Podcasts about zviedrijas

30. maija vakarā Zviedrijas karaliskajā Mūzikas Koledžā norisinājās Jāņa Šipkēvica koncerteksāmens. Vienlaikus Jānis piedāvāja iepazīties ar jaunām radošām idejām un sadarbībām. Uz skatuves šajā vakarā muzicēja arfiste un džeza dziedātāja Anna Jelkius, Kristīne Botros ar elektroniku un balsi, basists Joels Henrisons un bundzinieks Jēkabs Rēders. Jēkabs Rēders jau jūnijā vidū Kopenhāgenā, Dānijas Ritmiskās Mūzikas konservatorija sniegs savu eksāmenkoncertu ar savu solo projektu. Taču par to, kāds ir Jēkaba muzikālais ceļš, kā viņš nonāca Dānijā, kādiem šķēršļiem gājis cauri un kādas muzikālās ieceres plāno turpmāk, uzzinām sarunā ar Jēkabu Rēderu.

Pasaules hokeja čempionātā aizvadītas visas četras ceturtdaļfināla spēles. Šveices, ASV, Zviedrijas un Dānijas vīriešu hokeja izlase iekļuva pusfinālā. Ceturtdaļfināla lielā sensācija - Dānija savā laukumā Herningā ar 2:1 uzveica Kānādu. Vēl Šveice ar 6:0 pārspēja Latvijas pāridarītājus Austriju, ASV uzvarēja Somiju ar 5:2, bet Zviedrija uzveica Čehiju ar 5:2. Un vēl kāda hokeja ziņa no Ziemeļamerikas - latviešu hokejists Anri Ravinskis paraksta divu gadu līgumu ar Nacionālās hokeja līgas komandu Vankūveras "Canucks", pagājušajā sezonā Somijas augstākajā līgā viņam 17 punkti 27 spēlēs.

Četras spēles Pasaules čempionātā hokejā ir aizvadītas un Jānis Celmiņš kopā ar Edgaru Lūsiņu aplūkos Latvijas sniegumu, zīmes un analīzes spēles momentus, kā arī prognozēs, kas sagaida mūs nākamajās spēlēs, lai cīnītos par ceturtdaļfinālu.

Stokholmā notiekošajā pasaules čempionātā hokejā Latvijas valstsvienība 13. maijā savā trešajā spēlē guva uzvaru ar 5:2, spēkus mērojot ar Slovēnijas izlasi. Latvijas izlasei priekšā vēl vismaz četras spēles un jau šodien pulksten 21:20 jātiekas ar Zviedrijas izlasi. Spēles tiešraide LTV7. Uzvaru Latvijas izlase guva savā ziņā līdzīga rakstura spēlē, kāda bija ar Franciju. Rezultatīvākie šajā pasaules čempionātā Latvijas izlasē ir Eduards Tralmaks ar pieciem punktiem un Dans Ločmelis ar četriem punktiem. Dana Ločmeļa spēli pēc mača ar Kanādu uzteica arī šīs valstsvienības kapteinis Sidnijs Krosbijs. Latvijas nākamie pretinieki zviedri ir disciplinētākā komanda šī gada čempionātā. "Tas ir zviedru hokejs, tur nevar pateikt, kurš aizsargs, kurš uzbrucējs. (..) Jāgaida, ka [viņi] mēģinās taisīt lielu haosu mūsu zonā. Ja mēs spēsim to kontrolēt un radīt asus pretuzbrukumus, domāju, var sanākt laba spēle," atzīst Latvijas valstsvienības galvenais treneris Harijs Vītoliņš.    

Šodien, 9. maijā, startē 2025. gada Pasaules čempionāts hokejā, kas šogad norisinās Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, kur norisināsies arī Latvijas izlases spēles, un Dānijas pilsētā Herningā.  Latvijas izlase vakar devās uz Stokholmu, kur drīz pēc ierašanās arī aizvadīja pirmo treniņu. Sākotnēji treniņš bija ieplānots vakarpusē, bet rīkotāji to pārcēla uz rītu. Spēlētāji no lidostas uzreiz devās uz halli un trenējās, pēc tam tikai devās uz viesnīcu. Latvijas izlases treneru korpuss pagaidām čempionāta pieteikumā iekļāvis tikai 17 hokejistus (divus vārtsargus, sešus aizsargus un deviņus uzbrucējus), no pieciem uz Stokholmu aizbraukušajiem debitantiem pieteikti tikai divi uzbrucēji - Gļebs Prohorenkovs un Anrī Ravinskis, bet nav pieteikti Kristiāns Rubīns un Oskars Batņa; Pasaules čempionātā pirmajā spēlē Latvijas valstsvienība sestdien, 10. maijā, tiksies ar Franciju. Pasaules čempionāts sākas šodien ar četrām spēlēm: plkst.17.20 Stokholmā spēlēs Austrija pret Somiju, bet Herningā Šveice pret Čehiju. Savukārt plkst.21.20 mājinieki zviedri spēkosies ar slovākiem, bet dāņi cīkstēsies ar ASV.

Raidījumā Piespēle lielā saruna par biatlonu, bet ne par tā sportisko pusi. Intervijā par savu neseno publisko soli stāsta Latvijas izlases biatloniste Annija Keita Sabule. Viņa Otrajās Lieldienās publiski dalījās ar savdabīgu sludinājumu - sportiste meklē pusslodzes darbu, bet turpinās trenēties, lai startētu nākamajā sezonā un mēģinātu tikt uz Milānas-Kortīnas ziemas olimpiskajām spēlēm. Savukārt Gunārs Jākobsons šonedēļ ciemos aicināja orientēšanās sporta pārstāvjus Rodrigo Slaviņu un Gunāru Dukšti. Nedēļas topā: Latvijas vīriešu hokeja izlasei pārbaudes spēles pret Šveici, Rūdolfs Balcers kļūst par Šveices čempionu, Filipam Buncim Dānijas tituls, Miks Indrašis turpina cīnīties par Zviedrijas zeltu; Latvijas jauniešu vecumā līdz 18 gadiem hokeja izlase pasaules čempionātu sāk ar uzvaru pret norvēģiem, turpinājumā pamatīgi zaudē gan Kanādai, gan Somijai; Tenisiste Aļona Ostapenko triumfē Štutgartes 500 punktu turnīrā, nākamajā mačā Madrides 1000 punktu sacensībās zaudē Anastasijai Sevastovai pašmāju spēlētāju duelī; Sieviešu basketbola izlasei jauns galvenais treneris - Matīss Rožlapa; Notiek Latvijas Jātnieku federācijas kongress, kurā beidzot ievēl jaunu prezidentu, bet joprojām nav atbildēts jautājums - vai kongress tika sasaukts pēc noteikumiem un jaunais vadītājs ievēlēts leģitīmi.

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns 1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas notika pēc mažoritārā principa. Katrā no 201 vēlēšanu apgabala kandidātam vēlētāju priekšā nācās izturēt sīvu konkurenci ar vairākiem sāncenšiem. Galvenās prasības Latvijas Tautas frontes atbalstītajam kandidātam bija konkurētspēja un drosme balsot par neatkarību, kā arī gatavība bez palīgiem, kādu tā laika deputātiem nebija, atjaunot tiesisku valsti pat ne no nulles, bet mīnuszīmes. Tautas frontes frakcija saliedēja izcilas, izglītotas, dažās jomās pat visizcilākās Latvijas personības un spilgtus oratorus. Viņiem nācās stāties pretī gadu desmitos koptai padomju demagoģijai, provokācijām un rupjībai. Katras komisijas vadītājs Augstākajā padomē bija lielisks savas jomas pārzinātājs. Izglītībā un kultūrā – vēlākais Kultūras akadēmijas dibinātājs, profesors Pēteris Laķis, ārlietās – Mavriks Vulfsons, pašvaldību reformā – Jānis Škapars un ne tikai viņi. Par Latvijas leģendu kļuva pirmā Augstākās padomes cilvēktiesību komisijas vadītāja, Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijas izveidotāja Ita Kozakeviča... Apbrīnojama bija daudzu deputātu māka runāt bez iepriekš uzrakstītiem tekstiem, filigrāni argumentēt un pierādīt. Turēties pie taisnības un patiesības. Taču 4. maijā centrālo runu par tautas tiesībām uz atņemto valsti lūdzām teikt rakstniekam Albertam Belam. Nesen rakstnieka meita Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļai nodeva tēva Augstākās padomes laika arhīvu ar dokumentiem, likumu uzmetumiem, to labojumiem, tīrrakstiem un melnrakstiem. Starp tiem viena liela bieza klade, kurā Alberts fiksējis vai katru deputāta darba dienu. Tajā atradās arī četru mašīnraksta lapu garās 4. maija runas uzmetumi un sēdē nolasītais teksts ar pēdējā brīža labojumiem. "Ja še zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu," gluži vai dzirdu Alberta mazliet uztraukto, saspringto balsi, "tad ieteicu mazliet pagaidīt. Mēs vēl elpojam. Šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību. Latvijai, Lietuvai Igaunijai… Ukrainai, visām valstīm, kur cilvēka dzīvība jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama." Kopumā 4.maija sēdes gaita ir stenografēta, daudz filmēta un fotografēta. Iespējams pārbaudīt katra deputāta balsošanas lapiņu ar apvilkto PAR. Zināmi balsojuma  boikotētāji no frakcijas "Līdztiesība". Tomēr dokumentētas ne visas dramatiskās epizodes Neatkarības deklarācijas ceļā uz pasludināšanu. To, ka par tās izgāšanu ne vien ar  frakcijas "Līdztiesība", bet arī ar vientiešu un bailuļu spēkiem Maskava gādāja, apliecina  kaut vai 4. maija rītā negaidīti uzradušies alternatīvie, maigi prokremliskie Augstākās padomes lēmuma projekti, kas, gods kam gods, visdrīzāk tika veiksmīgi noairēti sekretariāta papīrkurvī un līdz izskatīšanai nenonāca.  Toties 30. aprīlī Rīgas lidostā čekas vīri apcietināja, lai ar verdiktu – "uz mūžu – no PSRS uz Vāciju deportētu vienu no svarīgākajiem Deklarācijas autoriem un konsultantiem Egilu Levitu. Par laimi mums un viņam, kā arī pateicoties pareizas 4. maija Deklarācijas pareizai pieņemšanai, Padomju Savienības atlikušais mūžs izrādījās īss. Neatkarības atjaunošana nebija vienreizējs akts. PSRS Prezidenta 1990. gada 14. maija dekrēts, ar ko viņš Latvijas Neatkarības Deklarāciju pasludināja par antikonstitucionālu, vairs nespēja ietekmēt Latvijas Augstākās padomes nostāju vai pašu neatkarības atgūšanas procesu. Tas 1990. gada 4. maijā bija formāli pasludināts un nenovēršami turpinājās ar virkni citu soļu. Tas noslēdzās 1991. gada 21. augustā ar Konstitucionālā likuma pieņemšanu un Latvijas starptautisku atzīšanu. 4. maija Deklarācija Latvijā ārēji un tūlīt it kā neko nemainīja. PSRS varas struktūras saglabājās paralēli atjaunotās Latvijas radītajām un reformētajām. Padomju armija un karabāzes tepat. Stūra mājas čekisti savos posteņos. Vissavienības militārās rūpnīcas darbojas kā darbojušās. Noplūda gan ziņas, ka no Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīviem kaut kur kaut kas tiekot pārvietots uz Maskavu, bet Zviedrijas izlūkdienests piefiksējis kodolgalviņu izvešanu. Viskardinālāk tomēr bija mainījusies latviešu kolektīvā apziņa. Tajā iemājoja kaut kas tāds, ko nav iespējams nošaut, arestēt, deportēt, iebiedēt. Pēc Deklarācijas pieņemšanas deputāti un cilvēki kopā ar tik laimīgām sejām kā nekad  agrāk, savstarpēju simpātiju skauti,  plūda uz Daugavmalu, uz neviena īpaši neorganizētu sadziedāšanos. Latvijas Nacionālās enciklopēdijas 4. maija šķirklī to labi ilustrē Ulda Brieža fotogrāfija ar koklētāju, kurš rokās tur notis augšupceļošai melodijai "E-si brīv-a, Lat-vi-ja!" Ziedi klājās Brīvības pieminekļa pakājē. Tomēr dziesmoto manifestāciju nācās beigt ātrāk, nekā pienāktos un gribētos. Krastmalai tuvojās padomju bruņutehnikas kolonna uz 9. maija militārās parādes mēģinājumu. Neviens nevarēja zināt, ka tā būs pēdējā okupācijas armijas "Uzvaras dienas" parāde Rīgā.  Tautas frontes vēlēšanu centra un administrācijas darbinieki ar daļu no deputātiem vēl atgriezās Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā, lai viens otram pateiktos par darbu un simboliski pieliktu punktu komplicētajam Neatkarības deklarācijas ceļam uz  pasludināšanu. Tai pašā laikā, kā rakstījis viens no Tautas frontes muzeja un Valsts valodas centra 4. maija 35. gadadienai veltītā eseju konkursa "Mana balss brīvībai" dalībnieks, Rīgas 88. vidusskolas 10. klases audzēknis Renāts Derjugins, "Latvijas neatkarība nav  akmenī cirsta – tā ir kā koka laiva, kas mums pašiem jākopj un jāstūrē pasaules politiskajos viļņos".

Jau pavisam drīz savu otro pasaules rallija čempionāta (WRC) sezonu ievadīs Mārtiņš Sesks un Renārs Francis, piedaloties Zviedrijas posmā, turklāt kopumā viņiem šosezon paredzēti vismaz seši starti rallija augstākajā līmenī, kas ir vēl nebijis notikums Latvijas autosportā. Ko sagaidīt, uz ko cerēt un ar ko rēķināties šajā WRC sezonā, podkāstā "Ārpus kadra" pastāstīja Krišjānis Caune, bijušais autosportists un "Go3" rallija komentētājs, kurš iepazīstināja arī ar daudzām citām rallija detaļām - kādas funkcijas pilda rallija ķivere un kā izskatās stūrmaņa stenogramma. Sportacentrs.com podkāsts Ārpus kadra – katru trešdienas vakaru kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com un visās populārākajās audio straumēšanas platformās. Ārpus kadra 2025. gadā uz priekšu dzen oficiālais KTM un MERIDA velosipēdu pārstāvis Latvijā AstraVelo, bet podkāstam veldzi nodrošina Vytautas minerālūdens

Valsts augstāko amatpersonu aktualizētais temats par valsts pārvaldes darbinieku atgriešanos pilna laika klātienē raisa pretrunīgus viedokļus. 8. februārī Latvijā ieradies Zviedrijas premjerministrs Ulfs Kristersons, kurš apmeklējis Ādažu bāzi. Valsts digitālās attīstības aģentūra oficiālās elektroniskās adreses sistēmas lietotājiem, kuri sistēmā nesaņēma paziņojumus par ienākušajiem ziņojumiem, atlīdzinās zaudējumus kopumā 92 500 eiro apmērā. Pirms 50 gadiem baltieši Austrālijā protestēja, ka šīs valsts valdība atzina Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā. Basketbola Eirolīgas reklāmas video Latgale parādās kā no Latvijas atdalīta teritorija. Briselē trešo nakti pēc kārtas notiek apšaudes.

Paskatīties uz valodas jautājumiem plašāk, ar jaunu un svaigu saturu aicina valodfestivāls "Avots". Un arī spēlējas ar vārda "avots" dažādajām nozīmēm – gan atgādinot, ka valoda ir avots, gan to, ka "Valodu māja" atrodas Avotu ielā. Valodu mācīšanos un valodu apzināšanu atdzīvinās arī kāda improvizēta lomu spēle mūsu sarunā. Kultūras rondo studijā festivāla rīkotāji no Valodu mājas: festivāla producente Eleonora Balode, "Valodu mājas" vadītājs Snorre Karkonens Svensons, valodniece Aiga Veckalne un Kristofers Rībers, kurš festivālā organizēs lomu spēles. Pirmais valodfestivāls "Avots", kas norisināsies 1. un 2. februārī Ģertrūdes ielas teātrī, piedāvās priekšlasījumus, diskusijas un darbnīcas par dažādiem ar valodu saistītiem jautājumiem. Katra festivāla diena būs veltīta savai tēmai: 1. februārī varēs izzināt valodu indivīda un sabiedrības attiecību griezumā, savukārt 2. februārī – mazāk lietotās valodas. "Festivāla mērķis ir stiprināt izpratni par valodu daudzveidību un valodiskās izteiksmes iespējām, kas ir nesaraujami saistītas ar kultūru un mākslu. Runa nav par valodu kā lingvistisku fenomenu, bet gan par to, kā valoda funkcionē cilvēku prātā, veido sabiedrību Sestdien, festivāla pirmajā dienā, gaidāmi vairāki priekšlasījumi: valodniece Signe Kazāka iepazīstinās ar savu pētījumu par vienu no apdraudētajām Indonēzijas valodām – Bahasa Melayu Pakning, valodniece Aiga Veckalne stāstīs par iekļaujošu valodu, Dānijas Kultūras institūta reģionālā direktore Lizaveta Dubinka-Hushcha uzstāsies ar priekšlasījumu "No lingvistikas uz fiziku: Kritiskas pārdomas par kultūru un dialogu starptautiskajās attiecībās", savukārt valodniece Anna Fogele no Zviedrijas pievērsīsies emocionāli lādētiem vārdiem. Pirmās dienas programmu papildinās arī sarunas – Santas Remeres vadībā notiks saruna ar festivāla "Homo Novus" grāmatu pārrakstīšanas eksperimenta dalībniekiem, savukārt Dace Strelēvica-Ošiņa vadīs sarunu par valodas lomu 21. gadsimta sabiedrībā. Festivāla pirmo dienu noslēgs "Valodas balvas" pasniegšanas ceremonija un Edgara Cīruļa un trio "Elpo" koncerts, kura laikā pirmo reizi tiks atskaņota "Vārdšķiru svīta". Svētdiena, festivāla otrā diena, veltīta mazāk lietotajām valodām. Norvēģu Rakstu kultūras muzeja vadītājs Ūlavs Ejeheugs-Opsvīks stāstīs par jaunnorvēģu valodas vēsturi un muzeja darbu, Anna Jungnere-Nūrdgrēne sniegs prezentāciju par zviedru valodas statusu Somijā un to, kā divvalodība Somijā izpaužas ikdienas dzīvē, Vineta Vilcāne–Toca runās par latgaliešu valodu latviešu literārās valodas kontekstā un latgaliešu kultūras kustības "Volūda" aktvitātēm, Valts Ernštreits meklēs atbildi uz jautājumu, vai lībiešu valoda atdzimst, Iva Sulevs stāstīs par Dienvidigaunijā lietoto veraviešu valodu, kas ir tuva Igaunijas valsts valodas radiniece, līdzīgi kā latgaliešu valoda Latvijā. Priekšlasījumiem sekos divas diskusijas – profesores Sanitas Martensas vadīta saruna par mazāk lietoto valodu iespējām 21. gadsimtā un "Satori" galvenā redaktora Andreja Vīksnas vadīta diskusija par baltajiem plankumiem latviski tulkotās literatūras laukā. Programmu noslēgs Nobela prēmijas laureāta Juna Foses pirmā latgaliski tulkotā darba "Kaids nūteikti atīs" atvēršana. Arī festivāla otrajā dienā paralēli pamatprogrammai notiks darbnīcas: Valts Ernštreits un LU Lībiešu valodas centrs savā darbnīcā aicinās iepazīt lībiešu valodu, kustības "Volūda" rīkotajā darbnīcā varēs uzzināt 10 idejas, kā labāk rakstīt latgaliski, savukārt programmu noslēgs baltkrievu valodas darbnīca.

