Podcasts about vispirms

Turaidas Muzejzervāts ir vieta, kur arheoloģiskā izpēte ir ar pamatīgu un bagatīgu tradīciju, taču nekas nav apstājies un izpēte aizvien turpinās. Šajā teritorijā atrastas liecības par cilvēku dzīvi vēl pirms Rīga kļuva par pilsētu. Kas atrasts Turaidā, kā notiek arheoloģiskā izpēte šeit un kā nākotnē plānots atklāt aizvien jaunus faktus par cilvēku dzīvi Turaidas pils apkaimē. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Mārcis Kļaviņš,  Turaidas muzejrezervāta vēsturnieks, Justīne Timermane, Turaidas muzejrezervāta vēsturniece, un Egīls Jemeļjanovs, Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists. Vispirms par aktuālo, jo jau 12. jūnijā Turaidā norisināsies Eiropas arheoloģijas dienas. Šī gada Arheoloģijas dienu tēma “Ēdiens pilī” aicina ielūkoties viduslaiku ikdienā caur arheoloģiskajām liecībām par uzturu un galda kultūru.  Savukārt jūlija otrajā pusē atjaunos pļavas, 19. jūlija līdz 1. augustam Turaidas muzejrezervātā norisināsies starptautisks projekts, kurā jaunie kultūras mantojuma speciālisti no visas Eiropas apvienos spēkus, lai praktiski atjaunotu un koptu Turaidas vēsturiskā centra kultūrainavu, izmantojot tradicionālās metodes. Tas nozīmē, ka zāli pļaus ar izkapti un kraus zārdos. Zinātnes ziņas par kādu atradumu Ķīnā Nesen Ķīnā atrastie akmens priekšmeti liecina, ka cilvēki spējuši radīt visai sarežģītus darba rīkus 146 tūkstošu gadu senā pagātnē, kad valdījis ledus laikmets. Tas liek pārvērtēt uzskatu, kad notiek lielāka civilizācijas attīstība. Vai cilvēku radošums zeļ tikai vieglos un labklājīgos laikos? Iespējams, ka ne, un par to, ka varētu būt citādi, aicina domāt Ķīnas zinātnieki. “Žurnālā par cilvēka evolūciju” publicētā rakstā pētnieki pēc vairāk nekā 10 gadu ilga darba senā vietā Ķīnas centrālajā daļā, izrokot dzīvnieku kaulus un sarežģītus akmens darbarīkus, snieguši pierādījumus, ka agrīnie cilvēki varbūt kļuvusi atjautīgāki, dzīvojot skarbā ledus laikmetā. Runa ir par laiku pirms 146 tūkstošiem gadu, un atrastās arheoloģiskās liecības raksturo mūsdienu cilvēkam radniecisku grupu "Homo juluensis". Tādējādi ne tikai Eiropā cilvēka senčiem bijusi attīstīta domāšana. Par pētījumu saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Valdi Bērziņu, un iesākumā palūkosimies, kāda bija aina "Homo juluensis" darbības laikā izskatījās Eiropā.

Kas pirms nedēļas būtu domājis, ka dronu ielidošana Latvijas teritorijā izrādīsies liktenīga visai valdībai. Un, ka valdības krišana nebūs ne tuvu vienīgais skaļais notikums. Par nedēļas aktualitātēm spriežam Krustpunktā. Analizē politologs Juris Rozenvalds, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts un TV24 žurnāliste Anita Daukšte. Šī ir bijusi viena traka nedēļa. Katrā ziņā tiem, kas interesējas par politiku, nebija garlaicīgi. Dronu ielidošana Latvijas teritorijā beidzās ar aizsardzības ministra atlaišanu un, kā izrādījās, ar to nekas nebeidzās. "Progresīvie" ar to nesamierinājās, paziņoja, ka valdību vairs neatbalsta. Un tad papildus asumu visam piešķīra zemkopības ministra un Valsts kancelejas vadītāja aizturēšana "kokrūpnieku lietā". Vispirms abus atstādinājusi, premjere Evika Siliņa paziņoja par demisiju. Tas ļoti īss šīs nedēļas notikumu atstāts. Tagad notiek partiju sarunas, gan pašiem gan ar Valsts prezidentu, tiek veidota jauna koalīcija. 

Kas pirms nedēļas būtu domājis, ka dronu ielidošana Latvijas teritorijā izrādīsies liktenīga visai valdībai. Un, ka valdības krišana nebūs ne tuvu vienīgais skaļais notikums. Par nedēļas aktualitātēm spriežam Krustpunktā. Analizē politologs Juris Rozenvalds, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts un TV24 žurnāliste Anita Daukšte. Šī ir bijusi viena traka nedēļa. Katrā ziņā tiem, kas interesējas par politiku, nebija garlaicīgi. Dronu ielidošana Latvijas teritorijā beidzās ar aizsardzības ministra atlaišanu un, kā izrādījās, ar to nekas nebeidzās. "Progresīvie" ar to nesamierinājās, paziņoja, ka valdību vairs neatbalsta. Un tad papildus asumu visam piešķīra zemkopības ministra un Valsts kancelejas vadītāja aizturēšana "kokrūpnieku lietā". Vispirms abus atstādinājusi, premjere Evika Siliņa paziņoja par demisiju. Tas ļoti īss šīs nedēļas notikumu atstāts. Tagad notiek partiju sarunas, gan pašiem gan ar Valsts prezidentu, tiek veidota jauna koalīcija. 

Stāsta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode. Pārraides producente: Signe Lagzdiņa. "Kā Maltā mēs pie lūpām cēlām kafu, Ko dzer tur pašā Murats un Mustafa, Un kas no turkiem nāk, bet ir tik asa Kā inde sīvākā..” Tā 1670. gadā raksta poļu diplomāts, dzejnieks un atdzejotājs, arī karaļa Staņislava II Augusta vecvectēvs Jans Andžejs Morštins, tālāk vēl vēlēdams, “lai kristiešiem tā muti nemaitātu”. Šis ir viens no pirmajiem zināmajiem kafijas pieminējumiem poļu dzejā. Ievērojamais baroka autors, Eiropas dzejas “modes kliedzienu” virtuozais sintezētājs Morštins, piesauc ‘kafi' jeb kafiju elēģijā brālēna piemiņai un pie viena atskatās uz laikiem, kad Osmaņu impērijai bija ienācis prātā dažu nedēļu laikā ieņemt mazītiņo Maltas salu, bet tas izvērtās nožēlojamā sakāvē; raugoties pāri fortiem, kur simtu piecus gadus pirms citētā dzejoļa tapšanas notika sīvas kaujas Lielā Maltas aplenkuma laikā, tagad tiklab poļu kā latviešu ceļotāji var piestāt Eiropas malā un iemalkot kādu malku dziras, “kas no turkiem nāk”. Pirmās kafejnīcas Eiropā tapušas Oksfordā (1650), divus gadus vēlāk Londonā, pēcāk Parīzē. Slaveno Austrijas kafejnīcu aizsākums, savukārt, ir  poļu, austriešu, vācu apvienotā karaspēka uzvara pār Osmaņu impērijas pulkiem kaujā par Vīni 1683. gadā – leģenda vēsta, ka turki mūkot pametuši savus pupiņu krājumus. Pirmo kafejnīcu Vīnē dibināja poļu izcelsmes tirgotājs, dragomans – tulks no turku valodas un diplomāts – Ježijs Francisks Kulčickis, savijot poļu vēsturi ar kafiju arī gluži lietiski un vietiski. Pirmā kafejnīca Polijā – ostas tuvuma nenoliedzami iedvesmota – atradās Gdaņskā, un vairāki avoti arī to saista ar Kulčicka vārdu. Ar kafijas baudīšanu un tās labo īpašību slavinājumu aizrāvies arī ievērojamais un daudzpusīgais poļu apgaismības autors Ignacijs Krašickis un vairāki citi laikmetīgi domājoši prāti; Krašicka un domubiedru izdotajā periodikā tikusi uzsvērta jau iepazītā turku renegāta (arī tā dēvējuši kafiju!) uzvara pār regulāru un neapvaldītu stiprāku dziru patēriņu poļu augstmaņu vidū. Jau piesauktā uzvara pār turkiem ļāva kafijas vilnim atplūst arī pavisam tuvu uz mūsu pusi; necik ilgi nebija jāgaida līdz pirmajiem “kafēhauziem” Viļņā. Melnā dzira viļņiešiem gan bijusi pazīstama jau pirms publiskām kafijas malkotavām. Kristina Sabaļauskaite savā “Silva rerum” par kafijas klātbūtni Lietuvas augstmaņu dzīvē ieminējusies ne reizi vien. Kaislīgākā šīs dziras baudītāja otrajā no četriem Sabaļauskaites romāniem ir Uršule Birontiene, kundze gados, kurai ārsts izsaka komplimentus par labo veselību un dāļā dažādus padomus, taču Uršule, kā Daces Meieres tulkojumā raksta lietuviešu romāniste, “neklausīja viņa uzstājīgajām prasībām vienreiz pārstāt dzert to savu kafiju, atcirzdama, ka labprāt atteiksies no kafijas, ja tikai Gordona kungs viņai te, Viļņā, pagādās kokoatlu, taču Viļņa jau nav nekāda Gdaņska vai Karaļauči, un šeit viņas reiz iecienīto rūgto Rietumindijas gardumu – šokolādi – nebija iespējams dabūt, tad kas viņai atlika – tikai turku kafija, ko aptiekās pārdeva kā līdzekli pret gremošanas traucējumiem, un pēc Vīnes uzvaras pār turkiem šīs mantas netrūka, un labi, ka viņa rīkojās apdomīgi, iepirkdama lielus krājumus, jo tagad zviedru kara dēļ atkal neko nebija iespējams dabūt, bet lāsīte tā rūgtuma mazītiņā apzeltītā krūzītē uzreiz pēc dienvidus bija vienīgā bauda, pēc kuras viņas sarūgtējusī diena iemantoja šādu tādu saldumu, bet aizvien vārgākās acis pat atvērās platāk.”[1] Ebreju ārsts, noklausījies kundzes ietiepīgo monologu, paķircina viņu ar gluži tām pašām Morština dzejas rindām, kas šeit jau piesauktas, bet Uršule tikai atcērt: “pienāks laiks, kad kristieši kafiju dzers laizīdamies, acis piemieguši un laizīdamies”. Šis paredzējums piepildījās itin drīz, un bija tādi, kas grauzdētās “gremošanas zāles” gribēja pārdot, kā tagad teiktu, birokrātijas mazināšanas ietvaros: viens no pirmajiem kafijas tirgotavu pieminējumiem Viļņas dokumentos ir no 1787. gada – kāds Kļukovska kungs esot pamanījies savu kafijbodīti atvērt nelegāli. 19. gadsimta sākuma poļu literatūra, par spīti smagajām tēmām, ar ko tās autori spiesti noņemties, darbodamies trejkārši sašķeltā un apspiestā valstī vai trimdā, arī nepaliek bez kafijas pieminējuma. Turklāt pirmoreiz ilustrē ko līdzīgu baristas profesijai, ko citviet Eiropā iepazīs krietni vēlāk, līdz ar 20. gadsimta un kafijas automātu uzvaras gājienu. Pirmās profesionālās kafijas gatavotājas Polijā un tagadējā Lietuvas teritorijā bijušas sievietes šļahtiču muižās, poļu valodā sauktas par kaviarkām (vienskaitlī kawiarka no vārda kawa). Kaviarku darba pienākumu sarakstu savā episkajā poēmā “Pans Tadeušs”, kurā smalki attēlotas visdažādākās šļahtiču paražas un dzīvesveida nianses, min Ādams Mickēvičs: “Ko vien sirds kārojas, var ēst pēc patikšanas: Bet, protams, visupirms tiek nestas kafijkannas Uz milzu paplātēm, kas puķēm apgleznotas. Un kafijkannas kūp un mirdz kā surdabotas, Un Šveices porcelāns simt krūzītēs tur laistās, Mirdz krējumtrauciņi kā rotaļlietas skaistas. Par poļu kafiju nekur nav garšīgākas, Jo poļi kafiju māk vārīt tā, kā nākas: To vāra kaviarka, kam uz to ir ķēriens Un ir savs noslēpums, kā izvārāms šis dzēriens: Vispirms no vicīnām tā dabū eksportgraudus, No kuriem kafiju var pirmšķirīgu grauzdēt: Kā dzintars dzidra tā un it kā medus bieza. Ir mokkas garša tai un ogļu melnums. Tiesa, Ja ir vēl krējums klāt, tad tā ir īstā marka, Un tāpēc katrurīt steidz čaklā kaviarka No karstās virtuves uz vēso pienpagrabu, Kur svaigu krējumu no piena podiem dabū: Ņem vienai krūzītei tik karotītes pāris No katra pientrauka, ko nav neviens vēl skāris.” Poēma tapusi 1834. gadā, Mickēvičam atrodoties trimdā Parīzē. Tās tapšanu iedvesmojusi poļu augstmaņu jeb šļahtas vidē attīstītā mutvārdu prozas – gavendas – tradīcija. Grāmatu ar pilno nosaukumu “Pans Tadeušs jeb Pēdējais iebrukums Lietuvā. Vēsturisks 1811.–1812. gada šļahtas dzīves stāsts divpadsmit grāmatās dzejā” latviešu valodā atdzejojis Jāzeps Osmanis, 1964. gadā tā iznākusi Latvijas Valsts izdevniecībā greznā, pamatīgā sējumā ar Elviro Andriolli ilustrācijām. Poļu kafijas gatavošana no pupiņu iegādes un grauzdēšanas līdz pat servēšanai parādās otrajā poēmas grāmatā “Pils”, ar skaņām, smaržām, smalkiem redzes tvērumiem tekstā iedzīvinot agru mielastu pēc augstmaņu medībām. Kafijas apdziedājums veido pāreju starp grāfa ierašanos, gaistoša meitenes tēla samanīšanu, jutekliskiem jautumiem un politiskiem disputiem, un seniem, smagiem ietiepīgu dzimtu strīdiem. Interesanti, ka atdzejotājs šajā monumentālajā veikumā ir izvēlējies kaviarkas vārdu atstāt nepārveidotu (līdzīgi kā tagad neatveidojam vārdu barista) un nepaskaidro to arī pēcvārdā; tajā tulkotājs uz brīdi pievērsies  tikai kafijas biezās konsistences pamatojumam – tā esot vārīta pa turku modei. Mickēviča darbs, kurā publika velti izmeklējās vienu centrālo varoni un eposa viengabalainību, plašāku lasītāju un kritikas ievērību izpelnījās samērā novēloti, 19. gadsimta otrajā pusē. Tad tika rūpīgāk analizēta poēmas struktūra, bagātīgās atsauces uz antīko autoru darbu atdzejojumiem poļu valodā; poēmas baudītāji pamanīja smalki lietoto ironiju, izstaigājās pa elegantajiem tiltiņiem starp liriskām un traģiskām epizodēm un pieņēma domu, ka pans Tadeušs nav vis galvenais vai vienīgais šī darba varonis, bet gan autora atmiņu iemiesojums, tāds kā Uliss vai personificēts vektors, kurš dodas uz tobrīd neaizsniedzamo Lietuvas dižkunigaitijas muižu Nemunas krastos, lai atnestu no tās aizejoša laika pierakstus, tostarp cilvēciskas ikdienas sīkumus – kā krūzītes un kafijkannas uz paplātes. [1] Kristina Sabaļauskaite “Silva rerum II” (Zvaigzne, 2012). No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere.

Raidījumā pievēršamies astronomijai un kādam ļoti interesantam pētniecības tematam - kosmiskiem objektiem, kas šķietami nepieder nedz kādai zvaigžņu sistēmai, nedz citam objektam. Iedomājamies planētu, kurā nav gadalaiku, nekad neuzaust rīts un debesīs ir vien piķa melna tumsa ar maziem attāliem zvaigžņu punktiņiem. Šādas planētas klīst Visuma dzīlēs un tās ir ne tikai planētas, bet arī dažādi citi objekti. Kā var ieraudzīt to, kas nav savas zvaigznes apspīdēts, un ko zinām par šiem objektiem? Par to saruna ar Latvijas universitātes Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku un un astronomijas entuziastu Raiti Misu.   Kā tapa Strūves ģeodēziskais loks? Vispirms stāsts par neparasto un visai ambiciozo zinātnieku darbu ar mērķi veikt mērniecības darbus no Norvēģijas līdz pat Melnajai jūrai. Kā tapa Strūves ģeodēziskais loks un kāpēc tolaik tas bija tik sarežģīts uzdevums? Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Ģeodēzijas departamenta direktora Ivara Liepiņa kabinetā esam pārlīkuši par senu karti, kur atzīmēti Latvijā uzmērītie punkti 19. gs. 20. gados. Runa ir par Strūves ģeodēzisko loku - triangulācijas mērījumu ķēdi, kas stiepjas teju 3000 kilometru garumā no Ziemeļu ledus okeāna līdz Melnajai jūrai, šķērsojot 10 valstu robežas. Tā ir unikāla sava laika precīzākā un garākā ģeodēzisko uzmērījumu sistēma, kura vēl šodien kalpo par pamatu visām globālās pozicionēšanas sistēmām. Bet sākums ir 1816. gads, kad pēc Napoleona kara ir saprotams, ka zemes mērījumi nav pārlieku precīzi un tāpēc neatkarīgi viens no otra divi zinātnieki - Vācijā dzimušais Fridrihs  Georgs Vilhelms Strūve un pie Narvas  dzimušais Karls Frīdrihs Tenners - tajā laikā veic mērījumus Krievijas impērijas rietumu guberņās. Tikai Latvijā abi izcilie ģeodēzisti šos mērījumus veic kopīgi. Ivars Liepiņš turpina stāstu par Strūves un Tennera darbu pirms aptuveni 200 gadiem. -- Stāstu par glīto mazputniņu sarkanrīklīti sarūpējis bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.

2025. gadā būtiski pieaudzis dronu lietošanas noteikumu pārkāpumu skaits. Ko drīkst un ko nedrīks darīt ar šādiem lidaparātiem? Kādi ir ierobežojumi privātās teritorijās un citviet? Un kur apgūt dronu vadīšanas prasmes? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro valsts aģentūras "Civilās aviācijas aģentūra" Bezpilota gaisa kuģu lidojumu drošuma nodaļas vadītājs Ilmārs Ozols,  pretgaisa aizsardz ības un bezpilota lidaparātu specialists, Dronu kompetences centra vadītājs Modris Kairišs un Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes prodekāns inovāciju jomā Ivo Vaicis. Dronu pielietojums ir plašs un kļūs arvien plašāks. Eiropas Savienībā dronu izmantošanai ir vienots regulējums. Atkarībā no tā, kāds ir drons un kurā vietā vēlas veikt lidojumu, atšķiras arī prasības, kas uz to attiecas. Vismazāk prasību attiecas uz droniem, kuru svars ir mazāks par 250 gramiem. Tomēr šobrīd tā ir kategorija, kur tīri statistiski ir visvairāk pārkāpumu fiksēti, jo šķiet, ka tā ir rotaļlieta, uz kuru nekādi ierobežojumi neattiecas.  Vispirms ir jāreģistrē drona lietotājs, drons ir jāmarķē ar reģistrācijas procesā iegūto numuru, lai tas būtu identificējams, ja kaut kas notiek. Atkarībā no tā, kur veic lidojumus, ir jāskatās, vai ir kādas īpašas zonas, kur tie ir iepriekš jāpiesaka vai jāsaskaņo. Tāpat viena no pamatprasībām, kas ir jāievēro, ir atļautais lidojuma augstums. Tie ir ne augstāk kā 120 metru. Ir vēl arī citi ierobežojumi. Atsaucoties uz pēdējā laika notikumiem, kad Latgales pusē pierobežā bija vairāki ar droniem saistīti incidenti, eksperti skaidro, ja cilvēki redz, ka ir nokritis diezgan paliels drons, kas jau vizuāli līdzinās savā ziņā mazai lidmašīnītei, noteikti jāziņo 112, arī vietējam varas iestādēm. Šādam dronam noteikti nevajag iet klāt, jo tur var būt sprāgstošā sadaļa, kas var eksplodēt nezināmā laika periodā pēc avārijas. Arī gadījumos, ja redz pierobežā gaisā lidojot lielāka izmēra dronus, noteikti var ziņot 112. Var arī pārliecināties internetā, vai ir lidošanai rezervēta attiecīgā gaisa telpa un tas ir draudzīgs drons, jo arī Latvijas robežsargi izmanto dronus robežas novērošanai. Katrā ziņā labāk ir lieku reizi paziņot atbildīgajiem dienestiem, nekā atturēties. 

