Podcasts about filma

Vår dykande trio möts i studion för att diskutera allt mellan kebab och rebreather. Björn är sugen på en ny undervattenskamera. Sara håller kurs och Tilja går kurs. Hur lyckas man med sina bilder i sociala medier och är det verkligen värt mödan? Vilka rädslor har ickedykare, hur stor är sannolikhten för att bli nerdragen under ytan av en zombie? I dagens avsnitt är det högt i tak. Intro: Radon och kebab 02:22 - Radon i grottor 06:17 - Kamera och filmsnack 11:20 - Filma och fota för sociala medier 21:45 - Ocean - David Attenborough 29:14 - Vad har dykts sedan senast? 31:28 - Rebreather utbildningssnack 39:00 - Saker som kan gå fel och en läskig incident 45:47 - Läskiga saker under ytan 50:50 - Kommande dykresor, vrakpark Turkiet, kosterhavet, saltströmmen 59:10 - Vad händer i dyksverige i sommar? 01:01 - Dyknyheter

4. maijā Latvijas filmu maratonā pirmizrādi piedzīvoja Dzintras Gekas jaunākā dokumentālā filma “Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons”. Filma, kurā aktieris Mārtiņš Vilsons Magadanā meklē savu dzimšanas vietu. Kultūras rondo tiekamies ar aktieri Mārtiņu Vilsonu un režisori Dzintru Geku. "Mēs bijām Krasnojarskas apgabalā laikam 2019. gadā, un viņi saka: brauciet atpakaļ, jums tur ir "natovci", bēdziet no viņiem,  brauciet atpakaļ, paskatieties šeit ir neapstrādāti lauki, nav latviešu, kas strādā. Brauciet šurp!" atminoties filmas tapšanu un braucienus uz Sībīriju, stāsta Dzintra Geka, kurā arī sarunā min, ka jau pēdējos braucienos attieksme kļuvusi daudz nelabvēlīgāka pret latviešiem. Filmas tapšanā ir bijuši vairāki posmi. "Mēs kopš 2000. gada, kad pirmoreiz aizbraucām uz Sibīriju meklēt tur palikušos latviešu pēctečus, kuri bija kā bērni izsūtīti, katru gadu tur braucām un katru gadu mums pieteicās cilvēki, kuri gribēja nokļūt vietās, kur viņi tika izsūtīti vai kur ir jau dzimuši viņiem bērni," atminas Dzintra Geka. "2013. gadā bija ekspedīcija uz Magadanu, kuru bija diezgan sarežģīti noorganizēt. Mārtiņš ar Ēriku [Vilsoni] un vēl Astrīda Salmiņa, kura arī dzimusi tajā apgabalā, bija braucienā. Materiāls ir ļoti interesants, un pa šiem gadiem mums ir uzkrāti tādi materiāli, kādi droši vien nav nevienam Latvijā un arī Krievijā varbūt reti kuram. Mēs šos materiālus varam tagad izmantot filmās. Bet šeit sakrita šai filmai vēl tas, ka mēs pēc brauciena vēl satikām Ērika un Mārtiņa mammu Zentu Vilsoni un intervējām viņu. Tagad, kad vajadzēja veidot filmu,  skatījāmies materiālus. Mēs arī esam Mārtiņu filmējuši pēdējos gadus arī viņa koncertdarbībā un likās, ka visi materiāli ir, lai izveidotu filmu," atklāj Dzintra Geka. Mārtiņ, kāpēc jums bija svarīgi aizbraukt uz Magadanu? Mārtiņš Vilsons: Tāpēc, ka es tur tomēr dzimu. Vienmēr cilvēkam ir svarīgi apzināties, kur viņš ir dzimis. Es zināju, ka tā nav nekāda labā vieta, bet es gribēju redzēt, kā tur izskatās, gribēju vispār arī šo to atcerēties un saprast. Es jau līdz šim vēl neesmu sapratis... Faktiski, kas tur ko saprast, ko tas "lielais brālis" domā un kā viņš dara. Tas ir skaidri redzams. Bet es arī ieguvu to, ko es gribēju, es redzēju, es šo to saprotu. Es varu tikai pateikt, ka daudziem cilvēkiem tika izpostītas dzīves un daudzi arī neatkopās no tā visa, bet mani kaut kā liktenis varbūt ir nedaudz saudzējis vai pavirzījis. Tāpēc es varu tādu jau zinošāku skatienu skatīties, kā tiek ir iznīcinātas tautas. Filma atklāj izsūtīto bērnu un viņu pēcteču likteņus – stāstus par piedzimšanu izsūtījumā, atgriešanos Latvijā un cīņu par identitāti svešā, nereti atsvešinātā vidē. Caur personīgām intervijām un atklātām atmiņām atklājas ne tikai vēstures rētas, bet arī mantojums, kas dzīvo nākamajās paaudzēs. Tas ir stāsts par bērnību, kas sākās svešumā, par atgriešanos, kas neatnesa mieru, un par cilvēka spēku būt, neskatoties uz vēstures uzlikto nastu. Vienas dzimtas un visas tautas stāsts.

