Podcasts about viesturu kairi

Voi jius zynit, cik daudzi dorba, laika i spāka vajag Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks” žurejai i organizatorim, kaba apkūpuotu i izcaltu lobuokūs pārnejuo gods veikumus, pasuokumus i personeibys latgaliskajā kulturā? Klausitēs sarunu ar Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks” žurejis i organizatoru puorstuovim – Latgolys viestnīceibys GORS vadeituoju Diānu Zirniņu, režisoru Viesturu Kairišu, dzejneicu, publicisti i 14. Saeimys deputati Annu Rancāni, Bolvu Centraluos bibliotekys vadeituoju Rutu Cibuli i latgalīšu kulturys zinu portala lakuga.lv redaktori Lauru Melni. Raudzeisim kūpā dazynuot, ar kū pārnejais gods īsazeimiejs latgaliskajā kulturā, kaidys tendencis vārojamys latgaliskajuos nūtikšonuos, muzykā i literaturā, i cik vīglai ci gryuši vyspuor ir izsvērt, kurs ir peļnejs muola “Boņuku”  

Lāčplēša dienā pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša filma "Janvāris", kuras stāsts noris 1991.gada barikāžu laikā. Tā novērtēta arī starptautiski un izpelnījusies vairāku kinofestivālu atzinību. Vārdi brīvības cena skan citādi tagad, kad tepat Eiropā par savu brīvību asiņainā karā cīnās ukraiņi. Par brīvību – valstisko un iekšējo – runājam arī Krustpunktā Lielajā intervijā ar režisoru un Dailes teātra māksliniecisko direktoru Viesturu Kairišu.  

Lāčplēša dienā pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša filma "Janvāris", kuras stāsts noris 1991.gada barikāžu laikā. Tā novērtēta arī starptautiski un izpelnījusies vairāku kinofestivālu atzinību. Vārdi brīvības cena skan citādi tagad, kad tepat Eiropā par savu brīvību asiņainā karā cīnās ukraiņi. Par brīvību – valstisko un iekšējo – runājam arī Krustpunktā Lielajā intervijā ar režisoru un Dailes teātra māksliniecisko direktoru Viesturu Kairišu.  

14. Saeimys vieliešonu prīškvokorā par piļsūnyskū atbiļdeibu, par kriterejim, ar kaidim apsabruņuot, īmūt vēlēt jaunus Saeimys deputatus, saruna ar režisoru Viesturu Kairišu, kurs, koč i struodoj Dailis teatrī, lelu daļa laika pavoda Latgolā i ari Saeimys vieliešonuos sovu izvēli planavoj dareit taišni Latgolys vieliešonu apgobolā. “Maņ ruodīs, ka vajag maineit koč kū itymā pasaulī, i tu vari tū izdareit ar sovu bolsu. Vīns bolss – tys ir spāks! Latgolai vysod puormat prokrīvisku i naaktivu poziceju. I tū vajag lauzt. Latgola daudzūs aspektūs ir vysu progresivuokais Latgolys regions, tymā skaitā, ka mes dūmojam par sovu identitati i mes daudzi eistyn skali ceļam bolsu, kod īsastuojam par latgalīšu tīseibom, i cīši asam naapmīrynuoti, ka myus tur par separatistim voi koč kaidim slaviskim latvīšim. Mums Latgola ir juosakuortoj pošim. I vīns nu aspektu, kai tū izdareit, ir aktivi pīsadaleit vieliešonuos – kai municipalajuos, tai Saeimys vieliešonuos. Tys ir cīši svareigai! Par tū, ka latgalīšim ir sovs styngrys bolss. Es vysod raugu bolsuot Latgolā par tū, ka es verūs iz vieliešonom nu cīši vīglys pozicejis. Nu Latgolys pozicejis i nu Latgolys kongresa nūspraustūs poziceju. Maņ ir svareigi, ka es grybu sovu bolsu atdūt par tim, kuri rysynoj voi atteista Latgolys kongresa nūlyktuos idejis, kurys mes par pīci godi puorsaveram, bet tam pamats ir 1917. goda Latgolys kongress.” Viesturs Kairišs, izdorūt izvēli, cīši aicynoj vērtēt kotru deputata kandidatu i juo leidzšinejū i īspiejamū davumu Latgolys kai regiona atteisteibai iz prīšku. Juosoka, ka ir gryuts byut latgalīšu deputatam par tū, ka nu juo ir dubultuo atbiļdeiba. Jam juoatbiļd par vysom vaļstiskajom lītom, bet paraleli jam vyss juodora, kab mums atdzymtu latgalīšu kultura, volūda i vyspuor Latgola kait aida, kab atdzymtu.

Skaistā septembra dienā LTV raidījuma "Kultūrdeva" vadītāja Henrieta Verhoustinska jau 29. raidierakstā "Kultūrdeva" satiek īpašu viesi. Tas ir pavisam jauns aktieris, kurš jau paspējis nospēlēt mazas un arī ļoti lielas lomas Dailes teātrī, kā arī galvenās lomas divās jaunās latviešu filmās – režisora Staņislava Tokalova filmā "Mīlulis", kura nupat piedzīvojusi pirmizrādi, un režisora Viestura Kairiša filmā "Janvāris", kas pie latviešu publikas nonāks novembrī. Kārlis Arnolds Avots sarunā dalās gan ar savu pieredzi, gan pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem, sportista pagātni un pārdomām, kas sportam kopīgs ar teātri (izrādās – ļoti daudz!). Gatavojoties filmai "Mīlulis", kurā atveido puisi, kam riebjas žigolo loma pie par viņu vecākas, kaut ļoti šarmantas un izskatīgas sievietes sāniem, ko spēlē Kristīne Krūze, Kārlis Arnolds veica lauka pētījumus – gāja uz randiņiem ar vecākām sievietēm, iepazinās ar Māri Sprūdu un Aldi Gobzemu, lai iejustos sava personāža profesionālajā – maksātnespējas administratora lomā. Gatavojoties filmai "Janvāris" par jaunu sinefilu, kurš sapņo uzņemt ģeniālu kino un kura ambīcijām un mīlestības alkām piepildītā dzīve notiek uz 1991. gada janvāra vēsturisko notikumu fona, pašam negribot tajos iesaistoties, jaunais aktieris skatījās gan Jura Podnieka, gan Andžeja Vajdas filmas. Par saviem skolotājiem Kārlis Arnolds sauc Indru Rogu un Mihailu Gruzdovu, par saviem režisoriem – Dmitriju Petrenko un Viesturu Kairišu. Kopā ar Viesturu Kairišu šobrīd notiek darbs pie filmas par leģendāro basketbolisti Uļjanu Semjonovu, kurai Kārlis Arnolds ir uzrakstījis scenāriju un kurā atveidos galveno – Uļas – lomu, kas saprotamu iemeslu dēļ ir pamatīgs izaicinājums. Filma skars laiku, pirms Uļjana Semjonova iesaistās profesionālajā basketbolā. Saruna skar arī jaunā aktiera pilsonisko nostāju. Viņš atklāj, ka iestājies zemessardzē un gatavs aizstāvēt Latviju. Vienlaikus viņu bažīgu dara pēdējā laikā novērotie arvien biežākie mēģinājumi visus krievus (gan Krievijā, gan Latvijā) uzskatīt par ienaidniekiem vai nicināmu tautu. Par podkāstu Podkāstu "Kultūrdeva" ir iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv. To veido Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija. Podkāsts iznāk divreiz mēnesī, un tajā ik pārnedēļu kopā ar kādu kultūras nozares entuziastu, kultūras cilvēkiem, "Kultūrdevas" skatītāju, Henrieta Verhoustinska sarunājas par aktuālajiem kultūras tematiem.