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Pārraides producente: Gunda Vaivode. Dailes teātris radās kā jauna skatuves mākslas institūcija. To dibināja Raiņa klubs, un oficiāli tas saucas Raiņa kluba Raiņa un Aspazijas tautas nama Dailes teātris. Eduards Smiļģis bija otrais direktors, jo pirmais bija Rainis. Bet arreiz, kā teiktu Džemma Skulme, aizrāvās ar idejām, ka šajā telpā Romānova ielā 25, tagadējā Lāčplēša ielā 25, kur jau bija bijis Jaunais latviešu teātris, Jaunais Rīgas teātris, jārada teātris, kas ir pretējs psiholoģiskam jeb naturālistiskam teātrim. Lai dzīvo forma! Un forma tātad ir tas kults – Smiļģis teica, teātrī bija ziedošanās kults – skatuves mākslai. Jo teātris ir darbība, kurā aktieris ir centrā, bet viņu iedarbina ansamblī radusies un skatuves mākslas izteiksmībā veidotā atmosfēra. Vispirms, Eduards Smiļģis skaidri saprata, ka viņam ir jāstrādā nevis vienam pašam, bet ar konsultantiem. Tādas sistēmas latviešu teātrī vēl nebija. Viņš bija inscenētājs, nekad – režisors. Un viens pēc otra parādījās viņa konsultanti. Tā, protams, bija izcilā Felicita Ertnere, kas bija ritmoplastikas un kustības meistariene ar ļoti labu izglītību. Tas vēlāk, ar otro sezonu, bija Burhards Sosārs, kas bija komponists, kuram vajadzēja piedalīties visur – traģēdijās, drāmās, komēdijās, vēlāk muzikālajās izrādēs. Tur, protams, bija Jānis Simsons, konsultēja skatuves runu, tur bija Makss Lēvenšteins – vācu teātra uzvedumu meistars, kas palīdzēja pārveidot skatuvi. Tur, protams, bija Fricis Lepnis, kas veidoja apgaismošanas sistēmas. Vispirmām kārtām bija nepieciešams lauzt skatuvi. Tāda skatuve kā Nacionālajā teātrī viņam neder. Ir vajadzīgas podestūras, kubi, kāpnes, slīpnes, ja vajag, arī serpentīnus. Galu galā 1926. gada izrādē “Spēlēju, dancoju” Otto Skulmes scenogrāfijā Tots jau gāja augšā pa tādu kā serpentīnu. Otrs, kas viņam bija obligāti nepieciešams, viņš aizsūtīja uz Vāciju scenogrāfu Jāni Munci, lai iegādātos labāko skatuves tehniku. Vācijā tāda bija Maksim Reinhardam. Un Makss Reinhards principā bija nolēmis, ka šādu tehniku neviens cits nevar iegādāties. Smiļģis – vai tā ir leģenda? – izvēlējās un atveda vēl labāku. Tā daudzus gadus, līdz pat deviņdesmitajiem, Jaunajā Rīgas teātrī strādāja šī sistēma ar vecajiem reostatiem. Bet Smiļģis ar reiz panāca, ka teātrī nav rampas, jo rampas gaisma neder teātrim, bet ir prožektori, ir pretgaisma, ir kontrgaisma, kas nemet ēnas un var radīt. Trešais ir tas, ka jau pirmajās deklarācijās bija rakstīts, ka aizpriekškars, aizkars pēc izrādes netiks atvērts. Smiļģis teica, ka nav ko lieki dižoties – aktieris savu darbu ir parādījis un tev ir jāpaliek tajā lomā, skatītājiem radītajā iespaidā, nevis jānāk un jāklanās. Tās bija ļoti retas reizes, kad priekškars atverās. Par to liecina arī kāda Aspazijas atmiņa: 1927. gadā, kad Smiļģis Dailes teātrī iestudēja viņas drāmu “Madlienas baznīcas torņa cēlēji”, pēc pirmizrādes autore tika izsaukta uz skatuvi, viņu godināja. Un viņa, zinādama, ka Dailes teātrī priekškaru neatver, tomēr ar roku rādīja uz to un vēlējās, lai kāds parādītos. Bet neparādījās. Recenzents teica: “Aspazijai taču vajadzēja zināt, ka šeit priekškaru neatver.” Vēl bija tāda inovācija, ka dažos uzvedumos skatītājam, ienākot zālē, bija redzama atvērta skatuve, un viņš jau varēja iejusties izrādes dekorācijās un atmosfērā. Un izrādēs, īpaši 20. gadu pirmajā pusē, parādījās skatuves strādnieki, kuri zināmos brīžos pārvietoja dekorācijas, visiem redzot. Smiļģis jau tajā laikā saprata, ka laiks ir jāekonomē, plus Smiļģis ļoti labi saprata kinematogrāfisko principu – viņš lugas īsināja, montēja. Ne jau velti viņš “Faustu” 1940. gadā iestudēja pilnā apmērā, kas liekas pilnīgi neiespējami. Bet, kas ir redzējis viņa eksemplāru – ha! Smiļģis jau visu nemaz nerādīja, jo viņam jau galvenais bija parādīt visu tajā vizuālajā, kustīgajā, darbīgajā ritmā un paust ideju. Vēl viens ārkārtīgs jauninājums ir tas, ka viņu neapmierināja līdzšinējā aktieru izglītība, un tāpēc 1924. gadā viņš nodibināja savu aktieru studiju – Pirmo Dailes teātra studiju. Tādas pie teātriem nebija. Un, kas ir ļoti interesanti, (apmācībā) nebija aktiermeistarības. Bija runa, protams, kustība, deja, plastika, paukošanās, poētika, estētika, dziedāšana, mūzika un tā tālāk. Bet aktiermeistarību apguva tikai konkrēti strādājot masu skatos, statistos – tieši uz skatuves un vērojot citu aktieru darbus. Tas ir vienkārši pārsteidzoši. Un tā to darīja, starp citu, arī Otrajā studijā. Tad nāca PSRS programmas, kuras uzspieda, ka vajag arī mācīt aktiermeistarību. Tātad, Eduarda Smiļģa piegājiens radīja arī cita tipa aktieri. Nu, lūk! Un ar ko viņš pārvarēja ekonomisko krīzi? Ar dziesmu spēlēm! Sākot ar 1928. gadu, kad pirmoreiz iestudēja Ofenbaha “Skaisto Helēnu” un pieaicināja brīnišķīgo operas solisti Mildu Brehmani-Štengeli dziedāt Helēnas lomu. Līdzās viņai bija jaunais aktieris Kārlis Pabriks, kas kļuva pēc tam par zvaigzni muzikālajās izrādēs. Nākamās bija “Trejmeitiņas”, kuras nospēlēja vairāk nekā 250 reizes, un tur jau arī līdzās teātra aktieriem bija pieaicināts profesors Pauls Sakss. Arī vēlākā posmā Dailes teātris iztika ar saviem aktieriem, bet ik pa laikam vēl kādu pieaicināja, tai skaitā arī Marisu Vētru. Un vienmēr teica tā: ja Smiļģis ekonomisko krīzi pārvarēja ar “Trejmeitiņām”, kuras ienesa naudu, tad Nacionālā teātra “trejmeitiņas” – Ludmila Špīlberga, viesmāksliniece Lilija Štengele un Ārija Simsone – nesa zaudējumus, jo viņām bija lieli honorāri. Tātad arī šis ir inovatīvs mākslinieka, menedžera un direktora gājiens, kā panākt, lai skatītājs ne tikai izklaidētos, bet iegūtu vērtīgu mākslas darbu Dailes teātrī.

Mana dzīve ir bijusi interesanta un mērķtiecīga un jūtu nevis smagumu, bet prieku, ka esmu ko devis arī savai tautai – saka neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Par darbošanos pagrīdē un piedzīvoto ieslodzījumā, par sabiedrības sašķeltību un nepietiekoši izdiskutēto lustrācijas jautājumu saruna ar Jāni Rožkalnu Laikmeta krustpunktā. "Domāt par brīvību un tai sevi ziedot, rast iespēju par to atgādināt arī tiem, kuri jūtas vieni ar savu cerību. Latvijas neatkarības kustības pretošanās režīmam cilvēkus iedrošināja un arī biedēja. Tomēr tikai nelielam pulkam cilvēku bija spēks turpināt iesākto, kas dienu pēc dienas tuvināja Latvijas neatkarības atjaunošanas iespējai." Tā 2024. gadā, gaidot Lāčplēša dienu, kad pie Kara muzeja iededza piemiņas ugunskurus, Latvijas Televīzijai atbildēja neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Jānis Rožkalns 70. gadu beigās iesaistījās Latvijas neatkarības kustībā, kura nodarbojās ar dažādām pretpadomju propagandas akcijām, skrejlapu pavairošanu un izplatīšanu, sarkanbaltsarkano Latvijas karogu uzvilkšanu, Latvijas neatkarības kustības biļetena izdošanu un citām. 1983. gada izskaņā Jānim piespriež ieslodzījumu uz pieciem gadiem, kā arī nometinājumu uz trim gadiem. Vairāk nekā gadu pirms piespriestā ieslodzījuma termiņa beigām Jāni apžēlo un viņš tiek atbrīvots. Tomēr pēc atgriešanās Latvijā aktīvi iesaistās cilvēktiesību grupas "Helsinki 86" darbībā. Vēlāk Jāni un viņa ģimeni izraida no PSRS, bet pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas ar ģimeni viņš atgriežas Latvijā.  Jāni, es izlasīju pāris sekundēs tās sekundes, stundas, minūtes, mēnešus, ko jūs esat veltījis Latvijai, ko veltījis Latvijas neatkarības cīņai. Un visas šaubas, sāpes, briesmas, ko jūs esat piedzīvojis, un tas pat liekas necienīgi savā ziņā. Tomēr šogad mēs esam sagaidījuši 36. gadadienu pēc Augstākās Padomes balsojuma par neatkarības atjaunošanu. Ar kādām domām jūs sagaidāt šo maiju? Jānis Rožkalns: Uzreiz tik grūtu jautājumu. Domas ir pretrunīgas, izjūtas tāpat, es domāju tāpat kā visai tautai. Bet tajā laikā mums bija grūti pieredzēt, ka pēc 30 gadiem simtiem latviešu būs pametuši Latviju un kādi 500 pagasti likvidēti, un kādas 100 skolas un slimnīcas. Mums jādomā atkal ir būtībā par tādu jaunu atmodas laiku. Bet ja atceramies tos laikus, tad tur bija viss daudz vienkāršāk. Es jau saprotu, tagad šos jautājumus risināt, politiskos un ārpolitiskos, un visu to, kas virmo apkārt, to ir ļoti sarežģīti un grūti. Faktiski es neapskaužu tos politiķus, kuriem šodien ir jāatbild par visu to. Bet mums tas bija vienkāršāk. Tur bija okupācijas vara, režīms, visa krievu propaganda. Un mums bija sapnis par brīvu Latviju. Arī mēs sapratām, ka trimdas latvieši, tie īstie latvieši, ir saglabājuši visu to. Un bija "Amerikas balss" un "Klusuma balss". Un vakaros skanēja, radioaparātos likām tos blokus iekšā un tad pa istabu staigājām atrast, to vietu, kur tās antenas neķēra. Jo tur uz Brīvības un Pērnavas ielas stūra... Tagad jau vairs nav. Tad bija divi milzīgi torņi, starp kuriem bija nostiepti vadi. Un tad, kad viņi ieslēdza tajos radio laikos, tad visi tie viļņi tika bloķēti un uztvert varēja tikai ar šiem speciālajiem blokiem radio aparātā un atrodot kaut kur kādu vietu ar āderēm sakarā laikam, kur var klausīties. Bet tas bija tāds logs uz brīvību, kad bija iespēja, kur uzzināt, kā bija Ulmaņlaika, kā bija tad, kad Latvija bija visas Eiropas apbrīnas objekts, ka ražoja šeit ne tikai motociklus un velosipēdus, vieglās mašīnas, lidmašīnas pat, mazo "Minox", pasaulē vienīgo aparātu. Latviju apbrīnoja. Tomēr mazliet par šodienu. Šajā pirmajā citātā, kuru mēs dzirdējām no arhīva un kuru jau atskaņoja, jūs sakāt - "visu, ko mēs neaizstāvēsim, to mums atņems, tā notiek visā pasaulē". Tas bija 2024.gadā. Vai tajā mirklī jūs to teicāt vairāk domājot par Ukrainu vai tomēr par jebkuru valsti, tai skaitā arī Latviju. Jānis Rožkalns: Vispirms par Latviju, jo mums jau pašlaik ar atņem faktiski. Un arī ļoti daudzi latviešu domātāji, inteliģence to dažādos veidos presē atgādina, ka mums pēc krievu okupācijas, kad ieveda gandrīz pusmiljonu krievu šeit, viss Ķengarags, Purvciems, viss ir pilns ar svešu kultūru, kuri nemācās arī tagad latviešu valodu. Un, piemēram, šajā brīdī, ja skatāmies - atkal ielas paliek arvien tumšākas, tumšādainie no visām pusēm, var just, aziāti un Āfrika nāk atkal iekšā. Un šī atņemšana jūs domājat tajā ziņā, ka mēs tādā veidā kaut kā zaudējam pašu tiesības, latviskumu, kā jūs to redzat? Jānis Rožkalns: Tad man jāpasaka atkal viena šodien bezmaz vai pretvalstiska frāze - Latvija ir latviešu valsts. Šodien to pat teikt nedrīkst. Ulmaņa laikā tur virs Latvijas Bankas bija liels plakāts "Latvija ir latviešu valsts". Šodien vairs nevar to teikt, jo tā vairs nav. Tā nav latviešu valsts, šeit no visas pasaules nāk. Es dzīvoju Skanstes rajonā, lielie biroju nami 20 stāvi, visi saucas angļu valodā. Krievu valoda tagad attālinās. Tagad angļu valoda nāk iekšā ar tādu pašu joni. Visas kafejnīcas gandrīz, ko Rīgā atver, ir angļu valodā. Veikali, angļu nosaukumi. Kāpēc jūs domājat tā ir? Kāpēc cilvēki neizvēlas vietējus nosaukumus, vietvārdus latviešu valodā? Jānis Rožkalns: Tas ir noskaņojums, ko vispirms jau politikā veido, jo nav nekādi mehānismi, kas stiprinātu latviešu valodu, kas stimulētu to, ka, teiksim, ja tu gribi atvērt jaunu veikalu un tev nebūs nosaukums latviešu valodā, tad tev jāmaksā kaut kāda nodeva. Kāds uzreiz teiks, ka tā ir ierobežošana. Tā nav brīvība. Jānis Rožkalns: Nepatīk, brauciet Stokholmā, Vašingtonā atveriet un jums tur ir brīvība! Šī ir latviešu valsts, un šeit mēs nosakām, kā tā dzīve būs. Un tas ir demokrātiski, jo mēs ar vairākumu esam nobalsojuši, Satversmē ir ierakstīts tas, ka mūsu kultūrai jādominē. Un mums ir arī jāsargā visas šīs pamatvērtības. Un tas jau, ka mēs esam… Satversmi jau faktiski televīzijā arī no Saeimas vairs nepiemin, vispār. (..) 1:10:07 - 1:14:02 2010. gadā valsts apbalvojums Atzinības krusts piešķirts tiesnesim Uldim Krastiņam, bet viņš bija pieņēmis notiesājošus spriedumus vairākiem politiski apsūdzētajiem, arī jums, un 2025. gadā Ordeņu kapituls paziņoja, ka atklājušies fakti par šo apkaunojošo nodarījumu, un valsts apbalvojums viņam tika atņemts. Ko jums nozīmēja šāda, tomēr tāda daļa no lustrācijas sabiedrībā? Jānis Rožkalns: Jā, tas fakts ir ļoti zīmīgs. Un būtu ļoti labi, ja medijos arī tas tiktu nevis tikai pieminēts, bet iztirzāts. Skrastiņš [Krastiņš] bija ilgus gadus pasniedzējs Latvijas Universitātē, kur arī ir inteliģences zieds faktiski, tur visi redzēja to un nevienam nebija nekādu iebildumu. Un kad mēs pacēlām šo jautājumu, nu tad ar lielām ... un pat viņam Valsts ordenis piešķirts tika. Tā kā mums to pretrunu ir tik daudz. Mums jau statuss arī Latvijas neatkarības kustībai, laikam tā ir vienīgā tāda tautas kustība, kur visiem dzīvi esošajiem mums piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņus. Un tāpēc tas mums arī deva tādu statusu iestāties par šīm lietām. Man bija viena ļoti zīmīga tikšanās ar Gorbunovu [Anatoliju], kad prezidents Bērziņš [Andris] bija. Viņš organizēja kādu lielu konferenci (..). Un tagad ir beidzies jau, bet cilvēki vēl runājas viens ar otru, un es skatos aizmugurē vientuļi stāv Gorbunovs. Un man uzreiz doma bija – jāpieiet pie viņa. Es piegāju, stādījos priekšā, kas es esmu. Viņam jau uzreiz pieleca, no kurienes. Es saku viņam: "Gorbunova kungs, mums abiem ir Triju Zvaigžņu ordeņi. Es tad biju nostājies pret jums. Jūs bijāt pret manīm. Kurš no mums kuram tagad lai lūdz piedošanu? Vai man jālūdz jums piedošana, ka savā laikā es cīnījos ar savu grupu pret jums, jeb jūs lūgsiet piedošanu man?" Tad viņš tā samulsa. Viņš teica: "Jā, par to jāpadomā." Tā kā pretrunas ir saglabājušās, nav izdiskutētas. Un, kamēr mums sabiedrībā ir šāds stāvoklis un tik sašķelti esam, mēs neko atjaunot, nosargāt nevaram.

