Podcasts about Barona

House Committee on Natural Resources Subcommittee on Indian and Insular Affairs Thursday, May 21, 2026 | 2:00 PM Legislative Hearing on H.R. 1010, H.R. 7954, H.R. 8483 and H.R. 8658 On Thursday, May 21, 2026, at 2:00 p.m., in room 1324 Longworth House Office Building, the Committee on Natural Resources, Subcommittee on Indian and Insular Affairs will hold a legislative hearing on the following bills: H.R. 1010 (Rep. Leger Fernandez), “Bridging Agency Data Gaps and Ensuring Safety for Native Communities Act” or the “BADGES for Native Communities Act” H.R. 7954 (Rep. Hurd), “Don Young Doug LaMalfa Indian Buffalo Management Act” H.R. 8483 (Rep. Issa), “Barona Group of Capitan Grande Band of Mission Indians Land Transfer Act of 2025” H.R. 8658 (Rep. Kennedy of UT), “Indian Health Service Emergency Claims Parity Act” The hearing notice, memo and witness testimony can be found on the Committee Repository here: https://docs.house.gov/Committee/Calendar/ByEvent.aspx?EventID=119298

Reduci dalla fantastica Dj Ten di Bari! In Giappone hanno ribattezzato il caldo estivo "kokushobi". Il finale di The Pitt e il karaoke su Alanis Morissette. Sabrina Carpenter si è esibita con Madonna al Coachella. Marracash ha fatto ballare il quartiere Barona di Milano, tra gli ospiti anche Elodie.

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

S jarními měsíci začíná pučet i česká festivalová scéna. Pozadu samozřejmě nezůstávají ani akce pro rodinné publikum. Pravidelní rubrika KULTIvátor pro zvídavé děti aktivních rodičů se proto věnuje zejména festivalům a jedné mimořádné inscenace.Všechny díly podcastu Mozaika můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

S jarními měsíci začíná pučet i česká festivalová scéna. Pozadu samozřejmě nezůstávají ani akce pro rodinné publikum. Pravidelní rubrika KULTIvátor pro zvídavé děti aktivních rodičů se proto věnuje zejména festivalům a jedné mimořádné inscenace.

German Barona erklärt im Gespräch mit Martin Permantier, was Wholeness Work® ist und woher sie kommt. Dabei geht es vor allem um die Frage, aus welcher inneren Quelle wir handeln: aus einem abgetrennt empfundenen Ich oder aus einem weiteren, verbundenen Bewusstsein, das mehr Gelassenheit und Wirksamkeit ermöglicht. Wholeness Work® ist eine Einladung, das eigene innere Erleben neugierig zu erkunden. Hierbei ist Germáns Erfahrung: Die Kraft zur Transformation braucht zusätzlich zum analytischen Denken auch den Zugang zu und die Erweiterung der eigenen Wahrnehmung.

Marracash, dopo essersi svegliato con calma, ci racconta come sarà il bloc party nel suo quartiere Barona a Milano! Per Dynamo Camp parliamo con Benedetta, ex camper.

