Podcasts about filma

Režisoru Aivara Šaicāna un Jēkaba Okonova īsmetrāžas filma „Žļurga” tapusi kā Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas nobeiguma darbs. „Lielajā Kristapā” ieguvusi divas nominācijas. Filma izvirzīta  balvai kategorijā „Labākā īsmetrāžas filma”, savukārt Jēkabs Okonovs nominēts kategorijā „Labākais montāžas režisors”. Montāža ir kā liela skaņdarba komponēšana, tik muzikāli darbu pie filmas salīdzina Jēkabs Okonovs.

Devon Delmar in Jason Jacobs sta južnoafriška režiserja iz Namaqualanda, ki delujeta pod skupnim imenom Kraal. Njuno umetniško ustvarjanje je tesno povezano z lokalno kulturo in pokrajino, pri čemer posebno pozornost namenjata prav odnosom med ljudmi in naravo. Z režiserjema se je Petra Meterc pogovarjala ob nedavnem rotterdamskem filmskem festivalu, kjer je njun film z naslovom Variacije na temo prejel glavno nagrado: rotterdamskega Tigra.

V oddaji o kulturi smo predstavili novi slovenski celovečerni film Exodus 1945: Naša kri studia Sipoš. Nastal je po resnični zgodbi sanitetnega vlaka iz maja 1945, ko po komunističnem prevzemu oblasti veliko ljudi zapušča Jugoslavijo. Zgodbo snemanja filma o zdravnikih dr. Janezu Janežu in dr. Valentinu Meršolu nam bo predstavil pobudnik projekta David Sipoš.

"Tīrība" – labākā īsmetrāžas filma, labākā debijas filma, labākais animācijas filmas režisors un mākslinieks. Ar četrām "Lielā Kristapa" nominācijām bagātais režisors Andrejs Brīvulis par "Tīrību" un dzīvi pēc tās sarunā Kultūras rondo studijā. "Primāri es tomēr taisu sev [filmas], jo patīk un sagādā prieku. Protams, ir jauki, ka ir vēl papildus novērtējums un tas patīk. Bet tas nav galvenais mērķis," sarunā atzīst Andrejs Brīvulis. „Jauna balss un rokraksts Latvijas animācijā, par ko mēs vēl dzirdēsim,” – tā par jauno režisoru Andreju Brīvuli saka kinofestivāla „Riga IFF” radošā direktore Sonora Broka. Tā vien šķiet, ka filmas „Straume” panākumi pavēruši plašāk mūsu iekšējās slūžas *ieraudzīt* un novērtēt, cik talantīga, interesanta un daudzveidīga ir Latvijas animācija un tās profesionāļi. Un varbūt vairāk pamanām arī jaunos vārdus, kuri tajā ienāk. Andrejs Brīvulis ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Audiovizuālās mediju mākslas nodaļu. Animācijas filma „Tīrība” ir Andreja Brīvuļa studiju darbs 3. kursā, vēl studējot Mākslas akadēmijā. Filma iekļuva arī Denveras, Vīborgas, Tallinas un Rīga IFF programmā, kur kuratori rakstīja: „Humoreska ir Latvijas kino reti satopams žanrs, bet animācijas režisors Brīvulis kopā ar dzejnieku Kārli Vērdiņu pacēluši to jaunos horizontos. Rotaļīga poēzija, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja Ansī Starptautiskajā animācijas festivālā, par kvīru kopienas pārstāvi, kura ekrāna diārijs zibsnī pasteļos un karikatūrām līdzīgās ainās. Lai gan pats stāsta “dibentiņš” ir skaudrs, hiperreālā un nonšalantā filmas intonācija liek ieplānot šo filmu savā “Google” kalendārā.” Pašlaik Andrejs Brīvulis strādā pie nākamās animācijas īsfilmas "Rīgas līnijas", kurā redzams ikvienam rīdziniekam atpazīstams pilsētas un sajūtu portrets caur ēdiena kurjera acīm. Arī pats režisors savulaik piepelnījies, strādājot par ēdienu kurjeru.

Danes se v Ljubljani, Domžalah in Radovljici začenja jubilejna, 20. izdaja Festivala gorniškega filma. Gre za najpomembnejši tovrstni dogodek v naši regiji, ki bo do sobote postregel s kar 34-imi filmi. Letošnji program je posebej vznemirljiv, saj bomo videli rekordno število slovenskih filmskih zgodb – med njimi tudi najnovejše delo nagrajenke Prešernovega sklada Petre Seliškar ter otvoritveni film Triglav, pot odrešitve. Bili smo tudi v Kulturnem domu v Trstu, kjer se je ob kulturnem prazniku odvila osrednja proslava Slovencev v Italiji.

Për kinema-dashësit vjen një program i cili sjell kinemanë në 360 gradë. Filmat e rinj, ngjarjet e fundit nga protagonistët tuaj të preferuar, recensionet e filmave, shoqëruar nga kolonat zanore të paharrueshme që zgjojnë kujtime rrëqethëse.

Poročamo z Rotterdamskega filmskega festivala – o brazilski znanstvenofantastični pripovedi o jedrskih poskusih in pošastnih komarjih, italijanskem dokumentarnem filmu o večgeneracijski travmi po življenju v verski sekti ter o palestinskem filmskem portretu kinooperaterja iz Dženina. Z direktorjem Festivala gorniškega filma Silvom Karom se pogovarjamo o tem, kaj se obeta na jubilejni 20. izdaji festivala. Poleg tega se poglabljamo v novi film škotske režiserke Lynne Ramsay Umri, ljubezen moja, ki med drugim tematizira poporodno depresijo.

Režisér Miloš Forman tady natáčel kultovní film Amadeus a toto místo opředené mnoha pověstmi si nenechá ujít většina turistů, kteří do Prahy přijedou. Vltavský kanál na Malé Straně si projela na lodi i naše létající redaktorka Sabina Vosecká.

Tokrat smo se naravi posvetili s pogovorom o festivalu, na katerem se bo februarja v jubilejni izvedbi odvrtelo 34 gorniških filmov. Vsebino filmskega in spremljevalnega programa nam je predstavil direktor festivala Silvo Karo, scenaristka Zapisanih gora Mojca Volkar Trobevšek pa nas je popeljala v zakulisje nastajanja filma o 130 letni zgodovini Planinskega vestnika.

