Podcasts about austrij

Stāsta "Latvijas Pasta" filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs Latvijas pastmarka nav tikai neliels papīra gabaliņš, kas apliecina sūtījumu apmaksu — tā ir arī kultūras, mākslas un vēstures nesēja. Katra jauna pastmarka ir kā logs uz Latvijas identitāti, dabas bagātībām, notikumiem vai ievērojamiem cilvēkiem. Bieži cilvēki jautā: "Kā rodas šīs pastmarkas?" Ceļš līdz pastmarkai sākas ar Pastmarku emisijas komisiju. Tā ir īpaša ekspertu grupa, kas darbojas “Latvijas Pasta” paspārnē. Komisijas uzdevums ir izvērtēt un apstiprināt nākamā gada pastmarku tēmas. Tajā strādā pārstāvji no "Latvijas Pasta", Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Mākslas akadēmijas, kā arī citi kultūras un filatēlijas jomas eksperti. Tēmas tiek izvēlētas ar mērķi atspoguļot Latvijas daudzveidību – vēsturi, dabu, arhitektūru, sportu, svarīgus notikumus un personības. Tēmu ierosinātāji var būt gan institūcijas, gan arī iedzīvotāji. Kad tēmas ir apstiprinātas, sākas mākslinieciskā daļa. Pastmarku dizainu izstrādei mākslinieki tiek izraudzīti ar uzaicinājuma kārtību vai konkursa ceļā. "Latvijas Pastam" ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar vairākiem profesionāliem māksliniekiem – Alekseju Naumovu, Elitu Viliamu, Liliju Dineri, Artu Ozolu Jaunarāju, Robert Rūrānu un citiem, kuri ir veidojuši desmitiem oriģinālu pastmarku. Māksliniekiem tiek dota izvēlētā tēma un norādes, bet dizaina interpretācija paliek viņu radošajā ziņā. Kad dizains ir apstiprināts, pastmarkas tiek nodotas drukāšanai. Pirmās Latvijas Republikas pastmarkas dažkārt tika drukātas uz karšu un naudas zīmju aizmugurēm – tas papīra trūkuma dēļ. Savukārt atjaunotajā Latvijas Republikā pastmarkas tika drukātas ārzemēs, jo tāda tipa augstas kvalitātes drošības druka Latvijā netika veikta. Pastāvīga sadarbība bija izveidojusies ar Austrijā, Nīderlandē un citās Eiropas valstīs bāzētām specializētām tipogrāfijām, kur tiek ievēroti visi drošības standarti. Taču jau no 2008. gada pastmarkas tiek drukātas Latvijas vērtspapīru tipogrāfijā "Baltijas Banknote", kura veiksmīgi konkurē ar ārvalstu tipogrāfijām. Jāatceras, ka pastmarka ir vērtszīme. Tā, līdzīgi kā nauda, apliecina vērtību – konkrētu samaksu par pasta pakalpojumu. Tāpēc to ražošana notiek ar stingru kontroli. Pastmarkām bieži ir iestrādāti arī pretviltošanas elementi – mikrodruka, neredzamās tintes un speciāli perforācijas risinājumi. Katru gadu Latvijā tiek izdotas vidēji 20 līdz 25 jaunas pastmarkas, un katra no tām kļūst par daļu no Latvijas vizuālās un kultūras vēstures. Tās kolekcionē ne tikai filatēlisti, bet arī mākslas cienītāji, vēstures interesenti un tautieši visā pasaulē. Aiz katras pastmarkas slēpjas rūpīgs darbs, izvērtēšana, mākslinieciska radošuma process un tehniska precizitāte. Un katra no tām, nonākot uz aploksnes, nestāsta tikai par adresātu — tā stāsta arī par Latviju. Atbildot uz jautājumu – pastmarka nav vienīgā vērtszīme, uz kuras redzams uzraksts "Latvija", taču tā noteikti ir viena no redzamākajām un simboliskākajām vērtszīmēm. Latvijā ir vēl dažas vērtszīmes, uz kurām tiek norādīta valsts identitāte, tostarp eiro monētas un īpašās kolekciju monētas, valsts vērtspapīri un akcīzes markas tomēr, ja runājam par plaši pieejamu un ikdienā redzamu vērtszīmi, kurā ir uzraksts "Latvija", tad pastmarka tiešām ir unikāla savā nozīmē – tā regulāri nes valsts vārdu gan iekšzemē, gan starptautiski, un to papildina simboliska un mākslinieciska valsts reprezentācija.

Nesen veiktās veikalos nopērkamā medus pārbaudēs atklājies, ka 14 paraugi no 20, neatbilda autentiska medus standartam. Prasti viltojumi vai neatbilstība standartam? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Pārtikas un veterinārā dienesta Augu izcelsmes produktu, dzērienu un bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības daļas vadītājs Māris Eiklons, Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Brusbārdis un biškopis, Latvijas biškopības biedrības Siguldas nodaļas vadītājs Jānis Kronbergs. Māris Eiklons skaidro, ka paraugi tika izvēlēti mērķtiecīgi lielveikalu ķēdēs. Jau iepriekš daži medus paraugi analizēt Igaunijā DNS līmenī, kas arī parādīja, ka kaut kas nav kārtībā. Šoreiz paraugus sūtīja uz pārbaudi laboratorijā Austrijā. "Piecos paraugos konstatēja sveša cukura klātbūtni. Medū nekas nedrīkst būt klāt svešs. Medus ir medus, medus ir tas, ko ražo bitīte nevis cilvēks. Cilvēks iejaukties medus ražošanas procesā nedrīkst, kaut ko piejaukt, pievienot," norāda Māris Eiklons. Biškokji norāda, ka medus falsificēts fasēšanas procesā. "Līdz šim visi ņemtie Latvijas medus paraugi ir bijis medus. Īsts medus," skaidro Māris Eiklons. "Pieci paraugi bija tādi, kurus uzskatījām, ka neatbilst medum, un šie pieci paraugi, attiecīgās medus partijas ir izņemtas no tirdzniecības." Šobrīd pārbaudes turpinās, lai skaidrotu, no kurienes medus nācis. Četri paraugi fasēti Lietuvā, viens laikam būs fasēts Latvijā. Pēc kādiem faktoriem medu analizē BIOR laboratorijā Latvijā un vai vērtē arī medus autentiskumu, BIOR Ķīmijas laboratorijas vadītājs Vadims Bartkevičs.

Kā mākslā sarunāties, to spilgti apliecina divas mākslinieces Inga Meldere un Luīze Nežberte. Būdamas atšķirīgas, viņas savos darbos veido dialogu par dažādiem laikiem, dažādām domām un pieejām. Par kopīgo izstādi „Saulstāves”, kas 2024.gada rudenī rādīta „kim?” Laikmetīgās mākslas centrā, nominētas Purvīša balvai. Mākslinieces Inga Meldere un Luīze Nežberte iepazinušās sociālajos medijos, līdz Inga piedāvājusi sadarboties. Sagatavošanās kopīgajai izstādei „Saulstāves” noritējusi turpat gada garumā intensīvā darbā mākslinieču studijās Helsinkos un Vīnē. Inga Meldere, kuras nodarbošanās ir glezniecība, jau daudzus gadus dzīvo un strādā Somijā, Helsinkos. Viņas radošajā darbībā abstrahēti un poētiski gleznieciski pētījumi, ko pati dēvē par rokas vingrinājumiem. Savukārt tēlniece Luīze Nežberte dzīvo un strādā Austrijā, Vīnē, vada mākslinieku izstāžu vietu „Pech”. Viņas interešu lokā arhitektūras mantojuma apzināšana, arī no arhitektūras formām veidotas skulptūras. Abu mākslinieču kopīgajā izstādē iekļautas vairāku darbu sērijas - skulptūras, instalācijas, zīmējumi un gleznas, kas pēta un atspoguļo reģionālās sociālās un kultūrvēstures nianses. „Saulstāves” ir par satikšanos ar laikiem, par dialogiem, par sakņu apzināšanos, arī par paaudžu skatījumu.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa 19. beigas un 20. gadsimta sākums ir laiks, kad Rīga pārtapa par lielpilsētu. Pilsētas ekonomiskā augšupeja noritēja uz komplicēta sociālipolitiska fona. Strauji augošās buržuāzijas (arī latviešu) centieni pašapliecināties, kā arī milzīgā sociālā nevienlīdzība raksturo Rīgu kā 19.–20. gadsimta mijai tipisku spēcīgu kontrastu pilsētu. Rīga īsā laika posmā bija kļuvusi par trešo lielāko toreizējās Krievijas impērijas rūpniecības centru. Pilsētā risinājās vērienīga daudzstāvu īres un veikalu namu celtniecība. Šis ir laiks, kuru pazīstam Rīgas arhitektūrā kā jūgendstila periodu un pamatoti ar to lepojamies. Jūgendstils namu fasādēs ienesa jaunus kompozicionālos paņēmienus un asimetriju, bet to dekorā – jaunus ornamenta motīvus un tēmas, kas ietvēra visplašākā spektra dabas motīvu, faunas un floras pārstāvju atveidojumu. Fantastisku būtņu un jauna veida cilvēka tēla traktējumu pavadīja savdabīgais līnijas kults, no vienas puses, un ornamenta formu ģeometrizācija, no otras. Tomēr līdzās jaunajam netika aizmirsts arī kopš antīkās senatnes labi zināmais ornamenta diapazons. Ļoti svarīga ir jūgendstila saikne ar simbolismu, tādēļ arī Rīgas ēku fasādēs nereti izvēlēti  motīvi, kuriem piemīt aizsargājošas īpašības vai arī kas var kalpot kā spēka vai skaistuma simbols. Dažkārt dekors norādīja uz nama īpašnieka profesiju vai uzvārdu. Ikviens namīpašnieks vēlējās savu namu padarīt īpašu un unikālu. Lai to panāktu, arhitekti un dekoratīvās tēlniecības uzņēmumi lika lietā gan izdomu, gan visdažādākās paraugu grāmatas, kuras lielā skaitā klajā laida izdevniecības Vācijā vai Austrijā. Iedvesma tika meklēta arī Vīnes, Helsinku vai Berlīnes arhitektūras motīvos. Tradīcijas un inovācijas varēja mierīgi līdzpastāvēt, sevišķi pēc spožā, bet īsā ziemeļu nacionālā romantisma jeb ziemeļu jūgendstila iznāciena, kad oriģinalitātes meklējumi namu dekorā arvien biežāk lika ieskatīties ne vairs jūgendstila paraugu grāmatās vai jaunajam stilam uzticīgo žurnālu lappusēs, bet atgriezties pie 19. gadsimta vidū nodrukātiem paraugiem vai foto albumiem ar, piemēram, Berlīnes historisma celtņu detaļām. Spilgts piemērs ir īres nams Lāčplēša ielā 18, kuru 1906. gadā projektējis arhitekts Jānis Alksnis un kura abos zelmiņos atkārtota viena un tā pati divu figūru kompozīcija – zelmiņa kreisajā pusē vecs vīrs ar grāmatu, bet pa labi – jaunas sievietes figūra. Šī kompozīcija ir precīza kopija tēliem, kas reproducēti Berlīnes tēlnieka Oto Lesinga sagatavotajā fotoalbumā, kas laists klajā 1880. gadā. Izdevumā paraksts zem ciļņa fotoattēla vēsta, ka bārdainais vīrs ir Leonardo da Vinči, bet kompozīcija  kopumā ir zinātnes alegorija. Tā bija  viena no sešām kompozīcijām, kas rotāja slaveno 1877. gadā celto rūpnieka Alberta Borsiga pili Berlīnē. Tā autors ir vācu tēlnieks Emīls Hundrīzers. Borsiga pils bija vērienīga itāliskās renesanses stila villa Berlīnes centrā, tās fasādi rotāja vairāku vēsturē nozīmīgu personību tēli, kas saskaņā ar nama īpašnieka ideju personificē cilvēces tehnisko progresu. Otrā pasaules kara laikā šī celtne tika pilnībā  iznīcināta. Borsiga pils un attiecīgi arī Lāčplēša ielas nama zelmiņa cilnī Leonardo da Vinči tēls tērpts antīkā togā, bet figūras galva ir reālistiski veidota un tajā atpazīstam tradicionāli pieņemto renesanses ģēnija atveidu, kādu esam raduši skatīt viņa skolnieka Frančesko Melci slavenajā zīmējumā, kuru ilgu laiku uzskatīja par Leonardo pašportretu. Tā kā abi zelmiņi ir identiski, Rīga tādējādi var lepoties ar diviem Leonardo da Vinči tēliem. Jāatzīst, ka abas Borsiga nama figūras ir atkārtotas ar atzīstamu meistarību. Vienīgais papildinājums šajā kompozīcijā ir tās centrā ietupinātā dīvainā un biedējošā būtne ar kliedzienā atvētu muti, kas pilda tādu kā atlanta funkciju un nedaudz atgādina kādu šausmu filmas varoni, kaut arī šīs būtnes uzdevums, visticamāk, ir namu aizsargāt un atvairīt ļaunos spēkus, līdzīgi kā gorgonu Medūzai arhaikas laika grieķu tempļa frontonā. Atgādinājums par vēl vienu itāliskās renesanses dižgaru – Rafaelu – Rīgas 20. gadsimta sākuma arhitektūras dekorā ir cilnis Lāčplēša ielas 61 fasādes centrā (1907, arhitekts Rūdolfs Donbergs). Tā kreisā puse ir darināta, izmantojot kādu no neskaitāmajām gravīrām, kurās reproducēta Rafaela skolnieku darinātā freska "Dievu sapulce" Romā, villā "Farnezīna". Noslēdzot stāstu par itāļu renesanses atskaņām Rīgas namu dekorā, jāpiemin portāla cilnis īres namā Lenču ielā 2, (1911, arhitekts Oskars Bārs), kas ir amatnieciska kopija no Florences katedrāles kantorijas ciļņiem, kurus darinājis 15. gadsimta Florences tēlnieks Luka della Robia, kas slavu iematoja kā glazētās keramikas darbnīcas Florencē izveidotājs.  

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

Gausus Eurodienos komandos būrys apsilankė „Melodifestivalen“ finale, kuris baigėsi netikėta KAJ pergale. Papasakosime jums įspūdžius iš didžiausio „Eurovizijos“ atrankų sezono renginio.Taip pat aptarsime nauja fanų favorite tapusią Austriją ir kitas šią savaitę išleistas bei išrinktas dainas – Kroatiją, Čekiją, Jungtinę Karalystę, San Mariną ir Portugaliją.Temos:Skandalingas Lietuvos balsavimas Melfeste (00:00);Stebuklas prie Stokholmo (4:27);„Melodifestivalen“ iš vidaus (9:50);Kaip seksis KAJ? (18:05);Didžiulis Mans nusivylimas pralaimėjus (27:40);LABAI SVARBUS PRAŠYMAS KLAUSYTOJAMS (31:50);Nauja favoritė Austrija (34:12);Ar tikrai čia panašu į Nemo? (38:58);Solidi Čekija (47:38);Ką po velnių čia siunčia UK? (55:32);Daina apie Italiją iš San Marino (01:02:35);Pilietinis karas Portugalijoje (01:09:45);Skirtingos nuomonės dėl Kroatijos (01:20:45);Maltos skandalas ir ko laukti kitą savaitę (01:28:00);

Ir visai reāla iespēja, ka Austrija drīzumā tiks pie sava pirmā labēji radikālā kanclera. Kā Īlona Maska intervija ar labēji radikālās partijas „Alternatīva Vācijai” līderi Alisi Veidelu ietemēs Vācijā gaidāmās vēlēšanas? Naidžels Farāžs atgriežas politikā. Starptautiskos procesus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu nodaļas profesors Daunis Auers. Austrijas radikāli labējo zvaigžņu stunda Austrijas Brīvības partija ir politiskais spēks ar daudzu desmitgažu vēsturi, tai skaitā iedibinātu vietu valsts parlamentā un zināmu valdības darba pieredzi. Kopš pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades partijas ideoloģiskajā ievirzē arvien pamanāmāka kļuva galēji labējā tendence, kas netraucēja tai periodiski gūt nozīmīgas vēlētāju daļas atsaucību. Šais periodos Brīvības partija pāris reizes tika arī pie valdīšanas koalīcijā ar labēji centrisko Austrijas Tautas partiju. Pēdējā šāda reize bija pēc 2017. gada vēlēšanām, taču t.s. Ivisas skandāls, kurā bija iesaistīts Brīvības partijas līderis Haincs Kristiāns Štrāhe, izbeidza šo savienību, un 2019. gada ārkārtas vēlēšanās partija cieta pamatīgus zaudējumus. Tomēr šo vājuma posmu, kā jau vairakkārt savā vēsturē, galēji labējie pārvarēja, ap 2022. gada vidu popularitātes ziņā apsteidzot Tautas partiju, bet ap gada beigām arī sociāldemokrātus, lielāko opozīcijas spēku, un kļūstot par populārāko partiju valstī. Tikām valdošās koalīcijas – Tautas partijas un Zaļo partijas – reitingi šļuka uz leju proporcionāli dzīves dārdzības un inflācijas rādītāju kāpumam. Rezultātā Nacionālās padomes vēlēšanās pagājušā gada 29. septembrī Brīvības partija ar tās jauno līderi Herbertu Kiklu priekšgalā svinēja spožu uzvaru, tiekot pie lielākās parlamenta frakcijas. Partijas platformas centrā bija pret imigrantiem un radikālā islāma briesmām vērstas tēzes, bet, cita starpā, tā ietver arī palīdzības pārtraukšanu Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Pēc tam, kad visas citas parlamenta partijas deklarēja nevēlēšanos sadarboties ar Brīvības partiju, Austrijas prezidents Aleksandrs van der Bellens, spītējot tradīcijai, uzaicināja veidot valdību Tautas partijas līderi un līdzšinējo kancleru Karlu Nehammeru. Par galveno sarunu partneri kļuva sociāldemokrāti, taču tā kā šādai koalīcijai būtu niecīgs vienas balss pārsvars, Nehammers centās iesaistīt valdībā arī liberālo partiju NEOS. Pērnā gada pēdējais ceturksnis pagāja mēģinājumos saskaņot pozīcijas, kas tomēr izrādījās neauglīgi. Vispirms 3. janvārī par izstāšanos no sarunu procesa paziņoja partijas NEOS līdere Beāte Mainla-Raizingere, bet nākamajā dienā Karls Nehammers demisionēja no kanclera amata un pameta Tautas partijas vadītāja posteni. 6. janvārī prezidents van der Bellens uzaicināja Brīvības partijas vadītāju Herbertu Kiklu uzsākt valdības koalīcijas veidošanu. Kā vēsta mediji, jaunais Tautas parijas līderis Kristiāns Štokers vairs neesot ne tuvu tik kategorisks kā viņa priekšgājējs jautājumā par neiespējamību sadarboties ar Kiklu, nemaz jau nerunājot par Brīvības partiju kopumā. Līdz ar to ir visai reāla iespēja, ka Austrija drīzumā tiks pie sava pirmā labēji radikālā kanclera. Masks, Veidela u.c. alternatīvi apdāvinātie Pagājušajā ceturtdienā jaunievēlētā Savienoto Valstu prezidenta administrācijas darbinieks un par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks īstenoja savu, šķiet, līdz šim pamanāmāko iejaukšanos kādas Eiropas valsts iekšpolitikas procesos, sev piederošajā tīmekļa komunikācijas platformā „X” intervējot labēji radikālās partijas „Alternatīva Vācijai” līderi Alisi Veidelu. Laikā, kad līdz Bundestāga ārkārtas vēlēšanām atlicis vien nedaudz vairāk par mēnesi, šī 74 minūtes ilgā tērzēšana, piebārstīta ar savstarpējiem komplimentiem, nenoliedzami var ietekmēt daža laba vēlētāja izvēli. Tiesa, nav gan teikts, kādā virzienā, jo sarunā netrūka gana daudz ekstravaganta un apšaubāma. Piemēram, Veidelas apgalvojums, ka Hitlers patiesībā esot bijis komunists un sociālists, tādējādi nu nekādi neesot līdzīgs „Alternatīvai Vācijai”, kas esot krietni konservatīvie un libertāņi. Jāšaubās gan, vai šādam galēji labējo pašnovērtējumam būtu gatavi kaut mazākajā mērā piekrist Vācijas tradicionāli konservatīvie – kristīgie demokrāti, kuri, visdrīzāk, veidos nākamās Vācijas valdības mugurkaulu. Tā vismaz liek spriest partiju reitingi, kas bijuši teju nemainīgi pēdējā gada laikā. Kristīgi demokrātiskā partija stabili turas pirmajā vietā ar nedaudz virs 30%. Tāpat diezgan nemainīgi gada laikā bijuši līdzšinējās valdošās koalīcijas partiju rezultāti: sociāldemokrātiem tie grozījušies ap 15%, zaļajiem – ap 13%, bet liberāļiem brīvajiem demokrātiem – pie kritiskās 4 – 5% robežas. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, sākusi gadu ar 22% un gada vidū piedzīvojusi pat 6% kritumu, nu ir atpakaļ pie 21% atzīmes. No vienas puses, tas ir otrais labākais rezultāts, taču no otras, Īlons Masks savu tiesu pārspīlēja, abu tiešsaistes tērzēšanas ievadā nodēvējot Alisi Veidelu par „Vācijas vadošo kandidāti”. Nemaz jau nerunājot par to, ka Veidelai diezin vai ir kādas cerības atkārtot kaimiņvalsts Austrijas labējo radikāļu panākumus un tikt pie valdības veidošanas sarunu galda – pārējām partijām pagaidām vēl pietiek resursu, lai viņu tur nelaistu. Un tomēr – ja Herberts Kikls Austrijā, kā saka ne viens vien medijs, esot izgrāvis robu pret radikāļiem celtajā Eiropas ugunsmūrī, tad savas plaisiņas manāmas arī Vācijā. Tiek norādīts, ka, piemēram, Tīringenes federālajā zemē pēc pagājušā gada vēlēšanām kristīgo demokrātu valdība vairs nevarot īstenot savu politiku bez „Alternatīvas Vācijai” atbalsta. Farāžs atkal aktuāls Grūti spriest, cik patiess bija Naidžels Farāžs, kad 2020. gadā, Lielbritānijai parakstot vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības, paziņoja, ka uzskata savu mūža uzdevumu par paveiktu un aiziet no politikas. Katrā ziņā, kā izrādās, aiziešana nav bijusi uz īpaši ilgu laiku, jo vecais zēns Naidžels ir atpakaļ. Pēdējās Parlamenta vēlēšanās 2024. gada jūlijā viņa Breksita partija, tagad pārdēvēta par „Reformēt Apvienoto Karalisti”, tika pie piecām vietām Apakšpalātā. Un vēl daudz iespaidīgāka ir kopējā par šo partiju nodoto balsu statistika, proti – visā valstī par Farāža politisko lolojumu nobalsojuši vairāk nekā četri miljoni britu jeb vairāk nekā 14% vēlēšanās piedalījušos. Tikai mažoritārā vēlēšanu sistēma ir iemesls pieticīgajam mandātu skaitam uz vēlēšanās uzvarējušo leiboristu, arī toriju un liberāldemokrātu fona. Farāža partijas popularitātes kāpums daļēji tiek skaidrots ar šī brīža politisko konjunktūru, kad elektorātā uzkrājies gana daudz rūgtuma pret četrpadsmit gadus valdījušajiem torijiem, savukārt leiboristi, nākuši pie varas, arī nespēj ātri uzlabot situāciju. Par „reformētāju” jājamzirdziņu kļuvusi imigrācijas tematika, kam bija nozīmīga vieta arī Breksita partijas aģitācijā. Kā vēsta raidsabiedrība BBC, Farāžs un viņa līdzgaitnieki arī pēc vēlēšanām turpinot vētrainu darbību ar pamanāmiem rezultātiem. Partijas biedru skaits jau pārsniedzis 180 000, apsteidzot konservatīvos, kam ir tikai 130 000, un atpaliekot tikai no leiboristiem, kuru rindās ir apmēram 365 000. Kas arī no svara, partijai parādījušies iespējami nopietni finansiālie atbalstītāji – par tās kasieri nesen kļuvis britu miljardieris, luksa klases nekustamo īpašumu attīstītājs Niks Kendijs, un par partiju jau kādu laiku izrāda interesi arī pats Īlons Masks. Tiesa, attiecībām ar aizokeāna superbagātnieku, ar kurām Farāžs līdz šim labprāt lepojās, saļodzījušas, kad Masks savā „X” platformas kontā paudis atbalstu britu labējam ekstrēmistam Stīvenam Jekslijam-Lenonam, kuram nesen piespriests cietumsods par tiesas maldināšanu, un Farāžs, savukārt, norobežojies no šiem izteikumiem. Protams, šobrīd vēl pāragri spriest, vai jaunais Farāža politiskais projekts paliks vien īslaicīgs politiskās modes kliedziens, vai tam tomēr izdosies ieņemt ilglaicīgāku vietu britu politiskajā spektrā, varbūt pat reiz tikt pie varas. Katrā ziņā viens uznāciens ar neprognozējtām un tālejošām sekām Naidželam Farāžam reiz jau izdevās, būtu aplami viņu nenovērtēt tagad. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Galēji labējie triumfē Austrijā parlamenta vēlēšanās. Pilsoņu karš Sudānā. Priekšvēlēšanu laiks ASV. Aktualitātes komentē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sudāna – piemirstā asinspirts Pilsoņu karš Sudānā ilgst kopš pagājušā gada aprīļa, un, Gazas un Ukrainas karu aizēnots, palicis pasaules uzmanības perifērijā. Tajā pat laikā šis konflikts jau prasījis ne mazāk kā 20 000 dzīvību (lai gan tiek minēti arī krietni lielāki skaitļi), padarījis par bēgļiem apmēram desmit miljonus cilvēku, no kuriem divi miljoni pametuši valsti. Tiek lēsts, ka šobrīd karadarbība un ar to saistītā vardarbība, pārtikas un medicīniskās palīdzības trūkums tiešā veidā apdraud vairāk nekā miljona civiliedzīvotāju dzīvības. Konflikta pamatā ir cīņa par varu starp militāro huntu ar ģenerāli Abdelu Fatāhu al-Burhānu priekšgalā un tā sauktajiem Ātrā atbalsta spēkiem, kas ir savulaik no valdībai lojālām paramilitāristu grupām saformēta struktūra, faktiski – paralēla armija. Ātrā atbalsta spēku varas bāze ir Sudānas dienvidrietumi – Dārfūras provinces dienviddaļa, kur šīs vienības sākotnēji radās no turienes arābu iedzīvotājiem un darbojās kā valdības spēku sabiedrotās, apspiežot neārābu iedzīvotāju pretošanās kustību. Līdzšinējās kaujas pierādījušas, ka agrākie paramilitāristi lielākoties pārspēj regulāro armiju motivētībā un kaujas spējās, ko valdības spēki pamatā cenšas kompensēt ar pārsvaru aviācijas un artilērijas ziņā. Jau kopš kara sākuma Ātrā atbalsta spēku rokās ir lielākā daļa galvaspilsētas Hartūmas aglomerācijas, kas atrodas valsts centrā, Zilās Nīlas un Baltās Nīlas satekā. Tāpat tiem izdevies arī sagrābt Zilās Nīlas lejteci uz dienvidiem no galvaspilsētās, tā sašķeļot divās daļās armijas kontrolēto teritoriju valsts dienvidos. Pēdējās nedēļās valdības spēki mēģina paplašināt savu teritoriju galvaspilsētā, laužoties pāri Nīlas tiltiem, tomēr pagaidām nav ziņu par kādiem nozīmīgiem panākumiem. Otrs šī pilsoņkara degpunkts šobrīd ir Fašīras pilsēta – pēdējais valdības armijas atbalsta punkts Dārfūras reģionā, kuru cenšas ieņemt Ātrā atbalsta spēki. Pilsētā, kur pirms kara dzīvoja apmēram pusmiljons, saplūdis vēl vairāk nekā miljons bēgļu no apkārtējiem apgabaliem. Pilsētā katastrofāli trūkst pārtikas, pie tam ir pamatotas bažas, ka, ieņēmuši Fašīru, valdības pretinieki izvērsīs pret šiem nearābu iedzīvotājiem genocīdu. Viss liecina, ka pašreiz valdošās huntas un tās pretinieku spēki ir apmēram līdzsvarā, un, cerot uz uzvaru, abas puses nav motivētas uzklausīt starptautiskās sabiedrības aicinājumus pārtraukt konfliktu. Vai būs uzvara „par purna tiesu”? Šobrīd, kad mazāk nekā mēnesis atlicis līdz Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām, novērotāji spriež, ka tās var sagādāt spraigu cīņu līdz pašām beigām un uzvaru, tā sacīt, „par purna tiesu”. Ne eksprezidentam Trampam, ne viceprezidentei Harisai joprojām nav pamanāma pārsvara kā kopsummā, tā svārstīgajās pavalstīs. Prognožu kausos tiek svērti dažādi faktori, pie kam lielākoties tādi, kas varētu vienam no kandidātiem laupīt kādus vēlētāju atbalsta procentus – antireitingu sacīkste, tā sacīt! Kā riska faktors demokrātiem tiek piesaukta viesuļvētras Helēna plosīšanās Savienoto Valstu dienvidaustrumos, kas, pēc pašreizējiem datiem, prasījusi vairāk nekā divsimt dzīvību. Tā skārusi arī divas svārstīgās pavalstis – Džordžiju un Ziemeļkarolīnu; un, kā zināms, ja nelaimē nonākušie nesaņem pietiekami ātru un pilnīgu palīdzību, tad vainīgi pie tā ir pie varas esošie. Tramps jau paguvis izteikties, ka palīdzība katastrofā cietušajiem esot nepietiekama, jo valsts šķiežot naudu migrantu uzturēšanai, un droši vien lielum lielajam vairumam eksprezidenta mērķauditorijas lieki skaidrot, ka izdevumi vienai un otrai vajadzībai nāk no dažādām budžeta sadaļām, attiecīgi, tiešas saistības te nevar būt. Runājot par starptautisko politiku, fokusā ir Gazas karš, kas nupat jau šķiet pāraugam plašākā reģionālā konfliktā. Arī šai ziņā nozīmīgāki riski ir demokrātiem, jo viņu elektorātā pamatā ietilpst divas nozīmīgas grupas, kurām esošās administrācijas politika šķiet pārāk labvēlīga Izraēlai, proti – arābu izcelsmes amerikāņi un kreisi orientētā akadēmiskā vide. Tomēr ir arī labās ziņas Kamalas Harisas nometnei: darba tirgus uzrāda necerēti pozitīvas tendences, pēc pēdējiem datiem bezdarba līmenis tikai nedaudz pārsniedz četrus procentus, un ir izdevies novērst arī doku strādnieku streiku, kas draudēja apturēt preču plūsmu četrpadsmit Atlantijas okeāna un Meksikas līča ostās, izraisot patēriņa cenu kāpumu. Tiesa, gaidot Izraēlas atbildi uz neseno Irānas raķešu triecienu, pie apvāršņa atkal parādījies degvielas cenu kāpuma bieds. Republikāņu kandidātam, savukārt, kā žvadzoša ķēde līdzi velkas viņa pirmā termiņa fināla izraisītā tiesvedība. Federālā tiesneša pirms nedēļas publiskots ziņojums atklāj jaunas detaļas par eksprezidenta lomu  2021. gada 6. janvāra notikumos, ar to argumentējot, ka viņam nav piešķirama prezidentālā imunitāte šai lietā. Galēji labējie triumfē Austrijā 29. septembrī notikušās Austrijas parlamenta – Nacionālās Padomes – vēlēšanas apstiprināja tendenci, kas iezīmējās jau pirms pāris gadiem: radikāli labējās, nacionālkonservatīvās Brīvības partijas popularitātes kāpumu uz valdošās liberālkonservatīvās Tautas partijas reitingu krituma fona. Rezultātā līdzšinējā kanclera Karla Nehammera Tautas partija zaudējusi teju trešdaļu mandātu un palikusi otrajā vietā, savukārt Brīvības partija ieguvusi labāko rezultātu un savas frakcijas lielumu Nacionālajā Padomē bezmaz dubultojusi. Herberta Kikla vadītajiem nacionālistiem tagad būs 57 deputātu vietas no 183, Tautas partijai – 51. Sociāldemokrātiem, kuru rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, praktiski nav mainījies, būs 41 mandāts; savu sniegumu nedaudz uzlabojušajai liberālajai partijai NEOS – 18 mandāti, bet Nehammera valdības mazākajam partnerim – zaļajiem, kas arī piedzīvojuši pamatīgu kritumu, – 16 mandāti. Var piebilst, ka šī nebūt nav pirmā reize, kad Brīvības partija izlaužas līdz Austrijas varas virsotnei. 1999. gadā, harizmātiskā līdera Jerga Heidera vadīta, partija ieguva labāko rezultātu vēlēšanās un izveidoja valdošo koalīciju ar Tautas partiju. Tas izraisīja bezprecendenta reakciju Eiropas Savienībā – sankcijas un daļēju diplomātisku boikotu no pārējo dalībvalstu puses. Tiesa, sankcijas ātri izplēnēja, kad kļuva skaidrs, ka tās drīzāk veicinās eiroskeptiskus noskaņojumus Austrijā, savukārt politiski nepieredzējušajai Brīvības partijai varas nasta izrādījās par smagu, un partija sašķēlās, zaudējot ietekmi un pēc tam arī varas pozīcijas. Tomēr partija pamazām atkopās, kam visnotaļ līdzēja jauns tās politikas stūrakmens – antimigrācijas politika. 2017. gada vēlēšanās Brīvības partija tika pie apmēram 20% balsu un Tautas partija kopā ar to izveidoja valdību – Sebastiana Kurca kabinetu. Tas pastāvēja apmēram pusotru gadu, līdz tā dēvētajam Ivisas skandālam – atklātībā nonācis videoieraksts atklāja, ka Brīvības partijas līderis Haincs-Kristiāns Štrāhe ar savu partijas biedru apspriež sadarbību ar krievu biznesmeni Igoru Makarovu, kā arī Austrijas mediju vides „sakārtošanu” pēc Ungārijas līdera Orbana receptēm. Notikušā rezultāts bija 2019. gada ārkārtas vēlēšanas. Nav brīnums, ka pirms šīm vēlēšanām praktiski visas partijas deklarēja nevēlēšanos sadarboties ar Brīvības partiju. Arī Austrijas prezidents Aleksandrs Van der Bellens izteicās, ka, par spīti nerakstītam likumam, varot arī neuzticēt kā pirmajam veidot valdību lielākās frakcijas līderim Kiklam. 7. un 8. oktobrī prezidents tikās ar partiju pārstāvjiem, notika arī sarunas starp Tautas partiju un sociāldemokrātiem, un, iespējams, jau šodien tiks nominēts pirmais kanclera kandidāts. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz pat novembra vidum skatāma Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstāde “Saulstāves”. Tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Inga Meldere ir gleznotāja, mākslas restauratore, viņa apvieno laikmetus, liekot attēlu uz attēla savos darbos. Inga Meldere dzīvo Somijā, Luīze Nežberte vada mākslas telpu Vīnē. Kāda ir mākslinieku dzīve globālajā laikmetā? Gleznotāja Inga Meldere dzīvo un strādā Helsinkos. Studējusi Latvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā un Mākslu universitātē Helsinkos, zināšanas papildinot arī Jana van Eika Akadēmijā Māstrihtā. Par nesen atvērto izstādi “Kim?” Laikmetīgās mākslas centrā viņa sarunā teiks, ka tā aptver visas viņas interešu jomas mākslā, tā ir attēlu miksēšana, glezniecība uz drukas, glezniecība uz papīra, glezniecība uz audekla. Viena no mākslinieces interešu jomām ir ar dabīgo krāsu ieguves metodēm saistītu darbnīcu vadīšana. Savukārt tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Luīze Nežberte dzīvo un strādā Vīnē, Austrijā. Pašlaik studē tēlotājmākslu Vīnes Lietišķo mākslu universitātē un vada mākslinieku izstāžu vietu "Pech". Abas mākslinieces par būtisko savos meklējumos mākslā uzsver saikņu veidošanu un sakarību pamanīšanu. Bet abu biogrāfijā var pamanīt, ka mākslinieces šai izstādē izvēlējušās uzsvērt savu sakņotību Latvijas kultūrvēsturē, tomēr viņu dzīve norit aiz valsts robežām. Abas mākslinieces vecuma ziņā šķir apmēram 20 gadi - vesela paaudze. Inga Meldere šobrīd jau ir starptautiski atzīta māksliniece, Latvijā pirms gada viņas darbs bija skatāms Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, izstādē “Tikai Neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā”, taču viņas mākslinieces dzīve ir ļoti rosīga – Tallinnā, Helsinkos, jau pieminētajā Pech galerijā Vīnē. Luīze Nežberte Kim? Laikmetīgās mākslas centrā rāda sauļoto stabu, kolonnas jau ieņēmušas savu vietu, pārveidojot izstāžu telpu. Sarunā Luīze saka, ka augstu vērtē sadarbības momentu. Gan šīs izstādes tapšanā, sadarbībā ar Ingu Melderi, taču arī kādā plašākā mākslas kontekstā. Līdzās darbiem, viņa izstādei radījusi arī zīnu, izdevumu, kurā izlasāmi latviešu arhitekta un etnogrāfa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa, mūsdienu lietuviešu mākslinieka  Antana Gerlika, amerikāņu performanču mākslinieka Andrea Freizera citāti. Uz vāka Raimonda Ķirķa sacerēts “Rokraksts par satikšanos ar laiku”, kurā dzejnieks iejuties kāda 18. gadsimta brāļu draudžu kustības dalībnieka pasaules uzskatā, viņa acīm skatot 21. gadsimta Rīgu. Luīze Nežberte ir jauna māksliniece, Rīgā viņas darbi bija skatāmi pirms gada galerijā “427”. Internetā saglabātās izstādes “Clump Spirit” fotogrāfijas rāda uz visām pusēm izspūrušas konstrukcijas, izstādes aprakstā pieminēta vernikulārā arhitektūra.