Souvenez-vous, Benoît Felix-Lombard, notre spécialiste en musica leggera et en antifascisme, avait mis une p'tite pièce pour les temps à venir sur le charme capillaire désuet de Lumiero. La coupe au bol toujours en place, Luca Benetta de son vrai nom, classe 1997, nous sort son premier long format en osant le titre « il primo grande disco di Lumiero ». Pas le choix que de lui faire confiance tant les huit morceaux tous produits par Marquis sur le label Marengo Dischi nous font l'effet d'un retour magistral vers le futur : un son comme tourné en pellicule. Un grain de voix d'un autre âge, un grain d'images patiné. Une œuvre d'auteur nouvelle nouvelle nouvelle vague pas sexiste et dont l'équipe technique est devant au générique. Un effort collectif raffiné pour croquer un quartier, son quartier la Barona, et le temps passé dessus. Gentrifié aujourd'hui, populaire hier. Lumiero nous propose la bande-son d'un Milan du passé, d'avant l'horreur Berlusconi, au travers d'un journal intime mais en grand écran de survie à la désillusion. Souvent en intérieur nuit. Plan séquence sur les racines de la musica leggera : triste mélancolie, une profonde légèreté, douce ironie, l'élégance du populaire. Comme simplement s'acheter un imperméable pour simplement ne plus être mouillé.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske; pārraides producente – Liene Jakovļeva Uzvārdu došanai Vidzemē – 200! Turaidas muzejrezervātā jau 20 gadus tiek piedāvāta izglītojoša programma "Uzvārdu došana". Viduslaiku Rietumeiropā uzvārdu veidošanās aizsākās 11. – 12. gadsimtā un pamatos noslēdzās 18. gadsimta beigās. Turpretim Austrumeiropā, tai skaitā Baltijā, uzvārdu piešķiršanas process ilga līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem! Tomēr jānorāda, ka līdz 18. gadsimtam Rīgā un citās Vidzemes guberņas pilsētās jau bija izveidojies brīvo latviešu iedzīvotāju slānis ar saviem uzvārdiem; neliela daļa tādu bija arī uz laukiem. Uzvārds vispirmām kārtām ir brīva cilvēka pazīme. Vergam un dzimtcilvēkam uzvārdu nevarēja būt, jo viņi nebija personīgi brīvi. Tādēļ uzvārda piešķiršana jau pati par sevi ir pazīme, kas liecina par personības sociālā statusa maiņu – emancipāciju, procesa aizsākumu, lai tiesību ziņā pielīdzinātos citām sociālām grupām. Vidzemē uzvārdi tika piešķirti, sākot no 1822. gada rudens, kad tika atbrīvota pirmā saimnieku kategorija, un turpinājās 1823., 1824. un 1825. gadā, kad attiecīgi tika atbrīvotas otrā saimnieku, pirmā un otrā kalpu kategorijas. Bet kāpēc uzvārdu došanas 200. jubileju būtu vērts atzīmēt tieši 2026. gadā? Vispirms jau tāpēc, ka, kā jau teikts, visiem Vidzemes zemniekiem uzvārdi netika piešķirti vienā gadā, bet gan laika posmā no 1822. līdz 1825. gadam. Otrkārt – un galvenokārt – tāpēc, ka pagastu tiesu protokoli par šo laika posmu dažādu iemeslu dēļ nav saglabājušies, un vienīgie plašākie vēstures avoti par uzvārdu došanu (paši uzvārdi) ir 1826. gada muižu pagastu "dvēseļu revīzijas", kurās vispirms alfabētiskā secībā bija uzrakstīti visi pagasta vīriešu kārtas iedzīvotāji, minot māju (sētas) numuru, kādā attiecīgā uzvārda īpašnieki dzīvo. Tika minēts arī katra vīriešu kārtas iedzīvotāja vecums. Minētās ziņas "dvēseļu revīzijās" tika ievestas no t. s. "vārdu ruļļiem" (kuri arī nav saglabājušies), bet tie savukārt tika sastādīti pēc jau minētajiem, taču zudībā gājušiem pagastu tiesu protokoliem. Tātad 1826. gada pirmos mēnešus, kad sākās "dvēseļu revīziju" sastādīšana, var uzskatīt par drošu atskaites punktu uzvārdu došanas procesa noslēgumam Vidzemē. Kas attiecas uz Kurzemi, resp., Kurzemes guberņu, šeit situācija bija nedaudz citādāka. Zemnieku brīvlaišana Kurzemē gan formāli notika 1817. gadā, tomēr uzvārdi visiem zemniekiem vienā paņēmienā tika piešķirti tikai 1834. – 1835. gadā. Savukārt Latgalē uzvārdu veidošanās nav bijis vienreizējs akts, bet ilgstošs process, kas aptvēris laiku vismaz no17. līdz 19. gadsimtam. Krievijas cara administrācijas ieinteresētību uzvārdu piešķiršanā noteica galvenokārt tas, ka zemnieku brīvlaišana ar laiku nesa sev līdzi arī viņu tiesības mainīt dzīvesvietu, izceļot uz citiem pagastiem un pilsētām. Ja nebūtu uzvārdu, aizceļojušo zemnieku vai viņa ģimeni sameklēt būtu bijis nereāli, bet līdz ar to zustu galvasnaudas maksājumi Krievijas impērijai, kā arī nodevas pagastam. Kaut gan 1819. gada brīvlaišanas likumos un sekojošās Vidzemes gubernatoru instrukcijās ("patentēs") bija teikts, ka uzvārdu izvēlei ir jābūt "brīvai" un gandrīz vienīgais nosacījums bija aizliegums pieņemt slavenu personu un muižnieku dzimtu uzvārdus, prakse tomēr bieži izrādījās nedaudz citāda: uzvārdus diktēja ne vien dzimtkungi, bet arī pagasta tiesas rakstveži (skrīveri). Uzvārdu došanu Vidzemes un Kurzemes zemniekiem savā laikā pētījis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, vēlākais Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas faktiskais vadītājs Kristaps Upelnieks, kurš savu mūžu diemžēl beidza traģiski – 1944. gada novembrī viņu nošāva vācieši. Savā1936. gadā publicētajā tāda paša nosaukuma studiju darbā, kurš saņēma Krišjāņa Barona prēmiju, viņš rakstīja: "Nereti uzvārdi tika doti atkarībā no zināmās personas tikumiskām, pozitīvām vai negatīvām īpašībām vai arī no kāda fiziska vai garīga trūkuma. Nav domājams, ka kāds vēlētos atklāti izpaust savu fizisko defektu vai negatīvās īpašības, vēl vairāk – tās uzvārda veidā atstāt nākamajām paaudzēm!" Kā negatīvie piemēri minēti tādi uzvārdi kā Pļāpe, Glupe, Muļķis, Aklais, Melis, Grēcinieks, Nerātnis un citi, kā arī dzīvnieku sugu nosaukumi ar nievājošu nozīmi: Lops, Vepris, Sivēns, Kuce, Bluse vai vienkārši Mirons (vairāki gadījumi), Plunders, Ķēms un vesela virkne piedauzīgu jeb nedrukājamu uzvārdu. Tādēļ laikā no 1920. gada, kad Latvijas valsts pieņēma likumu par uzvārdu nomaiņu, līdz 1934. gadam, Iekšlietu ministrijā tika saņemti 3778 iesniegumi par uzvārdu nomaiņu, galvenokārt to nelabskanības un piedauzības dēļ. Tas pats attiecas uz šī paša autora ieteikumu uzvārdu neveidot, to atvasinot no tēva vārda, piem. Pēteris, Jānis, Miķelis, Mārtiņš, Indriķis, Jēkabs u. c. un veidojot t. s. patronīmus: Pētersons, Jansons, Miķelsons, Martinsons, Indriksons, Jēkabsons u. c. Lieki teikt, ka arī šeit labi domātais vēlējums nepalīdzēja – dzīve, pareizāk sakot – tauta ieviesa savas korekcijas!

Oggi a Cult, il quotidiano culturale di Radio Popolare: Maurizio Schmidt presenta "Sketches and Short PLays" di Harold Pinter al Teatro Out Off e lo spazio di formazione BAS alla Barona; al Teatro alla Scala torna "La bella addormentata" con la storica coreografia di Nuereyev; "A Place of Safety" della compagnia Kepler -452 ha vinto il Premio UBU 2025 come Miglior Spettacolo; la rubrica EXtraCult a cura di Chawki Senouci...

#ElGranMusical | Fernando Barona. Atención personalizada y el mundo de la Moda by FM Mundo 98.1

Enrique Barona regresa al estudio Fang para platicarnos sobre nuestras costumbres y tradiciones en una de las celebraciones más importantes de México: Día de Muertos. Trae tu calaverita, destapa una cerveza y acércate a la música en vivo de la fogata...