Sāmu izcelsmes  zviedru rakstniece Tīnas Hērneskas debijas romāns "Ļaudis, kas sēj sniegā" ir vienlaikus skarbs, līksms, skumjš un skaists vēstījums par diviem dažāda vecumu pāriem. Maridjai un Bieram jau pāri 80, bet Kajs ar Mimmi tikko saderinājušies un pārcēlušies uz dzīvi Zviedrijas ziemeļos. Lasot šo romānu, esiet gatavi ne tikai liriskām pārdomām par dzimtas atmiņu un m mīlestību, bet arī smieklīgām epizodēm un aušīgi negaidītiem sižeta pavērsieniem. Sāmiem ir īpašas attiecības ar sniegu un ziemeļbriežiem, arī ar stāstiem, ticējumiem un seniem amatnieku darinājumiem. Noslēpumaini ir arī grāmatas nodaļu nosaukumi, piemēram, "Pulksteņu dzeguzes piekrišana", "Gulbju mēnesis un aicinājuma gulbja dziesma" vai "Kauja ar pasteļkrāsas lāpstiņām". Tīna Hārneska par romānu "Ļaudis, kas sēj sniegā" saņēmusi balvu "Zviedrijas Gada grāmata". Romānu "Ļaudis, kas sēj sniegā" no zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

Sasniedzot raidījumu cikla Grāmatai pa pēdām finiša taisni, šo sēriju veltīsim latviešu trimdas literatūrai Zviedrijā. Kādu ietekmi uz grāmatniecību atstāja ziemeļnieciskā vide un Zviedrijas sabiedrība? Runāsim par apgādiem, kas savu darbību izvērsa tieši šajā zemē - tas bija Dagnijas un Jura Šleieru apgāds “Daugava” un Jāņa Abuča “Ziemeļblāzma”. Grāmatniecība trimdā Zviedrijā ir stāsts ne vien par konkrētiem apgādiem, kas savu darbību īstenoja tieši šajā zemē, bet arī par vidi un sabiedrību, kas noteica, kā latviešu grāmatniecība tur varēja izpausties. Sarunājas ilggadīgs Zviedrijas nacionālā mantojuma kopējs Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā, šobrīd Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvis Jānis Krēsliņš, kā arī grāmatzinātnieks Viesturs Zanders. Lai labāk saprastu atšķirības starp Zviedriju un Vāciju, kur bēgļu gaitās devās liela daļa mūsu tautiešu, Jānis Krēsliņš sarunā vairākkārt izmantos klints metaforu un mudinās aizdomāties par režisora Ginta Zilbaloža animācijas filmu “Straume”, kas šobrīd guvusi lielus panākumus. Tad nu iepazīsim šo ziemeļu zemi, kas savulaik izvirzīja savas prasības latviešu grāmatniecībai.  Zviedrijas klinšainās vides radītā stabilitāte, kanons, apjomīgais tulkojumu klāsts - tas tātad līdz šim atšķīris šo vietu no Vācijas vai, piemēram, Ņujorkas, kur ieceļotājiem viss šķita kā kaut kas jauns un avangardisks. Zviedrijas vides un sabiedrības veidotie priekšnosacījumi latviešu grāmatniecībai tālākās sarunas gaitā vēl ienāks, bet pienācis brīdis pakavēties pie konkrētu grāmatizdevēju vārdiem - tiem, kuri savu darbību uzsāka vai turpināja Zviedrijā. Jāņa Krēsliņa pieminētie darbu tulkojumi mūs pie šīm izdevniecībām jau atveduši. Ārzemju rakstnieku sērija “Parnass” bija daļa no izdevniecības “Daugava” darbības, un apgādu “Daugava” 1945. gadā Stokholmā nodibināja Juris un Dagnija Šleieri. Savukārt īru rakstnieka Džeimsa Džoisa romāna “Uliss” tulkojums attiecināms uz Jāņa Abuča apgādu “Ziemeļblāzma”, kas 1948. gadā nodibināts Lībekā, Vācijā, bet pēc tam darbību turpinājis Vesterosā, Zviedrijā.

Valdība izteiks piedāvājumu Zviedrijas kompānijai "Telia" pārdot Latvijai telekomunikāciju uzņēmumu "Tet" un LMT kapitāldaļas. Saeimā prezentē parlamenta komisijas gala ziņojumu par "Rail Baltica". Ukrainā, Černihivas apgabalā, atklās Ņižinas domes patvertni, kas iekārtota par Latvijas ziedoto naudu. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis šodien Briselē tiekas ar vairāku Eiropas Savienības un NATO valstu līderiem, lai apspriestu situāciju frontē un palīdzības iespējas. Savukārt Strasbūrā eiroparlamentāriešus šorīt uzrunāja Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili. Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas Onkoloģijas centrs, tostarp operāciju bloks gaida pārbūvi.

Arhitekts Toms Kokins ir arhitektūras studijas "Tokobi" izveidotājs un lektors Ūmeo arhitektūras skolā Zviedrijā, Zviedrijas Lauksaimniecības Zinātņu universitātes "Future Forests" fonda stipendiāts un savā pētnieciskajā darbībā apskata arhitektūras, apkārtējas vides un kultūrtelpas mijiedarbību. 2023. gadā Toms sāka darbu pie izpētes projekta “Sweden's Timber Empire: Resource driven colonisation in Baltic Sea region”, kurā analizēja un kartēja Zviedrijas meža industrijas ietekmi uz Latvijas dabu un cilvēkiem. Raidījumā diskutējam par Toma pētījuma rezultātiem un tālākajām iecerēm, kā arī to, kāpēc arhitektam ir svarīgi ne tikai pētīt, bet arī veidot dialogu ar sabiedrību.

Stāsta vokālā pedagoģe, dziedātāja Una Stade Svētā Lūcija ir viena no viszināmākajām kristiešu jaunavām – moceklēm, kas savu dzīvi atdeva par savu ticību. Dzimusi 283. gadā Sirakūzās, Sicīlijā, Lūcija, kas bija dzimusi turīgā ģimenē, savu bagātību atdeva trūcīgajiem, solījās palikt par jaunavu un savu dzīvību atdeva kristietībai. Pēc Jūlija kalendāra (calendarium Iulianum) tieši 13. decembris bija gada īsākā diena. Folklora vēsta, ka šajā – gada garākajā naktī pa zemi staigāja ļaunie gari, tādēļ bija jāpaliek nomodā – to varēja īstenot svinot svētkus. Tiek uzskatīts, ka Lūcija esot nesusi pārtiku vajātiem kristiešiem katakombās, un, lai varētu izmantot abas rokas pārtikas nešanai, sveces viņa likusi kronī uz galvas, lai tas apspīdētu tumšo ceļu – tā arī  ēdiens un sveču kronis ir kļuvuši par Lūcijas dienas simboliem. Savukārt Mārtiņš Luters esot praktizējis ceturkšņa gavēni, kurš ziemas periodā ir sācies tieši nedēļā pēc martires Lūcijas dienas svētkiem. Tā šī svinamā diena ir palikusi daudzu Luterisko baznīcu kalendāros – Vācijā, Itālijā, Skandināvijā un arī Amerikā. Skandināvijā Svētās Lūcijas diena kopā ar Adventi joprojām iesāk Ziemassvētku gaidīšanas laiku un Lūcijas uzdevums ir nest gaismu un cerību gada tumšākajā laikā. Daudzas pilsētas ievēl galveno Lūciju – pašu gaišāko un labsirdīgāko meiteni. Savukārt,  ģimenēs Lūcijas dienas rītā māte vai vecākie ģimenes bērni ceļas agrāk, lai pagatavotu kafiju un uzceptu saldumus.Svētās Lūcijas dienas kulminācijā cauri pilsētai vai baznīcai dodas īpaša procesija. Tās priekšgalā iet galvenā Lūcija - baltā, garā kleitā, kas raksturo viņas šķīstību, ar sarkanu jostu, kas raksturo mocekles izlietās asinis, brūklenāju vainagu, kas simbolizē mūžīgo dzīvošanu un kroni, kurā iedegtas īstas sveces, kā mūžīgās gaismas simbols. Lai gan Latvijā nav populāra šīs dienas svinēšana, tomēr jāmin, ka tā ir iedvesmojusi vairāku tradicionālu pasākumu norisi, kā arī ir bijusi par iemeslu vairāku muzikālu apvienību tapšanai. 13. decembrī jau daudzu gadu garumā notiek speciāli šai dienai veltīts koncerts Doma baznīcā, ko rīko Zviedrijas vēstniecība. Jau ceturto gadu Lūcijas procesijas priekšgalā atradīsies Elizabete Laura Porgante un viņai sekos Lūcijas māsas - Rīgas Skolēnu pils meiteņu koris "Rīga". Savukārt Kuldīgā radusies vokālā grupa septiņu meiteņu sastāvā “Lucia voices”, jeb “Lūcijas” ilgadēji devusies uz Vāciju tieši Adventes laikā, lai priecētu ne vien koncertzāļu apmeklētājus, bet arī kopā ar bērnu kori “Cantus” priecētu ļaudis gan pansionātos, gan skolās. Arī a cappella grupa “Latvian voices” savu dzimšanas dienu svin tieši Svētās Lūcijas dienā un tika izveidota tieši tam, lai veiktu šo procesiju. Lai arī grupai ir pievienojies bass Jānis Strazdiņš, joprojām reizi gadā tikai meitenes dodas uz Hamburgas Svētā Miķeļa baznīcu, lai, kā ik katru gadu, baltās kleitās, sarkanās jostās, ar brūklenāju un sveču vainagiem galvā iesāktu savu gājienu cauri baznīcai dziedot Svētās Lūcijas dienai neatņemamo neapoliešu tradicionālo dziesmu  “Sancta Lucia”.  

“Rūpes par drošību un atbalsts Ukrainai ir mūsu valdības prioritāte,” tā sarunā ar Latvijas Televīziju saka Zviedrijas Eiropas Savienības lietu ministre Džesika Rozenkranca. Viņa šodien apmeklēja Rīgu, lai par to visu runātu arī ar Latvijas ārlietu ministri Baibu Braži. Zviedrija arī turpina izmeklēt sakaru kabeļu bojājums Baltijas jūrā un neizslēdz sabotāžas iespējamību. Par šo un citiem jautājumiem ministri izvaicāja Ina Strazdiņa.

1994. gada 28. septembrī vētrā Baltijas jūrā nogrima pasažieru prāmis "Estonia". Prāmī atradās 989 apkalpes locekļi un pasažieri. Viņu vidū – 29 no Latvijas. Dzīvību zaudēja vai bez vēsts pazuda 852 cilvēki. Tajā naktī 22 gadus vecajam Intam Kļaviņam mugurā bija džinsu jaka. Kabatā - nauda, pase un pat atslēga no 1024. kajītes. Viens no sešiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri izdzīvoja "Estonia" katastrofā. Viens no četriem, kuri vēl var par to pastāstīt. Aprit 30 gadi kopš Baltijas jūrā nogrima prāmis, kura avārijas iemesls nav zināms joprojām. Izmeklēšana ir atjaunota. Pie Inta pēdējā pusotra gada laikā viesojās gan izmeklētāji no Zviedrijas un Igaunijas. Gan – bijušais šīs lietas izmeklētājs igaunis, kurš izmeklēšanu tagad veic neatkarīgi. Tātad – arī 30 gadus pēc traģēdijas nav atbildes uz jautājumu – kāpēc nogrima "Estonia"

Stāsta profesors Jānis Torgāns. Nu, nav jābūt dikti zinošam kulinārijas jomā, lai tas būtu gan dzirdēts, gan ar garšas kārpiņām pārbaudīts. Tos mēdz saukt arī par Romiešu salātiem. Acīmredzot tādēļ, ka veidojas asociāciju ķēde Jūlijs Cēzars – senā Roma – dzīres un izēšanās. Viena no pamatsastāvdaļām pavisam droši ir zaļie jeb lapu salāti. Pagājušajā gadsimtā gan mūsu platuma grādos tos visdrīzāk cauru gadu ēda vai vienīgi partijas CK locekļi un aparāts. Pārējiem – un arī tikai tad, ja paveicās uzskriet virsū tur, kur bija izsviesti allaž deficītie zaļumi – bija jāsamierinās ar stipri samocītiem, cauri noliktavu režģiem gājušiem izdzīvojušajiem eksemplāriem. Te gan jāpiebilst, ka Romas/Romiešu salāti ir arī vienkārši zaļo – lapu salātu – varietāte ar stāvu, irdenu galviņu: to lapiņas aug it kā paralēli neesošajam stumbram, tātad vizuāli veidojas kaut kas līdzīgs pat ciprešu siluetam! Uz aci gan vairāk atgādina vienkārši prīmulu lapas… Tādēļ, lasot un klausoties, jāuzmanās, vai runa ir par salātu īpašu kulināru recepti, vai arī vienkārši par šīm atšķirīgajām salātu šķirnēm, ko latviski dēvē arī par garlapu salātiem, kaut gan tie, to dažādie paveidi un atvasinājumi var veidot arī galviņas… Īsāk sakot, visas šo lapu salātu šķirnes un paveidi savietojas zem cepures Lactuca sativa L. – pēc Karla Linneja binominālās nomenklatūras (Tēzaurs kā latvisko atbilsmi sniedz – Dārza salāts). No citām receptūras sastāvdaļām noteikti jāmin vistas filejas gabaliņi un rīvēts cietais siers. Obligāti bija (un ir) baltmaizes grauzdiņi. Un tas jau arī praktiski viss! Tomēr tikpat neatņemama bija arī pikanta mērcīte. Tad ar to nu sākās varianti, meklējumi, pavāru individuālā jaunrade. Gan noteikti jāpiemin, ka mūsu platuma grādos tā nu nepavisam nedrīkstēja būt vienkārši klasiskā majonēzes mērce, kas ar viegli maskētu nosaukumu sous provansāļ bija ieradusies Krievijā no Francijas vēl pirms Napoleona – gan pavisam šaurās aprindās. Jā, jā – mūsu senči dzīvoja Krievijā! Tas ir – viņi dzīvoja tur, kur dzīvoja, bet administratīvi politiskā ziņā pēc Zviedrijas un zviedru laikiem viņi bija pakļauti krievu pārvaldībai, ko parasti realizēja vācu aristokrātija. Gan jau nu, ka šis vācu – un visbiežāk jau vācbaltu –  virsslānis pazina arī Cēzara salātus, neatkarīgi no tā, kā tieši katrā konkrētā teritorijā tie saucās. Taču atpakaļ pie mērces. Tās receptūrai ir milzīgs vairums variantu. Pamatā vienalga esot tradicionālajai majonēzes mērcei –  traukā sajauktai olīveļļai, sasmalcinātiem ķiplokiem ar sinepēm, sāli, pipariem un rozmarīnu – sāka izpausties desmitiem un drošvien simtiem individuālo versiju. Līdz pat tādām niansēm, ka olas dzeltenumu varēja vienkārši sakult, bet varēja arī rūpīgi nodalīt no to dabiski ietverošā baltuma un sakult tikai to – dzeltenumu bez baltuma… Tas viss gadījumā, ja receptūrā vispār tika pielaista ola! Tur varēja figurēt anšovi – tātad zivis, pat garneles, šķiņķis, citroni, kaperi – un jau minētais pamatkarkass. Šo pamatsastāvu piedāvāja – un te tad nu īstais pārsteigums – nevis Jūlijs Cēzars (angļu /ˈsiːzər/, SEE-zər; latīņu: [ˈɡaːiʊs ˈjuːliʊs ˈkae̯sar]), kā varētu domāt. Vai vismaz, ka šī delikatese iedēvēta viņam par godu. Nē – tas ir salātu receptūras pirmautora itāļu cilmes amerikāņa (un vēlāk kādu laiku arī meksikāņa) Cēzara / Čezares (uzsvars uz pirmās zilbes!) Kardīni (Caesar / Cesare Cardini, 1896–1956) priekšvārds. Un salātu dzimšana datēta ar 1924. gadu, kad Čezare no ASV ieradās Meksikas ziemeļu pilsētā Tihuānā, kur atvēra nelielu restorānu. Nedaudz vēlāk bizness zēla un plauka tik strauji, ka 1929. gadā tika atvērts jau daudz plašāks iestādījums un vēl nedaudz vēlāk ar nosaukumu Hotel Caesar's tas sāka patstāvīgu dzīvi. Pats Kardīni ar ģimeni ap 1938. atgriezās ASV un 1948. gadā patentēja savu salātu recepti. Lai dzīvo Cēzars! Un viņa salāti.

Ārpus Latvijas mīt gandrīz pusmiljons latviešu, un gaidāms, ka skaits turpinās palielināties. Neskatoties uz pieaugošo rādītāju, pētījumi liecina, ka jaunatne ir tā tautiešu daļa, kas viskūtrāk iesaistās diasporas dzīvē. Kā veicināt jaunās paaudzes iesaisti un vēlmi ne tikai saglabāt latvietību, bet to izkopt un uzturēt?  Kāpēc jauniešiem nepieciešams līdzdarboties, izrādīt iniciatīvu un veidot saliedētas latviešu kopienas ārzemēs?  Sarunā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts piedalās latviešu jaunieši, kuri dzīvo ārzemēs, tur studējuši vai aktīvi iesaistās diasporas organizācijās un rīko dažādus pasākumus tautiešiem ārvalstīs.  Diskutē Gunta Bambāne, biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” pārstāve, kura nesen atgriezusies Latvijā pēc augstākās izglītības iegūšanas ASV, Daina Auziņa, kura uzauga Lielbritānijā un jau no agra vecuma iesaistījās diasporas aktivitātēs; pirms četriem gadiem viņa nolēma pārcelties uz Latviju, un šobrīd darbojas “Eiropas jauniešu kopienā”, Laima Kraule no Zviedrijas; kura iepriekš, dzīvovojot Latvijā, aktīvi ir iesaistījusies diasporas pasākumu rīkošanā, 2020. gadā viņa piedalījās organizācijas “Eiropas  jaunieši” izveidē, un Kārlis Kuškēvics no ASV, viņš ir “Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības” politiskais pārstāvis, studē un strādā Vašingtonā.

No 21. līdz 24. augustam Lūznavas muižā norisinās jau sestais Baltijas džeza festivāls “Škiuņa džezs”, kurā piedalās Latvijas, Lietuvas, Dānijas, Zviedrijas, Somijas un ASV mūziķi. Nozīmīga festivāla daļa ir arī meistarklases Baltijas valstu mūzikas skolu un augstskolu studentiem, topošajiem mūziķiem un citiem džeza entuziastiem. Ideja par džeza festivālu Lūznavas muižā radās 2018. gadā, kad Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā tika izveidota Džeza mūzikas nodaļa, kuras vadību uzņēmās džeza mūziķis, komponists Toms Lipskis. Viņam, sākot darbu Latgalē, radās doma par džeza festivāla veidošanu Lūznavā. Diemžēl rudenī Toms pāragri devās mūžībā, bet, godinot iesākto darbu un veltot festivālu viņa piemiņai, ar devīzi “Turpinājums!” 2019. gada augustā Lūznavas muižā notika pirmais Baltijas džeza festivāls “Škiuņa džezs”. Festivāla idejas un aizsākumu degsmi turpina un jau sesto reizi kopā ar Lūznavas muižas komandu uztur festivāla mākslinieciskais vadītājs, trombonists Lauris Amantovs. Sarunā ar Lauri Amantovu - par festivāla dalībnieku un pasniedzēju ģeogrāfiju, sadarbības partneriem un šī gada viesmāksliniekiem un grupām, atzīstot, ka vislabākā dāvana festivālam ir tad, kad kādreizējie studenti atgriežas jau kā viesmākslinieki, proti, kad festivālā parādās iepriekšējo gadu augļi. Sarunas noslēgumā - par jaunā mācību gada tuvumu, par slinkiem un čakliem audzēkņiem, kā tos var atpazīt; par mīļvārdiņiem džezistu leksikonā un kurioziem. Kas festivālam "Skiuņa džezs" atšķirīgs no pārējiem Latvijas džeza festivāliem? Lauris Amantovs: Atšķirīgs ir tas, ka tas ir Baltijas džeza festivāls un lokācija ir Latgale. Mēs to veidojam, lai arī vietējiem studentiem būtu iespēja sevi pilnveidot, jo Latgale bijusi mazliet paēdā – Rīgā un ap Rīgu daudz kas notiek, arī Zemgalē un Kurzemē, arī Daugavpilī ir džeza festivāls bez meistarklasēm, bet tikai katru otro gadu. Mūsu galvenā doma ir tieši meistarklases un jauno studentu apmācība, lai viņi varētu pilnveidoties pie džeza meistariem no visas Baltijas. Šogad esam priecīgi, ka Baltijas vārds ir paplašinājies un būs pasniedzēji arī no Somijas un Zviedrijas. Vai starp meistarklašu audzēkņiem ir pieteikušies arī starptautiski studenti? Katru gadu esam priecīgi uzņemt mūsu brāļus lietuviešus, jo viņi tiešām ir ļoti aktīvi. Trešā daļa noteikti ir lietuviešu studenti. Katru gadu studentu skaits pieaug, un par to arī ir prieks. Drīz jau būs jāsāk paplašināt pašu festivāla pedagogu skaitu, jo interese ir liela – gan no visas Latvijas, no Liepājas līdz Rūjienai, un arī lietuvieši ir aktīvi. Pirms tam bija vairāki no Viļņas apkārtnes, šogad ir arī no Klaipēdas. Brauca arī latviešu studenti, kas kādu laiku, piemēram, mācījušies Anglijā, un tagad pavada vasaras brīvdienas šeit. Ieradušās divas meitenes, latvietes, bet no Anglijas. Tā kā ģeogrāfija visu laiku paplašinās, vai esat pamanījis, ka vietai, kur šāds festivāls notiek, ir liela nozīme? Proti, katrā ziņā tā jums ir milzīga dāvana, ka pavisam tuvu Rēzeknei atrodas Lūznavas muiža - viesmīlīga, skaista, tur darbojas bezgala laipni ļaudis. Tieši tā, vieta ir ar debešķīgu auru. Ja paskatās kartē, tā sanāk tiešām Latgales sirdī. Katrs, kurš tur vēl nav bijis, atbrauciet apskatīties un pie reizes paklausīties kādu labu koncertu, un arī jūs to visu izjutīsiet. Man pašam negribas braukt prom, kad esmu te. Atslēdzos no visas pasaules, kad turp aizbraucu! Kā esmu kādus 10 kilometrus no turienes ārā, tad jau atkal pārslēdzos uz ikdienišķo dzīvi, uz to vajadzīgo pasauli. Bet vieta ir tiešām debešķīga.    