Nors studiją ir užpuolė pelėsis nusprendėm susirinkti ir įrašyti pirmąjį naujo sezono epizodą! Pakalbėjom apie šio metu esantį Contribee konfliktą, apie ateinančius Roastus. Apie Ed Sheerano laikrodį, rasta mamuto iltį, keliones į Islandiją ir Austriją, susitikimą su baikeriais ir kt.Support the Show.

“Apmežosim Ņujorku”- ir Elles ķēķa dzejnieka Gunara Saliņa aicinājums tālajā 1958. gadā. Nākamajā nedēļā aicinājumu aktualizēs kultūras festivāls “Gunars Saliņš. Elles ķēķis”. Šodien iepazīsim arī vienu no šīs neformālās latviešu trimdas literātu un mākslinieku grupas - gleznotāju Rolandu Kaņepu, kura darbu izstādi „Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps” būs aplūkojama Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.      Bībeles stāstu un antīko mītu stāstītājs - tāds savā glezniecībā bijis trimdas latviešu mākslinieks Rolands Kaņeps. Ciklā „Paaudze” no 11.maija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma izstāde „Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps”. Rolanda Kaņepa personālizstāde skatītājiem piedāvā antīkās mitoloģijas un reliģijas sižetu netradicionālas interpretācijas. Latviešu trimdas gleznotāja Rolanda Kaņepa savdabīgā mākslas pasaule Latvijas skatītājiem ir maz zināma. Lai arī glezniecības pamatus apguva Rīgā, topošo mākslinieku pret paša gribu 1944.gadā izveda no Latvijas. Dažus gadus pavadījis Vācijā un Austrijā, 1949.gadā Kaņeps izmanto iespēju aizceļot uz ASV, un Ņujorka kļuva par viņa pilsētu. Uz Latviju mākslinieks tā arī nekad neatbrauca. Izstāde  būtu liels notikums arī pašam māksliniekam Rolandam Kaņepam, ja vien viņš to piedzīvotu, uzsver izstādes kuratore Ilze Putniņa. 2017.gadā kā novēlējums Rolanda Kaņepa darbi nonāca Latvijā - Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā un Pasaules latviešu mākslas centra krājumā. Pirms četriem gadiem Cēsīs Pasaules latviešu mākslas centrs sarīkoja Rolanda Kaņepa darbu izstādi, taču tagad izstādē „Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps” pirmo reizi mākslinieka darbi skatāmi vienuviet. Rolands Kaņeps (1925, Rīga – 2011, Ņujorka) ir ne tikai izcils gleznotājs, bet arī izsmalcināts senlietu pazinējs un krājējs. Kaņepa radošā karjera ir neparasta. Kaut gan izglītoties sācis Latvijas Mākslas akadēmijas tradīciju garā, viņš neiegūst augstāko izglītību mākslā un savu individuālo rokrakstu izkopj, mācīdamies no vecmeistariem. Otrais pasaules karš radikāli maina Rolanda Kaņepa dzīvi: 1944. gada rudenī uz ielas Rīgā sagūstīts, nonāk Vācijā, pāris mēnešus tur uzkavējies, dodas uz Austriju un turpina gleznot. 1949. gadā rodas iespēja aizceļot uz ASV, un Ņujorka kļūst par Kaņepa pilsētu. Dzīvodams šajā mākslas epicentrā, Rolands Kaņeps tomēr paliek diezgan vienaldzīgs pret 20. gadsimta otrās puses mākslas virzieniem. Izstāde „Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps” līdz 25.augustam skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2.stāva zālēs.

Širvintų rajono ūkininkas Leonas Rutkauskas du dešimtmečius augina kalakutus. Natūraliais pašarais, „kaimiškai“ auginami paukščiai dabar eksportuojami į Lenkiją, Vokietiją, Austriją, Prancūziją, nors pradžioje verslo labiau orientuotasi į vietos rinką. Kas atsitiko? Reportažas iš 800 kalakutų, kurių kiekvienas sveria apie 20 kg, fermos.Nuo kovo 4 d. gyvulininkyste užsiimantys ūkininkai gali teikti paraiškas paramai gauti investicijoms į biosaugą. Tam numatoma panaudoti daugiau kaip milijoną eurų iš strateginio Lietuvos žemės ūkio ir kaimo plėtros plano. Kodėl vieniems parama naudinga, o kitiems visai nerūpi? Aptaria ŽŪM atstovė, paukščių, kiaulių ir pieninių karvių augintojai.Kaip pavasario pradžioje kvepia žemė, kokie jau dygstantys grybai yra pavasario pranašai? Išsamiai paaiškina ir apie pirmuosius parskridusius paukščius pasakoja Žemaitijos saugomų teritorijų direkcijos specialistas, ekologas Vaidas Greičius.Ved. Arvydas Urba

Kāds ir šī gada Eiropas kultūras galvaspilsētu vēstījums Tartu un Bādišlā un to pienesums Eiropas kultūrtelpā, Kultūras rondo pārrunā ar Ingvildu Strautmani, kura tikko atgriezusies no Igaunijas un Gundu Vaivodi, kura vērojusi atklāšanas programmu Bādišlā Austrijā.

Raidījumā Piespēle šoreiz par rokasbumbu. Latvijas vīriešu handbola izlasei zaudējums Eiropas čempionāta priekškvalifikācijā, kur divu spēļu summā ar 60:61 zaudējums Luksemburgai. Latvijas handbolistiem oficiālu starptautisko spēļu šogad līdz ar to vairs nebūs, iespējamas tikai pārbaudes cīņas. Par notiekošo handbola saimniecībā un šiem rezultātiem saruna ar lietpratējiem - bijušo Latvijas izlases kapteini Ingaru Dudi un leģendāro treneri Andri Gulbi. Nedēļas tops: Aļona Ostapenko zaudē Austrālijas atklātā čempionāta vienspēļu turnīra trešajā kārtā, šogad jau otro reizi piekāpjas Viktorijai Azarenkai; Dženifera Ģērmane turpina labot Latvijas kalnu slēpošanas rekordus - 8. vieta Pasaules kausa posmā slalomā Austrijā, Flahavā; “TTT Rīga” basketbolistes sasniedz Eiropas kausa astoņnieku, turpina sezonu bez zaudējumiem - 10 spēlēs 10 uzvaras; Nosaukti Latvijas gada sportisti - Artūrs Šilovs un Agate Caune.

Tartu nākamgad būs Eiropas kultūras galvaspilsēta kopā ar Bādīšlu Austrijā un Būdē Norvēģijas ziemeļos. Bet 2027.gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas gads iegriezīsies arī Latvijā, kur sacensībā ar Daugavpili un Valmieru šo titulu izcīnīja Liepāja. Kā Liepāja gatavojas Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam 2027. gadā, stāsta nodibinājuma „Liepāja 2027” valdes locekle mākslinieciskajos jautājumos Baiba Bartkeviča.

Stāsta arhitekte Ieva Zībārte  Jaunais Eiropas Bauhaus ir jauns projektu īstenošanas veids, kurā liela uzmanība tiek veltīta videi, kurā mēs dzīvojam. Tā ir jauna stratēģiskā iniciatīva, arhitektūras un vides veidošanas politika Eiropas Zaļā kursa mērķu sasniegšanai. Jaunais Eiropas Bauhaus ir arī kopiena, kurā iesaistījušās pilsētas, reģioni, nevalstiskās organizācijas, universitātes un uzņēmumi. Jaunā Eiropas Bauhaus iniciatīvu 2020. gada septembrī izsludināja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Savā uzrunā viņa aicināja savienot investīcijas ar dizainu, ilgtspēju un pieejamību. Praksē tas nozīmē to, ka īstenojot projektus ar Eiropas Savienības finansējumu, jāievēro trīs Jaunā Eiropas Bauhaus principi. Tie ir skaistums, ilgtspēja un iekļaušana. Skaistums nozīmē to, ka projektam ir kultūras komponente. Skaisti, piemēram, ir projekti, kas atjauno arhitektūras vai cita veida kultūras mantojumu. Skaisti ir projekti, kas atjauno dabas ainavu vai veido to no jauna kādā degradētā vietā. Skaisti ir arī projekti, kuru īstenošanā ir bijuši iesaistīti profesionāli plānotāji, arhitekti, ainavu arhitekti, dizaineri, mākslinieki, zinātnieki un citi speciālisti. Skaisti ir projekti, kas meklē jaunus ceļus – eksperimentāli, inovatīvi un drosmīgi. Labs piemērs ir koka mājas. Mēs zinām, ka var uzcelt pirtiņu, vasarnīcu vai divstāvu māju no koka, bet vai zinājāt, ka Norvēģijā, Zviedrijā, Austrijā un citās valstīs jau ir uzceltas vairāk kā 20 stāvus augstas koka biroju ēkas? Tepat Latvijā, Rīgas Cirka vēsturiskās arēnas jumts savukārt ir ieguvis jaunu koka kupolu. Tie ir inovatīvi risinājumi arhitektūrā un būvniecībā, kas atbilst skaistuma principam. Visiem Jaunā Eiropas Bauhaus projektiem ir jābūt ilgtspējīgiem. Tas ir otrs ne mazāk svarīgs princips. Šī principa ievērošanu ir iespējams izmērīt skaitļos, nosakot ietekmi uz vidi. Jaunā Eiropas Bauhaus projektiem ir jāpalīdz sasniegt Eiropas Savienības un globālie klimata mērķi. Tie ietver būtisku ogļskābās gāzes jeb CO2 izmešu samazināšanu. Ilgtspējīgs projekts ir arī ekonomisks projekts. Tas nozīmē ne vien to, ka projekta īstenošanā netiek izšķērdēti dabas resursi, bet arī ir padomāts par sabiedrības kopīgo resursu lietderīgu izmantošanu. Ja mēs būvējam ēkas, tām ir jābūt skaistām, labi izplānotām, izgaismotām, siltām, smaržīgām, veselīgām un ar iespēju piekļūt ārtelpai. Šīm ēkām ir jābūt noturīgām pret vēju, lietu un citām dabas stihijām. Ļoti svarīgi, lai ēkas neuzkarst saulē, un lai par to sildīšanu un uzturēšanu tās lietotājam nav dārgi jāmaksā. Trešais Jaunā Eiropas Bauhaus princips ir iekļaušana. Tie nav tikai vides pieejamības jautājumi. Svarīgs ir viss koprades process, kurā jau no paša sākuma ir iesaistījusies sabiedrība. Koprades ceļā tiek līdzsvarotas pušu intereses un arī projekts kļūst tāds, kas der visdažādākajām sabiedrības grupām un risina sabiedrības problēmas un vajadzības. Iekļaušana nozīmē arī to, ka projekts ir finansiāli pieejams un sociāli atbildīgs. Tas savukārt nozīmē, ka vienlīdz svarīgi ir gan kultūras projekti, gan mājokļi, gan tie, kas rada jaunas darbavietas, gan piesaista talantus rūkošām pilsētām un reģioniem.  

Kultūras rondo Svētku studijā īpaši viesi - Ukrainas latviešu deju kolektīvs "Kastaņi" - vadītāja Ilze Baranovska un dejotāji Olena Babuškina un Ivans Meščans. Ilze Baranovska atzīst, ka dejotāji ir priecīgi un gandarīti, ka ir Latvijā, ka piedalās svētkos. Lai arī nav bijusi iespēja regulāri mēģināt, svētkiem sagatavojušies. "Bez dejotāju gribasspēka mums nebūtu kopmēģinājumu, kas notika diezgan reti. Šie svētki īpaši ar to, ka mēs nevarējām mēģināt Ukrainā, kur būtu kolektīva mājvieta Kijivā, bet kā mēs visi saprotam, arī "Kastaņi" paripoja kur kurais, sākoties karam. Kodoliņš ir nostiprinājies Latvijā, atradis uz laiku savas mājās. Ir dejotāji, kas ir Eiropā - Vācija, Austrijā," stāsta Ilze Baranovska. Mēģinājumu process bija dalīts divās valstīs - Beļģijā un Latvijā, jo, lai stiprinātu kolektīvu, pievienojusīes draugi no Beļģijas. Vadītāja braukājusi no vienas valsts uz otru, lai pa pārītim liktu kopā deju. Šie mēģinājumi bijuši emocionāls satikšanās brīdis un iespēja atslēgties no visa, kas notiek ārpusē. "Mēs šeit neesam, lai piesavinātos kādu slavu, tāpēc, ka pārstāvam Ukrainu. Mēs šeit esam, lai nodotu vēstījumu caur savu klātbūtni: ja Ukraina ir spēcīga un stipra un cilvēki tur dzīvo dzīvi, arī svin svētkus un skatās visam pāri, un gaida uzvaras mirkli, tad mēs nevaram salūst vienkārši tāpēc, ka mums ir 2000 kilometri jāšķērso, lai sanāktu mēģinājumā. Tas ir sīkums, jo ir ideja pāri visam. Mums jāparāda, ka mēs esam spēcīgi, tikpat spēcīgi kā ukraiņi," uzskata Ilze Baranovska. "Deja, ko dejojām pasākumā, ir vēstījums no Ukrainas par to, kā šobrīd šī tauta jūtas. Mēs esam mazi ziņneši."

Piedāvājam sarunu ar Latvija hokeja izlases uzbrucēju Rihardu Bukartu, kurš aizvadītajā pasaules čempionātā Latvijas izlases labā guva trīs vārtus un atdevas astoņas rezultatīvas piespēles (3+8), tādejādi sasniedzot jaunu Latvijas izlases rekords elites divīzijā. Sarunas laikā Jānis Celmiņš izlases uzbrucēju iztaujā par aizvadīto turnīru, kā arī vaicā par iemesliem, kāpēc šis čempionāts Latvijas izlasei bija tik veiksmīgs. Tāpat hokejists atklāj, kāda viņam bijusi aizvadītā sezona Austrijā, kā arī neslēpj savus nākotnes plānus un iespējas.

