades svinībām, Piebalgas žurmes meklējumiem un piebaldzēnu mērīšanu. Kas tik te nemērās – Jaunpiebalga ar Vecpiebalgu, zemes mērītas un cepuru augstums. Un paši arī mērīti. Vecpiebalgas kultūras namā 14. decembra vakars bija veltīts Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektam Piebalgā. Datu vākšana bija noslēgusies, zinātnieki stāstīja gan par vēsturiskajiem datiem, gan mūsdienu datiem. Kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes pētniekiem profesora Jāņa Vētras vadībā klāt bija arī idejas autors Rauls Vēliņš. „Vecpiebalgas vīru kora dalībniek noķēruši vienu, kas izliekas par piebaldzēnu. Penderu juris un Doblēnu Spricis viltvārdi pieķēra tāpēc, ka tam bija par pirksta tiesu īsāka cepure. Ķeizardārzs, 15 minūtes pirms lielkoncerta.” Tā raksta un zīmē Vilis Daudziņš grāmatā „Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs”. Sabraukuši dejotāji, mērītāji, nomērītie un varbūt ir arī pa kādam neticīgajam, kurš tik tagad iedomā – vajadzēja tak' man arī piedalīties (bet viņi nav īpaši saskaitīti). Cik sarežģīti kādreiz un tagad ir veikt antropoloģisku lauka pētījumu, nodrošināt savstarpēju uzticēšanos un datu drošību, to arī jautājam. Kāpēc vienkāršais zīmulis reiz bijis tas drošākais "datu nesējs"? Cik augstai tad īsti jābūt piebaldzēna cepurei, arī to jautājam piebaldzēniem. Bet ir laiks sākt – no lielas nopietnības līdz lielai smiešanai. Rīgas Stradiņa universitātes pētniece Lāsma Asare, kuras izpētes augsne ir profesora Jēkaba Prīmaņa mērījumi Piebalgā 1936./37. gadā, ir gandrīz piebaldzēniete. Viņa stāsta par savu saistību ar piebalfu, zinātniskajām interesēm un iepazīstina ar vēsturiskajiem datiem. Un nav ko brīnīties, ka Vecpiebalgas kultūras namā kāds sāk taustīt savas ausu ļipiņas vai deguna līniju, kā arī nopēta kaimiņu, vai tik tas ir īsts piebaldzēns? Bet āri visam piebaldzēnus raksturo tieksme pēc izglītības un izglītošanās, kā tolaik, tā tagad. Antropoloģiskās izpētes datu, kas vākti vasarā, apstrāde turpināsies vēl vairākos projektos. Vēl dažas atbildes uz mūsdienu jautājumiem - par to kaulēšanos, sēņošanu, patikšanu būt tur, kur pulcējas daudz cilvēku, vēl var diskutēt, bet izglītība ir neapstrīdama. Profesors Jānis Vētra iepazīstina ar atbildēm, ko snieguši mūsdienu piebaldzēni. Jautājam arī trim piebaldzietēm, vai viņas piekrīt tiem datiem par kaulēšanos un pulcēšanos. Stāsta Dace Bišere-Valdemiere, Līva Grudule un Egita Zariņa. Pētījumā Jaunpiebalgā un Vecpiebalgā kopā iesaistījās 690 dalībnieki, vecumā no 1,5 līdz 99 gadiem. Visiem dalībniekiem veikta plaša izmeklējumu un aptaujas datu vākšanas programma, ietverot 3D ķermeņa skenēšanu, ķermeņa svara un asinsspiediena mērījumus, plaušu vitālās kapacitātes noteikšanu, digitālo fotogrāfiju uzņemšanu, kā arī aptaujas anketu aizpildīšanu, tostarp jautājumus par dalībnieku veselības stāvokli un saikni ar Piebalgas reģionu. Pēc izvēles pilngadīgiem dalībniekiem tika piedāvāta arī asins paraugu nodošana, lai piedalītos bioloģisko paraugu kolekcijā, kas ļaus veikt turpmākos ģenētiskos pētījumus, piemēram, analizējot garšas receptoru genotipus un uztura paradumus. Datu apkopošana varētu prasīt vairākus gadus, taču Anatomijas muzejā glabātie Prīmaņa veiktie dati 30. gados ļauj ieraudzīt toreizējo piebaldzēnu. Par to stāsta Lāsma Asare. Pēc veiksmīgās pieredzes Piebalgā Rīgas Stradiņa universitāte plāno projekta turpinājumu, paplašinot antropoloģiskās izpētes apjomu uz citiem Latvijas reģioniem, kas 20.gadsimta 30. gados jau tika iekļauti līdzīgās ekspedīcijās. Šī datu bāze, kas nesen digitalizēta, būs vērtīgs resurss RSU pētniekiem un ļaus analizēt iedzīvotāju antropoloģiskās īpatnības Zemgalē, Vidzemes jūrmalā un Kurzemē, tādējādi veicinot plašāku Latvijas iedzīvotāju antropoloģisko portretu veidošanu. -- Raidījumā arī iekļauts fragments no kolēģa Eduarda Liniņa raidījumā par Piebalgu kā kultūrvēsturisku teritoriju ar divām savu īpatnību apzinošajām daļām – Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu.
Cilvēka fiziskās spējas var attīstīt ar rūpīgu treniņu programmu, bet tā ir tikai daļa no sportista veiksmes. Lai “augstāk, tālāk, stiprāk” patiešām piepildītos, talkā nāk inženieri. Mūsdienās neviens sportisks sasniegums, neviena olimpiskā medaļa un pasaules rekords netiek sasniegts bez inženieru palīdzības. Sākot ar sporta apģērbu, beidzot ar tehnisko inventāru - inženieri ar sportistiem strādā roku rokā. Latvijā šo lieliski zinām ar kamaniņu sporta piemēru, par šo sportistu un inženieru sadarbību plašāk raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Sporta tehnoloģiju centra vadītājs, kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis un RTU Metroloģiskās zinātniskās laboratorijas vadītājs Jānis Lungevičs. Pirms sarunas iknedēļas zinātnes jaunumi. Cilvēka ilgmūžība, iespējams, ir sasniegusi savu galējo robežu. Tā skaidrots “Scientific American”, norādot - jauni pētījumi kliedē priekšstatu, ka cilvēki varētu turpināt radikāli pagarināt savu dzīves ilgumu. Jauns "bioloģiskās novecošanās" tests paredz jūsu nāves iespējamību nākamo 12 mēnešu laikā. Izmantojot vaigu tamponu, var prognozēt cilvēka nāves risku viena gada laikā. Jautājums - kā tas darbojas? Tātad jauni pētījumi liecina, ka tests, kurā tiek izmantotas šūnas no cilvēka vaiga iekšpuses, var precīzi paredzēt nāves risku nākamā gada laikā. Kāpēc hobijs nāk par labu jūsu smadzenēm un ķermenim? No tenisa spēlēšanas līdz krāsošanai, hobijs var palīdzēt jums dzīvot labāk un ilgāk. “National Geographic” vietnē iespējams rast zinātniski apstiprinātus ieteikumus nodarbēm, kas nāk par labu mūsu smadzenēm, visam ķermenim kopumā un līdz ar to var pagarināt arī mūsu dzīvi. Pēdējos gados neskaitāmi pētījumi ir parādījuši, ka plašs vaļasprieku klāsts nodrošina fizisko un garīgo veselību. Nesenā publikācijā apkopoti piecu dažādu aptauju rezultāti, kur visās pētīta iesaistīšanās kādā hobijā un garīgā labklājība 65 gadus vecu un vecāku cilvēku vidū. Pētījumos tika izsekoti vairāk nekā 93 000 gados vecāki cilvēki ASV, Japānā, Ķīnā un 13 Eiropas valstīs četru līdz astoņu gadu garumā.
BATŅAM PIRMIE VĀRTI!…Kā arī, beidzot, NHL sezona ir sākusies, un varbūt Šilovam ne tas labākais sākums, bet Tomam Prāmniekam ir jauns Power Rankings. Kā arī pirmā sieviete NHL trenere un RFS fani pret turkiem. Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FACEOFF40 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!
Kamēr Kaspars Dvisnkis ar Bolt skūterīti mauc pa Siguldu, tikmēr mūsējie jau krāj pirmos punktus un golus! Batņa gan ir uz nulles!
Rudens ābolu raža klāt! iPhone 16 viedtālruņi, Watch 10 viedpulksteņi un jaunas AirPods 4 austiņas ar skaņu slāpēšanu. Kas pliki mārketinga triki un kas patiešām patīkami pārsteidza? Ar pirmajām sajūtām par dzirdēto dalās Digitālo brokastu šefpavārs Artis Ozoliņš un tehnoloģiju entuziasts Edgars Brūvelis #DigitālāsBrokastisPlus speciālizlaidumā.
Rīgas pašvaldība palīdzēs iedzīvotājiem likvidēt vētras sekas. No sarunām pie darbiem. Iecavā top artilērijas munīcijas rūpnīca. Krievija ir atbrīvojusi no ieslodzījuma opozicionāru Vladimiru Kara-Murzu, ASV izdevuma „The Wall Street Journal” korespondentu Evanu Gerškoviču un bijušo ASV jūras kājnieku Polu Vīlanu, vēsta ziņu aģentūra „Bloomberg”. Nacionālais teātris sāk jauno sezonu. Pirmie svētceļnieki sāk ceļu uz Aglonu.
Parīzes olimpiskās spēles ir atklātas! Neraugoties uz nemitīgo lietu, gandrīz četru stundu garā atklāšanas ceremonija notika bez aizķeršanās. Olimpiskā uguns ir iedegta un sportisti simboliski ar kuģīšiem pa upi “iepeldēja” spēlēs. Latvijas delegācija bija vienā kuģītī ar Libānu, Libēriju un Lībiju. Mūsējie bija pirmie un kuģīša pašā priekšā plīvoja Latvijas karogs, ko bija gods turēt 3x3 basketbolistam Naurim Miezim un pludmales volejbolistei Tīnai Graudiņai. Uzklausām viņu emocijas pēc ceremonijas. Atklāšanā piedalījās 13 Latvijas sportisti no 29, un viņu vidū šoreiz nebija mūsu šāvēji, jo viņiem jau šodien, 27. jūlijā, visai agri bija jāsāk savas sacensības teju 300 km attālumā esošajā Šatorū. Lauris Strautmanis savā olimpisko spēļu debijā 10 metru distancē ar pneimatisko pistoli nevienā no sešām sērijām vairāk par 96 punktiem nesakrāja un ar 572 punktiem summā ieņēma 21. vietu 33 šāvēju konkurencē. Tā kā finālam kvalificējās astoņi labākie, tad Strautmanim sacensības līdz ar šo 21. vietu arī noslēdzās. Viņš pēc starta atzina, ka mazliet pievīlusi koncentrēšanās. Arī Agate Rašmane 10 metru distancē ar pneimatisko pistoli dāmu konkurencē netika finālā, viņai 570 punkti summā un 23. vieta. Līdz labāko astotniekam Agatei pietrūka 7 punktu. Pēc starta viņa norādīja uz lielo karstumu, ar ko jācīnās. Abiem, Rašmanei un Strautmanim, vēl priekšā kopējs starts jaukto komandu sacensībās 10 m ar pneimatisko pistoli, tur jāsāk ar kvalifikācijas sacensībām 29. jūnijā. Tās Laurim būs pēdējās Parīzē, bet Agatei vēl plānota dalība pēc nepilnas nedēļas arī šaušanā no 25 metru distances. Šodien 1. kārtas spēli tenisā bija jāsāk arī Latvijas labākajai tenisistei Aļonai Ostapenko. Organizatori bija lēmuši, ka spēle jāaizvada Simonas Matjē vārdā nosauktajā trešajā lielākajā Rolanda Garosa stadiona kortā, taču tas ir korts bez jumta seguma. Tā kā lietus Parīzē aizvien nav mitējies, spēles sākšanās joprojām ir aizkavēta. Noslēgumā atzīmēsim vēl vienu olimpisko spēļu debiju – Latvijas basketbola tiesnesis Gatis Saliņš šodien bija galvenais tiesnesis pašā pirmajā basketbola turnīra spēlē starp Austrāliju un Spāniju. Tā noslēdzās ar austrāliešu panākumu, bet bez Saliņa mačā strādāja arī otrs mūsu tiesnesis šajās spēlēs Mārtiņš Kozlovskis, kurš visa mača garumā atradās pie video ekrāna un veica video tiesneša pienākumus. Šī ir pirmā reize, kad olimpisko basketbola turnīru uzticēts tiesāt diviem Latvijas arbitriem. Mārtiņam Kozlovskim jau ir arī Tokijas spēļu pieredze, bet Gatis Saliņš ir debitants. Kāda ir abu tiesnešu līdzšinējā pieredze un kas no Latvijas pārstāvjiem jau izjutuši olimpisko gaisotni, skaidroja Inita Kresa-Katkovska.
Jauns Samsung Galaxy ierīču metiens: gredzens Ring, austiņas Buds3 un Buds3 Pro, salokāmie telefoni Flip6 un Fold6 un viedpulksteņi Watch Ultra un Watch8. Vai gredzens ir tās cenas vērts? Kā austiņu jaunais dizains? Vai telefonu slaidumu ir lielais trumpis? Un kāpēc pulkstenis ieņēmis kantaini apaļu formu? Artis Ozoliņš kopā ar tehnoloģiju apskatnieku Jāni Vēveru DigitālāsBrokastis plus speciālizlaidumā. * Ierīces neatkarīgam un neapmaksātam pirmajam iespaidam sagādāja Samsung Electronics.