LTV Ziņu dienesta ziņu speciālizlaidums “Krīze Ukrainā”. Kolēģis Gundars Rēders diskutē ar Valsts prezidentu (2007-2011) Valdi Zatleru, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājas vietnieku Robertu Zīli (NA), Nacionālo bruņoto spēku rezerves pulkvedi Igoru Rajevu un režisoru Viesturu Kairišu. Attālināti diskusijā piedalīsies arī Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš, kinorežisors Vitālijs Manskis un citi.

Filmu studija „Mistrus Media” sadarbībā ar „Radio Naba” izveidojuši multimediālu projektu „Kino Eizenšteins”. Tajā pieejamas videolekcijas – meistarklases ar Latvijas kino profesionāļiem un raidierakstu sēriju cikls par kino tapšanas aspektiem Latvijā un pasaulē. Tā iecerēta kā alternatīva kino mācīšanās un izzināšanas vide, kas reizē kalpotu arī kā laikmeta liecība un dokuments. Saruna ar daļu no projekta veidotājiem – producentu Gintu Grūbi un kinozinātnieci Zani Balčus. Projekta „Kino Eizenšteins” ietvaros izveidotas pirmās multimediāla formāta lekcijas ar dokumentālā kino režisoru Ivaru Selecki, grima mākslinieci Dzintru Bijubenu, režisoru Viesturu Kairišu, operatoru Miku Zvirbuli un filmu mākslinieci Ievu Romanovu. Lekcijas papildinātas ar vizuāliem foto, video un audio fragmentiem no izvēlēto personību radošās pieredzes. Raidieraksti un lekcijas tiks iekļautas arī „Radio Naba” programmā, kā arī pieejamas straumēšanas platformā „Spotify”. Projekta koncepciju izstrādāja filmu studijas „Mistrus Media” producenti Gints Grūbe, Inese Boka-Grūbe un Elīna Gediņa-Ducena sadarbībā ar kinozinātnieci Zani Balčus un Rīgas Starptautiskā filmu festivāla direktori Sonoru Broku. Piecu raidierakstu sērijā, kura papildina videolekcijas, tiek risinātas šādas tēmas: Cik dārgi ir uzņemt kino?, Izdomāt kino no jauna  par jaunas kinovalodas meklējumiem Vai Rīgas kinostudija ir beigusies? par padomjlaika kino ietekmi uz mūsdienu kino veidošanas procesiem; tāpat arī sarunas par Latvijas dokumentālā kino stāstiem un Mūsdienu kino naratīviem.  Tās varat atrast gan vietnē kinoeizensteins.lv, gan straumēšanas platformā „Spotify”.

“Drosme, drosme ir mūsu degviela!” podkāsta izskaņā skaļi saka aktrise un režisore Rēzija Kalniņa, bet saruna ir teju par visu pēc kārtas, gan par sevis apzināšanos kā brendu “Rēzija Kalniņa”, par spēju būt dažādai – gan vadīt un veidot mūzikas un drāmas telpu “Oratorio”,  gan būt režisorei, par to, ko viņai nozīmē sadarbība kā aktrisei ar režisoru Viesturu Kairišu Dailes teātrī, par to, ko vēlētos mainīt Mārupē kā pašvaldības deputāte, par to cik svarīgi ir sabiedrību saliedēt lūgšanā, nevis šķelt ar sertifikātu (Covid-19 sertifikāti — aut.) pieprasījumu un par to, kas gaidāms nākotnē un pie kā Rēzija strādā šobrīd, klausieties jaunākajā raidierakstā!  