Ierakstu sēriju "No paaudzes paaudzē", gaidot 27. Vispārējos latviešu dziesmu un 17. Deju svētkus, sāksim ar vīru koriem. Skaidrojam, kādas tradīcijas saglabājas, ko nākamajām paaudzēm nodod koristi, diriģenti un kādas tradīcijas zūd. Pašlaik Latvijā 23 vīru kori, no tiem viens vīru koris ir no Austrālijas, kopā ap 700 vīru balsis. Laima Slava devās uz Aizkraukli pie vīru kora „Staburags” dziedātājiem, tikās ar Rīgas vīru koru virsdiriģentu Ivaru Cinkusu (attēlā) un mūzikas vēsturnieku Dzintaru Gilbu. Ir pirmdienas pievakare, Aizkraukles kultūras centra vīru kora „Staburags” mēģinājums, vīri iedziedas, un gatavojas koru skatei. Kā atzīs kora galvenā diriģente Māra Batraga, nav vērts biežāk sanākt kopā, jo strādājošiem vīriem tāpat grūti tikt uz mēģinājumu. Tā kā šajā reizē īpašu uzmanību pievērsīsim tradīciju pārmantojamībai, vispirms uzklausu koristusAigaru Indersonu un Māri Masānu, jo arī viņu tēvi dziedājuši „Staburagā”. Par vīru kora „Staburags” dibināšanas gadu vieni uzskata 1967., citi - 1968.gadu. Arvīds Bērziņš korī dzied kopš 1968.gada un nav izlaidis nevienu sezonu. Viņš uz kora mēģinājumiem brauc no Jēkabpils, ik reizi  mērojot 38 km garo ceļu. Sarunā pievienojas Juris Vanags, kuram arī bagāta dziedāšanas pieredze vīru korī. Vīru kora „Staburags” mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģente Māra Batraga ar vīru kori strādā jau 47.gadu. Kā  spilgtākos notikumus koristi min  ārzemju braucienus, taču  īpaši saviļņojošs notikums Arvīdam un Jurim bijis 1985. gada dziesmu svētki un tajos atskaņotā „Gaismas pils”. Kora sastāvs vairs nav tik kupls kā 80.gados, tagad sarakstā 32 dziedātāji, taču reāli viņu ir vēl mazāk. Aleksandrs Dudeničs korī dzied pirmo gadu, viņa piemērs liecina, ka var arī tā – ideja par dziedāšanu korī radusies pagājušajos dziesmu svētkos. Bet bijis vēl kāds iemesls – Aleksandram ir divi dēli un viņš ar savu piemēru rādīt, ka arī vecāki piedalās un iesaistās. Dziesmu svētku pirmsākumi 19.gs. pirmajā pusē meklējami Vācijā, Šveicē un Austrijā, arī Baltijas pilsētās vācbaltu vidē 19.gs. 30. - 50.gados tiek dibināti amatieru dziedāšanas pulciņi. Nozīmīgs notikums Rīgas kultūras dzīvē ir Daugavas Mūzikas svētki. Vācbaltu dziesmu svētku ideju pārtver mācītājs un rakstnieks Juris Neikens un 1864.gadā sarīko latviešu vīru koru pirmo kopkoncertu Dikļos. Par vīru koru sākumiem zina stāstīt mūzikas vēsturnieks Dzintars Gilba. Sarunu par vīru koriem turpinām ar Rīgas Tehniskās universitātes vīru kora „Gaudeamus” māksliniecisko vadītāju  un diriģentu Ivaru Cinkusu, kopš 2003.gada viņš ir arī Rīgas vīru koru virsdiriģents, arī Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents. „Gaueamus” vadīšanu savulaik pārņēmis no Edgara Račevska. Jūlijā Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Ivars Cinkuss diriģēs „Dziedot dzimu, dziedot augu” Alfrēda Kalniņa apdarē un arī Valtera Kaminska „Mūžu, mūžos būs dziesma” ar Imanta Ziedoņa vārdiem, ko pārņēmis no mūžībā aizgājušā Edgara Račevska. Šī dziesma rakstīta Edgaram Račevskim un vīru korim „Gaudeamus”, kopš 1977.gada vienmēr iekļauta dziesmu svētku programmā, un neviens neapšauba, ka tai jāskan.

Par pieredzi, piedaloties starptautiskajā izstādē „Vīzijas un sliekšņi” Vācijā, un gaidāmo izstādi Austrijā, Kultūras rondo pārdomās dalās mākslinieki Sigita Daugule, Vineta Kaulača un Māris Čačka. Hamburgas “Pashmin” mākslas galerijā atklāta Latvijas mākslinieku grupas - Sigitas Daugules, Vinetas Kaulačas un Māra Čačkas - laikmetīgās mākslas izstāde “Vīzijas un sliekšņi”. Sekojot tradicionālos glezniecības principos sakņotām praksēm un izpludinot robežu starp figurālo un abstrakto, mākslinieki starptautiskajā izstādē izmanto glezniecības neizsmeļamo potenciālu, lai rosinātu apmeklētājus doties vizuālā un konceptuālā baudījumā, vienlaikus pārdomājot laikmetīgās glezniecības lomu mūsdienu mākslas pasaulē. Latviešu mākslinieku grupas izstāde “Vīzijas un sliekšņi” starptautiskā telpā akcentē un turpinā uzturēt sarunu par glezniecības aktualitāti mūsdienu pasaules kontekstā. Mākslinieki tiecas stāstīt apmeklētājiem vienotu stāstu, izmantojot mākslas darbus, kuros vienlaikus kopīgajam izgaismojas katra mākslinieka atšķirīgais rokraksts. Izstādes “Vīzijas un sliekšņi” kurators no Latvijas ir Pāvels Terentjevs ar līdzkuratori Natalju Nuri no Vācijas. Gleznotājas un mākslas zinātniece Sigitas Daugules metode ietver slāņošanas procesu, kura laikā uz audekla virsmas tiek klāta krāsa, modelēšanas pasta, lakas kārtas un pigments. Mākslinieces Vinetas Kaulačas  darbi veidoti, domājot par uztveri un tās relativitāti: to, kā mēs būvējam veselumu no atsevišķām daļām un fragmentiem, balstoties mūsu emocionālajās un intelektuālajās pieredzēs. Kaulača uzlūko telpu, telpiskās attiecības un laiku kā dimensijas, kuras ieraugāmas, pateicoties izmaiņām, uztveres fokusa pāvietojumiem, distancei. Mākslinieka un Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītāja Māra Čačkas māksla konceptuāli ilustrē dialoga formā risinātas sarunas dažādās laiktelpas paralēlēs un dimensijās. Sigitas Daugules, Vinetas Kaulačas un Māra Čačkas  laikmetīgās mākslas izstāde Hamburgā būs skatāma līdz 25.februārim.

Šarls Leklērs atgriežas uz pjedestāla un uzvar Austrijā, kamēr viņa komandas biedram Karlosam Saincam nodeg dzinējs. Makss Verstapens pēc uzvaras sprintā, svētdien nespēja saglabāt riepas un nebija nopietns drauds Ferrari pilotiem sacīkstes distancē.

"Atklāts vārds un domas brīvība man nozīmē ļoti daudz. Redzu tendenci, ka bieži vien, lai veidotu karjeru, oportūnistiski jāpagriežas tajā virzienā, kur plūst lielākā straume. Man tas nešķiet pareizi, jo domāju, ka jāpaliek godīgam un jābūt drosmei reizēm pateikt no citiem atšķirīgu viedokli un iestāties pret, ja esi par to pārliecināts. Un pastāvēt par to," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" direktorei Gundai Vaivodei uzsver viens no šobrīd izcilākajiem basiem pasaulē Ginters Groisbeks. 31. maijā viņš pirmo reizi sniegs solokoncertu Latvijā. Koncerts ar pianistes Aleksandras Golubickas klavieru pavadījumu notiks Latvijas Nacionālās operas Lielajā zālē ar nolaistu dzelzs priekškaru, nodrošinot unikālu akustiku kamermūzikas izpildīšanai. "Klasika" piedāvās šī koncerta tiešraidi. "Tā ir traka dzīve, bet man tā patīk!" Gunda Vaivode: Šobrīd tev mēģinājumā ir starpbrīdis. Ko tu parasti tajā dari – iedzer kafiju, aprunājies ar kolēģiem? Jā, šobrīd esmu Amsterdamā, uz skatuves ar orķestri mēģinām Vēbera "Burvju strēlnieku:, kura jauniestudējumu veido Kirils Sebreņņikovs, un tas būs traks stāsts. Parasti pauzē kopīgi iedzeram kafiju, bet šobrīd man jāmēģina paturēt galvā visas aktuālās lietas, tāpēc ar krūzi ātri atgriežos ģērbtuvē un mācos savu Filipu no "Dona Karlosa" vai "Dzejnieka mīlu", ko tūlīt dziedāšu.  Tāpēc esam pateicīgi par šīm sarunas minūtēm, jo drīz gaidām tevi Rīgā. Pavasaris bijis ļoti saspringts. Vai vari iezīmēt pēdējos svarīgākos pieturas punktus?   Pavasaris tiešām bija ļoti saspringts. Tas sākās ar "Loengrīnu" Maskavā, kad visus pārsteidza šie, ja tā var teikt, vēsturiskie notikumi. Man caur Stambulu vajadzēja steidzīgi atgriezties mājās, jo situācija dramatiski saasinājās. Tālāk jau sekoja "Dons Žuans" Milānas "La Scala", tad "Rožu kavaliera" sērija Vīnē, tad vairāki dziesmu vakari, arī aizvietojot Tomasu Hempsonu  "Heidelbergas pavasarī" – visu laiku kaut kas notika. Pēdējās nedēļās bija "Loengrīns" un "Tanheizers" Berlīnē, bet pa vidu –  "Burvju strēlnieka" mēģinājumi Amsterdamā. Katru rītu pamostos ar domu – kur es esmu un kas jādzied priekšpusdienā un kur jābūt vakarā. Tā ir traka dzīve, bet man tā patīk! Ir labi, ja ir daudz darāmā. Tu diezgan  labi pazīsti latviešu māksliniekus Kristīni Opolais, Elīnu Garanču, Andri Nelsonu, ar kuru kopā uzstājāties pagājušajā septembrī Rīgā. Ar kādām sajūtām tu atgriezies šeit?  Tā bija liela bauda – 4. septembrī kopā ar Andri un Baireitas festivāla orķestri atskaņot "Valkīras" 1. cēlienu, bet īpašs gods bija nodziedāt "Valkīras" finālu – Votāna atvadas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka sarežģīto apstākļu un ierobežojumu dēļ nācās atteikt šo operu pašam Baireitas festivālam. Man tas bija īsts piedzīvojums arī tālab, ka pirmo reizi biju pilsētā, par kuru daudz zināju, man daudz bija stāstīts. Un te pēkšņi stāvu uz Operas skatuves un dziedu Votānu! Jau sen pazīstu jūsu intendantu Egilu Siliņu. Kad 2013. gadā Parīzē dziedājām "Ringu" (Riharda Vāgnera operu tetraloģija "Nībelunga gredzens" – red.), viņš teica, ka man jāpamēģina Votāns. Tāpēc dziedāt "Votāna atvadas" Egila teātrī man bija īpaši nozīmīgi. Savā ziņā tas ir kā atgriezties mājās. To vienmēr daru labprāt.  Arī otrdien mūs gaida īpaša programma – Šūmaņa cikls "Dzejnieka mīla",  kanoniskais meistardarbs, kas pie mums skan ne tik bieži. Cik ilgi tas ir tavā repertuārā un kā tas, iespējams, mainās?  Haha! "Dzejnieka mīla" piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu… Parasti es dziedu no galvas, bet tagad, sakarā ar tiešraidi Latvijas Radio 3, apsveru domu, ka varbūt tomēr nolikt notis blakus, jo radio tomēr pieprasa ļoti lielu precizitāti – jāievēro katrs punktējums, katra astotdaļa un sešpadsmitdaļa. Redzēsim, vai pagūšu tiktāl iemācīties no galvas, bet pārējo programmu kopā ar Malkolmu Martino esmu jau dziedājis gan Vīnē, gan Londonas Vigmora zālē – guvām lielus panākumus, jo šī tiešām ir ļoti dziļa programma. Mēs sāksim ar četrām Šūmaņa balādēm – tā, lai cilvēki var iejusties šajos īsajos stāstos un izjust dramatismu. Tad nāk lielais cikls "Dzejnieka mīla". Tas nav tik garš kā "Ziemas ceļš", tomēr dod iespēju veikt īstu ceļojumu kopā ar literāro "es", ar nelaimīgi iemīlējušos varoni – es ceru, ka tas būs intensīvs un skaists ceļojums.   Austrieša liktenis – talantīgs, bet mazliet traks Un tad – austriešu dziesmas, ko komponējuši  Brukners, Volfs, Mālers un Hanss Rots. Pēdējais ir vismazāk zināms, viņš nodzīvojis tikai 25 gadus. Brāmss viņu kritizējis, Brukners un Mālers vērtējis labi, bet kopumā tas ir skumjš dzīvesstāsts, kas beidzies ar nervu slimību un vajāšanas māniju. Tomēr mūzika ir ļoti skaista.  Hanss Rots ir ļoti interesanta figūra mūzikas vēsturē. Miris tiešām jauns, dzīves beigās kļuvis vājprātīgs – tāpat kā Hugo Volfs. Es kā austrietis saku, ka tas ir austrieša liktenis – talantīgs, bet mazliet traks. Viņa mūzika ir īpaša. Hanss Rots bija Bruknera skolnieks, tāpēc šeit ir arī tas konteksts ar Brukneru, ko mēs labāk pazīstam kā simfoniķi, tomēr viņš ir sarakstījis arī nedaudz dziesmu. Tajās mūzikas valoda ir daudz vienkāršāka, nekā "bombastiskajās" simfonijās. Bet arī Rotam bija īpaša individuāla skaņu valoda. Nav tā, ka uzreiz var pateikt – jā, tas ir Bruknera skolnieks. Nebūt nē, tā ir savdabīga mūzika. Jau pirmajā dziesmā ar pazīstamo Gētes tekstu "Dziedonis", ko komponējis arī Rihards Vāgners, ir daudzi "Nirnbergas meistardziedoņu" elementi, tomēr tas ir Rots. Arī otra dziesma ar Gētes dzeju "Gara sveiciens" satver tevi jau no pirmās takts. Jūtams, ka tas ir personisks stāsts. Tas nav tikai komponists, kas pārstāv konkrētu laikmetu, vēlīno romantiku, tas ir kas sevišķs. Man bija svarīgi Hansu Rotu, kaut arī viņš nav daudz sacerējis, paturēt atmiņā, lai cilvēki zinātu, ka tā ir laba mūzika. Un tā ļoti labi iederas starp Brukneru un Volfu. Vai tev kā austrietim tā ir priekšrocība, ka vari baudīt to pašu dabu, kalnus, pa kuriem pastaigājās Mālers?  Es vienmēr saku, ka tā ir svētība un lāsts. Lāsts tāpēc, ka Austrijā, īpaši Vīnē, katrs zina, kā mūzikai jāskan, ikviens ir eksperts. Tas ir tāpat kā Vācijā ar futbola treneriem – mēdz teikt, ka viņiem to ir 80 miljoni... Bet – jā, šis kultūras mantojums ir spēcīgi izteikts arī Baltijā un Rīgā – ka cilvēki jau kopš dzimšanas automātiski saņem mantojumā jušanu par ģeopolitisko situāciju, un tā tas ir arī Austrijā. Tu esi krustojumā starp austrumiem un rietumiem, starp ziemeļiem un dienvidiem. Un Vīnē, kur ir tādas gadsimtos veidojušās tradīcijas, tas ir aizvedis līdz dabiskai mantojuma izjūtai. Tas ir ļoti skaisti, tas jānovērtē un jābūt atbildīgam par to. Un ja vēl ir izdevība šajā dabā un pilsētās burtiski pārdzimt, kā tas ir Bruknera gadījumā – man viņa mūzika ir kā visīstākā dzimtene. Kad esmu Zontāgsbergā, kalnu baznīcā, kur salaulājās mani vecāki, un skatos uz ielejām, tad tas ir Antons Brukners, kas tur augšā sagaida. Astotās simfonijas rakstīšanas laikā viņš patiešām apciemoja šo vietu, tā ir pavisam netālu no viņa paša mājām. Klausoties mūziku, es to sajūtu. Ja tev kā interpretam ir iespēja iepludināt šīs izjūtas viņa mūzikā, tad tā ir liela bagātība. Un pienākums to darīt. Tev ir zināmas arī dažas latviešu solodziesmas. Zalcburgā dzirdēji, kā Elīna Garanča dzied Vītola "Aizver actiņas un smaidi", tagad iepazinies ar vēl dažām. Vai vari salīdzināt un paraksturot mūsu klasiku?  Jā, 2017. gada 3. augustā Zalcburgā Elīna kā pēdējo no piedevām dziedāja latviešu dziesmu. Sākumā domāju, ka tas ir kaut kas no Šūmaņa – tik romantiskas krāsas! Tad ievēroju – labi, tik slikta viņas vācu valoda gan nav... Ceru, ka viņa man piedos šo, jo Elīna vācu valodu prot ļoti labi. Es sapratu, ka tā ir kāda cita valoda, visticamāk latviešu. Man ļoti patika, jo tā romantika, ko es arī tagad esmu mazliet iepazinis, ir melanholiska, bet ne par smagu. Tā nav slāviskā melanholija, kā 150 gramu steiks, kas reizēm nospiež to, kas jau guļ uz zemes. Latviešu mūzika skan vieglāk, varbūt ziemeļnieciskāk – mēs atkal atgriežamies pie tās pašas tēmas: lokālais kolorīts, identitāte, kas atspoguļojas caur skaņu valodu. Man tas ļoti patīk un es to izjūtu kā tuvu. Ja cilvēki vēlēsies, tad es mēģināšu nodziedāt latviski vienu piedevu.  Mēs gaidīsim šo pārsteigumu! Kad tas būs galā, vai ne? (smejas) *** Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv!  

Cilvēkus visos laikos ir saistījis un nedaudz arī biedējis viss citādākais, atšķirīgais un eksotiskais. Arī paši cilvēki. Ja mūsdienās pie atšķirīga izskata un izcelsmes cilvēkiem sākam pierast, tad vēl pirms gadsimta šādu cilvēku vērošana daudziem bija aizraujoša izklaide. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē aplūkot cilvēku ar tumšu ādas krāsu vai kādu anatomisku īpatnību bija aizraujoša izklaide. Pieaugot interesei par rasēm un ģenētiku, pieauga interese arī par šādiem "dzīvo eksponātu" šoviem, kas mūsdienās šķiet absolūti nepieņemami. Etnogrāfiskie un "frīku šovi" Eiropas vēsturē, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Ilze Boldāne-Zeļenkova. LU Akadēmiskajā bibliotēkā vēl šonedēļ aplūkojama ceļojošo izstādi “Eksponētā citādība”, kas veltīta 19. un 20. gadsimta sākumā Centrālajā un Austrumeiropā notikušajām eksotisko citādību eksponējošām izrādēm – izklaidējošiem un par cilvēces un kultūru daudzveidību informējošiem pasākumiem. Izstādi var aplūkot arī virtuāli. Starptautiskā zinātnieku komanda Polijas Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas un etnoloģijas institūta pētnieku vadībā vairākus gadus pētījusi 19. un 20. gadsimta kultūras fenomenu – neeiropeiskas izcelsmes personu demonstrēšanu plašām Eiropas pilsētu auditorijām. Lai gan šī joma vairāk asociējas ar Eiropas rietumu daļas metropolēm, tomēr minēto izklaides veidu pārstāvošās, ceļojošās trupas un īslaicīgās izrādes ar ne-eiropiešu iesaisti bija aplūkojamas arī Centrālajā un Austrumeiropā. Izstādē “Eksponētā Citādība” aplūkojamie attēli un apraksti atklāj eksotisko citādību demonstrējošo izrāžu daudzveidību Krievijas, Vācijas un Austroungārijas impērijās – mūsdienu Krievijā, Austrijā, Ungārijā, Polijā, Čehijā, Slovēnijā, Latvijā – un iepazīstina ar vietējās auditorijas reakciju. Dzīvo izstāžu – prakses eksponēt, izrādīt šovos ne-Eiropas tautām piederīgu etnisko grupu (visbiežāk Āfrikas, Ameriku un Austrālijas tautu) pārstāvjus vai cilvēkus ar anatomiskām atšķirībām – mērķis bija demonstrēt cilvēku dažādību viņu kultūrai un dzīvesveidam raksturīgo objektu un aktivitāšu ietvarā. Lai gan Eiropā šādas izrādes pazīstamas jau kopš 16. gs., lielāko popularitāti šis fenomens guva 19. un 20. gs. mijā atbilstoši dominējošā modernisma garam, koloniālās politikas uzplaukumam, izstāžu kā izklaides veida popularitātes pieaugumam, publiskajām zinātnes diskusijām par evolūcijas teoriju un rasu atšķirībām. Krievijas impērija iekļāvās šajā norisē, savās pilsētās, t.sk. Rīgā, piedāvājot skatuvi – telpu ceļojošajām izstādēm.  Neraugoties uz 20. un 21. gs. mijā straujo šīs tēmas zinātniskās aktualitātes pieaugumu Eiropas un ASV humanitāro un sociālo zinātņu pētījumos, Latvijā tāpat kā kaimiņzemēs šī tēma faktiski nav pētīta un uzskatāma par novitāti. -- Pētījums veikts pēcdoktorantūras projekta "Etnogrāfiskie un frīku šovi Latvijas teritorijā 19. un 20. gs. mijā - starp zinātni, izklaidi un homofobiju” (Nr.1.1.1.2/VIAA/3/19/516) ietvaros.  Lielākās un vērtīgākās anatomijas kolekcijas pasaulē Senāk anatomiskās kolekcijas bija universitāšu gods un lepnums. Kolekcijas kalpoja mācību un zinātniskiem nolūkiem, kā arī kļuva par iekārojamu preci. Pašlaik galvaskausi, orgāni un citi šādu kolekciju priekšmeti ir muzejiskas vērtības. Tāpēc šodien, par godu Starptautiskajai Muzeju dienai un vienlaikus gaidot Rīgā unikālu anatomijas kolekciju no Šveices, stāsts par lielākajām un vērtīgākajām anatomijas kolekcijām pasaulē. Glezniecībā kā dažus no šedevriem mēs sauktu Rembranta, van Goga vai Leonardo da Vinči darbus. Šādi šedevri ir atrodami arī starp anatomijas kolekcijām pasaulē, tā teikt, anatomijas “Monas Lizas”. Tām tad arī pievērsīsimies šoreiz, tāpēc uz sarunu esmu aicinājusi Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta direktoru Juri Salaku un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāju Ievu Lībieti. Viņiem abiem vispirms jautāju, vai lielāko anatomisko kolekciju atrašanās vietu ir sekmējis fakts, ka tieši tur veidojušies arī anatomijas pētniecības aizsākumi, piemēram, Nīderlandē? Vai tomēr būtiski ir bijuši citi faktori, piemēram, kolekcijas priekšmetu pirkšana un pārdošana? Pētniecībai un izglītībai nozīme ir bijusi gan. Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā šī gada beigās nonāks dāvinājums - anatomijas kolekcija no Šveices pilsētas Bāzeles. Tā atspoguļos anatomijas preparātu pagatavošanu 18. un 19. gadsimtā, un kā īpašu šīs kolekcijas vērtību pasaules anatomijas vēstures kontekstā Ieva Lībiete min mumificētu bērna preparātu. Senāk tas izmantots, lai demonstrētu asinsvadus.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Kristiāna Ābele 1901. un 1902. gadā Vilhelma Purvīša gleznas intensīvi ceļoja gan pa lielizstādēm Vācijā, Austrijā un Francijā, gan personālizstāžu turnejā Vācijā, autoram izpelnoties gan vairākas tautiešu un novadnieku lepnumam glaimojošas lielizstāžu medaļas, gan – jo svarīgāk – atzinīgus kritiķu vērtējumus, kuros īpaši cildināta viņa meistarība sniega gleznošanā. Divi no visvairāk atzinības guvušajiem darbiem – “Ziemeļu nakts” un “Marta vakars” – atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā. Jau 1899. gada decembrī kolēģis Frīdrihs Morics Rīgas Mākslas biedrības salona eksponātu iespaidā pauda pārliecību, ka Purvītis pieder pie Krievijas labākajiem “sniega gleznotājiem”, un paredzēja, ka arī ārzemēs reti kurš spēj viņam līdzināties. Vācijas un Austrijas preses atsauksmes 1901. un 1902. gadā liecina, ka šis viedoklis tolaik nebija lokālpatriotisks pārspīlējums. Purvīša izcilību šajā nozarē daudzināja ne tikai Berlīnes baltietis Jūliuss Nordens, īstajā uzvārdā Haselblats, kas viņa gleznas pieskaitīja pie labākajiem  ziemeļu ziemas attēlojumiem, kādi jelkad redzēti. Ludvigs Pīčs Berlīnē atzīmēja, ka sniegs gan gaismā, gan ēnā ir gleznots tik patiesos toņos, kas neatpaliek no norvēģa Frica Teulova sasniegumiem. Frics fon Ostīni Minhenē norādīja, ka abas rīdzinieka Purvīša ziemas ainavas pieder pie “izcilākajiem dabasskatiem visā Stikla pilī”. XII Vīnes Secesijas izstādes apskatā laikrakstā Wiener Zeitung Purvītis bija nodēvēts par “krievu Fjestadu” un viņa darbi aplūkoti starptautiskā Ziemeļeiropas kopainas pietuvinājumā: “Zviedru, krievu un somu ledus un sniega ainavisti – Fjestads, Purvītis, Gallens – kā īsti glezniecības dzejnieki iegremdējas visās savas ziemeļu dzimtenes noskaņās un ar dziļu izjūtu atveido tās sniegoto, mēnessgaismas apspīdēto ziemas nakšu lielo, klusējošo mieru.” Vēstulē no Berlīnes žurnālā Kunstchronik par Purvīti rakstīja, ka savā jomā – sniega glezniecībā – viņam gandrīz nav konkurentu: “Viņš vienlīdz meistarīgi glezno savas dzimtenes balto ziemas ietērpu visās stadijās: kā plānu, gaišu rudens uzklātu lakatu, kā biezu, pūkainu un mīkstu vilnas segu, kas metra biezumā guļ pār zemi, un kā jaunavīgās marta zemes vieglo līgavas kleitiņu, pirms saulainais pavasaris šo kautrīgo segacīti ir apņēmīgi ieslēdzis savās skavās.”

