Podcasts about lietuvas

Stāsta etnomuzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone. 2025. gads ir svētku gads, kurā svinam Baumaņu Kārļa (1835–1905) 190. jubileju. Daudzi stāsti par mūsu himnu dzirdēti un vēl būs dzirdami. Bet šajā reizē vēlos pastāstīt par mazāk zināmu krājumu, kas publicēts Londonā, ilgu laiku glabājies Adelaidē, Austrālijā, un līdz ar Biezaišu kolekciju nonācis Latvijā 2000. gadu sākumā. Tagad tas atrodams Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Latvijas valsts himna “Dievs, svētī Latviju!” ir neatņemams tautas identitātes simbols vairāk nekā simt gadu garumā. Tomēr vēsturē ir kāds maz zināms un intriģējošs fakts – himna ir publicēta Olimpisko spēļu himnu izdevumā, kas izdots Londonā. 1944. gadā bija paredzētas Vasaras Olimpiskās spēles Lielbritānijā. Lēmums par to rīkošanu tika pieņemts jau 1936. gadā, laikā, kad Olimpisko spēļu norises bija vērojamas Hitlera pārvaldītajā Vācijā. Toreiz neviens vēl nenojauta, ka starp abām lielvalstīm risināsies karš, un Olimpisko spēļu vietā sagaidāmi smagi uzlidojumi, kā rezultātā sporta laukumu vietās palikušas drupas, un 1944. gada Londonas Vasaras Olimpiskās spēles tiek atceltas. Visticamāk  Olimpisko spēļu himnu izdevums ir publicēts jau iepriekš. Vāka dizainā redzams skaitlis “43”, taču tā nozīme nav skaidra. Vai tas norāda uz 43. Olimpiskajām spēlēm? Nē, šis skaitlis neatbilst realitātei. Vai tas ir krājumā publicēto himnu skaits? Arī ne, saturā minētas 45 himnas, praktiski tās ir 44, jo šajā vēstures posmā līdzās tiek minēta gan Nīderlande, gan Holande, bet himna – tā pati. Iespējams, ka uz nošu izdevuma redzamais skaitlis „43“ ir liecība par izdošanas gadu. Jo 1944. gadā Olimpiskās spēles jau bija atceltas, krājums nebija aktuāls. Savukārt, jau esošajā izdevumā publicētajai Maltas himnai līdzās redzami iniciāļi “G.C.” – George Cross – Džordža krusts. Tas ir apbalvojums, ko 1942. gadā Maltai piešķīra Lielbritānijas karalis Džordžs VI. Tas ir ārkārtīgi rets gadījums, kad ordeņa apbalvojums piešķirts nevis personai, bet veselai tautai par izrādīto drosmi un izturību, pretstāvot nacistiem. Neatkarīgi no tā, vai krājums izdots 1942., 1943. vai 1944. gadā, fakts, ka Latvijas himna tika iekļauta Olimpisko spēļu nacionālo himnu izdevumā, ir nozīmīgs vēsturisks un diplomātisks apliecinājums Latvijas valstiskuma atzīšanai. Un šis ir viens no apliecinājumiem valsts eksistencei juridiskā un simbolu līmenī. Neparasti, ka šajā izdevumā līdzās rodama gan Latvijas himna, gan Igaunijas himna, gan Padomju Savienības himna, tomēr nav atrodama Lietuvas himna. Izskaidrojums tam vēl tikai meklējams. Nav atrodama arī nacistiskās Vācijas himna. Pētot Starptautiskās Olimpiskās komitejas protokolus, ir iespējams nojaust, ka komunikācija starp nacistisko Vāciju – kā iepriekšējo Olimpisko spēļu organizatoriem – un Lielbritāniju, kā gaidāmo Vasaras Olimpisko spēļu rīkotājiem, 1939. gada vasarā kļuvusi pavisam saspringta. Lai gan atsevišķas valstis vēl centās saglabāt neitralitāti, pēc tam, kad 1939. gada 1. septembrī nacistiskā Vācija iebruka Polijā, Lielbritānija skaidri noteica robežas, tostarp arī attiecībā uz Olimpisko spēļu organizācijas komiteju. Tādēļ nacistiskās Vācijas himna krājumā netiek iekļauta. Tomēr arī šeit slēpjas kāds ironisks fakts. Krājuma izdevumā atrodams Leopolda Veningera (Leopold Weninger, 1879–1940) vārds. Veningers ir vācu komponists, kurš ievērojams ar saviem klavieru pārlikumiem un orķestrācijām, piemēram, Johana Štrausa tēva “Radecka maršs” vēl mūsdienās tiek atskaņots viņa veidotajā pārlikumā, nereti raisot asu polemiku sabiedrībā. Jāpaskaidro, ka komponists aizrāvās ar mūzikas radīšanu nacistiskās Vācijas propagandas vajadzībām. Ņemot vērā britu strikto nostāju un vēlmi norobežoties no nacistiem, fakts, ka lielākais vairums publicēto himnu ir Veningera veidotajos pārlikumos klavierēm, varētu būt izskaidrojams praktiski, proti, daļa nošu materiāla nāk no pārlikumiem, kas veidoti 1936. gada himnu krājumam Olimpiskajām spēlēm Vācijā. Olimpisko spēļu nacionālo himnu krājumā minēts arī fakts, ka pārraides nolūkos BBC orķestris himnas ir ieskaņojis,un iespējams, ka šie ieraksti atrodami arī mūsdienās – BBC arhīvos.

Eiropas čempionātā basketbolā šodien, 9. septembrī, sākas ceturtdaļfināla dueļi - piecos pēcpusdienā spekosies Turcijas un Polijas izlases, bet deviņos vakarā tiksies Lietuvas un Grieķijas komandas. Turcija duelī pret poļiem ir favorīte, jo ir labāka visos svarīgākajos statistikas rādītājos, turki šajā Eiropas čempionātā vēl nav izjutuši zaudējuma rūgtumu. Bet arī Polijai ir savi ieroči. Galvenais no tiem naturalizētais spēlētājs Džordans Loids, kurš ir viens no labākajiem tālmetienu izpildītājiem turnīrā, realizējot 47% metienu, turklāt sešās spēlēs viņš grozam no tālās distances uzbrucis 38 reizes. Liels metienu skaits un arī liela precizitāte. Bet vakarā mūsu kaimiņu, lietuviešu duelis ar grieķiem. Abu komandu vadītāji prognozē sarežģītu spēli - gan grieķu komandas  treneris Vasilis Spanulis, gan lietuviešu izlases ģenerālmenedžeris Lins Kleiza. Abi savulaik bijuši komandas biedri Pireju "Olympiacos" komandā. Lietuvieši šajā čempionātā ir labāki visos galvenajos komandu statistikas rādītājos - viņi ir rezultatīvāki, atdod vairāk rezultātivu piespēļu, savāc vairāk atlēkušo bumbu, vairāk pārtver bumbas un bloķē metienus, bet grieķi mazāk kļūdas. Grieķiem arī labāka metienu precizitāte, turklāt viņiem ir "x-faktors", kas vienpersoniski var izšķirt spēli - Jannis Adetekumbo.  

Latvijas basketbola izlasei vakardien, 6. septembrī zaudējums Eiropas čempionāta astotdaļfinālā - mājinieki piekāpās Lietuvai ar 88:79, tāpēc šis turnīrs latviešiem noslēdzies. Latvijas izlase maču iesāka sliktāk nekā pretinieki, pirmajā ceturtdaļā zaudēja ar 18:28, latvieši ne reizi šajā spēlē nebija vadībā. Savu, iespējams, karjeras labāko spēli aizvadīja lietuviešu saspēles vadītājs Arns Velička, kuram 21 punkts, 11 rezultatīvas piespēles, piecas atlēkušās bumbas. Viņam netraucēja arī galvas savainojums - vienā no spēles epizodēm saspēles vadītāja galva cieta no sadursmes ar Artūra Žagara zobiem. Lietpratēji saka, ka Lietuvas izlases galvenais treneris Rims Kurtinaitis taktiskā gambītā apspēlēja Luku Banki, Latvijas izlases treneri. Pēc mača varēja gaidīt, ka kāds no pieredzējušajiem Latvijas izlases basketbolistiem paziņos par karjeras beigām valstsvienībā, bet tā nenotika - komandas pieredzējušākais vīrs Dairis Bertāns pauda, ka šādus lēmumus nedrīkst pieņem uzreiz pēc tik emocionālas spēles. Daudz diskusiju bija par tiesnešu lēmumiem, it sevišķi spēles noslēgumā, liela neapmierinātība bija no spēlētājiem, treneriem, spēles komentētājiem televīzijā un radio. Pēcvkardienas spēlēm Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālu sansiegušas Turcija, Vācija, Lietuva un Somija. Somi vakar sagādāja liekāko pārsteigumu šajā turnīrā līdz šim - ar 92:86 uzvarēja galveno favorīti Serbiju. Šodien gaidāmi atlikušie četri astotdaļfināla dueļi - Polija spēkosies ar Bosniju un Hercvegovinu, Francija spēlēs pret Gruziju, Itālija sacentīsies ar Slovēniju, bet Grieķija spēlēs pret Izraēlu.

Eiropas basketbola čempionātā sākas izšķirošās spēle. Šodien, 6. septembrī, norisināsies četras pirmās astotdaļfināla spēles. Vienā no tām Latvijas izlase tiksies ar lietuviešiem. Spēles sākums plkst. 18.30. Lietuvieši savas apakšgrupas spēles aizvadīja Tamperē, uzvarēja četrās no piecām cīņām - dienvidu kaimiņi pārspēja Lielbritāniju, Melnkalni, Somiju un Zviedriju, bet zaudēja pagaidām perfekti spēlējošajai Vācijai. Latvija apakšgrupā zaudēja Turcijai un Serbijai, bet uzveica Igauniju, Portugāli un Čehiju. Lietuvas izlasei šajā Eiropas čempionātā traumas dēļ vairs nepalīdz pirmais saspēles vadītājs Roks Jokubaitis, bet Latvijai arī savainojuma dēļ vairs nepalīdz uzbrucējs Andrejs Gražulis. Latvijas un Lietuvas basketbola izlase 21.gadsimtā finālturnīros tikušās piecreiz - lietuvieši uzvarējuši trīsreiz, bet latvieši divreiz. Mums, protams, zīmīgākās ir abas Latvijas uzvaras: 2001.gadā arī astotdaļfinālā latvieši triumfēja ar 94:76 (starp citu 15 punktus tajā spēlē guva mūsu kolēģis Uvis Helmanis), bet 2023.gada Pasaules kausā cīņā par piekto vietu Latvija uzvarēja ar 98:63. Kur slēpjas lietuviešu spēks un kā vērtēt Latvijas izlases līdzšinējo sniegumu, stāsta bijušais Latvijas izlases saspēlēs vadītājs, kurš jau ilgstoši Lietuvā strādā par treneri, Sandis Buškevics. Vēl šodien Turcija spēkosies ar Zviedriju, Francija tiksies ar Gruziju un Serbija spēkosies ar Somiju.

Latvijas izlase spraigā cīņā zaudē Lietuvas valstsvienībai astotdaļfināla spēlē Eiropas čempionātā basketbolā ar 79:88. Latvijas komandai šis čempionāts ir noslēdzies. Rezultatīvākais mačā bija Kristaps Porziņģis, kurš lietuviešu grozā sameta 34 punktus un izcīnīja 19 atlēkušās bumbas.

Latvijas basketbola izlase pēc vienas brīvdienas šodien. 5. septembrī, atkal ķersies pie darba, vakarā aizvadot treniņu pirms rīt gaidāmās spēles pret Lietuvu "Eurobasket 2025" astotdaļfinālā. Izlases ilggadējais kapteinis Jānis Blūms norāda, ka ir gandarīts, ka mūsējie no grupas iziet kā trešie. Viņš atzīmē, ka Latvijas izlase spēlēja tiešām spēcīgā grupā. Rīgā ieradušās jau vairākas citas astotdaļfināla komandas, vakar arī tika aizvadīti treniņi, strādājot Vācijas, Lietuvas, Somijas izlasēm. Pirms gaidāmajām spēlēm arī ārēnā jāveic nelieli pārbūves un uzlabošanas darbi. Zināms, ka astotdaļfinālā Latvija spēlēs pret Lietuvu, Grieķija tiksies ar Izraēlu, Turcija spēkosies ar Zviedriju, Polija spēlēs pret Bosniju un Hercegovinu, Vācija pārbaudīs Portugāles sīkstumu, Itālija tiksies ar Slovēniju, Serbija spēkosies ar Somiju, bet Francija tiksies ar Gruziju.  

Kristaps Valters un Jānis Celmiņš jaunākajā "Laukuma Līmenī" epizodē vērtēs Latvijas basketbola izlases sniegumu pret Čehijas izlase. Prognozes 1/8 iznākumu pret Lietuvas izlasi un spriedīs, cik tālu mēs varam aizspēlēties .

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Andris ar Valdi vērtēs Latvijas basketbola izlases sniegumu un prognozēs turpmāko turnīru. Raidījuma tēmas: - ️Eurobasket bilance; - Ostopenko skandāls; - ️Gražulim trauma; - Jokičs nerunā ar presi; - ️Lietuvas fanu izraida; - F1 Nīderlandē; - Barklijs un Šaks runā par Baltiju; - Fanu kari; - Jāgrs Rīgā; - Lauren Sesselman;

Jau četrpadsmito reizi Latvijas piekrastē norisinājjās kampaņas “Mana jūra” Zaļā ekspedīcija. Mēneša laikā dalībnieki mēroja aptuveni 500 kilometrus garu ceļu gar Latvijas piekrasti, no Igaunijas līdz Lietuvas robežai. Par aktivitātes jēgu un ieguvumiem spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā viesojas asociācijas "Lauku ceļotājs" tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis, pirmsskolas izglītības iestādes "Knābis" vadītāja, dabā gājēja Aija Barona, kā arī sazināmies ar Vides izglītības fonda pārstāvi Jāni Ulmi. 