Viņu mēģinājumi nereti notiek parkos, virtuvēs un autostāvvietās. Uz mēģinājumiem viņi mēdz braukt vairākas stundas un pacietīgi strādā pie izrādēm, kuras varbūt redzēs daži desmiti tautiešu. Bet viņu darbs ir liels un svarīgs gan pašiem, gan kopienai. Runa ir par latviešu amatierteātriem ārpus Latvijas, kuru kopskaitā ir ap 30. Pagājušajā piektdienā Latvijas skatītājiem bija reta iespēja redzēt piecas Anglijas, Dānijas, Īrijas un Norvēģijas latviešu teātros tapušas izrādes, kas VEF kultūras pilī satikās festivālā „Dāvana Latvijai”. Kāda var būt teātra nozīme diasporā, par to saruna ar vairāku teātru aktieriem un režisoriem. Ārpus Latvijas pašlaik darbojas apmēram 30 latviešu amatierteātru – ļoti dažādi gan pēc izmēra, gan darbības formas, aktieru sastāva un interesēm. Lielo daudzveidību interesenti varēs baudīt arī šoruden pat divos diasporas amatierteātru festivālos – „PLATS solis” Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā un „Laipa” Bredfordā, Lielbritānijā. „PLATS solis” žūrijā pērn bija arī teātra kritiķe Edīte Tišheizere, kura ar kolēģiem divās dienās noskatījās vairāk nekā 20 izrāžu, tai skaitā tādas, ko vērtē kā tuvas profesionālam līmenim. Divi diasporas teātri – no Londonas un Birmingemas – šajā nedēļas nogalē piedalīsies arī Latvijas amatierteātru nozīmīgākajā saietā – piecpadsmitajos Latvijas amatierteātru svētkos, kas notiek reizi piecos gados un šogad norisināsies Valkā, Valgā un Strenčos. Vēl vairākas diasporas teātru izrādes šajā saietā varēs redzēt video versijās.

Anri Anaņins savus sekotājus sociālajos tīklos pārsteidza ar lieliskām līdaku trofejām, kuras iegūtas Zviedrijas ezeros pie polārā loka. Turklāt, vienu līdaku Anri noķēra divas reizes ar 12 stundu atstarpi! Divas reizes! Tādēļ diskutējam par to - vai atlaišana tiešām strādā! Vairāk lasi: https://www.lielaisloms.eu/

Floriste, IT speciālists, aviācijas un kosmosa inženierijas studente - tie ir tikai daži no Birmingemas mazā teātra aktieriem. Ar amatierteātra pārstāvjiem, kuri ar saviem iestudējumiem piedalās arī dažādos festivālos Apvienotajā Karalistē un rūpējas jaunu tradīciju rašanos diasporas amatierteātru kustībā Eiropā, tiekamies raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. "Birmingemas Mazais teātris ir sabiedriska organizācija, kas dibināta 2018.gadā, un kopš tā brīža teātra mērķi ir augstvērtīgi sasniegumi un katra dalībnieka personiskā izaugsme, izrādes spēlējot gan latviski, gan angliski." Tā par Birmingemas Mazo teātri, lasām viņu mājas lapā. Sarunājas Birmingemas Mazā teātra dvēseles un kurbulētāji: direktore Dace Čaklā, teātra režisors, Latviešu kultūras centra Birmingemā vadītājs Ingmārs Čaklais, aktrise un vairāku projektu koordinatore Elza Umure, aktrise Katrīna Tamisāre, kas teātrim pievienojusies no Zviedrijas un uz mēģinājumiem brauc no Stokholmas, un teātra režisore un aktrise Dināra Klepere.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas glabātāja Baiba Uburģe Katru gadu 10. decembrī Stokholmā notiek Nobela prēmijas pasniegšanas ceremonija un bankets, kuru rīko Nobela fonds. Bankets ir tradicionāla Nobela svētku sastāvdaļa un notiek Stokholmas rātsnama Zilajā zālē pēc prēmijas pasniegšanas ceremonijas, bet vakaru noslēdz dejas Zelta zālē. Svinības tiešraidē translē Zviedrijas televīzija un radio. Pirmais bankets, kurā piedalījās 113 viesi, tikai vīrieši, notika 1901. gadā Stokholmas Grand Hotel Spoguļu zālē un līdz 1923. gadam bija pazīstamas kā Nobela vakariņas. Pieaugot Nobela prēmijas prestižam, palielinājās arī viesu skaits no 150 līdz 350 un banketa norises vieta tika pārcelta uz Stokholmas rātsnamu. Tagad banketā, kas ilgst četras stundas, lūgti 1300 viesi. Tās ir akadēmiskas svinības ar noteiktu etiķeti – vīrieši ierodas frakās, bet sievietes – garās vakarkleitās. Nobela prēmijas laureāti, viņu ģimenes un Zviedrijas karaliskā ģimene ir goda viesi. Katram Nobela banketam ir noteikta tēma un īpaši izstrādāta  ēdienkarte, kas tiek turēta noslēpumā līdz banketa dienai. Gatavojoties Nobela prēmijas pasniegšanas 90. gadadienas svinībām 1991. gadā, Nobela fonds nolēma veidot jaunu banketa noformējumu, kas ietvertu zviedru kultūras tradīcijas un laikmetīgu dizainu. Izstrādāt koncepciju un vadīt projektu uzaicināja mākslas vēsturnieku Oki Livstedu (Åke Livstedt). Viņš izveidoja radošu sadarbību starp dizaineriem un ražotājiem, un tapa jauni, mākslinieciski augstvērtīgi porcelāna un stikla trauki, galda piederumi, galdauti un salvetes – Nobela vakariņu servīze. Porcelāna trauku dizainu izstrādāja dizainere un keramiķe Karīna Bjērkviste (Karin Björquist), veidojot dažādus trauku modeļus: apaļus šķīvjus un apakštasītes, klasiskas formas servējamos un deserta traukus, tasītes, tējas un kafijas kannas u.c., dekorā izmantojot zeltu, zaļu, baltu, dzeltenu  vai zilu krāsu. Krāsas simbolizē gadalaikus, kontinentus un Stokholmā pasniegtās Nobela prēmijas: zaļā – pavasari, Ameriku un fiziku; baltā ir vasara, Āfrika un ķīmija; dzeltenā apzīmē rudeni, Āziju un medicīnu, savukārt zilā – ziemu, Eiropu un literatūru. Traukus izgatavoja no kaula porcelāna "Gustavsberg" un dekorēja "Rörstrand" porcelāna rūpnīcās, kas tagad ir viens uzņēmums. Mirdzošo kristāla trauku autors ir dizainers, sudrabkalis, viens no izcilākajiem zviedru stikla māksliniekiem Gunnars Sirēns (Gunnar Cyrén). Skaidrās, lakoniskās formās veidotās vīna, šampanieša, martini, alus, ūdens glāzes akcentē taisnās, reljefās vai figurālās kājas, kas apgleznotas ar 21 karātu zeltu, vai veidotas zaļos un zilos krāsu toņos. Trauki ar muti izpūsti "Orrefors" stikla rūpnīcā Kostā un apgleznoti ar roku. Gunnars Sirēns veidoja arī modernus galda piederumus, kurus no apsudrabota tērauda izgatavoja fabrikā Gense. Zivju nažus un dakšiņas, deserta un tējkarotes apzeltīja. Šie galda piederumi joprojām ir vieni no populārākajiem Skandināvijā. Galda klājuma būtiska sastāvdaļa ir galdauts un salvetes. Tos auda "Klässbol" linu aušanas rūpnīcā Vermlandē tradicionālā tehnikā ar modernu dizainu. Tekstilmāksliniece Ingrīda Dessau (Ingrid Dessau) galdautiem izvēlējās dabīgu, sudrabpelēku  nebalinātu linu un klasisku rūts rakstu, savukārt salvetēm baltu – ar vienā stūrī ieaustu Nobela emblēmu. 1992. gadā Nobela servīze saņēma Zviedru dizaina izcilības balvu. Nobela banketa dienā Stokholmas rātsnama Zilajā zālē uz 65 precīzi izvietotiem galdiem klāj linu galdautus, 470 metru kopgarumā. 30 viesmīļi baltos cimdos sāk laikietilpīgu darbu – izlikt 6700 porcelāna trauku, 5400 glāžu, 9500 galda piederumu, 1300 salvešu. Vienāda uzmanība tiek pievērsta katrai vietai, neatkarīgi no tā, vai tas ir goda galds vai galdi studentiem. Uz sudrabpelēkajiem galdautiem izceļas ziloņkaula krāsas porcelāns, mirdz kristāla glāzes, vizuļo zelts. Zāli rotā tūkstošiem ziedu, kas atvesti no Sanremo, Itālijā, kur mūža pēdējos gadus dzīvoja Alfrēds Nobels. Mākslas muzeja "Rīgas birža" ekspozīcijā var apskatīt Nobela servīzes komplektu 2 personām, kuru dāvinājusi Zviedrijas vēstniecība Latvijā.

Latvijas hokeja izlasei šovakar, 19. maijā,  izšķiroša spēle par vietu ceturtdaļfinālā. Puksten. 21.20 jāspēlē pret Slovākiju, un šī cīņa arī izšķkirs to, vai latvieši turpinās cīņu par iekļūšanu labāko astoņniekā šajā pasaules čempionātā. VakarL atvijas hokeja valstsvienība Ostravā ar 2:7 piekāpās Zviedrijas izlasei, kas pasaules čempionāta grupas kārtā nav zaudējusi nevienu punktu. Slovāku sastāvs ir nopietns, bet Latvijas komandai galvenais ir spēles laikā izpildīt treneru izstrādāto plānu. Līdz šim tieši individuālas paviršības un sarunātā nepildīšana novedusi pie viļņveidīga snieguma, kā arī pamatīgiem zaudējumiem Vācijai un Zviedrijai. Gaidot spēli, uzklausām Latvijas izlases galveno treneri Hariju Vītoliņu. Slovākijas izlasi raksturo bijušas Latvijas izlases aizsargs Jānis Andersons, kurš dzīvo un strādā Slovākijā.

Pēc smagā Latvijas izlases zaudējuma Zviedrijas izlasei, "Laukuma Limenī" atgriežās studijā un analizē spēles momentu, kā arī prognozē, kas mums ir jāizdara atlikušajās divās spēlēs.

Ģenerālis pēc Latvijas izlases aizvadītām četrām spēlēm 2024. gada Pasaules čempionāta hokejā video zvanā intervēja Latvijas izlases galvenā trenera asistentu Lauri Dārziņu. Lauris intervijā atklāj savas domas par vakardienas neizteiksmīgo spēli pret Vāciju, gatavošanos procesu nākamajām spēlēm un cerībām par ceturtdaļfinālu.

Klajā nākusi grāmata, kas veltīta varoņiem un svētajiem un to piemiņas praksēm modernajos laikos. Sākot ar līvu karavīru Imantu 12. gadsimta Latvijas teritorijā, beidzot ar Zviedrijas svēto Birgitu – stāsti un nostāsti par neparastiem personāžiem caurstrāvo Ziemeļeiropas un Baltijas vēsturi. Ko tie liecina par 19. un 20. gadsimta sabiedrību, tās vērtībām, ticību un sociālekonomisko situāciju? Studijā izvaicājam vēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošo pētnieku Gustavu Strengu. Jaunā grāmata "Doing Memory: Medieval Saints and Heroes and Their Afterlives in the Baltic Sea Region (19th–20th centuries)" (angļu valodā) ir brīvi pieejama ikvienam. Ar Gustavu Strengu pirms kāda laika esam tikušies, lai runātu par viņa izdevumiem, veltītiem gan Baltijas grāmatu kaujām (9.08.2023.), gan mirušo piemiņai jeb memoria vēlo viduslaiku Livonijā (22.11.2023.), un šīs sarunas aicinām vēlreiz klausīties Latvijas Radio arhīvā. Raidījuma laikā arī ielūkojamies kādā no celtnēm, kas tika būvēta viduslaikos, vairākkārt pārbūvēta un arī tagad piedzīvo kārtējo restaurāciju – tā ir Svēta Jēkaba katedrāle Vecrīgā. Jau esam stāstījuši raidījumā par tajā atrastajām vērtībām (1.11.2023.), bet vēl aizvien ir interesantas arhitektoniskas detaļas, kuras tiek uzietas restaurācijas gaitā. 

Stāsta dzejnieks Kārlis Vērdiņš  Gunars Saliņš (1924–2010) bija viens no galvenajiem "Elles ķēķa" grupējuma dzejniekiem. Liktenim labpatikās, ka viņa dzejolis "Apmežosim Ņujorku" kļuva par vienu no vispopulārākajiem dzejoļiem trimdā. Tas ar smaidu un asprātību apcerēja tēmas, kas citos dzejoļos bija izteiktas nopietnāk, skumjāk vai traģiskāk. Pirmkārt, ārēji komfortablu, materiāli nodrošinātu un iespaidiem bagātu dzīvi mītnes zemē, kas tomēr rada ilgas pēc dzimtenes. Otrkārt, dabas un civilizācijas pretstatījumu, kuru trimdinieka situācija ļauj izjust sevišķi asi: uzauguši mazpilsētās, Rīgas nomalēs vai lauku zemnieku sētās, daudzi trimdinieki nokļuva Amerikas urbanizētajā, industriāli attīstītajā vidē, kuras augošā ekonomika radīja fenomenu, ko sauc par patērētāju sabiedrību, un kuras kultūrā eiropiešiem daudz kas varēja likties mākslots, sekls un bezgaumīgs. Šai sabiedrībai trimdas literatūrā nereti pretstatītas lietas, kas šķiet autentiskas, no iepriekšējām paaudzēm pārmantotas, kā arī pirmatnējs dabas spēks, kura nekontrolējamā enerģija tiecas izaicināt cilvēku radīto racionalitāti un komfortu. "Apmežosim Ņujorku" pirmpublicējums ir 1959. gadā žurnāla "Jaunā Gaita" 20. (marta/aprīļa) numurā, laikā, kad šis izdevums tā pa īstam nodibina saikni ar "Elles ķēķa" grupu un kļūst par nozīmīgu jaunās latviešu trimdas literatūras tribīni, literārā procesa virzītāju. Tajā pašā numurā pirmpublicējumu piedzīvo gan Linarda Tauna dzejoļi "Laulības ar pilsētu" un "Dzimtenes ābols", gan viņam veltītais Mudītes Austriņas pirmais publicētais "baletiņa" žanra darbs "Balets — procesija ar Linardu Taunu", gan Jāņa Turbada izaicinoši ironiskās pasakas "Ķēves dēls Kurbads" fragments. Turklāt šajā numurā žurnāla redakcija propagandē "Apmežosim Ņujorku" adresāta Dzintara Soduma darbu: jaunā latviešu literātu paaudze aktīvi iesaistās Džeimsa Džoisa "Ulisa" latviešu tulkojuma izdošanas kampaņā, vākdama tai finanšu līdzekļus un nodrošinādama tā publicēšanu 1960. gadā Zviedrijas latviešu apgādā "Ziemeļblāzma".  

Raidījumā šoreiz saruna par Latvijas atklātā hokeja čempionāta finālsēriju, kurā pēc piecu gadu pārtraukuma triumfēja "“Mogo”/LSPA" komanda. Šīs vienības galvenais treneris Ģirts Ankipāns un kapteinis Gints Meija ir mūsu studijas viesi. Nedēļas topā: Latvijas 3x3 basketbola izlase ar Nauri Miezi, Agni Čavaru, Zigmāru Raimo un Franci Lāci sastāvā Honkongā izcīna ceļazīmi uz Parīzes olimpiskajās spēlēm; Latvijas hokeja izlasei divas pārbaudes spēles pret Somiju un divi zaudējumi; latviešu hokejistu fināls Šveicē, Zviedrijas finālā jau Rodrigo Ābols un Engelholmas “Rogle”, par vietu vēl cīnās Mārtiņš Dzierkals un Šellefteo; 21 Latvijas Olimpiskās komitejas biedrs pieprasa priekšlaicīgas vēlēšanas.

Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumi pēc viņa organizētās konferences, kurā tika spriests par palīdzību Ukrainai, radījuši viļņošanos - vairāku valstu vadītāji steiguši mierināt savus iedzīvotājus, ka viņi karavīrus uz Ukrainu nesūtīs. Šādu iespēju tomēr pieļāvis Makrons, pēc konferences presei stāstot par tās rezultātiem. Šonedēļ beidzot pēdējais no valstu parlamentiem ir devis savu akceptu Zviedrijas uzņemšanai NATO, pēc tādas kā koķetērijas Ungārijas premjers ir ļāvis savai partijai balsot par Zviedrijas pieteikumu, un tā kļūst par 32. NATO dalībvalsti. Latvijas drošībai tas ir īpaši svarīgi. Polijā turpinās lauksaimnieku un autopārvadātāju protesti, pēdējā laikā tos pavada arvien ekstrēmākas izpausmes - nedēļas nogalē tika atlauzti dzelzceļa vagoni, zemē izgāžot daudzas tonnas Ukrainas graudu. Kā īsti saprast to, kas šobrīd notiek pie Polijas robežas? Aktualitātes analizē Andis Kudors, politologs, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, grāmatas "Russia and Latvia: A Case of Sharp Power" autors. Ierakstā uzklausām Dāvi Kažu, izdevuma "Veckans Nyheter" redaktoru. Krievijai nebūs uzvarēt! Pirmdien, 26. februārī, Elizejas pilī Parīzē pulcējās vairāk nekā divdesmit Eiropas valstu un valdību galvas, lai spriestu par atbalstu Ukrainai. Kā pirms samita, informējot žurnālistus, definējis kāds Francijas prezidenta administrācijas pārstāvis, pasākuma virsuzdevums ir kliedēt bažas par to, ka Eiropas pozīcijā iepretim Krievijas agresijai iestājies pajukums. Prezidents Emanuels Makrons notikumā nepārprotami spēlēja pirmo vijoli ne vien kā namatēvs, bet arī kā tā idejiskais iniciētājs un virzītājs. Kā zināms, Eiropas militāri stratēģiskā autonomija allaž bijusi Francijas prezidenta jājamzirdziņš, un kā nekad šī tēma ir aktuāla šobrīd, kad Savienoto Valstu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps nāk klajā ar aizvien dramatiskākiem izteikumiem par ASV potenciālo aiziešanu no NATO un amerikāņu atbalsta miljardi Ukrainai, nepārprotami ne bez Trampa ziņas, ir iesprūduši Kongresa apakšpalātā. Definējot konferences pamatnostādnes Ukrainas kara sakarā, Francijas līderis bija kategorisks: „Mēs darīsim visu, kas nepieciešams, lai Krievija nevarētu uzvarēt šo karu.” Tika uzdots arī jautājums par to, vai NATO varētu nosūtīt uz Ukrainu savas militārās vienības. Šo jautājumu samita priekšvakarā aktualizēja Slovākijas premjers, kreisais populists Roberts Fico, rezonējot ar Krievijas pastāvīgi uzturēto motīvu par tieša konflikta draudiem ar NATO. Prezidenta Makrona atbilde preses konferencē pēc samita beigām daudziem droši vien bija pārsteidzoša: „Šobrīd nav konsensa par oficiālu, apstiprinātu sauszemes karaspēka nosūtīšanu. Taču, runājot iespējamības kategorijās, nekas nav izslēdzams.”  Vēl viena nozīmīga tēze, kas izskanēja no prezidenta mutes, bija: „Cik es varēju vērot, vairāk vai mazāk visas valstis, kas ir pārstāvētas pie šī galda, ir deklarējušas vienotu izpratni par to, ka mums pēc dažiem gadiem jābūt gataviem Krievijas uzbrukumam šīm valstīm.” Krievijas potenciāli visvairāk apdraudēto valstu, pirmām kārtām Moldovas, aizsardzība bija viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Kā pārējie tiek minēti kiberdrošība, iespējama ieroču un munīcijas ražotņu izvēršana Ukrainas teritorijā, atbalsts Ukrainai atmīnēšanas operācijās un Baltkrievijas robežas kontrolē. Protams, tika spriests par ātrāku artilērijas šāviņu piegādi, jo tieši šīs munīcijas deficīts tiek minēts kā iemesls nesenajai ukraiņu spēku atvilkšanai no Avdijivkas pilsētas un nu jau arī no Lastočkines ciema uz rietumiem no Avdijivkas. Agrāk izskanējusī sabiedroto apņemšanās līdz šī gada martam piegādāt Ukraini miljonu šāviņu ir izpildīta knapi par trešdaļu. Kā izskanēja samitā, prezidents Makrons vairs neuzstāj, ka kara materiāli būtu iepērkami tikai Eiropā, un ir gatavs atbalstīt Čehijas premjerministra Petra Fialas iniciatīvu par miljona šāviņu iepirkumu ārpus Eiropas. Pati Francija uzņēmusies vadīt vidējas un tālas darbības rādiusa raķešu piegādes procesu, kam gatavas pievienoties piecpadsmit valstis. NATO ezers atkusis Pirmdien Ungārijas parlaments ar 188 balsīm par un 6 balsīm pret apstiprināja rezolūciju, ar kuru Ungārija kā pēdējā no NATO dalībvalstīm ratificēja Zviedrijas pievienošanos aliansei. Pēc tam, kad savu veto bija atsaukusi Turcija, Budapeštas vilcināšanās šai sakarā izskatījās pēc ietiepīgas tielēšanās ar neskaidriem motīviem, viens no kuriem varētu būt premjerministra Orbana īpašās attiecības ar Kremļa saimnieku Putinu. Pēdējais Ungārijas izvirzītais nosacījums bija Zviedrijas premjerministra personiska vizīte Budapeštā, ko daudzi precīzi raksturoja kā velti Viktora Orbana personiskajam ego. Sākotnēji Stokholma likās visai noraidoša, taču tad premjerministrs Ulfs Kristersons lika kaunu pie malas un piektdien, 23. februārī, ieradās Ungārijas galvaspilsētā, kur parakstīja divu valstu aizsardzības līgumu un vienošanos par Zviedrijā ražoto „Grippen” iznīcinātāju piegādi Ungārijai. Līdz ar pirmdienas balsojumu nepārprotami ir noslēdzies apmēram divsimt gadus ilgušais militārās neitralitātes periods Zviedrijas vēsturē, savukārt Baltijas jūra ir kļuvusi par NATO ezeru, respektīvi, NATO valstu teritorijas ieskautiem ūdeņiem, ja neskaita Krievijas Ļeņingradas un Kaļiņingradas apgabalus. Ziemeļatlantijas alianses stratēģiskās pozīcijas Eiropas ziemeļos līdz ar to kļuvušas daudz kompaktākas un loģiskākas, uzlabojot ne vien Baltijas valstu, bet arī Arktikas teritoriju aizsardzības situāciju. Un tas nepavisam nav mazsvarīgi, kaut vai ievērojot pēdējos mēnešos pieaugušo spriedzi starp Krieviju un Norvēģiju Svalbāras arhipelāga sakarā. Protams, Baltijas valstīm šīs pārmaiņas ir visnozīmīgākās, krietni mazinot Krievijas potenciālās iespējas izolēt tās no pārējiem alianses partneriem. Somijai un Zviedrijai ir jau desmitgadēm ilga sadarbības pieredze ar NATO, to ieroču sistēmas atbilst alianses standartiem, to spēki ir piedalījušies kopīgās mācībās, attiecīgi tieši politiskā dimensija līdz šim bija tā, kas iztrūka, lai Krievijas potenciālajai agresijai Baltijas jūras reģionā pretnostatītu kompaktu militāri stratēģisko struktūru. Ļoti būtisks aspekts ir arī tas, ka abu ziemeļvalstu militārā doktrīna, ar stratēģisko plānošanu sākot, ar konkrētiem ieroču modeļiem beidzot, teju vienmēr bijusi orientēta pamatā uz iespējamu apdraudējumu no austrumiem. Polijas zemnieki apdraud Kijivas – Varšavas attiecības  Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā, Varšava bijusi viena no skaļākajām un spēcīgākajām Kijivas atbalstītājām. Taču divus gadus kopš šī iebrukuma iezīmē poļu zemnieku protesti pie Ukrainas robežas, kas teju apturējuši tālbraucēju satiksmi pār Ukrainas – Polijas robežu. Zemnieki protestē pret ukraiņu graudiem un citiem produktiem, kas, viņuprāt, pārpludinājuši Polijas tirgu, padarot viņu produkciju nekonkurētspējīgu. Viņi ne tikai nelaiž Polijā tālbraucējus no Ukrainas, bet arī izbēruši aptuveni 160 tonnas graudu no vilcieniem, kas ved graudus uz Gdaņskas ostu. Bez pierādījumiem, bet skaļi tiek apvainota arī Ukrainas graudu kvalitāte. Ukrainas valdība vaicā, cik ilgi vēl Polijas valdība pieļaus šo vandālismu, norādot, ka visi produkti caur Poliju brauc aizzīmogotos konteineros, atbilstoši likumam, un Polijā nemaz nepaliek.  Šodien, 28. februārī, plānota Polijas un Ukrainas valdību pārstāvju tikšanās, kurā cer panākt kādu kopsaucēju. Tas gan nebūs viegli, jo aprīlī Polijā gaidāmas pašvaldību vēlēšanas, kur Donalda Tuska koalīcija cer stiprināt savu pārstāvniecību arī vietējā līmenī, un tur  ļoti svarīgas būs lauku iedzīvotāju balsis. Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza.    

Latvijā trūkst padziļinātu pētījumu par pesticīdu klātbūtni pazemes un virszemes ūdeņos lauksaimniecības zemju tuvumā. Turcijas parlaments lemj par Zviedrijas iestāšanos NATO; Ungārija ielūdz zviedrus uz Budapeštu. Saeimas Sporta apakškomisijas sēdē šodien deputāti un uzaicinātie dalībnieki sprieda par valsts kopējo politiku tautas sporta aktivitāšu veicināšanā.

Eiropā paaugstina teroraktu draudu līmeni. Karš nu jau ne tikai Ukrainā, bet arī austrumos. Latvieši ir visur - kā diaspora šobrīd jūtas savās mītnes zemēs, kad pieaug viedokļu polarizācija un ielās sākušies nemieri? Kā vietējās valdības komunicē par drošības pasākumiem mītnes zemē un vai tautieši jūtas pasargāti? Kāda ir saziņa ar Latviju un kādu palīdzību var sniegt Latvijas puse, ja politisko krīžu dēļ apgrutināta ir latviešu ceļotāju vai diasporas dzīve mītnes zemē? Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts diskutē Agnese Saliņa, Ārlietu ministrija Konsulārā departamenta direktore, Agnis Sauka no Latviešu biedrības Beļģijā, Toms Rātfelders, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un ASV Delavēras universitātes doktorants, Dana Celma, latviete, kas dzīvo 14 gadu dzīvo Izraēlā, viņa ir Latviešu biedrības vadītāja Izraēlā, un Justīne Krēsliņa, Eiropas Latviešu apvienības vadītāja no Zviedrijas.  

Aizvadīta konference "Bērnu un jauniešu psihoemocionālā veselība - risinājumi izglītības sistēmā". Ungārija liek šķēršļus Zviedrijas dalībai NATO. "Zero Waste Latvija" paziņo pludmales atkritumu zīmolu audita talkas rezultātus. Valstsvienības basketbolists Artūrs Žagars noslēdz trīs gadu līgumu ar Turcijas "Fenerbahce".

* Pēc Valsts drošības dienesta izvērtējuma melnajā sarakstā iekļauti trīs Latvijā reģistrētā konditorejas uzņēmuma Pobeda Confectionery īpašnieki * Simtiem cilvēku iebrukuši un aizdedzinājuši Zviedrijas vēstniecības kompleksu Irākas galvaspilsētā Bagdādē * Skaistkalnē uztraucas par Lietuvas plāniem Latvijas robežas tuvumā paredzēts būvēt vērienīgu vēja parku

Prigožina dumpis Krievijā gluži kā spoks naksnīgā ceļmalā - pēkšņi pavīdēja un tikpat piepeši arī nozuda, bet tagad ir palicis visu mutēs. Joprojām izskan visdažādākās versijas, kas vāgneriešiem lika iet uz Maskavu un tad griezties atpakaļ, bet skaidrs, ka tas ir nozīmīgs notikums visas pasaules acīs. Par rietumu pasaules reakciju uz Prigožina dumpi runāsim šodien raidījumā. Ir palikušas vien pāris nedēļas līdz NATO samitam un vāgneriešu izgājiens ielauzīsies arī tā dienas kārtībā. Galu galā Prigožins ir devies vai dosies uz Minsku un jautājums, vai un cik viņa izslavēti nežēlīgo kaujinieku pārcelsies līdzi. Un tas ir pavisam blakus mūsu robežām. Aktualitātes vērtē Latvijass Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Andis Kudors. Vāgners un popkorns Vairāki pasaules mediji jau nodēvējuši privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dumpi kā Putina režīmam bīstamāko epizodi visā tā pastāvēšanas vēsturē. Tiek norādīts, ka situācija, kad Maskavai šādā veidā pietuvojas varai nedraudzīgs pašmāju spēks, nav piedzīvota kopš Krievijas pilsoņu kara laikiem. Tikām sociālajos tīklos dumpja dienās parādījās videoklipi, kuros prezidents Zelenskis vai kāds cits Ukrainu simbolizējošs personāžs iekārtojies pie ekrāna ar popkornu un aliņu – tā sakot, vēro šovu. „Mēs rūpīgi vērojam,” „mēs sekojam,” „mēs esam informēti,” „mēs koordinējam mūsu rīcību” – šīs frāzes bija praktiski neiztrūkstošas pirmajos komentāros, kurus dumpja sakarā sniedza pasaules valstu vadītāji un citas amatpersonas. Daži, kā Lielbritānijas premjerministrs Riši Sunaks un Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans aicināja konfliktā iesaistītās puses rīkoties saprātīgi un atbildīgi. Citi, kā Eiropadomes prezidents Šarls Mišels vai Kanādas premjerministrs Džastins Trudo uzsvēra, ka notiekošais ir Krievijas iekšēja lieta. To pašu pauda oficiālās Pekinas un oficiālās Teherānas pārstāvji, pie tam apliecinot savu atbalstu Kremļa varai. Notikumiem attīstoties, vairojās komentāri, kas norādīja uz cēloņsakarību starp Krievijas agresiju pret Ukrainu un stāvokļa destabilizēšanos pašā Krievijā. Kā viena no pirmajām šo viedokli vēl sestdien, 24. jūnijā, pauda Itālijas premjerministre Džordžija Meloni, vēlāk ar līdzīgiem izteikumiem nākot klajā arī NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels, Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens, Austrālijas premjerministrs Entonijs Albanīzs u.c. Austrijas kanclers Karls Nehammers pauda bažas sakarā ar Krievijas kodolarsenālu drošību, savukārt Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku norādīja, ka notiekošais apliecinot, cik pareiza ir Moldovas politika, virzoties projām no potenciālā haosa perēkļa Krievijas un Eiropas Savienības virzienā. Ar spilgtu citātu dumpja laikā izcēlās Čehijas ārlietu ministrs Jans Lipavskis, sakot: „Es tā skatos, ka manas vasaras brīvdienas Krimā tuvojas.”   Ar pastiprinātu interesi notikumus Rostovā pie Donas un Voroņežā vēroja tajās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, kurās darbojas „Vāgnera grupas” algotņi. Cerības, ka Prigožina uzņēmuma nonākšana konfliktā ar Kremli veicinās „vāgneriešu” aizvākšanos no viņu valstīm, izteikuši ļaudis no Sīrijas opozīcijas un Lībijas Nacionālās vienotības valdības, kuras konkurējošo spēku, feldmaršala Haftara valdību, atbalsts „Vāgnera grupas” algotņi. Domājams, ar nervozitāti notiekošo vēro arī Mali un Centrālāfrikas Republikas militāro huntu vadība, ciktāl šīs varas balsta tur izvietotie „vāgneriešu” kontingenti. Kad monstrs tepat aiz stūra Ātrums, ar kādu pa Krieviju pārvietojās sadumpojušos „vāgneriešu” kolonas, liek vēlreiz pārvērtēt NATO ziemeļaustrumu flanga aizsardzības spējas. Lielāku Krievijas vai Baltkrievijas spēku koncentrēšanās Baltijas un Polijas robežu tuvumā, protams, tiktu savlaicīgi pamanīta, un alianses spēki attiecīgi mobilizētos. Taču nav izslēdzama salīdzinoši pēkšņa samērā nelielu, taču labi sagatavotu un vadītu vienību parādīšanās, kas arī var būt nopietns destabilizējošs faktors. Pamatu vēl lielākām bažām rada tas, ka karakungs Prigožins ar vairākiem tūkstošiem savu rīkļurāvēju, cik noprotams, grasās vismaz uz laiku ieperināties Baltkrievijā, gluži tuvu Latvijas un Lietuvas robežām. Tāpat „Vāgnera grupas” dumpis liek nopietni apsvērt plašākus drošības jautājumus – cik liela ir nopietnu iekšēju juku iespējamība Krievijā, kas tādā gadījumā notiktu ar Krievijas kodolieroču un citu masu iznīcināšanas ieroču arsenāliem, kurp varētu virzīties potenciālās bēgļu straumes. Viss iepriekšminētais noteikti būs nākamā NATO samita uzmanības centrā, kad tā dalībnieki 11. un 12. jūlijā tiksies Viļņā. Lietuvas prezidents Gitans Nauseda gan izteicies, ka pēdējie Krievijas notikumi neliekot būtiski mainīt vispārējo alianses drošības plānu reģionam, tomēr nenākas šaubīties, ka tie kalpos par argumentu vēl intensīvākai šo spēju stiprināšanai. Kopumā Viļņas samita visvairāk diskutētais jautājums diezgan nepārprotami būs Ukrainas uzņemšanas nosacījumi – cik drīz pēc kara beigām tas varētu notikt. Vēl viena samita dienaskārtības tēma ir Turcijas joprojām bloķētā Zviedrijas uzņemšana aliansē. Tāpat aktuāls ir jautājums par nākamo alianses ģenerālsekretāru, jo Jenss Stoltenbergs paudis nodomu oktobrī šo amatu pamest. Taču nav izslēgts, ka viņam nāksies tajā uzkavēties vēl kādus mēnešus, ja dalībvalstis nespēs operatīvi izraudzīt funkciju pārņēmēju. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Es vēlos paturēt valodu, nodot tālāk saviem bērniem latvisko mantojumu, to, kas man ir svarīgs un kas tieši saistīts ar Latviju - mākslu, mūziku, kultūru. Tas ir saskaņā ar manu sirdsapziņu. Tā saka Agnese Blaubārde, viena no raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts dalībniecēm. Viņu kopā ar aktīvu un aizrautīgu Zviedrijas latvieti Signi Rirdanci satikām Stokholmas latviešu skolā. "Jo ilgāk es esmu projām, jo ciešāka saite. Atceros to sajūtu, atgriežoties Latvijā pēc vairākiem Francijā pavadītiem gadiem, kur nebiju runājusi latviski. Tā bija vienreizēja sajūta runāt atkal latviešu valodā - es dzirdēju sevi! Es vēlos paturēt valodu, nodot tālāk saviem bērniem latvisko mantojumu, to, kas man ir svarīgs un kas tieši saistīts ar Latviju - mākslu, mūziku, kultūru. Tas ir saskaņā ar manu sirdsapziņu. Man ir cieša saite ar Latviju, jo man ir svarīga mana dzimta, savu ģimenes koku esmu izpētījusi septiņās paaudzēs."  Tā par sevi savulaik sacījusi Agnese Blaubārde. Viņa šobrīd vada Stokholmas latviešu skolu un tieši tāpēc saruna norit šajā skolā. Bet Agneses profesionālā dzīve ikdienā ir saistīta iekštelpu dizainu un konceptu dažādām Zviedrijas izglītības iestādēm. Un arī šī skola, kurā tiekamies, ikdienā ir Zviedrijas mācību iestāde. Pirms tikšanā par otru sarunas dalībnieci Signi Rirdanci zināms, ka dzimusi un augusi Latvijā, Bauskā. Kopš 2010. gada dzīvo Stokholmā te strādā, mīl un audzina vīru un bērnus, lasa sēnes, spēlē cītaru tautas mūzikas un danču grupā "Stokholmas spēlmaņi". Viņas ikdiena saistīta Eiropas Savienības institūciju Stokholmā, jau desmit gadus brīvajā laika Signe ir arī skolotāja Stokholmas latviešu skolā un nule uzrakstījusi maģistra darbu, kurā pētījusi Zviedrijas latviešu diasporas bērnu valodu.   

ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnā. Āfrikas valstu līderi aicina Putinu sākt miera sarunas ar Ukrainu. Skandināvu akcija pret Krievijas tirgū esošajiem rietumu uzņēmumiem. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Sazināmies ar Ingu Purgali Zviedrijā. Blinkens Pekinā – runāts par visu, sarunāts nedaudz Šīs nedēļas sākumā notika Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena oficiāla vizīte Ķīnas Tautas republikā. Tas ir pirmais šāda līmeņa amerikāņu amatpersonas apmeklējums totalitārajā Āzijas lielvalstī pēdējo piecu gadu laikā; apmeklējums, kas tika gaidīts ar zināmām cerībām uz līdzšinējās attiecību lejupslīdes apturēšanu. Vismaz retorika šai ziņā dod pamatu piesardzīgam optimismam. Uz to vedina, pirmkārt, tas, ka amerikāņu ārlietu resora vadītāju iepriekš neizsludinātā vizītē pieņēma Ķīnas valsts un kompartijas līderis Sji Dziņpins. Viņa tikšanās ar rangā zemāku amerikāņu amatpersonu apliecina Pekinas nopietnu vēlmi uzlabot attiecības. Un ja šī tikšanās ilga tikai kādas 35 minūtes, tad ar savu ķīniešu kolēģi Ciņu Ganu valsts sekretārs sarunājās apmēram septiņas ar pusi stundas. Tāpat viņš tikās arī ar Ķīnas kompartijas centrālkomitejas ārlietu nodaļas vadītāju Vanu Ji. Kā tika uzsvērts publiskajās uzstāšanās, sarunās skarts praktiski viss abas puses interesējošo aktualitāšu loks – Taivānas statuss un situācija, Krievijas agresija pret Ukrainu, cilvēktiesību stāvoklis Ķīnā, sevišķi Siņdzjanā, Tibetā un Honkongā, arī Ķīnā ražotā sintētiskā opiāta fentanila nelegālais imports Savienotajās Valstīs. Kas attiecas uz Taivānu, valsts sekretārs Blinkens vēlreiz apliecināja Vašingtonas nemainīgo nostāju, atzīstot Pekinas valdību par vienīgo Ķīnas suverēno varu, tomēr brīdināja sarunu partneri atturēties no provokatīviem soļiem pret faktiski neatkarīgo valsti. Savukārt Ķīnas puse apliecināja, ka tā neatbalstīs Krieviju ar letāla bruņojuma piegādēm. Uz to gan amerikāņu viesis aizrādīja, ka šai ziņā trūkst pārliecības par ķīniešu privāto kompāniju godprātību. Daudzi novērotāji sevišķi uzsver Sji Dziņpina teikto, ka Ķīna respektējot Savienoto Valstu intereses un nemēģinot apstrīdēt to lomu pasaulē vai tās šai ziņā aizstāt. Šāda retorika šķiet solis atpakaļ pēc visa, ko Pekina teikusi un darījusi attiecībās ar Savienotajām Valstīm apmēram pēdējā gada laikā. Tiesa, kādas konkrētas nozīmīgas vienošanās Entonija Blinkena vizītes laikā netika sasniegtas, tai skaitā nenotika cerētā kontaktu atjaunošana starp abu valstu aizsardzības resoriem. Šie kontakti tika pārtraukti februārī, kad tika notriekta Savienotās Valstis pārlidojusī ķīniešu izspiegošanas zonde. Āfrika māca mieru Eiropai Pagājušās nedēļas nogalē Kijivu un Maskavu apmeklēja augsta līmeņa Āfrikas valstu delegācija, kurā ietilpa Dienvidāfrikas, Ēģiptes, Senegalas, Kongo Republikas, Komoru, Zambijas un Ugandas pārstāvji. Centrālā figūra šai delegācijā bija Dienvidāfrikas Republikas prezidents Sirils Ramafosa. Brauciena deklarētais mērķis bija miera procesa iniciēšana un, kā uzsvēra Dienvidāfrikas līderis, šī ir pirmā reize, kad Āfrikas pārstāvji iesaistās šādā misijā ārpus kontinenta robežām. Kā zināms, Āfrika nopietni cieš no labības un minerālmēslu piegāžu apsīkuma karadarbības rezultātā. Tomēr miera plānam, kuru Kijivā piedāvāja Dienvidāfrikas prezidents, raksturīga viņa valstij un vairākām citām Āfrikas nācijām raksturīgā nenoteiktā nostāja pret Krievijas agresiju. No konkrētajā misijā iesaistītajām, sevišķi Dienvidāfrika un Uganda uzlūkojamas par Kremļa režīma netiešām atbalstītājām. Arī šī brauciena laikā prezidents Ramafosa atkārtoja savus ieskatus, proti – Krievijas iebrukumu Ukrainā esot veicinājusi pati Ukraina un arī rietumvalstis. Attiecīgi, delegācijai viesojoties Maskavā, Kremļa režīma līderis Putins uzteica tās „līdzsvaroto” pozīciju. Tomēr, runājot par miera plānu, agresorvalsts vadītājs izteicās, ka vairākus tā punktus būšot grūti īstenot. Netiešs mājiens par Kremļa attieksmi ir arī tas, ka delegācijas uzturēšanās Kijivā neatturēja Krievijas spēkus no kārtējās raķešu apšaudes. Savukārt prezidents Zelenskis afrikāņu viesiem nepārprotami norādīja, ka nekādi diplomātiski risinājumi nav iespējami, kamēr Ukrainas teritorijā atrodas Krievijas okupanti. Rezumējot – Āfrikas līderu misijas konkrētie panākumi, kā jau varēja sagaidīt, ir teju nekādi, ja neskaita solījumus turpināt procesu. Kas attiecas uz skaļi nedeklarēto, iespējams, Āfrikas valstu līderiem ir izdevies mazināt Kremļa saimnieka vēlmi izstāties no vienošanās, kas nodrošina Ukrainas labības eksportu uz Āfriku no Melnās jūras ostām. Asinis šokolādē Savienotajās Valstīs bāzētā transnacionālā kompānija „Mondelēz International” ir viens no lielākajiem konditorejas izstrādājumu ražotājiem pasaulē. Tās ienākumi 2021. gadā bija nepilni 29 miljardi, un peļņa – vairāk nekā 4 miljardi ASV dolāru. Koncerna paketē ir vairāk nekā četrdesmit zīmoli, tai skaitā tādi pasaulē un arī Latvijā atpazīstami kā „Milka”, „Belvita”, „Cadbury”, „Côte d'Or”, „Daim”, „Halls”, „Marabou”, „Oreo”,  Toblerone”, „Philadelphia Cream Cheese”. Pagātnē kompānija bijusi iesaistīta vairākos skandālos, kas saistīti ar globālo pārtikas ražotāju sociāli un ekonomiski bezatbildīgu politiku Āfrikas valstīs. Līdz ar citiem ražotājiem „Mondelēz” ticis vainots par to, ka iepērk kakao pupiņas no plantācijām Kotdivuārā un Ganā, kuras izveidotas, izcērtot aizsargājamus mežu masīvus, kā arī no plantācijām Mali, kurās tiek izmantots bērnu vergu darbs. Kompānija reaģēja, deklarējot godīgas ražošanas standartu ieviešanu un programmas bērnu verdzības apkarošanai. Tagad globālais našķu ražotājs saskāries ar jaunu reputācijas izaicinājumu: 25. maijā Ukrainas Nacionālā korupcijas novēršanas aģentūra iekļāva „Mondelēz International” savā kara atbalstītāju sarakstā. Iemesls ir tas, ka kompānija pēc 24. februāra nav pārtraukusi darbību Krievijā, turpina tur tirgoties, ražot un maksāt nodokļus agresorvalsts budžetā. Kā liecina muitas dati, atsevišķu kompānijas produktu imports Krievijā pat pieaudzis, tāpat kā kompānija peļņa, jo tā pārstājusi reklamēties un samazinājusi citus nenozīmīgākos tēriņus. Visstraujāk uz Ukrainas deklarēto reaģēja koncerna sadarbības partneri Ziemeļvalstīs. Ar „Mondelēz” saistītos zīmolus pārtraukušas tirgot nacionālās aviosabiedrības SAS un „Norwegian Air”, Zviedrijas publiskais dzelzceļa pārvadātājs SJ, viesnīcu ķēde „Srawberry”, mazumtirgotājs „Elkjop”, kuģniecības kompānija „Fjord Line” u.c. Sadarbību ar koncernu pārtraukušas Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas futbola asociācijas. Boikotētājus nekavē tas, ka vairākiem „Mondelēz” zīmoliem, kā saldumu ražotājiem „Marabou” un „Freia” vēsturiski ir Skandināvijas izcelsme. Saskarsmē ar presi kompānija līdz šim skopi komentēja šībrīža boikotu, taču koncerna iekšienē izplatīts tā Eiropas tīkla prezidenta Vinsa Grūbera paziņojums, kurā viņš sūkstās par nevienlīdzīgu attieksmi – citi ražotāji, kuri arī nav pametuši Krievijas tirgu, šādi netiekot boikotēti. Tajā pat laikā, kā ziņo aģentūra „Reuters”, pret „Mondelēz” vadības rīcību sākuši protestēt uzņēmuma darbinieki Austrumeiropā. Cita starpā minēts, ka jau martā attiecīgu vēstuli parakstījuši 130 nodarbinātie Baltijas valstīs. Ar līdzīgiem protestiem saskārušies arī divi citi pārtikas ražošanas giganti – „Nestle” un „PepsiCo”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Daudzi runā par mākslīgo intelektu, daži to saprot. Ko mācīties augstskolās šodien, lai būtu konkurētspējīgs nākotnē? Vai Latvijas izmēra, Zviedrijas izmēra valsts var būt konkurētspējīga globālajā izglītības tirgū? Kāpēc Latvijā mācīties angliski ir nacionāla sāpe un reizē nepieciešamība? Noklausies īsu un iesaistošu sarunu ar Rīgas Ekonomikas augstskolas rektoru Andersu Pālzovu. Diskusiju vada DIENA PĒC autors, Accenture Baltics vadītājs Maksims Jegorovs. 

Zelenskis – globālās politikas zvaigzne. Ungārijas īpašā nostāja Krievijas agresijas pret Ukrainu sakarā. Grieķija saglabā politisko kursu. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Jānis Kapustāns, Nacionalās Aizsardzības akadēmijas pētnieks. Grieķija saglabā politisko kursu Grieķijas labēji centriskajai valdībai ir izdevies iegūt valsts iedzīvotāju nozīmīgas daļas uzticību, un tā arī turpmāk paliks pie varas stūres. To ļauj secināt 21.maijā notikušo vēlēšanu rezultāti, saskaņā ar kuriem līdzšinējā varas partija „Jaunā demokrātija”, viena no vecākajām grieķu partijām, ieguvusi apmēram 41% balsu un, attiecīgi, 146 no 300 Grieķijas parlamenta deputātu vietām. Partijas sniegums ir nedaudz labāks nekā iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā, taču šoreiz ar to ir par maz, lai, kā līdz šim, veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Iemesls tāds, ka starplaikā ir stājies spēkā jauns vēlēšanu likums. Agrāk vēlēšanās proporcionāli tika sadalītas 250 deputātu vietas no 300, savukārt atlikušās piecdesmit tika papildus piešķirtas vislabāko rezultātu ieguvušajai partijai. Tagad šāda kārtība ir spēkā tikai tad, ja pēc vēlēšanām koalīciju izveidot neizdodas un tiek rīkotas atkārtotas vēlēšanas. „Jaunās demokrātijas” līderis, premjerministrs Kiriaks Micotakis, jau paziņojis, ka īstenos tieši šādu scenāriju. Parlamenta sastāvs ir tāds, ka viņam šai ziņā ir visas iespējas. Galvenais konkurents, Radikāli kreiso un progresīvo koalīcija jeb SIRIZA, kas bija pie varas līdz 2019. gadam, tikusi vien pie 20% balsu un 71 deputātu mandāta. Šai bijušā premjera Alekša Cipra partijai nav iespēju izveidot vairākuma koalīciju ne kopā ar idejiski tuvo kreisi centrisko aliansi PASOK, kurai ir 41 mandāts, un pat ne piepulcinot galēji kreisos – Grieķijas Komunistisko partiju ar tās 26 mandātiem. Var piebilst, ka grieķu komunistus, kuri joprojām turas pie ortodoksālā marksisma dogmām, no mēreni kreisajiem šķir arī visai liela ideoloģiska plaisa. Piektais spēks, kas iekļuvis parlamentā, ir galēji labējā, ultranacionālistiskā partija „Grieķu risinājums”. Kā SIRIZA veiksmes atslēgu komentētāji min visnotaļ pozitīvo ekonomikas izaugsmi, kas pagājušogad sasniegusi 6%. Premjerministram Micotakim, acīmredzot, ir izdevies pārliecināt vēlētājus, ka viņš ir īstais, kurš spēs arī turpmāk uzturēt šo attīstības tempu. Zelenskis – globālās politikas zvaigzne Viens no Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska talantiem, kuram likusi izpausties viņa valsts izmisīgā cīņa pret Krievijas agresiju, ir māka veidot un uzturēt starptautiskos kontaktus. Pateicoties tiem, Ukraina saņem arvien plašāku sabiedroto palīdzību, kas palielina tās cerības uz kara mērķu sasniegšanu. Un laikam gan nav nejaušība, ka tieši šobrīd, kad kuru katru brīdi tiek sagaidīta Ukrainas spēku ofensīva, valsts vadītāja ārpolitiskā aktivitāte sasniegusi vēl nepieredzētus apjomus. Aizpagājušās nedēļas nogalē un pagājušās nedēļas sākumā viņš apmeklēja Romu, arī Vatikānu, Berlīni, Parīzi un Londonu, tiekoties, attiecīgi, ar premjerministri Meloni un prezidentu Matarellu, pāvestu Francisku, kancleru Šolcu, prezidentu Makronu un premjerministru Sunaku. Visos gadījumos galvenais temats bija atbalsts Ukrainai, kas, jo sevišķi Londonā un Berlīnē, ietvēra arī ļoti nozīmīgas ieroču piegādes. Savukārt pagājušajā piektdienā, 19.maijā, Francijas valdības sagādātā lidmašīna nogādāja Zelenski Saūda Arābijas rietumu pilsētā Džidā, kur uz kārtējo samitu bija pulcējušies Arābu valstu līgas vadītāji. Saprotams, šī ierašanās nebija iepriekš izziņota, un sevišķi netīkama tā nepārprotami bija ciešākajam Maskavas sabiedrotajam arābu pasaulē – Sīrijas diktatoram Bašaram Asadam, kurš pēc 12 gadu pārtraukuma atkal ticis pielaists līgas sanāksmē. Starp samita dalībniekiem bija dažs labs, kurš uztur draudzīgas attiecības ar Kremli, un arī pārējie ietur neitrālu nostāju, dažos gadījumos sniedzot humāno atbalstu Ukrainai, taču nepievienojoties sankcijām pret Krieviju. Gluži citāda gaisotne valdīja pasaules septiņu ietekmīgāko brīvā tirgus valstu jeb G7 samitā Japānas pilsētā Hirosimā, kur Zelenskis ieradās sestdien. Arī šajā gadījumā līdz pat nolaišanās brīdim nebija skaidrs, vai Ukrainas līderis pievienosies samita dalībniekiem. Dažas stundas pirms tas notika, Savienotās Valstis paziņoja, ka tās apmācīs ukraiņu pilotus lidošanai ar iznīcinātājiem F-16 un neiebildīs, ja sabiedrotie nodos šos modernos lidaparātus Ukrainai. Tāpat jau pirms Zelenska ierašanās G7 līderi deklarēja apņemšanos izvērst tālākas sankcijas pret Krieviju, lai kavētu tās militāro spēju pieaugumu. Kā atzīst novērotāji, pēc ierašanās Ukrainas vadītājs nepārprotami kļuva par samita zvaigzni, tomēr visa notikuma svarīgākais akcents palika nemainīgs, un tā bija Ķīnas ekspansija reģionāli un globāli. Pieņemtajos dokumentos nosodīta Pekinas tendence izmantot starptautisko tirdzniecību kā ietekmes sviru un pausts nepārprotams atbalsts Taivānas neatkarībai. Ka ierasts, samitā piedalījās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, kā arī uzaicinātie vairāku citu valstu vadītāji. Kā sevišķi nozīmīga tiek atzīmēta prezidenta Zelenska tikšanās ar Indijas premjerministru Narendru Modi. Īpašie viedokļi Pagājušajās dienās Eiropas politikas degpunktā jau atkal nonākusi Ungārijas un tās premjera Viktora Orbana īpašā nostāja Krievijas agresijas pret Ukrainu sakarā. Ungārija turpina bloķēt kārtējo militārās palīdzības izmaksu Ukrainai piecsimt miljonu apmērā no t.s. Eiropas miera mehānisma – finanšu instrumenta, kas paredzēts Eiropas Savienības partnervalstu aizsardzības spēju stiprināšanai. Tāpat Budapešta atsakās piekrist nākamās savienības sankciju paketes ieviešanai, kuras fokusā ir cīņa pret Krievijas sankciju apiešanu caur trešajām valstīm. Konkrētais iegansts, ko min ungāru puse, ir Ungārijas banka „OTP Bank”, kuru Kijiva iekļāvusi karu atbalstošo institūciju sarakstos. Kā apgalvo Budapešta, šādas apsūdzības esot nepatiesas. Pirmdien notikušajā Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksmē, kur risināti tieši šie jautājumi, kā informējuši anonīmi avoti diplomātu aprindās, esot notikusi diezgan asa viedokļu apmaiņa starp Vācijas ārlietu ministri Annalēnu Bērboku un viņas ungāru kolēģi Pēteru Sījārto. Bez jau minētā konkrētā apstākļa Ungārijas ārlietu resora vadītājs izteica arī vispārīgākus argumentus par to, ka sankcijas pret Krieviju esot bezjēdzīgas un līdz šim nav devušas nekādus rezultātus. Vakar intervijā aģentūrai „Bloomberg” šo tēmu izvērsa arī Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans. Paziņojis, ka viņa viedoklis nesakrītot ar „Eiropas meinstrīmu”, viņš postulēja, ka Ukrainai nav izredžu uzvarēt karā pret Krieviju un, attiecīgi, militārs atbalsts tai tikai turpinot asinsizliešanu; vienīgais risinājums esot sēsties pie sarunu galda ar Maskavu. Ungārijas valdības īpašā nostāja, kā zināms, ir bijis pastāvīgs drauds Eiropas Savienības vienotai rīcībai, reaģējot uz Krievijas agresiju pret Ukrainu. Tāpat Ungārija kā NATO dalībvalsts joprojām nav akceptējusi Zviedrijas uzņemšanu aliansē. Šai ziņā Budapešta pievienojusies striktākajai Zviedrijas uzņemšanas pretiniecei – Turcijai. Turcijas ieskatā Stokholma sniedz atbalstu kurdu teroristiem, savukārt Budapeštai netīkot Zviedrijas aizrādījumi par demokrātijas stāvokli Ungārijā, kas, ka zināms, ir jau ilglaicīgs spriedzes moments tās attiecības ar Eiropas Savienību. Visai izplatīts ir ieskats, ka situācija varētu mainīties pēc Turcijas prezidenta vēlēšanu otrās kārtas, lai kāds arī būtu tās iznākums. Ankarai mainot savu nostāju, Budapešta negribētu palikt vienīgais autsaiders. Pirms dažām dienām intervijā telekanālam CNN prezidents Erdogans gan vēlreiz uzsvēra, ka Zviedrija neesot labojusies un, attiecīgi, neesot pieņemama Turcijai kā NATO dalībvalsts. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Situācija Kalnu Karabahā. Notikumu attīstība pilsoņu kara sašķeltajā Sīrijā. Priekšvēlēšanu cīņas Turcijā. Aktualitātes komentē vēstures zinātņu doktors, politologs Ojārs Skudra. Situāciju Sīrijā ierakstā analizē Tuvo Austrumu eksperts Toms Rātfelders. Hibrīdekooperācija Lačinas koridorā 2020. gada rudenī Azerbaidžānas bruņotie spēki īstenoja sekmīgu ofensīvu valsts rietumdaļā, atgūstot lielu daļu teritoriju, kuras kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem kontrolēja armēņu spēki. Starptautiski neatzītā Arcahas Republika jeb Kalnu Karabaha, armēņu kompakti apdzīvots reģions, kas padomju periodā bija autonoma republika Azerbaidžānas PSR sastāvā, tika izolēts no Armēnijas pamatteritorijas. Saskaņā ar vienošanos par uguns pārtraukšanu, kuru 2020. gada novembrī parakstīja Armēnijas prezidents Pašinjans, Azerbaidžānas prezidents Alijevs un Krievijas prezidents Putins, tika garantēta transporta pārvietošanās pa autoceļu, kas savieno Kalnu Karabahu ar Armēniju. Trasei pieguļošā teritorija, dēvēta par Lačinas koridoru, tika nodota Krievijas miera uzturēšanas spēku kontrolē. Taču pagājušā gada decembra vidū šo sakaru artēriju bloķēja azerbaidžāņu civiliedzīvotāju grupas, kuras sevi dēvēja par vides aktīvistiem. Viņu deklarētais motīvs bija nepieļaut, ka no Kalnu Karabahas uz Armēniju tiktu izvesti tur iegūtie derīgie izrakteņi. Notikumu vietās bija klāt arī Azerbaidžānas valsts mediju pārstāvji. Krievijas kontingenta kareivji praktiski nepretojās autoceļa bloķēšanai. Rezultātā apmēram 120 000 Arcahas Republikas iedzīvotāju nonāca izolācijā un jau drīz sāka izjust dažādu preču deficītu; janvāra vidū republikas vadība ieviesa vairāku pārtikas produktu normēšanu. Medikamentu u.c. materiālu trūkuma dēļ smaga situācija izveidojās veselības aprūpē. Pieaugot starptautiskās sabiedrības satraukumam par blokādi un tās sekām, Azerbaidžānas puse intensīvi izplatīja dažādas notikušā versijas, cita starpā apgalvojot, ka patiesībā autoceļu bloķējot Krievijas miera uzturētāji, ka t.s. vides aktīvisti ļaujot brīvi pārvietoties humānās palīdzības kravām un ka Azerbaidžānas valdība gatava nodrošināt Kalnu Karabahas vajadzības. Tomēr pagājušie mēneši rāda gluži citu ainu. Ceļa bloķētāji ļauj izbraukt tikai Krievijas militārā kontingenta un Starptautiskā Sarkanā krusta transportam. Kopš decembra tiek traucēta arī dabasgāzes un elektroenerģijas piegāde no Armēnijas. Tas viss liek raksturot situāciju Arcahas Republikā kā uz humānās katastrofas sliekšņa esošu. Apvienoto Nāciju Tiesas spriedums, kas liek Azerbaidžānai nodrošināt brīvu kustību cauri Lačinas koridoram, kā arī attiecīgas Eiroparlamenta rezolūcijas, tiek ignorētas. Baku vara norobežojas no notiekošā, uzstājot, ka trases bloķēšana ir nevalstisku aktīvistu pasākums. Tas ir ļoti apšaubāms apgalvojums kaut vai tādēļ, ka Lačinas koridora rajonā iespējams nokļūt tikai ar īpašu Azerbaidžānas drošības iestāžu atļauju, kuru, starp citu, nesaņem arī ārvalstu un neatkarīgie azerbaidžāņu žurnālisti.   Šī gada „svarīgākās vēlēšanas” 14. maijā paredzētās vēlēšanas Turcijā, kad elektorāts piešķirs mandātus sešiem simtiem parlamenta deputātu un notiks Turcijas prezidenta vēlēšanu pirmā kārta, resurss „Politico” nodēvējis par 2023. gada globāli svarīgākajām vēlēšanām. Pašreizējā starptautiskajā situācijā Turcija izrādījusies nozīmīgi iesaistīta daudzos procesos, tāpēc ar varas situāciju Ankarā saistās kā bažas, tā cerības. Ja savā vietā paliks līdzšinējas prezidents Radžips Taijips Erdogans, viņš, ļoti iespējams, centīsies bīdīt valsti vēl tālāk konservatīvā islāma vērtību virzienā iekšpolitiski, ārpolitikā agresīvi apliecinot reģionālas lielvalsts statusu un netiecoties pēc sadarbības ar Rietumu demokrātijām. Ja, savukārt, viņa vietu ieņems galvenais sāncensis, Republikāniskās tautas partijas līderis Kemals Kiličdaroglu, var prognozēt Turcijas centienus aktivizēt dialogu ar Eiropas Savienību un attiecību uzlabošanos ar Savienotajām Valstīm. Uz izkļūšanu brīvībā varētu cerēt daudzi šobrīd cietumos esošie Erdogana politiskie pretinieki. Turcija varētu kļūt konstruktīvāks partneris bēgļu problēmas risināšanā, domājams, beigtu bloķēt Zviedrijas uzņemšanu NATO. Arī attiecībās ar Krieviju Turcija varētu tuvināties NATO kopējai līnijai, lai gan diezin vai pilnībā pievienotos rietumvalstu ieviestajām sankcijām pret Putina režīmu. Pēdējā mēneša laikā abu galveno prezidenta amata kandidātu reitingi svārstījušies ap 45% atzīmi, periodiski te vienam, te otram iegūstot viena divi procentu pārsvaru. Divi citi kandidāti nozīmīgi atpaliek no abiem līderiem, tomēr viņu piedalīšanās palielina iespēju, ka būs nepieciešama otrā prezidenta vēlēšanu kārta. Erdogana galvenie trumpji ir konservatīvi islāmiskās vērtības un ambiciozā ārpolitika, savukārt klupšanas akmens viņam var izrādīties vājie ekonomikas rādītāji un valdības nepārliecinošais veikums februārī notikušās zemestrīces seku novēršanā. Parlamenta vēlēšanās arī nozīmīgākie pretendenti ir, attiecīgi, Erdogana un Kiličdaroglu vadītie bloki – Tautas alianse un Nacionālā alianse. Tautas alianses lielākais spēks ir Erdogana vadītā „Taisnīguma un Attīstības partija”, tās nozīmīgākais partneris – galēji labējā, ultranacionālistiskā Nacionālistu kustības partija. Līdzīga kombinācija ir Nacionālajā aliansē, kuru Kiličdaroglu Republikāniskā tautas partija veido ar Labo partiju, mēreni nacionālistisku spēku. Bez nosauktajām četrām reāla iespēja iekļūt parlamentā, pārvarot 7% barjeru, ir vēl arī Kreiso zaļo partijai, kura kopā ar vairākiem citiem kreisajiem spēkiem veido Darba un brīvības aliansi. Maskavas ģeopolitiskais „pokers” Kopš pagājušā gada nogales risinās dialogs četrpusējā formātā, kura iniciatore ir Krievija, piedaloties arī Turcijai, Irānai un Sīrijas Asada režīmam. Reģiona lielvalstis, kas iesaistītas, t.sk. konfrontējušas ilgstošajā Sīrijas pilsoņu karā, tagad mēģina vienoties par ietekmes sadali un interešu saskaņošanu. Kārtējā sarunu raundā Maskavā 25. aprīlī pulcējās dalībvalstu aizsardzības ministri un izlūkdienestu vadītāji. Viens no galvenajiem jautājumiem sarunās ir Sīrijas bēgļu problēma. Turcija būtu ieinteresēta šo vairāk nekā trīs ar pusi miljonu atgriešanā viņu dzimtenē. Savukārt Sīrija vēlētos, lai Turcijas bruņotie spēki atstāj to okupētos rajonus Sīrijas ziemeļos. No vienas puses, šodienas dialogu apgrūtina pagātnes bagāža – tas, ka Turcija savulaik atklāti atbalstījusi pret Asada režīmu karojošus grupējumus. No otras puses, visus iesaistītos Sīrijas kontekstā vieno tas, ka tiem nepatīk amerikāņu joprojām pastāvošā klātbūtne šai konfliktā. Amerikāņi Sīrijā atbalsta pirmām kārtām kurdu bruņotos grupējumus, kuri joprojām kontrolē daļu teritoriju valsts ziemeļaustrumos. Turcija šos kurdu grupējumus uzskata par teroristiskiem un ar bruņotu spēku izspiedusi no dažiem Sīrijas pierobežas rajoniem. Arī vispārējā spriedze, kas nu jau vairākus gadus vērojama Turcijas un Savienoto Valstu attiecībās, nepārprotami veicina Ankaras vēlmi sēdēt pie kopīga sarunu galda ar amerikāņu tradicionālajiem nedraugiem – Krieviju un Irānu, un viņu aizbilstamo – Asada režīmu. Līdz šim gan dialogs nav risinājies īpaši raiti, jo Turcija bijusi vairāk aizņemta ar iekšpolitiskām problēmām. Šai ziņā izmaiņas varētu nest drīzumā gaidāmās Turcijas vēlēšanas. Tiek spekulēts par iespēju, ka Turcijas attiecību uzlabošanās ar Sīriju varētu pamudināt vēl kādas reģiona valstis kļūt labvēlīgākām pret Asada režīmu. Jau šobrīd šāds attiecību atkusnis vērojams Sīrijas attiecībās ar Ēģipti un Saūda Arābiju. Kā vēl viens iespējams izlīdzējs ar Damasku – tiek minēta Katara.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.     