Par poļu režisora Konrāda Šolaiska dokumentālo filmu "Putina spēļlaukums" Kultūras rondo saruna ar režisoru un filmas Latvijas producenti Artu Ģigu. Kāpēc režisors Konrāds Šolaiskis nevienam no filmas varoņiem nesaka: "Tu melo?" Un kāpēc filma joprojām nav parādīta plašākai publikai Polijā? Divi poļu dokumentālisti dodas aizraujošā izmeklēšanas ceļojumā, lai atklātu Kremļa hibrīdkara patieso mērogu Centrālajā un Austrumeiropā. Vai Vladimira Putina mērķis ir tikai Ukraina – vai arī viņš tiešām cenšas atdzīvināt Padomju impēriju? Konrāds Šolaiskis stāsta, ka pēc filmas pirmizrādes Latvijā jautāts ne tikai par pašu filmu, bet arī, ko darīt tālāk, lai situācija mainītos, ko varam mācīties, kā to varam ietekmēt? Viņš arī atzīst, ka filma ir veidota ne tikai, lai skatītos, bet arī lai mudinātu jautāt, ko mēs varam mācīties, lai būtu stiprāki. Režisors neslēpj, ka zinājis, ka iela problēma ir Krievijas ietekmi, bet nebija iedomājies, ka tai ir tik daudz slāņu un tik plaši izplatījusies. Valstīs, kur ir lielāka Krievijas ietekme, cilvēki nevēlējās piedalīties neatkarīgu producentu veidotā filmā. Tā bijis Bulgārijā daudzās vietās un Moldovā.  "Arī Polijā tajā laikā oficiālās iestādes mūs neuztvēra nopietni," bilst Konrāds Šolaiskis. Arta Ģiga stāsta, ka režisoru Konrādu Šolaiski satikās Kannu kino tirgū, režisors bija ienācis Lavijas paviljonā un prasīja, vai kādu producentu neinteresētu sadarbība šāda satura filmas līdzveidošanā.  "Kondrāts iepriekšējās Polijas valdības laikā bija nonācis tādā kā izslēgto sarakstā, tāpēc nav šajā filmā oficiālas Polijas naudas. Tā ir producēta un finansēta no citu valstu naudas. Tas ir īstais Eiropas kopprodukcijas spēks, kas ļauj notikt filmām, kurām nav nacionāla atbalsta, bet kas ir nepieciešamas starptautiski," atzīst Arta Ģiga. Polijā filmu redzējuši tikai nedaudz cilvēku, tā rādīta divos festivālos, kur saņēmusi labas atsauksmes. Taču joprojām filmas veidotāji gaida atbalstu no Polijas filmu institūta un dažām partijām, lai parādītu parlamentā. Filma ir rādītā kinoteātros Čehijā, arī rādīta televīzijā Čehijā, Dānijā un Zviedrijā, bet Polijas televīzjā nav ieinteresēta un tur joprojām nav rādīta. Konrāda Šolaiska dokumentālā filma “Putina spēļlaukums” (Putin's Playground) ir Polijas, Latvijas, Norvēģijas, Vācijas, Bulgārijas un Čehijas kopražojums. Filmā pētīts, kā Krievijas prezidents Putins soli pa solim panācis, ka apdraudēta ir visa Eiropa. Pētot Krievijas slepenās operācijas un informatīvos uzbrukumus, filmas autori apceļo Poliju, Čehiju, Bulgāriju, Moldovu un Latviju, seko pa pēdām GRU aģentiem, kas atbildīgi par sprādzieniem munīcijas noliktavās un slepkavībām ar nervus paralizējošo vielu "Novičok". Dokumentālisti sastopas ar prezidentiem, premjerministriem, ministriem un pat sagūstītu krievu spiegu, atklājot, cik dziļi un sistēmiski draudi ir iesakņojušies mūsu reģionā. Latvijā dokumentālisti tiekas ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un NATO Stratcom pētnieci Elīnu Langi-Ionatamišvili, kuras skaidro Putina plānu un rīcības modeli. Tālāk dokumentālisti dodas uz Daugavpili, kur tiekas ar prokrieviskiem aktīvistiem, paviesojas partijas "Stabilitātei!" birojā un pēta krievu attieksmi pret karu Ukrainā. Filma atklāj laikmetam būtisku stāstu par drošību, suverenitāti un brīvības cenu. "Putina spēļlaukums" ir izmeklējoša dokumentālā filma, kurā autori paši kļūst par stāsta dalībniekiem, daloties savās emocijās, pieredzē un reakcijās. Filma piedāvā hibrīdu formu – dokumentālu liecību, novērošanu, intervijas, arhīvu materiālus, kas atklāj, kā mūsdienu Eiropā tiek īstenots hibrīdkarš. Filma tapusi ar Nacionālā kino centra atbalstu. Mūziku filmai komponējis Rihards Zaļupe, filmas Latvijas puses producenti – studija "Red Dot Media".

North by Northwest: Spies, Suspense, and Suits This week on PIC SIX, Jeff and Brad take off running (literally) into the world of Alfred Hitchcock's legendary thriller, North by Northwest. From its unforgettable crop duster chase to the dizzying showdown at Mount Rushmore, they break down six key moments that define why this film still sets the standard for suspense, style, and storytelling. They'll talk about:The coolest character moments from Cary Grant's iconic performance as Roger ThornhillTheir pick for the most jaw-dropping scene (it's harder than you think)Prop pieces they wish they could steal straight from the setThe best one-liner dialogue exchanges that still sparkle todayWild trivia facts you won't believe about the making of the filmA few fun "what if?" scenarios, like recasting with modern actors, imagining a different genre twist, and whether Denzel Washington or Jack Nicholson could've handled this adventure betterPlus, Jeff and Brad dig into the sheer impact of North by Northwest — how it shaped the spy genre, inspired future filmmakers, and why it still feels so stylish and sharp decades later. Fasten your seatbelt (or at least grab your best gray suit) — it's a wild ride through one of cinema's most thrilling classics!

Sonda do zkušebního procesu inscenace Já, Feuerbach je jeho nejnovějším dílem v podobě filmu Já, herec. V Rusku dělá antropologická bádání, která odívá do knih a do filmů. „Lidé řeší problémy, i když nejsou aktivní v politice,“ říká ve Vizitce. „Třeba nechtějí kvůli propagandě posílat děti do školy.“ Jaký má vztah k lidem, které dokumentuje? A jak předchází mezigeneračním střetům? Ptá se Karolína Koubová.Všechny díly podcastu Vizitka můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Sonda do zkušebního procesu inscenace Já, Feuerbach je jeho nejnovějším dílem v podobě filmu Já, herec. V Rusku dělá antropologická bádání, která odívá do knih a do filmů. „Lidé řeší problémy, i když nejsou aktivní v politice,“ říká ve Vizitce. „Třeba nechtějí kvůli propagandě posílat děti do školy.“ Jaký má vztah k lidem, které dokumentuje? A jak předchází mezigeneračním střetům? Ptá se Karolína Koubová.

