Podcasts about pagaid

Aprīļa pēdējā nedēļā pasaulē atzīmēja Starptautisko pacientu pieredzes nedēļu. Latvijā termins pacientu pieredze ieviests samērā nesen. Kā pacientu pieredze tiek izmantota, lai sasniegtu labākus rezultātus un kā ir mainījusies veselības aprūpe, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa, Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika. "Lai pacients laikā, kad saņem veselības aprūpes pakalpojumus, justos mierpilni, saprastu, ko viņam saka, lai viņam nesāpētu, lai nebūtu satraukums un bailes, lai būtu paēdis, kas nozīmē, ka ēdienam ir jāgaršo. Lai viņš saprastu informāciju, kad izrakstās no ārstniecības iestādēs. Šīs ir jomas, ko mēra, lai raksturotu pacientu pieredzi," norāda Vita Šteina. Latvijā šī joma attīstās arvien plašāk, pateicoties SPKC iesaistei. Pagaidām var runām par pirmo soli, iegūstot atgriezenisko saiti no pacientiem. Atsevišķas slimnīcas ir uzsākušas arī pieredzes uzlabošanu, bet būtiska kustība šajā jomā nav. Labā ziņa - arvien vairāk veselības iestādes izvēlas iesaistīt darbā pacientu pieredzes speciālistu. Apmēram puse Latvijas slimnīcu mēra pacientu pieredzi pēc vienotiem standartiem. "Latvijā vislabāk novērtētā kategorija ir cieņpilna attieksme, ar to mums viss ir kārtībā. Savukārt divas sliktāk novērtētākās kategorijas ir ēdināšana un medikamentu un blakņu izskaidrošana. Tās ir sliktāk novērtētākās kategorijas praktiski visās slimnīcās, un tas nozīmē, ka tā ir valstiska problēma. Ja būtu kādas slimnīcas, kur šīs kategorijas ir augstāk novērtētas, varētu runāt, ka tas ir atkarīgs no personāla vai vadības, bet šajā gadījumā tās ir valstiskas problēmas," norāda Vita Šteina. "Ja runājam par medikamentu izskaidrošanu un blakņu izskaidrošanu, mums valstī ļoti trūkst un nav sakārtota klīnisko farmaceitu pietiekama pieejamība slimnīcās. Un, ja runājam par ēdināšanu, tad ir ļoti labi redzams, tajā gadā, apmēram pusotru gadu atpakaļ, kad tika kaut nedaudz palielināts tarifs ēdināšanai valsts publiskajā sektorā slimnīcām, par 10% uzlabojās novērtējums. Tam ir tieša ietekme: jo vairāk mēs investējam, valsts palīdz atrisināt šīs problēmas, tam tiešām ir pozitīvas sekas." "Pagaidām pacientu pieredze Latvijā tiek īstenota kā atsevišķa komponente, bet nav nacionāli iekļauta kopējā stratēģijā," skaidro Vita Šteina. Notiek diskusijas ar Veselības ministriju par nepieciešamību izveidot šādu stratēģiju, lai visām veselības iestādēm būtu vienotas prasības, kā mērīt veselības aprūpe kvalitātes radītājus kopumā.  "Problēmas sākas tad, kad ir jau atklātas kādas nozīmīgas veselības problēmas, kas ir no jauna, varbūt pat liels pārsteigums, vai arī tās hroniskās slimības ir tik ļoti ielaistas, ka tās prasa milzu resursus gan no paša pacienta, gan no radiniekiem, kur ir ļoti garš saraksts ar medikamentiem," vērtē Linda Šauriņa. "Arī no komunikācijas viedokļa pacients jaunas informācijas uztveršanā piekūst pie trešā medikamenta. Lai cik labi ārsti nesagatavotu savu sarunu par medikamentiem vai blaknēm, pacientam nav vienkārši kapacitātes. Tas nav pārmetums pacientiem, vienkārši cilvēcisks faktors. Tāpēc vienmēr saku, ja ir nozīmīgas vizītes pie speciālistiem, ir jāņem līdzi atbalsta persona, ir jābūt izrakstam. No stacionāra mums izraksti ir brīnišķīgi, bet tur, kur mums valstiski pieklibo šī lieta, tā ir sekundārā veselības aprūpe, kur ir speciālisti, kur pacients gaida varbūt mēnešiem kaut kādu izmeklējumu, kaut kādu konsultāciju, un tad, kad viņš atnāk atpakaļ pie manis, jo es tam speciālisti mums uzdos kaut kādus konkrētus jautājumus, nav šī te papīra, nav pacientam kur ieskatīties. Papīrs jau nav tikai man, tas papīrs ir arī pacientam, un tad pacients saka - bet es nezinu, es neatceros... (..) Tajā brīdī pacients it kā iesprūst: es biju uz vizīti, es gaidīju 3-4 mēnešus, un tas rezultāts ir tāds, kāds viņš ir." Uzklausām arī kādas pacientes pieredzes stāstu. Inesei Lūsiņai veselības apdrošināšanas nav, jo darba vieta to nevar atļauties, tāpēc būtiski ir pietiekties uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem. Vispirms ar valsts speciālista izdotu nosūtījumu viņa uz magnētisko rezonansi rokas locītavai un ultrasonogrāfiju rokas mīkstajiem audiem mēģināja pieteikties elektroniskajās vietnēs internetā - eveselibapunkts.lv un rindapiearsta.lv.

Laikapstākļi aiz loga gan nav pārāk vasarīgi, bet Valsts Meža dienests izsludinājis ikgadējo ugunsnedrošo periodu mežos. Parasti tā sākas maija pirmajā pusē, šogad - 1. maijā. Pagaidām gan laikapstākļi gādā par mitrumu un vēsumu, bet drīz tas mainīsies un tad vadību brīdināšanā par bīstamiem apstākļiem pārņems Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, kas seko līdzi, kā laikapstākļi maina mežu aizdegšanās risku.  No vienas puses varētu šķist vienkārši – laiks sauss, ugunsbīstamība liela, laiks mitrs, ugunsbīstamība maza, tomēr ir mazliet sarežģītāk. Kā zināms, laikapstākļu kombinācijas vasaras gaitā ir dažādas, reģionāli atšķirīgas un tas, kā mums šķiet vai kādas mums ir sajūtas – ir mitrs vai sauss, krietni atšķiras no tā, cik labi degošs ir mežs. Jau vairākus gadus mūsu meteorologi izmanto pasaulē par labāko un plašāk lietoto metodiku – kanādiešu izstrādātu uguns bīstamības indeksu, ko latviski saīsina UBI. Tas ir samērā sarežģīts algoritms, kurā kā galvenie laikapstākļu elementi, protams, ir temperatūra, nokrišņu daudzums, gaisa mitrums un vēja ātrums. Ja sākotnēji var šķist, ka nokrišņi un temperatūra varētu būt svarīgākie faktori, vasarai ieskrienoties, izrādās, ka gaisa mitrums un vējš ir būtiskāki. Kad mežs jau ir izsilis un pažuvis, izrādās, pat viens krietnāks lietus ugunsbīstamību samazina īslaicīgi un dažkārt pat nebūtiski, jo liela daļa ūdens paliek koku vainagos – lapās un skujās, no kurienes ātri iztvaiko. Nākamā daļa paliek zemsedzē – uz mētrājiem, nobirām, kur arī pēc tam ātri iztvaiko, tāpēc jau pēc vienas divām dienām visa zemsedze un nobira – mizas, nokaltušie, sakritušie koku zari, vecās lapas, atkal ir viegli uzliesmojoši. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra vēsturiskie dati rāda, ka, piemēram, Rīgā un tās apkārtnē tādu dienu skaits, kad ugunsbīstamības indekss ir vismaz vidēji augsts, ir pieaudzis no vidēji 48 dienām gadā 90. gados līdz vidēji 59 dienām pēdējā desmitgadē. Tiesa, lielu artavu devis 2018. gads, kas bija ļoti sauss, un toreiz arī bija pēdējās desmitgadēs plašākie mežu ugunsgrēki, tostarp Talsu novada Stiklu purvā, kur nācās evakuēt pat vietējos iedzīvotājus. Taču uzreiz var teikt, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, piemēram, rietumos un dienvidos, pie mums joprojām ir relatīvi laba situācija mežiem, jo ekstrēmi augsts ugunsbīstamības indekss joprojām ir ārkārtīgi reta parādība un Rīgas reģionā aizvadīto vairāk nekā 30 gadu laikā ir bijusi tikai viena šāda diena 2018. gadā. Pat zemākas pakāpes – ļoti augsta ugunsbīstamība – nav pat katru gadu. Tā ir bijusi izsludināta reizi dažos gados  un gadā tādas bijušas viena vai divas dienas. Bet runājot par aukstuma vilni, kas šobrīd skāris ne tikai Latviju, bet pie mums varētu turpināties līdz maija vidum, Toms Bricis atzīst, ka tas atstās iespaidu uz gada vidējo temperatūru kopumā.

Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. Pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu.   Notikumus analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Arnis Latišenko. Tērzēšana ar sekām Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. „Signal” ir tīmekļa saziņas platforma, kas diezgan iecienīta Savienoto Valstu ierēdņu vidū, jo tai ir dažas saziņas konfidencialitāti veicinošas īpašības. Tomēr šī platforma nav ASV valdības oficiāli sertificēta ierobežotas pieejamības informācijas apritei. Prezidenta Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs izveidoja „Signal” tērzēšanas grupu, lai apspriestu kopš 15. marta izvērstos ASV militāro spēku triecienus Jemenas hutiešu nemierniekiem. Piedalījās praktiski visi pašreizējās administrācijas nozīmīgākie cilvēki: viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio, aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Retklifs, Nacionālās izlūkošanas direktore Talsija Gabarda, finanšu ministrs Skots Besents, prezidenta īpašais vēstnieks Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs un vairāki citi. Acīmredzot kļūmes dēļ grupai tika pieslēgts arī žurnāla „The Altantic” galvenais redaktors Džefrijs Goldbergs. Neviena nepamanīts viņš sekoja saziņai, pēc tam no tās atslēdzās un 24. martā publicēja rakstu ar nosaukumu „Trampa administrācija nejauši piesūtīja man teksta ziņojumus ar saviem kara plāniem”. Tā nu atklājās, ka militārās plānošanas jautājumi, kam pašsaprotami būtu jābūt ļoti rūpīgi glabātam noslēpumam, tikuši apspriesti saziņas platformā kā kādi brīvdienu izbraukuma plāni vai olu kulteņa receptes. Jāteic, redaktors Goldbergs bija pietiekami apzinīgs, lai neatklātu neko tādu, kas tiešām varētu radīt nopietnus militāri taktiskus riskus, tomēr šis un tas no saziņas satura nācis gaismā. Sevišķi netīkami skan viceprezidenta Vensa, aizsardzības ministra Hegseta izteikumi par „liekēžiem eiropiešiem”, kuriem jāpiestāda rēķins par Eiropai nozīmīga ūdensceļa atbrīvošanu ar amerikāņu spēkiem. Kā publikācijā norāda Džefrijs Goldbergs, šī tērzēšana „Signal” platformā rada nopietnas bažas par nacionālās drošības situāciju un ir, iespējams, Savienoto Valstu Spiegošanas likuma pārkāpums. Publikācijai sekoja pretrunīgi paziņojumi, Nacionālās drošības padomes pārstāvim Braienam Hjūzam pilnībā atzīstot notikušo, savukārt aizsardzības ministram Hegsetam un arī prezidentam Trampam nogānot redaktoru Goldbergu un viņa žurnālu, starp citu, vienu no prominentākajiem, kopš 1857. gada pastāvošu izdevumu. „Signalgeitas” tēma dominēja arī 25. martā Senāta Izlūkošanas komitejā, kur uz iepriekš plānotu noklausīšanos bija ieradušies Nacionālās izlūkošanas direktore Gabarda un CIP direktors Retklifs. Pagaidām Baltā nama pārstāvju izteikumu tonis liek domāt, ka administrācija nolēmusi „atšaudīties” ar apgalvojumiem par kārtējo politiski motivēto prezidenta Trampa „naidnieku” uzbrukumu. Kremļa diskrētā miermīlība 25. martā pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Pārtraucot karadarbību, tiktu atvērtas ostas komerciālajam transportam, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportam. Šī vienošanās papildinātu to, kas paredz atturēšanos no triecieniem enerģētikas infrastruktūrai. Krievijas ir apgalvojusi, ka šī vienošanās esot spēkā kopš 18. marta, tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nosaucis šos apgalvojumus par kārtējiem Maskavas meliem. Starplaikā abas karojošās puses ir izdarījušas triecienus par objektiem, uz kuriem varētu attiekties šī vienošanās. Vakar Krievija publiskoja attiecīgās infrastruktūras kategorijas tās ieskatā: naftas pārstrādes rūpnīcas, naftas un gāzes cauruļvadi un uzglabāšanas ietaises, tostarp pārsūknēšanas stacijas, elektroenerģijas ražošanas un pārvades infrastruktūra, tostarp spēkstacijas, apakšstacijas, transformatori un sadalītāji, tāpat atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju aizsprosti. Kas attiecas uz ugunspārtraukšanu jūrā, Kremlis pēc tās izziņošanas publiskojis papildu nosacījumus, proti – Krievija to sākšot ievērot tikai pēc tam, kad tiks atceltas sankcijas un ierobežojumi Krievijas Lauksaimniecības bankai un citām finanšu institūcijām, kas iesaistītas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā. Prezidents Tramps, Baltajā namā tiekoties ar Savienoto Valstu vēstniekiem, izteicies, ka viņa administrācija apsverot šīs Maskavas prasības. Tas jau izraisījis kārtējās spekulācijas par Vašingtonas gatavību pakalpot Putina režīmam. Šādus noskaņojumus krietni uzkurinājusi arī ASV prezidenta īpašā vēstnieka Stīva Vitkofa nesenā intervija Trampam pietuvinātajam žurnālistam Takeram Karlsonam, kurā Vitkofs demonstrēja diezgan paviršu priekšstatu par Ukrainas situāciju un Kremlim un tā saimniekam komplimentāras domāšanas klišejas. Kas attiecas uz iespējamu sankciju atcelšanu, tad tādai būtu nepieciešama arī Eiropas Savienības un citu rietumvalstu piekrišana, un var tikai minēt, kādas sviras Baltā nama saimnieks šai ziņā varētu mēģināt iedarbināt. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādījis, ka Krievijas rīcība, pēc sarunu beigām izvirzot jaunus papildu noteikumus, ir sarunu partneru maldināšana. Ukraina Aizsardzības ministrija, savukārt, paziņojusi, ka par ugunspārtraukšanas pārkāpumu jebkādus Krievijas Melnās jūras flotes manevrus ar mērķi atgūt karadarbības rezultātā zaudētās pozīcijas jūras rietumdaļā. Bīstamais pilsētas galva 19. martā Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Viņš tiek uzskatīts par nopietnāko prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana politisko konkurentu un galveno opozīcijas kandidātu 2028. gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Dienu iepriekš Stambulas Universitāte anulēja viņa pirms ceturtdaļgadsimta iegūtos zinātniskos grādus biznesa vadībā un cilvēkresursu vadībā, apgalvojot, ka to piešķiršanā konstatētas atkāpes no noteikumiem. Starp citiem aizturētajiem ir divu Stambulas rajonu pašvaldību galvas, citi opozicionārās Demokrātiskās Tautas partijas aktīvisti, uzņēmēji un žurnālisti. Stambulas galvenā prokuratūra izvirzījusi İmamoglu apsūdzības noziedzīgas organizācijas vadīšanā, korupcijā, izspiešanā, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, kas saistīta ar pašvaldību līgumiem. Tāpat viņš tika apsūdzēts atbalstā par teroristisku organizāciju pasludinātajai Kurdistānas strādnieku partijai, jo veidojis priekšvēlēšanu aliansi ar kurdu intereses pārstāvošo Tautu līdztiesības un demokrātijas partiju, kas ir legāla politiska organizācija. Vēlāk šo apsūdzības daļu tiesa gan atcēla, koncentrējoties uz korupcijas tēmu. Šķiet, vara nebija rēķinājusies ar tik plašiem sabiedrības protestiem, kādi sākās pēc Imamoglu un viņa līdzgaitnieku arestiem. Stambulas, Ankaras, Izmiras ielās izgāja tūkstošiem protestētāju, kuru vidū sevišķi daudz ir studentu. Pūlis skandēja „Erdogans – diktators!” un „Imamoglu – tu neesi viens!” Valdība reaģēja ar pulcēšanās aizliegumiem, taču nākamajās dienās protesti tikai vērsās plašumā, pie tam tie aptvēra arī teritorijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par prezidenta Erdogana un viņa Taisnīguma un attīstības partijas atbalsta punktiem. Notika sadursmes ar policiju, kura pret protestētājiem lietoja piparu gāzi un bloķēja pieejas atsevišķām ielām un iestādēm. Līdz šodienai, 26. martam, policija arestējusi vairāk nekā 1400 demonstrantus, no kuriem gandrīz tūkstotis joprojām ir apcietinājumā. Tiek ziņots, ka Turcijā ierobežota pieeja daudziem sociālās tīklošanas resursiem. Eiropadome reaģējusi uz notiekošo ar paziņojumu, ka tās ieskatā notiekošajam ir visas politiskā spiediena pazīmes. Visai pamanāmi uz notikušo reaģēja arī Turcijas liras kurss, nokrītoties par vairāk nekā 16 procentpunktiem un sasniedzot vēsturiski zemāko vērtību pret ASV dolāru. Pēc visām likumdošanas izmaiņām, kuras ļāvušas Erdoganam pavadīt Turcijas varas virsotnē jau divdesmit divus gadus, vispirms kā premjerministram, tad kā prezidentam, 2028. gadā viņš vairs nevar pretendēt uz nākamo termiņu, ja vien nepanāks izmaiņas konstitūcijā vai nesarīkos ārkārtas vēlēšanas pirms sava termiņa beigām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šī nedēļa ir bijusi visai bagāta ar jaukām ziņām – vispirms "Straumes" nominācija "Oskaram", pēc tam arī futbolistu panākumi, pēdējam gan ir blakne – agresīvi pretinieku komandas līdzjutēji.  Protams, jārunā arī par citiem svarīgiem procesiem – līdz šim izskatījās, ka ar Latvijas Bankas prezidenta kandidāta nosaukšanu koalīcijai iet tikpat lēni kā pirmajā tūrē. Šodien, 24. janvārī, gan uzzinājām vienas kandidātes vārdu - tā ir bijušā Latvijas Bankas prezidenta vietniece Santa Purgaile. Pagaidām gan nav zināms, ko par to saka visi koalīcijas partneri. Runājam arī par "Re:Baltica" kolēģu atklājumiem, kā arī pirmajām Donalda Trampa darbības dienām pēc inaugurācijas. Aktualitātes Krustpunktā analizē "Re:Baltica" žurnāliste Olga Dragiļeva, domnīcas "Providus" direktore, politoloģe Iveta Kažoka, portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.  

Šī nedēļa ir bijusi visai bagāta ar jaukām ziņām – vispirms "Straumes" nominācija "Oskaram", pēc tam arī futbolistu panākumi, pēdējam gan ir blakne – agresīvi pretinieku komandas līdzjutēji.  Protams, jārunā arī par citiem svarīgiem procesiem – līdz šim izskatījās, ka ar Latvijas Bankas prezidenta kandidāta nosaukšanu koalīcijai iet tikpat lēni kā pirmajā tūrē. Šodien, 24. janvārī, gan uzzinājām vienas kandidātes vārdu - tā ir bijušā Latvijas Bankas prezidenta vietniece Santa Purgaile. Pagaidām gan nav zināms, ko par to saka visi koalīcijas partneri. Runājam arī par "Re:Baltica" kolēģu atklājumiem, kā arī pirmajām Donalda Trampa darbības dienām pēc inaugurācijas. Aktualitātes Krustpunktā analizē "Re:Baltica" žurnāliste Olga Dragiļeva, domnīcas "Providus" direktore, politoloģe Iveta Kažoka, portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.  

Lielāku un mazāku dārzu īpašnieku vidū šobrīd jau valda aktīva rosība, jo laiks iegādāties augu sēklas nākamai sezonai. Internetā čum un mudž dažāda veida piedāvājumi, bet visam ir sava gaišā un arī tumšā puse. Par augu sēklu formālās un neformālās aprites īpatnībām saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Dārzkopības sezonai palīdz sagatavoties Valsts augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta Fitosanitārās uzraudzības daļas vecākā inspektore Jūlija Sebeļeva, dārzniecības "Neslinko" vadītāja Elga Bražūne un biedrības "Latvijas dārznieks" eksperte Mārīte Gailīte. Jūlija Sebeļeva skaidro, ka sēklām, ko tirgo Latvijā, jābūt audzētām reģistrētās audzētavās, kur tiek veiktas pārbaudes un nav konstatēti karantīnas organismi, un sēklas ir brīvas no slimību ierosinātājiem. Latvijā nedrīkst ievest sēklas un tirgot, kas iegūtas nezināmas izcelsmes valstīs, kuras nav iekļautas kvalitātes novērtēšanas sistēmā vai tā nav atzīta kā līdzvērtīga Eiropas Savienībā esošai sistēmai. No trešajām valstīm nevar ievest vispār sēklas, pat savām vajadzībām rokas bagāžā. Nepieciešams fitosanitārais sertifikāts, kas apliecina, ka sēklas ir pārbaudītas un nesatur ne kaitēkļus, ne slimību ierosinātājus. "Lielāka problēma ir pirkšana internetā. Ļoti daudz sēklu nāk no Ķīnas. Tas ir lielākais risks. Tur ļoti interesantas paciņas. Uzzīmē, teiksim, zilu tomātu, cilvēks uz to uzķeras. Liels risks, ka neizaugs zils, tur nav, ko brīnīties, bet galvenais, ka ar tām Ķīnas sēklām varam ievazāt vīrusu," norāda Mārīte Gailīte. "Ja gribat kaut ko tik ļoti neparastu, pērciet no vietējiem Latvijas kolekcionāriem. Pagaidām nevienam kolekcionāram šī infekcija –brūnplankumainības vīruss – nav atrasta. Labāk strādāt ar tiem, kam tā lieta ir droša." "Otrs riska faktors – tomāti no veikala. Neskatoties uz to, ka par šo vīrusu runājam jau septiņus gadus, daudzi cilvēki ir vieglprātīgi," turpina Mārīte Gailīte. "Ja ierauga veikalā neparastu vai viņiem garšīgu tomātu, obligāti vajag paņemt sēklas un izaudzēt pašam. Neviens nedomā, ka tas tomāts vizuāli var izskatīties smuks, bet sēklas var būt inficētas. Ne vienmēr infekciju redzam vizuāli." Tomātu brūnplankumainības straujās izplatības vaininieks ir globalizācija. Tajā pašā laikā, pateicoties globalizācijai, salīdzinoši ātri ir izveidoti arī izturīgi hibrīdi, arī izstrādātas stratēģijas, kā ar vīrusu cīnīties un arī ar to sadzīvot. "Vīruss ir ļoti bīstams, ražas zudumi ir līdz 70 %, tomāti vienkārši paliek nesmuki. Briesmīgi. Teorētiski ēst tos var, bet neviens tādus ēst negribēs. Viss, ko mēs varam izradīt, ir viņu utilizēt. Tas nenozīmē likt komposta kaudzē, kur vīruss var saglabāties un atnākt atpakaļ. Jautājums - kā utilizēt, jo sadedzināt tomātu ir sarežģīti," atzīst Mārīte Gailīte. "Šobrīd pasaulē vairākās valstīs, kur vīruss parādījās agrāk, atsakās no tomātu audzēšanas, pāriet uz gurķiem, kaut ko citu, jo nav iespējams ar šo infekciju tikti galā. Tas saglabājas augsnē," atklāj Mārīte Gailīte. "Izraēlā, kur daudz tomātus audzē augsnē un kur pirmo reizi tika identificēts šis vīruss, tur ir milzīgas problēmas. Pirms vīrusa parādīšanās Izraēla tomātus eksportēja, tagad importē. Viņiem tomāti ir kā mums kartupeļi."  

