Podcasts about viesturs kairi

Dailes teātrī pirmizrāde, sagaidot mūzikla „Meža gulbji” jauniestudējumu, atklāta izstāde „Eksistence ārpus laika”. Tajā skatāmi galvenokārt pirms 50 gadiem tapuši vizuālās mākslas darbi. Savukārt teātra pārbūves laikā no jauna izveidotajā gaitenī uz Kamerzāli aplūkojami Ilmāra Blumberga teātra plakāti. Ginta Andžāna un pianistes Ilzes Dzenītes priekšnesums noskaņo gaidāmajam Raimonda Paula un Māras Zālītes mūzikla „Meža gulbji” iestudējumam. Vizuālās mākslas eksponēšana Dailes teātrī pirms nozīmīgas pirmizrādes, šķiet, kļūst par tradīciju. Iepriekšējā izstāde notika saistībā ar izrādes „Meistars un Margarita” iestudējumu, tagad ekspozīcija veidota  mūzikla „Meža gulbji” kontekstā. Teātra otrā stāva foajē izstādīti Vijas Maldupes, Uno Daņiļevska, Laimdota Mūrnieka, Induļa Zariņa, Borisa Bērziņa un citu mākslinieku darbi, arī tēlnieces Viktorijas Pēlšes „Gulbis”. Izstādes „Eksistence ārpus laika” kuratore Nataļja Jevsejeva uzsver, ka vajadzējis atrast vienojošo gan izrādei, gan Dailes teātra vēsturei, gan Rietumu Bankas kolekcijai. Izstādes telpas pašā vidū aplūkojams arhitektes Teklas Ieviņas darba galds, kas ir no kādas privātkolekcijas. Savukārt pie sienām gleznas, grafikas un tēlniecības darbi. Mākslinieku vārdi ir labi zināmi, taču darbi nav tik bieži redzēti, piemēram, Induļa Zariņa glezna „Zelta ābele”. Dailes teātra direktors Juris Žagars ved uz jaunizbūvēto pirmā stāva gaiteni, kas iziet uz Kamerzāli. Te eksponēti Ilmāra Blumberga izrāžu plakāti. Starp citiem plakātiem arī izrādei „Brands” veidotais. Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Viesturs Kairišs uzsver, ja teātrim ir tāda vērtība kā Blumberga plakāti, svarīgi dalīties. Izstādes atklāšanas dienā iespēja iepazīties ar teātra pārbūves laikā veiktajiem rekonstrukcijas darbiem publikai un aktieriem pieejamās telpās. Kā zināms, teātra rekonstrukcijas darbi  notiek sadarbībā ar biroju „Sudraba Arhitektūra”. Arhitekts Reinis Liepiņš ir diezgan pārliecināts, ka nākamsezon Mazā zāle tiks atvērta skatītājiem.  Tikmēr Dailes teātra mazās formas izrādes notiek Tabakas Fabrikā, Miera ielā. 

Paziņoti teātra balvas „Spēlmaņu nakts” nominanti. Kultūras rondo studijā izvēles komentē žūrijas locekļi: teātra un dejas kritiķe Dita Jonīte un teātra kritiķis, žūrijas komisijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. 19. jūnijā, Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju un Borisa un Ināras Teterevu fondu preses konferencē paziņoja 2023./2024. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 14 kategorijās. Trešo gadu pēc kārtas visvairāk nomināciju – 18 – ieguvis Valmieras drāmas teātris. Otro vietu šogad ar 11 nominācijām dala Liepājas teātris un Latvijas Nacionālais teātris. Žūrijā strādāja arī teātra kritiķe Kitijai Balcare, teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore Anna Andersone, teātra zinātniece Evita Mamaja, teātra režisore un pedagoģe Māra Ķimele un teātra režisors un pedagogs Juris Rijnieks. "Spēlmaņu nakts" nominanti 2023./2024. gada sezonā Gada mazās formas izrāde "Gaišās naktis" (Liepājas teātris, režisore Kristīne Brīniņa) "Maigā vara" (Latvijas Nacionālais teātris, režisors Matīss Kaža) "Milžu cīņas" (Jaunais Rīgas teātris, režisore Marija Linarte) "Monstera Deliciosa" (Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija), režisore Barbara Lehtna) "Pazudušais dēls" (Valmieras drāmas teātris, režisors Reinis Suhanovs) Gada lielās formas izrāde "Jāzeps un viņa brāļi" (Valmieras drāmas teātris, režisore Inese Mičule) "Latviešu raķetes" (Liepājas teātris, režisors Regnārs Vaivars, režisora asistents Mārtiņš Kalita) "Melnais gulbis" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis) "Spīdolas nakts" (Dailes teātris, režisors Viesturs Kairišs) "Vecās dāmas vizīte" (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, režisore Indra Roga) Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem "Ahilleja papēdis" (Liepājas Leļļu teātris, režisore Anta Priedīte) "Bilžu vakars ar Sprīdīti" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Jēkabs Nīmanis) "Es arī te, kas man ir jādara" (Izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris, režisore Endīne Bērziņa, līdzrežisore Sabīne Alise Ozoliņa) "Ērces" (Teātra trupa "Kvadrifrons", režisore Paula Pļavniece) "Sibīrijas haiku" (Latvijas Leļļu teātris, režisors Valters Sīlis) Gada režisors Alvis Hermanis ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Viesturs Kairišs ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Inese Mičule ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Indra Roga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Valters Sīlis ("Sibīrijas haiku", Latvijas Leļļu teātris) Reinis Suhanovs ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Regnārs Vaivars ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Gada aktrise Dana Bjorka (Klāra Cahanasjana izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Inese Kučinska (Emīlija (Berta) izrādē "Svešā āda", Liepājas teātris) Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Lomas izrādē "Visas viņas", Dailes teātris) Māra Mennika (Roplainiete izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Ieva Segliņa (Margarita izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada aktieris Maksims Busels (Eižens Finks iestudējumā "Sfinksa", Producentu grupa 7) Mārtiņš Kalita (Rolands Upatnieks izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Arturs Krūzkops (Rainis izrādē "Spīdolas nakts", Dailes teātris) Mārtiņš Meiers (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kaspars Znotiņš (Dostojevskis/Miškins izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Gada aktrise otrā plāna lomā Baiba Broka (Lizaveta Jepančina izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Jana Čivžele (Pamāte izrādē "Bilžu vakars ar Sprīdīti", Jaunais Rīgas teātris) Evija Krūze (Māte izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Inese Pudža (Asnate izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Elīna Vāne (Aža izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Gada aktieris otrā plāna lomā Volodimirs Gorislavecs (Birģermeistars izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Rihards Jakovels (Jūda izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ivars Krasts (Džeksons izrādē "Pelikāni un vīnogas", Jaunais Rīgas teātris) Kārlis Reijers (Mihails Čehovs izrādē "Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Artūrs Skrastiņš (Poncijs Pilāts izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada jaunais skatuves mākslinieks Aksels Aizkalns (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kārlis Artejevs (Andris izrādē "Gaišās naktis", Liepājas teātris) Endīne Bērziņa (Režija izrādei "Es arī te, kas man ir jādara", izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris) Kārlis Ērglis (Maikls Alīns izrādē "Ziloņa dziesma", Liepājas teātris) Matīss Kaža (Režija izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Adriāns Toms Kulpe (Scenogrāfija izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Krišjānis Strods (Krustiņš izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Madara Viļčuka (Elizabete, Roza izrādē "Wintera stāsts", Dailes teātris) Gada scenogrāfs Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ieva Jurjāne ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Valters Kristbergs ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Reinis Suhanovs ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Vilkārsis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada kostīmu mākslinieks Jana Čivžele ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Anna Heinrihsone ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Agnese Kaupere ("Patakoļako un teātra visums", Liepājas teātris) Kate Krolle, Reinis Bērziņš ("Ērces", teātra trupa "Kvadrifrons") Ilze Vītoliņa, Dmitrijs Krimovs ("Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Gada gaismu vai video mākslinieks Kristijons Dirse (Video izrādē "Kā kļūt nelaimīgam?", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Feldmanis (Gaisma izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Aleksandrs Grebņevs, LGC (Video izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Oskars Pauliņš (Gaisma izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Ene-Līsa Sempere, Tīts Ojaso (Video izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada horeogrāfs vai kustību mākslinieks Elīna Gediņa ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Linda Mīļā ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Jiri Naels ("Meistars un Margarita", Dailes teātris) Inga Raudinga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada jaundarbs mūzikā Līva Blūma ("Monstera Deliciosa", Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija)) Kārlis Lācis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Edgars Mākens ("Marats/Sads", Latvijas Nacionālais teātris) Jēkabs Nīmanis ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Rihards Zaļupe ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Gada jaundarbs dramaturģijā Nominanti tiks paziņoti 2024. gada rudenī. Gada balvu teātrī "Spēlmaņu nakts" organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība, finansē Kultūras ministrija, atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris, Liepājas teātris, Valmieras drāmas teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, "Dirty Deal Teatro", Latvijas Profesionālo aktieru apvienība, sabiedrisko mediju portāls LSM.lv, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, Latvijas teātra katalogs Izrades.lv, tipogrāfija "Ulma", Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un citi profesionālie teātri un teātra apvienības.

Režisora Viestura Kairiša jaunuokais kino projekts ir kina par slovonū Latvejis basketbolisti Uļjanu Semjonovu — "Uļa". Jei ir nu vacticeibnīku mīsta Daugovpiļs pusē, ari akteru atlase i fiļmeišona byus Latgolā. Ar Viesturu runuosim par jaunuos kinys tapšonys procesu, Latgolu i latgaliskū tamā, kai ari cytom juo īcerem i dorbim niu.

Tuvojoties „Spēlmaņu nakts” ceremonijai, turpinām iepazīstināt ar aktieriem, kuri atzīti par labākajiem kategorijā „Gada aktieris”. Viņu vidū ir arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Aleksandrs Maļikovs par Klavdina lomu izrādē „Hamlets”. Šajā uzsvērti politiskajā iestudējumā, ko veidojis režisors Viesturs Kairišs, Elsinora diezgan nepārprotami ir Putina Krievija, un galvenajā lomā ir nevis Hamlets, bet slepkavnieciskais karalis Klaudijs jeb šajā versijā – Klavdins. Aleksandrs Maļikovs pirms sešpadsmit gadiem ieradies Latvijā no Karēlijas galvaspilsētas Petrozavodskas, pievienojoties Čehova Rīgas krievu teātra trupai. Darbs pie Klavdina lomas viņam sakrita ar atteikšanos no Krievijas pilsonības. Ap Valsts svētkiem viņš saņems Latvijas pasi. Bet tūlīt dzirdēsim viņa izvēlēto fragmentu no Šekspīra rakstītās Klaudija lūgšanas, ko Maļikovs izrādē runā krieviski, bet latviski tas skan šādi: (..) Bet, ja šī lāsta roka Ar brāļa asinīm vēl vairāk triepta, Vai debess laipnībai gan lietus trūkst, Lai mazgātu to sniega baltumā? Kam žēlastība, ja ne grēku dēļ?