Carl Maria von Weber (1786-1826) – Quintetto per clarinetto e archi in si bem. magg. Op. 341.      Allegro 2.      Fantasia.  Adagio ma non troppo3.      Menuetto-Capriccio: Presto4.      Rondo. Allegro gioioso Venancio Rius, ClarinettoEnrique Palomares, ViolinoAlbert Skuratov, ViolinoSantiago Cantó, Viola David Barona, Violoncello

Stāsta Velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins 19. gadsimta 80. gadu sākumā pasauli bija pārņēmis velosipēdu popularitātes bums. Visā Eiropā tika dibinātas riteņbraucēju biedrības, kurās apvienojās jauni ļaudis, kuriem piederēja tā laika modernākais brīvā laika pavadīšanas rīks – velosipēds. Pirmie riteņbraukšanas entuziasti ar saviem divriteņiem devās ceļojumos, sāka rīkot sacensības un izbraucienus pa pilsētu ielām. Arī Rīgā jau varēja nopirkt Eiropā pazīstamos angļu, franču un vācu dažādu sistēmu un konstrukciju divriteņus un trīsriteņus, taču tie bija samērā dārgi, tādēļ velosipēdi bija pa kabatai galvenokārt turīgiem ļaudīm. 19. gadsimta 80. gados modē bija tā sauktie augstrata velosipēdi ar milzīgu priekšējo ratu un mazu atbalsta riteni aizmugurē. Šādus divriteņa braucamos lietoja ne vien izklaidēm un ceļojumiem, bet arī sporta sacīkstēm, kuras kļuva arvien populārākas. Arī Rīgā 1886. gada 12. augustā tika nodibināts "Rīgas Riteņbraucēju klubs", kurā iestājās pirmie 14 velosipēdu īpašnieki. Šo velosipēdu popularitātes pieaugumu un ražošanas iespējas novērtēja arī 21 gadus jaunais rīdzinieks, mehāniķis un arī viens no pirmajiem Rīgas riteņbraucējiem Aleksandrs Leitners. Aleksandrs bija dzimis 1864. gadā Rīgas sīkpilsoņa ģimenē. Pēc reālskolas beigšanas viņš bija devies strādāt uz lielākajām Anglijas un Francijas velosipēdu būves fabrikām, lai apgūtu velosipēdu būves iemaņas. Atgriezies Rīgā, 1886. gada 10. septembrī Aleksandrs īstenoja savu ieceri – par iekrāto naudu nopirka darbgaldus un vienstāva koka ēkā Ģertrūdes ielā 27 atvēra "Leitnera velosipēdu darbnīcu". Tā bija pirmā velosipēdu ražotne cariskajā Krievijā, kuras sastāvā tolaik bija arī Latvijas teritorija. Uzņēmums nodarbināja 4 strādniekus, kuri tikai ar roku darbu pirmajā gadā izgatavoja 19 augstrata velosipēdus – izmantojot kā paraugus tā laika modernāko angļu divriteņu modeļus. Ar šādas konstrukcijas velosipēdiem sākās ražošana mūsu zemē. Drīz vien Aleksandrs Leitners saprata, ka augstrata velosipēdu laiks ir pagājis. 19. gadsimta 80. gadu beigās pasaulē strauji sāka ienākt modē tā sauktie drošie velosipēdi – divriteņi ar ķēdes pārvadu uz pakaļējo riteni un vienāda lieluma ratiem. Pārdošanā parādījās arī pirmie velosipēdi ar pneimatiskajām riepām. Tādēļ Leitnera fabrikas vajadzībām tika uzcelta jauna divstāvu ēka Suvorova ielā 21 (tagadējā Krišjāņa Barona ielā), kur jau 1890. gadā tika uzsākta moderno "drošo" velosipēdu būvniecība. Jaunā fabrikas produkcija ātri ieguva milzīgu pieprasījumu. Vairākās pašmāju un ārzemju izstādēs tika iegūtas nozīmīgas balvas un augsta atzinība. Fabrikas ēka drīz vien kļuva par mazu, lai nodrošinātu milzīgo pieprasījumu pēc Leitnera velosipēdiem, kuri tika ražoti ar marku "Russia". Tādēļ jau 1894. gadā tika uzsākta jaunās fabrikas būvniecība Aleksandra ielā (tagad Brīvības ielā), kurā 1895. gadā tika atvērta lielākā velosipēdu ražotne Krievijas impērijā. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam, kad fabrika pārtrauca savu darbu Rīgā, uzņēmums bija izaudzis par modernāko velosipēdu ražotāju Austrumeiropā. Fabrika ik gadus izgatavoja 8000 velosipēdu un nodarbināja vairāk kā 350 strādnieku. Uzņēmums  ražoja 16 modeļu, dažādu konstrukciju un sistēmu velosipēdus. Tas bija arī viens no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem Rīgā.

Álvaro Albiach dirige a David Barona y a la Orquesta de Extremadura en su próximo concierto. El que fuera director titular y artístico dirigirá el debut como solista invitado del actual ayuda de violonchelo en la Orquesta de Extremadura. El programa, con obras de Beethoven y Haydn, se representará en Badajoz y Plasencia.

A cura di Tiziana Ricci - "La fotografia è luce" diceva... si è spento in questi giorni un grande fotografo MIMMO JODICE. Lo ricordiamo con la conoscitrice del suo straordinario talento: Roberta Valtorta, autrice di numerose pubblicazioni sul lavoro del maestro. - GIOVANNI FRANGI con la sua "NOBU AT ELBA REDUX": lo incontriamo alla sala Stirling di Palazzo Citterio - NAN GOLDIN, in un'intervista, racconta del suo lavoro e della sua vita - La Galleria d'Arte Moderna e Contemporanea e il Centro sociale Barrio's alla Barona danno vita a WATERBONES, un progetto che avvicina l'arte contemporanea alla comunità e la rende partecipe

Oktobra mēnesis Siguldas novadā ir Krišjāņa Barona mēnesis, jo šogad Dainu tēvam atzīmējam 190. gadskārtu. Visa mēneša garumā gan Turaidas muzejrezervātā esošajā Dainu kalnā, gan Baronu dzimtas mājās „Dainas”, kā arī Imanta Ziedoņa muzejā Murjāņos norisināsies vairāki pasākumi un pastaigas, lai no jauna gaismā celtu gan pašas dainas, gan Induļa Ojāra Rankas leģendārās skulptūras un vēlreiz atgādinātu Ziedoņa un Barona lielumu. Par plašo oktobra piedāvājumu saruna ar Turaidas muzejrezervāta vadītāju Jolantu Borīti un Imanta Ziedoņa muzeja vadītāju Jāni Upmani-Holšteinu. Ierakstā uzklausām Līgu Baroni, Baronu dzimtas memoriālās mājas "Dainas" saimnieci. Ar Turaidā gaidāmo pasākumu programmu var iepazīties šeit.