Ielūkojamies, kas notiek aiz dažu apmeklētājiem šobrīd slēgto muzeju durvīm. Un varbūt šīs durvis nemaz arī nav tik cieši aizslēgtas, tieši otrādi – aicinoši atvērtas, ja vien vērt tās mēģinat nevis klātienē, bet gan virtuālajā vidē. Memoriālo muzeju apvienība lepojas ar jaunu mājas lapu, kurā arī jaunas sadaļas. Viena no tām – Personību stāsti, tapušas arī digitālās izstādes un audiogids. Memoriālo muzeju apvienību veido desmit muzeji:Krišjāņa Barona muzejs, Raiņa un Aspazijas muzejs Jūrmalā, Jasmuižā un Tadenavā, Rīgas Jūgendstila kvartālā mītošais Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs, Andreja Upīša memoriālais muzejs (ar ekspozīciju un izstāžu vietām Rīgā un Skrīveros), Pārdaugavas Ojāra Vācieša muzejs un Jāņa Akuratera muzejs. Tad nu arī šie stāsti Personību stāstu sadaļā cieši saistīti ar uzskaitītajiem literātiem. Šajā raidījumā uzrunāti trīs muzeju – Jāņa Akurātera, Andreja Upīša, un Raiņa un Aspazijas vasarnīcas Jūrmalā – darbinieki konkrēta iemesla dēļ. Nosauktie muzeji šobrīd strādā pie izstādes “Jaunās Latvijas valsts kultūrpolitika”. Kāda ir šo muzeju ikdiena mājsēdes laikā? Kādi jauni pētījumi un izstādes top un ko no muzejos aplūkojamā iespējams piedāvāt apmeklētājiem virtuālajā vidē, raidījumā Augstāk par zemi stāsta Raiņa un Aspazijas vasarnīcas galvenā speciāliste Astrīda Cīrule, Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists Arnis Koroševskis un Jāņa Akuratera muzeja speciāliste Maira Valtere. Raiņa un Aspazijas vasarnīca Jūrmalā ir veseli divi ar Raini un Aspaziju saistīti muzeji: Raiņa un Aspazijas vasarnīca atrodas Majoros, bet braucot garām, daudziem droši vien acīs būs iekritusi arī aicinošā Aspazijas māja Dubultos. Aspazijas māja ir aktīva arī sociālajos tīklos, regulāri piedāvājot savas telpas rakstnieku beneficēm, vēsturnieku lekcijām tiešraides kameras priekšā, šīs lekcijas un uzstāšanās var noskatīties arī vēlāk, ierakstā, Aspazijas mājas Facebook kontā. Ziņas par Raiņa un Aspazijas vasarnīcas jaunumiem savukārt var meklēt Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā, tur var uzzināt, ka jaunākā izstāde “Rainis un Aspazija Dailes teātrī” atklāta īsi pirms muzeju aizvēršanas – 25. decembrī. Izstādes “reklāmas” – pēdiņās – variants bija zinātniskie lasījumi, sarunas ar Dailes teātra vēstures lieciniekiem un pētniekiem. Šobrīd tas pārtapis jau tādā kā audiogidā, Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā, Astrīdas Cīrules balsī, papildinātā ar muzeja eksponātu fotogrāfijām, ir iespējams virtuāli izsekot izstādes “Rainis un Aspazija Dailes teātrī” stāstam. Taču izstāde nav tikai Dailes teātra vēsture. Šeit atrodama intervija arī ar patreizējo Dailes teātra māksliniecisko direktoru Viesturu Kairišu. Patreiz mājas lapā norādīts, ka izstāde “Rainis un Aspazija Dailes teātrī” Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros būs apmeklētājiem atvērta līdz aprīļa beigām. Taču muzejs gatavojas šo laiku pastiept vismaz līdz Jāņiem. Personību stāstu sadaļā Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā ir stāsts arī par Raini - fotogrāfijas un citāti no Raiņa jaunības dienu dienasgrāmatām, ko sagatavojusi Raiņa muzeja “Jasmuiža” vadītāja Solvita Kleinarte. Jāņa Akurātera muzejs Māras ezers. Jūs jau nojaušat, mēs tuvojamies Rīgas Pārdaugavai, Altonavas ielai, dzejnieku Ojāra Vācieša un Jāņa Akurātera muzeju mājvietai. Un soļu ritmos skandētā Ojāra Vācieša dzeja ir fragments no audiogida “Ojāra soļi”. Sajūtās esam Pārdaugavā, tātad - domās tuvojamies arī Jāņa Akurātera muzejam. Ja tas notiktu dzīvē, muzeja durvis droši vien mums atvērtu Maira Valtere. Interesi aizķer izstādes nosaukums "Akurātera portrets – gleznā, fotogrāfijā un tekstā". Izstādē tiks apkopotas arī laikabiedru tekstuālas liecības, izsekots, kādos citu autoru literāros darbos prototips varētu būt bijis Akurāters. Taču viens no izstādes intriģējošākajiem stāstiem varētu būt par kādu foto albumu. Arī par Ojāru Vācieti ir stāsts Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā, par viņa sirsnīgajām attiecībām ar putniem. Īsti piemērots stāsts ziemas laikam, kā dzejnieks izgatavojis putnu barotavu no dēla Žaņa rotaļu autobusa, pilns autobuss bijis ar putniem! Jautāju Mairai Valterei, vai viņa sajūt, cik ļoti būtiska apkaimei ir abu muzeju klātbūtne, lai uzturētu ne tikai literātu piemiņu, bet arī vietas atmiņu? Arī Akurātera muzejs, tik pilns ar stāstiem, ir gatavs kādreiz tos izstāstīt līdzīgā audiogida ierakstā. Tikai tēma vēl jāsatausta un jāsaprot. Bet pagaidām, kamēr uz plīts nevar vārīt ķīseli, un sagaidīt viesus, baltos priekšautos. Personību stāstu sadaļā ir arī Jāņa Akurātera meitas, Laimas Akurāteres stāsts par slidošanu uz Māras dīķa ledus. Tas sākas ar pārpublicētu reklāmu no avīzes " Pieci Santīmi", 1928. gada 19. februāra izlaiduma: Rīgas centrā, Esplanādē notikošot ledus karnevāls, sākšoties 8 vakarā, ar uguņošanu, daiļslidotāju grupas skrējienu ar lāpām, dažādām sacīkstēm, un krāšņāko masku godalgošanu. Mūsu senči prata skaisti dzīvot! Maira Valtere saka, ka ar to stāsti par Akurātera laika Rīgu mājas lapā nebeigšoties. Andreja Upīša memoriālais muzejs Turpinot stāstīt Personību stāstus, dodamies uz Andreja Upīša memoriālo muzeju. Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā ir stāsts par rakstnieka un literatūrzinātnieka dzīves mazāk zināmo daļu, par viņa kaķmīļa dabu un viņa skaisto runci Pīku. Andreja Upīša memoriālā muzeja mājas lapā var izsekot, kā pamazām rosība šai Brīvības ielā dzīvoklī pašā Rīgas centrā pandēmijas laikā apsīkusi. Oktobrī vēl ir ziņas par klātienes pasākumiem, tad jau vairs tikai interneta tiešraides festivālā "Prozas lasījumi". "Prozas lasījumi" 2020. gadā svinēja festivāla pastāvēšanas divdesmitpiecgadi, un pirmās tikšanās notika tieši šai Brīvības ielas dzīvoklī. Literatūrzinātnieks Arnis Koroševskis šobrīd strādā pie monogrāfijas par Andreju Upīti, tai jāiznāk grāmatu cikla par latviešu literatūras klasiķiem “Es esmu...” ietvaros. Paralēli romānu par Andreju Upīti raksta Guntis Berelis. Vēl viena Andreja Upīša personības šķautne varētu tikt atklāta topošajā izstādē “Jaunās Latvijas valsts kultūrpolitika”. Tās veidošanā iesaistīti visi nupat uzklausītie sarunbiedri, un visi trīs muzeji – Raiņa, Akurātera un Upīša. Kas saista šos trīs tik atšķirīgos literātus? Stāsta Maira Valtere, Astrīda Cīrule un Arnis Koroševskis. Kā šis laiks ietekmējis muzejus? Biļešu ieņēmumi, kas muzejiem deva zināmu patstāvību plānot savu nākotni, šogad izpalikuši. Daudz ko ir nācies atlikt uz nezināmu laiku. Taču šis ir labvēlīgs laiks pētniecībai un arī – stāstu stāstīšanai. Ielūkojieties Memoriālo muzeju apvienības jaunajā mājas lapā!