Cēsu Mākslas festivāls un tā galveni akcenti – stāsta mūzikas programmas veidotājs Arturs Maskats un laikmetīgās mākslas izstādes „Tagadnes artefakti” kuratore Žanete Skarule. Cēsu Mākslas festivāls no 15. jūlija līdz 20. augustam ar Radio kora atklāšanas koncerta dziesmām bez vārdiem un laikmetīgās mākslas izstādi "Tagadnes artefakti" turpinās iedzīvināt Cēsu radošo un dizaina kvartālu "Rainis". Cēsu vāgneriāna ļaus piedzīvot operas "Zīgfrīds" koncertatskaņojumu, bet Pils parka estrādē baudīt Kārļa Lāča mūzikas teātra programmu. Līdzās muzikāls jaunatklājums – amerikāņu izcelsmes pianista Roberta Flaica solokoncerts, bet Cēsu Sv. Jāņa baznīcā "Schola Cantorim Riga" viduslaiku dziedājumi. Krāsu pasaule Raimonda Staprāna darbu ekspozīcijā un tehnoloģiju un vizuālās mākslas sinerģija Martina Vizbuļa izstādē, par festivāla programmu informē rīkotāji. 15. jūlijā festivāls tradicionāli iesāksies Laikmetīgās mākslas centrā ar izstādes "Tagadnes artefakti" atklāšanu. Turpinot aizvadītajā gadā aizsākto, arī šoreiz tiks izcelti vietējie un Baltijas mākslinieki – Oļa Vasiļjeva un Kristaps Ancāns, Augusts Serapins un Lina Lapelīte. Izstādes centrā būs mākslinieku dialogs ar telpu, tās vēsturi un apcerēm par iedomātu nākotni, vienlaicīgi apzinoties mūsu vietu laika un pasaules teritoriālajā kontekstā. Cēsu Izstāžu namā būs skatāma izstāde "Pārāk tuvu, pārāk tālu", kas iezīmēs latviešu mākslinieka – gleznotāja un dramaturga Raimonda Staprāna tuvojošos 100 gadu jubileju, kas tiks svinēta 2026. gadā. Savukārt trešajā Cēsu Mākslas festivāla izstādē koncertzālē "Cēsis" mākslinieks Martins Vizbulis turpinās savus radošos meklējumus mikrokontrolieru un dažādu sensoru sinerģijā ar virtuālo realitāti, iesaistot skatītājus tiešā komunikācijā ar mākslas darbiem. Arī Cēsu Mākslas festivāla muzikālā programma iesāksies 15. jūlijā ar koncertu "Dziesmas bez vārdiem".  Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā un kopā ar sitaminstrumentālistu Miku Čavardu klausītājus vedīs ceļojumā glezniecisku skaņu pasaulē, ko veido unikālākais un pilnīgākais instruments – cilvēka balss. Līdzīgi kā glezniecībā, kur vērojama visdažādākās intensitātes otu triepienu un krāsu tekstūra, arī šīs programmas skaņražu mūzikas valodā sastopami visplašākā diapazona izteiksmes veidi. Skanēs komponistu Žibokles Martinaitītes, Džona Keidža un Andersa Hillborga mūzika. Koncerts sākotnēji bija paredzēts Cēsu Neredzīgo biedrības aktu zālē, bet lielās intereses dēļ pārcelts uz koncertzāli "Cēsis". Nedēļu vēlāk, 22. jūlijā, festivāls piedāvā iepazīt jauno un talantīgo amerikāņu izcelsmes pianistu Robertu Flaicu (Robert Fleitz). Jūlija izskaņā, 29. jūlijā, Cēsu Mākslas festivāls un koncertzāle "Cēsis" piedāvā Riharda Vāgnera operu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" trešo operu "Zīgfrīds" – pasaku par puisi, kurš uzvar pūķi un iepazīst mīlestības spēku. Pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults būs pasaules slavu strauji iemantojušais somu maestro Tarmo Peltokoski. Koncertatskaņojuma komandu papildina radošais tandēms – režisors Viesturs Kairišs un scenogrāfe Ieva Jurjāne. Muzikālās programmas turpinājumā, 5. augustā, Cēsu Svētā Jāņa baznīcā skanēs viduslaiku dziedājumi senās mūzikas ansambļa "Schola Cantorum Riga", Guntara Prāņa un Ievas Nīmanes sniegumā. Ikgadējais brīvdabas koncerts Cēsu Pils parka estrādē notiks 13. augustā. Tajā komponists Kārlis Lācis uzstāsies ar programmu, kurā skanēs viņa komponētā mūzika no dažādām teātra izrādēm un mūzikliem. Viņam pievienosies Latvijā pazīstami dziedātāji un aktieri.

Lāčplēša dienā pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša filma "Janvāris", kuras stāsts noris 1991.gada barikāžu laikā. Tā novērtēta arī starptautiski un izpelnījusies vairāku kinofestivālu atzinību. Vārdi brīvības cena skan citādi tagad, kad tepat Eiropā par savu brīvību asiņainā karā cīnās ukraiņi. Par brīvību – valstisko un iekšējo – runājam arī Krustpunktā Lielajā intervijā ar režisoru un Dailes teātra māksliniecisko direktoru Viesturu Kairišu.  

Lāčplēša dienā pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša filma "Janvāris", kuras stāsts noris 1991.gada barikāžu laikā. Tā novērtēta arī starptautiski un izpelnījusies vairāku kinofestivālu atzinību. Vārdi brīvības cena skan citādi tagad, kad tepat Eiropā par savu brīvību asiņainā karā cīnās ukraiņi. Par brīvību – valstisko un iekšējo – runājam arī Krustpunktā Lielajā intervijā ar režisoru un Dailes teātra māksliniecisko direktoru Viesturu Kairišu.  

Piektdien, 11. novembrī, nacionālā pirmizrāde Viestura Kairiša režisētajai filmai „Janvāris”, kura pēc pasaules pirmizrādes Traibekas festivālā Ņujorkā saņēma galveno balvu, bet Romā starptautiskā žūrija piešķīrusi filmai „Janvāris” trīs svarīgākās balvas – labākā filma,  labākā režija un labākais aktieris (balva – Kārlim Arnoldam Avotam). „Individuāla cilvēka pieredze ir svarīgāka par to, ko piedzīvo nācija”, ar šādu, stingri virzītu viedokli Latvijas Radio studijā par jaunāko veikumu – filmu „Janvāris” saka tās režisors Viesturs Kairišs. Spēlfilma "Janvāris" ir stāsts par jauniem kinematogrāfistiem, kuri tiek ierauti Rīgā notiekošajos 1991. gada janvāra politiskajos notikumos. Stāsts par mīlestību. Kultūras rondo studijā – aktieri Alise Dzene un Kārlis Arnolds Avots un režisors Viesturs Kairišs.

14. Saeimys vieliešonu prīškvokorā par piļsūnyskū atbiļdeibu, par kriterejim, ar kaidim apsabruņuot, īmūt vēlēt jaunus Saeimys deputatus, saruna ar režisoru Viesturu Kairišu, kurs, koč i struodoj Dailis teatrī, lelu daļa laika pavoda Latgolā i ari Saeimys vieliešonuos sovu izvēli planavoj dareit taišni Latgolys vieliešonu apgobolā. “Maņ ruodīs, ka vajag maineit koč kū itymā pasaulī, i tu vari tū izdareit ar sovu bolsu. Vīns bolss – tys ir spāks! Latgolai vysod puormat prokrīvisku i naaktivu poziceju. I tū vajag lauzt. Latgola daudzūs aspektūs ir vysu progresivuokais Latgolys regions, tymā skaitā, ka mes dūmojam par sovu identitati i mes daudzi eistyn skali ceļam bolsu, kod īsastuojam par latgalīšu tīseibom, i cīši asam naapmīrynuoti, ka myus tur par separatistim voi koč kaidim slaviskim latvīšim. Mums Latgola ir juosakuortoj pošim. I vīns nu aspektu, kai tū izdareit, ir aktivi pīsadaleit vieliešonuos – kai municipalajuos, tai Saeimys vieliešonuos. Tys ir cīši svareigai! Par tū, ka latgalīšim ir sovs styngrys bolss. Es vysod raugu bolsuot Latgolā par tū, ka es verūs iz vieliešonom nu cīši vīglys pozicejis. Nu Latgolys pozicejis i nu Latgolys kongresa nūspraustūs poziceju. Maņ ir svareigi, ka es grybu sovu bolsu atdūt par tim, kuri rysynoj voi atteista Latgolys kongresa nūlyktuos idejis, kurys mes par pīci godi puorsaveram, bet tam pamats ir 1917. goda Latgolys kongress.” Viesturs Kairišs, izdorūt izvēli, cīši aicynoj vērtēt kotru deputata kandidatu i juo leidzšinejū i īspiejamū davumu Latgolys kai regiona atteisteibai iz prīšku. Juosoka, ka ir gryuts byut latgalīšu deputatam par tū, ka nu juo ir dubultuo atbiļdeiba. Jam juoatbiļd par vysom vaļstiskajom lītom, bet paraleli jam vyss juodora, kab mums atdzymtu latgalīšu kultura, volūda i vyspuor Latgola kait aida, kab atdzymtu.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

31. maijā savu darbu uzsācis Dailes teātra festivāls, līdz sestdienai aicinot skatītājus uz Timofeja Kuļabina iestudējumu „Kokvilnas lauku vientulībā”, Tamāras Trunovas režisēto Kijivas Komēdijas un drāmas teātra viesizrādi „Sliktie ceļi”, Lukaša Tvarkovska apjomīgo inscinējumu „Rothko”, Māras Zālītes un Viestura Kairiša variāciju „Smiļģis” un Ildiko Gāšpāras Eižena Jonesko dramatizējumu „Degunradži”. Kādi ir festivāla mērķi tālākajiem gadiem un ar kādiem izaicinājumiem jāsaskaras teātra veidotājiem šodienas sarežģītajos apstākļos? „Dailes festivāls” ir iecerēts kā jauna svētku tradīcija, parādot vienkopus to, kas radīts kopā ar mūsu un Eiropas viesmāksliniekiem pēdējo divu sezonu laikā. Tā ir arīdzan iesildīšanās un pirmais pārbaudes posms teātra mērķim - strādāt plašākā Viduseiropas un Ziemeļeiropas kontekstā. Tikšanās laikā Dailes teātrī tā direktors Juris Žagars mediju pārstāvjus iepazīstināja ar novērojumiem par aizvadītās sezonas īpatnībām apmeklējuma intensitātē un mainībā. Par „Dailes festivāla” mērķiem un Dailes teātra uzņemšanu Eiropas Teātru savienībā stāsta teātra mākslinieciskais vadītājs Viesturs Kairišs. Kijivas Drāmas un komēdijas teātra izrāde „Sliktie ceļi” emocionāli un nesaudzīgi tieši vēsta par kara plosīto Ukrainu, Donbasa karu un cilvēkiem, kurus tas skāris un neatgriezeniski mainījis. “Sliktie ceļi” ir dramaturģes Natālijas Vorožbitas radīti seši stāsti par sieviešu un vīriešu attiecībām, kurās karš ienes spriedzi un izkropļo tās. Tie ir stāsti par plaisām, kuras vairs nebūs iespējams aizpildīt. Izrāde ieguvusi Kijivas teātra kritiķu “Kyivskyi Rakhunok” atzinību – Labākā izrāde 2018. Izrāde pirmo reizi tika spēlēta 2017. gada 15. novembrī Karaliskā galma teātrī (Royal Court Theatre) Londonā un šovakar tā satiksies ar skatītājiem pulksten 19 Dailes teātrī. Par dalību Dailes teātra festivālā un izrādes mēģinājumu procesu stāsta režisore Tamāra Trunova.

Šodien, 4. maijā, aprit 32 gadi, kopš Latvija atguva neatkarību. Daudziem no mums 1990. gada 4. maijs ir labā atmiņā, jo esam bijušo tā laika notikumu aculiecinieki. Ko mums nozīmē iegūtā brīvība, kā mēs to izdzīvojam un vai novērtējam? Kādas ir domas par brīvību un savu valsti apstākļos, kad kaimiņos notiek karš?  Krustpunktā par valsti, vēsturi, mums pašiem un neatkarību sarunājas uzņēmuma "Aretai" īpašnieks Jānis Irbe, mūziķis Igo, biedrības "Latvijas Jauno zemnieku klubs" valdes priekšsēdētāja Sandra Eimane, Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs, fiziķis, Latvijas Universitātes asociētais profesors Vjačeslavs Kaščejevs, vēstures skolotāja Garkalnē Inga Pelcmane, ārsts, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Krūts slimību centra vadītājs Arvīds Irmejs.  

Šodien, 4. maijā, aprit 32 gadi, kopš Latvija atguva neatkarību. Daudziem no mums 1990. gada 4. maijs ir labā atmiņā, jo esam bijušo tā laika notikumu aculiecinieki. Ko mums nozīmē iegūtā brīvība, kā mēs to izdzīvojam un vai novērtējam? Kādas ir domas par brīvību un savu valsti apstākļos, kad kaimiņos notiek karš?  Krustpunktā par valsti, vēsturi, mums pašiem un neatkarību sarunājas uzņēmuma "Aretai" īpašnieks Jānis Irbe, mūziķis Igo, biedrības "Latvijas Jauno zemnieku klubs" valdes priekšsēdētāja Sandra Eimane, Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs, fiziķis, Latvijas Universitātes asociētais profesors Vjačeslavs Kaščejevs, vēstures skolotāja Garkalnē Inga Pelcmane, ārsts, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Krūts slimību centra vadītājs Arvīds Irmejs.  

Šodien, 4. maijā, aprit 32 gadi, kopš Latvija atguva neatkarību. Daudziem no mums 1990. gada 4. maijs ir labā atmiņā, jo esam bijušo tā laika notikumu aculiecinieki. Ko mums nozīmē iegūtā brīvība, kā mēs to izdzīvojam un vai novērtējam? Kādas ir domas par brīvību un savu valsti apstākļos, kad kaimiņos notiek karš?  Krustpunktā par valsti, vēsturi, mums pašiem un neatkarību sarunājas uzņēmuma "Aretai" īpašnieks Jānis Irbe, mūziķis Igo, biedrības "Latvijas Jauno zemnieku klubs" valdes priekšsēdētāja Sandra Eimane, Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs, fiziķis, Latvijas Universitātes asociētais profesors Vjačeslavs Kaščejevs, vēstures skolotāja Garkalnē Inga Pelcmane, ārsts, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Krūts slimību centra vadītājs Arvīds Irmejs.  

