Podcasts about beidzot

Testējam jauno "Google Pixel 9a" – pieejamāko no šī gada "Pixel" sērijas viedtālruņiem. Beidzot telefons, kuram gandrīz nemaz nav izvirzītas kameras – vai ar to pietiek labam telefona,? Apskatām, kādas iespējas sniedz šis budžeta klases Android viedtālrunis: kāds ir ekrāns, cik labi darbojas kamera un vai mākslīgais intelekts ir līmenī. Uzzini, kas pārsteidza un kas pietrūka.   * Telefonu neatkarīgam un neapmaksātam apskatam sagādāja "Google" aģentūra Latvijā "Vīlands Associates".

Raidījuma Pievienotā vērtība galvenā tēma - kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības. Kāda ir to situācija Latvijā un kādi ir izaicinājumi. Šķiet, ir beidzot parādījusies politiska griba šo sektoru Latvijā attīstīt kā spēcīgu alternatīvu nebanku kreditētājiem un arī bankām, kuras negribīgi finansē reģionus.  Raidījuma temats daudzos līmeņos sasaucas ziņu sadaļā izskanējušo par vēlmi attīstīt un atvieglot, bet ar augstu risku tajā visā radīt pārāk lielu un dārgu birokrātiju. Runa ir par Kooperatīvajām krājaizdevu sabiedrībām.  Nesen Latvijas Banka rīkoja ekspertu diskusiju par krājaizdevu sabiedrību attīstības potenciālu. Stāsta Olga Kazačkova, "Latvijas arodbiedrību krājaizdevu sabiedrības" valdes priekšsēdētāja. Stabili mazā sektora kapitāls šobrīd ir ap 30 miljoniem eiro, no kuriem trīs ceturtdaļas naudas ir arodbiedrību dibinātu krājaizdevu sabiedrību rīcībā, bet pārējos 7 miljoni apsaimnieko 19 reģionālās krājaizdevu sabiedrības. Savā ziņā, tāda kā šo sabiedrību meka Latvijā ir Cēsu novads, kur vēl nesen bija astoņas, stāsta Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs. Krājaizdevu sabiedrības šobrīd var kreditēt tikai savus biedrus un stipri ierobežoti juridiskās personas, Latvijas Banka, lai attīstītu šo sektoru, piedāvā šo ierobežojumu mazināt un atļaut kredītu izsniegšanu juridiskām personām. Tas gan nāktu komplektā ar prasību paaugstināšanu un Centrālās krājaizdevu sabiedrības izveidi. Latvijas Banka piedāvā divus scenārijus, skaidro Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāja Nora Dambure. Pēc būtības atļautu kreditēt arī juridiskas personas, bet, pieaugot iespējām, neizbēgami pieaug prasības un krājaizdevu sabiedrības centralizējas, saiet zem viena jumta un veido ko līdzīgu bankai. Tā gan nav pārāk jauna ideja – pirms gadiem desmit Finanšu ministrija līdzīgas idejas visai ātri noraidīja, sakot, ka nav nepieciešami finanšu sektorā drastiski un jautri pagriezieni. Tagad, desmit gadus vēlāk, Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietniece Līga Kļaviņa saka, politika ir mainījusies.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis Tas bija 1960. gadā. Skolā, stundu laikā, klasē ienāca sveši cilvēki. Viens no viņiem bija televīzijas režisors Arvīds Cepurītis. Viņi meklēja bērnus TV uzvedumam, un kā par brīnumu izvēlējās mani. Piedalījos TV uzvedumā "11-13 LAB". Tas izvērtās jautrā piedzīvojumā. Tas man ļoti iepatikās! Tajā laikā tikos ar populāriem aktieriem: Karpu Klētnieku, Veltu Skursteni, Valentīnu Skulmi, Artūru Kalēju. Tā tas arī sākās. Režisors Arvīds Cepurītis ieteica pamēģināt paspēlēt teātri Pionieru pilī. Un tā pamazām, palēnām es nolēmu kļūt par aktieri. Bērnu teātrī spēlēju Tomu Soijeru kopā ar Valdi Lūriņu, "Parastajā brīnumā" – Emīlu. Nu, domāts darīts – jāstājas aktieros. Tajā gadā bija divas iespējas: Drāmas teātra kurss Alfrēda Jaunušana vadībā un Jaunatnes teātra kurss, kuru vadīja Lūcija Baumane. Man par lielu sarūgtinājumu, ne vienā, ne otrā mani neuzņēma. Toties padomju armijā mani uzņēma bez iestājpārbaudījumiem un nosūtīja uz Tālajiem austrumiem. Bet doma par teātri palika. Mamma un draugi man uz armiju sūtīja avīzes "Literatūra un Māksla" un arī grāmatas. Aptuveni zināju, kas Latvijā notiek mākslas jomā. Atgriezos no armijas un turpināju stādāt par režisora palīgu Latvijas Televīzijā. Kādu dienu režisore Astrīda Savisko man saka: "Ko tu pa to televīziju, Leļļu teātris uzņem aktieru kursu, tur papildus uzņemšana, ej pamēģini!" Kursu vadīja Tīna Hercberga. Mani uzņēma, bet ar noteikumu, ka jāpanāk mācībās jau studēt sākušos. Tā arī darīju. Tā bija kaut kāda maģija, burvība! Divas puses: viena – tumšā skatītāju zāle, otra – prožektoru izgaismota skatuve aiz širmja. Kursa vadītāja Tīna Hercberga iepazīstināja kursu ar jaunpienācēju – tas ir, ar mani. Pirmo reizi pārkāpjot auditorijas slieksni un ieraugot nākamos kursa biedrus, acīs iekrita blonda meitene ar neparastu vārdu – Biminita. Pieķēru sevi, ka galva bija pagriezusies viņas virzienā. Droši vien tā sākas patikšana vai jūtu ķīmija, bet tagad pirmajā vietā bija mācības. Vienīgais, ko no visiem pazinu, bija Egons Maisaks. Iestājoties studijā, radās jauni draugi. Mani uzņēma kā savējo. Tūlīt pat pie pirmā galda atradās brīva vieta. Galda biedri bija Vija Blūzma, Mihails Ļinovs, Māris Putniņš, Jānis Bīne. Tā sakās studijas. Dienā lekcijas, nodarbības. Vakaros un naktīs – obligātā literatūra, konspekti, gatavošanās eksāmenu kārtošanai. Grūtības bija saprast mācību būtību. Teorijā viss bija labi, bet praktiskajos darbos – etīdē ar rokām, ar lellēm, dzīvajā – bija nepieciešama palīdzība. Biju stīvs kā koka gabals. Domāju – tas ir jauki, bet nekas no tā nesanāks. Manu pesimismu vienreiz un uz visiem laikiem izkliedēja Māris Putniņš. Beidzot studiju, kļuvu par aktieri, taču grūti atrast kādu, kas gribētu kļūt tikai un vienīgi par Leļļu teātra aktieri... Kā viss turpinājās tālāk – par to nākamreiz, kad stāstīšu par mākslinieku un scenāristu Māri Putniņu.

Beidzot kaut kāds gada video no mūsu puses! Priecīgu un laimīgu Jums to 2025! ❤️ Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Sarunas pirmajā daļā izjautāju Diānu Zandi par viņas profesionālo ceļu - ko viņa darīja pēc aktrises profesijas, kā darbu apvienoja ar 5 bērnu audzināšanu, ko no viņas prasīja iegūt psiholoģijas zinātņu doktores grādu klīniskajā psiholoģijā. Tas ir ļoti iedvesmojošs stāsts, kas pamudinās nepazaudēt sevi vecāka lomā, un palīdzēs ieraudzīt risinājumus, kā sākt jaunu profesionālo dzīvi, neskatoties uz līdzšinējo karjeru.Sarunas otrajā daļā Diāna piedāvāja risinājumus partnerattiecībām, jo uzskats, ka "mīlestībā visam jānotiek dabiski" ir maldinošs un arī kaitīgs. Viņa stāstīja arī par emocionālās un seksuālās tuvības saistību. Starp citu, Diāna savā Instagram @diana_zande veido interesantus un noderīgus video ierakstus par attiecībām un iespējām dzīvot labāk. Iesaku noklausīties iepriekšējās intervijas ar Diānu Zandi:Pirmā #117 bija par drošu piesaisti un tās ietekmi uz cilvēka dzīvi.Otrā #142 – kā veidot veselīgākas attiecības ar saviem vecākiem.Trešā #171, lai svētki nes prieku, nevis iznes smadzenes.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.******************Šo epizodi samontējām ar atbalstu no dalībniekiem mūsu jaunākajā programmā „Jaudīga Partnerība“. Šo programmu Laura un Mišels izveidoja, lai Cilvēkjaudas faniem būtu vēl foršākas attiecības un lai partneri ir spēcīgāka komanda, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan kopīgos, gan arī ikdienā piedzīvo vairāk prieka.Ja šīs tēmas tev ir aktuālas, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.******************SARUNAS PIETURPUNKTI:6:32 Lāsmiņas loma kulta filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” – Diānas dzīves lielā dāvana un problemātiskā blakne vienlaicīgi10:21 “Baidies, bet dari” – dzīvot atšķirīgi no pieņemtā16:40 Līkumainais meklējumu ceļš cauri skolām un profesijām, paralēli audzinot piecus bērnus23:09 “Man ir četrdesmit gadu. Beidzot es zinu, ko es gribu” – cik viegli ir mainīt dzīvi šajā vecumā27:38 Grūtākie brīži studējot psiholoģiju35:17 Nevis “afirmēt”, bet plānot, kapāt un darīt40:50 “Sākt no nulles” nenozīmē sākt no nulles50:07 Praktisks vingrinājums, kā domāt par savu dzīvi un saviem gadiem49:32 “Ikvienam lēmumam ir arī negatīvas sekas”52:48 Spēt stāvēt pāri sabiedrības aizspriedumiem un darīt savu lietu59:59 Kad pašpārmetumu tārpiņš izbāž galvu, ko likt viņam pretī1:05:19 Kas ir galvenie četri iemesli, kādēļ pāri meklē terapeita palīdzību1:09:09 Ko iekļauj mīlestības trijstūra teorija1:11:07 Kāda noderīga informācija ir atrodama Diānas Zandes Instagram kontā1:15:38 Vai iemīlēšanās stadijā ir iespējama patiesa tuvība1:20:24 Kā emocionālā tuvība ietekmē seksuālo tuvību1:23:41 Saistības, kas ietekmē attiecības1:25:20 “Mīlestībā visam jānotiek dabiski” – cik aplams ir šis apgalvojums1:28:13 Kompetences modeļa skaidrojums kognitīvi biheiviorālajā terapijā1:31:57 Nepamatotās gaidas un ilūzijas “ja tu mani mīli, tad tu zini, ko man vajag”1:36:34 “Kāpēc mums šķiet, ka otrs jutīs, ko man vajag, ja es pati no nevaru definēt”1:45:21 Kā nepieļaut, ka attiecību zupas garša un kvalitāte ar laiku mazinās

Šovakar, 23. novembrī, teātra patriarha Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, uzzināsim teātra balvas "Spēlmaņu nakts" ieguvējus. Bet vēl no rīta "Klasikā" tiekamies ar Ati Rozentālu — teātra kritiķi, pagājušās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētāju, laikraksta "Diena" žurnālistu un arī pieredzējušu mūzikas pasaules pārzinātāju. Liene Jakovļeva: Iespējams, ne visi, lasot tavas recenzijas un apcerējumus par teātri, aizdomāsies par to, ka tikpat daudz uzmanības, strādājot laikrakstā "Diena", tu velti politikai. Atis Rozentāls: Kā es parasti saku, maizi pelnu ar to, ka esmu Latvijas ziņu redaktors un šad un tad mani uzaicina arī Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā". Pagājušajā nedēļā biju Valmierā un satiku vienu senu paziņu, kura teica: "Beidzot tu runā kā cilvēks, nevis tik gudri kā radio!" (smejas) Man nav žurnālista izglītības, bet žurnālistikā strādāju jau ļoti daudzus gadus, un sociālpolitika ir mana maize. Bet otra profesija ir teātra kritika: esmu beidzis maģistrantūru. Tas ir tas sviestiņš uz maizes.  Vai brīžos, kad tev nav jāvērtē konkrētais iestudējums, tu vari izbaudīt teātri vienkārši tāpat – ar prieku? Tieši vakar kādam teicu, ka tādu situāciju, kad es skatītos izrādi ar tā saucamajām nevērtējošajām acīm, jau gandrīz vairs nav. Varbūt kaut kur ārzemēs, kad skaidri zinu, ka nebūs jāraksta – tad varu palaist tos grožus vaļā. Savulaik intervijā Jakovs Rafalsons man teica: "Nu, ja jūs jau galvā rakstāt recenziju brīdī, kad skatāties izrādi, mēs skatāmies divas dažādas izrādes!" Es viņam piekrītu. Bet tajā pašā laikā neko darīt tur nevar: jau izrādi skatoties, viss pa tiem plauktiņiem jāsaliek... Un īpaši jau tad, ja esi "Spēlmaņu nakts" žūrijā un labi apzinies, ka sezonas beigās būs lielā izvērtēšana. Vakar salikāt visus punktus uz "i". "Lielajā mūzikas balvā" žūrija tik tiešām tos uzvarētājus uzzina brīdī, kad viņi tiek nosaukti. Kā ar jums? Mēs zinām... Ik pa brīdim ir priekšlikums, ka arī mēs varētu nezināt, bet mēs tam nemitīgi pretojamies viena iemesla dēļ: tāpēc, ka brīdī, kad žūrija nobalso, jābūt pārliecībai, ka atrāviens uzvarētājam ir pietiekami liels. Ka tur nav nejaušības un ir tikai viena punkta pārsvars. Jau vairākus gadus savu vērtējumu fināla fāzē liekam pēc sistēmas, ko savulaik ierosināja Eduards Liniņš, kas bija žūrijā – tieši togad manis žūrijā nebija –, un mēs tai pieķērāmies. Tā ir ļoti elastīga un ērta sistēma. Katrs žūrijas loceklis katrā kategorijā izvirza trīs pretendentus: pirmajai vietai liek trīs punktus, otrajai – divus, trešajai – vienu. (..) Šādi ir elastīgāk un pārliecinošāk, ka punktu skaits un uzvarētāja izrāviens ir lielāks. Arī vakar tā darījām. To, kādi ir rezultāti, es, protams, neteikšu, bet cīņas mums vakar nebija. Bija gan viena kategorija, kurā mēs pārbalsojām, jo tur bija tiešām vienāds punktu skaits. Un tas ir tas fakts, kāpēc mums jāzina rezultāti, jo diviem uzvarētājiem balvas netiek dotas. Esam devuši klusēšanas zvērestu. (smejas). Bet ir tāds trakums: pirms ceremonijas satiec cilvēkus, par kuriem tu jau zini, ka viņi dabūs balvu, bet tu nedrīksti iet klāt un apsveikt...  Vai esi saskaitījis, cik izrāžu vienā sezonā noskaties? Neesmu tik čakls kā Dita Jonīte – viņa skaita un raksta feisbukā. Es visu laiku saku, ka pienāks kaut kāds datums, kad arī es tā sākšu rīkoties, jo tas ir ļoti labi, tas ir ērti pašam. Ap simtu droši vien sezonā ir. Skaits kopumā gan ir samazinājies. Mēs savā laikā lielos teātrus lamājām par to, ka viņi pārvērtušies par fabrikām, jo pirmizrāžu laikā parasti bija trīs pirmizrādes vienlaicīgi. Dailē, piemēram, ar vienas dienas starpību bija vienlaicīgi trīs pirmizrādes: Lielajā zālē, Mazajā zālē un Kamerzālē. Tagad ir mazāk. Toties nāk klāt jaunas spēles vietas. Ir taču vēl "mazie" un neatkarīgie teātri, kurus taču arī vērtējat.  Protams, protams, jebkurš projekts, kurš vēlas, lai to vērtē, var pieteikties Teātra darbinieku savienībā, un tad šo projektu kritiķi noskatās. Arī komercprojekti var pieteikties. Mēs galu galā arī "Sfinksu" skatījāmies, un Maksims Busels ir nominēts. Bet tur iniciatīva jāizrāda viņiem pašiem. Jo uz valsts teātriem mēs ejam vienkārši tāpēc, ka mēs ejam, jo mums ir arī jāliek atzīmes. Tas nav tikai tā, ka izvirzām nominācijas. Un ko ietekmē šīs atzīmes? Teātru finansējumu. Koeficientu. Nezinu, cik lielā mērā, bet katrā ziņā mēs šīs atzīmes godprātīgi liekam. Piecas dažādas kategorijas desmit ballu sistēmā šogad – līdz šim bija piecu ballu sistēma – visām valsts kapitālsabiedrību izrādēm. Līdz ar to mums ir pienākums visas šīs izrādes noskatīties. Šovakar ir svētki. Bet kāda ir tava pieredze? Daudz nažu dūrienu esi saņēmis pēc tam, kad kaut kas pēc kāda prāta nav īsti pareizi izvērtēts? Bijis dažādi. Ir cilvēki, kuri nāk klāt, un apkampjamies, bet man bijusi arī diezgan traumatiska pieredze, kad pēc nomināciju paziņošanas sociālajos tīklos sākās kampaņa, ka viss ir nepareizi. Togad pirmoreiz biju žūrijas priekšsēdētājs – ja nemaldos, tā bija 2015./2016. gada sezona.  Tad tev vēl nebija uzaugusi tik bieza āda...  Man tā āda uzauga... Bet, ādai uzaugot, ir divas lietas. Pirmā – patīkamā īpašība – vairs tik ļoti nesāp tad, kad iedur nākamreiz. Bet otra – zem uzaugušās ādas var palikt Jāzepa ērkšķis, kas nekur nepazūd, un es tam cilvēkam, kurš kaut kādā veidā ir vērsies pret mani, līdz galam vairs atvērties nevaru. Bet es jau ļoti labi apzinos, ka pats esmu daudzus aizvainojis, tā jau ir dzīves realitāte. Tur neko nevar darīt. Aktīvajā kritikā esmu kopš 2013. gada, kad pabeidzu maģistrantūru – diezgan lielā vecumā ienācu kritikas laukā. Pabeidzu maģistrantūru, un uzreiz man piezvanīja no Kultūras ministrijas, kur toreiz strādāja Ingrīda Vilkārse, un piedāvāja man iet Spēlmaņu nakts žūrijā. Man izpalika iesācēja satraukums, ka man tagad visos teātros ir jālūdzas, lai mani ielaiž – ka esmu jaunais kritiķis. Man uzreiz bija durvis vaļā, jo biju žūrijā. Tas bija ļoti interesanti, ka tu tā uzreiz tiec iemests un uzreiz tā slodze... Tolaik skatījāmies arī dejas izrādes, un tad gan tas skaits jau gāja pāri simtam. Kā tev šķiet, vai garais nomināciju saraksts ik sezonu parāda Latvijas teātra ainu, virzību, kontekstu? Kaut ko tā parāda gan. Protams, vienmēr ir diskusija par dažiem, kuri tur nav iekļuvuši. Pēdējos gadus mums josta tiešām ir savilkta, jo nevaram vairāk par pieciem īsti nominēt – ar atsevišķiem ekstrēmiem izņēmumiem. Piemēram, šī reize ir izņēmums un ir nominēti septiņi režisori. Šogad arī ļoti jūtams tas, ka nav tikai Rīgas teātri vien. Lai gan joprojām daudziem cilvēkiem ir attieksme – ja kaut kas labs top ārpus Rīgas, tad ir lielais izbrīns. Un man savukārt ir brīnums par to, ka dažiem par to ir brīnums, jo tam tā sen nevajadzētu būt. Mēs esam pieraduši, ka mums ir ļoti labi teātri arī ārpus Rīgas, bet ik pa brīdim kādos rakstos parādās pārsteigums. Piešķirt Mūža balvas – tas arī vienmēr ir grūts uzdevums, vai ne?  To nedara žūrija. To dara Teātra darbinieku savienības valde. Tā ir balva, par kuru žūrijai nav pilnīgi nekādas darīšanas, tikai prieks. Protams, izvēle vienmēr ir sarežģīta, bet šogad ir brīnišķīgi, ka tieši šīs mākslinieces – Ilze Vazdika un Lidija Pupure – šo balvu šovakar saņems. Vairāk – ierakstā.