Augustā tiek svinēta operete! Par to parūpējies Operetes teātris. Pirmkārt, no 10. līdz 16. augustam Ikšķilē notiks 7. Starptautiskais Operetes festivāls, kura vainagojums būs galā koncerts un valšu vakars. Savukārt 12. augustā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā varēs iepazīt operetes žanra nākotni Starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa finālā. Starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss Latvijā notiek pirmo reizi, un tā mērķis ir atrast jaunus muzikālā teātra talantus starptautiskā mērogā. Šogad par laureāta godu sacentīsies 12 jaunie dziedātāji no sešām valstīm. Konkurss godā ceļ operetes zvaigznes Marinas Zirdziņas vārdu. Tas nozīmē, ka Operetes teātris turpina attīstīt savu darbību arvien plašākā spektrā. Par visu plašāk stāsta Operetes teātra radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska. Pirms gada diriģents Atvars Lakstīgala, stāstot par savu nokļūšanu operetes pasaulē, teica, ka operete ir kā atsevišķa pasaule, kurā ir sava dzīve, savas iespējas ceļot, savas iespējas baudīt, savas iespējas izgaršot visu to, ko sniedz šis žanrs. Ko operetes žanrs nozīmē Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agijai Ozoliņai-Kozlovskai? "Operetes žanrs man nozīmē prieku. Pirmkārt, klasisku, kvalitatīvu mūziku un pozitīvismu, krāsas, humoru. Nevis muļķīgus jokus, bet asprātīgu humoru," teic Agija, paužot prieku, ka festivāls dzīvo jau septīto gadu: "Man ir prieks, ka festivāls dzīvo. Man ir prieks, ka cilvēki par to interesējas, turklāt – ne tikai Latvijā: ļaudis brauc arī no citām valstīm uz mūsu festivālu ne tikai dziedāt, bet arī klausīties. Domāju, ka festivāls uzsācis labu, veiksmīgu ceļu, attīstās un iet plašumā." Festivāls veiksmīgi palīdz uzsākt ceļu arī jaunajiem dziedātājiem, un tieši pats pirmais festivāla koncertā tiks dots vārds jaunajiem mūziķiem. "Operetes teātrim vispār viens no ļoti būtiskiem virzieniem, kurā mēs strādājam un attīstāmies, ir jaunie mūziķi, jaunie mākslinieki, jo tā ir mūsu nākotne. Tie, kas šodien plūc starptautiskus laurus konkursos, tā ir mūsu nākotne operetes teātrim." Turklāt vārds tiek dots ne tikai jaunajiem vokālistiem, bet arī instrumentālistiem. Vai operetes pasaule arī instrumentālistiem ir pavisam atšķirīga? "Operetes pasaule ir ļoti plaša, jo tajā gan dzied, gan dejo, gan runā. Tur vajadzīgi gan ļoti labi dziedātāji, kas ir arī aktieri un dejotāji vienlaikus, gan arī orķestris – pilns simfoniskais orķestris, scenogrāfijas, kostīmi, tehniskā puse. Profesionālais spektrs, ko ietver operetes jeb muzikālais teātris, ir ļoti plašs. Un darba iespējas, kad būsim kā stabils teātris ar savu namu, jaunajiem radošajiem cilvēkiem un arī tehniskajiem cilvēkiem, būs ļoti plašas." Protams, muzikālā teātra orķestrantiem specifika ir ļoti atšķirīga no operas žanra: viņiem jābūt daudz elastīgākiem, jo jāseko ne tikai dziedātāju elpai, gan striktajam dejotāju temporitmam, kas raksturīgas operetei, jābūt tādai profesionalitātes un elegances proporcijā. Operetes festivālā ienāks arī džezs, turklāt ne pirmoreiz. "Mums kā muzikālā teātra žanru spektra teātrim džezs ir viens no virzieniem. Džezs man pašai ārkārtīgi patīk. Un arī šoreiz būs džezs. Un man ir liels gandarījums, ka uz Latviju piekritis atbraukt spēlēt Peter Sarik Trio  no Ungārijas. Viņi spēlē visās pasaules lielākajās koncertzālēs, ir ļoti pieprasīti mūziķi, katrs individuāli ir konkursa laureāts un visi kopā arī daudz dažādas atzinības balvas ieguvuši starptautiskā līmenī. Ļoti profesionāli, eleganti, noslīpēti viņi spēlē, bet no otras puses tas draivs, tā garša, ko viņi iedod koncertā, ir vienreizēja." Festivālā vēl gaidāmi daudzi un dažādi notikumi, ar kuriem aicinām iepazīties šeit! Taču pirmo reizi šogad risinās pirmais starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss. Pirmā kārta jau notikusi ar ierakstu starpniecību, attālināti, bet otrā un pats noslēgums un fināls gaidāms 12. augustā. Marinas Zirdziņas vārds šī konkursa nosaukumā ietverts ar domu aktualizēt šai māksliniecei raksturīgās mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes. Pirmkārt, liela atbildība pret savu darbu. Neapšaubāmi, liels talants, bet talants bez darba nav nekas. Arī brīnišķīgs cilvēks. Dažkārt ir tā, ka ir talants, bet cilvēks ir ļoti iedomīgs, ar viņu ir grūti komunicēt, bet Marinas Zirdziņas personībā apvienojās tik ļoti daudz dažādu labu īpašību – gan profesionālu, gan arī cilvēcīgu. Viņa ir brīnišķīga māte, vecāmāte, ģimenē ļoti mīlēta. Un viņa savā ģimenē ir spējusi aizdedzināt šo operetes liesmiņu! Viņas ģimene – nu jau četrās paaudzēs - dzīvo, elpo ar opereti. Tāpēc man īpašs prieks par šo sadarbību šī konkursa veidošanā. Marina Zirdziņa visu mūžu veltījusi operetei, muzikālajam teātrim. 25 gadus viņa ir bijusi prīma Operetes teātrī, dziedot visas lielās lomas. Viņai bija pa spēkam atveidot arī raksturlomas, kas ne vienmēr vienam un tam pašam cilvēkam tik labi padodas. Neviena loma viņai nelikās par maznozīmīgu, katrā lomā viņa ielika dvēseli un savu personību, un katra loma bija spilgta, krāsaina. Viņai piemita arī izcila plastika. Vēl pavisam jauna meitene būdama, viņa uzvarēja skaistumkonkursā un faktiski ar to arī iesākās viņas gaitas. Tad viņa dziedāja Teodora Reitera korī, kur viņu patiešām iemīlēja mūziku un nopietni strādājot arī nokļuva Operetes teātrī. Mūzikai viņa veltījusi visu savu mūžu, 25 gadus dziedot vadošās lomas Operetes teātrī un pēc tam turpinot kā soliste dziedāt dažādās kultūras vietās visā Latvijā. Esmu absolūti pārliecināta, ka ar viņas talantu un spožumu, ja vien nebūtu dzelzs priekškara, Marina noteikti nokļūtu Holivudā. Pirmajā starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursā iespējams bija arī jaunajiem mūziķiem no citām valstīm. Finālam ir izraudzīti 12 mākslinieki no Ķīnas, Korejas, Vācijas, Lietuvas, Ukrainas un vairāki arī no Latvijas. Pats sākums, pirmais konkurss... Kurš pasaulē zina, ka tāds notiek? Kurš pasaulē zina tādu Marinu Zirdziņu? Tāpēc, protams, bija bažas, kā to auditoriju sasniegsim, kā mēs ieinteresēsim. Bet patiesībā esmu ļoti, ļoti gandarīta, jo rezultāts pārsniedza gaidīto. Bija vairāk nekā 50 pieteikumi no 14 valstīm. Gandrīz visi konkursanti – ļoti augstā līmenī, to atzīst visi starptautiskās žūrijas locekļi, kuri uzmanīgi viņus klausījās. Tā kā es esmu ļoti, ļoti gandarīta.” Konkursanti varēja dziedāt gan operešu melodijas, gan arī operu. Jo, lai dziedātu opereti, jābūt akadēmiski skolotām balsīm, un, protams, opera ir tas pamats, ar ko visi sāk. Un tad, ja ir šis akadēmiskais pamats, tad var dziedāt opereti, mūziklu, operu, vēl un vēl – visu ko var dziedāt! Tieši tāpēc mums bija atsevišķa kategorija astoņpadsmitgadīgajiem, kur bija jādzied opera, bet visiem pārējiem pamats bija operete un tad otra ārija – vai nu opera, vai nu mūzikls. Jā, žūrijas priekšsēdētājs ir Deivids Staponkus no Lietuvas, kurš regulāri piedalās starptautiskās žūrijās kā to priekšsēdētājs. No Igaunijas ir operdziedone Heli Veskus, tāpat ir Sonora Vaice no Latvijas, kā arī diriģents Gregorijs Buhalters no Amerikas, kurš starptautiski koncertē ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā, ir Varnas festivāla mākslinieciskais vadītājs un diriģents un daudzu, daudzu dažādu operu viesmākslinieks, ieskaitot arī Metropoles operu Ņujorkā. Finālistus klausītāji varēs dzirdēt 12. augustā klātienē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, kur risināsies konkursa otrā kārta. Un tad jau vakarā pulksten 19 arī svinīgā rezultātu paziņošana un laureātu galā koncerts. Konkursa laureāti saņems īpaši veidotu stikla balvu – skulptūru, ko veido stikla māksliniece Anna Varnase. Baltijā ir vienīgs Baltijā stikla pūtējs, un Anna ar šo stikla pūtēju sadarbojas, tāpēc balva veidota katram laureātam individuāli. Pirmās, otrās un trešās vietas ieguvēji saņems arī naudas balvu, ko sarūpējusi Marinas Zirdziņas ģimene. Vairākiem finālistiem dosim iespēju piedalīties arī Operetes teātra koncertos un izrādēs.  Kādas īpašības konkursantam ir nepieciešamas, lai iekristu acīs klausītājiem un žūrijai? AgiJa Ozoliņa-Kozlovska saka tā: "Strādājiet no sirds, sekojiet savam sapnim, paļaujIEties uz Dievu, un jums viss izdosies!

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ir devis Krievijai laiku līdz piektdienai izlemt par kara apturēšanu Ukrainā, citādi solītas jaunas sankcijas, kas būs sāpīgas Maskavai. Krievijas uzsāktais karš īpaši izdevīgs ir bijis Indijai, kas pēdējo gadu laikā lēti iepirkusi daudz Krievijas naftas, tajā skaitā tirgojot to tālāk pasaulē dārgāk. Bet Lietuvā ir kritusi valdība pēc tam, kad no amata atkāpās premjerministrs. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadītājs Māris Cepurītis. Lietuvas valdība izrādījusies neilglaicīga Premjerministra Gintauta Palucka valdība stājās pie savu pienākumu pildīšanas 2024. gada decembrī pēc tam, kad viņa pārstāvētā Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija bija guvusi spožus panākumus Seima vēlēšanās. Sociāldemokrāti nevēlējās veidot koalīciju ar kādu no samērā ilglaicīgajām partijām – Tēvzemes savienību jeb Kristīgajiem demokrātiem, Zemnieku un zaļo savienību vai Liberāļu savienību, kas visi tiek raksturoti kā drīzāk konservatīvas ievirzes spēki. Tā vietā par sociāldemokrātu koalīcijas partnerēm kļuva divas pēdējos gados dibinātas partijas: kreisi centriskā Demokrātu savienība „Par Lietuvu” ar kādreizējo premjerministru Sauļu Skverneli priekšgalā un nacionālistiskā un populistiskā „Nēmunas rītausma”, kuras dibinātājam un līderim Remigijum Žemaitaitim ir, cita starpā, antisemīta reputācija. Tomēr Palucka kabineta klupšanas akmens, kas novedis pie 4. augustā notikušās valdības demisijas, izrādījusies nevis koalīcijas politiskā struktūra vai kādas starppartiju sadarbības problēmas, bet gan pats premjers. Viss sākās ar it kā nevainīgu sociālo tīklu publikāciju, kurā premjerministrs redzams makšķerējot karpas kopā ar miljonāru Tautvīdu Baršti un Druskininku pilsētas mēru Ričardu Maļinausku. Tas kļuva par signālu mediju interesei par valdības galvas biznesa sakariem, atklājot vairākus aizdomīgus faktus. Paluckim daļēji piederošs uzņēmums saņēmis aizdevumu ar īpašiem noteikumiem no Lietuvas Nacionālās attīstības bankas, kad tā līdzīpašnieks jau atradies premjera amatā. Sāka uzpeldēt netīkamas detaļas no pagātnes, saistītas ar aizdomīgiem privatizācijas darījumiem un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, esot Viļņas pašvaldības administrācijas vadībā. Par vaiņagojumu visam kļuva atklājums, ka premjerministra svainei piederošs uzņēmums saņēmis vairāk nekā 170 tūkstošus Eiropas Savienības fondu līdzfinansējuma dažādu elektroiekārtu ražošanas projektam un šī projekta ietvaros pasūtījis bateriju sistēmas par 145 tūkstošiem jau minētajā Palucka uzņēmumā. Pēc preses publikācijām izmeklēšanu uzsāka arī Lietuvas Finanšu noziegumu izmeklēšanas dienests, Īpašās izmeklēšanas dienests un Augstākā amatpersonu ētikas komisija. Kad Viļņā sākās protesti, savienība „Par Lietuvu” piedraudēja pamest valdības koalīciju, un arī prezidents Gitans Nausēda pieprasīja no premjerministra pierādījumus par apsūdzību nepamatotību vai demisiju, Gintauts Palucks izvēlējās pēdējo. Tas nozīmēja arī valdības atkāpšanos. Tā kā jaunu valdību Seims, visdrīzāk, apstiprinās tikai septembrī, kad būs atgriezies no vasaras brīvdienām, esošais kabinets turpinās darbu pagaidu valdības statusā līdzšinējā finanšu ministra Rimanta Šadžus vadībā. Tramps arī pavicina kodolmilnu Krievijas varasvīru plātīšanās ar savu kodolarsenālu, dodot mājienus par tā iespējamu lietošanu, ja agresorvalsts nonāktu kritiskā situācijā, jau kļuvusi par ierastu lietu. Visbiežāk šo „kodolmilnas” vicināšanu Kremlis uztic kādreizējam prezidentam, šobrīd Valsts drošības padomes priekšsēža vietniekam Dmitrijam Medvedevam, uz kura izrunāšanos Rietumos, savukārt, jau ierasts īpaši nopietni nereaģēt. Tāpēc daudziem, domājams, bija pārsteigums, kad pēc kārtējiem apokalipses piesolījumiem no Medvedeva puses prezidents Tramps pagājušajā 1. augustā vienā no saviem sociālo tīklu kontiem ierakstīja: „Pamatojoties uz bijušā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva [..] ārkārtīgi provokatīvajiem paziņojumiem, esmu pavēlējis divām kodolzemūdenēm ieņemt pozīcijas atbilstošos reģionos, ja nu gadījumā aiz šiem muļķīgajiem un uzkūdošajiem paziņojumiem slēptos kas vairāk.” Kā norāda eksperti, aiz Baltā nama saimnieka paziņojuma diezin vai slēpjas konkrēta militāri stratēģiska akcija. Tik nav skaidrs, kas domāts ar „kodolzemūdenēm” – ar kodolieročiem aprīkotas zemūdenes vai zemūdenes ar kodolreaktora dzinēju, kādas ir visas šobrīd Savienoto Valstu Jūras spēku sastāvā esošās. Jau kopš aukstā kara laikiem gan Savienoto Valstu, gan Krievijas zemūdens flotes vienības, tai skaitā ar kodolieročiem uz klāja, regulāri uzturas pasaules okeānā, arī rajonos, no kuriem var dot triecienu pretējās puses teritorijai. Prezidenta paziņojums, tādējādi, pamatā uztverams kā deklaratīvs žests, kas iekļaujas pēdējā laikā pret Kremli vērstās daudz nīgrākās retorikas kontekstā. Kā zināms, sākotnēji agresorvalstij doto piecdesmit dienu termiņu miera procesa uzsākšanai Baltā nama saimnieks pagājušonedēļ pamatīgi saīsināja, un nu Krievijai jārēķinās ar iespējamām sankcijām jau šopiektdien 8. augustā. Tajā pat laikā šodien, 6. augustā, Maskavā ierodas Trampa īpašais vēstnieks Stīvs Vitkofs, kuram līdz šim bijusi Putinam īpaši izdabājoša sarunvedēja reputācija. Iepriekšējo reizi viņš Maskavā bija aprīlī, toreiz pauda optimismu par Putina vēlmi uzlabot attiecības ar Vašingtonu un, attiecīgi, gatavību vienoties par karadarbības pārtraukšanu. Šim optimismam izplēnot, Vitkofs uz laiku nozuda no Krievijas–Ukrainas miera sarunu skatuves, pārslēdzoties uz Tuvajiem austrumiem. Nu atliek vien minēt, ko sola viņa atgriešanās. Indija nepiekrīt grēkāža lomai 4. augustā intervijā telekanālam CNBC Donalds Tramps nāca klajā ar skarbiem piesolījumiem Indijai, zīmējot to kā teju galveno Putina kara mašīnas eļļotāju. Indija pērkot Krievijas naftu un Krievijas ieročus, un par to tiek solīts jau rīt ieviest vēl lielākus ievedmuitas tarifus – vēl papildus tiem 25%, kuri tika izsludināti jau pagājušonedēļ. Agrāk no Indijas puses izskanējuši pat signāli, ka tā varētu atteikties no lētās Krievijas jēlnaftas importa, taču realitātē to izdarīt ir ļoti grūti, katrā ziņā ātrā laikā. Krievijas fosilo energoresursu eksports uz Dienvidāzijas lielvalsti nav iesācies vakar un pat ne pirms trīs gadiem – tas notiek jau desmitgadēm ilgi un šobrīd veido apmēram trešdaļu no Indijas naftas importa, nodrošinot apmēram ceturto daļu no valsts vajadzībām. Attiecīgā energoresursu plūsma jau ierēķināta ekonomikas attīstības prognozēs. Indijas ekonomika, jau pašreiz ceturtā lielākā pasaulē, turpina augt, un arvien vairāk indiešu ģimeņu var atļauties savu auto vai motociklu. Tiek lēsts, ka ap 2030. gadu Indija apsteigs Ķīnu naftas produktu patēriņa ziņā. Strauja atteikšanās no Krievijas naftas nozīmētu smagu naftas produktu deficītu un, attiecīgi, cenu kāpumu ne tikai Indijā, bet arī starptautiskajā tirgū, kad milzīgā valsts steigtos meklēt citus piegādes avotus. Pie tam izvēle ir ierobežota, jo, līdzīgi kā Krievijas nafta, sankcionēts ir arī imports no Irānas un Venecuēlas, no kuru fosilā kurināmā Indija jau savulaik ir atteikusies. Ievērojot visu iepriekš teikto, nav brīnums, ka pirmdien Ņūdeli pauda: Savienoto Valstu vēršanās pret Indiju ir negodīga un neattaisnota. Rietumi tagad domājot sodīt indiešus, kamēr paši turpina iepirkt, piemēram, krievu minerālmēslus un citas ķimikālijas. Kā spriež eksperti, premjerministra Narendras Modi valdība visdrīzāk centīsies manevrēt, turpinot sarunas ar Vašingtonu un meklējot, ar ko pamazām aizvietot Krievijas jēlnaftu. Tajā pat laikā šodien Maskavā ieradies Indijas premjera nacionālās drošības padomnieks Adžits Dovals, lai apspriestu gan par turpmāko ekonomisko un drošības sadarbību, gan šogad paredzēto Vladimira Putina vizīti Indijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Liepājas teātris no 21. līdz 24. augustam rīko pirmo starptautisko festivālu "Teātris tuvplānā". Tas iecerēts kā ikgadējs festivāls, kurā ik gadu tiek veidota starptautiska izrāžu programma. To veidos Baltijas jūras reģiona valstu teātra izrādes un papildu programma, kurā ietilpst sarunas par teātra mākslu, izrāžu ideju prezentācijas, dramaturgu rezidencēs tapušo lugu lasījumi un citas aktivitātes. Šogad festivālā varēs noskatīties izrādes no Somijas, Lietuvas un Polijas, kā arī vienu Liepājas teātra izrādi. Teātris arī piesaka augusta viesrizrādes Rīgā un jauno sezonu. Kultūras rondo saruna ar režisoru Liepājas teātra māksliniecisko vadītāju Valteru Sīli. Ierakstā uzklausām dramaturģi Rasu Bugāvičūti-Pēci.

Lietuvas premjers atkāpjas no amata pēc skandāliem ar viņa biznesa darījumiem. Ukrainas parlamentā diskutē par prezidenta Zelenska iesniegtajiem likumprojektiem, kas korupcijas apkarošanas iestādēm atjaunotu neatkarību. Pensionāri ar Krievijas pilsonību jau vairākus mēnešus nesaņem pensiju no Krievijas. Daļa vērsās pēc sociālās palīdzības savās pašvaldībās. Iedzīvotāji pastiprināti pievērš uzmanību cenām - secinājusi Finanšu ministrija, vērtējot Centrālās statistikas pārvaldes datus. Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome apstiprina Latvijas Sabiedrikā medija stratēģiskās prioritātes, paredzot LR4 darbības pārtraukšanu. 2024. gadā no ģimenēm katru dienu ar bāriņtiesas lēmumiem tika izņemti un ievietoti ārpusģimenes aprūpē vidēji četri bērni dienā.

Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu panāktā vienošanās par ievedmuitas likmi 15% apmērā ir prezidenta Donalda Trampa liela politiskā uzvara. Saeimā rudenī sagaidāms NEPLP darbības izvērtējums; Āboliņš mediju nozares pārmetumus noliedz. Neraugoties uz iezīvotāju iebildumiem, Jūrmalas gatvē nozāģēti pirmie koki. Rīgā drīzumā sāks būvēt jaunu sākumskolu Mežaparkā. Tajā mācīsies līdz 500 bērniem, un darbu sāks ap 50 pedagogu un 20 tehnisko darbinieku. Eksperts: izmaiņas izdienas pensiju sistēmā jāveic mērķtiecīgi un – jo ātrāk, jo labāk. Lietuvas gaisa telpā pirmdien no Baltkrievijas ielidojis bezpilota lidaparāts.

Šūnu apraides sistēma tehniski strādā; nepieciešami uzlabojumi no mobilo sakaru operatoriem un telefonu ražotājiem. Sabiedrībā daudz jautājumus un plašas diskusijas raisījusi iecere sniegt deklarācijas par skaidrās naudas iemaksām vairāk nekā 750 eiro apmērā. Noslēdzas ģenerālprokurora Jura Stukāna pilnvaru termiņš un viņa vietā uz laiku stāsies pienākumu izpildītājs virsprokurors Arvīds Kalniņš. Nākamo ģenerālprokuroru meklēs atkārtotā konkursā septembrī. Dziesmu un deju svētku dalībnieki nebaidās no meterologu solītā negaisa un krusas, kas varētu piemeklēt Latviju tieši deju lielkoncerta „Es atvēru Laimas dārzu” laikā. Lietuvā diskusijas par valsts drošību raisījis šonedēļ noticis incidents, kurā Lietuvas gaisa telpā ielidoja nezināms lidaparāts no Baltkrievijas teritorijas.