Emocijas un komentāri pēc "Spēlmaņu nakts" kopā ar Dailes teātra aktrisi Vitu Vārpiņu, kura balvu saņēma par Rutes Vulfas lomu izrādē “Ārsts” Dailes teātrī. Balva piešķirta par smalku un drosmīgu aktrises darbu, filigrāni atklājot sarežģīta raksturu pretrunīgu ētisku dilemmu krustcelēs. "Bija tik daudz emociju, tik daudz kolēģu apsveikumu, par ko es priecājos visvairāk, ka mēs spējam cits par cita sasniegumiem un panākumiem priecāties. Likās arī, ka mans telefons uzsprāgs vienā brīdī. Es to novērtēju, ka draugi un paziņas uzskata par vajadzīgu piezvanīt vai atsūtīt ziņu," sarunā Kultūras rondo atklāj aktrise Vita Vārpiņa. Žūrija atzinīgi arī novērtēja Dailes teātra iestudējumu "Smiļģis", par kuru Vitai Vārpiņai ir īpašs stāsts, par kuru var teikt – Smiļģis sarežisēja pa savam. "Izrādē "Smiļģis" man bija paredzēta Smiļģa pirmās sievas Bertas loma. Es arī mēģināju un tāpat kā pārējie kolēģi lasīju visu, ko par Smiļģi var izlasīt. Par Bertu nav daudz materiālu, tomēr es mēģināju atrast un saprast šo sievieti. Liktenis izspēlēja ļaunu joku, un divas nedēļas pirms "Smiļģa" pirmizrādes, kas bija pirms gada novembrī tukšā zālē, man saslima dēliņš ar Covid, un es biju tiešā kontaktpersona. Vakcīnas tobrīd vēl nebija. Protams, es nedrīkstēju nākt uz teātri," atminas Vita Vārpiņa. Viesturs Kairišs steidzami meklēja aktrisi, kas varētu spēlēt lomu. Tā bija Kristīne Nevarauska. "Es paliku bez šīs lomas, jo Viesturam, kā jau tas teātrī gadās, neatlika laika diviem sastāviem. Man tas bija ļoti sāpīgi, ne tāpēc, ka tajā lomā būtu kaut kas tāds, ko es varbūt nebūtu nospēlējusi. Tā nav tik plaša, tik apjomīga loma. Tomēr man bija ļoti būtiski būt tajā iestudējumā, tāpēc, ka tas ir būtisks visai trupai, mums šobrīd," atzīst aktrise. "Tas, ko Zālīte [Māra] ir ielikusi, tur ir tik daudz no vēstures, kas sasaucas arī ar to, kas ir noticis manas dzīves laikā Dailes teātrī. Man ir sajūta, ka tur ir kaut kas ar saknēm dziļi vēsturē, tajā pašā laikā ar stariem nākotnē, kaut kas sasienas no vēstures uz nākotni caur šī brīža Daili. Man ļoti gribējās būt tajā izrādē." "Un 18.novembra vakarā pusdeviņos man zvana Juris Žagars un saka: "Vita, es apsveicu tevi svētkos, bet rītvakar ir "Smiļģis" un tev būs jāspēlē." Kā man, gadu neesmu eksemplāru ņēmusi rokās?" turpina Vita Vārpiņa. Saslimusi bija aktrise Kristīne Nevarauska. "Es nolieku savu sarkanvīna glāzi un meklēju "Smiļģa" eksemplāru. Man ir 20 stundas līdz nākamā vakara "Smiļģim", kas pie tam ir televīzijas ieraksts. Tas palika arī mūžībai, mans ārprāts, ko biju spiesta savākt, lai nebūtu redzams. Tajā vakarā tas bija nervozi un varēja būt daudz labāk, bet spēlēju divus vakarus pēc kārtas un otrajā vakarā es jau atradu to Bertu, jo biju mēģinājusi šo lomu," atzīst Vita Vārpiņa. ""Smiļģis" sarežisēja pa savam," vērtē aktrise. Turpmāk Dailes teātra iestudējuma "Smiļģis" izrādēs Bertas lomā varēs redzēt gan Vitu Vārpiņu, gan Kristīni Nevarausku. 23. novembrī, Eduarda Smiļģa 135. dzimšanas dienā, aizvadīta ikgadējā “Spēlmaņu nakts” ceremonija. Dailes teātrī tika apbalvoti aizvadītās teātra sezonas izcilākie iestudējumi un individuālie sniegumi – pasniegtas 12 “Skatuves naglas”. “Grand Prix” jeb Gada izrādes titulu ieguva Dailes teātra iestudējums “Smiļģis”, savukārt balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā šogad saņēma komponists Imants Kalniņš, kurš sarakstījis mūziku vairāk nekā 58 izrādēm gandrīz visos teātros Latvijā. "Spēlmaņu nakts" laureāti: Pirmo "Skatuves naglu" šī gada ceremonijā saņēma izrāde "Konklāvs". Jaunā režisora Klāva Kristapa Košina darbs ir Latvijas Kultūras akadēmija diplomdarba izrāde, kas tapusi sadarbībā ar Dirty Deal Teatro. Izrādes autori ir Diāna Kondraša un Klāvs Kristaps Košins, lomās: Endīne Bērziņa, Klāvs Kristaps Košins, Jurģis Lūsis. Balva piešķirta par nebijušu atkailinātu patiesības pakāpi, par galvenā varoņa pašatklāsmes ceļu, kurā no izmisuma dzīlēm piedzimst viņa laikabiedriem noderīgas atziņas. Ar otro "Skatuves naglu" godināta teātra trupas KVADRIFRONS Valmieras vasaras teātra festivāls tapusī izrāde "Marija un zibens". Tās režisore ir Paula Pļavniece, dramaturgs Klāvs Mellis, kustību režisors Rūdolfs Gediņš. Lomās Ance Strazda, Sandija Dovgāne, Reinis Boters un Āris Matesovičs. Balvu piešķīra par meistarību izcili kodolīgā stāstā huligāniskā atsperīgumā ar paaudzes vienojošu asprātību izteikt jauna cilvēka pieaugšanas, sevis un otra atrašanas mokas, mulsumu, kaunu un vientulību, kad vienīgais orientieris ir vien maza zibens atstāta rētiņa uz ciskas. "Skatuves naglu" saņēmusi arī Vijas Blūzmas, Anetes Meleces, mākslinieču apvienības "Grāfienes", Daces Vītolas un Riharda Zelezņeva izrāde "Kiosks" Latvijas Leļļu teātrī. Balva piešķirta par bērniem saprotamu un pieaugušajiem interesantu mākslinieciski augstvērtīgu sarunu par vientulību, depresiju un citādību. "Skatuves nagla" piešķirta arī scenogrāfei Ievai Jurjānei un režisoram Viesturam Kairišam par kopdarbu izrādē "Smiļģis" Dailes teātrī. Par režijas un scenogrāfijas absolūtu saplūsmi, radot iestudējumu vizuālā teātra estētikā. "Skatuves nagla" tikusi arī Mārtiņa Eihes, Kristas Burānes, Pamelas Butānes, Jēkaba Nīmaņa izrādei "Mans kaimiņš ebrejs" Rēzeknes Teātris Joriks. Par pilsētas kopienas saliedēšanu, profesionālās un amatiermākslas savienojumu un vēsturiskās apziņas modināšanu bez agresijas un didaktikas. Sestā "Skatuves nagla" - režisoram Andrejam Jarovojam par pārliecinošu konceptuālu eksperimentēšanu, kas rezultējas inovatīvās laikmetīgā teātra formās un atvērtos vēstījumos, sniedzot gan skatītājam, gan izpildītājam neviltotu jaunatklājuma prieku no izrādes uz izrādi. Septītā "Skatuves nagla" pasniegta kontrtenoram Jānim Šipkēvicam par lomu komponista Krists Auznieks un mākslinieku Kristas un Reiņa Dzudzilo veidotajā laikmetīgajā kameroperā "Tagadne (Time Present)", kas tapusi laikmetīgu skatuves mākslas notikumu sērijā “Pārmija” sadarbībā ar kultūrvietu “Hanzas perons”, par atkailinātu ceļojumu teritorijā, kurā skatītājam tiek dāvāts saviļņojums būt lieciniekiem mākslinieka pieaugšanai un neatgriezeniskai transformācijai. Aktrise Ieva Segliņa "Skatuves naglu" saņēmusi par Raiņa lomu Dailes teātra izrādē "Smiļģis" – precīzā formā atklātu ģēnija trauslo būtību, par lomu, kas veidota, bijību saliedējot ar aktierisku drosmi. Režisoram Dmitrijam Petrenko "Skatuves nagla" piešķirta par procesuālu domāšanu repertuāra veidošanā un darbā ar aktieriem, kas ļauj izkāpt no komforta zonas un apgūt vēl nezināmas profesionālās teritorijas. Režisors aizvadītajā sezonā iestudējis izrādes Liepājas, Daugavpils un Dailes teātrī. Scenogrāfei un kostīmu māksliniecei Marijai Ulmanei balva piešķirta par spilgtu jaunākās scenogrāfu paaudzes reprezentāciju, iekļaujoties stilā atšķirīgās izrādēs un saglabājot personisko rokrakstu. Māksliniekiem Kristai un Reinim Dzudzilo un Andrāšam Juhāsam "Skatuves nagla" piešķirta par Dailes teātra izrādes "Degunradži" vizuālo tēlu. Balva piešķirta par vizuālu piedzīvojumu, ievedot skatītāju absurda komiskajās un šausminošajās dzīlēs; par filigrānu video mākslas un scenogrāfijas saplūsmi, radot vienotu skatuves telpu. Aktrise Vita Vārpiņa balvu saņēmusi par Rutes Vulfas lomu izrādē "Ārsts" Dailes teātrī. Balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā šogad saņēmis komponists Imants Kalniņš, kurš sarakstījis mūziku vairāk nekā 58 izrādēm gandrīz visos teātros Latvijā. "Grand Prix" jeb Gada izrādes titulu izpelnījies režisora Viestura Kairiša darbs "Smiļģis" Dailes teātrī.   Plašāk par "Spēlmaņu nakti" portālā lsm.lv.

"Smiļģis". "Degunradži". "Piekrišana". Ar vērienīgiem iestudējumiem, kas bija sagatavoti un savas pirmizrādes piedzīvoja bez skatītājiem, kā arī jaunu zāli un pārveidotu lielo zāli sezonu piesaka Dailes teātris. Kultūras rondo studijā režisors un Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs un un viens no smiļģiem – aktieris Toms Veličko. Dailes teātrī tagad ir arī "Stikla zāle". Viesturs Kairišs atklāj, ka tā bija nepieciešama, jo divus gadus teātrī mājos ar Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Teātra arhitekts Reinis Liepiņš ir paredzējis šo stikla sienu un skatītāji varēs arī redzēt, kā orķestris strādā. Pagaidām tur notiek Mazās zāles izrādes, jo, veicot Mazās zāles pārbūvi, teātrī top Jaunā zāle. Tas prasīs vēl kādu gadu? Protams, teātris vēlētos veidot iestudējumu kopā ar LNSO, ja reiz teātrī dzīvos arī orķestris. Veiktas izmaiņas arī teātra Lielajā zālē. Piemēram, jaunā skaņu sistēma ļauj sekot aktierim, uzlabota arī gaismu sistēma. "Es joprojām nesaprotu gadsimtu vaimanas par slikto zāli," komentē Viesturs Kairišs. "Te var tā realizēt idejas!" Skatītāji ir atgriezušies teātrī un nav tikai tā, ka skatītājiem ir vajadzīgs teātris, arī aktieriem ir vajadzīgi skatītāji un ne tikai kā patērētāji. Toms Veličko atklāj, ka viņš pēdējā laikā ir piedalījies izrādēs, kur tieši aktieri aplaudē skatītājiem pateicībā, ka viņi ir atgriezušies teātrī. "Tajā brīdī, kad skatītājs ierodas, pati izrāde nostājas savās vietās, maina ritmu, tempu, sajūtu lielumu. Aktieri spēlē ar citu atdevi. Tas ir neaprakstāmi. Sajūtas ir grūti izteikt, vienkārši - milzīgs paldies, ka beidzot tā ir," gandarīts aktieris.  

Notikumu kaleidoskopā Raidījuma vadītājs: Ainārs Ašaks “Notikumu Kaleidoskopā” aicina ciemos uz sarunu sabiedrībā zināmus un aktīvus cilvēkus, politiķus, māksliniekus, lai ieklausītos viņu viedokļos un atziņās par notiekošo Latvijā, izvērtētu veiksmes un neveiksmes un dotu ticību nākotnes iespējām.