“Es veidoju šo filmu ar pārliecību, ka pati svarīgākā ir skatītāja emocionālā pieredze,” - tā par savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu “Lotus” saka kinorežisore Signe Birkova. “Lotus” ir savdabīgs vaibsts Latvijas kino ainavā: eksperimentāla filma, kuras tapšanā izmantota autentiska 1923.gada kino kamera, mēmā kino paņēmieni un mistiskas kino pasakas virāžas, kur nekas nav tā, kā izskatās. Filmas “Lotus” sižetu var izstāstīt dažos teikumos: vācbaltu grāfiene Alise fon Trota pagājušā gadsimta 20. gados atgriežas Latvijā mantojuma dēļ, bet nejauši nonāk slepena un baisa kulta valgos.Cenšoties atgūt brīvību, Alise fon Trota atklāj kino maģiju un kļūst par mēmā kino pionieri. Taču šis sižets ir vien neliela daļa no divas stundas garās kino pieredzes, kurā ir daudz mistikas, nosacītības, atsauču uz agrīno kino un režisorei tuviem ekrāna meistariem. Režisore Signe Birkova gan uzsver, ka negaida no skatītāju šo kino citātu šifrēšanu: “Es veidoju šo filmu ar pārliecību, ka pati svarīgākā ir emocionālā pieredze, ko skatītājs var gūt, ļaujoties šim ceļojumam, šai kino pasakai vai iniciācijas ceļam. Un šo citātu atpazīšana vai zināšanas absolūti nav svarīgas. Uzskatīsim, ka tās ir kādas mazas sēnes, kas tur gadījās. Mēs nezinām tām nosaukumus, un tas nav tik svarīgi. Galvenais ir subjektīvās izjūtas un kaut kādā ziņā – nepretoties šim diezgan piesātinātajam stāstam. Tur ir daudz kas jāabsorbē, bet tas nav absolūti sinefilisks kalambūrs, kas būtu obligāti jārisina.” Filmas galveno varoni Alisi fon Trotu atveido lietuviešu aktrise Severija Janušauskaite, kurai šī nav pirmā pieredze ar mazliet sirreālu latviešu kino – pirms pieciem gadiem viņa filmējās arī Jevgēņija Paškeviča filmā „Ko zina klusā Gerda”. Režisore Signe Birkova līdz šim sevi pieteikusi ar vairākām spēles īsfilmām, kā „Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze” un „Viņu sauca Haoss Bērziņš”, dokumentālo filmu „Uguns aplis” un analogā kino performancēm. Lotosa ziedu, kas uzplaukst, izspraucoties cauri dubļiem, mēdz uzskatīt par garīgas atdzimšanas simbolu. Signei Birkovai tas ir stāsts arī par Alisi fon Trotu un viņas ceļu cauri izmisumam un dvēseles tumsai, tāpēc filmai dots nosaukums “Lotus”.  „Šīs filmas galvenais vēstījums ir par to, cik svarīgs radošums un ka tas var izglābt, palīdzēt atveseļoties no dažādām traumām. Iespējams, ir jāatmet kaut kāda vecā pieredze, vecie stereotipi, priekšstati un aizspriedumi, un tad radošais process aizved līdz tam, ka cilvēks var būtībā piedzimt no jauna. Arī Alise ir augšāmcēlusies caur šo radošo procesu. Bet tam nav jābūt tieši kino – cilvēks var rakstīt dzejoli, vilkt švīkas… Tas ir par to izvēli: kad viss ir sabrucis un nekā vairs nav, var iet iznīcībā, iznīcināt sevi un ļauties tumsai, kas tevi apēd, un otrs ceļš ir izvilkt sevi aiz matiem ārā, atrast sev piemērotu radošu nodarbi, un tam ir jābūt tiešām rituālam. Kad tur ielikts nodoms – es gribu dzīvot, izplest spārnus un lidot, lai arī kādi laiki nebūtu – tā ir apzināta izvēle.” Signes Birkovas spēlfilma “Lotus” pasaules pirmizrādi piedzīvoja pērn Tallinas „Melno nakšu” kinofestivālā, debijas spēlfilmu konkursā. Latvijas pirmizrāde gaidāma 10.aprīlī.

Na světě je nový hraný dokument. Koprodukční snímek o životě legendárního šermíře se natáčel v Anglii, ve Francii a taky na východě Čech.

Na světě je nový hraný dokument. Koprodukční snímek o životě legendárního šermíře se natáčel v Anglii, ve Francii a taky na východě Čech. Všechny díly podcastu Máme hosty můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Slovenski kinematografi in Aipa še niso našli skupnega jezika na temo zahtevanega plačevanja nadomestil za predvajanje filmov, med drugim kinematografi napovedujejo bojkot slovenskih filmov. Kako situacijo komentirajo na Ministrstvu za kulturo in na Ministrstvu za gospodarstvo? Na Festivalu neodvisnega filma sta med drugim prikazana filma Novi sošolci Tonija Cahunka in Simone Jerala Čas nasproti naju – pogovarjamo se z avtorjema, ocenjujemo pa tudi filma Divjaki Clauda Barrasa in Praslovan Slobodana Maksimovića.

Kā piedzīvot vecumu un kā veidot paaudžu savstarpējo komunikāciju? Par to rosina pārdomāt dokumentālās filmas "Mani 80 pavasari" režisore Agnese Laizāne un operators Toms Šķēle, ar kuriem tiekamies Kultūras rondo studijā. Operators Toms Šķēle gan joko, ka filmu vajadzēja saukt „mani 88 pavasari”. Filma jau saņēmusi Lielo Kristapu par labāko debiju, bet Agnese Laizāne uzsver, ka filmā ir cilvēki, kuri dzīvojuši piepildītu dzīvi. No 4. aprīļa kinoteātros visā Latvijā būs skatāma režisores Agneses Laizānes debijas dokumentālā filma “Mani 80 pavasari”, kas šogad Nacionālajā kinobalvā “Lielais Kristaps” saņēma balvu kā labākā debijas filma. Tā stāsta par vecumu, dzīves spēku un paaudžu attiecībām, atklājot trīs iedvesmojošu senioru stāstus, kas iedrošina un motivē skatītājus dažādās vecuma grupās. Dokumentālā filma “Mani 80 pavasari” meklē atbildi uz jautājumu: vai viegli būt vecam un apzināties laika nogriežņa noslēdzošu posmu? Trīs stāsti par vecumu, par senioriem, kas iedvesmo ar jaudīgu dzīvesparu un attieksmi pret dzīvi. Ēvī savos 97 joprojām strādā pie savām skulpturām, Alfons (86) ir aktīvs ballīšu apmeklētājs, bet Ludgarde (86) un Gunārs (85) atzīmē 65 gadu kāzu jubileju. Lai arī viņi nejūtas veci, tomēr ķermeņa novecošana ik pa laikam ir izaicinājums.