Daudz šajās dienās ir pieminēta Ukraina, kur karš ilgst jau vairāk nekā 1000 dienas. Vajadzēja, lūk, tik daudz, lai Rietumi beidzot ļautu izmantot ieročus arī pret mērķiem Krievijas teritorijā. Bet Latvijā top jauna reģionālā partija, kā arī pievēršamies tam, kas notiek sociālajos medijos. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Daudz šajās dienās ir pieminēta Ukraina, kur karš ilgst jau vairāk nekā 1000 dienas. Vajadzēja, lūk, tik daudz, lai Rietumi beidzot ļautu izmantot ieročus arī pret mērķiem Krievijas teritorijā. Bet Latvijā top jauna reģionālā partija, kā arī pievēršamies tam, kas notiek sociālajos medijos. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Franču rakstnieka un publicista Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau) nesen latviski iznākušās grāmatas „Biblihigiense jeb Kādas grāmatas noslēpums” galvenā varone ir 1941. gadā izdotā „Latviski – franciska vārdnīca”, kas bijis viņa darba rīks, tulkojot Ēriku Ādamsonu, Rūdolfu Blaumani, arī Jāni Joņevu un Osvaldu Zebri. Rakstnieks uzņemas izmeklēt vārdnīcas tapšanas un izdošanas apstākļus. Kas tajā laikā notika Latvijā? Kad deva atļauju iespiešanai? Kas bija vārdnīcas autori? Uzziņu literatūra pārtop aizraujošā detektīvā. Nikolā Ozano ir dzimis un audzis Francijā, taču lieliski runā latviski, nereti saukts par latviešu literatūras vēstnieku franču valodā lasošajiem. “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” ir Ozano debija rakstniecībā, Francijā šī grāmata iznāca 2015. gadā, taču tās vēstījums skar mūsu zemi un Latvijas vēsturi. Tagad šo stāstu var izlasīt arī latviski. Grāmatas atvēršanas svētkos tās ievadu priekšā latviski lasīja grāmatas  tulkotājs Jānis Joņevs, savukārt oriģinālvalodā – autors pats. Kas tad ir šī “kāda grāmata”, kuras stāsts lasāms “Biblihigianse” lappusēs? Tātad – šī grāmata ir 1941. gadā iznākusi „Latviski – franciska vārdnīca”, tulkotāja galvenais darba rīks. Un šis ir brīdis, kad grāmata ir teju nolietota, un Nikolā Ozano ir nolēmis uz to paraudzīties citām acīm. Beidzot izlasīt vārdnīcas ievadu, mēģināt uzminēt redaktora vēstījumu, izsecināt kaut ko par vārdnīcas radītāju savstarpējo hierarhiju. Veidojas aizraujošas sižeta līnijas, taču tas lielais vēstījums ir par nesatricināmu un kaismīgu ticību grāmatai kā vērtībai, kas turpinās arī stāstā par  “Biblihigiense” latviešu izdevuma tapšanu. Izdevniecības „Aminori” projektu vadītāja Inita Saulīte Zandere stāsta kā veidojušās viņas attiecības ar Ozano tekstu. Burtiski nupat Nikolā Ozano tulkojumā Francijā iznācis arī Jāņa Joņeva romāns “Tīģeris”. Savukārt Jānis Joņevs “Biblihigianse” tulkošanas procesā, grāmatā aizsāktajā ar vārdnīcu saistīto ļaužu likteņu izmeklēšanā, tikpat kaismīgi iesaistīja Latvijas literatūrzinātniekus un valodas entuziastus. Grāmatas atvēršanas svētkos varēja pārliecināties par, visdrīzāk uz iepriekšējām sarunām balstītu saprašanos, kas valda starp abiem autoriem. Taču ir vēl kas vairāk. Nikolā Ozano “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” gadījumā mēs runājam par latviešu literatūrā neparastu romānu, proti,  literāru darbu, kas balstīts uz reāliem notikumiem, precīziem faktiem. Taču arī Jāņa Joņeva “Decembris” balstījās 1990. gadu preses publikācijās, grāmata “Pazudis” – sludinājumos par pazudušu mājdzīvnieku meklēšanu. Šāda veida literatūrai latviešu valodā patiešām nav apzīmējuma. “Romāns” šķiet nevietā. Bet tas arī nav “pētījums”. Tas nav īsti arī dokumentāls stāsts, jo autors stāstā mērķtiecīgi ir iejaucies, rindojot faktus sev vēlamā cēloņsakarībā, saliekot emocionālus akcentus.  Raidījuma viesi vairās konkrētāk pieskarties grāmatā aprakstītajiem notikumiem, lai lasītājam neatklātu stāsta intrigu. Taču šo un to tomēr drīkstam atklāt. “Tabu vārdnīcas”, kā Nikolā Ozano nodēvē šo 1941. gada izdevumu, redaktors ir pazīstamais valodnieks Ernests Blesse. Trīs gadus pēc vārdnīcas iznākšanas, 1944.  gadā, bija viens no tiem, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, kurā 188 latviešu inteliģences pārstāvji Latvijas nācijas vārdā deklarēja nepieciešamību atjaunot 1922. gada Satversmē balstītu Latvijas Republikas faktisko suverenitāti. 1944. gadā! Ernests Blesse Latvijā vairs nevar palikt, viņš dodas uz Vāciju, kļūst par profesoru Germersheimas universitātē. Taču Latvijā viņa ieguldījums tiek noklusēts, un tādejādi šīs zināšanas ir zudušas. Kas līdzīgs notiek arī šobrīd, politisku apsvērumu dēļ tiek izravēta krievu valoda un autori, bet līdz ar viņiem atmestas arī ar ideoloģiju nesaistītas zināšanas. Taču šai vārdnīcai ir vēl divas līdzautores: J. Baltgalve un Š. Gollanska. Arī viņas ir nepareizas izcelsmes, taču viņu devums tiek noklusēts un vēlāk ir neatšifrējams vēl kāda iemesla dēļ. Sarunā Nikolā Ozano ik pa brīžam atsaucas uz “Biblihigiansa” “pirmo daļu” – ar to tiek domāts 2015. gada izdevums franču valodā. Reizē ar grāmatas latviešu izdevumu, otrais, papildinātais izdevums iznāk arī franču valodā. Tas papildināts ar nodaļu “Enoptromantija” –zīlēšana ar spoguli, un šai nodaļā autors tēžu veidā izklāsta notikumus un atklājumus pēc grāmatas pirmizdevuma iznākšanas. Vēl kāds īpašs notikums, kas saistās ar šo “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” izdevumu. Pēc Marikas Rozenbergas sekodegunam ierosmes, šai grāmatai zīmola Nortean parfimērs Artūrs Petersons radījis īpašas smaržas “Liblium”, smaržas un arī pati grāmata nopērkama „Aminori” galerijā Rīgā. Parfimēram dotais uzdevums bija atveidot vecas grāmatas smaržu. Bet kā īsti beidzās grāmatas “Biblihigianse jeb Kādas grāmatas stāsts” ievadā pieteiktā interiga? Grāmata izdzīvoja. Grāmatas atvēršanas svētkos tā gluži kā muzeja eksponāts bija aplūkojama stikla vitrīnā, līdzās smaržām “Liblium”. Grāmatā aprakstīts, kā Nikolā Ozano Francijā devies pie grāmatu sējēja, meistars  nogriezis viņam gabaliņu īpaša auduma, devis pāris padomus, un ieteicis izjukušo sējumu iesiet paša rokām.

Raidījumā Piespēle saruna ar ultramaratonistu, Latvijas rekorda īpašnieku 24 stundu skrējienā Matīsu Vecvagari. Viņš ikdienā ir fizikas skolotājs vienā no galvaspilsētas vidusskolām, bet brīvajā laikā daudz un ilgi skrien. Nedēļas topā: Latvijas futbola izlase izbraukumā zaudē Ziemeļmaķedonijai UEFA Nāciju C līgas mačā, pašlaik ir pēdējā vietā grupā; Beidzot pielikts punkts Rīgas Olimpiskā sporta centra zemes nomas sāgai - spēkā paliek līdzšinējā nomas maksa; Pie durvīm klauvē kamaniņu sporta sezona: Latvijas izlase publiski stāsta par gatavību; Vīriešu basketbola izlases galvenais treneris Luka Banki izziņo visnotaļ eksperimentālu kandidātu sarakstu nākamās nedēļas kvalifikācijas spēlēm.

Raidījumā Piespēle saruna ar ultramaratonistu, Latvijas rekorda īpašnieku 24 stundu skrējienā Matīsu Vecvagari. Viņš ikdienā ir fizikas skolotājs vienā no galvaspilsētas vidusskolām, bet brīvajā laikā daudz un ilgi skrien. Nedēļas topā: Latvijas futbola izlase izbraukumā zaudē Ziemeļmaķedonijai UEFA Nāciju C līgas mačā, pašlaik ir pēdējā vietā grupā; Beidzot pielikts punkts Rīgas Olimpiskā sporta centra zemes nomas sāgai - spēkā paliek līdzšinējā nomas maksa; Pie durvīm klauvē kamaniņu sporta sezona: Latvijas izlase publiski stāsta par gatavību; Vīriešu basketbola izlases galvenais treneris Luka Banki izziņo visnotaļ eksperimentālu kandidātu sarakstu nākamās nedēļas kvalifikācijas spēlēm.