Raidījuma uzmanības fokusā Ukraina, pareizāk sakot, karš Ukrainā un tas, kas notiek ap to. 19. novembrī pagāja jau 1000 dienas, kopš sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums. Aktualitātes analizē Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Dmitro Levus, politologu, sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru.   Asiņainais krievu gliemezis Uzlūkojot Krievijas sagrābtās Ukrainas teritorijas platības izmaiņu grafikus visu pagājušo tūkstoš dienu periodā, jāsecina – turpinās pozīciju kara fāze, kas iestājās 2022. gada ziemas sākumā līdz ar Krievijas karaspēka atkāpšanos no Dņepras labā krasta pie Hersonas. Kopš tā laika frontes līnija kustējusies nedaudz, pie kam laikā starp 2023. un 2024. gada februāri kvantitatīvā izteiksmē pušu kontrolēto kvadrātkilometru apjoms vispār praktiski nav mainījies. Tomēr pēc tam iezīmējusies neiepriecinoša tendence – Krievijas bruņotajiem spēkiem ar smagiem pūliņiem un zaudējumiem vietām izdevies atspiest ukraiņus. Tāda virzīšanās gliemeža gaitā, atstājot aiz sevis plātu asiņainu sliedi. Šo virzību nespēja nozīmīgi ietekmēt arī Ukrainas augustā īstenotais pēkšņais un sekmīgais iebrukums Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Kopumā šī gada laikā Krievija palielinājusi tās kontrolēto Ukrainas teritorijas daļu par apmēram diviem tūkstošiem kvadrātkilometru, pie tam apmēram ceturtā daļa no šiem ieguvumiem panākti pēdējo pāris nedēļu laikā. Tas licis dažiem medijiem izteikt apgalvojumus, ka Ukrainas bruņoto spēku fronte daudzviet brūkot. Visaktīvākais Krievijas spiediens joprojām ir Doņeckas apgabalā, kā arī Krievijas Kurskas apgabalā, no kurienes krievi mēģina izspiest tur nostiprinājušos Ukrainas spēkus. Kā zināms, šī gada jūnijā Krievijas vadonis Putins pirmoreiz izvirzīja Ukrainai konkrētas teritoriālas pretenzijas – Krievija vēlas atņemt Ukrainai pilnā apjomā Luhanskas, Doņeckas, Zaporižjes un Hersonas apgabalus. Pagaidām, arī ievērojot jaunāko attīstību, šādu mērķu sasniegšana militāriem līdzekļiem ir grūti iedomājama. Krievijas rokās gan ir teju viss Luhanskas apgabals, taču vairāk nekā trešdaļa Doņeckas apgabala joprojām ir Ukrainas kontrolē, tāpat nozīmīga daļa Zaporižjes un Hersonas apgabalu līdz ar abām apgabalu galvaspilsētām. Grūti pat aplēst, cik dzīvā spēka un tehnikas Kremlim vajadzētu sagādāt, lai ar līdzšinējo taktiku aizrāptos līdz tās vadoņa alktajam mērķim. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Trampa miera plāns Ukrainai šajā karā ir jāuzvar – tā ir sacījuši gandrīz visu Rietumvalstu vadītāji, atbalstot Ukrainu cīņā pret agresoru. Tomēr realitātē palīdzība ir bijusi nepietiekama, un daudzi analītiķi saka, ka patiesībā vairākās valstīs nemaz negrib, lai Ukraina uzvarētu. Atbalsts ir sniegts vien tik daudz, lai Ukraina nezaudētu, un tāpēc turpinās gara un nogurdinoša asinsizliešana. Tomēr izskatās, ka līdz ar ASV prezidenta vēlēšanām situācija mainīsies. Donalds Tramps ir teicis, ka viņa primārais mērķis ir apturēt karu. Un ASV ir ietekmes sviras, lai to izdarītu. Kopš vēlēšanām nerimst spekulācijas, kas būs ASV piedāvājuma pamatā. Kā ticamākais scenārijs tiek minēts ultimāts abām pusēm sēsties pie sarunu galda un vienoties par pamiera nosacījumiem, pretējā gadījumā solot vai nu jebkādas palīdzības pārtraukšanu Ukrainai, vai arī dodot tai tādu palīdzību, kādu tā līdz šim nav nekad saņēmusi. Abām pusēm būtu septiņkārt jāpārdomā pirms pateikt Donaldam Trampam nē. Šis iespējamais tālāko notikumu scenārijs Eiropā raisa ļoti pretrunīgas emocijas. Pirmkārt, tas nozīmēs, ka Ukrainai, visticamāk, var nākties piekāpties un atstāt Krievijas kontrolē daļu, ja ne visas līdz šim Krievijas iekarotās teritorijas. Tas var raisīt ļoti saspringtu iekšpolitisko situāciju Ukrainā. Otrkārt, uguns pārtraukšana ļautu atgūties un nostiprināties Krievijai. Un tas savukārt rada milzīgu drošības risku visai Eiropai nākotnē. Tādēļ daudzas Eiropas valstis turpina sacīt, ka darīs visu iespējamo, lai Ukraina uzvarētu. 17. novembra vakarā pasauli pāršalca ziņa, ka arī aizejošais, bet vēl joprojām amatā esošais ASV prezidents Džo Baidens beidzot ir devis atļauju izmantot tālas darbības raķetes, lai Ukraina var apšaudīt militāros mērķus dziļāk Krievijas teritorijā. Tomēr, kā saka daudzi analītiķi, Rietumu palīdzība līdz ar kara sākšanos ir pastāvīgi bijusi pārāk novēlota. Arī šis ASV lēmums tika gaidīts ļoti ilgi, un diez vai vairs spēs būtiski mainīt notiekošo frontē. Jau pēc diviem mēnešiem Baltajā namā sāks saimniekot Donalds Tramps, turklāt viņš savu politiku ir apņēmies uzsākt realizēt vēl pirms inaugurācijas ceremonijas. Sagatavoja Aidis Tomsons.  

Šī gada Nobela prēmija fizikā atnesusi lielu pārsteigumu - tradicionālo fizikas atklājumu vietā laurus plūs mašīnmācīšanās un neironu tīklu pētījumi. Ko šāds pavērsiens nozīmē matemātiķiem un datoriķiem? Kā mašīnas ir iemācītas mācīties un kā šie atklājumi ir mainījuši mūsu ikdienas dzīvi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē fiziķis, Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētājs Mārcis Auziņš un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors, Latvijas Universitātes Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks Guntis Bārzdiņš. Nobela prēmija fizikā 2024. gadā piešķirta Džonam Hopfīldam un Džefrijam Hintonam par fundamentāliem atklājumiem un izgudrojumiem, kas nodrošina mašīnmācīšanos ar mākslīgajiem neironu tīkliem. Abi šī gada Nobela prēmijas fizikā laureāti jau kopš pērnā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir veikuši nozīmīgu darbu ar mākslīgajiem neironu tīkliem. Viņi izmantojuši dažādus fizikas instrumentus, lai izstrādātu metodes, kas ir mūsdienu jaudīgas mašīnmācīšanās pamatā.  Džons Hopfīlds radīja asociatīvo atmiņu, kas spēj saglabāt un rekonstruēt attēlus un cita veida datu modeļus. Savukārt Džefrijs Hintons izgudroja metodi, kas spēj autonomi atrast īpašības datos un tādējādi veikt tādus uzdevumus kā konkrētu elementu identificēšanu attēlos. Runājot par Nobela prēmijas laureātiem un mašīnmācīšanos, raidījuma visi piemin arī mākslīgo intelektu un „Chat GPT”. "Viens no lielākajiem mākslīgā intelekta pētniekiem Kalifornijas universitātē Berklijā saka, ka ar mākslīgo intelektu būs precīzi tāpat kā zelta zivtiņu. Un stāsts par zelta zivtiņu ir tāds: ka var būt trīs vēlēšanās. Viņš saka - pirmās divas katram no mums būs absolūti citādas, katram mums dzīvē kaut kas būs. Trešā, viņš apgalvo, ka visiem tā mums būs vienāda - mīļā zelta zivtiņa vai mīļais mākslīgais intelekt, izdari tā, lai pirmo divu nebūtu bijis," atklāj Mārcis Auziņš. "Tāpēc ka tie uzdevumi, ko mēs varam formulēt šīm tehniskajām sistēmām, mākslīgajam intelektam, var novest pie sekām, kuras patiesībā mums ļoti, ļoti nepatiks. Un viens no iemesliem ir, ka mēs baidāmies, ka viņš kļūs par daudz patstāvīgs un viņam būs savi mērķi dzīvē. No otras puses, mēs ļoti gribētu, lai viņam rastos kaut kādas empātijas pazīmes, lai lēmumu pieņemšanā tā nebūtu vienkārši tehnisku uzdevumu izpilde." Mārcis Auziņš vērtē, ka mākslīgais intelekts šobrīd ir "vidējais statistiskais, ļoti un visu zinošs. Bet vidējais statistiskais droši vien ir ļoti garlaicīgs tipiņš. Manā sapratnē joprojām mākslīgais intelekts ir ļoti garlaicīgs tipiņš, un runāties ar „Chat GPT” vienā brīdī paliek garlaicīgi". "Es esmu no tās grupas, kas uzskata, ka nav mūsu spēkos apstādināt šo procesu. Bet domāju kaut kādā mērā tas varētu būt garlaicīgs šobrīd, jo šī mašīnmācīšanās ir imitācija. Pagaidām tā ir imitācija. Viņa tāda nebūs mūžīgi. Kad tuvosimies šiem aģentiem, viņi kļūs radoši," atzīst Guntis Bārzdinš. "Jau tagad mākslīgais intelekts var veikt pārlasi tā saucamajā interferences laikā, meklēt adatu siena kaudzē un tas ir tas, ko visi matemātiķi dara visu savu mūžu. Viņš meklēs siena kaudzi, viņš iegūs emocijas un viņš vairs nebūs tikai imitētājs. Tajā brīdī mums ļoti gribēsies viņa spējas, no vienas puses, jo tas ir tas, ko paši ikdienā darām. No otras puses, ir drusku bail no tām iespējām." "Cerēt, ka mēs ar likumdošanu apturēsim procesu vai ierobežosim to, tā nenotiek. Džins no pudeles ir izlaists un viņš dzīvos, un mums būs jāmāk saprātīgi ar viņu sadzīvot un izmantot viņa pozitīvās iespējas un iespēju robežās mazināt riskus, kuri ir jau tagad un diemžēl nākotnē būs vēl vairāk," uzskata Mārcis Auziņš. Aktuālais nanotehnoloģiju jomā Septembra sākumā Rīgā risinājās vērienīga starptautiska konference, kas bija veltīta nanomateriālu pielietojumam un īpašībām. Konference pulcēja daudz savā jomā atzītu pētnieku, tostarp Juriju Gogotsi no ASV, kurš nanotehnoloģiju attīstību saredz kā sākumu jaunam laikmetam. Ar pieminēto zinātnieku, kā arī citiem konferences dalībniekiem tikās Mariona Baltkalne un noskaidroja plašāk, kas šobrīd aktuāls nanotehnoloģiju jomā. Daļiņas, kas miljons reižu smalkākas par cilvēka matu, - tā var raksturot nanodaļiņas. Šīm daļiņām, kas, protams, ar cilvēka aci nav saskatāmas,un nanomateriāliem nesen tika veltīta 14. Starptautiskā Elektronikas un Elektrotehnikas inženieru institūta (Institute of Electrical and Electronics Engineers, IEEE) konference Nanomaterials: Applications & Properties (NAP). Tā risinājās Latvijā, pulcējot lielu skaitu zinātnieku no daudzām pasaules valstīm, raisot interesi arī par pašmāju pētnieku paveikto un radot platformu jaunām sadarbības iespējām. Konferences noslēgumā arī mums bija iespēja satikties ar dažiem pasākuma rīkotājiem un viesiem, ar kuriem piedāvājam sarunu par plašo nanotehnoloģiju pasauli. Viens no runātājiem - materiālzinātnes un inženierijas profesors Dreksela universitātē Filadelfijā, ASV, kā arī Dreksela Nanomateriālu institūta direktors Jurijs Gogotsi (Yury Gogotsi). Profesors nāk no Ukrainas, un viņa darbs joprojām saistīts arī ar Sumi Valsts universitāti Ukrainā. Ar dzimto Ukrainu un Sumi Valsts universitāti saistīts ir arī Maksims Pogorelovs (Maksym Pogorielov), šobrīd - Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks. Sarunā piedalās arī Ukrainā dzimušais Valentīns Novosads (Valentine Novosad) - Argonnas nacionālās laboratorijas priekšsēdētājs un vadošais pētnieks no ASV, kā arī Modris Greitāns - Latvijas Elektronikas un datorzinātņu institūta direktors un Latvijas Zinātņu akadēmijas ārlietu sekretārs.

Jau vairākus gadus 15.oktobrī Latvijā tiek atzīmēta Valsts valodas diena. Vai tā ir atzīmējama diena tikai ķeksīša pēc, spriežam latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Valsts valodas diena ir jauna tradīcija. Ir bijušas dažas konferences, lai to iedzīvinātu. Dite Liepa atzīst, ka laiks rādīs, vai šī diena iedzīvosies kā tradīcija ar noteiktiem pasākumiem. Turklāt šī nav vienīgā diena, kad runā par valsts valodu. Viņa arī vērtē, ka valodniekiem lielākie svētki ir konferences vai kādas grāmatas atvēršanas svētki. Andrejs Veisbergs arī piekrīt, ka Endzelīna konference, kas norisinās vienmēr 22. februārī, ir stabila tradīcija valodnieku vidē. Runājot par mākslīgā intelekta piedāvātajiem tulkojumiem, piemēram, BBC ziņām, ko kāds klausītājs komentējis, ka saprast var, bet kaut kas spocīgs, Andrejs Veisbergs atzīst, ka ar mākslīgo intelektu tā ir - būs kaut kas spocīgs. Viņš stāsta, ka piedalījies leksikogrāfijas konferencē, kur arī daudz runāts par to, vai mākslīgais intelekts "piebeigs" vārdnīcas. Leksikogrāfi ir par to bažīgi. "Mākslīgais intelekts sevī iesūcis visu to, kas vārdnīcās jau ir ierakstīts, kas ir loģiski," atzīst Andrejs Veisbergs. "Tad bija liela diskusija par to, ko mākslīgais intelekts nevar izdarīt. Parādījās, ka sarkasmu un ironiju mākslīgais intelekts īsti neatpazīst. Pagaidām. Kad uz to noradīja, cilvēks, kas ļoti aizstāvēja mākslīgā intelekta iespējas, teica, ka arī daudzi cilvēki sarkasmu un ironiju nespēj saprast. Tāpēc nevajag gaidīt, lai mākslīgais intelekts to saprastu."  

Krīzes brīžos visi risinājumi ir derīgi - tā varētu teikt ģeoinženieri, kuri šobrīd cenšas rast veidus, kā sargāt kūstošos ledājus, piemēram, sūknējot ūdeni no okeāna uz ledus masas virsmas, cerot tādejādi padarīt ledus slāni biezāku. To, ka ledāji kūst strauji - zinām, to, ka nespējam operatīvi samazināt emisijas un palēlināt klimata pārmaiņas - zinām, bet, vai inovatīvas tehnoloģijas būs tās, kas varēs glābt ledus masu zemeslodes vēsākajos reģionos? Vai šādi centieni ir produktīvi un vai mēs varam izglābt planētas "ledusskapi"? Šķiet, ka ir grūti atrast otru tādu ekosistēmu, kuru klimata pārmaiņas skartu tikt masīvi kā Arktiku un Antarktīdu. Lai arī šie abi aukstie apgabali atrodas tālu no mums, bez tiem nav iedomājams klimats, kādu pazīstam uz mūsu planētas. Zinātnieki meklē veidus, kā apturēt šo straujo kušanu, jo skaidrs, ka ar emisiju samazināšanu cilvēcei īpaši labi neveicas. Vai ir iespējams atjaunot grandiozos ledus masīvus Zemes polos, raidījumā Zināmais nezinājamā vērtē ģeologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna. Pētījumi rāda, ka ledāji kūst strauji. Vidēji zūd ap vienu procentu gadā no kopējas masas un tas neko labu tas neliecina. "Viens, ir sevišķi vietās, kur šobrīd straujāk kūst, tie ir Andi, Alpi, Islandē, Himalajos, tas nozīmē ūdensapgādi cilvēkiem, pilsētām, veseliem reģioniem, valstīm, kas ir potenciāli apdraudēti līdz ar šo resursu izsīkšanu," norāda Andris Vīksna. "Otrs ir, protams, vidējā ūdens līmeņa celšanās visā pasaulē, kas notiek lēnām, bet neatvairāmi savā ziņā. Un izmaiņas jau šobrīd notiek diezgan intensīvi. Ja mēs skatāmies līdz gadsimta beigām, tad tas ir pozitīvākajā gadījumā 30 - 40 centimetru līdz metram. Līdz gadsimta beigām pieaugs. Tas nozīmē, ka miljards cilvēku kopumā pasaulē ir tieši vai netieši apdraudēti dēļ tā, ka ceļas arī ūdenslīmenis." Kā to izjutīsim Latvijā? "Arī Baltijas jūra ir savienota ar okeāniem. Arī, protams, mums ir gaidāma ūdens līmeņa paaugstināšanās, un pēc atbilstoši dažādiem pesimistiskākajiem līdz optimistiskākajiem scenārijiem, vienalga tie 30 - 60 centimetri pieauguma līdz gadsimta beigām. Ar to ir jārēķinās. Sevišķi tas pieaugums varētu intensificēties no gadsimta vidus vairāk," norāda Andris Vīksna. "Un otrs, protams, tas nes līdzi arī krasta erozijas procesus: piekraste tiek noskalota un vēl papildus ar vētrām vēl intensīvāk kaut kur process notiek. Attiecīgi Latvijas gadījumā tie ir vidēji 30 - 40 metri, protams, ne visur vienādi, kaut kur pieaug akumulācija, bet kopumā dominē erozijas procesi. Apmēram 30 - 40 metri pēc šī brīža prognozēm tiktu noskaloti no Latvijas teritorijas. Te, protams, ir īpaša uzmanība jāpievērš Rīgas aglomerācijai, kas ir ļoti zema. Jau šobrīd jūras ūdens ienāk līdz pat Jelgavai atsevišķās situācijās. Ūdens līmenim ceļoties, ir pat daži nākotnes scenāriji, kur ir pavisam drūmās krāsās iezīmēts, ka Latvija ir tā kā sadalīta divās daļās, kas ir Kurzeme, un principā šeit līdz pat Lietuvas robežai ir jau ūdens no Baltijas jūras." Lai to nepiedzīvotu, zinātnieki izstrādā dažādus modeļus, kā iejaukties, lai stabilizētu ledājus. Pagaidām gan van zināms, vai šīs metodes strādātu, var būt arī pretējais efekts, atzīst Kristaps Lamsters. "Ir skaidrs, ka par to ir jādomā un kaut kas ir jāsāk darīt, jo mēs faktiski runājam par to, ka, iespējams, jau kaut kāds pagrieziena punkts ir sasniegts, īpaši domājot par Antarktiku. Pēc šī pagrieziena punkta faktiski ir gaidāmi diezgan strauji ledāju masas zudumi, atpakaļceļa nav, un, lai ko mēs darītu, mēģinot samazināt emisijas, tas nemainīs absolūti neko, jo šis pagrieziena punkts ir sasniegts un ledājs sāk strauji atkāpties. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir šo atkāpšanos samazināt, fiziski iejaucoties," atzšit Kristaps Lamsters. Čehu diplomāts iepazīstina ar savas zemes polārpētnieku un stāsta par paša piedzīvoto, ar slēpēm šķērsojot Grenlandi Pagājušajā nedēļā Rīgā notika čehu izcelsmes polārpētnieka Jūliusa Paijera gravīru reprodukciju izstādes atklāšana, kā arī diplomāta, tulkotāja un ceļotāja Zdeņeka Ličkas lekcija par Jūliusu Paijeru un viņa ekspedīcijām uz Ziemeļpolu. Tā bijusi kā satikšanās ar divām personībām vienlaikus - no vienas puses, iespēja iepazīt zinātnē nepelnīti piemirsto Jūliusu Paijeru, un, no otras puses, uzzināt par Zdeņekas Ličkas piedzīvojumiem, ar slēpēm šķērsojot Grenlandi. Ne katru dienu rodas iespēja klātienē satikt cilvēkus, kuri devušies polārās ekspedīcijās, pakļāvuši dzīvību briesmām, atgriezušies, lai ar savu spēku un entuziasmu iedvesmotu citus. 1. oktobra pēcpusdienā viena šāda cilvēka stāstu ikvienam interesentam bija iespēja dzirdēt Latvijas Universitātes Dabas mājā. Precīzāk būtu teikt, ka tā bija tikšanās ar divām personībām vienlaikus. Universitātē viesojās čehu diplomāts, tulkotājs un ceļotājs Zdeņeks Lička. Viņš bijis Čehijas vēstnieks Dānijā, joprojām strādā Čehijas Republikas Ārlietu ministrijā, bet viņa biogrāfija glabā vēl citus aizraujošus notikumus, tostarp ekspedīciju ar slēpēm pāri Grenlandei. Taču iemesls, kāpēc Lička viesojies Latvijā, ir saistīts ar viņa misijas darbu - popularizēt čehu izcelsmes polārpētnieka Jūliusa Paijera vārdu, atklāt viņa gravīru reprodukciju izstādi un sniegt lekciju par Paijera dzīvi un nopelniem zinātnē. Kad Lička mūs izvedis nelielā pastaigā pa izstādi un iepazīstinājis ar Paijeru, ir iespēja ar diplomātu aprunāties atsevišķi un vēlreiz izcelt nozīmīgākos Paijera dzīves faktus. Jūliuss Paijers dzimis 1841. gadā Teplicē, Čehijā, kas atrodas tuvu mūsdienu Vācijas robežai, bijis Austroungārijas virsnieks. Viņa militāro karjeru raksturo, piemēram, tāds fakts, ka viņš piedalījies asiņainajā Solferīno kaujā 1859. gadā - pēdējā lielākajā kaujā pasaules vēsturē, kurā visas armijas bija pakļautas savu monarhu personīgajai vadībai un kuras rezultātā radās Sarkanā Krusta kustība, palīdzot karā ievainotajiem. Ņemot vērā Paijera darbību armijā, Zdeņekam Ličkam jautāju, kā tad Paijers pievērsies polārpētniecībai. Vai tā bija vienkārši kaislība?