"Ir paaudze, kam "Osiris" saistās ar brīvību, neatkarību, pieaugšanu, mājām, pirmo balzamu ar kolu, pēdējo oficiālo cigareti iekštelpās un dejām uz galdiem. Šis stāsts lielā mērā ir tieši par viņiem. Un par Andreju Žagaru, kurš nenoliedzami bija un joprojām ir "Oziris" sirds," tā grāmatu "Oziris. Sākums" ievada Anete Konste, kura pati noteikti nepieder tai paaudzei, kurai "Oziris" bija tā brīvības un neatkarības vieta. Viņa ir jauna. Tagad viņa ir uzklausījusi atmiņu stāstus (arī pretrunīgus), lasījusi 90. gadu presi ar ēdienu, viesu un kokteiļu aprakstiem (tādu vairs mūsdienu Latvijas presē nav), papētījusi arī dažus dokumentus un, protams, ēdienkartes. Anete Konste atbild, ka, protams, viņa ir bijusi "Ozirisā", bet grāmatas dizaina autors Ģirts Reiniks gan tikai tagad esot aizgājis, taču grāmatas apvāks ir precīzs trāpījums. Kāpēc no daudzajiem Andreja Žagara restorāniem izdzīvoja tieši šis? Ko 90. gadu realitātē nozīmēja ledus? Kāpēc putekļusūcēju bija jāved no Šveices? Kāpēc viesi atdauzīja kājas? Kas ir "binoklis"? Kas ir Aivara Vilipsōna mīļākais ēdiens? Kāpēc Edīti Piafu nevarēja spēlēt no rīta? Šie un daudzi citi jautājumi tiek atbildēti vai arī atstāti bez skaidrām atbildēm, jo katram ir tiesības strīdēties par grāmatā aprakstīto. Tāpat kā domās pievienot grāmatas tekstam un fotogrāfijām paša piedzīvoto Lāčplēša un Krišjāņa Barona ielas stūra telpās. Anete Konste "Oziris. Sākums". Ideja - Katrīna Jaunupe. Izdevis fonds „Mākslai vajag telpu". Raidījumu atbalsta:

Turaidas muzejrezervāts ir vieta, ko daudzi atceras no skolas ekskursijām, bet vēlākos gados ne vienmēr atgriežas, jo varbūt šķiet, ka pils tornī jau reiz uzkāpts un Dainu kalna skulptūras jau redzētas. Turaidas muzejrezervāta jaunā vadība apņēmusies veicināt biežāku vietējo tūristu atgriešanos, rosinot atklāt sev Turaidu ne vien kā Latvijas bagātās vēstures un kultūras izziņas vietu, bet arī kā plašu dabas teritoriju ar pastaigām pieejamu meža parku, 16 dīķiem un pašiem savu dabas bagātības vēstnesi – lapkoku praulgrauzi. „Lielais magnēts, protams – kā iziet cauri, tā dodas uz pili. Bet, kad tu viņiem sāc rādīt, ka mums ir vēl arī teritorija uz otru pusi…” Turaidas muzejrezervāta direktore Jolanta Borīte vedina doties ārpus jaunās muižas pārvaldnieka ēkas, kurā esam tikušās uz sarunu, lai savām acīm pārliecinos par lielo dabas plašumu, ko vairums apmeklētāju nepamana, jo uzreiz aiziet otrā virzienā uz Turaidas pili. „Mēs ar kolēģiem mēdzam aicināt arī savu radinieku ģimenes ar dažāda vecuma bērniem un apzināti sakām: izstaigājiet! Piemēram, mana māsīca, kura ar bērniem daudz braukā pa dažādām Eiropas vietām, saka: jā, es te pēdējoreiz biju skolas laikā! Tad viņi mēģināja piepildīt dienu šeit un teica: bet te tak nemaz nevar vienā dienā visu izstaigāt!” Saulgrieži Turaidas muzejrezervātā pēdējos gados vairs nav svinēti, un pašlaik Jāņukalnā zied pļava līdz viduklim. Pārdomu ir daudz, bet arī konkrētu ideju Jolantai Borītei netrūkst. Pieredzējusī kultūras menedžere Turaidas muzejrezervāta vadībā ir pusgadu. Pārnākusi, kā pati saka, „no Gaujas otras puses”, jo iepriekš vadīja Siguldas novada Kultūras un tūrisma centru. Kopš Turaidas muzejrezervāta vadību atstāja tā dibinātāja Anna Jurkāne, tas vairākus gadus bija bez direktora. Borīte savu piecu gadu termiņu sākusi ar lielu enerģiju un dinamisku darba tempu. Vēlāk ar Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītības nodaļas vadītāju Guntu Zaķīti dodamies no ieejas lejup pa kalnu, lai klātienē apskatītu mazāk zināmo meža parka teritoriju, kas pastaigām kļuva pieejama tikai pirms dažiem gadiem. Aizsargājamo lapkoku praulgrauzi Turaidas muzejrezervātā savulaik palīdzēja atklāt pazīstamais dabas aizsardzības eksperts Viesturs Lārmanis. Ciešāka sadarbība ar skolām ir viens no virzieniem, ko uzņēmusi Turaidas muzejrezervāta jaunā vadība. Jolantu Borīti papildina Sadarbības projektu vadītāja Sandra Ķirule, kura ar Turaidas muzejrezervātu bijusi saistīta jau kopš 1990.gada, bet pēdējos gadus strādājusi Siguldas pašvaldībā. Dainu kalnam šovasar apritēs 40: tas tika atklāts Krišjāņa Barona 150. jubilejas gadā. Bet bērnus un jauniešus Turaidas muzejrezervāts iesaista arī suvenīru ideju izstrādē, aicina zīmēt pastkartes un nesen izveidojis šai auditorijai domātu mājaslapu „atklajturaidu.lv”.  Ilgus gadus Turaidas muzejrezervāts lepojās ar Latvijas apmeklētākā muzeja statusu. Pēc Covid pandēmijas trieciena tas savas pozīcijas atgūst lēnāk, arī lielā ārvalstu tūristu īpatsvara dēļ, kas sarucis līdz ar Krievijas karu Ukrainā. Tomēr pērn apmeklētāju skaits atkal pieaudzis par ceturto daļu, ļaujot atgriezties apmeklētāko muzeju četriniekā. Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītības nodaļas vadītāja Gunta Zaķīte stāsta, ka šogad redz ievērojami vairāk gan Āzijas tūristu, gan rietumeiropiešus. Pēc dažiem gadiem te, visticamāk, ziedēs un smaržos vēl vairāk, jo Turaidas muzejrezervāta tuvākajos plānos ir atjaunot vēsturisko muižas dārzu jaunās pārvaldnieka ēkas abās pusēs. Tā izveide būs Kultūrvides apsaimniekošanas speciālistes Gitas Dālderes pārziņā. Darbi ap pārvaldnieka māju sāksies jau šovasar, un tuvākajos plānos muzejam ir arī vairāku vizuāli novecojušu ekspozīciju atjaunošana. Viduslaiku pils centrālajā tornī šoruden atklās multimediālu Roberta Rubīna un Didža Jaunzema veidotu ekspozīciju par pili astoņos gadsimtos. Bet ar to plāni nebeidzas. Turaidas muzejrezervāta gada budžets ir apmēram divi miljoni eiro, no kā puse jānopelna pašiem. 58 hektārus plašajai teritorijai ar 22 ekspozīcijām vajadzību ir daudz, bet direktore Jolanta Borīte un viņas kolēģe Gunta Zaķīte, kura ar muzeju saistīta jau vairāk nekā 30 gadu, uz nākotni raugās ar optimismu. Jau jūnija beigās Turaidas Dainu kalnā tradicionāli izskanēs folkloras festivāls „Baltica”, jūlijā tiks svinēta Dainu kalna četrdesmitgade, bet 6. septembrī, Ozolu dienā, tiks atklāta jauna ekspozīcija Turaidas muzejrezervāta meža parkā. Muzejs ar savu krājumu šogad iesaistīsies arī „Grāmatai 500” norisēs un par sevi sola atgādināt arī Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālā.