Stāsta sociologs, zinātniskā institūta Baltic Studies Centre vadošais pētnieks, LU profesors Tālis Tisenkopfs Šovasar ceļi mani aizveda uz Krakovu. Šī bija mana ceturtā reize pilsētā, bet ne reizi nebija izdevies apmeklēt Čartoriski muzeju un redzēt Leonardo gleznu "Dāma ar sermuliņu". Beidzot biju izlēmis to izdarīt, un pēc sanāksmes devos vecpilsētas virzienā. Pirms bulvāru loka pamanīju jaunizveidotu pilsētas dārzu, kura agrāk te nebija. Koki vēl mazi, bet miskantes jau sakuplojušas; mākslīgajā strautā čaloja ūdens. Dārzu no jaunbūvēm šķīra metāla žogs, pie kura bija piestiprināta gara fotoplakātu virkne. Gluži kā lielie fotoplakāti pie Luksemburgas dārza restotā žoga Parīzē. Es pievērsu uzmanību fotogrāfijā redzamajam sievietes tēlam – gudra, reljefa seja, liels deguns, pirksti, kas tur papīra lapu – Vislava Šimborska, 100 gadu. Nākamajā fotogrāfijā viņa sēdēja bērnu ratiņos aukļu un guvernanšu ieskauta, tad tēvam klēpi uz terases. Fotogrāfiju retrospekcija aizveda pie bērnības sejas, kurā bija ierakstīts, kas viņa kārdeiz būs – Nobela prēmijas laureāte. Redzošas acis, augsta piere, viegls smaids. Tālākās fotogrāfijas rādīja jaunības ainas – kustībā esošas figūras uz Parīzes ielu fona. Blakus viņai arvien bija tādi paši enerģiski, viegli tērpti un slaidi cilvēki. Nobela laureāte – es apstājos un mēģināju minēt disciplīnu. Fizika? Ķīmija? Acu priekšā uzpeldēja Tartu muzejā reiz redzētā slavenu sieviešu zinātnieču fotogrāfiju galerija, bet nevarēju atcerēties uzvārdus, un arī viņu sasniegumi bija izplēnējuši atmiņā. Būt sievietei Nobela laureātei kaut ko nozīmē. Tikai 65 sievietes saņēmušas šo atzinību, kamēr vīriešu ir vairāk kā 900. Sievietēm to parasti piešķir literatūrā vai miera jomā. Pie nākamās fotogrāfijas bija virsraksts "Literārās spēles", bet aiznākamā atkal visu sajauca, jo tur bija rakstīts "kopā ar Kornelu" – vīrietis un sieviete stāvēja, ar plaukstām atspiedušies pret apaļu galdu, noliekušies viens pret otru, un smaidīja. Pazibēja alūzija – Kornela Universitāte Ņujorkā, tātad tomēr fizika vai medicīna. Vēlāk noskaidroju, ka Kornels bija viņas dzīvesdraugs, bet Nobela prēmiju viņa saņēmusi literatūrā 1996. gadā. Kornelam veltīts viens no Šimborskas pazīstamākajiem dzejoļiem "Kaķis tukšā dzīvoklī", kas Ulda Bērziņa atdzejojumā skan šādi: Nomirt – to kaķim nedrīkst nodarīt. Ko kaķis lai iesāk tukšā dzīvoklī. Vai rāpties sienās. Trīties starp mēbelēm. It kā nekas nebūtu mainījies, tomēr viss nomainīts. It kā nekas nebūtu pārvietots, bet viss citā vietā. Un naktīs lampa vairs nedeg. Vislava Šimborska (Wislawa Szymborska, 1923-2012) Krakovā nodzīvoja visu mūžu, un uz jautājumu, kāpēc sarakstījusi tik maz dzejoļu, atbildēja: "Man ir papīrgrozs." Nākot atpakaļ no muzeja, vēlreiz izeju cauri dārzam. Pēdējais plakāts ir liela fotogrāfija – daudz cilvēku, februāra sniegs lielām pārslām. Izskatās pēc pilsētas laukuma, bet ir kapsēta. Šimborskas bēres.  Dzejnieks nerada kontekstu, dzejnieks nerada reliģiju un netēlo pravieti. Visas pielīdzināšanas ir nevietā. Dzejnieku vajag ieraudzīt viņa dzejolī. Piemēram, "1973. gada 16. maijā" Viens no daudzajiem datumiem, kas man vairs neizsaka neko. Lieliem dzejniekiem varbūt piedienētu būt apglabātiem pilsētas laukumā. Šimborskas dzeja turpinās arī nākamajā pilsētas rajonā, kur kādreiz atradās radošais kvartāls, darbojās jocīgi biznesi, rosījās tetovēti cilvēki un bija pilns ar jauniešiem. Tagad kvartāls ir slēgts, to pārpirkuši attīstītāji. Taču uz būvlaukumam apjoztā žoga grafiti stilā uzrakstītas Šimborskas varbūt slavenākās dzejas rindas – vispirms poļu, tad angļu, tad ukraiņu un tālāk arī citās valodās. Latviski es tās tulkotu: Prieks rakstīt. Spēks saglabāt. Mirstīgās rokas atriebība.

Beidzot jūsmot par mākslīgo intelektu, skatam paveras arī citas tehnoloģiju tendences: dizains un plānums, lielo un mazo ekrānu evolūcija, arvien energoefektīvākas ierīces, savienojamība starp tām, viedie gredzeni un roboti. Tehnoloģiju Ēdene vai distopijas priekšvēstneši? Noskaidrosim kopā pie Digitālo brokastu galda, kuru papildina arī Līga Stirna no portāla "Delfi". Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Ukrainas neatkarības dienā Kultūras rondo vēlreiz klausāmies sarunu ar ukraiņu dzejnieci Ļubu Jakimčuku un tulkotāju Māru Poļakovu. Bet fotogrāfa Jāņa Deinata foto objektīvā fiksētais par laiku pirms Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas aplūkojams izstādē “Pirmā piecgade”.

Šarls Leklērs ir lauzis lāstu un beidzot izcīnījis uzvaru māju posmā. Kompāniju uz pjedestāla viņam sastādīja Oskars Piastri un Karloss Saincs.

Lando Noriss beidzot uzvar - Maiami GP. Verstapens netiek līdz McLaren līderim.

Konceptuāli atbalsta grozījumus par valsts valodas zināšanu prasīšanu vēl dažiem tūkstošiem Krievijas pilsoņu. Beidzot valsts piešķir visu nepiciešamo naudu olimpiskajai kvalifikācijai pludmales volejbolā, jautājumu par procedūru daudz. Eiropas Parlamentā atzīmē 20 gadus kopš vērienīgākās Eiropas Savienības paplašināšanās. Nevalstiskā organizācija „Amnesty International": Pasaulē draud sabrukt starptautiskā, likumos balstītā kārtība.

Par bebru medībām meliorācijas sistēmās, par to, kad un ar kādiem nosacījumiem drīkst naktī medīt briežus un vai vispār drīkst. Ierakstām izstādē Outdoor Riga 2024. Runājam par lietotnes Mednis ieviešanu, par nepieciešamību reģistrēt visus nomedītos dzīvniekus, kā arī pacepjamies par dažādiem interesantiem izteikumiem sosiālajos tīklos. Epizode tapusi sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu! Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Jaunais Rīgas teātris atgriežas savās vēsturiskajās mājās. Par ēkas piepildījumu ar saturu un skatītājiem un svētku klātbūtni Kultūras rondo studijā pārrunājam ar aktieriem Baibu Broku un Andri Keišu, reportāžā ielūkojamies teātra telpās un tiekamies ar arhitekti Zaigu Gaili. 2024. gada 19. marts ir zīmīgs datums Latvijas kultūras vēsturē – Lāčplēša ielā 25 atgriežas Jaunais Rīgas teātris (JRT) un notiek pirmā pirmizrāde Lielajā zālē – iestudējums „Sapņu tulkotāju sekta”.  Un drīz sekos pirmizrādes abās pārējās skatuvēs – „Melnais gulbis'' un „Bilžu vakars ar Sprīdīti”. Un cilvēkus droši vien interesē viss – gan ēka, gan izrādes, ar ko ēka tiks piepildīta. Māra Rozenberga bija Lāčplēša ielas namā, kad notika oficiālā atslēgu nodošana teātrim, un tad viņa arī sarunājās ar arhitekti Zaigu Gaili, kura atzīst, ka tas ir viņas mūža darbs un vēl tikai gaidot fotogrāfijas grāmatai, kura tapusi kopā ar mākslas zinātnieci Anitu Vanagu, „Māja ar sešiem gulbjiem”. Studijā starp divu izrāžu mēģinājumiem ir JRT aktieri Baiba Broka un Andris Keišs. Un sākumā pavisam vienkāršs jautājums - kā jūtaties? "Es jūtos absolūti laimīgs, jo šodien mūsu mēģinājums bija... Bija pirmais mēģinājums ar publiku, bija ap 100 cilvēku, paši tuvākie. Mēs atgriezāmies uz skatuves, uz kuras sākām aktierēt, un pēkšņi mēs sapratām, ka tas bija kā 1997. gadā, kad zālē bija 30, kad bija 100 cilvēku. Tieši tas sākuma apmeklējums. Atgriešanās mājās ar pirmo pavisam taustīšanās mēģinājumu, kad maz cilvēku uzaicināja. Tas bija brīnišķīgi. Es vēl joprojām jūtos katru reizi ieejot Lāčplēša ielas mājā," atklāj Andris Keišs. "Es arī esmu laimīga. Neticamā kārtā. Parasti esmu tāda ieturētāka un skeptiskāka, bet šajā gadījumā mana sajūta ir ļoti laba, silta. Vislabākajā nozīmē tāda piezemēta. Varbūt tā ir tā māju un drošības sajūta, kura pārņem, kad es esmu Lāčplēša ielā," atzīst Baiba Broka. "Bija ģenerālmēģinājums ar vairāk nekā 100 skatītājiem, un tā sajūta, skatoties uz zāli, bija vislabākā nozīmē mierīga, apņemoša. Mēs darām to, kas uz skatuves ir jādara, skatītāji var vērot. Kaut kāda dīvaina vienotības sajūta, ko īsti nevaru vārdos izteikt. Mēs varbūt esam mazliet sajukuši prātā par šo, mazliet eksaltēti." Ierakstos uzklausām jaunos aktierus Tomu Harjo un Jāni Grūtupu. Toms Harjo bija viens no nedaudzajiem jaunajiem aktieriem, kurš bija atnācis uz grāmatas „Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” atvēršanu. Par sajūtām, mēģinot Lāčplēša ielas namā, Ieva Struka jautāja Jānim Grūtupam LR3 "Klasika" raidījumā Šņorbēniņi.    

Jēzus redzēja viņu guļam (…) un viņam jautāja “Vai tu gribi kļūt vesels?” Jņ 5, 6 Šodienas Evaņģēlija fragmentā mēs sastopam Jēzu pie Betsata dīķa. Tā vieta drīzāk atgādina lielas slimnīcas uzņemšanas nodaļu: “Tur gulēja liels daudzums slimo, aklo, klibo un paralizēto” un tur iegāja Jēzus. Tas ir ļoti interesanti, ka Jēzus vienmēr ir tur, kur ir kāda problēma. Visur tur, kur kāds ir “jāatbrīvo”, vai tur kur cilvēki ir jādara laimīgāki, mēs vienmēr Viņu tur atradīsim. Bet farizeji domāja tikai par to, ka ir sabats. Viņu nepareizā ticība nogalināja garu. Nepareizi bija viņu uzskati. Nav neviena kurlāka par to, kas nevēlas saprast. Brīnuma galvenais varonis slimoja jau trīsdesmit astoņus gadus. Viņam Jēzus jautāja: “Vai tu gribi kļūt vesels?” Viņš jau ilgāku laiku centās, bet nebija sastapis Jēzu. Beidzot atradās Cilvēks. Piecas nojumes piepildīja Mācītāja balss, izsakot vārdus: “Celies, ņem savu gultu un staigā”. Tas notika vienā mirklī. Jēzus balss ir Dieva balss. Tanī vecajā paralizētajā cilvēkā, kas jau bija noguris no savas bezcerības, viss kļuva jauns. Vēlāk svētais Jānis Hrizostoms teiks, ka Betsatas dīķī slimie tika dziedināti miesā, un kristības sakramentā atjaunojas dvēselē; tur tas notika tikai dažreiz un vienam slimajam. Kristības sakramentā uz visiem laikiem un visi. Abos gadījumos Dieva spēks atklājas ūdenī. Vai bezpalīdzīgais paralizētais pie dīķa tev neatgādina pašam savu nespēju darīt labu? Kā vēlamies risināt paši pārdabiskas lietas? Vai neredzi katru dienu ap sevi bariem paralizēto, kuri daudz “dara”, bet nespēj atbrīvoties no savas slimības? Grēks paralizē, saista, nogalina. Mums vajag pacelt savas acis uz Jēzu. Tas ir nenovēršami, lai Viņš – Viņa žēlastība – iegremdētu mūs lūgšanas, grēksūdzes, gara atvērtības ūdeņos. Tu un es varam būt mūžīgi paralizēti, vai arī kļūt par gaismas apustuļiem un rīkiem. Domas par Evaņģēliju “Kad grēkojam, mums nav līdzības pašiem sev, jo Dievam nav līdzības grēkam. Bet, ja mēs neesam bez grēka, vismaz tanī būsim līdzīgi Dievam, ka mums nepatiks tas, kas nepatīk arī Viņam” (sv. Augustīns) “Baznīcas durvis vienmēr ir atvērtas. Tā ir Jēzus māja, un Jēzus aicina. Ko Jēzus dara ar ievainotiem cilvēkiem? Vai viņus rāj? Viņš to nedara, bet ņem viņus savos apskāvienos. Un tāda ir žēlsirdība” (Francisks). “Jēzus veica tādas darbības kā grēku piedošana, kas atklāja Viņu kā pašu Dievu-Pestītāju. Daži jūdi, neatzina cilvēktapušo Dievu, saskatīja Jēzu cilvēku, kas sevi dara par Dievu, un viņu notiesāja kā zaimotāju” (KBK 594). Pārdomas sagatavoja paulīniešu tēvs Juris Krisūns

Raidījumā šoreiz par biatlonu un bobsleju. Raidījuma lielā intervija ar pasaules vicečempionu biatlonā Andreju Rastorgujevu, bet rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz bijušais bobslejists Zintis Ekmanis stāsta, kā pirms 40 gadiem izcīnīja olimpisko medaļu. Nedēļas topā: Latvijas vīru basketbola izlase Eiropas čempionātu kvalifikāciju sāk tāpat kā pabeidza Pasaules kausu - ar uzvaru, šoreiz pār Spāniju izbraukumā, Rīgā pārspēj arī slovākus; “TTT Rīga” zaudē Venēcijas “Umana Reyer” Eiropas kausa ceturtdaļfinālā, atbildes spēlē jāatgūst 13 punktu deficīts; Beidzot tikts skaidrībā ar valsts naudas sadalījumu sporta federācijām - pirmajā trijniekā vieglatlētika, futbols un riteņbraukšana; Vairāki Latvijas hokejisti Ukrainas kara otrās gadadienas priekšvakarā piedalās “Putina spēlēs” Kazaņā, pārbaudi sāk Valsts drošības dienests; Futbolists Raimonds Krollis izīrēts Čehijas pēc spēka otrās līgas līderiem.

Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Dr. art. Inese Žune. Emilis Melngailis 1901. gadā beidza Pēterburgas konservatoriju un pēc tam tur piecus gadus strādāja par mūzikas kritiķi lielākās vācu avīzes "St. Petersburger-Zeitung" redakcijā, pasniedzis privātstundas, spēlējis ērģeles un vadījis kori latviešu baznīcā, bet tad pēkšņi devies uz Vidusāziju, Taškentu, kur aizvadījis gandrīz 15 sava mūža gadus un strādājis par vācu valodas skolotāju kadetu skolā. Pats Melngailis par šo savu dzīves posmu rakstījis skopi, bet daudz vairāk par to var uzzināt no viņa pirmdzimtās meitas Lindas bērnības un jaunības atmiņām. (RTMM 217191; 217192  un 309533) Šīs atmiņas, kas bagātinātas arī ar citu ģimenes locekļu stāstīto, parāda, cik patiesībā grūts un sarežģīts jaunā komponista dzīvē bijis šis trimdas laiks. Nav skaidri zināms, ko Melngailis īsti sagrēkojies cara varas acīs 1905. gada revolucionārajos notikumos. Domājams, ka Orlova soda ekspedīcija viņu vajāja galvenokārt par neatļautas literatūras glabāšanu un  lasīšanu. 1905./1906. gada ziemā viņš kādu dienu pasta karietē ieradies vecāku rentētajās mājās Raunas "Marikalnā" ar smagiem koferiem. Tos novietojis istabaugšā, asarām acīs lūdzis vecākiem piedošanu un steigā devies prom. Domājams, ka koferos bijušas kādas toreiz aizliegtas grāmatas. Drīz vien mājā iebrukuši soda ekspedīcijas kazaki, kas veikuši kratīšanu un situši tēvu līdz asinīm, lai uzzinātu Melngaiļa atrašanās vietu. Vecāki samaksājuši lielu izpirkuma naudu, lai Emili neapcietina un neizsūta uz Sibīriju. Tā vietā viņam bijis ļauts doties trimdā uz Taškentu, bet aizliegts tur nodarboties ar mūziku. Aizbraukšana notikusi no vecāku lauku mājām 1906. gada jūlija beigās. Melngailis šai laikā jau bijis divkāršs atraitnis: Pēterpilī mirusi gan Lindas māte, igauniete Lēna Mirisepa (Mürisepp), gan arī dažus gadus vēlāk apprecētā krieviete Antoņina Lebedjeva, tāpēc Melngailim un viņa četrgadīgaijai meitiņai līdzi devusies komponista māsa Elīna Medne. Viņa garajā ceļā esot bijusi spiesta vairākkārt atrunāt Melngaili no domām par pašnāvību. Pa dzelzceļu sasnieguši Astrahaņu visi trīs ceļotāji tālāk devušies pa Kaspijas jūru ar aristokrātu izklaides kuģi. Tā kapteinis bijis komponista mātes brālis Valdemārs Mežaks, kurš Melngaili finansiāli atbalstījis studiju laikā. Kā samaksu par braucienu, kapteinis aicinājis Melngaili izklaidēt pasažierus maltīšu laikā kuģa ēdamzālē ar klavieru spēlēšanu. Sākumā jaunais dumpinieks protestējis un atteicies, bet vēlāk tomēr piekāpies un spēlējis pasažieru skaļā balsī pieprasītos krievu šlāgerus un dziesmas. Pirmais gads Taškentā pagājis visai pieticīgi. Darbs virsnieku skolā, kas dēvēta par  "Kadetu korpusu", bijis sešas dienas nedēļā no septiņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā un obligāts bijis arī dievkalpojuma apmeklējums svētdienās. Gandrīz visu mēnešalgu Melngailim bijis jānosūta gan V. Mežakam, gan vecākiem, lai tie baronam atmaksātu "Marikalna" māju rentes parādus. Tomēr viņam visgrūtāk bijis samierināties ar varas iestāžu aizliegumu nodarboties ar mūziku un būt mājās bez mūzikas instrumenta. Materiālais stāvoklis sāka pamazām uzlaboties tikai pēc tam, kad Melngailis nodibināja jaunu ģimeni, kas ļāva pamazām attīstīt arī savu saimniecību. Jau 1907. gada vasaras atvaļinājuma laikā Melngailis centās dabūt atļauju Latvijas apmeklējumam. Ar lielām grūtībām tas viņam arī izdodas, par iemeslu minot māsas pavadīšanu atpakaļ uz dzimteni. Tomēr bijis ar parakstu jāapliecina, ka viņš atgriezīsies un ceļojuma maršrutu nemainīs. Rīgā Melngailis iepazinies ar savu nākamo sievu, ļoti enerģisku jaunavu Annu Bērensi (1888–1938), kura strādājusi par pārdevēju grāmatveikalā. Skarbajos Taškentas apstākļos viņa spējusi kopā ar Melngaili izveidot un veiksmīgi vadīt ģimenes saimniecību. Pie tam desmit gados viņa laidusi pasaulē trīs dēlus un divas meitas. Katru gadu komponists ar nepacietību gaidījis vasaru, kad varbūt dabūs atļauju uz vienu mēnesi apciemot 4000 km tālo dzimteni, bet ne vienmēr to saņēmis. Piemēram, 1915. gadā Melngaili norīko par komandanta sekretāru 500 km attālajā Guļčas cietoksnī, uz kuru noslēgumā ved sarežģīts ceļš pa tuksnešainām un ledainām kalnu pārejām zirgu un kamieļu mugurā. Vīram līdz ceļo arī Anna ar pieciem bērniem. Šo grūto nedēļu atsver mēnesi garais atvaļinājums, kura laikā Melngailis pusslepeni pieraksta daudzas  kalniešu tautas melodijas. Naktīs viņš  atļaujas šo to dungot un spēlēt ar pirkstiem pa iedomātu klaviatūru. Top tautasdziesmu apdares un dažas oriģināldziesmas. Šos nošu rokrakstus komponists nav datējis, lai kontroles gadījumā  varētu attaisnoties, ka tie ir veci studiju laika uzmetumi. Laimīgs bijis kāds gadījums, kad skolas sarīkojumā augstdzimuša solista pavadīšanai uz klavierēm vajadzējis aizvietot saslimušu pianistu un skolas direktors, ģenerālmajors fon Kohs, kurš guvis izglītību arī Maskavas konservatorijas čella klasē, atcerējies par Melngaili. Nošu nav bijis, bet komponists tik krāšņi improvizējis pavadījumu, ka visi pēc tam par to vien runājuši. Paslepeni Kohs pēc tam uzaicinājis talantīgo mūziķi saspēlēt ar viņu  pa kādai čella sonātei. Vēlāk “godu izrādījis” arī ģenerālgubernators Samsonovs, kurš bez atlīdzības Melngailim atļāvis pasniegt  klavierstundas savai meitai. Attapīgais privātskolotājs to izmantojis, lai beidzot dabūtu atļauju klavieres turēt arī paša mājās. 1917. rudenī slēdza Taškentas "Kadetu korpusu” un turpmākos trīs gadus Melngailim pastāvīga darba vairs nebija. Lai nodrošinātu ģimenei iztiku, kopā ar ģimeni viņš iekopa vīnogu dārzu, turēja bišu dravas, piena lopus un šķirnes vistas. Šajā laikā viņš aktīvi darbojies arī Taškentas mūzikas dzīvē – organizējis korus, izveidojis simfonisko orķestri, kas pirmatskaņojis arī viņa komponēto simfonisko ainavu “Vakars Zilajā kalnā”. Arvien izvēršoties pilsoņu karam, Melngailis spiests aizsargāt savu ģimeni un saimniecību no dažādām apkārt klīstošām bandām. Tomēr bērni nereti ir liecinieki bandītu vardarbībai pret vecākiem. Laiku pa laikam patvērums ir četrus kilometrus attālais vīna dārzs ar kleķa būdiņu, kur Melngailis uzsācis darbu pie Musorgska operas “Boriss Godunovs”instrumentēšanas. Beidzot, 1920. gada 13. oktobrī komponists saņem atļauju kopā ar ģimeni un daļu iedzīves doties uz dzimteni. Pēc astoņu nedēļu gara un zaudējumiem pilna  ceļojuma gandrīz neapkurinātā preču vagonā 7. decembrī viņi sasniedz Rīgu. Dzīve bija jāsāk no jauna.

Beidzot mēs zinām, kas notiek ar Viaplay un Go3! Kā arī, Dvniskis ir ticis ārpus mūsu burbuļa un ticis pie jaunas iesaukas un par svarīgāko – Supernova un NHL! BetSafe Līga: https://betsafeliga.com/lv FB Grupa: https://www.facebook.com/groups/972997689888510/ BetSafe Līga: https://betsafeliga.com/lv GO 3 FaceOff 30% https://go3.lv/subscriber/voucher?code=FACEOFF30 Facebook Grupa: https://www.facebook.com/groups/972997689888510/ SexyStyle style 10% atlaide: SEXYGROMULS Kļūsti par 6.spēlētāju: https://www.6speletajs.lv/ […]

Meklejūt vysaidu dzīšmu stuostus, rubrikys veiduotuojis Edeitis Laimis viereibu dasaisteja feletonista, rakstnīka, publicista, ari  bibliotekara i agronoma Bonifaceja Briškys 60. godūs trimdā izdūtajā žurnalā “Dzeive” publicātais roksts. Tys saucās “Latgolā dzīduotuos himnas”. Briška aproksta vaļsts, vysaidu politiskūs varu, religiskuos i ari parodeju himnys, kaidys skaniejušys Latgolys teritorejā vysaidūs laikūs. Tok iz vaicuojumu “Voi mums ir kaida seneja tautys himna?” pats atsoka, ka taidys oficialys nav bejs, jo Latgola vysod ir bejuse kaidys cytys teritorejis daļa. Tok pa tautys himnu varātu atzeit bīžuok dzīduotuos tautysdzīsmis ar sabīdrysku raksturu. Myusu laikūs par Latgolys himnom mes sauktu “Skaidrū volūdu”, “Pīmiņ, bruoļ”, “Vuolyudzeiti”, “Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa” i varbyut vēļ kaidu cytu. Bet pats Briška kai pīmāru dzīsmei, kura eistyn varātu byut himna, nūsauc tymūs laikūs cīši bīži dzīduotū “Lobs ar lobu sasatyka”. Dzīsmi, kas jau beja publicāta 1908. godā izdūtajā tautysdzīšmu apdaru kruojumā “Dzīsmu vuoceleite”. Kas tod ir tī “lobī”, kuri sasateik, cik daudzi dzīsme skaņ myusu dīnuos i kaidūs ceļūs vēļ dzīsmis nūsaukums guojs? Par tū ituos reizis “Lobs ar lobu sasatyka” dzīsmis stuostā. Tymā pošā Briškys rokstā, kas tai raiseja interesi, teik izsaceits miniejumu par dzīsmis tekstu, kas himnys nūzeimē asūt par nalabvieļu atvaireišonu i vieršonūs iz sovim veicamajim dorbim. Tok tymā pošā laikā par itū dzīsmi  ari “Dzeivē” publicāts volūdnīka i rakstnīka Leonarda Latkovska roksts. I izaruod, ka tī lobī  – vīns lobais i ūtrais, kuri sasateik – ir boguotuoki ļauds. Lobs beja taids cylvāks, kam pīderējuse labeiba, jo “lobs” i “labeiba” ir vīnys saknis vuordi. Sovulaik nu 11. da 13. godu symta latvīšu aristokrateja taišni i saucēs “labīši”. Kai autors nūruoda, tī, kur boguoteiba, tī ari puoruokuma apziņa i lepneiba, kas nūvad ari pi gribiešonys aprunuot i meklēt vysaidys vainis tymūs, kurus jī skaita par zamuokim – mozuokim i nabadzeiguokim. Tok golā saīt, ka tys mozuo auguma aprunuotais cylvāks nanūsabeist boguotūs augstpruoteibys i atkluoti pasoka, ka ir spiejeigs pasaceit taidus styprus vuordus, ka cyti sadzierdēs! Dzīsme teik raksturuota kai spāka i drūsmis pylna. “Lobs ar lobu sasatyka” kai tautā, tai koru apdarēs sovulaik daudzi dzīduota i Latgolā, i cytur Latvejā, i ari trymdā. Mīleiga ir kaida pīzeime pi dzīsmis pīroksta 50. godu gola folklorys ekspedicejā Preiļu i Daugovpiļs rajonūs: “Itū dzīsmi pi myusu cīši dzīd!”. Ruodīs, ka tei ir ari sovulaik vīna nu vysu bīžuok (ka na poša bīžuokuo) dailliteraturys dorbūs pīmynātuo latgalīšu dzīsme. Par pīmāru, citats, nu Juoņa Klīdzieja romana “Jaunības zeme”: Beidzot caur visu skanēšanu Līpūrs sadzirdēja saucējus. — Nu? Ko vajaga! — viņš atkliedza nikni ar lielu muti. — Tu uzspēlē un uzdziedāsim konduktora kungam par godu «Lobs ar lobu sasatyka! ...» — Lai iet! Gāza visi vaļā. lenākdams šo aicinājumu dzirdēja arī virskonduktors, Abi padusmojās, parājās, bet cik gan ilgi tā cilvēks var dusmoties, kad viņu priecina. Abi sāka smaidīt, beidzot smieties. Tok, lai ari cik populara i cīši dzīduota dzīsme sovulaik nabyutu, vys tik kaidu myusu dīnu studejis īrokstu tai nimoz i vīgli naīsadūd atrast. Te vītā varātu byut aicynuojums latgalīšu muzikim aizpiļdeit itū tukšumu ar kaidu myusdīneigu verseju! Bet vīna taida jauna verseja ir Australejis latvīšu gitarista Ivara Štuba instrumentalais īskaņuojums pyrma puora godu izdūtajā albumā “Fragments”. Tok kas myusu dīnuos vēļ ir “Lobs ar lobu sasatyka”? Sovu reizi, tys ir kaids pasuokuma nūsaukums nazkur Latgolā, bet, ka vaicuot zynuotuojai gūglei, tod vīns nūteikti ir Latgolys regionaluos televizejis raidejums “Lobs ar lobu sasatyka” – veļteits Latgolai i administrativi teritorialajai reformai. Bet ūtrys – Latgolys etnografiskuos viestnīceibys i jo eipaši tuos vadeituojis Ivetys Seimanovys taiseituos tautystārpūs apviļktūs leļu ceļojūšuo izstuode “Lobs ar lobu sasatyka”. Vaira nakai 40 mozuos tautumeitys apceļuojušys na viņ leluokys i mozuokys vītys Latvejā, bet gastejušys ari uorzemēs, par pīmāru, Igaunejā i Zvīdrejā.

Beidzot pienākusi ilgi gaidītā Česlava atgriešanās Tavā Istabā. Šoreiz apspriežam ne tikai basketbolu, bet arī Česlava interesantākās darba pieredzes studiju gados. Lai labi klausās!

Stāsta juridisko zinātņu doktore un Latvijas valsts karoga likuma autore Sintija Stipre Spricis Paegle savā 1923. gadā izdotajā atmiņu grāmatā "Kā Latvijas valsts tapa" raksta: "1918. gada 17. novembrī plkst. 10 vakarā Rīgā, Suvorova ielā 3, Rīgas Latviešu amatnieku krājaizdevumu kases telpās, astoņu latviešu politisko partiju un vienam Latgales priekšstāvim vienojoties, tika dibināta Latvijas Tautas Padome kā augstākā valsts varas iestāde ar uzdevumu – izvadīt Latvijas valsts un latvju tautas likteņus līdz Satversmes Sapulces sanākšanai." Pretējā ielas pusē atradās "Centrāl-viesnīca", kur naktī no 17. uz 18. novembri, izmantojot Krievijas revolucionāru sarkano karogu, tika pagatavots Latvijas karogs, kuram nākamajā dienā bija jāgrezno jaunās valdības ēka – Latviešu amatnieku krājaizdevumu kases nams. Taču sarkanbaltsarkanais karogs bija nepieciešams arī II Rīgas pilsētas teātra telpu dekorēšanai, kur 18. novembrī bija plānota Tautas Padomes svinīgā sēde un Latvijas valsts proklamēšana. Zāles dekorēšana bija uzticēta māksliniekam Jānim Kugam, kura atmiņa stāstus pierakstījis Alberts Brīvkalns: "Ar dziļu saviļņojumu Jānis Kuga atcerējās Latvijas valsts neatkarības pasludināšanu 1918. gada 18. novembrī. Rīta pusē pie viņa ieradies Atis Ķeniņš un teicis, ka četros pēcpusdienā Rīgas pilsētas Krievu teātrī Nacionālā Padome pasludinās brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti. Viņš uzaicinājis profesoru šim vēsturiskajam gadījumam dekorēt teātra skatuvi, uz kuras pasludināšana notikšot. Nekādas sevišķas vēlēšanās Ķeniņš neesot izteicis, tikai norādījis, ka jaunās Latvijas karogs būšot sarkanbaltsarkans, un visu pārējo atstājis profesora ziņā. Profesors ar kundzi steigušies uz teātri, lai redzētu, kādi materiāli tur atrodami dekorēšanas vajadzībām. Izrādījies, ka teātrī neatraduši neko tādu, ko šinī gadījumā varētu izmantot. Profesoram pēkšņi iekritis prātā, ka vienīgā dekorācija, ko tik īsā laikā varētu radīt, būtu liels jaunās Latvijas karogs, kas kā mātes villaine pāri visai skatuvei aptvertu un tātad simboliski sargātu visus tos Latvijas tautas pārstāvjus, kas šinī svinīgajā aktā pasludinātu sengaidītās Latvijas neatkarību. Skatuves sānos un priekšā, ja dabūtu, varētu novietot lauru kokus un citus zaļumus. Bet kur ņemt drēbi karogam? Profesors ar kundzi apskrējuši visus lielākos veikalus, bet nekur nav atraduši tādu daudzumu sarkanās drēbes. (..) Beidzot kādā Iekšrīgas veikaliņā vajadzīgo drēbi sameklējuši. Ar dārgo nastu steigušies uz teātri, kur Kugas kundze ar teātra šuvēju Tillu Siliņu, profesora attālu radinieci, ķērušās pie karoga šūšanas. Profesors ar Ernestu Ūdri un pārējiem gājuši sagatavot skatuvi. (..) Tā kā karoga krāsu proporcijas netikušas pateiktas, tad šuvējas sagriezušas visas trīs svītras vienādā platumā. Dekorēšana notikusi tādā steigā, ka vācu skatuves strādnieki nepaspējuši piestiprināt kādu līsti un ceremonijas laikā vieni sāni noslīdējuši uz leju (..)." Šis fakts ir labi redzams arī slavenajā Viļa Rīdzenieka fotogrāfijā, kurā iemūžināta Latvijas valsts proklamēšanas svinīgā sēde. 1918. gada 19. novembra rītā Rīgas ielās bija redzami tikai daži nacionālie karogi, taču dienas laikā to skaits pieauga. Laikraksts "Baltijas Ziņas" 1918. gada 20. novembrī rakstīja: "Ar latvju tautas karogiem vakar bij pušķoti daudzi latviešu iestāžu un privāti nami, tādējādi godinot pilsētā izziņoto brīvās Latvijas demokrātiskās republikas nodibināšanos un Pagaidu Valdības sastādīšanos. Publikā dziļa sajūsma. Tautas karogu vispār ir vēl maz, jo ļoti grūti dabūjama priekš viņiem vajadzīgā drēbe, kuru jau vakar veikalos stipri izpirka" Tādējādi, lai gan Latvijas valsts jau oficiāli bija nodibināta, presē sarkanbaltsarkano karogu vēl arvien dēvēja par "tautas karogu" un saukt to par Latvijas valsts karogu vēl nebija ierasts...  