Ar Skype palīdzību tiekamies vienuviet no Kurzemes, Mežirbēm un Skrīveriem! Diskutējam par aktuālām lietām! Par to, ka noticis tas un lācis uzbrucis cilvēkam - cik tas nopietni, vai būs vēl gadījumu. Linda dalās savos piedzīvojumos Austrijā - par dīvaino austriešu kulināriju un fantastiskām pilīm. Oskars stāsta, kā iesprūda mežā, tā arī bebros netika. Mazliet padiskutējam par bebru medībām, dzīvnieku vērošanu. Tad diskusija par garšīgām lietām ! Žurnāla Medības Tik Tok konts: https://www.tiktok.com/@zurnalsmedibas?lang=en JAUNUMS - 2022. gadā komplektā žurnāls "Medības" kopā ar 3 pielikumiem. https://abonesana.latvijasmediji.lv/abonesana/33 Vairāk par medību trofejām lasi žurnāla Medības pielikumā "Medību trofejas": https://veikals.latvijasmediji.lv/shop/product/1286 Par medībām lasi: https://www.medibam.lv/ Epizodi veido: Linda Dombrovska, Indulis Burka, Oskars Treilihs, Emīlija Mariševa Mūzika: Catalyst by Alexander Nakarada. Link: https://filmmusic.io/song/5186-catalyst https://creativecommons.org/licenses/by/4.0 Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Stāsta teātra zinātniece, mūzikas un teātra kritiķe un žurnāliste, Dr.Art. Lauma Mellēna-Bartkeviča Vai zini, kurš latviešu operdziedātājs savu skatuves vārdu aizņēmās no Pučīni operas varoņa? Tas ir dzimis liepājnieks un par berlīnieti tapušais tenors Arturs Priednieks jeb, kā viņu 20. gadsimta 30.  gados pazina Vācijā un Austrijā – Arturs Kavara. Uzstājoties Latvijā, dziedātājs mēdza izmantot savu uzvārdu kopā ar skatuves pseidonīmu  –  Priednieks-Kavara.  Pseidonīms “Kavara” veidots no tenora mīļākās operlomas – mākslinieka Mario Kavaradosi no Džakomo Pučīni operas “Toska” uzvārda.  Artūrs Priednieks savu muzikālo karjeru sāka,  iedvesmojoties no Marisa Vētras, ko bija dzirdējis, dienējot armijā Daugavpilī 20. gadu sākumā. Vispirms Priednieks kļuva par  Liepājas operas koristu. 1926. gadā viņš pirmoreiz debitēja grāfa Rikardo lomā Verdi “Masku ballē”, aizstājot sasirgušu solistu, un pēc tam uzklausīja visai pretrunīgas atsauksmes – vieni teica, ka Priedniekam jādodas uz Rīgu meklēt laimi Latvijas Nacionālajā operā, citi – ka doma par dziedāšanu jāmet pie malas, jo balss tik nenostādīta un neskan kā nākas. Izbrāķēts Latvijas Nacionālajā operā, Priednieks tomēr nemet plinti krūmos un dodas uz Berlīni, kur 1927. gadā sāk mācīties pie izslavētā t. s. brīvās jeb atbrīvotās dziedāšanas skolotāja Luī Bahnera, paspējot papildināties arī pie itāļu tenora Džuzepes Anselmi Milānā. Sākumā Berlīnē Priednieks, publikas nepazīts, koncertē kinoteātros, lai pelnītu iztiku. Tomēr 1928. gadā tiek angažēts Barmenas-Elberfeldas operā kā solists, bet 1929. gadā kļūst par Krolloperas, ko šodien pazīstam kā Berlīnes Valsts operu jeb Statsoper, vadošo solistu.  Viņa repertuārā ir galvenās tenoru lomas tādos iestudējumos kā Ofenbaha “Hofmaņa stāsti”, Ravela “Spāņu stunda”, Ibēra “Anželika”, Smetanas “Pārdotā līgava” un lomu klāsts arvien aug.  Mariss Vētra atmiņās fiksējis kādu telefonsarunu ar Priednieka kundzi Birutu, kura, vaicāta par to, vai tovakar Kavara dzied Hofmani atbild: “Jā gan, un rīt “Pārdoto līgavu”, un parīt “Burvju flautu”, un aizparīt “Karmenu”, bet jauniestudējumus taču tāpēc nevar likt novārtā.”  Priednieks ir pieprasīts un strādā bez atpūtas, meistarību kaldinādams praktiskā pieredzē. Priednieka uzvārds nu daudzkārt jādrukā uz vācu afišām, bet latviskais “Priednieks” vāciešiem grūti izrunājams. Aģenti lūdz tenoram izdomāt sev skatuves vārdu un viņš saka – Kavara.  Tā nu 30. gadu Krolloperas afišās un programmiņās tiek iespiests Statsopersänger Arthur Cavara.  Mariss Vēta raksta: “Kas iet Berlīnē uz operu, nevar viņu nepazīt. Un tas jaunam dziedonim ir daudz.” Savas karjeras laikā Berlīnē Kavara dziedājis arī leģendārā Oto Klemperera diriģētās operu izrādēs kopā ar sava laika spožākajiem solistiem. Pēc pirmajiem panākumiem Berlīnē arī Rīga pamana jaunā tenora balsi un aicina uzstāties Nacionālajā Operā, kur Priednieks-Kavara debitē 1930. gadā ar Alfredo lomu Verdi “Traviatā”. 30. gadu beigās paralēli aktīvai karjerai Vācijā, Austrijā un citviet, Priednieks-Kavara ir angažēts Latvijas Nacionālajā operā un aktīvi darbojas arī jaunajā mūzikas ierakstu industrijā gan operas, gan modes dziesmu jeb šlāgeru žanrā.   

13. janvārī pirmizrādi Latvijas Nacionālajā operā piedzīvos viens no spožākajiem darbiem latviešu opermūzikā – Jāņa Kalniņa (1904-2000) muzikālā traģēdija “Hamlets”, stāsts par spēku un maigumu, kas veidots desmit ainās ar starpspēlēm. Gaidot pirmizrādi Kultūras rondo saruna par Jāņa Kalniņa muzikālo traģēdiju “Hamlets”- vēsturisko kontekstu un mūsdienu interpretāciju. Stāsta Latvijas Nacionālās operas diriģents Mārtiņš Ozoliņš un dramaturgs Mikus Čeže. Jaunuzvedumu veido izrādes muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisore Kristīna Vuss (Kristina Wuss), scenogrāfs Andris Eglītis, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, horeogrāfs Agris Daņiļevičs un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis. Iestudējuma patrons ir Latvijas Nacionālās operas ģilde (ASV). Galvenajās lomās – Raimonds Bramanis vai Andris Ludvigs (Hamlets), Jānis Apeinis vai Rihards Mačanovskis (Klaudijs), Evija Martinsone vai Inga Šļubovska-Kancēviča (Ofēlija), Ilona Bagele vai Dana Bramane (Ģertrūde). Ierakstos uzklausām citus izrādes veidotājus. Režisore Kristīna Vuss ļauj nojaust, kāds būs jaunais „Hamleta” iestudējums, un ar ko tas atšķirsies no diviem iepriekšējiem iestudējumiem uz mūsu Baltā nama skatuves. Mākslinieks Andris Eglītis operas „Hamlets” scenogrāfijai radījis astoņas lielformāta gleznojumus – skatuves iekarus. Lai to paveiktu, Eglītis izmantojis dažādus pašdarinātus instrumentus, lielformāta otas un tehniskās konstrukcijas. Līdz šim veidojis scenogrāfiju teātra izrādēm, taču ar operas scenogrāfiju saskaras pirmo reizi. Jaunajā iestudējumā Hamleta loma uzticēta diviem operas solistiem - tenoriem Raimondam Bramanim un Andrim Ludvigam. Andris Ludvigs raksturo Hamleta partiju Jāņa Kalniņa operā. Iestudējuma patrons ir Latvijas Nacionālās operas ģilde (ASV ). Ģilde darbojas jau 30 gadus un šajā laikā palīdzējusi gan operas nama atjaunošanā, gan devusi ieguldījumu operas mākslinieciskā līmeņa celšanā, gan atbalstījusi latviešu oriģināloperu un baletu iestudējumus. Latvijas Nacionālās Operas ģildes prezidents Ivars Slokenbergs par mērķi, kāpēc atbalsta Jāņa Kalniņa operas „Hamlets” iestudējumu. Jāņa Kalniņa operas “Hamlets” pirmiestudējums Jāņa Zariņa režijā Latvijas Nacionālajā operā notika 1936. gadā ar pašu komponistu pie diriģenta pults. Atkārtoti, nu jau muzikāli pārveidotā redakcijā, iestudējums Jāņa Zariņa režijā tika īstenots 1943. gadā. Abos uzvedumos titullomu dziedāja ievērojamais latviešu tenors Mariss Vētra, bet Klaudija lomu – harizmātiskais baritons Ādolfs Kaktiņš. Jaunais iestudējums būs šīs operas trešais uzvedums Latvijas Nacionālajā operā. “Opera “Hamlets” tika pabeigta 1935. gadā, rakstīta gan Latvijā, gan Austrijā. Tas bija laiks, kad Latvijas komanda guva uzvaru 1. Eiropas čempionātā basketbolā, par tautas saziedotiem līdzekļiem tapa Brīvības piemineklis un Parīzes Trokadero muzeja Eiropas galeriju atklāja ar Baltijas valstu tautas mākslu. VEF drīz sāka ražot savu radio VEF Super Lux MD/37 ar skalu Eiropas kartes veidolā.

13. janvārī Latvijas Nacionālajā operā jauniestudējumu piedzīvos Jāņa Kalniņa opera „Hamlets”, kas dzimusi vienā gadā ar Brīvības pieminekli. Par abu mākslas darbu izgaismošanu jau tagad prieks. Ko šodien visvairāk novērtējam Kalniņa mūzikā, kā top spēka un maiguma drāma, kuras centrā ir sirdsapziņas tēma, kādas vizuālas un jēdzieniskas zīmes pavadīs atkusni un vai kaprači leks bedrē  - par to Gundas Vaivodes sarunā ar režisori Kristīnu Vusu, kura Latvijā iestudē jau desmito skatuves darbu, bet Berlīnē, Minhenē un citviet ir pazīstama kā veiksmīga operu režisore arī pilsētvidē. Kristīna Vuss: „Opera „Hamlets” tika pabeigta 1935. gadā, rakstīta gan Latvijā, gan Austrijā. Tas bija laiks, kad Latvijas komanda guva uzvaru 1. Eiropas čempionātā basketbolā, par tautas saziedotiem līdzekļiem tapa Brīvības piemineklis un Parīzes Trokadero muzeja Eiropas galeriju atklāja ar Baltijas valstu tautas mākslu. VEF drīz sāka ražot savu radio VEF Super Lux MD/37 ar skalu Eiropas kartes veidolā. Laiks ne gluži tādā mērogā izgāzies no eņģēm, kā tika teikts par karaļvalsti Dāniju. Pēkšņi rodas laika tunelis, kas savieno dažādo gadsimtu mirkļus: 16. gs. (drāma) – 1935. gads (opera) – 21. gs.(gleznas). Desmit ainās ar ļoti dažāda garuma starpspēlēm uzmanības centrā ir sirdsapziņas tēma, kas balansē uz Lielās skatuves ripas. Šekspīrs šo tēmu personificē vismaz 20 dažādos tēlos, komponists Kalniņš iztiek ar mazāk personāžiem. Gribas to visu pastāstīt baltā krāsā, ledus atkušņa situācijā.”

Šī gada un līdzšinējā formāta pēdējā raidījumā Piespēle sarunas tikai un vienīgi par kamaniņu sportu. Ieklausāmies, kā Īglsas trasē Austrijā notika Pasaules kausa piektais posms, kurā latviešiem divas sudraba medaļas, abas izcīnot brāļiem Andrim un Jurim Šiciem. Uzklausām, kādas eksistenciālas pārdomas šobrīd pārņēmušas pieredzējušos braucējus Artūru Dārznieku un Riku Kristenu Rozīti, kā arī iepazīsim jauno Gintu Bērziņu un divnieku Mārtiņu Botu/ Robertu Plūmi. Vēl arī iepazīstaies ar kādu latvieti, kurš jau otro sezonu piedalās katrā Pasaules kausa posmā – tas ir Starptautiskās kamaniņu sporta federācijas (FIL) oficiālais fotogrāfs Mareks Gaļinovskis. Arī viņš pats savulaik nodarbojies ar kamaniņu sportu.