Pasaule ārpus laika – tā pašiem mazākajiem skatītājiem domāto studijas „Rija” animācijas filmu „Telmas ideālā dzimenīte” raksturojusi Eiropas Bērnu un jauniešu filmu asociācijas žūrija, kas pērnruden tai piešķīra balvu Vācijas starptautiskajā bērnu un jauniešu filmu festivālā „Schlingel”. Pēc pasaules pirmizrādes Vācijā režisora Reiņa Kalnaeļļa jaunā pilnmetrāžas animācijas filma par pingvīnmeitenīti Telmu šonedēļ nonāks arī uz Latvijas ekrāniem. Tā izaugusi no savulaik daudzus festivālus apceļojušās īsfilmas „Kad āboli ripo”, un filmas pamatā ir Liepājas mākslinieka Andreja Prigičeva neparastie, ar krāsu zīmuļiem radītie tēli. Mazā Telma pēc dažām dienām sasniegs pingvīnu pilngadību – piecus gadus, bet viņa bažījas, vai Dzimenīte viņu atradīs. Viņas mājās – Ledus zemē – valda šķietama pārpilnība, bet Telmai trūkst vecāku siltuma. Telma ilgojas sagaidīt Dzimenīti kopā ar labākajiem draugiem – Kaķi un Peli no Zaļās zemes – un nolemj rīkoties. Un tur arī sākas piedzīvojumi. Bet šīs neparastās tēlu trijotnes vēsture ir senāka par šo filmu – šie mākslinieka Andreja Prigičeva radītie varoņi savulaik satikās Reiņa Kalnaeļļa debijas īsfilmā „Kad āboli ripo”, kas iznāca 2009.gadā. Pilnmetrāžas filmu sākotnēji bija iecerēts saukt par „Ābolrauša šūpuļdziesmu”, metot tiltu uz īsfilmu, kuras tēli vēl pirms režisora Reiņa Kalnaeļļa piesaistes bija dzimuši mākslinieka Andreja Prigičeva galvā, atceras Reiņa tēvs, filmu studijas „Rija” vadītājs un producents Vilnis Kalnaellis. Ar Prigičeva grāmatu ilustrācijām viņu bija iepazīstinājusi kolēģe Ilze Ruska. Filmas scenārija autores ir Līva Eglīte no Latvijas un Sesila Somersa (Cecile Somers) no Luksemburgas, jo filma ir abu valstu kopražojums. Telmas ceļojumu no Ledus zemes uz Zaļo zemi caurvij arī pieaugušajiem aktuālas tēmas par ekoloģiju, materiālismu un cilvēciskajām attiecībām tehnoloģiju laikmetā. Režisors Reinis Kalnaellis atzīst, ka tieši par scenāriju bijušas viskarstākās diskusijas un būtu gribējies to pieslīpēt vēl un vēl: Sākumā bijusi doma, ka „Telmas ideālā dzimenīte" būs filma bez dialogiem, tomēr laika gaitā tas mainījies, un filmā dzirdēsim Baibas Brokas, Jāņa Kirmuškas, Gundara Grasberga un citu aktieru balsis. Un var teikt, ka pie filmas „Telmas ideālā dzimenīte" strādājusi vesela Kalnaeļļu dinastija, jo pingvīnmeitenītes Telmas lomu ierunājusi režisora meita un producenta mazmeita Rota Kalnaella. Mūziku animācijas filmai radījis komponists Kārlis Auzāns, bet beigu titru dziesma pieder grupai „Carnival Youth”. Animācijas filma „Telmas ideālā dzimenīte" kinoteātros būs skatāma no rītdienas, 19.marta.

Par filmas "Straume" Oskara balvas (2025) iegūšanu, par skandalozo mākslu Brektes izpildījumā. ASV prez.Trampa un Ukrainas prez. Zeļenska sarunas, kas pārvērtās publiskā strīdā un kā tas ietekmē Eiropas ģeopolitisko situāciju.