In this week's episode of Wise Kracks, Bill Krackomberger and Jon Orlando discuss live from Super Book. They dive into the Barona casino and reflect on their time at the Playboy Mansion before shifting to the importance of waitress recognition in the casino world. The guys also touch on casino management practices, the growing influence of WagerWire in the sports betting community, and break down some bets strategies for the Sweet 16 in March Madness. They wrap up with a look at how to secure Masters tickets for one of the biggest events in golf.00:00 Super Book04:00 Blackjack Machine08:00 The Wynn14:00 Barona16:00 Playboy Mansion21:00 Waitress Recognition24:00 Casino Management28:00 WagerWire35:00 Masters Tickets

Kad pirms trim gadiem sākās Krievijas pilna mēroga karš Ukrainā, iespēju jelkā palīdzēt ukraiņiem meklēja daudzi. Krišjāņa Barona muzejs Rīgā kļuva par vienu no vietām, kur dzimteni pametušie ukraiņi varēja satikties, neformālā gaisotnē spert pirmos soļus latviešu valodā un iepazīt Latviju caur kultūru un tradīcijām. Šo misiju muzejs turpina arī pašlaik, pulcējot ukraiņus uz sarunvalodas klubu un rīkojot kopīgas ekskursijas, kuru kulminācija būs kopīga Jāņu svinēšana Piebalgā. „Tā ir abpusēji bagātinoša pieredze,” saka muzeja direktors Andris Ērglis. Krišjāņa Barona muzejs otrdienas vakarā dūc kā bišu spiets. Vairāk nekā divdesmit ukraiņu mazās grupiņās diskutē par latviešu tradīcijām. Un dara to latviešu valodā. Šādā sarunu formā, caur smiekliem, muzeja direktoram Andrim Ērglim un vienam otru iedrošinot, Barona muzejs īsteno jau ceturto projektu ar mērķi palīdzēt ukraiņu bēgļiem Latvijā justies mājīgāk. Reizēm viņi kopā pat uzdzied. Krišjāņa Barona muzeja direktors Andris Ērglis atceras, ka pirmie pasākumi ukraiņu atbalstam notika jau tūlīt pēc kara sākuma, kad visi meklēja, kā palīdzēt. Trīs gadu laikā Krišjāņa Barona muzejs īstenojis jau četrus pašvaldības un Eiropas Savienības atbalstītus projektus – „Dārtas skola” aicināja ciemos ukraiņu ģimenes, „Krišjāņa skola” uzrunāja tieši ukraiņu jauniešus, pēc tam sekoja projekts „No Jāņiem līdz Ziemassvētkiem”, kas iepazīstināja ar gadskārtu tradīcijām, stāsta Andris Ērglis.

Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis. 1729. gadā Vecķeipenes muižā piedzima Gustavs Emanuels fon Veismanis, kurš kļuva par Krievijas impērijas armijas inženieri. 18. gadsimta otrajā pusē viņš vadīja dambju izbūvi, kas regulētu Daugavas gultni no Ķengaraga līdz Daugavgrīvai. Daudzas no šīm hidrotehniskajām būvēm ir saglabājušās līdz mūsdienām. Darbu gaitā iegūdams ievērojamus līdzekļus, fon Veismanis iegādājās vairākas muižas, tostarp muižiņu mūsdienu Šarlotes ielā 3. Šo muižiņu fon Veismanis nosauca savas meitas vārdā – par Šarlotentāli. Kaut arī 19. gadsimta sākumā muižu savā īpašumā ieguva Rīgas daiļdārznieks un Ķemeru parka izveidotājs Heinrihs Vāgners, un turpmāk to sauca par Vāgnera muižu, Šarlotentāles nosaukums saglabājās pašam rajonam. Pašu Šarlotes ielu izveidoja 19. gadsimta sākumā, nosaucot to par Lēģeru ielu jeb Palesādu ielu. Gan Lēģeru, gan Palesādu ielas vēsturiski Rīgā bijušas vairākas. Šajā Lēģeru ielā ietilpa ne tikai mūsdienu Šarlotes iela, bet arī Matīsa iela līdz pat Krišjāņa Barona ielai. 1885. gadā no Lēģeru ielas daļas un no Trešās Ganību ielas izveidoja Šarlotes ielu. Trešā Ganību iela ir Krišjāņa Valdemāra iela, kuru atdalīja no Šarlotes ielas tikai 1954. gadā. Šarlotes iela saglabāja nosaukumu dažādās valstīs un politiskajās iekārtās, tomēr īsi pirms Atmodas 1985. gadā tā tika pārdēvēta par Lilitas Bērziņas ielu, bet piecus gadus vēlāk tai atjaunoja vēsturisko nosaukumu. 19. gadsimta vidū Vāgnera muižas vecajai ēkai blakus tika uzcelta vēl viena ēka. 1930. gadā to iegādājās Rīgas Tabakas fabrikas īpašnieks Karīms Samuels Maikapars. Kopš tā laika ēka pazīstama kā Maikapara nams un mūsdienās ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Vācu okupācijas laikā ēkā dzīvoja Rīgas lielvecākais Hugo Vitroks, bet PSRS okupācijas gados tā bija Baltijas kara apgabala komandiera Ovanesa Bagramjana rezidence. Vēlāk tā kalpoja augstu PSRS viesu izmitināšanai. Rīgas pils remonta laikā šeit rezidēja Latvijas prezidenti. Tagad Maikapara namā atrodas Japānas vēstniecība. Bet kā tad ar vēsturisko Šarlotes muižiņas ēku? Tā ir kļuvusi par studentu korporācijas "Latvija" mītnes vietu.

En El Gran Musical conversamos con María José Barona, Psicóloga, sobre el cómo cuidar la salud mental en estas fiestas de fin de año.

Hi everyone!While they had a TTO at Ölkemi in Stockholm, we had a chance to sit down with Diogo Matos from Fábrica cerveza Barona. Here's our fantastic talk with the Brewer/Sales Manager/Archaeologist!Enjoy! Get bonus content on Patreon Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Llamamos a la autora colombiana #MargaritaCuéllarBarona para que nos hablara acerca de su segunda novela, #Devientoydesal (#Tusquets), un telar de relaciones humanas desde la perspectiva femenina y familiar- y como ya nos demostró, también desde la perspectiva del tejido y del bordado. --- Support this podcast: https://podcasters.spotify.com/pod/show/paredropodcast/support

Dažkārt sarežģītu vēstures procesu ir vieglāk izprast caur viena cilvēka dzīvesstāstu, kādas mazas vietas vēstures izpēti vai kādu ļoti lokālu notikumu. Šī "mazo" lietu un cilvēku vēsture kļūst aizvien populārāka. Kāpēc nepieciešama mikrovēsture un kāpēc neiztikt bez lielo notikumu pārzināšanas? Ierasts, ka vēsturi uzlūkojam un arī mācāmies, par pamatu ņemot lielus un nozīmīgus notikumus - kara sākuma un beigu gadadienas, izcilu līderu biogrāfijas, revolūcijas un jaunu prasmju apgūšana. Tie ir tikai daži no pieturas punktiem mūsu izpratnē par aizgājušā laikmeta liecībām. Bet vēsture ir arī tas, par ko neraksta slavenu cilvēku dzīvesgājumos un kas neatspoguļojas lielvalstu politiskajās norisēs. Kā un vai ikviens raksta vēsturi ar savu dzīvi, darbu un attiecībām ar citiem? Kas ir tas, kas vēsturnieku uzmanības lokā nonāk kā “mikrovēsture” jeb aizgājušojo laiku “vienkāršā dzīve” par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieki: Kaspars Zellis, Latvijas Universitātes (LU) Humanitaro zinātņu fakultates Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un Ēriks Jēkabsons, LU Vēstures un arheoloģijas nodaļas profesors. Mazo lietu stāsti par lielām personībām Ko šīs mazās lietas pavēsta par lielām personībām, cik daudz tās interesē muzeja apmeklētājus un kādu informāciju sniedz pētniekiem. Krišjāņa Barona muzejā kopā ar muzeja vecāko speciālistu Andri Ērgli skatām Dainu tēva pašdarināto spieķi, Dārtas Eņģeles austo segu un citas Baronu dzimtas lietas.  Ja runājam par folkloristu un publicistu Krišjāni Baronu, tad, protams, zināmākā lieta ir Dainu skapis, kas gatavots 1880. gadā Maskavā pēc Barona zīmētām skicēm un tagad ikviens to var aplūkot Latvijas Nacionālajā bibliotēkā līdzās Retumu krājumam, bet muzejā ir vairākas, pirmajā mirklī pēc skata necilas lietas, kas pavēsta daudz gan par pašu Dainu tēvu, gan viņa ģimeni. Piemēram, Baronam paticis gatavot no koka daudz sadzīvē lietojamas mantas - drēbju pakaramos, spieķus, rakstāmspalvas, lineālus.