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks un plānotājs Oskars Leosks; pārraides producente - Liene Jakovļeva Sestdienas rīti Mārupē vecākiem paiet dārza darbos vai atpūtā uz terases, kamēr bērni rotaļājas privātmājas pagalmā. Tieši šis sapnis par idillisku piepilsētas dzīvi ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ ģimenes pārvācas uz dzīvi tālāk no Rīgas centra. Pirmdienas rītā sapnis tiek iepauzēts, ierūcoties mašīnas motoram. Vispirms jāstāv sastrēgumā uz Ulmaņa gatves, tad bērni jānogādā Rīgas skolās, un tad pašiem vecākiem caur Rīgas sastrēgušo ielu tīklu jātiek uz darbu. Pēcpusdienā šāds pats ceļš kopā ar tūkstošiem citu šādu ģimeņu, kas no rīta iebrauc Rīgā un vakarā aizbrauc no tās, jāveic atpakaļ, vēl piestājot kādā Rīgas veikalā vai ēstuvē. Darba dienās šī ģimene Pierīgā audzē redīsus un guļ, bet viņu dzīve paliek Rīgā. Sapnis par savu dārzu ir vecs un tā sākotnējais autors nav kāds nekustamo īpašumu mākleris, bet gan pilsētplānotājs Ebenīzers Hovards. Hovarda ideja radās kā risinājums 19. gadsimta beigu Londonas problēmām, kuras bija radījusi straujā industrializācija. Pilsētā bija smogs, graustu rajoni un pārapdzīvotība, kamēr lauku apvidi ap to palika pamesti. 1898. gadā Ebenizērs Hovards (stenogrāfs bez pilsētplānošanas izglītības) publicēja grāmatu "Rītdiena: mierpilns ceļš uz reālu reformu" (Tomorrow: A Peaceful Path to Real Reform), ko 1902. gadā pārizdeva ar nosaukumu "Nākotnes dārzpilsētas" (Garden Cities of To-morrow). [1] Grāmatas galvenā doma ir balstīta uz "trīs magnētu" principa. Pirmais magnēts ir pilsēta, kas piesaista ar darbu, kultūru un iespējām, taču vienlaikus atgrūž ar netīrību un dārdzību. Otrais magnēts ir lauki, kas piesaista ar dabu un mieru, bet atstumj ar izolāciju un nabadzību. Savukārt trešais magnēts ir Hovarda dārzpilsēta, kas nav tikai kompromiss starp pirmo un otro magnētu, bet gan jauna kategorija, kas pārspēj pirmo un otro magnētu. Hovards šo risinājumu dēvēja par "pilsētas un lauku laulību" (Town and Country must be married), tiecoties radīt vidi, kurā cilvēkiem būtu pieejamas gan pilsētas sniegtās sociālās un ekonomiskās priekšrocības, gan lauku veselīgais dzīvesveids un dabas tuvums. Šī vīzija kļuva par pamatu vienai no ietekmīgākajām pilsētplānošanas kustībām pasaulē. Varētu šķist, ka Hovards bija piepilsētu un suburbanizācijas tēvs, taču patiesība ir pretēja: viņš bija pirmais suburbanizācijas kritiķis. Hovarda dārzpilsētu ideja bija utopiska vīzija ar stingriem kritērijiem, lai novērstu gan pārapdzīvotību, gan nekontrolētu pilsētu izplešanos: ierobežots iedzīvotāju skaits (aptuveni 30 000), darbs ražotnēs un mājokļi netālu viens no otra (bet norobežoti ar zaļajām zonām), zaļā zona ap pilsētas robežu un kopīpašumā esoša zeme (lai peļņa nonāktu atpakaļ infrastruktūrā, nevis pie privātajiem attīstītājiem). Tāpat viņš paredzēja dzelzceļa tīklu, kas savieno dārzpilsētas vienotā sistēmā. Mūsdienu suburbanizācija ir tieši tas, ko Hovards mēģināja novērst. Šodienas piepilsētās ir mazāk darba vietu nekā darbspējas vecuma iedzīvotāju, nav aizsargājošas zaļās joslas un zeme tajās nav kopīpašums. Pirmā dārzpilsēta, kas tika celta īstenojot Hovarda idejas, ir Lečvorta Anglijā. Interesanti, ka Latvijā mēdzam saukt Mežaparku par vienu no pirmajām dārzpilsētām Eiropā. [2] Mežaparka celtniecība tika sākta divus gadus pirms Lečvortas, kas to hronoloģiski padara pat vecāku par pirmo dārzpilsētu. Tomēr starp Mežaparku un Lečvortu ir būtiska atšķirība, Mežaparks netika veidots kā pilnvērtīga Hovarda dārzpilsēta ar savu rūpniecību un kopīpašuma zemi. Tas drīzāk bija villu ciemats vai kūrortpilsēta, nevis Hovarda sociālekonomiskā modeļa iemiesojums. Mežaparku sāka plānot laikā, kad Hovarda grāmata kļuva par sensāciju Eiropā. Rīgas tā laika pilsētas dārzu direktors Georgs Kūfalts un pilsētas galvenais plānotājs Gustavs Ādolfs Agte bija labi informēti par modernajām pilsētplānošanas tendencēm Anglijā un Vācijā. [3] Tomēr Mežaparks nav dārzpilsēta Hovarda izpratnē, tas drīzāk atspoguļo tā laika Eiropas estētikas tendences, kas iedvesmojās no Hovarda - līkumotu ielu tīklu, kas saplūst ar dabiskām formām, un dabu kā prioritāti. Hovards dārzpilsētu redzēja kā risinājumu strādnieku šķirai, lai izvestu to no netīrajiem pilsētu graustiem, turpretī Mežaparks jau sākotnēji tika plānots kā ekskluzīvs rajons turīgajiem rīdziniekiem. Mežaparks bija pirmais modernais guļamrajons bez savas industrijas, kas līdzīgi kā mūsdienu Pierīgas mazpilsētas ir pilnībā atkarīgs no Rīgas. Tikai atšķirībā no Mežaparka, kas ir dārzpilsētu estētikas un pilsētbūvniecības paraugs, Pierīgas mazpilsētas ir šo pašu vēlmju masveida versija, kas nu jau ir pazaudējusi arī dārzpilsētu estētiskās iezīmes, kas atrodamas Mežaparkā. Dārzpilsētām pārtopot par priekšpilsētām ar dārzu, pieaug izmaksas sabiedrībai kopumā. Šīs izmaksas var iedalīt trīs kategorijās: ekonomiskās (piemēram, jaunu ceļu un inženiertīklu izbūve brīdī, kad Rīgai ir grūtības uzturēt esošo infrastruktūru), sociālās (ienākumu noteikta telpiskā segregācija, mazkustīgs dzīvesveids un bērnu atkarība no vecāku automašīnām) un vides (katrs papildu nobrauktais kilometrs nozīmē vairāk CO₂ izmešu, sastrēgumus, troksni un neatgriezeniski aizbūvētas lauku zemes). [4] Lai cīnītos ar šīm izmaksām, pilsētplānotāji atgriežas pie Hovarda idejām, taču šoreiz citā izpildījumā – nevis būvējot jaunas pilsētas laukos, bet integrējot šos principus jau esošajā vidē. [5] Rīgā Hovarda vīziju varētu iedzīvināt, pārvēršot Rīgas un Pierīgas konkurenci par vienotu tīklu, kura pamatā ir dzelzceļa infrastruktūra. Ja cilvēki vairs nebūtu atkarīgi no automašīnām un varētu ātri, ērti un regulāri sasniegt pilsētas centru 30 minūtēs, viņiem vairs nebūtu jāizvēlas starp dzīvi pilsētā vai laukos. Papildus tam, Hovarda idejas par dārziem ir jāievieš arī Rīgas pilsētā, kur iedzīvotāju skaits sarūk, lai gan tur joprojām koncentrējas darba vietas. Rīgas ielām, kuras šobrīd piepilda mašīnu duna, ir jākļūst par zaļiem koridoriem starp kvartāliem. Uz ielām ir jāstāda koki, kas veido zaļus jumtus, nevis tikai dekoratīvus apstādījumus, bet iekšpagalmi, kas pārvērsti stāvlaukumos, jāatgriež to oriģinālajā izskatā ar zaļajām zonām, kopienu dārziem un rotaļlaukumiem. Pirmoreiz Hovarda idejas Rīgā parādījās pirms 125 gadiem, taču tikai daļēji. Tagad ir pienācis laiks dārzus ienest ielās, pagalmos un daudzstāvu mikrorajonos, lai Rīgā beidzot īstenotos vīzija par zaļu, ērtu un sociāli taisnīgu vidi. Vērojot šodienas suburbanizācijas tendences, var teikt, ka sapnis par dārzu ir īsts, taču mēs to sapņojam ne tā, kā Hovards to bija paredzējis. [1] Howard, E. 1902. Garden Cities of To-Morrow. S. Sonnenschein & Co., Ltd. London. [2] Mežaparka Attīstības biedrība.1997. "Mežaparks – Pirmā dārzu pilsēta Eiropā". II laidiens.  [3] Grupa 93. Rīgas Meži. 2013. Kultūras un atpūtas parka "Mežaparks" lokālplānojums. 1. daļa: Paskaidrojuma raksts.  [4] Dawid, M., Dawid, Wojciech, D., Kudłacz, K. 2023. Suburbanization in Poland and Its Consequences: A Research and Analytical Perspective on the Phenomenon, Institute of the Urban and Regional Development, Poland. [5] Blanco Pastor, A., Canniffe, E., & Rosa Jiménez, C. J. 2023. Learning from Letchworth and Welwyn Garden City: Garden cities' policies for the development of existing settlements in the contemporary world. Land Use Policy, 132, 106759. 

Sākam jaunu ierakstu sēriju “Lasītrosme”. Sekos četri stāsti, iepazīstot lasītāju klubus dažādās Latvijas vietās. Mūsu maršrutā iekļaujas Kuldīgas, Medzes pagasta, Valmieras un Rīgas lasītāju klubi. Noskaidrosim, ko lasa un apspriež, kāpēc svarīgi sanākt kopā un dalīties lasītajā. Vispirms dosimies uz Kuldīgas galveno bibliotēku. Vienā no lasītāju kluba nodarbībām klāt bija Laima Slava.

Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Kurš gan nav pieredzējis situāciju, kurā svinīgu pasākumu sabojā kāds, kurš ieņēmis par daudz grādīgā vai sācis vicināt dūres pret pārējiem klātesošajiem? Diemžēl tā nav tikai mūsdienu pasaules problēma – trakas ballītes notika arī viduslaikos, tostarp Rīgā, un notika ne tikai bagāto tirgotāju, bet arī ierindas amatnieku vidū. Gandrīz visu nozaru amatnieki un strādnieki, kas bija vienojušies savās amatu ģildēs, vismaz reizi gadā tikās gada lielākajos svētkos. Šajos svētkos ģildes biedri devās uz baznīcu un pieminēja savus mirušos biedrus, bet tad organizēja svētkiem atbilstoša apmēra mielastu. Mielasts gan nebija iedomājams bez dzērieniem un par to liecina arī šo svētku nosaukums viduslejasvācu valodā – "drunke". Šī "drunke" bija vistiešākā mērā saistīta arī ar dzeršanu – visbiežāk tieši alus. Mucas ar alu ģilde iepirka par biedru iemaksātajām svētku maksām vai iekasēja soda naudas veidā no biedriem, kas bija pārkāpuši ģildes šrāgās rakstītos noteikumus. Amatu šrāgās ļoti bieži tika ietverti noteikumi par uzvedību sabiedrībā, tostarp tādos svētkos kā "drunke". Vispirms jau tieši par dzeršanu, kas, kā iedomājams, varēja radīt nopietnus izaicinājumus pasākuma noskaņai. Rīgas drēbnieku šrāgas 15. gadsimtā tā arī saka – sods sagaida to biedru, kurš svētkos dzers vairāk, nekā pats uz to ir spējīgs. Dzērums un jautrība varēja novest pie vispirms mazām nekārtībām svētku norises vietā. Daudzas ģildes brīdina biedrus, ka tiem jāuzmanās no alus izliešanas. Ja kāds izlēja tik daudz alus, ka to nevarēja apsegt ar pēdu, jāmaksā sods, kurš pieauga, ja neuzmanībā tika saplēsts arī alus biķeris. Rīgas drēbnieki brīdina, ka nedrīkst arī apliet ar alu kādu citu svētku dalībnieku – īpaši, ja tas darīts dusmās ar nolūku kaitēt. Tad sodā bija jāmaksā gabals vaska katram brālim, kuru skāris uzbrukums. Sods sagaidīja arī tos, kuri atļāvās nejauki izturēties pret citiem biedriem –  apsaukājot un aizskarot viens otru vai uzsākot strīdus. Ar sliktiem vārdiem nedrīkstēja aizvainot ne tikai citus ģildes biedrus, bet arī ģildes oldermani jeb vecāko un viņa piesēdētājus. Kā nekā, tieši viņiem "drunkē" bija jānodrošina kārtība, jāvada pasākums, kā arī jāpiefiksē, kuri dalībnieki noteikumus pārkāpuši, lai nākamajā tikšanās reizē varētu iekasēt sodu – naudā, vaskā vai alū. Rīgas mūrnieki 16.gadsimtā pierakstījuši tā: "Ja kāds sevi ar alu piedzirda tā, ka viņam tas jādod atpakaļ notekās, viņam pienākas sods 6 vērdiņi." Rīgas zvejnieki savukārt piespriež sodu arī par izvemšanos notekā vai ģildes mājā. Tas, kurš to darījis uz ielas, maksāja ar savu paša godu. Mūrnieku šrāgas arī noteica, ka ģildes pasākumos nedrīkst ierasties ar dunci vai citu ieroci. Ja tomēr izcēlās ķīviņš un kāds tika ievainots – iesitot, sadurot  vai pat iekaustot līdz asinīm, šāds pārkāpums vairs nepalika ģildes pārvaldībā. Tad, lai lemtu sodu vainīgajam, tika iesaistīts pilsētas fogts.

Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta Life Goodwater IP vadītājs Jānis Šīre; pārraides producente – Rūta Paula Pasaulē pēdējo piecdesmit gadu laikā izzudusi vairāk nekā trešdaļa mitrāju. Tas var šķist kā nebūtisks fakts par attālām purvainām teritorijām, kuras cilvēks vienkārši pielāgojis savām vajadzībām. Taču tieši šeit sākas problēma. Vietās, kur agrāk ūdens uzkavējās, attīrījās un uzturēja dzīvību, šodien tas aizplūst pārāk strauji, līdzi nesot augsnes daļiņas, slāpekli, fosforu un citus piesārņotājus. Rezultāts ir redzams upēs un ezeros: pasliktinās ekoloģiskā kvalitāte, pieaug eitrofikācijas risks, sāk dominēt viendabīgas ūdensaugu sugas, bet sugas, kurām vajadzīgs dzidrs, auksts un skābekļa bagāts ūdens, pamazām izzūd. Šo problēmu saasina cilvēka vēlme vidi pārveidot sev ērtāku. Mitras ieplakas tiek nosusinātas, upes iztaisnotas, ūdens plūsmas paātrinātas, bet dabiskie mitrāji apbūvēti vai pielāgoti saimnieciskai darbībai. Ilgu laiku tas šķita progress. Tomēr tagad kļūst skaidrs, ka, likvidējot dabiskos filtrus, nākas meklēt jaunus risinājumus tam, ko daba agrāk paveica pati. Mitrājs nav vienkārši pārmitra teritorija. Tas ir bioloģiski nozīmīgs mehānisms, kas, aizturot ūdeņu plūsmu, veicina to pašattīrīšanos. Tāpat mitrājos mājo fantastiska dabas daudzveidība. Mitrāju esamība palīdz cilvēkiem un dzīvajai dabai pielāgoties klimata pārmaiņu ietekmei – tiek mazināta plūdu ietekme, kā arī "barotas" gruntsūdeņu rezerves. Arī cilvēks var radīt mitrājus. Mākslīgajos mitrājos tiek atdarināti dabiskie pašattīrīšanās procesi. Grāvja vai upes ūdens plūsma tiek palēnināta, mitrāja dziļākajā daļā nosēžas augsnes daļiņas, kas satur fosforu, bet seklajā zonā iestādītie ūdensaugi un niedres uzņem slāpekli un citas ūdenī izšķīdušās barības vielas. Vienlaikus norisinās arī bioloģiski un ķīmiski procesi, kas piesārņojošās vielas pārvērš citās formās. Mitrājus ierīko gan pie lauksaimniecības zemēm, gan kā papildu filtrēšanas risinājumu jau attīrītiem notekūdeņiem – turklāt tos iespējams veidot arī pie privātmājām. Jo tuvāk piesārņojuma avotam mitrājs tiek izveidots, jo tas ir efektīvāks! Ceļā no idejas līdz mākslīgajam mitrājam ar ekskavatoru vien būs par maz. Vispirms jāsaprot, kur no šāda objekta būs vislielākais ieguvums. Tad vajadzīgas sarunas ar zemes īpašniekiem, un ne vienmēr tās ir vienkāršas. Kad kļūst saprotams, ka iegūs ne tikai vide, bet arī pati teritorija – tā taps sakoptāka, pārskatāmāka un lietderīgāk izmantojama, –  sākotnējo piesardzību bieži nomaina atbalsts. Latvijā mākslīgie mitrāji veidoti jau vairākus desmitus gadu. Šīs pieejas mērķis ir uzlabot iekšzemes ūdeņu kvalitāti gan lauksaimniecības teritorijās, gan pie ezeriem un kā risinājums notekūdeņu attīrīšanai. Tiek lēsts, ka Latvijā uzbūvēti ap 20 mākslīgo mitrāju – taču, lai visas Latvijas mērogā panāktu jūtamu rezultātu, būtu nepieciešami apmēram tūkstotis jaunu mākslīgo mitrāju. Mitrāji nav šķērslis attīstībai, bet daļa no gudrākas attīstības. Tie palīdz samazināt piesārņojumu, mazina ūdeņu aizaugšanu, atbalsta bioloģisko daudzveidību un var būt nozīmīgi arī plūdu risku mazināšanā, jo spēj uzkrāt lielu ūdens daudzumu. Ne velti 2024.gadā mitrājs tika godāts kā gada dzīvotne. Ja reiz esam izjaukuši sistēmas, kas ūdeni attīrīja dabiski, mums jāspēj tās atjaunot vai veidot no jauna. Un tieši mitrāji ir viens no skaidrākajiem pierādījumiem tam, ka risinājums dažkārt slēpjas nevis cīņā pret dabu, bet sadarbībā ar to.  

Katra ziema nāk ar jauniem izaicinājumiem ceļu uzturētājiem, jo dažkārt līdz ar sniegu nokūst arī asfalta gludais klājums. Kā uzlabot ceļu segumu izturību un no kā Latvijā un pasaulē top ceļi? No plastmasas atkritumiem un vecām riepām, līdz lignīnam un pelniem asfaltā - pie kādiem materiāliem šobrīd strādā inženieri, domājot par nākotnes ceļu segumu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes (RTU)  Būvniecības un mašīnzinību fakultātes asociētais profesors Viktors Haritonovs un RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes pētnieks, SIA "Vianova" ražošanas daļas vadītājs Rolands Īzaks.   -- Vispirms reportāža no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, kurā nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Šoreiz stāsts par pilskalnu dzīvi senatnē. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja jaunajā ekspozīcijā “Straumējot laiku” pirms nedēļas uzsākām audiālu pastaigu, un, pārvarot lielu laika nogriezni par senākajiem laikiem, šodien esam nonākuši pie ekspozīcijas otrās sadaļas “Pilskalnu ļaudis”. Tā aptver laiku no 1. līdz 12. gadsimtam, rādot pilskalnus un to iedzīvotājus kā dzelzs laikmeta kopienas dzīves centru. Šai vēstures straumei gatava vest cauri muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Ingrīda Līga Virse. Tiekamies mirklī, kad ekspozīcija vēl tikai top, tāpēc zālē valda rosība - tieši tāpat, kā tā savulaik valdījusi pilskalnos. Pētniece saka - Latvija ir īsta pilskalnu zeme, šeit reģistrēts ap 700 pilskalnu. Protams, ne visi bijuši vienlaicīgi un ilglaicīgi apdzīvoti, tomēr senākie attiecināmi jau uz bronzas laikmetu, kas ir pirmais gadu tūkstotis pirms Kristus, un pilskalnu tradīcija saglabājās līdz pat 13.-14. gadsimtam, tātad viduslaikiem. Sarunu ar Ingrīdu Līgu Virsi sākam pie kartes, kur Baltijas valstu teritorijās iezīmētas bronzas priekšmetu atradumu vietas un ievērojamākie vēlā bronzas laikmeta pilskalni, un turpina pētniece.

„Mans iekšējais ego pulkstenis notikumus personiskajā dzīvē dīvainā veidā sasaista ar skaņdarbiem” – tā raksta komponists Andris Dzenītis sava eseju grāmatā „Es esmu, manis nav”. Grāmatas atvēršanas svētki Rīgas Grāmatu svētkos, kas sākas šodien Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Vispirms tiekamies Kultūras rondo.  