"Kad vēl tikai sāku strādāt savā profesijā, manī bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs," prāto režisors Armands Začs, ar kuru tiekamies, lai runātu par viņa debijas spēlfilmu "Mūžīgi jauni". No 13. marta tā skatāma Latvijas kinoteātros. Filmā "Mūžīgi jauni" režisors pievērsies mūsdienu Latvijas divdesmitgadnieku paaudzei, viņu dzīves izjūtai un uztverei. Filma vēsta par draugu grupu, kas vēl meklē savu vietu pasaulē, ir apjukuši savās izvēlēs un tā īsti nevēlas kļūt patiesi pieauguši... Orests Silabriedis: Visur tiek teikts, ka "Mūžīgi jauni" ir tava debijas filma. Bet īstenībā tava pieredze kino ir pietiekami plaša un izvērsta. Lūdzu, atgādini mums, ko tu jau šajā jomā esi darījis? Armands Začs: Ilgāku laiku strādāju kā montāžas režisors, tā ir mana pirmā profesija. Tur pavadīti jau gadi desmit, bet ir režisētas arī dokumentālās filmas, un tad nu beidzot šī filma ir mana pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Tavu panākumu sarakstā ir arī balvas. Gribētu cerēt, ka arī "Mūžīgi jaunajiem" kaut kas pienāksies. Bet vispirms par to montāžu. Man tā vienmēr likusies teju visnoslēpumainākā filmas daļa – it kā montāžas režisoram pašam tur varbūt ir kaut kāda teikšana, tajā pašā laikā režisors taču ir galvenais noteicējs. Kā tiek sadalītas funkcijas? Tas, ko iemācījos, bet ne uzreiz – tā tomēr ir attiecību veidošana starp režisoru un montāžas režisoru. Jo tu vari būt ļoti pārliecināts par filmas pareizo ceļu, kā viss, tavuprāt, būtu jādara, bet, ja tu nespēj pārliecināt režisoru, kurš ir idejas autors, ka tieši šādi tas process tavuprāt jāvirza, nekas no tā nesanāk. Kad vēl tikai sāku strādāt šajā profesijā, man bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs. Mūsu acu priekšā, iespējams, ir tie senlaiku montāžas galdi; arī Kino muzejā šobrīd varam apskatīt, kā Ivara Selecka dzīvesbiedre izlikusi šo galdu; tam gandrīz var pieskarties un redzēt, kā viss notiek. Bet mūsdienās droši vien ir drusku cita mizanscēna. Jā, tas viss notiek, klikšķinot datorā. Lai gan man pirms pāris gadiem bija sapnis, kur apvienojās pagātne un nākotne: man priekšā bija milzīgs skārienjutīgs galds, kurā varēju kādu kadru izgriezt, kādu nogriezt vai kādu pielikt klāt, un tad nu es tur bīdīju tos kadrus šurpu turpu. Bet kopumā mūsdienās ir pelītes un klaviatūras. Montāžas režisors – tā arī ir profesija, ko mācās visu dzīvi? Domāju, ka jā. Jo katra filma ir unikāla un pieredze aug. Bet tas nezināmais un jaunatklāšana ir katrā jaunā projektā.  Vai vari pateikt, pats būdams procesa iekšienē, kāds šobrīd ir latviešu kino? Teiksim, beidzamo piecu vai desmit gadu nogrieznī? Es domāju, ka latviešu kino beidzot kļuvis dažāds; tas tiešām piedāvā kaut ko gandrīz vai katram. Tas var būt izcils, kā mums to ir parādījusi "Straume"; tas var būt briesmīgi slikts, viduvējs... Šos piemērus nesaukšu, bet, iespējams, skatītājiem uzreiz kaut kas prātā uznirst. Bet galvenais tomēr ir tas, ka piedāvājums kļuvis plašs un interesants. Vairs nevar teikt, ka mums ir tikai patriotiskas un vēsturiskas filmas: ir dažādība, un tā kļūst ar katru gadu aizvien lielāka. Kāpēc tev pašam interesē kino pasaule?  Kaut kādā ziņā tajā nonācu pilnīgi nejauši, bet caur šo nejaušību man vienkārši praktiski patīk to darīt – kaut kā jūtos dabīgi savā lomā. Tas sākās vidusskolā, 10. klasē, kad mūsu vēstures skolotāja mācību gada beigās vienā no kontroldarbiem uzdeva par kādu no vēstures tēmām uztaisīt vai nu izrādi, vai filmu. Tad nu mēs savācāmies grupiņa jauniešu un taisījām "Spartaku" – baltos palagos satinušies, džeki skraidīja. (smejas) Un tad es kaut kā dabīgi nonācu pie tā, ka tieši es turu kameru, ka es komandēju cilvēkus un ka pats to arī montēju. Tas tā vienkārši notika. Izrādījās, ka tu esi kino cilvēks. Tā laikam sanāca. Pēc tam paveicās, ka brīdī, kad pabeidzu vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmijā uzņēma bakalaurus filmu režijā pie Pētera Krilova. Tas ilgi nebija noticis. Un tad kaut kā es tur tā dabīgi savos 17 gados iepeldēju, īsti nesaprazdams, ko es tur daru, bet tā arī paliku tur… Ko tu sauktu par saviem guru? Laikam vislielāko iespaidu uz mani atstājis Pēteris Krilovs – ne tikai kino pasaulē, bet arī domāšanas pasaulē un atbildībā pret to, ko daru, kāpēc daru un ko ir vērts darīt. Tas laikam atstājis vislielāko nospiedumu vēl joprojām. Pašanalīze ir tava stiprā puse? Nezinu, vai stiprā, bet tā automātiski notiek. Tās varētu būt arī mazāk...  Tā ir traucējoša? Jā, un man ir tāda sajūta, ka pašanalīze un tas troksnis [galvā] ir problemātisks brīžiem. (smaida) Vairāk – audioierakstā.

V Ljubljani poteka 27. festival dokumentarnega filma, ki letos predstavlja še posebno zanimiv izbor dokumentarcev z vsega sveta. Kot je v uvodniku zapisal Simon Popek, je tema, ki se letos na programu ponovi večkrat, pristno proti lažnemu, medtem, ko predvsem iz Ukrajine in Palestine prihajata tudi povsem nedvoumni zgodbi o vojni, okupaciji, zatiranju in razčlovečenju. Ogledali smo si dokumentarec o Leni Riefenstahl, arhivsko pripoved o vlogi vlaka v družbenem, političnem in kulturnem kontekstu 20. stoletja, Vlaki, ter film Glasba za vojaški udar. Pogovarjali smo se z Majo Weiss, ki so ji ob 60-letnici na festivalu posvetili retrospektivo. Ocenjujemo pa tudi novi film Bonga Džuna Hoja, znanstveno-fantastično črno komedijo Mickey 17.

Do 19. marca lahko obiščete 27. izdajo Festivala dokumentarnega filma, ki se bo odvijal v Ljubljani v Cankarjevem domu, v Kinodvoru in v Slovenski kinoteki. Pozornost namenjamo tudi sveže izdani publikaciji Sadje na slikah Narodne galerije, ki ponuja vpogled v motiviko sadja v umetniških delih, ki krasijo prostore galerije. V Sloveniji znova gostuje koreograf Sidi Larbi Cherkaoui, tokrat z baletom Velikega gledališča iz Ženeve, ki ga trenutno tudi umetniško vodi. V okviru festivala Fabula bo danes v Slovenskem ljudskem gledališču Celje literarni večer s hrvaško pisateljico, scenaristko in filmsko ustvarjalko Doro Šustić. V okviru 4. edicije Performative, ki spodbuja umetnike, da razmišljajo o pojmovanju telesnosti, času in trajanju, si bo danes v Cukrarni v Ljubljani mogoče ogledati dva performansa: Poguba je gotova Eve Mayer- Keller in Trenutek, ko vse obstane Kristine Aleksove ter Anite Wach. Vabljeni k poslušanju!

Med 12. in 19. marcem se bo v Ljubljani odvila 27. izdaja Festivala dokumentarnega filma – med drugimi bosta na ogled novi film Raduja Judeja o Romuniji v času tranzicije, posnet s pomočjo reklamnih spotov iz tistega časa, pa Edina zemlja, prejemnik oskarja za najboljši dokumentarec. Letošnjim oskarjem se v oddaji tudi sicer posvečamo. Poleg tega razmišljamo o novem mladinskem filmu Urške Djukić Kaj ti je deklica, pa o zgodovinski drami Peti september, ki tematizira incident med poletnimi olimpijskimi igrami v Münchnu leta 1972, ko so teroristi zajeli izraelske športnike.