Z likom mladega dekleta, ki se na gostovanju dekliškega pevskega zbora v Čedadu sooča z odraščanjem, je ustvarila izjemno senzibilno vlogo. Prejela je nagrado vesna za najboljšo igralko na Festivalu slovenskega filma in nagrado AFA za najboljšo glavno žensko vlogo Filmske in televizijske akademije jadranske regije. Film Kaj ti je deklica, celovečerni prvenec Urške Djukić, je eden največkrat nagrajenih slovenskih filmov vseh časov.

Steven Spielberg made a filmA.I., A.I., O!And in this film he had some botsA.I., A.I., O!With bot-bot here and a bot-bot there,Here a bot, there a bot, everywhere a bot-botSteven Spielberg made a filmA.I., A.I., O! Steven Spielberg made a filmA.I., A.I., O!And in this film he had Haley Joel Osment starring as a kid-botA.I., A.I., O!With an act-act here, and an act-act there,Here an act, there an act, everywhere an act-actThis is getting really dull,A.I., A.I., O! Well . . . that didn't go as planned but we are in fact discussing Spielberg's film “A.I.”, a film conceived of by Stanley Kubrick dealing with the nature of natural versus artificial intelligence and asking the questions “Can a robot love?” The film also asks if a human could love a robot, so you can tell this film predated 4Chan and some of the more questionable corners of the internet where that question has been emphatically answered in the affirmative. Please don't confirm this for yourself. I beg you. Anyway, give a listen while Max-o-tron and Mike-bot discuss. A.I., A.I. . . . oh. Poll question: what movie predicted future events/people/technology best? Leave a comment or call our super futuristic hotline at  617-398-7266

"Cilvēki ir jāizglīto par inteliģenta un jēgpilna kino veidošanu – tāda kino, kas sniedz ieguldījumu sabiedrībā un rada pārmaiņas. Ja mēs to nedarīsim, mums nebūs kino mantojuma, ko nākotnē aizstāvēt,” intervijā LTV pauda Eiropas Kinoakadēmijas priekšsēdētājs Maiks Daunijs. Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas 38. ceremonija bija pēdējā, kuru Maiks Daunijs vadīja kā EKA priekšsēdētājs. Šajā amatā pavadīti 25 gadi, un nu Daunijs plāno rakstīt grāmatas un veltīt laiku kino. Īsi pirms ceremonijas intervijā LTV viņš stāstīja par kino nozīmi mūsdienu ģeopolitiskajos apstākļos un animācijas īpašo izteiksmes veidu, kā arī atzina, ka drosmīgus kino veidotājus, kāda ir arī latviešu animācijas filmas "Dieva suns" komanda, Eiropas Kinoakadēmijai jāatbalsta un jālolo. Ar Maiku Dauniju Berlīnē sarunājās LTV žurnāliste Anda Boša. 00:00 Kas labu ideju pārvērš lieliskā filmā? 01:56 Kas raksturo labu producentu? 03:37 Kas Jūs joprojām aizrauj šajā nozarē un profesijā? 04:58 Neņemot vērā pilnīgi uzskatāmi atšķirīgo kino valodu, kas atšķir spēlfilmu kino no animācijas?06:53 Vai animācija ir izaicinošāka vai vieglāk veidojama? 07:23 Kāpēc animācija kļuvusi par tik lielisku veidu, kā izteikties, runāt par aktualitātēm? 09:44 Vai jūs domājat, ka "Straume" izmainīja animācijas vidi? 10:30 Vai Eiropas Kinoakadēmijai ir atbildība pret filmu veidotājiem no valstīm, kuras skar karš un ģeopolitiski satricinājumi? 13:52 Pēc 25 gadiem Eiropas Kinoakadēmijas priekšsēdētāja amatā ar ko Jūs visvairāk lepojaties? 15:59 Kurp virzās Eiropas kino? 17:19 Ko Jūs domājat par Latvijas šā gada EKA balvas nominantu “Dieva suns”? Vai EKA pienākums ir aizstāvēt šādu sarežģīto kino?

Berlīnē rīt, 17. janvārī, paziņos Eiropas Kinoakadēmijas balvas laureātus. Nominantu vidū Latvijas pilnmetrāžas animācijas filma „Dieva suns”. Režisoru Raita Ābeles un Laura Ābeles filma "Dieva suns" nominēta kategorijā "Labākā animācijas filma", tātad pretendē arī uz galveno balvu "Eiropas filma 2025".  Pilnmetrāžas animācijas kategorijā ir vēl četri Eiropas animācijas kinodarbi – "Arco" (Francija), "Little Amelie" / "Amélie Et La Métaphysique Des Tubes" (Francija), "Olivia and The Invisible Earthquake" / "L'olívia I El Terratrèmol Invisible" (Spānija, Francija, Beļģija, Šveice, Čīle), "Tales From The Magic Garden" / "Pohadky po babicce" (Čehija, Slovākija, Slovēnija, Francija).  Ja pērn ar "Straumi" Latvijas vārds šajā Eiropas Kinoakadēmijas nomināciju sarakstā nokļuva pirmo reizi pēc ļoti ilgiem laikiem, tad šogad jau otro gadu pēc kārtas Latvijā tapusi filma ir ieguvusi nomināciju. Eiropas Kinoakadēmija ir pamanījusi un novērtējusi arī šo žanriski pavisam citādāko animācijas darbu "Dieva suns".  No visiem nominantiem "Dieva suns" ir vienīgā strikti pieaugušajiem domātā animācijas filma. Lai gan paši animatori iestājas par to, lai animācijas žanrs netiktu uzskatīts tikai par "multenēm bērniem", liela daļa pasaulē topošo animācijas filmu pamatā ir mērķētas tieši bērnu un pusaudžu auditorijai.   

Hercam Frankam – vienam no latviešu poētiskā dokumentālā kino tradīcijas radītājiem, janvārī atzīmējam simtgadi. Kultūras rondo tiekamies ar kinozinātnieci Zani Balču, kura ir scenārija līdzautore topošajai filmai „Hercs Franks. Dzīve pēc nāves”, un kinorežisori Kristīni Briedi, kura ir viena no autorēm dokumentālajai filmai „Laika tilti" par Baltijas dokumentālo kino un tā režisoriem. Raidījumā skan arī fragments no intervijas ar Hercu Franku pirms 25 gadiem. Un var teikt, ka viņa simtgadi svinēs gan kinoskolā Rīgā, gan Pompidū centrā Parīzē.  