Jauns gads un jauns FaceOff podkāsta IIHF 2024 "spešals" kopā ar Edgaru Masaļski! Toms Lielbritānijā izlūkos, bet būs atpakaļ, un Jūs visus priecēsim ar tiešraidēm pēc gandrīz katras Latvijas Izlases spēles un vēl medaļu cīņās. Tikmēr šajā reizē izejam cauri mūsu grupas pretinieku komandām, ko mēs zinām tagad, ko mēs varam sagaidīt no pretinieku izlasēm, kā arī ieskatīsimies otrā grupas tabulā un kādas izredzes ir tās grupas hokeja izlasēm
Jauns gads un jauns FaceOff Podkāsta IIHF 2024 Spešals kopā ar Edgaru Masaļski! Toms Lielbritānijā izlūkos, bet būs atpakāl, tad kad sāksies un Jūs visus priecēsim ar tiešraidēm pēc gandrīz katras Latvijas Izlases spēles un vēl medaļas ’roundos’. Tikmēr šodien, izejam cauri mūsu grupas pretinieku komandām, ko mēs zinām tagad, ko mēs varam sagaidīt no […]
Stāsta Viļa Plūdoņa muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže Vai zini, ka dzejnieks Vilis Plūdons savu pseidonīmu "Plūdons" izvēlējās 18 gadu vecumā, kad izdeva savu pirmo dzejoļu krājumu "Pirmie akordi"? Šo pseidonīmu Vilis Lejnieks ieguva no savas dzejas autoritātes dzejnieka Ausekļa. Ausekļa daiļradē pastāvēja jaunradītu mītisku dievu plejāde, kur starp citiem izdomātiem latviešu dieviem bija iedzīvojies arī upes dievs Plūdons. Vilis bija audzis gleznainā Mēmeles upes krastā, šis pseidonīms saistījās ar viņa plūdonisko dabu, ko viņš vēlāk dzīvē vairākkārt apliecināja. Viņš bija gan straujš pēc dabas, gan dedzīgi aizrāvies ar jaunības ideāliem, un, kā upe plūst pāri plūdu palos aiznesdama visu lieko, tā viņš arī gribēja, lai viņa vārdi būtu kā upes ūdeņi, kas ar savu plūdumu iedvesmo cilvēkus. Bieži tiek uzdoti jautājumi, kā pareizi rakstīt – Plūdons vai Plūdonis? Forma "Plūdonis" visbiežāk sastopama padomju laika grāmatu izdevumos. Bet pats Plūdons savas grāmatas vienmēr parakstīja ar pseidonīmu "Plūdons". 1921. gadā visa Plūdoņa ģimene pieņēma uzvārdu Plūdons, jo tā bija rakstnieka vēlēšanās. Kopš jaunais dzejnieks ar pseidonīmu "Plūdons" izdeva savu pirmo dzejoļu krājumu, viņš bija "plūdonisks". Viņam piemita īpaši "plūdoniski" principi un arī izkopts ārējais dzejnieka tēls. Gan uzsākot skolotāju darba gaitas, gan arī vēlāk Plūdons vienmēr centās ievērot labu ģērbšanās stilu. 1897. gadā, kad Plūdons strādāja par skolotāju Liezerē, Madonas apriņķī, vēstulē brālim Jānim viņš sūdzējās, ka vecais mētelis novalkāts – tāds, ka piedurknes pavisam jau nokarājušās, un lūdza atsūtīt auduma mētelim. "Un pielūko lai nebūtu par maz drēbes, lai odere būtu rūtaina un apkakle no samta," rakstīja Vilis vēsulē brālim Jānim. Nākamajā vēstulē dzejnieks ar neviltotu prieku pateicās brālim, uzslavējot viņu, ka sagādātā drēbe ir tiešām baroniska. Aplūkojot fotogrāfijas Plūdoņa ģimenes arhīvā, vērojam, ka Plūdonam patika pozēt fotogrāfam. Katrreiz uz fotografēšanos viņš bija saposies uzvalkā, vienmēr perfekti izgludinātā kreklā, iemūžinājis savu tēlu arī labi pašūtā mētelī, pat ar karakulādas cepuri galvā. Dzejnieka vizuālā tēla neiztrūkstošie atribūti bija platmale, apmetnis, spieķis un īpatnā pušķī sasiets kaklauts. Plūdonam piederējuši vairāki šādi kaklauti: melns, rūtains un ābeļziedu krāsā. Svinīgākās reizēs viņam patika krekla manšetes saspraust ar greznām aproču pogām. Jaunībā Plūdons bija vidējas miesasbūves. Vēlāk, brieduma gados, viņš pieņēmās druknumā. Plūdoņa kolorīto tēlu atcerējās dzejnieka skolēni, kuriem viņš mācīja latviešu valodu un literatūru Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā. Viens no viņiem, Aleksandrs Kēse, Plūdonu raksturojis šādi: "Jāatzīmē vispirms, ka jau ārēji Plūdons izdalījās citu pasniedzēju vidū ar savu apģērbu, stāvu, gaitu. Viņš bija drīzāk pamaza nekā vidēja auguma, apaļīgi drukns un gāja ļoti mīksti, viegli šūpodamies. Īsts dzejnieka atribūts bija viņa kuplā kaklasaite, parasti melnas krāsas. Pie viņa ielas tērpa piederēja neiztrūkstošā platmale ar nolaistām malām un apmetnis. Vienmēr likās, ka apkārtnei un videi, kurā viņš atrodas, it īpaši, kad viņš gāja pa koridoru vai ielu, viņš nepiegriež nekādu vērību, ka tas stāv ārpus viņa interešu loka. Varbūt tā bija izstrādājusies aizsargreakcija pret popularitāti, kuru viņš baudīja, jo, kā jau teikts, viņa ārējais izskats nepārprotami liecināja, ka mums ir darīšana ar dzejnieku." Viņa skolēni bija pamanījuši arī to, ka, gadalaikiem mainoties, Plūdons nomainīja savu drēbju kārtu. "Mums toreiz, skolas solā sēžot, nevajadzēja skatīties laukā pa logu, lai zinātu, ka klāt ir pavasaris. To Plūdons ienes klasē kopā ar dabu, nomezdams tumšās drānas un tērpdamies gaišā uzvalkā ar gaišu platmali. Pieskaņot apģērbam, pārmainījās arī mākslinieciskā pušķī sietā kaklasaite. Tā vairs nebija melna, bet plīvoja pār viņa krūtīm gaišā ābeļu ziedu krāsā," teikts Teodora Zeltiņa atmiņās. Rakstniece Zenta Mauriņa Plūdoni raksturoja šādi: "Par Plūdoņa stipri estētiskajām tieksmēm jau liecināja viņa koptā āriene. Uzvalks nebija tik jauns un moderns, cik smalks un labi piegulošs. Mirdzoši balta kravate piešķir apģērbam māksliniecisku akcentu. Viņa kustības bija apsvērtas. Viņa izturēšanās atgādināja Vakareiropas aristokrātus."
Sestdienas rītā "Klasikā" kopā ar režisoru un aktieri Kārli Krūmiņu un telefoniski iesaistoties arī komponistam Jēkabam Jančevskim, noskaņojamies gaidāmajām Rīgas Doma kora skolas trīsdesmitās jubilejas svinībām. Uzzinām, kā top vērienīgais koncerts ar četrsimt dziedātāju piedalīšanos un ko šodien aktuālu var iemācīties Rīgas Doma kora skolā... Signe Lagdziņa: Ar smaidu satiekamies un sadzirdamies, lai uzzinātu, kas tad sagaidāms 30. aprīlī Dailes teātrī. Un jau teikšu priekšā: tā būs Rīgas Doma kora skolas 30 gadu jubileja, un šajā brīdī studijā ir lielo svinību režisors Kārlis Krūmiņš un esam arī sazvanījušies ar komponistu Jēkabu Jančevski. Jēkab, Rīgas Doma kora skola ir arī tava skola, kur tu esi audzis, dzīvojis un turpini dzīvot. Vai vari trijos vārdos raksturot, kas ir Rīgas Doma kora skola? Jēkabs Jančevskis: Trijos vārdos būs grūti noraksturot, bet varu runāt no savas perspektīvas. Manā gadījumā tā ir vieta, kur es kaut kā loģiski un organiski esmu atgriezties. Tā ir vieta, kas pievelk. Absolvējot šo skolu, man nebija aizdomu, ka es tik ātri varētu atgriezties šeit kā pedagogs. Bet nu, paldies Dievam, viss ir kaut kā saslēdzies, ka šobrīd man ir vesels pulks ar audzēkņiem, un tas man tiešām ir sirdsdarbs. Ja tādos īsos lozungos – Rīgas Doma kora skola ir vieta, kur atgriezties. Es gandrīz varētu pievienoties Jēkabam. Es gan neesmu tur atgriezies, es tur esmu pievienojies. Šorīt lūkoju izskaitīt – šis laikam ir desmitais gads, kopš s tur strādāju kā pasniedzējs. Arī man tas ir sirdsdarbs, jo kaut kā kaut kā tā mijiedarbība – mācot un mācoties no skolēniem, audzēkņiem – tas kaut kā iedvesmo. Protams, tas, ka tu vari dot, bet tik pat daudz vari saņemt pretī un mācīties pats. Ir patīkami tur doties un strādāt. Kad ieraudzīju, ka Rīgas Doma kora svin jubileju, man šķita – kā, atkal? ! Jo man ir sajūta, ka Rīgas Doma kora skola svin bieži un māk to darīt jaudīgi. Jēkab, kā ir patiesībā? Jēkabs Jančevskis: Jā, jā, cenšamies sanākt ik pēc pieciem gadiem nu tā pavisam jaudīgi nosvinēt. Bet tas vienkārši varētu nozīmēt, ka diemžēl tā ideja par to, ka laiks skrien ātrāk – tā laikam mūs visus kaut kā vieno. Man tiešām likās, ka tas bija tikko, kad mēs jau svinējām Ķīpsalā pusapaļo jubileju, bet nu redz – tas viss bijis jau pirms pieciem gadiem, un nu jau būs klāt apaļā jubileja. Jēkab, tev šajā gadījumā ir liels uzdevums: ne velti esam sazvanījušies tieši ar tevi, un man šķiet, ka visa pirmā daļa "ietīta" tavā nošpapīrā, esi daudz strādājis un turpini to darīt. Pastāsti, kāds bijis tavs uzdevums, lai veidotu šo koncertu? Mazliet precizēšu. Pirmā daļa gandrīz simtprocentīgi ir manā veikumā, tomēr ir pāris numuru, kas ir autentiski – tādi, kādi ir. Bet varētu teikt, ka pirmā daļa varētu būt manā zīmē. Tas gluži vienkārši bija mūsu sadarbības rezultāts gan ar šī koncerta darba grupu, gan jo īpaši ar māksliniecisko vadītāju Jurģi Cābuli, un tie ir tādi skolai pietuvināti muzikāli numuri. Neteiktu, ka tur ir kāds, kas nebūtu kontekstā ar šīs skolas vēsturi vai kaut kā tamlīdzīgi, jo gribējās jau, protams, izstāstīt to stāstu tā, lai katrs var kaut kādu savu gabaliņu no tās skolas vēstures paņemt un pēc koncerta gremdēties atmiņās. Līdz ar to tie ir tādi numuri, kas ir šai skolai ļoti būtiski un nozīmīgi. Mēģināju tos pārlikt brīnišķīgu mūziķu sastāvam, tostarp arī veidoju dažādas elektroniskas intermēdijas, lai viss tā plūstoši iet kopā. Tā kā nu aptuveni tāds mans darbiņš izskatās. Nu jā, bet tev ir bijis, ka jāapdarina vai jāaranžē gan tautas dziesma, gan citu autoru skaņdarbi. Arī "O Sole Mio" tev bija jārada mūzika pirmo līdz ceturto klašu meiteņu koriem, gan Daumantam Kalniņam, Mārtiņam Zvīgulim un Jānim Ķirsim - trim tenoriem. Tas uzdevums tev ir gana plašs. Arī tāda vesela skola. Jā, uzdevums patiešām ir gana plašs. Man tiešām no sirds patīk aranžēšanas darbs, jo tas mani no vienas puses kaut kā ļoti atbrīvo un tai pašā laikā uzliek arī kaut kādus pienākumus, man ļoti patīk šis virziens. Arī komponista pieredzei kādreiz aranžijas darbs atver kaut kādu jaunu redzējumu, bet bija arī tādi numuri, kur atļāvos būt mazliet brīvāks. Manuprāt, vairāk tas bija tautasdziesmu virzienā, bet bija tādi numuri, kurus es vienkārši centos faktiski pārlikt esošajiem sastāviem - tik precīzi, cik vien iespējams, tomēr saglabāt to autentisko. skanējumu. Jo nu sākt pārāk eksperimentēt ar "O sole mio" skolas koncertam... Lai ir kaut kas tāds, kas būtu ļoti labi atpazīstams, un kaut kas tāds, ku varbūt būs arī mana klātbūtne jūtama vairāk. Kārli, kā jau Jēkabs minēja, programma ir apjomīga, un otrajā daļā ieskanēsies arī Jēkaba Jančevska skaņdarbs, būs arī Ērika Ešenvalda, Karla Orfa, Uģa Prauliņa, Jāņa Ķirša, Raimonda Paula un Gunāra Kalniņa mūzika. Pirmajā daļā vēl ir daudz kas no nepieminētā. Kārli, uzdevums jums, kā to visu salikt kopā, apvienot? Jā, tas mūžīgais pasākumu režijas izaicinājums – kā to visu salikt kopā, ko ar to visu iesākt? Bet šajā gadījumā uzdevums man likās salīdzinoši vienkāršs, jo stāsts par skolu, par skolotājiem un audzēkņiem… Man kaut kā liekas, mūsu realitātē tas ir svarīgs. Tas visu laiku ir svarīgs! Bet ik pa brīdim ir forši to atgādināt, un šis koncerts man arī dod tādu iespēju par to kaut kādā ziņā runāt, proti, par skolas nepieciešamību, par to skaistumu, kas ir pedagoga darbā. To dažreiz ikdienas rutīnā piemirstam, ka mūsu bērns skolā pavada deviņus, divpadsmit, trīspadsmit gdus un pēc tam vēl augstskolā! Un skolotājs pie mums sociāli nekotējās pārmērīgi augstu, un man mazliet par to ir skumji, bet nu - kaut kas jādara lietas labā. Tāpēc arī šajā koncertā vēlējos vārdu dot pedagogiem. Protams, daļa no Rīgas Doma kora skolas pedagogiem paši ir aktīvi mūziķi, diriģenti, koncertmākslinieki, bet šajā koncertā gribējās viņus ieraudzīt tieši skolotāju ādā un paklausīties arī dažas domas par šo darbu un kaut kā mazliet atgādināt par šīs saites nepieciešamību. Lai saite starp audzēkni un pedagogu izveidotos, tur divas lietas nepieciešamas: jāmīl bērni un jāciena pedagogi. Vai pareizi saprotu, ka otrajā daļā uz skatuves būs 400 dziedātāju plašs koris? Jā! Tā arī abas koncerta daļas iezīmējas: ka viena daļa ir tēmēta vairāk par pedagogiem un pedagogiem, bet otrajā daļā redzam pedagogu sasniegtos augļus vai rezultātus audzēkņu sniegumā. Redzam kopkori, kas ir Rīgas Doma kora skolas audzēkņi: lielais skaits nedaudz radīs Dziesmu svētku sajūtu. Būšu tikai priecīgs, ja šāda asociācija kādam izveidosies. Pirmajā daļā melodisko plūdumu ar Aspazijas dzejas lasījumiem papildinās aktrise Guna Zariņa. Klausītājus priecēs arī Gundegas Šmites, Ilonas Breģes, Jura Karlsona un Krista Auznieka mūzika. Šajā skolā jābūt spējīgiem uz daudz ko: slodze. protams, liela un kas vēl būtiski – "Klasikas" klausītāji jau šīs skolas kontekstā zinās, ka tā nav tradicionāla skola. Daudzi to nojauš, bet varbūt tāda plašāka sabiedrības daļa kaut kā uzreiz neiedomājas. Nu, kā: ir skola, ir trīs klases un tad deviņas. Rīgas Doma kora skolā ir cits modelis, un tas, protams, daudz ko maina – kaut vai tas, ka vidusskolā jāmācās četri gadi, nevis trīs, un slodze ir lielāka, un tas maina arī to, kādas veidojas attiecības starp pedagogiem un audzēkņiem, jo ir dažas nodarbības, kur pedagogs un audzēknis ir daudz tuvāks. Ir taču atšķirība, ja ir viņš pedagogs 30 bērniem, un ir modelis, ka dažās individuālajās nodarbībās esi viens pret viens. Un tas ir pilnīgi kaut kas cits. Tas ir modelis, uz kuru gribētos tiekties. Man liekas, tā vajadzētu būt, ka katram skolēnam ir iespēja būt sadzirdētam, ka viņam ir iespēja dabūt uzmanību, jo tad mēs varam cerēt uz to, ka viņš iejutīsies mūsu sabiedrībā, ne tikai klasē un ne tikai skolā. Man liekas, ka tā ir lieta, uz ko mums kā sabiedrībai vajadzētu iet. Mums vēl daudz jāstrādā tajā virzienā. Pirmie soļi būtu saprast, ka tas ir ieguldījums, kas mums jāveic. Mēs ļoti racionāli saprotam, ka pensiju fondos jāiegulda, ka 1. martā VIDAM arī jāpaprasa viss kaut kas atpakaļ, to mēs visi saprotam, bet runa ir par sabiedriskām, kopīgām interesēm. Esam mazliet kūtrāki vai līdz galam vēl tajā ilgtspējībā nedomājam vai nevirzāmies. Tas bija mans dzinulis, kāpēc ķēros pie šī koncerta, jo man likās – šīs skolas modelis ir skola ļoti konkrētiem mērķiem. Piemēram, mijiedarbība un savstarpējā pedagogu skaita attiecība. (..) Pedagogi lielā mērā ir saistīti gan ar viņu ikdienas rutīnu. Lielās klases – ne visi ar to var tikt galā. Un nepazaudēt tajā ideālista redzējumu. Jo man tomēr liekas, ka pedagogam jābūt ideālistam, un tajā mirklī, kad viņš vairs nav ideālists, viņš arī vairs nav pedagogs. Tā ka līdz ar ideālistu nomirst arī profesijas būtība un to pazaudēt ir visai viegli. Vairāk - audioierakstā
"Ūdenszeļļi" daudz runāja par izslēgšanas spēļu pirmajiem mačiem un dalījās ar saviem iespaidiem, tāpat apsprieda Roberta Blūma pieteikšanos NBA draftam un diskutēja par citām basketbola aktualitātēm!