Moderuje Pavlína KyselováVšechny díly podcastu Náš host můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Moderuje Pavlína Kyselová

Februārī ļaujaumies romantikai un sapņojam līdzi Robines Lī romānam “Doma par tevi” (tulkojusi Astrīda Vucāne, izdevējs “Latvijas Mediji”). Grāmata pavisam nesen pārtapusi arī filmā, kurā galvenās lomas atveido Anne Hathaway un Nicholas Galitzine.Filma pēc IMBD reitinga saņēmusi ne īpaši augstu vērtējumu – vien 6,3/10. Savukārt grāmata pretendē uz kaislīgu mīlas stāstu un skar tik dažādas tēmas, ka mums pietiktu runājamā vēl vismaz vienai stundai.Ko par to visu domā un kā filmu un grāmatu vērtē Ieva, Kristīne, Zane un Aija, klausies sarunā.Sakām paldies izdevniecībai "Latvijas Mediji" par grāmatas eksemplāriem un aicinām grāmatu vislētāk iegādāties šeit.Atbalsti mūs, kļūsti par patronu un klausies jaunās sērijas ātrāk šeit.

Na podelitvi najuspešnejšim alpinistom smo pred mikrofon povabili Anjo Petek in Alešem Česnom, naj alpinistko oz. naj alpinista 2024. Nadaljevali smo z nagrajenimi filmi 19. festivala gorniškega filma in pogledom v spremljevalni program, v katerem so nastopile tudi Mojstranške veverice. Pred koncem oziroma začetkom zimskih počitnic smo poiskali še dober namig za družinski izlet.

Med zadnjim festivalom Liffe je Ljubljano obiskala Mirjana Karanović, legendarna igralka jugoslovanskega in srbskega gledališča, filma in televizije in predstavila drugi film, ki ga podpisuje tudi kot režiserka: Mati Mara. V pogovoru s Tino Pogaljen je razmišljala o vlogi žensk v družbi, strahovih, pogumu in neprenehnem raziskovanju. Leta 2016 je filmski svet navdušila z režijskim prvencem Dobra žena. Protagonistka Dobre žene pooseblja naslov filma delno ironično, saj se upre svojemu možu, ki je odgovoren za grozljive zločine med vojno v Bosni in Hercegovini. Podobno deluje naslov filma Mati Mara, ki se začne s pogrebom Marinega edinega sina. Pred ljubljansko premiero je Mirjana Karanović povedala, da se vse življenje otepa tega, da bi njeno življenje postalo rutina – in da si želi, da bi s svojim delom iz rutine potegnila tudi druge ženske svojih let.

85 je bilo število vseh prijavljenih filmov na letošnji 19. Festival gorniškega filma in 32 najboljših si bo vse do sobote mogoče ogledati v Cankarjevem domu v Ljubljani, Mestnem kinu Domžale in Linhartovi dvorani v Radovljici. Včeraj zvečer je festival odprl filmski portret največje himalajske alpinistke vseh časov, Poljakinje Wande Rutkiewicz. V filmu poljske režiserke Elize Kubarske, ki se je odpravila po Wandinih stopinjah v Himalajo, nastopa tudi mehiški alpinist Carlos Carsolio, vodja odprave leta 1992 na Kangčendzengo, kjer je Wanda izginila in ki je alpinistko zadnji videl živo. Kot pove v filmu, takrat ni imel dovolj moči, da bi jo spravil dol. Med dokumentarnimi filmi, kar nekaj zgodb letos prihaja iz Južne Amerike, je tudi igrani film slovenske koprodukcije Alfa, alpinist in direktor festivala Silvo Karo pa izpostavi tudi film o vasi Cumbira v Angoli, v kateri otrokom postavijo umetno plezalno steno.

Narazili jste v ulicích Olomouce na filmaře? Četli jste už o tom, že se tu natáčí komedie Když se zhasne? A napadlo vás, že ji znáte, protože jste ji viděli v Moravském divadle?Všechny díly podcastu Větrník - Host ve studiu můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Javljamo se vam iz Berlina, kjer od četrtka poteka že 75. filmski festival, na katerem se predstavljajo tudi slovenski filmski ustvarjalci, izvedeli pa bomo tudi več o filmih, ki si jih lahko ogledamo na že 19. festivalu gorniškega filma, ki se v več mestih po Sloveniji začenja prav danes.

Edi dhe Edea në këtë episod të “At The Movies”, na kanë zbuluar premierat e fundit të Cineplexx. Po ashtu ata na kanë njohur me disa filma romantikë për të kaluar edhe më bukur fundjavën me personin e zemrës…

Valentinovo v Kinodvoru v Ljubljani je posvečeno retro filmski erotiki, začel se je festival Berlinale – letos tudi z močno slovensko udeležbo –, pravkar se je končal znameniti festival kratkega filma v Clermont-Ferrandu, prihodnji teden se začenja 19. izdaja Festivala gorniškega filma, poleg tega smo se pogovarjali z direktorico Slovenskega filmskega centra Natašo Bučar o tem, kaj lahko pričakujemo na domači filmski sceni v letošnjem letu.

Najprej smo pokukali v program 19. festivala gorniškega filma, ki se začenja v ponedeljek (17. 2. 2025) s filmskim portretom največje himalajske alpinistke vseh časov, Poljakinje Wande Rutkiewicz. Z nami bo alpinist in direktor festivala Silvo Karo. Nadaljevali smo z reportažo iz letošnjega državnega tekmovanja Mladina in gore in slišali odzive najboljših ekip finalnega dela, tako osnovnošolske kot srednješolske (PD Litija in PD Medvode), ki sta obiskali naš studio.

Julij Zornik, oblikovalec zvoka in producent, je letošnji nagrajenec Prešernovega sklada za zvočni prispevek v slovenski in tuji kinematografiji. Njegovi najodmevnejši projekti, pri katerih je sodeloval, so Babičino seksualno življenje, Razredni sovražnik in Zvizdan. Vsi trije so prejeli prestižne mednarodne nagrade. Kot oblikovalec zvoka je sodeloval tudi pri celovečernem dokumentarnem filmu Navadna hruška režiserja Gregorja Božiča, ki se te dni poteguje za eno od nagrad na Filmskem festivalu Rotterdam 2025. Ta hip pa Julij Zornik sodeluje pri nastajanju sedmih slovenskih filmov.