Ukrainas karavīru ieiešana Krievijas teritorijā ir radījusi apjukumu Krievijā un raisījusi jaunas cerības pašā Ukrainā. Arī Ukrainas sabiedrotie ar interesi seko līdzi notikumu attīstībai. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs apgriezienus uzņem gaidāmo prezidenta vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņa, demokrātu kandidāta maiņa ir devusi jaunu impulsu politiskajai cīņai. Aktualitātes pasaulē analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukraina turpina Šobrīd nav īsti skaidrs, cik plaša Krievijas Federācijas teritorija kopš pagājušās otrdienas nonākusi Ukrainas bruņoto spēku kontrolē. Pirmdien, 12. augustā, publiskotā videoierakstā no Ukrainas valdības sēdes armijas virspavēlnieks ģenerālis Oleksandrs Sirskis paziņoja, ka Ukrainas spēki šobrīd kontrolējot apmēram tūkstoš kvadrātkilometru Krievijas teritorijas. Vakar prezidenta Volodimira Zelenska kontā X platformā bija teikts, ka Ukraina kontrolē jau 74 apdzīvotas vietas Krievijas teritorijā. Savukārt Kurskas apgabala gubernatora pienākumu izpildītājs Aleksejs Smirnovs atzinis, ka ieņemta pierobežas teritorija 40 kilometru platumā un 12 kilometru dziļumā, kas tad, attiecīgi, veido nepilnus 500 kvadrātkilometrus. Tiek minēts, ka līdz pat divsimt tūkstošiem Krievijas Kurskas un Belgorodas apgabali iedzīvotāju pametuši savas dzīvesvietas vai evakuēti. Katrā ziņā līdz šim nozīmīgākais Ukrainas teritoriālais ieguvums ir Sudžas pilsētiņa ar tur esošo gāzes plūsmas mērījumu staciju, caur kuru Krievijas dabasgāze joprojām tiek piegādāta Eiropai. Tiek ziņots, ka gāzes plūsmu nav apturējusi arī pašreizējā karadarbība, tomēr jāšaubās, vai tā turpināsies, ja par Sudžu sāksies tādas cīņas, kādas līdz šim piedzīvojušas pilsētas Ukrainas austrumos. Bet, protams, nozīmīgāki par teritoriālajiem ir Kijivas morālie ieguvumi. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara vairākus simtus kvadrātkilometru liela Krievijas teritorija atrodas svešas valsts karaspēka rokās. Protams, no Kremļa atskan apņēmīga retorika, ka ukraiņu iebrukums teju teju tikšot apturēts, taču pagaidām nav informācijas, ka tas būtu izdevies. Tiek ziņots, ka Krievija pret ukraiņu spēkiem vērsusi raķešu, lidrobotu un aviācijas triecienus, taču par nozīmīgāku sauszemes spēku pretuzbrukumu ziņots netiek. Jādomā, ka šādam uzbrukumam Krievijai nāktos pārdislocēt uz Kurskas virzienu kādas kaujas spējīgākas daļas no frontes Ukrainā. Pagaidām gan Kurskas operācijas ietekme uz karadarbību citur frontē nav jūtama, Krievijai turpinot uzbrukt vairākos sektoros, bet pie Pokrovskas pat kāpinot uzbrukuma intensitāti. Kas attiecas uz reakciju ārpus Ukrainas, viskonkrētākā tā šoreiz bijusi Vācijā. Uz Krievijas pārmetošo retoriku par Ukrainas rietumu partneru atbildību Vācijas ārlietu resors atbildējis, ka Ukrainai ir tiesības izmantot tai piegādātos vācu ieročus, kur vien tā uzskata par vajadzīgu, un ka Ukrainas aizsardzības karam pret agresoru nav jāaprobežojas tikai ar valsts teritoriju. Identisku viedokli paudis arī Bundestāga Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Markus Fābers. Harisas kampaņas augšupejošā līkne Kā rāda aptauju rezultāti, viceprezidentes Kamalas Harisas reitingi ir pamanāmi labāki, nekā tie bija prezidentam Baidenam, kad viņš pagajušomēnes nolēma izstāties no cīņas par nākamo prezidentūras termiņu. Kā liecina vairākās pavalstīs veiktās aptaujas, salīdzinājums ir par labu viceprezidentei visās elektorāta grupās, bet jo sevišķi Latīņamerikas izcelsmes, melnādaino un par 45 gadiem jaunāko vēlētāju vidū. Nacionālā līmenī Baidens, izbeidzot kampaņu, atpalika no Trampa par trīs procentpunktiem, toties Harisa tagad ir par diviem procentpunktiem priekšā konkurentam. Taču, kā zināms, nacionālā līmeņa rādītāji ir otršķirīgi, prognozējot vēlēšanu iznākumu. Daudz nozīmīgāk uzmanības fokusā ir t.s. svārstīgās pavalstis, kurās nevienam no kandidātiem nav izteikta pārsvara, un kuras, tātad, visdrīzāk arī izšķirs vēlēšanu likteni. Šajā reizē par tādām uzskata septiņas – Arizonu, Džordžiji, Mičiganu, Nevadu, Ziemeļkarolīnu, Pensilvāniju un Viskonsīnu. Visur demokrātu kandidāta pozīcijas uzlabojušās vismaz par pāris procentpunktiem, un ja Baidena uzvaru kā iespējamu eksperti prognozēja vien trijās no septiņām, tad Harisai esot izredzes visās. Tiesa gan, pašreiz piecās no svārstīgajām pavalstīm labāki reitingi joprojām ir Trampam. Tātad demokrāti nekādā ziņā nedrīkst atslābt un iedomāties, ka uzvara viņiem jau rokā. Tiesa gan, pēc visa spriežot, Donalds Tramps īsti nespēj pārorientēties jaunajai kampaņas situācijai, kur viņa pretspēlētājs vairs nav gadu nastas acīmredzami saliektais Baidens, bet gan enerģiskā Harisa un viņas viceprezidenta amata kandidāts, Minesotas pavalsts gubernators Tims Volzs, kuru daudzi dēvē par perfektu izvēli. Droši vien republikāņu kandidāta priekšvēlēšanu štābā šobrīd drudžaini meklē motīvus, ar kuriem taranēt demokrātu kandidātes reputāciju, bet, kamēr meklē, Tramps izlīdzas ar ierasto apsaukāšanos un no gaisa grābtiem apgalvojumiem, piemēram, ka Harisa izplatot viltotus fotoattēlus, uzpūšot viņas kampaņas pasākumu dalībnieku skaitu. Savu artavu Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā nupat devis arī par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks, kurš nu kļuvis par republikāņu kandidāta kaismīgu atbalstītāju. Pirmdien abi sarunājās Maska īpašumā esošajā platformā X. Notikums tika pieteikts kā intervija, taču, kā to raksturo, piemēram, raidsabiedrība BBC, patiesībā bija čomiska, abpusējiem komplimentiem piebārstīta aprunāšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Latvijai diemžēl līdz pirmajai medaļai olimpiskajās spēlēs Parīzē vēl jāgaida, jo mūsu 3x3 basketbolisti pirmdienas, 5. augusta, vakarā par spīti prognozēm un cerībām, tomēr nespēja to izcīnīt. Vispirms zaudējums pusfinālā Francijai (14:21), tad arī cīņā par bronzas medaļu Latvijas izlase piekāpās kaimiņiem lietuviešiem (18:21). Pirmdienas vakars 3x3 basketbola laukumā sākās ne visai gaišos toņos - pusfināla cīņā mūsu puiši netika galā ar mājiniekiem francūžiem. Jāteic pat vēl vairāk - mums uzbrukumā spēle neveidojās tik plūstoši, cik visā līdzšinējā turnīrā, metieni no perimetra nekrita tik labi, kā visa līdzšinējā turnīra gaitā, un Francijas basketbolistiem savukārt uzbrukumā izdevās teju viss, viņi prata apspēlēt gan ciešu Latvijas aizsardzību, gan lieliski izmantoja pāris kļūdas aizsardzībā, ko pieļāvām. Kārlis Lasmanis guva lielāko daļu no mūsu punktiem, bet citi palīgi punktu pienešanā neatradās.  Sākām olimpiskās spēles 3x3 basketbolā ar spēli pret Lietuvu un noslēdzām, jo arī lietuvieši savā pusfinālā zaudēja, viņi piekāpās Nīderlandei. Arī otro reizi tiekoties savā starpā, cīņa sākās sīvi. Ja līdz pēdējai dienai LV meta ar teicamu precizitāti no distances, tad izšķirošajos mačos tieši pretiniekiem stāvēja klāt veiksme tālmetienos. Spēle turpinājās punkts punktā. Lietuva pabeidza spēli no soda metienu līnijas - 18:21.  Basketbola literatūrā ir teiciens, ka vienā turnīrā divreiz tiekoties ar vienu un to pašu komandu, otro reizi izcīnīt panākumu ir ārkārtīgi grūti. Un vēl - ka, lai uzvarētu turnīru, pirms tam ir vismaz kāda spēle jāzaudē. Šoreiz diemžēl šie abi novērojumi īstenojās.  Klāt visās spēlēs bija arī Latvijas basketbola superfans Andris, kurš atpazīstams ar savu unikālo galvas rotu - cepuri, kas izveidota no basketbola bumbas un groza stīpas. Tāpat klāt izšķirošajā spēlē bija arī valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Par 3x3 basketbola olimpiskajiem čempioniem kļuva Nīderlande, kas finālā trakā spēlē  pagarinājumā salauza mājnieku francūžu sirdis.  Vakar bez basketbolistiem dalību spēlēs noslēdza arī mūsu jātnieks Kristaps Neretnieks, kurš ar savu zirgu Palladium konkūrā par trīs šķēršļu nogāšanu ieguva 12 soda punktus un tika pie 56. vietas. Savukārt kārstlēkšanas finālā iekļuvušais Valters Kreišs palika 12. vietā, tiekot pāri 5,5 metru augstumā noliktajai latiņai. Visi trīs mēģinājumi pārvarēt 20 cm augstāk nolikto mērķi bija nesekmīgi. Šodien, 6. augustā, skrējēja Gunta Vaičule Parīzes olimpiskajās spēlēs startēja 400 metru gandarījuma distancē, taču mazliet pietrūka, lai viņa kvalificētos pusfinālam. Olimpisko spēļu debitantam šķēpmetējam Patrikam Gailuma ieskaitīts viens mēģinājums no trim, un viņš sacensības neturpina. Sacensības neturpinās arī šķēpmetējs Gatis Čakšs. Rīt šķēpmešanas kvalifikācijas sacensībās piedalīsies Līna Mūze-Sirmā un Anete Sietiņā, vakarā ceturtdaļfināla spēlē pludmales volejbolistēm.

Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Izraēlas Aizsardzības spēku tanki pirmoreiz sasnieguši Rafahas pilsētas centru. Grandiozā vēlēšanu diena Meksikā. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists un politologs Arturs Bikovs. Runājot par Izralēlas un palestīniešu konfliktu, sazināmies ar Frederiku Ozolu, savukārt, analizējot notiekošo Meksikā, uzklausām meksikāni, kurš dzīvo Latvijā, Havjeru Garsiju. Ar paragrāfiem pret bumbām Vakar, 28. maijā, pasaules mediji izplatīja ziņu, ka Izraēlas Aizsardzības spēku tanki pirmoreiz sasnieguši Rafahas pilsētas centru. Rafaha ir trešā lielākā pulsēta Gazas joslā, tā atrodas pašos teritorijas dienvidos, pie robežas ar Ēģipti, un tajā pēdējo mēnešu laikā saplūduši vairāki simti tūkstošu bēgļu no kara skartajiem rajoniem tālāk ziemeļos. Tagad viņiem atkal nākas bēgt vai arī riskēt ar dzīvību, paliekot kauju zonā. Dažās pēdējās dienās karadarbības rezultātā Rafahā un tās apkārtnē jau nogalināti vairāki desmiti civiliedzīvotāju, t.sk. vismaz 45 svētdien, kad pēc Izraēlas gaisa spēku trieciena vietai, kur, kā apgalvo Izraēlas puse, uzturējušies divi „Hamās” komandieri, izcēlās plašs ugunsgrēks. Tā kā cauri Rafahai ved galvenie piegādes ceļi, līdz ar karadarbības intensificēšanos strauji sarukušas pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādes Gazas joslai. Tikām Izraēla izjūt arvien nozīmīgāku starptautiskās sabiedrības spiedienu ar prasījumiem pārtraukt karadarbību. Šai ziņā atzīmējami vairāki neseni starptautisko tiesvedības institūciju lēmumi. Pagājušajā piektdienā, 24. maijā, Apvienoto Nāciju Starptautiskā tiesa lēma pieprasīt Izraēlas militāro operāciju pārtraukšanu Rafahā. Tiesa ir augstākais Apvienoto Nāciju orgāns starpvalstu konfliktu juridiskai risināšanai, taču tās lēmumu izpildei trūkst piespiešanas mehānisma. Pagājušās nedēļas sākumā citas institūcijas – Starptautiskās Krimināltiesas – pārstāvis, prokurors Karims Hans paziņoja, ka ir pieprasījis aresta orderus sakarā ar pašreizējā karā pastrādātajiem noziegumiem gan trim „Hamās” līderiem, gan Izraēlas premjerministram Bejaminam Netanjahu un aizsardzības ministram Joavam Galantam. Izraēlas politiķu iespējamais noziegumu sastāvs ir mērķtiecīgi militāri uzbrukumi civiliedzīvotājiem, humānās palīdzības piegāžu bloķēšana un apzināta bada izraisīšana militāro mērķu sasniegšanai, un šī ir pirmā reize, kad šī tiesa apsūdz kādas demokrātiskas valsts vadītājus. Starptautiskās krimināltiesas rīcību, vienādojot teroristisko organizāciju „Hamās” un Izraēlas valsti, jau asi kritizējusi Savienoto Valstu administrācija, un izskanējuši aicinājumi ieviest pret tiesas pārstāvjiem sankcijas, kādas savulaik jau bija ieviesusi prezidenta Trampa valdība. Vēl viens starptautiskās sabiedrības mēģinājums ietekmēt Izraēlu ir vairāku Eiropas valstu valdību paziņojumi par Palestīnas valstiskuma atzīšanu. Pēdējās dienās šādu soli spērušas Īrija, Norvēģija un Spānija. Palestīnas valstiskumu jau pirms tam bija atzinušas 142 pasaules valstis, lielākoties Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas pārstāves. No Eiropas Savienības dalībvalstīm tādas bija Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija, Rumānija un Bulgārija, kas atzīšanu veica 1988. gadā, pieskaņojoties toreizējās Padomju Savienības ārpolitikai; kā arī Zviedrija, kas pievienojās atzīšanai 2014. gadā. Vēl trīs Rietumeiropas valstu stāšanās atzinēju rindās liecina par zināmu noskaņojuma pārbīdi attiecībā pret Izraēlas politiku. Kā vakar, pēc attiecīgā Spānijas valdības akta pieņemšanas paziņoja premjerministrs Pedro Sančess, šīs rīcības mērķis esot tikai un vienīgi veicināt karadarbības pārtraukšanu, tas nekādā ziņā neesot jāuztver kā Izraēlas nācijai naidīgs solis. Pagaidām gan šķiet, ka Izraēlā tas izraisījis vien sašutumu un stingrāku atbalstu valdības rīcībai. Meksikas vēsturiskās vēlēšanas Nākamsvētdien Meksikā būs grandioza vēlēšanu diena – pilsoņi dosies pie urnām, lai dotu uzticības mandātu apmēram 20 700 tautas kalpu, ar valsts prezidentu un divu parlamenta palātu deputātiem sākot, ar vietvaru vadītājiem un deputātiem beidzot. Meksika ir federatīva prezidentāla republika, tāpēc galvenā intriga ir valsts galvas izraudzīšanās. Prezidents tiek ievēlēts vienā vēlēšanu kārtā uz vienu sešu gadu pilnvaru termiņu, tātad līdzšinējais prezidents Andress Manuels Lopess Ovradors nevar pretendēt uz atkārtotu nonākšanu amatā. Toties visai labas izredzes ir viņa pārstāvētajam politiskajam spēkam – kreisajai partijai Nacionālās Atdzimšanas kustība jeb, spāņu valodas abreviatūrā, „Morena”. Kopā ar mazākiem spēkiem – Darba partiju un Meksikas zaļo ekoloģistu partiju – „Morena” veido šobrīd ietekmīgāko kreiso bloku „Turpināsim veidot vēsturi!”. Bloka kandidāte, inženiere-enerģētiķe un agrākā Mehiko pilsētas galva Klaudija Šeinbauma visās aptaujās ieguvusi vairāk nekā 50% atbalstu, par apmēram 20% apsteidzot savu galveno konkurenti – uzņēmēju un parlamenta augšpalātas deputāti Sočitlu Galvesu. Galvesa pārstāv partiju bloku „Spēkus un sirdis Meksikai”, par kuru tiek teikts, ka to vieno pamatā tikai opozīcija prezidentam Ovradoram un viņa partijai. Blokā ietilpst konservatīvā Nacionālās rīcības partija, labēji centriskā Institucionāli revolucionārā partija un sociāldemokrātiskā Demokrātiskās revolūcijas partija. Nedaudz virs 10% aptaujās ieguvis trešais nopietnākais kandidāts, centriski kreisās partijas „Pilsoņu kustība” pārstāvis Horhe Mainess. Viss liecina, ka svētdien meksikāņi pirmoreiz valsts vēsturē ievēlēs prezidenti sievieti, kas tiek vērtēts kā nozīmīgs notikums šai sabiedrībai, kurā joprojām ir ļoti izteiktas t.s. mačisma, respektīvi, maskulīnā šovinisma iezīmes. Diemžēl Meksikas priekšvēlēšanu periods saistās arī ar dramatisku vardarbību, ciktāl pašvaldību līmenī politika cieši saaugusi ar kriminālo karteļu un bandu ietekmi, kam cīņā par varu visi līdzekļi labi. Šogad vien šīs varas cīņas jau prasījušas vismaz 145 cilvēku dzīvības, apmēram desmitā daļa no viņiem ir vietvaru amatu kandidāti. Aizejošais prezidents Ovradors savulaik tika solījis apkarot šo vardarbību, taču solījumi lielākoties palika deklarāciju līmenī. Sagatavoja Eduards Liniņš.   

"Nekas nav bezgalīgs, izņemot visumu un cilvēka muļķību. Un par visumu es neesmu tik drošs, " tā reiz teicis Alberts Einšteins. Vai Visumam ir gals, vai tomēr tas ir bezgalīgs? Ja reiz tas izplešas, tad tam vajadzētu būt arī "galam un malai"? Kā var noteikt Visuma izmērus un uzzīmēt karti kaut kam tik nepatverami milzīgam? Vai cilvēks no mazas saules sistēmas vēl mazākas planētas maz to var apjēgt un izdarīt? Gluži kā Dullais Dauka savulaik vēlējās noskaidrot, kas paveras aiz horizonta, tā arī mēs mēģināsim palūkoties, cik tālu stiepjas Visums. Stāsta astronoms, Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Sarunas sākumā jau izskanēja, ka Alberts Einšteins pats īsti līdz galam nav ticis skaidrībā, vai Visums ir bezgalīgs vai tomēr nē. Kāda šobrīd ir tā valdošā doma astronomijā, kosmoloģijā par šo jautājumu? Ilgonis VIlks: Arī astronomi nav tikuši līdz galam skaidrībā, vai galīgs vai bezgalīgs. Es piedāvātu sarunu sākt ar mazākiem mērogiem, lai izveidotu sev galvā to Visuma modeli, un tad varbūt būs vieglāk pieskarties šim jautājumam. Es gribētu sākt ar to, ka pieņemsim, ka mēs dzīvojam kaut kādā mājā, kur ir viens dzīvoklis, tajā ir viena istaba, un tā ir mūsu Saules sistēma. Piemēram, kā šeit studijā, te ir galds, vairāki krēsli, un mēs sēžam uz tā viena krēsla - uz Zemes, un esam tā sakot, līdz krēsla balstam tikuši - uz Mēness. Un priecājamies, ka esam ļoti tālu tikuši. Tad viņi ir aizsūtījuši savas zondes pa istabu uz citiem krēsliem, citām planētām, un četras zonas pat izsūtījuši ārā no istabas, un konstatējuši, ka tur ir kaimiņa istaba, kas ir diezgan tukša. Lūk, tas ir tas, ko mēs esam izdarījuši saviem kosmiskajiem lidojumiem. Tad ir nākamais solis, ir šī starpzvaigžņu telpā. Pieņemsim, šeit deg pie galda spoža lampa, tā mūsu Saule, tad kaut kur ir, ko mēs varētu uzskatīt, tāda cita māja, kurā arī ir spoža lampa - cita zvaigzne. Un pa tām tuvējām mājām mēs zinām diezgan daudz. Mēs pazīstam kaimiņus, kādi viņiem ir niķi, stiķi, kādas tām zvaigznēm ir īpašības, cik tālu viņas atrodaās, ko viņi tur dara, domā darīt vai ir darījuši. Tas ir diezgan skaidrs. Mūsu tuvējais kvartāls ir diezgan labi iepazīts. Bet, jo tālāk, jo grūtāk. Vēl mēs diezgan labi pazīstam savu pilsētas rajonu. Jo viens kosmiskais aparāts ir kartējis divus miljardus zvaigžņu, uzskaitījis katru zvaigzni individuāli, izmērījis viņas atrašanās vietu, kustības ātrumu, ko nu vēl pa zvaigzni var dabūt zināt. Bet divi miljardi zvaigžņu ir tikai simtā daļa no 200 miljardiem zvaigžņu mūsu galaktikā, mūsu zvaigžņu sistēmā. Var teikt, ka mēs savu piepilsētas kvartālu zinām. Bet tālākais jau ir stipri maz zināms. Ja, tur ir daudzi miljardi zvaigžņu, bet par tām mēs jau varam pateikt daudz mazāk. Kaut arī kopumā, protams, skatoties teleskopos visos virzienos, cilvēki savu pilsētu ir izpētījuši diezgan labi. Mēs dzīvojam Piena Ceļa galaktikā, izzinām tās formas, saturu, sastāvu, arī apmēram, kā tas viss ir radies un kā tas varētu mainīties nākotnē. Lūk, tā mēs jau tikām no viena dzīvokļa, mūsu Saules sistēmas - līdz galaktikai, kas ir jau tāds diezgan liels Visuma struktūras objekts. Pilnīgas skaidrības par tām Visuma telpas īpašībām tomēr nav. Ir izveidotas visādas teorijas, matemātiskas teorijas, kas apraksta dažādas telpas. Aprakstā ieliektu telpu, izliektu un plakanu. (..) Visums tomēr ir izveidojies no kaut kāda galīga lieluma objekta, kurš izpletās, bet nebija tā, ka kaut kādu gaisa balonu sāka piepūst vienā istabā un viņš kļuva arvien lielāks. Tā tas īsti nav. Izpletās pati telpa. Viņa arī tagad turpina visuma, Visumam izplešoties, palielināties. Nav tā, ka mēs runājot tagad pakāpeniski attālinātos viens no otra vai citi cilvēki uz Zemes, jo mūs tur kopā gan gravitācijas spēki, gan visādi citi elektromagnētiskie spēki. Bet tādā ļoti lielā mērogā, ja mēs runājam par milzīgām galaktiku kopām, tad jau viņas arī plešas lielākas un attālums starp tām galaktiku kopām arī aug. Un to var iztēloties varbūt atkal analoģijā ar māju. Tomēr iztēlosimies tādu dīvainu māju, kas aug lielāka, un tajā mājā mēs sēžam, teiksim, divi vienā istabā, attālums starp mums nemainās. Bet, tā kā tās istabas kļūst lielākas, tad tomēr attālums līdz kaimiņa dzīvoklim palielinās. Drīz būs simts gadu pagājuši, kopš šis fakts eksperimentāli konstatēts. Pēc tam to vajadzēja, protams, interpretēt, ko tas īsti nozīmē. Bet šī Visuma izplešanās tagad ir tāds kā neapstrīdams fakts. Vienīgais, par ko šobrīd debatē, vai tā notiek paātrināti. Ja Visums sākās, bija kaut kas līdzīgs lielajam sprādzienam, kurā sākās šī izplešanās, un pēc tam tur visur iekšā darbojas gravitācija, tad viņam vajadzētu izplesties arvien lēnāk. Un tā visiem šķita līdz apmēram laikam pirms 20 gadiem. Tad atklājumi parādīja, ka nē, cienītie, tā nav, Visums izplešas arvien ātrāk. Tas jau nevar tā kā pats no sevis notikt, un tam ir jābūt kādam iemeslam. To iemeslu izveidoja teorija, ko nosauca par tumšo enerģiju. Pagaidām nav daudz uz priekšu virzījušies priekšstati par to, kas tā tāda ir. Ir veikti ļoti daudzi novērojumi pēdējos 20 gados un jauni teleskopi, kas tieši ar to nodarbojas, bet tādas skaidras atbildes vēl nav, vai šāda tumšā enerģija ir un kas tā īsti ir. Te atkal varbūt jāsauc palīgā Einšteins, kurš savulaik šādu kosmoloģisko konstanti bija definējis, ieviesis, lai viņam skaistāki iznāktu vienādojumi, lai visi gali kopā. Un pēc tam, kad izrādījās, ka Visums izplešas, viņš teica: "Tā ir mana mūža lielākā kļūda." Un pēc tam nākamās paaudzes saka: "Nē, varbūt, Einštein, tev bija taisnība." Bet laiks rādīs, pagaidām nav skaidrs, kas tas ir. Mēs zinām, slavenā formula E=MC2, ka ir iespējams masu M sasaistīt ar enerģiju E caur gaismas ātrumu C. Un tad ir enerģijai var rēķināt atbilstošo nosacīti masu, un tad izrādās, ka tā tumšā enerģija, tā, kas dominē Visumā, ir 85% no visa, kas mums ir. Un pārējais? Tur ir vēl kaut kas, tur ir tumšā matērija varbūt. Un tad tikai beidzot tās zvaigznes, galaktikas, ko astronomi tik labi izpētījuši. 21. gadsimts visādā ziņā ir nācis ar pārsteigumiem un licis pārvērtēt šo pasaules uzbūves priekšstatu diezgan būtiski. Tas lielais jautājums šobrīd ir: tieši kā šī tumšā enerģija sekmē Visuma izplešanos? Ilgonis Vilks: Teiksim, tās izplešanās ātruma izmaiņas ir nomērītas, ir saprasts, ka tas notiek paātrināti un cik strauji tie izmēri pieaug. Bet kas ir tā tumšā enerģija, tur ir dažādas teorijas, un pagaidām nevienu no tām nav iespējams apstiprināt vai noraidīt. Un cik liels ir ātrums, ar kādu Visums izplešas? Ilgonis Vilks: Ātrums ir, jāsaka, nosacīti mērāms. Piemēram, kad mēs atrodamies uz Zemes, veicam novērojumus teleskopā, raugāmies uz tālām galaktikām. Un, jo tālāk galaktika atrodas, jo ātrāk viņa attālinās. Un uz Visuma robežas nosacītās jau tas ātrums tuvojas gaismas ātrumam. Tā kā telpa aug visa, tad skaidrs, ka it kā katru gabaliņu šiem ātrumiem ir jāsummējas, viņi tuvojas tai universālai robežai - gaismas ātrumam pie Visuma redzamās robežas. Tas viss ir ļoti grūti aptverams, tas viss ir jādomā, jālasa, atkal jādomā daudzas reizes. Man ar tas ir prasījis ļoti daudz laika, līdz esmu kaut cik to drusku sapratis populārā līmenī.