Beidzot esam sagaidījuši skaļi un daudz izreklamēto Lasvegasas GP! Vai tas attaisnojas cerības?

Kultūras rondo tiekamies ar rakstnieci un ilustratori Aneti Meleci. Daudzi viņu pazīst kā starptautiski atzinīgi novērtētā "Kioska" autori, bet pašlaik Siguldā skatāma viņas pirmā retrospektīvā izstāde "Anetes kiosks: stāsti, grāmatas, ilustrācijas un citas lietas". Anete tikko piedalījusies arī pirmajā Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālā. Anetes mājaslapā internetā var lasīt, ka viņa ir ļoti aizņemta brīvmāksliniece, kurai padomā ir vairāki stāsti, kas vēl nav pārvērtušies grāmatā. "Viens ir tāds, kas jau stāv uzgaidāmajā telpā un mīņājas, kad beidzot ķeršos klāt, jo ir jau iesākts," atklāj Anete Melece. "Tas ir komikss, kuru iesāku jau pirms diviem gadiem zīmēt, bet tad "miedziņš" [Pazudušais miedziņš] iespraucās, pagrūda to malā. Tas ir stāsts "Kosmoss klausās" par vienu biroju, kur visiem darbiniekiem ir zvaigžņveidīgas galvas un viņi visas vēlmes, viss, ko mēs uz Zemes ievēlamies, nonāk viņu e-pastā. Tad tas tiek izdalīts birojā un tur ir darbinieki, kas palīdz īstenot mūsu vēlmes." Šo ir plāniņš zīmēt nākamgad, vēl ir arī citi stāsti, kas, cerams, būs. 

Jau godpilno trešo reizi Tavā Istabā paviesojušies augsti godājamie Viktors Roze un Ulvis Krišs Katišs. Beidzot mūsu sejas iespējams ieraudzīt arī video formātā!

 XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki sākas šodien, 30. jūnijā, ar Dziesmu un deju svētku karogu cildināšanu, Dziesmu un deju svētku virsdiriģentu un virsvadītāju godināšanu un Garīgās mūzikas koncertu vakarā. Vai viss paveikts, lai svētki noritētu raiti, vaicājam rīkotājiem. Studijā XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izpilddirektore Daina Markova, horeogrāfe, deju svētku virsvadītāja, Siguldas, Saulkrastu, Ādažu, Ropažu novadu deju kolektīvu virsvadītāja Gunta Skuja un noslēguma koncerta “Kopā Augšup” mākslinieciskās darba grupas vadītājs, virsdiriģents Romāns Vanags. Skatoties uz programmu, liekas neticami, ka visu var izplānot līdz pēdējai sekundei.  "No mākslinieciskās puses ir piestrādāts, lai viss būtu maksimāli sakārtots un prognozēts, cik vien iespējams. Protams, dziesmu svētki ir emocijas un dziesmas, ko gribas atkārtot, un lietas, ko gribas vēl pašiem dalībniekiem ieviest šajā svētku nedēļā. No organizācijas un mākslinieciskā viedokļa ir izplānots," atzīst Daina Markova. "Improvizācija izpaužas spējā ātri reaģēt kaut kādos neparedzētos momentos." Lai arī zināms, ka Dziesmu svētku noslēguma koncerts parasti rit daudzas stundas, vienmēr ir pārmetumi, ka ir par garu. "Noslēguma koncerts būs garš, saturīgi piepildīts ar dažādiem notikumiem un beigsies 12 naktī, kad sāksies sadziedāšanās daļa. Tā ir gan man, gan Reiņa Suhanova, gan visas mūsu grupas un visu mūsu dalībnieku kopīga atbildība," norāda Romāns Vanags. "Tur ir daudz elementi šoreiz iestrādāti, kas koncertu nemaz tā spontāni neļauj pagarināt. Man liekas, būs ļoti interesanti vērot dziesmu pieteikumus, tie būs šoreiz absolūti oriģināli."  "Arī dejotājiem viss izplānots līdz minūtei un ir svarīgi iekļauties paredzētajā laikā, īpaši darba procesā," atzīst Gunta Skuja. Dziesmu svētki pirmo reizi notiks pārbūvētajā Mežaparka estrādē jeb "Sidraba birzī". "Beidzot šī celtne ir nomainīta ar "Sidraba birzi". Iepriekšējai celtnei bija nosaukums estrāde. Tagad tiešām aicinu dēvēt šo mūsu svētvietu par "Sidraba birzi" un attiekties no šī, man liekas, padomju pielikuma - svētku norises vieta," iesaka Romāns Vanags. "Dziedātāju vietas ir paplašinātas, akustiski ir daudz uzlabojumu, kas arī zināmā mērā ir izaicinājums. (..) Mēs arī kaut kādā veidā būsim spiesti improvizēt, bet tas, ka mums ir izcila vieta, kur turpmāk, vismaz nākamos simts gadus, būs svētku vieta, skaidrs. Domāju, ka ar šiem svētkiem Dziesmu svētkos sākas jauns etaps, pateicoties Austrim Mailītim, Jurim Pogam un "Sidraba birzij"." "Mēs tikai sapņojam par savu ideālo vietu, un kamēr nav citas, tas ir un paliek stadions," piebilst Gunta Skuja.

Sezonas pēdējā epizodē Jurijs un Emīls atskatījās uz Čempionu līgas finālu, kurā Mančestras "City" nodrošināja trešo titulu šosezon un runāja par visām fināla aktualitātēm

"Pirms darba" jautāja klausītājiem, ko konkrēti esam mainījuši viņu karjerās savu 3 gadu skanēšanas laikā. Uz Vinetas aptauju Linkedinā atsaucās arī klausītāji – Bruno, Helēna un Santa. Intervijās noskaidrojām 4 punktus, kuros podkāsta klausīšanās tiešām palīdz mainīt karjeru. Katram klausītājam ir savs stāsts, bet dažas atziņas līdzīgas visiem.BEIDZOT! Pēc klausītāju iedrošinājuma atklājām, kas ir mūsu "balss maskā" – Galvu Mednieks. Atceramies, kāpēc izdomājām šo tēlu un spriedām, vai Galvu Mednieks vēl atgriezīsies podkāstā.Epizodes ar Galvu Mednieku ir:S2E16 https://open.spotify.com/episode/0P1cuIi7UQKUg6FCn0q8WS?si=a2b19354eb0248abS2E11 https://open.spotify.com/episode/7c2N2Ur0PDXm0pmVjMmtbk?si=8b79e141fdf7440fun šeit ir Galvu Mednieka blogs.PIESAKIES PODKĀSTĀ! Gaidām podkāstā katru, kam ir jautājumi vai patiess stāsts. Tā ir iespēja stundu runāt ar diviem pieredzējušiem personāla atlases profesionāļiem un saņemt bezmaksas karjeras konsultāciju kopā ar interviju treniņu. Raksti Linkedin Vinetai vai Jurim.Pirms darba moderatore Vineta Bērziņa https://www.vinetaberzina.lv/Podkāsta producents Juris Garjāns tālr. 29600765 juris@darbs.work Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Stāsta muzikoloģe, mākslas doktore Ingrīda Zemzare Slavenais mākslinieks Endijs Vorhols 1979. gadā publicēja interesantu atklāsmi: “Beidzot piepildījušies mani pravietojumi no 60. gadiem: "Nākotnē katrs būs slavens vien 15 minūtes!" Tagad man šis teiciens ir apnicis, es to vairs nelietoju. Mans jaunais sauklis ir: "Katrs var kļūt slavens piecpadsmit minūtēs!”" Pilnīgi pravietiski, vai ne? Gribu jums pastāstīt pavisam nesenu piedzīvojumu Lielās mūzikas balvas ceremonijā. Nupat kā no skatuves bija nonākušas trīs brīnišķīgas talantīgas mūziķes – Baltic trio. Piebildīšu – lai nonāktu uz šīs skatuves, ir nepieciešami vismaz 16 gadi skolas un vēl gadiem papildināšanās. Piecpadsmit  minūtēs tur nenonākt. Bez izcilā snieguma viņām bija vēl satriecošas kleitas un ziedi, un meitenes, ieraugot fotogrāfu, palūdza vienu zibsni atmiņai. Uz to fotovīrs vīzdegunīgi teicis, ka viņš, lūk, esot no "Privātās Dzīves". Nu un? Nesaprata Lielās mūzikas balvas nominantes. “Nu es te bildēju tikai slavenības", – atteica fotogrāfs. Kā jums patīk? Slavenības acīmredzot ir tie, kas nez kādēļ saskrējuši skatīties kaut kādas niecības uz skatuves? Slavenību mašinērija strādā mūsdienās un tieši tāpat patiesībā strādāja senāk, lai gan nebija sociālo tīklu uzpūsto varoņu vai gluži otrādi – tā saucamā mobinga, kuru tolaik aizstāja tenkas un dzeltenā prese. Atcerēsimies slaveno basa tenku āriju no Rosīni "Seviļas bārddziņa". Vai nav jautri? Bet patiesībā - tenkām ir iespēja ne vien celt popularitāti, padarīt par privātās dzīves slavenību, bet arī pazudināt. Izstāstīšu filmu drāmas cienīgu sižetu iz mierīgo latviešu mūzikas dzīves. Komponists Jānis Mediņš, būdams ievērojams Operas un Radiofona orķestra diriģents, 1934. gadā uzraksta latviešu mūzikas klasikā pirmo klavierkoncertu kā veltījumu tolaik vien ap trīsdesmit gadu vecajai brīnumdaiļajai pianistei Lilijai Kalniņai-Ozoliņai, kura ir laulībā ar ļoti pazīstamu čellistu Alfrēdu Ozoliņu. Jau labu laiku viņa ir pāris ar Jāni Mediņu un viņu starpā valda īsta mīlestība. Te nu dzeltenās preses flagmanis - žurnāls "Aizkulises" - uzraksta feļetonu par šo trīsstūri, Lilija dodas izskaidroties ar savu vīru, kurš īsti skaidrā tobrīd nebūdams, viņai durvis neatver, un pianiste izmisumā metas lejā turpat kāpņu šahtā. Pēc Lilijas Kalniņas-Ozoliņas pašnāvības 23 pazīstami Operas mākslinieki (starp tiem arī komponists Jānis Kalniņš un čellists Ēvalds Berzinskis) izdemolē "Aizkulišu" redakciju, protestējot pret mākslinieku personiskās dzīves aizskaršanu. Taču sensacionālā notikuma aprakstīšanā iesaistās arī citi izdevumi – "Segodņa večerom", "Pēdējā Brīdī", "Atpūta", un vēl tiek doti mājieni par to, ka nesen naciķi izdemolējuši sociāldemokrātus. Komponistu Jāni Mediņu no saniknotajiem orķestra mūziķiem, kuri mēģinājumā nākuši viņam virsū burtiski ar krēsliem, paglābis viņa brālis Jēkabs Mediņš, kurš aizvedis viņu uz Jelgavu, un tālāk viss vēlās kā sniega bumba apaugot ar jaunām un jaunām detaļām. Galu galā pianiste apglabāta kopā ar Klavierkoncerta titullapu, uz kuras bijis veltījums. Koncertu pēc vairākiem gadiem pirmo reizi atskaņoja dāņu pianiste France Ellegore. Veltījums tika viņai. Savā autobiogrāfijā "Toņi un pustoņi"  komponists atzinīgi novērtē jaunās meitenes spēli, taču sevišķi viņu vēlāk priecēja Marijas Zalmanovičas interpretācija. Bet tomēr pats atzīst, ka koncerts bijis rakstīts un veltīts Lilijai, kura to nekad nenospēlēja. Tā notiek ar veltījumiem. Bēthovens savu Trešo simfoniju veltīja Napoleonam, bet tad tik sparīgi centās izdzēst veltījumu, ka manuskripta pirmajā lappusē palicis caurums. Piebildīšu, ka Trešās "Heroiskās" simfonijas partitūrai tas nav neko kaitējis.

