Podcasts about kokneses

Kokneses tūrisma informācijas centrā nesen atklāta ceļojošā izstāde "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100". Izstādes nākamās pieturvietas gada garumā papildinās arī lekcijas dievturības vēsturē. Kā pirmās Latvijas valsts laika dievturi atšķiras no šīs dzīvesziņas piekopējiem mūsdienās? Kādas pēdas dievturība atstājusi Latvijas mākslā un literatūrā?  Saruna ar izstādes veidotājiem un dievturiem – Uģi Nasteviču, Andreju Broku, Lindu Skoromko, reliģiju pētnieci Agitu Misāni, filologu un folkloristu Ingu Barovski. Sveicināti, labi ļaudis! Tas ir dievturu ierastais sveiciens, ar kādu Latvijas Dievturu sadraudze vēršas arī pie jaunizveidotajā mājas lapā "Dievturībai – 100" ienākušajiem. Viens no dievutrības simtgades godināšanas pasākumiem ir ceļojošā izstāde "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100", janvāra mēnesī tā skatāma Kokneses tūrisma informācijas centrā. Izstādi atklāj tās kurators Uģis Nastevičs, runas turpina patreizējās Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis, izstādes iekārtotājs Andrejs Broks. Gada garumā izstāde turpinās savu ceļu uz Madonas novadpētniecības un mākslas muzeju, Isnaudas kultūras namu Ludzas novadā, Franča Trasuna muzeju Rēzeknes pievārtē, Valmieru, Smilteni, Talsiem. Rīgā tā būs skatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un Strazdumuižas Latvijas Neredzīgo bibliotēkā. Novērtējama ir dievturu gatavība sarunāties ar plašāku sabiedrību. Izstāde “Dievturībai – 100” ar savu stāstu uzrunās ārzemju tūristus novadpētniecības centros, cilvēkus ārpus lielajām pilsētām muzejos, iespējams, dosies pie latviešiem ārpus Latvijas. Izstāde iekārtota ierasti – ir vitrīnas, planšetes ar tekstiem. Taču iekārtojumā piedomāts, lai tā būtu sasniedzama arī cilvēkiem ratiņkrēslā, piedomāts pie taktilajām sajūtām, kas svarīgas cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Vairums eksponātu ir taustāmas un šķirstamas oriģinālo priekšmetu kopijas. Raidījumā ceļvedis izstādē "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100" ir Uģis Nastevičs, vispirms viņš ved pie izstādīta Latvju dainu sējuma un kokles. Kokle ir īsta, Riharda Valtera veikts Piltenē atrastas kokles atdarinājums. Latvju dainu sējums gan neierasta izmēra - tā ir šķirstīšanai izgatavota kopija. Interneta vietnē „Dievturībai – 100”  var atrast ceļojošās izstādes dažādus rakstus, un arī informāciju par pavadošajiem pasākumiem. Lekcija par mezglu rakstiem Madonā 8. februārī. Turpat 23. februārī Rihards Valters stāstīs par jau pieminēto Piltenes kokli, kuras atdarinājumu viņš izgatavojis. Izstādas atklāšanas runās izskanēja, ka ceļojošā izstāde ir arī veids kā dievturiem pašiem papildināt zināšanas dievturības vēsturē. Jāatzīstas, ka tas jādara arī man. Ielūkojoties ziņu avotos, lasu, ka LR Garīgo lietu pārvalde apstiprināja Ernesta Brastiņa iesniegto „Latvijas Dievtuŗu Draudzes” izveides pieteikumu 1926. gada 26. jūlijā. Kādu simtgadi tad īsti svinam šogad? Tā ir dievturības vārda simtgade. Ar ceļojošo izstādi "Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100" dievturi sākuši rakstīt latviskās reliģijas simtgades vēsturi. Izstādes stāsts veidots kā lepošanās, kā uzvaras stāsts. Viens no kulminācijas brīžiem ir ikoniskā fotogrāfija, kurā 1988. gada 11.  novembrī aktieris un arī dievturis Ēvalds Valters uzvelk sarkanbaltsarkano karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī. Rīgas pils bija vieta, kur deviņdesmitajos notika dievturu svētrīti.