Vai starp zaļu dzīvesveidu un augstu dzīves kvalitāti varam likt vienādības zīmi? Vai apgalvojums, ka dzīvot zaļi, nozīmē gan dzīvot labi, gan dzīvot ekoloģiski atbilst patiesībai, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Kaņepes kultūras centra saimnieciskās daļas vadītājs Kristaps Krolls, Grīziņkalna apkaimes biedrības pārstāve Marta Kotello un vides eksperte Elīna Kolāte. Kas ir zaļais dzīvesveids? Kristaps Krolls vērtē, ka tas ir paša dzīvesveids un attieksme, kādu iespaidu atstājam uz apkārtējiem un kādas sekas atstājam aiz sevis. "Pamats varētu būt iegādāties un darīt tikai to, kas ir vajadzīgs. Var ēst visādus smalkus ēdienus, ja to gribas. Var ēst trīs reizes dienā gaļu, ja gribas. Padomā pirms katras reizes. Var braukt ar mašīnu, kad tas ir vajadzīgs," analizē Elīna Kolāte. "Pierast pie ikdienišķiem dzīves soļiem tāpēc, ka tā esi darījis vakar un aizvakar, to nevajadzētu. Katru reizi sev paprasīt - vai man tiešām šo vajadzētu?" Marta Kotello papildina, ka tā ir piedomāšana pie saviem paradumiem - ko ēd, kā iepērcies, kā patērē lietas. Biedrības gadījumā - padomāt arī par pilsētvidi un veicināt pārvietošanos ar kājām un velosipēdu. Tā ir arī veselība. Zaļā dzīvošana ir arī veselība. Ko darīt, lai mūsu dzīve kļūtu "zaļāka"? Elīna Kolāte, daloties pieredzē, atzīst, ka viņas ģimene tīri labi iztiek bez auto. "Kā tas ir iespējams? Dzīvojam centrā, bērnudārzs ir centrā, strādājam lielākoties attālināti, gandrīz visur, kur vajag, var aiziet ar kājām," stāsta Elīna Kolāte. "Nopirku mēnešbiļeti sabiedriskajam transportam. Tīri labi. Es to, ka transports neatnāk laikā vai neatnāk vispār, uztveru kā tādu spēli - vai šoreiz būs, vai nebūs. Man tas palīdz samierināties. Es uz to skatos kā joku, vai veidoju statistiku, cik bieži ekrāniņš, kas ir tramvajā, rādīs pareizi, cik bieži - nepareizi. Pagaidām biežāk rāda nepareizi. Es uz to cenšos skatīties tā. Tas mums izdodas, jo dzīvi esam iekārtojuši tā, lai viss mums būtu ērti, jo kaut kādā ziņā tā mums ir prioritāte, lai nav "tā baigā ikdienas čakara" un jāvelta šausmīgi daudz laika, lai nonāktu no viena punkta līdz otram. Jā, citreiz vajag kaut kur aizbraukt ar mašīnu. Tagad tas ir ļoti ērti - paņem koplietošanā auto, aizbrauc, kur vajag, noliec, izkāp ārā. Nav jāsatraucas ne par stāvvietām, ne remontu, ne apdrošināšanu. "Ne mana cūka, ne druva."" Sīkums, kas beigās veido ietekmi, - nemest ārā ēdienu. Elīna neslēpj, ka viņa arī nav ideālais cilvēks, kuram tas labi izdodas. 

29. februārī Mūzikas un drāmas telpā “OratoriO” otrreiz izskanēs dziedātājas Vaidas Voveres oriģinālmūzikas un dzejas koncerts “Vārsmas”. Par šo programmu, kas pirmoreiz izskanēja 2023. gada 17. augustā Ojāra Vācieša muzejā, viņa tika nominēta balvai “Kilograms kultūras” kategorijā "Starts". Vaida atveidoja arī Baibas lomu Kārļa Lāča mūziklā “Pūt,vējiņi!” Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļas iestudējumā. Skatuves vilinājumu Vaida sajutusi jau bērnudārzā, kad regulāri piedalījās mazo vokālistu konkursā "Cālis". Neatsveramu pieredzi viņa guva Jelgavas korī "Skali" pavadītajos gados , bet muzikālie domubiedri un šī brīža skatuves partneri sastapti Rīgas Doma kora skolā, kur arī notikušas pirmās kompozīcijas stundas pie Jēkaba Jančevska. Ar savu dzeju Vaida ir bijusi literāro konkursu “Aicinājums” un “Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārās balvas” laureāte. Šobrīd Vaidai savu padomu neliedz arī pianists un komponists Edgars Cīrulis, kurš "LNSO vasarnīcā" pirmatskaņotajā jaundarbā izmantos Vaidas dzeju. Programmas "Vārsmas" centrā ir triptihs, kuru iedvesmojušas trīs Jaņa Rozentāla gleznas – Mērijas Grīnbergas portrets, "Arkādija" un "Nāve". “Vārsmas ir manas iedvesmas un šaubas vienlaikus. Tas ir mans vārīgums, kas mēdz būt vislielākā dāvana un vissmagākais slogs. Izveidot šādu programmu bija milzīgs pārbaudījums un atklāšanās, bet es ticu, ka īstena māksla prasa radītāja drosmi un ievainojamību,” uzskata Vaida Vovere. Sarunā - arī par kafijas aizmiršanu, saņemot vēsti par nomināciju balvai "Kilograms kultūra", par to, ka vispatiesākie mēs esam bijuši kara pirmajās nedēļās, un ceļu pie dzejas un komponēšanas. Vaida Vovere: Pēc skolas absolvēšanas sekoja piespiedu brīvais gads, bet tajā laikam arī atradu savu ceļu, kad no mūzikas izpildīšanas vairāk pievērsos arī tās radīšanai. Dzeja tam visam ir plūdusi cauri kā pašterapija. Nopietnāk tas kļuva, kad skolotāja Iveta Šimkus, kas ir dzejniece, nesen izdevusi brīnišķīgu dzejas krājumu, manī kaut ko ieraudzīja un mani mudināja. Tad arī es pati noticēju, ka varbūt mana dzeja nav tikai piezīmes dienasgrāmatā, bet tas var būt arī kaut kas citiem klausāms un lasāms. Tad Literārā akadēmija, dažādi konkursi un vienkārši vēlme rakstīt, jo vairs jau nevarēšu nerakstīt. Mūzika tam līdztekus. Tas viss ir gājis kā tādā bizē - ļoti ciešā, skaistā bizē.  Kā pati raksturotu, kas ir tas, ko radi? Grūti to ielikt kādā nišā. Laikam teiktu, ka visvairāk iespaidojos no indiefolk mūzikas tradīcijām un muzikālā teātra, Brodvejas un Vestendas mūziklu tradīcijām, bet vienmēr visupirms ir vārds un teksts. Dziesmas ir ne tikai labskanīgas, bēdīgas vai priecīgas, tās vienmēr ir arī stāsts. Koncerts ir vairāki stāsti vienā lielā stāstā, un man vienmēr ir ļoti svarīgi stāstīt šos stāstus un sajust dažādas emocijas. Par ko stāsti? Pagaidām visvairāk stāstu par sevi, savu pieredzi, veiksmēm, neveiksmēm, ticību, neticību, cerībām. Stāstu par dažādām sajūtām, kuras mani piemeklējušas un mītiem, kurus esmu izdomājusi.

Pirms septiņiem gadiem Preiļu pilī un tās parkā uzsāktie sakārtošanas darbi jau dod rezultātus. Pilij pilnībā atjaunota fasāde, pirmā stāvā telpām izveidota pelēkā apdare un veikti visi labiekārtošanas darbi, lai tur varētu sākt sniegt gastrotūrisma pakalpojumus. Tas ir noteikums, kāds paredzēts vienā no projektiem, ko īsteno Preiļu pilī. Šogad Preiļu novada dome ņems aizņēmumu viena miljona eiro apmērā, lai savestu kārtībā pils otro un trešo stāvus, un tādējādi jau nākamā gada vasarā vērtu pils durvis apmeklētājiem pilnā godībā. Lai līdz tam laikam dotu plašāku iespēju ielūkoties Preiļu pils vēsturē, iepazīt to bijušo īpašnieku Borhu dzimtas godību un to, kā pēc muižas likvidēšanas viņu atstātais mantojums ir atspoguļojies Preiļu parkā un arī cilvēku atmiņās, pie Preiļu pils šobrīd atklāta vides ekspozīcija ar nosaukumu “Godība. Paspēle. Atspulgi”. Pagaidām apskatei Preiļu pils tiek atvērta tikai atsevišķos pasākumos, bet mūsu kolēģei Silvijai Smagarei izdevies pilī iekļūt brīdī, kad no iepriekšējās pils pārraudzes pils atslēgas nonāca jaunās pārvaldnieces rokās.

Ar vēsturnieku un pedagogu Valdi Klišānu norunājam satikties atkal pēc 20 gadiem, jo, iespējams, tad būs pietiekami liela laika distance, lai paskatītos uz piedzīvoto gadu tūkstošu mijā. Pagaidām viņš dalās ar smieklīgām un ne tik smieklīgām atmiņām par trakajiem deviņdesmitajiem, kad viņam pašam bija ap trīsdesmit. Bija izjaukta miegainā un depresīvā padomju īstenība, cilvēki pārmeta kažokus, mainīja nodarbošanos, mēģināja izdzīvot un saprast jaunos spēles noteikumus. Pēc "Pieauguša puikas atmiņu klades" tagad iznākusi Valda Klišāna grāmata "Trakie deviņdesmitie. Piedzīvojumi, šķērsojot robežas un veicot pārejas". "Trakie deviņdesmitie" ir grāmata, kura vismaz mūsu paaudzei noteikti raisa personiskās atmiņas par to, kādas pārejas un robežas mums bija jāpāriet un kuras bija vissarežģītākās. Vai arī viskomiskākās. Valda Klišāna grāmatu "Trakie deviņdesmitie. Piedzīvojumi, šķērsojot robežas un veicot pārejas" izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

Serbijas parlamenta vēlēšanu rezultāti. Turpina meklēt risinājumus Vidusjūras migrantu problēmai. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Vai Serbijā viss paliks pa vecam? 17. decembrī Serbijā notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Iepriekšējās bija tikai pērngad aprīlī, un tajās savas pozīcijas nostiprināja kopš 2012. gada pie varas esošais spēks – Serbu progresīvā partija ar tās līderi Aleksandru Vučiču priekšgalā. Ap Vučiča partiju izveidotā populistisko spēku koalīcija „Par mūsu bērniem” ieguva 180 no 250 Nacionālās Asamblejas deputātu vietām. Pats Vučičs vienlaicīgi notikušajās prezidenta vēlēšanās tika ievēlēts uz otro termiņu. Tomēr sekojošie mēneši nesa Serbijai visai dramatiskus notikumus. Saasinājās attiecības ar daļēji atzīto Serbijas kaimiņvalsti un bijušo provinci Kosovu, kuras gan izdevās amortizēt ar Eiropas Savienības starpniecību. Tomēr sasniegtais kompromiss, kas šogad pavasarī materializējās t.s. Ohridas nolīgumā, raisījis polarizētus viedokļus serbu sabiedrībā. Tad nāca asiņainais šī gada maijs, kad vispirms vienā no Belgradas skolām skolnieks nošāva deviņus savus skolasbiedrus un skolas apsargu. Dienu vēlāk cits šāvējs, pārvietodamies ar automašīnu, nogalināja deviņus un ievainoja divpadsmit cilvēkus divos ciemos uz dienvidaustrumiem no galvaspilsētas. Slepkavības izraisīja sabiedrības protestus, kādus Serbija nebija piedzīvojusi vairāk nekā divdesmit gadus. Protestētāji pieprasīja vairāku ministru, kā arī elektronisko mediju pārraudzības institūcijas un Serbijas Radio un Televīzijas vadības atkāpšanos, vainojot notikušajā valdību un medijus. Tika prasīts arī atņemt apraides licenci diviem komerckanāliem, kuru izklaidējošajā saturā, pēc protestētāju domām, ir pārāk daudz vardarbības. Protestus organizēja vairākas opozīcijas partijas, to ietvaros gan vairoties no tīri politiskas aģitācijas. Protesti aktīvi turpinājās līdz jūlijam, taču pilnīgi pierima tikai novembrī, kad tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Oficiālos vēlēšanu rezultātus varētu vērtēt kā valdošo spēku uzvaru. Opozīcijas spēku apvienība „Serbija pret vardarbību” gan ir lielākā ieguvēja, palielinot savu frakciju no 40 uz 65 mandātiem. Taču savu vietu skaitu parlamentā nedaudz palielinājis arī prezidenta Vučiča vadītais bloks, tagad dēvēts par „Serbija nedrīkst apstāties”, iegūstot 128 mandātus, tātad – vairākumu. Jau tūdaļ pēc rezultātu pasludināšanas opozīcija nāca klajā ar paziņojumu, ka vēlēšanas nav bijušas godīgas un to rezultāti ir anulējami. Arī novērotāji apgalvojuši, ka 17. decembrī konstatēts rekordliels pārkāpumu skaits. Sevišķi aktīvi opozīcija iebilst pret rezultātiem Belgradā, kur vienlaicīgi ar parlamenta vēlēšanām tika ievēlēta arī pašvaldība. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem valdošā apvienība galvaspilsētā ieguvusi apmēram 40%, opozīcijas bloks – apmēram 35% balsu. Taču, kā norāda opozīcija, Belgradā tikuši nogādāti apmēram 40 000 cilvēku, kuri nav pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji, tā nozīmīgi mainot balsotāju proporciju par labu valdošajiem. Pēc vēlēšanām Belgradas ielās atkal izgāja tūkstoši protestētāju, un arvien biežāk izskan prasība pēc prezidenta Aleksandara Vučiča atkāpšanās. Vēl viens risinājuma variants Vidusjūras migrantu problēmai Saskaņā ar Vācijas statistikas aģentūras „Statista” datiem 2022. gadā Eiropas Savienības ārējās robežas nelegālas šķērsošanas gadījumu skaits, salīdzinot ar 2021. gadu, pieaudzis par vairāk nekā 130 000 vai nepilniem 66% un bijis lielākais pēdējo sešu gadu laikā. Savukārt Eiropas Savienības robežas un krastu apsardzes aģentūras dati liecina, ka tradicionāli aktīvākais šai kustībai ir t.s. Centrālās Vidusjūras maršruts – no Lībijas piekrastes dažādos peldlīdzekļos uz Itālijai piederošo Lampedūzas salu vai Maltu; tālāk – pamatā uz Itāliju. Šogad pa šo ceļu Apenīnu pussalā ieradušies jau vairāk nekā 150 000 Gvinejas, Tunisijas, Kotdivuāras, Bangladešas u.c. valstu pilsoņu. Kā zināms, šī migrantu plūsma rada nopietnus iebildumus Itālijas sabiedrībā un tēma ir pastāvīgi aktuāla šīs valsts politikā. Iespējams, premjerministres Džordžas Meloni valdība ir atradusi vismaz daļēju risinājumu. Pēc nesenās Meloni tikšanās ar Albānijas premjerministru Edi Ramu tika publiskots projekts par migrantu nogādāšanu uz pagaidu uzturēšanās centriem Albānijas teritorijā, kur tie sagaidītu lietas izskatīšanu un, negatīvas atbildes gadījumā, repatriāciju. Centru kapacitāte plānota 39 000 personu gadā. Albānija, kā zināms, nav Eiropas Savienības dalībvalsts, attiecīgi, ja kādam migrantam izdotos pamest šos centrus, viņam nāktos vēlreiz mēģināt nelegāli šķērsot savienības robežu. Uzturēšanās centri darbotos saskaņā ar Itālijas likumdošanu. Par šo pakalpojumu Albānija saņemtu ne vien finansiālu atlīdzību, bet arī Itālijas atbalstu iestājai Eiropas Savienībā. Pagaidām gan vienošanos bloķējusi Albānijas Konstitucionālā tiesa, kas 18. janvārī plānojusi vērtēt šāda nolīguma atbilstību valsts pamatlikumam. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Šonedēļ grupa konservatīvas ievirzes Savienoto Valstu politiķu ierosināja Kongresa lēmumu par izpētes komisijas veidošanu jautājumā par NATO līdzvērtīgas militāras alianses radīšanas iespējām Indijas un Klusā okeāna reģionā, lai tā pretdarbotos drošības apdraudējumiem, kādus rada Ķīnas un Ziemeļkorejas, arī Krievijas un Irānas militārās aktivitātes un ekspansionisma tendences. Konkrētie motīvi te ir gan Ķīnas pastāvīgi agresīvā retorika Taivanas sakarā, gan Ziemeļkorejas ballistisko raķešu izmēģinājumi, tāpat Ķīnas pretenzijas uz vairākiem simtiem Dienvidķīnas jūrā esošo saliņu, kas izplestu šīs valsts teritoriālos ūdeņus gandrīz vai līdz Ekvatoram. Šīs niecīgās cietzemes teritorijas – koraļļu rifi un atoli – bez pastāvīgiem iedzīvotājiem ir ar joprojām nenoregulētu starptautisku statusu. Pretenzijas uz lielāku vai mazāku šo arhipelāgu daļu izvirza Ķīna, Vjetnama, Malaizija, Filipīnas, Taivāna un Bruneja. Visasākā pēdējā laikā ir konfrontācija starp Ķīnu un Filipīnām, kur abu valstu krasta apsardzes spēku starpā notiek pat fiziska konfrontācija, līdz šim gan izmantojot tikai kuģu manevrus un ūdenslielgabalus. Filipīnas ir sens un ciešs Savienoto Valstu militārais sabiedrotais, tāpat līdzīgas ciešas saites Vašingtonu saista ar tādām Ķīnas kaimiņvalstīm kā Japāna, Dienvidkoreja un Taivāna. Var atgādināt, ka zināms NATO analogs šeit pastāvēja laikā no 1954. līdz 1977. gadam – tā bija Dienvidaustrumāzijas līgumorganizācija, kurā ietilpa Savienotās Valstis, Austrālija, Jaunzēlande, Pakistāna, Filipīnas, Taizeme, kā arī Lielbritānija un Francija, kurām organizācijas radīšanas laikā reģionā vēl bija plaši koloniālie valdījumi. Mainoties vairāku bloka dalībvalstu ģeopolitiskajai orientācijai, tā izrādījās nefunkcionāla un tika likvidēta aukstā kara atslābuma periodā. Šobrīd kā iespējamu „Dienvidaustrumāzijas NATO” aizmetni varētu uzlūkot t.s. AUKUS – Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Austrālijas aliansi sadarbībai drošības jautājumos. Līdzīgs formāts ir arī Kvadrilaterālajam drošības dialogam jeb „Quad”, kurā sadarbojas Savienotās Valstis, Austrālija, Indija un Japāna. Vēl viena reģionāla organizācija, kuras darbības sfērā ietilpst arī kolektīvās drošības jautājumi, ir Dienvidaustrumāzijas Valstu asociācija jeb ASEAN; tajā ietilpst Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Kambodža, Laosa, Malaizija, Mjanma, Singapūra, Taizeme un Vjetnama. Eksperti gan ir diezgan skeptiski par iespēju šobrīd izveidot reģionā ko līdzīgu Ziemeļatlantijas līgumorganizācijai, jo pārāk lielas ir atšķirības potenciālo dalībnieku ārpolitiskajās prioritātēs un tradīcijās, politiskajā sistēmā un kultūrā. Tiesa, kā atzīmē daži, tālāks totalitāro valstu, pirmām kārtām jau Ķīnas, spiediena pieaugums varētu veicināt konsolidāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Aizvadīta Izraēlas un teroristiskā grupējuma “Hamās” īslaicīgā pamiera piektā diena, kas nozīmē, ka drīzumā būtu jābūt jaunām ziņām par gūstekņu atbrīvošanu. Pagaidām vienošanās par uguns pārtraukšanu panākta līdz rītdienai, bet vai iesaistītie varētu vienoties par atkārtotiem pagarinājumiem, un kas notiks pēc laikam jau neizbēgamām pamiera beigām – to šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” jautājām Vidzemes augstskolas prorektoram un Ģeopolitikas pētījumu centra direktoram Mārim Andžānam, kā arī Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītājai Sintijai Brokai.

Pa pusei cilvēks, pa pusei robotizēta būtne - ikvienam, kurš savulaik rezējis filmu "Terminators" vai "Matriks", ir priekšstats par to, kas ir kiborgs. Tikko kā Ķīna izziņojusi ambiciozus plānus par humanoīdo robotu izstrādi, arī raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršam uzmanību cilvēka un robota apvienojumam. Kas ir kiborgi, vai tā ir zinātniskā fantastika vai jau nemanāmi mūsu ikdienā ienākusi parādība un kur beidzas tehnoloģiju iespējas un sākas nepārvaramie bioloģijas likumi? Skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Leo Seļāvo un uzņēmuma "Longenesis" pārstāvis, medicīnas tehnoloģiju eksperts Emils Sundjukovs. "No vienas puses, liekas, ka kiborgs varētu būt vienalga kas, cilvēks, kuram ir pielikts klāt kaut kas tāds, kas dod viņam papildus maiņu vai papildus spējas, bet tajā pašā laikā varētu teikt, ka arī es esmu kiborgs, tāpēc, ka man ir brilles uz acīm. Kaut kur tā svītra jānovelk," vērtē Leo Seļāvo. "Paplašinājumi, kā brilles vai implanti, tie paši zobu implanti, kādu locītavu implanti ir daļa no kiborgu terminoloģijas," papildina Emils Sundjukovs. Leo Seļāvo kā piemēru min Neilu Harbisonu, kurš jau no dzimšanas neredzēja krāsas. Viņš izdomāja, ka ieliks galvā to, ko sauc par antenu, kas īstenībā nav antenu, bet ir neliela kamera, un, skatoties uz krāsām, tā kamera pārveido to bildi skaņā. Un tā skaņa nonāk līdz viņam galvā skaņas uztveršanas orgāniem, un tādā veidā viņš redz krāsas tikai caur skaņu. Viņš stāsta, ka pirmoreiz kā kiborgs ir sajuties, kad viņam tās visas maņas kļuvušas dabiskas, tās skaņas, krāsas, pasaules uztvere. "Viņš sadarbojās ar saviem draugiem, un pirmajā brīdī, kad viņš bija izdomājis to ideju, gribēja iebūvēt sev to kameru galvā, viņam ētikas komisijas atteica. Viņš neoficiāli to iestrādāja. Bet radās viens cits izaicinājums viņam ar to kameru. Viņam beidzās pase {termiņš}, bija jāatjauno pase un viņam negribēja pieņemt fotogrāfiju ar to antena, kas nāk virs galvas ārā viņam. (..) Viņš teica - nē, tas ir mans vēl viens orgāns, viņš viņu sajūta kā organisku sastāvdaļu no sava ķermeņa. Beigās tomēr viņam ļāva nofotografēties pasei ar tādu. Bet tas ir arī viens gan sociāls, gan likumisks aspekts, kas ir nepieciešams, lai pieņemtu sabiedrībā tādus cilvēkus, kas ir sevi kaut kā uzlabojuši vai papildinājuši," stāsta Leo Seļāvo. "Tāpēc viņš arī sāka ar ar vienu savu paziņu kiborgu atbalstīšanas organizāciju, kur viņi veic dažādus ziedojumus, piemēram, bērniem ar redzes traucējumiem, kā arī atbalsta dažādus pasākumus saistībā ar cilvēku interesi par kiborgiem un sevis padarīšanu par kiborgiem." Kiborgs nesaistās tikai ar zinātnisko fantastiku, tas ir nopietns un plašs jēdziens arī nozarē, sākot ar implantiem. Pagaidām medicīna kā nozare uz šo kustību raugās atturīgi un tas ir arī saprotami, jo jābūt pētījumiem, pārbaudēm un izpratnei par virzību un attīstību. Tas var radīt risku biohakinga attīstībai. "Ir divi lieli vektori, kad mēs dodam iespēju cilvēkiem, kuriem ir kādi ierobežojumi, dabiskie vai arī kāda nelaimes gadījuma saņemti un iegūti, un cilvēki, kas grib soli ātrāk paveikt," analizē Emils Sundjukovs. "Tie paši biohakeri vai kiberpanku kultūra ir, protams, vēl viena cilvēku nometne. Mēs jau visi gribam kādu sudraba lodi vai vienkāršu risinājumu, kā mēs varam strādāt vairāk, varbūt gulēt mazāk, skriet, ātrāk, lekt augstāk. Arī klasiskie piemēri ar medikamentiem to ļoti labi parāda." "Domāju, ka, veidojoties vēl lielākai vajadzībai, pieprasījumam un integrācijai veselībā, mēs pāriesim uz nākamo līmeni, ka tādas iekārtas jau tiks vairāk integrētas cilvēka ķermeni. Tie pirmie soļi, tāpēc ka regulācija ir vienkāršāka. Ja mēs uztaisām valkājamu ierīci, ja neveidojas alerģija, kādas citas mijiedarbības, ir daudz vienkāršāk, nekā implantēt kaut ko  vai ielikt cilvēkam pašam," turpina Emils Sundjukovs. "Vēl viens aspekts ir, kā tas ietekmēs pārējo apkārtējā vide. Bija tehnoloģija "googleglass", kas tika izveidota, ka uzliek brilles un brillēs iebūvēta kamera, un cilvēki staigā apkārt, visu var filmēt. Bet izrādās, ka citiem nepatīk, ka viņus filmē. Tā kā tas nav tikai par to, vai tam kiborgam būs labi, tas ir ļoti daudz arī par to, vai pārējiem būs tas pieņemami," bilst Leo Seļāvo. Šūnu fantatiskā spēja atjaunoties Cilvēka organismā ir 30 triljoni šūnu un diennakts laikā 80 grami no tām iet bojā un rodas no jauna. Visātrāk mūsu ķermenī nomainās asins šūnas, bet visilgāk dzīvo muskuļu šūnas. Kā notiek šūnu atjaunošanās un vai pēc bojājuma šūnas spēj atkal pilnvērtīgi funkcionēt, skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore un vadošā pētniece Una Riekstiņa. Šūnas nodrošina mūsu ķermenī augšanu, attīstību un vairošanos. Tās darbojas kā labi ieeļļots mehānisms un nepārtraukti rodas no jauna. Pie ideāla nosacījuma, ja cilvēks ir vesels un turklāt rūpējas pa savu veselību. Bet kas notiek, ja kāds no mūsu ķermeņa orgāniem tiek bojāts, cik lielā mērā šūnas  atjaunojas un var veikt savas funkcijas?