Eiropu satrauc jaunā vīrusa paveida omikrona straujā izplatīšanās. Valdības ar bažām gaida Jauno gadu, un katra valsts meklē savus risinājumus, kā stāties pretī jaunajam izaicinājumam. Tikmēr plašumā vēršas protesta akcijas pret ierobežojumiem. Raidījuma laikā sazināmies ar cilvēkiem vairākās valstīs, lai saprastu, cik sarežģīta un raiba ir pašreizējā situācija. Etiopijā nerimst asiņainais pilsoņu karš un cīņa arī nežēlīgi visās frontēs, gan militārajā, arī informatīvajā. Kas tur īsti notiek, kāda ir realitāte valstī, reizēm ir pat grūti pateikt, jo ziņas, kas mūs sasniedz, bieži vien ir pretrunīgas. Aktualitātes komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies arī juristi Inesi Ejugbo Lielbritānijā, Vitu Kalniņu Austrijā un komponisti Gundegu Šmiti Grieķijā. Iekšējais konflikts Etiopijā nenorimst Tā sauktais Tigrajas karš ir iekšējs konflikts, kas kopš pagājušā gada novembra risinās Etiopijā. Pirms 30 gadiem, kad valstī tika gāzta marksistiskā hunta, izšķiroša loma šais notikumos bija Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei. Attiecīgi turpmākajās desmitgadēs šai organizācijai bija ļoti liela ietekme Etiopijas politikā, kas izraisīja citu valsts etnisko grupu neapmierinātību. 2018. gadā par premjerministru ievēlētais Abijs Ahmeds īstenoja izmaiņas politiskajā ainavā, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Arī šī partija organizēta uz etniski reģionāliem pamatiem, tomēr ir orientēta uz konsolidētāku politikas modeli, vienotas etiopiešu nacionālās identitātes un pilsoniskas sabiedrības veidošanu. Tigrajas tautas atbrīvošanās frontes līderi, saredzot šais pārmaiņās savas ietekmes mazināšanos, atteicās iekļauties jaunveidojamajā spēkā un sāka īstenot no centrālās valdības faktiski neatkarīgu politiku Tigrajas reģionā. Pretstāvei pāraugot bruņotā konfliktā, valdības spēki izvērsa iebrukumu Tigrajā, taču, saskārušies ar sekmīgu Tigrajas Aizsardzības spēku pretestību, līdz šī gada jūlijam bija spiesti pamest provinces teritoriju. Nākamajos mēnešos Tigrajas Aizsardzības spēki izvērsa uzbrukumu kaimiņos esošajos Amharas un Afaras reģionos, novembra sākumā nonākot 190 kilometru attālumā no galvaspilsētas Adisabebas. Premjerministrs Ahmeds izsludināja ārkārtas stāvokli un personīgi uzņēmās pretuzbrukuma vadību, kas izrādījās sekmīgs. 20. decembrī Tigrajas spēki atstāja pēdējās teritorijas ārpus provinces robežām un pauda gatavību uzsākt pamiera sarunas, taču pagaidām šķiet, ka centrālā valdība nav noskaņota šādām sarunām. Visa bruņotā konflikta laikā no karadarbības zonas pienākušas ziņas par daudziem abu pušu veiktiem noziegumiem: civiliedzīvotāju masu slepkavībām, izvarošanām, spīdzināšanām, etnisko tīrīšanu, civilo objektu bombardēšanu un apšausi ar artilēriju. Tiek lēsts, ka konflikta laikā dzīvību zaudējuši vismaz 10 000 civiliedzīvotāju, taču Tigrajas puse min pat piecreiz lielāku skaitli. Vēl lielāks var izrādītes bada un slimību upuru skaits, jo pārtikas, medikamentu un citu preču piegāde konflikta reģionam ir ierobežota. Tiek ziņots, ka apmēram pieci miljoni cilvēku šobrīd izjūt pārtikas trūkumu, apm. 350 000 no viņiem cieš badu. Ir ziņas, ka Etiopijas valdības spēku pusē Tigrajā darbojušās arī kaimiņvalsts Eritrejas armijas vienības. Savukārt Tigrajas Tautas atbrīvošanās fronte novembrī vienojusies ar deviņām citām pretošanās grupām dažādos Etiopijas reģionos, izveidojot pret centrālo valdību vērsto Etiopijas federālistu un konfederālistu spēku apvienoto fronti. Eiropa omikrona zīmē Vīrusa Covid-19 paveids omikrons, kas novembra nogalē tika konstatēts Dienvidāfrikas Republikā, strauji izplatījies pārējā pasaulē un nu jau konstatēts 85 valstīs. Šis vīrusa paveids izplatās daudz straujāk nekā delta versija, pie tam biežāk inficē vakcinētus un jau pārslimojušus pacientus. Ir gan zināms pamats spriest, ka omikrons izraisa mazāk smagu saslimšanu, tomēr straujā izplatība liek bažīties, ka tas tomēr var kļūt par jaunu pārbaudījumu veselības aprūpes sistēmām. Pirmā Eiropas valsts, kur šis paveids sāka strauju izplatību, bija Lielbritānija, un kā šodien ziņo britu raidsabiedrība BBC, vakar no jauna reģistrēto Covid-19 inficēšanās gadījumu skaits valstī pirmoreiz pārsniedzis 100 000. Francijas valdība paudusi bažas, ka līdzīga notikumu attīstība varētu būt gaidāma arī šajā valstī; par jaunu konstatēto gadījumu skaita rekordu jau paziņojusi Spānija. Britu valdība neplānojot ierobežojumus līdz Ziemassvētkiem, taču tādi, visdrīzāk, tiks ieviesti tūlīt pēc tam. Tāpat par ierobežojumiem tūlīt pēc Ziemassvētkiem paziņojušas Vācija un Portugāle. Savukārt Nīderlandes valdība jau 19. decembrī izsludināja ierobežojumus, pie kam tie ir stingrāki nekā jebkad iepriekš. Slēgts vairums veikalu, ēdināšanas vietas, sporta un kultūras iestādes, ierobežota iedzīvotāju pulcēšanās, t.sk. privātās viesībās. Valdības lēmumi izraisījuši protestus, kuru dalībnieki iesaistījušies sadursmes ar policiju un postīšanā. Mazāka apjoma ierobežojumus izsludinājusi Dānijas valdība, zināmi ierobežojumi ēdināšanas uzņēmumu darbībā ap Ziemassvētkiem stāsies spēkā arī Zviedrijā un Somijā. Austrijas valdība ir pagaidām vienīgā Eiropā, kura noteikusi konkrētus termiņus visu iedzīvotāju obligātai vakcinēšanai; līdzīgi plāni publiskoti arī Vācijā, bet atsevišķu iedzīvotāju grupu vai strādājošo kategoriju obligātu vakcinēšanos noteikušas daudzas Eiropas valstis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Baidena - Putina videotikšanās. Vai Eiropas Savienībā varam sagaidīt obligātu vakcināciju? Pekinas Olimpisko spēļu diplomātiskais boikots. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis, Kristīne Markus Vācijā un Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis. Diplomātisks pliķis Pekinai Pirmdien, 6. decembrī, Baltais nams oficiāli paziņoja, ka uz nākamā gada februārī paredzētajām ziemas olimpiskajām spēlēm Pekinā neieradīsies Savienoto Valstu valdības pārstāvji. Kā diplomātiskā boikota iemesls tiek minēti cilvēktiesību pārkāpumi Ķīnas Tautas republikā, konkrētāk – genocīds pret musulmaņu minoritāti Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā. Kā uzsvērusi Baltā nama oficiālā pārstāvē Džena Psaki, šis valdības lēmumus nekādi nenozīmējot mazāku atbalstu Savienoto Valstu sportistiem, kuri piedalīsies olimpiādē. Jau iepriekš par līdzīgu diplomātisko boikotu bija paziņojusi Austrālija, kā iemeslu tāpat minot situāciju Siņdzjanā. Tāpat Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons, atbildot uz jautājumu parlamentā, apstiprinājis, ka uz Pekinu nedosies britu valdības pārstāvji. 8. decembrī par savas valsts pievienošanos boikotam paziņoja arī Kanādas premjerministrs Džastins Trudo. Tāpat mediji ziņo, ka līdzīgu soli apsverot arī Japāna un Nīderlande, savukārt Jaunzēlandes valdības pārstāvji nolēmuši neapmeklēt Pekinu, kā iemeslu gan minot pandēmijas situāciju. Vienīgais no ietekmīgāko pasaules valstu līderiem, kurš līdz šim apstiprinājis savu ierašanos Pekinā uz ziemas olimpiādi, ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Oficiālā Pekina, kā ierasts, noraidījusi apsūdzības cilvēktiesību pārkāpumos, un rietumvalstu diplomātisko boikotu raksturojusi kā politiskas manipulācijas, nomelnošanas kampaņu un aukstā kara domāšanas recidīvu. Otrdien, uzstājoties preses brīfingā, Ķīnas ārlietu ministrijas pārstāvis Žao Lidzjans paziņoja, ka Ķīna veikšot „apņēmīgus pretpasākumus” un Savienotās Valstis samaksāšot par savu rīcību. Obligātā vakcinācija – būt vai nebūt? Austrija ir pirmā no Rietumu pasaules valstīm, kas paziņojusi par nolūku ieviest obligātu visu iedzīvotāju vakcināciju pret Covid-19 vīrusa infekciju. Tā ir reakcija uz ceturtā pandēmijas viļņa intensitāti, kas Austrijā novembrī sasniegusi rekordaugstu līmeni, liekot ieviest stingru mājsēdi. Savukārt vakcinācijas aptveres rādītāju ziņā Austrija ar 66% pilnīgi vakcinētu iedzīvotāju atpaliek no vairuma citu Rietumeiropas valstu. Valdības plāns paredz obligātu vakcinēšanos, sākot ar nākamā gada 15. februāri, visiem iedzīvotājiem, izņemot tos, kuriem to liedz medicīniski vai reliģiski apsvērumi, un naudas sodus vairāku tūkstošu eiro apmērā par atteikšanos vakcinēties. Pēc šiem valdības paziņojumiem pagājušā mēneša nogalē Austrijā notika samērā plašas protesta demonstrācijas, dažviet protestētājiem iesaistoties sadursmēs ar policiju. Kanclers Aleksandrs Šallenbergs, kurš paziņoja par obligātās vakcinācijas plānu, 6. decembrī gan demisionēja, taču šī demisija, vismaz oficiāli, nav saistīta ar obligātās vakcinācijas jautājumu, un jaunais kanclers Karls Nehammers, pēc visa spriežot, negrasās atkāpties no šīs politikas. Par līdzīgu pieeju paziņojis arī vakar ievēlētais Vācijas kanclers Olafs Šolcs, norādot, ka tā ir vienīgā iespēja izbeigt ieilgušo ierobežojumu ciklu. Ja Vācijas Bundestāgs pieņems attiecīgu lēmumu, obligāta vakcinācija varētu tikt noteikta februārī un martā. Grieķija, kur vakcinācijas aptvere ir 63%, jau novembra beigās noteikusi obligātu vakcināciju personām, kas vecākas par 60 gadiem, nevakcinētajiem piemērojot 100 eiro ikmēneša naudas sodu. Drīz pēc tam Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, komentējot situāciju ar jaunās Covid omikron mutācijas straujo izplatību, pieļāvusi iespēju noteikt obligātu vakcināciju visas Eiropas Savienības mērogā. Šāds lēmums gan neizbēgami izraisītu paredzamu pretreakciju, kas izpaudīsies gan kā protesti, gan uz vakcīnskeptiķiem orientētu politisko spēku ietekmes pieaugums. Vīru runas tiešsaistē „To, ko mēs neizdarījām 2014. gadā, mēs esam gatavi darīt tagad,” komentējot Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena otrdienas tiešsaistes videokonferencē ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu runāto, preses pārstāvjiem pēc konferences sacīja Baidena padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans. Runa ir par sankcijām, kādas varētu tikt noteiktas pret Krieviju, ja tā īstenotu jaunu plašu militāru agresiju pret Ukrainu. Kā zināms, sankcijas, kuras toreizējā Savienoto Valstu prezidenta Baraka Obamas valdība noteica Krievijai 2014. gadā, nepiespieda Kremli atteikties no Krimas pussalas aneksijas un hibrīdiebrukuma Ukrainas austrumos. Tagad Krievija atkal koncentrē militāros spēkus Ukrainas robežu tuvumā. Saskaņā ar amerikāņu izlūkdienestu ziņām, šo spēku kopējais apjoms jau sasniedz 175 000 militārpersonu, un izveidotās loģistikas un atbalsta struktūras rada aizdomas par gatavošanos militārai ofensīvai. Prezidents Baidens vēlreiz apliecinājis Savienoto Valstu pilnīgu atbalstu Ukrainas suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai. Ja Krievija īstenotu tālāku agresiju pret Ukrainu, tai būtu jārēķinās ar nopietnām ekonomiskām sankcijām no ASV un to Eiropas sabiedroto puses. Tāpat Savienotās Valstis sniegtu vēl plašāku militāro palīdzību Ukrainai nekā līdz šim un pastiprinātu savu militāro klātbūtni ar Krieviju robežoto NATO valstu teritorijā. Alternatīva, kā norādīja padomnieks Salivans, esot diplomātiski pūliņi situācijas deeskalācijai: „Savienotās Valstis un mūsu Eiropas sabiedrotie iesaistītos plašākā diskusijā, kas aptvertu stratēģiskus jautājumus, tostarp mūsu stratēģiskās bažas Krievijas sakarā un Krievijas stratēģiskās bažas. Mums tas izdevās aukstā kara kulminācijā, un mēs toreiz izstrādājām mehānismus, kas palīdz samazināt nestabilitāti un palielināt darbības caurskatāmību.” Kā jau bija sagaidāms no prezidenta Putina izteikumiem pirms videokonferences, Krievija, no savas puses, uzskata Savienoto Valstu un NATO darbības kā savas drošības apdraudējumu. Iespējama Ukrainas iestāšanās Ziemeļatlantijas aliansē tiktu uztverta kā tiešs drauds, un Krievija vēlētos, lai tai tiktu sniegtas starptautiski tiesiskas garantijas par NATO tālāku nepaplašināšanos austrumu virzienā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šajā konkursa dienasgrāmatas lappusē uzreiz pēc II kārtas priekšnesuma tiekamies ar flautisti Elīnu Čeprovu. Sarunājamies arī ar koncertmeistarēm Hertu Hansenu un Ievu Dzērvi - tieši viņas kāpj uz skatuves un muzicē kopā ar konkursantiem. Pēc II kārtas uzklausām arī žūrijas locekli, flautisti Renāti Greisu-Armīnu no Vācijas.   Bet konkurss nav tikai dalībnieki un žūrija. Lai viss notiktu raiti kā pa diedziņu, ir liels atbalsta personāls, kuru ikdiena paiet dažādos darbos. Par to stāsta Liena Dāvida, Krista Tjarve un Luīza Ciemese.   Konkursā riskēt nedrīkst Tieši pēc otrās kārtas programmas nospēlēšanas satiekam mūsu pašu flautisti, Mūzikas akadēmijas studenti Elīnu Čeprovu.  Elīna Čeprova: Vēl joprojām ir sajūta, ka stāvu uz skatuves. Bija liela programma, un man tas bija liels pārbaudījums – sakoncentrēties un to visu izdarīt. Anete Ašmane: Vai šis tev ir pirmais lielais konkurss, vai arī tev jau ir starptautisku konkursu pieredze?   Līdz šim esmu piedalījusies dažādos konkursos – līdzīga tipa konkurss bija Itālijā, tas gan bija tikai flautistu konkurss.   Kurā kursā tu studē?   Nupat esmu uzsākusi studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesores Ilonas Meijas.   Tava profesore ir žūrijas priekšsēdētāja. Vai tas tev palīdz un dod iedrošinājumu, ka viņa arī ir zālē, klausās un atbalsta tevi? Mūsu skolotāja mūs nedrīkst vērtēt – to saku gadījumam, ja nu kāds domā, ka tā ir mūsu privilēģija... Katrā ziņā ir patīkami, ka zālē ir savs cilvēks, uz kuru varu projicēt savu spēli. Ik pa laikam paskatos uz savu skolotāju, vai viss ir kārtībā… Kāda ir sajūta, uzstājoties konkursā? Tas taču noteikti ir citādāk nekā koncertā? Jā, es visu laiku cenšos saprast, kas īsti ir tā konkursu un koncertu pieredze, jo konkurss tomēr ir lielāks risks – te nepieciešama daudz lielāka precizitāte. Bieži vien koncertā gribas kādu īpašu pianissimo paņemt, bet konkursā par to ir jāpadomā – vai tas tiešām atskanēs, vai tiešām nostrādās. Konkursā riskēt nedrīkst. Bet spožumam un attieksmei jābūt tādai pašai kā koncertā – pat ja zālē sēž tikai žūrija. Tik un tā jebkurā gadījumā cenšos visus uzrunāt. Man ļoti patīk piedalīties konkursos – tā ir lieliska iespēja, kā atskaites punkts, mērķis, uz ko var tiekties. Šoreiz, ja godīgi, nebiju plānojusi tikt tālāk par pirmo kārtu –divas dienas bija kārtīgs adrenalīns, intensīvi strādāju. Sapratu, ka ar tehniku vairs neko daudz neiespēšu, bija jādomā, par ko spēlēšu, ko darīšu un ko vēlētos pateikt. Ļoti patīk šāds grafiks. Vai uzstājoties konkursā tu domā arī par to, ka tevi vērtē, vai tomēr spēj par to konkrētajā brīdī aizmirst un nodoties mūzikai, lai tā atskanētu vislabākajā iespējamā veidā? Jā, laikam par vērtēšanu tajā brīdī nedomāju, vairāk par to, lai šiem cilvēkiem ir interesanti – cenšos viņus uzrunāt un paņemt viņu uzmanību.   Koncertmeistars kā sabiedrotais Liels atbalsts gan emocionāli, gan muzikāli ikvienam konkursantam ir viņa koncertmeistars. Latviešu dalībniekiem šoreiz ir vieglāk, jo viņi var saspēlēties ar vietējiem koncertmeistariem, kurus, iespējams, jau pazīst vai pat ar kuriem jau iepriekš ir sadarbojušies. Bet ārzemju dalībniekiem koncertmeistari tiek iedalīti, un tad nu viņiem ir kāds noteikts laiks, ko viņi drīkst kopā satikties, saspēlēties, sagatavoties. Un tad ir jākāpj uz skatuves. Šajā konkursā koncertmeistares ir vairākas, bet tiekamies ar divām – vispirms ar Hertu Hansenu, un tad sarunai pievienojas arī Ieva Dzērve. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="247597" layoutid="0" layout="" static=""} Herta Hansena / foto - no Latgales vēstniecības "Gors" fotoarhīva   Herta, ko tev kā koncertmeistarei nozīmē piedalīties konkursos? Tevi it kā nevērtē, bet kāda ir sajūta? Herta Hansena: Ļoti nervoza, jo katrs dalībnieks nes savu emocionālu vēstījumu – visi ļoti pārdzīvo, domā. Bet man patīk šis darbs, man tas šķiet ļoti interesants – jaunie cilvēki ir tik interesanti, tik radoši, tik daudz no viņiem var paņemt! Bet konkurss ir ļoti smaga lieta – nervi... Tāpēc koncertmeistaram uz skatuves jaunajam mūziķim jāpalīdz gan morāli, gan fiziski – lai viņam ir labi un ērti. Tev šoreiz noteikti ir gan tādi konkursanti, ar kuriem esi jau pazīstama, gan tādi, kuri tev sveši – piemēram, saksofoni. Herta Hansena: Jā, visi saksofonisti ir no ārvalstīm – no Japānas, Šveices un Spānijas. Ar katru mūziķi tikāmies pa stundai, visu izrunājām, pamēģinājām. Skatīsimies, kas būs uz skatuves. Šajā konkursā piedalās arī pieauguši mākslinieki, bet noteikti arī viņiem ir satraukums. Tu esi pirmais un pēdējais cilvēks, kas ar viņiem uziet uz skatuves un ir kopā. Vai tas arī tev uzliek atbildību? Herta Hansena: Jā, atbildība ir ļoti liela, bet mēģinu nedomāt par to. Vienkārši mēģinu darīt labāko, ko tajā brīdī varu. Vienkārši tā reaģēšana uz skatuves… Dažreiz mūziķi dara tādas lietas… Ar vienu mēģinājumu nevari visu paredzēt, ko viņš stresa situācijā izdarīs – tāpēc galvenais uz skatuves būt elastīgam, iet līdzi un reaģēt. Bet tas ir ļoti interesants process. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267714" layoutid="0" layout="" static=""} Ieva Dzērve / foto - Latvijas Radio   Ieva Dzērve: No vienas puses, nav jau lielas starpības – vai tas ir eksāmens, koncerts vai konkurss, bet, ja runājam par konkursu, tad, protams, atbildība ir pat smagāka. Tiek daudz kas likts uz spēles, mākslinieki tik daudz gatavojas un iegulda sevi – nedod, Dievs, paņemt nepareizu tempu vai nospēlēt par skaļu, par ko vienmēr man ir bail – galvenais ir "neapēst" solistu. Nopietni – īsts mutulis! Un kā ir sadarboties ar mūziķiem, kas atbrauc uz konkursu no citām valstīm? Jums tas sadarbības posms ir ļoti īss, bet intensīvs. Ieva Dzērve: Faktiski jau tas neatšķiras no ikdienas – gan ar ārzemju kolēģiem, gan latviešu mūziķiem bieži vien izspēlējam kopā vienreiz pirms koncerta un tad jau spēlējam koncertā. Protams, vienmēr jau ir vēl tas faktors, ka ar vienu mūziķi spēlējas uzreiz, ar otru mazāk labi, ar trešo – vēl mazāk. Bet tiešām ir tā, ka dažreiz tu satiecies ar kādu, un varētu iet spēlēt uz skatuves uzreiz! Tikko satikos ar studenti, kura kā brīvprātīgā palīdz pie konkursa organizēšanas, bet nepiedalās konkursā kā māksliniece, un es viņai saku – beidzot es tev varu atzīties, kā jūtos: man tiešām ir stress, bet, protams, es jau nekad to nevaru izrādīt – nekādā  gadījumā! Un tas nav tikai pirms spēlēšanas, tas ir visā procesā – kad ar saviem studentiem piedalos konkursā vai tāpat vien eksāmenā. Kad esmu oficiālā koncertmeistare šādos konkursos, kur jāsatiekas ar ārzemju pianistiem, vienmēr pirms paša, paša procesa domāju – nekad vairs… Un tad es nospēlēju, un kad pēc laika man atkal piedāvā sadarboties – sekundes laikā piekrītu. Piemēram, šobrīd jau atkal esmu gatava spēlēt. (smejas) Emociju gamma ir plaša. Žūrijā – gan vienprātība, gan viedokļu dažādība Pēc otrās kārtas 13.oktobrī, kur rīta cēlienā muzicēja flautas, bet pēcpusdienā – saksofoni, uzrunājam žūrijas locekli, flautisti Renāti Greisu-Armīnu. Anete Ašmane: Kādas ir jūsu sajūtas un emocijas pēc otrās konkursa kārtas? Tas bija ļoti interesanti – katrs dalībnieks spēlēja pusstundu, un tā, protams, ir liela atšķirība no pirmās kārtas, kur tika atskaņoti īsi skaņdarbi solo. Tagad ir izvērsti skaņdarbi ar klavierēm, līdz ar to daudzveidība bija krietni lielāka arī programmas ziņā. Man šķiet, mēs pieņēmām pareizu lēmumu par otrās kārtas dalībniekiem. Šajā kārtā, kad uzstāšanās ir garāka un izaicinošāka, var arī redzēt, cik dažādi konkursanti reaģē, cik daudz enerģijas viņiem atlicis. Spēlējot ar klavierēm, nepieciešama lielāka skaņa no solista, un tad var redzēt atšķirību starp dalībniekiem, kā kurš ar to tiek galā.  Ko varat teikt par konkursa kopējo līmeni? Tas ir ļoti labs. Flautisti, piemēram, mūsdienu pasaulē ir ļoti auguši savā spēles līmenī.  Vai ir viegli vai grūti strādāt žūrijā un klausīties tik daudzus dalībniekus un novērtēt viņus, salīdzināt savā starpā? Ar flautistiem tas nav tik grūti, esmu pie tā pieradusi. Protams, šī konkursa specifika ir tāda, ka katram žūrijas loceklim ir jāvērtē arī pārējie četri instrumenti. Koka pūšaminstrumenti, ko labi pazīstu, ir tie, kas ir klasiskajā pūtēju kvintetā – fagots, klarnete un oboja. Saksofons dažiem no mums ir izņēmums, jo vācu mūzikas vidusskolās un augstskolās praktiski nav iespējas apgūt klasiskā saksofona spēli. To var darīt tikai džeza nodaļās, un tas, protams, ir citādi nekā Parīzē vai Austrijā, arī Latvijā, kur šīs tradīcijas un skola klasiskā saksofona spēlē ir spēcīga. Līdz ar to es nezināju šo saksofonu, ja tā var teikt, nopietno daļu un repertuāru, bet esmu priecīga, ka tagad to iepazīstu. Tas ir interesanti, jo ir atšķirīgi no tā, ko es zinu par saksofonu no džeza – viņiem pat ir jāspēlē Baha čella svītas!  Kāda ir atmosfēra žūrijā? Vai ir lielas diskusijas par to, kurš tiks tālāk? Patiesībā nē, mēs bijām visai līdzīgās domās, man šķiet, ka lielu diskusiju nebija, bet mēs varējām izpaust savas domas, viedokļus, vērtēšanas aspektus, un tur gan bija atšķirības, un tas ir labi.    Labie gariņi neredzamajā zonā Neviens konkurss, jo īpaši starptautiskais, neiztiek bez liela un plaša atbalsta personāla, kas katru dienu nodrošina, lai konkursanti tiktu uz skatuvi pareizajā laikā, lai žūrija būtu savās vietās un punkti tiktu skaitīti pareizi. Tāpēc nedaudz ielūkojamies arī neredzamajā daļā, vispirms sarunājoties ar Lienu Dāvidu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267698" layoutid="0" layout="" static=""} Liena Dāvida (kreisajā pusē) un Krista Tjarve (labajā pusē) / foto - Eduards Kapša   Anete Ašmane: Liena, kas tu esi šajā konkursā, kāda ir tava ikdiena? Liena Dāvida: Asistēju projekta vadītājam Edgaram Saksonam – ja viņam vajadzīgs vēl viens roku pāris, viņš pasaka, kas ir tas, kas man jāizdara. Mani pamata pienākumi ir koordinēt brīvprātīgos un skatīties, lai konkursa laikā norises iet veiksmīgi, lai viens dalībnieks seko nākošajam, lai nav garu paužu, lai viss iet gana raiti un visi zina, kur viņiem jābūt un cikos jābūt, lai kāds nav kaut kur pazudis un lai visi ir atnākuši. Kā šīs dienas ir aizritējušas? Vai viss gājis kā pa diedziņu vai bijuši arī pārsteidzošāki momenti? Līdz šim mums izdevies visu gana raiti risināt, nekādas aizķeršanās nav bijušas, konkursanti ir gana pašpietiekami – viņi zina, kur atrast informāciju, visi nāk laicīgi, ir pat tādi, kuri jau minūtes 40 pirms savas uzstāšanās mīņājas gar aizmugures durvīm un ir gatavi lauzties uz skatuves...  Konkursa dalībniekiem konkurss ir satraucošs brīdis. Vai tev ir izdevies novērot dalībnieku stresa izpausmes? Katram tās noteikti ir savādākas. Ir tādi, kuri pirms tam meditē, ir, kas izpilda kādus elpošanas vingrinājumus vai stāv aiz durvīm jau 40 minūtes pirms savas iziešanas – dīdās un gaida, kad viņiem ļaušu iet aizskatuves telpā, ko gan neļauju, jo viņiem tur vēl nav jāatrodas. (smejas) Bet nu – katrs jau, protams, cīnās ar savu stresu, kā māk un kā ir pieradis darīt. Bet nav tā, ka mums būtu jāsauc mediķi vai jādod ožamais spirts – tik traki pagaidām nav bijis. Bet nu – pagaidām  mums norisinās tikai otrā kārta, tā ka viss varbūt vēl ir priekšā. Ceru gan, ka nē. (smejas) Un kā ir pēc uzstāšanās? Vai ir tāds liels atvieglojums viņos redzams? Kā kuram. Kāds jau pats laikam sapratis, ka kaut kas gājis ne tik veiksmīgi, kā gribējies – tas nonāk ar ne pārāk apmierinātu sejas izteiksmi. Ir, kas nonāk sakarsuši, sasārtuši un nosvīduši. Bet visi vairāk vai mazāk ir atviegloti, ka tas ir izdarīts. Vismaz tā tas ir pēc pirmās kārtas. Otrajā kārtā tikuši tie, kas ir ar lielāku pieredzi, zinošāki – tie nāk nosvērtāki gan uz skatuvi, gan no skatuves. Katrs žūrijas loceklis individuāli novērtē dalībniekus un saliek punktus, bet kādam tas viss ir jāsaskaita kopā. To dara Krista Tjarve. Krista Tjarve: Es cenšos izdomāt gudru atbildi, bet caurmērā visiem dalībniekiem saku, ka  esmu "ekselis"… Esmu punktu cilvēks – žūrijas sekretāre, bet manas vienīgās darbības ir tādas: kad žūrija beigusi vērtējumu, paņemu viņu aizpildītās lapas, atnāku uz savu kluso kambari un savadu to visu ekselī, lai noteiktu, kuri pēc vidējā punktu skaita ir favorīti vai to kandidāti. Tad kāpju lejā, pastāstu žūrijai, kādi ir rezultāti, un tad dažreiz ir strīdīgi momenti. Ir definēts kārtīgs žūrijas protokols, tad nu mēs arī visu ievērojam.  Anete Ašmane: Tu apkopo žūrijas individuālos vērtējumus. Vai viņiem dažbrīd arī pašiem ir kāds pārsteigums, kad tīri pēc punktiem, matemātiski skatoties, rezultāts ir sanācis tāds, kāds sanācis? Par pirmo trijnieku vai pirmo sešinieku pārsteigumu nav bijis. (..) Ko vēl tu šajās konkursa dienās esi novērojusi? No sākuma bijām salikuši ļoti striktus grafikus – cikos tiks izziņoti punkti un tamlīdzīgi. Bet tas sanāk krietni ātrāk – punktus parasti izlieku pusstundu ātrāk, un to tad arī uzķērušas nākamās grupas. Un tad ir tāds brīdis, kad tu jūties kā skolā, kad nes stundu sarakstu, kur un cikos jābūt. Ir dažādas sajūtas – daži konkursanti pieiet žūrijas locekļiem un pajautā, lai dabūtu atgriezenisko saiti – ar domu, lai uzzinātu, kā varētu uzlabot savu sniegumu. Konkurss ir starptautisks, un saksofona gadījumā mūziķi spēlē tikai 8 minūtes. Kopumā ir 16 cilvēku, un 10 no viņiem ar 8 minūtēm arī konkurss beidzas. Līdz ar to – kad vadu ciparus savā ekselī, man pirksti dreb: viss tiek pārbaudīts, viss tiek pārskatīts un tā ir liela atbildība.   Dalībnieks pazudis: ko nu? Konkursā ir arī brīvprātīgie, un viena no tām ir Luīza Ciemese.   {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267699" layoutid="0" layout="" static=""} Luīza Ciemese / foto - Anete Ašmane   Anete Ašmane: Konkurss nav tikai konkursa dalībnieki un žūrija – lai tas viss notiktu, ir arī gana daudz brīvprātīgo. Ko tas īsti nozīmē – būt par brīvprātīgo konkursā? Luīza Ciemese: Tie ir tādi mazi darbiņi – sākot ar to, ka vienkārši sēžam pirmajā stāvā un sagaidām konkursa dalībniekus, sasveicināmies ar viņiem, atbildam uz jautājumiem. Pirmajās dienās viņi nezināja, kur ir klases vai kas tamlīdzīgs – tad mēs vienkārši norādījām, uz kurieni jāiet. Nākamais pienākums – bija jāiet pakaļ dalībniekiem uz klasēm, lai atvestu viņus īstajā laikā pie skatuves un tad uzlaist viņus uz tās. Tieši pašā sākumā arī gadījās interesants notikums – kad sākās pirmā kārta flautām, spēlēja jau pirmais dalībnieks, un gājām pakaļ otrajam. Aizej uz klasi, un dalībnieka nav! Bet viņam tūlīt jākāpj uz skatuves! Aizejam paskatīties uz citu klasi, arī tur neviena nav. Skrējām pa akadēmiju, meklējām, un jau likās, ka dalībnieka nebūs. Guntis Kuzma teica, ka viņš došot šim dalībniekam divu minūšu laiku – varbūt viņš pats ieradīšoties. Ja nē, tad ies nākamais. Jau aizgājām pēc trešā dalībnieka, kad pēkšņi – meitene, kas stāv pie zāles, saka – dalībniece uzradās, viņa vienkārši sēdējusi zālē! 

Raidījumā mēģinām kaut nedaudz izzināt, ko jūt cilvēks pēc tam, kad 25 stundu laikā noskrējis 246 kilometrus no Atēnām līdz Spartai, veicot leģendāro Spartatlonu. Ultramaratoniste Diāna Džaviza 25.septembrī Grieķijā sieviešu konkurencē uzvarēja vēsturiskajā Spartatlonā, kas risinās no Atēnu Akropoles līdz Spartas valdnieka Leonīda statujai. Lielisks rezultāts bija pa spēkam arī Matīsam Vecvagarim, kurš finišēja piektais, sasniedzot Latvijas skrējējiem visu laiku labāko rezultātu Spartatlonā vīriešu ieskaitē. Austrijā dzīvojošā Džaviza vienās no pasaulē ekstremālākajām skriešanas sacensībām finišēja pēc 25 stundām, 24 minūtēm un 25 sekundēm, kas sievietēm Spartatlona vēsturē ir ceturtais labākais rezultāts. Uzvarētāja tuvāko konkurenti ungārieti Susannu Marašu apsteidza par vairāk nekā 35 minūtēm.   Vīriešiem Latvijas skrējēji Spartatlona vēsturē iepriekš ne reizi nebija iekļuvuši labāko pieciniekā. Arī Vecvagara sasniegtais rezultāts - 24 stundas, 49 minūtes un 41 sekunde - ir Latvijas skrējēju labākais sasniegums Spartatlonā. Uzvarēja grieķis Fotis Zisimopuls ar rezultātu 21 stundas, 57 minūtes un 36 sekundes. Finišu sasniedza arī Didzis Brauns, bet Ainārs Kumpiņš izstājās pēc noskrietiem 184 kilometriem, lai gan distances pusē viņš bija trešais. Spartatlona vēsture sniedzas 490. gadā pirms Kristus, kad Atēnu pilsētvalstij uzbruka persieši un palīdzību lūdza Spartai, uz kurieni nosūtīja kareivi-skrējēju Feidipīdu. Leģenda vēsta, ka ziņnesis 250 kilometrus attālo Spartu sasniedzis pusotrā diennaktī līdz nākamās dienas saulrietam. Pēc Spartā saņemtā atteikuma Feidipīds atgriezās Atēnās un kopā ar karaspēku devās uz Maratonas līdzenumu, kur sagaidīti persiešu karapūļi. Pārspēks tika sakauts un pēc cīņas atkal bija darbs Feidipīdam, jo vajadzēja ziņot atēniešiem par uzvaru un vienlaikus brīdināt par briesmām no jūras, kur varētu uzbrukt atsevišķas persiešu karaspēka daļas. Trijās stundās veicot apmēram 40 kilometrus, Feidipīds saļimis bez dzīvības pazīmēm pie Atēnu valdnieku kājām. Mūsdienās maratona skrējiens ir precīzi 42,195 kilometri, savukārt leģendu par Feidipīda skrējienu no Atēnām līdz Spartai 1982. gadā centās pārbaudīt trīs britu armijas virsnieki, noskrienot šo maršrutu 36 stundās. Pēc gada tapa oficiālas Spartatona sacensības. Raidījuma otrajā daļā lielā intervija ar pašmāju labāko smaiļotāju Robertu Akmeni (attēlā). Viņš vasarā notikušajās Tokijas olimpiskajās spēlēs 200 metru sprintā izcīnīja augsto astoto vietu, bet nule kā notikušajā pasaules čempionātā Dānijā šajā pašā distancē bija trešais ātrākais, kaklā karot bronzas godalgu. Parīzes olimpiskajās spēlēs Robertam nebūs iespējas sacensties 200 m sprintā, jo šī distance, neprasot viedokli sportistiem, izņemta no olimpiskās programmas. Par lielisko vasaru un tuvāko nākotni Roberts Akmens tāsta Latvijas Radio klausītājiem.

Pasaulē spēcīgākie šahisti jau gadu desmitiem ir vīrieši, un aizvien neviene šahiste nav kļuvusi par pasaules čempioni. Kāpēc? Vai pie vainas atšķirības sieviešu/vīriešu spēles stratēģijā vai pati šaha sabiedrība nav pretimnākoša sievietēm? Raidījuma viesis - šaha turnīru organizētājs, vēsturnieks Andris Tihomirovs. Bērnu rotaļas viduslaikos Par viduslaikiem pierasts domāt kā par tumšu un drūmu cilvēces periodu, kurā izplatījās slimības un bērni agri tika iesaukti armijā. Bet, neskatoties uz visu to, iešana rotaļās gan bērnu, gan jauniešu vidū bija ļoti izplatīta, un daudzām mūsdienās izmantotām galda spēlēm un kustīgām rotaļām pirmsākumi meklējami viduslaikos. Eiropā to saprot kā laiku no 5. līdz 15. gadsimtam, bet Latvijā viduslaikus attiecina uz laiku no 12. līdz 16. gadsimtam. Dzīvās vēstures kopas “Rodenpois” biedrs, kā arī kaulu un raga apstrādes un kokgriezumu drukas darbnīcas vadītājs Cēsu viduslaiku pilī Viesturs Āboltiņš norāda, ka ziņas par viduslaiku spēlēm lielākoties ir pieejamas no 12. gadsimta. Sarunā - par to, kā senatnē apzīmēja bērnu un jauniešu vecumposmus un kas tika spēlēts, ko atklāj flāmu gleznotāja Pītera Brēgela vecākā 1560. gadā tapušās gleznas “Bērnu spēles”. Tās oriģināls glabājas Mākslas vēstures muzejā Vīnē, Austrijā, un sniedz kopskatu par to, kādas rotaļas bērni varētu spēlēt. Glezna ir lielisks izziņas avots arī spēļu pētniekiem.  

"Man vienmēr bijis sapnis dziedāt Mālera mūziku," atzīstas Frankfurtes operas soliste Zanda Švēde, kura kopā ar pasaulslaveno tenoru Aleksandru Antoņenko un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri diriģenta Andra Pogas vadībā 29. augustā Dzintaru koncertzālē piedalīsies Gustava Mālera monumentālās simfonijas "Dziesma par zemi" atskaņojumā. Šo koncertu, kas izskanēs "Jūrmalas festivāla" ietvaros, tiešraidē piedāvās "Klasika". Dziedātāja atklāj: "Otro un Trešo simfoniju jau biju iemācījusies un gaidīju iespēju, kad man kādreiz kāds zvanīs un teiks - Zanda, vajag! Brauc un dziedi! Un tad Guntars Ķirsis man piedāvāja "Dziesmu par zemi"... Nebiju to īsti vēl izpētījusi, bet, tā kā man patika pārējās simfonijas, nojautu, ka tas varētu būt kaut kas ļoti labs. Kad apskatījos, teicu - protams, jā, tas ir fantastiski! Tagad, mācoties, studējot un mēģinot apgūt šo opusu, tas aiznes lielos augstumos...  Melodijas, melanholija, tēmas - par mūžību, par mieru, par to, kur rast šo mūžīgo mieru. Zinu, ka Māleram pašam tās bija svarīgas, kad viņš šo simfoniju rakstīja. Bet tās ir arī tādas tēmas, kas mums katram ik pa laikam ir aktuālas dzīvē. Citam biežāk, citam ne tik bieži... Bet to visu pirmoreiz izdziedāt šeit, uz Dzintaru koncertzāles skatuves. Ļoti gaidu šo vakaru - domāju, tas būs maģisks..." Intervijā Ingai Saksonei dziedātāja neslēpj prieku par aktīvāku koncertdzīves atsākšanos: "Šovasar beidzot viss atsākās! Man bija koncerti Frankfurtes operā, Riharda Štrausa operas "Ariadne Naksosā" koncertiestudējumi, kur dziedāju Triādi, kopumā piecas reizes - tā bija pirmā atgriešanās pie dzīvās publikas. Pēc tam biju Tiroles vasaras festivālā Austrijā: dziedājām ļoti skaisto Skrjabina Pirmo simfoniju, kas likās tik ļoti piemērota atklāšanas festivālam pēc pandēmijas. Bija pilna zāle ar publiku, ļoti skaisti un pacilājoši. Tagad esmu Latvijā. Būs šis koncerts, šis lielais notikums, tad vēl būs koncerts Mazajā Mežotnes pilī augusta beigās un vēl paredzēts Tālivalža Ķeniņa simfonijas ieraksts kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Darba šobrīd netrūkst." Vaicāta, kas ir grūtākais, gatavojoties Mālera simfonijai "Dziesma par zemi", dziedātāja uzsver: "Pats grūtākais, ko, ceru, izdosies pārvarēt, ir jautājums par komunikāciju ar publiku - mūzika ir sarežģīta, bet negribas skatīties partitūrā - negribu, lai pazūd vēstījums, ko gribu aizsūtīt publikai. Ceru, ka ar visu sarežģītību izdosies izveidot labu kontaktu ar publiku." Visbeidzot, vai Mālers ir saudzīgs dziedātājam? Zanda Švēde atbild apstiprinoši: "Jā, man viņš ir ļoti piemērots, tāpēc arī es ilgi esmu gaidījusi šo brīdi..." Vizītkarte Kopš 2018. gada Zanda Švēde ir Frankfurtes operas soliste. Dziedātāja ir pazīstama arī daudzos ASV opernamos – lomas izpildītas Kanzasā, Sietlā un Pitsburgā, Sanfrancisko, Ziemeļkarolīnas un Palmbīčas, kā arī Aidaho opernamos, Čikāgas liriskajā operā un Atlantas operā. Līdztekus skatuvisko tēlu interpretācijām Švēde ir arī aktīva koncertžanra māksliniece. Kopā ar Sanfrancisko simfonisko orķestri viņa piedalījusies Bēthovena 9. simfonijas atskaņojumā, bet diriģenta Gustavo Dudamela vadībā izpildījusi mecosoprāna partiju Bernsteina Mesā kopā ar Losandželosas filharmoniķiem.