Administrativi teritorialuo reforma i latvīšu viesturiskūs zemu īzeimuošona, pandemeja, informativais „kars” i sazvieresteibys teorejis, attuolynuotais dorbs, vierteibu i dūmuošonys maiņa, Brexit, gaidomuos pošvaļdeibu vieliešonys i saimis kai instituta īspiejamuos izmainis nuokūtnis Latvejā — kū Latgolai, Latgolys dzeivuotuojim i Latvejai kūpumā atness 2020. gods, kaidus procesus aizsuocs i kai tys ītekmēs jau 2021. godu i tuoluoku nuokūtni, par tū jaunuo 2021. goda pyrmajā dīnā diskutēsim ar viesturnīku, Daugovpiļs Universitatis asociātū profesoru Henrihu Somu, Dailis teatra muokslinīciskū direktoru, režisoru Viesturu Kairišu, Ludzys katuoļu draudzis pravestu Rodionu Doļu i uzjiemieju, šyušonys ražūtnis „Nemo” Kruoslovā eipašneicu Ingu Zemdegu-Grāpi. Latgolys stuņdē kai īrosts ari kulturys dzeivis nūtykumi. Īsaklausi! Raidam latgaliski!

Šī ir Dailes teātra simtgades nedēļa – teātri dibināja 1920. gada 19. novembrī. Ideju par savu teātri īstenoja Eduards Smiļģis ar Raini un Aspaziju, Jānis Muncis, Felicita Ertnere un Burhards Sosārs. Dailes teātrim arī jubilejas laiks ir pārbaudījums – pandēmijas ierobežojumu dēļ, izrādes nenotiek, bet kolektīvs strādā - mēģina Māras Zālītes īpaši jubilejai rakstīto lugu “Smiļģis. Ar teātra radošo direktoru un režisoru Viesturu Kairišu tikās žurnāliste Ilze Strenga.

"Es meklēju to AUTENTISKO PIEEJU, kura kaut kādā ziņā ir TIKAI TĀDA, jo tā nāk no manis, kurš ir TIKAI TĀDS." // Viesturs Kairišs Saruna ar Dailes teātra radošo direktoru, "Pilsēta pie upes" un citu filmu, teātra izrāžu un operu režisoru - Viesturu Kairišu. Par to, kāda tad ir tā autentiskā pieeja un kur tai rodas iedvesma. Protams, arī par to, kā dzīvi ietekmējuši pandēmijas laiki un jaunais amats. Un kas vairāk var nokaitināt - aktieri vai paša bērni? Epizodes video versija: https://youtu.be/Tdt4DEaQE7c Seko līdzi aktualitātēm Facebook: https://www.facebook.com/eksperimentalassarunas Instagram: https://www.instagram.com/eksperimentalassarunas/

"Es meklēju to AUTENTISKO PIEEJU, kura kaut kādā ziņā ir TIKAI TĀDA, jo tā nāk no manis, kurš ir TIKAI TĀDS." // Viesturs Kairišs Saruna ar Dailes teātra radošo direktoru, "Pilsēta pie upes" un citu filmu, teātra izrāžu un operu režisoru - Viesturu Kairišu. Par to, kāda tad ir tā autentiskā pieeja un kur tai rodas iedvesma. Protams, arī par to, kā dzīvi ietekmējuši pandēmijas laiki un jaunais amats. Un kas vairāk var nokaitināt - aktieri vai paša bērni? Epizodes video versija: https://youtu.be/Tdt4DEaQE7c Seko līdzi aktualitātēm Facebook: https://www.facebook.com/eksperimentalassarunas Instagram: https://www.instagram.com/eksperimentalassarunas/

"Es meklēju to AUTENTISKO PIEEJU, kura kaut kādā ziņā ir TIKAI TĀDA, jo tā nāk no manis, kurš ir TIKAI TĀDS." // Viesturs Kairišs Saruna ar Dailes teātra radošo direktoru, "Pilsēta pie upes" un citu filmu, teātra izrāžu un operu režisoru - Viesturu Kairišu. Par to, kāda tad ir tā autentiskā pieeja un kur tai rodas iedvesma. Protams, arī par to, kā dzīvi ietekmējuši pandēmijas laiki un jaunais amats. Un kas vairāk var nokaitināt - aktieri vai paša bērni? Epizodes video versija: https://youtu.be/Tdt4DEaQE7c Seko līdzi aktualitātēm Facebook: https://www.facebook.com/eksperimentalassarunas Instagram: https://www.instagram.com/eksperimentalassarunas/

Dailes teātris no 12. jūnija aicina uz “Sezonas pieslēgumu”. Par Dailes teātra dzīvi krīzes  pozīciju pandēmijas laikā un teātra vietu kultūras telpā turpmāk. Saruna ar teārta māksliniecisko vadītāju - radošo direktoru Viesturu Kairišu. Dailes teātris no 12. jūnija Vasaras dārzā sešus vakarus organizē koncertus divās daļās “Sezonas pieslēgums”.  Idejas autori - aktieri Artūrs Skrastiņš un Lauris Dzelzītis aicina spert soli prom no ieilgušās dīkstāves, lai atkal tiktos ar skatītājiem klātienē. 