No 26. līdz 29. jūnijam Latvijā jau 13. reizi notiks starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, kas šogad ar tēmu “Valoda” īpaši svinēs latviešu valodas dažādību un lībiešu valodu. Valodas stāstu festivāla programmā un tradīcijas klātesamību Kultūras rondo pārrunājam ar festivāla rīkotājām: tā māksliniecisko vadītāju Edīti Laimi, Rīgas atklāšanas koncerta režisori Asnati Rancāni un Nacionālā kultūras centra Folkloras un tautas mūzikas eksperti Katrīnu Feldmani.  Festivāla koncertos, meistardarbnīcās, dančos un citos pasākumos Rīgā, Siguldas novadā un Daugavpilī pulcēsies folkloras kopas, etnogrāfiskie ansambļi, muzikanti, amatnieki un citi nemateriālā kultūras mantojuma vērtību kopēji no visiem Latvijas novadiem, Lietuvas un Igaunijas. Tāpat viesu vidū būs folkloras kopas un tradicionālās mūzikas grupas no Peru un Ukrainas, kā arī ukraiņu diasporas pārstāvji. Šogad festivāls “Baltica” aicina palūkoties uz valodu tās visplašākajā nozīmē – pētīt savas puses valodu, rakstus, ritmu, skanējumu un raksturu vārdos, mūzikā, dziesmās, dejā, stāstos, amatnieku darbos un muzikantu spēles manierē, atcerēties aizmirsto un atgūt zaudēto, izcelt savpatīgo un stiprināt trauslo. Vēstot stāstus par valodu, kas savulaik skanējusi vai vēl arvien skan kādā vietā, par to, kā runā putni, baznīcas zvani, jūras bangas, par savas puses ievērojamo cilvēku stāstiem, uzvārdiem, īpatnējiem vārdiem un citiem valodas ceļiem, festivāla skatēs piedalījās 255 folkloras kopas un tautas mūzikas kapelas no visas Latvijas. Festivāla dalībnieku sagatavotās programmas un visu valodas bagātību varēs piedzīvot katrā no festivāla dienām.

Mākslai jābūt šeit – tur, kur ir cilvēki. Proti, mākslai un kultūrai jābūt visur, ne tikai Rīgā. Šāds viedoklis spēcīgi izskanēja Latgales mākslas un kultūras platformas MUD LAB rīkotajā pasākumu ciklā ar nosaukumu „Fiziskā robeža”, kas noritēja 19. jūnijā Līvānos. „Fiziskā robeža”, kurā piedalījās Latvijas un Lietuvas mākslinieki, mākslas pētnieki, kuratori un starptautiskie žurnālisti, Līvānos diskutēja par kultūras pieejamību un mākslas nozīmi pierobežā. Uzsvars uz to, ka robeža – vieta domāšanai, ne šķērslis.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde. Lai gan mākslīgais intelekts spēj uzrādīt tikai ap simt dažādu papīra veidu, patiesībā to ir vairāki simti – gan informācijas pārnesei un tehniskiem risinājumiem, gan mākslai, sociālajai sfērai un higiēnai. Variējot šķiedru izejvielas, pildvielas, līmvielas un apstrādes veidus, iespējams iegūt no plāna, zirnekļtīklam līdzīga līdz biezam, jau par kartonu sauktam papīram. Piemēram, drukai paredzēto papīru ražo no dažāda garuma šķiedrām, lai, iespiežot tekstu, palielinātu krāsas saķeri ar virsmu, bet rakstāmpapīru pārklāj ar līmes slāni, kas neļauj tintei izplūst. Jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos senajā Ķīnā papīru izgatavoja dažādiem nolūkiem – dokumentiem, mākslai, naudai, un – tika ražots pat tualetes papīrs! Tas, pretēji maldīgajam priekšstatam par zemu ilgmūžību, veco ļoti lēni, jo ražots no tīrām šķiedrām, bez piedevām. Bet vēl krietni pirms tam, 2. gadsimtā p. m. ē.  Pergamas pilsēta Mazāzijā jau sacentās ar Aleksandriju Ēģiptē par varenākās bibliotēkas statusu. Ja Ēģiptē rakstīja uz niedru papirusa, kura eksportu aizliedza, lai kavētu citu valstu rakstniecības attīstību, tad Pergamas meistari, savukārt, pilnveidoja līdz tam Persijā pazīstamo diftēru – rakstīšanai sagatavotu ādu. Teļu, kazu vai aitu ādas mērcēja kaļķu šķīdumā, vilka uz rāmja, attīrīja no abām pusēm ar speciālu diskveida nazi, žāvēja, grieza loksnēs, pārklāja ar krītu un tad – lietoja rakstīšanai un zīmēšanai. Rakstīto, turklāt, varēja nodzēst, jeb noskrāpēt, kas pieļāva vairākkārtēju izmantojumu. Par godu Pergamas pilsētai šo materiālu nosauca par pergamentu.  Dažādos Eiropas reģionos pergamenta izgatavošanai izmantoja atšķirīgas ādas: Itālijā – tās bija kazas, Spānijā un Anglijā – aitas, bet Francijā – teļādas. Pergamenta biezums variēja no bieza līdz ultraplānam, sasniedzot vien milimetra desmito daļu. Šādu materiālu izgatavoja no nedzimušu dzīvnieku ādām. Vēlākajos gadsimtos pergaments, pārspējot papirusu, bija galvenais  rakstāmmateriāls, līdz to nomainīja papīrs, bet dokumentus uz pergamenta rakstīja līdz pat 19. gadsimtam, jo materiāla izvēle norādīja arī uz dižciltību un varu. Jāpiebilst, ka mūsu dienās par pergamentu dēvē ne tikai apstrādātu ādu, bet arī taukizturīgu, ar silikona kārtu pārklātu papīru, ko pielieto gan kā iepakojuma, gan kā cepampapīru. Pergamentu atdarina arī citas papīra šķirnes, ko lieto mākslas darbu reprodukcijām, grāmatzīmēm un suvenīriem. Latvijas Valsts vēstures arhīvā pergamentu kolekcija ietver ap trīs tūkstošiem vienību. Pergaments ticis lietots gan atsevišķu dokumentu veidošanai, gan iesējumu lapām, gan vāku apvilkšanai, piemēram, Rīgas Rātes 17.–18. gadsimta protokolu grāmatām. Vecākais pergamenta dokuments – bīskapa Alberta rīkojums  par Sv. Jura hospitāļa dibināšanu Rīgā – datēts ar 1220. gadu. Ir pieņemts, ka Rīgas pilsēta dibināta, bīskapam Albertam pārceļoties no Ikšķiles, 1201. gadā. Tomēr skaidrs, ka tai laikā pilsēta vēl tikai veidojās un par pilsētnieku kopienas un pašpārvaldes noformēšanās brīdi var uzskatīt 1226. gadu, kad tapis pirmais dokuments ar senāko Rīgas pilsētas zīmogu. Viduslaiku pergamenti izceļas ar izsmalcinātiem rokrakstiem un kaligrāfiskiem zīmējumiem – dokumentu saturu rotā  eņģeļi, vienradži, putni un pat kaķis ar peli. Interesanti, ka skaistākie – ar zeltu un krāsām iluminētie pergamenti, bieži vien nav tie vēsturiski nozīmīgākie. Viens no pašiem greznākajiem ir kāds 15. gadsimta beigās no Romas sūtīts salīdzinoši maznozīmīgs dokuments. Tā kā Latvijas teritorija gadsimtu gaitā ir atradusies vairāku varu krustcelēs, tad pergamentu kolekcijā ir gan 13.–14. gadsimta pāvestu bullas par teritoriju sadali Eiropā, gan Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa 1621. gada apstiprinājums Rīgas pilsētas privilēģijām. Iespējams, dzirdot vārdus “pāvesta bulla”, iedomājamies kādu ļoti iespaidīgu dokumentu. Tomēr bullas var būt arī visai necilas. Tas, kas dokumentu padara par bullu, ir pievienotais svina zīmogs. Tieši pergamenta dokumentos pirmoreiz nosaukti senākie pilsētu, muižu un apdzīvoto teritoriju vietvārdi, piemēram, Viļņas senākais pieminējums atrodams 1323. gada dižkunigaiša Ģedimina vēstulē, kuru ik pa laikam Lietuvas kolēģi deponē izstādēm. 2020. gadā Latvijas Nacionālajā arhīvā tika izveidots pergamentu reģistrs, kolekcija digitalizēta un šobrīd pieejama arī arhīva lasītavā.

Ja salīdzina ar citām vasarām, pagaidām negaisi Latviju saudzē, un šis gads, kas bijis laikapstākļu ziņā līdz šim, der kā piemērs, ka vēsās vasarās negaisu ir mazāk. Un lai arī šogad Vidzemē un Latgalē problēmas rada pārlieku lielais ūdens daudzums no lietavām, nav vismaz negaisā un krusas sapostītu dārzu. Tajā pašā laikā citviet Eiropā jau nav glābiņa no svelmes. Kamēr pie mums lielākajā daļā valsts meteoroloģiskā vasara vēl nav sākusies, turpinās neierasti garš un slapjš pavasaris, Eiropas rietumos gan pavasaris, gan vasaras sākums bijis ar sausu un karstu laiku. Vairāku rietumeiropas valstu meteodienesti ziņo, ka pavasaris bijis sausākais vai viens no sausākajiem novērojumu vēsturē, tā tas bijis daļā Lielbritānijas, Beļģijā, Vācijas dienvidos, Bavārijā. Un vasarīgais siltums un karstums, ko daudzi mūsu pusē gaida, netiek tālāk par Eiropas rietumiem. Spānijā jau labu laiku valda ne vien svelme, kas jūnijā tur ir normāla parādība, bet atsevišķi reģioni piedzīvo karstuma rekordus. Latviju šī gada vēsais vasaras sākums mūs sargā no lieliem un postošiem negaisiem. Pēdējo septiņu gadu laikā jūnijā jau bija pirmie spēcīgie negaisi, kad krusa, intensīvas lietusgāzes un brāzmaini negaisa vēji posta dārzus. Šogad pagaidām esam iztikuši tikai dažiem rībošiem mākoņiem, bez to atnestām stihijām. Pagājušajā nedēļā bija brīdinājumi par postošu negaisu, tomēr tas Latvijā neizveidojās, bet tam nav tiešas saistības ar vēso laiku. Tā vairāk bija veiksmīga sakritība, negaiss ar viesuļiem tika Lietuvas austrumiem. Lietuvas robežsardze izplatīja kadrus, ko uzņēmušas novērošanas kameras uz Lietuvas-Baltkrievijas robežas, tur koki gāzās krustām šķērsām un tā kā pats pierobežas rajons ir mazapdzīvots, nācās piesaistīt papildspēkus no citiem Lietuvas reģioniem, lai sakārtotu robežu, kur tiešām bija burtiski aizgāzta ar kokiem. Šādiem atsevišķiem pērkona negaisiem, kas atnes stihijas, protams, nav vajadzīgs ilgs un noturīgs karstums. Pietiek ar to, ka tveicīgas un mitras gaisa masas ar augstu temperatūru ir netālajos Eiropas reģionos un līdz mums atnāk īslaicīgi. Taču, ja salīdzinām ar iepriekšējiem gadiem, kad jūnijā valdīja svelme, iespējamība negaisu stihijām, protams, ir daudz mazāka, ko labi parāda arī statistika. Pēdējā vasara, ko Latvijā no klimatiskā skatu punkta varēja saukt par vēsu, bija 2017. gadā, toreiz bija tikai viena ļoti karsta diena, kad temperatūra Latvijā sasniedza +30 grādus, un bija viens tiešām liels negaiss ar postījumiem tajā pašā dienā - 12. augustā. Tomēr ir arī reizes, kad negaiss uznāk ne pārāk karstā laikā. Kas ir galvenie faktori, kas veicina negaisa veidošanos? Karstums, no vienas puses, nav tas pats svarīgākais, jo ir gadījumi, kad postoši negaisi ir arī bez tā, piemēram, ASV štatos, kur īpaši pavasara un vasaras sākuma mēnešos viedojas virpuļviesuļi jeb tornado, bieži svelmes pat nav. Latvijas ģeogrāfiskajos apstākļos gan biežāk sanāk, ka visi faktori sakrīt tad, kad ir arī svelme. Plašāk skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristans Pāps, kurš ir viens no zinošakajiem negaisu jautājumos. Viņš uzsvēra, ka vajadzīgas gluži kā kādam ēdienam - trīs sastāvdaļas, bez kurām nekādi. Pirmais - augsts gaisa mitrums (un Latvijā tas visbiežāk nāk ar ļoti siltu vai karstu gaisu); otrais - atmosfēras nestabilitāte, tā meteorologi sauc stāvokli, kad uz zemes gaiss ir daudz siltāks un mitrāks, nekā augstākos atmosfēras slāņos, kas ne vienmēr nozīmē karstumu uz zemes. Trešā lieta, ko nevar raksturot gluži vienā vārdā, - process vai apstāklis, kas ierosina vai palīdz siltajam un mitrajam gaisam pacelties. Un tad iesaistās visa apkārtējā vide - tas varbūt reljefs, ēkas, tā var būt jau pastāvoša gaisa cirkulācija vai gaisa plūsmas, kas pēkšņi turbulenti paceļ silto un mitro gaisu augšā un aizsāk šo procesu. Pēc tam, kad mākonis sācis veidoties, tas jau pats sāk sevī iesūkt siltuma un mitruma doto enerģiju no piezemes slāņa. Negaisa mākoņus var iedalīt vairākos veidos gan pēc to izcelsmes, gan izpausmēm, gan stihijām, ko tie nes un šo gan paklausīsimies, skaidro sinoptiķis Kristiāns Pāps.

Atmiņas institūciju nozīme kara un okupācijas apstākļos un miermīlīgu un noturīgu kopienu veicināšanā. Par pieredzi un sadzirdēto konferencē, kurā Ukrainā tikās muzeju un bibliotēku darbinieki no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Gruzijas, Moldovas un Ukrainas, saruna Kultūras rondo. Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika un Latvijas muzeju biedrības ilgtspējas projektu vadītāja Inga Surgunte. Muzeju un bibliotēku speciālisti dalījušies ar pieredzi, kā atmiņas institūcijas darbojas kā pozitīvu sociālo pārmaiņu veicinātājas pat kara un okupācijas apstākļos. Varbūt tas skan arī pārāk oficiāli, tāpēc pievienošu vienas no konferences dalībniecēm Baibas Moļņikas sociālajā medijā "Facebook" ierakstīto: "Tik daudz kā šoreiz es neesmu raudājusi neviena komandējuma laikā…" Tālāk seko emocionālas pārdomas par Ukrainā piedzīvoto… Konferences priekšlasījumus var noskatīties Latvijas muzeju biedrības youtube kontā. Aizvadītajā nedēļā arī norisinājās tiešsaistes konference “Ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšana muzejos un bibliotēkās III”, ko organizēja Latvijas Muzeju biedrība, Latvijas Bibliotekāru biedrība un UNESCO Latvijas Nacionālā komisija ar UNESCO Līdzdalības programmas un Ļvivas Kultūras centra Ukrainā atbalstu.

Baltijas neatkarīgie teātri vēlas būt vienotāki līdzīgi kā Ziemeļvalstīs. Viesizrādes ir viens no iepazīšanas un tuvināšanās veidiem. Šajās dienās Rīgā viesojas viens no spilgtākajiem Lietuvas neatkarīgajiem teātriem - Mākslas  un zinātnes laboratorija, saīsinājumā MMLAB. Projektu teātris dibināts 2019.gadā un darbojas Viļņā. Šovakar, 21. maijā, Ģertrūdes ielas teātrī MMLAB aizsāk viesizrāžu skati, kas ilgs trīs dienas, tā Latvijas skatītājiem piedāvājot iepazīt trīs laikmetīgo skatuves mākslinieku un kolektīvu izrādes.  Mākslas un zinātnes laboratorija saīsinājumā MMLAB ir profesionāls nevalstiskais teātris Viļņā, tā darbība aizsākās radošos projektos, kur mākslinieki un zinātnieki kopā eksperimentēja ar inovatīvām teātra tēmām un formām. Eksperimenti nu jau kļuvuši par pamatu MMLAB teātra darbības stratēģijai. Šobrīd teātris sadarbojas ar jauniem un jau atzītiem māksliniekiem, kā arī uztur ciešus kontaktus ar partneriem gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Ikreiz apmeklējot teātra festivālus Lietuvā, programmā atradīsit arī neatkarīgā teātra MMLAB izrādes. Viesizrāžu skati šovakar, 21. maijā, atklās Lauras Kutkaites performatīvā lekcija par baudu, izrādes nosaukums „Tremolo”. Vēl Lietuvas neatkarīgais teātris MMLAB uz Rīgu ved Nauberta Jasinska un Mata Dirginčius viencēliena izrādi par atvērtību un jūtīgumu „Pilene*”, tās veidošanā sākotnēji aicināts iesaistīties Ģertrūdes ielas teātris. Vēl varēs noskatīties Grētas Grinevičūtes iestudējumu “Deja cigaretei un labākajam draugam”. Lietuvas neatkarīgā teātra MMLAB viesizrādes Ģertrūdes ielas teātrī ilgs no 21. līdz 23.maijam.