Ar mežinieku palīdzību Olaines pagastā aiztur nelegāli iebraukušu migrantu grupu. Satversmes tiesa par neatbilstošām pasludinājusi normas, kas noteica minimālo ienākumu slieksni un tā pārskatīšanas periodu. Inčupes iedzīvotāji vēlas saglabāt dzelzceļa pieturu. Pagaidām ne ministrija, ne Autotransporta direkcija uz to tā arī neesot atbildējusi.

Podkāstā "Ārpus kadra – ar skaidru skatu!" ciemojās divi futbola zinātnieki – bijušais Latvijas izlases futbolists, tagad PPK/"Betsafe" galvenais treneris un raidījumu vadītājs Jurijs Žigajevs, kā arī portāla Sportacentrs.com futbola apskatnieks un žigls skrējējs Agris Suveizda. Jau nākamajā nedēļā valstsvienībai paredzētas Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēles pret Armēniju un Turciju. Pagaidām ciklā ir nullīte, un galvenā trenera Daiņa Kazakeviča krēsls futbola atbalstītāju vidū šūpojas. 06:02 Vai Latvijas izlasei nepieciešams jauns galvenais treneris 15:45 Kā Dainis Kazakevičs kļuva par valstsvienības vadītāju 27:40 Melnais blociņš – futbolisti, kurus nesauc uz Latvijas izlasi 43:00 Virslīgas čempionu prognoze, Virslīgas līmenis un Žigajeva secinājums Podkāstu "Ārpus kadra - ar skaidru skatu!" atbalsta pasaules optikas tehnoloģiju līderis "Zeiss Vision Center Latvija".

Kamēr arvien ticamāk kļūst, ka Latvija drīzumā tiks pie jaunas premjeres, tā vien šķiet, ka Igaunijas valdības vadītājai Kajai Kallasai pēc skandāla par viņas vīra biznesa saitēm ar Krieviju par amata saglabāšanu būs jāpacīnās. Pašā Krievijā, Maskavā, savukārt gatavojas Putina sarunām ar Turcijas prezidentu Erdoganu par Melnās jūras labības darījumu, bet Pēterburgā šķietami aizvadītas algotņu grupējuma "Vagner" vadoņa Jevgeņija Prigožina bēres. Par šīm un citām ārpolitikas aktualitātēm saruna ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes priekšsēdētāju Žanetu Ozoliņu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku, RSU lektoru Mārtiņu Varguli.

Āfrikas cūku mēris Latvijas lauksaimniekiem rada gana daudz problēmu. Atšķirībā no klasiskā cūku mēra, tas ir neārstējams, pret to nevar arī vakcinēt meža vai mājas dzīvniekus. Kā ierobežot slimības izplatību un kā pasargāt savu saimniecību, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Latvijas cūku audzētāju asociācijas vadītāja Dzintra Lejniece, Pārtikas un veterinārā dienesta Veterinārās uzraudzības departamenta direktore Kristīne Lamberga un Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis. "Neviens speciāli nenes mēri kūtī, protams. Ir jādzīvo visu laiku ar sajūtu, ka uz tevi glūn. Tiešām jau 10 gadus Latvijas cūkkopjiem ir jādzīvo ar apziņu, ka uz tevi glūn. Un ir tie periodi, kad glūn vairāk, kā tas ir šobrīd. Šobrīd vajag izziņot tādu trauksmi, lai cūkaudzētāji pat "neelpo" uz kādu pusotru mēnesi. Šobrīd ir ļoti tāds periods, ka ir jāpiesargājas," atzīst Kristīne Lamberga. Viņa skaidro, ka Āfrikas cūku mērim raksturīga sezonalitāte un vīruss ir izturīgs. "Katru gadu meža cūkām dzimst sivēni, tagad, vasaras periodā, viņi jau ir paaugušies un aktīvi. Vienmēr sakām, neko nenesiet cūkām kūtī un fermās no lauka, tiešā veidā nemielojiet cūkas ar zaļumiem, jo ļoti aktīvi gan labības laukos, gan piemājas dārzos, gan pļavās, mežmalās pārvietojas meža cūku bari. Meža cūku populācija ir "pīķa augstumā". Līdz ko ir populācija, vīrusam ir vieglāk iespēja satikt savu saimnieku un inficēt jaunus meža cūku barus. Meža cūkas tā piesārņo dabu un tad netiešā veida, jo neviens jau meža cūku neved kūtī, tiek ievazāts arī mājās," norāda Kristīne Lamberga. Saimnieki slimību pamana, ka cūka neēd, nav apetītes, paaugstinās arī temperatūra. Vīruss, kas cirkulē ir agresīvs un cūkas ātri nomirst mokpilnā nāvē. Pagaidām nav vakcīnas pret Āfrikas cūku mēri. Vakcīnas izstrāde prasīs vēl gadus. "Varam pasargāt mājas cūkas no Āfrikas cūku mēra, gan lielās novietnēs, gan mazās, tikai ir jāiepazīst tuvāk slimība. Zinām, kas ir vājākās vietas, kā Āfrikas cūku mērim patīk iečāpot novietnēs," vērtē Kristīne Lamberga. "Jo visriskantākais subjekts, ar ko var ienest kūtī Āfrikas cūku mēri, ir mūsu apavi un riepas. Jāskatās, kas iebrauc cūku kūtī. Mazo saimniecību gadījumā tās var būt pat ķerras, saimniecei jāmaina apavi ik reizi, ieejot kūtī. Lielās fermās ir līdzīgi, tikai daudz komplicētāk. Jāskatās, ar ko braucam un ar ko ienākam."      

Kopā ar dzejnieku Jāni Vādonu lasām dzeju no viņa jaunākā dzejas krājuma. Jānis Vādons krājuma nosaukumā licis trīs zvaigznītes „***”. Viss ir ļoti vienkārši, kā izskatās, tā arī saku, vai "trīs zvaigznītes", ja grib sarežģītāk, "trīs asteriski", bet principā "trīs zvaigznītes"," atklāj Jānis Vādons. Savukārt grāmatas nodaļas apzīmētas katra ar savu zvaigznīšu skaitu. Vai tas rāda, ka pietrūka vārdu? "Zināmā mērā pietrūka," neslēpj Jānis Vādons. "Es laikam to negribu daudz komentēt, jo esmu no tiem, kas parasti saka, ka pašam savs darbs šajā jomā nav īsti jākomentē. Tikai teikšu, ka tur ir daži atslēgvārdi, kas man pašam ir svarīgi. Viens ir pats laikmets. Kaut vai es iedomājos manu "WhatsApp" saraksti, kurā vizuālo zīmju reizēm ir vairāk, nekā vārdu. Mēs esam aizgājuši šajā virzienā. Otrā lieta droši vien ir briesmīgs vārds, bet man viņš nāk prātā, metateksts, bet tādā plašā nozīmē. Katra dzejas grāmata vienlaikus ir grāmata par to, kas ir dzeja, katra dzīve vienlaikus ir kā ilustrācija, ko nozīmē dzīvot. Kad māksla, teksts un dzīve satiekas kopā, es teikšu, lai gan māksla bieži vien izaug lielāka, bet gala rezultātā dzīve vienmēr pārspēj mākslu, jo dzīve vienmēr izrādās daudznozīmīgāka, mistiskāka, metafiziskāka. Visāda. Un tur pa vidu vēl ir valoda, kas reizēm var un reizēm nevar, un šajās zīmēs kaut kas no tā visa ir pateikts." "Un šajās zīmēs, kā vienmēr literatūrā un mākslā, ir arī spēle," turpina Jānis Vādons. Dzejas krājums „***” ir dzejnieka Jāņa Vādona ceturtā grāmata pēc 2011. gadā iznākušā krājuma „Virve”, 2014. gada krājuma “Pagaidām iesāpas elpa” un 2019. gada krājuma “Klusuma forma”. Iekļauti 2019.-2022. gadā sarakstītie dzejoļi, kas galvenokārt turpina J. Vādonam svarīgās tēmas, līdztekus papildinot ar dažbrīd ironiskāku noskaņu. Pēc rūpīgas dzejoļu atlases, kas īstenota sadarbībā ar redaktoru Arti Ostupu, kompaktā grāmatas struktūra veidota vienota cikla struktūrā ar ievadu, četrām daļām un nobeigumu. Krājumu izdevis apgāds "Petergailis".

17. jūnijā Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un 18. jūnijā Talsu Tautas namā koncertos MacchinAria uzstāsies Lietuvas Simfoniskais pūtēju orķestris un tā diriģents, mākslinieciskais vadītājs Leifs Karlsons. Kopā ar orķestri uzstāsies arī sitaminstrumentu ansamblis Giunter Percussion un latviešu sitaminstrumentālisti Guntars Freibergs un Edgars Saksons. Sarunā ar Leifu Karlsonu uzzinām par Lietuvas orķestra viesošanos Latvijā, koncerta programmas veidošanu, par diriģenta sadarbību ar Lietuvas kolektīvu un nākotnes mērķiem, par aktuālajiem koncertiem Zviedrijā, kur svin karaļa 50. valdīšanas gadskārtu un karaļa Gustava Vāsas tronī kāpšanas 500. gadskārtu. Vai esat agrāk uzstājies ar sastāvu, kur līdzās likti simfoniskais pūtēju sastāvs un sitaminstrumentu ansamblis? Jā, man ir šāda pieredze. Zviedrijā strādāju par mūzikas inspektoru Zviedrijas bruņoto spēku mūziķu sastāvos. Man ir tie paši pienākumi, kas manam Latvijas kolēģim, Nacionālo bruņoto spēku galvenajam diriģentam Andim Karelim. Pie tam esmu Lietuvas Simfoniskā pūtēju orķestra mākslinieciskais vadītājs un savulaik spēlēju pazīstamajā Zviedrijas sitaminstrumentu ansamblī Kroumata. Pastāstiet, lūdzu, vairāk par mirkli, kad kā profesionāls sitaminstrumentālists sapratāt, ka vēlaties būt arī diriģents. Kroumata ansambli dibinājām 1978. gadā. Bijām seši dalībnieki, un mums nepārtraukti bij jāizlīdz viens otram, savā veidā jānodarbojas ar diriģēšanu, iestāšanās ierādīšanu. Mani aizvien ieintriģēja diriģēšana, atskaņojuma vadīšana. Vēlāk mani sāka interesēt līderība mūzikas atskaņojumā. Būt tam cilvēkam, kurš pārējos vada uz veiksmīgu atskaņojumu, vai tieši otrādi – pakāpjas malā, kad partitūra neprasa diriģenta iejaukšanos, - tāds ir mans ceļš uz diriģēšanu. Lūdzu, pastāstiet vairāk par programmu, kura skanēs Liepājā un Talsos. Daļēji šī programma veidota, jo vēlējāmies sadarboties ar Pāvela Gintera ansambli un viņu Latvijas kolēģiem. Tālab izvēlējos skaņdarbu, kuru savulaik, 80. gadu sākumā, atskaņojām ar Kroumata ansambli. Kopš tā laika šis opuss vairs nav atskaņots. Vēlējāmies būvēt programmu ap sitaminstrumentu specifisko skanējumu, tāpēc pievienojām skaņdarbu marimbai, ko komponējis amerikāņu marimbists Marks Fords. Ap šiem diviem darbiem centrējas mūsu programma. Tad domājām – kas vēl mūzikas repertuārā būtu atbilstīgs ar zīmīgu lomu sitaminstrumentiem? Protams, Ravela Bolero un mazo bundziņu ostinētais motīvs, kas vijas cauri šim darbam. Tas likās ļoti dabisks papildinājums koncertam. Ņēmām vērā arī to, ka pūšaminstrumentu sastāvam pārsvarā mūziku raksta vīrieši, bet mūsu sastāvam lielisku mūziku komponējušas arī sievietes. Programmā esam iekļāvuši kanādiešu komponistes Džūlijas Žirū opusu Radial Shadows. Pievienojām arī jauku uvertīru. Ravela Bolero vismaz pēdējā laikā pierasts redzēt koncertprogrammu noslēgumos. Jūs darāt tāpat, vai arī esat tam atraduši vietu vidū starp citiem darbiem? Arī mēs spēlēsim Bolero pašās koncerta beigās. Tas ir pazīstams skaņdarbs, un pēc tā milzīgā crescendo ir grūti spēlēt vēl kaut ko citu. Vēlos teikt vislabākos vārdus par orķestra mūziķiem, kuri fantastiski spēlē šīs partitūras solo līnijas. Cik ilgi sadarbojaties ar Lietuvas orķestri, kā turpināsies jūsu sadarbība? Ik sezonu pagarinu līgumu par vienu gadu. Sākām strādāt kopā pirms diviem vai trim gadiem. Uzstādījām mērķi kļūt par vienu no desmit labākajiem pūtēju orķestriem Eiropā. Mēs esam ceļā uz šo mērķi, un es vēlētos nākotnē vēl vairāk izpētīt orķestra krāsu paleti. Kolektīvā notiek paaudžu maiņa, nāk jaunie mūziķi, kas izglītību guvuši Lietuvā, kā arī Skandināvijā, Vācijā vai Holandē, un ar to ceļas orķestra līmenis. Vēl jāņem vērā, ka atnācu pie kolektīva, kas pārsvarā spēlēja parāžu repertuāru, vienlaikus maršējot pa ielām. No tā izrietēja attieksme un skaņas kvalitāte. Esam to pavērsuši jaunā virzienā, nu esam simfoniskais pūtēju orķestris. Vēlamies pasūtīt daudz jaundarbu un izveidot savu skanējumu. Mans darbs ar orķestri vēl nav galā. Cik daudz esat paguvis iepazīt lietuviešu komponistu rakstīto mūziku pūtēju orķestrim? Ir skaņdarbi, kas jau ir uzrakstīti. Agrīnajās Kroumata dienās spēlējām mūziku, kas bija pieejama, protams, mums rakstīja jaunus darbus, bet dažreiz varēja vēlēties, lai tie būtu uzrakstīti interesantāk, un tā mēs arīdzan izglītojām jaunos komponistus, kā viņi varētu pilnveidot savu rakstību sitaminstrumentu vienībai. Mēs arī ļoti reti pasūtījām darbus praktizējošiem sitējiem, daudz biežāk sadarbojāmies ar komponistiem, kas pirms tam bija izpaudušies citos žanros. Darbā ar jauniem lietuviešu opusiem orķestrim esam vēl ceļa sākumā. Iedvesmot un pa reizei mazliet pamācīt jaunos komponistus ir ļoti iedvesmojoši, tas vienmēr ir kā ceļojums. Pēdējais jautājums par Leifa Karlsona koncertu Zviedrijas karaļpārim dienā, kad tapa sarunas ieraksts. Zviedrijas karalis šogad svin 50 jubileju kopš kāpšanas tronī. Vienlaikus atzīmējam 500. gadskārtu kopš Gustavs Vāsa kļuva par pirmo Zviedrijas karali. Koncerti notiek visu vasaru, bet šoreiz diriģēju Gotlandes militāro ansambli. Tā bija jauka ceremonija ar skaistu mūziku. Marši, nacionālā himna – viss kā pienākas. Gan klausītāji, gan karaļpāris bija ļoti priecīgi par koncertu. Vai jums plānoti vēl citi svētku koncerti? Pagaidām tas ir viss, atgriezīšos rudenī, kad septembra vidū būs lieli svētki, spēlēs militārās mūziķu vienības. Man kā mūzikas inspektoram jāorganizē desmit militārie ansambļi, kas ies kopīgā parādes gājienā 16. septembrī. Pirms tam atgriezīšos Viļņā, kurp dodos arī tagad, mums būs mēģinājumi Latvijas tūrei. Tāpat mums būs vasaras koncerti Viļņā, Filharmonijas vasaras festivālā, un vēl citviet. Ļoti gaidu viesošanos Latvijā, ir pagājis zināms laiks, kopš pēdējoreiz viesojos. Toreiz koncerts notika Lielajā ģildē. Dzirdēju, ka koncerts Liepājā notis lieliskā koncertzālē. Un ceru, ka mums palīdzēs lieliskā akustika.

