Podcasts about beidzot

Garajās Lieldienu brīvdienās paspējām piedzīvot gandrīz visus iespējamos pavasara laikapstākļus – gan siltu sauli, gan lietu, sniegu un stipru vēju. Beidzot ieradās arī pagājušajā nedēļā apspriestais cīruļputenis. Bija gan cīruļputenis, gan daļā Vidzemes izveidojusies sniega sega, kā tas pavasaros pie mums notiek gandrīz vienmēr. Pērn 5. aprīlī Vidzemē un Latgalē cīruļputenis atnesa pat 10–12 centimetru biezu sniegu, no Cēsu puses iedzīvotāji sūtīja mērījumus ar 18 cm biezu sniega kārtu, tā ka šogad cīruļputenis vēl tāds ļoti maigs un rāms. Kad cilvēki redz ligzdā stāvam apsnigušu stārķi vai dzērves staigā pa apsnigušu lauku, tāpat mēdz satraukties, vai putniem tas nekaitē. Patīkami noteikti nav, bet viņiem tā sanāk katru gadu. Ja vien sniegs nav ļoti dziļš uz daudzām dienām, tad nekādas lielas problēmas putniem tas nesagādā, turklāt – ja pie mums, piemēram, dzērvēm šāds cīruļputenis uznāk vienu vai divas reizes pavasarī, tad Igaunijā un vēl jo vairāk Somijā pat vēl maijā tās bieži brien pa sniegu, bet dzēvju populācija turpina pieaugt un par šo interesants pētījums aprakstīts Igaunijas sabiedriskā medija ERR ziņā. Gan pie viņiem, gan Latvijā, gan citur Eiropā dzērvju populācija pēdējās desmitgadēs ir stabili un diezgan strauji palielinājies. Igaunijas ornitologi ir apkopojuši visplašākās pieeajmās ziņas par Igaunijas dzērvēm, to dzīvesveidu un migrāciju un ir sanākuši interesanti secinājumi. Protams, tas, ka tuvējie migranti, kas ziemo relatīvi tuvu Baltijai, siltāku ziemu un pavasaru dēļ atgriežas arvien agrāk, bet igauņu pētnieki ir secinājuši, ka dzērves arī ziemo arvien tuvāk. Piemēram, pagājušā gadsimta 60.–70. gados, dzērvju galvenās ziemotnes bija Ziemeļāfrikā, visvairāk Marokā. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados tās sāka ziemot Spānijā, bet pēdējos 15–20 gadu laikā dzērves ziemo Francijā un Vācijā. Tām ir vienkāršāk atgriezties, ja pavasaris sākas agrāk, nav vairs tik tālu jālido. Vienlaikus pētnieki atklājuši, ka pēdējās desmitgadēs ir ievērojami palielinājusies dzērvju mazuļu mirstība un tas savukārt kaut kā nelīmējas kopā ar stabili pieaugošo populāciju. Izrādās, ka dzērvju skaits Eiropā ir tuvu maksimālajām iespēju robežām. Daļai dzērvju vairs nepietiek vietas tām vislabāk piemērotajās dzīvotnēs, tādēļ tās sāk ligzdot tur, kur mazuļu izaudzināšana ir izaicinošāka. Apkārtnē ir mazāk barības vai vairāk plēsēju. Ja 80tajos gados Igaunijā 96–97 procentu mazuļu izdzīvoja, tad šobrīd tie ir tikai ap 60 procentiem, turklāt daļa no izdzīvojušajiem ir vājākā stāvoklī un palielinās risks, ka tie pēc tam iet bojā migrācijā vai ziemošanas vietās. Tāpat pētnieki secinājuši, ka dzērvju populācija ir augusi ne tikai skaitā, bet izpletusies teritoriāli, piemēram, tās sākušas ligzdot Vācijas dienvidos un Ungāriju, kur agrāk to nedarīja. No 1. aprīļa, lai sargātu mazo zīriņu ligzdošanas vietas, cilvēkiem ir slēgtas trīs upju grīvas, ziņo Dabas aizsardzības pārvalde. Tās visas ir Ventspils novadā. Zināmākā ir Irbe, vēl arī divas mazākas – Ķikans un Lūžņa. No 1. aprīļa līdz 1. augustam cilvēkiem liegts pastaigāties vai veikt jebkādas citas darbības šo upju grīvās un ieteicams arī nekur tuvumā nepastaigāties ar suņiem bez pavadas. Tur arī dabā izvietotas informatīvas zīmes tā, ka nejauši ieklīst šajās zonas nevar, par to nevajag satraukties. Zīriņi un tārtiņi ligzdas ierīko liedaga smiltīs, izveidojot mazu bedrīti. Bieži vien ligzdas un dējums tajās pilnībā saplūst ar apkārtējo vidi, tādēļ cilvēka acij paslīd garām nepamanīts. Pludmalē ligzdojošo putnu mazuļi ir ligzdbēgļi. Proti, drīz pēc izšķilšanās tie pamet ligzdu un seko saviem vecākiem, kas tos baro un pieskata. Putnu mazuļi šajā laikā nelido, tie veikli pārvietojas pa zemi. Pētījumi parāda, ka putni cilvēku savā tuvumā uztver kā draudu. Pieaugušie putni pamet ligzdas, savukārt mazuļi bēgot noklīst no vecākiem. Ar laiku putni pamet agrāk izvēlētās teritorijas, vairs nedēj olas un neaudzina mazuļus, kā rezultātā sarūk sugas populācija. Vēl jāpiemin, ka no 1. maija tādi paši ierobežojumi būs pie Gaujas ietekas RĪgas līcī, tur pie Carnikavas, kas gan ir cilvēku ļoti iecienīta pastaigu vieta. Mazie zīriņi Vidzemes pusē ligzdošanu sāk mazliet vēlāk, tādēļ ierobežojumi ir no 1. maija. Putnu atgriešanās Latvijā turpinās, brīvdienās redzēti kārtējie dzērvju bari lidināmies un sasaucamies debesīs, bet vēl pavasarī notiek viena cita migrācija. Cilvēki – tādi, kas pamatā dzīvo pilsētās un kuriem ir mazdārziņi, sāk arvien biežāk uz tiem doties, rušināt, sakopt, lai būtu gatavi jaunajai sēšanas un stādīšanas sezonai. Rīgā aizvadīto dažu gadu laikā jauna dzīvība un arvien lielāka aktivitāte ir Lucavsalas mazdārziņos, tāpēc tikāmies ar vienu dārza entuziasti Andru Čudari, kura arī jau sākusi rosīties un vispār, pagājušajā nedēļā, kad es tur ciemojos, tur aktivitāte tiešām augsta – cilvēki zāģē, grābj, cērt, rok. Pilsētnieki ir sākuši pavasara darbus.  Pavasaris vēl vēss un šur tur pat ar cīruļputeni, tā, ka lielie dārza darbi darbi vēl priekšā. Nākamnedēļ es sarunāšos ar ainavu arhitekti, turklāt tādu, kas labi pārzina šīs profesijas vēsturi. Pat ne profesijas, bet ainavu arhitektūras vēsturi, kad varbūt pat apzināti to nesauca par ainavu iekārtošanu. Ar Ilzi Locāni no Turaidas muzejrezervāta runājām, jo lai nu kas, bet ainava – gan dabiska, gan cilvēku veidota – Turaidas pusē ir neatņemama un ļoti spilgta visa kompleksa sastāvdaļa.

Kultūras Rondo studijā izvaicājam Māri Gūtenmorgenu Bērziņu par viņa jaunāko veikumu "KLĒPJA DIEVS. Taisnais ceļš uz apskaidrību". "Gūtenmorgens par visām varītēm centās ierakstīties topošajā grāmatā, bet diemžēl te viņam vieta nebija paredzēta. Palicis aiz borta, vecais varonis jutās drusku aizvainots, tomēr nepadevās – neskopojās ar kritiku, mudināja apsvērt viņa ieteikumus, bet dažbrīd burtiski diktēja priekšā, ko un kā rakstīt. Brīžiem Gūtenmorgena balss kaitināja, brīžiem palīdzēja, taču viņa pienesumu un daļu autorības noliegt nevarēja. To saprata arī Gūtenmorgens un nekavējoties uz grāmatas vāka iespraucās starp Māri un Bērziņu. “Beidzot mani izlaida no skapja!” priecīgi sauca Gūtenmorgens, juzdamies kā pilntiesīga grāmatas autora daļa. Realitātes dažkārt mēdz pārklāties, jo gan cilvēki ar miesu un asinīm, gan literārie tēli dzīvo vienā un tajā pašā – valodas pasaulē."

Šveicē izslēgšanas spēles, NHL pozīcijas pirms izslēgšanas spēlēm. Un kā parasti par F1 un KP! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

„Boņuk, cik tu lels izaudzis!” – tā, citējot Jāņa Streiča kinofilmu „Cilvēka bērns”, var teikt par latgaliešu kultūras gada balvu „Boņuks 2025”. Šogad melnā svēpētā māla keramikas statuetes pasniegtas jau 18 reizi par Latgales kultūras bagātināšanu, godinot desmit spilgtākos notikumus un personības. Savukārt balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras sargātāja, projektu vadītāja un kultūrvēstures pētniece Ruta Cibule. Latgaliešu kultūras gada balvas pasniegšanas ceremonija šogad sākās ar emocionālu brīdi – piemiņas mirkli nesen mūžībā aizgājušajam režisoram Jānim Streičam. Uz skatuves ekrāna bija redzami kadri ar pašu Jāni Streiču un viņa veidotajām kinofilmām, bija dzirdama arī režisora balss jeb precīzāk sauciens – stingrs, draudzīgs un cilvēcīgs. Ar savām balsīm skatītājus priecēja Balvu mūzikas skolas bērnu koris diriģentes Lindas Vītolas vadībā. Tieši šis koris pērn tika atzīts par Latvijā labāko, iegūstot galveno balvu Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Koru konkursa finālā 2025. gadā. Balvas pasniegšanas ceremoniju vadīja radio personība un influenceris Lauris Zalāns kopā ar Medņevas etnogrāfiskā ansambļa sievām. Šogad ar savu klātbūtni pasākumu pagodināja Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kurš savā uzrunā uzsvēra Latgales vēstniecības „Gors” lomu Latgalē un arī Latvijā. Kopumā „Boņuka” balvai šogad bija izvirzīti 155 pretendenti, no kuriem apbalvojumam žūrija nominēja 30 notikumus, personības un aktivitātes.   Viens no 2025. gada vērtīgiem notikumiem latgaliešu kultūrā ir folkloras kopas „Grodi” albums „Sudrabu smeldama”. Tas ir albums ar tradicionālās kultūras motīviem, kas interpretē latgaliešu folkloru mūsdienīgā skanējumā. Godināts tika arī jauns mūzikas projekts, kurā latgaliešu valoda un identitāte tiek integrēta populārās mūzikas stilā, etnodžeza noskaņās. Tā ir grupa „Bruoli i muosys” ar albūmu „Na pādejais”, kas saņēma gan „Boņuka” balvu, gan arī skatītāju simpātijas balvu „Žyks”. Boņuka balvu saņēma arī Nautrēnu kultūrtelpa, kas tagad iekļauta arī Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tāpat starp laureātiem ir Rēzeknē esoša vietējā kopiena, kurai dots nosaukums „Nezināmā Rēzekne”. Tā ir domubiedru grupa, kuri pēta vēsturi, kultūru, dabu, rīko lekcijas, ekspedīcijas, talkas un iedrošina citus būt aktīviem. Tieši šie vietējie aktīvisti bija tie, kuri uzsāka parakstu vākšanu platformā „Manabalss.lv”, lai nosargātu Latgales vēstniecību „Gors” no privātā nomnieka. „Boņuka” balvu saņēma arī Latgales dziesmu svētki, kas pērn svinēja simtgadi. Latgaliešu kultūras gada balvu saņēma arī vairākas personības, proti, Daugavpils teātra aktrise Kristīne Veinšteina, latgaliešu kultūras un literatūras kopēja Edīte Laime, latgaliešu folkloras pārrakstītāja Anna Putāne un arī bijusī Latgales vēstniecības „Gors” vadītāja Diāna Zirniņa. „Beidzot jūtos labi. Tā bija diezgan mulsinoša sajūta, izejot uz skatuves, redzēt, ka visa zāle ir piecēlusies kājās,” tā, saņemot „Boņuka” mūža balvu, pēc ceremonijas teica Ruta Cibule, kura ir Ziemļlatgales tradicionālās kultūras sargātāja, projektu vadītāja un kultūrvēstures pētniece. Ruta Cibule novēl latgaliešu kultūrai mainīties un iet laikam līdzi. Latgales kultūras gada balvu „Boņuks” organizē Latgales vēstniecība „Gors”. Kā sarunā apliecināja Latgales vēstniecības „Gors” vadītāja Ilona Rupaine, „Boņuka” balva ir veids, kā pateikt vienkārši cilvēcisku paldies tiem, kuri dara.