Šogad maijs mūs ar laikapstākļiem nav lutinājis - tad salnas, tad lietavas. Bieži nākas dzirdēt, ka ir neparasti laikapstākļi. Taču auksts, lietains un salnas maijā nav nekas neparasts, bet tieši pirms 20 gadiem - 2005. gada maijs Latgalē bija tiešām katastrofāls. Var teikt, ka tajā gadā laikapstākļi bija "mazliet izgājuši no rāmjiem". 2005. gada maija sākums bija vēss un slapjš. Tad no 8. līdz 18. maijam ļoti slapjš. Īpaši Latgalē, kur dažās dienās nolija vairāk nekā 100 milimetri lietus, bet visā lietus periodā kopā Daugavpilī – 184 mm, Jēkabpilī un Dagdā – mazliet virs 160 mm, Rēzeknē – ap 140 mm. Lai vieglāk saprast apjomu – maijā visa mēneša klimatiskā norma ir ap 60 milimetriem. Tātad desmit dienu laikā reģionā nolija 2-3 mēneša normas. Togad pavasaris kopumā bija gana vēls, lauki bija mitri vēl no sniega kušanas, upēs ūdens līmenis arī gana augsts, tāpēc ilgstošo lietavu atnestajiem ūdeņiem īsti nebija kur likties, kā vien kāpināt līmeni upēs un appludināt krastus. Tādās lietavās applūst arī zemākās vietas tālu prom no upēm. Vai ir skaidrojums, kas toreiz izraisīja tik pamatīgas lietavas? Situācija atmosfērā bija itin līdzīga tai, ko piedzīvojam aizvadītās nedēļas nogalē – ir vēsa arktiskā gaisa masa un mazkustīgs ciklons. Pagājušajā nedēļā tās nokrišņu zonas vismaz mazliet bija kustīgākas apstaigāja Baltijas reģionā diezgan plašus apvidus, bet 2005. gada sakritība bija Latgalei nelabvēlīgāka, jo 2005. gadā visas stiprākās nokrišņu zonas izlija tieši virs Latgales un tuvējo kaimiņvalstu – Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas reģioniem. Kad plūdi bija pārdzīvoti, strauji ieradās karstums. Ūdeņi vēl nebija tā pa īstam atkāpušies, kad jau 24. maijā Latgalē temperatūra sasniedza 28 grādus, dažas dienas vēlāk arī 30 grādus, ļoti siltas bija arī naktis. Un tas radīja Latvijā ļoti neierastu situāciju: ūdens pilnajās upēs, ezeros, dīķos un grāvjos, ūdens lāmās, kas joprojām bija uz laukiem, strauji savairojās dažāda veida knišļi. Atgādinām, ka tam, cik daudz vasarā ir odu, vairāk ir saikne, nevis ar to, cik barga ziema bijusi un vai tie ir izsaluši, bet kādi apstākļi ir pavasarī un vasaras sākumā. Odi vairojas slapjās vietās, ūdenī. Jo vairāk ir ūdens un siltāks ir laiks, jo tie ātrāk var savairoties. Oliņu izšķilšanās ātrums atkarīgs no gaisa temperatūras. Un 2005. gada maijā radās tam perfekti apstākļi. Knišļu bija tik daudz, ka tie apsēda lopus ganībās burtiski kārtām. No knišļu kodumiem mājlopi gāja bojā. Arī 1998. gadā bijis knišļu uzbrukums lopiem, toreiz gāja bojā daži desmiti lopu, 2005. gadā – vairāki simti. Vai šī gada situāciju laikapstākļu ziņā var salīdzināt ar 2005. gadu? Šogad nokrišņu daudzums ir bijis ievērojami mazāks, un ūdens līmenis upēs un ezeros bija zemāks, līdz ar to ūdens varēja brīvāk noplūst un tik pārmirkuši vai applūduši lauki nav. Tālāk jāseko, cik strauji kāps gaisa temperatūra, jo ir mitrāks nekā citus pavasarus, turklāt šīs nedēļas otrajā pusē varētu būt vēl dažas ļoti lietainas dienas. Ja mēneša beigās ieradīsies straujš siltums, tad diezgan drīz jārēķinās ar lieliem odu bariem. Kukaiņu pētnieki 2005. gadā lielo knišļu savairošanos skaidroja ne tika daudz ar plūdiem, bet neveiksmīgu temperatūras svārstību režīmu, proti, vēsajā maija pirmajā pusē knišļu sadētās oliņas attīstījās lēni, varētu teikt, ka uzkrājās vairāki dējumi un tad pēkšņā siltumā visi šķīlās vienlaicīgi. Šajā ziņā šogad ir līdzība ar 2005. gadu. Ja šogad laikapstākļi šķiet nebijuši, tad vēsture liecina, ka ir bijis vēl nepatīkamāk. No gaišās puses raugoties – dažos iepriekšējos gados pavasarī un vasaras sākumā Latvijā agri iestājās sausums, no tā cieta arī lauksaimniecības kultūras. Ja šogad maija beigās, jūnija sākumā laikapstākļi normalizēsies un lietus periodi būs beigušies, tad tas, kas nenosala, augs griezdamies, jo mitruma uz kādu laiku būs gana.

Pagājušajā nedēļā Baltijas interešu aizstāvības dienās (Baltic Advocacy Days) Vašingtonā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diasporas pārstāvji tikās ar ASV kongresa pārstāvjiem, lai uzsvērtu ASV un Baltijas valstu sadarbības nozīmi, apspriestu baltiešu kopienas bažas par aktuālajiem notikumiem un kopīgi piedalītos dažādos izglītojošos un kultūras pasākumos.. Kā ritēja tikšanās un kā paši Baltijas “advokāti” vērtē tikšanos rezultātus, interesējamies raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Diskutē Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdētājs Pēteris Blumbergs, Amerikas latviešu apvienības priekšsēdētājs Mārtiņš Andersons, Apvienotās Amerikas baltiešu komitejas praktikants Markuss Kozlinskis, Ņujorkas latvietis, Puteņu ģimenes fonda ziedotājs Mārtiņs Putenis, kurš arī apmeklēja Baltijas interešu aizstāvības dienas, un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un maģistra studiju programmu direktors Baltijas Aizsardzības koledžā Tartu Sandis Šrāders.  

ASV prezidents Donalds Tramps šonedēļ paziņoja par jaunu muitas tarifu noteikšanu preču importam no ārvalstīm, Eiropas Savienības tajā skaitā. Draudēts tika jau sen, nu tas ir izpildījies. Eiropas Savienībā tagad spriež, kā atbildēt. Bet vairākas dienas daudzi ar klusām, bet veltām cerībām gaidīja ziņas no Lietuvas, kur mācību laikā purvā bija pazuduši četri ASV karavīri, kuri diemžēl tika atrasti miruši. Viņu bruņumašīna bija nogrimusi purvā. Ir vairāki apspriežami notikumi arī tepat Latvijā, gan par pirmajiem izskanējušajiem birokrātijas mazināšanas pasākumiem, gan aizturētām Jēkabpils amatpersonām. Birokrātijas samazināšanas rīcības grupa nākusi klajā ar priekšlikumu birokrātiju ierobežot, samazinot obligātās veselības pārbaudes (OVP). Par nedēļas notikumiem ar žurnālistiem diskutējam Krustpunktā. Aktualitātes analizē TV24 žurnāliste Anita Daukšte, žurnālists Raimonds Rudzāts un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.  

ASV prezidents Donalds Tramps šonedēļ paziņoja par jaunu muitas tarifu noteikšanu preču importam no ārvalstīm, Eiropas Savienības tajā skaitā. Draudēts tika jau sen, nu tas ir izpildījies. Eiropas Savienībā tagad spriež, kā atbildēt. Bet vairākas dienas daudzi ar klusām, bet veltām cerībām gaidīja ziņas no Lietuvas, kur mācību laikā purvā bija pazuduši četri ASV karavīri, kuri diemžēl tika atrasti miruši. Viņu bruņumašīna bija nogrimusi purvā. Ir vairāki apspriežami notikumi arī tepat Latvijā, gan par pirmajiem izskanējušajiem birokrātijas mazināšanas pasākumiem, gan aizturētām Jēkabpils amatpersonām. Birokrātijas samazināšanas rīcības grupa nākusi klajā ar priekšlikumu birokrātiju ierobežot, samazinot obligātās veselības pārbaudes (OVP). Par nedēļas notikumiem ar žurnālistiem diskutējam Krustpunktā. Aktualitātes analizē TV24 žurnāliste Anita Daukšte, žurnālists Raimonds Rudzāts un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.  

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nosūtījis Saeimai ierosinājumu likuma izmaiņām, kas stiprinātu balsstiesīgo pilsoņu iesaisti sabiedrībai būtisku jautājumu izlemšanā. Lietuvas ģenerālprokuratūra sākusi izmeklēšanu par četru ASV karavīru bojāejas cēloņiem. Tiesa Francijā atzina nacionālkonservatīvo līderi Marinu Lepēnu par vainīgu Eiropas Savienības līdzekļu izmantošanā Nacionālās apvienības darbības finansēšanai Francijā. Gadījumos, kad pacienta dzīvība būs apdraudēta, pastāvēs iespēja saņemt individuālu kompensāciju no valsts - to paredz Veselības ministrijas jaunā iniciatīva. Kaut ārvalstu studenti ir dod pienesumu gan ekonomikai, gan augstākās izglītības kvalitātes celšanai, uzraudzībai pār šo ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijā jābūt koordinētākai un stingrākai.

Šoreiz raidījumā lielā saruna ar bijušo Latvijas vīriešu futbola izlases galveno treneri Daini Kazakeviču, kurš ir viens no retajiem pašmāju futbola treneriem ārzemēs. Kazakevičs šosezon vada Šauļu klubu Lietuvas virslīgā. Sarunā ar viņu gan par futbolu kaimiņzemē, gan Latvijas izlases gaidāmajiem mačiem Pasaules kausa kvalifikācijā pret Andoru un Angliju. Nedēļas notikumu topā: Kaspars Daugaviņš paziņo, ka šopavasar cīnīsies par vietu Latvijas hokeja izlases pamatsastāvā dalībai pasaules čempionātā Stokholmā; Eduards Tralmaks Čehijas hokeja virslīgas regulārās sezonas pēdējā mača pēdējā trešdaļā gūst trīs vārtus un izpilda divas rezultatīvas piespēles, nosargā līgas rezultatīvākā spēlētāja godu; Sākas Latvijas futbola virslīgas jaunās sezona, aiz muguras jau pirmā kārta; Latvijas vīriešu basketbola izlase vasarā pirms Eiropas čempionāta aizvadīs piecas pārbaudesspēles, tiksies arī ar Lietuvu un Slovēniju, igauņi pirmajā dienā nopērk 14 000 biļešu uz Eiropas čempionāta spēlēm.

Pēc ikgadējās Walcker ērģeļu apkopes ziemā Rīgas Doms atsāk savu ērģeļkoncertu pavasara sezonu, no 7. marta līdz 11. aprīlim Rīgas Domā aicinot uz sešu koncertu ciklu "BACH", kurā muzicēs latviešu un citzemju ērģelnieki.  7. martā koncertciklu atklās Rīgas Doma mūzikas direktors, katedrāles ērģelnieks Aigars Reinis, kuru uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane. Runāts tiek par J. S. Baha mūziku, tās nozīmi un to, cik bieži tiek veidoti koncerti, kuros skan tikai Bahs. Aigars Reinis atskatās arī uz Ziemas kamermūzikas koncertu ciklu, kas divu mēnešu garumā pieskandinājis Doma Kapitula zāli un noslēgsies ar Lietuvas džeza mūziķu koncertu 8. martā. 14. martā koncertā "BACH un Ungārija" pirmo reizi pie Rīgas Doma ērģelēm sēdīsies vadošais ungāru ērģelnieks, Ferenca Lista Mūzikas akadēmijas profesors Jānošs Pālūrs. Īpašs notikums gaidāms 21. martā, kad  uzstāsies ērģelnieki Jānis Pēlmanis un Klāvs Liepiņš, kuri izglītību ieguvuši Eiropas mūzikas augstskolās Vīnē un Berlīnē, pašlaik aktīvi piedaloties Eiropas ērģeļmūzikas koncertdzīvē. 28. martā uzstāsies ērģelniece Larisa Bulava – ilggadēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas ērģeļu klases profesore un ievērojama koncertērģelniece. 4. aprīlī pie Rīgas Doma ērģelēm muzicēs Ruta Kaprāne, bet ikla noslēgumā 11. aprīlī būs iespēja dzirdēt Unu Cintiņu, kura šobrīd dzīvo un aktīvi darbojas Nīderlandē. Viņa ir Sv. Mateja-Laurencija draudzes mūzikas direktore Alkmārā, kā arī vada vairākus korus.

Kamēr nav pamiera vienošanās, vēl nevaram runāt par miera uzturēšanas misiju Ukrainā. Sākumā mums jānodrošina, lai Ukrainai pie sarunu galda ar Krieviju un ASV būtu līdzvērtīga vieta. Tā intervijā Latvijas Televīzijai sacīja Lietuvas premjerministrs Gintauts Palucks, kurš bija ieradies oficiālā vizītē Latvijā. Lietuvas valdības vadītāju izvaicāja Paula Koškina.

"Klasikā" tiekamies ar diriģentu Jāni Puriņu, lai plašāk runātu par 15. februārī plkst. 16.00 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA)Lielajā zālē gaidāmo koncertu "Elpojam kopā!". Tajā muzicēs divi izcili pūtēju orķestri: Vilnius Tech koncertorķestris no Lietuvas un Latvijas Universitātes (LU) pūtēju orķestris. Šis pasākums ir veltīts Lietuvas Republikas Neatkarības proklamēšanas 107. gadadienai, svinot abu valstu bagātīgās kultūras un muzikālās tradīcijas. Koncertā piedalīsies arī viesdiriģents Džošua Kērnijs (Joshua Kearney) no Nebraskas Universitātes Omahā (ASV), kurš ir plaši pazīstams ar savu izcilo talantu un bagāto pieredzi starptautiskā līmenī. Maestro Kērnijs ir strādājis ar dažādiem orķestriem un mūziķiem visā pasaulē, iegūstot atzinību par savu radošo pieeju un spēcīgo muzikālo izpratni. Viņa viesošanās Latvijā būs īpaši nozīmīga, jo tas būs viņa pirmais brauciens uz šo valsti, ļaujot viņam iepazīties ar Latvijas bagātīgajām muzikālajām tradīcijām un kultūru. Džošua Kērnijs ne tikai vadīs orķestri koncertā, bet arī strādās ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Pūtēju orķestra diriģēšanas klases studentiem. Šī sadarbība sniegs studentiem unikālu iespēju mācīties no pieredzējuša mākslinieka, apgūstot jaunas diriģēšanas tehnikas un muzikālo izteiksmi. Maestro Kērnija vadībā studenti iegūs nenovērtējamu pieredzi, kas palīdzēs viņiem attīstīt savas prasmes un paplašināt muzikālo redzesloku, kā arī veidot starptautiskus sakarus, kas var būt nozīmīgi viņu nākotnes karjerā.  Diriģents Jānis Puriņš stāsta par LU pūtēju orķestra un Viļņas Ģedimina Tehniskās universitātes orķestra sadarbības vēsturi, koncerta nosaukuma rašanos un tā nozīmi; par koncerta repertuāru un solistiem – dziedātāju Paulu Osemļjaku, trompetistiem Vladimiru Školniju, Danielu Hugo Petkeviču, Linu Mečkovski (koncertā spēlēs birbīni – lietuviešu nacionālo instrumentu); par sadarbību ar diriģentu Džošua Kērniju no Nebraskas, ASV; par JVLMA Pūtēju orķestra diriģēšanas klasi un šīs jomas nākotni; par LU pūtēju orķestra dalībniekiem un līdzšinējiem orķestra sasniegumiem, kā arī turpmākajiem plāniem un mūziku, kas ir LU pūtēju orķestra repertuārā.

8. februāra rītā Baltijas valstu operatori atslēgs Igaunijas, Latvijas un Lietuvas energosistēmas no BRELL tīkla. Ja viss noritēs pēc plāna, lielās izmaiņas mēs pat nepamanīsim. Tomēr, kādam BET arī vieta jāatstāj. Kam Latvijas iedzīvotājiem būtu jābūt gataviem sestdienas rītā? Raidījumā Kā lābāk dzīvot skaidro AS "Augstsprieguma tīkls" valdes priekšsēdētājs Rolands Irklis, Klimata un enerģētikas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta direktors Gunārs Valdmanis. Sazināmies "Rimi" sabiedrisko attiecību vadītāju Ingu Biti un "Maxima Latvija" pārstāvi Lieni Dupati-Uguli, lai skaidrotu, kā lielveikalu tīkli gatavojas iespējamajiem elektrības padeves traucējumiem. Ierakstā par to, cik esam gatavi pārslēgties uz Eiropas energotīklu, stāsta Ekonomikas ministrijas administrācijas vadītāja Dace Gaile. Pārejai uz Eiropas energotīklu gatavojas arī finanšu nozare. Plašāk skaidro un Finanšu nozares asociācijas Stratēģiskās komunikācijas vadītājs Kaspars Zālītis.

Latvijas junioru hokeja izlase atgriezusies mājās no pasaules čempionāta Kanādā, kur gan pirmo reizi vēsturē pārspēta mājiniece, gan vēsturiski izcīnītas divas uzvaras apakšgrupas mačos. Kanādā latviešus atbalstījuši gan vietējie veikalnieki, gan autobusa šoferis no Lietuvas. “Piespēlē” šoreiz ciemos junioru izlases ģenerālmenedžeris Rūdolfs Kalvītis un pieredzējušais hokeja žurnālists Jānis Matulis.   

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis. Ielas nosaukuma atslēga ir sarkano ķieģeļu ēka Starta ielā 5F netālu no Brasas stacijas. Starta iela zināma no 1899. gada kā Valču iela, jo 19. gadsimta beigās ielas rajonā tika izveidota Rīgas valču rūpnīca. Pirmā pasaules kara laikā gandrīz visas Rīgas rūpnīcas kopā ar strādniekiem tika evakuētas uz Krievijas impērijas vidieni, un valču rūpnīcas ēkas tika pamestas.  1935. gadā Šveicē Latvijas basketbola izlase jeb Sapņu komanda sensacionāli kļuva par pirmajiem Eiropas čempioniem, tāpēc nākošā gada augustā Latvija ieguva tiesības rīkot nākamo 1937. gada čempionātu. Steidzami tika meklēta vieta un finansējums šī pasākuma rīkošanai, jo basketbola halles Rīgā nebija vispār.  Vispirms esot izskatīts projekts par Vecrīgas Lielās un Mazās ģildes pārbūvi sporta sacensību vajadzībām. Par laimi vēlāk izvēle krita uz bijušās valču rūpnīcas ēku, kuru pielāgoja sporta spēļu vajadzībām. Pārbūves darbi tika pabeigti tikai dažas dienas pirms čempionāta sākuma. Hallē bijušas vietas 3000 skatītājiem, bet žurnālistu vaajdzībām tika izveidota arī telegrāfa un telefona centrāle. Ar Rīgas valdes lēmumu Valču iela tika pārdēvēta par Starta ielu. Turnīrā piedalījās astoņas komandas. Čempionātu atklāja Kārlis Ulmanis. Par favorītiem tika uzskatītas Latvijas un Itālijas komandas, tomēr mūsu komanda zaudēja poļiem un netika pusfinālā. Bet finālmačā Lietuvas izlase, kuras sastāvā spēlēja divi ASV auguši spēlētāji, ar rezultātu 24 pret 23 pārspēja Itālijas izlasi. Šī uzvara aizsāka Lietuvas basketbola kultu, kas turpinās līdz pat mūsdienām. Tā kā izveidotā sporta halle atrodas tuvu Brasas stacijai, vācu okupācijas laikā Brasas stacija tika dēvēta par Rīgas Sporta halli, savukārt padomju okupācijas laikā ēkā tika ierīkota tanku remonta rūpnīca.