Stāsta arhitekts Pēteris Venckovičs Apbrīnojami, ka tikai kādus desmit gadus kopš Latvijas valsts dibināšanas un postošā pasaules kara Latvijas valsts uzskata par vajadzīgu un iespējamu atzinīgi novērtēt Latvijas Universitātes un tās profesoru lomu un ieguldījumu Latvijas izaugsmē ar zemes piešķīrumu iecienītā atpūtas vietā Koknesē. Pēc agrārreformas Bilstiņu muižas zeme tika sadalīta nelielos zemes gabalos, kurus piešķīra Universitātes mācībspēkiem vasarnīcu celšanai. Ēkas uzcēla tikai pieci profesori: valodnieki Jānis Endzelīns, Anna Ābele, Ernests Blese un  inženieris elektroķīmiķis Ernests Dišlers, kura brālis jurists Kārlis Dišlers jau bija iegādājies pašu Bilstiņu muižas dzīvojamo ēku. Lai arī jaunie īpašumi sagādāja to īpašniekiem ne mazums rūpju un izdevumu, tomēr bija brīnišķīgi vasarās uzturēties pussalā pie paša Pērses ūdenskrituma - tik lieliskā vietā ar skatu uz lielo Daugavas loku un Kokneses pilsdrupām. Kādi tad izvērtās šo piecu intelektuāļu un viņu izloloto māju likteņi? Trīs no viņiem bija tie, kas 1944. gada 17. martā parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti, un tie bija: Ernests Dišlers, Ernests Blese un Jānis Endzelīns. Ja brauksiet ekskursijā uz Bilstiņiem, tad pirmā vēsturiskā māja būs Ernesta Dišlera "Kalnsētas". Tolaik bija iegādājami tā saucamie paraugprojekti, kurus vēlāk, 1939. gadā, Hipotēku banka apkopoja un izdeva grāmatā "Norādījumi mazēku būvētājiem". Izskatās, ka arī šī ēka ir veidota, pamatojoties uz šādu divstāvu ēkas paraugprojektu. Staļina laikā Ernests Dišlers tika pazemināts no profesora par docentu un 1952. gadā aizsūtīts pensijā. Viņš mira Rīgā 1966. gadā un ir apglabāts Rīgas Meža kapos. Nākamā vēsturiskā māja, ko redzēsiet, būs no radzēm būvētā Bilstiņu muiža, ko 1632. gadā cēlis Kornēlijs Bilšteins – Kokneses pils un kara pārtikas noliktavas grāmatvedis. To 1928. gadā nopirka Ernesta brālis jurists Kārlis Dišlers – profesors, politiķis, rakstnieks un Rīgas pilsētas Domes un Saeimas deputāts, kurš mājai deva vārdu "Sauleskalns". 1941. gada 14. jūnijā kopā ar sievu izsūtīts, viņš pēc septiņiem gadiem atbēga uz Latviju, dzīvoja Siguldā, līdz 1949. gada beigās atkārtoti tika apcietināts un 1950. gadā izsūtīts uz Sibīriju. Miris 1954. gadā Poļevojes ciemā Krasnojarskas novadā. Viņa "Sauleskalns" pa to laiku piedzīvoja grūtas dienas. Tur bija iekārtots kaut kāds kantoris, viss izdemolēts. Tagad senā ēka ir Vijas Beļēvičas ģimenes īpašumā. "Sauleskalna" dārzā ir saglabājušās drupas no lapenes, kurā 1822.gadā ceļodams no Daugavpils atpūties ķeizars  Aleksandrs I. Tuvāk Pērses ragam atrodas valodnieka, tulkotāja un filoloģijas zinātņu doktora Ernesta Bleses celtā māja "Laimoņi". Pēc nepārbaudītām ziņām tā ir vienīgā no kolonijas mājām, kuru varētu būt projektējis arhitekts Pauls Kundziņš. Ernests Blese, kurš ir arī viens no Latvijas Universitātes dibinātājiem, 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, un kopš 1946. gada bija ārkārtas profesors Maincas universitātē un slāvu valodas profesors Germersheimas augstskolā. Miris 1964. gadā Germersheimā. Māju šobrīd apsaimnieko viņa mazdēls Kārlis Blese. Arī tuvākā kaimiņiene – vasarnīcas "Guja" saimniece, valodniece, Endzelīna tuva kolēģe, eksperimentālās fonētikas pamatlicēja Anna Ābele – atstāja Latviju 1944. gadā kopā ar brāli ārstu Pēteri Ābeli, kurš ar vērienīgu ziedojumu ir izveidojis fondu Annas Ābeles piemiņai filoloģijas pētījumu veicināšanai. Šī fonda balvu saņēmusi arī Vaira Vīķe-Freiberga, Velta Rūķe-Draviņa un citi. Veselības dēļ atteikusies no vilinošā uzaicinājuma strādāt Hārvardas Universitātē, viņa vēl turpināja publicēties zinātniskajos žurnālos. Mirusi 1975. gadā. Viņas urna glabājas trimdas latviešu Katskiļu kapos Ņujorkas štatā. Annas Ābeles piemiņu glabā viņas vasarnīcas neparastais vārds "Guja", ko valodniece veidojusi no vārda "gūt" un viņas stādītā tūja, kura dēstīta kopā ar filoloģijas un filozofijas studentu akadēmiskās organizācijas "Ramave" biedriem. Viņas māja, iespējams, tapusi pēc tā paša tipveida projekta ierosmes, kā "Kalnsētas", tomēr tai piemīt (iespējams, saimnieces inspirēti) daudz "art deco" stila vaibstu gan logu un balkona durvju formās, gan krāsainajos fasādes koka dekoros. Tie piešķir kubveida mājiņai īsta stila šarmu. Mājas liktenis tipisks pašvaldību pārņemtajām trimdā aizbraukušo ēkām: tajā tika iemitinātas trīs no Sibīrijas atgriezušās ģimenes, kurām bija liegts atgriezties savās mājās. Jaunie īpašnieki māju nopirka no Annas radinieces ārstes Auroras Ābeles pēc 90. gadu restitūcijas. Pretstatā Annas Ābeles "Gujai", tuvākā kaimiņa valodnieka Jāņa Endzelīna "Nāka" (no darbības vārda "nākt") veidota tik askētiski, cik vien iespējams. Tas atspoguļojas pat interjerā. Visas mēbeles ir nekrāsoti galdnieka rokas darinājumi. Guļamistabā - tipiska niķelēta metāla gultiņa, nav pat īpaša rakstāmgalda. Viņš bija vienīgais no pieciem, kurš dzīves pēdējos gadus pavadīja Koknesē līdz pat savai nāvei 1961. gadā. Viņa pēdējais lielais darbs "Latvijas vietvārdi" bija radīts pie vienkārša koka galda zem vientuļas neapklātas spuldzītes. Bez ēdamistabas krēslu komplekta vēl tikai grāmatas. Vārdnīcas. Un veranda ar balkonu uz dienvidiem, uz Daugavu, uz pilsdrupām. Meitas Līvijas Endzelīnas gleznotajā portretā viņš redzams tieši tur.