Vīrieši labāk apspriedīs, kādas gumijas riepas izvēlēties savam auto, nekā runās par tēmām, kuras liek viņiem palikt nomodā. Bet kas notiek, kad veiksmīgs vīrietis ar labu darbu, ģimeni un it kā sakārtotu dzīvi pēkšņi attopas, ka iekšēji ir tukšs? Šajā sarunā psihoterapeits Dr. Artūrs Miksons atklāj, kāpēc daudziem vīriešiem fiziskie simptomi – muguras sāpes, temperatūra, izdegšana – ir vienīgais veids, kā viņi spēj pateikt "man ir grūti". Un kāpēc pēc vienas neveiksmīgas atklāšanās partnerei vai draugam vīrietis var noslēgties uz gadiem.Šī nav saruna par vainīgo meklēšanu vai par to, ka "vīrieši ir vāji". Tā ir saruna par to, kā bērnībā izveidojušies aizsardzības mehānismi – vainas izjūta, bailes no savas agresijas, nespēja novilkt robežas – liek vīriešiem dedzināt sevi, līdz viņi vai nu izdeg pilnībā, vai nonāk pie atkarībām. Dr Miksons skaidro, kā atpazīt šos signālus, ko darīt, ja blakus ir cilvēks, kurš cieš, bet to nepateiks, un, svarīgākais, kā mainīt situāciju, ja pats esi tajā nonācis.Citas intervijas ar dakteri Miksonu atradīsi 252. sarunas lapā.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00:00 – Ievads00:03:00 – Atskats uz tēmu par vīriešu slēpto depresiju00:06:00 – Kāpēc sievietes bieži grib “salabot” vīrus, bet vīrieši paši nerīkojas?00:08:30 – Ārēji veiksmīga dzīve ne vienmēr nozīmē iekšēju piepildījumu?00:10:20 – Kā bērnības pieredze veido dzīves scenārijus un attiecību modeļus.00:12:10 – Terapijas mērķis nav atrast vainīgo, bet saprast, kā esam iemācījušies dzīvot.00:15:30 – Kā bērnības pieredze ietekmē vīrieša pašvērtējumu un attiecības ar vīrieša tēlu.00:18:15 – Bailes no savas agresijas un nespēja novilkt robežas.00:23:15 – Vainas izjūta kā aizsardzības mehānisms, kuru nevar vienkārši “nogriezt”.00:29:00 – Vīrietis pēc vienas neveiksmīgas atklāšanās var noslēgties vēl vairāk.00:33:30 – Par progresu terapijā, kas no malas var šķist “nekas īpašs”.00:37:00 – Vīriešu dalīšanās par alkohola atkarību – kas tur bija tik spēcīgi.00:41:10 – Darbaholisms un izdegšana kā paškaitējuma forma.00:49:30 – Par tēviem un vīriešu veselību, atklājot dziļākas problēmas.00:55:30 – Atkarība kā mēģinājums tikt galā ar sāpēm.00:58:00 – Fiziskie simptomi var būt vienīgais veids, kā vīrietis spēj pateikt: “man ir grūti”.00:59:35 – Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu01:09:00 – Pieņemt atzinību ir jāmācās – arī tas ir emocionāls treniņš.01:18:45 – Instagram realitāte un tās ietekme uz pašvērtējumu.01:23:00 – Ko mēs patiesībā meklējam, kad dzenamies pēc “taisnības” vai “sasniegumiem”?01:29:00 – “Es nezinu” – kā šī frāze var kļūt par sākumu īstām pārmaiņām.01:33:00 – Kāpēc ir svarīgi dzirdēt, ka arī terapeitam ir līdzīgas sajūtas.01:41:00 – Ko darīt, ja vēl neesi gatavs runāt ar terapeitu? Mazie soļi, kas palīdz sākt.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula    Būdams sava laika izcilākais latviešu koncertērģelnieks, viņš neatteicās sēsties pie ērģelēm arī tālās lauku baznīcās, kur, starp citu, ērģeļu stabulēs gaisu pumpēja nevis elektromotors, bet īpašs plēšu minējs. Tā nu Kalniņš atbrauc uz kādu lauku baznīciņu un pirms koncerta iet palūkot, vai un kā ar vietējo instrumentu varēs izspēlēt Baha Re mažora prelūdiju un fūgu. Pēc brītiņa vietējais pērminderis, piekusis no ērģeļu plēšu mīšanas, pienāk, ieskatās notīs un saka: "Ak tad profesora kungs mācās spēlēšanu ar diviem krustiņiem pie nošu atslēgas! Mana meita mājās uz klavierēm gan jau spēlē ar trīs krustiņiem." Pret tādu dzelzs loģiku arī Alfrēdam Kalniņam trūkst argumentu, un jālaiž vien plēšu minējs uz mājām pirms koncerta atpūtināt kājas... Var jautāt, kad īsti un kur komponēta Alfrēda Kalniņa opera "Baņuta". Pēckara okupācijas gados Latvijā tika ieviests jēdziens  "pirmspadomju mūzika", lai apzīmētu to mūziku, kas tapusi pirms 1940. gada. Lai tādus skaņdarbus neuzskatītu par pēdējo šķiru un tomēr popularizētu, bija ieteicams tiem meklēt kaut kādus kaut netiešus sakarus ar tā saucamo padomju varu. Arī operu "Baņuta" un tās komponēšanu mēdza visādi tuvināt 1919. gada īsajam Pētera Stučkas Padomju Latvijas laikam. Patiesībā, kā liecina paša komponista un viņa laikabiedru atmiņas, "Baņuta" komponēta nevis 1919., bet Liepājā 1918. gadā no augusta līdz oktobrim, kad Kalniņš kopā ar Kārļa Ulmaņa Ministru kabinetu bija iesprostots Liepājā, aiz uzbrūkošās Sarkanās armijas frontes līnijas. Alfrēds Kalniņš atmiņās raksta: "Viss operas uzmetums veikts tikai Liepājas Peldparkā [t. i. Piejūras apstādījumos] rīta stundās, kamēr tur staigātāju tikpat kā nebija. Instrumentāciju veicu mājās, kas bija tuvu parkam." "Baņuta" un tās komponists ar ģimeni sasniedz Rīgu tikai 1919. gada oktobrī, kad Latvijas valdība ir aicinājusi darbam izglītības ministrijā, un šī atgriešanās Rīgā notiek visai dramatiskos apstākļos. "Baņutas" nošu partitūra kopā ar jau izrakstītām instrumentu partijām, tātad lieli nošu saiņi, kopā ar ģimeni un iedzīvi ceļo no Liepājas uz Rīgu tai pašā kuģī, ar kuru mazliet agrāk atgriezusies Kārļa Ulmaņa valdība. Šoreiz kuģeļa pietauvošanās krastā notiek tieši tajā naktī, kad izraisās Bermonta armijas uzbrukums Rīgai. Par kāpšanu krastā nav ko domāt, tā var notikt tikai  nākamajā naktī, granātām visapkārt sprāgstot, kad kuģim aizsardzības uzdevumā nekavējoties jādodas jūrā, un tik lielā steigā, ka "Baņutas" vienīgā eksemplāra nošu saiņi tiek atstāti kuģa rūmēs un aiziet jūriņā, nezināmā virzienā. Tikai pēc vairākām nedēļām operas "Baņuta" nošu saiņi laimīgi atgriežas krastā. Bet varēja neatgriezties. Gados pēc Otrā pasaules kara Latvijas Valsts izdevniecības nošu izdošanas redakciju vadīja kāds Krievijā līdz 1945. gadam dzīvojis latvietis, kurš Krievijā bija strādājis milicijā un citos iekšlietu orgānos. Atceros pats, studiju gados šai nošu redakcijā strādādams, šo mazrunīgo Visvaldi Danenbergu, mūzikā lielu neprašu. Reiz redakcijas nošu izdošanas darbs apspriests Komponistu savienībā, piedaloties arī Alfrēdam Kalniņam. Klātesošie atzīmējuši daudzās izdevumu iespiedkļūdas, izdošanas termiņu neievērošanu un citas parastās nekārtības. Beidzot, balto bārdu glaudīdams, piecēlies Alfrēds Kalniņš un, acīm zobgalīgi zibot, nopietni teicis: "Nesaprotu, kā var kaut kas nebūt kārtībā iestādē, šinī gadījumā mūzikas apgādā, ko pārrauga un vada milicis..." Tuvojoties 1949. gadam ar Staļina dzimšanas dienu, kompartijas amatpersonas par latviešu padevības zīmi bija iecerējušas mākslas darbinieku apsveikuma darbus. Bija ieplānots arī Staļinam veltīts klavierdarbu krājums, un Komponistu savienībai uzdots izdabūt šos veltījuma darbus no autoriem. Alfrēds Kalniņš mazā zīmītē, noraidot šādu uzaicinājumu, Komponistu savienības lietvedei rakstīja: "Pie šī gadījuma man Jums jāziņo, ka klavierdarbiņš no manis nav gaidāms, katrā ziņā ne tik drīz kā vajadzētu. Žēl." Šis beidzamais trīs burtu vārdiņš "žēl" bija ne mazāk smalki iesmaržots un ironisks kā Kalniņa jaunības gadu drauga Emiļa Melngaiļa aizbildināšanās līdzīgā gadījumā. Proti, kad Melngailim paskaidrots, ka varot jau Staļinam veltīt arī kaut ko vienkārši tautisku, kā piemēram viņa nesen komponētais dejiskais gabaliņš ar nosaukumu "Caunas solis", tad Melngaiļa atbilde bijusi ne mazāk, bet citādi iesmaržota: "Jā," viņš atcirtis, "bet šinī gadījumā man padomā būtu vienīgi "Seska solis"!". Tā nu redzam, ka mūsu mūzikas klasiķiem mēles bijušas visai labi trītas.                                                        

Beidzot tas notiek! Latvija 2026. gadā pievienosies orgānu apmaiņas organizācijai “Scandiatransplant”. Tajā iestājas nevis valstis, bet slimnīcas, kurās veic transplantācijas. Šis orgānu apmaiņas tīkls apvieno Dāniju, Somiju, Islandi, Norvēģiju, Zviedriju un Igauniju. 30 miljoni iedzīvotāji. 2000 transplantācijas ik gadu. Vienots gaidītāju saraksts. Bērni - absolūta prioritāte. Tāpēc mūsu ārsti stažējas Oslo. Jo turpmāk arī Latvijā viss notiks pēc Ziemeļvalstu standartiem!

Vai zāle dārzā vēl būtu jāpļauj un vai rudens avenes griezt tagad vai pavasarī? Par šiem un citiem vēlā rudens dārza darbiem runājam Kā labāk dzīvot. Padomus sniedzd ārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska un stādu audzētava "Baižas" saimniece Zane Zeltiņa. Lai arī jau novembris, bet ir silts un zāli jāturpina pļaut, jo tā aug augusi. Līdz ar to sapļaujas arī sakritušās lapas, kas veido mulčas kārtu. Tikai pļaušanai jāpagaida pēcpusdiena, kad zāle mazliet apžuvusi. Savukārt mulčas kārtas biezums jāizvērtē, vai nav par daudz. Ja grib skaistu mauriņu pavasarī, vēl vajag zāli nopļaut, jo ir silts un mitrs un zāle sāks pūt. Saulainā laikā pļaujam! Dobēs un mūžzaļajiem augiem lapas var atstāt. Tikai jāatceras tās novākt pavasarī. Kā arī jāizvērtē atstātās lapu kārtas biezums, lai nav par daudz. Beidzot var arī stādīt pavasara sīpolpuķes. Tāpat ar vara preparātiem jāmiglo rozes, vīnogas, rododendri, lai nevairojas sēņu slimības pēc mitrās vasaras.

Beidzot, vasarai noslēdzoties, grimstam siltajās vasaras atmiņās par 2025. gada KILKIM ŽAIBU metālmūzikas un Baltu kultūras festivālu! Šajā epizodē apspriežam mūsu piedzīvojumus Kilkim Žaibu festivālā, izpaužam mūsu domas par festivālā pieredzētajām grupām, salīdzinām festivāla pieredzi ar tā iepriekšējiem gadiem un secinām, kāpēc Kilkim Žaibu Baltiešiem ir obligāts festivāls katru gadu!Šogad Kilkim Žaibu svinīgi notika jau 25. reizi, un ar vērienu! Šis bija festivāla apmeklētākais gads ar krāšņāko grupu un kulturālo aktivitāšu klāstu. Katru gadu var just kā festivāls neapturami attīstās un atkārtoti pārliecina - Kilkim Žaibu ir dominējošā Baltijas metālmūzikas skatuve! Svinot festivāla 25. gadskārti, novēlām spēku un ambīcijas, neapstāties un augt! No tā iegūstam mēs visi - Apmeklētāji, Baltijas metālmūziķi un Baltu kultūras.Sirsnīgs paldies Kilkim Žaibu par sadarbību un par šo neaizstājamo, nepārspējamo festivālu Baltijas skatuvē!Sincere thanks to Kilkim Žaibu for the cooperation and for this irreplaceable, unsurpassable festival on the Baltic stage!KILKIM ŽAIBU:https://kilkimzaibu.com/enhttps://www.facebook.com/kilkimzaibuhttps://www.instagram.com/festival_kilkim_zaibuhttps://www.youtube.com/kilkimzaibu1KILKIM ŽAIBU 2024 Festivāla Apskats: https://youtu.be/mBkXqMDLcIY?si=tj5fp6dgvQgUPwZhPieminētie @GronnOnland KŽ video:https://youtube.com/playlist?list=PLvfz-mOVG2QU4d8AabVRwUacLBObZqEwQ&si=I7sD9ziivBMGJUtyRenāra un Madaras soc. tīkli, kuros ir piesprausts saturs (Story) no piedzīvotā šajā festivālā:https://www.instagram.com/rrvilers/https://www.instagram.com/madara.fleisa/0:00 - Ievads3:35 - Vispārīgs ieskats festivālā 1/211:56 - Atribūtika / Merch25:50 - Vispārīgs ieskats festivālā 2/232:19 - Kilkim Žaibu 2025 - 1. dienas grupas1:05:25 - Kilkim Žaibu 2025 - 2. dienas grupas1:44:40 - Kilkim Žaibu 2025 - 3. dienas grupas 1/22:27:02 - Mūsu secinājumi par Kilkim Žaibu 2025 1/22:29:03 - Kilkim Žaibu 2025 - 3. dienas grupas 2/22:32:25 - Mūsu secinājumi par Kilkim Žaibu 2025 2/22:36:54 - Nākotnes plāni un noslēdzošie vārdiMetālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Pasākumu un albumu apskati, sarunas/intervijas, vietējās metālmūzikas jaunumi, un citas smagās sarunas m/

Jaunākā “Šauj garām” podkāsta epizode! Beidzot esam noķēruši Oskaru Treilihu, kurš pēdējos mēnešos cīnījies ar nopietnām problēmām – ceram, ka tās nu jau ir pārvarētas!