Par Latviešu romāna dzimšanu 19. gadsimta otrajā pusē liecina divi romāni. Sāksim ar Māteru Jura romānu „Sadzīves viļņi”, kurā muižas dzīves atspoguļojums savijies ar autora vērojumiem darba gaitās. Iepazīstam arī Māteru Jura temperamentīgo un apsviedīgo dabu. Pirmie latviešu romāni – Māteru Jura „Sadzīves viļņi” un brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki” - klajā nāca 1879. gadā. Katra romāna izpētei veltīsim savu raidījumu , šoreiz kopā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli izzinām, cik nozīmīgs laikmeta kultūrvēstures dokuments bija Māteru Jura romāns „Sadzīves viļņi”, par ko autors rakstīja un kāpēc par šo romānu zinām mazāk, nekā par Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”. Raidījuma gaitā uzzināsit arī to, cik nešpetnas un aizrautīgas dabas bijis romāna autors Juris Māters jeb Māteru Juris. Raidījumu papildinās fragmenti no radioiestudējuma „Sadzīves viļņos”, ieraksts tapis 1991. gadā, dramatizējuma autors Arnolds Auziņš, režisors Andrejs Migla. Savukārt 1994. gadā apgādā „Zinātne” sērijā „Romāns – pagātnes liecinieks” atkārtoti iznāca Māteru Jura „Sadzīves viļņi”, priekšvārda un komentāru autore literatūrzinātniece Biruta Gudriķe, arī tas svarīgs izziņas avots raidījuma tapšanā. „Sadzīves viļņi” nav vienīgais Māteru Jura romāns, viņam ir daži mēģinājumi īsprozā un romāns „Patriotisms un mīlestība” (1881), kur aprakstītas viņa attiecības ar laikabiedriem, darbs negūst atsaucību latviešu lasītāju vidū un to vērtē daudz zemāk arī mākslinieciskā līmenī nekā „Sadzīves viļņus”. Tomēr latviešu literatūras vēstures un kultūrvēstures kontekstā Jura Mātera vārds ir svarīgs. Plašāk par projektu šeit:
Ir pagājuši jau četri mēneši kopš jaunā, valsts apmaksātā pakalpojuma uzsākšanas paliatīvās aprūpes nodrošināšanai, tomēr joprojām trūkst informācijas. Kas jāzina pacientam un piederīgajiem, lai pakalpojumu saņemtu, ko tas nodrošina un par ko jārūpējas pašiem, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē "Hospiss Māja" projektu vadītāja, vispārējās aprūpes māsa Žanete Jansone, sociālā uzņēmuma "Hospiss Māja" virsmāsa un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Tālākizglītības kursu lektore Tatjana Jirgensone, onkologs-ķimijterapeits, algologs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs un "HospissLV" pārstāve Ilze Zosule. Ilze Zosule vērtē, ka pietrūkst informācijas sabiedrībai par pakalpojuma pieejamību. Nelīdz viens ieraksts, piemēram, Nacionālā veselības dienesta "Facebook" kontā. Visvairāk jautājumu par to, kā ir iespēja iegūt palīdzību, jo cilvēki pārsvarā ir izmisumā. "Ja salīdzina, kā bija pašā gada sākumā, kad pārsvarā kontaktējāmies ar slimnīcām un ārstiem un nāca tikai no slimnīcām paliatīvās aprūpes pacienti, tagad lēnām informācija ir nonākuši līdz pašiem cilvēkiem," atzīst Žanete Jansone. "Viņi ir iemesti situācijā, ar kuru dzīvē nav saskārušies un ir spiesti meklēt informāciju, kas un kā var palīdzēt. Palīdzība ir vajadzīga ātri un uzreiz." Palīdzība ir nepieciešama un to sniedz cilvēkiem, kuriem ārstu konsīlijs noteicis, ka viņiem ir ierobežota dzīvildze līdz sešiem mēnešiem. "Gribētu aicināt cilvēkus, ja jūsu mājās ir cilvēks, kuru jau kopjat, kurš ir smagi slims, kuram ir, teiksim, onkoloģija ceturtajā stadijā un jūs saprotat, ka situācija nekādā veidā nevar uzlaboties, sākt jau laicīgi interesēties, kur un kādā veidā var saņemt palīdzību. Pēdējā laikā pie mums nonāk pacienti, kur pat īsti nevaram palīdzēt," iesaka Žanete Jansone. Vilnis Sosārs skaidro, kā notiek ārstu konsīlijs un kas būtu jānorāda slēdzienā, lai veiktu paliatīvo aprūpi. Ģimenes ārsti pagaidām reti sūta uz konsīliju. Ārsts skaidro, ka problēma ir vienotas veselības aprūpes datu bāzes trūkums, kur būtu redzami visi izmeklējumi, kas pacienta dažādās ārstniecības iestādēs veikti. Reti ir gadījumi, ka ir nodrošināti visi mediķu sniegtie izraksti papīra formātā.
“Basketstudijā 2+1” uz vadītāja Gunta Keisela un klausītāju jautājumiem atbildēja Latvijas Jaunatnes basketbola līgas direktors Elvijs Mičulis. Runājām par: relatīvi kluso sezonas gaitu; komunikāciju ar vecākiem; jauno tiesnešu audzināšanu; sezonas pieredzi un idejām nākamajam nolikumam; kā ierobežot spēļu skaitu; pirmklasnieku uzrunāšanu projektā “Pirmie soļi basketbolā”; Talantu spēli un NBA Junioru līgu; 19. aprīlī Valmierā un Ogrē startējošo LJBL finālturnīru seriālu; Sekmju kontroli un vecāku ētikas kodeksu. 47 minūtes par jaunatnes basketbola aktualitātēm!
Loģikā un ekonomikā, politoloģijā un psiholoģijā, datorzinātnēs un bioloģijā - šajās un, iespējams, ne tikai šajās zinātņu nozarēs tiek pielietots kāds instruments - matemātiska metode ar nosaukumu “spēļu teorija”. Tie ir matemātiski modeļi, kas pēta konfliktus un sadarbību starp inteliģentiem un racionāliem lēmumu pieņēmējiem. Par spēļu teorijas pētījumiem vairāki zinātnieki ir saņēmuši Nobela prēmijas ekonomikā, un, pat ja šādas teorijas nosaukumu dzirdat pirmo reizi, nav izslēgts, kā ar tās izpausmēm dzīvē būsiet saskārušies paši vai vērojuši no malas, piemēram, kādos politiskos procesos. Kā spēļu teorija tapusi un ko tā nozīmē praksē, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro ekonomists, jaunievēlētais Latvijas Universitātes rektors, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, profesors Gundars Bērziņš un fiziķis, Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Mārcis Auziņš. Ikdienā noteikti būs dzirdēti tādi vārdu salikumi kā “psiholoģiskās spēlītes” vai arī “politiskās spēlītes”, ar to domājot kāda indivīda vai konkrēti kāda politiķa viltīgos gājienus, lai, piemēram, atbrīvotos no saviem konkurentiem un iegūtu labumu sev. Bet viss neaprobežojas tikai ar mūsu ikdienas teicieniem, jo nu jau vairākas desmitgades dažādās zinātņu nozarēs tiek aplūkota spēļu teorija. Kas interesanti - plašāka atpazīstamība spēļu teorijai ir no pagājušā gadsimta 50. gadiem, kad matemātiķi modelēja iespējamās pieejas lēmumu pieņemšanai par atomieroču pielietošanu. Tolaik, Aukstā kara apstākļos, tas bija aktuāls jautājums. Raidījuma iesākumā ieskats vēsturē par to, kā tapušas veiksmes spēles un galda spēles. Pirmie spēļu kauliņi tika gatavoti no aitas vai kazas potītēm, kas ir četrkantīgā formā, un tika atrasti pirms aptuveni 4000 gadu. Par senajām prāta un veiksmes spēlēm stāsta dzīvās vēstures kopas “Rodenpois” biedrs, kā arī kaulu un raga apstrādes un kokgriezumu drukas darbnīcas vadītājs Cēsu viduslaiku pilī Viesturs Āboltiņš. Zināms, ka Romas konsuls Gajs Jūlijs Cēzars, uzsākot pilsoņu karu Senajā Romā, lietojis frāzi no romiešu rakstnieka Menandra darba, sakot – „Kauliņi ir mesti!” Tādejādi viņš raksturojis negrozāmu svarīgu darbību izšķirošā brīdī. Tāpat Jaunajā Derībā lasām, ka kareivji, sēžot pie krustā piesistā Kristus, dalījuši viņa drēbes, metot kauliņus, lai redzētu, kurš apģērba gabals kuram piederēs. Taču spēles ar kauliņiem cilvēces vēsturē ir vēl senākas par šiem minētajiem avotiem. Par kauliņiem un cita materiāla spēles priekšmetiem, par galda spēlēm, kas prasa prāta asumu vai piesaista veiksmi, un kā agrāk sauca galda spēli, ko šodien zinām ar nosaukumu „Cirks”, stāsta Viesturs Āboltiņš. Viesturs Āboltiņš arī aicina padomāt par spēļu rašanās iemesliem cilvēces vēsturē. Spēles parāda cilvēka prāta spējas un stratēģiju, lai iegūtu vairāk pupas vai oļus, vai citus spēles atribūtus savā lauciņā vai bedrītē, kas nu kurā spēlē tiek izmantots, tad paļaušanās uz augstākiem spēkiem, kas vada kauliņu un liek tam nokrist konkrētā veidā, un veiklības spēles, kur kauliņa nokrišanu panāk ar savu izveicību. Skatot senus pierādījumus atjautības spēlēm ir jāpiemin „desas” jeb „krustiņi un nullītes” – ar šādu nosaukumu mēs pazīstam šo spēli šodien, kad vairākos ievilktos lauciņos vienam no diviem spēlētājiem pēc iespējas ātrāk ir jāizveido taisna līkne, lauciņos ievelkot vai nu krustus vai apļus. Jau viduslaikos kas līdzīgs tika spēlēts ar nosaukumu „Dzirnavas”. Liecības par šādu spēli savulaik tika atrastas arheoloģiskajos izrakumos viduslaiku Rīgā, kur šāda spēle tika spēlēta uz, piemēram, mucas vāka.
Pašā Rīgas centrā atrodas Rīgas Latviešu biedrības (RLB) nams, namam un arī biedrībai ir bagāta vēsture un, šķiet, vai katram labi zināma. Tomēr, vai daudzi būs dzirdējuši, ka Rīgas Latviešu biedrībai bija savs apgāds - "Derīgu grāmatu nodaļa", kas izdeva visdažādākā satura grāmatas, arī nozīmīgus izdevumus, ieskaitot Konversācijas vārdnīcu. Darbojās komisija, kas no iesniegtajiem manuskriptiem izvērtēja, kas izdodams, kas ne. Savukārt lasītāju piesaistīšanai ieviesa abonementa sistēmu, kas tam laikam bija oriģināla prakse. Par biedrības sākuma gadiem, par pirmajām komisijām un personām, kas tajās darbojās ieskatu sniegs Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietniece Gaida Jablovska. Savukārt kādus izdevumus klajā laida "Derīgu grāmatu nodaļa" pētījis Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders. Vispirms dosimies uz Rīgas Latviešu biedrības namu Merķeļa ielā 13. Gaida Jablovska, gatavojoties sarunai, uz galda sarindojusi vairākus Rīgas Latviešu biedrības apgāda senos izdevumus un arī pavisam nesen klajā laistas grāmatas par biedrības vēsturi, arī izmērā palielo grāmatu „Rīgas Latviešu biedrība trijos gadsimtos”. Biedrības pirmsākumi meklējami jau 19. gs. pirmajā pusē, kad vērojami pirmie latviešu biedrošanās mēģinājumi toreiz izteikti vāciskajā Rīgā. Pirmie mēģinājumi apvienoties notika 1861. gadā, taču palika bez tālākām sekām. Pēc tam bija vēl mēģinājumi, bet jauna iespēja dibināt latviešu biedrību radās 1868. gadā, kad Igaunijā bija neraža. Tika nodibināta „Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciesdamiem igauņiem”. Šīs biedrības darbošanās radīja apstākļus Rīgas Latviešu biedrības izveidošanai. Gaida Jablovska uzver, ka Rīgas Latviešu biedrība ir vissenākā latviskā biedrība. Nodibinot biedrību un sākot darboties, nebija jau arī nama, kur pulcēties un apspriesties, viņi tikās privātajās telpās. Runas vīru pulcēšanās protokoli sniedz vērtīgu informāciju un varam labāk izprast, kā viss noticis. Kas bija pirmie Rīgas Latviešu biedrības vīri? Gaida Jablovska iesāk ar pirmo biedrības priekšnieku Bernhardu Dīriķi. Rīgas Latviešu biedrības protokoli tiešām glabā vērtīgu informāciju, Gaida Jablovska min, ka par teātra, zinības un mūzikas komisijas darbību var uzzināt no daudz mapēm rokrakstā. Turpinājumā par Rīgas latviešu biedrības apgāda izveidi un darbības pamatprincipiem, te eksperts ir grāmatniecības vēsturnieks Viesturs Zanders. 2006. gadā iznāca V. Zandera grāmata „Rīgas Latviešu biedrība (1868–1940) kā nacionālās grāmatniecības centrs”. Svarīgi atgādināt, ka vēl 19. gs. pirmajā pusē visos grāmatniecības procesos dominēja baltvācu izcelsmes uzņēmēji. Un tikai 60. gadu otrajā pusē, gandrīz vienlaikus ar RLB tapšanu, savas gaitas uzsāk pirmie latviešu grāmatnieki Heinrihs Alunāns, Kārlis Stālbergs un Klāvs Ukstiņš, par viņiem stāstījām vienā no iepriekšējiem raidījumiem. Pirmie RLB apgāda gadi ir nedroši, it kā taustoties, norāda Viesturs Zanders, taču mazliet vēlāk izdod nozīmīgus izdevumus, tai skaitā Konversācijas vārdnīcu. 90. gadu sākumā izveido abonementu sistēmu, latviešu grāmatniecībai tā ir oriģināla un maz izmēģināta prakse. Kad Viesturam Zanderam jautāju par daiļliteratūras izdevumiem, ko apgāds izdod, viņš bilst, ka tagad nosaucot autorus vai nosaukumus, var radīt maldinošu iespaidu par apgādu kopumā. Rīgas Latviešu biedrības apgāds tiešām piedāvāja tematiski daudzveidīgu lasāmvielu, tai skaitā mūzikas un jūrniecības, arī praktiskās literatūras izdevumus, piemēram, „Pamācība, kā mazus bērnus kopt”. Gadsimtu mija un laiks līdz Pirmajam pasaules karam ir viens no dinamiskākajiem un interesantākajiem posmiem Rīgas Latviešu biedrības pastāvēšanas vēsturē.
Jaudīgi cilvēki man treniņos ik pa laikam saka, ka ir pārguruši, neskatoties uz savām darbaspējām un dzīvē ieviestajām sistēmām. Kad kopā paanalizējam katra situāciju tuvāk, izrādās, ka lielu daļu savas jaudas viņi tērē, darot to, kas ir jādara citiem: partneriem, kolēģiem, bērniem, draugiem, darbiniekiem u.c.Uz jautājumu, kāpēc tu to dari, viņi atbild, ka tas otrs ar darāmo netiek galā. Un te nav runa par kontroles neatdošanu darītājam vai mikro menedžēšanu. Tās bieži ir situācijas, kurās saskaramies ar otru pusi, kuri ir iemanījušies viltīgi izspēlēt "mērķtiecīgās nevarības" kārtis:- "Es nevaru nomainīt bērnam pamperi, man rauj augšā no tās smakas."- "Ej runā tu ar priekšnieku, man ir bail."- "Man bail braukt pa ārzemju šosejām. Brauc tu."- "Es nekliedzu. Man vienkārši ir tāda balss."- "Aizved mani. Sagaidi mani."- "Es nevaru atteikt mammai paņemt viņas zupu uz mājām. Nu, izmet, ja jau tev traucē."- "Es nevaru atrast, kur ir manas drēbes, atslēgas, lietas."- "Piezvani tu uz to iestādi, man riebjas zvanīt, nevaru parunāt."Ginta Gaumala šajā sarunā stāsta, kā cilvēki reizēm diezgan mērķtiecīgi izmanto savu "nevarību" un kā šo situāciju mainīt.Ginta ir gan vadītāja Argentīnas tango studijā El Abrazo, gan strādā uzņēmumā TrainingLab, kurā viņa veido un vada dažādas biznesa apmācības, tostarp tādas, kas palīdz uzlabot komunikāciju un gaisotni kolektīvā, kur ļoti būtiska loma ir cieņpilnai saskarsmei.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:02 Ko nozīmē jēdziens “Weaponized Incompetence”5:12 Piemēri, kā izpaužas “mērķtiecīgā nevarība” ikdienas situācijās darbā un ģimenē13:53 “Notiek tikai tas, ko mēs pieļaujam” – kā tikt galā ar pusaudžiem, kuri nevēlas palīdzēt ikdienas darbos16:45 Ko zaudē uzņēmums, ja viens vai vairāki tā darbinieki sāk piekopt “mērķtiecīgās nevarēšanas” stratēģiju22:34 Kādēļ joprojām valda uzskats, ka par attiecību kvalitāti ir jārūpējas galvenokārt sievietēm24:20 Iespējamie iemesli, kādēļ cilvēki nodarbojas ar “mērķtiecīgo nevarību”29:18 Ko darīt, lai izvairītos no manipulatīvas uzvedības36:35 Ko Ginta Gaumala atklāja savā pētījumā par pāru attiecībām40:24 “Kritika un pārmetumi ir pēdējais, ko izmantot attiecībās”44:38 Ko darīt, kā komunicēt ar otru cilvēku, kurš pret tevi izmanto “mērķtiecīgās nevarības” paņēmienus. Trīs punkti58:08 Pirmie mazie signāli, kurus nevajadzētu palaist garām, pirms tie pāraug milzīgā neapmierinātībā1:02:02 “Dusmas ir mūsu pirmā reakcija, aiz kurām var slēpties daudz citu nianšu”1:10:24 Kas strādā labāk par pavēlēm un komandēšanu
Par posturālās ortostatiskās tahikardijas sindromu jeb POTS ir zināms sen, bet Covid-19 pandēmijas laikā ar šo sindromu sirgstošo cilvēku skaits pasaulē dubultojās. Būtiskākā problēma ir tā, ka arī ārstiem POTS ir grūti atpazīt, tāpēc bieži tas tiek ārstēts nepareizi. Par POTS plašāka saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ārste iterniste, kardioloģe, EKG metodes speciāliste Inga Orleāne un fizioterapeite Daiga Pulmane. Ierakstā uzklausām pieredzes stāstu. Inga no Rēzeknes ar Covid saslima 2021. gadā un slimības sekas jūt joprojām. Viņa rēķinās, ka ar veselības problēmām nāksies sadzīvot visu mūžu. Inga Orleāne norāda, ka ar POTS cilvēki slimo ilgstoši. Šis sindroms var ilgt 2- 2,5 gadus, tas nozīmē, ka cilvēks šo laiku nav darbspējīgs. "Jādomā, kā palīdzēt un kāds ir viņu rehabilitācijas formāts," atzīst Inga Orleāne. Vai būs pacienti, kuri neizveseļosies pilnībā, to šobrīd nevar atbildēt. Viņa cer, ka ilgākā laika intervālā atjaunošanas notiks. Daiga Pulmane atzīst, ka pētījumi rāda, ka atjaunošanās pēc smaga Covid ir trīs mēnešu laikā. "Kaut kas savas veselības labā būtu jādara jau no pirmajām dienām, kad samazinās temperatūra akūtajā Covid periodā. Būtu jāsāk atjaunot savas elpošanas funkcijas un arī asins cirkulācijas funkcijas - tas ir divas galvenās, ko var veikt horizontālā stāvoklī, pirms celties vertikāli, kad var veidoties POTS sindromi," norāda Daiga Pulmane. Daigas Pulmanes ieteiktie vingrinājumi: Pirmie vingrojumi ir vēdera jeb diafragmālā elpošanā, vai dziļa ieelpa un izelpa. Vēl var, skaitot līdz četri katrā darbībā, veikt vingrinājumu: ieelpa, aiztur elpu, izelpa, aiztur elpu. Noteikti stimulēt asins cirkulāciju, savelkot plaukstas dūrītes un atlaižot, izkustinot pēdas, savelkot un atlaižot kāju pirkstu. Šos vingrinājumus veic 10 - 20 reizes. Tas palīdz sirdij sūknēt asinis. Kad jau ir POTS konstatēts, vingrinājumi ir saistīti ar slodzes izturības veicināšanu, pakāpeniski pārejot no guļus pozīcijas uz sēdus, no sēdus - uz stāvus.