„Beidzot mums ir brīnišķīga kultūrtelpa ar siltu un pasaules mērogā unikālu kupolu virs galvas. Šī noteikti cirka māksliniekiem būs iedvesma radīt un rādīt, un jau pavisam drīz gaidīsim uz pirmajām izrādēm atjaunotajā arēnā,” – šādiem vārdiem pērnā gada nogalē Rīgas cirks atgriezās Merķeļa ielā. Vēsturiskās cirka ēkas rekonstrukcijas pirmā kārta noslēgusies, bet 2023. gada sezonu var saukt par iesildīšanās sezonu, jo kamēr vēl nav tribīņu un arī pati arēna nav pilnībā iekārtota, šeit plānotas izrādes, kas var pielāgoties esošajai situācijai. Pavisam nesen arī Lielā Kristapa balvas tika dalītas Rīgas cirkā. Lai uzzinātu, kas vēl notiek aiz Rīgas cirka baltās ēkas mūriem Merķeļa ielā, uz cirku devusies kolēģe Agnese Drunka. Lai arī garāmgājējiem šķiet, ka Rīgas cirkā nekas nenotiek, to vēl joprojām renovē, tomēr izrādās, ka 1882. gadā celtajā ēkā notiek pamatīga rosība. No Merķeļa ielas puses pa sarkaniem metāla vārtiem cirka pasaulē ielaiž cirka pārstāve Zane Volkinšteine Izlodājusi cirka ēku no augšas līdz apakšai atgriežos arēnā, kur smaržo pēc koka, bet gaisā virmo metāla konstrukciju savienošanas skaņas –notiek intensīva gatavošanās izrādei. Te arī tiekamies ar cirka radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu, kurš nepavisam nav pārsteigts, ka garāmgājējiem joprojām šķiet, ka cirkā nekas nenotiek. Mārtiņš Ķibers teic, ka dara visu, lai cirks kļūtu par zīmolu, notikumu un vērtību Latvijas kultūrtelpā, tādēļ šobrīd aktīvi darbojas cirka skola ar tās vadītāju Marī Sanžarevsku priekšgalā: Kultūras rondo ciemojas Rīgas cirkā īpašā brīdī, jo nupat sākas cirka pavasara sezona, kad sarunai ar cirka radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu fonā starptautiski pazīstamais žonglieris Vess Pedens gatavojas krāšņai žonglēšanas izrādei „Amerikāņu kalniņi”. Viņu dēvē par žonglēšanas Mocartu Cirka arēnā viņu pamanu acumirklī – koši sarkanas bikses, ziedu ornamentu t kreklā, mati rozā krāsā, tāds izrādei gatavojas starptautiski pazīstamais žonglieris Vess Pedens, kurš atzīst, ka viņš ar nepacietību gaida savu uzstāšanos Rīgas cirkā. Vesa Pedena izrāde „Amerikāņu kalniņi” solās būt vienlaikus sentimentāls un trakulīgi moderns garš ceļojums žonglēšanas pasaulē. Tā laikā cirka mākslinieks izmantos bumbiņas, lokanas caurspīdīgas caurules, kas amerikāņu kalniņus iztulkos žonglēšanas valodā. Vesa Pedena žonglēšanas izrādes Rīgas cirkā būs jau no šodienas līdz 11. martam, bet pēc tam marta beigās un aprīļa sākumā Rīgas cirkā viesosies Beļģijā bāzēta cirka mākslinieku apvienība „Familiar Faces” ar izrādi „Surface” jeb „Virsma”, kas būs pāru akrobātika uz ūdens klātas virsmas. Rīgas cirka jaunumiem var sekot līdzi cirka mājas lapā. Un apsveicam cirku ar nule kā iegūto pirmo vietu Būvniecības gada balvas nominācijā „Koka būve”, kur bija liela konkurence un, izrādās, piešķirtas divas pirmās vietas – Rīgas cirka kupola izbūvei un daudzfunkcionālajai ēkai Likteņdārzā, Kokneses novadā.

Vīriešu valstsvienības spēļu priekšvakarā “Basketstudijā 2+1” aicinājām Andreju Gražuli – vienu no četriem basketbolistiem, kurš 2023. gada Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas ciklā piedalījies visās 14 spēlēs un gatavojas būt ierindā arī piektdien, 24. februārī, Bursā spēlē ar Turciju un pirmdien, 27. februārī, “Arēnā Rīga” cīņā ar Grieķijas vienību.   Runājām par: - valstsvienības februāra modeli un debitantu iesaisti; - vēlmi uzvarēt katrā spēlē, neskatoties turnīra tabulā; - Kokneses puikas ceļu līdz lielajam basketbolam; - soļotāja pieredzi un iejušanos Ventspils basketbola sistēmā; - Eiropas U20 čempionāta sudrabu un pāreju uz pieaugušo basketbolu; - atlētismu un basketbola iemaņām; - valstsvienības ieskrējienu priekškvalifikācijā un lūzuma spēlēm ar Beļģiju; - ikdienu Itālijā un mērķiem 2023. gada vasarā. 45 minūtes ar vienu no Latvijas valstsvienības stabilajām vērtībām!

Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības vēsturniece Zita Pētersone  Īpašais Līgo karogs, kas ir viens no Dziesmu un deju svētku īpašajiem simboliem un Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā nonācis 1940. gadā, savulaik tika īpaši darināts Pirmajiem vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. Karogs tika izgatavots Leipcigā, un tam bija vairāki autori. Kā uzskatīja gleznotājs Romis Bēms, viens no karoga meta iespējamiem autoriem esot bijis komponists, mūsu himnas "Dievs, svētī Latvija!" autors Kārlis Baumanis. Karogā ir attēlots Vaidelotis, kas uz Līgo dievietes pavarda ziedo ozola zaru. Dieviete Līgo tiek uzskatīta par līksmības, dziesmu un jautrības dievieti. Karogs ir poētisks veltījums tieši viņai. Vairoga formā veidotais karogs šūdināts no gaiša zīda; to ierāmē samtaini sarkans brokāts. Pie karoga - vairākas zelta brokāta bārkstis. Pirmo reizi Līgo karogs sabiedrībai tika atrādīts 1873. gada 26. jūnijā, kad tika atklāti Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki: šis karogs tika svinīgi iznests pēc atklāšanas koncertā pirmoreiz publiski izskanējušās Kārļa Baumaņa komponētās dziesmas "Dievs, svētī Latviju!". Šo notikumu skaisti apraksta Matīss Kaudzīte, kas toreiz šos svētkus piedzīvojis klātienē: "Karogu iznesa, atskanot Riharda Vāgnera "Tanheizeram". Atvērās Lielās zāles durvis un tika ienests jauns svētku karogs. Vispirms nāca deviņi goda sargi ar sarkanām krūšu lentām, un viņiem sekoja deviņas Rīgas kundzes - karoga dāvinātājas. Pēc viņām Jānis Baumanis ar augstu paceltu karogu un diviem asistentiem no biedrības. Aiz karoga nāca dāmu ieceltie šo svētku karogu nesēji. No Rīgas - Rihards Tomsons, Lugažu skolotājs Mārtiņš Ūdris un vairāki citi. Un tālāk arī sekoja pašas karoga darinātājas - deviņas jaunkundzes no Latvijas." Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā tiek izkārts karoga dublikāts, kas darināts 1973. gadā. Līgo karoga oriģināls tiek rūpīgi glabāts muzeja krātuvē - vai nu ietīts zīdpapīrā, vai arī izklātā veidā speciāli tam piemērotā atvilktnē. Bez karoga muzejā ir vēl pāris citas lietas no Pirmajiem vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem: piemēram, svētku dalībnieku nozīme, viens no Kokneses kora diriģentam dāvinātajiem zižļiem, kas ir no koka, bet klāts ar sudraba rotājumiem, kā arī Baumaņu Kārļa sastādītais dziesmu krājums "Līgo", kurā pirmā frāze "Dievs, svētī Latviju!" savulaik bija aizstāta ar "Dievs, svētī Baltiju!" Šīs frāzes dēļ šo grāmatiņu faktiski aizliedza - 1874. gadā to lika publiski sadedzināt, bet pēc tam šī cenzūra beidzās un krājumu atkal varēja iespiest.  