Beidzot!!! Šajā ilgi gaidītajā un ilgi tapušajā epizodē mēs atskatamies uz Anglijā, Skārboro notikušo FORTRESS FESTIVAL 2025! Kā arī, iepazīstam pasakaini skaisto Angliju un ieskatamies tās metālmūzikas skatuvē!Šajā atskatā mēs tevi vedīsim mūsu nedēļu garajā Anglijas ceļojumā, pastāstot kā mēs izlēmām apmeklēt Fortress Festivālu, kā tam gatavojāmies šim ceļojumam un ko mēs tajā piedzīvojām, noslēgumā sīki izstāstot Fortress Festivālā notikušo.Fortress Festivāls ir samērā jauns festivāls, bet nenormāli strauji izaudzis par vienu no iespaidīgākajiem un oriģinālākajiem metālmūzikas festivāliem, ne tikai Apvienotajā Karalistē, bet arī Black Metāla skatuvē kā tādā!Šis festivāls ir īpašs ar savu krāšņo metālmūzikas izpildītāju klāstu, lielākoties sliecoties uz Atmosfēriskā Black Metāla aktuālo pagrīdi, netrūkstot arī citu mūzikas un metālmūzikas stilu izpildītājiem - populāriem un strauji augošiem! Festivāla īpašo atmosfēru palīdz uzburt tā pasakainā atrašanās vieta - Skārboro pilsētiņas un Anglijas kalnainā austrumu piekraste, kura ir apdāvināta ar neticamām pilsdrupām un neatkārtojamo dabu. Un protams, pašas festivāla telpas, Scarborough Spa, arī uztur grupu radīto auru ar tā vēsturiski autentisko stilu un tā teātra koncertzālēm. Ja arī tu esi iespaidīga muzikālā piedzīvojuma meklējumos, mēs tev silti iesakam apmeklēt šo unikālo metālmūzikas festivālu! A humble thanks to Fortress Festival for this opportunity, for the one of a kind festival and for the memorable moments!FORTRESS FESTIVAL:https://www.fortressfestival.co.uk/https://www.facebook.com/fortressfestival/https://www.instagram.com/reaperagencyuk0:00 - Ievads7:43 - Kā izlēmām doties uz Fortress Festivālu un Angliju?13:16 - Ceļojuma plānošana un lietas ar ko rēķināties 1/316:52 - Gatavošanās Fortress Festivālam20:14 - Ceļojuma plānošana un lietas ar ko rēķināties 2/324:44 - Ceļojums Anglijā - Londona (1. diena)27:55 - CONVULSE @ New Cross Inn, Londonā44:15 - Ceļojuma plānošana un lietas ar ko rēķināties 3/347:25 - Ceļojums Anglijā - Mančestera (2. diena)52:24 - Ceļojums Anglijā - Jorka (3. diena)58:53 - Ceļojums Anglijā - Izbrauciens pa Jorkšīru (4. diena)1:23:40 - Fortress Festival 2025 1. diena (ceļojuma 5. diena)1:28:36 - Atribūtika Fortress Festivālā1:42:27 - Lielākais apkaunojums metālistam1:50:39 - Media Pass un rūpes par festivāla apmeklētājiem1:59:38 - FORTRESS FESTIVAL 2025 grupas 1. dienā 1/22:05:41 - PERENNIAL ISOLATION intervija @ FF20252:09:28 - FORTRESS FESTIVAL 2025 grupas 1. dienā 2/22:34:10 - Fortress Festival 2025 2. diena (ceļojuma 6. diena)2:36:14 - FORTRESS FESTIVAL 2025 grupas 2. dienā 1/22:38:35 - ABDUCTION intervija @ FF20252:42:36 - FORTRESS FESTIVAL 2025 grupas 2. dienā 2/23:22:30 - Noslēdzošie vārdi par Fortress Festivālu un ceļojumuMetālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Pasākumu un albumu apskati, sarunas/intervijas, vietējās metālmūzikas jaunumi, un citas smagās sarunas m/

Šodienas podkāsta ''IZRĀVIENS'' 79. epizodē Rihards Mednis ar Gustavu Mellenbergu mēģina saprast vai Kristapa Porziņģa aizmainīšana uz Atlantas ‘'Hawks'' komandu ir laba vai slikta lieta, OKC saldskābo NBA titulu un 3x3 Latvijas izlases tikšanu PK 1/8 finālā.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šajā “Šauj garām” 283. epizodē ar Artūru Surmoviču runājam par lielu mednieku uzvaru Eiropā – vilka aizsardzības statusa maiņu. Kā Eiropas Komisija pati sev “iešāva kājā” ar savu pārspīlēto birokrātiju un kā tas beidzot atvērs iespēju dalībvalstīm reāli apsaimniekot vilku populāciju.Mazliet ironizējam, mazliet svinam, un, protams, pieskaramies arī Latvijas “Lāču ģimenes skandāliem”, dīvainiem viedokļiem par dabu un pat šaušanas sportam.Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv - Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spicehttps://gpspro.lv/

Testējam jauno "Google Pixel 9a" – pieejamāko no šī gada "Pixel" sērijas viedtālruņiem. Beidzot telefons, kuram gandrīz nemaz nav izvirzītas kameras – vai ar to pietiek labam telefona,? Apskatām, kādas iespējas sniedz šis budžeta klases Android viedtālrunis: kāds ir ekrāns, cik labi darbojas kamera un vai mākslīgais intelekts ir līmenī. Uzzini, kas pārsteidza un kas pietrūka.   * Telefonu neatkarīgam un neapmaksātam apskatam sagādāja "Google" aģentūra Latvijā "Vīlands Associates".

Raidījuma Pievienotā vērtība galvenā tēma - kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības. Kāda ir to situācija Latvijā un kādi ir izaicinājumi. Šķiet, ir beidzot parādījusies politiska griba šo sektoru Latvijā attīstīt kā spēcīgu alternatīvu nebanku kreditētājiem un arī bankām, kuras negribīgi finansē reģionus.  Raidījuma temats daudzos līmeņos sasaucas ziņu sadaļā izskanējušo par vēlmi attīstīt un atvieglot, bet ar augstu risku tajā visā radīt pārāk lielu un dārgu birokrātiju. Runa ir par Kooperatīvajām krājaizdevu sabiedrībām.  Nesen Latvijas Banka rīkoja ekspertu diskusiju par krājaizdevu sabiedrību attīstības potenciālu. Stāsta Olga Kazačkova, "Latvijas arodbiedrību krājaizdevu sabiedrības" valdes priekšsēdētāja. Stabili mazā sektora kapitāls šobrīd ir ap 30 miljoniem eiro, no kuriem trīs ceturtdaļas naudas ir arodbiedrību dibinātu krājaizdevu sabiedrību rīcībā, bet pārējos 7 miljoni apsaimnieko 19 reģionālās krājaizdevu sabiedrības. Savā ziņā, tāda kā šo sabiedrību meka Latvijā ir Cēsu novads, kur vēl nesen bija astoņas, stāsta Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs. Krājaizdevu sabiedrības šobrīd var kreditēt tikai savus biedrus un stipri ierobežoti juridiskās personas, Latvijas Banka, lai attīstītu šo sektoru, piedāvā šo ierobežojumu mazināt un atļaut kredītu izsniegšanu juridiskām personām. Tas gan nāktu komplektā ar prasību paaugstināšanu un Centrālās krājaizdevu sabiedrības izveidi. Latvijas Banka piedāvā divus scenārijus, skaidro Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāja Nora Dambure. Pēc būtības atļautu kreditēt arī juridiskas personas, bet, pieaugot iespējām, neizbēgami pieaug prasības un krājaizdevu sabiedrības centralizējas, saiet zem viena jumta un veido ko līdzīgu bankai. Tā gan nav pārāk jauna ideja – pirms gadiem desmit Finanšu ministrija līdzīgas idejas visai ātri noraidīja, sakot, ka nav nepieciešami finanšu sektorā drastiski un jautri pagriezieni. Tagad, desmit gadus vēlāk, Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietniece Līga Kļaviņa saka, politika ir mainījusies.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis Tas bija 1960. gadā. Skolā, stundu laikā, klasē ienāca sveši cilvēki. Viens no viņiem bija televīzijas režisors Arvīds Cepurītis. Viņi meklēja bērnus TV uzvedumam, un kā par brīnumu izvēlējās mani. Piedalījos TV uzvedumā "11-13 LAB". Tas izvērtās jautrā piedzīvojumā. Tas man ļoti iepatikās! Tajā laikā tikos ar populāriem aktieriem: Karpu Klētnieku, Veltu Skursteni, Valentīnu Skulmi, Artūru Kalēju. Tā tas arī sākās. Režisors Arvīds Cepurītis ieteica pamēģināt paspēlēt teātri Pionieru pilī. Un tā pamazām, palēnām es nolēmu kļūt par aktieri. Bērnu teātrī spēlēju Tomu Soijeru kopā ar Valdi Lūriņu, "Parastajā brīnumā" – Emīlu. Nu, domāts darīts – jāstājas aktieros. Tajā gadā bija divas iespējas: Drāmas teātra kurss Alfrēda Jaunušana vadībā un Jaunatnes teātra kurss, kuru vadīja Lūcija Baumane. Man par lielu sarūgtinājumu, ne vienā, ne otrā mani neuzņēma. Toties padomju armijā mani uzņēma bez iestājpārbaudījumiem un nosūtīja uz Tālajiem austrumiem. Bet doma par teātri palika. Mamma un draugi man uz armiju sūtīja avīzes "Literatūra un Māksla" un arī grāmatas. Aptuveni zināju, kas Latvijā notiek mākslas jomā. Atgriezos no armijas un turpināju stādāt par režisora palīgu Latvijas Televīzijā. Kādu dienu režisore Astrīda Savisko man saka: "Ko tu pa to televīziju, Leļļu teātris uzņem aktieru kursu, tur papildus uzņemšana, ej pamēģini!" Kursu vadīja Tīna Hercberga. Mani uzņēma, bet ar noteikumu, ka jāpanāk mācībās jau studēt sākušos. Tā arī darīju. Tā bija kaut kāda maģija, burvība! Divas puses: viena – tumšā skatītāju zāle, otra – prožektoru izgaismota skatuve aiz širmja. Kursa vadītāja Tīna Hercberga iepazīstināja kursu ar jaunpienācēju – tas ir, ar mani. Pirmo reizi pārkāpjot auditorijas slieksni un ieraugot nākamos kursa biedrus, acīs iekrita blonda meitene ar neparastu vārdu – Biminita. Pieķēru sevi, ka galva bija pagriezusies viņas virzienā. Droši vien tā sākas patikšana vai jūtu ķīmija, bet tagad pirmajā vietā bija mācības. Vienīgais, ko no visiem pazinu, bija Egons Maisaks. Iestājoties studijā, radās jauni draugi. Mani uzņēma kā savējo. Tūlīt pat pie pirmā galda atradās brīva vieta. Galda biedri bija Vija Blūzma, Mihails Ļinovs, Māris Putniņš, Jānis Bīne. Tā sakās studijas. Dienā lekcijas, nodarbības. Vakaros un naktīs – obligātā literatūra, konspekti, gatavošanās eksāmenu kārtošanai. Grūtības bija saprast mācību būtību. Teorijā viss bija labi, bet praktiskajos darbos – etīdē ar rokām, ar lellēm, dzīvajā – bija nepieciešama palīdzība. Biju stīvs kā koka gabals. Domāju – tas ir jauki, bet nekas no tā nesanāks. Manu pesimismu vienreiz un uz visiem laikiem izkliedēja Māris Putniņš. Beidzot studiju, kļuvu par aktieri, taču grūti atrast kādu, kas gribētu kļūt tikai un vienīgi par Leļļu teātra aktieri... Kā viss turpinājās tālāk – par to nākamreiz, kad stāstīšu par mākslinieku un scenāristu Māri Putniņu.