Tāpat kā Latvijas kino, arī kaimiņiem lietuviešiem šis ir bijis panākumiem bagāts gads. Īpašu uzmanību Lietuvas kino izpelnījās šovasar Lokarno kinofestivālā Šveicē, kur galvenās balvas saņēma divas lietuviešu filmas. Rudenī Kultūras rondo jau tikāmies ar filmas „Sausi slīkstot” režisoru Laurīnu Bareišu, bet tagad piedāvājam iepazīt vēl vienu ļoti interesantu lietuviešu kino jaunās paaudzes vārdu - režisori Sauli Bļuvaiti (Saulė Bliuvaitė). Viņas filma „Toxic” jeb „Izlecējas” bija nominēta arī šā gada Eiropas Kinoakadēmijas balvai kā labākā debijas filma. Filmā „Izlecējas” ir kāda spilgta epizode, kurā galvenā varone, 13 gadus vecā Marija modeļu kastingā angliski mēģina izstāstīt, ka ir metru septiņdesmit pieci gara, viņai patīk rozā krāsa un suņi, bet aizkadrā vīrieša balss pieglaimīgi saka: „Skaistulīt, neesi tik kautrīga, pasmaidi!” Šo fragmentu filmas veidotāji izvēlējušies arī treilerim jeb kaceklim, liekot domāt, ka galvenais stāsts būs par mazgadīgu modeļu biznesu Austrumeiropā. Tomēr, kad pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas tiekamies „Zoom” intervijā ar režisori Sauli Bļuvaiti, viņa stāsta, ka modeļu kastingus izmantojusi tikai kā sev pazīstamu vidi, lai runātu par ko sev svarīgāku. „Man tas ir stāsts par sevis meklējumiem, kad tu esi 13 gadus veca meitene un cilvēki uz tevi sāk skatīties citādi nekā iepriekš. Tevī sāk redzēt jaunu sievieti, lai gan tu vēl esi bērns. Cilvēki tevi redz citādāk, nekā tu pati jūties. Tev regulāri nākas pieredzēt aizskarošus vārdus, aizskarošu rīcību, un tas ir bailīgi. Es šajā filmā ieliku daudz situāciju no dzīves, dažas frāzes pat vārdu pa vārdam, jo tāda bija arī mana 13-14 gadnieces realitāte. Arī es pusaudža gados piedalījos dažos modeļu kastingos, bet tas nebija nekas nopietns. Tas toreiz vienkārši bija veids, kā pavadīt brīvo laiku – kopā ar draudzenēm pēc skolas aiziet uz kādu kastingu, pafotografēties… Tas ir vecums, kad vienkārši gribas būt smukai, populārai un saņemt apliecinājumu, ka tu iederies. Izklausās sekli, bet tīņa gados tam iet cauri gandrīz visi. Tu redzi skaistas sievietes skaistās drēbēs uz žurnālu vākiem vai soctīklos, un tev liekas, ka tu arī varētu tikt pie šīs spozmes, ja iestātos kādā modeļu skolā. Un ja esi gadījusies tieva un gara, tad daudzi saka – o, tu varētu būt modele! Vismaz manos pusaudža gados tā bija.” Par modelēm sapņo kļūt arī filmas „Izlecējas” galvenās varones Marija un Kristina kādā industriālā Lietuvas nomalē, kuras vietējā modeļu skola baro ar cerībām strādāt Parīzē un Tokijā, prasot naudu par arvien jaunām mācībām un fotosesijām. Šaubīgo modeļu biznesu viņa izmantojusi kā sava veida simbolu „viltus cerību pārdevējiem”, kuri izmanto cilvēku vājības, sapņus un reizēm arī izmisumu.  Latvijā filma „Izlecējas” šoruden tika rādīta vairākos izpārdotos seansos Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Festivāla radošā direktore Sonora Broka atceras, ka lēmumu iekļaut to festivāla konkursa skatē pieņēma uzreiz pēc filmas noskatīšanās. Un tas bija vēl pirms filmas panākumiem Lokarno kinofestivālā. Pašlaik nav zināms, vai Saules Bļuvaites filma „Izlecējas” jeb „Toxic” vēlreiz nonāks Latvijas kinoteātros. Bet režisore jau strādā pie nākamās filmas idejām un teic, ka jūt lielu brālību un atbalstu no savas paaudzes lietuviešu kinorežisoriem, no kuriem jau vairāki sevi ir spoži apliecinājuši starptautiskajā kino vidē. Saules Bļuvaites pirmā pilnmetrāžas filma saņēma Lietuvas Kino centra Debijas filmu programmas atbalstu. Ar nākamo jau būšot grūtāk, jo labu filmu veidotāju skaits Lietuvā – līdzīgi kā Latvijā – aug straujāk nekā kino nozarei pieejamais valsts finansējums.    

Lietuvā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta. Ķīnas un Eiropas Savienības attiecības turpina saasināties, it sevišķi tirdzniecības jomā. Reģiona līderu tikšanās Turkmenistānā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Paulu Koškinu un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāju, Ķīnas Studiju centra direktori, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktori Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu. Lietuva griež pa kreisi Pēc 13. oktobrī notikušās Lietuvas Seima vēlēšanu pirmās kārtas ir skaidrs, ka aptauju rādītāji nav melojuši un mūsu kaimiņvalsti gaida valdošo spēku nomaiņa un politikas pagrieziens vairāk vai mazāk pa kreisi. Pārliecinošās līderpozīcijas, kuras 2020. gada vēlēšanās ieguva konservatīvā partija Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti, sāka šķobīties jau drīz pēc vēlēšanām, un ap 2021. gada vidu valdošos konservatorus popularitātē apsteidza Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija. Daudz labāk neklājās arī premjerministres Ingrīdas Šimonītes vadītās koalīcijas mazākajiem partneriem – Liberālajai kustībai un Brīvības partijai. Tajā pašā laikā turpināja kristies arī līdz 2020. gadam valdošās Zemnieku un zaļo savienības reitingi, un ja vēlēšanu laikā šī partija vēl bija otrā, tad 2022. gada vidū – tikai ceturtā. Šīm partijām zudušais politiskais kapitāls tika ne vien sociāldemokrātiem, bet arī 2022. gada sākumā kādreizējā premjerministra Sauļus Skverneļa dibinātajai kreisi centriskajai partijai Demokrātu savienība „Par Lietuvu!”. Visbeidzot šī gada sākumā Lietuvas politiskajā skatuvē uznāca vēl viens spēks – partija „Nemunas rītausma”, kura pati sevi raksturo kā kreisi centrisku, liberālu un kristīgu, taču politikas novērotāju apzīmēta visbiežāk kā nacionālistiski populistiska. Pavasarī piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, kas, visticamāk, panākts, piesaistot līdz šim politiski inerto elektorāta daļu, vēlēšanu priekšvakarā „Nemunas rītausma” jau nepatīkami cepināja valdošo konservatīvo pakausi. Lietuvas vēlēšanu sistēma ir jaukta. 70 no 141 Seima deputāta ievēl proporcionālā balsojumā, savukārt atlikušo septiņdesmit vienu – vienmandāta apgabalos. Pirmajā kārtā šais apgabalos mandātu iegūst kandidāts, par kuru nobalsojusi vairāk nekā puse no balsojušajiem, kas pie tam ir ne mazāk kā piektdaļa no reģistrētajiem vēlētājiem. Šādi apgabali šoreiz ir astoņi, tādējādi pēc pirmās kārtas ir ievēlēti 78 tautas priekšstāvji – 20 sociāldemokrāti, 18 no „Tēvzemes savienības”, 15 no „Nemunas rītausmas”, astoņi no „Par Lietuvu!”, astoņi no Liberāļu kustības, divi no partijas „Lietuvas poļu vēlēšanu akcija” un viens neatkarīgais deputāts. Pārējo 63 mandātu liktenis izšķirsies otrajā kārtā 27. oktobrī. Tiek lēsts, ka šī kārta diezin vai glābs valdošos konservatīvos no zaudējuma, ciktāl pēc pirmās kārtas viņi teju par divām trešdaļām atpaliek no sava snieguma iepriekšējās vēlēšanās. Tas pats sakāms par „zemniekiem un zaļajiem”, kuru rezultāts šobrīd šķiet katastrofāls – iegūti vien seši mandāti, respektīvi, apmēram piektā daļa no iepriekšējās vēlēšanās savāktajiem. Sociāldemokrātu līdere Vilija Blinkevičūte jau paziņojusi, ka konservatīvo līdera Gabrieļus Landsberģa aicinājumi veidot plašu varavīksnes koalīciju, nelaižot pie varas „Nemunas rītausmu”, viņu jau nogurdinājuši – koalīcija ar konservatīvajiem sociāldemokrātiem nav domājama. Toties kā nākamās iespējamās koalīcijas kodols iezīmējas sociāldemokrātu un „Par Lietuvu” centristu kombinācija. „Literatūras mīļotāju” tikšanās Šogad Turkmenistāna atzīmē trīssimto gadadienu kopš sava izcilā literāta, dzejnieka Mahtimguli dzimšanas. Šai literatūrvēsturiskajā sakarā pagājušās nedēļas nogalē Ašgabatā uz saietu pulcējās visai reprezentatīva reģiona līderu kompānija. Turkmenistānas līderi Serdaru Berdimuhamedovu bija pagodinājuši nesen ievēlētais Irānas prezidents Masuds Pezeškiāns, Kazahstānas prezidents Kasimžomarts Tokajevs, Kirgizstānas prezidents Sadīrs Džparovs, Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons, Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijojevs un Armēnijas prezidents Vahagns Hačaturjans. Un, kur gadījies, kur ne – respektīvi, iepriekš nepieteikts – Ašgabadā piezemējās arī Krievijas režīma vadonis Vladimirs Putins. Uzstājoties foruma atklāšanā, viņš paziņoja, ka Krievija tagad būvējot „jaunu pasaules kārtību” un pulcēšot ap sevi antirietumniecisku valstu sadraudzību. Par nozīmīgāko saieta notikumu, attiecīgi, kļuva tā pamatprogrammā neietilpstošā Kremļa saimnieka tikšanās ar savu Irānas kolēģi Pezeškiānu, kas iezīmēja tālāku tuvināšanos starp šiem diviem mūsdienu pasaules izraidītajiem. Abi vadoņi slavēja savstarpējo sadarbību, kas, Irānas līdera vārdiem runājot, ik dienu nostiprinās kā ekonomiski, tā kulturāli. Kā zināms, viena no spilgtākām šo „ekonomiski kulturālo” saišu izpausmēm ir Irānas Krievijai piegādātās tuvā rādiusa ballistiskās raķetes „Fath 360”. Domājams, ka Ašgabadas tikšanās ir prelūdija nolīgumiem, kas varētu tikt slēgti „BRICS” samitā, kuru nākamnedēļ prezidējošā valsts Krievija uzņem Kazaņā. Atšķirībā no šī „literatūras cienītāju” salidojuma, kur Putins varēja justies kā centrālā figūra, Tatarstānas galvaspilsētā klātesoši būs tādi globālie smagsvari kā Ķīnas līderis Sjī un Indijas premjers Narendra Modi. Elektroauto un konjaks uz grauda tirdzniecības karā Kopš pagājušās nedēļas pasaules preses virsrakstos piesauc teju neizbēgamu tirdzniecības karu starp Eiropas Savienību un Ķīnu. Viss sākās ar to, ka aizpagājušajā piektdienā Eiropadome ar balsu vairākumu apstiprināja papildu muitas nodevu noteikšanu no Ķīnas importētajiem elektroauto. Savienība uzlūko kā negodīgu konkurenci Ķīnas subsīdijas šai ražošanas nozarei, kas aktīvi iespiežas ar savu produkciju salīdzinoši nepiesātinātajā Eiropas tirgū. Kopš 2020. gada Eiropas Savienībā pārdoto ķīniešu elektromobiļu tirgus daļa pieaugusi no nepilniem 4% līdz 25%. Pret savienības sankcijām balsoja Vācija, kuras autoindustrijas kompānijas daļu produkcijas ražo Ķīnā, kā arī Ungārija, tradicionāli darbojoties kā Pekinas interešu aģents Eiropā. Ķīna, protams, nodēvēja savienības rīcību par nepieņemamu protekcionismu un dažas dienas vēlāk nāca klajā ar pretpasākumu – ievedmuitas noteikšanu Eiropā ražotajam konjakam un brendijam, kas pakļaujot dempingam Ķīnas tirgu. Šo Ķīnas lēmumu Eiropas Savienība savukārt grasās apstrīdēt Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Ķīnas pārstāvji jau izteikušies, ka viņu pretenzijas varētu izpelnīties arī Eiropas gaļas produkcija un auto ar lieljaudas benzīna dzinējiem. Kā norāda eksperti, elektromobiļi un konjaks ir īlens, kas izlīdis no apvienotās Eiropas un Ķīnas ekonomisko sakaru maisa. Ķīna pēdējos gados piedzīvojusi iekšējā tirgus pieprasījuma kritumu un, attiecīgi, pārvirza nepieprasīto produkciju ārējā tirgū. Tās eksports uz Eiropas Savienību sasniedzis rekordaugstu līmeni, tāpat kā savienības negatīvā bilance tirdzniecībā ar Āzijas superlielvalsti. Eiropu pārpludina ne vien ķīniešu elektromobiļi, bet arī akumulatori un saules paneļi, vēja turbīnas, tērauds, vecāko modifikāciju mikroshēmas un citi izstrādājumi. Ķīnas valdības mēģinājumi aktivizēt iekšējo patēriņu līdz šim nav devuši rezultātus. Šobrīd starp Briseles un Pekinas pārstāvjiem rit sarunu process ar mērķi vienoties par minimālās cenas slieksni Ķīnas izstrādājumiem un tā izvairīties no pārāk agresīvas konkurences, kas draud ar tirdzniecības karu. Notikušas gan tehnisko ekspertu konsultācijas, gan tikšanās starp komisāru ekonomikas jautājumos Valdi Dombrovski un Ķīnas tirdzniecības ministru Vanu Ventjao. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Krīzes brīžos visi risinājumi ir derīgi - tā varētu teikt ģeoinženieri, kuri šobrīd cenšas rast veidus, kā sargāt kūstošos ledājus, piemēram, sūknējot ūdeni no okeāna uz ledus masas virsmas, cerot tādejādi padarīt ledus slāni biezāku. To, ka ledāji kūst strauji - zinām, to, ka nespējam operatīvi samazināt emisijas un palēlināt klimata pārmaiņas - zinām, bet, vai inovatīvas tehnoloģijas būs tās, kas varēs glābt ledus masu zemeslodes vēsākajos reģionos? Vai šādi centieni ir produktīvi un vai mēs varam izglābt planētas "ledusskapi"? Šķiet, ka ir grūti atrast otru tādu ekosistēmu, kuru klimata pārmaiņas skartu tikt masīvi kā Arktiku un Antarktīdu. Lai arī šie abi aukstie apgabali atrodas tālu no mums, bez tiem nav iedomājams klimats, kādu pazīstam uz mūsu planētas. Zinātnieki meklē veidus, kā apturēt šo straujo kušanu, jo skaidrs, ka ar emisiju samazināšanu cilvēcei īpaši labi neveicas. Vai ir iespējams atjaunot grandiozos ledus masīvus Zemes polos, raidījumā Zināmais nezinājamā vērtē ģeologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna. Pētījumi rāda, ka ledāji kūst strauji. Vidēji zūd ap vienu procentu gadā no kopējas masas un tas neko labu tas neliecina. "Viens, ir sevišķi vietās, kur šobrīd straujāk kūst, tie ir Andi, Alpi, Islandē, Himalajos, tas nozīmē ūdensapgādi cilvēkiem, pilsētām, veseliem reģioniem, valstīm, kas ir potenciāli apdraudēti līdz ar šo resursu izsīkšanu," norāda Andris Vīksna. "Otrs ir, protams, vidējā ūdens līmeņa celšanās visā pasaulē, kas notiek lēnām, bet neatvairāmi savā ziņā. Un izmaiņas jau šobrīd notiek diezgan intensīvi. Ja mēs skatāmies līdz gadsimta beigām, tad tas ir pozitīvākajā gadījumā 30 - 40 centimetru līdz metram. Līdz gadsimta beigām pieaugs. Tas nozīmē, ka miljards cilvēku kopumā pasaulē ir tieši vai netieši apdraudēti dēļ tā, ka ceļas arī ūdenslīmenis." Kā to izjutīsim Latvijā? "Arī Baltijas jūra ir savienota ar okeāniem. Arī, protams, mums ir gaidāma ūdens līmeņa paaugstināšanās, un pēc atbilstoši dažādiem pesimistiskākajiem līdz optimistiskākajiem scenārijiem, vienalga tie 30 - 60 centimetri pieauguma līdz gadsimta beigām. Ar to ir jārēķinās. Sevišķi tas pieaugums varētu intensificēties no gadsimta vidus vairāk," norāda Andris Vīksna. "Un otrs, protams, tas nes līdzi arī krasta erozijas procesus: piekraste tiek noskalota un vēl papildus ar vētrām vēl intensīvāk kaut kur process notiek. Attiecīgi Latvijas gadījumā tie ir vidēji 30 - 40 metri, protams, ne visur vienādi, kaut kur pieaug akumulācija, bet kopumā dominē erozijas procesi. Apmēram 30 - 40 metri pēc šī brīža prognozēm tiktu noskaloti no Latvijas teritorijas. Te, protams, ir īpaša uzmanība jāpievērš Rīgas aglomerācijai, kas ir ļoti zema. Jau šobrīd jūras ūdens ienāk līdz pat Jelgavai atsevišķās situācijās. Ūdens līmenim ceļoties, ir pat daži nākotnes scenāriji, kur ir pavisam drūmās krāsās iezīmēts, ka Latvija ir tā kā sadalīta divās daļās, kas ir Kurzeme, un principā šeit līdz pat Lietuvas robežai ir jau ūdens no Baltijas jūras." Lai to nepiedzīvotu, zinātnieki izstrādā dažādus modeļus, kā iejaukties, lai stabilizētu ledājus. Pagaidām gan van zināms, vai šīs metodes strādātu, var būt arī pretējais efekts, atzīst Kristaps Lamsters. "Ir skaidrs, ka par to ir jādomā un kaut kas ir jāsāk darīt, jo mēs faktiski runājam par to, ka, iespējams, jau kaut kāds pagrieziena punkts ir sasniegts, īpaši domājot par Antarktiku. Pēc šī pagrieziena punkta faktiski ir gaidāmi diezgan strauji ledāju masas zudumi, atpakaļceļa nav, un, lai ko mēs darītu, mēģinot samazināt emisijas, tas nemainīs absolūti neko, jo šis pagrieziena punkts ir sasniegts un ledājs sāk strauji atkāpties. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir šo atkāpšanos samazināt, fiziski iejaucoties," atzšit Kristaps Lamsters. Čehu diplomāts iepazīstina ar savas zemes polārpētnieku un stāsta par paša piedzīvoto, ar slēpēm šķērsojot Grenlandi Pagājušajā nedēļā Rīgā notika čehu izcelsmes polārpētnieka Jūliusa Paijera gravīru reprodukciju izstādes atklāšana, kā arī diplomāta, tulkotāja un ceļotāja Zdeņeka Ličkas lekcija par Jūliusu Paijeru un viņa ekspedīcijām uz Ziemeļpolu. Tā bijusi kā satikšanās ar divām personībām vienlaikus - no vienas puses, iespēja iepazīt zinātnē nepelnīti piemirsto Jūliusu Paijeru, un, no otras puses, uzzināt par Zdeņekas Ličkas piedzīvojumiem, ar slēpēm šķērsojot Grenlandi. Ne katru dienu rodas iespēja klātienē satikt cilvēkus, kuri devušies polārās ekspedīcijās, pakļāvuši dzīvību briesmām, atgriezušies, lai ar savu spēku un entuziasmu iedvesmotu citus. 1. oktobra pēcpusdienā viena šāda cilvēka stāstu ikvienam interesentam bija iespēja dzirdēt Latvijas Universitātes Dabas mājā. Precīzāk būtu teikt, ka tā bija tikšanās ar divām personībām vienlaikus. Universitātē viesojās čehu diplomāts, tulkotājs un ceļotājs Zdeņeks Lička. Viņš bijis Čehijas vēstnieks Dānijā, joprojām strādā Čehijas Republikas Ārlietu ministrijā, bet viņa biogrāfija glabā vēl citus aizraujošus notikumus, tostarp ekspedīciju ar slēpēm pāri Grenlandei. Taču iemesls, kāpēc Lička viesojies Latvijā, ir saistīts ar viņa misijas darbu - popularizēt čehu izcelsmes polārpētnieka Jūliusa Paijera vārdu, atklāt viņa gravīru reprodukciju izstādi un sniegt lekciju par Paijera dzīvi un nopelniem zinātnē. Kad Lička mūs izvedis nelielā pastaigā pa izstādi un iepazīstinājis ar Paijeru, ir iespēja ar diplomātu aprunāties atsevišķi un vēlreiz izcelt nozīmīgākos Paijera dzīves faktus. Jūliuss Paijers dzimis 1841. gadā Teplicē, Čehijā, kas atrodas tuvu mūsdienu Vācijas robežai, bijis Austroungārijas virsnieks. Viņa militāro karjeru raksturo, piemēram, tāds fakts, ka viņš piedalījies asiņainajā Solferīno kaujā 1859. gadā - pēdējā lielākajā kaujā pasaules vēsturē, kurā visas armijas bija pakļautas savu monarhu personīgajai vadībai un kuras rezultātā radās Sarkanā Krusta kustība, palīdzot karā ievainotajiem. Ņemot vērā Paijera darbību armijā, Zdeņekam Ličkam jautāju, kā tad Paijers pievērsies polārpētniecībai. Vai tā bija vienkārši kaislība?