Stāsta Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Grobiņā Maija Rolava Pirmais izziņas avots Zentas dzīvē ir Brokhauza vārdnīca, bet labākais  skolotājs bija un palika tēvs. Zentai slimojot, tēvs sēdēja pie viņas gultas un mācīja no galvas skaitīt dzejoļus. Viņš pats pratis daudzus. Mazajai meitenei ar kuplajiem, sprogainajiem matiem bijusi spoža atmiņa – kad latviešu un vācu vārsmas varējusi tūlīt atkārtot, viņš izraudzījies tekstus krievu valodā. Kad tēva dzejoļu zināšanas bijušas izsmeltas, viņš pievērsies latīņu heksametriem. Tēva uzskats, ka no laba dzejoļa kaites atkāpjas, palīdzējis Zentai pārvarēt dažu sāpju brīdi. Tā kā paša Roberta kaislība bijusi dabaszinātne, puķu un koku nosaukumi bija jāmācās latīņu valodā: Zentas spilgtā fantāzija drīksnu, putekšnīcu un auglenīcu bioloģiskās teorijas  pārvērta kaislīgā mīlas stāstā ar krāšņām kāzu dzīrēm. Liela loma Zentas izglītošanā bija mājskolotājām. Mauriņu meitas arī mājās  tika skolotas stingri, pēc ģimnāzijas kursa. Vecāki vēlējās, lai Zenta noliktu ģimnāzijas beigšanas eksāmenus, tādējādi vēloties stiprināt viņas pašapziņu un pasargāt no diletantisma. Viņas vecāki gan bija pārliecināti, ka Zentai iztiku pelnīt pašai nekad nenāksies. Mājskolotājas mainījās: kādai bijis neciešams raksturs vai vecīgi uzskati, un tikai retā izpelnījusies ģimenes locekļu cieņu un draudzību. Katru dienu mājskolotājas vadībā notika kārtīgas mācību stundas no  ģeometrijas līdz krievu literatūrai. Kāda no mājskolotājām mācījusi arī Latvijas vēsturi, dainas un stāstījusi par latviešu ilgām pēc brīvības.   Pamazām pienāk brīdis, kad ne tēva stāsti, ne no mājskolotājām saņemtās zināšanas dumpīgo Zentu vairs nespēj apmierināt: viņā pamodušās  alkas, kaut kas iekšējā pasaulē gruzd un vilina. Un viņas karstākā vēlēšanās ir apmeklēt skolu tāpat kā pārējām māsām. Pēc māsu stāstiem, viņa uzbur sev tīkamas ainas par draudzenēm un jautrību, skolotājiem (par dažiem jūsmo, bet dažus neieredz), par skolas liecībām un formas tērpiem... Garo prieka virkni noslēdz skolas beigšanas eksāmeni, kas atvērs durvis uz universitāti! Māte savas meitas vēlmi mācīties ģimnāzijā sauc par aušību, bet tēvs nosaka savu sakāmo, ka cilvēka griba ir viņa debesis, un brauc uz Liepāju, lai aprunātos ar sieviešu ģimnāzijas direktori. Atgriežoties tēvs ir noskumis, jo skolas direktrise uzskatot, ka slimai meitenei jāpaliek mājās pie vecākiem. Zentai tas ir kā pātagas cirtiens, bet viņas māte Melānija triumfē: "Vai es neteicu, ka tas nebūs iespējams?" Tuvojas Pirmais pasaules karš un tēvam jāizmeklē rekrūšu veselības stāvoklis. Jauniesaucamo mātes, sievas un līgavas gan ar vārdiem, gan dāvanām cenšas pārliecināt ārstu Mauriņu, ka jaunais puisis ir slims un dienestam neder.  Mauriņu saimniecības vadītāja dusmojas par atraidītajām pīlēm, treknajām zosīm un citiem labumiem, ko kompromisus nepieņemošais dakteris atraida. Vai caram viens zaldātiņš vairāk vai mazāk, to taču nemana! Divi karsti mīlēti dēli ir arī sieviešu ģimnāzijas direktorei un vecākajam jādodas zaldātos. Direktrises lepnais zirgu pajūgs kādu dienu piestāj pie Grobiņas doktorāta un pati dāma, tērpusies vāverīšu kažokā, ierodas slimnieku pieņemamajā istabā. Viņas  un daktera sarunas ieilgst. Direktrise domā – apskatē varētu gadīties, ka dēla plaušu galotnīte ir tuberkulozes skarta, un, kā viņš mīlot savu meitu, tā viņa – savu dēlu… Pēc šī apciemojuma Zenta veiksmīgi nokārto iestājeksāmenus un sāk mācīties sieviešu ģimnāzijas priekšpēdējā klasē… Klasē ir daudz meiteņu, un beidzot viņai ir tumši brūns formas tērps ar mazu apkaklīti, melns priekšauts un maza sudraba nozīmīte pie cepures. Viņai ir sešpadsmit gadu un klasē viņa ir visjaunākā. Skola ir elitāra, tajā mācās pārtikušu vecāku meitas, gaiteņos livrejās tērpti sulaiņi nodrošina kārtību un palīdz Zentai tikt no vienas klases citā. Mācības notiek krievu valodā. Meitenes romantiski iemīlējušās Tolstoja un Turgeņeva varonēs. Čehovs  saista ar savu impresionistiski smalko uztveri.  Zenta dzīvo pansijā pie kāda aptiekas īpašnieka sievas. Aptiekas sētnieks  katru dienu meiteni aizved uz skolu un pēcpusdienās pēc stundām viņu sagaida. Tēvs sagādājis privātskolotāju matemātikā un, pateicoties smadzeņu treniņiem, šajā zinātnes nozarē Zenta iegūst tādu virtuozitāti, ka nopietni apsver domu studēt matemātiku, sausajā skaitļu pasaulē cerot paglābties no dvēseles ciešanām un sirdssāpēm. Šo savu dzīves periodu Zenta Mauriņa nosauc par laimīgāko periodu savā dzīvē. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas Zenta Grobiņas doktorātā atver mazu skolu. Viņas audzēkņi galvenokārt ir Grobiņas latviešu un  ebreju bērni, bet “mazā dzīve” jauno skolotāju neapmierina. Lai gan viņa lepojas, ka pati spēj nopelnīt naudu, skolēnu iemaksas ir tik mazas, ka 1920. gada septembrī vēstulē viņa lūdz palīdzību Jānim Akurateram. “Aizbraukt uz Rīgu, studēt ir mans lielākais sapnis, bet apstākļi ir tādi, ka vecāki maz ko var man palīdzēt, bet galvenais – viņi baidās mani tik tālu aizsūtīt. Varbūt Jūs variet palīdzēt mazu vietiņu dabūt? Kad Jūs kā autoritāte man rakstītu, ka tur Rīgā nemaz nebūs tik grūti iztikt. Mani vecāki jums ticēs.” Vislabāk viņa būtu studējusi medicīnu vai kļuvusi par dārznieci, pateicoties jūsmīgi mistiskajai saistībai ar puķēm. Dzeja viņas acīs ir kā svētnīca: ka no rakstniecības var eksistēt – tas viņai pat prātā neienāk. Pēc Pirmā pasaules kara un nodibinoties Latvijas valstij, agrāk pārtikusī daktera ģimene zaudējusi savu materiālo pārticību, bet tēvs – veselību. Ārstam Mauriņam atklājas sirds mazspēja un no plašās privātprakse jāatsakās. Zaudēti arī noguldījumi uz Zentas vārda kā krievu, tā franču bankās. Māte žēlojas par nabadzību un plašā dzīvesveida zaudēšanu. Viņas argumenti dzelžaini – vecākās veselās māsas arī nebija studējušas un Zentai vajagot samierināties. Cīņa par studijām ir sūra. Lai pierādītu vecākiem, ka pati var tikt galā ar skarbo ikdienu, Zenta pārceļas uz Liepāju, dzīvo viena pati trūcīgā mēbelētā istabā un pasniedz privātstundas atpalikušajiem skolēniem. Tā kā mācības ģimnāzijā notikušas krievu valodā, lai iestātos universitātē, viņa ir spiesta ņemt privātstundas latviešu pareizrakstībā un gramatikā un nokārtot pārbaudījumus latviešu valodā. Zentas cīņa ar vecākiem par universitāti ilgst trīs gadus... Beidzot, 1921. gadā, 24 gadus vecā Zenta Mauriņa, kā viņa par sevi raksta – lāgā neprotot atšķirt sapni no īstenības,  radot sev tīkamas un mānīgas nākotnes ainas, bez jauna ziemas mēteļa un cepures sēž vilcienā, kurš viņu no Liepājas ved uz Rīgu: par spīti slimībām, par spīti karam, un prom no vecāku apsargātās dzīves.

„Beidzot mums ir brīnišķīga kultūrtelpa ar siltu un pasaules mērogā unikālu kupolu virs galvas. Šī noteikti cirka māksliniekiem būs iedvesma radīt un rādīt, un jau pavisam drīz gaidīsim uz pirmajām izrādēm atjaunotajā arēnā,” – šādiem vārdiem pērnā gada nogalē Rīgas cirks atgriezās Merķeļa ielā. Vēsturiskās cirka ēkas rekonstrukcijas pirmā kārta noslēgusies, bet 2023. gada sezonu var saukt par iesildīšanās sezonu, jo kamēr vēl nav tribīņu un arī pati arēna nav pilnībā iekārtota, šeit plānotas izrādes, kas var pielāgoties esošajai situācijai. Pavisam nesen arī Lielā Kristapa balvas tika dalītas Rīgas cirkā. Lai uzzinātu, kas vēl notiek aiz Rīgas cirka baltās ēkas mūriem Merķeļa ielā, uz cirku devusies kolēģe Agnese Drunka. Lai arī garāmgājējiem šķiet, ka Rīgas cirkā nekas nenotiek, to vēl joprojām renovē, tomēr izrādās, ka 1882. gadā celtajā ēkā notiek pamatīga rosība. No Merķeļa ielas puses pa sarkaniem metāla vārtiem cirka pasaulē ielaiž cirka pārstāve Zane Volkinšteine Izlodājusi cirka ēku no augšas līdz apakšai atgriežos arēnā, kur smaržo pēc koka, bet gaisā virmo metāla konstrukciju savienošanas skaņas –notiek intensīva gatavošanās izrādei. Te arī tiekamies ar cirka radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu, kurš nepavisam nav pārsteigts, ka garāmgājējiem joprojām šķiet, ka cirkā nekas nenotiek. Mārtiņš Ķibers teic, ka dara visu, lai cirks kļūtu par zīmolu, notikumu un vērtību Latvijas kultūrtelpā, tādēļ šobrīd aktīvi darbojas cirka skola ar tās vadītāju Marī Sanžarevsku priekšgalā: Kultūras rondo ciemojas Rīgas cirkā īpašā brīdī, jo nupat sākas cirka pavasara sezona, kad sarunai ar cirka radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu fonā starptautiski pazīstamais žonglieris Vess Pedens gatavojas krāšņai žonglēšanas izrādei „Amerikāņu kalniņi”. Viņu dēvē par žonglēšanas Mocartu Cirka arēnā viņu pamanu acumirklī – koši sarkanas bikses, ziedu ornamentu t kreklā, mati rozā krāsā, tāds izrādei gatavojas starptautiski pazīstamais žonglieris Vess Pedens, kurš atzīst, ka viņš ar nepacietību gaida savu uzstāšanos Rīgas cirkā. Vesa Pedena izrāde „Amerikāņu kalniņi” solās būt vienlaikus sentimentāls un trakulīgi moderns garš ceļojums žonglēšanas pasaulē. Tā laikā cirka mākslinieks izmantos bumbiņas, lokanas caurspīdīgas caurules, kas amerikāņu kalniņus iztulkos žonglēšanas valodā. Vesa Pedena žonglēšanas izrādes Rīgas cirkā būs jau no šodienas līdz 11. martam, bet pēc tam marta beigās un aprīļa sākumā Rīgas cirkā viesosies Beļģijā bāzēta cirka mākslinieku apvienība „Familiar Faces” ar izrādi „Surface” jeb „Virsma”, kas būs pāru akrobātika uz ūdens klātas virsmas. Rīgas cirka jaunumiem var sekot līdzi cirka mājas lapā. Un apsveicam cirku ar nule kā iegūto pirmo vietu Būvniecības gada balvas nominācijā „Koka būve”, kur bija liela konkurence un, izrādās, piešķirtas divas pirmās vietas – Rīgas cirka kupola izbūvei un daudzfunkcionālajai ēkai Likteņdārzā, Kokneses novadā.

Beidzot tas brīdis ir noticis un esam sagaidījuši Jon Jones atgriešanos UFC pēc 3 gadu pārtraukuma, kur viņš centīsies iegūt čempiona titulu un cementēt savu visu laiku labākā cīkstoņa statusu. Šajā jaunākajā podkāsta “NoKAUTS” epizodē noskaidrosim visu nepieciešamo informāciju par šīs nedēļas UFC 285 pasākumu, kā arī veiksim savas prognozes par cīņu uzvarētājiem.

Zini savas tiesības un pienākumus. Par 2023. gada aktualitātēm darba samaksas jautājumos padomus dod praktiskās grāmatvedības speciāliste un konsultante Maija Grebenko un jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumos Kaspars Rācenājs. Svarīgākās izmaiņas ar 2023. gadu ir minimālās algas pieaugums līdz 620 eiro, atzīst abi raidījuma viesi. Maija Grebenko atzīst, ka vis būtiskākās izmaiņas ir veiktas Darba likuma 40. pantā, kur aprakstīts darba līguma saturs. "Ideja - darbiniekam ir konkrēti jāzina un jāpaziņo laikus visi noteikumi, kādos viņš strādās. Kur viņš strādās, no cikiem līdz cikiem, cik viņam maksās un kāpēc viņam maksās. Beidzot likumā ir ieviesta norma (..) nepilnais darba laiks ar neparedzamu darba grafiku, norāda Maija Grebenko. "Darba devējs, ja pieņem mani darbā, viņam nav pienākumu nodrošināt ar normālu darba laiku, es esmu viņam vajadzīgs kā konkrēts speciālists pa laikam. Ir aprakstīta kārtībā, kāds pienākums ir darba devējam sniegt informāciju, kad jābūt darbā, no cikiem līdz cikiem, ja viņš neievēros elementāro nosacījumu, būs jāmaksā tik un tā." Maija Grebenko gandarīta par šīm ieviestajām izmaiņām. Runājot par izmaiņām saistībā ar atvaļinājumiem, Kaspars Rācenājs min aprūpētāja atvaļinājumu, kas ir atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas. Atšķirībā no parastā bezalgas atvaļinājuma, kur darbiniekam ar darba devēju jāvienojas par šī atvaļinājuma saņemšanas iespēju, bet viens no gadījumiem, kad obligāti ir šādas atvaļinājums jāpiešķir, ir "aprūpētāja atvaļinājums". Tas ir vismaz piecas darba dienas gadā. To var prasīt darbinieks, kuram nepieciešams personīgi aprūpēt laulāto, vecāku bērnu vai citu tuvu ģimenes locekli, vai nepieciešams aprūpēt tādu, kurš dzīvo ar darbinieku vienā mājsaimniecībā un nopietnu medicīnisku iemeslu dēļ nepieciešama nopietna medicīniska aprūpe vai atbalsts.  "Ja laulātais mājās ir sagriezis pirkstiņu vai skujoties iegriezis rētu vai pumpu pārplēsis, tas nebūs iemesls prasīt piecas dienas viņu aprūpēt ar salvetīti. Tajā pat laikā, ja ir būtiskāka aprūpe nepieciešama, darba devējam tas būs jāpiešķir," norāda Kaspars Rācenājs.

Kad sociālajās platformās parādījās ziņa, ka Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejs jauno gadu sāk ar eksperimentu ārpus ierastā spēles laukuma,  atklājot izstādi „Snīkeri: eko vai ego”, vairāku sekotāju komentāri skanēja tā: „Beidzot būs kaut kas, kādēļ ir vērts aiziet uz muzeju”. Intereses, ziņkārības dzīta, sak, nu, kāda saistība sporta apaviem ar medicīnas vēsturi, uz muzeju atklāšanas dienā devās kolēģe  Agnese Drunka. Atverot Medicīnas vēstures muzeja durvis dienā, kad atklāj  izstādi “Snīkeri eko vai ego” gaisā jaušama svaigu vafeļu smarža un sekojot savam degunam nonāku telpā, kur pie vafeļu pannām rosās muzeja direktors Kaspars Vanags. Nelielai atkāpei – snīkers tiešā tulkojumā no angļu valodas nozīmē – zaglīgie, bet jau krietnu laiku pasaulē par snīkeriem sauc sporta apavus un ar tiem medicīnas vēstures muzejs ar izstādi „Snīkeri: eko vai ego” sāk eksperimentu ārpus ierastā. Kamēr runājam atskan svilpes signāls, kas liecina, izstāde ir atklāta un kopā ar kuratori Elīnu Sproģi ienirstam medicīnas vēstures muzeja dzīlēs un nonākam neona zilas gaismas telpā ar trim ekrāniem. Izstādē ik uz soļa saplūst muzeja pastāvīgā ekspozīcija ar īpaši atlasītiem priekšmetiem un katrā no zālēm valda cits noskaņojums. Tiem, kuri sašutumā vīkšķa dūrītes, kas tas par anglicismu snīkers, lietots nepārtraukti, izstādes rīkotāji to sauc par apzinātu soli. Tas arī ir viens no veidiem, kā piesaistīt gados jaunu auditoriju, kas konkrētos sporta un nu jau arī dzīvesstila apavus nemaz citādi nesauc. Izstāde ilgs līdz 17. aprīlim un  pavadošajā programmā īpaši var izcelt gan iespēju līdzdarboties muzeja piebūvē iekārtotajā snīkeru darbnīcā, tāpat notiks pēdu masāžas meistarklases, plānota Pasaules Dabas fonda rīkota lekcija par tekstila atkritumu slogu un otrreizējo pārstrādi. Bet īstām snīkergalvām plānotas tikšanās kaislīgiem snīkeru kolekcionāriem, tostarp reperi Ozolu.

Beidzot esam tikuši pie jaunās valdības - kāds ir šo divarpus mēnešu sarunu rezultāts? Ko varam sagaidīt tālāk? Vēl - strīdi Rīgas domē un korupcijas skandāls Briselē. Aktualitātes vērtē "ReTV" galvenā redaktore Inga Gorbunova, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un TV24 raidījuma "Nacionālo interešu klubs" vadītajs Romāns Meļņiks.  

Beidzot esam tikuši pie jaunās valdības - kāds ir šo divarpus mēnešu sarunu rezultāts? Ko varam sagaidīt tālāk? Vēl - strīdi Rīgas domē un korupcijas skandāls Briselē. Aktualitātes vērtē "ReTV" galvenā redaktore Inga Gorbunova, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un TV24 raidījuma "Nacionālo interešu klubs" vadītajs Romāns Meļņiks.  