Stāsta kultūras socioloģe, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Beitnere-Le Galla Francijā pieņemts uzskatīt, ka kultūra sākas ar ēdienu, respektīvi, galda kultūru. Tās vēsture ir interesanta, jo Francijas virtuves un galda kultūras vēsture sākas ar Gijomu Torelu (Guillaume Tirel, 1310-1395), kurš bija pazīstams ar iesauku "Taiva" (Taillevent) – viņš bija karaļa Kārļa V (Charles V) šefpavārs. Viņa vadībā tika veidota un pārveidota franču virtuve, jo tajā integrēja dārzeņus, jaunas ēdamvielas un garšvielas, ko ceļotāji atveda no Austrumiem. Savā grāmatā "Le Viandier" viņš piedāvā jaunu gatavošanas mākslu – mājputnu un zivju ēdienu bagātināšanu ar mērcēm, kuru pamatā ir safrāns, ingvers, pipari vai kanēlis. Šī grāmata padarīja viņu par pirmo kulinārijas rakstnieku. Tomēr būtisku pavērsienu, iespējams, pat revolūciju radīja karaļa Henrija II laulības ar Katrīnu de Mediči (Catherine de Medici, 1519-1589) 1533. gadā. Ierodoties Francijā, jaunās karalienes bagāžā bija jaunums – divzobu dakšiņas, dažādi fajansa trauki un Murano stikls – glāžu kolekcija. No Itālijas ieradās daudz izsmalcinātu lietu, recepšu un galda tradīciju, kuras Francijā ieguva jaunu izsmalcinātības pakāpi. Katrīnas de Mediči valdīšanas laikā karaļnama svētki iegūst rafinētību un kļūst par Francijas kulinārijas mākslas un galma dzīves pārākuma zīmolu. Vēsturnieki atceras, ka jaunā karaliene ieradās nedaudz māņticīga, jo atveda līdzi savas zemes receptes un pavārus, taču šis apstāklis deva vēl vienu impulsu slavenajai "franču gastronomijas revolūcijai", kura bija jau aizsākusies un tagad ieguva jaunu spēku. Vienā no pirmajiem kāzu mielastiem, kuri notika [sakarā ar] Katrīnas de Mediči ierašanos Francijas pilsētā Marseļā, ar lielu pompu, klātesot pāvestam, tika pasniegts slavenais šerbets "Tutti Frutti". Šī apbrīnojamā deserta autors bija Rudžeri (Ruggeri) – kāds mājputnu tirgotājs un pavārs, kurš bija uzvarējis kulinārijas pasākumā Florencē. Laikā, kad Francijas karaļi deva priekšroku ēst ar trim pirkstiem, tos vēlāk noslaukot mitrā dvielī, divzaru dakšiņa bija kļuvusi par Venēcijā un Florencē atzītu galda piederumu. Katrīna de Mediči atveda arī galda servēšanai gan māla plāksnes (kā šķīvjus), gan Murāno salas glāzes, kas pilnībā aizstāja metāla krūzes, sudraba vai alvas kausus. Kultūras eksperti norāda, ka itāļu Renesanses galda kultūras simbols kļuva glāze, kuras stumbrā ir apaļa pumpa. Francijas vēsturē nebaidās atzīt, ka Katrīna de Mediči, iespējams, ir slavenākā Francijas karaliene, kura no Florences atveda izcilākos itāļu pavārus, no kuriem vēlāk galda izsmalcinātību mācījās franču zemnieces. Pēdējās, balstoties priekšgājēju pieredzē un praksē, izstrādāja klasiskos ēdienus, kuri kulminācijas punktu sasniedza izcilās Antonīnas Karmē (Antonina Karme, 1784-1833) personā. Tādējādi francūži, būdami tikai skolēni kulinārijas mākslā, gala rezultātā pārspēja savus skolotājus un slaveno karalieni. Par atzītu franču dzīves mākslas veidotāju tiek uzskatīts Fransuā Vatels (François Vatel, 1631-1671), kuram piederēja vīna darītava: laikabiedru acīs viņš bijis pavāru ģēnijs. Ar viņa vārdu saistīta arī franču gastronomijas dzimšana. Vatels bija greznu svētku organizators Saules karaļa galmā. Viņa slava un autoritāte bija tik plaši atzīta un cienīta, ka vienā liktenīgā brīdī, baidoties, ka varētu neiespēt uzklāt galdu 3000 personām, kas tika uzaicinātas uz viesībām par godu karalim, viņš izdarīja pašnāvību. Viņa skumjais stāsts ir minēts ir De Sevinjē kundzes vēstulēs meitai (teksts ir Francijas skolu obligātā literatūra), gan arī mūsdienu filmas versijā ar Žerardu Depardjē Gérard Depardieu) un Umu Tūrmani (Uma Thurman) galvenajās lomās. Gardēžu literatūra 16. gadsimtā, attīstoties grāmatu drukāšanai, ēdienu gatavošanas pasaule turpina attīstīties: no Gūtenberga grāmatu izdošanas brīža radās iespēja izplatīt receptes plašākā mērogā. Līdz no aprakstiem par ēšanu un ēdienu rodas gardēžu literatūra. Jaunā kvalitātē ēdiena izpratnes un galda kultūras simbiozi apraksta Žans Antelms Brijā-Savarēns (Brillat-Savarin, 1755-1826) savā darbā "Garšas fizioloģija" (Physiologie du gout, ou, Méditations de gastronomie transcendante, 1826). Viņš ir pirmais, kurš uzsver saikni starp gastronomiju, fiziku, ķīmiju un politisko ekonomiku. Viņa vārdā ir nosaukts viens no izcilākajiem Savojas sieriem, tā godinot cilvēku, kurš Jaunajos laikos teorētiski un vēsturiski nostiprina Francijas ēšanas kultūras meditatīvo raksturu. Viņa laikabiedrs Provansas pavārs Šarls Durans (Charles Durand, 1766-1854) publicē grāmatu "Le Cuisinier Durand", kas izstrādā reģionālās virtuves jēdzienu. Francijas virtuves mākslu var uzlūkot kā vienu no šis valsts integritātes platformām. Ēdienkarte Francijā lieliski parāda, ka francūži ne tikai ēd, bet ēdot apēd, t.i., simboliski ieņem sevī dažādu Francijas novadu ēdienus, iemācās reģionu atšķirības kā daļu no nacionālās identitātes. Katrs reģions radīja savas ēdienu receptes, sieru pagatavošanas veidus un vīnu dažādību, tāpēc ēdot var iepazīties ar Francijas reģionu un novadu kulinārijas dažādību un ēdienu recepšu rašanās vēsturi. Nacionālās piederības procesam caur ēdienu pievienojās arī rakstnieks Aleksandrs Dimā (Alexandre Dumas, 1802-1870), kurš bija pavārs-amatieris. Savas pēdējos dzīves gadus viņš veltīja "Virtuves lielajās vārdnīcas" (Grand Dictionnaire de cuisine) uzrakstīšanai, kurā ir ēdienu sastāvdaļu glosārijs ar vairāk nekā 3000 receptēm! 19. gs sākumā vēl viens no gastronomijas līderiem bija Antonīns Karems (Antonin Carême, 1784-1833), dēvēts arī par sava laika pavāru karali. Viņš atvēra smalku restorānu un ieguva slavu ar ēdiena pasniegšanas kultūru – tas tika pasniegts kā neparastas arhitektūras struktūras. Vēl viena dīvainība bija viņa uzvārds – "careme" franču valodā nozīmē gavēnis. Viņu min nupat Rīgā izrādītajā filmā "Dzīves garšas", kura atgādina par franču kultūrā iedibināto tik īpašo attieksmi pret ēdienu. Pirmie gastronomiskie restorāni Restorāna nosaukums radās no parodijas – no izkārtnes līdzās restaurācijas darbnīcai. Restaurēt var ne tikai mēbeles, bet arī skatu uz dzīvi pēc labām pusdienām. Revolūcijas laikā tie pavāri, kuri kļuva par bezdarbniekiem, jo viņu saimnieki -aristokrāti izceļoja no valsts, atvēra pirmos restorānus. Savukārt to izplatība un attīstība noveda pie jaunas korporācijas – radās gastronomiskā kritika. 19. gs sākumā vēl viens no gastronomijas līderiem bija Antonīns Karems (Antonin Carême, 1784-1833), dēvēts arī par sava laika pavāru karali. Viņš atvēra smalku restorānu un ieguva slavu ar ēdiena pasniegšanas mākslu. Viņu laikabiedrs bija arī dekoratīvās virtuves apustulis Žils Goffē (Jules Gouffé, 1807-1877), kurš bija imperatora Napoleons III pavārs, viņa ēdiena gatavošanas māksla un atstātā "pavārgrāmata" lielā mērā iedvesmoja virtuves virtuozus vēl 20. gadsimtā. Franču virtuves slavas izplatībai pasaulē jāpateicas ir Ogistam Eskofjē (Auguste Escoffier, 1846-1935), kurš daudzus gadus dzīvoja ārpus Francijas un vadīja daudzus lielus uzņēmumus, sākot no Montekarlo, Lucernas, Londonas, Parīzes līdz Ņujorkai. Viņš modernizēja un kodificēja Antonīna Karēma izsmalcināto virtuvi un izstrādāja brigāžu koncepciju, racionalizējot virtuves uzdevumu sadalījumu pavāru starpā. Viņa "Kulinārijas ceļvedis" satur vairāk nekā 500 receptes un apraksta mūsdienu virtuves tehniskos pamatus. Sava loma bija arī Prosperam Montanjē (Prosper Montagné, 1865-1948), kurš bija šefpavārs un sarakstīja pirmo Gastronomijas Vārdnīcu (Larousse Gastronomique). Franču gastronomijas moderno vēsturi vainago 1945. gadā izveidotā Gastronomu akadēmija un īpašs izdevums – žurnālu "Cuisine et Vins de France" (Francijas virtuve un vīni). Attīstoties automašīnām un tūrismam, 20. gadsimta sākumā daudzi restorāni tiecās iznākt no anonimitātes un centās piesaistīt pieaugošo klientu skaitu. Pirmais "Michelin" gardēžu ceļvedis tika izveidots jau 1900. gadā. Starpkaru periodā virtuves mākslas virzītāji kļuva tādas personības pavārmākslā kā Fernands Puā (Fernand Point), kurš iedvesmoja šodien tādu zināmu pasaules slavu ieguvušu pavāru kā Polu Bokuzu (Paul Bocuse). Veidojās izcilu pavāru veidoti restorāni netālu no slavenā nacionālā autoceļa (Route National 7), tie kļuva par svarīgiem pieturas punktiem epikūrisma cienītājiem, tie bija ceļotāji ar autoritāti politikā, mākslas un literārās sabiedrībās – Monako princis Renjē, Orsons Vells, Edīte Piafa, Čārlijs Čaplins, Garijs Kūpers, Salvadors Dalī, Rita Heivorde, Bernards Bufē u.c. Svarīgi atcerēties arī pavāri Eiženiju Brazīru (Eugeni Brazieru, 1895-1977), kuru Pols Bokuzs dēvēja par "La Mère", jo viņa bija pirmā sieviete, kas ieguva trīs Michelin virtuves mākslas novērtējuma zvaigznes. Nav iespējams minēt visus lielos mūsdienu pavārus, kuri ir mācījušies, strādājuši, pārveidojuši un popularizējuši Francijas virtuves un galda kultūru.
Pirmie kristieši Bībelē tiek raksturoti kā ""viena sirds un viena dvēsele", bet jau no pirmsākumiem notiek šķelšanās. Tādēļ Baznīca Vatikāna II koncila dokumentā Unitatis Redintegratio risina šo problemātiku uzdodot jautājumus, kas vieno kristiešus? Kā veicināt kristiešu vienotību un īstenot Jēzus lūgšanu par vienotību, kas liecina par Dieva spēku? Baznīca piedāvā katoliskos ekumenisma principus Trīsvietīgais Dievs kā paraugs Baznīcas vienotībai par ko atbildīgs ir pāvests kopā ar bīskapiem.
Pirmie pasažieri jaunajos vilcienos, kas sāk Latvijā kursēt, īpaši novērtē ērtāku iekāpšanu un klusāku braukšanu. Nākamgad pakāpeniski sāks ieviest arī jaunu biļešu sistēmu reģionālajos pārvadājumos Latvijā. Jēkabpilī situācija Daugavā mierīga, bet atbildīgie dienesti gatavi arī iespējamiem plūdiem. Pēc remonta savās mājās atgriežas Latvijas Leļļu teātris.