Ne tikai skatītāji alkst atkal redzēt dzīvu teātri, bet arī aktieri ir bezgala noilgojušies redzēt savu skatītāju - to sarunā atzīst režisors  Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs. Mūsu Dailes teātra sarunā piedalās arī aktieris Toms Veličko, kurš tikko nospēlējis, gan vēl bez publikas, Beranžē lomu Ežēna Jonoseko komiskā absurda drāmā „Degunradži”. "Daudzi runā, cik ārkārtīgi izsalkuši ir skatītāji pēc aktieriem, bet es gribu apliecināt, tas, kā aktieri ir izsalkuši pēc satikšanās ar skatītāju, vispār nav salīdzināms. Tas nav tikai, ka vajag izrādes, lai nopelnītu naudu, tā ir fiziska un garīga nepieciešamība. Aktieri ir ārkārtīgi izsalkuši, viņi, man liekas, pirmajās izrādēs metīsies tiem skatītājiem virsū, ka maz neliksies," sarunā ar Kultūras Rondo atzīst Viesturs Kairišs. Viesturs Kairišs atzīst, ka arī nākamā sezona nebūs normāla, arī tāpēc, ka uz remonta laiku būs slēgtas teātra mazās zāles.  "Galvenā problēma ir mēģināt visu laiku kaut ko izplānot un ar šausmīgu sasprindzinājumu tas tiek izdarīts un aiziet miskastē. Tā ir nogurdinoša stratēģija - visu laiku domāt uz priekšu, zinot, ka visticamāk būs citi scenāriji. Ja mēs vēl vienu sezonu nevarēsim palaist publiku, mēs meklēsim scenārijus, bet tas būs ļoti mokoši. Vakcinācija mūsu vienīgā cerība," vērtē Viesturs Kairišs. Dailes teātrī ir gatavas vairākas izrādes - "Smiļģis", "Totālā izgāšanās", "Piekrišana", "Zemdegas" un "Degunradzis". Toms Veļičko bilst, ka par darbu sūdzēties nevar pēdējā pusgadā, strādājis trijos iestudējumos, bet neviens to vēl nav redzējis. "Par darbu sūdzēties es nevaru, bet  atgriezenisko saiti un enerģijas saiti ar skatītājiem aktieri nedabū. Līdz ar to ir nomāktības sajūta," atzīst Toms Veļičko. "Ticība nezūd, būtu muļķīgi viņu zaudēt,"  bilst aktieris. Viesturs Kairišs norāda, ka jaunie iestudējumi ir lieli inscenējumi, ko nevarētu uztaisīt, kad repertuārs jāspēlē un arī to atjaunošana un palaišana, kad varēs rādīt skatītājiem, atkal būs pārsteigums. Viņš vērtē, ka tas varētu būt augustā septembrī. "Aktieri nostrādājušies līdz baltajām pelītēm, bet nav gandarījuma," atzīst Viesturs Kairišs. Viņš arī bilst, ka mākslinieciski vadīt teātri šobrīd ir tuvu nesaprotamai misijai. Tā vietā, lai ārkārtīgi būtu pārstrādājies, ir psiholoģiskā noguruma sajūta. Viņš cer uz vakcināciju.        

6. martā tiešraidē no Latgales vēstniecības “Gors” svinīgā ceremonijā godināti 10 latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” ieguvēji – spilgtākie un nozīmīgākie notikumi un personības, kā arī tika pasniegta balva par mūža ieguldījumu keramiķim Voldemāram Vogulam.  Iespaidi un komentāri pēc Latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2020" pasniegšanas. Notikumam līdzi sekojusi Latvijas Radio Latgales studijas vadītāja Renāte Lazdiņa. Latgaliešu kultūrā pagājušais gads bijis vērienīgs, atzīst Renāte. Balvai "Boņuks" tika iesniegti 112 pieteikumi par dažādiem notikumiem latgaliešu kultūrā 2020.gadā. Šogad daudz izcelta dažādu stilu mūziku. Balvas saņēma četri mūzikas albumi dažādos stilos. "Šogad "Boņuks" īpašs ar mūziku un multimediāliem projektiem," vērtē Renāte. Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2020“ laureāti: Aldis Bukšs ar pirmo kriminālromānu latgaliski “Bruoli”; Izdevums “Muna dzīšmu gruomota”: nošu grāmata, koncerts “Dzīšmu gruomota” un latgaliešu dziesmu stāsti; ŪGA. Albums “LG ir HH”; Andryva Jūrdža 175. jubilejas gada aktivitātes; Grupa “Tautumeitas” ar albumu “Dziesmas no Aulejas” un koncertdarbību; Viesturs Kairišs un spēlfilma “Piļsāta pi upis”; Koncertuzvedums “Latgolys freska”; Postfolkloras grupa “Rikši” ar koncertdarbību, albumu “trīp!” un videoklipiem; Folkloras kopa “Upīte” ar aktivitātēm, albumu “Padzīdam i...” un videoklipiem; Antona Kūkoja 80. jubilejas gada notikumi, grāmata “Mīlesteiba. Lelais Līpu kolns” un dzejas izrāde “Pa mīlesteibu brīnūt, kuojis nasaļ”. Par publikas simpātijas balsojuma balvas – "Žyka" saņēmēju kļuvusi folkloras kopa “Upīte” ar aktivitātēm, albumu “Padzīdam i...” un videoklipiem. Balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma Latgales keramikas vecmeistars Voldemārs Voguls.  

Turpinām raidījumu sēriju, ko rosinājusi nesen iznākusī monogrāfija „Neatkarības laika teātris”. Šodien mūsu uzmanības centrā režisors Viesturs Kairišs, kura daiļradei plašāk pievērsusies kultūras pētniece Lauma Mellēna-Bartkeviča. Aplūkojam Viestura Kairiša režijas rokrakstu un ko tajā mainījuši Riharda Vāgnera operu iestudējumi.

Latviešu kriminālromānu sarakstu papildinājusi jauna autora Alda Bukša klajā nākusī grāmata “Brāļi”. Autors, apliecinot savu piederību Latgalei, romānu izdevis gan latviski, gan latgaliski. Pirms pieciem gadiem Aldis Bukšs literatūrā debitēja ar romānu “Parādu piedzinēji”. Tagad pie lasītājiem nonākusi Alda Bukša otrā grāmata, kas ir kriminālromāns “Brāļi” jeb latgaliski “Bruoli”. Lasītāji var paši izvēlēties, vai izdzīvot spriedzes un intriģējošu notikumu pilno sižetu latviski vai latgaliski, vai arī abās valodās. “Es nosaukšu vairākus atslēgvārdus: Helsinki, Tartu, Igaunija, Igaunijas meži, Balvi, Ziemeļlatgales meži un Londonas ekskluzīvs klubs. Tās ir vietas, kur norisinās romāna darbība. Un nosaukšu tēmas: nacionālie partizāni, narkotiku kontrabanda, nelegālie imigranti, kas veļas pāri Latvijas - Latgales robežai, naidīgi drošības dienesti, kas darbojas gan šeit, gan Anglijā. Un visam pa vidu globālais latvietis, kuram, pateicoties tam, ka robežas vairs Eiropas Savienībā nav, ir iespēja ceļot pa visu Eiropu,” par grāmatu stāsta autors. Aldis Bukš dzīvo Rīgā, bet nāk no Latgales mazākā novada Latvijā, Baltinavas. Viņam ir desmit gadu pieredze, strādājot komercbankās, profesionālā jomā saistīta arī ar valsts pārvaldi ar investīciju un tieslietu jautājumiem. Kā pats saka, dzīve ir devusi iespēju satikt daudz dažādus cilvēkus, kas ir dalījušies ar savu pieredzi un stāstiem, iedvesmojot Aldi otrajai grāmatai. Romāna darbība notiek mūsdienās. “Visa romāna darbība norisinās pagājušā gada decembrī un beidzas Ziemassvētkos. Bet kāpēc es pieminu nacionālos partizānus? Tāpēc ka romānā tieši nacionālajiem partizāniem ir zināma loma visā notikumu attīstībā,” atzīst Aldis Bukšs. Stāsts sākas ar to, ka vecākais brālis iziet no cietuma Helsinkos, kur viņš bija nonācis narkotiku kontrabandas dēļ. Vecākais brālis sāk meklēt savu jaunāko brāli, kurš pazudis bez vēsts kaut kur Igaunijā. Uz grāmatas vāka teikums, kas atklāj brāļu attiecības, proti: “Cik tālu tu ietu, lai atrastu brāli, kurš tevi ienīst?” Liela daļa romāna tapa pērn, kad Aldis uz vienu nedēļu paņēma atvaļinājumu un devās strādāt Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā, Ventspilī. Par to, ka grāmatai ir divi valodu varianti, Aldis saka, ka tas bija sapnis, izdot grāmatu latgaliski. Grāmatas latgalisko versiju izlasījis režisors Viesturs Kairišs, lai gan viņš nav šī žanra piekritējs, tomēr grāmata aizrāvusi. “Tiešām lasīju tāpēc, ka tā ir latgaliešu valodā. Man šķiet, ka tas ir ģeniāli, ka detektīvs ir latgaliešu valodā. Bet es tiešām reāli aizrāvos! Un kamēr es netiku līdz galam, es nevarēju pārstāt lasīt. Tā vizuālā sajūta, kas ir uzburta, atgādina to “Fargo” ainavu Brāļu Koēnu slavenās filmas un pēc tam seriāla, kas ir mazliet, mazliet aizsnigusi, bet ar tādu nelielu sniegu aizsnigusi Ziemeļlatgales ainava, kaut kur starp Ziemeļlatgali, Igauniju, Londonu. Tāda brīnišķīga ainava, kurā brīžiem parādās kāds līķis, kāda asins peļķīte, kāds aizdomīgs darījums un tādi fantastiski tipāži,” saka Viesturs Kairisš. Režisors Viesturs Kairišs iesaka nebaidīties kriminālromānu “Brāļi” lasīt tieši latgaliski, valoda esot viegli uztverama, intriģējošais sižets lasītāju ved uz priekšu, kas ļauj praktizēt lasīšanu latgaliski. Alda Bukša romānu "Brāļi" izdevusi izdevniecība “Dienas Grāmata”.

Būs gan atdzimšana, pārdzimšana, pārdabiskais, gan arī cilvēciskais – tā par jaunāko iestudējumu „Smiļģis”, kas top uz  Dailes teātra Lielās zāles skatuves, saka tā režisors un Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs. Māra Zālīte pie lugas „Smiļģis” strādājusi divus gadus, cenšoties atklāt Smiļģa daudzdabību un viņa garīgo enerģētiku. Pirmizrāde bija paredzēta 20.novembrī, cik zināms, tā notika, taču bez skatītājiem. Atliek cerēt, ka izrādes varēs notikt janvārī. Kultūras Rondo Dailes teātrī viesojās un vēroja, kā rit darbs pie Māras Zālītes lugas „Smiļģis” iestudējuma. Režisors Viesturs Kairišs strādā pie izrādes fināla, un šo procesu uzmanīgi vēro arī lugas autore, un atzīst, ka tas ir emocionāli, taču uzticas šim režisoram. "Es jau esmu aizmirsusi, ka tā ir mana luga, es tikai skatos, lai būtu rezultāts, esmu gatava īsināt, svītrot. Šis ir gadījums, kad ļauju režisoram darīt, ko vēlās, jo uzticos Kairišam. Viņš ir veicis vislabāko manas lugas iestudējumu un tā ir "Margarēta" Jaunajā Rīgas teātrī. Man ar Kairišu ir saskaņa lielajās idejās un domās," atkļaj Māra Zālīte. Lugas tapšanas vēsture ir tāda, ka Dailes teātris aicināja Māru Zālīti rakstīt lugu par Smiļģi, un tas dramaturģei prasījis divus gadus. Dramaturģe atzīst, ka nav iespējams aptver tiņa mūžu lugā, tāpēc jācenšas Smiļģa garu atklāt, Smiļģa daudzdabību, viņa garīgo enerģētiku. Tas prasījis laiku. Viesturs Kairišs pēc mēģinājuma atzīst, ka šis ir supersarežģīts iestudējums, bet tieši tas viņam arī patīk. "Vēriens un inscinējums vienmēr bijuši arī mani galvenie balsti. Man vienmēr licies, kas stiprāk jūtos neprātīgā inscinējumā. Tur es radu. No šāda aspekta mani vienmēr facinējis Smiļģis," atzīst Viesturs Kairišs. Režisors vērtē, ka galvenā kļūda būtu būvēt pieminekli ar šo iestudējumu Smiļģim. "Bet mēģināt strādāt ar viņa paša piegājienu, censties saprast, kas ir īstā teātra demiurģija, kā top, kā notvert netveramo. Līdz ar to netaisīt biogrāfku, dokumentālu izrādi, bet izrādi, kas blastās uz viņa dzīvi un ir tikpat vājprātīgi radoša kā pats Smiļģis, kurš vienā sezonā uztaisīja 20 izrādes un pats tajās nospēlēja 20 galvenās lomas," atklāj Viesturs Kairišs Smiļģa tēlu veido seši aktieri -  Dainis Grūbe, Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Kaspars Dumburs un Kārlis Arnolds Avots. Iestudējumā piedalās arī aktrises Rēzija Kalniņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Segliņa, Dārta Daneviča, Vita Vārpiņa vai Kristīne Nevarauska, Olga Dreģe vai Lidija Pupure. Māras Zālītes vērojums, ka arī aktieri ir iedvesmoti gan no Smiļģa, gan no Kairiša, arī no lugas un strādā azartiski. Atliek gaidīt tikšanos ar skatītājiem.

Šī ir Dailes teātra simtgades nedēļa – teātri dibināja 1920. gada 19. novembrī. Ideju par savu teātri īstenoja Eduards Smiļģis ar Raini un Aspaziju, Jānis Muncis, Felicita Ertnere un Burhards Sosārs. Dailes teātrim arī jubilejas laiks ir pārbaudījums – pandēmijas ierobežojumu dēļ, izrādes nenotiek, bet kolektīvs strādā - mēģina Māras Zālītes īpaši jubilejai rakstīto lugu “Smiļģis. Ar teātra radošo direktoru un režisoru Viesturu Kairišu tikās žurnāliste Ilze Strenga.