Beidzot kaut kāds gada video no mūsu puses! Priecīgu un laimīgu Jums to 2025! ❤️ Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Sarunas pirmajā daļā izjautāju Diānu Zandi par viņas profesionālo ceļu - ko viņa darīja pēc aktrises profesijas, kā darbu apvienoja ar 5 bērnu audzināšanu, ko no viņas prasīja iegūt psiholoģijas zinātņu doktores grādu klīniskajā psiholoģijā. Tas ir ļoti iedvesmojošs stāsts, kas pamudinās nepazaudēt sevi vecāka lomā, un palīdzēs ieraudzīt risinājumus, kā sākt jaunu profesionālo dzīvi, neskatoties uz līdzšinējo karjeru.Sarunas otrajā daļā Diāna piedāvāja risinājumus partnerattiecībām, jo uzskats, ka "mīlestībā visam jānotiek dabiski" ir maldinošs un arī kaitīgs. Viņa stāstīja arī par emocionālās un seksuālās tuvības saistību. Starp citu, Diāna savā Instagram @diana_zande veido interesantus un noderīgus video ierakstus par attiecībām un iespējām dzīvot labāk. Iesaku noklausīties iepriekšējās intervijas ar Diānu Zandi:Pirmā #117 bija par drošu piesaisti un tās ietekmi uz cilvēka dzīvi.Otrā #142 – kā veidot veselīgākas attiecības ar saviem vecākiem.Trešā #171, lai svētki nes prieku, nevis iznes smadzenes.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.******************Šo epizodi samontējām ar atbalstu no dalībniekiem mūsu jaunākajā programmā „Jaudīga Partnerība“. Šo programmu Laura un Mišels izveidoja, lai Cilvēkjaudas faniem būtu vēl foršākas attiecības un lai partneri ir spēcīgāka komanda, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan kopīgos, gan arī ikdienā piedzīvo vairāk prieka.Ja šīs tēmas tev ir aktuālas, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.******************SARUNAS PIETURPUNKTI:6:32 Lāsmiņas loma kulta filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” – Diānas dzīves lielā dāvana un problemātiskā blakne vienlaicīgi10:21 “Baidies, bet dari” – dzīvot atšķirīgi no pieņemtā16:40 Līkumainais meklējumu ceļš cauri skolām un profesijām, paralēli audzinot piecus bērnus23:09 “Man ir četrdesmit gadu. Beidzot es zinu, ko es gribu” – cik viegli ir mainīt dzīvi šajā vecumā27:38 Grūtākie brīži studējot psiholoģiju35:17 Nevis “afirmēt”, bet plānot, kapāt un darīt40:50 “Sākt no nulles” nenozīmē sākt no nulles50:07 Praktisks vingrinājums, kā domāt par savu dzīvi un saviem gadiem49:32 “Ikvienam lēmumam ir arī negatīvas sekas”52:48 Spēt stāvēt pāri sabiedrības aizspriedumiem un darīt savu lietu59:59 Kad pašpārmetumu tārpiņš izbāž galvu, ko likt viņam pretī1:05:19 Kas ir galvenie četri iemesli, kādēļ pāri meklē terapeita palīdzību1:09:09 Ko iekļauj mīlestības trijstūra teorija1:11:07 Kāda noderīga informācija ir atrodama Diānas Zandes Instagram kontā1:15:38 Vai iemīlēšanās stadijā ir iespējama patiesa tuvība1:20:24 Kā emocionālā tuvība ietekmē seksuālo tuvību1:23:41 Saistības, kas ietekmē attiecības1:25:20 “Mīlestībā visam jānotiek dabiski” – cik aplams ir šis apgalvojums1:28:13 Kompetences modeļa skaidrojums kognitīvi biheiviorālajā terapijā1:31:57 Nepamatotās gaidas un ilūzijas “ja tu mani mīli, tad tu zini, ko man vajag”1:36:34 “Kāpēc mums šķiet, ka otrs jutīs, ko man vajag, ja es pati no nevaru definēt”1:45:21 Kā nepieļaut, ka attiecību zupas garša un kvalitāte ar laiku mazinās

Šovakar, 23. novembrī, teātra patriarha Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, uzzināsim teātra balvas "Spēlmaņu nakts" ieguvējus. Bet vēl no rīta "Klasikā" tiekamies ar Ati Rozentālu — teātra kritiķi, pagājušās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētāju, laikraksta "Diena" žurnālistu un arī pieredzējušu mūzikas pasaules pārzinātāju. Liene Jakovļeva: Iespējams, ne visi, lasot tavas recenzijas un apcerējumus par teātri, aizdomāsies par to, ka tikpat daudz uzmanības, strādājot laikrakstā "Diena", tu velti politikai. Atis Rozentāls: Kā es parasti saku, maizi pelnu ar to, ka esmu Latvijas ziņu redaktors un šad un tad mani uzaicina arī Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā". Pagājušajā nedēļā biju Valmierā un satiku vienu senu paziņu, kura teica: "Beidzot tu runā kā cilvēks, nevis tik gudri kā radio!" (smejas) Man nav žurnālista izglītības, bet žurnālistikā strādāju jau ļoti daudzus gadus, un sociālpolitika ir mana maize. Bet otra profesija ir teātra kritika: esmu beidzis maģistrantūru. Tas ir tas sviestiņš uz maizes.  Vai brīžos, kad tev nav jāvērtē konkrētais iestudējums, tu vari izbaudīt teātri vienkārši tāpat – ar prieku? Tieši vakar kādam teicu, ka tādu situāciju, kad es skatītos izrādi ar tā saucamajām nevērtējošajām acīm, jau gandrīz vairs nav. Varbūt kaut kur ārzemēs, kad skaidri zinu, ka nebūs jāraksta – tad varu palaist tos grožus vaļā. Savulaik intervijā Jakovs Rafalsons man teica: "Nu, ja jūs jau galvā rakstāt recenziju brīdī, kad skatāties izrādi, mēs skatāmies divas dažādas izrādes!" Es viņam piekrītu. Bet tajā pašā laikā neko darīt tur nevar: jau izrādi skatoties, viss pa tiem plauktiņiem jāsaliek... Un īpaši jau tad, ja esi "Spēlmaņu nakts" žūrijā un labi apzinies, ka sezonas beigās būs lielā izvērtēšana. Vakar salikāt visus punktus uz "i". "Lielajā mūzikas balvā" žūrija tik tiešām tos uzvarētājus uzzina brīdī, kad viņi tiek nosaukti. Kā ar jums? Mēs zinām... Ik pa brīdim ir priekšlikums, ka arī mēs varētu nezināt, bet mēs tam nemitīgi pretojamies viena iemesla dēļ: tāpēc, ka brīdī, kad žūrija nobalso, jābūt pārliecībai, ka atrāviens uzvarētājam ir pietiekami liels. Ka tur nav nejaušības un ir tikai viena punkta pārsvars. Jau vairākus gadus savu vērtējumu fināla fāzē liekam pēc sistēmas, ko savulaik ierosināja Eduards Liniņš, kas bija žūrijā – tieši togad manis žūrijā nebija –, un mēs tai pieķērāmies. Tā ir ļoti elastīga un ērta sistēma. Katrs žūrijas loceklis katrā kategorijā izvirza trīs pretendentus: pirmajai vietai liek trīs punktus, otrajai – divus, trešajai – vienu. (..) Šādi ir elastīgāk un pārliecinošāk, ka punktu skaits un uzvarētāja izrāviens ir lielāks. Arī vakar tā darījām. To, kādi ir rezultāti, es, protams, neteikšu, bet cīņas mums vakar nebija. Bija gan viena kategorija, kurā mēs pārbalsojām, jo tur bija tiešām vienāds punktu skaits. Un tas ir tas fakts, kāpēc mums jāzina rezultāti, jo diviem uzvarētājiem balvas netiek dotas. Esam devuši klusēšanas zvērestu. (smejas). Bet ir tāds trakums: pirms ceremonijas satiec cilvēkus, par kuriem tu jau zini, ka viņi dabūs balvu, bet tu nedrīksti iet klāt un apsveikt...  Vai esi saskaitījis, cik izrāžu vienā sezonā noskaties? Neesmu tik čakls kā Dita Jonīte – viņa skaita un raksta feisbukā. Es visu laiku saku, ka pienāks kaut kāds datums, kad arī es tā sākšu rīkoties, jo tas ir ļoti labi, tas ir ērti pašam. Ap simtu droši vien sezonā ir. Skaits kopumā gan ir samazinājies. Mēs savā laikā lielos teātrus lamājām par to, ka viņi pārvērtušies par fabrikām, jo pirmizrāžu laikā parasti bija trīs pirmizrādes vienlaicīgi. Dailē, piemēram, ar vienas dienas starpību bija vienlaicīgi trīs pirmizrādes: Lielajā zālē, Mazajā zālē un Kamerzālē. Tagad ir mazāk. Toties nāk klāt jaunas spēles vietas. Ir taču vēl "mazie" un neatkarīgie teātri, kurus taču arī vērtējat.  Protams, protams, jebkurš projekts, kurš vēlas, lai to vērtē, var pieteikties Teātra darbinieku savienībā, un tad šo projektu kritiķi noskatās. Arī komercprojekti var pieteikties. Mēs galu galā arī "Sfinksu" skatījāmies, un Maksims Busels ir nominēts. Bet tur iniciatīva jāizrāda viņiem pašiem. Jo uz valsts teātriem mēs ejam vienkārši tāpēc, ka mēs ejam, jo mums ir arī jāliek atzīmes. Tas nav tikai tā, ka izvirzām nominācijas. Un ko ietekmē šīs atzīmes? Teātru finansējumu. Koeficientu. Nezinu, cik lielā mērā, bet katrā ziņā mēs šīs atzīmes godprātīgi liekam. Piecas dažādas kategorijas desmit ballu sistēmā šogad – līdz šim bija piecu ballu sistēma – visām valsts kapitālsabiedrību izrādēm. Līdz ar to mums ir pienākums visas šīs izrādes noskatīties. Šovakar ir svētki. Bet kāda ir tava pieredze? Daudz nažu dūrienu esi saņēmis pēc tam, kad kaut kas pēc kāda prāta nav īsti pareizi izvērtēts? Bijis dažādi. Ir cilvēki, kuri nāk klāt, un apkampjamies, bet man bijusi arī diezgan traumatiska pieredze, kad pēc nomināciju paziņošanas sociālajos tīklos sākās kampaņa, ka viss ir nepareizi. Togad pirmoreiz biju žūrijas priekšsēdētājs – ja nemaldos, tā bija 2015./2016. gada sezona.  Tad tev vēl nebija uzaugusi tik bieza āda...  Man tā āda uzauga... Bet, ādai uzaugot, ir divas lietas. Pirmā – patīkamā īpašība – vairs tik ļoti nesāp tad, kad iedur nākamreiz. Bet otra – zem uzaugušās ādas var palikt Jāzepa ērkšķis, kas nekur nepazūd, un es tam cilvēkam, kurš kaut kādā veidā ir vērsies pret mani, līdz galam vairs atvērties nevaru. Bet es jau ļoti labi apzinos, ka pats esmu daudzus aizvainojis, tā jau ir dzīves realitāte. Tur neko nevar darīt. Aktīvajā kritikā esmu kopš 2013. gada, kad pabeidzu maģistrantūru – diezgan lielā vecumā ienācu kritikas laukā. Pabeidzu maģistrantūru, un uzreiz man piezvanīja no Kultūras ministrijas, kur toreiz strādāja Ingrīda Vilkārse, un piedāvāja man iet Spēlmaņu nakts žūrijā. Man izpalika iesācēja satraukums, ka man tagad visos teātros ir jālūdzas, lai mani ielaiž – ka esmu jaunais kritiķis. Man uzreiz bija durvis vaļā, jo biju žūrijā. Tas bija ļoti interesanti, ka tu tā uzreiz tiec iemests un uzreiz tā slodze... Tolaik skatījāmies arī dejas izrādes, un tad gan tas skaits jau gāja pāri simtam. Kā tev šķiet, vai garais nomināciju saraksts ik sezonu parāda Latvijas teātra ainu, virzību, kontekstu? Kaut ko tā parāda gan. Protams, vienmēr ir diskusija par dažiem, kuri tur nav iekļuvuši. Pēdējos gadus mums josta tiešām ir savilkta, jo nevaram vairāk par pieciem īsti nominēt – ar atsevišķiem ekstrēmiem izņēmumiem. Piemēram, šī reize ir izņēmums un ir nominēti septiņi režisori. Šogad arī ļoti jūtams tas, ka nav tikai Rīgas teātri vien. Lai gan joprojām daudziem cilvēkiem ir attieksme – ja kaut kas labs top ārpus Rīgas, tad ir lielais izbrīns. Un man savukārt ir brīnums par to, ka dažiem par to ir brīnums, jo tam tā sen nevajadzētu būt. Mēs esam pieraduši, ka mums ir ļoti labi teātri arī ārpus Rīgas, bet ik pa brīdim kādos rakstos parādās pārsteigums. Piešķirt Mūža balvas – tas arī vienmēr ir grūts uzdevums, vai ne?  To nedara žūrija. To dara Teātra darbinieku savienības valde. Tā ir balva, par kuru žūrijai nav pilnīgi nekādas darīšanas, tikai prieks. Protams, izvēle vienmēr ir sarežģīta, bet šogad ir brīnišķīgi, ka tieši šīs mākslinieces – Ilze Vazdika un Lidija Pupure – šo balvu šovakar saņems. Vairāk – ierakstā.