Send us a textUnlock the secrets to securing your startup in our latest episode with Kevin Barona, founder and CEO of Cycore Secure. Gain invaluable insights as Kevin shares his entrepreneurial journey and the motivations that drive him beyond mere financial success. Discover why creating genuine value is a magnet for business success and how early and mid-stage companies can navigate the complexities of cybersecurity compliance to land large contracts.As we navigate through the current landscape shaped by COVID-19, Kevin emphasizes the heightened necessity for robust cybersecurity measures, regardless of company size. Learn how small businesses and large organizations alike are grappling with the challenges posed by remote work and the escalating importance of protecting sensitive information. Understand why achieving certifications like SOC 2 and ISO 27001 is critical for establishing trust with potential customers and overcoming the hurdles to 100% cybersecurity compliance.Dive deeper into the human element of cybersecurity, where even the most secure networks can be undermined by human errors. Kevin sheds light on the importance of fostering a cyber-safe culture, effective governance, and thorough documentation. Moreover, we explore the dynamic nature of security systems, including the dual role of AI and the importance of both cloud and local backups for data preservation. This episode is a must-listen for any business leader aiming to stay ahead in an increasingly digital world.Follow Kevin at ...https://www.cycoresecure.io/Linkedinhttps://www.linkedin.com/in/kbarona/Twitterhttps://x.com/kevbaronaIf you want to be a guest on my podcast, join PodMatch by clicking on the provided linkhttps://www.joinpodmatch.com/politically-high-techSupport the showFollow your host atYouTube and Rumble for video contenthttps://www.youtube.com/channel/UCUxk1oJBVw-IAZTqChH70aghttps://rumble.com/c/c-4236474Facebook to receive updateshttps://www.facebook.com/EliasEllusion/Twitter (yes, I refuse to call it X)https://x.com/politicallyht

Rafa Latorre entrevista a Francisco Barona, de la Bodega Francisco Barona.

En este episodio, recibimos nuevamente a Ivan Barona, Chief Financial Officer en FINSUS, una de las SOFIPOs más destacadas en México. Durante nuestra conversación, hablamos acerca de los activos alternativos y la crucial importancia de la diversificación en las inversiones. Ivan comparte valiosas recomendaciones sobre cómo invertir en SOFIPOs, subrayando la necesidad de una sólida educación financiera. Ivan nos introduce en el concepto de las SOFIPOs, destacando sus diferencias con los bancos y otras instituciones financieras, así como los diversos productos y servicios que ofrecen. Destaca la cultura empresarial de Finsus, centrada en el cliente, la sostenibilidad de las tasas ofrecidas y la transparencia en el sistema financiero. Además, Ivan resalta la contribución de Finsus al crecimiento económico y cómo gestionan el riesgo para mantener una oferta competitiva. Para concluir, Ivan comparte algunas de sus lecturas más recientes y nos comparte sus hábitos personales. Destaca que su mejor inversión ha sido perseguir oportunidades y hacer las cosas con ganas.

Oggi a Cult: la rassegna "Alfabeto di PARCO" alla Barona, in nuovo spazio; a Reggio Emilia "Fotografia Europea" 2024; Antonio Bocola ospite del Trento Film Festival 2024; Saverio La Ruina in scena con "KR70M16 - Cutro" al Teatro Oscar DeSidera; la rubrica di classica a cura di Giuseppe Califano...

El Mundo De Cabeza - Xavo Barona, Pago con Celular más Seguro que Billetera by FM Mundo 98.1

Mundo Express - Valeria Barona, Equilibrio Nutricional Postnavideño by FM Mundo 98.1

El Mundo de Cabeza - Xavo Barona, Comercio Electrónico by FM Mundo 98.1

El Mundo de Cabeza - Xavo Barona, Pasarela de Pagos by FM Mundo 98.1

El Mundo de Cabeza - Xavo Barona, Beneficios de las Soluciones de Pago by FM Mundo 98.1

https://www.instagram.com/zurnalistapl/

È il King del rap italiano. Ebbene sì, Marracash è passato dal BSMT per una chiacchierata do grande ispirazione. Fabio Bartolo Rizzo, in arte Marracash, nato a Nicosia il 22 maggio 1979, dal quartiere di Barona in cui è cresciuto ha conquistato tutta Italia con il suo rap. Dopo una piccola parentesi con i Club Dogo, nel 2008 ha esordito come solista con l'album "Marracash" per Universal. Da lì un successo dopo l'altro. Da Brani come Badabum Cha Cha, Bastavano le briciole e La via di Carlito diventate pietre miliari della sua produzione musicale fino ad album tipo "Status", "Persona" e "Noi, loro, gli altri" che hanno segnato la storia del rap italiano.  Nel 2012 Fabio ha dato vita, seppur per breve tempo, a Roccia Music, l'etichetta discografica indipendente con cui ha scoperto e prodotto molti artisti adesso di enorme successo tra cui Achille Lauro e Sfera Ebbasta.  Profondo, passionale, sensibile e diretto, Fabio ha sempre messo tutto se stesso nei suoi testi. Gioie e dolori, denunce e battaglie, riflessioni e analisi. È questa trasparenza che ha fatto appassionare tutti alla sua musica consacrandlolo tra gli artisti della scena rap italiana più amati d'Italia. Uno status riconosciutogli anche e soprattutto dagli altri artisti che hanno voluto collaborare con lui. Uno fra tutti, Guè Pequeno con cui Fabio ha pubblicato lo storico joint album "Santeria".  Godetevi questa puntata piena di spunti di riflessione interessanti in attesa del Marrageddon, il festival ideato e diretto da Marracash per celebrare l'hip hop italiano su un palco mastodontico in due date, il 23 e il 30 Settembre, a Napoli e a Milano. Buona Visione! Learn more about your ad choices. Visit megaphone.fm/adchoices

On August 29th, 2015 Elijah Bear Diaz was dropped off at his home in El Cajon, California by his mother. The next day, Bear was nowhere to be found, and several important items were missing from his bedroom. Seven years later, no one has seen or heard from Bear Diaz. Join Mike and Gibby as they discuss the disappearance of Elijah Bear Diaz. Diaz is a member of the Barona tribe and received monthly payments from them. He used that money to buy a house. He was suffering serious complications from type 1 diabetes with which he had been diagnosed as a kid. Bear had a very loving relationship with his mother who took care of him due to his ailments. She knew when she didn't hear from Bear that something was not right but she's still searching for answers to his disappearance. You can help support the show at patreon.com/truecrimeallthetime Visit the show's website at truecrimeallthetime.com for contact, merchandise, and donation information

On this episode I'm joined by Kevin Barona, a tattoo artist from South Florida. Kevin' story is fascinating - from thinking tattooing wasn't for him because it was for "cool people" to his realization that it's painting on skin to an addiction that took him on a roller coaster for a few years. He was very open during our conversation and shared valuable insight that will help anyone going through something similar. Connect with Kevin on Instagram: @kvn.barona --- Send in a voice message: https://anchor.fm/tattoo-wealth/message

La golpiza que le propinó Juan Fernando Barona a su expareja ha causado un rechazo generalizado.See omnystudio.com/listener for privacy information.