Pielāgojoties šim laikam, Latgales vēstniecība Gors rīko divus tiešraides pasākumus. 29. aprīļa vakarā interneta platformā būs iespējams vērot klavesīnistes Ievas Salietes un dzejnieces Annas Rancānes koncertprogrammu “Pieskarties”. Bet jau šovakar, 28. aprīlī, varēsim skatīties Latgales vēstniecības "Gors" vadītājas Diānas Zirniņas sarunu ar dzejnieci Annu Rancāni. Koncertprogrammā “Pieskarties” savīsies mūzika un dzeja, satiekoties klavesīnistei Ievai Salietei un dzejniecei Annai Rancānei. Koncerts ir tapis īpaši šim laikam, programmai izvēloties zīmīgu nosaukumu “Pieskarties”. Pieskāriens, kas šobrīd ir bīstams un liegts, bet mums visiem ir svarīgs gan fiziskais, gan dvēseliskais, gan emocionālais, saka klavesīniste Ieva Saliete. “Tas bija uzaicinājums no Gora, no Diānas Zirniņas, kam es tūlīt pat nedomājot piekritu, un, kad es sāku iedomāties manu koncertu, kā sēdēšu lielā, milzīgā un pilnīgi vientuļā zālē, es sāku ilgoties pēc kaut kāda klausītāja, pēc sabiedrības. Un pirmā man ienāca prātā Anna Rancāne, jo viņa ir cilvēks, kam mūzika ir tikpat svarīga kā gaiss, kā viņas dzeja. Un viņa ir lieliska koncerta klausītāja, es vienmēr priecājos redzot viņu koncertos. Un tāpēc man radās ideja uz šo koncertu uzaicināt Annu kā klausītāju, un tad kopīgi ar Ilonu Rupaini mēs sapratām, ka būtu ļoti skaisti, ka Anna iesaistītos ar savu literāro pienesumu, ar savu vārdu, domu, idejām par šo laiku,” par koncertprogrammas tapšanas gaitu stāsta Ieva Saliete. “Es biju tiešām patīkami pārsteigta, jo pirms tam es gan klausījos no Cēsu koncertzāles pianistu ierakstus, gan vēl citus, jo mēs tagad vairāk virtuālā vidē dzīvojam. Un es visu laiku domās esmu Gorā, man ir diezgan daudz Gora biļetes, jo koncerti ir pārcelti un ir jāgaida. Un es tiešām priecājos, ka Gors arī ir nolēmis kaut ko darīt, man ļoti gribas viņus atbalstīt, arī dot cilvēkiem to sajūtu, ka mūsu koncertzāle, mūsu pērle, var teikt, mūsu Rēzeknes lielākais dārgums, ka tā dzīvo, gaida apmeklētājus. Tā būs arī tāda ekskluzīva iespēja klausīties Ievu Salieti, klausīties, kā viņa spēlē, būt vienīgajai klausītājai, tā ir liela dāvana,” saka Anna Rancāne. Koncertā Ieva Saliete izpildīs programmu, kas tika spēlēta vienā no pēdējiem viņas koncertiem ar klātienes klausītājiem. Tas bija Ievas Salietes solokoncerts "Garīgās vertikāles / Bahs un latvieši", kas Rīgas Doma Kapitula zālē izskanēja marta sākumā. “Programmā ir liela daļa Johana Sebastiana Baha  mūzikas. Es domāju, ka šis komponists ar tādu iekšējo skaidrību ir ļoti vajadzīgs šobrīd, jo, spēlējot klavesīnu, es šobrīd izvēlos tieši Baha skaņdarbus, jo Bahs ir tas, kas palīdz man iet cauri šim laikam,” atzīst Ieva Saliete. Vēl koncertā bez Johana Sebastiana Baha  Ievas Saliete spēlēs Pētera Vaska un Riharda Dubras skaņdarbus, kas mīsies ar dzejnieces Annas Rancānes dzeju. “Varbūt viens vai divi būs jauni dzejoļi, bet pārējie būs pat no tādiem krājumiem, kurus jau laikam lielākā daļa un es pati būšu aizmirsusi, bet es pāršķirstīju un atradu tādus, kuri kaut kā apbrīnojami sasaucas gan ar šo nosaukumu, gan ar šo laiku,” stāsta Anna Rancāne. Šis laiks ir ieviesis pārmaiņas arī aprīlī paredzētajam Annas Rancānes jubilejas koncertuzvedumam “Latgales freska”, ko veido Sigvards Kļava un Latvijas Radio koris kopā ar režisoru Viesturu Kairišu. Koncertuzvedums plānots septembrī. Šodien vakarā tiešraidē Latgales vēstniecības Gors sociālā tīklā “Facebook” profilā būs iespējams vērot Latgales vēstniecības Gors vadītājas Diānas Zirniņas saruna ar Annu Rancāni par šā brīža sajūtām, par koncertuzvedumu “Latgales freska” un rītdienas koncertprogrammu “Pieskarties”. Savukārt rītvakar baudāms būs koncerts. Koncertu klausītāji varēs skatīties bez maksas, taču Gors mājaslapā, atbalstot koncertzāli, ir iespēja iegādāties koncerta atbalsta biļeti. Jāteic, koncerta ieraksts vēlāk būs pieejams arī Gors mājaslapā.

Viestura Kairiša spēlfilma “Piļsāta pi upis”/Pilsēta pie upes” piedzīvojusi pirmizrādi Krāslavā. Starp trīs varām un divām sievietēm, kas plosa viņa sirdi, izvēli jāizdara māleram (krāsotājam) Ansim. Par filmas estētiku un vēsturisko stāstu Kultūras Rondo studijā saruna ar tās režisoru Viesturu Kairišu, mākslinieci Ievu Jurjāni un producentu Gunti Trekteri. "Filma ir Latgalē, latgaliešu valodā un cilvēkiem jāsaprot, ka Latvija nav tikai Rīga. Manuprāt, tas bija ļoti svarīgi to pirmajiem arī savā ziņā kā pateicību parādīt, ne tikai par to, ka cilvēki palīdzēja, bet par to, ka viņi var iedvesmot mūs tādām lietām. Mēs, protams, filmas pirmizrādi taisījām Latgalē, bija paralēli gan Krāslavā, gan Rēzeknē "Gorā". Grupa [filmēšanas] bija Krāslavā, jo Krāslavā tā pilsēta pie upes faktiski to savu gala veidolu arī ieguva," atzīst Viesturs Kairišs. "Šis ir milzīgs projekts, pie kā mēs strādājām aptuveni piecus gadus, no pirmās idejas uzmetuma, līdz daudziem scenārija variantiem, ko, balstoties uz Gunāra Janovska grāmatu "Pilsēta pie upes", Viesturs pārrakstīja. Un, protams, nebija, nebija vienkārši milzīgu projektu arī finansēt. Paldies Dievam, mums nāca palīgā gan kolēģi no Čehijas, gan kolēģi no Lietuvas, gan daudzi vietējie atbalstītāji, bez kuru atbalsta un palīdzības pleca mēs vienkārši nebūtu tikuši galā," vērtē Guntis Trekteris. "Attiecībā uz pirmizrādi, es domāju, ka tā ir pilnīgi cita sajūta, vai tu rīko pirmizrādi Rīgā, te ir tādas pierastās pirmizrādes publikas aprindas, kas apmēram zini, kā viņi kā reaģēs. Rīkojot pirmizrāde Latgalē, tā ir kaut kāda pirmizrāde tiešajiem filmas skatītājiem. Tu redzi tādu normālu, adekvātu reakciju uz filmu, ko cilvēki par viņu saka - kas patīk, kas nepatīk, par ko smējzxs, par ko raud. Tas, man liekas, ir ļoti vērtīgi. Iesaka daudziem kolēģiem pamēģināt uztaisīt pirmizrādes ārpus Rīgas," turpina Trekteris. Pilsētā pie upes savā ziņā ir vairāku Latgales pilsētu kolāža. "Es varu tikai liecināt, ka, lai taptu šī viena unikālā, uz ekrāna redzamā pilsēta pie upes, mums bija jāatrod kā tādas rozīnes kliņģeri mazas, fantastiskas vietas gan Krāslavā, gan Ludzā, gan Daugavpilī, arī Varakļānos, Rēzeknē, Subatē. Un mēs esam diezgan prasīgi, un producentam noteikti nebija viegli, jo nebija iespējams, lai kā censtos un gribējām atrast visas šīs vietas Krāslavā, bet vēsturē un padomju laiks ir tik nežēlīgi izturējies pret šīm skaistajām pilsētām, ka mēs varējām tikai kolāžas veidā saliekot, radīt savu ideālu," atklāj Ieva Jurjāne.    