Daudz šajās dienās ir pieminēta Ukraina, kur karš ilgst jau vairāk nekā 1000 dienas. Vajadzēja, lūk, tik daudz, lai Rietumi beidzot ļautu izmantot ieročus arī pret mērķiem Krievijas teritorijā. Bet Latvijā top jauna reģionālā partija, kā arī pievēršamies tam, kas notiek sociālajos medijos. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Daudz šajās dienās ir pieminēta Ukraina, kur karš ilgst jau vairāk nekā 1000 dienas. Vajadzēja, lūk, tik daudz, lai Rietumi beidzot ļautu izmantot ieročus arī pret mērķiem Krievijas teritorijā. Bet Latvijā top jauna reģionālā partija, kā arī pievēršamies tam, kas notiek sociālajos medijos. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Franču rakstnieka un publicista Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau) nesen latviski iznākušās grāmatas „Biblihigiense jeb Kādas grāmatas noslēpums” galvenā varone ir 1941. gadā izdotā „Latviski – franciska vārdnīca”, kas bijis viņa darba rīks, tulkojot Ēriku Ādamsonu, Rūdolfu Blaumani, arī Jāni Joņevu un Osvaldu Zebri. Rakstnieks uzņemas izmeklēt vārdnīcas tapšanas un izdošanas apstākļus. Kas tajā laikā notika Latvijā? Kad deva atļauju iespiešanai? Kas bija vārdnīcas autori? Uzziņu literatūra pārtop aizraujošā detektīvā. Nikolā Ozano ir dzimis un audzis Francijā, taču lieliski runā latviski, nereti saukts par latviešu literatūras vēstnieku franču valodā lasošajiem. “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” ir Ozano debija rakstniecībā, Francijā šī grāmata iznāca 2015. gadā, taču tās vēstījums skar mūsu zemi un Latvijas vēsturi. Tagad šo stāstu var izlasīt arī latviski. Grāmatas atvēršanas svētkos tās ievadu priekšā latviski lasīja grāmatas  tulkotājs Jānis Joņevs, savukārt oriģinālvalodā – autors pats. Kas tad ir šī “kāda grāmata”, kuras stāsts lasāms “Biblihigianse” lappusēs? Tātad – šī grāmata ir 1941. gadā iznākusi „Latviski – franciska vārdnīca”, tulkotāja galvenais darba rīks. Un šis ir brīdis, kad grāmata ir teju nolietota, un Nikolā Ozano ir nolēmis uz to paraudzīties citām acīm. Beidzot izlasīt vārdnīcas ievadu, mēģināt uzminēt redaktora vēstījumu, izsecināt kaut ko par vārdnīcas radītāju savstarpējo hierarhiju. Veidojas aizraujošas sižeta līnijas, taču tas lielais vēstījums ir par nesatricināmu un kaismīgu ticību grāmatai kā vērtībai, kas turpinās arī stāstā par  “Biblihigiense” latviešu izdevuma tapšanu. Izdevniecības „Aminori” projektu vadītāja Inita Saulīte Zandere stāsta kā veidojušās viņas attiecības ar Ozano tekstu. Burtiski nupat Nikolā Ozano tulkojumā Francijā iznācis arī Jāņa Joņeva romāns “Tīģeris”. Savukārt Jānis Joņevs “Biblihigianse” tulkošanas procesā, grāmatā aizsāktajā ar vārdnīcu saistīto ļaužu likteņu izmeklēšanā, tikpat kaismīgi iesaistīja Latvijas literatūrzinātniekus un valodas entuziastus. Grāmatas atvēršanas svētkos varēja pārliecināties par, visdrīzāk uz iepriekšējām sarunām balstītu saprašanos, kas valda starp abiem autoriem. Taču ir vēl kas vairāk. Nikolā Ozano “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” gadījumā mēs runājam par latviešu literatūrā neparastu romānu, proti,  literāru darbu, kas balstīts uz reāliem notikumiem, precīziem faktiem. Taču arī Jāņa Joņeva “Decembris” balstījās 1990. gadu preses publikācijās, grāmata “Pazudis” – sludinājumos par pazudušu mājdzīvnieku meklēšanu. Šāda veida literatūrai latviešu valodā patiešām nav apzīmējuma. “Romāns” šķiet nevietā. Bet tas arī nav “pētījums”. Tas nav īsti arī dokumentāls stāsts, jo autors stāstā mērķtiecīgi ir iejaucies, rindojot faktus sev vēlamā cēloņsakarībā, saliekot emocionālus akcentus.  Raidījuma viesi vairās konkrētāk pieskarties grāmatā aprakstītajiem notikumiem, lai lasītājam neatklātu stāsta intrigu. Taču šo un to tomēr drīkstam atklāt. “Tabu vārdnīcas”, kā Nikolā Ozano nodēvē šo 1941. gada izdevumu, redaktors ir pazīstamais valodnieks Ernests Blesse. Trīs gadus pēc vārdnīcas iznākšanas, 1944.  gadā, bija viens no tiem, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, kurā 188 latviešu inteliģences pārstāvji Latvijas nācijas vārdā deklarēja nepieciešamību atjaunot 1922. gada Satversmē balstītu Latvijas Republikas faktisko suverenitāti. 1944. gadā! Ernests Blesse Latvijā vairs nevar palikt, viņš dodas uz Vāciju, kļūst par profesoru Germersheimas universitātē. Taču Latvijā viņa ieguldījums tiek noklusēts, un tādejādi šīs zināšanas ir zudušas. Kas līdzīgs notiek arī šobrīd, politisku apsvērumu dēļ tiek izravēta krievu valoda un autori, bet līdz ar viņiem atmestas arī ar ideoloģiju nesaistītas zināšanas. Taču šai vārdnīcai ir vēl divas līdzautores: J. Baltgalve un Š. Gollanska. Arī viņas ir nepareizas izcelsmes, taču viņu devums tiek noklusēts un vēlāk ir neatšifrējams vēl kāda iemesla dēļ. Sarunā Nikolā Ozano ik pa brīžam atsaucas uz “Biblihigiansa” “pirmo daļu” – ar to tiek domāts 2015. gada izdevums franču valodā. Reizē ar grāmatas latviešu izdevumu, otrais, papildinātais izdevums iznāk arī franču valodā. Tas papildināts ar nodaļu “Enoptromantija” –zīlēšana ar spoguli, un šai nodaļā autors tēžu veidā izklāsta notikumus un atklājumus pēc grāmatas pirmizdevuma iznākšanas. Vēl kāds īpašs notikums, kas saistās ar šo “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” izdevumu. Pēc Marikas Rozenbergas sekodegunam ierosmes, šai grāmatai zīmola Nortean parfimērs Artūrs Petersons radījis īpašas smaržas “Liblium”, smaržas un arī pati grāmata nopērkama „Aminori” galerijā Rīgā. Parfimēram dotais uzdevums bija atveidot vecas grāmatas smaržu. Bet kā īsti beidzās grāmatas “Biblihigianse jeb Kādas grāmatas stāsts” ievadā pieteiktā interiga? Grāmata izdzīvoja. Grāmatas atvēršanas svētkos tā gluži kā muzeja eksponāts bija aplūkojama stikla vitrīnā, līdzās smaržām “Liblium”. Grāmatā aprakstīts, kā Nikolā Ozano Francijā devies pie grāmatu sējēja, meistars  nogriezis viņam gabaliņu īpaša auduma, devis pāris padomus, un ieteicis izjukušo sējumu iesiet paša rokām.

Raidījumā Piespēle saruna ar ultramaratonistu, Latvijas rekorda īpašnieku 24 stundu skrējienā Matīsu Vecvagari. Viņš ikdienā ir fizikas skolotājs vienā no galvaspilsētas vidusskolām, bet brīvajā laikā daudz un ilgi skrien. Nedēļas topā: Latvijas futbola izlase izbraukumā zaudē Ziemeļmaķedonijai UEFA Nāciju C līgas mačā, pašlaik ir pēdējā vietā grupā; Beidzot pielikts punkts Rīgas Olimpiskā sporta centra zemes nomas sāgai - spēkā paliek līdzšinējā nomas maksa; Pie durvīm klauvē kamaniņu sporta sezona: Latvijas izlase publiski stāsta par gatavību; Vīriešu basketbola izlases galvenais treneris Luka Banki izziņo visnotaļ eksperimentālu kandidātu sarakstu nākamās nedēļas kvalifikācijas spēlēm.

Raidījumā Piespēle saruna ar ultramaratonistu, Latvijas rekorda īpašnieku 24 stundu skrējienā Matīsu Vecvagari. Viņš ikdienā ir fizikas skolotājs vienā no galvaspilsētas vidusskolām, bet brīvajā laikā daudz un ilgi skrien. Nedēļas topā: Latvijas futbola izlase izbraukumā zaudē Ziemeļmaķedonijai UEFA Nāciju C līgas mačā, pašlaik ir pēdējā vietā grupā; Beidzot pielikts punkts Rīgas Olimpiskā sporta centra zemes nomas sāgai - spēkā paliek līdzšinējā nomas maksa; Pie durvīm klauvē kamaniņu sporta sezona: Latvijas izlase publiski stāsta par gatavību; Vīriešu basketbola izlases galvenais treneris Luka Banki izziņo visnotaļ eksperimentālu kandidātu sarakstu nākamās nedēļas kvalifikācijas spēlēm.

Stāsta sociologs, zinātniskā institūta Baltic Studies Centre vadošais pētnieks, LU profesors Tālis Tisenkopfs Šovasar ceļi mani aizveda uz Krakovu. Šī bija mana ceturtā reize pilsētā, bet ne reizi nebija izdevies apmeklēt Čartoriski muzeju un redzēt Leonardo gleznu "Dāma ar sermuliņu". Beidzot biju izlēmis to izdarīt, un pēc sanāksmes devos vecpilsētas virzienā. Pirms bulvāru loka pamanīju jaunizveidotu pilsētas dārzu, kura agrāk te nebija. Koki vēl mazi, bet miskantes jau sakuplojušas; mākslīgajā strautā čaloja ūdens. Dārzu no jaunbūvēm šķīra metāla žogs, pie kura bija piestiprināta gara fotoplakātu virkne. Gluži kā lielie fotoplakāti pie Luksemburgas dārza restotā žoga Parīzē. Es pievērsu uzmanību fotogrāfijā redzamajam sievietes tēlam – gudra, reljefa seja, liels deguns, pirksti, kas tur papīra lapu – Vislava Šimborska, 100 gadu. Nākamajā fotogrāfijā viņa sēdēja bērnu ratiņos aukļu un guvernanšu ieskauta, tad tēvam klēpi uz terases. Fotogrāfiju retrospekcija aizveda pie bērnības sejas, kurā bija ierakstīts, kas viņa kārdeiz būs – Nobela prēmijas laureāte. Redzošas acis, augsta piere, viegls smaids. Tālākās fotogrāfijas rādīja jaunības ainas – kustībā esošas figūras uz Parīzes ielu fona. Blakus viņai arvien bija tādi paši enerģiski, viegli tērpti un slaidi cilvēki. Nobela laureāte – es apstājos un mēģināju minēt disciplīnu. Fizika? Ķīmija? Acu priekšā uzpeldēja Tartu muzejā reiz redzētā slavenu sieviešu zinātnieču fotogrāfiju galerija, bet nevarēju atcerēties uzvārdus, un arī viņu sasniegumi bija izplēnējuši atmiņā. Būt sievietei Nobela laureātei kaut ko nozīmē. Tikai 65 sievietes saņēmušas šo atzinību, kamēr vīriešu ir vairāk kā 900. Sievietēm to parasti piešķir literatūrā vai miera jomā. Pie nākamās fotogrāfijas bija virsraksts "Literārās spēles", bet aiznākamā atkal visu sajauca, jo tur bija rakstīts "kopā ar Kornelu" – vīrietis un sieviete stāvēja, ar plaukstām atspiedušies pret apaļu galdu, noliekušies viens pret otru, un smaidīja. Pazibēja alūzija – Kornela Universitāte Ņujorkā, tātad tomēr fizika vai medicīna. Vēlāk noskaidroju, ka Kornels bija viņas dzīvesdraugs, bet Nobela prēmiju viņa saņēmusi literatūrā 1996. gadā. Kornelam veltīts viens no Šimborskas pazīstamākajiem dzejoļiem "Kaķis tukšā dzīvoklī", kas Ulda Bērziņa atdzejojumā skan šādi: Nomirt – to kaķim nedrīkst nodarīt. Ko kaķis lai iesāk tukšā dzīvoklī. Vai rāpties sienās. Trīties starp mēbelēm. It kā nekas nebūtu mainījies, tomēr viss nomainīts. It kā nekas nebūtu pārvietots, bet viss citā vietā. Un naktīs lampa vairs nedeg. Vislava Šimborska (Wislawa Szymborska, 1923-2012) Krakovā nodzīvoja visu mūžu, un uz jautājumu, kāpēc sarakstījusi tik maz dzejoļu, atbildēja: "Man ir papīrgrozs." Nākot atpakaļ no muzeja, vēlreiz izeju cauri dārzam. Pēdējais plakāts ir liela fotogrāfija – daudz cilvēku, februāra sniegs lielām pārslām. Izskatās pēc pilsētas laukuma, bet ir kapsēta. Šimborskas bēres.  Dzejnieks nerada kontekstu, dzejnieks nerada reliģiju un netēlo pravieti. Visas pielīdzināšanas ir nevietā. Dzejnieku vajag ieraudzīt viņa dzejolī. Piemēram, "1973. gada 16. maijā" Viens no daudzajiem datumiem, kas man vairs neizsaka neko. Lieliem dzejniekiem varbūt piedienētu būt apglabātiem pilsētas laukumā. Šimborskas dzeja turpinās arī nākamajā pilsētas rajonā, kur kādreiz atradās radošais kvartāls, darbojās jocīgi biznesi, rosījās tetovēti cilvēki un bija pilns ar jauniešiem. Tagad kvartāls ir slēgts, to pārpirkuši attīstītāji. Taču uz būvlaukumam apjoztā žoga grafiti stilā uzrakstītas Šimborskas varbūt slavenākās dzejas rindas – vispirms poļu, tad angļu, tad ukraiņu un tālāk arī citās valodās. Latviski es tās tulkotu: Prieks rakstīt. Spēks saglabāt. Mirstīgās rokas atriebība.