Grāmatā izdots mākslas doktores, filozofes un feminisma teoriju pētnieces Janas Kukaines jaunākais darbs “Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā”. Feminisma attīstības pamatvirziens saistās ar veco Eiropu un ASV, taču savā jaunākajā grāmatā autore meklē un tīši uzsver Latvijas kā postsociālisma bloka valsts atšķirības feminisma izpratnē. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, lai padarītu zinātnieku darbus, pieejamākus sabiedrībai, iedibinājis sēriju "Studia humanitarica", kurā jaunākais izdevums ir filozofes un mākslas zinātnieces Janas Kukaines darbs doktora grāda iegūšanai “Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā”. Runāt par nesen iznākušo Janas Kukaines pētījumu, ko grūti nosaukt par lasāmgrāmatu plašai auditorijai, mani iedrošināja rezonanse, ko sabiedrībā izsauca viņas iepriekšējais darbs "Daiļās mātes. Sieviete, ķermenis, subjektivitāte". Tas patiešām tika sadzirdēts, rosināja diskusijas. Uzdrošinos apgalvot, lai arī reizēm mākslinieku darbi vai mākslas teorētiķu pētījumi varētu likties cita pasaule, tie tomēr ietekmē ikdienas dzīvi. Janas Kukaines grāmata, kas grāva stereotipus par to, kā mātēm būtu jājūtās, veda pie kā gauži praktiska, piemēram, ka beidzot sabiedrībā tiek runāts par pēcdzemdību depresiju. Savu artavu tēmas atklāsmē deva arī pirms desmit gadiem notikusī mākslinieces Rasas Jansones izstāde. Šis ir tas brīdis, kad vēlos atklāt arī savus apsvērumus, kāpēc personīgi man feminisms liekas viena no 20. un arī 21. gadsimta svarīgākajām tēmam. Ja salīdzinām sieviešu cīņu par savām tiesībām pirms simts gadiem un šobrīd, nevar nepamanīt, cik liels attālums ir noiets, un šīs izmaiņas līdzi nes tektonisko plākšņu sakustēšanos pilnīgi visās dzīves jomās. Pētījums “Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā” tagad pieejams grāmatā. Jana Kukaine šobrīd ir Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece, kopā ar kolēģiem no Lielbritānijas, Francijas, Somijas, Lietuvas un Igaunijas ir uzsākusi pēcdoktorantūras pētījumu “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli”. Saruna ar Janu Kukaini arī raidījumā Brīvības bulvāris.  

Šogad Imanuela Kanta trīssimtā gadadiena. Tam par godu tiek rīkoti dažādi izzinoši pasākumi arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kas mudinās aizdomāties, ko Kants varētu pateikt par notiekošo šodienas pasaulē un, vai viņa morālie principi un idejas par cilvēka cieņu vēl ir aktuālas šajos laikos?  Tīrā prāta kritika, kategoriskais imperatīvs - šie ir tikai daži no filozofa vērienīgā mantojuma elementiem rietumu domā. Ko zinām par Kanta dzīves gājumu un kāda mūsdienās ir Kanta filozofiskā mantojuma loma? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, literatūrzinātnieks un šīs konferences organizētājs Pauls Daija un filozofs, Latvijas Universitātes tenūrprofesors Raivis Bičevskis.   Pirms sarunas par Kantu iepazīstam viņa dzimto pusi Prūsiju, kā arī prūšus un šīs etniskās grupas pirmsākumus. 15. gadsimtā vācu aizliegums prūšiem nodarboties ar amatniecību ir viens no būtiskākajiem soļiem, lai prūšu brīvība pakāpeniski izzustu, uzskata vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē, runājot par prūšiem kā tautu, par prūšu zemēm pirms to nozušanas un prūšu asimilācijas citās tautās.  Jautājums par prūšu izcelsmi, prūšu reģiona vēsturi ir plašs, daudzveidīgs un  daļēji arī pretrunīgu vēstures avotu materiāls, atzīst profesors Andris Šnē. Ir grūti sižetam atvēlētajā laikā izrunāt par veselas tautas likteni, bet mēģināsim ieskicēt dažus punktus jautājumā par šo rietumbaltu tautu, kuru zemes savulaik atradās daļā tagadējas Polijas un Lietuvas teritorijās, un Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabalā. Pirmo reizi rakstītajos avotos prūšu ciltis ir, iespējams, minētas mūsu ēras sākumā dzīvojošā romiešu oratora Tacita darbā „Ģermānija”, kur viņš prūšus sauc par aistiem, rakstot, ka viņi ir pagāni nodarbojas ar zemkopību un vāc dzintaru. Vārds „prūši” sāka parādīties ap 9. gs., kad jau vairāki rakstu autori min šo nosaukumu. Vācu ordeņa priesteris Dusburgas Pēteris 14. gs. sākumā savā hronikā jau plašāk raksta par prūšu zemēm. Bet Andris Šnē  turpina par to, kas mūsdienās ir uziets  arheoloģiskajos izrakumos un kas liecina par prūšu senajām tradīcijām.

Eksprezidents un Republikāņu partijas kandidāts ASV prezidenta amatam Donalds Tramps ir piedzīvojis jau otro atentāta mēģinājumu - šoreiz tā līdz īstai šaušanai iespējamais slepkava netika, bet beigties varēja visādi. Par ko šie mēģinājumi liecina? Ir zināma jaunā Eiropas Komisija - Valdis Dombrovskis būs ekonomikas un ražīguma komisārs, vēl viņam uzticēti īstenošanas un vienkāršošanas komisāra pienākumi, savukārt atbildīgā par ārējo politiku būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa. Ko mēs varam sagaidīt no nākamās Eiropas valdības? Jau vairākas naktis nerimst mēģinājumi šturmēt robežu pie Spānijai piederošā Suetas pilsētas. Marokas policija un specvienības aizturējušas simtiem cilvēku. Tikmēr Eiropā Vācija ir atjaunojusi robežkontroli uz visām savām robežām, lai cīnītos pret migrantu ierašanos valstī. Vēl arī dabas stihijas raisījušas daudz satraukumu Eiropā un Āzijā, bet klimata pārmaiņu dēļ šī būs arvien biežāka realitāte. Nevar arī nepieminēt 17. septembrī notikušo Libānā, kur "Hezbollah" kaujinieku kabatās uzsprāga tūkstošiem peidžeru (nelielas ierīces ziņojumu saņemšanai). Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilzi Naglu. Otrais mēģinājums 15. septembrī netālu no Donaldam Trampam piederošā golfa kluba Vestpalmbīčā, Floridā, atskanēja šāvieni. Tramps tobrīd spēlējis golfu. Kā vēlāk tika ziņots – ASV Slepenā dienesta aģenti atklāja uguni, ieraugot personu ar šaujamieroci netālu no golfa kluba. Aģenti, kas apsargāja Trampu, esot redzējuši aizdomīgu bruņotu personu, kas, kā izskatījies, gatavojies šaut. Aizdomīgajai personai izdevās aizbēgt ar automašīnu, bet vietējā policija viņu vēlāk notvērusi kaimiņu apgabalā. Trampa kampaņas cilvēki un Slepenais dienests pēc incidenta paziņoja, ka Tramps atrodas drošībā. Arī vietējā policija ziņoja, ka neviens cilvēks šajā incidentā nav cietis. Aizturēts tika Raiens Veslijs Rouss, nelielas būvniecības kompānijas īpašnieks Havaju salās. Viņš tiek raksturots kā stingrs Ukrainas atbalstītājs un sociālajos tīklos aktīvi komentējis politiskos notikumus, kritizējot Trampu. ASV mediji vēsta, ka aizturētajam pagaidām izvirzītas divas apsūdzības – par nelikumīgu šaujamieroča glabāšanu, neskatoties uz sodāmību, kā arī par šaujamieroča ar dzēstu numuru glabāšanu. Tas ļauj viņu paturēt apcietinājumā, kamēr tiek pētīti pierādījumi. Izmeklēšanas gaitā viņam var izvirzīt arī nopietnākas apsūdzības. Tikmēr Tramps un viņa viceprezidenta amata kandidāts Venss jau atkal steiguši izmantot notikušo savā labā. Abi centušies vainot prezidentu Džo Baidenu un viceprezidenti Harisu notikušajā, kā argumentu piesaucot, ka aizdomās turamais ticējis Baidena un Harisas retorikai un tāpēc rīkojies saskaņā ar to. Jāatgādina, ka pirms diviem mēnešiem Tramps tika ievainots vēlēšanu kampaņas mītiņā Pensilvānijas štata Batleras pilsētā. Viņam tika sašauta auss. Savukārt, uzbrucēju, kurš atradās uz līdzās esošās ēkas jumta, nošāva Slepenā dienesta aģenti. Šī atentāta laikā tika nošauts arī 50 gadus vecs ugunsdzēsējs un nopietni ievainoti divi mītiņa dalībnieki. Nosaukts nākamās Eiropas Komisijas sastāvs Ir pagājusi visa vasara kopš Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un vien 17. septembrī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena paziņoja iecerēto nākamās komisijas jeb valdības sastāvu. Protams, pirms tam bija jāvienojas, vai Leienai pašai varētu būt nepieciešamais mandāts turpināt darbu komisijas vadītājas amatā. Paralēli valstīm bija jāizvirza savi pārstāvji darbam komisijā. Eiropas valdību veido 27 komisāri, katrai valstij izvirzot vienu. Šis process nebija bez šķēršļiem. Pēc tam, kad valstis bija paziņojušas savus kandidātus, prezidente aicināja veikt izmaiņas – viņa gribēja, lai komisijā būtu vīriešu un sieviešu līdzsvars. Pilnībā to nodrošināt neizdevās, taču, ja sākumā proporcija bija viens pret pieci, tad, dažām valstīm nomainot savus kandidātus, tagad komisijā būs 40 procenti sieviešu un 60 procenti vīriešu. Latvija savu kandidātu nemainīja, atstājot nominācijā Valdi Dombrovski. Viņš ir saņēmis atbildīgo ekonomikas komisāra posteni, ko iekāroja ne viena vien valsts, taču līdz ar to zaudējis viceprezidenta amatu. No sešiem viceprezidentiem četras būs sievietes. Fon der Leiena uzsvēra, ka šie visi ir jauni viceprezidenti, un starp tiem viena no ietekmīgākajām būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa, kas turpmāk būs atbildīgā par ārlietām. Vispār Baltijas valstis ir saņēmušas nozīmīgus posteņus. Lietuvas ekspremjers Andrjus Kubiļus ieņems jaunizveidoto, bet šajā brīdī ļoti būtisko aizsardzības ministra jeb komisāra amatu, turklāt viņa pārziņā būs arī kosmosa politika. Vēl gan jaunā komisija nav sākusi darbu, tā ir tikai nominēta, jo priekšā tagad gaidāma apspriešana Eiropas parlamentā, un parlamentam būs jānobalso par jauno komisijas sastāvu. Vācija atjauno robežkontroli No 16. septembra uz Vācijas robežas ir atjaunota robežkontrole, kas tiks īstenota vismaz pusgada garumā. Savulaik līdz ar Šengenas zonas izveidi vecie robežkontroles punkti valstī tika nojaukti un daudzviet par robežas šķērsošanu informēja vien neliela zīme. Tagad uz ceļiem izvietoti mobili robežposteņi, un ikvienam, kurš grib iebraukt Vācijā, ir jārēķinās, ka viņš varētu tikt apturēts un tiks pārbaudīti viņa dokumenti. Mērķis ir apturēt nelegālo migrantu iekļūšanu valstī. Vācija daudziem ir viens no iekārotākajiem galamērķiem. Tiesa, zinot par dokumentu pārbaudi, migranti varētu izvēlēties arī citus ceļus. Tomēr ne jau tikai Vācija saskaras ar pieaugošajiem migrācijas izraisītajiem izaicinājumiem. Britu premjers nedēļu mijā devās uz Romu, lai apspriestu sadarbību ar savu Itālijas kolēģi cīņā pret nelegālo migrāciju. Kaut arī Itālijā pie varas ir labējie, bet Britu salās kreisie, tomēr mērķis mazināt migrantu plūsmu abiem ir viens. Gan Itālijas, gan Apvienotās Karalistes krastus labākas dzīves meklētāji mēģina sasniegt ar visdažādākajiem peldlīdzekļiem, un bieži vien tie ir pārāk nedroši, lai tiktu pāri sabangotajiem ūdeņiem. Pēdējās nedēļās ir bijušas vairākas traģēdijas, par kurām mediji plaši ziņojuši. Arī citas valstis piedzīvo līdzīgas problēmas. Jau vairākas naktis ļoti nemierīgi ir pie Marokas robežas netālu no Spānijas pilsētas Seutas. Seuta ir viens no diviem anklāviem, kas atrodas Gibraltāra šauruma otrajā pusē un kur Eiropas savienībai ir vienīgās sauszemes robežas ar Āfrikas kontinentu. Izmantojot sociālos tīklus, pie robežas pulcējušies tūkstošiem migrantu, kas jau kopš svētdienas mēģina kopā to šturmēt. Uz robežas ir uzbūvēti divi 10 metrus augsti žogi, tāpēc tiem tikt pāri nav tik viegli. Marokas policijai, piesaistot specvienību, vien ar milzīgām pūlēm pagaidām izdodas apturēt pūļa virzīšanos.

Kopš sešiem rītā Krievija īsteno raķešu un dronu masveida uzbrukumu Kijivai, Ļvivai, Odesai, Harkivai, Zaporižjai un virknei citu Ukrainas pilsētu. Sazināmies tiešraidē ar mūsu korespondenti Indru Spranci Kijivā. Drošības un aizsardzības jautājumi šodien tiks pārrunāti arī Lietuvā, tiekoties Latvijas un Lietuvas ārlietu ministriem. Vai Rīgā paspēs līdz 1.septembrim pabeigt vismaz daļu no daudzajiem ielu remontdarbiem un vai ceļš līdz skolai būs gana gluds?

Jelgavu sasniedzis Lietuvas plūdu ūdens: pārplūst Svētes upe, palienes iedzīvotājiem jābūt gataviem evakuēties. Karavīri un zemessargi palīdz novērst vētras postījumus Jūrmalā. Jaunuzņēmumi satraukti par turpmāko valsts atbalstu; Ekonomikas ministrija sola to drīz atjaunot. Nelegālo migrantu aizturēšanā uz Latvijas-Baltkrievijas robežas iesaistās Igaunijas policija. ASV atzīst opozīcijas kandidātu Gonsalesu par Venecuēlas prezidenta vēlēšanu uzvarētāju.

Satversmes tiesa: Pāreja uz mācībām tikai valsts valodā valsts un pašvaldību izglītības iestādēs atbilst Satversmei. Eksperti par Kariņa lidojumu skandāla sekām: Jāuzlabo politiķu un augstākās ierēdniecības atbildības sadalījums. Pasaule aizvadīto piecu gadu laikā ir pietuvojusies bezdibenim. Šādu secinājumu savā runā šodien inaugurācijas ceremonijas laikā pauda Lietuvas prezidents Gitans Nausēda. Bauskā turpina novērst vētras radītos postījumus, visvairāk cietusi pilsētas zaļā zona. Francijas vēstniece Latvijā: Olimpiādē starmešu gaismā būs Ukraina.