Šī grāmata domāta tiem, kuriem ir interese par vācbaltiešu jautājumu un vācbaltiešu skatījumu uz notikumiem Latvijā un citur Eiropā. Zigfrīda fon Fēgezaka tetraloģija "Baltiešu gredzens" iedvesmojusi arī režisoru Viesturu Kairišu radīt izrādi Nacionālajā teātrī, bet "Laika Grāmatu" - laist klajā jaunu Fēgeza "Baltiešu gredzena" izdevumu Pētera Bolšaiša tulkojumā. Rakstnieks un dzejnieks Zigfrīds fon Fēgezaks, Vidzemes muižnieku dzimtas atvase, studējis vēsturi Tērbatas, Heidelbergas, Berlīnes un Minhenes augstskolās, bieži par savu iedvesmas avotu minējis savu Vidzemes dzimteni. Par Zigfrīdu fon Fēgezaku stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule, vācbaltiešu sarežģīto vēsturi ieskicē vēsturnieks Artis Buks, lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Par latgaliskū vaicuojumu kasdīnys kuorteibā – volūda, kultura, latgaliskuo daudzums i svors medejūs i cytys lītys, kas lānai, bet īt iz prīšku. Ar kinu, teatra i operys režisoru, pārnejuo goda Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2017” goda cylvāku kulturā Viesturu Kairišu sasarunojam par vaļstiski svareigū latgaliskū, kulturu, myusdīnu izaicynojumim, kasdīnys dorbim i profesionalajim planim iz prīšku. "Maņ nav nikaidu titulu, asu vīnkuorši cylvāks, režisors, kurš nūsadorboj ar sovu lītu. Režeja ir taida loba līta, jo ite tu nikod navari sasnēgt piļneibu, vari vīneigi īt iz prīšku." Viesturs stuosta, ka jam pateik byut Latgolā. Tei naasūt apzynuota tradiceja, bet bīži viņ piec padareita dorba gribīs atbraukt i kaidu strēči padzeivuot ite. Ari tagad, piec napaseņ kai pyrmizruodi pīdzeivuojušuos teatra izruodis “Baltiešu gredzens” . "Maņ beja cīši daudz dorba i niule es asu atbraucs iz dzerauni, kur maņ varbyut pateik vyslobuok pasaulī dzeivuot, i siežu sovā darbneicā, verūs pa lūgu, ainova, tukšs lauks, upe. Nikuo vaira maņ navajag. Grybātu Latgolā pavadeit cik viņ var laika. Es vysod asu braucs iz Latgolu. Maņ jau beja pošam taida nalela sieteņa, ari darbneicu iztaiseju. Tī vyss maņ dzymst. Maņ vajag klusumu i plotumu – i munā dzeraunē tys ir. Tikai vajag laiku, kab es varātu ite padzeivuot. Itūgod es raudzeišu saraksteit kaidus jaunus scenarejus, deļ tuo vosorā ite dzeivuošu daudz." Pyrma diveju godu Latgolā, Rēzeknē, nūtyka 4. Pasauļa latgalīšu saīts “Latgolys symtgadis kongress”, kurš piečuok tyka vārtāts vysā pretruneigi. Tūlaik Viesturs pasaruodeja kai sova veida Latgolys viestness, latgaliskuos idejis viestness i poša kongresa viestness  puornūvadnīkim. Pats režisors dūmoj, ka tys beja cīši svareigs i vajadzeigs nūtykums. "Maņ tod i ari tagad ir sajiuta, ka tys beja pādejais breids koč kū taidu izdareit. Absolutys taisneibys sajiuta i nikod nav bejs nikaidys nūžālys, i tei rezonaņse jau beja taida napuorprūtama – vacais pret jaunū, taipoš ari politika beja īsaisteita, kas vysod napamat lobu īspaidu. Šudiņ mes varim saprast, ka tys vyss īt iz prīšku, i mes turpynojam ceineitīs par itim vaicuojumim. Par volūdu, par medejim latgaliski. Vyss ir dīnys kuorteibā. Vysod juoīt iz prīšku i juodūmoj par tū. Maņ ir gandarejuma sajiuta par tū, ka mes naklusiejom, nataisejom taidu kuortejū lentys puorgrīzšonys-puču padūšonys pasuocīni, kur vysi tik dzīd i doncoj. Mes taisejom pasuocīni, kam ir jāgs i kur teik runuots par byuteibu, i tū na vysod vysi grib dzierdēt. Tok tys namaina nūzeimi – par tū vajag runuot." Vēļreiz atsaverūt iz “Latgolys symgadis kongresu”, Viesturs ir tīšs i puorlīcynuots, ka latgaliskais ir vaļstiski svareigs. "Latgaliskais vaicuojums nav koč kaida īgryba, mūrgi, tys ir tīsyskuma i demokratejis vaicuojums, i niule mes redzim, ka tys vyss ir otkon apdraudāts. Nu ituo aspekta verūtīs, tys ir juosakuortoj. Latgalīšu vaicuojums ir tīsyskuma i viesturiskuos taisneibys vaicuojums. Deļ tuo, kab napagaistu vēļ vīna volūda, kas ir arhaiskuo latvīšu volūda, kas sasaglobuojuse, tys, munā skatejumā, byutu nūzīgums pret Latvejis vaļsti i pasauli. Mes navarim tū pīļaut." Par jaunuos vaļdeibys deklaracejā īraksteitū atbolstu latgalīšu rokstu volūdai Viesturs dūmoj, ka tys ir viesturiskys breids, nasaverūt pat iz tū, kai tys dzeivē īsadūs. Tys ir labi i svareigi. "Var pasceit, ka pyrmais beja vuords i niu tys jau ir koč voi nūsaukts vuordā. Skaidrys, ka tys nagaraņtej realizaceju, tok tys jau ir daudz. Niule juostruodoj, mums ir ari izgleiteibys ministre, iz kuru mes vysi veramīs ar lelom cereibom. Parteju deklaracejis, akts ari verās itymā vierzīnī. Es varu tikai vēlēt, lai vysi saprūt tuo nūzeimeigumu. Tys ir nacionalys nūzeimis, ni marginals vaicuojums, i ka kaids deputats tū nasaprūt, tod tei ir juo problema. Beistitēs tū nūsaukt par marginalu vaicuojumu, jo tys ir lels, lels vaicuojums. Īsoku izreiz, byus vīgluok dzeivuot. Na jau politiski dzeivuot, vīnkuorši tū naapsazynuot ir taida tuvredzeiba i tys politiķa karjerai, kai maņ redzīs, izreiz puorvalk taidu streipi puori. Ka jis grib palikt par nacionalys nūzeimis politiki, jam par itū ir juodūmoj."   