24. jūlijā Latgales vēstniecībā "Gors" savu pirmo kopīgo koncertu Latvijā sniegs pianiste Adrija Everse un kontrabasists, Dānijas Nacionālā simfoniskā orķestra kontrabasu grupas otrais koncertmeistars Einārs Everss. Ar abiem māksliniekiem, kuri šobrīd dzīvo un savu radošo darbību izvērš Dānijā, tiekamies "Klasikas" studijā. Programmā būs Reinholda Gliēra (1875-1956) Prelūdija un Skerco no opusa "Četri skaņdarbi kontrabasam un klavierēm", Pētera Vaska (1946*) Bass Trip kontrabasam solo un Sezāra Franka (1822-1890) Vijolsonāte Lamažorā paša Eināra Eversa pārlikumā kontrabasam un klavierēm. Einārs Everss (1993*) kontrabasa spēli sācis apgūt 15 gadu vecumā Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā pie skolotāja Mārtiņa Blumberga. Vidusskolas pēdējos gados savu spēles prasmi papildinājis pie skolotāja Jāņa Stafecka, savukārt pēc tās absolvēšanas 2013. gadā veiksmīgi iestājās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docenta Sergeja Brīnuma klasē. Gadu vēlāk devies Erasmus+ apmaiņas programmā uz Janāčeka Atskaņotājmākslas akadēmijas Mūzikas fakultāti (Brno, Čehija), lai savu kontrabasa spēles prasmi papildinātu pie prof. MgA. Miloslava Jelīneka, kura klasē pēc apmaiņas programmas beigām arī veiksmīgi iestājās. Pēc sešu gadu ilgām studijām Brno, 2020. gada jūnijā ieguvis maģistra grādu kontrabasa spēlē. Savas studijas Einārs šobrīd turpina Dānijas Karaliskās Mūzikas akadēmijas Solistu klasē (Kopenhāgena, Dānija) pie prof. Mihala Stadņicka, kas noslēgsies ar debijas koncertu Karaliskās Akadēmijas koncertzālē 2022. gada rudenī. Einārs ir vairāku starptautisko konkursu laureāts (The 3rd International Stockholm Competition 2014 (Stokholma, Zviedrija), The 7th International F. Simandl Competition 2014 (Blatnā, Čehija), The 7th International K. D. von Dittersdorf Competition 2017 (Banskā Bistrica, Slovākija), pusfinālists Markneukirchen Wettbewerb 2017 (Markneukirhena, Vācija) u.c.) Uzstājies uz skatuvēm vairākās valstīs - Austrijā, Čehijā, Dānijā, Krievijā, Latvijā, Lietuvā, Slovākijā, Spānijā, Zviedrijā, savukārt kā solists spēlējis kopā ar Prāgas Kamerfilharmoniķiem, Rēzeknes kamerorķestri, orķestri Simfonia Concertante. Bijis žūrijas loceklis J. M. Sperger International Double Bass Quarantine Challange 2020. gada vasarā. Kopš 2019. aprīļa Einārs ir kontrabasu grupas otrais koncertmeistars Dānijas Nacionālajā Simfoniskajā orķestrī (DR SymfoniOrkestret) Kopenhāgenā. Adrija Everse (1983*) mūziķes gaitas uzsākusi 7 gadu vecumā, mācoties klavierspēli Rēzeknē pie skolotājas Aleksandras Kuļikovskas. Vēlāk klavierspēles apgūšanu turpinājusi pie skolotājas Ilgas Viļumas Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas skolā. Periodiski mācijusies klavierspēli Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā pie skolotājas Guntas Božas, taču 2004. gadā absolvējusi klavierspēles programmu Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā pie skolotājas Žanetes Solovjevas. Vidusskolā apguvusi ērģeļspēli pie savas mammas, skolotājas Bernadetas Everses, kas iedvesmojusi arī turpmāk apgūt šo instrumentu, īpaši lielu interesi raisot par liturģisko ērģeļu specialitāti. Pēc vidusskolas iestājusies prof. Jura Kalnciema klavieru klasē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, paralēli apgūstot ērģeļspēli pie prof. Tālivalža Dekšņa. 2011. gadā Adrija ieguvusi Maģistra grādu kameransambļa klasē pie prof. Guntas Rasas. 2010. gadā devusies Erasmus studiju apmaiņas programmā uz Dānijas Karalisko Mūzikas akadēmiju (Kopenhāgena, Dānija), kur papildinājusi savas klavierspēles prasmes pie prof. Niklas Sivelöv, kameransambļa spēli pie prof. Nina Gade un koncertmeistara spēli pie prof. Friedrich Gürtler. 2016. gadā turpat ieguvusi Maģistra grādu kā Baznīcas mūzikas ērģelniece, studējot liturģiskās ērģeles pie prof. Bine Bryndorf un koncertērģeles pie Lasse Ewerlöf, prof. Hans Fagius, un prof. Hans Davidsson. Adrija ir piedalījusies vairākās klavieru un ērģeļu meistarklasēs Dānijā, Itālijā, Latvijā, Lietuvā, Norvēģijā, Vācijā, Zviedrijā, kā arī ir Starptautiskā S. Vainiūnas klavieru konkursā laureāte (2006 - Viļņa, Lietuva). Kā ērģelniece Adrija strādājusi vairākās Dānijas baznīcās Kopenhāgenā un tās tuvumā: Brønshøj Kirke, Frederiks Kirke (Marmorkirken), Solvang Kirke, Filips Kirke, Dragør Kirke, Virgerslev Kirke, Enghave Kirke, Elias Kirke, Kastellets Kirke, Risbjerg Kirke, Buddinge Kirke, Stefanskirken, Hans Thausens Kirke, Køge Kirke, Hornbæk Kirke u.c. Strādājusi par koncertmeistari vairākiem koriem Dānijā, toskait Helsingør kamerkori. 2016. gadā iecelta par galveno ērģelnieci-kantori Præstevang Kirke (Hilleroda, Dānija). Šobrīd pasniedz klavieres Hillerodas Mūzikas skolā. Sniegusi neskaitāmus koncertus gan kā soliste, gan kā orķestra un kamermūziķ ne tikai Dānijā, bet arī ārpus tās. Šobrīd uzsākusi koncertdarbību ar savu brāli kontrabasistu Eināru Eversu.  

Joana Gimbutytė prieš daugiau nei dešimtmetį į Austriją išvyko studijuoti muzikos, bet pasiekė aukštumų maisto srityje moko kitus aukštosios kulinarijos, dirba Austrijos maisto žurnalų receptų kūrėja. Jau pasirodė jos pirmoji kulinarinė knyga apie Austrišką virtuvę bei savo darbo kasdienybę. Laidoje būtinai išgirsite, kaip išsikepti tikrą štrudelį ir kaip ruošiamas skanus šnicelis.Ved. Beata Nicholson

Pavargę, irzlūs, nusivylę - ar iš tiesų taip jaučiamės per pandemiją? Kaip galime padėti sau, aplinkui nuolat girdėdami neigiamas naujienas?Prieš Velykas žmonės buvo skatinami atsižvelgti į tai, kokius kiaušinius perka parduotuvėse. Ar tokios jau ne vienerius metus vykstančios akcijos veiksmingos?Užsienyje gyvenančių lietuvių istorijos: Italijoje gyvenanti fotografė Dovilė Bružaitė apie pandemijos paskatintas kūrybingas fotosesijas ir į Austriją studijuoti muzikos išvykusi Joana Gimbutytė, kuri šiandien turi aukščiausią tarptautinį virtuvės šefo titulą bei kuria receptus seniausiam šalies kulinariniam žurnalui.Pastaruoju metu popieriniais laiškais su žmonėmis iš viso pasaulio susirašinėja vis daugiau žmonių. Pokalbis su šį pomėgį per pandemiją atradusia Viktorija.Ved. Karolina Panto

Miķelis Baštiks, dizaina studijas Asketic vadītājs, sarunā ar Martinu Fosleitneru, Latvijas Dizaina gada balva žūrijas komandas vadītāju, par pasaules tendencēm, dizaina domāšanu un informācijas dizainu. Martins Fosleitners (Austrija) Martins Fosleitners ir ieguvis maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā un viņam ir vairāk kā 10 gadu vadības pieredze globālā japāņu digitālās attēlveidošanas uzņēmumā - vispirms kā produktu vadītājam Austrumeiropā un vēlāk kā mārketinga direktoram Austrijā. 1999. gadā viņš nodibināja hi-pe.at. hi-pe.at ir dizaina studija, kas izmanto informāciju un universālo dizainu darbā ar pašvaldībām, rūpniecības uzņēmumiem un bezpeļņas organizācijām. Martins ir Universal Design e.V Veimāra, kā arī Starptautiskā informācijas dizaina institūta IIID valdes loceklis, kā arī starptautiskas dizaina organizācijas BEDA sekretārs. Martins Fosleitners pasniedz dažādās universitātēs, tostarp Sigmund Freid Privat Universitātē Vīnē un Latvijas Mākslas akadēmija Rīgā.

Švelninant karantiną nuo šiandien lankytojams duris atverti gali Lietuvos muziejai ir galerijos. Apie laukiančias parodas ir saugumo užtikrinimą kalbamės su Lietuvos Nacionalinio dailės muziejaus direktoriumi Arūnu Gelūnu, MO muziejaus direktore Milda Ivanauskiene ir Šiaulių „Aušros“ muziejaus direktoriumi bei Lietuvos muziejų asociacijos valdybos pirmininku Raimundu Balza.Ką tik įvykusios „Grammy“ apdovanojimų ceremonijos atgarsis – klasikos ir džiazo nominacijų nugalėtojai.Kino ir medijų erdvės „Planeta“ lange įrengta instaliacija „Projektorinė“ – pirmasis platesnio kino kultūros tyrimo Lietuvos regionuose etapas, kuriuo siekiama suskaičiuoti Lietuvos miestuose ir miesteliuose esančias kino rodymo erdves, atkreipti dėmesį į mąžtantį jų skaičių ir būklę bei aktualizuoti kultūrinį ir architektūrinį jų paveldą. Apie projektą pasakoja jo kuratorė, Lietuvos muzikos ir teatro akademijos doc. dr. Lina Kaminskaitė-Jančorienė.LRT KLASIKA antrus metus iš eilės bendradarbiauja su Lietuvos kompozitorių sąjunga ir pristato Geriausių praėjusių metų kūrinių 15-uką. Šiandien klausysimės Justės Janulytės kūrinio „Unanime“ ir kompozitorės pasakojimo apie jį.Valstybinio Čiurlionio kvarteto violončelininko Glebo Pyšniako muzikos pažinomo kelias iš Lietuvos jį vedė į Austriją, tačiau galiausiai grąžino atgal. Muzikas su džiaugsmu nardo po platų muzikos vandenyną, atlikdamas, kuruodamas įvairias programas, užkeldamas aukštą kamerinio muzikavimo kartelę. Pokalbis apie muziką ir kitus aistrą gyventi įskeliančius dalykus – pokalbyje „Be kaukių“.Ved. Gerūta Griniūtė ir Rasa Murauskaitė

Vai zināt, kas ir “Makarta stils” un kā tas saistīts ar Jaungulbenes muižu? Stāsta Mākslas muzeja "Rīgas Birža" vadītāja Daiga Upeniece. 19. gadsimta 80. gados izsmalcināto kolekcionāru ar skaisto muižu Jaungulbenē Paulu fon Tranzē-Rozeneku (Paul von Transehe-Roseneck, 1853, Nica -1928, Berlīne) sajūsmināja austriešu gleznotāja Hansa Makarta (Hans Makart, 1840, Zalcburga - 1884, Vīne) iedibinātais krāšņais Vīnes augstākās sabiedrības dzīves stils. Pēc mākslinieka un šarmantā Vīnes modes noteicēja Hansa Makarta pāragrās nāves 44 gadu vecumā Tranzē izmantoja izdevību baņķiera un kolekcionāra Hugo Otomāra Mītkes (Hugo Othmar Miethke, 1834–1918) 1885. gada 26. martā rīkotajā izsolē iegādāties deviņus Makarta vēlīnā perioda darbus, starp tiem arī MMRB izmēros lielāko gleznu “Lapitu un kentauru cīņa”, kā arī  piecas kompozīcijas, kas veltītas Vāgnera operu tetraloģijai “Nībelungu gredzens”,  kādu krāšņu kluso dabu, rakstnieces Kristīnas fon Tāleres romantisko portretu mēnesnīcā ar nosaukumu “Pērle”, Francijas diplomāta sievas Dišatēla kundzes portreta skici un atsevišķus Makarta atelier interjera priekšmetus.        Kāds tad bija šis izslavētais “Makarta stils”, pēc kura tiecās Vīnes sabiedrība?                                                        Pirmie vārdi, ar ko varētu to raksturot – visa ir daudz. Otrkārt, tā ir priekšmetiski izteikta nostalģija pēc sendienām – īpaši renesanses un baroka laika. Treškārt, tā ir eklektikas augstā dziesma vispārākajā pakāpē  - mēbeles, mīksti izpolsterētas un pārklātas gleznas, molberti, pāvu izbāzeņi, lāčādas, bruņas, palmas milzu podos,  vāzes,  marmora bistes, podesti, vairogi,  krāšņi kokgriezumu paneļi, pārbagātiem akantu vijumiem, augļiem, ziediem rotāti rāmji, milzu ragi, drapērijas – tas viss kopā veido it kā netīšus krāvumus, kulises, dekorācijas, kur tomēr katrai lietai ir sava noteikta vieta, lai malkojot tēju no skaistajām porcelāna tasēm, kūpinot cigāru, runājot par aizjūru ceļojumiem vai lasot grāmatu, varētu jauki iekārtoties dažādos telpas nostūros. Liela nozīme bija arī krāsai, gaismai, noskaņai.                                                                                                                                                                                                        Šajā atmosfērā viegli varēja piedzimt skaļie Vīnes karnevāli, tam piederējās krāšņi samta tērpi. Gleznas, kurām interjeru izmantoja, kā fonu, pārauga daudzfigūru kompozīcijās, pārsātinātās ar  ķermeņiem, skaistumu, lietām, dinamiku. Portretos sievietes uzplauka kā ziedi, zaigoja kā pērles. Lieki teikt, ka “Makarta stilu”, par ko bija sajūsmā pat imperators Francis Fozefs I (Franz Joseph I ; 1830–1916)  un viņa skaistā sieva Sisī (Elisabeth of Austria, 1837–1898), sāka kopēt gan Austrijā, gan tālu aiz tās robežām. Un ne tikai viņa dzīves laikā, bet arī vēlākos gados. Vai zinājāt, ka “Makarta stilam” tuva bija arī viņa drauga Riharda Vāgnera villa un slavenais Freida pacientu kabinets? Lai pilnībā izveidotu Makarta stila interjeru Jaungulbenē, vajadzēja iepirkt neskaitāmus vezumus ar “luksusa lietām”. Jo tieši luksuss raksturoja Makartu. Tas bija pārāk ambiciozs plāns, tomēr dažas Jaungulbenes muižas telpas bija ļoti tuvas “Makarta stilam”. Salīdzinot fotogrāfijas, var atpazīt atsevišķus priekšmetus, kas tiešā veidā ir pārceļojuši no Vīnes un Jaungulbeni un  ir nopirkti jau pieminētajā izsolē. Jaungulbenē, iespējams,  Pauls fon Tranzē-Rozeneks nodzīvoja sava mūža laimīgākos gadus. 1877. gadā viņš salaulājas ar Krievijas cara armijas pulkveža Augusta fon Pistolkorsa meitu  Adu Natāliju Augusti Renāti  (Ada Natalie Auguste Renata von Transehe-Roseneck , dz. von Pistohlkors, 1855-1904). Laulība ir bērniem svētīta. Jaungulbenes muiža kļuva par īstu paraugsaimniecību ar ūdenstorni un centrālo apkuri, skaistu, labiekārtotu parku. Tranzē rūpējies ne tikai par savu namu un ģimeni, bet arī uzcēla baznīcu, atbalstīja 1872. gadā dibināto Jaungulbenes dziedāšanas biedrību,  uzbūvēja skolu un Jaungulbenes stacijas ēku pie jaunatklātās Pļaviņu-Valkas dzelzceļa līnijas (1898-1903). 1904. gadā mūžībā aiziet mīļotā sieva Ada. Tas ir smags trieciens. Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņām Jaungulbenes muiža tika atsavināta, Pauls fon Tranzē-Rozeneks ar ģimeni pārceļas uz dzīvi Vācijā. Mākslas kolekcija tiek pārvesta uz Rīgas namu, bet diemžēl - daudzas Jaungulbenes muižas  interjera lietas iet bojā. Kur šobrīd mēs varam ieraudzīt kaut nedaudz no senās un tik izsmalcinātās Jaungulbenes mākslas kolekcijas? 31 mākslas darbs atrodas Mākslas muzejā "Rīgas Birža". Pārsvarā tie ir 1904. gada dāvinājumi Rīgas Pilsētas mākslas muzejam, kā arī izglābtā bezsaimnieka manta. Jaundibinātajai Latvijas valstij Tranzē  piedāvāja nopirkt arī pārējo glezniecības un rāmju kolekciju. 20. gadsimta 20. gados abos mākslas muzejos, komplektēšanas politikā prioritāra bija latviešu māksla. Tas ir tikai saprotams. Tas bija neveiksmīgs brīdis, lai piedāvātu ārzemju mākslu. Līdz ar to, sākot ar 1919. gadu gleznas tiek izpārdotas Berlīnē. Ne visam var izsekot, kur tās vēlāk palika, bet divi kolekcijas darbi,  kurus Rīga nenopirka, ir zināmi. Džovanni Batistas Tjepolo  (Giovanni Battista Tiepolo,1696 – 1770) glezna “Dievmāte ar bērnu” atrodas Springfīldas Mākslas muzejā, kā Džeimsa Filipa Greja kolekcijas darbs un Lukasa Kranaha Vecākā (Lucas Cranach der Ältere, 1472-1553) darba “Venēra un Amors medus zaglis”  (1530) kopija, ko visticamāk agrā jaunībā gleznojis Kranahs Jaunākais (Lucas Cranach der Jüngere,1515 – 1586)  atrodas Metropoles Mākslas muzejā Ņujorkā. Arī šeit tiek uzrādīta cita kolekcija - baņķieris Roberts Lēmans.  Tātad cilvēki, kuru ģimenes iegādājās, vai vēlāk pārpirka Tranzē kolekcijas darbus. Pauls Tranzē-Rozeneks miris 1928. gada 15. aprīlī Berlīnē, bet viņa jaunākā meita, visu mīlule Benita, Jaungulbenē mīļi saukta par Bitīti, nodzīvoja  ļoti garu mūžu. Bet tas vairs nebija saistīts ar Latviju.

Šī Piespēle tendenciozi ir nosvērusies kamaniņu sporta virzienā. Šonedēļ Latvijas Olimpiskā komiteja saņēma uzaicinājumu startēt nākamā gada Pekinas ziemas olimpiskajās spēlēs. Un tieši kamaniņu sportistiem varētu būt labas izredzes tur visiem pierādīt un apliecināt savas prasmes, jo šī sezona un īpaši jau tās izskaņa renes sporta veida pārstāvjiem bija izdevusies. Brāļi Andris un Juris Šici šosezon uzvarēja gan divnieku sacensībās Pasaules kausa sestajā posmā Siguldā, kas vienlaicīgi bija arī Eiropas čempionāts. Sprinta pasaules kausa pēdējā posmā Austrijā divnieku sacensībā spalika nepārspēti un tas nebūt nav viss brāļu sasniegtais šogad. Pasaules kausa sestajā posmā Siguldā, kas vienlaicīgi bija arī Eiropas čempionāts, divnieks Mārtiņš Bots un Roberts Plūme ieņēma trešo vietu. Pasaules kausa izcīņas pēdējā posmā Sanktmoricā dubultuzvaru svinēja Latvijas braucēji, kad pie pirmās zelta medaļas savā debijas sezonā tika Mārtiņš Bots un Roberts Plūme, apsteidzot brāļus Šicus, kuri izcīnīja sudrabu. Pirms gada talantīgais kamaniņu braucējs Gints Bērziņš Latvijai izcīna zeltu jaunatnes olimpiskajās spēlēs, šosezon Gints Bērziņš izcīnīja bronza U-23 Pasaules čempionātā Kēningzē, kā arī kopvērtējuma uzvara Nāciju kausā. Elīna Ieva Vītola sasniedza karjeras rekordu, uzvarot pasaules kausa posmā Sanktmoricā, vislabāk tiekot galā ar spēcīgo snigšanu, kas būtiski ietekmēja ledus kvalitāti. Raidījumā visiem sportistiem jautājam par to, kā iesākusies viņu karjera kamaniņu sportā, kurā brīdī apzinājās, ka lielajā sportā var kaut ko sasniegt, par līdzdarbošanos kamanu pilnveidē, par māņticību un mērkiem sportā un dzīvē. Brāļi Šici šosezon ievāca vislielāko medaļu ražu un Piespēlē abus jau nesen uzklausījām, tad šoreiz bez viņiem, bet par abiem vispirms stāsta izlases treneris Kristaps Mauriņš. Uzklausām Gintu Bērziņu, Elīnu Vītolu, Mārtiņu Botu un Robertu Plūmi.

LL0297 – Vykti To Take Place to travel, to make one’s way, to take place   Hi there, I’m Jack and I am Gintarė and welcome back to Lithuanian Out Loud where we offer the world the Lithuanian language.   Today we’ll go over the Lithuanian verb vykti – to take place, to go, to make, to make one’s way, to set off, to succeed, to happen, to occur.  Here are vykti and nevykti conjugated in the present tense.   to travel, to make one’s way, to take place vykti   I travel aš vykstu   you travel (tu) tu vyksti   he travels jis vyksta   she travels ji vyksta   we travel mes vykstame   you travel (formal) jūs vykstate   you all travel jūs vykstate   they travel (mm/mf) jie vyksta   they travel (ff) jos vyksta   to not travel, to not make one’s way, to not take place nevykti   I don’t travel aš nevykstu   you don’t travel (tu) tu nevyksti   he doesn’t travel jis nevyksta   she doesn’t travel ji nevyksta   we don’t travel mes nevykstame   you don’t travel (formal) jūs nevykstate   you all don’t travel jūs nevykstate   they don’t travel (mm/mf) jie nevyksta   they don’t travel (ff) jos nevyksta   infinitive   why don’t you want to go to the concert? kodėl nenori vykti į koncertą?   I’d like to travel to Mexico on vacation norėčiau vykti į Meksiką atostogauti   the president will be asked to not go to the olympics prezidentas bus prašomas nevykti į olimpiadą   the ministry recommends not going to Myanmar ministerija rekomenduoja nevykti į Mianmarą   aš   I’m traveling to Italy vykstu į Italiją   I’m traveling home vykstu namo   I’m traveling overseas vykstu į užsienį   I’m not traveling to Italy nevykstu į Italiją   I’m not traveling home nevykstu namo   I’m not traveling overseas nevykstu į užsienį   tu   to where are you making your way? kur tu vyksti?   are you traveling to Rotterdam? ar tu vyksti į Roterdamą?   why are you traveling to Africa? kodėl vyksti į Afriką?   you’re not traveling to Latvia? nevyksti į Latviją?   why are you not traveling to Africa? kodėl nevyksti į Afriką?   why don’t you go? kodėl nevyksti?   jis   an election rinkimai   the presidential election is taking place vyksta prezidento rinkimai   what's going on in Vilnius?       kas vyksta Vilniuje?   the festival is taking place in Vilnius festivalis vyksta Vilniuje   action, activity, operation   veiksmas   the operation is taking place in Vilnius veiksmas visas vyksta Vilniuje   nothing is going on       nieko nevyksta   there is no game today šiandien žaidimas nevyksta   a reason     priežastis   nothing happens without a reason niekas nevyksta be priežasties    what is going on here?   kas čia vyksta?   what is going on there? kas ten vyksta?   ji what's going on in Lithuania?     kas vyksta Lietuvoje?   the conference is happening in the hotel konferencija vyksta viešbutyje   a lesson                 pamoka   because of influenza the lessons will not take place dėl gripo pamokos nevyksta   why is the discussion not taking place?       kodėl diskusija nevyksta?   mes in the morning we travel to Minsk ryte vykstame į minską   in the evening we travel to England from Lithuania vakare vykstame į Angliją iš Lietuvos   in the morning we travel to Germany's heart - Berlin ryte vykstame į Vokietijos širdį – Berlyną   the Kremlin                       kremlius   we are not traveling to the Kremlin nevykstame į Kremlių   to take a risk         rizikuoti   therefore, consequently, so todėl   journey, trip, voyage kelionė   I don't want to take risks, consequently we don't go on the trip nenoriu rizikuoti, todėl nevykstame į keliones   nowhere niekur   this weekend we are not going anywhere šį savaitgalį niekur nevykstame   jūs (you formal) business, trade, or occupation verslas   a meeting susitikimas   when do you go to the business meeting? kada jūs vykstate į verslo susitikimą?   what do your parents say when you go on a tour? ką sako jūsų tėvai kai jūs vykstate į turą?   are you going to Spain to see Spanish art? ar jūs vykstate į Ispaniją pasižiūrėti ispanų meno?   a camp, a campment                 stovykla   are you not going to the camp?       ar jūs nevykstate į stovyklą?   a tour, trip, journey, cruise kelionė   and, why not go on the trip? o, kodėl nevykstate į kelionę?   jūs (you plural) are you all going skiing to Austria? ar jūs vykstate slidinėti į Austriją?   are you all going to the Baltic countries and Finland? ar jūs vykstate į Baltijos šalis ir Suomiją?   are you all going by train?       ar jūs vykstate traukiniu?   better, superior     geresnis   why don't you all go there where life is better? kodėl nevykstate ten kur gyvenimas geresnis?   why don't you all go abroad?       kodėl nevykstate į užsienį?   why don't you all go to the meeting with Gintarė? kodėl nevykstate į susitikimą su Gintare?   susikaup! - focus!!! stay focused!   jie often dažnai   generally, mostly, in most cases, in large part dažniausiai   no matter                 nesvarbu   it doesn't matter nesvarbu   it doesn't matter to me, I don't care man nesvarbu   procedure, manner, method   tvarka   In most cases it doesn't matter in what manner they occur dažniausiai nesvarbu, kokia tvarka jie vyksta   a miracle stebuklas   miracles don't happen stebuklai nevyksta   to help, to assist padėti   to extinguish gesinti   a fire gaisras   fires gaisrai   they are going to Russia to help extinguish the fires jie vyksta į Rusiją, padėti gesinti gaisrų   the courses aren't expensive, but they don't happen in my town kursai nepigūs, bet mano miestelyje jie nevyksta   a change pokytis   changes pokyčiai   easily sklandžiai   if the changes occur easily, that means that they are not occuring jei pokyčiai vyksta sklandžiai, tai reiškia, kad jie nevyksta   jos   how do they go to work? kaip jos vyksta į darbą?   a fair (as in a carnival or circus) mugė   in Lithuania many fairs take place; they also occur in Latvia Lietuvoje vyksta daug mugių; jos taip pat vyksta Latvijoje   the conferences take place in Kaunas, they occur very often konferencijos vyksta Kaune, jos vyksta labai dažnai   yet, so far, thus far kol kas   here will be the lessons about the Lithuanian language, but so far, they haven't happened čia bus pamokos apie lietuvių kalba, bet kol kas jos nevyksta    a discussion, debate, argument diskusija   diversity, variety     įvairovė   diversity is not a bad thing, it's bad, when a discussion doesn't occur įvairovė nėra blogas dalykas, blogai, kai nevyksta diskusija   finally, here are examples using the imperative   out, begone, off with you šalin!   šalin rankas! - hands off!   vyk!   begone! vyk šalin!   better that you go away! geriau vyk šalin!   bus blogai! - it will be bad!   geriau vyk šalin arba bus blogai! - better you go away or it will be bad!   arba maža nepasirodys! - an idiomatic expression - “it’ll be more than you can handle” (a warning)   if you want to buy a car, go to Kaunas jeigu nori pirkti automobilį vyk į kauną   if you want to see the real Africa, go to the north jeigu nori pažinti tikrą Afriką, vyk į šiaurę   vykime! let's go to the conference in Russia! vykime į konferenciją Rusijoje!    let's go to the hotel       vykime į viešbutį    vykite! find a job or go home! susiraskite darbą arba vykite namo!   sad thought go away! liūdnas mintis vykite šalin!   all bad emotion go away!     visas blogas emocijas vykite šalin!   nevyk! an event or show renginys   don't go to this show nevyk į šį renginį   if you don't like it, don't go on the tour jei nepatinka, nevyk į turą   nevykite! stay at home, don't go to work likite namuose, nevykite į darbą   early, soon           anksti   don't go to the hospital too soon nevykite į ligoninę per anksti   nevykime! let's not go home nevykime namo   Šaunuoliai!  Great!  You made it to the end of another episode!  Puiku!  Excellent!  