Tercer Milenio 360 Internacional - 24/01/25 Los aranceles que Donald Trump pretende aplicar causarían una catástrofe económica mundial, advierte la Organización Mundial de Comercio en el foro de Davos, Suiza. Donald Trump contesta “Invierten y fabrican en Estados Unidos o pagan aranceles”. El cambio climático provoca nevadas en la zona este de los Estados Unidos e incendios en la zona oeste. Enigma labs desarrolla un mapa interactivo con los reportes de OVNIs de noviembre y diciembre del año 2024, demostrando que la actividad no ha disminuido. Una nave nodriza es registrada con una cámara con filtro infrarrojo el 20 de enero de 2025 en New Jersey, Estados Unidos, es parte de la oleada de OVNIs. El 13 de enero del 2025, en la presa Madín en Atizapán, Estado de México, un enjambre de OVNIs es captado por Francisco Zaldaña, se trata de inteligencia No Humana. 

Po celovečerním debutu, kterým bylo životopisné drama Já, Olga Hepnarová, přichází dvojice Petr Kazda a Tomáš Weinreb se svým druhým filmem. Nikdo mě nemá rád je po všech stránkách minimalistický, divácky náročný artový snímek. „Je to pohled na outsidery, kteří se vypořádávají se světem,“ shrnují lakonicky hlavní dějovou linku oba režiséři. O vzniku filmu, chybějící mezilidské komunikaci a boji proti normativní společnosti jsme mluvili v den premiéry v českých kinech.

Edea Demaliaj na ka njohur me premierat e fundit që po transmetohen nga kjo javë në Cineplexx. Po ashtu ajo na ka treguar disa nga serialet e momentit të sapo publikuara, si dhe ato që priten të vijnë së shpejti.

Petra Meterc se je pogovarjala z litovsko režiserko Saule Bliuvaite; njen film Strupeno smo si lahko ogledali na Liffu, poleti pa je na 77. filmskem festivalu v Locarnu osvojil veliko nagrado, zlatega leoparda. V igranem filmu, ki je avtoričin celovečerni prvenec, spremljamo najstnici iz ekonomsko opustošenega litovskega mesta, ki upanje za pobeg iz svojega okolja vidita v avdiciji lokalne manekenske šole. Bere Ajda Sokler, ton in montaža Robert Markoč. Foto: https://liffe.si/sl/filmi

Kultna kolekcija Nacionalnog filmskog i zvučnog arhiva "Sounds of Australia" je između deset posebnih audio snimaka koji ilustruju kulturni i politički život Australije, za 2024. godinu uključio i prve snimke originalnih pet programa SBS radija, koji je na pragu svog 50. rođendana. Prva emitovanja na jezicima na radiju 2-E-A, skraćeno za Ethnic Australia, preteči SBS-radija, uključivala su arapski, grčki, talijanski, malteški, španski i jugoslavenski program. SBS radio sada je poznat kao SBS Audio.

Edea Deamaliaj ashtu si çdo javë, na ka njohur me filmat e rinj që po transmetohen këtë javë në Cineplexx. Po ashtu, ajo ka dhënë sugjerimet e saj për disa nga filmat më të mire me tematikë Krishtlindje që nuk duhen humbur këtë sezon festiv.

Na festivalu LGBT filma je zmagal filipinski film Asog Seána Devlina, zmes filma ceste in dokumentarne drame. O zmagovalnem filmu smo se pogovarjali s članom žirije, ki je nagrado podelila in glavnim igralcem v filmu. V Kinodvoru je slovensko premiero doživel film V mojih sanjah rase vsako noč drevo Vida Hajnška, poetičen filmski esej o Halozah in Haložanih, ki je na Festivalu slovenskega filma v jeseni prejel vesno za najboljši dokumentarni film. Ocenjujemo tudi film Substanca Coralie Fargeat in Mufaso - Levjega kralja Barryja Jenkinsa, vabimo pa tudi na Noč kratkih filmov in prinašamo novice o februarskem Berlinalu.

Edea Deamaliaj ashtu si çdo javë, na ka njohur me filmat e rinj që po transmetohen këtë javë në Cineplexx. Po ashtu ka sugjeruar disa filma e seriale që mund t'i shihni me miqtë tuaj…

U kultnom filmu iz 1939. godine “Čarobnjak iz Oza” Judy Garland je glumila djevojčicu Dorothy koja se upušta u niz avantura noseći par crvenih cipela sa šljokicama. Radi se o istom paru cipela koje su 2005. godine ukradene iz muzeja u Minnesoti. FBI ih je pronašao 2018. i vratio njihovom izvornom vlasniku koji ih je nedavno na dražbi prodao za nevjerojatnu sumu novca.

21. Animateka ta teden pestri ljubljansko filmsko pokrajino – v naši oddaji se posvečamo v Annecyju nagrajenemu filmu Valovanje latvijskega režiserja Gintsa Zilbalodisa, v katerem živali smejo biti živali, torej niso predstavljene kot ljudje v živalskih oblikah. Pogovarjamo se z Nizozemcem Wouterjem Jansnom, ki na Dunaju vodi distribucijsko hišo Square Eyes, s katero skrbi za to, da filmi, ki so vsebinsko in slogovno drzni, najdejo svoje občinstvo. Predstavljamo program jubilejne 40. izdaje festivala LGBT filma, ki bo potekala med 9. in 16. decembrom, in ocenjujemo letošnjega dobitnika zlate palme v Cannesu – Anoro Seana Bakerja, ki se te dni vrti v naših kinih.

Los usuarios de las redes sociales difundieron masivamente el video que, supuestamente, filamaba el vuelo del misisl balístico Oreshnik "durante el ataque al Dnipró".

„Kdybychom s nimi byli, chodili s nimi na pivo, je to vyřešené,“ říká Tomáš Hlaváček, režisér filmu Dům bez východu. Jeho dokument, stejně jako snímek Dajori režisérského dua Nicolas Kourek a Martin Páv, rezonoval letošním ročníkem festivalu Ji.hlava. Oba filmy berou publikum do světa sociálního vyloučení, o kterém v debatě mluví i Lucie Fuková, vládní zmocněnkyně pro záležitosti romské menšiny.