Stāsta Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja galvenā speciāliste Irēna Arāja Indriķa hronikā latīņu valodā lietots vārds Lenewarde. Domājams, ka lībieši, kas toreiz apdzīvoja tagadējo Lielvārdes teritoriju, lietoja vārdu, kas tuvs Indriķa saklausītajam. Kādā lībiešu-vācu valodas vārdnīcā atrodams: lin – nocietinājums, pils; vart – apslēpt, paslēpt. Varētu būt, ka lībieši dēvējuši savu apdzīvoto vietu par pili, kur paslēpties. Bet kādā Zviedrijā izdotajā grāmatā par vikingiem var atrast uz vikingu laika Eiropas kartes Ziemeļjūras krasta tuvumā vārdu Leeuwarden ar paskaidrojumu, ka tajā vietā ir pilsēta ar jauniem nocietinājumiem. Tiek izteikts minējums, ka Lielvārdei nosaukumu devuši vikingi. Te bijusi viņu apmetne. Senākā dzīvesvieta Lielvārdes apkārtnē konstatēta Dievukalnā, kas atrodas Rumbiņas upītes kreisajā krastā pie tās ietekas Daugavā. Tieši te atrasta tīruma vieta, kas tikusi arta pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. No 9. līdz 12. gs. Lielvārde ietilpst Daugavas lībiešu apdzīvotajā apgabalā, kas sniedzās no Rīgas jūras līča līdz Aizkrauklei. Lielvārdes lībiešu pils atradusies tajā pašā vietā, kur tagad atrodas mūra vācu pils drupas. 1201. gadā bīskaps Alberts piešķir Lielvārdes pili par lēni bruņiniekam Danielam no Bannerovas. Jāpiemin, ka tieši šajā gadā Lielvārdes novada nosaukums – Lenewarden – parādās arī rakstītajos avotos. Vācu feodāļi Lielvārdes novadu pārvaldīja no viena centra, kurš tika izveidots kādreizējā lībiešu pārvaldes centra vietā. Nav īsti zināms, kad tieši uzsākta Lielvārdes mūra pils celtniecība, kā arī - kad izveidojās Lielvārdes muiža, jo 1557. gadā, Livonijas kara laikā, Kokneses pilī sadeg arhibīskapijas dokumenti. Tādēļ pilnīgi atainot Lielvārdes novada vēsturi nav iespējams. Livonijas kara laikā tiek nopostīta arī Lielvārdes pils. Pilsnovads nonāk Lietuvas-Polijas pakļautībā. Pils mūra drupu tuvumā uzceļ jaunas kungu ēkas. Daudz posta lielvārdiešiem nodarīja arī biežie kari, kas laiku pa laikam piemeklēja Latviju. Nebija tāda lielāka mēroga kara, kas netika skāris lielvārdiešus, jo viņi dzīvoja pie svarīga un sena karaceļa, kas gar Daugavas labo krastu veda uz zemes lielāko pilsētu Rīgu. Kad Lielvārde līdz ar pārējo Vidzemi nonāk zem Zviedrijas karaļa virsvaras, senais Lielvārdes pilsnovads līdz ar muižām tiek atdots Rīgas naudas kaltuves pārzinim Heinriham Vulfam, kas vēlāk tiek uzņemts muižniecības kārtā ar pavārdu Volfenšilds. No šīs dzimtas pēctečiem Lielvārdes muižu savā īpašumā iegādājās muižniecības apriņķa maršals Bernhards fon Vulfs. Vulfu dzimtai Lielvārdes muiža piederēja līdz 1920. gadam. Mierlaika apstākļos pieaugot iedzīvotāju skaitam, nostiprinājās arī zemnieku sētas. Tomēr šo nostiprināšanās procesu pārtrauca neražas gadi, kas noveda pie bada. 1700. gadā zemnieki vēl nebija pilnīgi attapušies no bada posta, kad jau iesākās Ziemeļu karš. Taču daudz smagākus upurus prasīja Lielais mēris, kad pēc aptuveniem aprēķiniem Lielvārdē izmira apmēram septiņdesmit procentu iedzīvotāju. Lielu postu Lielvārdei atnesa arī Pirmais pasaules karš. Karaklausībai padotos vīriešus iesauca cara armijā, un Daugavas labais krasts pārvērtās par stipru krievu armijas nocietinājuma līniju. Frontes līnija te pastāvēja divus gadus. 1917. gadā cara armijai nācās atkāpties. Ko nebija paspējusi sagraut vācu artilērija, to krievu karavīri nopostīja atkāpjoties. Šodien lielvārdieši savu trīs tūkstošus gadu garo vēsturi pēta un tur godā, un cenšas attaisnot senču doto Lielo Vārdu.