Stāsta juridisko zinātņu doktore un zinātniskās monogrāfijas "Latvijas valsts apbalvojumi: vēsturiskā izcelsme un tiesiskais regulējums" autore Sintija Stipre Vēstures pētnieki uzskata, ka armijas virsnieku un kareivju paaugstināšanas un apbalvošanas jautājums jaunizveidotajā Latvijas armijā tika risināts jau no pirmajiem tās pastāvēšanas mēnešiem. Sākoties Latvijas Brīvības cīņām, jau 1919. gada sākumā Ziemeļlatvijas brigāde bija ieteikusi radīt kara nopelnu apbalvojumu un saukt to par Imanta ordeni. Ņemot vērā armijā valdošo viedokli un atzīstot vajadzību nodibināt Latvijā Kara ordeni, Pagaidu valdība 1919. gada 20. septembra sēdē uzdeva Apsardzības ministrijai saziņā ar Ārlietu, Iekšlietu un Tieslietu ministriju izstrādāt attiecīgu apbalvojuma statūtu projektu un iesniegt to Pagaidu valdībai. Ar apsardzības ministra pavēli tika izveidota Kara ordeņa statūtu izstrādes komisija, kas saņēma priekšlikumus ne vien no iesaistītajām ministrijām, bet arī no atsevišķām personām, kuras vēlējās piedalīties Latvijas pirmā ordeņa izveidē. Statūtu sagatavošanas komisija pulkveža Ziediņa vadībā strādāja līdz 1920. gada martam, kad apbalvojuma statūtus atzina par gataviem. Sākotnējie priekšlikumi saukt ordeni lībiešu karotāja Imanta vai leģendārā zemgaļu virsaiša Viestura vārdā sakņojās latviešu tautas varonīgajā pagātnē. Taču Bermonta-Avalova armijas padzīšana no Rīgas 1919. gada novembrī bija kā simboliska Lāčplēša uzvara pār Melno Bruņinieku, tādēļ par godu šai uzvarai jaundibināmajam apbalvojumam tika dots Lāčplēša vārds. Lāčplēša Kara ordeņa idejas autors ir toreizējais Latvijas armijas virspavēlnieks pulkvedis Jānis Balodis. Ordeņa statūtu projektu izstrādāja Kalpaka bataljona kapteinis, vēlākais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alberts Stalbe. Interesanti, ka Lāčplēša Kara ordeņa statūtu pamatā ir Krievijas Impērijas Svētā Jura ordeņa statūti. No Svētā Jura ordeņa statūtu 1913. gada redakcijas tika aizgūta Lāčplēša Kara ordeņa statūtu struktūra un vairāki būtiski pamatprincipi, piem., apbalvošanu uzsāk no zemākās ordeņa šķiras; apbalvošanai izvirza apbalvojamā tiešais komandieris; pats kareivis nevar lūgt sevi apbalvot; apbalvošanas jautājumu galīgi izšķir ordeņa dome, kas sastāv no septiņiem ar augstāko ordeņa šķiru apbalvotajiem kavalieriem; ordeņa zīmes piešķir bez maksas utt. Tāpat statūtos tika pārņemts princips, ka kara ordeņa zīmi “nekad nenoņem”, t. i., to nēsā gan ikdienā, gan svētkos, arī pie virsdrēbēm. Vienlaikus abu ordeņu statūtos bija arī vairākas atšķirības. Piem., Svētā Jura ordeņa statūtos bija 115 punkti, kuros uzskaitīti nopelni, par kuriem var apbalvot ar šo ordeni, bet Lāčplēša Kara ordeņa statūtos tādu bija tikai 60. Taču galvenā atšķirība bija apbalvojamo personu loks. Ar Svētā Jura ordeni varēja apbalvot tikai virsniekus, bet Lāčplēša Kara ordeņa statūtu 5. punkts noteica, ka "Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera godu var piešķirt visiem Latvijas armijas un bijušo strēlnieku pulku karavīriem, neievērojot ieņemamo stāvokli, bet skatoties tikai uz viņu nopelniem." Konkursā par Lāčplēša Kara ordeņa dizainu ar saviem priekšlikumiem piedalījās daudzi jaunie un tolaik jau atzītie mākslinieki. Konkursam tika iesniegtas vairāk nekā 100 skices. Apkopot saņemtos zīmējumus un izstrādāt galīgo ordeņa dizainu Ordeņa statūtu izstrādes komisija uzticēja pieaicinātajam māksliniekam Jānim Aleksandram Libertam, kurš konkursam bija iesūtījis arī savus zīmējumus un iesniedzis ordeņa statūtu projektu. Vadoties no iesniegtajām skicēm, Liberts sākotnēji izstrādāja 50 ordeņa zīmju variantus, bet vēlāk komisijas un likumdevēja izvērtēšanai nodeva tikai 10 zīmējumus dažādās krāsu kombinācijās, no kuriem komisija izvēlējās to variantu, kuru pazīstam mūsdienās. Ir pamats uzskatīt, ka Lāčplēša Kara ordeņa krusta formas autors ir gleznotājs Valdemārs Tone. Pirmo Lāčplēša Kara ordeņu paraugi tika kalti Francijā, bet paši ordeņi izgatavoti Latvijā. Lai gan odeņa statūti nenoteica, no kāda materiāla darināmi apbalvojumi, ordeņa III šķira tika kalta no bronzas ar kapara piejaukumu vai arī no sudraba. Ordeņa otro šķiru izgatavoja tikai no sudraba. Lai gan ordeņa pirmās šķiras zīmes bija iecerēts veidot no zelta, reāli tās kala no sudraba. Arī ordeņa I šķiras krūšu zvaigzne bija gatavota no sudraba, bet tās centrā atradās mazs, no tīra zelta darināts Lāčplēša Kara ordeņa medaljons. Vietējie ordeņi tika numurēti, bet ārvalstniekiem pasniegtajiem Lāčplēša Kara ordeņiem numuru nebija. Pirmie 288 Lāčplēša Kara ordeņi tika pasniegti 1920. gada 11. novembrī – Lāčplēša dienā – svinīgās parādes laikā Esplanādē, Rīgā. 11.novembris ordeņa statūtos bija noteikts kā ordeņa svētku diena. Sākotnēji apbalvotajiem pasniedza tikai Lāčplēša Kara ordeni un tā apliecību, bet sākot ar 1922. gadu – arī mākslinieka Riharda Zariņa zīmēto ordeņa diplomu. Laikraksta "Valdības Vēstnesis" 1922. gada 15. novembra numurā bija publicēts paziņojums, ka ir izgatavoti pirmie ordeņa diplomi līdz 1155. numuram, un apbalvotās personas tika aicinātas tos saņemt ordeņa domes kancelejā. Katrā ordeņa diplomā bija īsi aprakstīts apbalvotās personas varoņdarbs. Pēdējie Lāčplēša Kara ordeņi tika pasniegti 1928. gada 11. novembrī Liepājā. Pavisam kopā ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvotas 2073 personas. Visjaunākajam Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim - karavīram Fricim Fridriham Brikmanim varoņdarba veikšanas brīdī bija tikai 14 gadu, bet vecākajam – brīvprātīgajam Fricim Liepiņam – 56 gadi. Apbalvoto vidū bija arī 3 sievietes.
Raidījumā Grāmatai pa pēdām ienirsim aizraujošajā piedzīvojumu grāmatu pasaulē, kas latviešu lasītājus sasniedz 19.gadsimta pirmajā pusē. Uzzināsim, kas „Robinsonā Krūziņā” ir šildkrētis, cik emocionāli lasītāji uztvēra daiļās grāfa lielmātes Genovevas skaudro likteni un kā tolaik populārās fabulas vēlāk atrada ceļu arī latviešu autoru darbos. Raidījuma ievadā kādreizējā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas galvenā bibliogrāfe Lilija Limane mūs ieveda latviešu zemnieku lasīšanas pasaulē 19.gadsimta vidū, kad latviski iznāca par laikmeta bestselleru uzskatītā grāmata „Grāfa lielmāte Genoveva”. 2016.gadā par to stāstījām Latvijas Radio ierakstu ciklā „Grāmata Latvijā” par godu Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajai ekspozīcijai, kurā sava vieta ir arī grāmatai par Genovevu. Lilijas Limanes toreizējais stāsts spilgti ilustrē lielo pārmaiņu latviešu lasītāju attiecībās ar grāmatām 19.gadsimta gaitā, grāmatplauktos nonākot pirmajiem piedzīvojumu stāstiem un izdevumiem, ko vēlāk sāks saukt par lubu literatūru. Pagrieziens piedzīvojumu literatūras virzienā latviešu valodā sākas 18.gadsimta 20 gados ar grāmatu „Robinsons Krūziņš”. Tas gan nav tiešs 18.gadsimta sākumā izdotā Daniela Defo pasaulslavenā romāna tulkojums: Vidzemes luterāņu mācītājs Kristofs Reinholds Girgensons latvisko grāmatas pārstāstu, kuru vācu valodā ar nosaukumu „Robinsons Jaunākais” sarakstījis Joahims Heinrihs Kampe un kas 18.gadsimta beigās jau iemantojis lielu popularitāti vāciskajā kultūrtelpā, stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija. Šajos gados latviski sāka tulkot arī Gētes un Šillera dzeju, tomēr drīz vien publikas pieprasījums paredzami nosvērās lubu literatūras, nevis Veimāras klasikas virzienā. Šis laiks – 19.gadsimta sākums – ir pārmaiņu pilns. 1817. un 1819.gadā tiek atcelta dzimtbūšana Kurzemē un Vidzemē, un, kā vērtē literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs, lasītāju publika 1825.gadā ir daudz gatavāka tādai grāmatai kā „Robinsons Krūziņš” nekā 20 gadus agrāk, kad Girgensons to iztulko. Interesanti, ka Joahima Heinriha Kampes veidotais „Robinsona Krūzo” pārstāsts ir tikai viens no daudziem, kas top 18.gadsimta gaitā – tolaik tā ir ierasta prakse, un autortiesības nevienu neuztrauc. Arī latviešu lasītāji oriģinālā romāna autoru neuzzina, jo grāmatas pilnais nosaukums latviski ir: „Robinsons Krūziņš, stāstu grāmata bērniem vāciešu valodā sarakstīta no Jukuma Indriķa Kampe, pēc daudz citās valodās un nu arī latviešu bērniem, kas māk lasīt, viņu valodā pārtulkota no K.R. Girgensona, Cēsu tiesas prāvesta un Jaunpiebalgas mācītāja". Ja lasāt vecajā drukā, „Robinsonu Krūziņu” varat palasīt LNB Digitālajā bibliotēkā, arī neizejot no mājas. Bet tagad pārceļamies 20 gadus uz priekšu, kad latviski klajā nāk vēl viens laikmeta bestsellers, ko jau pieminējām raidījuma sākumā: vācu autora Kristofa Šmīda „Grāfa lielmāte Genoveva” Anša Leitāna tulkojumā. Mazāk racionālisma un daudz vairāk sentimentalitātes. Kristofs Šmīds bija katoļu priesteris, un viņa darbos apgaismības idejas būtu velti meklēt, saka Pauls Daija. Šmīdam galvenais bija reliģiskā pieredze. Kad 1845.gadā Genovevas stāsts, kurā Kristofs Šmīds bija apdarinājis viduslaiku leģendu par bruņinieku Zigfrīdu, nonāca pie latviešu lasītājiem, pārsvarā grāmatas lasīja kolektīvi – vakaros, skalu gaismā, saime sanāca kopā, un priekšā lasītāji lielākoties bija gados jaunie, uz kuru aizrautību ar grāmatām vēl nesen dažs vecāks bija skatījies ar nosodījumu. Tomēr just līdzi Genovevai gribēja daudzi. Gluži tāpat kā mūsdienās, liela nozīme šīs grāmatas popularitātei bija gan iespēja uz brīdi patverties citā pasaulē, gan vienlaikus arī identificēties ar darba varoņiem. Benedikts Kalnačs “Genovevas” ietekmi redz arī vēlākos 19.gadsimta darbos, ko jau sarakstījuši latviešu autori. Pie lugas “Genoveva” vēlākos gados strādājis arī Rūdolfs Blaumanis, par kuru Benedikts Kalnačs sarakstījis monogrāfiju “Pavērsiens”. Savā lugā Blaumanis centies Šmīda ļoti vienkāršos raksturus padarīt psiholoģiski sarežģītākus, tomēr lugu nav pabeidzis. Iesākto darbu šodien var lasīt vietnē letonika.lv. Plašāk par projektu:
"Dvēseles attīrīšanas iekārta" ir komponistes Anna Fišeres jaundarbs, radīts avangarda mūzikas festivālam “Skaņu mežs”. Kultūras nondo saruna ar komponisti Annu Fišeri un festivāla radošo direktoru Rihardu Endriksonu. Komponiste Anna Fišere, mākslinieks Miķelis Fišers un rakstnieks Andris Kalnozols radījuši darbu "Dvēseles attīrīšanas iekārta", kas savu pirmizrādi piedzīvos avangarda mūzikas festivāla "Skaņu mežs" koncertā 8. oktobrī kultūrvietā "Hanzas perons". "Dvēseles attīrīšanas iekārta" sevī ietver skaņu instalācijas, kinētiskas skulptūras, performanču mākslas, laikmetīgās kompozīcijas un uzveduma elementus, taču tā veidotāji uzsver, ka tas ir definējams citādāk: "Nevis izrāde, nevis kaut kas cits, bet tieši pneimoterapijas kurss!" Pirmie darba aizmetņi radās Annas un Miķeļa Fišeru šogad aizvadītajās meistarklasēs bērniem un jauniešiem Rīgā, Liepājā un Trumsē. Vairāki no Rīgā un Liepājā sastaptajiem bērniem piedalīsies arī šajā pasākumā. Autori uzsver, ka darba radīšanas laikā domājuši par bērniem kā par "vienlīdzīgiem radījumiem", un tas ir paredzēts visdažādāko vecumu klausītājiem. Darbs tiks prezentēts "Skaņu meža" koncertvakarā, kas veltīts projektam "LYRA" - tā sākums būs 13:00, un priekšnesumus sniegs arī norvēģu ģitārists un dziedātājs Stiāns Vesterhuss (Stian Westerhus), afrikāņu-portugāļu deju mūzikas producente Nídia, grieķu eksperimentālā popmūziķe Evita Mandži (Evita Manji), komponists Pēters Ablingers (Peter Ablinger) un perkusioniste Silvija Zitinska (Sylwia Zytynska), kā skaņu mākslinieks Aleksandrs Rishaugs (Alexander Rishaug) un vizuālā māksliniece Ingrīda Bjornali (Ingrid Bjørnaali). Koncerta apmeklējums ir bezmaksas.
Dodamies uz kādu ļoti attālu valsti. Kādu laiku neesam bijuši Okeānijā un tādēļ šoreiz aplūkojam valsti, kuras galvaspilsēta Honiara atrodas 13,5 tūkstošu kilometru attālumā no Rīgas. Cik iespaidīgs ir šis attālums? Attālums no Rīgas līdz zemeslodes vidum ir divas reizes mazāks jeb 6371 kilometrs. Zālamana salas gan nav diametrāli pretēji uz zemeslodes Rīgai. Otrā pusē zemeslodei no Rīgas skatupunkta atrodas Klusais okeāns. Vistuvākā sauszeme ir Jaunzēlande. Bet pie Zālamana salām atgriežoties – valsts sastāv no vairāk nekā 900 salām un saliņām. Lielākā daļa no tām nav apdzīvotas un galvenās salas ir tikai sešas. Un ja ar tik lielu skaitu salu nebūtu par maz, tad Zālamana salās atrodas arī pasaulē aktīvākais zemūdens vulkāns, kurš ik pa brīdim arī izvirst. Valstī dzīvo nedaudz vairāk nekā 700 000 iedzīvotāju, un apmēram 75% valsts teritorijas klāj lietusmeži. Salīdzinājumam – Latvijas teritorijā meži ir 52 procenti. Starp citu, ar pozitīvu tendenci pieaugt. Gandrīz puse no šiem vairāk nekā trim miljoniem hektāru mežu pieder Latvijas valstij. Pārējais – privātīpašniekiem. Bet Zālamana salās mežu apjoms samazinās. Atmežošana notiekot milzīgos tempos – apmēram 40 tūkstoši hektāri gadā. Un, kā varat iedomāties, visvairāk no šī cieš lietusmežos dzīvojošie daudz jo daudz dzīvnieku, putnu un augu. Ļoti daudzi no tiem ir endēmiski un nav atrodami nekur citur pasaulē. Pirmie iedzīvotāji Zālamana salās esot ieradušies apmēram pirms 30 tūkstošiem gadu. Bet tikai 1568. gadā spāņu ceļotājs Alvaro de Mendana bija pirmais eiropietis, kurš salas pamanīja. Spāņiem neizdevās nostiprināties salās. Bet britiem, sākot no 1767. Gada, gan. Amerikāņu un britu vaļu mednieki aktīvi salas apmeklēja arī visu 19. gadsimtu, paralēli īpašumtiesības mainot no britiem uz vāciešiem un atpakaļ. Otrā pasaules kara laikā Zālamana salas iekaroja japāņi un rezultātā tās kļuva par vienu no nozīmīgākajiem kauju punktiem Klusā okeāna teātrī, kā to reizēm dēvē Otrā pasaules kara terminoloģijā. Un te interesants fakts – slavenais ASV prezidents Džons F. Kenedijs bija ļoti pateicīgs Zālamana salām par viņa faktisku izglābšanos. Proti, 1943. gadā, kad Kenedijs vadīja ASV krasta apsardzes patruļkuģi, japāņi pa to iešāva torpēdu. Rezultātā Kenedijs kopā ar izdzīvojušajiem apkalpes locekļiem bija spiesti peldēt apmēram sešus kilometrus līdz tuvumā esošajām Zālamana salām, kur pēc tam divas dienas pārtika tikai no kokosriekstiem. Pēc tam jūrniekus izglāba divi vietējie zvejnieki. Sala, uz kuras nonāca Kenedijs un apkalpe, tobrīd nebija apdzīvota un saucās Plūmju Pudiņa Sala. Vēlāk jau to pārsauca par Kenedija salu, bet pats Kenedijs Ovālajā kabinetā esot sev par piemiņu vienmēr turējis kokosrieksta čaulu. Bet atgriežoties pie nopietnās politikas, jo šis tāds deserta cienīgs fakts sanāca, – daudzas no Zālamana salas tika izpostītas Otrā pasaules kara laikā, kas veicināja arī nacionālisma un autonomijas ideju pieaugumu. Kombinācijā ar augošajām pēckara koloniālās atbrīvošanās idejām, Zālamana salas panāca neatkarību no britiem 1978. gadā. Jautājums par neatkarību vienmēr ir nedaudz strīdīgs. Esam vairākkārtīgi runājuši par valstīm, kuras ir suverēnas lēmumu pieņemšanā, bet to valsts galva tomēr ir Apvienotās Karalistes karaliene vai karalis. Zālamana salas nav izņēmums – tās ir daļa no britu veidotās Nāciju Sadraudzības, kurā šodien ietilpst 56 valstis, piecpadsmit no kurām Karalis Čārlzs Trešais ir valsts galva. Tādēļ arī Zālamana salas ir konstitucionālā monarhija. Bet kāda tad ir Nāciju Sadraudzības – šī savdabīgā politiskā veidojuma – nākotne, analizē. Žaneta Ozoliņa, ilggadēja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore un vadošā pētniece.