Elizabeth Griffin je Američanka, ki od leta 1993 živi na Opčinah. Domuje v stari železničarski stavbi ob opuščeni progi, po kateri je nekoč vozil tudi Orient Express. Angleščino poučuje na slovenskih šolah in s pretanjeno, neobremenjeno distanco opazuje odnose med dvema narodoma na Kraškem robu. Slovence in Italijane spoznava tudi med vrtnarjenjem; na blokovskem dvorišču je uredila tudi gredico v spomin na pokojnega očeta, ki jo je ob pomoči svojih učencev poimenovala "tihi dom".

Elizabeth Griffin je Američanka, ki od leta 1993 živi na Opčinah. Domuje v stari železničarski stavbi ob opuščeni progi, po kateri je nekoč vozil tudi Orient Express. Angleščino poučuje na slovenskih šolah in s pretanjeno, neobremenjeno distanco opazuje odnose med dvema narodoma na Kraškem robu. Slovence in Italijane spoznava tudi med vrtnarjenjem; na blokovskem dvorišču je uredila tudi gredico v spomin na pokojnega očeta, ki jo je ob pomoči svojih učencev poimenovala "tihi dom".

Vakar, 13. janvārī, bija Latvijas pirmizrāde lietuviešu režisora Karoļa Kaupiņa (Karolis Kaupinis) filmai "Janvāra gaisma". Datums nav izvēlēts nejauši. Filmas notikumu laiks un tematika cieši sasaucas ar Baltijas valstu vēstures lūzuma brīdi deviņdesmto gadu sākumā. Par filmu stāsta režisors Karolis Kaupinis. Ir jākož pretī, kā vien spējam – to darījām pirms 35 gadiem, ceļot barikādes pie stratēģiski svarīgajiem mūsu zemes objektiem, un tas jādara arī šodien, kad atkal dzīvojam laikā „pirms”, nevis „pēc”. Tā saka lietuviešu režisors un viens no redzamākajiem pilsoniskajiem aktīvistiem Lietuvas kultūras kopienā Karolis Kaupinis. "Janvāra gaisma" nav vēsturiska filma, bet stāsts par cilvēciska siltuma meklējumiem šī laika trauksmaino norišu fonā. Intervijā Kultūras rondo Karolis Kaupinis daudz un zinoši runā par vēsturi un mūsu atbildību nepieļaut pagātnes kļūdas. Filma "Janvāra gaisma" skatītāju aizved uz 1991. gadu, kad Lietuva vēl tikai nostiprināja savas valsts pamatus. Lietuviešu TV zvaigzne Daiva zaudē darbu, jo televīzijas ēku ieņem padomju karavīri. Nespējot citādi padzīt iebrucējus, viņa nolemj apmesties treilerī pie okupētās ēkas un izsludināt badastreiku. Streikam pievienojas vien daži cilvēki, un karavīri tam nepievērš ne mazāko uzmanību. Jau pēc diennakts kļūst skaidrs, ka cīņa par televīzijas atgūšanu ir gandrīz bezcerīga. Badam pieņemoties spēkā, streikotāji pamazām saprot, ka tas, pēc kā viņi patiesībā ir izsalkuši, ir atklātība un cilvēcisks siltums. Lietuviešu scenārists un režisors Karolis Kaupinis (1987) ir viens no spilgtākajiem jaunās paaudzes Baltijas autorkino režisoriem. Viņa debijas spēlfilma "Nova Lituania" (2019) tika izrādīta festivālā Karlovi Varos, ieguva vairākas balvas un tika izvirzīta Oskara balvai 2021. gadā. Filma joprojām tiek izrādīta festivālos un ieguvusi četras starptautiskas balvas kategorijās Labākā filma un Labākais režisors. Arī režisora īsfilmas The Noisemaker (2014) un Watchkeeping (2017) ir starptautiski plaši novērtētas un izrādītas vairāk nekā 70 festivālos. Latvijas kinoteātros filmu izrādīs no 16. janvāra. Lietuviešu kinorežisors un scenārists Karolis Kaupinis ir viens no Lietuvas Kultūras asamblejas līderiem. Pērn decembrī viņš ar kolēģiem Viļņā rīkoja starptautisku demokrātijai veltītu forumu ar nosaukumu „Kā izlēkt no verdoša ūdens?”, kurā piedalījās pilsoniskās sabiedrības aktīvisti no Slovākijas, Ungārijas, Gruzijas un arī Latvijas. Kaupinis ir pārliecināts – lai mēs šodien nosargātu demokrātiju, ir jādarbojas kopā. Režisoru varēs satikt 16. janvarī kinoteātrī „Forum Cinemas”, kur notiks filmas īpašais seanss ar režisora dalību, filma būs skatāma arī „Splendid Palace” un „Kino Bize”.   „Janvāra gaisma” ir Lietuvas, Latvijas un Čehijas kopražojums, un Latviju šai komandā pārstāv producenti „Tasse film”. Latvijas profesionāļu ziņā bija filmas skaņas apstrāde, un savu roku tur pielicis arī komponists Matīss Čudars, kura vadībā Latvijas Radio bigbends filmai ieskaņoja arī leģendāro amerikāņu 30.gadu džeza zelta standartu „Moonglow”.