Stāsta dārznieks Aivars Lukevics Vietas dižgars jeb Ģēnijs (latīniski - Genius Loci) varētu būt dzimis Nīlas ielejā pirms 5000 gadiem. Senajā Romā katrs cilvēks piedzimstot ieguva savu aizbildniecības ģēniju, kurš gādāja par viņa likteni mūža garumā. Ģēnijam veidoja mājas altārus un to gleznoja uz sienām kā vīru ar spārniem. Kad rūķi un milži sargāja klintis, bet elfi - svētos mežus, Skandināvijas ļaudis rakstīja likumus, ka jebkurai laivai, pirms ienākšanas ostā ir jānoņem visi pūķa galvas grebumi, lai nesadusmotu vietējos Zemes garus. "Gan zināja Meža māte, / Kas katram piederēja: / Lāčam sieksta, briežam blīgzna, /  Zaķam sīki žagariņi". Citu latviešu Vietas garu saimē Dārza māte minēta jau Historia Lettica tekstā par latviešu dzīvi 1649. gadā. Viduslaikos mitoloģiskie zvēri, kuri pirms kristietības sargāja svētvietas, biežāk kļuva par dēmoniem - lieliem pūķiem, kas šņāca elles ugunis un apsargāja dārgumus, bet kristīgie bruņinieki  devās tos pievārēt. Cilvēki no Zemes gariem sāka baidīties, līdz pamazām pilsētas dzīve viņiem palīdzēja atbrīvoties no dabas pasaules terora. 17. gadsimtā iekarsa strīdi, vai Vietas garu - Genius Loci var mākslīgi izveidot, vai arī tas nemaināms un dzīvo katrā no vietām? Ainavu dārznieki labprāt turējās pie dzejnieka Aleksandra Poupa ieteikuma: "Lūdz padomu šīs vietas Ģēnijam it visā; / Tas ūdeņiem liek celties, gāzties liek tiem dziļā lejā; / Gan milzkalnus ar debess plašumiem tas ļauj mums samērot, / Gan cieši skautas skatuves ļauj dziļās ielejās no augšas apbrīnot."   Turpretim arhitekts Viljams Čembers, cildinādams Ķīnas dārznieku ieskatus,uzstāja, ka Anglijas dārzos ir jāvalda nepārtrauktām intrigām, un aiz līkumotu celiņu pagrieziena prāts ir jāpārsteidz ar patīkamo vai ar briesmīgo. Britu intelektuāļi viņu asi kritizēja par svešās zemes valdnieka Genius Loci cildināšanu. Taču gadsimtu vēlāk Vecās Eiropas dārznieki jau bija cieši savijuši angļu ainavu dārzus ar modē nākušajām eksotisku krāšņumaugu joslām līdzās noslēpumainiem japāņu dārzu ornamentu brīnumiem. Vēl pēc simts gadiem Latvijas Likteņdārzā mūsu Genius Loci tulkos un Kokneses ainavā iemitinās japāņu mūks un ainavu dārznieks Šunmjo Masuno, taču tobrīd 1898. gadā nomātajās barona pļavās latvju zemnieks Pēteris Zelmenis visus mūža spēkus un senču darba tikumu velta senajam arāja sapnim - "Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes" Jāņa Purapuķes stāstā. Šveiciešu fitosociologs Brauns-Blankē izcēla to, ka starp augiem taču ir tādas pašas attiecības kā starp cilvēkiem, un 20. gadsimta dārzos Vietas Ģēnijs iesoļoja tautas tērpā: “Ir jāatrod dārziem mūsu vācu stils, kam dizains būtu aizgūts no Vācijas ainavām”, tā 1900. gadā teica Villijs Lange. Bet Viljams Robinsons meklēja īsto angļu dārzu, André Verā meklēja tipisko franču dārzu, bet  amerikāņi tiecās pēc dārziem, kas būtu brīvi no Vecās Eiropas iespaida. Britu Palestīnas zemēs tika veidots Bībeles ainavas rezervāts Neot Kedumim, kur Vietas gars iemieso Bībeles vērtību panorāmu un spēku, bet tobrīd Eduarda Virzas "Straumēnu" dārzos saimei pusdienas atpūta bija kā  Dieva atpūta pēc pasaules radīšanas: ik pavasari, ik gadu no jauna, ar mājām un lauku rīkiem, ar saimes vienoto veselumu un hierarhiju veidoja noslēgtu, gadiem noslīpētu pasaules kārtību, kur cilvēka pienākums ir tai pakļauties un to uzturēt nemainīgu. Zviedru nacionālā ainava 20. gadsimta sākumā aprakstīta kā "vētrā bangojoši viļņi, kas  sitas pret varenām klintīm" vai kā skarbi "sniegiem klāti kalnu gali". Taču gadsimta vidū zviedru nacionālā ainava mainījās uz ziedošu puķu pļavu, jo īstenos zviedrus nu vienoja došanās atvaļinājumā, īsajā Skandināvijas vasarā, no laimīgās bērnības prātā palikušajās pļavās. Kad modernā fizika izcēla laika un telpas svarīgumu, vieta kļuva par laiktelpas nabadzīgu otro brālēnu. Uzplauka unikāls bezpajumtniecības veids un sajūta, ka visur var justies kā mājās. Arī dārzos universālais Vietas gars kļuva uzdrukājams jebkurai iežu vai ūdeņu virsmai pasaulē. Jaunajā tūkstošgadē tam sīvi stājās pretī dzirnavu guļbūves "Lido" pagalms un tā līdzinieki, latvisko lauku gara ainas gleznojot pilsētas bruģa rāmīšos. 2008. gadā tika pieņemta Kvebekas deklarācija par Vietu gara saglabāšanu, pieprasot valdībām ņemt vērā Genius Loci visos tiesību aktos, bet vietās ar dažādiem Vietas gariem paredzēt konfliktu risināšanas stratēģiju. Lai labi sekmējas apjaust Vietas ģēniju un lolot dārzu kā vērtīgu Vietas īpašību!