Ukraina ir sākusi savu pretuzbrukumu. Cerības uz to ir liktas ļoti lielas. Tikmēr Krievija, cenšoties aizturēt ukraiņu virzīšanos, faktiski nodarbojas ar ekocīdu, nodarot neatgriezenisku postu apkārtējai videi un dzīvajai dabai. Pārējā pasaule uz to var tikai noraudzīties. Lielbritānijā galvenā ziņa nedēļas nogalē bija Skotijas bijušās premjerministres Nikolas Stērdženas aizturēšana un nopratināšana. Viņa gan atbrīvota, bet izmeklēšana turpinās. Itālijā šodien, 14. jūnijā, notiek valsts mēroga bēres. Pēdējā gaitā izvada vairākkārtējo premjeru un politiķi, multimiljardieri, par oligarhu dēvētais Silvio Berluskoni. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Bukovskis. Ierakstā uzklausām Vācijas valsts ministri Eiropas un klimata jautājumos Annu Līrmani. Kārtējā Krievijas lielkalibra neģēlība Krievijas noziedzīgā agresija pret Ukrainu ieguva jaunu dimensiju 6. jūnija pirmajās stundās, kad tika uzspridzināts Novokahovkas hidroelektrostacijas aizsprosts, paverot ceļu lielai daļai no 18 miljardiem tonnu ūdens, kas satilpst stacijas ūdenskrātuvē. Šāda hidrauliskas būves iznīcināšana nepārprotami pārkāpj Ženēvas konvenciju 1977. gada 1. papildprotokolu, kas aizliedz iznīcināt būves, kuras kontrolē cilvēkam bīstamus spēkus. Krievijas apgalvojumi, ka vainojama esot Ukrainas puse, neiztur kritiku, jo aizsprosta būve atradās okupantu kontrolē un šādā veidā to iznīcināt varēja, vienīgi ievietojot sprāgstvielas būves iekšienē. Tiek lēsts, ka postošie plūdi ietekmēs apmēram 5000 kvadrātkilometru lielu teritoriju. Jau vairāki desmiti tūkstošu iedzīvotāju bijuši spiesti pamest savus mājokļus. Citi, nepaspējot laikā aizbēgt, palikuši iesprostoti savu māju augšējos stāvos un uz jumtiem. Papildu bažas rada tas, ka lielākais vairums no viņiem ir okupantu kontrolētajās teritorijās, ciktāl Krievijas rokās esošais Dņepras kreisais krasts ir lēzenāks. Ir ziņas, ka okupācijas vara nesteidzas glābt šos cilvēkus un vietām pat kavējot to darīt brīvprātīgajiem. Vairākos gadījumos Krievijas militāristi apšaudījuši glābēju laivas. Pagaidām ir ziņas vien par dažiem bojāgājušajiem, taču ir ļoti iespējams, ka upuru skaits varētu pieaugt. Nav zināms, kad un vai vispār Novokahovka un vairākas citas mazākas apdzīvotas vietas atkal būs piemērotas dzīvošanai. Bojāeja draud arī milzīgam skaitam savvaļas dzīvnieku un augu, kurus apdraud gan plūdi lejpus aizsprostam, gan straujā ūdens līmeņa krišanās augšpus tam. Mediji jau publicējuši kadrus, kuros redzamas neskaitāmas sausumā palikušas mirstošas zivis. Var prognozēt, ka notikušais izjauks ekoloģisko līdzsvaru visā Dņepras lejteces reģionā. Apdraudēta ir lauksaimnieciskā ražošana, kurai Novokahovkas ūdenskrātuve nodrošināja irigāciju. Ja Krievijas okupantu mērķis, uzspridzinot aizsprostu, bija aizkavēt Ukrainas armijas ofensīvu, tad šai ziņā tam varētu būt vien lokāls efekts. Kā norādījuši vairāki militārie eksperti, Novokahovkas rajons, jādomā, nav izšķiroši svarīgs Ukrainas uzbrukuma virziens. Un notikušais liek uzdot jautājumu – uz kādām neģēlībām Krievija vēl ir spējīga? Svētdien, 11. Jūnijā, Ukrainas izlūkdienests izplatīja informāciju, ka Krievija mīnējusi ķīmisko rūpnīcu Armjanskas pilsētā, kas atrodas uz robežas starp Krimas pussalu un Ukrainas cietzemi. In memoriam Silvio Berluskoni 12. jūnijā pasauli aplidoja ziņa, ka savas šīs zemes gaitas 87. mūža gadā noslēdzis Itālijas Senāta deputāts, ekspremjers Silvio Berluskoni. Viņš tiek minēts kā pirmais un līdz šim vienīgais itālietis, kuram izdevies izveidot savu raidošo mediju impēriju. Kā pirmais multimiljardieris kādas Eiropas demokrātijas valdības priekšgalā. Kā visilgāk pie varas sabijušā kabineta vadītājs Itālijas Republikas vēsturē. Kā vienīgais valdības vadītājs, kurš bijis namatēvs veselos trīs G7 valstu samitos. Bet, jāteic, arī rekordists starp pirmā lieluma Eiropas Savienības politiķiem skandālu, uzrādītu apsūdzību un notiesājošu spriedumu ziņā. Jaunību un brieduma gadus Silvio Berluskoni pavadīja biznesa pasaulē, sākot ar samērā pieticīgu kapitālu, kuru prata vairot vispirms nekustamo īpašumu, pēc tam komerctelevīzijas jomā, kurā viņš ielauzās, apmēram desmitgadi juridiski cīnoties pret valsts raidsabiedrības RAI monopoltiesībām. No raidošo mediju sfēras Berluskoni ģimenes holdingkompānijas „Fininvest” intereses tālāk izpletās arī drukātās preses, izklaides industrijas, mazumtirdzniecības, banku, investīciju un pensiju fondu, aviopārvadājumu u.c. jomās. Itālijas politikas skatuvē Berluskoni uznāca, viņa mūža sestajai desmitgadei jau esot pāri pusei. Tie bija deviņdesmitie, kad skaļi korupcijas skandāli nogrāva līdz tam desmitgades pastāvējušo partiju spektru ar kristīgajiem demokrātiem, sociālistiem un komunistiem kā dominējošajiem spēkiem. 1994. gadā Berluskoni nodibināja savu partiju „Forza, Italia!”, kuras platformā apvienojās ekonomiskā liberālisma, sociālās vienlīdzības un populisma motīvi, ieguva lielāko mandātu skaitu vēlēšanās un koalīcijā ar galēji labējām neofašistu partijām kļuva par premjeru. Šīs valdības mūžs gan aprāvās jau pēc astoņiem mēnešiem, kad pret premjerministru Berluskoni tika ierosināta krimināllieta par kukuļošanu nolūkā izvairīties no nodokļiem. Demisionējis, politiķis nogāja ēnā, nākamos sešus gadus pavadīdams Eiroparlamentā. Berluskoni slavas laiks bija mūsu gadsimta pirmā desmitgade, kad viņš vadīja labēji centriskas koalīcijas valdības vispirms no 2001. līdz 2005., pēc tam no 2008. līdz 2011. gadam. Šim spožajam posmam punktu pielika pasaules ekonomiskā krīze, kura atklāja Berluskoni valdīšanas bēdīgo mantojumu – stagnējošu ekonomiku, smagu valsts parāda slogu, uzblīdušu birokrātiju un ekonomiski ievainojamu vidusšķiru. Faktiski sinhroni ar spilgtā līdera demisiju pret viņu sākās vairāki tiesvedības procesi, un ja lietā par seksuāliem sakariem ar nepilngadīgu prostitūtu un mēģinājumu izmantot dienesta stāvokli tā slēpšanai viņu galu galā attaisnoja, tad spriedums par izvairīšanos no nodokļu nomaksas palika spēkā un no reāla cietumsoda ekspremjeru glāba tikai cienījamais vecums, kas ļāva to aizstāt ar piespiedu darbu un liegumu ieņemt valsts amatus. Pēc reabilitācijas 2018. gadā Berluskoni gan atgriezās politiskajā apritē, bet, kaut arī pēdējos gados „Forza, Italia!” atkal ir valdības koalīcijā, valdības sastāvā vecišķajam līderim vieta tā arī neatradās. Īpaša tēma ir Berluskoni personiskās draudzības attiecības ar Kremļa saimnieku Vladimiru Putinu, taču bažas par to, ka tās varētu ietekmēt Džordžijas Meloni valdības nostāju, ir izrādījušās pārspīlētas. Skotijas ekspremjere juridiskās sprukās 11. jūnijā kļuva zināms, ka policija aizturējusi bijušo Skotijas pirmo ministri Nikolu Stērdženu. Pirms nopratināšanas viņa gan atbrīvota, pagaidām neizvirzot apsūdzību. Stērdžena bija īsta politikas ilgdzīvotāja, paliekot Skotijas autonomijas varas virsotnē no 2014. gada novembra līdz šī gada martam, kamēr Lielbritānijā šai laikā nomainījās četri premjerministri un divi lielākā opozīcijas spēka līderi. 2016. gadā izdevums „Forbes” viņu pasludināja par otru ietekmīgāko sievieti Apvienotajā Karalistē pēc karalienes Elizabetes II. 2012. gadā viņas vadītā Skotijas Nacionālā partija panāca neatkarības referenduma sarīkošanu, kurā 55% skotu gan lēma par labu palikšanai karalistes sastāvā. Tas gan bija pirms „Breksita”, tāpēc pēdējos gados Stērdžena un viņas partija centās panākt atkārtota referenduma sarīkošanu, kam nepiekrita valdība Londonā. Šī gada sākumā Stērdžena paziņoja par lēmumu atkāpties no partijas vadītājas un pirmās ministres amatiem, viņas vietā stājoties Hamzam Harūnam Jusufam. Apmēram pusotru mēnesi pēc šīs atkāpšanās policija arestēja Stērdženas dzīvesbiedru un Skotijas Nacionālās partijas administrācijas vadītāju Pīteru Mjurrelu, ģimenes mājās tika veikta kratīšana. Vēlāk tika arestēts arī partijas finanšu pārzinis Kolins Bītijs. Kriminālizmeklēšanas iemesls ir aizdomas par 600 000 mārciņu neatkarības kampaņai ziedotas naudas neadekvātu izlietojumu. Šī izmeklēšana iedragājusi Skotijas Neatkarības partijas reitingus, un tie tagad ir tikai nedaudz augstāki kā tuvākajiem konkurentiem – Skotijas leiboristiem. Līdz ar to apšaubāma sāk izskatīties Neatkarības partijas aprindās cirkulējošā ideja sarīkot ārkārtas vēlēšanas kā de facto referendumu par Skotijas neatkarību. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Nupat aizvadīts 9. maijs, kas agresorvalstī Krievijā tiek plaši atzīmēts, svinot Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā. Turpinoties karam Ukrainā, šogad svinības gan bijušas visai pieticīgas un arī militārā parāde Sarkanajā laukumā uzskatījusies bēdīgi. Lai arī daudzas Otrā pasaules kara cīņas tika izcīnītas tieši Ukrainā un 9. maijs arī Ukrainai ir ļoti nozīmīgs, tomēr turpmāk Ukraina vēlas šajā datumā atzīmēt Eiropas dienu. Taču aktīvā kara darbība Ukrainā turpinās jau gadu un trīs mēnešus un abas puses gatavojas pavasara pretuzbrukumam. Ukraina turpina apkopot spēkus, lai dotu triecienu iebrucējiem, Krievijas spēki turpina stiprināt savas ieņemtās pozīcijas, lai šo pretuzbrukumu atvairītu. Kad šāds pretuzbrukums varētu sākties, kādi ir spēku samēri un kādas ir to stiprās un vājās puses? Aktualitātes vērtē Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Ierakstā viedokli izsaka analītiskā centra "Apvienotā Ukraina" eksperts Dmitro Levus. 9. maijs Sarkanajā laukumā un citur Uzvaras dienas svinības 9. maijā ir mūsdienu Krievijas svarīgākais datums, samērojams varbūt vienīgi ar Jaungadu. Putina režīma un tā būvētās „Krievu pasaules” ideoloģiskā ass ir Krievijas cīņa un uzvara Otrajā pasaules karā – ķīla nācijas pastāvēšanai un atdarināms paraugs. Uzsākot pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Kremļa saimnieks pozicionēja kaimiņvalsti kā „nacistisku” – tātad, principiālu un nesaudzīgi apkarojamu ienaidnieku. Karš izrādījās pavisam citāds, nekā bija sapņots aiz zobainās sarkano ķieģeļu sienas, un acīmredzami pavisam citādas ir arī 9. maija svinības Sarkanajā laukumā. Kad pirms nedēļas virs Senāta ēkas Kremlī nakts vidū eksplodēja kāds bezpilota lidaparāts, par ko joprojām nerimst versijas un spekulācijas, tika pieļauts, ka parādi varētu atcelt vispār vai ka Putins neuzdrīkstēsies ieņemt vietu atklātajā tribīnē pie Kremļa sienas. Šie pieņēmumi neapstiprinājās – vadonis bija savā vietā un uzrunāja klātesošos. Bija pat vairāki augsti viesi: ne tikai Baltkrievijas valdonis Lukašenko, bet arī visu Centrālāzijas valstu prezidenti un pat Armēnijas premjers Pašinjans. Komentētāji nu zīlē, ar kādiem draudiem vai pielabināšanu viņi turp atvilināti, lai ne tikai kaut cik apliecinātu notikuma statusu, bet arī kalpotu kā dzīvais vairogs pret iespējamu uzbrukumu. Iztrūka 9. maijā ierastais kara aviācijas pārlidojums, savukārt tehnikas kolona izskatījās pat drusku groteska – izņemot vienu antikvāro tanku T-34, tajā vispār nebija kāpurķēžu bruņutehnikas. Ja nebūtu platformu ar pretgaisa raķetēm S-400 un starpkontinentālajām ballistiskajām „Jars”, attiecīgais tehnikas komplekts vairāk atbilstu kādai Trešās pasaules valstelei. Kā spilgtāko elementu vadoņa runā novērotāji atzīmē paralēli starp t.s. Lielo tēvijas karu un pašreizējo karu Ukrainā, sakot, ka pret Krieviju tiekot vests „īsts karš”, un, tādējādi, mēģinot uzdot agresoru par to, kurš aizstāvas. Šogad izpalikusi arī pēdējo gadu Krievijas 9. maija tradīcija – t.s. „Nemirstīgā pulka” gājieni. Iemesls, visdrīzāk, ir bažās, ka gājienu dalībnieki varētu iedomāties līdzās reiz karojušajiem vectēviem iznest apskatei pašreizējā karā kritušo portretus. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmdien paziņojis, ka iesniedz parlamentam likumprojektu, ar kuru paredzēts atcelt līdz šim pieņemto Uzvaras dienas svinēšanu 9. maijā. Turpmāk Ukrainai būtu jāatzīmē tikai Piemiņas un samierināšanās diena 8. maijā, savukārt 9. maijā jāsvin Eiropas diena. Tas, ko visi gaida Laikam ejot un pavasara saulei žāvējot Ukrainas melnzemi, arvien saspringtākas kļūst Ukrainas Bruņoto spēku ofensīvas gaidas. Nu jau lēš, ka ukraiņiem vajadzētu uzbrukt kuru katru dienu, izskan pat viedokļi, ka uzbrukums jau faktiski esot sācies, tikai neesot vēl samanāms ar nelietpratēja aci. Ukrainas premjerministrs Deniss Šmihaļs, 9. Maijā intervijā britu raidsabiedrībai „Sky News” izteicies, ka tiekot gaidīts izdevīgs brīdis. Tāpat virmo dažādi ieskati par to, vai uzbrukumam būs viens ģenerālais virziens, vai spiediens tiks izdarīts vairākās vietās vienlaicīgi. Dažas pazīmes liek domāt, ka visnestabilāk okupācijas spēki jūtas dienvidrietumos – Hersonas un Zaporižjas apgabalu okupētajās daļās. Šeit notiekot iedzīvotāju masveida izvešana tālāk no frontes līnijas. Kā intervijā telekanālam „Nastojaščeje vremja” stāsta okupētā Berdjanskas rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Viktors Dudukalovs, obligāti evakuēties liekot okupācijas institūcijās un dienestos strādājošajiem, pārējie tiek aicināti izbraukt brīvprātīgi; daudzi cenšoties aizbraukt arī pēc pašu iniciatīvas. Pagaidām izbraukušie tiekot nometināti ostas pilsētā Berdjanskā pie Azovas jūras. Tikmēr nerimstas Krievijas spēku uzbrukuma darbības Bahmutā, kuras mazākā daļa joprojām ir ukraiņu rokās. Šeit galvenais triecienspēks joprojām ir Vāgnera privātās militārās kompānijas kaujinieki. Kompānijas vadītājs Jevgeņijs Prigožins turpina pārsteigt ar kategoriskiem videovēstījumiem. Pirms dažām dienām viņš paziņoja, ka Krievijas bruņoto spēku vadība turpinot ignorēt „vāgneriešu”  vajadzības pēc munīcijas, tāpēc viņa cilvēki pastiprināti iet bojā, un piedraudēja 10. maijā, t.i. šodien, izvest savas vienības no frontes. Tiesa, vakar viņš paziņoja, ka „Vāgners” tomēr paliekot Bahmutā. Tāpat vakar par „Putina pavāru” nereti dēvētais Prigožins sasniedza jaunu atļaušanās līmeni, kad vēl vienā videouzrunā, kur atkal zūdījās par munīcijas trūkumu, piesauca kādu „laimīgo vectētiņu”. Aiz šī apzīmējuma diezgan skaidri jaušams pats Krievijas vadonis. Citējot Prigožinu: „Laimīgais vectētiņš domā, ka viņam iet labi. Ja viņam izrādīsies taisnība – Dievs dod visiem veselību! Bet ko darīt valstij, mūsu bērniem, mazbērniem, Krievijas nākotnei – un kā uzvarēt karu, ja pēkšņi nejauši (es vienkārši pieļauju) izrādīsies, ka šis vectētiņš ir pēdīgais sūda idiots?” Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ko nozīmē mācīties mūža garumā? Uz šo jautājumu cilvēki meklē atbildes nopietnās konferencēs. Pamēģināsim arī mēs raidījumā Kā labāk dzīvot noskaidrot, kur rast motivāciju jaunu zinību iegūšanai, kad jau krietni dzīves gadi aiz muguras. Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš, MOT līderības kustības vadītāja Katrīne Judovica un "Swedbank" Ilgtspējas attīstības vadītāja Inta Plūmiņa. Inta Plūmiņa aicina 29. martā sekot "Swedbank" rīkotai konferencei "Zinātgriba", kurā caur aizraujošiem cilvēku un pieredzes stāstiem gūt iedvesmu mācīties un noskaidrot, ko nozīmē mācīties dzīves garumā? Konferences programmā pieredzes bagāti nozaru profesionāļi, kuru mācīšanās stāsti ir ne tikai par konkurētspēju un izaugsmi, bet arī par prieku un gandarījumu, un jēgpilnāku dzīvošanu. Konference norisināsies tiešsaistē un tai varēs sekot arī portālā LSM.lv. Savukārt to, ka mākslīgā intelekta, chat gpt veiksmīgais starts liek daudziem satraukties par savu nākotni, vērtē Mārcis Auziņš. "Tiem cilvēkiem, kas grib mācīties tiešsaistē vai dažādos veidos, chat gpt un tamlīdzīgu mākslīgā intelekta risinājumu parādīšanas galīgi nav apdraudējums, jo tas, ko mums var izstāstīt visi, sākot no google, dažādi čatboti, viņi var izstāstīt mums faktus. Faktus mācīties no galvas nav jēgas. Kad mācāmies kaut ko attālināti, vismaz par sevi droši to varu teikt, tas nav, lai uzzinātu jaunus faktus un turētu prātā un kādreiz varbūt izmantotu," norāda Mārcis Auziņš. "Tas, ko iegūstam mācoties, ir kaut kāds skats uz dzīvi, kaut kādu lietu kopsakarību ieraudzīt, ko neviens mākslīgais intelekts mums nepalīdzēs. Domāju, ka pagaidām ir jāsaka ar treknu šriftu. Pagaidām tādā nozīmē, ka pagaidām vilksies ļoti ilgu. Vai mūžīgi, es nezinu, jo mākslīgais intelekts nevienā brīdī nespēj radīt kaut kādu kopsakara ainu." "Dators daudz ko darīs mūsu vietā. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka mūsu attieksme pret mākslīgo intelektu ir pārspīleti pozitīva. Mēs ik pa brīdim, varbūt zināmu fantastikas romānu ietekmē baidāmies, ka mākslīgais intelekts pēc kāda brīža teiks - es taču esmu gudrāks par tevi, kāpēc man ir jāatbild uz taviem jautājumiem, kāpēc man tev ir jākalpo, varbūt tev ir jākalpo man," vērtē Mārics Auziņš. "(..) Tas, ko mēs kādreiz uzdod šai datorprogrammai darīt, mēs ne vienmēr līdz galam apzināmies sekas un nevaram prognozēt sekas. Kā viens no ļoti jaudīgiem speciālistiem mākslīgā intelekta jomā, mans kolēģis Kalifornijas universitātē, teica: "Ar mākslīgo intelektu ir tāpat, kā ar zelta zivtiņu, kura piedāvā trīs vēlēšanās - pirmās divas mēs viņai uzdodam un trešā vēlēšanās ir - zelta zivtiņ, lūdzu, atcel manas divas iepriekšējās, jo ir visu salaidušas totāli grīstē." Ar mākslīgo intelektu brīžiem var notikt ļoti līdzīgi, līdz ar to ar viņu ir jāizturas uzmanīgi, bet cerēt, ka viņš darīs intelektuālo darbu mūsu vietā. To nedarīs. Ja pasaule būtu superracionāla, kur no vienas puses, gribam dzīvot, kur visi ļoti saprātīgi pieņem lēmumus. Ja mēs sāktu dzīvot racionālā pasaulē, mēs ļoti drīz tai zelta zivtiņai prasītu - atgriez mums emocijas, atgriez mums mūsu vājības, jo citādi pasaule ir neinteresanta un neattīstās vairs."   -- Latvijas Republikas Valsts kontrole nesenā pagātnē veltīja uzmanību situācijai ar daudzdzīvokļu namiem, aktualizējot jautājumu par to drošumu. 2020. gadā Valsts kontrole secināja, ka kopš denacionalizācijas efektīva pieeja mājokļu drošībai valstī faktiski neeksistē. Vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju dzīvo padomju laikos celtajos daudzdzīvokļu dzīvojamos namos. Sabiedrībā izvērtusies visai interesanta, dažādiem viedokļiem bagāta diskusija par šo ēku tehnisko stāvokli. Lai gūtu labāku priekšstatu, aicinām klausītājus piedalīties īsā aptaujā par to, vai un kā esat iepazinušies ar drošības situāciju daudzdzīvokļu namos. Aptauja ir anonīma, rezultāti tiks izmantoti tikai apkopotā veidā un tikai paredzētajam mērķim. Saruna par daudzdzīvokļu ēku novērtēšanu pirms renovācijas otrdienas raidījumā.

Jau nākamgad visiem Latvijas iedzīvotājiem būs obligāta bioloģisko atkritumu šķirošana. Pagaidām gan mēģinājumi to darīt brīvprātīgi ir beigušies ar ne pārāk labiem rezultātiem. Vai būs problēmas, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe, SIA "CleanLiving Trade" vadītāja un īpašniece Zanda Briķe, Rīgas domes deputāte, Mājokļu un vides komitejas atkritumu samazināšanas un apsaimniekošanas darba grupas vadītāja, "Zero Waste Latvia" pārstāve Mairita Lūse. "Bioloģiski noārdāmie atkritumi ir viss, ko varētu apēst pats vai mana govs," populāri skaidro Mairita Lūse. "Vārdu sakot, tas viss, kas paliek pāri virtuvē - mizas, serdes, kauli, vecs ēdiens. Otrā daļa ir dārza un lapu atkritumi - lapas un zari." Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācija pilotprojektu par bioloģisko atkritumu šķirošanu ir uzsākusi Cēsīs, un jau četrus mēnešus biokonteineri ir uzstādīti Cēsu pilsētas Leona Paegles ielas kvartālā un tā apkārtnē. Kā iedzīvotājiem veicas ar bioloģisko atkritumu šķirošanu, interesējās Daina Zalamane. Arī Rīgā veikts pilotprojekts par bioloģiski noārdāmo atkritumu savākšanu. Rezultāti ir līdzīgi, kā citās valstīs, ja cilvēkiem ir pieejami (tiek izdalīti) speciālie maisiņi, kuros vākt šos atkritumus, pieaug arī savākto bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzums un arī piejaukumu ir mazāk. Diemžēl ir pieaudzis tarifs par bioatkritumu nodošanu, jo tas ir pieaudzis arī atkritumu novietnē, konkrēti Getliņos. "Tuvākajā nākotnē tie būs 60%. bioloģija kļūs lētāka, jo viņai ir jābūt lētākai. Cilvēkiem ir jābūt motivācijai šķirot bioloģiski noārdāmos atkritumus," vērtē Mairita Lūse. "Reizē ir jābūt obligātumam un nosacījumiem, kā ir jāvāc. Nav normāli, ka uz 1000 dzīvokļiem ir viens mazais brūnais konteiners. Tam jābūt obligātam pasākumam," norāda Sniedze Sproģe. "Kamēr zinātnieki radīs iepakojumu, kas nav pārstrādājams vai ilgi lietojams un ātri nonāk atkritumos (..) nejēdzīgi ir tas, ka cilvēkiem ir jānopērk nenormāli daudz atkritumu, kas ir nepārstrādājami." "Bioloģija ir jāšķiro nost, jo sabojā visu pārējo, ko var pārstrādāt. Jābūt sistēmai tādai, ka to, ko dalīti vācam, pārstrādājam, un no tā tarifs samazinās," turpina Sniedze Sproģe. "Dārgi ir tādēļ, ka process ir dārgs. (..) Ja mēs to mantu varam pārdot un realizēt, nevis noglabāt kalnā un maksāt par to vēl dabas resursu nodokli, tad būs jēga. Arī "politiskā cena" var būt kaut kādu brīdi. Jārada ir apstākļi, lai tiešām realizētu to mantu, to elektrību, to gāzi, visu, ko saražo, tas atsaucas uz tarifu, un tad man ir jēga mājās ņemties ar trīs četriem konteineriem."

Cilvēka acis jau izsenis vērsušās tālumā, domājot, vai mēs esam vienīgie Visumā, vai ir vēl kāda mums līdzīga ar saprātu apveltīta būtne gaismas gadu attālumā. Ārpuszemes dzīvības meklējumi var šķist kā meklēt smilšu graudiņu siena kaudzē, tomēr ne viens vien astronoms tam veltījis savu mūžu. Interese par to, vai esam vienīgie kosmosā, cilvēku prātus ir urdījusi jau no senām dienām, taču, vai šajā jomā ir bijusi nopietna izpēte? Kāds ir bijis slavenā "citplanētiešu meklētāja" - ASV astronoma Frenka Dreika ieguldījums un cik daudz ir nopietnas pētniecības, cik - spekulāciju, raidījumā Zināmais nezināmajā analīzē astronomijas interesents un IT speciālists Raitis Misa. "Jautājums ir nopietns tādā ziņā, ka visus interesē atbilde uz šo jautājumu," atzīst Raitis Misa. "Ir jānodala divas lietas, ir civilizācija, kas ir inteliģence tādā izpratnē, kā mēs to saprotam. Un vienkārši dzīvība kā tāda, ko varētu atrast, piemēram, tepat uz Marsa, kas nemaz nav izslēgts. Protams, atrasta vēl nav. Šobrīd nekas nekur atrasts nav, viss tas, kas ir, tas ir vairāk zinātniskā fantastika, kāda cilvēka iedomas, kāda vēlmes, ka tas tā būtu, bet tādu pierādītu faktisko atklājumu un konstatējumu šobrīd nav ne par mikrobu izmēra, ne arī par inteliģentu dzīvību." "Šobrīd, lielā mērā arī pateicoties Frenkam Dreikam, pētījumi notiek, ir finansējums, tiek veikti arvien jauni novērojumi un galvenais novērojamu virziens ir radio astronomijas, mēģinot uztvert šo civilizāciju pārraidītos signālus, turpina Raitis Misa. Frenka Dreika atbilde uz jautājumu par ārpuszemes civilizāciju bija - mēs neesam vieni. "Tas ir tas, ko viņš uzskatīja, un tam ir kaut kāds zināms pamatojums, jo Visums ir milzīgs, zvaigžņu ir triljoniem, planētu ir milzīgi daudz, un ir daudz zvaigžņu, pie kurām planētas ir tā sauktajā apdzīvojamajā zonā, līdz ar to iespēja, ka radīsies dzīvība un kādā brīdī kļūs inteliģenta, ir diezgan liela," norāda Raitis Misa. "Mūsu civilizācija šobrīd ir nosacīti radījusi radio burbuli, kas ir apmēram 100 gaismas gadu rādiusā, un tas ir tas attālums, kurā jebkurš cits, kas mūs klausītos - Saule radioteleskopa -  varētu dzirdēt un saprast, ka tie signāli ir mākslīgi. Viņi uztvertu "Radio Skonto" vai Latvijas Radio 1 un teiktu, jā, šis signāls nav dabiskas izcelsmes, to varam droši pateikt," skaidro Raitis Misa. "(..) Mēs esam milzīgā 92 gaismas gadus lielā Visumā maziņus simts gaismas gadiņus tikai piesārņojuši ar savu radio troksni. Tas uzskats tāds, ka, ja kāda civilizācija, kas mūs sadzirdētu, atbildētu, mums tas, protams, prasītu laiku, bet tas, kā viņi to sauc, kontaktu periods, varētu sākties apmēram pēc kādiem 400 gadiem." Ja kāds mūsu sadzird šodien un izdomā atbildēt, tad tie, kas uztvers signālu, ja tāds tiks sūtīts, būs pēc 400 gadiem, kas varbūt nesapratīs, kas ir tas, ko uztver, jo neko nav sūtījuši. Var teikt, tāda ļoti savdabīga komunikācija. Cik vispār reāli ir vienam otru sadzird? "Sadzirdēt varbūt arī ir reāli, bet jāsaprot, ka tāda komunikācija kā īsziņas vai čats tur nebūs, jo tur viens virziens komunikācijai aizņems daudzus gadus," bilst Raitis Misa. "Līdz ar to drīzāk būs tā, ka mēs vienkārši zināsim, ka tiešām mums atsūtīja signālu, mēs būsim droši, ka tur vēl kāds inteliģents ir. Mēs zināsim, no kuras zvaigznes tas nāca, un gan jau tajā brīdī arī zināsim, kādas tur ir planētas un kāds ir viņu atmosfēras sastāvs un visu pārējo. Bet tā parunāties un paspiest roku, lai to izdarītu, būs vēl droši vien vairāki tūkstoši gadu jāpagaida."   Vai ir kāda unikāla eksoplanēta ar dzīvības formām? Astronomiem ir zināmi vairāki tūkstoši to planētu, kas atrodas ārpus Saules sistēmas. Šādas planētas saucam par eksoplanētām. Bet, ja Saules sistēmā tieši Zeme ir unikāla, jo uz tās eksistē dzīvība, vai varētu atrasties arī kāda unikāla eksoplanēta ar dzīvības formām? Vai nosacījums dzīvībai uz eksoplanētas būtu ūdens krājumi? Apritējuši vairāk nekā 30 gadi kopš tā brīža, kad sākušies eksoplanētu jeb citplanētu pētījumi. Pirmajos gadījumos kaut kas no citplanētām drīzāk tika atrasts nejauši, bet pēdējos gados šādu planētu pētījumi ir ļoti apzināts solis, notiek speciālas misijas un arī uz Zemes ir vairākas observatorijas, kas mērķtiecīgi meklē citplanētas. Un, ja misijas ir mērķtiecīgas, tad skaidrs, ka arī atklāto citplanētu skaits pēdējos gados ir audzis. Tā skaidro Suntažu observatorijas saimniece un portāla “starspace.lv” redaktore, amatierastronome Anna Gintere. Bet cik daudz zinām par pašām eksoplanētām? Apzīmējums “eksoplanētas” jeb “citplanētas” jau pasaka priekšā, ka runa ir par kaut ko, kas atrodas ārpus Saules sistēmas, bet vai tas ir kaut kas ļoti līdzīgs tam, ko mēs saprotam ar Saules sistēmu? Uz šo jautājumu atbildi sniedz Anna Gintere. Bet tālāk mūžīgais un visai sarežģīti atbildamais jautājums par iespējamām dzīvības formām uz eksoplanētām. Saules sistēmā Zeme ar savām dzīvības formām ir īpaša. Protams, nevar izslēgt, ka šādas formas ir arī uz Veneras, ko klāj indīgu gāzu mākoņi. Iespējams, jaunu informāciju par dzīvību uz Marsa mums sniegs uz tā izvietotais pašgājējs robots. Tomēr Zeme ir unikāla. Kā būtu ar eksoplanētām? Cik apzināti uz tām tiek pētīta dzīvība un ko mēs par to zinām?