Klajā nākusi jaunākājā Latvijas Sarkanā grāmata – tā vairs nav viena neliela izmēra grāmatiņa, bet seši lieli sējumi ar 1069 Latvijā reti sastopamām vai izzūdošām sugām. Vai Sarkanā grāmata palikusi biezāka un ja tā ir, ko tas stāsta par Latvijas dabas daudzveidību? Kam izdevies izsprukt no Sarkanās grāmatas lappusēm un kas diemžēl tur ir nonācis? Kā tapis šis izdevums un kas ir neparastākie šīs grāmatas varoņi? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dabas aizsardzības pārvaldes speciālists, viens no Sarkanās grāmatas veidotājiem Jēkabs Dzenis, Latvijas Universitātes pētniece, bioloģe Līga Strazdiņa, entomologs, Lielbritānijas Dabas vēstures muzeja speciālists un Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks Dmitrijs Teļnovs un biologs Andris Andrušaitis. Jēkabs Dzenis norāda, ka objektīvi pateikt vienu konkrētu iemeslu, kāpēc šajā Sarkanās grāmatas izdevumā ir salīdzinoši tik liels sugu skaits iekļauts, nav iespējams. Laikiem mainoties, ir mainījušās iespējas ekspertu piesaistei vērtēšanai, arī metodika mainās un atšķiras no iepriekšējo sējumu veidošanas laikā izmantotās. Gatavojot šo izdevumu vērtētas 1600 sugas, iepriekšējā reizē - 1000. "Noteikti arī pārmaiņas dabā, politikā un saimnieciskajā darbībā. Ir daudz noticis, un mēs nevaram sagaidīt, ka sugu skaits, kas ir apdraudēts, samazināsies," atzīst Jēkabs Dzenis.   Latvijas dabas dārgumi - viens no tiem mīt mežā un mirdz kā koši violēts ametists; otrs ir bieži sastopams pilsētnieks. Gada ķērpis un gada sēne - divi varoņi, par kuriem loģiskā kārtā šodien vienots stāsts. Pirmkārt, tāpēc ka ķērpja organismu kopdzīvē ar aļģi veido arī sēne. Otrkārt, gan gada ķērpi, gan gada sēni izraugās Latvijas Mikologu biedrība. Varoņi tiek noskaidroti demokrātiskā ceļā, biedriem iesūtot kandidātu vārdus, un pēc tam notiek balsošana. Visvairāk balsis ieguvušais kandidāts saņem titulu.  Vispirms par gada ķērpi, un šogad šo titulu ieguvis dzeltenais sienasķērpis. Kas interesanti - gada ķērpis nosaukts pēc 15 gadu pauzes. Saruna ar Latvijas Mikologu biedrības pārstāvi Renāti Kaupužu, un, protams, pirmais jautājums, kāpēc bijis tik ilgs pārtraukums? Savukārt tuvāk iepazīt gada sēni dodos uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju. Tur tiekos ar muzeja mikoloģi Initu Dānieli. Viņa stāsta, ka līdz šim par gada sēni izraudzītas gan ēdamās, gan indīgās, gan aizsargājamās sēnes, cepurīšu, piepju sēnes, pūpēžsēnes - tātad plašs spektrs. Gada sēnes titulu šogad ieguvusi ametista bērzlapene. Nosaukums jau liek domāt, ka sēne ir violetā ametista krāsā. Par gada ķērpi un gada sēni aicinām klausītājus ziņot dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, kā arī starptautiskā platformā “iNaturalist”. Tas svarīgi, lai iegūtu reprezentatīvus datus par Latviju un lai neveidotos ačgārna situācija, ka par retām un apdraudētām sugām ir ziņots vairāk nekā par bieži sastopamām, tostarp dzelteno sienasķērpi. Savukārt iepazīt Latvijas sēnes, tostarp ametista bērzlapeni kvalitatīvu foto veidā iespējams vietnē senes.lv.

Šajās dienās, teju sakrītot ar “Ķīniešu Jaunā gada” jeb “Zirga gada” sākumu, aprit četri gadi kopš krievijas zemiskā iebrukuma Ukrainā. Absurdais karš jau rit ilgāk, kā karš pret Vāciju (1941.-1945), bet bezprātam joprojām nav redzams gals: varonīgajai Ukrainai nepietiek resursu, lai izmēztu krievu slepkavas no savas valsts, bet putina režīmam karš ir vienīgā iespēja noturēties pie varas un izvairīties no Hāgas tribunāla. Kaut Ukrainas kara laukos jau krituši 1 200 000 raškas režīma savervēto vai apmuļķoto karotāju. Vai pasaulē ir kāds ārējs spēks, kas var izbeigt šo vājprātu? Tramps plātās, ka viņš to var izbeigt, un droši vien ASV ar savu ekonomisko potenciālu arī spētu jau līdz kliņķim novājināto rašku nospiest uz ceļiem veselā saprāta priekšā. Tad kāpēc Tramps to vēl nav izdarījis? Jo NEGRIB, vien blefo pasaulei! Bet pasaulē ir vēl otrs lielākais globālais spēlētājs - Ķīna, kas to spētu, kaut ĶTR līderis Sji Dzjiņpins neplātās ar šādu iespēju. Palīdz Krievijai, gan nelaižot savu tagad jau “de facto” vasaļvalsti pārāk tuvu. Kad putins starpvalstu dokumentos cenšas iešmugulēt apzīmējumu “sabiedrotie”, Ķīna strikti koriģē – vien “TIRDZNIECĪBAS PARTNERI”. Taču Ķīnas sadarbība ar kādreizējo “vecāko brāli” nav tik viennozīmīga, kā varētu likties, jo Ķīna palīdz arī Uzrainai, gan mazākā apjomā. Jā, Sji Dzjiņpins varētu pateikt putinam “Voloģka, izbeidz!” un šamējam būtu jāieklausās. Vispirms jau tāpēc, ka gigantiskā Ķīna ir Krievijas robežvalsts, kamēr Tramps aiz okeāna vai sapļāpāt da jebko. Atcerēsimies, ka arī Pirmajā un Otrajā pasaules karā ASV iesaistījās ar ilgu iešūpošanos. Bet galvenokārt Krievijai būtu jāieklausās Ķīnas milzīgās ekonomiskās ietekmes dēļ: ķīnieši gigantiskos apjomos iepērk Krievijas naftu un citas izejvielas, apgūst izciršanai un apdzīvošanai milzīgus Sibīrijas mežu masīvus... Un te nu jautājums: kāda ir Ķīnas stratēģiskā pozīcija? Vai Ķīna ieinteresēta Krievijas uzvarā un stiprā kaimiņvalstī? Diez vai, jo tad celtos Krievijas izejvielu cenas, Ķīnai būtu vairāk naudas jāinvestē robežas nostiprināšanā ar Krieviju, atraujot daļu militārā potenciāla vairošanai pret ASV, Taivānu un citām Klusā okeāna valstīm. Bet vai Ķīnai būtu izdevīgs krievijas zaudējums Ukrainas karā, kas, ļoti iespējams, nestu arī pašas Krievijas sabrukums, atšķeļoties ar dārgakmeņiem bagātajai Jakutijai, Čečenijai, Ingušijai, Dagestānai, Ziemeļosetijai, Karačaju-Čerkesijai un citām Krievijas Federācijas administratīvajām vienībām, kam jau sen apnicis barot allaž badaino moskaļu režīmu. Skatoties pasaules kartē, redzams, kāds ieguvums Ķīnai būtu no Maskavas valdonības atbrīvojušies Sibīrijas plašumi. Acīmredzot, visdrošākais pieturas punkts Ķīnas stratēģijas izpratnei ir sensenā ķīniešu tautas gudrība: “Kad divi tīģeri cīnās, gudrais pērtiķis sēž kalnā un vēro, kurš uzvarēs.” (Te jāpiebilst, ka pērtiķis ķīniešu mitoloģijā ir gudrības simbols, kā mums pūce vai lapsa). * Par pasaules lielākās valsts īsto attieksmi pret karu Ukrainā – mana saruna ar Latvijas Universitātes Konfūcija Institūta direktoru (otrs direktors ir Ķīnas pārstāvis), profesoru Pēteri Pildegoviču RADIO MARIJA LATVIJA frekvencēs raidījumu ciklā “Rakstnieka pārrunu stunda “Pasaules tulkošana”” Profesors Pēteris Pildegovičs ir mūsu atjaunotās valsts diplomātijas veterāns un diplomātu dinastijas iedibinātājs (Petera dēls Andrejs Pildegovičs ir Latvijas vēstnieks Ukrainā, mazdēls Tomass Pildegovičs - ārlietu ministres padomnieks. Sarunu ar Latvijas diplomātijas leģendu klausieties trešdien, 25. februārī plkst. 16.00 šādās frekvencēs: Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1 un internetā. Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencē, kā arī internetā.

Šajās dienās, teju sakrītot ar “Ķīniešu Jaunā gada” jeb “Zirga gada” sākumu, aprit četri gadi kopš krievijas zemiskā iebrukuma Ukrainā. Absurdais karš jau rit ilgāk, kā karš pret Vāciju (1941.-1945), bet bezprātam joprojām nav redzams gals: varonīgajai Ukrainai nepietiek resursu, lai izmēztu krievu slepkavas no savas valsts, bet putina režīmam karš ir vienīgā iespēja noturēties pie varas un izvairīties no Hāgas tribunāla. Kaut Ukrainas kara laukos jau krituši 1 200 000 raškas režīma savervēto vai apmuļķoto karotāju. Vai pasaulē ir kāds ārējs spēks, kas var izbeigt šo vājprātu? Tramps plātās, ka viņš to var izbeigt, un droši vien ASV ar savu ekonomisko potenciālu arī spētu jau līdz kliņķim novājināto rašku nospiest uz ceļiem veselā saprāta priekšā. Tad kāpēc Tramps to vēl nav izdarījis? Jo NEGRIB, vien blefo pasaulei! Bet pasaulē ir vēl otrs lielākais globālais spēlētājs - Ķīna, kas to spētu, kaut ĶTR līderis Sji Dzjiņpins neplātās ar šādu iespēju. Palīdz Krievijai, gan nelaižot savu tagad jau “de facto” vasaļvalsti pārāk tuvu. Kad putins starpvalstu dokumentos cenšas iešmugulēt apzīmējumu “sabiedrotie”, Ķīna strikti koriģē – vien “TIRDZNIECĪBAS PARTNERI”. Taču Ķīnas sadarbība ar kādreizējo “vecāko brāli” nav tik viennozīmīga, kā varētu likties, jo Ķīna palīdz arī Uzrainai, gan mazākā apjomā. Jā, Sji Dzjiņpins varētu pateikt putinam “Voloģka, izbeidz!” un šamējam būtu jāieklausās. Vispirms jau tāpēc, ka gigantiskā Ķīna ir Krievijas robežvalsts, kamēr Tramps aiz okeāna vai sapļāpāt da jebko. Atcerēsimies, ka arī Pirmajā un Otrajā pasaules karā ASV iesaistījās ar ilgu iešūpošanos. Bet galvenokārt Krievijai būtu jāieklausās Ķīnas milzīgās ekonomiskās ietekmes dēļ: ķīnieši gigantiskos apjomos iepērk Krievijas naftu un citas izejvielas, apgūst izciršanai un apdzīvošanai milzīgus Sibīrijas mežu masīvus... Un te nu jautājums: kāda ir Ķīnas stratēģiskā pozīcija? Vai Ķīna ieinteresēta Krievijas uzvarā un stiprā kaimiņvalstī? Diez vai, jo tad celtos Krievijas izejvielu cenas, Ķīnai būtu vairāk naudas jāinvestē robežas nostiprināšanā ar Krieviju, atraujot daļu militārā potenciāla vairošanai pret ASV, Taivānu un citām Klusā okeāna valstīm. Bet vai Ķīnai būtu izdevīgs krievijas zaudējums Ukrainas karā, kas, ļoti iespējams, nestu arī pašas Krievijas sabrukums, atšķeļoties ar dārgakmeņiem bagātajai Jakutijai, Čečenijai, Ingušijai, Dagestānai, Ziemeļosetijai, Karačaju-Čerkesijai un citām Krievijas Federācijas administratīvajām vienībām, kam jau sen apnicis barot allaž badaino moskaļu režīmu. Skatoties pasaules kartē, redzams, kāds ieguvums Ķīnai būtu no Maskavas valdonības atbrīvojušies Sibīrijas plašumi. Acīmredzot, visdrošākais pieturas punkts Ķīnas stratēģijas izpratnei ir sensenā ķīniešu tautas gudrība: “Kad divi tīģeri cīnās, gudrais pērtiķis sēž kalnā un vēro, kurš uzvarēs.” (Te jāpiebilst, ka pērtiķis ķīniešu mitoloģijā ir gudrības simbols, kā mums pūce vai lapsa). * Par pasaules lielākās valsts īsto attieksmi pret karu Ukrainā – mana saruna ar Latvijas Universitātes Konfūcija Institūta direktoru (otrs direktors ir Ķīnas pārstāvis), profesoru Pēteri Pildegoviču RADIO MARIJA LATVIJA frekvencēs raidījumu ciklā “Rakstnieka pārrunu stunda “Pasaules tulkošana”” Profesors Pēteris Pildegovičs ir mūsu atjaunotās valsts diplomātijas veterāns un diplomātu dinastijas iedibinātājs (Petera dēls Andrejs Pildegovičs ir Latvijas vēstnieks Ukrainā, mazdēls Tomass Pildegovičs - ārlietu ministres padomnieks. Sarunu ar Latvijas diplomātijas leģendu klausieties trešdien, 25. februārī plkst. 16.00 šādās frekvencēs: Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1 un internetā. Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencē, kā arī internetā.