Latvijas Radio 2 un “Fonds Nāc līdzās!” dāvina klausāmteiku disku. Latvijas Radio 2 un “Fonda Nāc līdzās!” sadarbībā tapusi jau piektā audiogrāmata. Šoreiz pasakas nomaina teikas, kā rezultātā ir tapis disks ar 28 latviešu tautas teikām.  Teikas ierunājuši “Fonda Nāc līdzās!” jaunieši un bērni, kā arī Latvijas Radio darbinieki un viņu bērni. Par šī gada audio diska vizuālo noformējumu rūpējusies māksliniece Renāte Kloviņa. Teiku "Kā Kokneses pils celta" ierunāja: Edgars Žunis (LR2)

Piespēlē par ģimenes lomu karjeras attīstībā stāsta distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka un kamaniņu braucēji – brāļi Juris un Andri Šici. Patrīcija Eiduka nāk no kuplas ģimenes Kokneses novada Vecbebros. Viņas tēvs Ingus Eiduks joprojām ir meitas treneru komandā. Vecākais no brāļiem Valts Eiduks piedalījās distaču slēpošanas sacensībās 2006. gada Turīnas olimpiskajās spēlēs, slēpotāji ir arī Patrīcijas brāļi Krists un Ralfs, bet jaunākais brālis Edijs nule kā kvalificējies pasaules junioru čempionātam, kur citā vecuma grupā startēs arī Patrīcija. Olimpiskā čempione no Polijas Justīne Kovaļčuka ieraudzīja un novērtēja tīrradni un nu jau sadarbības progresu redzam arī mēs. Punkts uz i tika pielikts prestižo “Tour de ski” seriāla noslēgumā, kad Patrīcija ierindojās labāko desmitniekā. Saruna ar Patrīciju, tostarp arī par uzvārdu. Un par to savs vārds sakāms būs arī Valentīnai Eidukai, kas šogad saņems Trīszvaigžnu balvu par mūža ieguldījumu sportā un vēlēs veiksmi arī šobrīd ne mazāk slavenajai Patrīcijai Eidukai. Vēl saruna ar brāļiem Andri un Juri Šiciem, kuri vēl nesen izbaudīja prieku, ko sniedz Eiropas čempionu tituls, bet šajā nedēļas nogalē jau turpina startēt pasaules kausa izcīņā. Par ģimeni, vēl nepiepildītajiem sapņiem un arī hobijiem Piespēles izskaņā.

Fotogrāfu – sieviešu darbībai 20. gadsimta 1. pusē pievērsies Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 mākslas intervences projekts “(Ne)redzamās autores”, bet no nākamā gada noritēs plašāks pētījums „Sieviešu pārstāvniecība Latvijas kultūrā un sabiedrībā”. Kultūras Rondo par projektu stāsta tā kuratore Šelda Puķīte un literatūras zinātniece Eva Kristsone-Eglāja. "Bija zināms, ka viņas bijušas un bijušas daudz, bet problēma tā, ka cik daudz un kāds ir tas materiāls, kas ir saglabājies, tas nebija zināms.  Vai mēs kaut ko atradīsim, ko var rādīt, kas ir pietiekami interesants un augstvērtīgs, tāds, kas varētu plašu publiku interesēt," par sievietēm fotogrāfēm 20. gadsimta pirmajā pusē stāsta Šelda Puķīte. "Rezultātā ir un cik daudz vēl ir!" Projektā “(Ne)redzamās autores”ir aktualizēta sieviešu klātesamība fotogrāfijas attīstības procesā jau no tās pašiem pirmsākumiem, kaut arī daudzi no šiem stāstiem vēl joprojām nav iekļauti kopējā pasaules mākslas vēsturē. 20. gadsimta sākumā, kad pats fotomedijs Latvijā vēl bija relatīvs jaunums, arī mākslas pasaule pret sievietēm, kas centās ielauzties kultūras sfērā, izturējās skeptiski, ko pierāda gadsimta pirmās puses Latvijas mākslas kritiķu nesaudzīgie teksti par sieviešu lomu sabiedrībā un kultūrā. "(Ne)redzamās autores" ļauj iztēloties stāstu par jaunu, emancipētu revolucionāri, salona īpašnieci un talantu piesaistītāju, fotogrāfi uz riteņa, kuras kamera fiksē vienkāršo cilvēku dzīvi, vai pulciņu ar fotogrāfēm no Kokneses apkaimes, kuru mantojumu var iepazīt, gan skatot kolorizētus attēlus uz papīra, gan turot rokā unikālus stikla negatīvus. Latvijas Fotogrāfijas muzejā 17. septembrī, pulksten 17 prezentēs Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 mākslas intervences projektu "(Ne)redzamās autores" un pulksten 17.30 norisināsies lekcija, kuru vadīs Latvijas Fotogrāfijas muzeja pētniece Guna Ševkina. Kāpēc tik maz zinām šīm sievietēm?  "Pašā fotogrāfijas vidē sieviešu bloķēšana nenotika, gluži otrādi, daudzas bija ļoti atbalstītas. Mārtiņš Buclers, Vilis Rīdzinieks, Mārtiņš Lapiņš mēģināja viņas virzīt un atbalstīt, virzīt arī uz starptautiskām izstādēm, kur viņas arī saņēma novērtējumus. Cits jautājums ir tā laika kultūras vide pati par sevi, tā laika kritiķi, sabiedrības domas paudēji, kuri bija ļoti kritiski pret to, ka sievietes mēģina ielauzties gan kultūras sfērā profesionālā līmenī, arī politikā. Tā īsti nepieklājas dāmai," skaidro Šelda Puķīte. Savukārt no 2021.gada norisināsies plašāks pētījums „Sieviešu pārstāvniecība Latvijas kultūrā un sabiedrībā”. Tas ilgs trīs gadus, "Arī mēs projekta pieteikumā runājām par šo neredzamību un vēstures paplašināšanu," ar projektu iepazīstina literatūras zinātniece Eva Kristsone-Eglāja. "Vēsturi var uzrakstīt tādu, kāda tā ir šobrīd, bet mēs to varam paplašināt. Esam līdz tam nonākuši, lai tajā iekļautu sieviešu vārdus, kuras bija ļoti klātesošas, ļoti būtiska procesa sastāvdaļa, bet vai nu nevarēja tobrīd uzrakstīt to paplašināto vēsturi, vai negribēja. Tagad ir pienācis tas brīdis." Projekta virstēma - paskatīties sievietes starpdisciplināri dažādās jomās, kā viņas darbojas rakstniecībā, politikā, izlgītībā, sociālajā darbā, mākslā. Sanācis, ka sieviešu pētnieces ir pašas sievietes. Rezultātā taps monogrāfija un paralēli tiks veidota datubāze, kur būs pieejami šo sieviešu vārdi un informācija, kas būs iegūta par viņam.    