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone. Producente: Inta Zēgnere. Rīgas stils, Rīgas kinodokumentālistu stils, poētiskais stils, Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola: šie ir apzīmējumi, kurus kino praktiķi un teorētiķi – un īpaši filmu kritiķis Mihails jeb Miks Savisko – kopš 20. gadsimta 60. gadiem piemērīja jaunajām iezīmēm Rīgas kinostudijas dokumentārajās filmās, kuras padomju okupācijas laikā nosauca par dokumentālām filmām. Savukārt padomju iekārtas staļinisma laika prasība un tradīcija bija tā, ka dokumentālam kino jābūt objektīvam. Kaut gan objektivitāte lielākoties bija tikai šķietama, bet īstenība – sacerēta un inscenēta, tomēr tēlaina mākslinieciska valoda netika pieļauta, uz ekrāna redzamajam bija jābūt viennozīmīgam, tiešam un nepārprotamam. 60. gadu sākumā priekšstats par dokumentāro kino mainījās visā pasaulē. Demokrātiskajās valstīs tika uzņemti kino darbi, kuros filmu varoņi veidoja tiešu dialogu ar filmētājiem un potenciālajiem skatītājiem. Tikmēr sociālisma zemēs, tostarp arī okupētajās Baltijas valstīs, dokumentārajā kino nostiprinājās jauna stilistiska tendence – tēlaina, asociatīva, daudzslāņu metaforās balstīta izteiksme, kas mazāk rādīja tiešus faktus vai konkrētu cilvēku dzīvesstāstus, bet vairāk tiecās atklāt dziļākas patiesības un procesus. Ap 1970. gadu režisors Aivars Freimanis savā dienasgrāmatā rezumēja desmit gados notikušās izmaiņas: "Tradicionālā aktierfilma ir veidota pēc prozas principiem. Dokumentālā – pēc dzejas principiem, un ir tuva dzejai.” "Kino attēls atkal bija kļuvis daudznozīmīgs – notika kinematogrāfiskā attēla reabilitācija," vēlāk rakstīja kritiķis Ābrams Kleckins. Paradoksāli, ka par aizsākumu šai reabilitācijai kļuva spēlfilma “Baltie zvani” (1961) – režisora Ivara Kraulīša diplomdarbs, kam scenāriju bija rakstījis Hercs Franks. Filma balstījās iepriekš sacerētās situācijās un mizanscēnās, tika iesaistīti neprofesionāli aktieri. Tomēr tas nevis traucēja, bet palīdzēja radošajai grupai izveidot darbu, ko varam uzskatīt tieši par dokumentu, īstenības pierādījumu. Tas ne tikai apliecina faktu, ka eksistē pilsēta Rīga, bet ar daudzveidīgiem filmējumiem un dinamisku montāžu ļauj sajust, kāda ir šī pilsēta – tās ritms, elpa, iedzīvotāji… Mihails Savisko Rīgas stila filmās izcēla autorības nozīmi. Savisko rakstīja: „Kino reportiera objektīvs zaudēja sauso objektīvismu. Tas kļuva emocionāls un domājošs, filozofisks un lirisks.” Kā pieteikums izmaiņām kļuva Aloiza Brenča filma pēc Viktora Lorenca scenārija “Mana Rīga” (1960). Nosaukumā norādītā piederība un filmas sākuma teksts: „Piedod, draugs, ja nespēšu Tev izstāstīt visu par savu pilsētu!” iezīmēja jaunas dokumentārā kino valodas sākumu Rīgas kinostudijā. Vidējās paaudze filmdari scenārija apspriešanā studijā ironiski iebilda: „Ja diktors saka: „nevaru izstāstīt par savu pilsētu”, nav vērts ķerties pie scenārija”.  Tomēr jaunā filmu veidotāju paaudze vairs nepretendēja izstāstīt “visu”, un bieži vien savas pārdomas par to, kas ir un kas nav filmās atklājams, padarīja par savu darbu daļu. Piemēram, Herca Franka filmā „Mūžs” (1972) diktora tekstā atklāts autoru mulsums: „Vai tik nelielā filmā varēsim izstāstīt par tādu mūža gājumu, par pēdām, ko tas atstājis citu ļaužu likteņos? Un kā uz ekrāna atjaunot pagātni?”. Autora subjektivitāte filmās lielākoties izpaudās kā mākslinieciska tēlainība. Piemēram, kameras kustība kā cilvēka vai pilsētas skatiens, kameras kustība kā kritiens – tās ir raksturīgas filmiskas metaforas, kurās darbības un sajūtas tiek pārnestas kino valodā. Metaforas kļuva par Rīgas stila pamatprincipu, un lielā mērā dominē mūsu dokumentārajā kino joprojām. 60. gadu pilnmetrāžas filmas – „Gada reportāža” (1965, rež. Aivars Freimanis), „235 000 000” (1967, rež. Uldis Brauns) un “Lomi” (1969, rež. Aivars Freimanis) ir gluži kā enciklopēdija, kas apkopo 60. gadu stilistiskos un saturiskos atradumus. „Gada reportāžā”, kuras tituls tiek ilustrēts ar rakstāmmašīnas klaboņu aizkadrā, tā ieliekot filmu plašākā vēstures rakstības kontekstā, par galveno metaforu izvēlēts Laiks. Scenārists Hercs Franks teica, ka Laiks nozīmēja gan ikdienu, gan filozofisku kategoriju, gan atmiņu un vēsturisku neizbēgamību.  Filmā laiks atklāts caur vecā un jaunā kontrastu, kā gadalaiku maiņa, kā plūstošs upes ūdens un kā viļņojoša jūra, šūpoles, labības lauks, Dziesmu svētku gājiens... Filmā „235 000 000” vispārinājums panākts, izmantojot Lidojuma tēlu. Augstums ļauj milzu impēriju ieraudzīt kā vienam skatienam aptveramu teritoriju. Kā filmai fundamentāla metafora Lidojums tiek definēts, sākumā rādot kā lidmašīna tiek sagatavota, bet filmas finālā tā paceļas gaisā. Savukārt filmā „Lomi” jau sagatavošanas posmā tika ieprogrammēti domu tēli. Autori scenārijā rakstīja: „Mēs asociatīvo montāžu gribam pielietot, lai atrastu vizuāli tveramu formu cilvēku domām un uzskatiem, kurus viņi vai nu kautrības dēļ nevēlas vai arī neprot noformulēt vārdos”. Līdzās sinemātiskām metaforām Rīgas stilam raksturīgas arī plašāka kultūras lauka metaforas un simboli. Piemēram, filmās „Sākums” (1961), „Celtne” (1962), „Krasts” (1963), autori vairījās no lietu un notikumu ikdienišķuma, piedāvājot asociatīvus tēlus: logi kā gleznu rāmji, tīkli kā arfas, strādnieks kā diriģents… Rīgas stila filmās Dziesma kļūst par noturīgu tautas dvēseles metaforu, Dziesmu svētku koris – par latviešu tautas simbolu.  Rīgas stila tapšanā ļoti svarīga nozīme bija darba stila izmaiņām, filmēšanas praksei – dzīvot ilgstoši līdzās savu filmu varoņiem. Režisors Ivars Seleckis stāstījis, ka jaunā prakse sākās ar filmu „Krasts” (1963): „Parasti filmētāji atbrauc un aizbrauc. Uzņemot „Krastu”, mēs sākām dzīvot uz vietas. Mums bija jāiziet cauri tai skolai, ko sauc par sadzīvošanu ar saviem varoņiem, pieradināšanu pie kameras.”  Režisors Hercs Franks, kura simtgadi pasaule atzīmē šogad 17. janvārī, savu kino redzējumu dēvēja par pulsāru. Franks uzskatīja, ka filmā, vienalga vai tā ir spēles vai dokumentāra filma, ir jābūt kinopulsāram, un tikai tad darbs var saviļņot. Pulsāru veido simbioze: fakts/tēls/fakts/tēls. „Filma pulsējot virzās pa spirāli augšup, pakāpeniski uzkrājot tēlaino enerģiju, līdz filmas dramaturģija aizved pie augstākā punkta finālā.”  Tas īsumā par to, kāds ir Rīgas stils kino. Šodien pieminētās un citas Rīgas stila filmas ir skatāmas portālos filmas.lv un redzidzirdilatviju.lv! _____________________________________________________________________ [1] Франк, Герц. Карта Птолемея: Записки кинодокументалиста. Москва: Искусство, 1975, с. 80 [1] LVA, fonds 416, apr. 5, lieta Nr. 177, 193. lpp. [1] Jēruma, Inga. Ivars un Maija: 100 gadi dokumentālajā kino. Rīga: Neputns, 2009, 58. lpp. [1] Pulsārs [ ang. pulsar, salikums no 'pulsating star' – pulsējoša zvaigzne] – kosmiskā radiostarojuma avots ar stingri noteiktu un ļoti lēni augošu periodu. Svešvārdu Vārdnīca, Rīga: Jumava, 1999  [1] Frank, Gerc. Karta Ptolemeja. Moskva: Iskusstvo, 1975, c. 58–59 [1] Frank, Gerc. Karta Ptolemeja. Moskva: Iskusstvo, 1975, c. 59