Eiropas līderi kara ceturtajā gadadienā pulcējas Kijivā un apliecina atbalstu Ukrainai. Karš turpinās kā novājināšanas karš ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Ukrainas ekonomika turas. Aktualitātes analizē Austrumeiropas pilitikas paētījumu centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs un Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Aivars Krjukovs. Sazināmies ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekānu Jāni Priedi. Ar muti Kijivā, ar darbiem…? Vakar, 24. fbruārī, apritot ceturtajai gadskārtai kopš Krievijas agresijas kara eskalācijas Ukrainā, Kijivā ieradās vairāki Eiropas Savienības un tās dalībvalstu līderi. Klāt bija Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, Eiropadomes prezidents Antoniu Košta, Somijas prezidents Aleksandrs Stubs, Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas, Horvātijas, Igaunijas, Latvijas, Islandes premjerministri, Lietuvas aizsardzības ministrs, arī NATO ģenerālsekretārs Marks Rite. Tas bija nepārprotams solidaritātes žests, kam jāapliecina savienības apņēmība turpināt atbalstīt Ukrainu visos iespējamos veidos. Līdz šim ir darīts daudz: savienības palīdzības kopapjoms tuvojas divsimt miljardu robežai. Tai skaitā, runājot par šobrīd īpaši aktuālo enerģētikas jautājumu, pārvietotas veselas elektrostacijas un piegādāti apmēram vienpadsmit tūkstoši ģeneratoru. Vairumam Eiropas valstu netrūkst vēlmes un gatavības, taču nupat palīdzības vezuma ceļā kā kupls cinis jau atkal aptupies Ungārijas premjers Viktors Orbans. Vispirms pirmdien notikušajā Eiropas Savienības ārlietu dienestu vadītāju sanāksmē Briselē Ungārijas ārlietu ministrs Peters Sijarto paziņoja, ka Ungārija neatbalstīs kārtējo Krievijai noteikto sankciju paketi, savukārt vakar, tieši pilna mēroga iebrukuma gadadienā, izpaudās pats Orbans, paziņojot, ka bloķēs arī jau nolemto Eiropas Savienības 90 miljardu atbalsta piešķīrumu Ukrainai. Par šo atbalstu agrāk tika panākta vienošanās, kas paredz, ka „negribošo koalīcija” – Ungārija, Slovākija un Čehija – tiek atbrīvotas no saistībām aizdevuma sakarā. Taču nu Budapeštas pusdiktators izdomājis, ka neatbalstīšot vispār nevienu Ukrainai labvēlīgu lēmumu, jo Kijiva, raugi, esot pārtraukusi krievu jēlnaftas piegādes Ungārijai un Slovākijai pa cauruļvadu „Draudzība”. Ukrainas valdība apgalvo, ka piegādes apstājušās, jo cauruļvads bojāts krievu lidrobotu triecienā. Duetā ar savu kaimiņu velk arī Slovākijas premjers Roberts Fico, kura dzimtenei arī Kremļa „melno zeltu” vajagot kā ēst. Viņš piedraudējis, ka ja piegādes neatsāksies, Slovākija pārtrauks elektroenerģijas piegādi Ukrainai. Bet kamēr Eiropas līderi neskopojas nīgriem izteicieniem par „Draudzības” trubai piezīsties kāro Viktoru, Vašingtonā Ukrainas jautājums šķiet nobīdīts otrajā plānā aiz iespējamās Irānas militārās pārmācīšanas, Epstīna failu blāķiem un, protams, prezidenta ķīviņa ar augstāko tiesu par tarifiem. Tiesa, pirms dažām dienām, kad bez nozīmīgiem rezultātiem bija noslēgušās trīspusējās ASV, Krievijas un Ukrainas sarunas Ženēvā, Baltā nama saimnieks pagarināja Krievijai noteikto sankciju termiņu. Baisi gausais karš Apritot ceturtajai gadskārtai kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, karadarbība tiek raksturota kā novājināšanas karš ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Par to, cik dzīvību ziedots Kremļa diktatora iegribu un iedomu vārdā, ir visai aptuvens priekšstats, bet dažādi avoti lēš, ka Ukrainas pusē kritušo skaits varētu pārsniegt 60000, savukārt Krievijas pusē šīs aplēses svārstās no apmēram 180000 līdz 350000 un vairāk tūkstošiem. Kopējie zaudējumi, saprotams, ir vairākas reizes lielāki, un, kā domā NATO analītiķi, pērnajā gadā vien Krievijai tie varētu būt apmēram 400000 kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo. Kā zināms, šī cena maksāta par pieticīgiem ieguvumiem – pērngad agresoram izdevies papildus iegūt mazāk par procentu no Ukrainas teritorijas, un tagad tā okupēta ir apmēram piektā daļa no kaimiņvalsts. Tomēr daudzi eksperti spriež, ka Krievijai esot vēl diezgan resursu, lai šādi turpinātu vismaz kādu gadu. Izskan gan arī viedokļi, ka rekrutēšanas apjomi atpaliek no dzīvā spēka zaudējumiem un tuvojas brīdis, kad var nākties izšķirties par piespiedu mobilizāciju. Pie tam frontē pēdējā mēneša laikā Krievijas spēki piedzīvojuši nopietnas komunikācijas problēmas. Īlona Maska kompānija beidzot atslēgusi no „Starlink” tīkla nelegāli iegūtos termināļus, kurus krievi izmantoja okupētajā Ukrainas teritorijā, savukārt Maskavas pati bloķējusi „Telegram” tīklu, un daudzas krievu vienības tādējādi palikušas bez ierastajiem saziņas līdzekļiem. Daļēji ar to tiek skaidroti Ukrainas spēku nesenie panākumi, atgūstot ap 200 kvadrātkilometru teritorijas Zaporižjes un Dņipro apgabalos. Vēl pirms tam decembrī krievu vienības izdevās izspiest no Harkivas apgabala Kupjanskas, kuru Krievijas armijas vadība jau bija pasludinājusi par pilnībā ieņemtu. No vienas puses, tie ir nenozīmīgi taktiski ieguvumi, kas, cita starpā, nav mazinājuši Krievijas spēku spiedienu Doņeckas apgabalā, no otras, tas ir apliecinājums, ka Ukrainas armija saglabā uzbrukuma potenciālu. Tiek gan atzīmēts, ka arī Ukraina saskaras ar nopietnām militārā personāla problēmām – apmēram divsimt tūkstoši karavīru, nespējot izturēt frontes apstākļus, esot patvaļīgi pametuši savas vienības. Vēl viens ļoti nepatīkams pārsteigums Krievijai bija sestdien notikušais Ukrainas raķešu trieciens militāro raķešu rūpnīcai Votkisnkā, Udmurtijas autonomajā republikā, aptuveni 1400 kilometru attālumā no Ukrainas robežas. Šajā rūpnīcā top mazā rādiusa raķetes „Iskander”, kas tiek izmantotas triecieniem pa Ukrainas teritoriju, un starpkontinentālās raķetes „Topoļ-M”.  Kā apgalvo Kijiva, trieciens veikts ar ukraiņu ražojuma spārnoto raķeti „Flamingo”. Ukrainas ekonomika turas Krievijas agresijas eskalācija 2022. gadā saprotami traumēja arī Ukrainas ekonomiku. Vairākkārt palielinājās Krievijas okupētās teritorijas apmēri, agresorvalsts uzsāka mērķtiecīgu infrastruktūras graušanu, miljoniem iedzīvotāju pameta valsti. Tiek lēsts, ka pagājušajos kara gados agresors pret Ukrainas teritoriju raidījis apmēram 13000 raķešu un vairāk nekā 140000 lidrobotu. Lielu daļu no tiem notriekusi ukraiņu pretgaisa aizsardzība, taču daļa savu mērķi sasnieguši. Tomēr Ukrainas iekšzemes kopprodukts, kas 2022. gadā saruka par gandrīz trešdaļu, nākamajos gados piedzīvoja zināmu atlabšanu, 2023. gadā pieaugot par vairāk nekā pieciem procentiem, 2024. gadā – par vairāk nekā trīs ar pusi, 2025. gadā – par aptuveni diviem procentiem. Kāpums prognozēts arī šogad, tiesa, šais prognozēs nebija ņemti vērā Krievijas nežēlīgi mērķtiecīgie triecieni enerģētikas infrastruktūrai. Resursa „Project Syndicate” autori, ekonomisti Tatjana Derjugina, Anastasija Fedika un Jurijs Gorodņičenko piesauc trīs galvenos faktorus, kas ļāvuši Ukrainas ekonomikai līdz šim saglabāt kondīciju, kas šobrīd pārspēj cerības pilna mēroga kara sākumā. Pirmkārt, tās ir ukraiņu militārās spējas, saglabājot kontroli pār savu gaisa telpu un lielā mērā neitralizējot Krievijas Melnās jūras floti. Attiecīgi Krievijai nav izdevies pilnībā apturēt Ukrainas eksporta plūsmu pa jūras ceļiem. Otrs faktors ir apjomīgā starptautiskā palīdzība, kas aizvadītajos četros gados bijusi vidēji ap 40 miljardiem dolāru gadā. Tā palīdzējusi kompensēt budžeta deficītu, kas ir aptuveni 25% no iekšzemes kopprodukta, segt lielu daļu izdevumu ieroču un energoresursu importam. Savukārt grandiozais militāro izdevumu kāpums – no sešiem miljardiem dolāru 2021. gadā līdz septiņdesmit miljardiem pērngad – ir jaudīgs ekonomikas stimuls. Pēc amerikāņu domnīcas „Jamestown” sniegtajiem datiem lidrobotu ražošanas apjomi Ukrainā pagājušogad sasnieguši četrus miljonus vienību, bet šogad varētu sasniegt septiņus miljonus. Kā trešais faktors tiek minēta Ukrainas Nacionālās bankas sekmīgā darbība, nodrošinot likviditāti un novēršot banku sistēmas sabrukumu. Un, kā atzīmē trīs minētie „Project Syndicate” autori, salīdzinoši stabilais ekonomikas stāvoklis nebūtu iespējams bez ukraiņu uzņēmēju un visas sabiedrības gatavības pielāgoties un paciest grūtības, un radoši meklēt risinājumus. Protams, Krievijas agresijas karš rada Ukrainai milzu zaudējumus un arī milzīgas problēmas, no kurām akūtākās šobrīd ir teju trīs ceturtdaļu elektroģenerējošo jaudu iznīcināšana un jūtams kvalificēta darbaspēka trūkums. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Milānas–Kortīnas olimpiskajās spēlēs 12. februāris Latvijas sportistiem bija tik raiba, gara un notikumiem piepildīta diena. Tāpēc secīgi vēlreiz pārlūkojam visu, kas saistās ar Latvijas sportistu startiem Itālijā. Vispirms no rīta skeletona trasē sportisko pusi aizēnoja ukraiņu skeletonista Vladislava Heraškeviča diskvalifikācija viņa ķiveres noformējuma dēļ. Par to jau daudz esam stāstījuši citos raidījumos. Bet mūsu skeletonists Emīls Indriksons pēc diviem braucieniem ir 17. vietā.  Bet Patrīcija Eiduka vakar iepriecināja gan mūs, gan pati sevi. Ziemas sporta veidu pamatu pamatā – distanču slēpošanā – viņai 10 kilometru intervāla startā milzīgā konkurencē augstā 15.vieta, apsteidzot daudzas ļoti spēcīgas slēpotājas. Un tā ir augstākā vieta visā Latvijas olimpiskās distanču slēpošanas vēsturē dāmām. Bet pēcpusdienā Latvijas līdzjutēju uzmanība atkal bija pievērsta Kortīnas ledus trasei, kur ar labām cerībām uz medaļu Latvijas kamanīnbraucēji devās komandu stafetē. Mazliet pietrūka – Latvijas komanda palika 4. vietā. Dienas noslēgumā uzmanības lokā bija gan hokejs, gan šorttreks. Hokeja drudzī varbūt pat paslīdēja garām tas, ka olimpisko spēļu šorttreka 1000 metru trasē Roberts Krūzbergs kļuva par pirmo latvieti, kurš sasniedzis A finālu, sacensības noslēdzot 5. vietā. Otram mūsu šorttrekistam Reinim Bērziņam 14. vieta. Hokeja laukumā Latvijas komandas pirmie pretinieki bija ASV izlase. Un mūsējie olimpisko turnīru sāka ar zaudējumu 1:5. Šodien mūsu hokejistiem diena atpūtai, bet jau rīt, 14. februārī, spēle pret Vāciju. Bet arī hokejisti, līdzīgi kā Patrīcija Eiduka un Roberts Krūzbergs vakar pamanījās pārrakstīt Latvijas sporta vēsturi. Tieši spēlē pret ASV nu jau oficiāli par jaunāko jebkad olimpiskajās spēlēs spēlējušo latviešu hokejistu kļuva nesen 18 gadus sasniegušais Alberts Šmits.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske; pārraides producente – Liene Jakovļeva Uzvārdu došanai Vidzemē – 200! Turaidas muzejrezervātā jau 20 gadus tiek piedāvāta izglītojoša programma "Uzvārdu došana". Viduslaiku Rietumeiropā uzvārdu veidošanās aizsākās 11. – 12. gadsimtā un pamatos noslēdzās 18. gadsimta beigās. Turpretim Austrumeiropā, tai skaitā Baltijā, uzvārdu piešķiršanas process ilga līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem! Tomēr jānorāda, ka līdz 18. gadsimtam Rīgā un citās Vidzemes guberņas pilsētās jau bija izveidojies brīvo latviešu iedzīvotāju slānis ar saviem uzvārdiem; neliela daļa tādu bija arī uz laukiem. Uzvārds vispirmām kārtām ir brīva cilvēka pazīme. Vergam un dzimtcilvēkam uzvārdu nevarēja būt, jo viņi nebija personīgi brīvi. Tādēļ uzvārda piešķiršana jau pati par sevi ir pazīme, kas liecina par personības sociālā statusa maiņu – emancipāciju, procesa aizsākumu, lai tiesību ziņā pielīdzinātos citām sociālām grupām. Vidzemē uzvārdi tika piešķirti, sākot no 1822. gada rudens, kad tika atbrīvota pirmā saimnieku kategorija, un turpinājās 1823., 1824. un 1825. gadā, kad attiecīgi tika atbrīvotas otrā saimnieku, pirmā un otrā kalpu kategorijas. Bet kāpēc uzvārdu došanas 200. jubileju būtu vērts atzīmēt tieši 2026. gadā? Vispirms jau tāpēc, ka, kā jau teikts, visiem Vidzemes zemniekiem uzvārdi netika piešķirti vienā gadā, bet gan laika posmā no 1822. līdz 1825. gadam. Otrkārt – un galvenokārt – tāpēc, ka pagastu tiesu protokoli par šo laika posmu dažādu iemeslu dēļ nav saglabājušies, un vienīgie plašākie vēstures avoti par uzvārdu došanu (paši uzvārdi) ir 1826. gada muižu pagastu "dvēseļu revīzijas", kurās vispirms alfabētiskā secībā bija uzrakstīti visi pagasta vīriešu kārtas iedzīvotāji, minot māju (sētas) numuru, kādā attiecīgā uzvārda īpašnieki dzīvo. Tika minēts arī katra vīriešu kārtas iedzīvotāja vecums. Minētās ziņas "dvēseļu revīzijās" tika ievestas no t. s. "vārdu ruļļiem" (kuri arī nav saglabājušies), bet tie savukārt tika sastādīti pēc jau minētajiem, taču zudībā gājušiem pagastu tiesu protokoliem. Tātad 1826. gada pirmos mēnešus, kad sākās "dvēseļu revīziju" sastādīšana, var uzskatīt par drošu atskaites punktu uzvārdu došanas procesa noslēgumam Vidzemē. Kas attiecas uz Kurzemi, resp., Kurzemes guberņu, šeit situācija bija nedaudz citādāka. Zemnieku brīvlaišana Kurzemē gan formāli notika 1817. gadā, tomēr uzvārdi visiem zemniekiem vienā paņēmienā tika piešķirti tikai 1834. – 1835. gadā. Savukārt Latgalē uzvārdu veidošanās nav bijis vienreizējs akts, bet ilgstošs process, kas aptvēris laiku vismaz no17. līdz 19. gadsimtam. Krievijas cara administrācijas ieinteresētību uzvārdu piešķiršanā noteica galvenokārt tas, ka zemnieku brīvlaišana ar laiku nesa sev līdzi arī viņu tiesības mainīt dzīvesvietu, izceļot uz citiem pagastiem un pilsētām. Ja nebūtu uzvārdu, aizceļojušo zemnieku vai viņa ģimeni sameklēt būtu bijis nereāli, bet līdz ar to zustu galvasnaudas maksājumi Krievijas impērijai, kā arī nodevas pagastam. Kaut gan 1819. gada brīvlaišanas likumos un sekojošās Vidzemes gubernatoru instrukcijās ("patentēs") bija teikts, ka uzvārdu izvēlei ir jābūt "brīvai" un gandrīz vienīgais nosacījums bija aizliegums pieņemt slavenu personu un muižnieku dzimtu uzvārdus, prakse tomēr bieži izrādījās nedaudz citāda: uzvārdus diktēja ne vien dzimtkungi, bet arī pagasta tiesas rakstveži (skrīveri). Uzvārdu došanu Vidzemes un Kurzemes zemniekiem savā laikā pētījis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, vēlākais Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas faktiskais vadītājs Kristaps Upelnieks, kurš savu mūžu diemžēl beidza traģiski – 1944. gada novembrī viņu nošāva vācieši. Savā1936. gadā publicētajā tāda paša nosaukuma studiju darbā, kurš saņēma Krišjāņa Barona prēmiju, viņš rakstīja: "Nereti uzvārdi tika doti atkarībā no zināmās personas tikumiskām, pozitīvām vai negatīvām īpašībām vai arī no kāda fiziska vai garīga trūkuma. Nav domājams, ka kāds vēlētos atklāti izpaust savu fizisko defektu vai negatīvās īpašības, vēl vairāk – tās uzvārda veidā atstāt nākamajām paaudzēm!" Kā negatīvie piemēri minēti tādi uzvārdi kā Pļāpe, Glupe, Muļķis, Aklais, Melis, Grēcinieks, Nerātnis un citi, kā arī dzīvnieku sugu nosaukumi ar nievājošu nozīmi: Lops, Vepris, Sivēns, Kuce, Bluse vai vienkārši Mirons (vairāki gadījumi), Plunders, Ķēms un vesela virkne piedauzīgu jeb nedrukājamu uzvārdu. Tādēļ laikā no 1920. gada, kad Latvijas valsts pieņēma likumu par uzvārdu nomaiņu, līdz 1934. gadam, Iekšlietu ministrijā tika saņemti 3778 iesniegumi par uzvārdu nomaiņu, galvenokārt to nelabskanības un piedauzības dēļ. Tas pats attiecas uz šī paša autora ieteikumu uzvārdu neveidot, to atvasinot no tēva vārda, piem. Pēteris, Jānis, Miķelis, Mārtiņš, Indriķis, Jēkabs u. c. un veidojot t. s. patronīmus: Pētersons, Jansons, Miķelsons, Martinsons, Indriksons, Jēkabsons u. c. Lieki teikt, ka arī šeit labi domātais vēlējums nepalīdzēja – dzīve, pareizāk sakot – tauta ieviesa savas korekcijas!

Ja Zemi pēc daudziem tūkstošiem gadu apciemotu kādas svešas būtnes, ko tās uzzinātu, veicot izrakumus? Kādas liecības par mūsu sadzīvi un saimniekošanu uz planētas Zeme 21. gadsimtā glabā nogulumi? Plastmasa, radiācija, betons un sintētiskais tekstils - kas paliks zemē tūkstošiem gadu? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis, radiācijas ķīmiķe, zinātniskā konsultante Gunta Ķizāne un hidrobioloģe, zinātniskā institūta BIOR Akvakultūras pētniecības un inovāciju infrastruktūras centra vadītāja Inta Dimante-Deimantoviča. Grebu pilskalns un Grebu Bļodas kalns – Gada arheoloģiskais piemineklis 2026 Latvijas arheologu biedrība par Latvijas 2026. gada arheoloģisko pieminekli ir izvēlējusies divus blakus esošus pilskalnus – Grebu pilskalnu un Grebu Bļodas kalnu – pilskalnu, kas atrodas Dikļu pagastā Valmieras novadā. Starp citu, abus pilskalnus pirmais uzmērījis Ernests Brastiņš un viņš arī pirmais izteicis ideju, ka Grebu pilskalnu vai šo apkārtni varētu saistīt ar iespējamo Metsepoles zemes centru jeb Metsepoles pils atrašanās vietu. Gada arheoloģiskais piemineklis ir nominācija, ko līdzās citiem Latvijas dabas un kultūrvēstures simboliem kopš 2014. gada nosauc Latvijas Arheologu biedrība. Pirmo reizi šī nominācija savulaik piešķirta Veckuldīgas pilskalnam, pagājušajā gadā - Lagzdīnes pilskalnam, taču tie nav tikai pilskalni, kas iegūst nomināciju, tās bijušas arī upuralas, senpilsētas un citas vietas. Saruna ar Mārci Kalniņu, Latvijas Arheologu biedrības valdes priekšsēdētāju, viņš arī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas pētnieks, kā arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes arheologs un eksperts. Vispirms interesējamies, pēc kāda principa tiek noteikts gada arheoloģiskā pieminekļa statuss. Vai tā ir vieta, kas daudz pētīta? Varbūt pretēji - tāda, par kuru trūkst pētījumu? Iespējams, kāda mistiska senvieta. Mārcis Kalniņš norāda, ka visi šie faktori var kalpot kā noteicošie.

Mēs jau esam nofotografējušies uz laimi starp divām Zanēm Eniņām – viena ir ceļotāja un blogere, arī vairāku grāmatu autore, otra – mūsu radio kolēģe, Ziņu dienesta galvenā redaktore, arī tulkotāja no franču valodas. Šoreiz viņas ir braukušas kopīgā ceļojumā uz Senegālu, bet ceļotāja un blogere Zane Eniņa vēl turpināja ceļu arī uz Gambiju. Tagad izdota grāmata "Baobabi un krokodili. Senegālas un Gambijas piezīmes". Vispirms gan viņas kopā vāca vīnogas Francijā… Šoreiz ceļojuma iniciatore bija žurnāliste Zane Eniņa, jo viņa gribēja redzēt Rozā ezeru Senegālā. Ezeru viņas gan redzēja, bet tas nemaz nebija rozā. Toties viņas redzēja zeltainu smilgu lauku, milzu kokus, piedzīvoja tirgošanos un viesmīlības īpatnības, baudīja pārsteidzošu Rietumāfrikas laikmetīgo mākslu. Zanes Eniņas grāmatu "Baobabi un krokodili. Senegālas un Gambijas piezīmes" izdevusi "Zvaigzne ABC". Līdz šim izdotas viņas grāmatas "Nekaunīgais pingvīns", „Uz Aļasku un atpakaļ", „Santjago ceļš: plāksteris pēdām un sirdij", "Pārziemot Āzijā", kā arī prakstiskās ceļošanas padomi grāmatā „Atklāj pasauli. Kā sākt ceļot patstāvīgi" (kopā ar Alīnu Andrušaiti). Raidījumu atbalsta:

Notikumi pasaulē risinājušies spraigi. Jau pirmās dienas liek domāt, ka šis būs saspringts gads. Raidījumā pievēršamies diviem tematiem. Irānā jau otro nedēļu cilvēki iziet ielās, lai protestētu pret dzīves dārdzību. Protesti Irānā vienmēr pievērš starptautiskās sabiedrības uzmanību. Un otrs temats, protams, notikumi Venecuēlā. Tur ir daudz aspektu, kas raisa bažas, un arī  jautājumus par tālāko.  Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Ojārs Skudra, Latvijas Radio ārpolitikas žurnālists Rihards Plūme un Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis. Specoperācija Venecuēlā Tas, ka ASV prezidents Donalds Tramps aicina Venecuēlas līderi Nikolasu Maduro atkāpties, sakot, ka viņa valdīšana šā vai tā drīz beigsies, nebija nekas jauns. Tramps savas prezidentūras pirmajā gadā ir sarunājis ļoti daudz ko. Tāpēc ziņas, kas 3. janvāra rītā parādījās starptautisko jaunumu lentēs, pārsteidza. Vispirms uzzinājām, ka ir notikuši ASV īstenoti gaisa triecieni Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas tuvumā. Un jau pavisam drīz Savienoto Valstu prezidents paziņoja, ka Maduro kopā ar dzīvesbiedri ir sagūstīts un izvests no valsts. Nākamajās stundās kļuva zināms, ka ASV bija īstenojušas vairākus mēnešus plānotu slepenu kaujas operāciju, lai izzagtu un nogādātu savā teritorijā Venecuēlas autoritāro līderi. Nakts aizsegā labvēlīgos laikapstākļos, iesaistot apmēram 150 lidaparātu, amerikāņu specvienība ielauzās prezidenta rezidencē, nogalinot vairākus desmitus cilvēku, kā arī saņemot Maduro un viņa sievu gūstā. Vēlāk Tramps lielījās, ka neviens ASV karavīrs nav gājis bojā, un arī visa tehnika veiksmīgi atgriezusies Savienoto valstu karabāzēs. Specoperācija īstenota veiksmīgi un profesionāli, par to šaubu nav. Taču viss pārējais ir raisījis pamatīgu apjukumu. Jau vairākas dienas nerimst kritikas vilnis par to, cik leģitīmi un tiesiski viss noticis – vai ASV prezidents bez Kongresa akcepta bija tiesīgs dot pavēli šādu operāciju īstenot? Vai ASV drīkst rīkoties pretēji starptautisko tiesību praksei? Un kas tālāk notiks Venecuelā? Preses konferencē pēc nakts notikumiem Donalds Tramps paziņoja, ka kādu laiku Venecuēlas pārvaldi pārņems Savienotās Valstis. Tomēr Venecuēlas viceprezidente, kas šajās dienās jau pieņēmusi pagaidu zvērestu, ir sacījusi, ka nepieļaus savas valsts okupāciju, kaut arī solījusi sadarboties ar ASV. Nav arī skaidrs, vai Vašingtona ir gatava sūtīt savu armiju iekarot Venecuēlu. Donalds Tramps ir vairakkārt atkārtojis, ka turpmāk Venecuēlas naftas industriju pārvaldīs ASV kompānijas. Venecuēlā ir lielākie līdz šim zināmie naftas krājumi pasaulē. Daudzi analītiķi pauž pārliecību, ka tieši nafta ir bijis galvenais iemesls, kāpēc Donalds Tramps ir izrādījis tādu interesi par Venecuēlu. Tikmēr nolaupītais prezidents Nikolass Maduro ar sievu ir nogādāti Ņujorkā un jau stājušies tiesas priekšā, kur viņiem ir izvirzītas apsūdzības narkterorismā. Protesti Irānā Bojā ir gājuši jau vairāki desmiti cilvēku un aizturēti virs tūkstoš protestētāju – tādus skaitļus min Irānas aktīvisti, runājot par pēdējo dienu notikumiem šajā valstī. Viss aizsākās vēl iepriekšējā gada nogalē, kad ielās izgāja tirgotāji, kas pārdod preci Teherānas Lielajā tirgū. Viņi pauda sašutumu par situāciju valūtas tirgū. Pusgada laikā Irānas valūta ir zaudējusi savu vērtību par vairāk nekā 50 procentiem, un tas savukārt izraisījis vēl lielāku inflācijas vilni. Gada laikā preces ir sadārdzinājušās par vairāk nekā divām trešdaļām. Salīdzinoši nelielā protesta akcija ātri vien pārauga plašākās demonstrācijās, un dažu dienu laikā pārņēma gandrīz visu valsti. Lai gan pirmajās dienās prezidents Masuds Pezeškiāns solīja īstenot ekonomiskas reformas un aktīvāk cīnīties pret korupciju valstī, tas protestus neapturēja, un drīz vien parādījās arī politiskas prasības pēc varas maiņas valstī. Protesti Irānā nav nekas jauns, un līdzīgi protesta viļņi bijuši arī iepriekš. Līdz šim tie nav nesuši būtiskas pārmaiņas. Tajā pašā laikā ekonomiskā situācija Irānā ir pasliktinājusies, un ir grūti prognozēt, kā viss turpināsies – vai ar laiku protesti norims vai tieši otrādi – pāraugs plašākos nemieros. Svētdien, 4. janvārī, ASV prezidents Donalds Tramps piedraudēja Irānas varasiestādēm „nesākt nogalināt cilvēkus, kā tas ir noticis pagātnē”, jo tad ASV iejauksies un Teherāna piedzīvos ļoti nepatīkamas sekas, gan sīkāk nepaskaidrojot, kādas tās varētu būt. Savukārt  Irānas tiesu vara pirmdien paziņoja, ka tā neizrādīs nekādu iecietību pret "nekārtību" dalībniekiem. Valsts galvenais tiesnesis paudis pārliecību, ka ar protestētājiem solidarizējusies ASV un arī Izraēlas valdība, un tās ir Irānas galvenie ienaidnieki.  