Beidzot jūsmot par mākslīgo intelektu, skatam paveras arī citas tehnoloģiju tendences: dizains un plānums, lielo un mazo ekrānu evolūcija, arvien energoefektīvākas ierīces, savienojamība starp tām, viedie gredzeni un roboti. Tehnoloģiju Ēdene vai distopijas priekšvēstneši? Noskaidrosim kopā pie Digitālo brokastu galda, kuru papildina arī Līga Stirna no portāla "Delfi". Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Ukrainas neatkarības dienā Kultūras rondo vēlreiz klausāmies sarunu ar ukraiņu dzejnieci Ļubu Jakimčuku un tulkotāju Māru Poļakovu. Bet fotogrāfa Jāņa Deinata foto objektīvā fiksētais par laiku pirms Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas aplūkojams izstādē “Pirmā piecgade”.

Šarls Leklērs ir lauzis lāstu un beidzot izcīnījis uzvaru māju posmā. Kompāniju uz pjedestāla viņam sastādīja Oskars Piastri un Karloss Saincs.

Lando Noriss beidzot uzvar - Maiami GP. Verstapens netiek līdz McLaren līderim.

Konceptuāli atbalsta grozījumus par valsts valodas zināšanu prasīšanu vēl dažiem tūkstošiem Krievijas pilsoņu. Beidzot valsts piešķir visu nepiciešamo naudu olimpiskajai kvalifikācijai pludmales volejbolā, jautājumu par procedūru daudz. Eiropas Parlamentā atzīmē 20 gadus kopš vērienīgākās Eiropas Savienības paplašināšanās. Nevalstiskā organizācija „Amnesty International": Pasaulē draud sabrukt starptautiskā, likumos balstītā kārtība.

Par bebru medībām meliorācijas sistēmās, par to, kad un ar kādiem nosacījumiem drīkst naktī medīt briežus un vai vispār drīkst. Ierakstām izstādē Outdoor Riga 2024. Runājam par lietotnes Mednis ieviešanu, par nepieciešamību reģistrēt visus nomedītos dzīvniekus, kā arī pacepjamies par dažādiem interesantiem izteikumiem sosiālajos tīklos. Epizode tapusi sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu! Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Jaunais Rīgas teātris atgriežas savās vēsturiskajās mājās. Par ēkas piepildījumu ar saturu un skatītājiem un svētku klātbūtni Kultūras rondo studijā pārrunājam ar aktieriem Baibu Broku un Andri Keišu, reportāžā ielūkojamies teātra telpās un tiekamies ar arhitekti Zaigu Gaili. 2024. gada 19. marts ir zīmīgs datums Latvijas kultūras vēsturē – Lāčplēša ielā 25 atgriežas Jaunais Rīgas teātris (JRT) un notiek pirmā pirmizrāde Lielajā zālē – iestudējums „Sapņu tulkotāju sekta”.  Un drīz sekos pirmizrādes abās pārējās skatuvēs – „Melnais gulbis'' un „Bilžu vakars ar Sprīdīti”. Un cilvēkus droši vien interesē viss – gan ēka, gan izrādes, ar ko ēka tiks piepildīta. Māra Rozenberga bija Lāčplēša ielas namā, kad notika oficiālā atslēgu nodošana teātrim, un tad viņa arī sarunājās ar arhitekti Zaigu Gaili, kura atzīst, ka tas ir viņas mūža darbs un vēl tikai gaidot fotogrāfijas grāmatai, kura tapusi kopā ar mākslas zinātnieci Anitu Vanagu, „Māja ar sešiem gulbjiem”. Studijā starp divu izrāžu mēģinājumiem ir JRT aktieri Baiba Broka un Andris Keišs. Un sākumā pavisam vienkāršs jautājums - kā jūtaties? "Es jūtos absolūti laimīgs, jo šodien mūsu mēģinājums bija... Bija pirmais mēģinājums ar publiku, bija ap 100 cilvēku, paši tuvākie. Mēs atgriezāmies uz skatuves, uz kuras sākām aktierēt, un pēkšņi mēs sapratām, ka tas bija kā 1997. gadā, kad zālē bija 30, kad bija 100 cilvēku. Tieši tas sākuma apmeklējums. Atgriešanās mājās ar pirmo pavisam taustīšanās mēģinājumu, kad maz cilvēku uzaicināja. Tas bija brīnišķīgi. Es vēl joprojām jūtos katru reizi ieejot Lāčplēša ielas mājā," atklāj Andris Keišs. "Es arī esmu laimīga. Neticamā kārtā. Parasti esmu tāda ieturētāka un skeptiskāka, bet šajā gadījumā mana sajūta ir ļoti laba, silta. Vislabākajā nozīmē tāda piezemēta. Varbūt tā ir tā māju un drošības sajūta, kura pārņem, kad es esmu Lāčplēša ielā," atzīst Baiba Broka. "Bija ģenerālmēģinājums ar vairāk nekā 100 skatītājiem, un tā sajūta, skatoties uz zāli, bija vislabākā nozīmē mierīga, apņemoša. Mēs darām to, kas uz skatuves ir jādara, skatītāji var vērot. Kaut kāda dīvaina vienotības sajūta, ko īsti nevaru vārdos izteikt. Mēs varbūt esam mazliet sajukuši prātā par šo, mazliet eksaltēti." Ierakstos uzklausām jaunos aktierus Tomu Harjo un Jāni Grūtupu. Toms Harjo bija viens no nedaudzajiem jaunajiem aktieriem, kurš bija atnācis uz grāmatas „Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” atvēršanu. Par sajūtām, mēģinot Lāčplēša ielas namā, Ieva Struka jautāja Jānim Grūtupam LR3 "Klasika" raidījumā Šņorbēniņi.    

Jēzus redzēja viņu guļam (…) un viņam jautāja “Vai tu gribi kļūt vesels?” Jņ 5, 6 Šodienas Evaņģēlija fragmentā mēs sastopam Jēzu pie Betsata dīķa. Tā vieta drīzāk atgādina lielas slimnīcas uzņemšanas nodaļu: “Tur gulēja liels daudzums slimo, aklo, klibo un paralizēto” un tur iegāja Jēzus. Tas ir ļoti interesanti, ka Jēzus vienmēr ir tur, kur ir kāda problēma. Visur tur, kur kāds ir “jāatbrīvo”, vai tur kur cilvēki ir jādara laimīgāki, mēs vienmēr Viņu tur atradīsim. Bet farizeji domāja tikai par to, ka ir sabats. Viņu nepareizā ticība nogalināja garu. Nepareizi bija viņu uzskati. Nav neviena kurlāka par to, kas nevēlas saprast. Brīnuma galvenais varonis slimoja jau trīsdesmit astoņus gadus. Viņam Jēzus jautāja: “Vai tu gribi kļūt vesels?” Viņš jau ilgāku laiku centās, bet nebija sastapis Jēzu. Beidzot atradās Cilvēks. Piecas nojumes piepildīja Mācītāja balss, izsakot vārdus: “Celies, ņem savu gultu un staigā”. Tas notika vienā mirklī. Jēzus balss ir Dieva balss. Tanī vecajā paralizētajā cilvēkā, kas jau bija noguris no savas bezcerības, viss kļuva jauns. Vēlāk svētais Jānis Hrizostoms teiks, ka Betsatas dīķī slimie tika dziedināti miesā, un kristības sakramentā atjaunojas dvēselē; tur tas notika tikai dažreiz un vienam slimajam. Kristības sakramentā uz visiem laikiem un visi. Abos gadījumos Dieva spēks atklājas ūdenī. Vai bezpalīdzīgais paralizētais pie dīķa tev neatgādina pašam savu nespēju darīt labu? Kā vēlamies risināt paši pārdabiskas lietas? Vai neredzi katru dienu ap sevi bariem paralizēto, kuri daudz “dara”, bet nespēj atbrīvoties no savas slimības? Grēks paralizē, saista, nogalina. Mums vajag pacelt savas acis uz Jēzu. Tas ir nenovēršami, lai Viņš – Viņa žēlastība – iegremdētu mūs lūgšanas, grēksūdzes, gara atvērtības ūdeņos. Tu un es varam būt mūžīgi paralizēti, vai arī kļūt par gaismas apustuļiem un rīkiem. Domas par Evaņģēliju “Kad grēkojam, mums nav līdzības pašiem sev, jo Dievam nav līdzības grēkam. Bet, ja mēs neesam bez grēka, vismaz tanī būsim līdzīgi Dievam, ka mums nepatiks tas, kas nepatīk arī Viņam” (sv. Augustīns) “Baznīcas durvis vienmēr ir atvērtas. Tā ir Jēzus māja, un Jēzus aicina. Ko Jēzus dara ar ievainotiem cilvēkiem? Vai viņus rāj? Viņš to nedara, bet ņem viņus savos apskāvienos. Un tāda ir žēlsirdība” (Francisks). “Jēzus veica tādas darbības kā grēku piedošana, kas atklāja Viņu kā pašu Dievu-Pestītāju. Daži jūdi, neatzina cilvēktapušo Dievu, saskatīja Jēzu cilvēku, kas sevi dara par Dievu, un viņu notiesāja kā zaimotāju” (KBK 594). Pārdomas sagatavoja paulīniešu tēvs Juris Krisūns

Raidījumā šoreiz par biatlonu un bobsleju. Raidījuma lielā intervija ar pasaules vicečempionu biatlonā Andreju Rastorgujevu, bet rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz bijušais bobslejists Zintis Ekmanis stāsta, kā pirms 40 gadiem izcīnīja olimpisko medaļu. Nedēļas topā: Latvijas vīru basketbola izlase Eiropas čempionātu kvalifikāciju sāk tāpat kā pabeidza Pasaules kausu - ar uzvaru, šoreiz pār Spāniju izbraukumā, Rīgā pārspēj arī slovākus; “TTT Rīga” zaudē Venēcijas “Umana Reyer” Eiropas kausa ceturtdaļfinālā, atbildes spēlē jāatgūst 13 punktu deficīts; Beidzot tikts skaidrībā ar valsts naudas sadalījumu sporta federācijām - pirmajā trijniekā vieglatlētika, futbols un riteņbraukšana; Vairāki Latvijas hokejisti Ukrainas kara otrās gadadienas priekšvakarā piedalās “Putina spēlēs” Kazaņā, pārbaudi sāk Valsts drošības dienests; Futbolists Raimonds Krollis izīrēts Čehijas pēc spēka otrās līgas līderiem.

Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Dr. art. Inese Žune. Emilis Melngailis 1901. gadā beidza Pēterburgas konservatoriju un pēc tam tur piecus gadus strādāja par mūzikas kritiķi lielākās vācu avīzes "St. Petersburger-Zeitung" redakcijā, pasniedzis privātstundas, spēlējis ērģeles un vadījis kori latviešu baznīcā, bet tad pēkšņi devies uz Vidusāziju, Taškentu, kur aizvadījis gandrīz 15 sava mūža gadus un strādājis par vācu valodas skolotāju kadetu skolā. Pats Melngailis par šo savu dzīves posmu rakstījis skopi, bet daudz vairāk par to var uzzināt no viņa pirmdzimtās meitas Lindas bērnības un jaunības atmiņām. (RTMM 217191; 217192  un 309533) Šīs atmiņas, kas bagātinātas arī ar citu ģimenes locekļu stāstīto, parāda, cik patiesībā grūts un sarežģīts jaunā komponista dzīvē bijis šis trimdas laiks. Nav skaidri zināms, ko Melngailis īsti sagrēkojies cara varas acīs 1905. gada revolucionārajos notikumos. Domājams, ka Orlova soda ekspedīcija viņu vajāja galvenokārt par neatļautas literatūras glabāšanu un  lasīšanu. 1905./1906. gada ziemā viņš kādu dienu pasta karietē ieradies vecāku rentētajās mājās Raunas "Marikalnā" ar smagiem koferiem. Tos novietojis istabaugšā, asarām acīs lūdzis vecākiem piedošanu un steigā devies prom. Domājams, ka koferos bijušas kādas toreiz aizliegtas grāmatas. Drīz vien mājā iebrukuši soda ekspedīcijas kazaki, kas veikuši kratīšanu un situši tēvu līdz asinīm, lai uzzinātu Melngaiļa atrašanās vietu. Vecāki samaksājuši lielu izpirkuma naudu, lai Emili neapcietina un neizsūta uz Sibīriju. Tā vietā viņam bijis ļauts doties trimdā uz Taškentu, bet aizliegts tur nodarboties ar mūziku. Aizbraukšana notikusi no vecāku lauku mājām 1906. gada jūlija beigās. Melngailis šai laikā jau bijis divkāršs atraitnis: Pēterpilī mirusi gan Lindas māte, igauniete Lēna Mirisepa (Mürisepp), gan arī dažus gadus vēlāk apprecētā krieviete Antoņina Lebedjeva, tāpēc Melngailim un viņa četrgadīgaijai meitiņai līdzi devusies komponista māsa Elīna Medne. Viņa garajā ceļā esot bijusi spiesta vairākkārt atrunāt Melngaili no domām par pašnāvību. Pa dzelzceļu sasnieguši Astrahaņu visi trīs ceļotāji tālāk devušies pa Kaspijas jūru ar aristokrātu izklaides kuģi. Tā kapteinis bijis komponista mātes brālis Valdemārs Mežaks, kurš Melngaili finansiāli atbalstījis studiju laikā. Kā samaksu par braucienu, kapteinis aicinājis Melngaili izklaidēt pasažierus maltīšu laikā kuģa ēdamzālē ar klavieru spēlēšanu. Sākumā jaunais dumpinieks protestējis un atteicies, bet vēlāk tomēr piekāpies un spēlējis pasažieru skaļā balsī pieprasītos krievu šlāgerus un dziesmas. Pirmais gads Taškentā pagājis visai pieticīgi. Darbs virsnieku skolā, kas dēvēta par  "Kadetu korpusu", bijis sešas dienas nedēļā no septiņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā un obligāts bijis arī dievkalpojuma apmeklējums svētdienās. Gandrīz visu mēnešalgu Melngailim bijis jānosūta gan V. Mežakam, gan vecākiem, lai tie baronam atmaksātu "Marikalna" māju rentes parādus. Tomēr viņam visgrūtāk bijis samierināties ar varas iestāžu aizliegumu nodarboties ar mūziku un būt mājās bez mūzikas instrumenta. Materiālais stāvoklis sāka pamazām uzlaboties tikai pēc tam, kad Melngailis nodibināja jaunu ģimeni, kas ļāva pamazām attīstīt arī savu saimniecību. Jau 1907. gada vasaras atvaļinājuma laikā Melngailis centās dabūt atļauju Latvijas apmeklējumam. Ar lielām grūtībām tas viņam arī izdodas, par iemeslu minot māsas pavadīšanu atpakaļ uz dzimteni. Tomēr bijis ar parakstu jāapliecina, ka viņš atgriezīsies un ceļojuma maršrutu nemainīs. Rīgā Melngailis iepazinies ar savu nākamo sievu, ļoti enerģisku jaunavu Annu Bērensi (1888–1938), kura strādājusi par pārdevēju grāmatveikalā. Skarbajos Taškentas apstākļos viņa spējusi kopā ar Melngaili izveidot un veiksmīgi vadīt ģimenes saimniecību. Pie tam desmit gados viņa laidusi pasaulē trīs dēlus un divas meitas. Katru gadu komponists ar nepacietību gaidījis vasaru, kad varbūt dabūs atļauju uz vienu mēnesi apciemot 4000 km tālo dzimteni, bet ne vienmēr to saņēmis. Piemēram, 1915. gadā Melngaili norīko par komandanta sekretāru 500 km attālajā Guļčas cietoksnī, uz kuru noslēgumā ved sarežģīts ceļš pa tuksnešainām un ledainām kalnu pārejām zirgu un kamieļu mugurā. Vīram līdz ceļo arī Anna ar pieciem bērniem. Šo grūto nedēļu atsver mēnesi garais atvaļinājums, kura laikā Melngailis pusslepeni pieraksta daudzas  kalniešu tautas melodijas. Naktīs viņš  atļaujas šo to dungot un spēlēt ar pirkstiem pa iedomātu klaviatūru. Top tautasdziesmu apdares un dažas oriģināldziesmas. Šos nošu rokrakstus komponists nav datējis, lai kontroles gadījumā  varētu attaisnoties, ka tie ir veci studiju laika uzmetumi. Laimīgs bijis kāds gadījums, kad skolas sarīkojumā augstdzimuša solista pavadīšanai uz klavierēm vajadzējis aizvietot saslimušu pianistu un skolas direktors, ģenerālmajors fon Kohs, kurš guvis izglītību arī Maskavas konservatorijas čella klasē, atcerējies par Melngaili. Nošu nav bijis, bet komponists tik krāšņi improvizējis pavadījumu, ka visi pēc tam par to vien runājuši. Paslepeni Kohs pēc tam uzaicinājis talantīgo mūziķi saspēlēt ar viņu  pa kādai čella sonātei. Vēlāk “godu izrādījis” arī ģenerālgubernators Samsonovs, kurš bez atlīdzības Melngailim atļāvis pasniegt  klavierstundas savai meitai. Attapīgais privātskolotājs to izmantojis, lai beidzot dabūtu atļauju klavieres turēt arī paša mājās. 1917. rudenī slēdza Taškentas "Kadetu korpusu” un turpmākos trīs gadus Melngailim pastāvīga darba vairs nebija. Lai nodrošinātu ģimenei iztiku, kopā ar ģimeni viņš iekopa vīnogu dārzu, turēja bišu dravas, piena lopus un šķirnes vistas. Šajā laikā viņš aktīvi darbojies arī Taškentas mūzikas dzīvē – organizējis korus, izveidojis simfonisko orķestri, kas pirmatskaņojis arī viņa komponēto simfonisko ainavu “Vakars Zilajā kalnā”. Arvien izvēršoties pilsoņu karam, Melngailis spiests aizsargāt savu ģimeni un saimniecību no dažādām apkārt klīstošām bandām. Tomēr bērni nereti ir liecinieki bandītu vardarbībai pret vecākiem. Laiku pa laikam patvērums ir četrus kilometrus attālais vīna dārzs ar kleķa būdiņu, kur Melngailis uzsācis darbu pie Musorgska operas “Boriss Godunovs”instrumentēšanas. Beidzot, 1920. gada 13. oktobrī komponists saņem atļauju kopā ar ģimeni un daļu iedzīves doties uz dzimteni. Pēc astoņu nedēļu gara un zaudējumiem pilna  ceļojuma gandrīz neapkurinātā preču vagonā 7. decembrī viņi sasniedz Rīgu. Dzīve bija jāsāk no jauna.

Beidzot mēs zinām, kas notiek ar Viaplay un Go3! Kā arī, Dvniskis ir ticis ārpus mūsu burbuļa un ticis pie jaunas iesaukas un par svarīgāko – Supernova un NHL! BetSafe Līga: https://betsafeliga.com/lv FB Grupa: https://www.facebook.com/groups/972997689888510/ BetSafe Līga: https://betsafeliga.com/lv GO 3 FaceOff 30% https://go3.lv/subscriber/voucher?code=FACEOFF30 Facebook Grupa: https://www.facebook.com/groups/972997689888510/ SexyStyle style 10% atlaide: SEXYGROMULS Kļūsti par 6.spēlētāju: https://www.6speletajs.lv/ […]

Meklejūt vysaidu dzīšmu stuostus, rubrikys veiduotuojis Edeitis Laimis viereibu dasaisteja feletonista, rakstnīka, publicista, ari  bibliotekara i agronoma Bonifaceja Briškys 60. godūs trimdā izdūtajā žurnalā “Dzeive” publicātais roksts. Tys saucās “Latgolā dzīduotuos himnas”. Briška aproksta vaļsts, vysaidu politiskūs varu, religiskuos i ari parodeju himnys, kaidys skaniejušys Latgolys teritorejā vysaidūs laikūs. Tok iz vaicuojumu “Voi mums ir kaida seneja tautys himna?” pats atsoka, ka taidys oficialys nav bejs, jo Latgola vysod ir bejuse kaidys cytys teritorejis daļa. Tok pa tautys himnu varātu atzeit bīžuok dzīduotuos tautysdzīsmis ar sabīdrysku raksturu. Myusu laikūs par Latgolys himnom mes sauktu “Skaidrū volūdu”, “Pīmiņ, bruoļ”, “Vuolyudzeiti”, “Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa” i varbyut vēļ kaidu cytu. Bet pats Briška kai pīmāru dzīsmei, kura eistyn varātu byut himna, nūsauc tymūs laikūs cīši bīži dzīduotū “Lobs ar lobu sasatyka”. Dzīsmi, kas jau beja publicāta 1908. godā izdūtajā tautysdzīšmu apdaru kruojumā “Dzīsmu vuoceleite”. Kas tod ir tī “lobī”, kuri sasateik, cik daudzi dzīsme skaņ myusu dīnuos i kaidūs ceļūs vēļ dzīsmis nūsaukums guojs? Par tū ituos reizis “Lobs ar lobu sasatyka” dzīsmis stuostā. Tymā pošā Briškys rokstā, kas tai raiseja interesi, teik izsaceits miniejumu par dzīsmis tekstu, kas himnys nūzeimē asūt par nalabvieļu atvaireišonu i vieršonūs iz sovim veicamajim dorbim. Tok tymā pošā laikā par itū dzīsmi  ari “Dzeivē” publicāts volūdnīka i rakstnīka Leonarda Latkovska roksts. I izaruod, ka tī lobī  – vīns lobais i ūtrais, kuri sasateik – ir boguotuoki ļauds. Lobs beja taids cylvāks, kam pīderējuse labeiba, jo “lobs” i “labeiba” ir vīnys saknis vuordi. Sovulaik nu 11. da 13. godu symta latvīšu aristokrateja taišni i saucēs “labīši”. Kai autors nūruoda, tī, kur boguoteiba, tī ari puoruokuma apziņa i lepneiba, kas nūvad ari pi gribiešonys aprunuot i meklēt vysaidys vainis tymūs, kurus jī skaita par zamuokim – mozuokim i nabadzeiguokim. Tok golā saīt, ka tys mozuo auguma aprunuotais cylvāks nanūsabeist boguotūs augstpruoteibys i atkluoti pasoka, ka ir spiejeigs pasaceit taidus styprus vuordus, ka cyti sadzierdēs! Dzīsme teik raksturuota kai spāka i drūsmis pylna. “Lobs ar lobu sasatyka” kai tautā, tai koru apdarēs sovulaik daudzi dzīduota i Latgolā, i cytur Latvejā, i ari trymdā. Mīleiga ir kaida pīzeime pi dzīsmis pīroksta 50. godu gola folklorys ekspedicejā Preiļu i Daugovpiļs rajonūs: “Itū dzīsmi pi myusu cīši dzīd!”. Ruodīs, ka tei ir ari sovulaik vīna nu vysu bīžuok (ka na poša bīžuokuo) dailliteraturys dorbūs pīmynātuo latgalīšu dzīsme. Par pīmāru, citats, nu Juoņa Klīdzieja romana “Jaunības zeme”: Beidzot caur visu skanēšanu Līpūrs sadzirdēja saucējus. — Nu? Ko vajaga! — viņš atkliedza nikni ar lielu muti. — Tu uzspēlē un uzdziedāsim konduktora kungam par godu «Lobs ar lobu sasatyka! ...» — Lai iet! Gāza visi vaļā. lenākdams šo aicinājumu dzirdēja arī virskonduktors, Abi padusmojās, parājās, bet cik gan ilgi tā cilvēks var dusmoties, kad viņu priecina. Abi sāka smaidīt, beidzot smieties. Tok, lai ari cik populara i cīši dzīduota dzīsme sovulaik nabyutu, vys tik kaidu myusu dīnu studejis īrokstu tai nimoz i vīgli naīsadūd atrast. Te vītā varātu byut aicynuojums latgalīšu muzikim aizpiļdeit itū tukšumu ar kaidu myusdīneigu verseju! Bet vīna taida jauna verseja ir Australejis latvīšu gitarista Ivara Štuba instrumentalais īskaņuojums pyrma puora godu izdūtajā albumā “Fragments”. Tok kas myusu dīnuos vēļ ir “Lobs ar lobu sasatyka”? Sovu reizi, tys ir kaids pasuokuma nūsaukums nazkur Latgolā, bet, ka vaicuot zynuotuojai gūglei, tod vīns nūteikti ir Latgolys regionaluos televizejis raidejums “Lobs ar lobu sasatyka” – veļteits Latgolai i administrativi teritorialajai reformai. Bet ūtrys – Latgolys etnografiskuos viestnīceibys i jo eipaši tuos vadeituojis Ivetys Seimanovys taiseituos tautystārpūs apviļktūs leļu ceļojūšuo izstuode “Lobs ar lobu sasatyka”. Vaira nakai 40 mozuos tautumeitys apceļuojušys na viņ leluokys i mozuokys vītys Latvejā, bet gastejušys ari uorzemēs, par pīmāru, Igaunejā i Zvīdrejā.