Vairāk nekā 10 gadus viņi bija prom no Latvijas, lai izcirstu savu ceļu pasaules zinātnē. Kad pērn Rīgā, klātesot Valsts prezidentam Egilam Levitam, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas amatpersonām, Šveices un Vācijas universitāšu un pētniecības centru vadībai, tika atklāts Baltijas Biomateriālu ekselences centrs, Kristaps Kļaviņš un Antons Sizovs vadīja savu zinātnieka ikdienas dzīvi Austrijā un ASV. Pirms pusgada abi jaunie zinātnieki atgriezās Latvijā, lai kļūtu par pētniecības grupu līderiem tieši Baltijas Biomateriālu ekselences centrā. Kāpēc Latvijai svarīgs un nepieciešams šāds zinātnes centrs, kā abi jaunie zinātnieki atrada savu ceļu un kas aizrauj un izaicina ķīmijā? Skatieties “Aculieciniekā”.

3000 kilometrų baidare per Dunojų pandemijos metu – tokio iššūkio ėmėsi keliautojas Aurimas Valujavičius, kurio tikslas ne tik įveikti antrą pagal ilgį Europos upę, bet ir pagerinti Lietuvos rekordą. Apie 12 kelionės atradimų ir iššūkių laidoje „Tuzinas” keliautojas pasakos tiesiai iš baidarės, kirsdamas Austriją. Ved. Guoda Pečiulytė.

Kultūrinių publikacijų apžvalga.Pirmą kartą Vilniuje suorganizuota akcija – galerija po atviru dangumi ,,Menas be stogo". Vilniaus miesto centre puikuojasi 100 lietuvos menininkų darbų. Projektu domisi Eivina Pravolionytė.Istoriko Simono Jazavitos komentaras apie aukso vidurio paieškas Lukiškių aikštėje.Jau tris dešimtmečius Kuršių nerijoje gyvenanti žurnalistė Raimonda Meyer ne tik leidžia kultūros almanachą „Dorė“, bet ir ieško, renka Neringos gyventojų prisiminimus, į užmarštį grimztančias jų istorijas. Apie šį unikalų Lietuvos kampelį kalbamės su Raimonda Meyer.„Prisipažįstu: esu charizmatiškas žaidėjas. Tasai, kuris niekada nelošia, ir niekada nepralošia. Esu žaidėjas, prie kurio draugingai jungiasi kūrybingi ir laisvaminčiai jie ir jos. Žaidžiu smėlio dėžėse surūdijusiomis geležėlėmis. Tai mano disponuojamos valiutos,“ – savo naujausią parodą „Autoriaus alibi arba kūrybinė tapatybė“ pristato rašytojas ir fotografas Ričardas Šileika. Pokalbis su kūrėju apie naujausius darbus bei viena kitą papildančius rašymą bei fotografiją. Kas skambės šios savaitės „Klasikos koncertų salėse“ – LRT Klasikos vyr. muzikos redaktorės Rasos Murauskaitės apžvalgoje.LRT Klasikos laidų vedėja Gerūta Griniūtė dalijasi įspūdžiais iš šiuo metu Austriją pasiekusios „Nacionalinės ekspedicijos“. Ved. Austėja Kuskienė.

Šīs dienas tēmas: - Vai Olimpiāde tomēr nenotiks arī 2021. gadā? - Raimonds Vējonis sūdzas; - '''PSG'' pasludināti par Francijas čempioniem; - UEFA iesaka veikt 5 maiņas spēles laikā; - F1 varētu sākt sezonu Austrijā; - Daugaviņš noslēdz jaunu līgumu; - Jurgens Klops neatceras neko no svinībam; - Džordans atsakās no 100milj. par reklāmas pasākumu; - Kuri ir trīs nemīlētākie futbolisti pasaulē? - Top filma par Kobe Braienta pēdējo sezonu; - Seksīgā sadaļa; - #TautasNagla

Notikumus pasaulē komentē Vidzemes augstskolas lektors, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) doktorants Jānis Kapustāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, RSU doktorante Beāte Livdanska. Sazvanam Vītauta Dižā universitātes habilitēto humanitāro zinātņu doktoru, profesoru Alvidu Butkus. Ierakstā Tartu Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesors Vello Petais.   Pandēmija un totālās kontroles briesmas Dienvidkoreja tiek minēta kā valsts, kam izdevies sekmīgi apkarot koronavīrusa epidēmijas izplatību, tai skaitā efektīvi lietojot digitālās izsekošanas tehnoloģijas. Ziņas par saskarsmi ar inficēto tika izsūtītas visiem ar viņu kontaktējušajiem, tā ļaujot apzināties risku un savlaicīgi pārbaudīties. Datu apkopošanas ziņā Dienvidkorejas varas iestādes neieviesa neko principiāli jaunu, pamatā pielāgojot epidēmijas situācijai jau esošos instrumentus. Tā, piemēram, arī līdz šim valdības institūcijas apkopoja datus par visiem finanšu darījumiem, kontrolējot nodokļu nomaksu. Tāpat vispārpieņemta prakse ir centralizēta novērošanas kameru datu apstrāde. Tagad šie risinājumi tika izmantoti inficēto personu kontaktu vēstures izsekošanai. Sabiedrība pie šādas valsts „modrās acs” esot jau pieradusi, tāpēc lielum lielais vairums dienvidkorejiešu šo praksi cīņā ar pandēmiju vērtē pozitīvi. Kā norādīts britu domnīcas Tonija Blēra Globālo pārmaiņu institūta ziņojumā, kuru atreferē BBC, visām valdībām esot jāizšķiras starp trīs nevēlamām iespējām: veselības aizsardzības sistēmas pārslodzi, ekonomikas apturēšanu vai intensīvāku pilsoņu izsekošanu. Un, kā uzstāj ziņojuma autori, sabiedrībai vajadzētu pieņemt privātuma pārkāpumus, kas vēl pirms neilga laika liberālā demokrātijā būtu neiedomājami, lai nebūtu jāmaksā ar dzīvībām vai labklājību. Tomēr Rietumu demokrātijām izšķiršanās par šādu soli ir ļoti problemātiska, un pat pirmie izmēģinājumi un diskusijas par tēmu jau izraisījušas asus tiesību aizstāvju protestus. Visskaļākais skandāls uzliesmojis Izraēlā, kur marta vidū Benjamina Netanjahu pagaidu valdība pilnvaroja drošības dienestus izmantot mobilo tālruņu izsekošanas datus ar koronavīrusu inficēto kontaktu apzināšanai. Līdz šim šādas metodes lietotas terorisma apkarošanā, taču, kā pagājušās nedēļas nogalē lēma Izraēlas Augstākā tiesa, šāda izsekošana pret lojāliem pilsoņiem bez atsevišķas regulējošas likumdošanas nav pieļaujama un ir jāpārtrauc. Vairākās Eiropas valstīs tiek apsvērta iespēja izmantot inficētā kontaktpersonu apziņošanai mobilā tālruņa atrašanās vietas noteikšanas sistēmu, gan garantējot pilnīgu anonimitāti un brīvprātību. Tomēr Francijas un Vācijas valdības, kuru plānotā sistēma paredz  datu centralizētu glabāšanu, jau sadūrušās ar kategorisku „nē” no tehnoloģijas izstrādātāja – kompānijas "Apple" puses. "Apple" sadarbībā ar otru digitālo tehnoloģiju gigantu "Google" strādā pie aplikācijas, kas nodrošinātu pilnīgi decentralizētu apziņošanas sistēmu. Attiecīgais tīmekļa protokols jau ieviests Šveicē un Austrijā, un drīz to varētu pieņemt arī Igaunijā.   Kā ar veselību biedram Kimam? Ziemeļkoreja jeb, oficiālā nosaukumā, Korejas Tautas demokrātiskā republika ir praktiski vienīgā no bijušās sociālistiskās nometnes valstīm, kura palikusi nemainīga pēc padomju totalitārisma sabrukuma pagājušā gadsimta pēdējās desmitgadēs. Arī starp toreizējām totalitārajām sistēmām tā izcēlās ar īpašu noslēgtību, totālu kontroli un sabiedrības indoktrināciju, kā arī ar nemainīgu vadoņa Kima Irsena atrašanos valsts priekšgalā no 1948. līdz 1994. gadam. Pēc viņa aiziešanas mūžībā pirmā Kima vietā stājās viņa dēls Kims Čenirs, kuru tādā pat kārtā 2011. gadā nomainīja trešās paaudzes dinastijas turpinātājs Kims Čonins. Kima Irsena dzimšanas diena, 15. aprīlis, ir svarīgākie Ziemeļkorejas valsts svētki, tāpēc, kad svinīgajā pasākumā nebija klāt pašreizējais vadonis Kims Čonins, pasaules medijos strauji izplatījās versijas par viņa iespējamo slimību vai pat nāvi. Tūlīt sāka cirkulēt arī apsvērumi par iespējamo varas pārņēmēju – tā varot būt jaunākā no Kima Čenira atvasēm, 1988. gadā dzimusī Kima Jočena. Tomēr nekādas drošticamas informācijas no pandēmijas situācijā hermētiski noslēgtās valsts pagaidām nav. Oficiālā Ziemeļkorejas ziņu aģentūra svētdien izplatīja fotouzņēmumu, kurā Kims Čonins redzams it kā vadot valdošās Korejas Strādnieku partijas politbiroja sēdi. Savukārt kāds Dienvidkorejas medijs ziņojis, ka ziemeļnieku vadonim esot bijusi nepieciešama sirds operācija; šādu iespēju intensīvi pētot arī Savienoto Valstu izlūkdienesti. Dienvidkorejas prezidenta ārlietu padomnieks Mūns Čonins gan pirmdien paziņojis, ka viņa valdībai neesot informācijas par Kima veselības problēmām. Iespējams, ka vadoņa neierašanās svētku parādē skaidrojama ar bailēm saķert koronavīrusa infekciju.   4. maijs – ārpolitiskā dimensija Nule iznākušajā grāmatā „Latvijas diplomātijas gadsimts” Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete raksta: Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990. gada 4. maijā bija ļoti saviļņojoša. Kā plenārsēžu zālē, tā ārā pie Augstākās Padomes ēkas valdīja pilnīga eiforija. Prieka pārpilnībā likās, ka līdz ar mums priecājas visa pasaule un jau rīt mūsu draugi Eiropā un ASV teiks Maskavai – mēs gribam izlabot nodevību, kuru pieļāvām Jaltā, un jums vairs nav nekādu tiesību paturēt Latviju padomju gūstā. Drīz mēs, tāpat kā lietuvieši un igauņi, varējām pārliecināties, cik ļoti starptautisko tiesību principi atšķiras no starpvalstu attiecībās valdošās Realpolitik, kuru neviens nevēlējās mainīt un apdraudēt gadu gadiem piekoptās attiecības ar atomlielvalsti PSRS periodā, kad tās ārpolitikā un iekšpolitikā Mihails Gorbačovs bija iezīmējis cerīgas pārmaiņas. Kalnietes kundze, viena no pirmajām atjaunotā Latvijas ārlietu dienesta veidotājām, kodolīgi raksturo dilemmu, ar kuru tobrīd saskārās rietumu demokrātiju politiķi un diplomāti. No vienas puses, lielum lielais vairums Brīvās pasaules valstu nebija atzinušas Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā de jure. Teorētiski tas prasītu tūlītēju neatkarības atzīšanu situācijā, kad Baltijas nācijas bija apliecinājušas savu prasību pēc neatkarības atjaunošanas ne vien masu mītiņos un tautas kustību deklarācijās, bet tagad arī demokrātiski ievēlēta parlamenta balsojumā. No otras puses, pusgadsimtu pastāvējušajai politiskajai kārtībai bija milzu inerce. Vairums šo rietumvalstu pārstāvju bija auguši, skolojušies un guvuši pieredzi ar izjūtu par šīs kārtības stabilitāti, un citādas, lai cik arī teorētiski pareizas, realitātes atzīšana lika zināmā mērā lauzt arī savu uzskatu sistēmu. Un, protams, bija rūpes par Mihailu Gorbačovu – jaunā tipa padomju līderi, kurš solīja pievērst boļševistiskā totalitārisma zonu demokrātiskām vērtībām. Vēl vairāk nekā gadam bija jāpaiet nepieredzēti straujās un dramatiskās pārmaiņās, līdz Padomju Savienības sabrukums kļuva par nepārprotamu realitāti, un vēl krietni ilgākam laikam, līdz Latvija un pārējās divas Baltijas valstis ieņēma pienācīgo vietu Eiropas un pasaules politikas izkārtojumā.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

30. aprīļa vakarā LTV1 ēterā notiks Latvijas Literatūras gada balvas ieguvēju paziņošana. Par to, kāds bijis aizvadītais gads mūsu rakstītā vārda mākslā – arī ārpus balvai nominēto darbu ietvara – šonedēļ esam aicinājuši pārspriest lasītājus. Vērtē Edgars Lāms, Liepājas Universitātes humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes profesors, Kurzemes humanitārā institūta vadošais pētnieks, Igeta Gredzena, bibliotekāre, Pārventas bibliotēkas vadītāja, un Mārtiņš Laizāns, Latvijas Universitātes pētnieks, viespētnieks Ludviga Bolcmaņa institūtā Insbrukā, Austrijā,

"Tērējam Gudri" ir Swedbank podkāsts. Tajā apskatām svarīgas tēmas, kas ikvienam palīdzēs tērēt gudrāk, pelnīt labāk un maziem solīšiem doties uz ilgtspējīgu nākotni. No finansiālās labklājības perspektīvas skatoties, ienākumu puse ir tikpat nozīmīga kā izdevumi. Naudas pelnīšana vairumā gadījumu ir maratons, nevis sprints. Tas prasa būt labā naudas pelnīšanas formā ilgus mūža gadus.Labu darba formu raksturo vairāki aspekti, bet šī saruna ir par produktivitāti darba stundās un iespēju veltīt pilnvērtīgu laiku privātai dzīvei un bateriju uzlādēšanai jaunam darba cēlienam.2019. gada Eirobarometrs pievērsās darba un privātās dzīves līdzsvara pētīšanai. Vidēji Eiropā 79% strādājošo ir apmierināti ar darba un privātās dzīves līdzsvaru. Igaunijā šis rādītājs ir 81%, Lietuvā 80%, bet apmierinātākie ar darbu un privātās dzīves līdzsvaru dzīvo Austrijā, Dānijā, Somijā, kur apmierinātības radītājs ir pat ap 90%.Latvijā līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi apmierinoši vērtē 73% strādājošo. 15% norādījuši, ka ir ļoti apmierināti, 58% ir drīzāk apmierināti. Tas ir sestais zemākais rādījums Eiropā, tāpēc vērts parunāt par realitāti ar ko saskaras ¼ daļa strādājošo Latvijā.Cik daudz atkarīgs no paša un ko prasīt no darba devēja?Sarunā piedalās:Ilze Medne – koučs un HR podcast vadītājaOlga Dzene – Līderības attīstības eksperte, konsultante, trenere un koučs ar 20 gadu pieredzi personāla un organizāciju vadības jomā.Dainis Grūbe – Dailes teātra aktieris, “Kadagi dog” līdzīpašnieks.

Šoreiz raidījumā aicinām domās pārcelties uz Šēnbrunnas pili - senās Hābsburgu dzimtas vasaras residenci Vīnē, Austrijā.  Tā ir viena no svarīgākajām arhitektūras, kultūras un vēsturiskajām celtnēm valstī un vilina ikvienu tūristu. 2018.gadā  apmeklētāju skaits pirmo reizi pārsniedza 5 miljonus.  Ikviens vēlas redzēt, un uzzināt ko vairāk par imperatoru dzīves vietu un veidu, tāpēc austrieši iecerējuši veikt pārmaiņas, kas palīdzētu miljoniem apmeklētāju ceļojumu īstenot pēc iespējas tuvāk iecerētajam. Un viens no veidiem ir pielietot informatīvā dizaina rīkus. Bet vēl 1762. gada 13. oktobrī noteikti katrs viesis tika sagaidīts un pavadīts. Tad Šēnbrunnas pilī Volfgangs Amadejs Mocarts tikai sešu gadu vecumā uzstājās imperatora ģimenes un Marijas Terēzes priekšā. Nostāsti vēsta, ka pēc koncerta Mocarts saņēmis skūpstu no imperatores, bet pats viņš esot solījis precēt imperatores meitu Mariju Antuaneti. Tas nenotika, bet mūzika ir dzīva. Martins Fesleitners (Martin Fößleitner), informācijas dizainers no Vīnes, uzņēmuma Hi-pe dibinātājs, jau gadu strādā pie projekta, kā cilvēkiem labāk iepazīt pils apkārti un kā virzīt apmeklātāju plūsmu, kas kļūst lielāka.  Martins viesojas Latvijā, lai strādātu ar studentiem, un piekrita arī sarunai. Kad jūs ierodaties Šēnbrunnas pilī kā apmeklētājs, tūrists, nevis kā dizainers. Kāds ir pirmais iespaids? Pirmkārt, ikvienam, kurš ir ceļojumā, noteicošais ir laiks, cik daudz var pagūt atvēlētajā laikā redzēt. Cilvēki vēlas redzēt visu, lai redzētu gaidīto. Otrkārt, cilvēki meklē suvenīrus, un jābūt arī laikam nelielai atpūtai un redzētā izvērtēšanai. Un, protams, atvēlētajā laikā ir jāspēj apjaust kur un kādas biļetes jāiegādājas, kur ir labierīcības, un parasti cilvēki nezina cik daudz laika tas kopumā aizņems. Šenbrunnas pilī nonāk ļoti dažādi apmeklētāji, - vietējie, ārvalstu iedzīvotāji. Un viņi ir ieradušies gluži kā misijā, ieraudzīt to, kas bijis plānots. Šēnbrunas pils protams iemieso vienu no maģiskajiem Vīnes stāstiem – par Austriju, imperatoriem, Sisi, un kur vēl to redzēt un uzzināt, ja ne Šēnbrunas pilī. Tur ir ļoti daudz dažādu slāņu, līmeņu kuri ir un par kuriem jādomā. Vēl Tur atrodas arī zooloģiskais dārzs. Visticamāk,  cilvēki nezina, ka aiz pils ir arī militrārai nozarei piederoša teritorija un arī viena no lielākajām pilsētas komposta novietnēm. Un tad protams, ir vēl daļa, kura saistīta ar uzņēmējdarbību.  Pirmais iespaids ir par vietas mērogu, tas ir iespaidīgs. Otrkārt, cilvēkam nav nojausmas par plašo dārzu, jo to aizsedz pils.  Jūs esat pils ieskauts un tā ir tūlītēja norobežošanās sajūta no jebkā cita pilsētā. Tā dod šo impērijas, monarhijas sajūtu. Un tas, protams, ir apzināts koncepts būvējot iespaidīgo pili. Vietas apskate iespējama vairākos līmeņos. Tie ir dažādi veidi kā jūs varat uztvert šo stāstu. Pirmais protams, ir ēkas arhitektūra un pils un imperatoru stāsts, kurš tika uztverts kā ļoti romantisks laiks. Otrkārt, tas ir dārzs. Taču sākotnēji jūs to neredzat, jo pils novietojums teritorijā to padara par it kā pils apslēpto daļu. Lai iekļūtu dārzā, jums ir jāpaiet garām pilij, nevis jāiziet tai cauri. Un pils pagalmā jūs atklājat šo skaisto barokālo dārzu.    Dārzs aptver plašu teritoriju un tās otrā pusē, uzkāpjot kalnā, ir Gloriet  kolonāde. No turienes paveras skaists skats uz visu apkārtni. Nākamais līmenis ir zooloģiskais dārzs. Tā arī ir vērtība. Imperatori kādreiz vēlējušies  citiem parādīt, kādi eksotiski dzīvnieki mīt citur pasaulē. Vēl nākamais līmenis ir mežs, kurā dzīvo arī savvaļas lapsas, šī ir vieta arī dažādiem mūzikas koncertiem, konferencēm un dzīvesvieta pils apsaimniekotājiem. Vietējiem iedzīvotājiem tā nav slēgta vieta – tur var doties rīta skrējienā, ieturēt maltīti restorānos un izmantot publisko peldbaseinu. Tas nav muzejs. Jūs aicināja veidot jaunu navigācijas un informācijas dizainu pils apkārtnei. Kāpēc un ko ir nepieciešams mainīt? Katrai publiskai vietai ir izstrādāta sistēma, kā apmeklētāji tajā atrod viņiem nepieciešamo. To mēs saucam par navigācijas sistēmu. Tās ir zīmes, norādes, kuras mūs vada. Šēnbrunnas pils un tās apkārtnei vienlaikus var piekļūt liels skaits cilvēku. Tās teritorijā 30 dažādas kompānijas nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Šādā situācijā nebija skaidra to darbošanās sistēma. Katra mazā kafejnīca teica: “Atļaujiet man novietot savu plakātu un izkārtni šeit, mums vajadzīgas zīmēs, jo cilvēki nevar mani pietiekoši ātri atrast,” vai “lūdzu uzlieciet manu plakātu šeit un tai jābūt lielākai, varbūt par vēl lielākai.“ Tā bija sacensība par uzmanību. Protams, ka šie uzņēmēji maksā lielu īri zemes īpašniekiem un viņiem ir jāpelna, taču galu galā tas bija par daudz. Tāpat arī dažādi aicinājumi par koncertu rītvakar, vai tirdziņu šovakar. To visu vairs nebija iespējams saistīt ar pili un tās apmeklējumu.