"Es meklēju to AUTENTISKO PIEEJU, kura kaut kādā ziņā ir TIKAI TĀDA, jo tā nāk no manis, kurš ir TIKAI TĀDS." // Viesturs Kairišs Saruna ar Dailes teātra radošo direktoru, "Pilsēta pie upes" un citu filmu, teātra izrāžu un operu režisoru - Viesturu Kairišu. Par to, kāda tad ir tā autentiskā pieeja un kur tai rodas iedvesma. Protams, arī par to, kā dzīvi ietekmējuši pandēmijas laiki un jaunais amats. Un kas vairāk var nokaitināt - aktieri vai paša bērni? Epizodes video versija: https://youtu.be/Tdt4DEaQE7c Seko līdzi aktualitātēm Facebook: https://www.facebook.com/eksperimentalassarunas Instagram: https://www.instagram.com/eksperimentalassarunas/

"Es meklēju to AUTENTISKO PIEEJU, kura kaut kādā ziņā ir TIKAI TĀDA, jo tā nāk no manis, kurš ir TIKAI TĀDS." // Viesturs Kairišs Saruna ar Dailes teātra radošo direktoru, "Pilsēta pie upes" un citu filmu, teātra izrāžu un operu režisoru - Viesturu Kairišu. Par to, kāda tad ir tā autentiskā pieeja un kur tai rodas iedvesma. Protams, arī par to, kā dzīvi ietekmējuši pandēmijas laiki un jaunais amats. Un kas vairāk var nokaitināt - aktieri vai paša bērni? Epizodes video versija: https://youtu.be/Tdt4DEaQE7c Seko līdzi aktualitātēm Facebook: https://www.facebook.com/eksperimentalassarunas Instagram: https://www.instagram.com/eksperimentalassarunas/

"Es meklēju to AUTENTISKO PIEEJU, kura kaut kādā ziņā ir TIKAI TĀDA, jo tā nāk no manis, kurš ir TIKAI TĀDS." // Viesturs Kairišs Saruna ar Dailes teātra radošo direktoru, "Pilsēta pie upes" un citu filmu, teātra izrāžu un operu režisoru - Viesturu Kairišu. Par to, kāda tad ir tā autentiskā pieeja un kur tai rodas iedvesma. Protams, arī par to, kā dzīvi ietekmējuši pandēmijas laiki un jaunais amats. Un kas vairāk var nokaitināt - aktieri vai paša bērni? Epizodes video versija: https://youtu.be/Tdt4DEaQE7c Seko līdzi aktualitātēm Facebook: https://www.facebook.com/eksperimentalassarunas Instagram: https://www.instagram.com/eksperimentalassarunas/

12. septembrī Latgales vēstniecībā "Gors" izskanēs koncertuzvedums “Latgolys freska”, kas ir veltījums dzejniecei Annai Rancānei jubilejā. Uzvedumā uz skatuves būs arī pati dzejniece. Pasākums līdz ar Covid-19 pandēmijas dēļ tika pārcelts no 25.aprīļa un tagad rudenī piedzīvos pirmizrādi. Jaunā Rīgas teātra aktrises Baiba Broka koncertuzvedumā iejutīsies dzejnieces Annas Rancānes tēlā, būs uz skatuves, ja tā var teikt, viņas dubultniece. “Jā, es esmu iekļuvusi tādā lielā straumē, tādā sev ļoti, ļoti sen gatavotā, es sevi sen esmu nobriedinājusi, ka esmu gatava šai straumei, dot vārdu savai otrai identitātei – latgaliskajai identitātei, kas ir puse no manis kā cilvēka,” par savām sajūtām un latgaliskās identitātes sajušanu stāsta aktrise Baiba Broka. “Man māte ir vidzemniece un tēvs ir latgalietis, un es līdzšinējo dzīvi esmu vairāk Vidzemē jutusi sevi, un tagad Viesturs [Kairišs] ir uzaicinājis, un es esmu neprātīgi laimīga, ka es jūtu ļoti daudz ko sevī rodam vai atmostamies caur tikšanos ar Annu un Latgali. Un tieši šajā uzvedumā es jutu, ka tas ir dziļi, dziļi manī, un neesmu nejauši šeit Viestura izvēlēta. Jo tas, kādas stīgas viss kopā – gan mūzika, gan Annas dzeja, gan Annas teksti – ko tas manī skar, es to pat nenojautu.” Koncertuzveduma “Latgolys freska” radošajā komandā ir diriģents, uzveduma mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava, režisors Viesturs Kairišs, māksliniece Ieva Jurjāne, horeogrāfe Jana Jacuka un vēl citi. Koncertuzvedumā skanēs Andreja Selicka, Riharda Zaļupes, Jāņa Ivanova, Ingara Gusāna, Oskara Stroka darbi, latgaliešu tautasdziesmas un arī garīgās dziesmas. Muzikālo vēstījumu nodos Latvijas Radio koris, etno dziedātāja Biruta Ozoliņa, Ingars Gusāns jeb Sovvaļnīks, pianists Rihards Plešanovs, tautas muzikants un mūzikas instrumentu meistars Aleksandrs Maijers un vēl citi.

Koncertuzvadums “Latgolys freska” ir kai simboliskys ceļuojums pa Annys Rancānis eipašom vītom, kurys jei ar lelu prīcu ruoda ari cytim. Nu dzejneicys stuostu par Rogovku, Rāznu, Pīdruju, Kruoslovu, Rēzekni, Daugovpili i Daugovys lūkim golā sasavej vīns lels stuosts. “Rogovka i Liuzinīki ir muna dzymtuo puse, tei ir vīta, kur maņ ir saknis, i tys ir taids naizmainoms, naizbāgams fakts. Tei ir tei vīta, kas tevī īlīk tū kodu... tuos saitis ir bezgola styprys,” tai soka dzejneica, publiciste Anna Rancāne,kurei cyta storpā jau vairuokus godus voda ari ekskursejis pa Latgolu. “Itys ir uzvadums, kurš veidojās ar cīši daudzom seikom sastuovdaļom, kurys kūpejā kombinacejā veidoj tū stuostu taidu, kaidu mes gribim pastuostiet par Annu... Muna lūma ituo uzvaduma topšonā ir vīnlaiceigi koordinejūša i rodūša, jo itaidūs uzvadumūs ir cīši, cīši daudzi breivys telpys mirkļa fantazejai, mirkļa nūtikšonom i es cīši ceru, ka ari poša uzvaduma laikā dzims koč kaidys cīši svareigys i jaukys sajiutys, tikai iz skotivis asūt,” par sovu lūmu i sajiutom, veidojūt “Latgolys fresku”.stuosta koncertuzvaduma muokslinīcyskais vadeituojs Sigvards Kļava. Sovpus režisors Viesturs Kairišs izsver, ka daleiba ituo koncertuzvaduma radeišonā jam ir izaicynūšs aizdavums, kas vys tik nav vīglys, bet nas leidza dziļu jāgu. “Mums ir juonūviertej tys laiks, ka mes varim dzeivuot kūpā ar Annu, kas ir šudiņdīnys leluokuo Latgolys dzejneica, nu i es dūmoju, ari vysys Latvejis, jo tys, kū Anna roksta i kai jei roksta, kas jai ir svareigs, tys dzejā vaira gondreiž napasaruoda. Dzeja ari mainuos i jai ari ir juosamaina, i laikam ir juosamaina, vyss īt iz prīšku. Mums ir Anna i juos ailis, kas ir cīši spieceigys. Tik spieceigys i tik dzili tevi pajamūšys, tī ir gon suopis, gon prīca, gon Latgolys ainova. Anna teišon ir taida Latgolys freska. Mums ir svareigi apsazynuot, ka dzejai šudiņ ir nūzeime... Tys ir interesants dorbs, jo saīt, ka tys uzvadums byus kai ekskurseja iz Annu Rancāni. Jis ir gon horizontalā plaknē, kur mes eimom leidza, jo vysi zyna, ka Anna ari voda ekskursejis pa Latgolu. Itei byus ekskurseja pa Annys vītom, gon tom vītom, kur jei voda ekskursejis, gon tom, kas jai taišni nu juos biografejis ir cīši svareigys, kai dzimšonys vīta, kur jei ir struoduojuse, kur niule dzeivoj, i tys ir tys horizontalais leimiņs. Ceļuojums telpā, bet ir ari ceļuojums na laikā, bet preteimā pošys Annys personeibai, sirdij. Tī ir daudzi juos suopu – par latgalīšu volūdu, juos religiskuo dūmuošona, Latgolys ainova. Vyss tys dziļums, kū ar sovu dzeju reprezeņtej Anna. Tys saīt taids ceļuojums telpā i laikā i jei ari ir tei Latgolys freska, obrazs.” Poša Anna Rancāne atkluoj, ka jei itū uzvadumu radz kai treju dimeņseju telpu, lai gon īsuokumā, kas vaicojams jau pārnejuo goda golā, eistys puorlīceibys, ka koncertizruode teišom byus, nabejs. “Byuteibā, suokumā es itam vysam naticieju, i tod, kod Sigvards pyrmū reizi brauce cīmā, es dūmuoju, nu labi, kū ni viņ paēssim, kū ni viņ īdzersim i škiersimēs, ka dīz voi nu ituo vysa, kas niviņ saīs. Tod es vēļ nazynuoju, ka, ja Sigvards pi koč kuo ir kierīs, jis tai vīglai naatsalaiž. Ar tū treju dimeņseju telpu, es dūmoju, ka tys ir ceļs pa Latgolu. Es teišom pat navaru izceļt Latgolā kaidu vīnu vītu, jo maņ Latgolā tik daudzys vītys ir cīši meilys, gon caur tū žurnalista dorbu, gon caur ekskurseju vadeišonu... Ūtra dimeņseja, par kuru maņ cīši grybātūs runuot, ir ideņtitate, jo Latgola teišom ir tik daudzveideiga. Ari Slutiški i Pīdruja ir Latgolā, ari Daugovpiļs, ari Oskars Stroks, nu tei ir Latgola, lai kai grybātūs saceit, ka tei ir cyta tauteiba, cyta volūda,. Vysaiduos tauteibys, volūdys, ticeibys i ideņtitatis. Pučis tī ir tik cīšai sasajaukušs tymā zemē, i es tū tik spieceigi izjiutu, ka manī tys ir, tymā munā latgaliskajā ideņtitatē, gon tuos īškeibuos turku-mongoļu acs, gon ari koč kas nu Italejis, kū es otkol jiutu Pīdrujā i Kruoslovā. Prūtams, tī ir struoduojuši italu muokslinīki, gon jau jī ari tī koč kū atstuoja. Tys pats muokslinīks Filipo Kastaldi, kas gleznuoja šuos te freskys iz piļs i bazneicys sīnu, i arhitekts Antonio Paraco i juo bruoli, kas tū vysu Kruoslovu cēle. Un trešuo dimeņseja, prūtams, laiks.” Aktrise Baiba Broka, kura uzvadumā ir Annys tāla atveiduotuoja, atkluoj, ka itei jai ir seņ gaideita vareiba dūt vuordu sovai latgaliskajai ideņtitatei, kas īt nu tāva pusis. “Es asu cīši laimeiga, rūnam ceļu iz sovu lagaliskū ideņtitati, atsamūstūt caur sasatikšonu ar Annu i Latgolu. Es jiutu, kas tys ir koč kur dzili manī i tok jau es naasu najauši ite, Viestura izraudzeita. Tys vyss, kaidys steigys itys vyss kūpā savej, Annys dzeja, muzyka, teksti, es pat nanūjaušu, cik tys vyss mani patīseibā skar. Varbyut es vīnkuorši niu ļaunu sev tū izdzeivuot... Koč kai leidz šam tys dzeivis ceļš mani vēļ nabeja daveds tik tyuli Latgolai i latgaliskajam. Byut par Annys bolsu i sovā ziņā ūtru tālu ir kai puorraideit tū Annys energeju.” Sigvards Kļava izsver, ka itys uzvadums byus Latgolys kruošņumu i boguoteibu atkluojušs. “Itys uzvadums byus tikpat boguots kai poša Latgola. Latgola nav zeimejama vīnā kruosā, navys kai taids rūžu puškis, bet lauku puču puškis, kur ir cīši daudzi seiku voi lelu, skaistu, kruošnu zīdu i tod, ka jūs vysus salīk kūpā, tikai tod tu radzi, kas tei ir par boguoteibu. Tymā raibumā ir miļzeigs skaistums.” Itam koncertuzvadumam sovu pyrmizruodi vajadzēja pīdzeivuot jau apreļa golā, vys tik ‘Covid-19’ izplateibys deļ Latgolys viestnīceibā GORS tys nūteik viņ septembrī.    