Tercer Milenio 360 Internacional - 20/11/24 Ucrania lanza primera ofensiva contra Rusia con misiles de largo alcance, permitidos por los Estados Unidos y Putin autoriza uso de armamento nuclear para responder ataques convencionales. Donald Trump ocupará al ejercito para deportar a millones de indocumentados en cuanto tome posesión como el presidente de los Estados Unidos. La tarde del 15 de noviembre de 2024, un pasajero viajaba en un vuelo comercial de Bangkok a Chiang Mae, en Tailandia, cuando observó un objeto volador en forma de cubo que viajaba en linea recta mientras parecía ascender. El 17 de noviembre de 2024, Rafael Gaitán detectó en el cielo al menos seis esferas de apariencia metálica en Saltillo, Coahuila, México.

Edea Demaliaj na ka njohur me premierat e fundit që po transmetohen këtë javë në Cineplexx dhe jo vetëm. Po ashtu zbuloni disa filma fantastiko-shencor që nuk duhet t'i humbisni.

Diretor de "A Metade de Nós" transportou para a ficção a experiência real de luto vivida por ele e sua família após a morte de sua irmã No filme “A Metade de Nós”, Flavio Botelho transportou para a ficção a experiência real de luto vivida por ele e sua família após a morte de sua irmã, em 2007, aos 36 anos. Dirigido por ele, o longa conta a história de Francisca e Carlos, que perdem o único filho por suicídio. Enquanto a mãe, assombrada pela culpa, se dedica a desvendar os porquês, o pai se aliena na vida do filho morto e se muda para sua casa.  Transportar para o cinema uma experiência pessoal tão dolorosa foi uma jornada difícil, mas necessária. Ao abordar o suicídio de forma sensível e delicada, Flávio encara a importância de falar abertamente sobre o luto, ainda tão cercado de tabus. Para ele, foi também uma forma de cura e reconexão com a memória da irmã. “Eu consegui, eu acho, ficar perto da minha irmã, saber e entender mais esse processo dela, mergulhar na nossa história. Ela era companheirona, super amorosa, carinhosa. Então quando eu falo dela, sinto que ela está perto”, contou em entrevista ao Trip FM. No programa desta semana, o cineasta compartilhou com Paulo Lima os bastidores e os sentimentos que guiaram a criação de seu novo filme. O episódio, disponível no play aqui em cima e no Spotify, é um convite à reflexão sobre como honrar a memória daqueles que se foram e transformar a dor em aprendizado e acolhimento. [IMAGE=https://revistatrip.uol.com.br/upload/2024/11/672e57682d45e/flavio-botelho-cineasta-diretor-roteirista-filme-longa-a-metade-de-nos-trip-fm-mh.jpg; CREDITS=Divulgação; LEGEND=A Metade de Nós, longa metragem do cineasta, diretor e roteirista Flávio Botelho; ALT_TEXT=A Metade de Nós, longa metragem do cineasta, diretor e roteirista Flávio Botelho]

Diretor transportou para a ficção a experiência real de luto vivida por ele e sua família após a morte de sua irmã No filme “A Metade de Nós”, Flavio Botelho transportou para a ficção a experiência real de luto vivida por ele e sua família após a morte de sua irmã, em 2007, aos 36 anos. Dirigido por Flávio, o longa conta a história de Francisca e Carlos, que perdem o único filho por suicídio. Enquanto a mãe, assombrada pela culpa, se dedica a desvendar os porquês, o pai se aliena na vida do filho morto e se muda para a casa dele. Transportar para o cinema uma experiência pessoal tão dolorosa foi uma jornada difícil, mas necessária. Ao abordar o suicídio de forma sensível e delicada, Flávio encara a importância de falar abertamente sobre o luto, ainda tão cercado de tabus. Para ele, foi também uma forma de cura e reconexão com a memória da irmã. “Eu consegui, eu acho, ficar perto da minha irmã, saber e entender mais esse processo dela, mergulhar na nossa história. Ela era companheirona, super amorosa, carinhosa. Então quando eu falo dela, sinto que ela está perto”, contou em entrevista ao Trip FM.No programa desta semana, o cineasta compartilhou com Paulo Lima os bastidores e os sentimentos que guiaram a criação de seu novo filme. O episódio, disponível no play, é um convite à reflexão sobre como honrar a memória daqueles que se foram e transformar a dor em aprendizado e acolhimento. [IMAGE=https://revistatrip.uol.com.br/upload/2024/11/672e57682d45e/flavio-botelho-cineasta-diretor-roteirista-filme-longa-a-metade-de-nos-trip-fm-mh.jpg; CREDITS=Divulgação; LEGEND=A Metade de Nós, longa metragem do cineasta, diretor e roteirista Flávio Botelho; ALT_TEXT=A Metade de Nós, longa metragem do cineasta, diretor e roteirista Flávio Botelho]  

Festival slovenskega filma je osrednji dogodek na tem področju v Sloveniji. Poteka še do nedelje 27. oktobra. Predstavljamo nagrajenko Milke in Metoda Badjure, kostumografko Zvonko Makuc, pogovarjamo pa se tudi s številnimi filmskimi ustvarjalci, med drugim z Tomažem Gorkičem, Darkom Štantetom, Mihom Čelarjem, Matevžem Jermanom, Gregorjem Andolškom, Janijem Severjem in Nino Blažin. Igor Harb pa razmišlja o slovenski produkciji kratkih filmov.

Chtěli natočit film o počasí a přitom se jim podařilo nafilmovat, co dělají krtci, mravenci a další tvorové v dešti a bouřce. Němečtí dokumentaristé Robin Jähne a Michael Gärtner teď za svůj film Divočina v bouři dostali cenu odborné poroty na festivalu Prague Science Film Fest. „Nedá se tak úplně věřit knihám, které píšou myslivci. Tvrdí v nich, že když prší, hřmí a blýská se, dají se například srnky na útěk. Vůbec to není pravda!“ říká Michael Gärtner.

Në këtë episod të “At The Movies”, Edea Demaliaj na ka njohur me premierat e fundit të Cineplexx. Po ashtu ajo ka dhënë dhe sugjerimet e saj me filmat e dashurisë ‘së çmendura’, që mund t’i shihni së bashku me partnerin/en.