Nepietiekamais zinātnes finansējums ilgtermiņa buksē arī ekonomikas attīstību, to atzīst arī jaunajā valdībā. Vai vārdiem sekos darbi, redzēsim šā gada budžetā, kas vēl tikai top. Pagaidām realitāte ir skarba, jo no iesniegtajiem pieteikumiem Valsts fundamentālo un lietišķo zinātnes projektu konkursā atbalstīti tikai 7,5%, un nevis tādēļ, ka tie būtu saņēmuši zemu novērtējumu, bet tādēļ, ka gribētāju ir daudz, bet naudas – maz. Ir arī pārāvums Eiropas fonu finansējumā. Ko gaida jaunie zinātnieki? Krustpunktā Lielā intervija ar Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētāju Antru Boču.  

Par pirmo latviešu vēstures stāstnieku Frīdrihu Bernhardu Blaufūsu un viņa latviešu valodā sarakstīto Vidzemes vēstures apcerējumu, arī par to, ko pētniekiem vēl izdevies atrast par Blaufūsu Brāļu draudzes arhīvā Hernhūtē stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. Šoreiz par pirmo latviešu valodā sarakstīto vēstures grāmatu „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu, uzrakstīti 1753”. Vēstures apcerējuma autors vācu tautības latviešu literāts, mācītājs Frīdrihs Bernhards Blaufūss. Kā atzīst vēstures doktors Jānis Šiliņš, tā ir ne tikai pirmā latviešu valodā sarakstītā latviešu vēsture, ne tikai pirmā laicīgā grāmata latviešu valodā, bet arī pirmā novadu vēsture, Vidzemes vēsture. Par Blaufūsu uzzināsim aizvien vairāk, jo Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica Brāļu draudzes arhīvā Hernhūtē atradusi paprāvu burtnīcu, kurā mācītājs aprakstījis savu dzīvi, un Blaufūsa teksts kā unikāla 18.gadsimta vidū Vidzemē dzīvojoša mācīta vīra autobiogrāfija tiek gatavota izdošanai. Savukārt Blaufūsa vēstures apcerējums kopā  ar mūsdienu pētnieku komentāriem grāmatā „Vidzemes stāsti” jau izdots. Nedrīkstam arī noklusēt, ka pētnieku vidū valda dažādi uzskati, kas īsti ir Vidzemes stāstu autors. Dodamies aizraujošā izpētes ceļojumā! Senie teksti un izdevumi ne vienmēr nonāk ērtā un viegli lasāmā veidā pie mūsdienu lasītāja.  Ar Blaufūsa Vidzemes stāstiem ikviens latviešu valodas pratējs var iepazīties, jo 2015.gadā Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība izdeva Blaufūsa  darbu „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” ar komentāriem. Vēsturnieks  Jānis Šiliņš pārstāv Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrību un vispirms  iezīmē savu sastapšanos ar Frīdriha Bernharda Blaufūsa apcerējumu. Frīdrihs Bernhards Blaufūss nāk no Tīringenes  dienvidu daļas, kur skatam paveras skaista  ainava ar kalniem, dzimis Frauenbreitungā  kantora ģimenē,  viņa tēvs ir skolotājs, māca arī dziedāšanu. Frīdrihs nonāk latīņu skolā, seko gadi Gotas ģimnāzijā, tad teoloģijas studijas Halles universitātē. 1726.gadā ieradies Vidzemē un bijis viens no mājmācītājiem Magdalēnai Elizabetei fon Hallartei piederošajā Valmiermuižā. LNB vadošā pētniece  Beata Paškevica Blaufūsa vārdu minēja jau raidījumā par hernhūtisma aizsākumiem Vidzemē. Nupat pētniece atgriezusies no Hernhūtes, kur strādājusi arhīvā un atradusi paprāvu burtnīcu, kurā mācītājs aprakstījis savu dzīvi. Blaufūsa autobiogrāfija ir iztulkota un ar zinātniskiem  komentāriem divās valodās tiek gatavota izdošanai. Beata Paškevica uzsver, ka Blaufūsa autobiogrāfijā, kā jebkura mācītāja autobiogrāfijā tajā laikā daudz runāts par garīgo dzīvi. Turpinot par Blaufūsa sarakstīto vēstures apcerējumu, Jānis Šiliņš apliecina, ka Blaufūsa aprakstītajā Vidzemes vēsturē hernhūtiešu tēma ir, pirmām kārtām, tādēļ, ka Blaufūss pats ir cieši saistīts ar hernhūtiešiem, viņam ir ļoti labas attiecības ar Jānis Šteinhaueru, kurš ir Rīgas un Doles latviešu  hernhūtiešu līderis. „Šis darbs nekad nav parādījies iespiestā formā un ir izplatīts tikai rokrakstā, kā laba tiesa brāļu draudzes literatūras šai laikā. Jādomā ir bijuši vairāki noraksti,” par Blaufūsa „Vidzemes vēsturi” spriež kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš (juniors), kurš arī iedziļinājies Blaufūsa personībā. Ar Beatu Paškevicu aplūkojam norakstu, kas veikts ļoti glītā rokrakstā. Viens noraksts, ap kuru vijas leģendas, un pētnieku versijas, vai Blaufūss ir pirmās latviešu valodā sarakstītās vēstures autors? Šo jautājumu skārām raidījumā par Jākobu Langi, un sarunā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli  pieskārāmies arī Vidzemes stāstu autorībai. Pagaidām paliekam pie populārās versijas, ka „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” ir Blaufūsa sarakstīti.  Vai katrs vidzemnieks izlasīs Blaufūsa 18.gadsimta vidū rakstīto vēstures apcerējumu, neņemos spriest, taču grāmatas eksemplārs „Vidzemes stāsti”, ko pasūtīju Rīgas Centrālajā bibliotēkā un kurā Blaufūsa teksts ar komentāriem, ir daudz lasīts. Tāpat iepriecina ziņa, ka vēstures apcerei drīzumā pievienosies Frīdriha Bernharda Blaufūsa autobiogrāfija, kurā uzzināsim vēl daudz ko aizraujošu par Vidzemes stāstu autoru.  Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Dramatiski skati aizvadītās nedēļas nogalē bija vērojami Brazīlijas galvaspilsētā Braziljā, kur neapmierinātie ar nesen ievēlēto prezidentu ielauzās gan Kongresa namā, gan Augstākajā tiesā, aplenca arī prezidenta pili. Redzētais atgādināja ainas pirms diviem gadiem Vašingtonā, kad Kapitoliju ieņēma Donalda Trampa atbalstītāji.  Uzmanības vērts ir Zviedrijas premjerministra paziņojums, ka Zviedrija nespēs izpildīt Turcijas izvirzītās prasības, lai noņemtu turku uzlikto veto valstij iestāties NATO. Arī somi nesteigšoties iekļūt aliansē bez kaimiņiem zviedriem. Aktualitātes komentē ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Arnis Latišenko. Ukrainai kaimiņos esošā Moldova ļoti izjūt Krievijas uzsāktā plašā kara ietekmi. Latvijā pagājušā nedēļa viesojās Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku un sniedza interviju arī raidījumam Divas puslodes. Slikts piemērs ir lipīgs. Brazīlija atkārto ASV bēdīgo pieredzi 30. oktobrī Brazīlijas prezidenta vēlēšanās Luizs Inasio da Silva, plašāk pazīstams ar pavārdu Lula, ar nelielu pārsvaru uzvarēja līdzšinējo prezidentu Žairu Bolsonaru. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka Brazīlijas sabiedrība sadalījusies teju uz pusēm – tajos, kuri atbalsta arodbiedrību līderi, kreisās Strādnieku partijas kandidātu Lulu, un tajos, kuru favorīts ir labējais populists, labēji centriskās Liberālās partijas pārstāvis Bolsonaru. Gluži kā pirms diviem gadiem Savienotajās Valstīs daudzi aizejošā prezidenta atbalstītāji nav gatavi atzīt vēlēšanu rezultātus un uzstāj, ka tie ir viltoti. Pirmajās dienās pēc vēlēšanām Bolsonaru atbalstoši kravas auto šoferi bloķēja daudzas automaģistrāles, izraisot pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādes traucējumus. Vēlāk par plašu protesta formu kļuva pastāvīgi piketi pie armijas daļām, aicinot militāristus sarīkot puču un nepieļaut jaunievēlētā prezidenta stāšanos amatā. Galvaspilsētā Braziljā pie armijas galvenā štāba izveidojās pastāvīga protestētāju nometne. Parādījās informācija, ka protestu organizēšanā un finansēšanās ir iesaistīti politiķi, pašvaldību amatpersonas un uzņēmēji. Tomēr protestētāju pūliņi izrādījās velti, un 1. janvārī Lula da Silva nodeva zvērestu. Svētdien, 8. Janvārī, protestētāji, izgājuši demonstrācijās galvaspilsētā, iebruka parlamentā, augstākās tiesas un prezidenta pils ēkās, tās pamatīgi pademolējot. Kā jau brīvdienā, ēkas bija praktiski tukšas; prezidents Lula bija devies braucienā uz Sanpaulu provinci. Galvaspilsētas policija izrādījās vāji sagatavota notikušajam, atkāpās pūļa priekšā un tikai pēc vairākām stundām spēja atjaunot kārtību. Pirmdien policija nojauca protestētāju nometni galvaspilsētā, pie tam aizturot apmēram 1100 tās iemītnieku, un kopā ar svētdien aizturētajiem arestēto kopskaits sasniedzis pusotru tūkstoti. Augstākā tiesa uz 90 dienām atstādinājusi no amata galvaspilsētas gubernatoru Ibaneisu Roču un izdevusi orderi viņa vietnieka drošības jautājumos, bijušā Bolsonaru valdības tieslietu ministra Andersona Torresa arestam. Torress pašreiz atrodas Savienotajās Valstīs; turpat šobrīd uzturas arī eksprezidents Bolsonaru. Zviedrija nepildīs visus Turcijas prasījumus, lai iestātos NATO Svētdien, uzstājoties aizsardzības jautājumiem veltītā domnīcu konferencē Stokholmā, Zviedrijas premjerministrs Ulfs Kristersons izteicās, ka viņa valdība esot pārliecināta, ka Turcija piekritīs Zviedrijas uzņemšanai NATO, taču ir vairākas Ankaras prasības, kuras Stokholma negrasās pildīt. „Turcija atzīst, ka mēs esam paveikuši to, ko teicāmies paveikt. Taču viņi arī saka, ka vēlas lietas, kuras mēs nevaram viņiem dot un nedosim. Tātad tagad lēmums ir Turcijas ziņā,” mediji citē Zviedrijas premjera teikto. Zviedrija, kas līdz ar Somiju ir parakstījusi ar Turciju attiecīgu trīspusēju vienošanos, jau ir atcēlusi ieroču embargo Turcijai, apņēmusies nesniegt patvērumu kurdu separātistu kaujiniekiem un apstiprinājusi savu gatavību kopīgi apkarot starptautisko terorismu. Decembra sākumā Turcijai tika izdots viens no Kurdistānas Strādnieku partijas aktīvistiem. Taču prezidenta Erdogana valdība uzstāj, lai Zviedrija izdotu arī vairākas personas, kuras Turcija uzskata par pastāvošās varas pretiniekiem. To Stokholma atsakās darīt, jo šādi lēmumi ir tiesu kompetencē. Decembra vidū Zviedrijas Augstākā tiesa lēma, ka Turcijai nav izdodams žurnālists Bilets Kenešs, kuru Ankara apsūdz saistībā ar 2016. gada valsts apvērsuma rīkotājiem, savukārt tiesa lēmusi, ka viņš dzimtenē tiek vajāts savu politisko uzskatu dēļ. Var piebilst, ka Turcija ir ceturtajā vietā pasaulē aiz Irānas, Ķīnas un Mjanmas cietumos ieslodzīto žurnālistu skaita ziņā, kas Turcijā pēdējā gada laikā dubultojies, sasniedzot 40. Pagaidām grūti prognozēt, kad Turcija pārstās bloķēt Zviedrijas iestāšanās procedūru. Somijas ārlietu ministrs Peka Hāvisto paziņojis, ka viņa valsts nesteigsies iestāties NATO, pirms šāda iespēja būs dota arī Zviedrijai. Abu ziemeļvalstu iestāšanos joprojām nav ratificējusi arī Ungārija. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Pasaules kausa astotdaļfināls turpinās, un šajā "Gols, *uj, štanga" epizodē Jurijs un Geimeris bija vienīgie studijā! Pagaidām lieli pārsteigumi nav piedzīvoti, bet vai to varētu sagaidīt otrdien?

Izdarīt labu darbu un par to saņemt samaksu! Šādi varētu raksturot atmosfēras oglekļa piesaistīšanas programmu, kurā aicināti iesaistīties Latvijas lauksaimnieki. Oglekļa lauksaimniecība. Pagaidām vēl salīdzinoši svešs termins, bet iespējams, ka tikai šādi mums lauksaimniecībā sanāks kaut cik "vilkpaēdis" pasākums, kas varētu apmierināt visas ieinteresētās un ne tik puses. Kas ir oglekļa lauksaimniecība, cik un kam šie oglekļa kredīti ir pieejami un izdevīgi, kādu peļņu no tā var iegūt un kā tas varētu ietekmēt mežu izciršanu Latvijā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro un pieredzē dalās "eAgronom" agronome Diāna Līva, "eAgronom" tirdzniecības vadītājs Latvijā Nauris Liberts, Igaunijas uzņēmuma "Arbonics" mežsaimniecības eksperts Jānis Ruks, Latvijas Agroresursu un ekonomikas institūts, agronome vadošā pētniece Līvija Zariņa un "Swedbank" lauksaimniecības eksperts Raimonds Miltiņš.   Par atmosfēras oglekļa piesaistīšanas augsnē programmu esam stāstījuši arī iepriekš:  

Lizas Trasas valdības manevri uz avārijas robežas. Vai Sji būs Mao Nr.2? Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes lektors un Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Aldis Austers un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Lizas Trasas valdības manevri uz avārijas robežas Vien pusotru mēnesi pēc jaunās Lielbritānijas premjerministres Lizas Trasas stāšanās amatā viņas valdības dienas, daudzuprāt, jau esot skaitītas. Smagi rudens padebeši pār premjeres galvu savilkās septembra nogalē, kad Parlamenta Apakšpalātā tika pieteikts viņas valdības t.s. minibudžets – finanšu risinājumu pakete, kas paredzēja lielākoties nozīmīgus nodokļu samazinājumus un atbalstu iedzīvotājiem strauji pieaugušās dzīves dārdzības situācijā. Bija iecerēts samazināt ienākumu nodokļa likmi no 20% uz 19%, atteikties no paaugstinātās 45% nodokļa likmes lielāko ienākumu saņēmējiem, atteikties no agrāk plānotā uzņēmumu ienākumu nodokļa palielināšanas no 19% līdz 25%, sociālās apdrošināšanas likmju palielināšanas, samazināt vēl vairākus nodokļus. Pakete ietvēra arī atbalsta mehānismu iedzīvotājiem energoresursu cenu kāpuma kompensēšanai. Attiecīgo budžeta ieņēmumu samazinājumu valdība pamatā plānoja segt ar aizņēmumiem. Jau drīz pēc tā brīža finanšu ministra Kvazi Kvartenga uzstāšanās Parlamentā uz proponētajiem pasākumiem negatīvi reaģēja finanšu tirgi, strauji krītoties britu mārciņas kursam un Lielbritānijas valdības parādzīmju vērtībai. Asu kritiku valdības plānam izteica ne vien opozīcijā esošā Leiboristu partija un britu arodbiedrības, bet arī Starptautiskais Valūtas fonds. Tika norādīts, ka valdības plāns sola ieguvumus turīgākajiem, kamēr sabiedrības trūcīgākā daļa var izrādīties pat zaudētājos inflācijas dēļ. Saskārusies ar šādu reakciju, premjerministre strauji pavērsa finanšu politiku pretējā virzienā, un šī manevra gaitā pār valdības bortu aizlidoja ne vien minibudžets, bet arī tā autors Kvazi Kvartengs. 14. oktobrī viņš tika atstādināts, viņa vietā stājoties kādreizējam Terēzas Mejas valdības ārlietu ministram Džeremijam Hantam. Jau nākamajā dienā viņš sniedza vairākas intervijas, paziņojot par atteikšanos no lielākās daļas minibudžeta plāniem. Tas ir glābis britu mārciņas un valdības vērtspapīru kursu, taču ne premjerministres Trasas un arī Toriju partijas reitingus. Pēc pēdējām aptaujām konservatīvo reitingi nokritušies līdz rekordzemam līmenim, un galvenais konkurents – leiboristi – viņus apsteidz vairāk nekā divkārt. Savukārt Lizas Trasas darbību premjerministres amatā šobrīd atbalsta vien katrs desmitais brits. Pašu toriju vidū arvien skaļāk izskan balsis, ka valdības vadītājai ar steigu meklējams aizstājējs. Pret neuzticības balsojumu no pašas partijas puses premjerministri gan sargā noteikums, ka šāds balsojums nav rīkojams ātrāk kā gadu pēc apstiprināšanas amatā, un arī nevēlēšanās tik drīz atkārtot laikietilpīgo partijas biedru balsojuma procedūru. Tomēr acīmredzams atbalsta trūkums partijā var likt Lizai Trasai pašai atkāpties no amata. Vai Sji būs Mao Nr.2? Ķīnas Komunistiskās partijas 20. kongress savu darbu Pekinā uzsāka 16. oktobrī un turpinās līdz 22. oktobrim. Nepilni 2300 delegāti pārstāv nepilnus 97 miljonus Ķīnas komunistu, tomēr viņu gribas paudums, kā jau totalitārā varas sistēmā, ir visai nosacīts. Viņiem piekritīs funkcija formālā ceremonijā apstiprināt amatos partijas vadību, kuras sastāvu noteiks aizkulišu cīņas starp vairākām ietekmīgām grupām. Šīs cīņas rezultāti noteiks, kas ieņems amatus varas virsotnē – starp 25 partijas centrālkomitejas politbiroja locekļiem un, kas sevišķi nozīmīgi, septiņiem politbiroja pastāvīgās komitejas locekļiem. Šie septiņi arī ir galvenie lēmēji par milzu valsts likteņiem, un tas, cik starp viņiem būs pašreizējam partijas un valsts vadītājam Sji Dziņpinam lojālu cilvēku, lielā mērā noteiks viņa varas robežas. Šim kongresam paredzēts apstiprināt Sji uz trešo termiņu ģenerālsekretāra tronī, lai gan visi Ķīnas kompartijas un valsts līderi pēc pagājušā gadsimta totalitārā diktatora Mao Dzeduna ievērojuši principu nepalikt amatos ilgāk par diviem termiņiem. Vispār Sji arvien biežāk salīdzina ar Mao, jo viņa varas koncentrācija un vadoņa stāja sāk atgādināt kādreizēja vadoņa personības kultu. Pagaidām gan Ķīnas līdera vara vēl nav tik konsolidēta, un pašreizējais kongress tiek uzlūkots šai ziņā kā izšķirošs. Tiek minēts, ka Sji piekritēju aprindām alternatīvi varas centri esot t.s. „Šanhajas banda”, kas grupējas ap kādreizējo Ķīnas līderi Dzjanu Dzemiņu, un otra, kas saistīta ar Sji priekšgājēju valsts un partijas vadībā Hu Dzjiņtao un pašreizējo ministru kabineta un arī komjaunatnes organizācijas vadītāju Li Kecjanu. Tiek lēsts, ka Li Kecjana palikšana amatā nozīmēs daļēju Sji Dziņpina plānu izgāšanos, tiek arī minēti vairāki scenāriji, kuri varētu īstenoties tā vai cita spēku samēra un iespējama kompromisa gadījumā. Sava ietekme uz norisēm partijā, protams, ir arī vispārējai situācijai valstī. Pandēmijas periods un valdības metodes slimības izplatības ierobežošanai ir pamatīgi iedragājušas pēdējo gadu ekonomikas attīstību, un daudziem zīmīgs šķiet fakts, ka līdz šim tā arī nav publicēti tautsaimniecības statistiskie rādītāji, kuriem vajadzēja parādīties līdz kongresa sākumam. Tikām pasaules mediji un analītiķi izvērtē divas stundas ilgo priekšsēdētāja Sji pārskata runu kongresa pirmajā dienā. Tiek norādīts, ka uzstāšanās neesot bijusi tik konfrontatīva, kā daži sagaidījuši, skopa detaļās, toties bagāta lozungiem un deklarācijām. Tā, runājot par Taivānu, līderis gan atkārtojis apņemšanos panākt tās apvienošanos ar Ķīnu, t.sk. neizslēdzot spēka lietošanu, taču nav minējis nekādus konkrētus plānus vai termiņus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

25. septembrī Rīgas Svētā Pāvila baznīcā  notiks vijoļmeistara Ingara Ranceviča 25 gadu profesionālās darbības jubilejas koncerts, kurā meistara darinātos instrumentu spēlēs stīgu kvartets Corda. Studijas akadēmiskajā maģistratūrā Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā Ingars pabeidza 2007. gadā, kad maģistra darba ietvaros arī uzbūvēja savu pirmo vijoli. Vijoļu restaurāciju mācījās pie stīgu instrumentu eksperta un vijoļmeistara Zigurda Elsberga, kuram šogad 11. septembrī apritēja 90 gadu jubileja. Tāpēc koncerts ir arī veltījums skolotājam, no kura ir iemācījies funktierēt un domāt pašam, kā arī labi izjust mūzikas instrumentu akustiku un skaņas regulēšanu. Daudz pieredzes guvis arī no sava kolēģa Jura Paula. Meistars savā ir uzbūvējis: 36 vijoles, no tām – 25 – pieaugušo, 3 altus, 3 čellus un vienu elektrisko piecstīgu folkrokvijoli.  Sadarbībā ar dzejnieku Artūru Punti izgudrots un uzbūvēts jauns rotējošs mūzikas instruments Ronda, kuram ir sarakstīta kompozīcija par četrām tautas dziesmām vijolei, rondai un ērģelēm. Par savu mūzikas instrumentu daiļradi Ingars saka: “Pagaidām izskatās, ka tikai salīdzinoši nesen, no vijoļu būves daiļrades agrīnā perioda, esmu iegājis jaunā kvalitātes fāzē, kurā būs vēl daudz, daudz un vēlreiz daudz jāmācās, kā arī jāpilnveido savu daiļdarbu mākslinieciskās un akustiskās vērtības.”      

Krievijas pilsoņi paniski izpērk lidojuma biļetes uz Turciju un Apvienotajiem Arābu Emirātiem, kā arī stāv rindā pie Somijas robežas, pēc tam, kad Vladimirs Putins ANO starptautiskās miera dienas rītā Krievijā izsludinājis mobilizāciju. Pagaidām daļēju, bet acīmredzami tas ir satricinājis plašu sabiedrību, jo karš vairs neskar tikai attālāku Krievijas reģionu iedzīvotājus, bet nu arī pilsoņus Maskavā un Sanktpēterburgā. Kas tur šobrīd notiek? To šovakar raidījumā "Šodienas jautājums" vaicājām Latvijas vēstniekam Krievijā Mārim Riekstiņam.