Stāsta JVLMA profesore, Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā  pētniece Anda Beitāne; pārraides producente – Maruta Rubeze Vāciskais "Liedertafel" latviešu valodā pazīstams jau sen. To lieto, gan lai apzīmētu noteiktu dziedāšanas veidu, gan arī saistībā ar latviešu dziesmu svētku vēsturi, kuras pētniecība, tāpat kā prakse, ir nepārtraukts process. Tāpēc atļaušos šodien dalīties ar kādu faktu, ko izdevās atklāt, sadarbībā ar Austrijas kolēģi šķetinot dziesmu svētku aizsākumu labirintus vāciski rakstošos avotos. Esam jau pieraduši gandrīz kā refrēnu skandēt to, ka dziesmu svētku vēsture sākas vāciski runājošajās zemēs, no kurām pie mums 19. gadsimtā ienāk vīru koru biedrības kopā ar to vāciskiem nosaukumiem, kā, piemēram, "Die Rigaer Liedertafel" vai Rīgas "Liedertafel", kas dibināta 1833. gadā. Taču kad tieši, kur un kā tas viss sākās? Koru dziedāšanas svētki 19. gadsimta Latvijā tika organizēti pēc modeļiem, kas, atsaucoties uz vācu vēsturniekiem Klausu Herbersu (Klaus Herbers) un Helmutu Noihausu (Helmut Neuhaus), parādījās pēc Svētās Romas impērijas sabrukuma 1806. gadā Napoleona karu laikā (Herbers un Neuhaus 2005). Par pašu terminu. To veido divi vācu vārdi – "Lieder", kas nozīmē "dziesmas", un "Tafel", ko varam tulkot kā "galds, tāfele vai dēlis". Šo abu vārdu saliktenim "Liedertafel" ir vairākas nozīmes, tostarp "dziesmu galds" un "himnu dēlis", taču kā organizācijas apzīmējums tas lietots saistībā ar kora biedrībām.    Pirmā "Liedertafel" biedrība tika dibināta Berlīnē ar nosaukumu "Zeltersche" jeb Celtera "Liedertafel", pamatojoties uz tās dibinātāja Karla Frīdriha Celtera (Carl Friedrich Zelter) vārdu, kurš cita starpā bija arī Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) tuvs draugs, ko apliecina viņu vairāk nekā 30 gadu ilgā sarakste (Otenberg 2006; Zehm un Schäfer 2006; Zehm 2006). Savā 1851. gadā izdotajā grāmatā par Celtera "Liedertafel" dibināšanu un darbību tās autors un biedrības pārvaldnieks Johans Vilhelms Bornemans (Johann Wilhelm Bornemann), pazīstams arī kā Vilhelms Bornemans vecākais, fiksējis svarīgas un interesantas detaļas par šīs – tātad pirmās – "Liedertafel" biedrības dibināšanu. Un proti, 1808. gada 28. decembra sanāksmē visi 24 biedrības biedri vienbalsīgi ievēlēja Celteru par savu meistaru jeb vadītāju. Pašu Bornemanu par tāfelmeistaru, kas varētu būt pārvaldnieks jeb valdes loceklis mūsdienu izpratnē, un Johanu Ernstu Volanku (Johann Ernst Wollank) par rakstu meistaru, tulkojot tieši no vācu "Schreibmeister", ko mūsdienās visticamāk sauktu par sekretāru. Šajā sanāksmē, un te es vēlos citēt precīzi, lai gan, protams, tulkojumā no Bornemana apraksta vācu valodā), "tika rūpīgi plānota Liedertafel dibināšanas diena" (Bornemann 1851, XI–XII), kad Liedertafel “piedzīvoja savus pirmos svētkus Angļu mājā” (turpat, XII). Šāda vietas izvēle ir zīmīga, jo tā parāda biedrības saistību ar Karaļa Artūra apaļā galda ideju. 1808. gada 9. maijā Celtera vadītās Berlīnes Dziedāšanas akadēmijas biedri (Filips 2009), godināja vienu no savējiem, kurš bija saņēmis uzaicinājumu pievienoties slavenajai grāfa Esterhāzi kapelai. (Bornemann 1851, IX). Celtera teiktie vārdi Bornemanam nākamajā dienā pēc šī pasākuma kalpoja par iemeslu šim manam stāstam. "Vai jums vakardienas vakarā neienāca prātā Karaļa Artūra apaļais galds? Mēs gribam atmodināt seno dziedātāju sanāksmi. Tikai nekādu pļāpu par to pirms laika. Mēs gribam turpmāko diskrēti apspriest starp mums. Vispirms – virkne priecīgu dziesmu ar saturu un spēku; tās gribu es meklēt un sakārtot korim. Jūs gādājiet visu pārējo, kas tur vēl piederas. Jo īpaši izpētiet, kā tas tika darīts apaļā galda laikā. Pie mums tas jāsauc par Liedertafel. Viens meistars ar divpadsmit mācekļiem, bet to var dabūt kopā arī ar līdz pat 24 dziedātājiem. Kāds jau apmulsīs no šī nosaukuma. Kad viss būs klusībā labi sagatavots – tikai tad nāksim ar to klajā." (Bornemann 1851, XI) Tāds bija sākums tradīcijai, kas 2003. gadā tika iekļauta UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma Reprezentatīvajā sarakstā ar nosaukumu Baltijas dziesmu un deju svētki. Vai Karaļa Artūra apaļā galda ideja vēl aizvien ir dzīva? Avoti Ahmedaja, Ardian and Anda Beitāne, 2023. “Latvia, Riga and JVLMA as Spaces of Musical Experience and Expectation”. In Experience and Expectation: The Future From the Past” in Music Making. Ardian Ahmedaja and Anda Beitāne (eds.). Riga: Musica Baltica. 15-30. Bornemann, Johann Wilhelm. 1851. Die Zeltersche Liedertafel in Berlin, ihre Entstehung, Stiftung und Fortgang, nebst einer Auswahl von Liedertafel-Gesängen und Liedern. Berlin: Decker. https://digital.zlb.de/viewer/image/15475926/0/LOG_0000/. Herbers, Klaus und Helmut Neuhaus. 2005. Das Heilige Römische Reich – Schauplätze einer tausendjährigen Geschichte (843–1806). Bohlau: Koln. Ottenberg, Hans-Günter (ed.). 2006. Briefwechsel zwischen Goethe und Zelter in den Jahren 1799 bis 1827. 1. Auflage. Band 20, Nr. 1. München: btb. Zehm, Edith (ed.). 2006. Briefwechsel zwischen Goethe und Zelter in den Jahren 1799 bis 1832. 1. Auflage. Band 20, Nr. 3. München: btb. Zehm, Edith und Sabine Schafer (eds.). 2006. Briefwechsel zwischen Goethe und Zelter in den Jahren 1828 bis 1832. 1. Auflage. Band 20, Nr. 2. München: btb.

Tuvojoties gadskārtējai teātra balvu pasniegšanas ceremonijai "Spēlmaņu nakts", "Klasikā" viesojas teātra kritiķe, žūrijas komisijas priekšsēdētāja un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska. Runājam gan par "Spēlmaņu nakti" un Henrietas vadīto raidījumu "Kultūrdeva" Latvijas Televīzijā, gan mazliet par balvu "Kilograms kultūras", kuras žūrijas pārstāve arī ir Henrieta, gan par kritiķa likteni un vēl virkni citām būtiskām lietām.   Liene Jakovļeva: Vakar esat lēmuši, rezultātus zināt, mēs tos uzzināsim rīt. Bet kā tev šķiet: kāpēc tieši šī balva starp daudzajām citām uzmirdz visspožāk? Henrieta Verhoustinska: Manuprāt, tāpēc, ka teātra skatītājs ir demokrātiskākā publika! Jo – lai klausītos klasisko vai akadēmisko mūziku, klausītājam vajag būt sagatavotam. Tas ir tāpat kā ar labu vīnu un olīvām: tikai pēc gadiem trīsdesmit cilvēks sāk novērtēt klasisko un akadēmisko mūziku, un lielākoties tas ir sagatavots klausītājs. Ar teātri ir citādi. Kā Kirils Serebreņņikovs teicis – viņam vismīļākais skatītājs ir tāds, kurš uz teātri nāk kā balta lapa: kurš nav izlasījis ne recenzijas, ne režisora intervijas, bet nāk uz teātri uzsūkt to, ko mākslinieki viņam sagatavojuši.  Tomēr ir divi cilvēki, kuru vārdus mēs jau zinām: tie ir balvas par mūža ieguldījumu saņēmēji. Šogad cildināsim Liepājas teātra brīnišķīgo aktrisi Ainu Kareli un Jakovu Rafalsonu no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra. Tas bija Teātra darbinieku savienības piedāvājums, un mēs to ar lielāko prieku akceptējām. Šķietami pilnīgi atšķirīgas personības, vai ne? Vienojošais ir milzīgais Latvijas patriotisms, kas ir viņos abos un ko viņi pārstāv un aizstāv. Ainai Karelei tas ir arī lokālais Liepājas patriotisms, ko viņa allaž uzsver savās intervijās. Tev un pārējiem žūrijas dalībniekiem jābūt ar biezu ādu, jo pēc svētkiem noteikti būs arī pārmetoši skatieni no tiem, kuri balvu nav dabūjuši. Bet tā laikam ir: tiklīdz parādās nominācijas, ir arī reakcija. Kā teica mans šīsnedēļas "Kultūrdevas" viesis Atis Rozentāls – apmierināti ir 20 procenti nominēto: tie, kuri saņēmuši balvu.  Bet kā uzsver Teātra darbinieku savienības vadītājs Ojārs Rubenis – nominācija  vien jau ir liels pagodinājums.  Es arī domāju, ka nominācija ir ļoti liels pagodinājums, un jāsaka, ka arī šogad vairākās kategorijās bija tik ļoti līdzvērtīgs spēku samērs, ka mēs paši līdz pēdējam brīdim, līdz balsu saskaitīšanai, nezinājām, kas ir uzvarētājs. Mums bija aizklātā balsošana: aizpildījām tabuliņas, kurās salikām punktus saviem nominantu favorītiem, un tad Ričards Vorobjovs, mūsu kurators no Teātra darbinieku savienības, rūpīgi visu saskaitīja un iepazīstināja ar rezultātiem. Ir daži jaunumi šajās nominācijās, un viens no tiem ir operas un baleta atgriešanās nominantu sarakstos.  To rosināja Baleta asociācija. Viņi piedāvāja savu izvēli, un mēs rūpīgi noskatījāmies viņu ieteiktās baleta izrādes. Tās, kuras vairs nebija publiski pieejamas, skatījāmies ierakstos, bet uz tām, kuras bija pieejamas, gājām skatīties klātienē. Uzvarētājs tika ieteikts no Baleta asociācijas, un mēs ar prieku un gavilēm to sveicām un apstiprinājām.  Bet mēs varam sveikt arī aktieru vidū iekļuvušo dziedātāju Anniju Kristiānu Ādamsoni, kura ir "Klasikas" šīgada rezidences māksliniece. Annija Kristiāna Olimpijas lomā "Hofmaņa stāstos" bija man atklājums – ak, Dievs, to viņas artistiskumu un vokālo meistarību! Tas bija žilbinošs sniegums! Man ļoti liels prieks viņu redzēt nominantu pulkā! Operas iestudējumos, no kuriem oriģināliestudējumi kļūst aizvien retāki, žūrija var vērtēt arī scenogrāfiju, gaismu, režiju, kostīmus.  Jā, tāpēc arī piekritām lēmumam, ka "Spēlmaņu nakts" kategoriju sarakstā atkal tiek ieviesta opera – kā pilnvērtīga teātra daļa.  Runājot par skatītāju balsojumu, kurā šogad nominantus izvirzīja teātri… Kad ieraudzīju, ko teātri ir izvirzījuši, apmēram par ceturto daļu gadījumu man bija liela neizpratne – nesapratu, kāpēc ir šāds lēmums un kāpēc netiek izvirzīti tie nominanti, kas nominēti žūrijas atlasē. Sapratu, ka man labāk patīk, kā ir "Kilogramā kultūras": ka žūrija piedāvā savu izlasi, jo neviens skatītājs, lasītājs, klausītājs nevar aptvert visu to lauku, ko mēs žūrijā tomēr cenšamies izdarīt. "Spēlmaņu naktī" mēs arī esam žūrija – cilvēku kopa, kas noskatījusies vairāk nekā 120 izrāžu, turklāt – ja konkrētajai izrādei ir vairāki sastāvi, tad skatīti visi sastāvi. Mēs esam šo izlasi iedevuši, un man liekas, ka būtu tikai korekti, ja skatītāji balsotu par šo izlasi, ko jau ir veikusi žūrija – jo tur ir atlases konteksta garants. Bet teātros valda tikai un vienīgi mārketinga apsvērumi, kā ļoti daudzos gadījumos sapratu no šī saraksta, un tas varbūt nav tas pareizākais apsvērums. Vairāk nekā 120 izrāžu... Tā ir ne tikai Rīga, tā ir tālā Liepāja un Daugavpils, un drusku tuvākā Valmiera. Bet saprotu, ka potenciālie nominanti arī sevi paši var pieteikt, ja tas nav profesionālais teātris – vai tā? Piemēram, opera, kas iestudēta kaut kur brīvdabā.  Jā, es vedinu arī neatkarīgos producentus, kuru darbs ir pievērsis manu uzmanību, rakstīt Ričardam Vorobjovam. Viņš tad pārējai žūrijai var izsūtīt informāciju par iespējām apmeklēt neatkarīgo institūciju veidotos iestudējumus.  Ir arī kategorija, kurā jūs klausāties mūziku – vai nu atsevišķi, vai, skatoties izrādi, domājat par to. Šoreiz mums prieks nominantu sarakstā redzēt gan Annu Fišeri, gan Jēkabu Jančevski, gan Aleksandru Tomasu Matjusonu, gan Edgaru Raginski, gan arī Edgaru Mākenu. Tomēr Krista Auznieka milzīgā partitūra izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" nominantu pieciniekā nav iekļuvusi. Šī sezona ir vienmērīga, bez milzīgiem uzrāvieniem, bet ļoti kvalitatīva. Kad jūnijā lēmām par nominantiem, mums bija garais saraksts, kurā figurēja arī Krists Auznieks. Bet, ja man jāpamato, kāpēc tieši Krists Auznieks neiekļuva nominantu sarakstā, mums, žūrijas pārstāvjiem, Krista mūzika dažos momentos šķita varbūt pārāk pašmērķīga. Tas bija arguments, kāpēc Auznieks palika aiz strīpas, bet kā viens no pirmajiem. Tu saki – sezona bija vienmērīga, laba. To es vairākkārt esmu dzirdējusi arī no taviem kolēģiem – ka trūkst milzīga pārsteiguma momenta. Vai tu tam arī varētu piekrist? Jā, tā tas ir. Varbūt Germana Ermiča scenogrāfija izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" velk uz pārsteigumu. Tāpat kā Reiņa Dzudzilo scenogrāfija izrādei "Nacionālais kanāls" ir tāds košums, bet tai pat laikā tie ir tādi stabili, vērtīgi teātra darbi, kuros scenogrāfs darbojies kā vizuālās dramaturģijas meistars, kā sevi arī šobrīd piesaka Reinis Dzudzilo. Bet kopumā šī ir diezgan lēzena sezona.  Bet tajā pašā laikā tu saki – laba. Jā, laba, jo bija daudz nominantu. Un ir divas izrādes, par kurām man sāp sirds, ka tās netika nominētas. Viena ir Valmieras teātra izrāde "Diena projām palēja", ko iestudējis Aigars Apinis: tā ir par Helsinku hipsteru nihilistisko attieksmi pret dzīvi. Man tā likās ļoti aktuāla un brīnišķīga izrāde. Šeit gan par scenogrāfiju ir nominēts Reinis Suhanovs, bet par lomu – Rūdis Bīviņš. Otra izrāde, kas mani ļoti, ļoti uzrunāja un ar kuru es dzīvoju vairākas dienas, bet kura ir hronometrāžā neliela, un žūrija tomēr izlēma atstāt to aiz borta – tā ir leļļu teātra izrāde "Gaisma, es tevi dzirdu!" ar vājredzīgām aktrisēm, kuras izstāsta savu cilvēka ar invaliditāti stāstu. Skatītājiem tiek aizvērtas acis, lai varētu iejusties šajā pasaulē, kurā tev nav acu, bet ir rokas un dzirde; tiek dotas taktilas lietas, kuras aptaustīt – čaukstoši priekšmeti… Tā bija jutekliska pieredze, kas mani ļoti uzrunāja un likās ļoti, ļoti vērtīga. Kā tu vari izskaidrot to, ka nav milzīgu pārsteigumu?  Sezonas sākumā tomēr bija viens pārsteigums: tā bija "Dirty Deal Teatro" izrāde "Alfas", kas apbērta ar nominācijām. Tīrs darbs, kurā [lieliskas] ir visas nepieciešamās komponentes: mūzika, aktieri, izpildījums, Jāņa Baloža scenārijs, kuru viņš veidoja, cietumā apmeklējot notikumā iesaistītos, kuri joprojām tur atsēž savu laiku. Bet vai tev ir bijis arī kāds nepatīkams pārsteigums vai kāda skumja nots šajā sezonā? Esmu "ieslēgusi" sevī Līviju Akurāteri. (Smejas.) Tas nozīmē ļoti labvēlīgu attieksmi pret visu, kas man tiek celts priekšā. Es jūtu sevī šo spēju, kas manī mostas – skatoties jebkuru izrādi, katrā atrast kaut ko labu.  Latvijas Televīzijas skatītāji ar tevi tiekas ik svētdienu "Kultūrdevā". Par viesiem noteikti lem kopā ar visu komandu. Tikai tā. Mēs ļoti sekojam līdzi, lai kaut kādā laika griezumā tiktu aptvertas visas jomas – lai nav tā, ka nepārtraukti nāk mani mīļie teātra cilvēki vai redaktores Dairas Āboliņas kino ļaudis, vai redaktora Kaspara Zaviļeiska mīļā popmūzikas lauciņa pārstāvji. Šajās nedēļās teātra kritiķi ir visur. Arī tu esi daudz kur: pie mūsu kolēģiem Latvijas Radio 1, tu esi televīzijā, bet laikam jau no tā neizbēgt – kad tas teātra vilnis ir, tad ir.  Tā ir arī "Kultūrdevas" problēma, jo mans kategorisks uzstādījums ir, ka mēs netaisām "pīāru". Vispirms es aizeju uz izrādi un to noskatos, aizeju uz koncertu un to noklausos: ir svarīgi redzēt, izzināt, un tikai tad runāt par to, nevis "pīārot" pirms tam. Tas nozīmē aptvert milzīgu laukumu, un tas nozīmē arī to, ka viesu ziņā drusciņ ejam iepakaļ "Kultūras rondo" kolēģiem, kuri jau par konkrēto notikumu ir izrunājušies. Man savukārt tas ir liels atspaids, gatavojoties intervijām. (Smejas.) Pa kuru laiku tu raksti savas recenzijas?  Sestdienās un svētdienās! Jā, pārsvarā brīvdienās! (Sirsnīgi smejas.) Un tad ir tas nežēlīgais brīdis, kad tu uzraksti, pasaki to, ko tu domā, un ne vienmēr tas ir cildinoši... Un pēc tam kādā teātra kafejnīcā satiec šos cilvēkus, kurus esi pakritizējusi, un tev jāskatās viņiem acīs. Ar to tu esi sadzīvojusi? Pat ļoti! Esmu piedzīvojusi ļoti daudz dažādu notikumu šai sakarā, ieskaitot iereibuša režisora zvanus un īsziņas, kas turpinās visu nakti pēc tam, kad esmu neuzmanīgi par savu vilšanos ietvītojusi jau pirmizrādes vakarā... To es vairs nedaru. Tā man bija mācība, jo sapratu, ka pirmizrādes vakars teātra cilvēkiem ir jāsvin. Nav ko viņus apgrūtināt ar savām kritiskajām piezīmēm! Paldies Dievam, arī teātra cilvēki iemācījušies būt korekti un vairs nav tā, kā bija pirms gadiem, kad pēc katras recenzijas sekoja reakcija. Lai gan atskan jau dažkārt zvani vai ziņas vatsapā, un arī kādā sociālo mediju vietnē man tiek atrakstīts...  Vai par spīti tam, ka darbošanās žūrijā ir smags darbs un jānoskatās vairāk nekā 120 izrāžu, tu joprojām mīli teātri? Ļoti… Īpaši šobrīd, kad manā dzīvē bijuši dažādi pārbaudījumi – esmu pārcietusi vēzi un izcīnījusi šo cīņu –, teātris man ir kā oāze, kurā es pilnībā aizmirstos, pilnībā saplūstu ar to, kas notiek uz skatuves. Tas ļoti, ļoti palīdz dzīvot.