Šumava patří mezi filmaři k velmi oblíbeným lokacím. Platí to u seriálů, kriminálek i rodinných filmů. A na různých místech Šumavy se natáčelo především množství pohádek.

Šumava patří mezi filmaři k velmi oblíbeným lokacím. Platí to u seriálů, kriminálek i rodinných filmů. A na různých místech Šumavy se natáčelo především množství pohádek.

V božičnem popoldnevu ste si na Televiziji Slovenija lahko ogledali dokumentarni film Za srce Afrike. Kako je nastajal, kakšno vsebino in spoznanja prinaša, nam je povedala sodelavka Slovenske Karitas Jana Lampe.

Filmaři objevili kouzla a možnosti Ústeckého kraje. Za vydatné podpory krajské Filmové kanceláře se tu každoročně natáčí několik filmů – krimi, pohádky, seriály i příběhy ze současnosti.

É com muito orgulho que inauguramos a Tier List de final de ano do Senta que lá vem Spoiler! ::Ao longo de 1h, classificamos os principais lançamentos da temporada nas categorias "Filmecos", "Filmes Esquecíveis", "Filmaços" e "Filmaralhaços" - uma distribuição que no fim das contas mostra que o cinema em 2025 esteve repleto de altos e baixos. E aí, será que a nossa lista final bate com a sua? 

Oznaka neodvisni film se praviloma uporablja za avtorska dela, ki so ali preveč amaterska ali preveč eksperimentalna za vključitev v tako imenovani mainstream. A v zadnjem desetletju se stvari korenito spreminjajo. Odkar je Pr'Hostar postal najbolj gledani film v Sloveniji, izraz neodvisni film ne pomeni le obrobja, temveč neodvisna produkcija, torej tista, ki nastane mimo Slovenskega filmskega centra in uveljavljenih produkcijskih hiš, utira pot številnim komercialnim filmom, ki so pritegnili gledalce v kinematografe ali pred zaslone. Nekateri so dosegli mednarodni uspeh, drugi avtorjem odprli vrata do možnosti dela v velikih produkcijah, tretji celo prinesli zaslužek. Oddajo Razgledi in razmisleki je pripravil Igor Harb, nastala je s podporo Ministrstva za kulturo Republike Slovenije v sklopu spodbude kulturnim ustvarjalcem za izvedbo projektov kritike in refleksije umetnosti v letu 2025.

Për kinema-dashësit vjen një program i cili sjell kinemanë në 360 gradë. Filmat e rinj, ngjarjet e fundit nga protagonistët tuaj të preferuar, recensionet e filmave, shoqëruar nga kolonat zanore të paharrueshme që zgjojnë kujtime rrëqethëse.

Latviešu animācijas panākumi pasaulē uzņem apgriezienus! Artūrs Vobļikovs – latviešu animators Londonā. Viņa latviešu valodā izveidotā animācijas filma “Filmiņu filma” (“Film Film”) tikko ieguvusi balvu “2025. gada Labākā Britu animācijas filma” Londonas Starptautiskajā Animācijas Festivālā (LIAF). Intervijā Kultūras rondo viņš stāsta, kā atradis savu ceļu tieši plastilīna animācijā. Artūra Vobļikova vārds animācijā daudziem būs jaunums. Bet, iespējams, klausoties šo interviju, atcerēsieties, ka savulaik jau esat redzējuši viņu televīzijā – kā 6. klases puiku, kurš uzvarēja leļļu animācijas konkursā, piedalījās TV šovā un pārsteidza visus ar ļoti ambicioziem nākotnes plāniem. Pagājuši desmit gadi, un Artūrs Vobļikovs tikko ir ieguvis „Labākās BRITU animācijas filmas” balvu Londonas Starptautiskajā Animācijas Festivālā (LIAF). Filmas nosaukums ir “Filmiņu Filma” jeb “Film Film”, un tas ir viņa maģistrantūras diplomdarbs Karaliskajā Mākslas koledžā Londonā. Bet Artūra iepriekšējā animācijas filma "Anomālija" šovasar saņēma vairākas balvas Karaliskās Televīzijas asociācijas studentu balvu ceremonijā. Viņš veido filmas plastilīna tehnikā, ko Latvijā vairāk nekā 10 gadus apguva tehniskās jaunrades namā "Annas 2" pie skolotājas Ilzes Ruskas, un savu mērķtiecību un ambiciozitāti nav zaudējis arī šodien. Artūrs Vobļikovs dzīvo Londonā. Kas jūs aizrauj tieši plastilīna animācija? Artūrs Vobļikovs: Bērnībā man nebija zināšanu par datoranimāciju. Varbūt bērnam varētu šķist vairāk interesanti kaut ko datorā veidot. Bet es neatceros, vai man bija tāda vēlme vai nē. Man vienmēr kaut kur pie rokas bija plastilīns, kaut kur bija flomāsteri, es ļoti daudz zīmēju bērnībā, ļoti daudz arī kaut ko gleznoju un taisīju plastilīna figūriņas. Un es taisīju plastilīna personāžus no savām mīļākajām multenēm un arī savus radus taisīju dažreiz un viskaut ko izdomāju no plastilīna vēl pirms zināja par iespēju taisīt animāciju. Kad es sapratu, ka to var darīt, man atvērās vesela pasaule un es sāku to darīt 10 reizes vairāk. Arī šobrīd man visvairāk patīk plastilīna animācija.  Kad man bija kādi 12-13 gadi, mans jaunieša maksimālisms izpaudās tā, ka es teicu savai animācijas skolotājai, ka gribu taisīt datoranimāciju, man apnicis plastilīns. Es gribu taisīt datoranimāciju kā "Šreks" un tā tālāk. Viņa teica - protams, vajag visu mēģināt, bet tev, Artūr, vislabāk sanāk plastilīns un tev tomēr būtu jāpaliek pie plastilīnā. Tu pats to drīz sapratīsi. Un viņai bija taisnība. Tagad esmu viņai ļoti pateicīgs, ka viņa to pateica. Plastilīna animācijā ir kaut kas tāds, kas nav nevienā citā animācijas veidā, jo ļoti daudz kas sanāk nejauši, gan kā krīt gaisma, gan kā ir izveidots pats personāžs, kā viņš izskatās tuvplānā, no attāluma, visi pirkstu nospiedumi, kas dažreiz izskatās bišķiņ par traku, par lielu. Bet tas viss piedod šarmu animācijai. It īpaši mūsdienās, kad viss ir veidots datorā un vairāk un vairāk animācijas tiks veidots ar mākslīgo intelektu. Man liekas, ka šis cilvēka pieskāriens ir kaut kas ļoti vērtīgs, un cilvēki tam sāk pievērst vairāk uzmanības. Tāpēc es arī visvairāk cienu plastilīnu. Pirms sarunas ar Artūru sazinājāmies arī viņa skolotāju Ilzi Rusku. Viņa uzskata, ka par Artūru Vobļikovu mēs noteikti vēl dzirdēsim. Pēc sarunas ar Artūru sazināmies ar animācijas eksperti Annu Začu. Viņa astoņus gadus vadīja Latvijas Animācijas asociāciju, ir Eiropas Animācijas balvas valdes locekle un arī pati ir animācijas režisore. Runājam gan par Artūra Vobļikova panākumiem, gan plašāk par Latvijas animācijas gaitām pasaulē  