Docendo discimus - mācot mēs paši mācāmies - vēsta sens latīņu sakāmvārds un no šejienes arī cēlies vārds, docents - mācītājs. Akadēmiskajā vidē daudziem terminiem, kā piemēram, profesors, maģistrs, rektors- saknes ir meklējamas antīkajā pasaulē un kā redzam, vai šajā gadījumā- dzirdam, šie termini ir ieņēmuši stabilu vietu augstāko mācību iestāžu amatu nosaukumos un zinātniskajos grādos. Raidījuma pirmajā daļā apskatām augstkolas akadēmiskos terminos. Pirmie burti un zilbes daudziem bērniem laiku laikos ir sākušies ar ābeci. Kur meklējama ābeces vēsture, kam radās ideja radīt lasītprasmes apgūšanai veltītu speciālu grāmatu, kāds ir Vecā Stendera atstātais mantojums un kas vēl slēpjas lielākajā ābeču kolekcijā? Raidījuma otro daļu esam veltījuši ābeces grāmatas vēsturei un attīstībai, ar kuru mums daudziem lasītprasme un ceļš uz valodas apguvi sākas.. Kopā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli un ābeču kolekcionāru Juri Cibuļu paraudzīsimies uz ābeču pirmsākumiem un to, cik dažādas ābeces mēdz būt.
Kad aktieri lomai pirms filmēšanas katrreiz tik ilgi grimē, ka paliek garlaicīgi, tad aktieris izdomā, ka pa to laiku var taču zīmēt ar pirkstu telefonā nelielas ainiņas kā kadrus, tad parādīt kolēģiem un vēl pierakstīt klāt kādu mīlīgu, asprātīgu īstekstu. Šis aktieris, kuru tik ilgi grimēja Berharda Dīriķa lomai filmā „Zeme, kas dzied”, ka viņš sāka zīmēt telefonā, ir Vilis Daudziņš. Apgāds „Neputns” savukārt nolēma šīs bildes izdot grāmatā, un tā tapa Viļa Daudziņa „Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs”. Radio mazajā lasītavā lasīt un bildes mēģina izstāstīt Gundars Āboliņš, bet Zane Daudziņa mīļi velk uz zoba autoru Vili Daudziņu. Vilis Daudziņš par bilžu tapšanu stāsta arī Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:
Ir vasaras saulgriežu laiks, un tāpēc arī mēs raidījumā aplūkojam būtisku svētku sastāvdaļu - gan mūsdienās, gan jo īpaši mūsu senčiem -, un tās ir tautasdziesmas. Augsta tikumība, garīgās vērtības un atbilžu meklējumi uz fundamentāliem jautājumiem - tas ir latviešu dainu centrālais kodols. Kāda loma un vieta šajā mantojumā ir nerātnajām tautasdziesmām? Kad tās radušās un kādam mērķim kalpojušas, kad dziedātas un vai runa ir tikai un vienīgi par erotiku, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. "No zinātniskā viedokļa pētot folkloru vai dainas, būtu korekti, ja atsevišķa nerātno dainu sējuma nebūtu. Tikpat labi atsevišķā sējumā varēja izdalīt dainas, kurās pieminēti ēdieni," vērtē Valdis Muktupāvels. Sabiedrības uzstādītie tikumiskie cenzori ietekmējuši zinātni. Krišjānis Barons zināja, ka cenzors neļaus publicēt šādu 6. dainu sējumu. "Kad izlasa vienā sējumā atsevišķi, pazūd to dainu konteksts. Savā kontekstā mūsdienu morāles un ētikas pārņemtam cilvēkam tās nešķistu ikdienas normatīvai uzvedībai neatbilstošas. Pārsvarā iekļāvās ikdienas dzīves ritumā, kur dabisks ir viss, kas ir ap cilvēku. Tās dainas dzīvē ir klātesošas, kaut kādā situācija lietotas, neizceļot īpaši, arī uzmanība nebija tik ļoti pievērsta," skaidro Valdis Muktupāvels. Galvenās situācijas, kur šīs dainas parādījās bija apdziedāšanās kāzas, Jāņos un pēc talkas. Lielākoties mirkļos, kad mazu bērnu jau vairs nav klāt. "Kāpēc tādas dainas bijušas? Cilvēkiem, dzīvojot tradicionālajā kultūrā, tieksme izklaidēties, konstruēt, veidot, būt radošiem ir bijusi klāt un izpaudusies. Arī rotaļāšanās. Varbūt rotaļāšanās ar vārdiem, ar zīmēm, ar simboliem arī ir tās dzīves daļa, tā varēja veikt to pašu funkciju, ka tagad cilvēki skatās kaut kādu seriālu. Tur šāda seriāla funkcijā bija asprātības demonstrēšana, liekot kopā kaut kādus tēlus, tostarp erotiskos un seksuālos tēlus, izveidot "izklaides vakaru". Kāpēc ne," tā Valdis Muktupāvels. Pirmie dainu pieraksti Pirmais latvieša izdotais tautasdziesmu krājums bija nodrukāts kirilicā. Tas notika 1868. gadā Vilņā. Kā notika tautasdziesmu pierakstīšana un kā speciālisti varēja noteikt, ka dainu vācējs kādai dziesmai pats veicis, tā teikt, uzlabojumus, stāsta folkloras pētniece Māra Vīksna. Es, puķite, tevis dēļ, Dažu nakti neguleju, Nokaveju miegu savu, Noskraidiju kumeliņu. Tādu tautasdziesmu savulaik pierakstījis Kabiles mācītājs Georgs Bitners. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētniece un fondu glabātāja, filoloģijas doktore Māra Vīksna norāda, ka, skatot tautasdziesmu vākšanas un pierakstīšanas vēsturi, pirmie celmlauži bija vācbaltu mācītāji, zināmākais no viņiem folkloras pētnieks un valodnieks Augusts Bīlenšteins. Kad jau vēlāk šo tautas garamantu apzināšanā un apkopošanā iesaistījās tautas mūzikas vācējs Jānis Cimze, tad jaunlatvieši Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons, lai cik paradoksāli neizklausītos, bet pirmais tautasdziesmu izdevums, ko veica Jānis Sproģis Viļņā, bija rakstīts slavu burtiem, jo tas notika laikā, kad pēc poļu dumpja pastāvēja latīņu drukas aizliegums. Pateicoties dzejniekam, tulkotājam, publicistam un folkloras pētniekam Fricim Brīvzemniekam, kā Māra Vīksna raksta grāmatā par folkloras vākšanu "No Dainu skapja līdz "Latvju dainām"", tad Fricis Brīvzemnieks ir atzīstams kā latviešu folkloristikas pamatlicējs. Žužu, žužu, lāča lelle, Kas tev kāra šūpulit'? Man uzkāra tēvs māmiņa Priežu balku istabâ. Šo tautasdziesmu pierakstījis pedagogs, literāts un folkloras vācējs Kārlis Kreims, kurā, kā norāda Māra Vīksna, ir jaušams paša autora uzlabojums. Viņa skaidroa, ka par dziesmas pierakstītāja dzejiskajām dotībām un tieksmēm liecina tas, ka dziesma ir tikai vienā variantā. Un var arī redzēt, ka dziesmas neietilpst savā kanonā, savā ritmā un tajās ir kas pielabots. Arī Minna Freimane rīkojusies līdzīgi - tautasdziesmas "dzejiski uzlabojusi".
Ierakstu ciklā „No paaudzes paaudzē” šajā reizē stāsts par folkloru, bet konkrētāk par etnogrāfisko ansambļu tradīciju, kas pēta, izceļ lokālo tradīciju, kopienas vērtības un mantojumu un visspilgtāk atklāj tiešo pārmantojamību un mutvārdu folkloras spēku. Ciemojamies pašā Latvijas – Krievijas pierobežā pie Bozovas etnogrāfiskā ansambļa, kur dziedātāji vismaz trīs paaudzēs dzied veselām ģimenēm jau vairāk nekā četrus gadu desmitus un ar savas puses rotaļu repertuāru pošas uz Dziesmu svētkiem. Viena no tradīcijām ietilpīgākajām tautas mūzikas un folkloras formām ir etnogrāfiskie ansambļi. Tieši te caur dziesmām un arī teatralizētiem uzvedumiem visspilgtāk var novērot tiešo tradīcijas pārmantojamību, kad visplašākās vecuma un pieredzes amplitūdas ļaudis sapulcējas vienkopus lai dziedātu vai ietu rotaļās, tādējādi nododot savas zināšanas par novada, apkaimes vai kādas konkrētas teritorijas folkloru un tradīcijām jaunākajai paaudzei. Ir darba dienas pievakare, Ludzas novada Malnavas pagasta ēkā uz kārtējo mēģinājumu vai vienkārši satikšanos, lai kopīgi padziedātu, sapulcējies Bozovas etnogrāfiskais ansamblis. Šoreiz tās padsmit dziedātājas un etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Agnese Medne. Bozova ir ciems pie pašas Krievijas robežas Malnavas pagastā. Depopulācijas rezultātā savu agrāko spozmi tas ir zaudējis, bet savulaik, 1955. gadā, te izveidojās sieviešu vokālais ansamblis, kas vēlāk, 80. gados, atmodas vēsmu iekustināts, pievērsās folklorai. Jau 43 gadus tas pastāv kā etnogrāfiskais ansamblis un pēdējos gados pulcējas Malnavā, apvienojot ne vien bozoviešus, bet arī citus apkārtējo ciemu ļaudis. „Tas atmodas laiks bija tāds liels atspēriena punkts, kad Tautas frontē bija visi ansambļa dalībnieki,” stāsta Agnese Medne, kas savu amatu mantojusi no vecāsmātes – Latvijā pazīstamās teicējas Veronikas Stafeckas, kas ilgus gadus ansambli vadījusi. „Dziedāts jau ir principā no piedzimšanas. Saprātīgi nesaprātīgi bet visu laiku ir tajā ansamblī būts kopā,” turpina Agnese. Arī tagad ansambļa jaunākajai dalībniecei ir vien divi gadi, un te dzied veselām ģimenēm. Ansamblī kopā ar Agnesi darbojas arī viņas mamma, kas savukārt par savu mammu Veronisku Stafecku atcerās – ne vien viņa pati, bet arī visas māsas bijušas lielas dziedātājas. „Un viņa tās dziesmas vilka un vilka no kaut kādas pūra lādes ārā. Tās vecās senās dziesmas. Zinu, ka viņa bija piesaistījusi savu māsu, lai tā dziesmas pieraksta, jo pati uzskatīja, ka viņas rokraksts nesaprotams. Bet vispār viņas visas māsas, manas mammas māsas, bija lielas dziedātājas. Un viņas, ja sastājās, piemēram, rotāšanās dziesmās, katra savu vilka. Un tik skaisti viņas mācēja kopā sadziedāt.” Visas dziesmas, kas nereti bija padsmit pantu garumā, tika rūpīgi pierakstītas burtnīcās. Šobrīd vecākā Bozovas etnogrāfiskā ansambļa dalībniece ir Emīlija Šķene jeb kā ansambļa dalībnieki viņu mīļi dēvē par Mileiti. Viņa ir vienīgā, kas palikusi no sievām, kas kā vokālais ansamblis savulaik 1955. gadā dziedāšanu Bozovā iesāka. Šodien viņai ir 97 gadi. Emīlijas pūrā ir daudz dziesmu, kas pie viņas atnākušas no viņas vecāsmātes. Ja Emīlija nāk no Saleniekiem, no kurienes arī viņas dziesmas, tad Veronika Stafecka ansamblī dziesmas savulaik ienesusi no Abrenes puses, vietas, kas nu jau kaimiņvalsts sastāvā. „Mēs principā dziedam Abrenes puses dziesmas, tikai to, kas ir autentisks atrasts, ko baba pierakstījusi bija. Tad, kad mums kaut ko sirdij sagribās, kādam koncertam piemēram, tad jau mēs arī citus gabalus nodziedam. Bet tā, ja vajag parādīt un iznest saulītē, tad mēs principā izvēlamies tikai to, kas pierakstīts,” stāsta Agnese Medne. Tā kā burtnīcās vecāsmātes pierakstītajām dziesmām nošu nav, visu dziesmu melodijas tiek dziedātas pēc atmiņas. „Ir dažas tādas dziesmas, kuras varbūt ne tik bieži tiek dziedātas, ar tām mums palīdz Mileite pagaidām. Pa telefonu zvanu – Mileit, kādā balsī jādzied?” Bozovas etnogrāfiskā ansambļa dziesmu pūra lielumu īsti nevar pateikt pat tā vadītāja, bet jau šobrīd vairāk nekā 30 dziesmas ir ieskaņotas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Arī psalmi ierakstīti. Etnogrāfiskie ansambļi ir veids kā tiek pārmantotas tradīcijas, kā tās tiek saglabātas un aktualizētas gan caur Dziesmu svētkiem, folkloras festivālu „Baltika”, gan caur vietējām kopienām, kur šie ansambļi darbojas, saka Latvijas universitātes literatūras folkloras un mākslas institūta pētnieks Aigars Lielbārdis. „Un ar ko īpaši etnogrāfiskie ansambļi atšķirībā no folkloras ansambļiem un kopām, tas, ka tradīciju un tautas mūzikas izpildītāji cenšas pieturēties tikai pie sava novada mūzikas un cenšas atturēties no jaunievedumiem.” „Tur ir tas tiešais pārmantojums, kas netiek pastarpināts ar pierakstu, netiek pastarpināts ar nošu pierakstu, tā ir tomēr mutvārdu tradīcija, tā ir tieša mācīšanās muzikantam no muzikanta,” atzīst Dziesmu svētku folkloras programmas veidotāja un Valsts izglītības satura centra folkloras projektu koordinatore Māra Mellēna un norāda, ka mūsdienu kultūras kontekstā ir grūti nodalīt folkloras kopas un etnogrāfiskos ansambļus. Tā ikdienas muzicēšanas tradīcija konkrētā kopienā. Pirmie etnogrāfiskie ansambļi ar šādu nosaukumu tiek nodibināti 20.gadsimta 50. tajos gados, taču etnogrāfiskie ansambļi vai etnogrāfiskie uzvedumi jau ir zināmi starpkaru periodā un pat iespējams agrāk, zina stāstīt Aigars Lielbārdis. Šobrīd Latvijas folkloras kustībā var runāt par 24 etnogrāfiskajiem ansambļiem. Un kas interesanti, etnogrāfiskie ansambļi šodienas Latvijā darbojas tikai divos kultūrvēsturiskajos novados – Dienvidkurzemē jeb suitos un Latgalē. Bozovas etnogrāfiskais ansamblis arī šogad pošas uz Dziesmusvētkiem, šie ansamblim būs jau sestie svētki. Šoreiz sagatavots vietējos seno rotaļu repertuārs.