Koncertuzvadums “Latgolys freska” ir kai simboliskys ceļuojums pa Annys Rancānis eipašom vītom, kurys jei ar lelu prīcu ruoda ari cytim. Nu dzejneicys stuostu par Rogovku, Rāznu, Pīdruju, Kruoslovu, Rēzekni, Daugovpili i Daugovys lūkim golā sasavej vīns lels stuosts. “Rogovka i Liuzinīki ir muna dzymtuo puse, tei ir vīta, kur maņ ir saknis, i tys ir taids naizmainoms, naizbāgams fakts. Tei ir tei vīta, kas tevī īlīk tū kodu... tuos saitis ir bezgola styprys,” tai soka dzejneica, publiciste Anna Rancāne,kurei cyta storpā jau vairuokus godus voda ari ekskursejis pa Latgolu. “Itys ir uzvadums, kurš veidojās ar cīši daudzom seikom sastuovdaļom, kurys kūpejā kombinacejā veidoj tū stuostu taidu, kaidu mes gribim pastuostiet par Annu... Muna lūma ituo uzvaduma topšonā ir vīnlaiceigi koordinejūša i rodūša, jo itaidūs uzvadumūs ir cīši, cīši daudzi breivys telpys mirkļa fantazejai, mirkļa nūtikšonom i es cīši ceru, ka ari poša uzvaduma laikā dzims koč kaidys cīši svareigys i jaukys sajiutys, tikai iz skotivis asūt,” par sovu lūmu i sajiutom, veidojūt “Latgolys fresku”.stuosta koncertuzvaduma muokslinīcyskais vadeituojs Sigvards Kļava. Sovpus režisors Viesturs Kairišs izsver, ka daleiba ituo koncertuzvaduma radeišonā jam ir izaicynūšs aizdavums, kas vys tik nav vīglys, bet nas leidza dziļu jāgu. “Mums ir juonūviertej tys laiks, ka mes varim dzeivuot kūpā ar Annu, kas ir šudiņdīnys leluokuo Latgolys dzejneica, nu i es dūmoju, ari vysys Latvejis, jo tys, kū Anna roksta i kai jei roksta, kas jai ir svareigs, tys dzejā vaira gondreiž napasaruoda. Dzeja ari mainuos i jai ari ir juosamaina, i laikam ir juosamaina, vyss īt iz prīšku. Mums ir Anna i juos ailis, kas ir cīši spieceigys. Tik spieceigys i tik dzili tevi pajamūšys, tī ir gon suopis, gon prīca, gon Latgolys ainova. Anna teišon ir taida Latgolys freska. Mums ir svareigi apsazynuot, ka dzejai šudiņ ir nūzeime... Tys ir interesants dorbs, jo saīt, ka tys uzvadums byus kai ekskurseja iz Annu Rancāni. Jis ir gon horizontalā plaknē, kur mes eimom leidza, jo vysi zyna, ka Anna ari voda ekskursejis pa Latgolu. Itei byus ekskurseja pa Annys vītom, gon tom vītom, kur jei voda ekskursejis, gon tom, kas jai taišni nu juos biografejis ir cīši svareigys, kai dzimšonys vīta, kur jei ir struoduojuse, kur niule dzeivoj, i tys ir tys horizontalais leimiņs. Ceļuojums telpā, bet ir ari ceļuojums na laikā, bet preteimā pošys Annys personeibai, sirdij. Tī ir daudzi juos suopu – par latgalīšu volūdu, juos religiskuo dūmuošona, Latgolys ainova. Vyss tys dziļums, kū ar sovu dzeju reprezeņtej Anna. Tys saīt taids ceļuojums telpā i laikā i jei ari ir tei Latgolys freska, obrazs.” Poša Anna Rancāne atkluoj, ka jei itū uzvadumu radz kai treju dimeņseju telpu, lai gon īsuokumā, kas vaicojams jau pārnejuo goda golā, eistys puorlīceibys, ka koncertizruode teišom byus, nabejs. “Byuteibā, suokumā es itam vysam naticieju, i tod, kod Sigvards pyrmū reizi brauce cīmā, es dūmuoju, nu labi, kū ni viņ paēssim, kū ni viņ īdzersim i škiersimēs, ka dīz voi nu ituo vysa, kas niviņ saīs. Tod es vēļ nazynuoju, ka, ja Sigvards pi koč kuo ir kierīs, jis tai vīglai naatsalaiž. Ar tū treju dimeņseju telpu, es dūmoju, ka tys ir ceļs pa Latgolu. Es teišom pat navaru izceļt Latgolā kaidu vīnu vītu, jo maņ Latgolā tik daudzys vītys ir cīši meilys, gon caur tū žurnalista dorbu, gon caur ekskurseju vadeišonu... Ūtra dimeņseja, par kuru maņ cīši grybātūs runuot, ir ideņtitate, jo Latgola teišom ir tik daudzveideiga. Ari Slutiški i Pīdruja ir Latgolā, ari Daugovpiļs, ari Oskars Stroks, nu tei ir Latgola, lai kai grybātūs saceit, ka tei ir cyta tauteiba, cyta volūda,. Vysaiduos tauteibys, volūdys, ticeibys i ideņtitatis. Pučis tī ir tik cīšai sasajaukušs tymā zemē, i es tū tik spieceigi izjiutu, ka manī tys ir, tymā munā latgaliskajā ideņtitatē, gon tuos īškeibuos turku-mongoļu acs, gon ari koč kas nu Italejis, kū es otkol jiutu Pīdrujā i Kruoslovā. Prūtams, tī ir struoduojuši italu muokslinīki, gon jau jī ari tī koč kū atstuoja. Tys pats muokslinīks Filipo Kastaldi, kas gleznuoja šuos te freskys iz piļs i bazneicys sīnu, i arhitekts Antonio Paraco i juo bruoli, kas tū vysu Kruoslovu cēle. Un trešuo dimeņseja, prūtams, laiks.” Aktrise Baiba Broka, kura uzvadumā ir Annys tāla atveiduotuoja, atkluoj, ka itei jai ir seņ gaideita vareiba dūt vuordu sovai latgaliskajai ideņtitatei, kas īt nu tāva pusis. “Es asu cīši laimeiga, rūnam ceļu iz sovu lagaliskū ideņtitati, atsamūstūt caur sasatikšonu ar Annu i Latgolu. Es jiutu, kas tys ir koč kur dzili manī i tok jau es naasu najauši ite, Viestura izraudzeita. Tys vyss, kaidys steigys itys vyss kūpā savej, Annys dzeja, muzyka, teksti, es pat nanūjaušu, cik tys vyss mani patīseibā skar. Varbyut es vīnkuorši niu ļaunu sev tū izdzeivuot... Koč kai leidz šam tys dzeivis ceļš mani vēļ nabeja daveds tik tyuli Latgolai i latgaliskajam. Byut par Annys bolsu i sovā ziņā ūtru tālu ir kai puorraideit tū Annys energeju.” Sigvards Kļava izsver, ka itys uzvadums byus Latgolys kruošņumu i boguoteibu atkluojušs. “Itys uzvadums byus tikpat boguots kai poša Latgola. Latgola nav zeimejama vīnā kruosā, navys kai taids rūžu puškis, bet lauku puču puškis, kur ir cīši daudzi seiku voi lelu, skaistu, kruošnu zīdu i tod, ka jūs vysus salīk kūpā, tikai tod tu radzi, kas tei ir par boguoteibu. Tymā raibumā ir miļzeigs skaistums.” Itam koncertuzvadumam sovu pyrmizruodi vajadzēja pīdzeivuot jau apreļa golā, vys tik ‘Covid-19’ izplateibys deļ Latgolys viestnīceibā GORS tys nūteik viņ septembrī.    

Kultūras bistro viesojās portāla lsm.lv kultūras apskatnieks Andrejs Šavrejs. Apspriestās tēmas: - "Zalkša līgava" - mākslas darbs uz JRT skatuves; - Viesturs Kairišs kā iespējamais Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs; - Ko gaidām no Elmāra Seņkova jaundibinātās teātra apvienības; - Kā Krievijas kultūras pārstāvji realizējas savā valstī un ārpus tās.

Viestura Kairiša spēlfilma “Piļsāta pi upis”/Pilsēta pie upes” piedzīvojusi pirmizrādi Krāslavā. Starp trīs varām un divām sievietēm, kas plosa viņa sirdi, izvēli jāizdara māleram (krāsotājam) Ansim. Par filmas estētiku un vēsturisko stāstu Kultūras Rondo studijā saruna ar tās režisoru Viesturu Kairišu, mākslinieci Ievu Jurjāni un producentu Gunti Trekteri. "Filma ir Latgalē, latgaliešu valodā un cilvēkiem jāsaprot, ka Latvija nav tikai Rīga. Manuprāt, tas bija ļoti svarīgi to pirmajiem arī savā ziņā kā pateicību parādīt, ne tikai par to, ka cilvēki palīdzēja, bet par to, ka viņi var iedvesmot mūs tādām lietām. Mēs, protams, filmas pirmizrādi taisījām Latgalē, bija paralēli gan Krāslavā, gan Rēzeknē "Gorā". Grupa [filmēšanas] bija Krāslavā, jo Krāslavā tā pilsēta pie upes faktiski to savu gala veidolu arī ieguva," atzīst Viesturs Kairišs. "Šis ir milzīgs projekts, pie kā mēs strādājām aptuveni piecus gadus, no pirmās idejas uzmetuma, līdz daudziem scenārija variantiem, ko, balstoties uz Gunāra Janovska grāmatu "Pilsēta pie upes", Viesturs pārrakstīja. Un, protams, nebija, nebija vienkārši milzīgu projektu arī finansēt. Paldies Dievam, mums nāca palīgā gan kolēģi no Čehijas, gan kolēģi no Lietuvas, gan daudzi vietējie atbalstītāji, bez kuru atbalsta un palīdzības pleca mēs vienkārši nebūtu tikuši galā," vērtē Guntis Trekteris. "Attiecībā uz pirmizrādi, es domāju, ka tā ir pilnīgi cita sajūta, vai tu rīko pirmizrādi Rīgā, te ir tādas pierastās pirmizrādes publikas aprindas, kas apmēram zini, kā viņi kā reaģēs. Rīkojot pirmizrāde Latgalē, tā ir kaut kāda pirmizrāde tiešajiem filmas skatītājiem. Tu redzi tādu normālu, adekvātu reakciju uz filmu, ko cilvēki par viņu saka - kas patīk, kas nepatīk, par ko smējzxs, par ko raud. Tas, man liekas, ir ļoti vērtīgi. Iesaka daudziem kolēģiem pamēģināt uztaisīt pirmizrādes ārpus Rīgas," turpina Trekteris. Pilsētā pie upes savā ziņā ir vairāku Latgales pilsētu kolāža. "Es varu tikai liecināt, ka, lai taptu šī viena unikālā, uz ekrāna redzamā pilsēta pie upes, mums bija jāatrod kā tādas rozīnes kliņģeri mazas, fantastiskas vietas gan Krāslavā, gan Ludzā, gan Daugavpilī, arī Varakļānos, Rēzeknē, Subatē. Un mēs esam diezgan prasīgi, un producentam noteikti nebija viegli, jo nebija iespējams, lai kā censtos un gribējām atrast visas šīs vietas Krāslavā, bet vēsturē un padomju laiks ir tik nežēlīgi izturējies pret šīm skaistajām pilsētām, ka mēs varējām tikai kolāžas veidā saliekot, radīt savu ideālu," atklāj Ieva Jurjāne.    