Hamnet ali kako bi lahko tragedija iz Shakespearovega resničnega življenja navdihnila nastanek njegove brezčasne mojstrovine Hamlet. Fantasy ali spraševanje o svoji lastni identiteti. V oddaji Gremo v kino pa govorimo tudi o festivalu LGBT filma in dogajanju okrog prevzemanja ameriškega medijskega velikana Warnerja Brosa.

Danes se v Kinodvoru v Ljubljani začenja že 41. festival LGBT filma. Festival je bil prvič organiziran leta 1984 v okviru festivala Magnus in velja za najstarejši festival LGBT filma v Evropi ter najstarejši mednarodni filmski festival v Sloveniji. Potekal bo do 15. decembra. V oddaji boste slišali tudi oceno predstave Erotika, ki je na sporedu SLG Celje in nekaj knjižnih novosti, ki so izšle pri založbi Mladinska knjiga.

Brittiske skådespelaren Ben Whishaw har spelat allt från Q i Bond-filmer till Hugh Grants älskare i En engelsk skandal. Nu är han åter bioaktuell. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radios app. Q i Bond-filmer, Hugh Grants älskare i TV-serien ”En engelsk skandal”, där Hugh Grant spelade premiärministern. Och så gör han Paddingtons röst i de populära familjefilmerna, Ben Whishaw.Och så har han också gjort en rad indie-filmer. Just nu är han aktuell i filmen "Peter Hujar´s Day" där han spelar New York-fotografen som i 70-talets New York, hängde med kulturikonerna.Björn Jansson pratade med Ben Whishaw i en paus under en filminspelningen.

Oglašamo se z Animateke, mednarodnega festivala animiranega filma, ki v tem tednu poteka v Ljubljani. Med celovečerci na sporedu je Potovanje regratove lučke japonske režiserke Momoko Seto z zanimivim izhodiščem – 4 regratova semena po katastrofi na Zemlji odnese na drug planet, kjer si začnejo iskati nov dom. Letošnji fokus je med drugim tudi na tehniki igličastega zaslona, pri kateri animator, animatorka podobo ustvarjata tako, da z različnimi predmeti pritiskata na zaslon, v katerem je več tisoč iglic. Ocenjujemo film Žlehtnoba: za vedno, ki zaključuje zgodbo muzikala z drugačnim pogledom na zgodbo Čarovnika iz Oza, saj je glavna junakinja zlobna čarovnica, in napovedujemo prihajajoči 41. festival LGBT filma, najstarejši tovrstni filmski festival v Evropi.

V oddaji se odpravljamo na Švedsko, kjer ta konec tedna slovenski rojaki v mestih Göteborg in Malmö pripravljajo veselo Miklavževanje, v švedski prestolnici Stockholm pa je učence slovenske dopolnilne šole Miklavž že obiskal, ob tej priložnosti pa so pripravili tudi slavnostni koncert in okroglo mizo. Popeljemo vas tudi v svet filma; v Sarajevu namreč potekajo Dnevi novega slovenskega filma, nekaj pozornosti namenjamo tudi predavanju o Slovencih v Veliki Kladuši, ustavljamo pa se tudi v Švici, kjer so imeli v okviru slovenske dopolnilne šole pred nedavnim obisk iz Slovenije, med katerim so učenci podrobneje spoznali posebno glasbilo - najstarejšo piščal na svetu in njene zvoke.

Petra Meterc se je pogovarjala s Petro Seliškar, režiserko, scenaristko in producentko, avtorico večkrat nagrajenega filma Gora se ne bo premaknila. Petra Seliškar je v gorah Severne Makedonije preživela pet poletij; nastala sta dva filma Gora se ne bo premaknila in Poletne počitnice, ki je namenjen mladim. Ton in montaža Robert Markoč.

Për kinema-dashësit vjen një program i cili sjell kinemanë në 360 gradë. Filmat e rinj, ngjarjet e fundit nga protagonistët tuaj të preferuar, recensionet e filmave, shoqëruar nga kolonat zanore të paharrueshme që zgjojnë kujtime rrëqethëse.

Lancio është një tjetër emision që ka nisur të transmetohet që në fillimet e Top Albania Radio. Qëllimi i këtij show radiofonik është promovimi i muzikës ndërkombëtare dhe asaj shqiptare. Njëkohësisht në thelb të këtij emisioni qëndron edhe pasurimi artistiko-kulturor i dëgjuesve. Informacionet mbi karrierën apo zhvillimet e aktiviteteve ndërkombëtare të artistëve janë të pamunguara. Lancio është rrjeta e informacioneve të fundit të muzikës më të mirë të momentit.