Stāsta režisora Pētera Pētersona meita, tulkotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone Vai zini, ka Pēteris Pētersons bija krusttēvs slavenajam Imanta Ziedoņa ēzelītim Pontefilando, pilnā vārdā Ekspromts Pikniks Porfīrijs Pontefilands? Imants Ziedonis un Pēteris Pētersons bija divi spoži lielumi Latvijas 20. gadsimta kultūrtelpā. Un ir sagadījies tā, ka viņi dzīvoja un darbojās vienā laikā, kaut gan Imants ir desmit gadus jaunāks. Tā kā abu dižgaru jubilejas iekrīt maijā, te būtu vietā mazliet pastāstīt par viņu neordināro draudzību. Nereti tādas ekscentriski spilgtas personības, kādi tie abi bija, viena otru necieš vai ir greizsirdīgas. Ziedoņa un Pētersona gadījumā abus vienoja draudzība, savstarpēja cieņa, humorīga pieeja dzīvei, delverīgs aizrautīgums kopīgos darbos un iecietība vienam pret otra untumiem, kādu nebija mazums. Jāņem vērā arī abu personības ievērojamais mērogs, kas padomiskajos laikos kā īlens līda laukā no maisa. Abi ir estēti attiecībā uz mājas iekārtojumu un vidi sev apkārt. Abi mīl labi ģērbties, nereti redzami trīsdaļīgos uzvalkos ar tauriņu. Abi mēdz šķilt humorīgas piezīmes un izaicināt apkārtējos, kaut Ziedonis ir labvēlīgāks, Pētersons reizumis nesaudzīgāks. Sākotnēji Pētersonu un Ziedoni satuvināja Pētersona darbs pie dzejas izrādes "Motocikls" (1967), kad viņš vēl vadīja Dailes teātri. Vainīga bija Pētersona aizraušanās ar jaunā teātra meklējumiem sešdesmito gadu sākumā un vidū, kad viņa rokās nonāca Imanta Ziedoņa jaunākie dzejoļu krājumi "Sirds dinamīts" (1963) un "Motocikls" (1965). Izrādē izmantoti arī Imanta Ziedoņa nepublicētie darbi, kas vēlāk apkopoti krājumā "Es ieeju sevī" (1968). Parādot Imanta Ziedoņa dzejā pieteikto jauno cilvēku kā dumpinieku un meklētāju, Pētersons cenšas atrast tēlu attiecībās iešifrētās laikmeta pretrunas un rada savu jauno teātra virzienu vai poētisko teātri, ar kuru, no vienas puses, atgriežas pie poētiskās Raiņa un tautas dziesmu tradīcijas, kas raksturīga latviešiem, no otras – atklāj sava laikmeta šķautnes, cilvēku ilgas, savu kredo mākslā. Imants Ziedonis nejaucās Pētersona darbā. Taču pēc tam, redzot rezultātu, neslēpa savu pārsteigumu. Pētersons Ievai Zolei stāsta: "Pirms sezonas slēgšanas atnāca Imants Ziedonis,[..] noskatījās gandrīz jau pabeigtu darbu un pēc tam ļoti zīmīgi teica: "Tas nekādā gadījumā nav mans "Motocikls", bet es to atbalstu absolūti."" Interesantas ir Imanta Ziedoņa pārdomas par izrādes galveno tēlu – Piču, kuru spēlēja divi Dailes tā laika premjeri – Harijs Liepiņš un Uldis Pūcītis. Abu veidotie Piča tēli bija ļoti atšķirīgi, un kritiķi lauza par tiem šķēpus. Taču Imantam Ziedonim ir savs spriedums par abiem Piča atveidotājiem. Viņš pēc abu sastāvu pirmizrādēm sievai Ausmai Kantānei atzinies, ka Pūcītī viņš sevi labāk atpazīstot, bet Harijā Liepiņā viņš sev vairāk patīkot. Ziedonis savas izjūtas par Pētersona veidoto izrādi “Motocikls” raksturo ar sev piemītošo metaforiskumu: "Nebija ne jausmas, ko viņš iztaisīs – es lepojos, cerēju un baidījos. Varbūt iznāks vismaz kaut kāds mopēds. Bet iznāca – saksofons." Imants Ziedonis un Pēteris Pētersons kļūst draugi, bieži viesojas viens otra mājās. Pētersons apciemo Ziedoni gan Ragaciemā, gan vēlāk Murjāņos, Ziedonis vairākas reizes ciemojies Pētersona Apšuciema vasaras mājā, ar Ausmu abi ir viesi Runča meitas Kārinas kāzās. Runča 50. jubilejā Imants Ziedonis Runci un Noru motociklā ar blakusvāģi uzved uz skatuves. Abu dižgaru mīlestība uz ēverģēlībām izpaužas arī stāstā par Imantam Ziedonim uzdāvināto ēzelīti, kuru Pētersons nogādāja līdz Ragaciema mājas sētai un vēl pieteicās par krusttēvu. Imanta Ziedoņa tēvs esot ārkārtīgi šķendējies par šo dulburību. Imants Ziedonis vēlāk Ievai Zolei stāsta: "Kopīgi devām skaistajam radījumam vārdu Ekspromts Pikniks Porfīrijs Pontefilands. Pirmie divi ir manis dotie, pārējie – Pētera. Noteikti viņš pastāvēja, ka vienam no vārdiem ir jābūt Porfīrijs." Zīmīgi, ka Imants Ziedonis bija viens no retajiem draugiem, kurš nesauca Pētersonu par Runci, bet gan vārdā. Tajā pašā Ziedoņa atmiņu stāstā figurē kāda epizode, kas saistīta ar Pētersona slaveno auto braukšanas mākslu un bija visai neordināra. Imants stāsta: "Viens brauciens mums ar Pēteri pie stūres notika ap veco Ģertrūdes baznīcu. Bijām pie manis iedzēruši vienu stipru dzērienu – spirtu uz citronliānām. Par mūsu spiedienu liecināja pietūkušās dzīslas deniņos. Pēteris pastāvēja, ka kaut kur jābrauc. Ieteicu it kā nekaitīgāko maršrutu – apkārt turpat netālu esošai baznīcai. Neatceros, cik reizes ātrākos un lēnākos riņķos rāvāmies uz priekšu, skaļi mašīnā apjūsmodami savu izveicību un gudro iedomu. Kamēr piekusām. Acīmredzot arī citronliānas stimulējošais efekts bija beidzies." (Atmiņu krājums "Runcis", sastādītāja Ieva Zole, Izdevniecība "Jumava", Rīga, 2003., 204. lpp. Jāpiemin arī aizkustinoši mirkļi, proti, Imanta Ziedoņa loma leģendārās izrādes "Spēlē, Spēlmani!" (1972) tapšanā. Tas bija 1971. gada pavasaris, kad Pētersons bija pilnīgi sabrucis pēc aiziešanas no Dailes teātra un dēla Uģa zaudēšanas... Imants tajā vasarā vairākkārt atbrauca pie mums uz Jaundubultiem. Kādu brīdi pasēdējuši verandā, kurā tēvs strādāja, viņi gāja garās pastaigās gar jūru un runāja, runāja. Imants Ziedonis, novērtējot izrādē "Motocikls" atrasto, mēģināja Pētersonu aizraut ar ideju par līdzīgu darbu pie Aleksandra Čaka dzejas. Pētersons tobrīd slīga dziļā depresijā un ne uz ko nebija pierunājams, bet pēc vairākkārtējām sarunām Imantam izdevās Pētersonu iekvēlināt ar savu redzējumu un Runcis ķērās pie darba. Tā tieši Imants Ziedonis atdeva teātrim meistaru un vislielākajā Pētersona dzīves krīzē izrādījās sirsnīgs un uzmanīgs draugs, palīdzēja viņam izrauties no tumsas un atgūt radošo dzirksti.
Vēsturiskā spēlfilma „Zeme, kas dzied” uzņemta. Par iekāpšanu laika mašīnā un vēsturiskajiem personāžiem, kas veicināja Dziesmu svētku tradīcijas veidošanos, Kultūras rondo saruna ar režisoru Māri Martinsonu un scenārija autoru Daini Īvānu, kuram top grāmata pēc filmas scenārija. Kā tapa Pirmie latviešu dziedāšanas svētki? Kā pirms 150 gadiem tas varēja notikt, kā pirmoreiz skanēja Latvju lūgsna? Kā sievietes sāka piedalīties Dziesmu svētkos un kāda loma filmā „Zeme, kas dzied” ir operdziedātājai Marinai Rebekai? Raidījumā stāsts par filmas „Zeme, kas dzied” tapšanu un par filmas turpinājumu – izstādi un grāmatu. Un par to, kur tolaik mēģināja dziesmas koristi no visas Latvijas, par Rīgas dzelzceļa nozīmi un dziesmu „Rīga dimd”. Rīgas stacijā būs izstāde, novembrī – filma, vēlāk – grāmata. "Pēdējā filmēšanas dienā man bija sajūta, ka tas ir piepildījies. Drusku trīcēja rokas un pārņēma sajūta, vērojot Dziesmu svētku atklāšanas ceremoniju, ka esam izveidojuši filmu un veidojam arī tālāk stāstu par latviešu tautas piedzimšanu, jo pirms tam latviešu tautas nebija. Latviešu tautai šī dzimšanas diena ir precīzi iezīmēta 1873. gada 26. līdz 29. jūnijs, pēc jaunā stila tas ir jūlijs," vērtē Dainis Īvāns. "Neparastais darbā pie filmas un ar aktieriem, ka man vajadzēja katru reizi atgādināt pirms filmēšanas cilvēkiem, ka dziedāšana un dziedāšanas svētki tikai vēl būs. Tā lielā kopības sajūta, kas mums ir šobrīd, tikai vēl veidojas. Cilvēki, kas strādāja pie šo svētku veidošanas, nevienu brīdi nedomāja - uztaisām kaut ko tādu, kas būs pēc 150 gadiem, pēc 300 gadiem. Viņi caur šo savu darbošanos, svētku veidošanu kaut kādā unikālā veidā iemiesoja tā brīža katra latvieša sajūtu un to kopējo sajūtu, līdz kurai visi bija nonākuši," atzīst Māris Martinsons.
Latvijas Dabas fonds uzsācis dabiskās pļavas produktu zīmola izveidi un aicina pļavu saimniekus pieteikties kā sadarbības partneriem un potenciālajiem dabiskās pļavas produktu ražotājiem. Dabisko pļavu produktu zīmols būs īpašs marķējums, kas ļaus patērētājam atpazīt produktus, kas nāk no dabiskajām pļavām, tādā veidā dodot iespēju atbalstīt pļavu saglabāšanu. Šis zīmols būs sadarbības un atbalsta mehānisms uzņēmējdarbībai ar augstu pievienoto dabas vērtību un jauns tirgus instruments vērtīgo un strauji izzūdošo dabisko pļavu saglabāšanai Latvijā. Kā projektā iesaistīties, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Latvijas Dabas fonda Komunikācijas un zālāju produktu koordinatore Laura Līdaka un Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga-Kalniņa. Dabiskās pļavas ir ekosistēmas, kas radušās daudzu gadu desmitu laikā, mijiedarbojoties dabai un cilvēkiem. Šobrīd dabiskās pļavas Latvijā ir uz izzušanas robežas. Latvijas Dabas fonds ir sācis projektu, lai izveidotu zīmolu produktiem, kas nāktu no saimniekiem, kas saimnieko dabiskajās pļavās. Tikko izziņota pieteikšanās. Pirmie dati vieš optimismu un pārliecību, ka gan plāvu saimnieks ir gatavs apsaimniekot dabiskās pļavas, gan arī Latvijas patērētājs būs gatavs pirkt produktus. "Galvenais atslēgas vārds šajā projektā ir sadarbība, cieša sadarbība ar saimniekiem, kopīgi strādājot pie zīmola izveides, kopīgi strādājot pie vienotiem kvalitātes kritērijiem," vērtē Laura Līdaka. Viens no galvenajiem kritērijiem – nodrošināt bioloģiskai daudzveidībai draudzīgu apsaimniekošanu. Vairāk par projektu var lasīt un arī pieteikuma anketu meklēt Latvijas Dabas fonda mājaslapā. Pieteikumus var sūtītlīdz 31. martam.
Par cīņas suņu šķirņu pilnīgu aizliegumu Latvijā runas te uzvirmo, te noplok. Tikmēr šie suņi dzīvo kopā ar mums un noteiktai sabiedrības daļai tas raisa bažas par savu un apkārtējo drošību. Vai šādu suņu izskaušana ir vienīgais risinājums, lai tie potenciāli neapdraudētu apkārtējos, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē raidījuma "Ķepa uz sirds" producente Inese Kreicberga, amerikāņu pitbulterjera īpašniece Inga Lupančuka un kinoloģe Marika Krauja. Ierakstā uzklausām zoopsiholoģi Ingu Cerbuli. Šis ir klausītājas rosināts temats. Īss situācijas raksturojums. Kluss Pierīgas ciemats, draudzīgi kaimiņi, izņemot vienu, kura mājas pagalmā skraida pitbulterjers. Ja tikai skraidītu, bet diezgan agresīvi rej gan uz garāmgājējiem, gan uz kaimiņiem, arī maziem bērniem. Vai aiz gara laika, vai tiešām dēļ rakstura, suns papluinījis kaimiņienes sētu. Neapmierinātība un sūdzības policijai krājas. Cietusī uzskata, ka šādas suņu šķirnes ir valstī jāaizliedz. Vai ar pitbulu izskaušanu tiesām būs līdzēts? Varbūt vaina nav sunī, bet saimniekā? "Uzticīgi cilvēkiem, ļoti spēcīgi ne tikai miesas būvē, bet arī rakstura ziņā. Ar viņiem var pacīnīties, jo man nepatīk garlaicība. Man patīk izaicinājumi, arī viņam patīk izaicinājumi," izvēli par labu pitbulterjeram raksturo Inga Lupančuka. "Viņi ir ļoti jautri, drošsirdīgi, paklausīgi. Ar viņiem nav garlaicīgi, viņi mīl dzīvi, mīl cilvēkus. Ir šādas tādas problēmas ar zooagresiju, bet tas ir kontrolējams." Inese Kreicberga norāda, ka ir divu veidu cilvēki. "Pirmie ir tie, kas saprot, ko nozīmē suņa audzināšana. Viņi saprot to, ka suns ģimenē mainīs pilnīgi visu dzīvi. Viņiem jāparedz laiks, lai ar to spēlētos, audzinātu, ietu uz nodarbībām. Tie cilvēki arī rūpīgi izvērtē šķirnes aprakstu un iegādājas no sertificēta audzētāja," atzīst Inese Kreicberga. "Tad ir otra daļa cilvēku, kas "pavelkās" uz kaut kādu modes šķirni, piemēram, "komisāru Reksi" un viņi grib smuku bildīti. Viņi pa lēto no dažādiem sludinājumu portāliem nopērk kaut ko bez papīriem, jo uz izstādēm mums nav jāiet." "Un par to pitbulu kaimiņos - kā mēs varam zināt, ka tas ir pitbuls? Nav nekāda apliecinājuma. Gribētu redzēt ciltsrakstus. Otrs - kāda ir saimnieka attieksme un kā ir nodarbinājis savu suni. Jo cilvēki saprot, ka viņi negrib ieguldīties nodarbinātībā. 90% gadījumu vainīgs pie situācijas ir saimnieks nevis suns," turpina Inese Kreicberga. Inga Lupančuka piebilst, ka ar suni ir jāstrādā katru dienu, nevar tikai reizi nedēļā aiziet pie kinologa. Marika Krauja piekrīt teiktajam, ka suns ir saimnieka spogulis. "99% ir tas, ko iegulda, tāds suns arī būs. Cilvēki ļoti bieži paņem suni, iedomājas, ka būs idille un skaisti, ka suns gulēs pie kamīna, bet realitāte ir tāda, ka suns rej, suns var kost, viņš skrien, viņš grib savu aktivitāti kaut kur izlikt. Ir jāstrādā ar suni, ir katru dienu jādarbojas," atzīst Marija Krauja. Marija Krauja vērtē, ka ideāli būtu, ja cilvēki, pirms ņemt suni konsultētos ar kādu instruktoru, kā sagatavoties kucēna ienākšanai mājās. Instruktors varētu pastāstīt, ar ko rēķināties. Viņa gan piebilst, ka šādu gadījumu nav, parasti suņu saimnieki nāk jau pēc tam, kad iegādājušies suni un ir sākušās problēmas. Inese Kreicberga uzskata, ka Latvijā suns cilvēkiem ir ļoti viegli pieejams. "Ir cilvēki, viņi nopērk māju, nopērk suni un ko viņi dara: attaisa vaļā durvis un viņš valkājas pa pagalmu. Ko viņš darba - viņš apmierina savu instinktu un rej, aprej garāmgājējus, ošņājas. Viņš pats sevi nodarbina un suns tiek izlaists, jo saimnieks uzskata, ka ar dzīvnieku nav jānodarbojas. Kur tam sunim likt to enerģiju? Viņš grauž sētu, grib atrast veidu, kā izmukt. Kāpēc jums vajag suni, ja jūs ar viņu negribat nodarboties," analizē Inese Kreicberga.
Jaunā valdība ķērusies pie darba, izveidoti ministru biroji, bet valdības sēdē izskanējušais ierosinājums padomāt par "bezbērnu nodokli" ir kļuvis par vienu no sabiedrībā apspriestākajiem jautājumiem. Tikmēr atjaunojušās diskusijas par algu kāpumu politiskajos amatos un ne tikai tur, jo algu pielikumu sev nodrošinājuši arī Jūrmalas deputāti, labā maizē paliks arī amatu zaudējušais mērs Gatis Truksnis. Aktualitātes Krustpunktā vērtē žurnālisti. Diskutē žurnālists Raimonds Rudzāts, izdevuma "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne, portala "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska un Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" žurnāliste Evita Puriņa.