Ite interveju verīs video versejā:   Tikū kai sabīdreibā aktualiziejīs vacuojums par tū, voi vaļstei juoīguļdej nauda byuvēs, “betonā” voi vys tik cylvākūs. Ite mes pīsaskoram vīnai nu nūzeimeiguokūs sātu Latgolys kulturys dzeivē – Latgolys viestnīceibai GORS, kur savulaik ari leli leidzekli tyka īguļdeiti taišņi ākā, ni kulturys voi izgleiteibys darbinīku atolguojumā. "Nui, tei celtne ir izdarejuse koč kū fantastisku, tok na leidz golam. Mes redzim, ka programā nav pīteikami daudz latgaliskuo, jo tei nav nacionalys nūzeimis Latgolys koncertzale. Tai nav atbilstūša finansiejuma. Juosaprūt, ka tys ir finansiejuma vaicuojums, nacionaluos politikys i drūšeibys vaicuojums. Par Latgolys viestnīceibu GORS maņ ir piļneigi skaidrys, ka tai juobyut nacionalajai koncertzalei ar atbilstūšu finansiejumu. Latgalīšim ari ir juobyut nacionala leimiņa kulturys īstuodei." Stuostūt par sovu nūsadorbuošonu i izaicynuojumim režejis lauceņā, Viesturs atzeist, ka jam jau latvīšu volūdā nav vīglai atrast sovu auditoreju, jo jis narunoj par vīglom, jautrom i pateikamom lītom. Vys tik arviņ vaira i vālams sistematiski juoroda ari koč kas latgaliski. "Es vēļ raugu saprast tū mehanismu, tod raudzeišu īt iz Kulturys ministreju runuot, jo gribīs pastuoveigu pamatu, ka mes zinim, ka vysmoz divejis, treis izruodis latgaliski godā byus. Piečuok jau tys vyss ir atkareigs nu pīprasejuma. Es grybu paruodeit, ka latgalīšu volūdā tu vari stuosteit tūs pošus nūpītnūs stuostus, kurus tu vari stuosteit vysuos pasauļa volūduos." Atbiļdūt iz vaicuojumu par tū, voi ar latgaliskū navar samazynuot, pagaisynuot auditoreju, Viesturs ir vysā skorbs. "Maņ ruodīs, ka ir lobuok īsaut sev kuojā, ni golvā kai daudzi dora, vyspuor nadūmojūt, kas ar tevi i tovu tautu nūtiks. Es dūmoju, ka tuos ir bednu cylvāku runys. Es par taidom vyspuor nadūmoju. Es grybu paruodeit, ka latgalīšu volūdā tu vari stuosteit tūs pošus nūpītnūs stuostus, kurus tu vari stuosteit vysuos pasauļa volūduos." Ituo goda vosorā Latgolā aktivi tyka struoduots pi režisora Viestura Kairiša itūšaļt taiseišonys procesā asūšuos kinys “Pilsāta pi upis”. Viesturs atkluoj, ka patīseibā fiļmiešonys process vēļ nav leidz golam nūzasliedzs. "Nav tik vīnkuorši vyss, mes vēļ Rēzeknē pi tautys noma taiseisim vīnu svareigu epizodu. Pyrmizruodei juobyut 2020. goda janvarī. Tī ir leigumi ar izplateituojim i tys ari byutu tys scenarejs, piec kura mes vodamīs. Pagara tei kina beiguos saīt, ka mani nanūmušej producenti, jei ir viers diveju stuņžu, kas ir daudz. Cerams, ka nabyus garlaiceiga. Es tik struodoju, kai tī īsadūs, laiks ruodeis. Ir gryuši paruodeit vīnā kinā tik daudzus svareigus nūtykumus caur cylvāku prizmu, deļ tuo itei kina ir par prostim, tok na sprostim, vīnkuoršim i dzilim cylvākim. Es asmu tys cylvāks, kuram pateik dareit tū, kū jis grib i napateik gaideit koč kaidys laimis īspiejis, deļ tuo itūšaļt es grybu nūsakonceņtrēt i saraksteit koč vēļ divejus scenarejus. Dūmys ir." Pyrma goda Viesturs sajēme Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuks 2017”, nominacejā “Goda cylvāks kulturā”. "Tys beja cīši pateikami, paļdis brangajai i skorbajai žurejai! Latgaliskuo kultura maņ vysu dzeivi ir bejuse cīši svareiga. Kod maņ nūmyra vacaistāvs i vacuomuote, es vaira aizguoju Reigys vierzīnī, tok nazkai atsagrīžu atpakaļ. Niule ari dzeivoju daleji ite. Ari ar volūdu i vysu cytu vysu laiku atsagrīžu Latgolā. Par kū es ilgi latgalīšu kulturā nabeju dzierdams, radzams, nazynu. Es vysys filmys asu ite filmiejs, taisejs. Es naradzu cytu ainovu, maņ gryuši koč kū cytur iztaiseit. Ceru, ka kaidu reizi īsadūs. Kultura – tys ir nabeidzams process, viersyunis. Ka nav procesa, nav ari kulturys, “Boņuks” koč kai nūdrūsynoj itū procesu. Kai poša ceremoneja tei vīnnūzeimeigi ir lobuokuo Latvejā, jo tei vysod ir taida jautra, ar humoru, dzeiva. Nav taidu banalu lītu."