Patrně nejznámější český filmař všech dob se narodil 3. listopadu 1910. Jeho dílu se dodnes klaní i největší světoví tvůrci. Doslova na koleni vytvořil to, k čemu jiní potřebovali miliony dolarů. Jeho filmy jsou tak plné imaginace, až to člověka nutí přemýšlet nad každým záběrem. Začínal jako aranžér a v mládí se živil i jako obchodní zástupce. Po večerech se ale věnoval své veliké vášni – loutkovému divadlu. Skloubit obě aktivity mu umožnily Baťovy závody ve Zlíně…

Mojmír Sedláček vystudoval psychologii a mediální studia, ale psychologické praxi se nikdy nevěnoval. Jeho cesta vedla k filmu a publicistice. „Stále si tato psychoterapeutická zadní vrátka nechávám otevřená, protože ta práce mi přijde zajímavá a smysluplná a třeba se k ní jednou opravdu dostanu, ale dosud se tak nestalo,“ říká v Hovorech. Místo toho se postupně dostal k filmových recenzí a aktuálně vede měsíčník Psychologie dnes.

„Co se změnilo od začátku války? Začali jsme dostávat instrukce o tom, že vyučující musí vést hodiny jiným způsobem. Dostávali jsme přesné instrukce o tom, jak máme učit, začali jsme dostávat hotové prezentace a videa,“ popisuje učitel na ruské základní škole a spoluautor snímku Pan Nikdo proti Putinovi Pavel Talankin. Jaké vzpomínky si spojuje se začátkem invaze? A proč se rozhodl usadit v Česku? Poslechněte si rozhovor.Všechny díly podcastu Host Lucie Výborné můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

„Co se změnilo od začátku války? Začali jsme dostávat instrukce o tom, že vyučující musí vést hodiny jiným způsobem. Dostávali jsme přesné instrukce o tom, jak máme učit, začali jsme dostávat hotové prezentace a videa,“ popisuje učitel na ruské základní škole a spoluautor snímku Pan Nikdo proti Putinovi Pavel Talankin. Jaké vzpomínky si spojuje se začátkem invaze? A proč se rozhodl usadit v Česku? Poslechněte si rozhovor.

V Portorožu te dni poteka Festival slovenskega filma, na katerem se predstavlja sto in en film. Za nagrade vesna, ki bodo podeljene v nedeljo zvečer, se v Portorožu poteguje 69 filmov. Pred mikrofon smo povabili nekatere režiserje in režiserke celovečernih filmov, ki so del letošnjega tekmovalnega programa.

Úkolem účastníků grilovačky bylo hádat, kdo z kuchařů nese minulost za mřížemi. Experiment Vězeň – můj soused přibližuje trestance společnosti. „Daří se nám přinášet větší míru porozumění a empatie pro lidi, kteří doteď neměli hlas,“ věří dokumentarista Jan Látal. Jak zmocňuje vězně mluvit o citlivých otázkách? A jak to chodí ve vězení? „Lidi, kteří podporu nemají, prostě skončí zpátky za mřížemi,“ upozorňuje Jan Drtina z RUBIKON Centra, který je i bývalým vězněm.Všechny díly podcastu Host Lucie Výborné můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Úkolem účastníků grilovačky bylo hádat, kdo z kuchařů nese minulost za mřížemi. Experiment Vězeň – můj soused přibližuje trestance společnosti. „Daří se nám přinášet větší míru porozumění a empatie pro lidi, kteří doteď neměli hlas,“ věří dokumentarista Jan Látal. Jak zmocňuje vězně mluvit o citlivých otázkách? A jak to chodí ve vězení? „Lidi, kteří podporu nemají, prostě skončí zpátky za mřížemi,“ upozorňuje Jan Drtina z RUBIKON Centra, který je i bývalým vězněm.

Poglabljamo se v slovenski mladinski film Elvis Škorc režiserja Borisa Jurjaševiča, posnet po romanu Janje Vidmar. Belgijski režiser Valery Carnoy govori o ustvarjanju mladinskega filma Ples lisic, ki je na ogled v okviru festivala Kinotrip. Ocenjujemo še nežen film o iskanju lastnih korenin katalonske režiserke Carle Simón z naslovom Romanje. Oziramo se k najvidnejšim vlogam Diane Keaton, poleg tega se pogovarjamo z direktorjem 28. Festivala slovenskega filma Bojanom Labovićem o tem, kaj se obeta v Portorožu med 21. in 26. oktobrom.

Unlocked Patreon episode. Support Ordinary Unhappiness on Patreon to get access to all the exclusive episodes. patreon.com/OrdinaryUnhappinessAbby, Patrick, and Dan discuss and apply Julia Kristeva's concept of abjection. It's an influential and powerful idea in its own right, but it also generates clarifying insights into our present cultural and political moment. To get there, the three first do some necessary ground-clearing on reading Kristeva's notoriously complex style, the broader status of language in French poststructuralist thought, and the etymology and connotations of “abjection” and the “abject” themselves. As they discuss, abjection does more than describe an object or a state of being – it also describes a set of experiences, a fundamentally embodied suite of affects, and, above all, an ongoing set of processes that simultaneously consolidate and threaten our most taken-for-granted ideas about subjectivity, the body, other people, and political life. From trans bathroom panics to misogyny to abortion to immigration to Alligator Alcatraz and beyond, the three show how the work of abjection runs through a panoply of reactionary programs; how the continual creation of abjected, “revolting” populations and the conjuring of feelings of revulsion against them works to subvert revolutionary possibilities; and how abject groups have sought to both name and resist their oppression and to reclaim and redeploy its terms.References include: Julia Kristeva, “Approaching Abjection” in Powers of HorrorNoëlle McAfee, Fear of Breakdown: Politics and PsychoanalysisRyan Thorneycroft, Reimagining Disablist and Ableist Violence as AbjectionEyo Awara. The Psychic Life of Horror: Abjection and Racialization in Butler's ThoughtDarieck Scott, Extravagant Abjection: Blackness, Power, and Sexuality in the African American Literary ImaginationKelly Oliver, Reading Kristeva: Unravelling the Double Bind.Mark Miller. Cast Down: Abjection in America, 1700-1850Imogen Tyler, Revolting Subjects: Social Abjection and Resistance in Neoliberal BritainCalvin Thomas, Masculinity, Psychoanalysis, Straight Queer Theory: Essays on Abjection in Literature, Mass Culture, and FilmA podcast about psychoanalysis, politics, pop culture, and the ways we suffer now. New episodes on Saturdays. Follow us on social media: Linktree: https://linktr.ee/OrdinaryUnhappiness Twitter: @UnhappinessPod Instagram: @OrdinaryUnhappiness Patreon: patreon.com/OrdinaryUnhappiness Theme song: Formal Chicken - Gnossienne No. 1 https://open.spotify.com/album/2MIIYnbyLqriV3vrpUTxxO Provided by Fruits Music

Bili smo na Festivalu migrantskega filma in festivalu StopTrik v Mariboru, ogledali smo si razstavo v Slovenski kinoteki Zgodbe iz čarobnega vrta, in bili na dveh premierah, žanrskega hibrida Ena bitka za drugo in distopične grozljivke Veliki pohod.