Sākam gatavoties jaunajai 2023. gada dārza darbu sezonai! Teiksiet - par ātru, jo vēl jau dārzs nav pat ziemai gatavs. Slinkojam vai strādājam, to jautājam dārzkopēm - Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktorei, bioloģijas zinātņu doktorei Vijai Rožukalnei un kokaudzētavas "Dzērves" saimniecei Marutai Kaminskai. Vērtējot aizvadīto gadu, Maruta Kaminska atzīst, ka viņu priecē, ka jauni cilvēki arvien vairāk pievēršas dārzkopībai. Bažīgu dara tas, ka cilvēki arvien vairāk pasūta stādus no citām valstīm. Savukārt Vija Rožukalne ir gandarīta, ka cilvēki arvien vairāk domā par dārzu, nav haotiska attieksme pret dārzu, lasa, plāno dārza iekārtošanu. Šobrīd darzā var paskatīties un padomāt par krūmu un kociņu piesegšanu, lai pasargātu no sala un arī zvēriem. Uzsnigušais sniegs ir laba sega, bet jāseko arī līdzi, vai sniegu arī nevajag papurināt no krūmu zariem, lai tos neliec un nelauž Beidzot vajadzētu dārzniekam arī atpūsties!

Raksta autors - Mārtiņš Ķibilds. Lasa aktrise Guna Zariņa 1991. gada decembrī tikko brīvlaistās Baltijas valstis daudzi vēl nebija paguvuši atzīt, te vēl bija Krievijas armija un savu armiju baltiešiem nebija, bet NATO jau steidza dibināt īpašu sadarbības padomi ar jaunajiem partneriem, tostarp Latviju. Pēc Otrā pasaules kara ASV, Kanāda un Eiropas valstis dibināja NATO kā pretspēku PSRS. Juku laikos, kad PSRS bruka, Rietumiem bija iespēja savu ietekmes zonu paplašināt. Atšķirībā no Eiropas Savienības, kur mūs aiz matiem neviens iekšā nerāva, NATO Baltijas reģions bija stratēģiski svarīgs. Tomēr atlaides mums netika dotas un iestāšanās process izvērtās vēl garāks. Galvenās cīņas bija jāizcīna ar Krieviju un... ar mums pašiem. Krievija kategoriski negribēja pielaist Rietumu stobrus pie savas robežas, mēs gan tos gaidījām atplestām rokām, tikai negribējām atplest savu maku. Vēl 90. gadu beigās armijas budžets bija smieklīgi mazs, naudas trūka apkurei, par ieročiem nerunājot. Obligātā dienesta karavīri – neizglītoti un vāji, armijas prestižs – nožēlojams. Bija risks, ka Igauniju un Lietuvu NATO uzņems, bet Latviju ne. Rietumi burkšķēja. Šodien mēs tālaika burkšķētājiem varam būt paraugs, pat skabarga acī. 2000. gadā Latvija armijas budžetu pirmoreiz pacēla līdz vienam procentam no IKP, un 2018. gadā jau līdz prasītajiem diviem procentiem. Dod Dievs, lai mums nekad nenāktos izjust, kamdēļ tāda nauda jāgāž aizsardzībā. Bet, lai saprastu, ka tomēr ir vērts, der atcerēties Somijas piemēru. Savu slaveno Mannerheima aizsardzības līniju, kas 1939. gadā paglāba no PSRS uzbrukuma, somi sāka celt uzreiz pēc valsts dibināšanas – teju 20 gadus iepriekš. 2002. gadā baltieši bija izpildījuši mājasdarbus un Prāgas samitā saņēma oficiālu uzaicinājumu pievienoties NATO. Beidzot! Beidzot pie pasaules vareno galda! Mazajai Latvijai šis mirklis bija vēsturisks ne tikai kā taisnīguma, bet arī pašcieņas triumfs. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa bija samita spilgtākā epizode. Ne miņas no pazemīga lūdzēja vai nesekmīga iedzinēja. Kā līdzvērtīgs partneris viņa pasaules varenajiem lika apjaust mazo tautu sīkstumu un apņēmību: “Mūsu tauta ir vēstures ugunīs pārbaudīta, ciešanu un netaisnību rūdīta. Tā saprot, ko nozīmē būt brīvam un to zaudēt. Ko nozīmē būt drošībā un to zaudēt. Mēs alkstam pēc tiem pašiem ideāliem, pēc kā alkstat jūs. Mēs vēlamies baudīt tās pašas brīvības un tiesības, ko jūs esat baudījuši jau tik sen un ko mēs tikai nesen esam atguvuši.” Vaira Vīķe-Freiberga zaudēja dzimteni, kad bija mazs bērns. Ap to laiku, kad dibināja NATO, viņa bēgļu nometnē zaudēja arī mazo māsiņu. Sandra Kalniete bija dzimusi Sibīrijā un dzimteni pirmoreiz ieraudzīja četru gadu vecumā. Viņas vecākus deportēja 1949. – tajā pašā gadā, kad dibināja NATO. Šeit viņas abas sēdēja pie pasaules varenākā galda – saplēstās tautas ciešanu un triumfa iemiesojums. Prezidente un ārlietu ministre. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa šajā NATO samitā mums būtu jāmāca skolās. Ne tikai savas vēstures, bet arī nākotnes apjēgai. Viņa sacīja: “Mēs vēlamies celt savu nākotni uz politiskās noteiktības klints, ne uz neizlēmības plūstošajām smiltīm. Mēs negribam palikt politiskās nedrošības pelēkajā zonā. Mēs negribam tikt pamesti nomales tumsībā un negribētu, ka tas notiek ar jebkuru citu tautu. Mēs svinīgi solām, ka pūlēsimies darīt visu, kas mūsu spēkos, lai ne tikai dotu savu ieguldījumu alianses stiprināšanā, bet arī veidotu pasauli, kurā taisnība un brīvība ir pieejama visiem.” Mazas, zaudētāja kompleksa māktas un par savu rītdienu kreņķīgas tautas līdere runu beidz ar vārdu: visiem. Pasaules līderes cienīgs tonis. Mums beidzot jāsaprot: mēs esam starp pasaules līderiem. Starp bagātākajiem un stiprākajiem. Mūsu pirmais gadusimts bija nežēlīgs, ņēma daudz bez prasīšanas. Vai tāpēc otro gadusimtu aizvadīsim gaužoties? Labāk leposimies, ka tagad citiem varam dot no laba prāta. Latvijas izdzīvošanas un pārdzimšanas spēja ir paraugs pasaulei.

Beidzot esam atgriezušies Tavā Istabā ar jaunu epizodi. Esam ne tikai atsvaidzinājuši mūsu faktu sadaļu (tas gan būs jānoklausās), bet arī uztaisījuši otro dubli vienai no mūsu populārākajām epizodēm. Lai labi klausās!

Stāsta Jelgavas reģionālā tūrisma centra Torņa ekspozīciju un apsaimniekošanas nodaļas vadītāja Vineta Reknere Vai zini, ka Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis ir senākā līdz mūsdienām saglabājusies celtne Jelgavā un viena no pirmajām luterāņu draudzēm celtajām baznīcām Eiropā?  Ne visi apmeklētāji, redzot šobrīd majestātisko, gaišo torni Jelgavas centrā, nojauš par tā bagāto vēsturi. Līdz pat Otrajam pasaules karam šeit atradās Jelgavas un Zemgales lielākais dievnams. Pēc baznīcas izdegšanas 1944. gada vasarā tā vairs netika atjaunota, tomēr zvanu tornis savu vietu saglabāja, un nu tas kļuvis par vienu no apmeklētākajiem kultūrvēstures objektiem Jelgavā. Senā dievnama un tā zvanu torņa stāsts lielā mērā sasaucas ar mūsu zemes un pilsētas vēstures līkločiem. Jelgavas (tolaik Mītavas) Sv. Trīsvienības baznīcas vēsture aizsākās 1567. gadā, kad pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers izdeva rīkojumu par jaunas baznīcas celšanu vācu draudzei Jelgavā. 1574. gadā sāka celt Sv. Trīsvienības baznīcas mūra ēku un tās iesvētīšana notika 1615. gadā. Lai gan pirms Otrā pasaules kara uzņemtie fotoattēli un tā saucamās kolorētās atklātnes ataino graciozu neogotisku torņa smaili kā Jelgavas pilsētas panorāmas dominanti, pirmos gandrīz 300 pastāvēšanas gadus Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis izskatījās gluži citādi. Celtnes izskatu ietekmēja ar pārtraukumiem īstenota būvniecība, kas bija atkarīga no ziedotāju neregulāras labvēlības. Jo laiki nekad nav bijuši vienkārši! Kā mums stāsta vēstures liecības, lai gan dievnamu iesvētīja 1615. gadā, pabeigt torņa sienu mūrējumu iecerētajā augstumā nebija izdevies. Šajā laikā torņa mūra daļa vēl bijusi ļoti zema – vidusjoma jumta kores augstumā vai pat zemāka, un šo daļu raksturo sevišķi biezs sienu mūris – 1,5 metru biezumā.  1636. gada vēstulē pilsētas rātes un baznīcas draudzes pārstāvji pazemīgi lūdz "Viņa gaišību" hercogu žēlīgi palīdzēt ar būvmateriāliem, lai uzliktu tornim pagaidu jumtu, jo esošās konstrukcijas draud iegāzties un sabojāt zvanus… Tomēr, kad beidzot pēc desmitiem gadu naudas līdzekļi tikuši piešķirti, atbilstošu daudzumu ķieģeļu, kāds bija nepieciešams torņa pabeigšanai, neviens ķieģeļu ceplis īsā laikā nevarēja piegādāt. Un tapa savdabīgs darījums – vācu draudze no Sv. Annas latviešu luterāņu draudzes aizņēmās uz parāda 9000 ķieģeļu! Beidzot 1688. gadā būvmeistara Martina Knota vadībā torņa celtniecība tika pabeigta – par to liecināja torņa vējrāža karodziņā iekaltais gada skaitlis un memoriāla veltījuma plāksne ar cildinošu tekstu virs durvīm torņa telpā. Torni tolaik vainagoja četrskaldņu piramīdas formas ar kārniņiem segts jumts. Nākamās būtiskās pārmaiņas torni skāra 19. gadsimtā – sekojot jaunam, modernam sabiedrības skatījumam uz baznīcu arhitektūru un tautsaimniecības uzplaukumam, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīca 1853. gada pārbūves rezultātā bija ieguvusi eklektisku izskatu, taču nu ar “veco” torni tai trūka reprezentativitātes. 1862. gadā pēc arhitekta Emīla Štrausa projekta tornis tika īsā laikā pārbūvēts un paaugstināts ar tālu saskatāmu 72 m augstu neogotisku formu smaili – tādu, kādu to redzam populārākajās Jelgavas pirmskara atklātnēs. Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcai, tāpat kā visai Jelgavas pilsētai, liktenīgs izrādījās Otrais pasaules karš, kura laikā lielākā daļa Jelgavas ēku tika nopostītas. 1954. gadā padomju okupācijas vara pieņēma lēmumu palikušās baznīcas sienas nojaukt, tās saspridzinot un atstājot tikai torni, kas bija  kļuvis par militārās kartogrāfijas triangulācijas punktu. Līdz pat Atmodas laikam tornis Jelgavas pilsētas centrā stāvēja pelēks un kluss, atgādinot par kara rētām pilsētas sejā. Atgūstot valstisko neatkarību, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornis kļuva par savdabīgu neatkarības simbolu. Jelgavnieki, pilsētas patrioti centās atrast veidus, kā atjaunot senāk pilsētai tik nozīmīgo ēku. Tika organizētas labdarības akcijas ar koncertiem "Mēs – tornim", taču līdzekļu arvien trūka. Pagrieziena punkts bija iespēja piesaistīt Eiropas Savienības finanšu līdzekļus. Kopš 2004. gada bijušās Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa smaile atkal piesaista skatus ar mūsdienu arhitektūras sasniegumu torni sedz pēc arhitekta Artūra Lapiņa projekta būvēta metāla konstrukciju piramīda ar stikla segumu. Pēc vairāk kā 60 gadu klusēšanas pilnībā rekonstruētais baznīcas tornis atdzima 2010. gada 16. novembrī un šobrīd priecē pilsētas iedzīvotājus un viesus kā vieta, kur atklāt vēstures stāstus, baudīt mākslu, iegūt tūrisma infomāciju un lieliski atpūsties. Bijušās baznīcas vidū – torņa pagalmā tagad apmeklētājus sagaida granītā kalta skulptūra – strūklaka ar nosaukumu "Trīsvienība" – latviešu tēlnieka Jāņa Karlova mākslas darbs, kas godina senā dievnama piemiņu.