Bija laiks, kad cilvēku zināšanas par pasauli sev apkārt bija visai ierobežotas. Kartes, kas savulaik tapa, šodien daudziem liktu pasmaidīt par savdabīgo ģeogrāfiju. Tomēr, ja savulaik sevī nesa reliģisku un fundamentālu tā laiku sabiedrības uzskatu, mūsdienās tās precīzi un  tieši norāda, kas konkrētā vietā ir sastopams. Cik labi kartēta ir planētas sauszeme, ūdeņi un cilvēku apdzīvotās vietas, vai zinām visus neskartos stūrus? Vai zinām visus ceļus, visas upes, kalnus un kā ir okeāniem? Vai pilsētās katrai ielai ir savs nosaukums, katrai mājai - sava adrese un vai kaut kur vēl ir kāda neizpētīta un kartogrāfiem nezināma vieta, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētie profesori Kristaps Lamsters un Māris Bērziņš. Mērnieku laiki Vidzemē 17. gadsimtā 17. gadsimtā pēc vairākus gadus ilgušā kara starp Zviedriju un Polijas- Lietuvas ūniju, pamieram iestājoties, Zviedrija savā valdījumā iegūst Vidzemi un Igaunijas dienvidu daļu. Lai  apzinātu savas teritorijas toreizējais Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs sūta uz Lielvidzemi (kā tolaik dēvēja šīs Zviedrijas īpašumā esošās teritorijas) zviedru mērniekus, kuri tad svaigi apmācīti mērniecības zinībās Upsalas universitātē,  uzmēra un kartē zemi. Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste, vēsturniece Justīne Timermane pēta, ar kādiem instrumentiem un kā šeit ir darbojušies zviedru mērnieki. Justīne Timermane raksta Turaida muzejrezervāta  publicētajā materiālā, ka mērniecības kandidātiem bija jābūt kompetentiem ģeogrāfijā un matemātikā, īpaši ģeometrijā, jāprot apieties ar mērnieku instrumentiem un zīmēt. Mērnieks, kurš nebija nokārtojis eksāmenu, saucās par pagaidu mērnieku. Nākamā pakāpe bija ārkārtas mērnieks, bet pēc noteikta laika dienestā varēja kļūt par kārtējo mērnieku. Tā laika kartēs tiek parādītas ēkas – cietokšņi, kungu nami, zemnieku mājas,  protams, muižu teritorijas un ceļi. Kā teic Justīne Timermane, tad 17. gs. te  darbojušies vairāk nekā 40 Zviedrijā skolotu mērnieku. Daudziem šī bija pieredze, kas viņus sagatavoja eksāmenam un bruģēja turpmāko karjeru.

Kad notiek globālas krīzes, lielākie cietēji ir tie, uz kuru pleciem gulstas lielāka atbildība par līdzcilvēkiem. Krīžu laikā visvairāk cieš tās sabiedrības grupas, kurām ir mazāk iespēju pārstāvēt savas tiesības. Visā pasaulē tās ar lielu pārsvaru ir sievietes. Arī šobrīd pasaulē tieši sievietes ir tās, kuras visvairāk cieš no dabas katastrofām ekonomiskām problēmām vai pandēmijas. Kāpēc tieši sievietes to izjūt visvairāk un kā globālās krīzes ietekmējušas arī latviešu sieviešu dzīvi, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes pētnieki Veronika un Elgars Felči. Ir tapis pētījums par sieviešu attieksmēm un nesenām krīzēm saistība ar karu un pandēmiju. Pētījuma pamatā ir septiņas diskusijas ar Latvijas sievietēm no dažādiem reģioniem un ar dažādām dzīves situācijām. "Gribēja parādīt sieviešu perspektīvu. Runāju ar dažādām sievietēm dažādās dzīves situācijās. Fokusa grupu diskusiju galvenais mērķis bija izzināt neaizsargātību saistībā ar sociāliem resursiem, kas tieši saistīti gatavību klimata krīzēm, domājot par to vai sievietēm ir laiks un resursi sagatavoties tām un vai viņas to dara," skaidro Veronika Felce. "Parādījās liela tēmu daudzveidība, krīžu daudzveidība un klimata krīzes pakārtotā loma sieviešu perspektīvā. (..) Klimata krīze sievietēm paliek ēnā," atzīst Elgars Felcis. Runājot par situāciju Latvijā, Veronika Felce atzīst, ka sievietes vērtē, ka vīrieši ir neuzticami. "Pat tagad, kad nav tādas lielas ekonomiskas krīzes pēdējos gados un jaunā vīriešu paaudze cenšas būt vairāk iesaistīta mājsaimniecībā, būt ar bērniem, ļoti bieži parādās starppaudžu sieviešu trauma, ka vīrieši ir neuzticami, ka viņām jātiek galā ar visu pašām. Tur parādās arī problēma starp vīriešiem un sievietēm savstarpējā komunikācijā, attiecībās, ka bieži sievietes bieži uztver, ka nevar uzticēties vīriešiem," norāda Veronika Felce. Sievietes gan seko vēsturiskiem stereotipiem, gan arī viņām ir pamats neuzticēties vīriešu iesaistei mājsaimniecības ikdienā. "Viņas saskaras, to var redzēt arī statistiski, vēl joprojām vairāk nekā 70% sieviešu Latvijā saskaras kaut kādā veidā ar vardarbību un tas ir viens no lielākajiem rādītājiem Eiropā. Vēl joprojām ir lielas problēmas ģimenē Latvijā, no otras puses, tas ir kaut kādā veidā ieaudzināts sievietēm, ka viņām jābūt labām meitenēm. To mēs šajā pētījumā saucam par "labas meitenes mītu", ka viņām jātiek galā ar visu," skaidro Vronika Felce. "Dilemma, sievietes Latvijas sabiedrībā raksturo liela izturība, spēks, spēja pašām tikt galā, taču kā blakne veidojas, ka viņām nereti ir grūtības veidot veselīgas attiecībās ar vīriešiem. Viņas uzskata, ja vajadzēs, tikšu galā pati bez tevis. Tas nav labs pamats, uz kura veidot partnerību, labas, stabilas partnerattiecības un laulību," analizē Elgars Felcis. Sievietēm ir grūti izrauties no vēsturiskās pēctecības vai konteksta, kas raksturo arī Latviju.   Viduslaikos sievietes ieņēma noteicošu vietu Katoļu baznīcas dzīvē Svētā Doroteja, Brigita no Zviedrijas, Katrīna no Sjenas - tās ir sievietes, kuras viduslaikos ieņēma noteicošu vietu baznīcas dzīvē un bija ietekmīgas sabiedriskās domas paudējas. Ieceri šim tematam guvu no nule uz kinoekrāniem iznākušās Kristīnes Briedes filmas „Svārstības” par sievietēm, kurām Latvijas Evaņģēliski luteriskās  baznīcas pārstāvji ir aizlieguši kalpot mācītāja amatā. Te ir runa par mūsdienām, nosaucot šos baznīcas tēvu aizliegumus par arhaiskiem, tātad novecojušiem. Paskatoties cilvēces vēsturē, varam atrast pamatīgu sarakstu ar sievietēm  mācītājām. Sākot no Senās Ēģiptes priesterienēm, japāņu tradicionālajā reliģijā – šintoismā priesterienes kalpojušas, sākot no 7. gs. Jaunāko laiku vēsturē skatoties, pagājušā gadsimta 30. gados jūdaisma kalpotāju rindās tika iesvētīta pirmā sieviete rabīns. Bet nejauksim vienuviet visas pasaules reliģijas un laikmetus, palūkosim uz viduslaikiem un katoļticību, kur runa ir par vairākām sievietēm, kuras tolaik ieņēma vadošu pozīciju baznīcas dzīvē. Par to stāsta Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes  docents  un vadošais pētnieks Andris Priede, kurš teic, ka sieviešu panicināšana viduslaiku katoļu baznīcā nebija iespējama kaut vai Dievmātes Marijas kulta dēļ.

Ieva Ilvesa ir Valsts prezidenta padomniece digitālās politikas jautājumos un kiberdrošības eksperte. Podkāstā ar viņu sarunājas Rita Ruduša un Henriks Eliass Zēgners, raugot saprast, cik vienotas ir Baltijas valstis un kā tām izmantot krīzi, ko radījis Krievijas karš Ukrainā, lai stiprinātu savas pozīcijas ES un NATO. Kāpēc mums ir izdevīgi, lai Ukraina iestātos ES? Ko mums dos Zviedrijas un Somijas uzņemšana NATO? Atgriešanās pasaulē, kāda tā bija pirms 2022. gada 24. februāra, vairs nav iespējama. Nedz Ukrainai, kura karo, nedz Baltijai un citiem sabiedrotajiem, kuri to atbalsta, nedz valstu vadītājiem, kuriem mainījusies līdera prasmju mēraukla. Ir notikušas fundamentālas pārmaiņas mūsu domāšanā un Eiropas kolektīvajā drošībā. Lai gan karadarbība turpinās, jaunās – pēckara – pasaules aprises var saskatīt jau tagad. Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