Stefan was travelling again and he visited the island of Sao Miguel in the Azores island chain as well as Lisbon, Portugal. Of course, this means he brings back some beers to try. Sao Miguel is the only place in Europe that grows tea and pineapples. The pineapple plantations are all hothouse based which creates smaller and sweeter fruit. They aslo create a pineapple beer called Ceveja de Ananas 1864. It's fruit beer which is a fun entry into the beer world. In Lisbon in a back alley there is a beer bar called Outra Lado. It's a great craft beer bar with lots of options.  Every year they team up with a brewery to releaes their anniversay beer. Barona Outra Lado Third Anniversary Barrel Project is a bourbon barrel aged imperial stout.

This Labor Day weekend, the Barona Band of Mission Indians will hold their 50th annual powwow celebration. The three-day event is free, and will feature dances, drum performances, traditional foods and vendors. Lauren J. Mapp covers indigenous communities for the Union-Tribune.

Dr. Mike returns, with trip reports from:  Barona;  Jamul;  Harrah's Southern California;  Rolling routines;  MGM Springfield

Mundo Express - Valeria Barona, Alimentos para Superar el Covid by FM Mundo 98.1

The Info Booth Ladies are back and ready for another season of laughter and learning about the best state fair in the country!Click here  for the link to our Patreon page - you can support the show & help us make more episodes of the Info Booth Ladies podcast! Thank you!Please find us on Instagram at: @infoboothladiesAnd Facebook at: @infoboothladiesWe'd love to hear from you! Send us an email at: infoboothladies@gmail.com---------We hope this podcast helps get you excited for the 12 best days of the year! Thanks for listening!Info Booth Ladies is an unofficial podcast - all views expressed are our own, and we do not speak on behalf of the Minnesota State Fair.---------Our theme song was written and performed by Sarah Morris! (Isn't it awesome?!)Please find her at www.sarahmorrismusic.com or on Instagram at @sarahmorrismusic

Claudia Barona es una emprendedora con una gran habilidad para desarrollarse con las personas y establecer contactos. Caludia y su esposo desarrollaron un emprendimiento sostenible, con la creación de platos biodegradables que contienen semillas y permite la formación de nuevas plantas. Esto le ha permitido ser merecedores de diversos reconocimientos a nivel mundial. Suscribete y Visitanos en: www.RecetaDelExito.com Apple Podcast (iTunes):  https://apple.co/2Igcnoh Listo para Crear tu Podcast?  www.CursoDePodcastGratis.com Twitter Handle:  @alexdalirizo Facebook Page:  https://www.facebook.com/recetadelexito/ RDExito:  http://recetadelexito.com Instagram:  https://www.instagram.com/alexdalirizo/ Stitcher:   https://www.stitcher.com/s?fid=508313&refid=stpr Spotify:  https://spoti.fi/3cmJqVs

The past two years have been nothing short of a hot mess express - could things finally be looking up for all of us? On this week's episode, Jules and Lex are hanging out with Chanelle Barona of The Wayfinder's Path to discuss what the stars have planned for us in early 2022. While it's been a wild ride, it seems like there's much to look forward to. Interested in doing a deeper dive into your birth chart or figuring having your tarot read? You can reach out to Chanelle at: Instagram: @thewayfinderspath We want to hear your hopes and goals for 2022! Leave us a voicemail at: 707-892-0401 To keep up with The Peony, be sure to follow us at: Instagram: @thepeonypodcast Twitter: @thepeonypodcast Tik Tok: @thepeonypodcast Want to support the show? We're on Patreon! --- Support this podcast: https://anchor.fm/the-peony-podcast/support

Hoy, Kate y José conversan con Angélica María Sánchez Barona, doctoranda en African and African American Studies en la Universidad de Harvard sobre una figura de una mujer afrodescendiente, que hace parte de un pesebre quiteño. Actualmente se encuentra en el Museo Casa Mosquera, de la ciudad de Popayán, Colombia (s. XVIII). 

Cinematographer Barry Berona and I reunited after decades and we had a blast chatting all things commercials. His versatile, award winning commercial work extends to many sub-genres including automotive, tabletop, and beauty for such recent clients as, Google, PGA & GolfTV, Nike, Subaru, Toyota, GM, Ford, Renault, Mitsubishi, Harley Davidson, Sony, US Navy, Snickers, Honda, Coors, Priceline and Pure Michigan Tourism. He recently lensed the acclaimed Superbowl spot for Dannon/Oikos Yogurt featuring John Stamos. Check out some work I've posted at www.jordanbrady.com and even cool BTS. My online Commercial Directing Masterclass celebrated one year of helping filmmakers globally and has received 100% 5 star reviews. Did I mention the free filmmaker consultation call upon completion? Join show editor Jake Brady on his new Patreon! A mere $2/month gets you BONUS content not heard in the show!! Get a $75 discount on Masterclass, free T-shirt and consultation calls w me, go to  https://www.patreon.com/respecttheprocess and show your love for the show. Join and be a part of our monthly Private Q&A via Zoom. Patreon patrons only. Commercial Directing Bootcamp is SOLD OUT for May 22, 2021 in LA. Next is August 28th, in LA and seats are now open. Check out the new Commercial Filmmaker Mega Bundle for serious mentoring and career growth. Thanks, Jordan This episode is 62 minutes and sponsored by Oso Delicious Hot Sauce, the hot sauce made by bears. Flavorseeker Fun Pak's ship Friday's at 3pm. My cult classic mockumentary, "Dill Scallion" is online so I'm giving 100% of the money to St. Jude Children's Hospital.