"Atsperes" studijā Gunda Vaivode no "Klasikas" un komponists Arturs Maskats, un Rīta intervijā tiekamies ar režisoru Viesturu Kairišu un komponistu Juri Vaivodu. Sarunas epicentrā, protams, visjaunākais Kairiša veikums - iestudējums "Baltiešu gredzens" Jura Vaivoda muzikālajā ietērpā, kas pirmizrādi Latvijas Nacionālajā teātrī piedzīvojis 7. februārī... Vācbaltieši Latvijā – šī tēma mūsu apziņā ilgu laiku bijusi noslepenota. Esam aprobežojušies ar diezgan lielām klišejām par vācu muižniekiem, kas paverdzinājuši latviešus un iesējuši mūsos kalpa gēnu. Un pat Imants Lancmanis ar savu gigantisko darbu Rundāles pilī un baronu atvasēm, kas ik pa laikam atgriežas, daudzu izpratnē ir tikai tāda elitāra tēmas virsbūve. "Jā, tas, manuprāt, ļoti daudz pasaka par mums. Tādi mēs esam, mīlam atcerēties visu selektīvā veidā. Mēs mīlam sevi nostādīt augstāk par jebko, mēs mīlam nenovērtēt būtiskas lietas, no kā esam daudz ko smēlušies, tā ir tipiska jaunu cilvēku domāšana, un, tā kā simts gadi valstij ir tāds tīņa vecums, tas arī zināmā mērā saprotams," uzskata Viesturs Kairišs. "Bieži runājam par kalpības garu un salīkušo muguru, un dažkārt aizmirstam, cik daudz mums vācu kultūra devusi pašu latviešu kultūrai. Pagātne mani interesē tikai nākotnes perspektīvā, pagātne kā tāda man ir diezgan vienaldzīga. Ja runājam par minoritātēm, mēs taču varam saprast, kādas ēkas atstājuši vācbaltu arhitekti, un mums ir ļoti viegli salīdzināt Purvciemu ar Rundāli, Rīgu ar Ķengaraga rūpnīcām un tamlīdzīgi." Tomēr šīs ir tēmas, kuras mēs vienkārši paslaukām zem tepiķa. Par mirušiem cilvēkiem runāsim tikai labu. “Man bija svarīgi runāt arī par emocionālām lietām – ne tikai par tautas interesēm, bet arī cilvēku attiecībām. Uz izrādi nevajag iet meklēt tikai vēsturi, bet šķīstījošas emocijas." Īpaši liela nozīme izrādē "Baltiešu gredzens" ir mūzikai. Turklāt šeit skan ne tikai īpaša Vāgnera opermūzikas izlase. "Viesturs man iedeva virzienu, bet es mazdrusciņ papētīju, kas vispār ir pieejams no šīs jau zudušās sabiedrības daļas un, izrādās, kādus krikumus tomēr var atrast no vācbaltiešu muzikālā mantojuma," atklāj Juris Vaivods. "Kad uzdūros Nikolaja fon Vilma klaviermūzikai, neizpratnē sev vaicāju, kāpēc tā šodien netiek spēlēta, kāpēc viņa mūzika nav pianistu hrestomātiskajā literatūrā? Jo viņš ne ar ko neatpaliek no Roberta Šūmaņa vai no Mendelszona mūzikas. Runājos ar diviem lieliskiem pianistiem, kuri mums izrādē piedalās - ar Mārtiņu Zilbertu un Aldi Liepiņu, kuriem vaicāju, vai tiešām šī mūzika nebūtu tomēr kādā veidā jāpopularizē caur jauno pianistu repertuāru. Viņi man piekrītoši teica – noteikti! Varbūt šī izrāde dotu impulsu pameklēt kādas jaunas vēsmas un pieskarties šai kultūrai. Protams, aiz borta palikuši vēl daudzi vārdi." Dramatizējuma autore ir ne tikai Inga Ābele, bet arī Viesturs Kairišs, kurš ir arī šīs izrādes scenogrāfs. “Šis ir nebija skatuviski viegls darbs, un es priecājos, ka mums kaut vai tīri tehniski tas izdevies. Esmu pateicīgs aktieriem, ka viņi tik atdevīgi dara šo darbu. Tur ir ironija gan par agrāro reformu un lauksaimniecību – mēs taču saprotam, ko nozīmē zeme dziļākajā nozīmē. Man likās, vajag salikt šo pasauli ar to visu glamūro, ko zinām vācbaltiešu kultūrā. Nacionālā teātrī šobrīd ir ļoti, ļoti spēcīgs aktieru ansamblis. Man bija liels gods ar viņiem strādāt." Viesturam Kairišam šis ir ļoti piesātināts laiks. "Man bija tāda sezona... Tāpat pagājušo sezonu neatpūtos, visu vasaru filmēju filmu "Pilsēta pie upes". Bija tikai viena brīvdiena. Tad "Klīstošā holandieša" pirmizrāde, "Mumū" Rīgas Krievu teātrī, un tagad ir "Baltiešu gredzens". Reizēm liekas – tas ir brīvmākslinieka neprāts, varētu teikt – lāsts. Tu neko nevari ietekmēt. No otras puses, tu nonāc tajā ārprātā, un tas kaut kādā veidā tevi atbrīvo – tad vienkārši nospļaujies un strādā tālāk." Nevar noliegt, ka dzīvojam jauno laiku patērētāju sabiedrībā, un ne jau katrs gatavs iedziļināties mākslā, kultūrā. Par "Baltiešu gredzenu" ir dažādas atsauksmes. Ko Viesturs Kairišs varētu teikt tiem cilvēkiem, kuri saka, ka izrādi nesaprot? "Cilvēkiem, kuri to nesaprot, man grūti ko teikt – runāju ar savu sešpadsmitgadīgo dēlu, kuram tā liekas viena no labākajām izrādēm. Ja jūs skatāties tikai seriālus, varbūt kaut ko var nesaprast. Domāju, mums jāsauc lietas īstajā vārdā: kultūra – tā ir cīņa. Es kā mākslinieks uzskatu, ka man ir kaut kāda atbildība – nevis par to, cik skatītāji noskatās manu darbu, bet par to, kādu spriedzi kosmosā jeb garīgajā telpā tas atstāj. Es izeju no tā. Es nevaru konkurēt ar vieglu patēriņu žanriem, un man ļoti bieži to pārmet. Taču uzskatu, ka tā ir svēta cīņa, un no tās neatkāpjos. Vieglāk ir visiem konformistiem, tiem, kuri iet pa straumi. Kas notiks ar mūsu Latviju un mūsu kultūru, ja mēs visi iesim pa straumi? Tās būs šausmas! Dzirdu par kino – visi lielās ar skatītāju skaitu, biļešu ieņēmumiem, bet nedomā par to, lai mēs vispār saglabājamies kā nācija, lai kustamies uz priekšu moderni, bet arī garīgi pilnvērtīgi. Ja atdodam valstij vadību tādiem cilvēkiem, kuri, piemēram, nevar noskatīties šo izrādi, tad mēs esam katastrofas priekšā, tas ir skaidrs. Man liekas, jābūt ļoti prasīgiem pret politiķiem, un kultūra nedrīkst būt tāda, kurā tiek privatizēti kultūras darbinieki, kuri valstij ir izdevīgi, jo komplimentāri izsakās par valsti un nerunā pretī. Kultūras darbinieki nav izdevīgi tad, ja tie iestājas par vērtībām, ja tie cīnās par kaut ko. Manuprāt, kultūra par maz cīnās par savām tiesībām. Strādāju pietiekoši augstvērtīgi, noteikti labāk nekā dažs labs ministrs, tāpēc neuzskatu, ka man būtu jāsaņem mazāk. Un neuzskatu arī, ka mana atbildība ir mazāka tikai tāpēc, ka neparakstu papīrus par miljoniem. Mana atbildība ir vēl daudz lielāka, jo ministri nāk un aiziet, bet vērtības, ko pie kā mēs strādājam, paliek, tās veido Latviju. Mums par to jācīnās un jāsaprot – mēs esam pārāki. Nedomāju, ka mums tagad kaut kādā ziņā jāuzsver savs pārākums, bet katrā ziņā tās ir mūsu tiesības un pienākums to pateikt. Neesam kaut kādi pabērni finansistiem un ekonomistiem."