Dramatiski skati aizvadītās nedēļas nogalē bija vērojami Brazīlijas galvaspilsētā Braziljā, kur neapmierinātie ar nesen ievēlēto prezidentu ielauzās gan Kongresa namā, gan Augstākajā tiesā, aplenca arī prezidenta pili. Redzētais atgādināja ainas pirms diviem gadiem Vašingtonā, kad Kapitoliju ieņēma Donalda Trampa atbalstītāji.  Uzmanības vērts ir Zviedrijas premjerministra paziņojums, ka Zviedrija nespēs izpildīt Turcijas izvirzītās prasības, lai noņemtu turku uzlikto veto valstij iestāties NATO. Arī somi nesteigšoties iekļūt aliansē bez kaimiņiem zviedriem. Aktualitātes komentē ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Arnis Latišenko. Ukrainai kaimiņos esošā Moldova ļoti izjūt Krievijas uzsāktā plašā kara ietekmi. Latvijā pagājušā nedēļa viesojās Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku un sniedza interviju arī raidījumam Divas puslodes. Slikts piemērs ir lipīgs. Brazīlija atkārto ASV bēdīgo pieredzi 30. oktobrī Brazīlijas prezidenta vēlēšanās Luizs Inasio da Silva, plašāk pazīstams ar pavārdu Lula, ar nelielu pārsvaru uzvarēja līdzšinējo prezidentu Žairu Bolsonaru. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka Brazīlijas sabiedrība sadalījusies teju uz pusēm – tajos, kuri atbalsta arodbiedrību līderi, kreisās Strādnieku partijas kandidātu Lulu, un tajos, kuru favorīts ir labējais populists, labēji centriskās Liberālās partijas pārstāvis Bolsonaru. Gluži kā pirms diviem gadiem Savienotajās Valstīs daudzi aizejošā prezidenta atbalstītāji nav gatavi atzīt vēlēšanu rezultātus un uzstāj, ka tie ir viltoti. Pirmajās dienās pēc vēlēšanām Bolsonaru atbalstoši kravas auto šoferi bloķēja daudzas automaģistrāles, izraisot pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādes traucējumus. Vēlāk par plašu protesta formu kļuva pastāvīgi piketi pie armijas daļām, aicinot militāristus sarīkot puču un nepieļaut jaunievēlētā prezidenta stāšanos amatā. Galvaspilsētā Braziljā pie armijas galvenā štāba izveidojās pastāvīga protestētāju nometne. Parādījās informācija, ka protestu organizēšanā un finansēšanās ir iesaistīti politiķi, pašvaldību amatpersonas un uzņēmēji. Tomēr protestētāju pūliņi izrādījās velti, un 1. janvārī Lula da Silva nodeva zvērestu. Svētdien, 8. Janvārī, protestētāji, izgājuši demonstrācijās galvaspilsētā, iebruka parlamentā, augstākās tiesas un prezidenta pils ēkās, tās pamatīgi pademolējot. Kā jau brīvdienā, ēkas bija praktiski tukšas; prezidents Lula bija devies braucienā uz Sanpaulu provinci. Galvaspilsētas policija izrādījās vāji sagatavota notikušajam, atkāpās pūļa priekšā un tikai pēc vairākām stundām spēja atjaunot kārtību. Pirmdien policija nojauca protestētāju nometni galvaspilsētā, pie tam aizturot apmēram 1100 tās iemītnieku, un kopā ar svētdien aizturētajiem arestēto kopskaits sasniedzis pusotru tūkstoti. Augstākā tiesa uz 90 dienām atstādinājusi no amata galvaspilsētas gubernatoru Ibaneisu Roču un izdevusi orderi viņa vietnieka drošības jautājumos, bijušā Bolsonaru valdības tieslietu ministra Andersona Torresa arestam. Torress pašreiz atrodas Savienotajās Valstīs; turpat šobrīd uzturas arī eksprezidents Bolsonaru. Zviedrija nepildīs visus Turcijas prasījumus, lai iestātos NATO Svētdien, uzstājoties aizsardzības jautājumiem veltītā domnīcu konferencē Stokholmā, Zviedrijas premjerministrs Ulfs Kristersons izteicās, ka viņa valdība esot pārliecināta, ka Turcija piekritīs Zviedrijas uzņemšanai NATO, taču ir vairākas Ankaras prasības, kuras Stokholma negrasās pildīt. „Turcija atzīst, ka mēs esam paveikuši to, ko teicāmies paveikt. Taču viņi arī saka, ka vēlas lietas, kuras mēs nevaram viņiem dot un nedosim. Tātad tagad lēmums ir Turcijas ziņā,” mediji citē Zviedrijas premjera teikto. Zviedrija, kas līdz ar Somiju ir parakstījusi ar Turciju attiecīgu trīspusēju vienošanos, jau ir atcēlusi ieroču embargo Turcijai, apņēmusies nesniegt patvērumu kurdu separātistu kaujiniekiem un apstiprinājusi savu gatavību kopīgi apkarot starptautisko terorismu. Decembra sākumā Turcijai tika izdots viens no Kurdistānas Strādnieku partijas aktīvistiem. Taču prezidenta Erdogana valdība uzstāj, lai Zviedrija izdotu arī vairākas personas, kuras Turcija uzskata par pastāvošās varas pretiniekiem. To Stokholma atsakās darīt, jo šādi lēmumi ir tiesu kompetencē. Decembra vidū Zviedrijas Augstākā tiesa lēma, ka Turcijai nav izdodams žurnālists Bilets Kenešs, kuru Ankara apsūdz saistībā ar 2016. gada valsts apvērsuma rīkotājiem, savukārt tiesa lēmusi, ka viņš dzimtenē tiek vajāts savu politisko uzskatu dēļ. Var piebilst, ka Turcija ir ceturtajā vietā pasaulē aiz Irānas, Ķīnas un Mjanmas cietumos ieslodzīto žurnālistu skaita ziņā, kas Turcijā pēdējā gada laikā dubultojies, sasniedzot 40. Pagaidām grūti prognozēt, kad Turcija pārstās bloķēt Zviedrijas iestāšanās procedūru. Somijas ārlietu ministrs Peka Hāvisto paziņojis, ka viņa valsts nesteigsies iestāties NATO, pirms šāda iespēja būs dota arī Zviedrijai. Abu ziemeļvalstu iestāšanos joprojām nav ratificējusi arī Ungārija. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Gāzes noplūdes Baltijas jūrā raisa jautājumus par energodrošību kā tādu un notikušā iespaidu uz starptautisko situāciju. Pirms nedēļas gāzesvadu sistēmā "Nord Stream" pie Dānijai piederošās Bornholmas salas tika konstatētas četras noplūdes – divas Dānijas un divas Zviedrijas pusē. Cauruļvadu bojājumi konstatēti vairākās vietās, tādēļ izskanējušas aizdomas, ka notikušais ir diversija, nevis nelaimes gadījums. tagad Zviedrija teritoriju ir nobloķējusi, kamēr iespējamā sabotāža tiek izmeklēta. Vai notikušajam būs sekas, Krustpunktā diskutē: Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors un RTU pētnieks Gunārs Valdmanis, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas tirgus analīzes eksperts Reinis Āboltiņš, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga.