Šodien, 7. janvārī, preses konferencē paziņoti "Lielās mūzikas balvas 2019" nominanti septiņās kategorijās. Par mūža ieguldījumu godinās komponistus Maiju Einfeldi un Paulu Dambi. "Lielās mūzikas balvas 2019" pasniegšanas ceremonija notiks 25. februārī pulksten 19.00 Latvijas Nacionālajā operā. Tiešraidē ceremoniju piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika" un sabiedrisko mediju portāls LSM.lv, bet vēlāk to varēs vērot arī Latvijas Televīzijā. "Neatliekamajā sarunā" - Marutas Rubezes reportāža no preses konferences! Gada uzvedums Fransisa Pulenka opera “Karmelīšu dialogi” Latvijas Nacionālajā operā, diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisors Vensāns Busārs (rīkotājs – Latvijas Nacionālā opera un balets (LNOB)) Leonarda Bernsteina mūzikls “Vestsaidas stāsts” Cēsu pils parka estrādē, diriģents Andris Poga, režisors Viesturs Kairišs (rīkotājs – Cēsu Mākslas festivāls) Imanta Kalniņa opera “Spēlēju, dancoju” Latvijas Nacionālajā operā, diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisore Laura Groza-Ķibere (rīkotājs – LNOB) Gada jaunais mākslinieks Pianists Edgars Cīrulis Dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine Saksofonists Aigars Raumanis Gada koncerts Koncerts “Dialogs ar Mocartu” 18. janvārī Lielajā ģildē – soliste Irina Zaharenkova, Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” un diriģents Olari Eltss (rīkotājs – “Latvijas Koncerti”) Ērģelnieces Ivetas Apkalnas solokoncerts 27. jūlijā Ventspils koncertzālē “Latvija” (rīkotājs – “Kurzemes filharmonija”) Klavieru kvarteta “Quadra” koncerts “Ķeniņš un Quadra” 30. oktobrī Rīgas Reformātu baznīcā (rīkotājs – Jaunās mūzikas festivāls “Arēna”) Balva par izcilu interpretāciju Dziedātājs Raimonds Bramanis – Tota loma Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju” iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā Diriģents Ainārs Rubiķis – Artura Onegēra Trešās simfonijas (“Liturģiskās”) atskaņojums 15. martā Lielajā ģildē (kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri) Pianists Vestards Šimkus un diriģents Atvars Lakstīgala – Sergeja Rahmaņinova Trešā klavierkoncerta atskaņojums 4. oktobrī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” (kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri) Balva par izcilu sniegumu gada garumā Čelliste Gunta Ābele Dziedātājs Rinalds Kandalincevs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Balva par izcilu darbu ansamblī Čellists Ivars Bezprozvanovs Ērģelnieks Aigars Reinis Pianists Mārtiņš Zilberts Gada jaundarbs Andris Dzenītis – “Leaves leaving Leipzig” vijolei un stīginstrumentu orķestrim, pirmatskaņojums 7. septembrī Dzintaru koncertzālē – Gidons Krēmers, “Kremerata Baltica” un diriģents Fuads Ibrahimovs Santa Ratniece – “Pļavas”, pirmatskaņojums 18. novembrī VEF Kultūras pilī - orķestris “Rīga” un diriģents Valdis Butāns Gundega Šmite – “Rītausmas dieve Ēosa”, pirmatskaņojums 20. septembrī Lielajā ģildē – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Andris Poga LMB 2019 nominantus paziņoja klātesošie žūrijas locekļi: žūrijas priekšsēdētājs, diriģents, komponists, JVLMA asociētais profesors Andris Vecumnieks; diriģents, mūzikas pedagogs Jānis Erenštreits; muzikoloģe Ināra Jakubone; muzikoloģe, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Muzikoloģijas katedras vadītāja Ieva Rozenbaha; muzikoloģe, Latvijas Televīzijas Kultūras redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle; muzikoloģe, izdevniecības “Musica Baltica” direktore – Solvita Sējāne; muzikologs, žurnālists, publicists Armands Znotiņš.

Itūgod 27.apreļī pyrmū reizi tika oficiāli atzeimuota svynomūs dīnu sarokstā īkļautū Latgolys kongresa dīna – 1917. goda 26., 27. apreļa Latgolys kongresa atcerei, kod Rēzeknis delegāti pījēma viesturiski svareigu lāmumu - atsadaleit nu Vitebskys gubernis, tai lykdami pamatu Latvejis valsts izveidei. Kaidam tys patyka, kaidam navysai, bet centralī pasuocīņi ituos dīnys atzeimuošonai itūgod nūsarysynuoja Reigā. Raidejumā atsavērsim iz 27. apreļa pasuokumu Latvejis Nacionalajā bibliotēkā, kur kluot beja ari Ilze Sperga i juos mozuo meita Justīne. Pasuocīņī tyka prezenteitys vairuokys naseņ izdūtuos gruomotys, tūstorp ari nule kai Treju Zvaigžņu ordini sanāmušuos Annas Rancānes dzejis kruojums „Prīca i klusiešona”. „Dīvs ir devs Annai Rancānei miseju byut par latgalīšu dzejneicu i taidu mes Annu ari vysvairuok pazeistom, kai spieceigu latgalīti, kas sovys dūmys i sajiutys īlīk latgalīšu volūdā, izjiut par sovu dzeivs syuteibu paruodeit latgalīšu volūdys vierteibu, skaistumu, sovpateibu i boguoteibu. Pošys dzejneicys vuordim varātu saceit, ka juos volūda ir kai skaidrs olūta iudiņs,” taidus īvodvuordus gruomotys prezentacejā sacieja Latvejis Republikys kulturys ministre Dace Melbārde. Anna Rancāne atkluoj, kod rokstuos vyslobuok i deļ kuo gruomotys nūsaukums ir taišņi „Prīca i klusiešona”. „Nivīnā lelā izmisumā es naasu pīrakstiejuse nikuo loba, nivīnā lelā laimē naasu pīrakstiejuse nikuo loba, i es šaubūs, ka kaids ari var, jo lela laime voi lela bāda ir kai pārkiuņs, kas vysu nūslauka. Cylvāks roksta nu tuo, kas palīk pēc tam. I prīca ir tys stuovūklis, tei ir taida sajiuta, kas ir pec lelys laimis i pec lelys nalaimis. Pec lela dvieselis saviļņojuma palīk klusa prīca i palīk klusiešona, itī ir taidi divi dzejnīka daiļradis pamati." Vīns nu centralūs tēmu pasuocīņī Latvejis Nacionalajā bibliotekā beja ari „Latgalīšu (Latgolys) karūgs”. Turpynoj režisors, kusteibys „Ar Latgolu” vadeituojs Viesturs Kairišs, „runojūt par karūgim, maņ redzīs, ka ir cīši svareigi navys nūsavierst nu ituos probļemys, bet īt tymā vydā i izrunuot, aprunuot tūs vaicuojumus. Navys kai myusem īrosts vysu paslauceit zem tepiča i izaliktīs, ka nikuo taida nav. Mes asom par atkluoteibu i runojam i tymā zili bolti zilajā ir koč kaida jaunuos latgalīšu paaudzis tīsiskuma praseibys forma, koč kū tys simbolizej. Es nadūmoju, ka simboli ir koč kas, kas ir bejs tikai seņejūs laikūs. Simbolus i mītus mes rodam ari nu jauna, i tys maņ ruodīs svareigi.” *** Laura Sondore Strode nu Viļānu nūvoda Radapoles atvaduse stuostu par kūka omotnīku Pīteri Lukjanovu, i jo darbneicu, kur nu eksotiskim kūkmaterialim tūp svečturi, trauki, duorglītu kasteitys, senatneigi kūkgrīzumi i daudz kas cyts. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="194723" layoutid="0" layout="" static=""} „Te nav nikas kruosuots, vyss ir dabisks kūks. Itī tymsī, šikalada, Afrikys Marbao, itys ir myusu pošu ūss, itys naskaids Amerikaņu ķirs, itys sorkonkūks laikam byus Āfrikys, itys myusu eļikšņis. [..] Es asu nu Australejis apgivs taidu lītu kai segmenttehnologeju, tei ir cīši preciza ģeometreja, kur nav nikas ni špakteleits, ni aizmuozuots, nikas,” stuosta pats omotnīks, naslapdams ka itys omots pi juo atnuocs lykumsakariegi, vystik pamozam. {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="439" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}   *** Vuordineicā Ilze Sperga stuosta par diveju maja jubilāru, rakstnīka Juoņa Kīdzeja i dzīsminīka Tāļa Matīsa radeitū dzīsmi „Bryunaceite”. Myusu dīnuos tei vaira pazeistama Daiņa Skuteļa dzīdojumā, sovpus Ilzes uzmaneibu itūreiz izapeļņies tī dzierdeitais vuords "aizbridiešu". Ilze atkluos kur taids radīs i kū tys nūzeimoj.

Par latgaliskū vaicuojumu kasdīnys kuorteibā – volūda, kultura, latgaliskuo daudzums i svors medejūs i cytys lītys, kas lānai, bet īt iz prīšku. Ar kinu, teatra i operys režisoru, pārnejuo goda Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2017” goda cylvāku kulturā Viesturu Kairišu sasarunojam par vaļstiski svareigū latgaliskū, kulturu, myusdīnu izaicynojumim, kasdīnys dorbim i profesionalajim planim iz prīšku. "Maņ nav nikaidu titulu, asu vīnkuorši cylvāks, režisors, kurš nūsadorboj ar sovu lītu. Režeja ir taida loba līta, jo ite tu nikod navari sasnēgt piļneibu, vari vīneigi īt iz prīšku." Viesturs stuosta, ka jam pateik byut Latgolā. Tei naasūt apzynuota tradiceja, bet bīži viņ piec padareita dorba gribīs atbraukt i kaidu strēči padzeivuot ite. Ari tagad, piec napaseņ kai pyrmizruodi pīdzeivuojušuos teatra izruodis “Baltiešu gredzens” . "Maņ beja cīši daudz dorba i niule es asu atbraucs iz dzerauni, kur maņ varbyut pateik vyslobuok pasaulī dzeivuot, i siežu sovā darbneicā, verūs pa lūgu, ainova, tukšs lauks, upe. Nikuo vaira maņ navajag. Grybātu Latgolā pavadeit cik viņ var laika. Es vysod asu braucs iz Latgolu. Maņ jau beja pošam taida nalela sieteņa, ari darbneicu iztaiseju. Tī vyss maņ dzymst. Maņ vajag klusumu i plotumu – i munā dzeraunē tys ir. Tikai vajag laiku, kab es varātu ite padzeivuot. Itūgod es raudzeišu saraksteit kaidus jaunus scenarejus, deļ tuo vosorā ite dzeivuošu daudz." Pyrma diveju godu Latgolā, Rēzeknē, nūtyka 4. Pasauļa latgalīšu saīts “Latgolys symtgadis kongress”, kurš piečuok tyka vārtāts vysā pretruneigi. Tūlaik Viesturs pasaruodeja kai sova veida Latgolys viestness, latgaliskuos idejis viestness i poša kongresa viestness  puornūvadnīkim. Pats režisors dūmoj, ka tys beja cīši svareigs i vajadzeigs nūtykums. "Maņ tod i ari tagad ir sajiuta, ka tys beja pādejais breids koč kū taidu izdareit. Absolutys taisneibys sajiuta i nikod nav bejs nikaidys nūžālys, i tei rezonaņse jau beja taida napuorprūtama – vacais pret jaunū, taipoš ari politika beja īsaisteita, kas vysod napamat lobu īspaidu. Šudiņ mes varim saprast, ka tys vyss īt iz prīšku, i mes turpynojam ceineitīs par itim vaicuojumim. Par volūdu, par medejim latgaliski. Vyss ir dīnys kuorteibā. Vysod juoīt iz prīšku i juodūmoj par tū. Maņ ir gandarejuma sajiuta par tū, ka mes naklusiejom, nataisejom taidu kuortejū lentys puorgrīzšonys-puču padūšonys pasuocīni, kur vysi tik dzīd i doncoj. Mes taisejom pasuocīni, kam ir jāgs i kur teik runuots par byuteibu, i tū na vysod vysi grib dzierdēt. Tok tys namaina nūzeimi – par tū vajag runuot." Vēļreiz atsaverūt iz “Latgolys symgadis kongresu”, Viesturs ir tīšs i puorlīcynuots, ka latgaliskais ir vaļstiski svareigs. "Latgaliskais vaicuojums nav koč kaida īgryba, mūrgi, tys ir tīsyskuma i demokratejis vaicuojums, i niule mes redzim, ka tys vyss ir otkon apdraudāts. Nu ituo aspekta verūtīs, tys ir juosakuortoj. Latgalīšu vaicuojums ir tīsyskuma i viesturiskuos taisneibys vaicuojums. Deļ tuo, kab napagaistu vēļ vīna volūda, kas ir arhaiskuo latvīšu volūda, kas sasaglobuojuse, tys, munā skatejumā, byutu nūzīgums pret Latvejis vaļsti i pasauli. Mes navarim tū pīļaut." Par jaunuos vaļdeibys deklaracejā īraksteitū atbolstu latgalīšu rokstu volūdai Viesturs dūmoj, ka tys ir viesturiskys breids, nasaverūt pat iz tū, kai tys dzeivē īsadūs. Tys ir labi i svareigi. "Var pasceit, ka pyrmais beja vuords i niu tys jau ir koč voi nūsaukts vuordā. Skaidrys, ka tys nagaraņtej realizaceju, tok tys jau ir daudz. Niule juostruodoj, mums ir ari izgleiteibys ministre, iz kuru mes vysi veramīs ar lelom cereibom. Parteju deklaracejis, akts ari verās itymā vierzīnī. Es varu tikai vēlēt, lai vysi saprūt tuo nūzeimeigumu. Tys ir nacionalys nūzeimis, ni marginals vaicuojums, i ka kaids deputats tū nasaprūt, tod tei ir juo problema. Beistitēs tū nūsaukt par marginalu vaicuojumu, jo tys ir lels, lels vaicuojums. Īsoku izreiz, byus vīgluok dzeivuot. Na jau politiski dzeivuot, vīnkuorši tū naapsazynuot ir taida tuvredzeiba i tys politiķa karjerai, kai maņ redzīs, izreiz puorvalk taidu streipi puori. Ka jis grib palikt par nacionalys nūzeimis politiki, jam par itū ir juodūmoj."   Ite interveju verīs video versejā:   Tikū kai sabīdreibā aktualiziejīs vacuojums par tū, voi vaļstei juoīguļdej nauda byuvēs, “betonā” voi vys tik cylvākūs. Ite mes pīsaskoram vīnai nu nūzeimeiguokūs sātu Latgolys kulturys dzeivē – Latgolys viestnīceibai GORS, kur savulaik ari leli leidzekli tyka īguļdeiti taišņi ākā, ni kulturys voi izgleiteibys darbinīku atolguojumā. "Nui, tei celtne ir izdarejuse koč kū fantastisku, tok na leidz golam. Mes redzim, ka programā nav pīteikami daudz latgaliskuo, jo tei nav nacionalys nūzeimis Latgolys koncertzale. Tai nav atbilstūša finansiejuma. Juosaprūt, ka tys ir finansiejuma vaicuojums, nacionaluos politikys i drūšeibys vaicuojums. Par Latgolys viestnīceibu GORS maņ ir piļneigi skaidrys, ka tai juobyut nacionalajai koncertzalei ar atbilstūšu finansiejumu. Latgalīšim ari ir juobyut nacionala leimiņa kulturys īstuodei." Stuostūt par sovu nūsadorbuošonu i izaicynuojumim režejis lauceņā, Viesturs atzeist, ka jam jau latvīšu volūdā nav vīglai atrast sovu auditoreju, jo jis narunoj par vīglom, jautrom i pateikamom lītom. Vys tik arviņ vaira i vālams sistematiski juoroda ari koč kas latgaliski. "Es vēļ raugu saprast tū mehanismu, tod raudzeišu īt iz Kulturys ministreju runuot, jo gribīs pastuoveigu pamatu, ka mes zinim, ka vysmoz divejis, treis izruodis latgaliski godā byus. Piečuok jau tys vyss ir atkareigs nu pīprasejuma. Es grybu paruodeit, ka latgalīšu volūdā tu vari stuosteit tūs pošus nūpītnūs stuostus, kurus tu vari stuosteit vysuos pasauļa volūduos." Atbiļdūt iz vaicuojumu par tū, voi ar latgaliskū navar samazynuot, pagaisynuot auditoreju, Viesturs ir vysā skorbs. "Maņ ruodīs, ka ir lobuok īsaut sev kuojā, ni golvā kai daudzi dora, vyspuor nadūmojūt, kas ar tevi i tovu tautu nūtiks. Es dūmoju, ka tuos ir bednu cylvāku runys. Es par taidom vyspuor nadūmoju. Es grybu paruodeit, ka latgalīšu volūdā tu vari stuosteit tūs pošus nūpītnūs stuostus, kurus tu vari stuosteit vysuos pasauļa volūduos." Ituo goda vosorā Latgolā aktivi tyka struoduots pi režisora Viestura Kairiša itūšaļt taiseišonys procesā asūšuos kinys “Pilsāta pi upis”. Viesturs atkluoj, ka patīseibā fiļmiešonys process vēļ nav leidz golam nūzasliedzs. "Nav tik vīnkuorši vyss, mes vēļ Rēzeknē pi tautys noma taiseisim vīnu svareigu epizodu. Pyrmizruodei juobyut 2020. goda janvarī. Tī ir leigumi ar izplateituojim i tys ari byutu tys scenarejs, piec kura mes vodamīs. Pagara tei kina beiguos saīt, ka mani nanūmušej producenti, jei ir viers diveju stuņžu, kas ir daudz. Cerams, ka nabyus garlaiceiga. Es tik struodoju, kai tī īsadūs, laiks ruodeis. Ir gryuši paruodeit vīnā kinā tik daudzus svareigus nūtykumus caur cylvāku prizmu, deļ tuo itei kina ir par prostim, tok na sprostim, vīnkuoršim i dzilim cylvākim. Es asmu tys cylvāks, kuram pateik dareit tū, kū jis grib i napateik gaideit koč kaidys laimis īspiejis, deļ tuo itūšaļt es grybu nūsakonceņtrēt i saraksteit koč vēļ divejus scenarejus. Dūmys ir." Pyrma goda Viesturs sajēme Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuks 2017”, nominacejā “Goda cylvāks kulturā”. "Tys beja cīši pateikami, paļdis brangajai i skorbajai žurejai! Latgaliskuo kultura maņ vysu dzeivi ir bejuse cīši svareiga. Kod maņ nūmyra vacaistāvs i vacuomuote, es vaira aizguoju Reigys vierzīnī, tok nazkai atsagrīžu atpakaļ. Niule ari dzeivoju daleji ite. Ari ar volūdu i vysu cytu vysu laiku atsagrīžu Latgolā. Par kū es ilgi latgalīšu kulturā nabeju dzierdams, radzams, nazynu. Es vysys filmys asu ite filmiejs, taisejs. Es naradzu cytu ainovu, maņ gryuši koč kū cytur iztaiseit. Ceru, ka kaidu reizi īsadūs. Kultura – tys ir nabeidzams process, viersyunis. Ka nav procesa, nav ari kulturys, “Boņuks” koč kai nūdrūsynoj itū procesu. Kai poša ceremoneja tei vīnnūzeimeigi ir lobuokuo Latvejā, jo tei vysod ir taida jautra, ar humoru, dzeiva. Nav taidu banalu lītu."