4., 5. un 6. augustā Mežparka Lielajā estrādē notiks koncertuzvedums "Dziesma dejo. Deja skan", tāpēc "Klasika" uz sarunu aicinājusi idejas autoru, producentu Edžu Arumu, un arī divus mākslinieciskos vadītājus - diriģentu Mārtiņu Klišānu un horeogrāfu Agri Daņiļeviču.  *** Koncertuzvedumā vēl nebijušā formā savienosies divas tradīcijas - dziesma un deja, tajā kopā pulcēsies vairāk nekā 6000 dalībnieku no Latvijas un ārvalstīm. Dalībnieki demonstrēs gan labi pazīstamu repertuāru, gan speciāli šim notikumam veidotu jaunradi, kurai muzikālās daļas autors ir vairākkārtējs Grammy balvas nominants Uģis Prauliņš un horeogrāfs Agris Daņiļevičs.  Koncertuzveduma nosaukums "Dziesma dejo. Deja skan" ir arī formas apzīmējums, jo dejotāji dejos un dziedās un arī koristi dejos un dziedās. Repertuārā iekļauti labi zināmi koru un deju pasaules numuri, kā arī jaunrade, tādēļ komponists un muzikālās daļas vadītājs Uģis Prauliņš ir izveidojis vienotu skaņas dizainu visam koncertuzvedumam. Mežaparka Lielajā estrādē to izpildīs 14 mūziķu sastāvs, 53 kori un 105 deju kolektīvi no visas Latvijas, kā arī 10 ārzemju koru un deju kolektīvi. Tas paredz, ka arī koris pārvietosies vienā laukumā ar dejotājiem. Skatītāji šoreiz sēdēs atjaunotās Mežaparka Lielās estrādes korim paredzētās vietās un dalībnieki dejos laukumā, kur parasti atrodas skatītāju soli. Lai skatītājiem nodotu emocionālo vēstījumu, viss uzvedums būs dzīvajā izpildījumā. Režisoriskā vadlīnija ir šūpoles, kas šūpo latvieti strap pagātni un tagadni, zemi un debesīm, pļavām un mežu galotnēm, šo un to sauli, ziemu un vasaru, bērnību un vecumdienām, starp Latviju un svešumu - starp deju un dziesmu. Par latvieti, kas dzied un dejo - godos, skumjās, darot darbu, iemīlējies un ejot dabā. Koncertuzvedumā tiks izmantotas Ulda Žagatas, Aijas Baumanes, Ulda Šteina horeogrāfijas, skanēs Raimonda Paula, Mārtiņa Brauna, Emiļa Melngaiļa, Imanta Kalniņa, Jāzepa Vītola un vēl citu skaņražu darbi. Inta Pīrāga: No skatītāju viedokļa ir tā - ja dodamies uz Mežaparku un dzirdam, ka tur piedalīsies kori un dejotāji,visiem jau gatavs priekšstats, kā tur būs. Bet jūs esat parūpējušies par to, lai tur būtu pilnīgi kaut kas cits. Edžu, jūs esat šīs idejas autors: kas īsti sagaida skatītājus?  Edžus Arums: Skatītājus sagaida nepieredzēta lieta, kas ir ļoti ilgi gaidīta - ka dejotāji un dziedātāji kopā veido vienu priekšnesumu, vienu mākslu. Pie tam ļoti labu mākslu. Kustēsies arī dziedātāji - , mēs to skaļi saucam par dejošanu, bet tā ir tāda forša dejošana, vairāk kustību. Savukārt dejotāji arī dziedās, tikai viņiem būs jāskatās apkārt, lai tuvumā nav kāds koris ar mikrofoniem - tad dejotājiem būs jādzied klusāk. Agris Daņilevičs: Visa tapšanai nebija īpaši daudz laika, jo mēs, dejotāji, un arī koristi reāli varējām sanākt kopā tikai no 1. aprīļa - sākt mēģināt un saprast posta apmērus, bet tas viss ir vainagojies ar jau izdarīto darbu, ar skaidru un taustāmu vīziju. Un par to, ka šis pasākums notiks, tas būs kvalitatīvs un labs, vairs nav pilnīgi nekādu šaubu. Nupat biju pie gaismošanas lietām - ar "NA" puišiem sagaismosim riktīgi labi tieši tās intermēdijas, kurām mūziku rakstījis Uģis Prauliņš un kur dzirnieši izpaudīsies ar kaut ko patiešām jaunu, neredzētu arī mums. Protams, tas ir izaicinājums! Protams, pie tradicionālā repertuāra, kur ir skaisti tautas tērpi, būs baltās gaismās, lai redz tautastērpu rakstus un krāsas - tur mēs ar gaismām nejauksimies iekšā, bet intermēdijas būs tāds bišķi kosmisks pasākums. Dalībnieki - dejotāji un dziedātāji - atradīsies tur, kur parasti sēž skatītāji, savukārt skatītāji būs augšā, uz koru podestiem. Vai apzināti izvēlēts, ka tas viss notiks vēlu vakarā? Edžus Arums: Jā, apzināti, jo gaismu spēle ir vajadzīga. Gaismai ir ārkārtīgi liela nozīme režijā, idejas nodošanā tālāk, un neviens tos melnos prožektorus vēl nav izdomājis, lai gaismā varētu uztaisīt tumsu, tāpēc sagaidām vakara stundas un esam priecīgi. Dziedātājs, dejotājs, gaisma un mūzika - šīs četras dimensijas iet kopā. Mārtiņ, lai taptu šāds koncerts, nepieciešamas ļoti daudzas mēģinājumu stundas. Līdz ar to, ka šis ir tāds ārpuskārtas pasākums, Mārkā jūs trenējāt dziesmas? Jo tur jau mazliet sakarā ar Uģa Prauliņa intermēdijām kaut kas arī tajā ierastajā kārtībā pamainās. Mārtiņš Klišāns: Jā, laika ir bijis maz. Mūs ietekmējuši visādi apstākļi - ilgi gaidījām, un tikai šopavasar ar pilnu sparu varējām mesties cīņā, jo tomēr tas viss ir paralēli mūsu gatavošanās procesam lielajiem svētkiem, kas notiks nākamgad. Neskatoties uz to, šis ir brīvprātīgs pasākums un no koristu puses bija ļoti liela atsaucība un vēlme piedalīties, jo visi ir vienkārši nocietušies kaut ko darīt! Kas attiecas uz kora uzdevumiem, tie ir ļoti nopietni, jo tas ir pilnīgi kaut kas cits - te nav nekā no Dziesmu svētku repertuāra, izņemot dažas mūsu zelta fonda dziesmas, bet principā - bija vesels liels saraksts, kas bija jāapgūst. Dejotājiem solis ir ļoti raits, un dažās dziesmās tempi ir ļoti, ļoti, ļoti, ļoti žilbinoši... Jo tās asociācijas ar tautas deju man ir tādas jau izsenis un īstenībā ir gribējies lauzt šo audiobaudījumu - nevis kvalitāti, bet veidu, kā dejas notiek, un ir ļoti labi apzināties, ka šoreiz dejas notiks dzīvās mūzikas izpildījumā. Nebūs neviena ieraksta, un vairāk nekā tūkstoš dziedātāju lielajam korim būs liels uzdevums tikt galā tieši ar šīm žilbinoši ātrajām dejām. Bet, kas attiecas uz Uģa Prauliņa jaundarbiem, tur vairāk būs iesaistīts jauniešu koris "Balsis" ar Intu Teterovski. Tā būs kopēja sadarbība. Viņi būs tie, kas iznesīs intermēdijas. Drusku būs arī jāpakustas. Visu nestāstīšu, bet būs interesanti. Agris ir pieradis strādāt ar saviem dejotājiem, bet tagad droši vien horeogrāfiskā partitūra lielā mērā tiek projicēta arī uz daudzajiem koristiem, vai ne? Agris Daņiļevičs: Jā, koris ir dinamisks, koris nestāv vienā vietā - tas pārvietojas: reizēm koris ir kopā, reizēm tas ir kopā ar dejotājiem, reizēm atsevišķi, reizēm koris ir tuvplānā skatītājiem, tad tas ir druscītiņ tālāk, tā kā kora apskaņošana nebūs vienkārša. Arī dzirniešiem tas bija milzīgs izaicinājums, jo divarpus stadionu mērogs - tas nav vienkārši. Beidzot redzu sava ilggadējā darba augļus, jo vienmēr deju zālē, stadionos vai kādos citos laukumos vienmēr saviem dejotājiem esmu prasījis redzēt laukumu, redzēt savu vietu tur un redzēt, ko dara pārējie un kur atrodies tu pats. Tad nu šī ir tā reize, kur tas ārkārtīgi noder. Tā ir milzīga pieredze arī pašiem dejotājiem. Maziem, lieliem, visiem. Mārtiņ, ja koris kustēsies, vai dziedāšanas kvalitāti tas nebojās? Mārtiņš Klišāns: Ņemam vērā visus apstākļus un vajadzības, tāpēc būs balanss: ne vienmēr un visur tieši dziedot kustēsimies, jo mums ir iespēja dziedāt starp dejām, un ir dejas, kurās mums nav jādzied. Ir arī dažas integrētas lietas atsevišķās dejās, ko atkal neatklāšu. Bet principā esam gatavi. Protams, apskaņošanas ziņā tas ir liels izaicinājums, jo laukums ir ļoti liels, izkārtošanās perimetrs mums ir diezgan plašs, taču mūsdienu tehnoloģijas un apskaņošanas sistēmas ir tik tālu attīstījušās, ka ļauj mums diezgan brīvi rīkoties ar pārvietošanās iespējām un scenogrāfiem. Domāju, ka būs labi. Agri, raidījumā "Kultūras rondo" jūs atzināties, ka starp dejotājiem arī ir daudz labu dziedātāju un viņi nepakautrēsies arī padziedāt. Agris Daņiļevičs: Jā, es to sen jau esmu pamanījis, ka dejotāji tiešām ļoti grib dziedāt un lielai daļai dejotāju tas arī padodas. "Dzirnās" izmantojām mūsu ļoti labo dejotāju un arī Mārtiņa audzēkni Aleksandru Špicbergu, kura nupat pabeidza Kordiriģēšanas nodaļu, un dejotāji, iespējams, ir Aleksandras pirmais koris, jo tiešām viņa ar mums strādāja, mēs skaisti iemācījāmies dziesmas "Gaismas pils", "Saule. Pērkons. Daugava", "Piena ceļš", "Jāņuvakars". Visas dziesmas esam iemācījušies! Nezinu, vai visiem dejotājiem būs bijusi iespēja paaicināt palīgā kādu diriģentu, bet varbūt viņi tiešām tā arī darījuši, jo mēs mēģinājām rādīt piemēru, kā to vajadzētu. Piedalīšanās šajā pasākumā ir brīvprātīga, bet dalībnieku skaits, kas atsaucies, ir milzīgs. Vai tiesa, ka tie varētu būt pieci seši tūkstoši? Edžus Arums: Sākotnēji bijām cerējuši uz lielāku skaitu, bet kovidķibele iegrieza amatiermākslas kolektīviem visā republikā - jūtam, ka kritums ir par trīsdesmit, četrdesmit procentiem, un tieši ar to saskaramies arī mēs. Taču viss notiek tā, kā tam jānotiek - seši tūkstoši ir tieši tas daudzums, ar kuru mēs ļoti labi operējam uz laukuma, kurus mēs varam brīvi apzināt. Dalībnieku nav ne par daudz, ne par maz, un varam realizēt savas mākslinieciskās idejas tieši tā, kā mēs to bijām iedomājušies sākumā. Tā ka Kāds šeit stāv klāt un visu koriģē - no apjoma viedokļa viss ir pareizi un labi. Šķiet neticami, ka uz laukuma pietiek vietas sešiem tūkstošiem dalībnieku... Mārtiņš Klišāns: Pirms gada mēs pavadījām vienu skaistu nakti Mežaparka estrādē, mūsu jaunajā Sidraba birzī. Atradāmies vieni paši augšā, skatītāju tribīnēs, tādās Dieva ložās, kā mēs smējāmies, un tā aina, kas paveras no turienes klātienē, ir neticama, tā ir ļoti iespaidīga. Laukums ir milzīgs... Ja skatītāju zonā nav solu, faktiski to pat grūti iztēloties - tur jābūt klāt, lai saprastu, ka mūsu sākotnējās idejas un ieceres scenogrāfijas ziņā bija pat jāmaina. Jo tas lauks ne tikai vizuāli, bet arī emocionāli ir neaptverams. Tā ka vietas pietiks visiem - gan cilvēkiem, gan idejām, gan emocijām, gan visai kopābūšanai. Vairāk un plašāk - ierakstā. *** Koncertuzveduma radošā komanda: Edžus Arums - idejas autors, producents Uģis Prauliņš - komponists, muzikālās daļas vadītājs Mārtiņš Klišāns - mākslinieciskais vadītājs, virsdiriģents Agris Daņiļevičs - mākslinieciskais vadītājs, horeogrāfs, virsvadītājs Ilze Jakubovska - režisore Aigars Ozoliņš - scenogrāfs Oskars Pauliņš - gaismu režisors Ints Teterovskis - virsdiriģents ar iniciatīvu Taiga Ludborža - virsvadītāja Ilze Mažāne - virsvadītāja Indra Ozoliņa - virsvadītāja Ilmārs Dreļs - virsvadītājs Diāna Gavare - virsvadītāja Baiba Ķestere - virsvadītāja Kaspars Brauns - virsvadītājs, mākslinieciskā vadītāja asistents.  

"Beidzot tas notiks!" izsaucas komponists Andris Vecumnieks, runājot par koncertuzveduma "Mazais princis" pirmizrādi, kas 30. jūlijā pulksten 15 risināsies Rundāles pils Zaļajā teātrī, Liepājas Simfoniskā orķestra rīkotā festivāla "Liepājas skaņas Rundāles pilī" ietvaros. Uzvedumu, kas adresēts ģimenēm ar bērniem, veido Spēlmaņu nakts un Lielās mūzikas balvas laureāte – režisore Zane Kreicberga tandēmā ar komponistu Andri Vecumnieku, kurš Antuāna de Sent-Ekziperī "Mazo princi" ietērpis jaunās skaņu drānās, radīdams partitūru pūšaminstrumentu kvintetam un trompetei. Slaveno Antuāna de Sent-Ekziperī stāstu izstāstīs Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķi – flautists Reinis Lapa, obojists Mārtiņš Zālīte, klarnetists Kārlis Catlaks, fagotiste Lindsija Deivisone un mežradznieks Ingus Novicāns kopā ar trompetistu Mārtiņu Zuju un aktieri Ēriku Vilsonu. Uzveduma scenogrāfiju veido Varis Siliņš. "Sākotnēji bija ideja "Mazo princi" īstenot jau 2020. gada vasarā un tad braukt uz skolām, bet sākās pandēmija," stāsta Andris Vecumnieks un smaidot atstāsta, ka vienlaicīgi divi orķestri viņam pasūtījuši divas pasakas: "Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pasūtīja Ineses Zanderes pasaku par mūzikas instrumentiem, kas mazā pandēmijas pauzītē paspēja izskanēt Rēzeknē, "LNSO Vasarnīcā", un pavasarī - arī Jēkabpilī. Rudenī, protams, atkal nekas nenotika. Tagad iecerēts, ka pirmajā "LeNeSoNa" koncertā septembra beigās tā varētu izskanēt Rīgā. Savukārt otras pasakas radīšanu ierosināja Liepājas Simfoniskais orķestris, un šajā gadījumā bija jārada pasaka nevis lielajam orķestrim, bet sešiem pūšaminstrumentiem - pūtēju kvintetam jeb flautai, obojai, klarnetei, fagotam un mežragam, kā arī trompetei. Liepājas orķestris arī ierosināja, ka tas varētu būt "Mazais princis". Tad talkā nāca Orests Silabriedis un režisore, dramaturģe Zane Kreicberga, kuri izveidoja savu versiju. Šeit gan uzreiz jāsaka, ka sākumā bija mūzika un pēc tam sākās stāsts, un šobrīd izrādes oficiālais žanriskais nosaukums ir "muzikālie zīmējumi". Jo neaizmirsīsim, ka Antuāna de sent Ekziperī grāmatā ir viņa paša zīmējumi. Tas nebūs simtprocentīgi un absolūti viens pret vienu visiem zināmais darbs, bet drīzāk manas, Zanes un Oresta vīzijas par to, ko no šīs pasakas varētu uztver, paņemt un piedāvāt citiem," prāto komponists un piebilst: "Domāju, visi piekritīs, ka "Mazā prinča" dziļuma līmenis un filozofiskais skats sniedzas tālu ārpus pasakas parametriem: to izlasot, katram rodas savas dzīves gudrības un savas dzīves pieredzes risinājums un attēlojums." Vairāk - ierakstā.

Kad jau aizvērušies priekškari arī daudzajām „Skroderdienām”,  teātra sezona ir beigusies un laiks Laimas izrāžu kalendāram. Beidzot normāla un harmoniska teātra sezona – tā spriež cītīgākie teātru apmeklētāji un arī "Spēlmaņu nakts" žūrija. Sezonā bijušas apmēram 80 pirmizrādes valsts un neatkarīgajos teātros, turklāt kā allaž sezonas noslēgumā pirmizrāžu vairāk. Jūnija izrāžu apskatu Laima Slava veido kopā ar teātra zinātnieci, vienu no "Spēlmaņu nakts" žūrijas Līgu Ulberti. Ir vasara un piekritīsit, ka doties un īpaši atgriezties no teātra, kad ārā tik gaišs, ir mazliet neierasti. Tomēr tieši maija un jūnija mēnešos jaunumu bijis daudz gan pašmāju teātros, gan esam pieredzējuši starptautisku projektu īstenošanu, arī Kijivas Drāmas un komēdijas teātra viesizrādi.  Turklāt teātru sezonu nemaz tik strikti nodalīt nevar, atzīst "Spēlmaņu nakts" žūrijas pārstāve Līga Ulberte.

Pret ko latvieši protestēja un kādas vērtības aizstāvēja demonstrācijās ārpus Latvijas padomju okupācijas laikā, kādas atmiņas tas atsauc, raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts pārrunājam ar muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” izstādes “NYET, NYET, SOVIET!” veidotājām Mariannu Auliciemu un Ievu Vītolu, kā arī demonstrāciju dalībniekiem – Valdu Liepiņu un Aivaru Sinku.  Tikšanās iemesls ir tas, ka beidzot vairākus gadus ilgušo pētniecības tēmu noslēgs izstāde “NYET, NEYT SOVIET! Politiskie protesti un demonstrācijas ārpus Latvijas 1945-1991”. Beidzot, jo pandēmijas dēļ izstādi nācās pārcelt jau divas reizes. Tagad tās atklāšanas diena nolikta Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā. Marianna Auliciema ir muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” galvenā kuratore, Ieva Vītola, muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” valdes locekle, Valda Liepiņa ir bijusī trimdas aktīviste Austrālijā, viņa piedalījās 1974. gada demonstrācijās, Aivars Sinka ir Daugavas Vanagu centrālas valdes priekšsēdētājs, latvietis no Anglijas, kurš piedalījies demonstrācijās.

Beidzot klāt PIEKTDIENĀĀĀĀĀĀĀ!!!

Runājamies ar diriģentu Mārtiņu Klišānu, dzejojam, dejojam un pēkšņi sāk snigt!