Vislielāko uzmanību, šķiet, Latvijā pievērsis notiekošais Ukrainā. Ukrainas armijas sekmīgais pretuzbrukums Harkivas apgabalā un Krievijas armijas visai paniskā atkāpšanās daudziem tā ir ļoti gaidīta ziņa. Mulsināja ātrums, ar kādu notikumi risinājās. Šobrīd jaunu ziņu birums pierimis, galvenais jautājums - ko varam gaidīt tālāk? Otra ziņa, kas pārņēma starptautiskos plašsaziņas kanālus, bija Lielbritānijas karalienes Elizabetes II aiziešana mūžībā. Lielbritānija turpina sērot, bēres vēl tikai būs, paralēli uzmanība pievērsta jaunajam karalim Čārlzam III. Aktuāls ir jautājums, kāda būs monarhijas loma un ietekme turpmāk Lielbritānijā un arī ārpus tās? Svarīgi notikumi risinājušies arī Zviedrijā, tur 11. septembrī notika parlamenta vēlēšanas un tās ir radījušas zināmu politisku nenoteiktību. Kreiso un labējo spēku bloka pārstāvji ieguvuši gandrīz līdzvērtīgas vēlētāju simpātijas un nav līdz galam skaidrs, kas un kā turpmāk varētu noteikt Zviedrijas politisko kursu. Aktualitātes vērtē Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris, pulkvedis Kaspars Pudāns un politologs, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. Pēkšņi un efektīvi – Ukrainas spēku uzbrukums pie Harkivas Nedēļas laikā Ukrainas spēki atguvuši vairāk teritorijas, nekā Krievijas spēki spējuši ieņemt vairākos mēnešos, – šis secinājums pēdējās dienās apceļojis daudzu preses izdevumu slejas.  Šie panākumi gūti karadarbības ziemeļu sektorā pie Ukrainas otras lielākās pilsētas Harkivas. Sākot pretuzbrukumu 6. septembrī, ukraiņu spēki spējuši pavirzīties uz rietumiem par apmēram septiņdesmit kilometriem, t.sk. atbrīvojot no okupantiem Izjumas pilsētu un nozīmīgo dzelzceļa mezglu Kupjansku. Krievijas spēku fronte šeit faktiski ir sabrukusi, daudzviet notikusi paniska bēgšana, pametot kara tehniku un munīcijas krājumus. Ukraiņu rokās kritušās Krievijas kara tehnikas ir tik daudz, ka Ukrainā to jau ironiski dēvē par „Krievijas lendlīzi”. Nākas secināt, ka Ukrainas bruņoto spēku vadībai izdevies apspēlēt ienaidnieku, ar aktivizēšanos frontes dienvidu sektorā pie Hersonas liekot Krievijas pusei koncentrēt savu uzmanību šim virzienam, atstājot novārtā ziemeļus. Jāteic, ka arī Ukrainas spēku darbībai dienvidos ir panākumi, kopš augusta beigām atbrīvojot vairākus desmitus apdzīvotu vietu un pievirzoties tuvāk Hersonas pilsētai. Aizvakar, 12. septembrī, Ukrainas aizsardzības spēku operatīvā štāba „Dienvidi” preses centra vadītāja Natālija Gumeņuka pavēstīja, ka atsevišķu Krievijas vienību komandieri Hersonas rajonā mēģinot uzsākt sarunas par padošanos. Krievijas konkrētā reakcija uz neveiksmēm frontē bija masveidīgi raķešu triecieni Ukrainas spēkstacijām un citai elektroapgādes infrastruktūrai svētdien, kas izraisījis elektroapgādes pārtraukumus daudziem tūkstošiem Ukrainas mājsaimniecību. Tikām straujo atkāpšanos Harkivas apgabalā Krievijas puse raksturojusi kā spēku pārgrupēšanu nolūkā stiprināt pozīcijas Donbasa reģionā. Dažas pazīmes liecina, ka šīs militārās neveiksmes ietekmē Vladimira Putina režīma pozīcijas valsts iekšienē. Arvien skaļāk dzirdamas balsis šovinistu nometnē aicina saukt pie atbildības Krievijas armijas vadību un reizumis peļ arī pašu režīma līderi Putinu. Nīgros toņos nesen izteicies Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs, piesolot, ja situācija neuzlabosies, aprunāties personiski Kremlī pār aizsardzības resora darbību. Vairāki desmiti Sanktpēterburgas un Maskavas municipālo deputātu atļāvušies nākt klājā ar publiskām vēstulēm, aicinot Vladimiru Putinu atkāpties no amata. Tikām pats Krievijas līderis joprojām nav publiski izteicies par karadarbības situāciju un rīkojas tā, it kā viss joprojām noritētu pēc plāna. Svētdien viņš piedalījies Maskavas pilsētas svētkos, atklājot pasaulē lielāko panorāmas riteni, kas jau nākamajā dienā salūzis. Lai dzīvo karalis! 8. septembrī, līdzšinējai Britu monarhijas galvai karalienei Elizabetei II noslēdzot savas šīs zemes gaitas, viņas vietā nekavējoties stājās troņmantnieks, Elizabetes un prinča Filipa ģimenes pirmdzimtais Čārlzs, kļūdams par karali Čārlzu III. Šobrīd jaunais karalis ir 73 gadus vecs, kas padara viņu par vecāko troni mantojušo, kā arī visilgāk troņmantnieka statusā sabijušo monarhu Lielbritānijas vēsturē. Kā jau ierasts karaļnama pārstāvjiem, viņš aktīvi darbojies sabiedriskajā dzīvē un labdarībā, pārstāvējis karaļnamu tā kontaktos ar kroņa domīnijām un Britu Nāciju sadraudzības valstīm, sevišķi pēdējos gados, kad daļēji pārņēmis šo funkciju no nelaiķes karalienes. Tāpat, kā atzīmē prese, Velsas princis Čārlzs visai sekmīgi pārvaldījis un vairojis viņa ziņā esošos kroņa kapitālus. Atšķirībā no saviem vecākiem, Čārlzs nevar lepoties ar nevainojamu ģimenes dzīvi, jo viņa pirmā laulība ar lēdiju Diānu Spenseri tika šķirta 1996. gadā pēc piecpadsmit gadus ilgas kopdzīves. Gadu vēlāk Diāna zaudēja dzīvību autoavārijā. 2005. gadā Čārlzs apprecējās otrreiz – ar savu ilglaicīgo attiecību partneri Kamillu Pārkeri-Boulzu, kura tagad kļuvusi par Lielbritānijas karalieni konsorti. Iepriekš minētais nav nācis par labu Čārlza III reputācijai, un vēl pirms pāris gadiem sociālās aptaujas liecināja, ka gandrīz puse britu pavalstnieku uzskata, ka Čārlzam tūdaļ pēc kāpšanas tronī būtu no tā jāatsakās par labu viņa vecākajam dēlam princim Viljamam. Tomēr salīdzinoši nesenākas aptaujas rāda, ka Čārlzu atbalsta apmēram 60% britu. Čārlzs kāpis tronī Lielbritānijai sarežģītā vēstures posmā, kad tā pametusi Eiropas Savienību un tiecas spēlēt patstāvīgāku lomu Eiropas un pasaules politikā. Šai ziņā nozīmīgākas kļuvušas Londonas globālās saites ar Britu sadraudzības valstīm un kroņa domīnijām, kurās monarhijas institūtam ir pamanāma vieta, ciktāl šo saišu pamatā ir attiecīgo valstu kādreizējā piederība Britu impērijai. Tāpat kopīgā monarhija, vismaz formāli, ir nozīmīgākais elements, kas vieno kopvalstī Angliju un Skotiju. Skotijā pastāvošās secesijas tendences līdz šim nav vaiņagojušās panākumiem, taču jaunu dinamiku tām devusi Lielbritānijas aiziešana no Eiropas Savienības. Pagājušā gada vēlēšanās Skotijas parlamentā pārsvaru ieguva partijas, kuras iestājas par atdalīšanos, un Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena jau deklarējusi plānu nākamā gada novembrī sarīkot atkārtotu neatkarības referendumu. Zviedrijas vēlēšanas. Vai gaidāmas pārmaiņas? Svētdien, 11. septembrī, notikušo Zviedrijas Riksdāga vēlēšanu rezultāti joprojām uzskatāmi par neoficiāliem, ciktāl nesaskaitīti ir nepilni 5% balsu. Līdz šim zināmais neļauj droši spriest par tālākajām valdības perspektīvām. Kā zināms, astoņus iepriekšējos gadus Zviedrijā pie varas bija sociāldemokrāti, pie kam tās bija mazākuma valdības, kurām atbalstu parlamentā sniedza kreisie un centriskie spēki. Pati sociāldemokrātu partija šajās vēlēšanās startējusi visumā labi un palielinās savu frakciju par vairākām deputātu vietām. Tāpat nelielu pieaugumu savai frakcijai var gaidīt sociāldemokrātu agrākie koalīcijas partneri – Zviedrijas Zaļā partija. Tomēr ne sociāldemokrātiem pašiem, ne kopā ar zaļajiem vai citiem potenciālajiem partneriem nepietiek balsu vairākuma koalīcijai. Pēc visa spriežot, arī nākamā Zviedrijas valdība būs mazākuma kabinets, kura varu noteiks koalīcijā neietilpstošu parlamenta frakciju atbalsts. Un šai ziņā nedaudz lielākas izredzes šķiet sociāldemokrātu tradicionālajiem konkurentiem – mēreno jeb moderātu partijai. Moderāti, pēc visa spriežot, var rēķināties ar kristīgo demokrātu, liberāļu un, kas sevišķi svarīgi, t.s. zviedru demokrātu atbalstu. Zviedru demokrāti, kuru partijas saknes meklējamas t.sk. ultralabējās kustībās, šais vēlēšanās sasnieguši jaunu rekordu, kļūstot par otro lielāko Riksdāga frakciju pēc sociāldemokrātiem. Partijas reputācija joprojām ir tāda, ka tās iesaistīšana valdībā nav reāla, taču moderāti ir gatavi izmantot zviedru demokrātu atbalstu nākšanai pie varas. Sociāldemokrāti, savukārt, var cerēt uz līdzšinējo atbalstu no Centra partijas, Kreisās partijas un Zaļās partijas. Pašreiz abus potenciālos pēcvēlēšanu blokus šķir mazāk nekā procents vēlētāju balsu, tāpēc līdz šim vēl nesaskaitītas balsis, kas lielākoties iesūtītas pa pastu vai nodotas ārzemēs, var izrādīties izšķirošas. Jāatgādina, ka valdības apstiprināšanai Zviedrijā nav nepieciešams parlamenta vairākuma balsojums „par”; pietiek, ja vairākums nenobalso „pret”. Attiecīgi atbalstu valdības izveidei partijas var sniegt arī atturoties. Priekšvēlēšanu kampaņas asākā tēma bija migrācija, kur moderātu uzstādījumi par striktākiem ieceļošanas un patvēruma iegūšanas noteikumiem ir tuvinājusies tradicionāli pret migrāciju vērsto zviedru demokrātu pozīcijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kā pasaules ietekmīgākās lielvalstis un kolektīvās aizsardzības dalībnieces cenšas stāties pretī Krievijai, reaģējot uz tās uzsākto karu Ukrainā? Aktualitātes vērtē vēstures zinātņu doktors un politologs Ojārs Skudra un Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla. Spānijas galvaspilsētā Madridē sācies NATO valstu samits, kurā tiek risināti divi galvenie uzdevumi: kā iespēju robežās atbalstīt karā pret Krieviju Ukrainu un kā stiprināt pašu dalībvalstu aizsardzības spējas. Paredzams, ka samitā tiks pieņemti ļoti būtiski lēmumi, kas svarīgi arī Latvijas drošības garantēšanai. Bet nedēļu mijā notika G7 jeb septiņu pasaules ietekmīgo valstu līderu tikšanās. Lai arī tur Ukraina bija uzmanības centrā, šo valstu vadītāji centās saskaņot savu rīcību, kā ietekmēt Krievijas spējas un vēlmi karot, ieviešot jaunas sankcijas. Viņi arī paziņojuši, ka darīs visu, lai sauktu Krieviju un personiski prezidentu Vladimiru Putinu pie atbildības par izdarītajiem noziegumiem. G7 samits Vācijā Sākot ar svētdienu, 26. jūniju, trīs dienu garumā Elmavas pilī Vācijā satikās septiņu ietekmīgāko valstu vadītāji, viņiem pievienojoties arī Eiropas komisijas prezidentei Urzulai fon der Leienai un Eiropadomes prezidentam Šarlam Mišelam. Valstu septiņniekā ietilpst Savienotās valstis, Kanāda, Lielbritānija, Vācija, Francija, Itālija un Japāna. Savulaik klubiņā bija arī Krievija, taču jau pēc pirmā uzbrukuma Ukrainai 2014.gadā to no šī foruma izslēdza. Krievijas uzsāktais karš šoreiz bija visas uzmanības centrā. Lielvalstu vadītāji meklēja iespējas, kā ietekmēt Krieviju, lai liktu tai pārtraukt postošo karu Ukrainā. Pirmā ziņa, kas parādījās jau samita pašā sākumā, bija par vienošanos aizliegt iepirkt Krievijas zeltu. Zelts, kura vērtība Krievijas ekonomikai 2021.gadā bija 14,5 miljardi eiro, ir nozīmīgs valsts eksporta produkts. Pēc sankciju noteikšanas Krievijas bagātnieki ir steigušies pārvērst savus aktīvus zeltā, lai izvairītos no finanšu ierobežojumu ietekmes. Kā pavēstīja Baltais nams, 2020.gadā Krievijas daļa visā zelta eksportā bija 5%, un 90% no Krievijas zelta eksporta gāja uz G7 valstīm, galvenokārt uz Lielbritāniju. Tagad Krievijai būs jāmeklē citi pircēji, un visi atzīst, ka tas ietekmēs zelta tirgu visā pasaulē. Otra būtiska ziņa saistīta ar cenu griestu noteikšanu Krievijas naftai. Saskaņā ar šo plānu, lielvalstis apņemtos iepirkt Krievijas naftu par noteiktu summu, atsakoties maksāt vairāk. Tā kā Krievijai naftas eksports ir nozīmīgākais ieņēmumu avots, valstu vadītāji cer, ka Krievijai nāktos piekrist šiem noteikumiem, un tas samazinātu agresorvalsts spējas turpināt finansēt karu kā līdz šim. Šeit gan vēl pie konkrētiem mehānismiem tiek strādāts un gala lēmumi nav pieņemti. Šis būtu būtisks pavērsiens Eiropas lielo valstu īstenotajā politikā, jo tās ir vairāk atkarīgas no Krievijas naftas. ASV un Kanāda, kam tas ir mazāk sāpīgi, jau ir aizliegušas Krievijas naftas iegādi vispār. Starp vairākiem paziņojumiem, kas izplatīti samita laikā, vēl īpaši jāpiemin tas, kas pieņemts pēc Krievijas pirmdien īstenotā raķešu uzbrukuma tirdzniecības centram Ukrainas pilsētā Kremenčukā. Tajā tika ievainoti desmitiem cilvēku un vismaz 20 gāja bojā. "Neizvēlīgi uzbrukumi nevainīgiem civiliedzīvotājiem ir kara noziegums. Krievijas prezidents Putins un citi vainīgie tiks saukti pie atbildības," teikts paziņojuma tekstā. "Mēs nenomierināsimies, kamēr Krievija neizbeigs savu nežēlīgo un bezjēdzīgo karu ar Ukrainu." Sagatavoja Aidis Tomsons. NATO samits Madridē – Krievijas agresijas ēnā Ziemeļatlantijas līgumorganizācijas jeb NATO valstu vadītāju samits, kas sākās 28. jūnijā un noslēgsies rīt, 30. jūnijā, Spānijas galvaspilsētā Madridē, neizbēgami norit Krievijas agresijas zīmē. Kremļa spēku iebrukums Ukrainā nesis aizsardzības aliansei pārmaiņas, kādas nebija īsti domājamas pirms 24. februāra. Pirmkārt, tas ir divu tradicionāli neitrālo ziemeļvalstu – Somijas un Zviedrijas – pieteikums pievienoties NATO, kuru tās oficiāli iesniedza maijā. Otrkārt, gadu desmitiem nepieredzēts alianses militārās gatavības kāpinājums, jo sevišķi tās austrumu flangā – Baltijas valstīs un Polijā. Treškārt – jaunas vispārējas stratēģiskās koncepcijas pieņemšana, reaģējot uz jauno drošības situācijas realitāti. Jautājumā par Somijas un Zviedrijas uzņemšanu līdz pat pēdējam brīdim nebija drošas pārliecības, ciktāl ziemeļvalstu dalību draudēja bloķēt Turcija. Ankara norādīja, ka ziemeļvalstis ir pārāk atbalstošas kurdu pretestības organizācijām, kuras Turcija definē kā teroristiskas, kā arī Savienotajās Valstīs dzīvojošā turku opozicionāra, islāma sludinātāja Fetullas Gilena atbalstītājiem. Tomēr diplomātiskie pūliņi Madrides samita priekšvakarā acīmredzami vainagojušies panākumiem, vakar Somijas, Zviedrijas un Turcijas pārstāvji parakstīja attiecīgu saprašanās memorandu, un šodien abām ziemeļvalstīm jāsaņem oficiāls uzaicinājums pievienoties aliansei. Kas attiecas uz NATO militāro spēju kāpinājumu, tad jau samita priekšvakarā alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs paziņoja par plānu krasi palielināt paaugstinātas kaujas gatavības režīmā esošo alianses spēku apjomu. Ja šobrīd tie ir 40 000 militārpersonu, tad jau drīzā nākotnē tiem jābūt apmēram 300 000; tātad – vairāk nekā septiņkārtīgs palielinājums. Tāpat plānots palielināt šo spēku klātbūtni Baltijas valstīs līdz brigādes līmenim, respektīvi – trīs līdz pieciem tūkstošiem personālsastāva, kas arī ir vairākkārtējs pieaugums. Iepriekšēja NATO stratēģiskā koncepcija tika pieņemta pirms divpadsmit gadiem alianses samitā Portugāles galvaspilsētā Lisabonā. Tā definē Krieviju kā alianses partneri un postulē, ka konvencionāls militārs uzbrukums kādai no alianses dalībvalstīm ir maz ticams. Krievijas agresija pret Ukrainu, kas aizsākās 2014. gadā un šogad kulminējusi kā plaša mēroga iebrukums kaimiņvalstī, kā arī Kremļa amatpersonu un oficiozās propagandas pastāvīgi naidīgā un draudošā retorika, liek radikāli pārvērtēt šādas pieejas. Nenākas šaubīties, ka no jaunās stratēģijas, kura tiks pieņemta Madridē, būs pazuduši „mierlaiku” motīvi, un Krievija, visdrīzāk, tiks definēta kā ilglaicīgs stratēģisks drauds un pretinieks. Ja īstenosies Savienoto Valstu ievirze, tad sava daļa skarbu vērtējumu šai dokumentā tiks arī Ķīnai. Kopumā jākonstatē, ka Ziemeļatlantijas līgumorganizācija šobrīd piedzīvo nozīmīgāko spēku sasprindzinājumu kopš aukstā kara noslēguma. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Francijā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta, kas sola iespējamus izaicinājumus pašreizējam prezidentam Emanuelam Makronam un viņa partijai "Uz priekšu, Republika!". Makronam izaicinājumu metusi nepieredzēti plaša kreiso spēku koalīcija, kas, visticamāk, iegūst tik daudz balsu, lai Makrons zaudētu vairākumu parlamentā. Vai tas varētu nozīmēt, ka Francijas iekšpolitikā gaidāmi interesanti laiki? Pusgads ir atlicis līdz ASV Kongresa vidustermiņa vēlēšanām, un arvien skaļāk par sevi atgādina arī bijušais ASV prezidents Donalds Tramps. Šajā dienās uzmanības centrā atkal nonākusi īpašā izmeklēšanas komisija, kas pēta Trampa lomu pagājušā gada 6. janvāra iebrukumā Kapitolijā. Pats Tramps to sauc par vienu no mūsdienu nozīmīgākajiem protestiem, bet izmeklētāji norāda, ka sazvērestība ar mērķi gāzt varu vai pārņemt to, iespējams, nemaz nav beigusies. Pievēršamies arī karam Ukrainā, pareizāk sakot, kārtējām hibrīdkara metodēm, ko pret Ukrainu izmanto Krievija un tās kontrolētie separātisti valsts austrumos. Krievijas prezidents devis mājienus Rietumiem, ka vēsturiski Krievija nevis kaut ko iekaro, bet gan atgūst to, kas tai jau piederējis un pienākas. Savukārt pašpasludinātajā Doneckas tautas republikā piespriests nāves sods trim ārvalstu leģionāriem, kas karojuši Ukrainas bruņotajos spēkos. Kā vērtējamie šādi Krievijas līdera izteikumi un vai tiesiski tiem vispār ir kāds spēks? Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektors, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētājs Māris Lejnieks. Donalds Tramps – demokrātijas grāvējs? Pēc nemieriem pagājušā gada 6. janvārī, kuru laikā vēlēšanās zaudējušā prezidenta Donalda Trampa piekritēji ieņēma daļu no Savienoto Valstu Kapitolija ēka Vašingtonā, aizkavējot vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu Kongresā, amerikāņu likumdevēji izveidoja īpašu komiteju šo notikumu izmeklēšanai. Tā bija Kongresa demokrātu frakcijas virzīta iniciatīva, un balsojumā par komitejas izveidi pagājušā gada 1. jūlijā kongresmeņu balsis dalījās pamatā pēc partijas piederības. Attiecīgi komitejas sastāvā darbojas septiņi demokrāti ar komitejas priekšsēdātāju, Misisipi štata pārstāvi Beniju Tompsonu priekšgalā, un tikai divi republikāņi, tai skaitā komitejas vicepriekšsēdētāja, Vaiomingas štata pārstāve Liza Čeinija. Šomēnes komiteja uzsāka publisko sēžu ciklu, kas iesākās pagājušās nedēļas ceturtdienā, 9. jūnijā, un turpinājās aizvakar, 13. jūnijā. Trešā sēde, kas bija paredzēta šodien, tika atcelta, kā paziņots, tehnisku iemeslu dēļ. Komitejas sēdes tiešraidē translē vairums lielāko amerikāņu telekanālu. Abās sēdēs uzmanības centrā bija jautājums par to, kādu informāciju eksprezidents Tramps saņēmis par vēlēšanu rezultātiem, respektīvi – vai viņam bija kāds pamats uzskatīt, ka tie varētu būt viltoti, vai arī apgalvojumi par vēlēšanu nozagšanu, ar kuriem Tramps uzkūdīja savus atbalstītājus 6. janvāra uzbrukumam, bija viņa izdomājums. Kā uzrunā, atklājot pirmo komitejas sēdi, norādīja tās priekšsēdētājs, kongresmenis Tompsons: „6. janvāris bija valsts apvērsuma mēģinājuma kulminācija, nekaunīgs mēģinājums gāzt valdību. Vardarbība nebija nejaušība. Tā bija Trampa pēdējā cīņa, izmisīgi centieni izmantot pēdējo iespēju aizkavēt varas nodošanu. Donalds Tramps bija šīs sazvērestības centrā. Un galu galā Donalds Tramps, Savienoto Valstu prezidents, pamudināja pašmāju konstitūcijas ienaidnieku pūli doties uz Kapitoliju un sagraut Amerikas demokrātiju.”  Kā nozīmīgs fakts komitejas sēžu kontekstā tiek atzīmēts tas, ka samērā neilgs laiks palicis līdz 8. novembrī gaidāmajām Kongresa vēlēšanām, kurās Demokrātu partija var zaudēt savu nelielo vairākumu Savienoto Valstu likumdevējā. Ukrainas kara hibrīdā dimensija Pagājušajā nedēļā pamanāmi iezīmējās hibrīdā dimensija pašreizējā Krievijas agresijā pret Ukrainu. No vienas puses, te pieminama Krievijas līdera Vladimira Putina uzstāšanās jauno zinātnieku un uzņēmēju auditorijā, kurā viņš pašreizējo karu pret Ukrainu pielīdzināja Krievijas impērijas ekspansijai 18. gs. sākumā, kuru īstenoja toreizējais cars Pēteris I. Piesaucot kauju pie Narvas 1700. gadā, kurā krievu spēki cieta smagu sakāvi no karaļa Kārļa XII vadītās Zviedrijas armijas, prezidents iezīmēja paralēli starp pagātnes monarha īstenoto impērijas paplašināšanu un stiprināšanu, un pašreizējo karadarbību kā savulaik zaudēto teritoriju atgūšanu. Šis, nepārprotami, ir mājiens ne vien Ukrainai, bet arī citiem Krievijas kaimiņiem bijušajā padomju varas sfērā, pirmām kārtām jau Baltijas valstīm. Tikām vēl viena agresijas šķautne nupat iezīmējusies tiesas zālē t.s. Doneckas tautas republikā, kur kara tribunāls 9. jūnijā pēc neilgas lietas izskatīšanas piesprieda nāvessodu trīs Krievijas spēku gūstā kritušiem ārvalstu izcelsmes ukraiņu karavīriem. Tie ir britu pilsoņi Eidens Aslins un Šons Piners, kā arī Marokas pavalstnieks Saaduns Brahims. Aslinam un Brahimam ir arī Ukrainas pilsonība. Kā apsūdzības pamats kalpojis uzstādījums, ka visi trīs esot kara algotņi, tātad viņu karošana pret t.s. „tautas republiku” ir kara noziegums. Kā jau norādījušas vairākas cilvēktiesību organizācijas, šāds apgalvojums neatbilst starptautiskajām kara tiesībām, jo par algotni nav uzskatāms karojošas valsts bruņoto spēku karavīrs. Tāpat tiek norādīts, ka par kara noziegumu uzskatāma trīs karagūstekņu tiesāšana starptautiski neatzītā valstiskā veidojuma „tribunālā”. Ir diezgan nepārprotami skaidrs, ka šis ir Kremļa režīma atbildes solis Ukrainai, kuras tiesās pēdējā laikā nonākušas vairākas lietas pret gūstā kritušiem un kara noziegumos apsūdzētiem Krievijas karavīriem. Viens no viņiem, seržants Vadims Šišimarins nesen tika notiesāts ar mūža ieslodzījumu par neapbruņota civiliedzīvotāja nogalināšanu. Vai Franciju gaida jauna „sadzīvošanas” ēra? Pēc svētdien notikušās Francijas Nacionālās asamblejas vēlēšanu pirmās kārtas mandāti apstiprināti vien piecos no 577 apgabaliem. Saskaņā ar vēlēšanu sistēmu, pirmajā kārtā tiek ievēlēti kandidāti, kuri iegūst absolūto derīgo balsu vairākumu un ne mazāk kā 25% no apgabalā reģistrēto vēlētāju balsīm. Šādu rezultātu bija maz izredžu sasniegt vēlēšanās, kurās piedalījās nepilni 48% no balsstiesīgajiem. Attiecīgi lielum lielo vairākumu mandātu sadalīs vēlēšanu otrā kārta nākamsvētdien. Šo vēlēšanu nozīmīgākā novitāte ir ietekmīgāko kreiso spēku apvienošanās spēcīgā priekšvēlēšanu aliansē „Jaunā ekoloģiskā un sociālā tautas apvienība”. Tajā ietilpst sociālisti, komunisti, zaļie un partija „Nelokāmā Francija”, kas tiek raksturota kā demokrātiski sociālistisks un kreisi populistisks spēks, un ir šīs apvienības mugurkauls. Apvienotie kreisie šais vēlēšanās ir spēcīgākie konkurenti valdošajai, esošā prezidenta Emanuela Makrona vadītajai partijai „Uz priekšu, Republika!”, kas līdz ar vairākām mazākām partijām veido bloku „Pilsoņi kopā!”. Pirmajā kārtā abiem spēkiem ir praktiski vienādi rezultāti procentuālā izteiksmē, lai gan četri no šai kārtā ievēlētajiem pieciem deputātiem ir kreisie. Salīdzinoši pieticīgāks rezultāts ir galēji labējai Nacionālajai apvienībai, kuras kandidāte Marina Lepena bija galvenā Makrona konkurente abās pēdējās prezidenta vēlēšanās, kā arī Labējo un centristu apvienībai, kas grupējas ar tradicionālo labēji liberālo spēku – Republikāņu partiju. Aplūkojot vēlēšanu apgabalu karti, vērojama jau ierastā Lepenas nacionālistu dominante ziemeļaustrumu reģionos un Vidusjūras piekrastē un Makrona vadīto liberāļu pārsvars valsts rietumu rajonos. Kreisajiem lielākā piekrišana ir valsts dienviddaļas iekšzemes rajonos. Kas attiecas uz Parīzi un visu galvaspilsētas reģionu, tas tradicionāli sadalīts kreisajā austrumdaļā un centriski liberālajā rietumdaļā. Vēlēšanu pirmās kārtas rezultāti liek domāt, ka prezidenta Makrona partija varētu zaudēt līdzšinējo diezgan komfortablo vairākumu Nacionālajā asamblejā. Ja asamblejas vairākums izrādītos kreiss, Franciju gaidītu kārtējais t.s. „sadzīvošanas” periods – situācija, kad prezidents un valdība pārstāv atšķirīgi orientētus politiskos spēkus. Pagātnē tie allaž bijuši sarežģītas politiskas manevrēšanas posmi. Pēdējo no tiem, kas ilga no 1997. līdz 2002. gadam, kad konservatīvajam prezidentam Žakam Širakam nācās sadzīvot ar sociālista Lionela Žospēna valdību, toreizējais prezidents raksturoja kā „paralīzi”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ukrainā pēdējās dienās ir risinājušies vairāki pat ļoti būtiski notikumi. Vismaz pagaidām ir beigusies cīņa par Mariupoli. Tās aizstāvji tiek izvesti uz Krievijas kontrolē esošajām teritorijām. Ievainotie, jādomā, tiek aprūpēti slimnīcās, veselie faktiski nonākuši gūstā. Ukrainas prezidents sacījis, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja saglābt azoviešu dzīvību. Ir pārmaiņas arī frontē pie Harkivas, šķiet, Krievija, šķiet, ir zaudējusi, līdzīgi kā pie Kijivas, no pilsētas uzbrucēji atspiesti pat līdz valsts robežai, pārējā Donbasā cīņas turpinās un dažviet krieviem ir izdevies nedaudz pavirzīties uz priekšu.  Jārunā noteikti par ilgi gaidīto Somijas un Zviedrijas izteikto vēlmi pievienoties NATO. Patiešām vēsturiski notikumi. Ziņu ir aizēnojis Turcijas reakcija, tā paziņojusi, ka bloķēs skandināvu pievienošanos. Tas izrādījies kā tāds negaidīts pārsteigums, ko tad īsti vēlas panākt Turcija, ko tas viss nozīmē? Bet Eiropas Savienība nespēj pieņemt nākamo sankciju paketi pret Krieviju, ko ir nobloķējušas nu, pirmkārt, Ungāriju, bet nu šie principi vispār pieņemt jebkuru lēmumu vienprātīgi daudzus kaitina. Kāpēc tas ir tik būtiski, kādas gan šiem veto varētu būt sekas? Aktualitātes komentē Latvijas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis. Sazināmies ar Turcijas ārpolitikas pētnieci Amsterdamas Universitātē Elizabeti Auniņu un Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāju Justīni Krēsliņu. Azoviešu glābšanas operācija Pirmdienas vakarā parādījās ziņas, ka Mariupolē aplenktie un ieslogotie Ukrainas „Azov” cīnītāji tiek ar autobusiem izvesti. Krievijas mediji pirmie ziņoja, ka ievainotie tiek vesti uz seperātistu kontrolēto Novoazovsku. Pēc tam to apstiprināja arī Ukrainas puse. Vakarā ar speciālu paziņojumu klajā nāca Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš sacīja, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja glābt azoviešu dzīvības. Šajā glābšanas operācijā, kā to nodēvējusi Ukraina, esot iesaistītas gan starptautiskās organizācijas, tādas kā Sarkanais Krusts un ANO, gan arī Ukrainas bruņotie spēki. Taču realitātē tas nozīmē, ka azovieši nu ir Krievijas karagūstekņi. Tie, kuriem nepieciešama medicīniskā palīdzība, esot nogādāti slimnīcā, savukārt pārējie tiek aizvesti uz speciālu nometni. Visas vienošanās detaļas nav zināmas, taču Ukraina cer vēlāk veikt gūstekņu apmaiņu un panākt kaujinieku atgriešanos Ukrainā. Taču vai tas būs iespējams, nav zināms. Krievijas izmeklētāji grasās azoviešus pratināt, bet valsts dome rosina pieņemt pat speciālu likumu, kas aizliedz apmainīt „Azov” cīnītājus. Ukrainas puse pagaidām neko plašāk nekomentē. Situācija esot tik trausla, ka pat viens vārds varot visu operāciju izjaukt. Tikmēr frontes līnijā turpinās asas kaujas. Nespējot iekarot Harkivu, krieviem ir nācies pamazām atkāpties, Ukrainai atgūstot jau okupētās teritorijas. Bet Krievijas armija visu savu enerģiju nu velta Donbasam, un tur notiek sīvas cīņas par katru kvadrātkilometru. Zviedrija un Somija ceļā uz NATO Ja pirms gada kāds sacītu, ka Somija un Zviedrija iesniegs pieteikumu NATO, daudzi tam nespētu noticēt. Panācis to ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Kopš kara sākuma Ukrainā gan Zviedrijā, gan it īpaši Somijā tautas atbalsts iestājai NATO pieauga tik krasi, ka valdošās partijas nevarēja ar to nerēķināties. Tādēļ abas valstis šodien kopā iesniedz pieteikumu. Zviedrijai, kas jau gadsimtus bijusi lepna par savu neitralitāti, šis lēmums bijis īpaši izaicinošs. Tomēr līdz ar šīm ziņām ir noticis vēl kas negaidīts. Turcijas prezidents paziņojis, ka bloķēs abu Skandināvijas valstu pievienošanos. Erdoganam nepatīk Somijas un Zviedrijas izrādītais atbalsts Turcijas kurdiem, kurus Ankara uzskata par teroristiem. Lai arī sākotnēji daudziem šķita, ka turku pretestību izdosies viegli pārvarēt, prezidenta Erdogana izteikumi liek domāt, ka viss nebūs tik vienkārši. Protams, būs sarunas, un gan jau Erdoganam kaut kas tiks ietirgots, lai viņa pretestību salauztu. Tomēr pastāv iespēja, ka Somijas un Zviedrijas iestāšanās varētu ieilgt. Protams, arī Krievija neslēpj savu nepatiku pret abu valstu pieņemtajiem lēmumiem. Putins gan sacījis, ka Krievija skandināviem nebūs drauds, taču iestāšanās varot izprovocēt Maskavas atbildi. Tiesa, ko šie vārdi nozīmē un kas varētu būt iespējamā atbilde, nav skaidrs. Eiropa sāk buksēt ar sankcijām pret Krieviju Pirms pāris nedēļām Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena sacīja, ka nešaubās par Eiropas valstu spēju pieņemt 6.sankciju paketi pret Krieviju. Tomēr pēc pāris nedēļu intensīvām sarunām šonedēļ Eiropas komisijā nācās atzīt, ka, šķiet, vienošanos neizdosies panākt. Iemesls tam ir Krievijas nafta. Šī sankciju pakete paredzēja pakāpenisku atteikšanos no Krievijas naftas. Vairākas valstis paziņojušas, ka ir pārāk atkarīgas no tās, lai spētu tuvākajā laikā pārorientēt savu tirgu. Viena no zināmākajām pretiniecēm ir Ungārija, kura pieprasījusi 18 miljardus eiro lielu kompensāciju balsojumam par jaunajām sankcijām. Ir arī citas valstis, kuras tik ātri nespētu mainīt naftas piegādātājus. Sarunas gan vēl turpinās, un dalībvalstis pašas pamazām apņemas atteikties no Krievijas piegādēm. Vācija, piemēram, ir paziņojusi, kā pārtrauks Krievijas naftas izmantošanu līdz gada beigām. Tikmēr parādās ziņas, ka paralēli sākas diskusijas par nākamajiem soļiem. Ja šobrīd nafta ir kļuvusi par klupšanas akmeni, tad nākamais sarunu raunds varētu būt par iespēju Eiropā atteikties no Krievijas dabasgāzes. Tiesa, nekas neliecina, ka šo lēmumu izdosies pieņemt vieglāk.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.