Beidzot pienākusi ilgi gaidītā Česlava atgriešanās Tavā Istabā. Šoreiz apspriežam ne tikai basketbolu, bet arī Česlava interesantākās darba pieredzes studiju gados. Lai labi klausās!

Stāsta juridisko zinātņu doktore un Latvijas valsts karoga likuma autore Sintija Stipre Spricis Paegle savā 1923. gadā izdotajā atmiņu grāmatā "Kā Latvijas valsts tapa" raksta: "1918. gada 17. novembrī plkst. 10 vakarā Rīgā, Suvorova ielā 3, Rīgas Latviešu amatnieku krājaizdevumu kases telpās, astoņu latviešu politisko partiju un vienam Latgales priekšstāvim vienojoties, tika dibināta Latvijas Tautas Padome kā augstākā valsts varas iestāde ar uzdevumu – izvadīt Latvijas valsts un latvju tautas likteņus līdz Satversmes Sapulces sanākšanai." Pretējā ielas pusē atradās "Centrāl-viesnīca", kur naktī no 17. uz 18. novembri, izmantojot Krievijas revolucionāru sarkano karogu, tika pagatavots Latvijas karogs, kuram nākamajā dienā bija jāgrezno jaunās valdības ēka – Latviešu amatnieku krājaizdevumu kases nams. Taču sarkanbaltsarkanais karogs bija nepieciešams arī II Rīgas pilsētas teātra telpu dekorēšanai, kur 18. novembrī bija plānota Tautas Padomes svinīgā sēde un Latvijas valsts proklamēšana. Zāles dekorēšana bija uzticēta māksliniekam Jānim Kugam, kura atmiņa stāstus pierakstījis Alberts Brīvkalns: "Ar dziļu saviļņojumu Jānis Kuga atcerējās Latvijas valsts neatkarības pasludināšanu 1918. gada 18. novembrī. Rīta pusē pie viņa ieradies Atis Ķeniņš un teicis, ka četros pēcpusdienā Rīgas pilsētas Krievu teātrī Nacionālā Padome pasludinās brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti. Viņš uzaicinājis profesoru šim vēsturiskajam gadījumam dekorēt teātra skatuvi, uz kuras pasludināšana notikšot. Nekādas sevišķas vēlēšanās Ķeniņš neesot izteicis, tikai norādījis, ka jaunās Latvijas karogs būšot sarkanbaltsarkans, un visu pārējo atstājis profesora ziņā. Profesors ar kundzi steigušies uz teātri, lai redzētu, kādi materiāli tur atrodami dekorēšanas vajadzībām. Izrādījies, ka teātrī neatraduši neko tādu, ko šinī gadījumā varētu izmantot. Profesoram pēkšņi iekritis prātā, ka vienīgā dekorācija, ko tik īsā laikā varētu radīt, būtu liels jaunās Latvijas karogs, kas kā mātes villaine pāri visai skatuvei aptvertu un tātad simboliski sargātu visus tos Latvijas tautas pārstāvjus, kas šinī svinīgajā aktā pasludinātu sengaidītās Latvijas neatkarību. Skatuves sānos un priekšā, ja dabūtu, varētu novietot lauru kokus un citus zaļumus. Bet kur ņemt drēbi karogam? Profesors ar kundzi apskrējuši visus lielākos veikalus, bet nekur nav atraduši tādu daudzumu sarkanās drēbes. (..) Beidzot kādā Iekšrīgas veikaliņā vajadzīgo drēbi sameklējuši. Ar dārgo nastu steigušies uz teātri, kur Kugas kundze ar teātra šuvēju Tillu Siliņu, profesora attālu radinieci, ķērušās pie karoga šūšanas. Profesors ar Ernestu Ūdri un pārējiem gājuši sagatavot skatuvi. (..) Tā kā karoga krāsu proporcijas netikušas pateiktas, tad šuvējas sagriezušas visas trīs svītras vienādā platumā. Dekorēšana notikusi tādā steigā, ka vācu skatuves strādnieki nepaspējuši piestiprināt kādu līsti un ceremonijas laikā vieni sāni noslīdējuši uz leju (..)." Šis fakts ir labi redzams arī slavenajā Viļa Rīdzenieka fotogrāfijā, kurā iemūžināta Latvijas valsts proklamēšanas svinīgā sēde. 1918. gada 19. novembra rītā Rīgas ielās bija redzami tikai daži nacionālie karogi, taču dienas laikā to skaits pieauga. Laikraksts "Baltijas Ziņas" 1918. gada 20. novembrī rakstīja: "Ar latvju tautas karogiem vakar bij pušķoti daudzi latviešu iestāžu un privāti nami, tādējādi godinot pilsētā izziņoto brīvās Latvijas demokrātiskās republikas nodibināšanos un Pagaidu Valdības sastādīšanos. Publikā dziļa sajūsma. Tautas karogu vispār ir vēl maz, jo ļoti grūti dabūjama priekš viņiem vajadzīgā drēbe, kuru jau vakar veikalos stipri izpirka" Tādējādi, lai gan Latvijas valsts jau oficiāli bija nodibināta, presē sarkanbaltsarkano karogu vēl arvien dēvēja par "tautas karogu" un saukt to par Latvijas valsts karogu vēl nebija ierasts...  

Beidzot esam sagaidījuši skaļi un daudz izreklamēto Lasvegasas GP! Vai tas attaisnojas cerības?

Kultūras rondo tiekamies ar rakstnieci un ilustratori Aneti Meleci. Daudzi viņu pazīst kā starptautiski atzinīgi novērtētā "Kioska" autori, bet pašlaik Siguldā skatāma viņas pirmā retrospektīvā izstāde "Anetes kiosks: stāsti, grāmatas, ilustrācijas un citas lietas". Anete tikko piedalījusies arī pirmajā Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālā. Anetes mājaslapā internetā var lasīt, ka viņa ir ļoti aizņemta brīvmāksliniece, kurai padomā ir vairāki stāsti, kas vēl nav pārvērtušies grāmatā. "Viens ir tāds, kas jau stāv uzgaidāmajā telpā un mīņājas, kad beidzot ķeršos klāt, jo ir jau iesākts," atklāj Anete Melece. "Tas ir komikss, kuru iesāku jau pirms diviem gadiem zīmēt, bet tad "miedziņš" [Pazudušais miedziņš] iespraucās, pagrūda to malā. Tas ir stāsts "Kosmoss klausās" par vienu biroju, kur visiem darbiniekiem ir zvaigžņveidīgas galvas un viņi visas vēlmes, viss, ko mēs uz Zemes ievēlamies, nonāk viņu e-pastā. Tad tas tiek izdalīts birojā un tur ir darbinieki, kas palīdz īstenot mūsu vēlmes." Šo ir plāniņš zīmēt nākamgad, vēl ir arī citi stāsti, kas, cerams, būs. 

Jau godpilno trešo reizi Tavā Istabā paviesojušies augsti godājamie Viktors Roze un Ulvis Krišs Katišs. Beidzot mūsu sejas iespējams ieraudzīt arī video formātā!

Zini savas tiesības un pienākumus. Par 2023. gada aktualitātēm darba samaksas jautājumos padomus dod praktiskās grāmatvedības speciāliste un konsultante Maija Grebenko un jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumos Kaspars Rācenājs. Svarīgākās izmaiņas ar 2023. gadu ir minimālās algas pieaugums līdz 620 eiro, atzīst abi raidījuma viesi. Maija Grebenko atzīst, ka vis būtiskākās izmaiņas ir veiktas Darba likuma 40. pantā, kur aprakstīts darba līguma saturs. "Ideja - darbiniekam ir konkrēti jāzina un jāpaziņo laikus visi noteikumi, kādos viņš strādās. Kur viņš strādās, no cikiem līdz cikiem, cik viņam maksās un kāpēc viņam maksās. Beidzot likumā ir ieviesta norma (..) nepilnais darba laiks ar neparedzamu darba grafiku, norāda Maija Grebenko. "Darba devējs, ja pieņem mani darbā, viņam nav pienākumu nodrošināt ar normālu darba laiku, es esmu viņam vajadzīgs kā konkrēts speciālists pa laikam. Ir aprakstīta kārtībā, kāds pienākums ir darba devējam sniegt informāciju, kad jābūt darbā, no cikiem līdz cikiem, ja viņš neievēros elementāro nosacījumu, būs jāmaksā tik un tā." Maija Grebenko gandarīta par šīm ieviestajām izmaiņām. Runājot par izmaiņām saistībā ar atvaļinājumiem, Kaspars Rācenājs min aprūpētāja atvaļinājumu, kas ir atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas. Atšķirībā no parastā bezalgas atvaļinājuma, kur darbiniekam ar darba devēju jāvienojas par šī atvaļinājuma saņemšanas iespēju, bet viens no gadījumiem, kad obligāti ir šādas atvaļinājums jāpiešķir, ir "aprūpētāja atvaļinājums". Tas ir vismaz piecas darba dienas gadā. To var prasīt darbinieks, kuram nepieciešams personīgi aprūpēt laulāto, vecāku bērnu vai citu tuvu ģimenes locekli, vai nepieciešams aprūpēt tādu, kurš dzīvo ar darbinieku vienā mājsaimniecībā un nopietnu medicīnisku iemeslu dēļ nepieciešama nopietna medicīniska aprūpe vai atbalsts.  "Ja laulātais mājās ir sagriezis pirkstiņu vai skujoties iegriezis rētu vai pumpu pārplēsis, tas nebūs iemesls prasīt piecas dienas viņu aprūpēt ar salvetīti. Tajā pat laikā, ja ir būtiskāka aprūpe nepieciešama, darba devējam tas būs jāpiešķir," norāda Kaspars Rācenājs.

Beidzot esam tikuši pie jaunās valdības - kāds ir šo divarpus mēnešu sarunu rezultāts? Ko varam sagaidīt tālāk? Vēl - strīdi Rīgas domē un korupcijas skandāls Briselē. Aktualitātes vērtē "ReTV" galvenā redaktore Inga Gorbunova, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un TV24 raidījuma "Nacionālo interešu klubs" vadītajs Romāns Meļņiks.  

Sākam gatavoties jaunajai 2023. gada dārza darbu sezonai! Teiksiet - par ātru, jo vēl jau dārzs nav pat ziemai gatavs. Slinkojam vai strādājam, to jautājam dārzkopēm - Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktorei, bioloģijas zinātņu doktorei Vijai Rožukalnei un kokaudzētavas "Dzērves" saimniecei Marutai Kaminskai. Vērtējot aizvadīto gadu, Maruta Kaminska atzīst, ka viņu priecē, ka jauni cilvēki arvien vairāk pievēršas dārzkopībai. Bažīgu dara tas, ka cilvēki arvien vairāk pasūta stādus no citām valstīm. Savukārt Vija Rožukalne ir gandarīta, ka cilvēki arvien vairāk domā par dārzu, nav haotiska attieksme pret dārzu, lasa, plāno dārza iekārtošanu. Šobrīd darzā var paskatīties un padomāt par krūmu un kociņu piesegšanu, lai pasargātu no sala un arī zvēriem. Uzsnigušais sniegs ir laba sega, bet jāseko arī līdzi, vai sniegu arī nevajag papurināt no krūmu zariem, lai tos neliec un nelauž Beidzot vajadzētu dārzniekam arī atpūsties!

Beidzot esam atgriezušies Tavā Istabā ar jaunu epizodi. Esam ne tikai atsvaidzinājuši mūsu faktu sadaļu (tas gan būs jānoklausās), bet arī uztaisījuši otro dubli vienai no mūsu populārākajām epizodēm. Lai labi klausās!

Pret ko latvieši protestēja un kādas vērtības aizstāvēja demonstrācijās ārpus Latvijas padomju okupācijas laikā, kādas atmiņas tas atsauc, raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts pārrunājam ar muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” izstādes “NYET, NYET, SOVIET!” veidotājām Mariannu Auliciemu un Ievu Vītolu, kā arī demonstrāciju dalībniekiem – Valdu Liepiņu un Aivaru Sinku.  Tikšanās iemesls ir tas, ka beidzot vairākus gadus ilgušo pētniecības tēmu noslēgs izstāde “NYET, NEYT SOVIET! Politiskie protesti un demonstrācijas ārpus Latvijas 1945-1991”. Beidzot, jo pandēmijas dēļ izstādi nācās pārcelt jau divas reizes. Tagad tās atklāšanas diena nolikta Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā. Marianna Auliciema ir muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” galvenā kuratore, Ieva Vītola, muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” valdes locekle, Valda Liepiņa ir bijusī trimdas aktīviste Austrālijā, viņa piedalījās 1974. gada demonstrācijās, Aivars Sinka ir Daugavas Vanagu centrālas valdes priekšsēdētājs, latvietis no Anglijas, kurš piedalījies demonstrācijās.

Beidzot klāt PIEKTDIENĀĀĀĀĀĀĀ!!!