Valters Dakša izved grāmatas. Ja kādam rodas vajadzība atbrīvot dzīvokli no savas vai mantotās bibliotēkas, viņš uzņemas “pastarās tiesas” funkcijas, šīs grāmatas izglābjot vai nododot makulatūrā. Bukinista veikaliņa peļņa tiek izmantota jaunu grāmatu izdošanai, kam šogad pievienojies arī literārs žurnāls “Avīzes Nosaukums”. Šis raidījums Augstāk par zemi būs stāsts par grāmatām kā misiju, bet arī par draudzību un veselīgu humora izjūtu. Kaut kādā brīdī tas viss ir kļuvis ļoti nopietni: “Avīzes Nosaukums” izsludinājis žurnāla abonēšanas kampaņu, kas nozīmē saistību uzņemšanos, un arī “Valters Dakša” izdoto autoru skaits ik gadus aug. Valters Dakša – ir gan raidījuma sarunbiedra vārds, gan arī izdevniecības nosaukums. Kādā brīdī pamanīju, ka Valters Dakša ar savu klātbūtni pamatīgi cauraudis Latvijas grāmatniecību, un arī manai informācijas telpai piezadzies pamazām un daudzveidīgi. Kur gan citur vērsīsies, ja ne pie Valtera Dakšas, ja, kārtojot grāmatplauktu, pāri palikusi kaudzīte ar grāmatām? Valters Dakša ir arī grāmatu kolekcionārs, nodarbojas, ar, kā viņš pats to apzīmē, grāmatu izvešanu – atbrauc un izlīdz tiem, kuri vēlas tikt vaļā no personīgajiem vai mantotiem grāmatu krājumiem, bet nevēlas aptraipīt savu sirdsapziņu ar to mešanu miskastē. Valters Dakša ir kļuvis par vienojošo paroli literatūrai patiesi nodevušos ļaužu pulciņam, šovasar viņš „Facebook” publicēja aicinājumu visiem rakstītgribošajiem braukt pie viņa uz Saldus māju, ko vēlāk nosauca par radošo nometni mēneša garumā. Tās ražu var iepazīt jauna, protams, Valtera Dakšas izdota literāra mēnešraksta “Avīzes nosaukums” septembra numurā, šobrīd notiek šī – ne valsts institūciju, ne mecenātu – neatbalstītā izdevuma, nākamā gada abonēšanas kampaņa. Izdevniecība “Valters Dakša” Bet iepazināmies mēs, nu jau pirms gadiem, kad izdevniecība “Valters Dakša” bija pieteikusi savu eksistenci ar visai lecīgu pirmo grāmatu. “Demon “Condom” – grāmata, papildināta ar pavisam īstu prezervatīvu, spridzināja gan ar ekspresīvajām krāsām, gan nesalasāmajiem burtiem, gan arī Eināra Pelšes radošo veikumu, kas nu jau, literatūrzinātnieku iesaiņots “Preiļu konceptuālisma” apzīmējumā, un, papildinoties ar aizvien jauniem uznācieniem grāmatu formātā, pārtraucis šokēt. Grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele” “Demon “Condom” togad piešķīra speciālu balvu par novatorismu izdevējdarbībā. Kad piezvanu, lai norunātu tikšanos, Valters Dakša aicina uz Brīvības ielu 112, kur viņam tagad ir mazs veikaliņš. Izkārtnes nav, bet pa veikala logu iekšpusē redzamās grāmatu kaudzes pārliecina. Izdevējs un bukinists Valters Dakša ir arī viens no Matīsa Kažas filmas “Klejotāji” varoņiem. Filmā tiek izstāstīts skarbais stāsts par vecāku zaudējumu 15 gadu vecumā, par nodegušo Saldus māju un arī bibliotēku. Valters Dakša jau šobrīd to visu ir uzcēlis no jauna. Saldus māju, un arī privātā bibliotēka viņam ir viena no lielākajām Latvijā. Bet šai sarunā viņš par to daudz runāt negrib. Grāmatveikalā Brīvības ielā vienā no plauktiem izdevniecības “Valters Dakša” izdotās grāmatas. Daudz dzejas: jauno dzejnieku antoloģija “Kā pārvarēt niezi galvaskausā”, Jeļena Glazova, Ēriks Naivo – līdz šim ar Latvijas krievu dzejas bilinguālo izdevumu izdošanu vairāk nodarbojās “Orbīta”. Ko īsti izdod “Valters Dakša”? Izdevniecība SIA “Valters Dakša” ik pa laikam izdod pārsteidzošas grāmatas, tā tas ir bijis jau kopš “Demon “Condom”. Krievijas varai spurainās dzejnieces Linoras Goraļikas dzejas krājums betona vāciņos. Izdotas arī Eināra Pelšes dzejas kārtis. “Rembo 2016” saņēma Ikšķiles novada pašvaldības Dzintara Soduma balvu literatūrā. Literārs žurnāls “Avīzes Nosaukums” Valters Dakša nespēlē pēc noteikumiem. Grāmatu īpašnieki ziedo grāmatas, kuras bukinists pārvērš naudā, kas savukārt kļūst par iespēju jaunu izdevumu un notikumu tapšanai. Nu jau astoņus mēnešus sevi pieteicis arī jauns literārs žurnāls “Avīzes Nosaukums”. Betija Zvejniece uzņēmusies tā maketēšanu. Astoņu mēnešu laikā iznācis astoņas reizes, tātad – pierādījis savu spēju pastāvēt, šobrīd notiek žurnāla preses abonēšanas kampaņa. Žurnāla numurus var nopirkt, apskatīt grāmatveikaliņā Brīvības ielā 112. Pirmie numuri jau izpirkti, tirāža arī nav pārspīlēti liela, 200 – 300 eksemplāru, no kuriem daļa kā honorārs tiek izsniegta tekstu autoriem. Aplūkojot iepriekšējos “Avīzes Nosaukums” numurus, kļūst skaidrs, ka sākotnēji tā patiešām ir bijusi avīze, bet augusta, septembra numuram jau ir 60 lappuses. “Avīzes Nosaukums” ir pārsteidzošs izdevums, jo vismaz šobrīd tas nebalstās naudas attiecībās. Jautāju, vai nebija ilgtspējīgāk iet ierasto ceļu un pieteikties Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas konkursam? Taču esot bijis kāds nepārvarams apstāklis. Kad pirms astoņiem mēnešiem “Avīzes nosaukums” tika dibināts, nevienam nav bijusi pārliecība, ka šis izdevums turpinās pastāvēt. Ka ideja tā iepatiksies, ka ar katru numuru tas pieņemsies pārliecībā un iesaistīto autoru skaitā. Dīvains nosaukums, vai ne? Tā ir atsauce uz 90. gadiem, kad žurnāli īsā laikā dzima un pazuda, tostarp iznāca žurnāls “Vāks”. Un tā nosaukums bija tapis tā, ka maketētājs bija pabeidzis darbu pie žurnāla, tikai pirmais vāks vēl nebija gatavs, un maketētājs bija vienkārši ierakstījis darba nosaukumu – vāks. Žurnāla redakcija nolēma, ka tas ir labs vāks, un arī labs žurnāla nosaukums, un “Avīzes Nosaukuma” redakcija nolēmusi sekot šai pašai loģikai. Graudainais papīrs, dīvainais izkārtojums pirmajā brīdī ļauj noticēt, ka esi atgriezies 90. gadu ideju spriedzē un samizdatā. Tomēr nē. Katram numuram ir redaktors, kurš numuru veido ar lielu nopietnību, demonstrējot savu gaumi, paziņu loku. Koķetējot ar žurnāla ierasto formātu – ievadsleja, saturs, un vienlaikus to spridzinot no iekšpuses. Izdevēju Valteru Dakšu aptvert ir grūti, taču kopā ar viņu ir ļoti viegli noticēt labajam. Un vērtēt pēc paveiktā – daudzi no viņa projektiem liekas nenopietni, tai pat laikā vēriens, ar kādu viņš tos veic, spēja pulcēt ap sevi literatūrā patiesi ieinteresētos un radīt notikumus, ir apbrīnojama.
Pirmie Veba teleskopa attēli sajūsminājuši ne tikai astronomus, bet cilvēkus visā pasaulē. Džeimsa Veba teleskops ir pavēris mums lappuses vissenākajā vēstures grāmatā par Visumu. Tajā redzam galaktikas no pašiem Visuma pirmsākumiem. Krāšņajos attēlos skatāmas pat 13 miljardus gadu senas galaktikas un dramatiskas miglāju ainavas. Ko šie attēli mums palīdzēs uzzināt par Visuma vēsturi, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta amatierastronomi un interneta tehnoloģiju speciālisti Raitis Misa un Ints Ķešāns. Zināmais nezināmajā arī stāsts par zvaigžņu dzimšanu. Proti, veroties debesīs, zvaigznes mēs redzam kā spožus punktus. Diezin vai šajā brīdī tik daudz aizdomājamies par to, ka zvaigžņu dzīvē novērojamas arī tādas stadijas kā baltais punduris, brūnais punduris un vēl citas. Bet skaidrs ir tas, ka zvaigznes no kaut kā rodas, tās savas dzīves laikā mainās un kaut kad to dzīve arī izbeidzas. Par zvaigžņu dažādiem dzīves posmiem vairāk stāsta Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills. Tātad zvaigznes piedzimst, sākumā no tīra ūdeņraža, bet vēlāk no dažādu atomu, elementārdaļiņu un zvaigžņu putekļu buķetes. Var būt pavisam vieglas zvaigznītes, kuras pa īstam neuzliesmo un tā arī izdziest. Un var būt arī spožas zvaigznes ar lielu masu, kuru dzīves turpinājums raksturojams ar dažādām izpausmēm, proti, Supernovas sprādzieni, Melnie caurumi, magnetāras, kā arī Sarkanie milži, dažādu krāsu punduri un ne tik tas vien.
19. gadsimtā Eiropā sevi pieteica šodien tik ierasts un pašsaprotams pārvietošanās līdzeklis - velosipēds. Bet ko mēs zinām par to, kā šis transporta līdzeklis mainīja cilvēku dzīvi, pārvietošanās paradumus un notikumu gaitu? Kad tas kļuva par ceļu satiksmes neatņemamu sastāvdaļu. Šiem jautājumiem ar pētniecisku skatu ir pievērsies vēsturnieks Edgars Engīzers. Ar viņu tiekamies raidījuma Zināmais nezināmajā, lai sarunātos par velosipēdu vēsturi pilsētu ielās un ceļu satiksmē. Kopš pašiem pirmsākumiem velosipēds skaitījās bīstamāks satiksmes dalībnieks, ne kā šodien, ka velosipēdists ir mazaizsargātais satiksmes dalībnieks. "Attiecīgi arī noteikumi, atļauja piedalīties ar velosipēdu satiksme tiek izstrādāti ar pieeju, kā mazināt apdraudējumus mazaizsargātiem vai citiem satiksmes dalībniekiem. Pirmkārt, jau runājot par gājējiem. Otrkārt, runājot arī par tā laika satiksmes pamatelementu - zirgvilces transportu. Zirgam no velosipēdiem bija bail, un līdz ar to pamatā līdz pat Otrā pasaules kara beigām, pat drusku vēlāk visi noteikumi ir virzīti uz velosipēdistu pārgalvības ierobežošanu, par sistēmas izstrādi, kā viņi drīkst piedalīties ceļu satiksmē, lai neradītu draudus nedz citiem, nedz arī sev. Arī traumatisms ir viens no jautājumiem, kam tiek pievērsta uzmanība pietiekami ātri," norāda Edgars Engīzers. "Tiek regulēts, ar kādiem velosipēdiem drīkst piedalīties. Ja skatāmies analoģijā ar elektroskrejriteņiem, tad atkal es vienā brīdī paskaitīju un atrada kaut kādus vairāk kā 20 dažādus tehnoloģiskas uzpariktes, ko varētu saukt par tādiem - ar vienu riteni, ar diviem vai trijiem, pieciem riteņiem, ar sēdekli, bez sēdekļa, ar rokturi un bez," turpina Edgars Engīzers. Jau tajā laikā bija nodalīts un 20. gados parādās arī normatīvos aktos nodalīti velosipēdi no velosipēdiem, kas ir aprīkoti ar motoriem. Un ir arī trīsriteņi, tai skaitā arī kravas trīsriteņi izplatīti tajā laikā satiksme, kam arī ir pievērsta uzmanība šajos satiksmes noteikumos. "Attiecīgi tā tā filozofiskā pamatne, ka velosipēds ir bīstams. Otrs - šobrīd mēs runājam no tādas atļaujas došanas perspektīvas. Tajā laikā un līdz pat 70. - 80. gadiem 20. gadsimtā pamatā ceļu satiksmes noteikumi bija vērsti uz ierobežojumiem: ko nedrīkst darīt, kur nedrīkst braukt, ar kā neaprīkotu velosipēdu nedrīkst braukt. Bija diezgan strikti izstrādāta sodu sistēmu un bija noteikts aprīkojums, kas nepieciešams. Sākotnēji - apgaismojums, numurs, attiecīgi visiem velosipēdiem bija jābūt reģistrētiem un, kas ir ļoti svarīgi, manuprāt, kas arī izpaliek šībrīža diskusijā, ka visiem velosipēdu vadītājiem bija jākārto pārbaudījums. Braukšanas tiesības jāiegūst," skaidro Edgars Engīzers. Atsevišķos laika posmos regulējumu stingrība bija dažāda - Pirmā pasaules kara ietekme, Brīvības cīņu ietekme, vēlāk emancipācija divdesmitajos gados, kad velosipēds kļūst no pietiekami ekskluzīva satiksmes līdzekļa pār tādu kā, runājot tālaika valodā, darbaļaužu transportu. Pirmoreiz parādās mobilitātes jautājums, bilst Edgars Engīzers. 20. gadsimta sākumā velosipēds jau vairs nav luksusa lieta. "Sākotnēji velosipēds ir tāds triku rīks. Pirmie bija augstratu riteņi - viens ritenis liels, otrs - maziņš, kas ar ārkārtīgi nestabili un bīstami. Ar tiem ļoti ātri aizliedz braukt pa pilsētu, pa ielu. Faktiski šie noteikumi paredz, ka drīkst pārvietoties tikai ar drošo riteni," atzīst pētnieks. Bija noteikumi arī par aprīkojumu, kas nepieciešams, proti, braucamie bija jāaprīko ar gaismām, bremzēm, numura zīmēm, jo visi velosipēdi bija jāreģistrē un jāiegūst atļauja ar to pārvietoties. Rīga 20. gadsimta sākumā kļūst par velosipēdu ražošanas centru, un tāpēc arī Vidzemes, Kurzemes un arī Vitebskas guberņās velosipēdi strauji izplatās un arī noteikumi tiek izstrādāti salīdzinoši ātrāk. Zirgu tramvajs Rīgas ielās Netālu no vietas, kur tagad slejas Rīgas Jaunā Sv. Ģertrūdes baznīca 19. gadsimta 80. gados atradās tramvaju depo - zirgu staļļi un atpūtas telpas kučieriem un konduktoriem. Laikā, kad citviet Eiropā jau sāka atteikties no zirgu tramvaja, tas 1882. gadā parādījās Rīgā. Par šo transportlīdzekli, kā arī par zirgu omnibusu un pasažieru ormaņiem saruna ar vēsturnieku Andri Biedriņu. 1852. gada marta sākumā Rīgas laikraksti ziņo, „ka mēneša pirmajās dienās Rīgā no Daugavmalas uz Pēterburgas priekšpilsētu uzsāks regulāri kursēt divi zirgu omnibusi, kuros tika noteikta maksa par braucienu, neatkarīgi no iekāpšanas vietas, 10 kapeikas vāģa iekšpusē un piecas kapeikas ārpusē.” (Rigasche Zeitung 1852. 03. 01.) Tā savā grāmatā „Rīgas sabiedriskais transports no 19. gadsimta vidus līdz mūsdienām” raksta vēsturnieks un Industriālā mantojuma fonda valdes priekšsēdētājs Andris Biedriņš. Divasu rati ar slēgtu virsbūvi, kam priekšā aizjūgti divi zirgi, kā regulāras pilsētas satiksmes līdzeklis Eiropā parādījās 19. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Rīgā, kā jau minēju, 1852.gadā, taču pasažieru trūkuma dēļ omnibusu satiksme tika pārtraukta uz 20 gadiem līdz 1874.gadā „Rīgas ielās ar 20 minūšu intervālu atsāka kursēt divas omnibusu līnijas. Omnibusā bija 14 pasažieru vietas, un transporta apkalpē ietilpa konduktors un kučieris, bet samērā masīvo omnibusa ekipāžu vilka divi zirgi, kas nodrošināja vidējo kustības ātrumu līdz seši kilometri stundā.” Tā raksta Andris Biedriņš, bet tālāk pats grāmatas autors stāsta par to, kā Rīgā ienāca zirgu tramvajs un kāpēc tas izkonkurēja omnibusus.