Petra Seliškar je o življenju pastirjev v makedonskem gorovju, njihovem vsakdanu in spraševanjih glede prihodnosti, posnela kar dva dokumentarna filma – Poletne počitnice, namenjenega tudi otrokom, in Gora se ne bo premaknila. Režiserka je gostja v oddaji, prav tako se z Živo Emeršič pogovarjamo o poudarkih in vrhuncih letošnje izdaje festivala Miskolc na Madžarskem. Ocenjujemo tankočutni film Jona v Nemčiji živečega režiserja palestinsko-sirskih korenin Ameerja Fakherja Eldina o soočanju s travmami in hrepenenji izseljenca, pod drobnogled smo vzeli še Raj, novi film oskarjevca Rona Howarda.

Na letošnji Sarajevski filmski festival se je uvrstilo kar deset filmov in ena serija s slovensko udeležbo – med temi tudi filmska adaptacija romana Bronje Žakelj Belo se pere na devetdeset v režiji Marka Naberšnika. Kaj pa lahko pričakujemo od 82. beneškega filmskega festivala? Med drugim nove filme Kathryn Bigelow, Gusa Van Santa, Jima Jarmuscha in Yorgosa Lanthimosa. V oddaji se posvečamo tudi festivalu kratkega filma FeKK, ki ima letos močan poudarek na palestinski kinematografiji, in Sanjam – enemu od filmskih poglavij trilogije Seks, Ljubezen, Sanje Norvežana Daga Johana Haugeruda, ki je zanj prejel glavno nagrado na letošnjem Berlinalu.

V Ljubljani se pričenja že 11. festival kratkega filma – FeKK, ki na različna prizorišča v Ljubljani prinaša raznolik program domačih in mednarodnih kratkih filmov, skrbno kuriranih tematskih sklopov, strokovnih programov ter družabnega dogajanja. Pogovarjali smo se z Julianom Radlmeierjem, znanem po ekscentričnih in filozofskih komedijah, ki svoj novi film Hrepenenje v Sandhausnu predstavlja v švicarskem Locarnu. V Sarajevu pa bodo premierno predstavili težko pričakovani slovenski film Belo se pere na 90, ki ga je po istoimenski knjižni uspešnici Bronje Žakelj posnel Marko Naberšnik. Ocenjujemo novi film korejske Kanadčanke Celine Song, Popolna zveza.

Avgust v švicarskem Locarnu diha v jeziku filma. Med avtorskimi pogledi, ki se letos prvič predstavljajo svetu, je tudi glas slovenske režiserke in scenaristke Kukle. Njen celovečerni prvenec Fantasy, nadaljevanje večkrat nagrajenega kratkega filma Sestre, bo tam premierno prikazan v tekmovalnem programu festivala. V filmu nastopajo Sarah Al Saleh kot Mihrije, Mina Milovanović kot Sina, Mia Skrbinac kot Jasna in Alina Juhart v naslovni vlogi Fantasy. Zgodba spremlja tri prijateljice na pragu odraslosti, katerih svet zamaje srečanje z mlado transspolno žensko. Film diha skozi glasbo, gradi pripoved v podobah in odpira prostor za bližino, pogum ter vprašanja, ki jih pogosto preglasimo. Ne ponuja zaključkov, temveč prostor za dvom, premik in iskanje – kdo smo, ko ni nikogar, ki bi nas določal, in ali je mogoče živeti zunaj zgodb, ki so nam bile namenjene? Za vizualno podobo skrbi direktor fotografije Lazar Bogdanović, za glasbo Relja Ćupić, za montažo Lukas Miheljak, za zvok Julij Zornik. Scenografija je delo Maje Šavc, kostumografija Damirja Rakovića, maska pa Tinke Prpar. Gašper Stražišar se s Kuklo pogovarja o poti od kratkega do celovečernega filma, o temah identitete in pripadnosti ter o ustvarjalnem procesu, ki je Fantasy popeljal od zamisli do premiere v Locarnu in naprej na mednarodna prizorišča.

Brno a jižní Morava je v podpoře filmového průmyslu nejdál, shodují se producenti. Ve chvíli, kdy regionální filmový fond plánoval expanzi, dostal překvapivou zprávu: musí skončit. Proč státu vadí nadační fondy? A kdo za jejich existenci bojuje? Odpovědi hledá nová Brněnská jedenáctka. Vezme vás taky na nudapláž, za volant kamionu na D2, na letní vojenskou školu i na autobusové prázdniny.

North by Northwest: Spies, Suspense, and Suits This week on PIC SIX, Jeff and Brad take off running (literally) into the world of Alfred Hitchcock's legendary thriller, North by Northwest. From its unforgettable crop duster chase to the dizzying showdown at Mount Rushmore, they break down six key moments that define why this film still sets the standard for suspense, style, and storytelling. They'll talk about:The coolest character moments from Cary Grant's iconic performance as Roger ThornhillTheir pick for the most jaw-dropping scene (it's harder than you think)Prop pieces they wish they could steal straight from the setThe best one-liner dialogue exchanges that still sparkle todayWild trivia facts you won't believe about the making of the filmA few fun "what if?" scenarios, like recasting with modern actors, imagining a different genre twist, and whether Denzel Washington or Jack Nicholson could've handled this adventure betterPlus, Jeff and Brad dig into the sheer impact of North by Northwest — how it shaped the spy genre, inspired future filmmakers, and why it still feels so stylish and sharp decades later. Fasten your seatbelt (or at least grab your best gray suit) — it's a wild ride through one of cinema's most thrilling classics!