To, ka Latvijā situācija nav lāga, mēs redzam jau ilgāku laiku, neskaidrības ar projekta vadību, maksājumi apstājušies, projekts netiek realizēts, kā sākotnēji bija sacīts, daudz procesi ir iesprūduši. Par to Valsts kontroles ziņojums. Kas notiks tālāk? Krustpunktā diskutē Valsts kontroles padomes locekle Inese Kalvāne, Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Malnača, uzņēmuma "Eiropas dzelzceļa līnijas" valdes priekšsēdētājs Ēriks Diļevs un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore. "Rail Baltica" projekta virzība ir apdraudēta, jo aprēķinātās izmaksas septiņu gadu laikā ir pieaugušas četrkārtīgi un var radīt 10–19 miljardu eiro budžeta deficītu atkarībā no projekta tvēruma, secinājušas Igaunijas, Latvijas un Lietuvas augstākās revīzijas iestādes savā kopīgajā ziņojumā. Situācija ir saasināta Eiropas Savienības (ES) paredzamā divu gadu finansējuma pārrāvuma dēļ 2027.–2028. gadā, kas prasa lielāku trīs Baltijas valstu ieguldījumu. Saskaņā ar triju augstāko revīzijas iestāžu aplēsēm, lai pilnā apjomā pabeigtu "Rail Baltica" projektu, papildus ir nepieciešami 19 miljardi eiro. Ņemot vērā jaunākos katras valsts projekta budžetus un jau piešķirtos līdzekļus, Igaunijā nepieciešami vēl 2,7 miljardi eiro, Latvijā 7,6 miljardi eiro un Lietuvā 8,7 miljardi eiro.

Provokācija un eskalācija - Somijas un Lietuvas reakcija uz Krievijas plānu mainīt jūras robežas. Ludzas novada pašvaldība ar nākamo mācību gadu plāno likvidēt novadā pēdējo lauku vidusskolu - Ciblas vidusskolu, atstājot te vien pamatskolas klases. Par Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes rektori Jelgavā ievēl prorektori Arhipovu. Saeimā balsis par Rēzeknes domes atlaišanu varētu sadalīties uz pusēm.

Prezidenta vēlēšanas Lietuvā. Krievijas ofensīva Ukrainā un pārbīdes Krievijas Aizsardzības ministrijā. Ziemeļmaķedonieši atkal kaitina kaimiņus. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, politologs Veiko Spolītis un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Kremlis briest nogurdināšanas karam Saskaņā ar Krievijas likumdošanu līdz ar jaunievēlēta prezidenta inaugurāciju demisionē ministru kabinets, un valsts galva ieceļ un parlaments apstiprina jaunu valdību. Arī pēc pēdējām t.s. „vēlēšanām” premjerministrs Mihails Mišustins iesniedza Kremļa saimniekam atkāpšanās rakstu, lai jau trīs dienas vēlāk no jauna apstiprināts atgrieztos amatā. To pašu gan nenākas sacīt par visiem viņa līdzšinējiem padotajiem, un pirmām kārtām pasaules uzmanību te piesaistījusi līdzšinējā aizsardzības ministra Sergeja Šoigu „aizrotēšana” uz Drošības padomes sekretāra amatu. Līdz šim Šoigu, tuvs režīma līdera Putina līdzgaitnieks, bija teju otrais cilvēks agresorvalsts varas virsotnē. Tagad viņš novietots uz šīm „rezerves sliedēm”, – konsultatīvā institūcijā, kuras priekšsēdētāja vietnieka amatā savas dienas vada vēl viens no reālās varas atstādinātais – eksprezidents Dmitrijs Medvedevs. Tā vien šķiet, ka vadzis, uz kura sakārtas visas pēdējo divu gadu Krievijas bruņoto spēku neveiksmes, beidzot lūzis. Par to liek domāt arī pēdējā laikā notikušie augsta ranga aizsardzības resora ierēdņu aresti. Kopš 23. aprīļa apcietinājumā atrodas kukuļņemšanā apsūdzētais aizsardzības ministra vietnieks Timurs Ivanovs, kura pārziņā bija armijas nekustamo īpašumu celtniecība un apsaimniekošana, militārpersonu dzīvokļu un medicīnas aprūpes jautājumi. Savukārt vakar, 14. maijā, parādījās informācija, ka līdzīga rakstura apsūdzības izvirzītas arī Aizsardzības ministrijas Galvenās kadru pārvaldes priekšniekam ģenerālleitnantam Jurijam Kuzņecovam. Šoigu vietu aizsardzības resora priekšgalā ieņems līdzšinējais premjerministra pirmais vietnieks Andrejs Belousovs. Jau 2020. gada sākumā izdevums „Politico” rakstā „Kurš stāsies Putina vietā?” minējis Belousovu kā iespējamo nākamo Kremļa saimnieku – tolaik gan kā vienu no otrā ešelona figūrām, kam priekšā gan Mišustins, gan Šoigu, gan Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins. Kā zīmīgākās Belousova biogrāfijas detaļas „Politico” toreiz piesauca viņa uzskatu saderību ar Putinu, proti – Krievija atrodas naidīgu spēku ielenkumā, ar kuriem tai neizbēgami jākonfrontē. Tagad preses komentāros atrodamo Andreja Belousova raksturojumu sarakstā līdzās nelokāmajai lojalitātei Kremļa saimniekam ir arī izpildīgums un rūpība, spēja plānot tālākā perspektīvā, atrašanās ārpus tradicionālajiem Kremļa grupējumiem un, attiecīgi, naudas raušanas shēmām, piederība keinsisma ekonomikas skolai, kas proponē valsts nozīmīgu iedarbošanos uz ekonomikas procesiem, kā arī dziļa tradicionāla reliģiozitāte. Attiecīgi tiek secināts, ka Belousova iecelšana ir nepārprotams mājiens, ka Kremļa režīms ir gatavs ilgam nogurdināšanas karam, kurā Krievijas pārākajiem resursiem jāpārmāc Ukrainas pretošanās. Arī taktiskā līmenī Krievijas spēki frontē šobrīd mēģina gūt maksimumu no sava resursu pārsvara, kuru radījis nesenais Rietumu palīdzības apsīkums Ukrainai. Pēdējo dienu aktualitāte ir krievu iespiešanās pāri robežai un uzbrukums Vovčanskas pilsētai ziemeļaustrumos no Harkivas. Pilsēta tiek grauta ar artilēriju un planējošajām aviobumbām, un no aptuveni 20 000 kādreizējo iedzīvotāju tajā palikuši vien pāris simti. Lietuvieši vēl prezidentu Lietuva, kā zināms, ir vienīgā no trim Baltijas valstīm, kurā prezidentu ievēl tauta, un, attiecīgi, valsts galvam mūsu kaimiņvalstī ir nedaudz plašākas varas funkcijas, sevišķi ārpolitikas un drošības politikas jomā. Svētdien, 12. maijā, Lietuvas pilsoņi devās pie vēlēšanu urnām, lai izvēlētos savu prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Tā kā neviens no kandidātiem neieguva vairāk kā pusi vēlētāju balsu, galīgais rezultāts tiks noskaidrots otrajā kārtā 26. maijā. Visnopietnākās šķiet līdzšinējā prezidenta Gitana Nausēdas izredzes, kurš pretendē uz otro prezidentūras termiņu un svētdien ieguva vairāk nekā 44% balsu. Formāli viņš ir neatkarīgs kandidāts, taču viņu atbalsta kreisi centriskie spēki: Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija un Lietuvas Reģionu partija. Pats Nausēda gan ir drīzāk labēji centriskas ievirzes politiķis, un kreisāko spēku atbalsts viņam ir politiskās taktikas noteikts, ciktāl esošā prezidenta galvenā konkurente ir pašreizējā premjerministre Ingrīda Šimonīte, kuras pārstāvētā labēji centriskā partija „Tēvzemes savienība – Lietuvas Kristīgie demokrāti”, savukārt, ir nozīmīgākais kreisi centrisko sāncensis varas cīņā. Šīs cīņas kulminācija gaidāma Lietuvas Seima vēlēšanās oktobrī. Šobrīd sociāldemokrāti, jau 2021. gadā atņēmuši premjeres partijai reitingu līdera pozīcijas, ir tai krietni priekšā. Prezidents Nausēda jau izteicies, ka viņam nenāktos grūti sastrādāties arī ar sociāldemokrātu vadītu valdību. Svētdienas balsojumā Ingrīda Šimonīte palika otrā ar gandrīz 20% balsu, un, tātad, sacentīsies ar Nausēdu otrajā kārtā. Trešais ar vairāk nekā 12% balsu palika jurists Igns Vēgele, kuru atbalsta vairākas konservatīvas ievirzes partijas, nozīmīgākā no tām – Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība. Gitana Nausēdas atbalstītāji ir pārsvarā arī teritoriāli, izņemot galvaspilsētu Viļņu, kur pārsvars ir premjerministrei Šimonītei, kā arī valsts dienvidaustrumu nostūri, kur koncentrējies daudzu populistu un labējo radikāļu favorīta, ārsta un medicīnas profesora Eduarda Vaitkus elektorāts. Vaitkus ar vairāk nekā 7% balsu palika piektajā vietā, ceturto pozīciju ar vairāk nekā 9% balsu atdodot vēl vienam nacionālradikālas ievirzes kandidātam, paša dibinātās partijas „Nemunas rītausma” līderim Remiģijum Žemaitaitim, kurš, cita starpā, izpelnījies uzmanību ar saviem antisemītiskajiem izteikumiem. (Ziemeļ)maķedonieši atkal kaitina kaimiņus Apmēram trīs desmitgades pašreizējā Ziemeļmaķedonija pavadīja saspīlētās attiecībās ar kaimiņvalsti Grieķiju, kura, cita starpā, bloķēja jaunās, uz sabrukušās Dienvidslāvijas drupām tapušās valsts iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Iemesls bija maķedoniešu vēlme dēvēt savu valsti par Maķedoniju, ko grieķi traktēja kā Grieķijas reģiona vārda un arī antīkās Maķedonijas karaļvalsts vēsturiskā mantojuma prettiesisku piesavināšanos. Galu galā problēmu izdevās atrisināt 2018. gadā, parakstot t.s. Prespas līgumu, saskaņā ar kuru maķedoniešu nācijas valsts piekrita turpmāk dēvēties par Ziemeļmaķedoniju. Atēnas atsauca savus iebildumus, ļaujot kaimiņvalstij iestāties NATO un uzsākt virzību uz Eiropas Savienību. Taču pašā Ziemeļmaķedonijā ar šo risinājumu ne tuvu ne visi bija mierā. Pret toreizējās Maķedonijas Sociāldemokrātiskās savienības valdības slēgto vienošanos asi iebilda tobrīd opozīcijā esošā labēji nacionālistiskā partija „Iekšējā Maķedonijas revolucionārā organizācija – Demokrātiskā partija par Maķedonijas nacionālo vienotību”, izvedot ielās protestētāju tūkstošus. 8. maijā notikušajās vēlēšanās labējie atgriezās pie varas, iegūstot gan vairākumu parlamentā, gan prezidenta posteni. Jaunievēlētā prezidente Gordana Siljanovska-Davkova izraisīja skandālu jau inaugurācijas ceremonijā, konsekventi lietojot apzīmējumu Maķedonija, nevis oficiālo Ziemeļmaķedonija. Protestējot pret to, Grieķijas vēstniece Sofija Filipidū nekavējoties pameta ceremoniju, un jau drīz no Atēnām pienāca nikns paziņojums, ka Ziemeļmaķedonija apdraud valstu divpusējās attiecības un savu virzību uz Eiropas Savienību. Līdzīgā garā savā sociālā tīklā X ierakstā izteicās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Var piebilst, ka Ziemeļmaķdeonijas ceļu uz Eiropas Savienību draud bloķēt arī Bulgārija, kura pieprasa, lai bulgāri, kuri etniski ir ļoti tuvi maķedoniešiem, iegūtu Ziemeļmaķedonijā mazākumtautības statusu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

1949. gada 25. martā Padomju Savienības okupācijas iestādes uz attāliem PSRS apgabaliem izveda vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Traģiskā notikuma 75. atceres gadadienā raidījumā Zināmais nezināmajā pārlūkosim, kā tas tika īstenots, kurus cilvēkus tas skāra un vai mēs zinām visu par šo operāciju. Stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā valdošā padomju režīma seja bija brutalitāte, vardarbība un iespēja izrēķināties ar gandrīz ikvienu. Gadu pēc okupācijas Latvijas sabiedrība piedzīvoja pirmās lielās masveida deportācijas, padomju varas pretinieku apcietināšanu un nošaušanu. 1949. gada 25. martā nāk vēl viens milzīgs vilnis, un Padomju Savienības okupācijas iestādes īsteno operāciju "Krasta banga" ("Priboi"), uz attāliem PSRS apgabaliem izvedot vairāk nekā 90 tūkstošus Baltijas valstu iedzīvotāju, un gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas. "Deportācijas ir šoks tādā nozīmē, ka tās ir vienlaikus, vienā reizē, vienā dienā faktiski veikta milzīga operācija," vērtē Zigmārs Turčinskis. "No 1944. līdz 1953. gadam jau visu laiku notiek aresti, un kopumā Latvijā čeka ir arestējusi, par politiskiem noziegumiem notiesājusi 47000 cilvēku. Tas ir pat vairāk nekā deportēto. Bet aresti notiek pakāpeniski, vienu, divus cilvēkus paņem, atkal paņem kaut kur vienu, divus, kaut kur kādreiz kādas lielākas operācijas - 10 - 20 cilvēkus arestē. Pārējie jau paliek mājās, ģimenes turpina dzīvot. Bet deportācijas ir šoks ar to, ka tiek paņemtas visas ģimenes, paliek tukšas mājas, vienkārši izved visus cilvēkus ārā. Tur neviens nepaliek vairs dzīvot. Tas ir tas lielais šoks, kas īstenībā ir deportācijām tieši raksturīgs. Un tas arī principā bija tas, ko režīms vēlējās panākt - radīt šo te šoku, lai saprastu, ka ir režīmam jāklausa, ka nav iespējams pretoties, ir jāklausa viņu pavēlēm. Ja teikts, ka ir jādibina kolhozus, tad viņi ir jādibina, nevis jāizsaka kaut kādas savas domas un jāizdomā, ka varbūt varētu vēlāk. Režīms pieprasa entuziasmu tajā visā, un tas entuziasms tiek panākts ar represijām." Lietuvā pēc Otrā pasaules kara īstenotās deportācijas Latvijas un Lietuvas likteņi Otrā pasaules kara laikā un pēc kara ir līdzīgi, un to noteikti varam attiecināt arī uz 1949. gada marta deportācijām. Vienlaikus būtiski pieminēt vēl citus gadus, kad masu deportācijas notika tieši Lietuvā. Par to plašāk stāsta Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās izpētes centra vēsturnieks Bens Navakausks (Benas Navakauskas).  Ja Latvijā lielākās masveida deportācijas notikušas 1949. gada martā, tad Lietuvā lielākais deportēto skaits sasniegts 1948. gadā, pavasara operācijā “Vesna”. Visu Baltijas valstu gadījumā šīs deportācijas pēc kara notika, lai iznīcinātu pretošanos kolektivizācijai, lai atbrīvotos no pretošanās kustības dalībnieku ģimenēm un atbalstītājiem, tāpēc kādus iemeslus var minēt “Vesna” īstenošanai tieši Lietuvā? Atbildi sniedz Bens Navakausks.  

Ilgs, nozīmīgs, bet, iespējams, līdz galam neizzināts ir laika posms, kad mūsdienu Polijas un Lietuvas robežas sniedzās krietni pāri šo valstu mūsdienu teritorijām. No 16. gadsimta otrās puses līdz gandrīz 18. gadsimta beigām šīs valstis bija apvienotas kopvalstī Žečpospolitā, kur līdzās poļiem un lietuviešiem dzīvoja arī citas tautas un skanēja citas valodas, un tās sastāvā bija arī Latvijas mūsdienu teritorijas, arī Rīga. Kas tas bija par valstisku veidojumu un kāpēc tas beidza pastāvēt? Kāda bija dzīve Rīgā poļu laikos un kāds ir Žečpospolitas atstātais mantojums, vērtē Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks Gvido Straube. Kurzemes - Zemgales hercogiste Žečpospolitas laikā Bet par Kurzemes - Zemgales hercogisti Žečpospolitas laikā interesenti var iepazīties izstādē, kas atvērta Latvijas Nacionālā vēstures muzejā. Kādi 16.-18. gadsimtā bija Latvijas - Lietuvas saskarsmes punkti, kā tolaik veidojās politiskie, ekonomiskie un reliģiskie procesi, stāsta izstādes kuratore - Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures nodaļas pētniece Mārīte Jakovļeva. Izstādes ideja radās Klaipēdas universitātes asociētajam profesoram un Šauļu muzeja pētniekam Ernestam Vasiļauskam. Lai labāk iepazītu kaimiņu vēsturi, viņam bija vēlme parādīt Kurzemes - Zemgales jeb, īsāk sakot, Kurzemes hercogistes vēsturi lietuviešu publikai un rezultātā, iesaistoties  kolēģiem no Latvijas, radās ceļojošā izstāde, kura tagad ir skatāma mūsu vēstures muzejā. Pirms ķeramies klāt konkrētu eksponātu apskatei, īss ievads par to, kā   Kurzemes hercogiste nonāca atkarībā no Lietuvas - Polijas ūnijas. Pēc tam dodamies īsā apgaitā, lai uzzinātu, kādas saknes Latvijā ir Landsberģu dzimtai, kāpēc hercogam Ferdinandam Ketleram radās doma mudināt latviešu zemniekus pārdot saktas un kā Kurzemes hercogistē veidojās  katoļu draudzes, savukārt katoļticīgajā dižkunigaitijā – luterāņu. Izstāde būs skatāma līdz maija beigām Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32, un tās laikā muzejs rīko arī lekcijas par   Kurzemes - Zemgales hercogisti. Lekcijas vadīs minētās izstādes kuratore Mārīte Jakovļeva.

Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Ierakstā uzklausām Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondentu Briselē Artjomu Konohovu. ANO aģentūras darbinieku diskrētais „vaļasprieks” Apvienoto Nāciju aģentūra palīdzībai un darbu organizācijai palestīniešu bēgļiem Tuvajos Austrumos tika nodibināta 1949. gadā ar sākotnējo mērķi sniegt atbalstu visiem bēgļiem, kuriem bija nācies pamest savas dzīvesvietas Pirmā Arābu-Izraēlas kara rezultātā. Tā ir īpatnēja struktūra Apvienoto Nāciju ietvaros, kas nav pakļauta ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos un nodarbojas tikai ar vienas nacionalitātes bēgļiem un tikai ierobežotā reģionā – Jordānijā, Libānā, Sīrijā, Gazas joslā un Jordānas Rietumkrasta palestīniešu teritorijās. Tās darbība koncentrējas bēgļu nometnēs, kurās turpina dzīvot apmēram trešdaļa no minēto teritoriju palestīniešu iedzīvotājiem, aģentūrai gādājot par viņu nodarbinātības iespējām, izglītības, veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem. Atšķirībā no ANO Bēgļu komisariāta, aģentūras pilnvarās neietilpst bēgļu repatriācija, integrācija patvēruma zemes sabiedrībā vai pārvietošana uz trešajām valstīm. Struktūras ikgadējā budžeta apjoms ir apmēram miljards ASV dolāru. 2022. gadā, par ko pieejami jaunākie dati, nepilnus 340 miljonus šai budžetā nodrošināja Savienotās Valstis, vairāk nekā 200 miljonus Vācija, nepilnus 115 miljonus – Eiropas Savienības budžets, vairāk nekā 60 miljonus Zviedrija. Nozīmīgi finansētāji bija arī Norvēģija, Japāna, Francija, Saūda Arābija, Šveice, Turcija, Kanāda, Nīderlande, Lielbritānija u.c. valstis. Ar nelielu artavu apmētam 17,5 tūkstošu apjomā sarakstā atrodama arī Latvija. Lielum lielais vairums no apmēram 30 000 aģentūras nodarbināto ir palestīniešu izcelsmes. Jau agrāk parādījusies informācija, ka starp šiem darbiniekiem ir tādi, kuri ir saistīti ar teroristisko grupējumu „Hamās” vai pat ir tā rindās. Šis jautājums aktualizējās 28. janvārī, kad laikraksts „The New York Times” publiskoja informāciju no Savienoto Valstu valdībai sagatavota ziņojuma, kas liecina, ka divpadsmit bēgļu palīdzības aģentūrā nodarbināto tieši piedalījušies 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā Izraēlai. Starp apsūdzībām ir piedalīšanās kādas izraēlietes nolaupīšanā, nogalināta izraēliešu karavīra ķermeņa izvešanā uz Gazas joslu, munīcijas izdalīšanā un autotransporta koordinēšanā. Šai informācijai parādoties atklātībā, daudzas donorvalstis, t.sk. Savienotās Valstis, Vācija, Lielbritānija, Francija, Japāna u.c., paziņoja, ka aptur palīdzības aģentūras finansēšanu. Šādu lēmumu kritizējušas vairākas starptautiskas palīdzības organizācijas, Arābu Līga, Jordānijas, Ēģiptes un Turcijas valdības. Arī Izraēlas valdības pārstāvis izteicies, ka viņa valsts ir pret tūlītēju bēgļu palīdzības aģentūras darbības apturēšanu, kas draudētu ar nozīmīgu Gazas joslas civiliedzīvotāju situācijas pasliktināšanos. Ar traktoru pēc taisnīguma Pirmdien, 29. janvārī, tika paralizēta satiksme pa vairākām automaģistrālēm Parīzes tuvumā, kad tās bloķēja franču zemnieku traktori, kravas mašīnas un salmu ķīpas. Zemkopji protestē pret veselu virkni regulējumu un politisku pieeju, kurās saskata savu interešu neievērošanu. Viens aspekts ir Francijas valdības politika, mēģinot panākt pārtikas preču cenu pazemināšanu, kas, attiecīgi, mazina pārtikas ražotāju ienākumus laikā, kad izmaksas par degvielu, minerālmēsliem un transportu ir pamatīgi augušas. Papildu neapmierinātības avots ir Francijas valdības plāni pakāpeniski mazināt subsīdijas dīzeļdegvielai Eiropas „Zaļā kursa” ietvaros. Vēl viena zemnieku bēda ir grūtības konkurēt ar lētāku importa produkciju, sevišķi no Ukrainas, kuras graudiem, cukuram, gaļai un citai produkcijai atcelta ievedmuita Eiropas Savienībā. Kā norāda franču zemnieki, viņu ukraiņu kolēģiem nav jāievēro daudzas ekoloģiskās prasības, kādas ir spēkā Eiropas Savienībā. Kā paziņojis premjerministrs Gabriels Atāls, valdība esot gatava saglabāt nodokļu atlaides degvielai, atvieglot birokrātiskās procedūras, sniegt palīdzību konkrētām nozarēm. Franču lauksaimnieki nav vienīgie, kas šais dienās par sevi atgādina, izbraucot pilsētu ielās un uz šosejām ar smago tehniku. Sākušās pirmdien, vakar protesta akcijas vērsās plašumā Beļģijā, kur zemnieki bloķējuši vairākas šosejas, tai skaitā praktiski pārtraucot satiksmi ar ostas pilsētu Zēbrigi, tāpat izgāzuši kūtsmēslus un apmētājuši jēlām olām Valonijas reģiona parlamenta ēku Namīrā. Arī te protestu iemesls ir lētā importa konkurence un pārmērīgās vides likumdošanas prasības. Vācijā zemnieki jau vairākas nedēļas protestē pret valdības plāniem atcelt nodokļu atlaides dīzeļdegvielai un jaunai lauksaimniecības tehnikai, cita starpā viņi mēneša vidū pabojāja nervus berlīniešiem, ar smago tehniku bloķējot vienu no galvenajām ielām. Kopš mēneša sākuma pret valdības lauksaimniecības politiku protestē Lietuvas zemnieki. Vakar smagās tehnikas kolonas parādījās uz šosejām arī pie Romas un Milānas Itālijā, par gatavību pievienoties akcijām paziņojusi Spānijas zemnieku un liellopu audzētāju organizācija. Neskatoties uz protestu plašo ģeogrāfiju, šis jautājums tomēr nav Eiropadomes rītdienas samita darba kārtībā. Tomēr, kā raksta britu izdevums „The Guardian”, iespējams, Brisele piekāpsies lauksaimniekiem, atliekot uz vēlāku prasību četrus procentus zemes platību atvēlēt papuvēm, dzīvžogiem un citai vides daudzveidību veicinošai darbībai. Savaldīt spītnieku Rīt, 1. februārī, Eiropas Savienības valstu vadītāji pulcēsies uz ārkārtas samitu Briselē. Šī kopāsanākšana nebūtu vajadzīga, ja iepriekšējā, kas notika decembrī, Eiropas „lielais spītnieks”, Ungārijas premjers Viktors Orbans nebūtu iecirties un vienpersoniski nobremzējis ilglaicīgās palīdzības paketes piešķiršanu Ukrainai. Svētdien izdevums „Financial Times” savā publikācijā pavēstīja par kādu dokumentu, kas esot tapis Eiropadomes sekretariātā un aplūko iespējas, kā savienības centrālās institūcijas varētu dot triecienus ungāru ekonomikai, ja Budapeštas varasvīrs turpinās tiepties. Savienības valstu līderi izteiktos par pilnīgu savienības fondu piešķīrumu pārtraukšanu Ungārijai, kas neizbēgami mazinātu investoru interesi, pasliktinātu valsts kredītreitingus, liktu kristies Ungārijas forinta kursam, kam visam būtu bēdīgas sekas Ungārijas ekonomikai. Šāda kādas dalībvalsts ekonomiska taranēšana būtu līdz šim nepieredzēta savienības taktika. Publikācija oficiāli tiek traktēta kā informācijas noplūde, taču daudzi analītiķi izsaka pieņēmumu, ka šāds teksts „nopludināts” ar nolūku dot ungāru līderim visai konkrētu mājienu, ka kolēģu pacietība tuvojas beigām. Ungārijas Eiropas Savienības lietu ministrs Jānošs Boka „Financial Times” paziņojis, ka viņa valsts spiedienam nepakļaušoties, un uzsvēris, ka Ungārija esot gatava tālākām sarunām. Budapeštas galvenais ierosinājums tagad ir – sadalīt četriem gadiem paredzēto atbalsta paketi mazākos ikgadējos piešķīrumos. Vairāki citi savienības valstu vadītāji jau noraidījuši tādu iespēju, jo tas nozīmētu, ka Orbans vai kāds cits potenciāls „spītnieks” varētu ik gadus dancināt Eiropadomi šai jautājumā. Tiek piesaukta arī iespēja, ka dažas dalībvalstis esot gatavas virzīt tālāk pret Budapeštu uzsākto procedūru Eiropas Savienības Līguma 7. panta kārtībā, kas galu galā var novest pie Ungārijas balsstiesību atņemšanas Eiropadomē. Šāda iespēja gan tiek uzlūkota kā galējais līdzeklis, par kura iespējamo lietošanu padomē vēl ne tuvu neesot vienprātības. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Karš un nedrošība arvien valda pasaule: turpinās karš Ukrainā, pirms dažiem mēnešiem sācies Izraēlas un Hamās karš, kopumā pasaulē šobrīd ir vairāk militāru konfliktu, nekā jebkad kopš Otrā pasaules kara beigām. Diskusijās pieskarsimies arī jautājumam par Krieviju, vai un kādas izmaiņas notikušas šajā valstī gada laikā. Migrācija – arī šis ir arvien aktuāls jautājums, kas ietekmē gan politiku Eiropā, gan ASV. Aizvadīto gadu ārpolitikas un drošības jomā vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks. Asinslaiks Jau pagājušajā gadā, neilgi pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma, Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar konstatāciju, ka vardarbīgu konfliktu skaits šobrīd pasaulē ir lielākais kopš Otrā pasaules kara. Aizejošais gads šo tendenci tikai pastiprinājis. Nav piepildījušās cerības uz kara beigām Ukrainā, kuras pagājušā gada nogalē tika saistītas ar Ukrainas bruņoto spēku iespējām gūt izšķirošos panākumus. Rietumu bruņojuma piegādes Ukrainai bija pārāk gausas un novēlotas, Krievijai izdevās izveidot nopietnas aizsardzības pozīcijas, kuras pārvarēt ukraiņiem nebija pa spēkam. No otras puses, arī Krievijas ieguvumi šī gada kaujās ir niecīgi, maksājot par tiem ar daudziem tūkstošiem savu karavīru dzīvību. Ukrainas puses nesen publiskotie dati vēsta, ka Krievijas bruņoto spēku zaudējumi nesen pārsnieguši 350 000 cilvēku, no tiem vairāk nekā 150 000 nogalināti. Nedaudz pieticīgāk šo nāves pļauju vērtē rietumvalstu eksperti, gan arī runājot par vairāk nekā 300 000 lieliem krievu puses zaudējumiem, bet, savukārt, lēšot, ka Ukrainas pusē kritušo varētu būt ap 70 000, ievainoto – vairāk nekā 100 000. Novembra pirmajā pusē publicētās Apvienoto Nāciju aplēses min vairāk nekā 10 000 nogalinātu Ukrainas civiliedzīvotāju. Vēl viena asinspirts nu jau trešo mēnesi risinās Tuvajos Austrumos. Kā zināms, teroristiskā grupējuma „Hamās” iebrukumā Izraēlas teritorijā tika zvēriski nogalināti vairāk nekā 1200 cilvēku, kam sekoja Izraēlas Aizsardzības spēku izvērstā militārā operācija Gazas sektorā. Gazas palestīniešu pašpārvaldes institūcijas šobrīd vēsta par vairāk nekā 20 000 operācijas laikā bojāgājušu iedzīvotāju, gan iekļaujot šai apjomā arī kritušos bruņotos kaujiniekus. Patieso civiliedzīvotāju upuru skaitu šobrīd noskaidrot nav iespējams, tomēr eksperti norāda, ka teritorijas blīvā apdzīvotība un karadarbības veids, plaši izmantojot nevadāmus lādiņus, liek domāt, ka šis skaitlis, visdrīzāk, tiešām mērāms diezgan daudzos tūkstošos. Bez pieminētajiem diviem lielākajiem konfliktiem pasaulē izraisījušies vai aktivizējušies vēl vairāki. Septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki uzsāka izšķirošo ofensīvu pret starptautiski neatzīto Arcahas republiku jeb Kalnu Karabahu, pārņemot to savā kontrolē. Rezultātā praktiski visi šis teritorijas armēņu iedzīvotāji – vairāk nekā 100 000 – dažās dienās pameta zemi, kur viņu senči dzīvojuši gadu tūkstošiem ilgi. Runājot par citiem planētas karstajiem punktiem, preses pārskati min pēdējā gada laikā arvien saasinājušos pilsoņu karu starp Mjanmas militāro huntu un dažādām bruņotām opozīcijas grupām, pieaugušo pretstāvi starp Ķīnu un Filipīnām strīdīgajos Dienvidķīnas jūras ūdeņos, Venecuēlas diktatūras nesen paustos tīkojumus pēc kaimiņvalsts Gajanas teritorijas, „apvērsumu epidēmiju” Subsahāras Āfrikā, kur pēdējais gads pievienojis sarakstam vēl divus – Nigērā un Gabonā. Tāpat iekšēji konflikti turpinās Etiopijā, Sudānā, Dienvidsudānā, Somālijā, Jemenā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Mali, Burkinafaso un citur; turpina gruzdēt Sīrijas pilsoņkarš, iekšēju konfliktu potenciālu komentētāji saskata Irānā un Pakistānā… Sarakstu var turpināt. Un trijjūgs turpina auļot… 14. decembrī Krievijas vadonis Putins pavadīja četras stundas tiešraidē, noturēdams tradicionālo gada notikumus rezumējošo preses konferenci. Pērngad, kad auditorijai kā Krievijā, tā ārpus tās vēl visai svaigā atmiņā bija krievu spēku atkāpšanās no Hersonas, šis ikgadējais notikums izpalika. Šogad Ukraina nevar lepoties ar līdzīgiem panākumiem, nesen Krievijas spēki pat aktivizējuši uzbrukumus vairākos frontes sektoros, palīdzības pakete Ukrainai iestrēgusi Savienoto Valstu Kongresā, un daži attiecīgas ievirzes komentētāji ceļ brēku par stratēģiskās iniciatīvas pāriešanu Kremļa rokās. Tad nu šoreiz nelielā auguma plikgalvis, acīmredzot, jutās drošs diezgan, lai sēstos kameru priekšā. Sociālajos tīkos visbiežāk apspēlētais motīvs bija viņa atbilde uz jautājumu par pamanāmo vistu olu cenu kāpumu Krievijā, par ko valdnieks tautai atvainojās, skaidrodams to ar valdības darba nepilnībām. Kas attiecas uz karadarbību Ukrainā, tad tika atkārtoti jau kara sākumā definētie uzstādījumi par kaimiņvalsts „denacifikāciju” un „demilitarizāciju”. Tam, acīmredzot, jāliecina, ka Kremļa līderis joprojām cer uz Krievijai pozitīvu kara iznākumu. Ja vien šo cerību lolotājs, protams, joprojām ir tas pats lemtspējīgais personāžs, kurš gadsimtu mijā ņēma Krievijas trijjūga grožus savās rokās. Pagājušā gada notikumi beidzot visai nepārprotami atklāja, ka dažas funkcijas Putina vietā izpilda dubultnieks vai dubultnieki, un tas, protams, aktivizējis versijas par to, ka īstais Putins jau ilgāku vai īsāku laiku vairs neesot starp dzīvajiem, valsti vadot kāda aizkulišu hunta, bet publikai tiekot piedāvāta vadoņa imitācija. Citi gan argumentē, ka Ķīnas prezidents Sjī Dziņpins, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents šeihs Muhammeds bin Zaijids un Saūda Arābijas kroņprincis Muhammeds bin Salmāns šīgada valstsvizīšu laikā diezin vai būtu bijuši ar mieru spiest roku kaut kādam pseido-Vladimiram. Lai kā arī nebūtu, notikumu, kuru teju vienbalsīgi atzīst par draudošāko Putina režīmam visā tā pastāvēšanas laikā, šis režīms šogad izturēja. Runa ir par privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” īpašnieka Jevgeņija Prigožina sarīkoto dumpi aizejošā gada Vasaras saulgriežos, kas režīmam beidzās ar izbīli, Putinam, diezgan droši, maksāja ne mazumu nervu, bet pašam Prigožinam un dažiem viņa līdzgaitniekiem – dzīvību. Ļaužu straumes un politikas dambji Saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegtajiem datiem 2022. gads Eiropas Savienībā ieceļojušo personu skaita ziņā ar nepilniem 3,8 miljoniem iebraucēju pietuvojies 2015. gada bēgļu krīzes rādītājiem, kas ir vien nedaudz lielāki. Toreiz ieceļotāju straumes galvenais iemesls bija pilsoņkara aktivizēšanās Sīrijā, pērngad – Krievijas agresija pret Ukrainu. Atšķirība ir tāda, ka ja 2015. gada apmēram puse no ieceļotājiem jeb vairāk nekā miljons un astoņsimt tūkstoši bija t.s. neregulārie migranti, t.i. ļaudis bez legāla ieceļošanas iemesla, tad pērngad, ciktāl Ukrainas bēgļi tika uzņemti savienības valstīs legāli, šādu neregulāro ieceļotāju bija mazāk nekā desmitā daļa – nedaudz virs 330 000. Tomēr abām situācijām ir daudz kopīga. Gan 2015. gadā, gan tagad bēgļu plūsmas iemesls ir asinspirts, kas sakurta ar krievu ieročiem – iepriekš Sīrijā, tagad Ukrainā. Un loģisks ir jautājums – vai šīs bēgļu plūsmas nav daļa no Kremļa kalkulācijām kā Eiropu destabilizējošs faktors? Var piebilst, ka „ķirsītis uz tortes” ir tie robežpārkāpēji, kuri iepriekšējos gados iekļuva pāri Polijas, Lietuvas un Latvijas robežai ar Lukašenko režīma gādību, bet nupat nesen līdzīgā veidā no Krievijas centās ietikt Somijā. Austrumu robežas šķērsojušo migrantu skaits gan ir pavisam neliels, ja salīdzina ar ļaužu plūsmām, kuras arvien aktīvāk virzās uz Eiropu, peldlīdzekļos šķērsojot Vidusjūras, Egejas jūras vai Atlantijas okeāna ūdeņus, attiecīgi nonākot Maltā, Lampedūzā, Grieķijas salās, Kiprā, Spānijas piekrastē vai Kanāriju salās, vai arī pārejot sauszemes robežas Balkānos. Pēdējos gados šīs plūsmas pakāpeniski aug, un līdz ar to pa Eiropas politisko skatuvi atkal sāk klīst nekontrolētās migrācijas rēgs, kura raisītās baismas vislabāk prot izmantot labējie populisti.  Tas pats attiecas uz Savienotajām Valstīm, kuru robežu ar Meksiku jau gadu desmitiem ilgi tiecas šķērsot labākas dzīves alcēji, pamatā Centrālamerikas valstu iedzimtie. Viņiem ceļā, kā zināms, sola stāties republikāņu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps. Uzsākot savu priekšvēlēšanu kampaņu, viņš jau deklarējis, ka izbeigšot to „invāziju”, kādu esot pieļāvusi prezidenta Baidena administrācija. Dižais Donalds sola, ja atkal tiks prezidentos, atsaukt amerikāņu karaspēku no ārvalstīm un dislocēt to uz Meksikas robežas. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.