"Šobrīd viss uzņem apgriezienus, ir skaista vasara, ir fantastisks laiks ceļošanai," doties uz Zemgali aicina Zemgales Tūrisma asociācijas vadītāja, "Tērvetes vīnu" saimniece Dace Laizāne. Zemgale ir Latvijas maizes klēts un šo godu tai neviens nespēs atņemt. Tomēr bez kultūraugu druvām Zemgalē ir liels skaits populāru un mazāk zināmu tūrisma apskates objektu un maršrutu. Vēlaties  apskatīt, kā saimnieko modernā lauku saimniecībā? Lūdzu! Kulinārais mantojums –nav problēmu. Latvijas valsts vēsture ar roku sataustāma. Livonijas ordeņa pilis un tas, kas no tām palicis pāri, nav problēmu.  Un vai ir vērts pieminēt baroka un klasicisma stila pilis. Uz Zemgali dodamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Dace Laizāne stāsta, ka lielākā daļa tūrisma objektu ir priecīgi, ka var atsākt darbu. Priecīgi, ka vietējie brauc, ka brauc arī lietuvieši un igauņi ciemos. "Grūtāk būs ziemu pārdzīvot, jo tūrisma sezona ir īsāka. Cerams, ka izdzīvosim un nākamā gada pavasarī vērsim durvis vaļā ar jaunu sparu," vērtē Dace Laizāne. „Vairāk cilvēki cenšas izmantot iespējas, kas pieejamas brīvā dabā: parki, mazo zoo saimniecībās, degustācijas, retrīti, semināri, kas notiek piemājas dārzā. Vairāk cilvēki izvēlas uzturēties ārā, ne iekštelpās,” novērojusi Dace Laizāne. Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse atzīst, ka ar patiesu prieku vēro, ka vietējais tūrisms ir uzplaucis ar jaunu sparu. Arī tuvākie kaimiņi lietuvieši un igauņi, kā arī somi brauc ciemos. "Baroka dārzs ar skaisti un krāšņi ziedošām rozēm šobrīd ir iecienītākais apskates objekts," atklāj Lauma Lūse. Kokneses uzņēmējs, viesu mājas "Divas upes" saimnieks Tomass Cīrulis neslēpj, ka nācies mainīt piedāvājumu, jo viesu mājas pirmajā sezonā galvenie viesi bija ārvalstnieki. Tagad piedāvājums ir orientēts vairāk uz vietējiem tūristiem. Viņš bilst, ka lai arī nācies atdot vairākus tūkstošus par iemaksātajām rezervācijā, viesu māja strādā un turpina strādāt, nemainot neko piedāvājumā, protams, piesardzības režīmā. Šobrīd jau ir labāk un cilvēki brauc. Vasaras sezonā ir uzsākta koncertu sērija. Biedrības „RADI Jaunjelgavā” pārstāve Kristīne Kalēja atklāj, ka jau rīt Jaunjelgavas tūrisma informācijas centrs svinēs mēneša jubileju un no 17. jūlija trīs dienas norisinās Jaunjelgavas svētki „Magdalēnas svinības Fridrihštatē”. "Igo Mūzikas un mākslas centra Ceplis" īpašnieks mūziķis Igo vasarā akvīti uzstājas pats un arī pie Igo uz „Cepli”, brauc tūristi ar autobusiem, dažkārt piestāj arī laivotāji.  

Kā šo Mārītes Kabakas un citu klausītāju atsūtītās lauku sētas vasarīgākās mīklas min lauksaimnieks Jānis Dzenis no Kokneses, klausieties Greizajos ratos! Par vasarīgākās vai lauku sētas mīklas autoriem 2020.gadā izvirzīti: Gustavs Švēdenbergs, Ieva Mālmane, Aija Neilande, Madara Linda Mazapša, Amēlija Siksaliete, Katrīna Dimanta, Renārs Šipskis, Elīna Abika, Mārīte Kabaka, Akvelīna Gertnere, Jānis Eduards Medenis un Gustavs Māziks.