"Atsperes" studijā Gunda Vaivode no "Klasikas" un komponists Arturs Maskats, un Rīta intervijā tiekamies ar režisoru Viesturu Kairišu un komponistu Juri Vaivodu. Sarunas epicentrā, protams, visjaunākais Kairiša veikums - iestudējums "Baltiešu gredzens" Jura Vaivoda muzikālajā ietērpā, kas pirmizrādi Latvijas Nacionālajā teātrī piedzīvojis 7. februārī... Vācbaltieši Latvijā – šī tēma mūsu apziņā ilgu laiku bijusi noslepenota. Esam aprobežojušies ar diezgan lielām klišejām par vācu muižniekiem, kas paverdzinājuši latviešus un iesējuši mūsos kalpa gēnu. Un pat Imants Lancmanis ar savu gigantisko darbu Rundāles pilī un baronu atvasēm, kas ik pa laikam atgriežas, daudzu izpratnē ir tikai tāda elitāra tēmas virsbūve. "Jā, tas, manuprāt, ļoti daudz pasaka par mums. Tādi mēs esam, mīlam atcerēties visu selektīvā veidā. Mēs mīlam sevi nostādīt augstāk par jebko, mēs mīlam nenovērtēt būtiskas lietas, no kā esam daudz ko smēlušies, tā ir tipiska jaunu cilvēku domāšana, un, tā kā simts gadi valstij ir tāds tīņa vecums, tas arī zināmā mērā saprotams," uzskata Viesturs Kairišs. "Bieži runājam par kalpības garu un salīkušo muguru, un dažkārt aizmirstam, cik daudz mums vācu kultūra devusi pašu latviešu kultūrai. Pagātne mani interesē tikai nākotnes perspektīvā, pagātne kā tāda man ir diezgan vienaldzīga. Ja runājam par minoritātēm, mēs taču varam saprast, kādas ēkas atstājuši vācbaltu arhitekti, un mums ir ļoti viegli salīdzināt Purvciemu ar Rundāli, Rīgu ar Ķengaraga rūpnīcām un tamlīdzīgi." Tomēr šīs ir tēmas, kuras mēs vienkārši paslaukām zem tepiķa. Par mirušiem cilvēkiem runāsim tikai labu. “Man bija svarīgi runāt arī par emocionālām lietām – ne tikai par tautas interesēm, bet arī cilvēku attiecībām. Uz izrādi nevajag iet meklēt tikai vēsturi, bet šķīstījošas emocijas." Īpaši liela nozīme izrādē "Baltiešu gredzens" ir mūzikai. Turklāt šeit skan ne tikai īpaša Vāgnera opermūzikas izlase. "Viesturs man iedeva virzienu, bet es mazdrusciņ papētīju, kas vispār ir pieejams no šīs jau zudušās sabiedrības daļas un, izrādās, kādus krikumus tomēr var atrast no vācbaltiešu muzikālā mantojuma," atklāj Juris Vaivods. "Kad uzdūros Nikolaja fon Vilma klaviermūzikai, neizpratnē sev vaicāju, kāpēc tā šodien netiek spēlēta, kāpēc viņa mūzika nav pianistu hrestomātiskajā literatūrā? Jo viņš ne ar ko neatpaliek no Roberta Šūmaņa vai no Mendelszona mūzikas. Runājos ar diviem lieliskiem pianistiem, kuri mums izrādē piedalās - ar Mārtiņu Zilbertu un Aldi Liepiņu, kuriem vaicāju, vai tiešām šī mūzika nebūtu tomēr kādā veidā jāpopularizē caur jauno pianistu repertuāru. Viņi man piekrītoši teica – noteikti! Varbūt šī izrāde dotu impulsu pameklēt kādas jaunas vēsmas un pieskarties šai kultūrai. Protams, aiz borta palikuši vēl daudzi vārdi." Dramatizējuma autore ir ne tikai Inga Ābele, bet arī Viesturs Kairišs, kurš ir arī šīs izrādes scenogrāfs. “Šis ir nebija skatuviski viegls darbs, un es priecājos, ka mums kaut vai tīri tehniski tas izdevies. Esmu pateicīgs aktieriem, ka viņi tik atdevīgi dara šo darbu. Tur ir ironija gan par agrāro reformu un lauksaimniecību – mēs taču saprotam, ko nozīmē zeme dziļākajā nozīmē. Man likās, vajag salikt šo pasauli ar to visu glamūro, ko zinām vācbaltiešu kultūrā. Nacionālā teātrī šobrīd ir ļoti, ļoti spēcīgs aktieru ansamblis. Man bija liels gods ar viņiem strādāt." Viesturam Kairišam šis ir ļoti piesātināts laiks. "Man bija tāda sezona... Tāpat pagājušo sezonu neatpūtos, visu vasaru filmēju filmu "Pilsēta pie upes". Bija tikai viena brīvdiena. Tad "Klīstošā holandieša" pirmizrāde, "Mumū" Rīgas Krievu teātrī, un tagad ir "Baltiešu gredzens". Reizēm liekas – tas ir brīvmākslinieka neprāts, varētu teikt – lāsts. Tu neko nevari ietekmēt. No otras puses, tu nonāc tajā ārprātā, un tas kaut kādā veidā tevi atbrīvo – tad vienkārši nospļaujies un strādā tālāk." Nevar noliegt, ka dzīvojam jauno laiku patērētāju sabiedrībā, un ne jau katrs gatavs iedziļināties mākslā, kultūrā. Par "Baltiešu gredzenu" ir dažādas atsauksmes. Ko Viesturs Kairišs varētu teikt tiem cilvēkiem, kuri saka, ka izrādi nesaprot? "Cilvēkiem, kuri to nesaprot, man grūti ko teikt – runāju ar savu sešpadsmitgadīgo dēlu, kuram tā liekas viena no labākajām izrādēm. Ja jūs skatāties tikai seriālus, varbūt kaut ko var nesaprast. Domāju, mums jāsauc lietas īstajā vārdā: kultūra – tā ir cīņa. Es kā mākslinieks uzskatu, ka man ir kaut kāda atbildība – nevis par to, cik skatītāji noskatās manu darbu, bet par to, kādu spriedzi kosmosā jeb garīgajā telpā tas atstāj. Es izeju no tā. Es nevaru konkurēt ar vieglu patēriņu žanriem, un man ļoti bieži to pārmet. Taču uzskatu, ka tā ir svēta cīņa, un no tās neatkāpjos. Vieglāk ir visiem konformistiem, tiem, kuri iet pa straumi. Kas notiks ar mūsu Latviju un mūsu kultūru, ja mēs visi iesim pa straumi? Tās būs šausmas! Dzirdu par kino – visi lielās ar skatītāju skaitu, biļešu ieņēmumiem, bet nedomā par to, lai mēs vispār saglabājamies kā nācija, lai kustamies uz priekšu moderni, bet arī garīgi pilnvērtīgi. Ja atdodam valstij vadību tādiem cilvēkiem, kuri, piemēram, nevar noskatīties šo izrādi, tad mēs esam katastrofas priekšā, tas ir skaidrs. Man liekas, jābūt ļoti prasīgiem pret politiķiem, un kultūra nedrīkst būt tāda, kurā tiek privatizēti kultūras darbinieki, kuri valstij ir izdevīgi, jo komplimentāri izsakās par valsti un nerunā pretī. Kultūras darbinieki nav izdevīgi tad, ja tie iestājas par vērtībām, ja tie cīnās par kaut ko. Manuprāt, kultūra par maz cīnās par savām tiesībām. Strādāju pietiekoši augstvērtīgi, noteikti labāk nekā dažs labs ministrs, tāpēc neuzskatu, ka man būtu jāsaņem mazāk. Un neuzskatu arī, ka mana atbildība ir mazāka tikai tāpēc, ka neparakstu papīrus par miljoniem. Mana atbildība ir vēl daudz lielāka, jo ministri nāk un aiziet, bet vērtības, ko pie kā mēs strādājam, paliek, tās veido Latviju. Mums par to jācīnās un jāsaprot – mēs esam pārāki. Nedomāju, ka mums tagad kaut kādā ziņā jāuzsver savs pārākums, bet katrā ziņā tās ir mūsu tiesības un pienākums to pateikt. Neesam kaut kādi pabērni finansistiem un ekonomistiem."

 Režisors Viesturs Kairišs šajā sezonā ir krietni strādājis: operā un filmā. Darbi tapuši un top Latvijā, Vācijā un arī citviet pasaulē. Par padarīto vairāk uzzināsim  raidījumā.