Aug kā sēnes pēc lietus! Šogad lietus ir diezgan lijis un tas vedina domāt, ka arī sēņu ir gana daudz. Kurām vajadzētu nonākt grozā, kurām nē un kā ēdamās atšķirt no nēēdamajām, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere un Botānikas nodaļas vadītāja mikoloģe Inita Dāniele. Kopā ar viņam studijā arī "trešais mikologs" - Velsas springerspaniels Hafrens. Latvijā ir ap 4000 sēņu sugu. Cik no tām ir ēdamas, nevar precīzi pateikt, bet ēšanai cilvēki lasa kādas 20 - 30 sugas vidēji. Pagaidām sēnes ir vietām, ja arī lielais lietus ir bijis tikai vietām. No ēdamajām sēnēm pirmās sāk augt gailenes un tās jau kādu laiku ir atrodamas.  "Ir parādījušās arī baravikas," bilst Diāna Meiere un atzīst, ka karstais laiks ir izkaltējis mežu un ar vienu lietusgāzi nepietiek, lai mežs atdzertos. Runājot par to, ko cilvēki izvēlas likt savos groziņos, Inita Dāniele atzīst, ka šogad ir būtiska kļūda.  "Pirmās parādījās žultsbekas lielā vairumā. Sekojam līdzi sociālajiem tīkliem, kur cilvēki daļas ar saviem sēņu groziņiem, tur gandrīz katrā otrā groziņā žultsbekas salasītas," stāsta Inita Dāniele. "Tā indīga nav, bet ļoti rūgta. Ja cilvēks ir pilnīgi bez garšas kārpiņām, viņš var mēģināt ēst. Viena tāda sēne groziņā un sabojās visu ēdienu." Šai bekai ir sārts stobriņu slānis zem cepurītes, izteikts tumšs tīklojums uz kātiņa un izteikti rūgta garša. "Bieži vien mēles pielikšana nelīdz. Mazu gabaliņu var nokost, pakošļāt un izspļaut. No tā neviens nav saindējies," bilst Inita Dāniele. Viņa arī atgādina arī par mušmirēm, kuras nevajag likt groziņā! "Vajadzētu iemācīties neņemt neko, kas kaut attāli liekas nepazīstams. Galvenais sēņotāja likums – ņemt tikai pazīstamas sēnes. Ja to ievēro, tad saindēties ir gandrīz neiespējami," uzskata Diāna Meiere. "Ir daudzas mazas, smailām cepurītēm, kas var būt nāvējoši indīgas. Kurš gan viņas vāc? Mums ir viena publikas daļa, kas meklē mazās brūnās sēnītes ar smailām cepurītēm cerībā skatīties multenītes vai kaut kā tā, var uztrāpīt uz nāvējoši indīgām sēnēm šādā veidā," norāda Inita Dāniele. Viņa arī uzskata, ka uz mežu nevajag ņemt līdzi ne sēņu grāmatu, ne izmantot aplikācijas. "Aplikācijas un skaitās krāsainās grāmatas, kas lasīs,, kas tur rakstīts un ar ko var sajaukt. Bīstami vadīties pēc skaistām bildēm," turpina Inita Dāniele. Inita Dāniele arī stāsta, ka viņai vilcienā, kad atgriežas no meža cilvēki, kam groziņos baravikas, apšu bekas un gailenes, aizrādījuši, ka salasījusi neēdamas sēnes. "Man visādas, kā cilvēks parastais saka – suņu sēnes. Man cilvēki ir aizrādījuši, ka tās nav ēdamas. Saku - zinu, es pati neēdīšu!" bilst Inita Dāniele.

25. jūnijā pulksten 18.00 Ērmaņu muižas Vasaras vidus koncertā spoken word jeb runātās dzejas un improvizētās laikmetīgās džeza mūzikas projektā "klausies / ne:satiktie" tomēr satiksies Aleksandra Line (dzeja), Edgars Cīrulis (klavieres) un Ēriks Miezis (vibrafons). Par šo kultūrnotikumu "Klasikai" plašāk stāsta Aleksandra Line. Programmā "ne:satiktie" skan mūzikā un dzejā ietērpti stāsti par cilvēkiem, kurus mēs esam vai neesam kādos dzīves brīžos satikuši. Tie ir mūsu draugi, kaimiņi, kolēģi vai paziņas, kāds nejaušais telefonsarunas adresāts, bērnības elks vai jaunības kļūda. Pavisam iespējams, kādu no šo stāstu varoņiem esam tikai nosapņojuši, un pavisam iespējams, kāds no viņiem ir tikai rēgs, kura klātbūtne ir teju fiziski jūtama mūsu ikdienas gaitās. Kāds no dzīvē satiktajiem cilvēkiem turpina dzīties mums pakaļ fantāzijās, bet kādu no nesatiktajiem tik izmisīgi gribas beidzot iepazīt un paturēt blakus. Reizēm tie satiekas vienā laikā un telpā – un reizēm tie vienkārši esam mēs paši. Aleksandra Line – dzejniece, Latvijas Radio interneta satura redaktore, ierakstu kompānijas “SKANi” mediju speciāliste, JVLMA vieslektore. Dibinājusi elektronisko džeza mediju JAZZin.lv, uzsākusi Latvijā UNESCO Starptautiskās Džeza dienas, vada Latvijas pārstāvniecību Eiropas džeza notikumā "jazzahead" Brēmenē. Raksta žurnālam “Mūzikas Saule” un “JAZZin.lv”. Raksta vārdus pašmāju komponistiem un izpildītājiem. Spoken word jeb runātās dzejas un improvizētās mūzikas projekts klausies (debijas albums “17” nominēts Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai “Zelta Mikrofons” kā gada labākais džeza albums). 2021. g. iznācis otrais albums “9”. Edgars Cīrulis – komponists, pianists, aranžētājs. Studējis JVLMA un Olborgas Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Darbojas džeza un laikmetīgās mūzikas žanros. Sadarbībā ar mūziķiem no Latvijas, Dānijas, Itālijas un ASV izlaidis pasaku grāmatu un disku “Aisma”. 2016. g. iznācis ansambļa “Ainavisti” albums “–”. Darbojas Equanimity Trio. Uzstājies kopā ar mūziķiem: Marks Dresers, Julia Silvera, Mariuss Ungureanu, Jespers Lovdals, Roks Zubovs, Ahto Abners un citi. Piedalījies projektos Kenneth Dahl Knudsen's Orchestra, UNIT, Skaggerak, festivālos “Saulkrasti Jazz”, “Rīgas Ritmi”, Baltic Breeze, Den Blaa Festival, Festivalul Capitalelor Natiunilor Centenare. 2020. gadā nominēts Lielajai mūzikas balvai kā Gada jaunais mākslinieks. Ēriks Miezis – sitaminstrumentālists, vibrofonists, komponists un aranžētājs. Studējis JVLMA un Bāzeles Mūzikas akadēmijā. Darbojas džeza un akadēmiskās mūzikas žanros. Piedalījies projektos “Ainavisti”, Serendipity un KonBrio. Komponējis ansamblim Trio Tresensus programmai festivālā "Sansusī". Raksta žurnālam "Mūzikas Saule" un JAZZin.lv, vada jauno mūziķu meistarklases. *** Dina Dūdiņa-Kurmiņa: 25. jūnijs izvēlēts jauši vai nejauši?  Aleksandra Line: Šis datums bija Ērmaņu muižas saimnieka Uģa Prauliņa piedāvājums. Viņš teica – kāpēc lai mēs neatpūšamies pēc Jāņu svinībām, kāpēc lai neesam kopā mūzikā un dzejā? Vai jums pašai uzstāšanās ir kā atpūta, vai tomēr tas ir atbildīgs brīdis un darbs? Viss reizē. Pirmām kārtām, tas ir atbildīgs brīdis. Par darbu es to nesauktu, bet par sirdslietu noteikti gan. Nebūsiet viena šajā koncertā – ar jums kopā nu jau tradicionāli būs Edgars Cīrulis, ar vibrofonu – Ēriks Miezis. Kādas ir jūsu attiecības ar šiem abiem kungiem, cik bieži jūsu gaitas jau krustojušās un cik bieži tās vēl nākotnē krustosies? Ir brīnišķīgi būt kopā! Ar Edgaru Cīruli kopā spēlējam jau vairākus gadus – dzeja un viņa mūzika, manuprāt – un arī klausītāju prāt – tik brīnišķīgi savijas kopā. Esam kopā labi pastrādājuši: ierakstījuši "Jersika Records" izdevniecības paspārnē plati ar nosaukumu "9". Plate izdota arī vinila un digitālajā formātā. (..) Kad bija sākusies pandēmija, tika limitētas iespējas uzstāties ar mūsu dāņu kontrabasistu un sapratām, ka ir jāveido sastāvs tepat, un Edgars ir ierosināja paņemt talkā viņa labu draugu Ēriku Miezi. Sākumā nedaudz bažījos, kā būs tikai klavieres, vibrofons un balss, bet skaņa, kas rezultātā sanāca, likās tik maģiska, ka bija jāuzraksta jaunā programma "ne:satiktie". Un tā nu mēs jau dažās vietās to esam izpildījuši. Ērmaņu muižā – šosestdien, bet mums vēl šim gadam ir daži jauki plāni ar šo programmu. Poētisks nosaukums šai programmai - "Ne:satiktie". Kāpēc neturpinājāt savu spēlēšanos ar skaitļiem? Debijas albums - "17". Pēc tam jau minētais albums "9"? Pagaidām neesmu droša, vai šī programma tiks ierakstīta, tādēļ tā jānāk klausīties dzīvajā. Līdz ar to, ka projektā ir daudz improvizācijas, tā katru reizi skan nedaudz savādāk. Pagaidām neesmu droša, kāds būs nākamais albums, kas tiks ierakstīts – varbūt "ne/satiktie". Tur pa vidu ir slīpsvītra, kas nozīmē to, ka programma ir gan par cilvēkiem, ko mēs esam dzīvē satikuši, gan par cilvēkiem, par kuriem mēs tikai sapņojam vai kurus ļoti gribam satikt. Tā robeža ir ļoti trausla – starp fantāzijām, sapņiem un to, ko mēs tiešām varam satikt realitātē. Visi stāsti rakstīti par kādu cilvēku. Dažus no šiem cilvēkiem esmu satikusi dzīvē, daži no tiem ir kaimiņi, draugi, paziņas, radi vai kāds nejauši satikts garāmgājējs. Un daži no stāstiem rakstīti par mani pašu un noteikti par katru no klausītājiem. Šie stāsti tiks izstāstīti gan latviski, gan arī kādās citās valodās? Jo jūs mēdzat spēlēties arī ar valodām. Jā, tieši tā, šī programma joprojām ir trīs valodās. Latviešu, krievu un angļu. Un cik liela nozīme ir mirklim? Jūs jau minējāt arī improvizēšanu un to, ka nekad nevar būt drošs, kas beigu beigās būs. Bet iedvesmai, videi un cilvēkiem, kas ir apkārt – cik liela nozīme ir tam? Vai mēdzat arī savos tekstos uzstāšanās brīdī kaut ko pamainīt? Tekstos reizēm sanāk, bet teksti gan pamatā rakstīti sākumā un arī mūzika daļēji saplānota un izdomāta. Bet nekad notīs nav izrakstīts pilnīgi viss. Bieži vien mūzika ir lielākā improvizācijas daļa. Un cik liela nozīme ir pārsteigumam? Vai jūs kādreiz iekšēji neuzgavilējat vai nesastingstat, dzirdot, kas notiek muzikālajā jomā? Noteikti uzgavilēju un vislielākais pārsteigums parasti ir man pašai. Visbiežāk es tiešām domāju – oho, tad arī šādi tas viss var skanēt!? Kad mūziķi spēlē, mēdzu aizklausīties, jo tas vienkārši ir brīnišķīgi. Šo programmu izdomājām sākt ar kompozīciju, kas platē "9" ir pēdējā, un tās nosaukums ir "Iedvesma". Iedvesma ir tas, kas vada gan mani, gan mūziķus. Vai pati vispār vēl spējat iedomāties, ka varētu skandēt savu dzeju bez muzikālā pavadījuma?  Jā, un esmu to jau kaut kad darījusi – tas ir pilnīgi savādāk. Jo tad, kad mūzika nāk klāt, atveras jaunas dimensijas. Daži cilvēki nezina kādu no valodām, kurās lasu dzeju: viņi klausās mūziku un balss intonāciju – tad balss ir tikai kā instruments. Bet mūzikai ir vislielākā nozīme. Bet cik liela nozīme ir klausītājam? Cik viņam ir jābūt uzmanīgam? Vai pieļaujat arī brīvu kustēšanos priekšnesuma laikā un dabas baudīšanu? Protams, brīva kustēšanās ir pieļaujama – nekādā veidā nevēlamies klausītāju ierobežot. Līdz ar to, ka šis nav koncerts, kurā viss izrakstīts notīs līdz pēdējai ieelpai, mūsu koncertos klausītājs kļūst par ja ne instrumentu, tad noteikti performances daļu. Jo dzīvie un brīvie klausītāji ir kas ļoti īpašs, to mēs, protams, visi sapratām pandēmijas laikā. Un to sapratām arī ar projektu "klausies" – kad bijām nospēlējuši koncertu, kas tikai iemūžināts videoformātā, bez dzīvajiem klausītājiem, viss bija brīnišķīgi un arī tā var spēlēties – viens ar otru, ar skaņām un sajūtām, taču klausītājs ir tas, kas performanci un koncertu padara īpašāku: viņš pats kļūst par daļu no tā, un ne jau velti tā vinila plate tika analogi ierakstīta Ventspils koncertzālē "Latvija", kurā bija klausītāji – viņu sajūtas un nopūtiņas ir tur iekšā. Un tas arī mūsu ierakstu padarījis par tādu, kāds tas ir. Kur pēc Ērmaņu muižas varēsim jūs satikt?  Pagaidām visus datumus vēl nevaru atklāt, bet oktobra beigās noteikti satiksimies Ungurmuižā: ar šo pašu programmu un šajā pašā sastāvā. Būsim ļoti priecīgi tur būt. Bet man gribas izmantot šo iespēju un klausītājiem novēlēt – ja būs kāds, kurš varbūt nebūs aizbraucis līdz Ērmaņu vai Ungurmuižai: šo programmu esmu izdomājusi noslēgt ar stāstu – pēdējais, kurš izskanēs šī koncerta ietvaros, sākas ar vārdiem: "Lūdzu, uzdrīkstamies visu!" Šis skar gan saulgriežu laiku, gan kopumā tas būtu mans novēlējums visiem.

* Pagaidām iedzīvotāju interese par iespējām samazināt apkures rēķinus un uzlabot siltumapgādes sistēmas daudzdzīvokļu mājās ir maza * Uz robežas ar Krieviju joprojām garas kravas automašīnu rindas, šoferiem nākas gaidīt vairākas diennaktis * Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā turpmāk ortopēdiskām operācijām sagatavos dabīga materiāla transplantātus

Stāsta arheologs un kultūrvēsturnieks Juris Urtāns Rūnas ir skandināvu un ģermāņu senais rakstības veids, kas ir bijis ļoti izplatīts Skandināvijā, Ziemeļeiropā, vēl citur. Katrs jauns t.s. rūnakmens atradums ir liels notikums skandināvu izpētes vēsturē. Vai arī Latvijā kaut kas tāds ir atrasts? Daudzu paaudžu pētnieku sapnis un cerība ir bijusi Latvijā un Baltijā atrast īstu rūnakmeni. Nereti atskan izsaukumi – Jā, esam atraduši! Tomēr pārbaudot izrādās, ka tas ir kaut kas cits, nevis akmens ar iekaltām rūnām. Pagaidām vienīgais noteikti apliecinātais Latvijā un visā Baltijā atrastais rūnakmens - akmens ar rūnu iekalumu ir atrasts 1937. gadā arheologa Lāčplēša kara ordeņa kavaliera Voldemāra Ģintera vadītajos izrakumos Daugmales pilskalnā. Tā ir no kaļķakmens darināta akmens vāles galva, pareizāk – saglabājusies tikai puse no šīs galvas, jo vāle tikusi pārsista uz pusēm. Tā ir rotāta ar skandināviem raksturīgo vīto ornamentu, un pa vāles galvas apakšmalu ir iekaltas rūnas. Puse šī teksta, tātad, ir pazudusi, bet puse ir izlasāma. Un no senskandināvu valodas šīs zīmes tulkojot, tur ir rakstīts „Rūnas uzrakstīja O….”. Kas ir šis „O”, mēs nevaram pateikt, jo vāles galvas otra puse nav atrasta, kaut Daugmales pilskalnā izrakumi turpinājās vairākus gadus. Šis rūnakmens ir datējams ar 11. gadsimtu, par to ir daudz rakstīts, tas ir iekļauts visos skandināvu rūnu korpusos. No Latvijas viedokļa mums ir interesanti, ka akmens ir vietējas izcelsmes, atrasts Daugavas krastos, tātad, skaidrs, ka šis raksts iekalts tepat Latvijas teritorijā. Rūnas rakstīja īpaši rūnu zinātāji, bet vai šo tekstu iekalis vietējais zemgalis, vai rakstītājs bijis skandināvu izcelsmes, to mēs nevaram pateikt.

Igaunijas mākslas muzejā KUMU Tallinā šobrīd aplūkojama Krievijas un Baltijas valstu 70. gadu konceptuālisma izstāde „Domājot attēlos”. Tā kā nedēļu pirms tās paredzētās atvēršanas Krievijas bruņotie spēki iebruka Ukrainā, izstādes veidotāji nolēma darbus neizstādīt, atstājot tikai aprises no iespējamās gleznas vai fotogrāfijas atrašanās vietas. Ekspozīcijas „Thinking Pictures” / „Domājot attēlos” pamatu veido kuratores Džeinas Šārpas veidotā izstāde ar tādu pašu nosaukumu, pievienojot papildinājumu „Maskavas konceptuālistu māksla Nortona un Nensijas Dodžu kolekcijā”. Nortons Dodžs bija amerikāņu ekonomists un padomju ideoloģijas pētnieks jeb „sovjetologs”. Viņš pirmoreiz apmeklēja Padomju savienību 1955. Gadā kā Hārvarda universitātes students. Pateicoties dažādu prasmīgu aģentu palīdzībai, tālākajās desmitgadēs viņam izdevās pārvest lielu kolekciju padomju republikās tapušo mākslas darbu uz ASV. Viņa sakrāto kolekciju, kurā ir vairāk kā 20 tūkstoši mākslas darbu, šobrīd pārvalda Cimerlī Mākslas muzejs Rutgera Universitātē Ņūdžersijā. Ekspozīcijas veidošanā iesaistījies arī Igaunijas Nacionālais mākslas muzejs, kā konsultantes pieaicinātas Ieva Astahovska no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra un Lolita Jablonskiene no Lietuvas Nacionālās mākslas galerijas, papildinot Krievu mākslinieku darbus ar Baltijas valstīs tapušajiem. Kopā ar amerikāņu speciālisti Džeinu Šārpu un Anu Aljasu no Igaunijas Mākslas akadēmijas izstādes saturu kūrējusi mākslas centra KUMU speciāliste Līsa Kaljula. Mākslas darbi izstādē tikai pa vienam no katras Baltijas valsts un Krievijas parādīsies tikai aprīļa nogalē. Līsa Kaljula norāda, ka lēmums šobrīd izstādīt tikai mākslas darbu izmēru krāsojumus uz galerijas sienām un pievienot tām paskaidrojošos aprakstus - kaut arī uz ierobežotu laiku, nebija viegls un beigu beigās tomēr ir uzskatāms kā sava veida sods - vai citiem vārdiem, kā protesta augstākā forma, kas tiek raidīta pret konkrētu nacionalitāti. Izstāde, kura tradicionālā formātā – proti, ar izstādītiem mākslas darbiem – savu dzīvi uzsāks aprīļa nogalē, ir apmeklējama par ziedojumiem Ukrainas kara bēgļiem Igaunijā.

Kopš Ukrainas kara sākuma, šķiet, visbiežāk uzdotais jautājums ir , ko citas valstis var izdarīt, lai piespiestu Krieviju karu pārtraukt. Tieši militāri iesaistīties Rietumi nav gatavi, bet darbs notiek divos virzienos – ieroču piegāde Ukrainas spēkiem un finansiāli ekonomiskais spiediens pret Krieviju, lai viņi vairs nespētu vai negribētu turpināt karu. Pagaidām šķiet, ka ekonomiskajiem ietekmes līdzekļiem nav panākumu. Jāatzīst arī, ka informatīvajā telpā „valda pamatīga migla”, dezinformācija un informācijas sagrozīšana neļauj īsti saprast, kāda ir realitāte. Tomēr, kāda ir pašreizējā aina Krievijas tirgū, ko nozīmē sankciju spiediens, kādus apkārtceļus Krievijai izdodas atrast. Kas gaidāms tuvākajās nedēļās un mēnešos, jo, lai arī parasti saka, ka sankcijas ir ar ilgtermiņa sekām, šobrīd tas nepalīdz, jo karā ikdienas iet bojā cilvēki. Krustpunktā diskutē zvērinātu advokātu biroja "PricewaterhouseCoopers Legal" vecākais jurists Māris Butāns, Eiropas Ārlietu padomes biedrs, Latvijas Bankas padomnieks Andris Strazds, "Swedbank" Investīciju jomas vadītājs Oļegs Jemeļjanovs.   -- Atgādinām par iespēju klausīties "Krustpunktā" arī podkāstu aplikācijās. “Krustpunktā” komanda šais dienās strādā īpašā režīmā, un speciālizlaidumi mēdz būt gan vairākas reizes dienā, gan brīvdienās. Tāpēc ir svarīgi ne tikai nospiest pogu “sekot” šim podkāstam, bet arī turpat blakus šai pogai nospiest zvaniņu - tad telefonā atnāks paziņojums brīdī, kad būs iznākusi jauna epizode.  

Svētdien, 13. februārī,  Pekinas olimpiskajās spēlēs jau trešo zaudējumu piedzīvoja Latvijas hokeja valstsvienība, ar 2:5 piekāpjoties Slovākijas izlasei.  Līdz šim Latvijas hokeja izlase piedzīvojusi jau divus zaudējumus – ar 2:3 piekāpjoties Zviedrijai un ar 1:3 piedzīvojot zaudējumu Somijai. Līdz ar to C grupā Latvijas izlase ir pēdējā vietā ar 0 punktiem. Lai arī trīs spēlēs piedzīvoti trīs zaudējumi, Latvija spēlēs olimpiskajā astotdaļfinālā, cīnoties par iespēju iekļūt ceturtdaļfinālā jeb labāko astoņniekā. Šorīt jau startējis kalnu slēpotājs Miks Zvejnieks. Viņš milzu slalomā pēc 1. brauciena 33. vietā. Uzklausām sportistu. Biatloniste Baiba Bendika šodien startēs desmit kilometru iedzīšana sievietēm. Šortrekists Roberts Krūzbergs startēs ceturtdaļfinālā 500 metru distancē vīriešiem. Krūzbergs piecu slidotāju konkurencē ar 34.numuru uz starta dosies otrajā ceturtdaļfinālā. Vakar startēja skeletoniste Endija Tērauda. Viņa ierindojās 20. vietā pēc četriem braucieniem. Distanču slēpotājas Kitija Auziņa, Patrīcija Eduka, Samanta Krampe un Baiba Bendika startēja 4x5 km stafete. Viņas ieguva 17. vietu. Latvija šajā disciplīnā startēja pirmo reizi vēsturē. Pēc sacensībām uzklausām Samantu Krampi un Kitiju Auziņu. Jau rīt sāksies sacensības bobsleja divniekiem. Bet Pekinas trasē Latvijai ir daudzi "slepenie aģenti", Latvijas ledus meistaru komanda rūpējas, lai skeletona, kamanu un bobsleja trasē būtu labs ledus, bet trases tehniskais direktors ir latvietis Mārtiņš Sausais. Īsam ieskatam saruna ar viņu. Plašāk raidījumā Piespēle.

* Krievija noraida ASV apgalvoto, ka tā atkal liek lietā provokācijas un gatavojas safabricēt ieganstu uzbrukumam Ukrainā * Reaģējot uz Krievijas agresiju, Levits norāda, ka esam drošībā, taču aicina Latvijas iedzīvotājus aktīvi stāties Zemessardzē * Ar Civilās savienības likumu valsts cer izpildīt Satversmes tiesas spriedumu par viendzimuma ģimeņu aizsardzību. Pagaidām dokumentā daudz robu * Pekinā ar svinīgo ceremoniju un valstu parādi sākas olimpiskās spēles

Pietiks gulēt, jo februārī logu palodzēm vajadzētu būt noklātām ar podiņiem, kur sasēti augi ar garu veģetācijas periodu, kas vēlāk pārceļos uz siltumnīcām un dārza dobēm. Bet ko tieši šobrīd vajadzētu sēt, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Jāņa Aldermaņa dārzniecības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne un dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska. Dārznieces atzīst, ka jāsāk pārcilāt sēklu paciņas un plānot dārza darbus. Kaut ko lēnām var sākt sēt. Var sēt puķes, ka garš veģetācijas periods – neļķes, leduspuķes, petūnijas. Var sēt pētersīļus, kressalātus. Vēl gan kādu nedēļu var pagaidīt, jo saules ir maz. Ar paprikas sēšanu var vēl nesteigties, it sevišķi, ja nav apkurināma siltumnīca. Sēkliņām vajadzīgs siltums un nedrīkst tās iekaltēt. Bet, ja ir par mitru, sēkliņas var sākt pūt. Augsne ir jāsalaista vispirms sēšanas, pēc tam tikai viegli rasina. Sēkliņām vajagsmalko kūdru un noteikti svaigu. Nedrīkst izmantot to, kas puķupodā palikusi pāri no kāda telpauga. Paralēli sēšanas darbiem ir arī jāuzpasē augļu dārzs no meža zvēriem. Tāpat jāskatās, vai nav jānopurina košumkrūmi no smagā sniega. Savukārt sniegu ir derīgi samest siltumnīcā, ja tas vēl nav izdarīts.