Šomēness sākies Pasaules kausa sezona biatlonā. Raidījumā "Piespēle", ziemas sezonu gaidot, uzrunājam Latvijas labāko distanču slēpotāju Patrīciju Eiduku un vadošo biatlonisti Baibu Bendiku. Piespēles viesis arī  pludmales volejbolists Mihails Samoilovs. Viņš kopā ar  pretinieku tīkla otrā pusē Rinaldu Aišpuru apvienoja spēkus un  Rīgā sarīkoja pirmo  "tekvolī" turnīru Baltijā. Kas ir "tekvolī" un kāpēc jaunākais no brāļiem Samoiloviem tam paredz jau drīzumā iekļauties olimpiskajās spēlēs, klausieties raidījumā ! 19 gadus vecā distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka nāk no Kokneses novada Vecbebriem, no kuplas slēpotāju ģimenes. Viņai ir 6 brāļi.Tēvs Ingus Eiduks devis nozīmīgu artavu bērnu karjeras attīstībā, ieguldot gan savus, gan draugu un sponsoru sarūpētos līdzekļus. Vecākais brālis Valts Eiduks piedalījās distaču slēpošanas sacensībās 2006. gada Turīnas olimpiskajās spēlēs, Pērn  pasaules čempionātā junioriem Patrīcija izcīnīja 10. vietu sprintā, kas ir līdz šim labākais Latvijas slēpotāju sasniegums šāda līmeņa sacensībās. Arī izcīnītā 44. vieta 10 km brīvā stila distancē ir līdz šim augstākais sasniegums olimpiskajās spēlēs starp Latvijas distanču slēpotājiem kopš neatkarības atjaunošanas. Patrīcija  pērn sacentās Igaunijā bāzētās “Team Haanja” vienības sastāvā, kuru gan aizvadītās sezonas izskaņā piemeklēja dopinga skandāls, tāpēc komanda izjukusi.  Igaunijas sportistus un komandas treneri Mati Alaveru aizturēja pasaules čempionāta laikā Austrijā. Dopinga lietas ietvaros tika aizturēti pieci distanču slēpotāji, tostarp divi igauņi – Andreass Vērpalu un Karels Tammjervs, kuri atzinās asins pārliešanā. Gan par vērtīgo pieredzi Igaunijā, gan par jauno Polijas komandu, gan arī sapņiem par medicīnu nākotnē saruna ar Patrīciju Eiduku. Mēnesi pirms gaidāmās sezonas, tika sasaukta Latvijas  biatlona federācijas ārkārtas konference.Caur  "Wacap" telefoniski  sazinājos ar Baibu Bendiku un viņas treneri Ilmāru Brici, kuri uz dažām dienām bija ieradušies Latvijā, lai atkal turpinātu treniņus ārzemēs. Publiski izskanējis  izmisuma kliedziens, ka vadošie biatlonisti varētu apsvērt iespēju nākotnē pārstāvēt citu valsti, ja līdzekļi netiks rasti un valsts neatbalstīs sporta veidu. Iemesls - krass finanšu līdzekļu samazinājumus pēc nedraudzīgās  nodokļu politikas, Ārkārtas konferencē klātienē žurnālistiem nebija atļauts piedalīties, bet pēc tam uz sarunu aicināju gan federācijas prezidenti  Baibu Broku, gan viceprezidentu Gundaru Upenieku, gan arī izlases galveno treneri Māri Čakaru. Broka nav piesavinājusies biatlona federācijas līdzekļus vai no sponsoru piesaistes guvusi kā labumu, - tā bijusi galvenā atziņa pēc neatkarīga revīzijas komisijas ziņojuma. To viņa pati atstāstīja gan TV, gan radio žurnālistiem un izteica cerību, ka IZM atbalstīs biatlonu, lai izdotos kaut kā kompensēt sponsoru trūkumu, nodokļu reformas sakarā.Jau iepriekš izskanējušas baumas, ka biatlonisti varētu apsvērt iespēju nākotnē pārstāvēt citu valsti, ja valsts sporta politika pret sporta veidu nemainīsies. Šovasar Baibas Bendikas treneris Ilmārs Bricis ko līdzīgu izteicis arī publiski , tādēļ vispirms telefonsaruna ar pašu sportisti un tad viņas treneri. Bricis četrus gadus bijis galvenā trenera amatā Igaunijā, tad piecus gadus Gulbenes novada Bērnu un jaunatnes sporta skolas direktors. Māri Čakaru maijā apstiprināja par Latvijas biatlona izlases galveno gtreneri. Joprojām vairāk viņu pazīstam  kā Madaras Līdumas treneri. Pēc Čakara treniņu plāniem kārtīgi strādājot, Turīnas olimpiādē Līduma sasniedza augstāko – 10. – vietu Latvijas sieviešu biatlonam olimpiskajās spēlēs . Par  atstāto materiālu izlasē . Pēc bijušā trenera Vitālija Urbanoviča aiziešanas, izlases kandidāti  treniņos kopīgi strādā, bet vadošie biatlonisti Andrejs Rastorgujevs un Baiba Bendika turpina darbu ar saviem treneriem, jo abi sportisti regulāri startē augsta līmeņa sacensībās. Māris Čakars pēc ārkārtas konferences saglabāja to pašu optimismu kā stājoties amatā . Sešas olimpisko ziemas sporta veidu federācijas nonākušas neapskaužamā finansiālajā situācijā, kura var radīt neatgriezeniskas sekas ne tikai šodien, bet arī daudz tālākā nākotnē. Biatlona federācijas līdzekļu iztrūkums ir teju 100 tūkstoši eiro. ''Salīdzinājumā ar 2017. gadu, šī situācija ir desmitreiz sliktāka. Ziemas sporta veidu federācijas  4. oktobrī nosūtīja oficiālu vēstuli izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai, lai pievērstu  uzmanību uz kritisko situāciju, kas radusies pirms ziemas sacensību sezonas uzsākšanas. Vai palīgā sauciens valdības gaiteņos un kabinetos tiks  sadzirdēts? Biatlona federācijas viceprezidents Gundars Upenieks raidījumam "Piespēle" izteica cerību, ka TIKS. Skan raidījums "Piespēle", un noslēgumā vārds kolēģim Mārtiņam Kļaveniekam.Saruna ar pludmales volejbolististu Mihailu Samoilovu. Viņš kopā ar  pretinieku tīkla otrā pusē Rinaldu Aišpuru apvienoja spēkus un nule kā  Rīgā sarīkoja pirmo  "tekvolī" turnīru Baltijā. Kas ir tekvolī un kāpēc jaunākais no brāļiem Samoiloviem tam paredz jau drīzumā iekļauties olimpiskajās spēlēs par to Piespēles izskaņā.

Fotoradari, kuri mēra vidējo ātrumu garākā ceļa posmā, sāks darbu uz Tīnūžu – Kokneses šosejas 1. aprīlī, un šo pilotprojektu paredzēts īstenot līdz šī gada beigām. Raidījumā Kā labāk dzīvot interesējamies par vidējā ātruma mērīšanas fotoradaru uzstādīšanu Latvijā un kāpēc nepieciešama šāda sistēma. Ar izmaiņām iepazīstina Ceļu satiksmes drošības direkcijas pārstāvis Jānis Golubevs, Valsts policijas Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks Normunds Krapsis, Drošas braukšanas skolas direktors Jānis Vanks un satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis. "Policija pieņems lēmumus par vidējā ātruma pārsniegšanu un pēc mērījuma nosūtīs cilvēkam protokolu, ja vidējais ātrums konkrētajā posmā tiks pārkāpts," skaidro Jānis Golubevs. "Šīs ir pilotprojekts. Laika un naudas jautājums, lai šādu kontroli ieviestu uz visiem ceļiem, kur notiek negadījumi un nepieciešams satiksmi nomierināt," atzīst Golubevs. Uz Tīnūžu – Kokneses šosejas ir uzliktas divas kameras, vienā punktā fiksēs ar kādu ātrumu iebrauc šajā posmā, otrā – ar kādu izbrauc. Jābrauc ar 90 km/h un tad iekļausies laikā, kurā jānobrauc šis ceļa posms. Normunds Krapsis norāda, ka šis ir viens no risinājumiem, lai satiksmes drošības situāciju uzlabotu.  

Par Latvijas KKK - kokaīns Kokneses kokapstrādes uzņēmumā, par tehnoloģijām un 18 bērnu māti Daugavpilī.