Šomēness sākies Pasaules kausa sezona biatlonā. Raidījumā "Piespēle", ziemas sezonu gaidot, uzrunājam Latvijas labāko distanču slēpotāju Patrīciju Eiduku un vadošo biatlonisti Baibu Bendiku. Piespēles viesis arī  pludmales volejbolists Mihails Samoilovs. Viņš kopā ar  pretinieku tīkla otrā pusē Rinaldu Aišpuru apvienoja spēkus un  Rīgā sarīkoja pirmo  "tekvolī" turnīru Baltijā. Kas ir "tekvolī" un kāpēc jaunākais no brāļiem Samoiloviem tam paredz jau drīzumā iekļauties olimpiskajās spēlēs, klausieties raidījumā ! 19 gadus vecā distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka nāk no Kokneses novada Vecbebriem, no kuplas slēpotāju ģimenes. Viņai ir 6 brāļi.Tēvs Ingus Eiduks devis nozīmīgu artavu bērnu karjeras attīstībā, ieguldot gan savus, gan draugu un sponsoru sarūpētos līdzekļus. Vecākais brālis Valts Eiduks piedalījās distaču slēpošanas sacensībās 2006. gada Turīnas olimpiskajās spēlēs, Pērn  pasaules čempionātā junioriem Patrīcija izcīnīja 10. vietu sprintā, kas ir līdz šim labākais Latvijas slēpotāju sasniegums šāda līmeņa sacensībās. Arī izcīnītā 44. vieta 10 km brīvā stila distancē ir līdz šim augstākais sasniegums olimpiskajās spēlēs starp Latvijas distanču slēpotājiem kopš neatkarības atjaunošanas. Patrīcija  pērn sacentās Igaunijā bāzētās “Team Haanja” vienības sastāvā, kuru gan aizvadītās sezonas izskaņā piemeklēja dopinga skandāls, tāpēc komanda izjukusi.  Igaunijas sportistus un komandas treneri Mati Alaveru aizturēja pasaules čempionāta laikā Austrijā. Dopinga lietas ietvaros tika aizturēti pieci distanču slēpotāji, tostarp divi igauņi – Andreass Vērpalu un Karels Tammjervs, kuri atzinās asins pārliešanā. Gan par vērtīgo pieredzi Igaunijā, gan par jauno Polijas komandu, gan arī sapņiem par medicīnu nākotnē saruna ar Patrīciju Eiduku. Mēnesi pirms gaidāmās sezonas, tika sasaukta Latvijas  biatlona federācijas ārkārtas konference.Caur  "Wacap" telefoniski  sazinājos ar Baibu Bendiku un viņas treneri Ilmāru Brici, kuri uz dažām dienām bija ieradušies Latvijā, lai atkal turpinātu treniņus ārzemēs. Publiski izskanējis  izmisuma kliedziens, ka vadošie biatlonisti varētu apsvērt iespēju nākotnē pārstāvēt citu valsti, ja līdzekļi netiks rasti un valsts neatbalstīs sporta veidu. Iemesls - krass finanšu līdzekļu samazinājumus pēc nedraudzīgās  nodokļu politikas, Ārkārtas konferencē klātienē žurnālistiem nebija atļauts piedalīties, bet pēc tam uz sarunu aicināju gan federācijas prezidenti  Baibu Broku, gan viceprezidentu Gundaru Upenieku, gan arī izlases galveno treneri Māri Čakaru. Broka nav piesavinājusies biatlona federācijas līdzekļus vai no sponsoru piesaistes guvusi kā labumu, - tā bijusi galvenā atziņa pēc neatkarīga revīzijas komisijas ziņojuma. To viņa pati atstāstīja gan TV, gan radio žurnālistiem un izteica cerību, ka IZM atbalstīs biatlonu, lai izdotos kaut kā kompensēt sponsoru trūkumu, nodokļu reformas sakarā.Jau iepriekš izskanējušas baumas, ka biatlonisti varētu apsvērt iespēju nākotnē pārstāvēt citu valsti, ja valsts sporta politika pret sporta veidu nemainīsies. Šovasar Baibas Bendikas treneris Ilmārs Bricis ko līdzīgu izteicis arī publiski , tādēļ vispirms telefonsaruna ar pašu sportisti un tad viņas treneri. Bricis četrus gadus bijis galvenā trenera amatā Igaunijā, tad piecus gadus Gulbenes novada Bērnu un jaunatnes sporta skolas direktors. Māri Čakaru maijā apstiprināja par Latvijas biatlona izlases galveno gtreneri. Joprojām vairāk viņu pazīstam  kā Madaras Līdumas treneri. Pēc Čakara treniņu plāniem kārtīgi strādājot, Turīnas olimpiādē Līduma sasniedza augstāko – 10. – vietu Latvijas sieviešu biatlonam olimpiskajās spēlēs . Par  atstāto materiālu izlasē . Pēc bijušā trenera Vitālija Urbanoviča aiziešanas, izlases kandidāti  treniņos kopīgi strādā, bet vadošie biatlonisti Andrejs Rastorgujevs un Baiba Bendika turpina darbu ar saviem treneriem, jo abi sportisti regulāri startē augsta līmeņa sacensībās. Māris Čakars pēc ārkārtas konferences saglabāja to pašu optimismu kā stājoties amatā . Sešas olimpisko ziemas sporta veidu federācijas nonākušas neapskaužamā finansiālajā situācijā, kura var radīt neatgriezeniskas sekas ne tikai šodien, bet arī daudz tālākā nākotnē. Biatlona federācijas līdzekļu iztrūkums ir teju 100 tūkstoši eiro. ''Salīdzinājumā ar 2017. gadu, šī situācija ir desmitreiz sliktāka. Ziemas sporta veidu federācijas  4. oktobrī nosūtīja oficiālu vēstuli izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai, lai pievērstu  uzmanību uz kritisko situāciju, kas radusies pirms ziemas sacensību sezonas uzsākšanas. Vai palīgā sauciens valdības gaiteņos un kabinetos tiks  sadzirdēts? Biatlona federācijas viceprezidents Gundars Upenieks raidījumam "Piespēle" izteica cerību, ka TIKS. Skan raidījums "Piespēle", un noslēgumā vārds kolēģim Mārtiņam Kļaveniekam.Saruna ar pludmales volejbolististu Mihailu Samoilovu. Viņš kopā ar  pretinieku tīkla otrā pusē Rinaldu Aišpuru apvienoja spēkus un nule kā  Rīgā sarīkoja pirmo  "tekvolī" turnīru Baltijā. Kas ir tekvolī un kāpēc jaunākais no brāļiem Samoiloviem tam paredz jau drīzumā iekļauties olimpiskajās spēlēs par to Piespēles izskaņā.

Ką reikėtų daryti, kad po psichologinių traumų žmogus atsigautų kaip įmanoma greičiau?Tyrimas apie lietuvių aukojimo ypatumus.Šiandien – Socialinių darbuotojų diena. Svarbiausių savaitės įvykių apžvalga.Žvilgsnis į Austriją, kur savaitgalį vyks parlamento pirmalaikiai rinkimai. Kaip prasmingai praleisti atostogas? Turizmas Lietuvoje.Jubiliejinė „Tyrėjų naktis“ kviečia į atraktyvius renginius.Socialinis verslas „Kavos galia“.Kokios naudos buvimas gamtoje turi besiformuojančioms jaunuolių asmenybėms?Taip pat laidoje – orai, spaudos ir sporto apžvalga. Kaip rytą pradeda kelionių organizatorė Indrė Trakimaitė-Šeškuvienė? Ką skaito švietimo ekspertė Vilija Targamadzė? Apžvalgininkės Ramunės Sotvarės-Šemetienės komentaras.Ved. Darius Matas.

Iespējams, nepaies pat 10 gadi un Eiropas Savienībā jebkāda veida pesticīdi būs aizliegti. Izklausās neticami, bet lēni un ļoti nelabprāt uz to virzāmies. Vai Eiropā pesticīdu lietošana samazinās, vai nākotnē vispār būtu iespējams iztikt bez pesticīdiem? Kādas ir alternatīvas un kā Latvija šajā jomā izskatās uz Eiropas fona, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas lauku konsultācijas centra Augkopības nodaļas projektu vadītāja Lāsma Ozola, vides zinātņu doktore Jana Simanovska un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieks atvērtās saimniecības “Zadiņi” pārstāvis Elgars Felcis. Ierakstā uzklausām Ulrihu Feitu (Ulrich Veith), Malsas pašvaldības birģermeistaru. Tā ir pilsēta Itālijā, kura aizliegusi savā pilsētā izmantot pesticīdus. Latvijā pesticīdus lietojam mazāk nekā citur Eiropā, taču Latvija ir apsteigusi šajā ziņā Igauniju un Lietuvu. “Iemesli, kāpēc cilvēki lieto pesticīdus, ir atšķirīgi, viens iemesls – jāierobežo kaitēkļi, bet, vai izmantos arī citas metodes, tas atkarīgs arī no kopējās valsts politikas,” uzskata Jana Simanovska. “Ja paliekam arvien specializētāki un tikai skatāmies uz efektivitātes paaugstināšanu, tikai to vien darīsim, kā lietosim pesticīdus, ja skatīsimies uz daudznozaru saimniecībām, tad ir mazākas iespējas zemniekam kaut ko zaudēt,” vērtē Lāsma Ozola. “Ļoti maz gan Eiropā, gan Latvijā domājam par augsnes auglību. Augsnes ir noplicinātas, ja to necels ar bioloģiskām un agroekoloģiskajām metodēm, nenovēršami virzīsimies uz minerālmēslu un pesticīdu lietošanu, jo citādi nevarēs,” turpina Lāsma Ozola. Domājot par to, kā pabarot cilvēkus un tajā pašā laikā mazināt pesticīdu lietojumu pārtikas saražošanai, Jana Simanovska atzīst, ka nevajag atteikties no gaļas visiem, sākums samazinājumam būtu neēst gaļu katru dienu. Lāsma Ozola uzskat, ka ar gudru ganīšanu Latvijas pļavās var audzēt liellopus, bet liellopu gaļu cilvēki maz patērē. Runājot par cūkgaļas patēriņu, Jana Simanovska skaidro, ka, piemēram, Austrijā skolas to gandrīz vairs neiepērk, visvairāk cūkgaļas aiziet uz veco ļaužu pansionātiem. “Cilvēkiem laukos dzīvot kļūst neveselīgāk, jo tur dabū ne tikai piesārņojumu caur pārtiku, bet arī caur ūdeņiem. Cilvēkiem ir jākļūst aktīvākiem,” vērtē Lāsma Ozola. Konvencionālās lauksaimniecības pārstāvji bieži arī skatās uz bioloģiskām metodēm, ja vien tas nav saistīts ar pārāk lielām izmaksām. Lielajiem ražotājiem ir vieglāk mainīties, grūtāk - mazākiem. Lēnām notiek maiņa, arī Zemkopības ministrija redz, ka bioloģiskajam produktam ir neierobežota iespējas tirgū Eiropā, bet konvencionālajiem produktiem ir grūti ieiet tirgū.  

Lietuvos pasieniečiai šią savaitę nepraleido į šalį iš Baltarusijos bandytos įvežti raketų paleidimo sistemos.Paskutinę rinkimų agitacijos dieną – penktadineio vakarą kandidatų į prezidentus Ingridos Šimonytės ir Gitano Nausėdos televizijos debatai vyks S. Daukanto aikštėje Vilniuje.Koks bus Didžiosios Britanijos premjerės Theresos May sprendimas?Kaip karštis veikia telefonus, plančetes ir kitą išmaniąją įrangą?Kaimynų dieną – socialinė iniciatyva „Važiuoji vienas? Pavežk kaimyną!“.Kviečiamos nevyriausybinės ir bendruomeninės organizacijos teikti idėjas savo miestui, rajonui, bendruomenei ir dalyvauti konkurse „Aktyvios bendruomenės regionuose“.SMART-ID pradeda informacinę kelionę.„Naujienų žemėlapyje“ – žvilgsnis į Austriją.Kėdainiuose ir Nesvyžiuje bus atliekami Radvilų palaikų tyrimai. Taip pat laidoje – orai, spaudos ir sporto apžvalga. Verslo naujienos. R. Sotvarės-Šemetienės komentaras. Kultūros renginiai. Ved. Rūta Kupetytė.

Diasporas organizācijas Eiropā, kas apvienojušās Eiropas Latviešu apvienībā (ELA),  piesaka sevi kā pietiekami ietekmīgu spēku, ar kuru jārēķinās gan Pasaules Latviešu apvienībai, gan Latvijas valdībai. Kā sevi pozicionē jaunā Eiropas Latviešu apvienības vadība, kādas intereses ELA pārstāv un kādi ir tās galvenie darbības virzieni? Skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Raidījuma viesi: Elīna Pinto, Eiropas Latviešu Apvienības priekšsēde (Latviešu kopība Vācijā), Agnis Sauka, Eiropas Latviešu apvienības priekšsēža vietnieks (Beļģija) un Lelde Vikmane, prezidija locekle, Eiropas Latviešu apvienības kultūras padomniece (Latviešu apvienība Francijā). Sazināmies ar Latviešu biedrības Austrijā prezidentu Uldi Kalniņu un Latviešu biedrības Turcijā vadītāju Skaidrīti Dzeni.

Raidījumā Globālais latvietis. 21 gadsimts turpinām sarunu par remigrāciju, uzklausām reālus pieredzes stāstus, jo studijā ir divi viesi, kuri ir atgriezušies dzimtenē, atbildām uz jautājumiem, kuri neatbildēti tiem, kuri tuvākajā laikā plāno braukt mājup, un centīsimies sniegt norādes, kur meklējama “pirmā” palīdzība, ja tā to var saukt, remigrantiem. Un vēl – ieskicējam mītus un realitāti par to, kāds tad ir reemigrants. Raidījuma viesi: Rudīte Dreimane, kura ir salīdzinoši nesen atgriezusies Latvijā no Spānijas un šobrīd strādā degvielas uzpildes stacijā, vēl studijā ir vides inženieris Jānis Geduševs, kurš strādājis vairākās Eiropas valstīs un kopumā ārpus Latvijas pavadījis septiņus gadus; kā arī divas ekspertes, kuras varēs sniegt atbildes un jau pieminētās norādes, kur meklēt atbalstu tiem, kas atgriežas vai vēl tikai plāno to darīt: EURES tīkla Latvijā jeb Eiropas darba mobilitātes portāla pārstāve Līga Baufale un reģionālā remigrācijas koordinatore no Vidzemes Ija Groza. Sazināmies ar ALTUM valdes priekšsēdētāju Reini Bērziņu. Viņš iepazīstina ar ALTUM sadarbībā ar biedrību “Ar pasaules pieredzi Latvijā” un “YourMove” veiktās aptaujas rezultātiem. Aptaujā, kas veikta 2018. gada nogalē, skaidrots, kāds ir aizbraukušo priekšstats par Latviju. Sazināmies arī ar Gunitu, kura šobrīd ar ģimeni otro gadu dzīvo Austrijā un turp devušies, jo gribējuši bērniem parādīt Eiropu. Tagad ģimene plāno atgriezties.  

Seimas linkęs pritarti Nacionalinio saugumo ir gynybos komiteto išvadoms apie verslo grupių poveikį politikams.Vyriausybės siūlomomis mokesčių reformomis siekiama didinti mažas ir vidutines pajamas gaunančių žmonių atlyginimus.„Swedbank“ keičia pinigų išmokėjimo tvarką. V.Putinas vyksta į Austriją.Mokslo, inovacijų ir technologijų agentūros (MITA) konferencija. Sporto universitetas prieš jungimąsi su LSMU.Sportas.

Seimas linkęs pritarti Nacionalinio saugumo ir gynybos komiteto išvadoms apie verslo grupių poveikį politikams.Vyriausybės siūlomomis mokesčių reformomis siekiama didinti mažas ir vidutines pajamas gaunančių žmonių atlyginimus.„Swedbank“ keičia pinigų išmokėjimo tvarką. V.Putinas vyksta į Austriją.Mokslo, inovacijų ir technologijų agentūros (MITA) konferencija. Sporto universitetas prieš jungimąsi su LSMU.Sportas.

Muzikinė sankryža. Kelionė po Austriją su Johano Štrauso polkomis.

Muzikinė sankryža. Kelionė po Austriją su Johano Štrauso polkomis.

Rubrikoje „Garso failai“ domėsimės, kodėl kartais atrodo, jog orkestrai griežia ne kartu su dirigento mostu – garso ir mosto santykį padės suprasti Klagenfurto operos teatro dirigentė Giedrė Šlekytė, kuriai skambinsime tiesiai į Austriją. Vėliau rubrikoje „Rūgštynės“ džiazo saksofonininkas Liutauras Janušaitis pasakos pirmąsias savo patirtis scenoje. Studijoje sulauksime vargonininko ir klavesinisto Vilimo Norkūno, kuris papasakos apie pasibaigusį muzikos ciklą „Vox Organi Cathedralis“.

Rubrikoje „Garso failai“ domėsimės, kodėl kartais atrodo, jog orkestrai griežia ne kartu su dirigento mostu – garso ir mosto santykį padės suprasti Klagenfurto operos teatro dirigentė Giedrė Šlekytė, kuriai skambinsime tiesiai į Austriją. Vėliau rubrikoje „Rūgštynės“ džiazo saksofonininkas Liutauras Janušaitis pasakos pirmąsias savo patirtis scenoje. Studijoje sulauksime vargonininko ir klavesinisto Vilimo Norkūno, kuris papasakos apie pasibaigusį muzikos ciklą „Vox Organi Cathedralis“.

Šī gada pirmajā raidījumā Septiņas dienas Eiropā vispirms atskatīsimies uz nu jau aizgājušo 2016. gadu. "Pasaule mainās un vairs nebūs tāda, kādu mēs to pazinām līdz šim," skandināja analītiķi, kamēr mēs saķērām galvas par „neiespējamo” iznākumu “Brexit” referendumā un pārsteidzoši aso ASV prezidenta vēlēšanu negaidīto rezultātu. Ar nožēlu vērojām, reiz teju vai Eiropas Savienības dalībvalsts Turcijas ieslīgšanu aizvien dziļākā autoritārismā, kamēr senas reliģiskās domstarpības turpināja barot asinsizliešanu Tuvajos Austrumos. Rietumos bailes un neziņa baroja dažu sabiedrības slāņu neapmierinātību, bet arī paši baidījāmies un bažījāmies par populistu un antieiropeisko partiju panākumiem un pozīciju nostiprināšanu Polijā, Ungārijā, Nīderlandē, Francijā, Itālijā, Austrijā, Vācijā un citur. Daudzi šo gadu jau kopš vasaras dēvē par visu laiku sliktāko gadu - kāpēc tā un cik liela ietekme šādu uzskatu veidošanā ir medijiem un sociālajiem tīkliem, skaidrosim raidījuma sākumā. Studijā kopā ar viesiem gan atskatāmies uz pagājušā gada lielākajiem politiskajiem satricinājumiem un izaicinājumiem, gan arī meklējam atbildes uz jautājumu, kas mūs sagaida nākamajā gadā. Vai populisma vilnis jau sasniedzis augstāko punktu: kas gaidāms vēlēšanās Vācijā, Nīderlandē un Francijā, vai gaidāmas pārmaiņas konfliktu kartē? Par to visu spriedīsim kopā ar studijas viesiem: žurnāla „ir” žurnālistu un komentētāju Paulu Raudsepu, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku Kārli Bukovski un Eiropas kustības Latvijā prezidentu Andri Gobiņu.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies 4. decembrī Itālijā aizvadītajam referendumam par grozījumiem konstitūcijā un šogad jau trešajām prezidenta vēlēšanām Austrijā. Skaidrojam, par ko vēlētāji balsojuši un ko vēlētāju izvēle ietekmēs Eiropas un lokālā līmenī. Studijā vērtēsim vēlēšanu un referenduma rezultātus kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku Kārli Bukovski un Latvijas Universitātes asociēto profesoru, politologu Ojāru Skudru. Vēl raidījumā dzirdēsiet žurnālista Anda Sedlenieka komentāru par Asada panākumiem Alepo.  

„Muzikiniame pastiše“ – apie Lietuvą ir Austriją su prof. Petru Kunca. Antrąją laidos valandą skirsime armėnų kultūros skambesiui.

Šonedēļ raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par Milānā tikko notikušo nodarbinātības samitu, kur pulcējās Eiropas Savienības līderi, lai meklētu ceļus, kā radīt darbavietas 25 miljoniem Eiropas bezdarbnieku. Kas īsti Milānas samitā tika spriests un kādus soļus Eiropas valstis plāno spert, lai panāktu nesamērīgi lielo jauniešu bezdarba mazināšanu? Viesis studijā: Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Inese Kalvāne. Atskatā par aizgājušo nedēļu - prognozes par Ebolas vīrusa saslimušo skaita strauju pieaugumu līdz gada beigām, arī analītisks skats, vai jaunā Eiropas Komisijas veidošana jau ir finiša taisnē?  Jauniešu bezdarbs Eiropas Savienībā Bezdarbs ir problēma, ar kuru cīnās katra valsts. Pat iedomāti ideālajā komunisma sabiedrībā nekad nav tā, ka bezdarba nav nemaz. Eiropas Savienībā bezdarba rādītāji tiek uzskatīti kā diezgan augsti. Pēdējie dati liecina, ka bez darba ir 10,8% darbaspējīgo eiropiešu. Taču lielākās bažas sagādā tieši jauniešu nodarbinātības grūtības. Viņiem visvairāk pietrūkst pieredzes, tāpēc nereti gadās, ka uzreiz pēc mācību iestādes pabeigšanas, potenciālais darbinieks profesionāli nekā nedara. Vēl viena problēma, kas parādījās ekonomiskās krīzes laikā, jauniešus sāka izmantot kā lēto darba spēku. Viņiem maksāja ļoti niecīgas algas, domājot, ka strupceļa dēļ, darbinieki veiks pilnu darba apjomu par ierobežotiem resursiem. Vissmagāk krīze un jauniešu bezdarbs vērojama ES dienvidos - Grieķijā, Spānijā un Itālijā. “Mana meita tagad dzīvo Londonā. Paaudzei no 20 līdz 30 gadiem tur ir visas iespējas. Viņa saka, ka dzīve ir lieliska,” atzīst kāda grieķu sieviete Bet kāda jauniete grieķu žurnālistam Atēnās atzinusi ka aizbraukšanas ideja rada divējādas sajūtas. Jo vairāk cilvēku aizbrauks, jo mazākas iespējas, ka kaut kas uzlabosies. Latvija Jaunatnes padomes prezidente Karīna Vītiņa uzskata, ka šobrīd vienīgais, kas izstrādāts, lai cīnītos ar jauniešu bezdarba problēmām, ir jauniešu garantiju shēma. Bet galvenais, par ko vajadzētu runāt katras valsts nacionālajā līmenī, ir, kā ieinteresēt jauniešus būt aktīviem. Pirms darba, kurā prasīt lielu algu, jaunieši var uzkrāt pieredzi dažādās nevalstiskajās organizācijās vai specifisku mērķu domubiedru grupās. “Nodarbinātībā lielākā jauniešu politikas iniciatīva ir tikai jauniešu garantijas, kuras šobrīd kārto ministriju līmenī, lai saprastu kā tās ieviest. Bet, manuprāt, būtiskākais aspekts, uz ko jāskatās tomēr ir nacionālais līmenis katrā valstī. Bezdarba rādītāji, īpaši jauniešu jomā, nevienā valstī nav iepriecinoši. Bet skaitļi paši par sevi jau nav svarīgi. Svarīgas ir iespējas pirms jaunietis vēl ir kļuvis par bezdarbnieku. Būtiski uzsvērt, ka jaunietim ir ļoti daudz dažādu iespēju jauniešu organizācijās vai caur Valsts izglītības attīstības aģentūru iegūt pieredzi, spējas, prasmes, kas viņam būs nepieciešamas brīdī, kad jādodas darba tirgū,” vērtē Karīna Vītiņa. Spēja pārkvalificēties vai “ekonomiskā trimda” ir sāpīga lieta lielā daļā ES valstu. Skaidrs, ka ekonomiskās krīzes ietekmē, Eiropā ar nodarbinātību ir grūtības ne tikai jauniešiem, bet arī pieaugušajiem. Tāpēc noteiktu popularitāti iegūst tādi priekšlikumi, kā vienotas minimālās algas, kopēja sociālā garantiju sistēma un, kas zina, varbūt arī līdzvērtīgas pensijas. Itālijas pārstāve Elena Džentile pat aicina savas valsts premjerministru, aktīvā iesaistīties kopēju sociālo garantiju sistēmas veidošanā. Un Itālija šobrīd ir prezidējošā valsts ES. Protams, lai saņemtu Eiropas līmeņa pensijas, jāmaksā tāda paša līmeņa nodokļi. Jebkurā gadījumā dienvidu valstīs šādiem argumentiem ir lielāks klausītāju loks. Dienvidu valstīs labpatīk sacīt, ka tieši “taupības valstu” iniciatīvas novedušas pie sliktajiem rādītājiem. Mārtiņš Zemītis no Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā to viennozīmīgi neapstiprina, nav tādu datu, ka “taupības valstīs” būtu lielākas bezdarba grūtības. Viņš norāda, ka Nīderlandē, Vācijā un Austrijā – valstīs, kas nostājušās taupības pusē, situācija ar bezdarbu, tostarp jauniešu, ir relatīvi labāka. Cik liela ir iespēja, ka jau tuvākajā laikā piedzīvosim kādas visai Eiropai saistošas izmaiņas nodarbinātības politikā? Marta Rībele no Eiropas Parlamenta pārstāvniecības uzskata, ka tas jau ir jaunās EK un jaunā parlamenta darba kārtības jautājums. “Potenciālo komisāru uzklausīšanas laikā jau izskanēja dažādas idejas par vienotām sociālām garantijām. Kādā mērā tas virzīsies tālāk, tas ir jautājums. Protams, jāņem vērā, ka viena lieta ir izpētīt faktoloģisko daļu, to, ko dara EK, un tad iestājas divas intereses. Viena no tām ir, ko pilsoņi vēlas, un parlaments pārstāv pilsoņu intereses, bet otra - ko vēlas dalībvalstis,” komentē Marta Rībele. Skaidrs, ka kaut kāds bezdarba apjoms saglabāsies pie jebkāda scenārija. Ir līdz apnikumam atrunātas strukturālās reformas, inovāciju trūkums un tamlīdzīgas lietas. Galvenais, ko atcerēties jauniešu bezdarba jomā, pazaudējot paaudzi, kura šobrīd ir gatava aktīvi ieiet darba tirgū, palielināsim visas Eiropas risks zaudēt cīņā ar citiem reģioniem. Tas nenozīmē tikai jauniešu anarhiju dienvidos, bet arī lielāku imigrācijas risku ES un augstāku iespējamību, ka vietējā mēroga uzņēmumi plānos savu biznesu citās pasaules valstīs. Pētera Grestes lieta Pašlaik Pēterim Grestem Ēģiptes tiesā ir cerības uz kasācijas tiesas lēmumu. Dokumenti ir iesniegti. Diemžēl Pētera tēvs Juris Greste nav optimistiski noskaņots par sagaidāmo. "Vispirms jāsaka – nekādu speciālu ziņu mums nav. Tas stāvoklis, kāds bija pāris mēnešus atpakaļ, turpinās. Mūsu patreizējās lielākās rūpes ir par to, ka mums ir apliecinājums jeb kvīts, ka tie apelācijas dokumenti ir iesniegti. Vairāk nekas nav zināms. Vārdu sakot, tai lietai nav nekāds numurs piešķirts, lai mēs varētu sekot tam, kur iesniegums pašreiz ir. Un jāsaka – tas mūs kreņķē. Bet citādi – nekādu jaunumu nav. Mums ir prieks teikt, ka Pēteris ļoti labi turas. Viņš turas ļoti drosmīgi, bet saprotiet, ka vīri, kas ir cieti koki, dažreiz sāk drupt, ja pārāk ilgi ir jādzīvo nenoteiktībā. It sevišķi, ja ir pārliecība, ka tu esi simtprocentīgi nevainīgs. Un tā lieta dienu no dienas nemainās. Iesniegums lietas pārskatei ir sprostā, ka nekas nekust. Tā ir vienkārši minēšana, jo nekāda faktiska informācija mums par to nav. Tā ir vienkārši cerība," skaidro sirmais vīrs.

Leonardas Andriekus gimė Barstyčiuose, Žemaitijoje 1914-tų metų liepos 15 dieną. Jis pasirinko vienuolišką kelią ir 1933-iais metais įstojo į Pranciškonų ordiną. O 1937-aisiais jau išvažiavo į Austriją, kur studijavo ir vėliau buvo įšventintas kunigu.

Leonardas Andriekus gimė Barstyčiuose, Žemaitijoje 1914-tų metų liepos 15 dieną. Jis pasirinko vienuolišką kelią ir 1933-iais metais įstojo į Pranciškonų ordiną. O 1937-aisiais jau išvažiavo į Austriją, kur studijavo ir vėliau buvo įšventintas kunigu.