Savienotās Valstis ieviesušas pirmās nopietnās sankcijas pret Krieviju kopš Trampa stāšanās amatā. Savukārt krievi paspēja izmēģināt jaunu spārnoto kodolraķeti. Tramps izteicies, ka viņu kodolzemūdene nav tālu no Krievijas krastiem. Retorikā spriedze ir atkal pieaugusi. Tikmēr Savienoto Valstu prezidents devies turnejā pa virkni Āzijas valstu, slēdzot jaunas tirdzniecības un sadarbības vienošanās. Svarīgākā tikšanās vēl priekšā - visvairāk tiek gaidīta Donalda Trampa un Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina saruna. Tā notiks rīt, 30. oktobrī. Argentīnā nedēļas nogalē notika tā saucamās vidustermiņa vēlēšanas. Kaut arī ir īstenotas itin drakoniskas reformas ar solījumiem tās turpināt, prezidenta Havjera Mileja partija ir izcīnījusi pārliecinošu uzvaru. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un portāla "LSM.lv" žurnālists Ģirts Kasparāns. Trampam vienreiz pietiek, Putinam nav gana Vēl pagājušajā trešdienā Divu pusložu studijā spriedām, ka Donalds Tramps pret agresorvalsts vadoni Putinu ir skarbs tikai vārdos. Tomēr jau nākamā diena atnesa ziņu, ka Vašingtona pakļāvusi sankcijām divas lielākās Krievijas naftas kompānijas – „Rosņeftj” un „Lukoil”. Un lai arī ekspertu viedokļos dominēja atziņa, ka reālais posts Krievijas ekonomikai nebūšot nekāds lielais, tomēr gluži pēkšņais pavērsiens Baltā nama saimnieka politikā Kremlī acīmredzami radīja zināmu šoku. Līdz šim Tramps bija paudis, ka neķersies pie sankcijām pret Krievijas naftas ieguves nozari, iekams Eiropas Savienības valstis nepārtraukšot pirkt krievu naftu. Tomēr Putina taktika, ko grūti raksturot citādi, kā Amerikas līdera vazāšanu aiz deguna, acīmredzot ir pārsniegusi „sarkano līniju”, pārāk uzkrītoši bojājot ne vien Donalda Trampa garastāvokli, bet arī viņa prestižu. No Maskavas izskanējušais, ka Krievijas kompānijām noteiktās sankcijas izraisīšot strauju naftas cenu kāpumu pasaules tirgū, neapstiprinās, ciktāl Persijas līča valstis ir gatavas kompensēt deficītu. Tiek ziņots, ka kompānija „Lukoil” sākusi izpārdot savus ārvalstu aktīvus. Var piebilst, ka nule arī Eiropa ieviesusi kārtējo sankciju paketi, kuras nozīmīgākā daļa ir sašķidrinātās dabasgāzes iepirkumu pārtraukšana līdz nākamā gada beigām. Kā Krievijas atbilde Rietumu ekonomiskajam spiedienam acīmredzot jāuztver pirmdienas paziņojums par jaunas raķetes sekmīgu izmēģinājumu, kuru vērojis pats Kremļa saimnieks. Jau 2018. gadā Putins ar pompu izziņoja šī ieroča izstrādi. Spārnotā raķete „Burevestņik”( „Vētrasputns”) esot unikāla, jo aprīkota ar kodoldzinēju, kas padarot tās lidojuma ilgumu un, attiecīgi, sniedzamību praktiski neierobežotu. Eksperti gan apšauba „Vētrasputna” spēju pārvarēt nopietnu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Kā telekanālam NBC News izteicies Apvienoto Nāciju Organizācijas Atbruņošanās pētījumu institūta vecākais pētnieks Pāvels Podvigs, „galvenais iemesls, kāpēc neviens cits nav mēģinājis uzbūvēt kaut ko līdzīgu, ir tas, ka tam īsti nav nekāda pielietojuma”. Tikām ar daudz ordinārākām raķetēm un lidrobotiem Krievija turpinājusi graut Ukrainas civilo infrastruktūru. Tiek ziņots arī par vadāmo kaujas lidrobotu uzbrukumiem civiliedzīvotājiem piefrontes zonā, kas ir klajš kara noziegums. Ukraina, savukārt, turpina sekmīgi graut Krievijas militārās rūpniecības objektus. Īpaši tiek atzīmēts raķešu trieciens Brjanskas Ķīmiskajai rūpnīcai, kas ražoja sprāgstvielas un raķešu komponentus. Triecienā izmantotas britu ražojuma raķetes „Storm Shadow”, kas liecina, ka Ukraina saņēmusi sabiedroto atvēli lietot šos ieročus triecieniem dziļi Krievijas teritorijā. Donalda Trampa Austrumāzijas tūre Svētdien, 26. oktobrī, Donalds Tramps uzsāka savas otrās kadences laikā nepieredzēti plašu tūri pa Austrumāzijas valstīm. Vispirms viņš ieradās Malaizijas galvaspilsētā Kualalumpurā, kur risinājās Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas jeb ASEAN samits. Aukstā kara laikā šī organizācija tika radīta ar ASV atbalstu kā pretsvars padomju ietekmei reģionā, tagad tā pārtapusi diplomātiska dialoga un tirdzniecisku sarunu platformā. Kā tiek atzīmēts, Trampa klātbūtne nozīmīgi paaugstinājusi notikuma prestižu, savukārt viņš pats paspodrinājis savu miera nesēja tēlu, piedaloties nolīguma parakstīšanā starp Taizemi un Kambodžu. Jāteic, ka šajā gadījumā, kad jūlijā robežstrīds starp abām kaimiņvalstīm pārauga bruņotā konfliktā, Trampa piedraudējums vērst pret konfliktējošajiem ekonomiskās sankcijas patiešām veicināja karadarbības noplakšanu. Kualalumpurā noslēdzis dažas tirdzniecības vienošanās, Baltā nama saimnieks pirmdien, 27. oktobrī, ieradās Japānā, kur tikās vispirms ar imperatoru, bet pēc tam ar pagājušonedēļ amatā stājušos premjerministri Sanaji Takaiči, pirmo sievieti šai amatā. Mediji uzsver tikšanās izteikti laipno atmosfēru; tās laikā tika līgumiski apstiprinātas jau agrāk panāktās vienošanās – Japānas eksports uz ASV tiek aplikts ar 15% tarifu, un Tokija veido fondu 550 miljardu dolāru apjomā investīcijām Savienotajās Valstīs. Tāpat noslēgta vienošanās par stratēģiski svarīgu minerālu un retzemju metālu piegāžu kārtību. Visbeidzot šodien, 29. oktobrī, Baltā nama saimnieks ieradās savas tūres pēdējā un svarīgākajā pieturpunktā Dienvidkorejā, kur viņu uzņēma prezidents Lī Džejs Mjans. Sarunu centrā, protams, ir joprojām nenoslēgtā Savienoto Valstu un Dienvidkorejas tirdzniecības vienošanās. Tomēr tūres galvenais notikums ir ceturtdien plānotā Donalda Trampa tikšanās ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu, kuras gaidās jau manāmi atdzīvojušies pasaules akciju tirgi. Protams, nozīmīgākais temats abu pasaules politikas supersmagsvaru sarunās būs iespējamā tarifu kara abpusēji pieņemama izbeigšana. Kā zināms, Ķīna kopš kāda laika šai procesā iedarbinājusi jaunu argumentu – savu retzemju metālu piegāžu ierobežošanu Savienotajām Valstīm. Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio kategoriski noraidījis spekulācijas, ka Vašingtona savu ekonomisko interešu vārdā varētu upurēt Taivānas neatkarību. Nav skaidrs, vai un kas šais sarunās varētu tikt spriests par Ķīnas īpašajām attiecībām ar Krieviju un iespējamo šīs ietekmes izmantošanu karadarbības pārtraukšanai Ukrainā. Visdrīzāk jāpiekrīt tiem, kuri spriež, ka šai aspektā rītdiena nekādus būtiskus jaunumus nenesīs. Var piebilst, ka tikmēr, kamēr prezidents Tramps uzturas Austrumāzijā, kontinenta otrā malā sākusi ļodzīties viņa pirms trīs nedēļām sastutētā pamiera konstrukcija. Vakar vakarā Izraēlas premjerministrs Bejamins Netanjahu devis pavēli bruņotajiem spēkiem vērst aktīvus aviācijas triecienus pret Gazas joslas teritoriju. Vīrs ar motorzāģi Ar striktiem taupības pasākumiem valdībai maz cerību izpelnīties sabiedrības atsaucību, tomēr šķiet, ka Argentīnas prezidentam Havjeram Milejam tas izdodas. Pēc pirmajiem diviem valdīšanas gadiem, kuru laikā īstenota radikāla valsts tēriņu mazināšana, svētdien, 26. oktobrī, notikušajās starpvēlēšanās Mileja vadītā partija „Brīvība virzās uz priekšu” guvusi pārliecinošu uzvaru. Kopumā šais vēlēšanās mandātus saņēma divdesmit četri no septiņdesmit diviem parlamenta augšpalātas – Senāta – deputātiem un sešdesmit četri no 257 apakšpalātas deputātiem, attiecīgi 13 senatoru un 64 apakšpalātas vietas tika prezidenta partijai. Šāds parlamenta sastāvs atvieglos viņam uzsāktā kursa īstenošanu – jaunus taupības pasākumus un ekonomikas regulējuma mazināšanu. Līdz šim prezidents samazinājis budžeta finansējumu izglītībai, pensijām, veselības aprūpei, infrastruktūrai un subsīdijām, kā arī atlaidis desmitiem tūkstošu valsts sektora darbinieku, taču opozīcijai izdevies, pretēji prezidenta gribai, palielināt tēriņus valsts augstskolām, atbalstam cilvēkiem ar invaliditāti un bērnu veselības aprūpei. Līdzšinējā Mileja politika ļāvusi būtiski mazināt inflāciju, kas līdz tam sasniedza trīsciparu skaitļus, samazināt budžeta deficītu un atjaunot investoru uzticēšanos. Tomēr ir skaidrs, ka radikālās taupības politikas sekas ir bezdarba pieaugums, ražošanas sašaurināšanās un iedzīvotāju pirktspējas kritums. Tas viss liek runāt par recesijas risku. Šajā situācijā atbalstu Milejam sniedzis viņam simpatizējošais Donalds Tramps. Savienotās Valstis piesolījušas četrdesmit miljardus dolāru lielu kredītlīniju, taču tikai tādā gadījumā, ja esošais prezidents paliek pie varas. Visdrīzāk arī šim faktoram bijusi nozīme prezidenta partijas panākumos. Var piebilst, ka vēlēšanās piedalījušies nepilni 68% balsstiesīgo argentīniešu, kas ir zemākais rādītājs vairāku desmitgažu laikā un tiek uzlūkots kā apliecinājums sabiedrības politiskai apātijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kad laiks paliek vēsāks, gribas tā pamatīgi "piesiet dūšu" ar kārtīgiem ēdieniem. Ar rudens ēdienu receptēm šefpavāri iepazīstina raidījumā Kā labāk dzīvot. Ciemos uzņēmuma "Gemoss" šefpavāre Ina Poliščenko un restorāna "Trīs sezonas" šefpavārs Ingmārs Ladigs. Un vispirms, runājot par sildošiem rudens ēdieniem, aicinām pagatavot ķirbi. Ingmārs Ladigs atzīst, ka ķirbi var izmantot visur, sākot no saldējuma, līdz zupai un marinējumiem. Sildošs ēdiens noteikti būs ķirbju zupa. Zupai labāk vispirms izcept krāsnī. Tālāk ķirbja mīkstumu sagatavo zupai, pievienojot sīpolu, garšvielas, kariju. Pievieno buljonu, saldo krējumu vai svaigo sieru. Pasniegt var ar grauzdiņiem, ķirbju sēklām. Ina Poliščenko atzīst, ka patīk ķirbi papildināt ar tomātu, selerijas sakni vai burkāniem pusi uz pusi. Lai garša būtu izteiksmīgāka.  Ingmārs Ladigs piedāvā karsto ķirbju dzērienu: 100 g marinēta vai cepta ķirbja, 200 ml piena, ap 50 g cidoniju sīrupa. Mazliet kanēli pievieno.  Ķirbju gabaliņus kopā ar cidoniju sīrupu un pienu liek virtuves procesorā, pievieno kanēli, sablendē un uzsilda līdz vārīšanas temperatūrai, lej glāzes un dzer karstu. Procesora vietā var izmantot katliņu un parasto blenderi. Savukārt Ina Poliščenko iesaka cept krāsnī ķirbi. Vispirms gan iemarinē ar timiānu, sāli, pipariem. Pasniedz ar riekstu mērci, kazas sieru. Sanāk restorāna līmeņa ēdiens. Savukārt Ingmārs Ladigs iesaka plānās šķēlēs sagriez bieti, ķirbi, selerijas sakni, izklāt pannā, pārkaisīt ar timiānu, pārliet ar olīveļļu. Cep 25 minūtes cep 200 grādos. Būs labi izcepušies, būs siltā piedeva. Abi pavāri arī iesaka: Auksto gaļu var un vajag vārīt! Lai arī sēņošanas laiks ir gandrīz beidzies, pavāri iesaka arī sēņu ēdienu receptes, un Ingmārs Ladigs atklāj, ka sēnēm pievieno arī sojas mērci. Vienkāršākā garša: apcep sviestā vai eļļā sīpolus, izņem no pannas un tad liek sacepties sēnes, pēc tam visu samaisa. Sēnes var gatavot salātos, zupās un cept arī sēņu karbonādes. Tāpat Ina Poliščenko  iesaka iegādāties „lielo šampinjonu” – portobello sēni, kurai ir izteiksmīga gaļas tekstūra. Tā var būt alternatīva gaļai burgeros. Var arī marinēt ar ķiplokiem, olīveļļa, sojas mērce, rozmarīns, timiāns. Tad strauji apcep uz grila vai pannā. Tā kā cepurīte ir salīdzoši liela, var labi arī pildīt ar spinātiem, sieru, arī ķirbi. Var arī izmantot gaļas konservus. Ātras pusdienas vai vakariņas ir gatavas!

Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne Pirts latviešu kultūras kontekstā jau izsenis nav tverta tikai kā vienkārša mazgāšanās vieta. Par pirts svarīgo lomu liecina arī tas, ka pirts rituāls folklorā atspoguļots ne tikai dievību un cilvēku, bet arī dzīvnieku, putnu un kukaiņu līmenī. Vispirms jau pašam celtnes nosaukumam "pirts" pamatā ir kopīga sakne ar "pērt" un "pērties", kas liecina, ka tās sākotnējā funkcija ir bijusi tieši pēršanās vieta. Neraugoties uz to, ka pirts bieži tiek saistīta ar mazgāšanos, parunās un sakāmvārdos tiek akcentēta pēršanās, karstums un veselība. Pat tautas gudrība pauž: "Pirts – zemnieka dakteris". Turpretim tīrības kategorija latviešu kultūrā vairāk saistās ar ūdeni. Kāpēc tomēr pirts ieņem cilvēka dzīvē tik svarīgu vietu,  ko apliecina sakāmvārds: "Vairuok bādys ka pierts nūdag, nakai ka sīva nūmierst"? Tautas gudrības pat tieši salīdzina pirti ar baznīcu, piemēram: "Pirts svētāka nekā baznīca: baznīcā iet ar drānām, pirtī pliks." Līdzīgi kā dievnamā, arī pirtī nedrīkst rīkoties necienīgi, piemēram, bojāt gaisu... Pirts mītiskā vēsture atklāj divu pretēju kosmisku spēku – Dieva un Velna – sadarbību tās tapšanā. Dievs taisījis pirti, taču iesākumā uguns bijusi tikai Velnam, kuru ar gudrību Dievs vēlāk dabūjis sev. Tātad pirts ir vieta, kura ietver sevī gan dievišķo, gan velnišķo aspektu. Vairākums teiku runā tieši par Velna, nevis Dieva, darbošanos pirtī, piemēram, Velni jaunkungu izskatā berž meitām muguras, vakarē ar tām vai bojā gaisu. Ar pirti kā radību vietu folkloras tekstos saistītas arī sievišķās dievības Māra un Laima. Iešana "Laimas pirtiņā" nozīmē radības. Arī pēc pēršanās, nomazgājot lāvu, pirtī nāk Laimes māte. Tāpat, beidzot mazgāties, jāsamet stiprs gars, jo pēc tam vēl Māra iet mazgāties. Pirtī sastopami arī Mājas gars, veļi un Pirts gars jeb lodars – divdabīgs tēls, kas var būt gan mīlīgs, gan bīstams, jo var saplosīt cilvēkus, kas iet vieni. Pirts perifērais novietojums sētā to padara par robežvietu starp šo pasauli un viņsauli, tāpēc ar tās apmeklējumu saistīti aizliegumi: nedrīkst iet pirtī pēc saules rieta, runāt par degšanu, smieties, svilpot, dziedāt, lai neizsauktu nelaimi. Pirts rituāli bijuši nozīmīga daļa ģimenes godos un gadskārtu svētkos. Parasti tie kalpojuši kā pārejas ritu sastāvdaļa cilvēka pārtapšanai citā statusā vai sevis sagatavošanai sekojošajiem svētku rituāliem. Pateicoties pirts marginālajam statusam, gadskārtu svētkos tā kalpoja saziņai ar citas pasaules spēkiem nākotnes izzināšanā. Atslēga uz pirts jēgu slēpjas teicienā: "Pēc pirts kā no jauna piedzimis." Tas norāda, ka pat parasta pirts paredz cilvēka pārradīšanu. Šis process tiek realizēts ar pēršanas un gara mešanas palīdzību. Pirts kurināšana, pēršana un gara mešana ir darbības, kuru nozīmju lauks saistās ar seksualitāti. Īpaši tas novērojams tautas dziesmās, kurās uzsvērta dzimumu atšķirība starp pirts kurinātāju un to, kas iet mazgāties. Arī uguns un ūdens klātbūtne pirtī simbolizē divas sākotnes, kurām sakars ar radīšanu. Mīklās par pirti atrodama vienīgi erotiskā simbolika, piemēram: "Sētmalē melna maška, ik nedēļas sutu laida." (Pirts). Indoeiropiskā sakne "per-" saistīta ar sišanu un pēršanu, un tā ir pamatā arī auglības dieva Pērkona nosaukumā. Cilvēka pārradīšanas ideju pirtī pastiprina kailums, kas atceļ sociālos un dzimuma statusus, ļaujot ieiet "dabas cilvēka" stāvoklī. Turklāt pirtī gājējs zaudē pat cilvēka identitāti: tajā nedrīkstēja viens otru saukt vārdā, tikai par vilciņu. Tādā veidā cilvēkam pirtī ir īpaša, "necilvēciska" loma. Pārradīšanas ideju pastiprina pēršanas laikā skaitāmie pateicības vārdi, kas pēc būtības ir buramvārdi. Pēršanas kustības, kas pielīdzinātas seksuālām darbībām, rezultējas jaunas, ideālas pasaules radīšanā. Pirts tiek uztverta kā "kosmisks" objekts, kas rituāli atdarina pirmradīšanas aktu. Pirts ir vieta, kurā notiek pārmaiņas – cilvēks iziet no tās citāds, ne vairs tāds, kāds iegāja. Tā ir jaunas, pareizi sakārtotas pasaules radīšanas vieta.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba Iepriekšējo reizi minēju, cik daudz mūzikas kolektīvu sadzīvoja Radio paspārnē, mūsu lielajā 1. studijā, kur notika šo kolektīvu mēģinājumi un ieraksti. Skaidrs, ka to visu vajadzēja apsaimniekot. 80. gadu sākumā un 70. gadu beigās mēs, Mūzikas redakcijas redaktori, kas pasūtīja un izvēlējās ierakstus, varbūt pat ne līdz galam īsti apzinājāmies, kas tad notiek tālāk. Devāmies uz 103. istabu. Tur atradās liela kantora grāmata un tajā atbildīgais darbinieks skatījās un pētīja, kuri laiki ir brīvi un kurus varētu piedāvāt mūziķiem. Tā mēs staigājām vairākas reizes, jo, pirmkārt, vajadzēja uzzināt pieejamos laikus, bet pēc tam jau apstiprināt, ka mūziķim tie ir piemēroti. 103. istabā apgrozījās daudz slavenu cilvēku: tur varēja sastapt kolektīvu vadītājus un solistus, štata darbiniekus, kora direktoru un kora inspektoru, orķestra atbildīgos cilvēkus. Izrādījās, ka Radio bija arī speciāls cilvēks, kura uzdevums bija sadrukāt nedēļas plānus uz lielas lapas. Tas nemaz nebija tik vienkārši. To visu uz savas ādas vēlāk izbaudīju arī es... Vienā mirklī šīs štata vietas vairs neeksistēja, cilvēki pazuda, un pēkšņi izrādījās, ka par visu atbild producents. Līdz tam šāda amata nemaz nebija. Darāmā, lai visu šo saimniecību apkalpotu, netrūka. Vispirms jau plāni, ierakstu un mēģinājumu grafiku saskaņošana. Redzot, ka būs nepieciešamas klavieres, bija iepriekš jāparedz laiks to skaņošanai. Un tas nav īss. Nereti klavieru skaņošanai nepieciešamas pat divas stundas! Ja tikko mēģinājis orķestris, bet nākamais ir dziedātāja ieraksts, telpu vēdināšana aizņems ilgāku laiku, jo pēc liela kolektīva uzturēšanās skābekļa ir ļoti maz. Deviņdesmitajos gados uz savas ādas izbaudīju arī 1. studijas vēdināšanas nodrošināšanu. Man, lai gan esmu ļoti bailīga, bija jādodas uz Radio pagrabiem, kuri atgādināja katakombas. Iedomājieties garu koridoru ar bieziem mūriem, dzelzs durvis ar svirām. (Tas viss, protams, bija saistīts ar to, ka kādreiz šajās telpās atradās banka). Sekoja pagrieziens pa kreisi, un tad tikai sākās! Milzīgas, melnas kurtuves līdz griestiem. Domāju, ka tās bija no čuguna, ne jau gluži nokvēpušas. Pēc tam atkal bija jāgriežas pa kreisi, pilnīgā tumsā jāiet līkumu līkumi, jāuzmanās no kaut kādām sliedēm, jāatrod un jāparauj milzīgs kloķis un tad sākās vēdināšana. Un, nedod dievs, ja pēc tam kloķi aizmirsa atkal pacelt augšā! Vienu reizi tā arī gadījās. Es gan neatceros, kas un cik daudz toreiz nopietni sasala. Tāda mums bija saimniecība. Tagad atliek pieiet turpat 1.studijā pie panelīša un nospiest vienu podziņu, lai tūlīt sāktos vēdināšana. Arī klavieru skaņošana nebija vienkārša. Mums gan bija pašiem savs skaņotājs, kurš uzmanīja mēģinājumu telpās esošos pianīnus, bet pie 1. studijas flīģeļa šos skaņotājus nelaida. Viņu kvalifikācija nebija tika augsta. Tā nu Latvijas Radio bija līgumattiecības ar Latvijas Filharmonijas klavieru bāzes skaņotājiem. Viņi bija mācījušies vēl pie pirmās brīvvalsts slavenā meistara Grauda un izgājuši milzīgu skolu. Es kādreiz prasīju mūsu izcilajam skaņotājam Valdim Eglītim, vai viņam nav kāds māceklis, kurš varētu apgūt studijas instrumenta apkopi. Valdis atbildēja, ka, lai tiktu pie 1.studijas klavierēm, māceklim nepieciešami vismaz desmit gadi... Divtūkstošo gadu sākumā Latvijas Radio klavieru skaņotājs bija šobrīd pazīstamais klavierbūvētājs Dāvids Kļaviņš. Viņš šo jomu bija apguvis Vācijā.

Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne. No juridisko, morāli ētisko, reliģisko normu viedokļa raugoties, zagšana ir nosodāma rīcība, jo saistīta ar slepenu sveša – materiāla vai nemateriāla – īpašuma piesavināšanos. Neskatoties uz to, tradicionālajā kultūrā attiecībā uz zagšanu vērojama divējāda attieksme. Saskaņā ar tautas priekšstatiem dažādu labumu sadale ir Dieva funkcija. Tādējādi zagšana būtu iejaukšanās Dieva darbības sfērā, tamdēļ tā kategoriski netiek sankcionēta. Taču zagšana ir leģitimēta dažādos kalendāro svētku  un cilvēka mūža godu rituālos. Tā ir akceptēta, taču pakļauta noteiktām normām, tādējādi ritualizēta. Vienīgi rituālā ir atļautas korekcijas labumu sadales sistēmā, nepārkāpjot Dieva likumus. Kas īpaši raksturo zagšanu rituālajā norisē? Tā ir rituāla darbība, kas šādā veidā iegūtiem priekšmetiem piešķir īpašu sakralitāti un maģisku spēku. To plaši izmanto gan aizsargājošos, gan auglību veicinošos rituālos. Eiropas tautu tradīcijās ir vairāki šādi piemēri – lai izsauktu lietu, zog no kaimiņa uz žoga uzspraustos māla podus un met tos akā; lai nodrošinātu druvas auglību, sējai izmanto zagtus graudus; lai govs dotu daudz piena, rekomendē pabarot to ar kaimiņa pļavā zagtu zāli; lai saimei nodrošinātu laimi, bluķi zāģē no svešā zemes gabalā augoša koka utt. Zog masku gājienos maskotie ļaudis – ne vien susekli, bet pat kādu mājlopu, gaili vai suni. Līdzi var paņemt arī meitu vai puisi, kuru nākamajā mājā izpērk. Līdz mūsdienām ir saglabājusies tradīcija pirms mičošanas nozagt līgavu un vēlāk prasīt tās izpirkšanu vai arī zagt gulošo kāzinieku apģērba gabalus, apavus, lai nākamajā rītā saņemtu par tiem izpirkšanas maksu. Zagšanas piemēri atrodami arī latviešu mītiskajos stāstos par Dieva un Velna attiecībām akmens un uguns radīšanā, par to, kā Mēness vai Velns zog līgavas, kā mītiskā pele zog zirņus. Tādējādi zagšana ir kosmogonijas un antropogonijas daļa mītos un pielīdzināma radīšanai. Rituālās zagšanas tradīcijai pamatā ir sekojoši priekšstati. Vispirms tie ir arhaiskie priekšstati par telpu, kurā tiek nodalīts – savējais un svešais. No savējiem nezog, zog no svešajiem. Svešais, citādais nenoliedzami saistās ar sakrālo. Objekts, kas iegūts no svešās, sakrālās sfēras, vienmēr būs apveltīts ar īpašām spējām. Otrs priekšstats ir par ierobežotu labumu daudzumu – pasaulē ir nemainīgs dzīves labumu, laimes un nelaimju apjoms un saistībā ar to darbojas kompensācijas princips. Cik daudz tiek zaudēts vienā vietā, tik daudz tiek iegūts citā vietā. Rituālā nozagtais priekšmets bieži vien nav materiāli vērtīgs. Svarīgāks ir tā simboliskais statuss un pati darbība. Projicējot ārējās pasaules struktūru – savējais/svešais – uz cilvēka iekšējo pasauli, rituālās zagšanas kontekstā labuma iegūšana krīžu situācijās individuālajā līmenī varētu būt meklējama arī indivīda apziņas-zemapziņas procesu virzienā. Tādējādi rituālā darbība ārējā pasaulē, šajā gadījumā – rituālā zagšana, kalpo par aktivatoru  sevis paša iekšējo spēka resursu iegūšanai. Rituālā zagšana ir tāda kultūras forma, kas demonstrē, kā sabiedrība konstruktīvi reaģē uz krīzēm: tā izmanto simbolu valodu, robežu loģiku un rituālu noteikumus, lai mobilizētu gan kopienas, gan individuālos resursus.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par eksportu, kuru kā maģisko risinājumu daudzām ekonomikas problēmām piemin regulāri.  Pašu mājās ir labi, bet vietas, kur augt, ir tik, cik ir. Tas attiecas arī uz uzņēmējiem, kuriem eksports ir viena no iespējām, kā izaugt lielākiem par savu vietējo tirgu. Bet pagaidām, vismaz, ja skatās uz datiem, diez ko diži Latvijas uzņēmējiem kopumā ar to došanos uz ārvalstu tirgiem neklājas.  Ar eksporta datiem iepazīstina Katrīna Zariņa, Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes locekle. No visiem Latvijas uzņēmumiem, eksportējot tikai trīs procenti un, ja mēs skatītos uz uzņēmumu sarakstu, kuru eksporta vērtība ir virs 5 miljoniem eiro, tad sarakstā būtu tikai pāris simti uzņēmumu. Bet ko darīt un kādēļ tā? Vispirms jārēķinās, ka ar atvērtām rokām un sarkano paklāju nevienā eksporta tirgū uzņēmumu nesagaidīs, saka uzņēmēji. 

Gleznošana kā elpošana, spontanitāte un temperaments, pretestība smukajiem, labajiem paņēmieniem – tas viss raksturo gleznotāju Džemmu Skulmi. Ciklā „Kas ir Džemma?” šoreiz par robežu pārkāpšanu mākslā. Sekosim viņas glezniecībai un secināsim, ka līdz pat mūža nogalei māksliniece pratusi pārsteigt. Stāsta būs mākslas vērotājs Jānis Borgs, mākslas zinātniece un izstāžu kuratore Inga Šteimane un mākslinieks Kristians Brekte. Džemma Skulme mākslā ienāca 20. gadsimta 50. gados un līdz pat mūža nogalei nepārtrauca radīt, turklāt allaž kaut ko mainot savā rokrakstā, arī pārsteidzot. Jānis Borgs Džemmu iepazina būdams zēns, par to arī viņam ir košs stāsts. Bet sākam ar pārsteigumiem, esot mākslas vērotāja pozīcijā, jo Jānis Borgs sekojis Džemmas Skulmes glezniecībai plašā laika periodā un kontekstos.  Ar mākslinieku Kristianu Brekti saruna par iedvesmošanos, par satikšanos ar Džemmu, vai arī viņš jutis Džemmā robežu pārkāpējas garu. Un  atbilde ir apstiprinoši, teksts, kas pāri viņa sienas gleznojumam „mēs visi esam sliekas, kurām jāirdina zeme”, ir Džemmas sacītais kādā kongresā. Džemmas Skulmes 90. jubilejas laikā un pēc tam mākslas zinātniece un izstāžu kuratore Inga Šteimane sadarbībā ar Džemmu izveidoja sešas izstādes. Taujāta par Džemmas robežu pārkāpšanu, Inga min 2008. gada personālizstādi, kurā uzrunāja mazās gleznas, kas bija darinātas pēc meitas Martas Skulmes zīmējumiem. Tieši pēc Ingas Šteimanes recenzijas par šo izstādi māksliniece viņu uzrunājusi un abas satikušās. Turpinājumā stāsts ne par robežu pārkāpšanu mākslā vai dzīvē, bet par iespaidu un lielumu, kādu Džemma Skulme atstāj uz cilvēkiem. Vispirms uz skolas puiku Jāni, kurš izvēlēts par modeli grāmatu ilustrācijām, ar ko tolaik nodarbojās un pelnīja mākslinieki, arī Džemma. Arī Inga Šteimane dalās kādā vērojumā par Džemmas mākslu.  

Gruzijā valdošā partija "Gruzijas sapnis" pamazām izrēķinās ar saviem opozicionāriem, tos aizturot un liekot aiz restēm. Lai gan protesti Gruzijas ielās notikuši praktiski katru dienu mēnešiem ilgi, situāciju tie nespēj mainīt. Eiropas Savienība tikmēr piedraud atcelt Gruzijai piešķirto bezvīzu režīmu. Eiropā lielākā uzmanība ir pievērsta tirdzniecības vienošanās noslēgšanai ar ASV. Par ekonomiskajiem aspektie runājam Krustpunktā, bet šajā raidījumā mazliet par politiskajām blaknēm. Par ASV runājot, jāpiemin arī tā saucamie Epstīna faili, kas būtiski iespaido politisko noskaņojumu ASV. Vēl lūkojam saprast, kāpēc Šveice uz parlamentu vadītāju konferenci Ženēvā ir ļāvusi ierasties Krievijas domes vadībai? Ir izsniegtas vīzas, lai gan delegācijas dalībnieki, ieskaitot domes priekšsēdētāju, ir iekļauti sankciju sarakstos un Šveice ir pievienojusies Eiropas Savienības sankcijām. Aktualitātes komentē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un portāla LSM.lv žurnālists Ģirts Kasparāns. Runājot par Krievijas delegācijas ierašanos konferencē Šveicē, sazināmies ar Saeimas priekšsēdētājas biedri Antoņinu Nenaševu ("Progresīvie"), kura piedalās šajā konferencē.  Jaunumi no globālā golfa laukuma Pagājušās nedēļas otrajā pusē Donalds Tramps pavadīja četras dienas Skotijā, apraudzīdams savus turienes golfa kūrortus un pie reizes šo to nokārtodams ar „Vecās pasaules” līderiem. Vispirms bija tikšanās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu Tērberijā, Skotijas rietumu piekrastē, tās finālā paziņojot par noslēgto tirdzniecības vienošanos starp Briseli un Vašingtonu. Daži iztēlo notikušo kā Eiropas kapitulāciju, kas gan ir krietni izkāpināts vērtējums. Eiropai nāksies samierināties ar 15% ievedmuitas tarifu, pie tam nepiemērojot nekādu bāzes tarifu amerikāņu importam, taču nav piepildījušās drūmākās prognozes, kas saistījās ar krietni lielākiem tarifiem Eiropas automobiļu, lidmašīnu un pusvadītāju eksportam. Tāpat Eiropa apņēmusies līdz Trampa prezidentūras termiņa beigām importēt amerikāņu naftu, sašķidrināto gāzi un citus energoresursus 750 miljardu eiro vērtībā, kā arī papildus investēt Savienotājās Valstīs 600 miljardus. Ja par pirmo apņemšanos tiek teikts, ka tā nav reālistiska, ciktāl tas nozīmētu, ka amerikāņiem būtu jānovirza praktiski viss savs pašreizējais attiecīgo energoresursu eksports tikai uz Eiropas Savienību, tad otrās apjomi neko daudz nepārsniedzot domājamo investīciju summu, kādu Eiropas uzņēmumi arī bez īpašas vienošanās varētu ieguldīt Savienotajās Valstīs. Vispārējais secinājums ir, ka vienošanās, protams, nav vienlīdzīga, tomēr tā no Eiropas puses esot pieņemama cena par izvairīšanos no tirdzniecības kara ar amerikāņiem. No Tērberijas prezidents un golferis, britu premjera Kīra Stārmera pavadīts, pārcēlās uz Aberdīnas apkārtni Lielbritānijas pretējā krastā, kur atklāja jaunu golfa laukumu savā Balmedī klubā. Pirmdien, 28. jūlijā, pirms doties pāri okeānam, viņš pārsteidza žurnālistus ar jaunu pavērsienu Krievijas sakarā, pasludinot, ka atceļ iepriekš līdz septembra sākumam noteikto termiņu, kurā Putinam vajadzēja vienoties ar Ukrainu par karadarbības pārtraukšanu. Tagad viņš dodot Krievijas vadonim vēl desmit līdz divpadsmit dienas, pirms ieviesīšot smagus sekundāros tarifus Krievijas energoresursu patērētājiem. Atgriezušos no šī brauciena, Baltā nama saimnieku sagaida pašmāju aktualitātes, kurās pēdējās nedēļās dominē t.s. „Epstīna faili”. Uzņēmējs Džefrijs Epstīns 2019. gada jūlijā izdarīja pašnāvību cietuma kamerā, kur bija nonācis kā aizdomās turētais par nepilngadīgo iesaistīšanu prostitūcijā. Versijas, ka Epstīna lietas izmeklēšanas materiālos atrodamas ziņas par pedofilu tīklu, kuram pieder ne viens vien nīstās politiskās elites pārstāvis, ieņem svarīgu vietu MAGA kustības folklorā. Tramps, priekšvēlēšanu kampaņas laikā uzturējis spēkā priekšstatu, ka ievēlēšanas gadījumā raus priekškaru šiem derdzīgajiem noslēpumiem, nesen lika daudziem no attiecīgās publikas vilties, kad paziņoja, ka „failos” neesot ko redzēt un visa šī lieta esot viņa ienaidnieku demokrātu sagudrojums. Tikām presē ir nonākušas ziņas, ka izmeklēšanas materiālos figurējot arī paša prezidenta vārds. Ziedi noziedzniecei Šobrīd Ženēvā notiek starptautiskās nevalstiskās organizācijas Starpparlamentu savienība rīkotā 6. Vispasaules parlamentu priekšsēžu konference un ar to saistītais 15. Parlamentu priekšsēžu – sieviešu samits. Daudzi no pasākuma dalībniekiem, jādomā, bija šokēti, kad tajā uzradās arī visai respektabla Krievijas Federācijas delegācija ar Federālās Sapulces priekšsēdētāju Valentīnu Matvijenko priekšgalā. Kā liecina reportāžas, ierodoties Ženēvā, Matvijenko kundze sagaidīta ar ziediem. Gan pati agresorvalsts parlamenta spīkere, gan divi citi delegācijas locekļi – Krievijas Liberāldemokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Valsts Domes (parlamenta apakšpalātas) priekšsēža vietnieks Pjotrs Tolstojs – ir pakļauti personālām sankcijām, tai skaitā iebraukšanas liegumam Šengenas zonā, par lomu, kāda viņiem bijusi Krievijas agresijas atbalstīšanā un politiskajā nodrošināšanā. Matvijenko paraksts ir uz attiecīgā Federālās Sapulces lēmuma par Krimas aneksiju 2014. gadā un balsojuma protokola, ar kuru Putinam tika dota „zaļā gaisma” iebrukumam Ukrainā. Ja Šveices valdībai kā pasākuma uzņemošajai pusei teorētiski bija tiesības pieļaut izņēmumu sankciju piemērošanā, tad Itālijas valdībai, kura ļāvusi Krievijas valdības lidmašīnai šķērsot savu gaisa telpu, šādi rīkoties nebija pat formāla pamata. Tikusi pie vārda konferencē, Matvijenko lika klātesošajiem uzklausīt kārtējās pasāžas par tēmu „astoņus gadus bumboja Donbasu” un citus Krievijas propagandas pekstiņus. Daudzi delegāti vairījušies nonākt ar skandalozo viešņu kopīgās oficiālās fotogrāfijās, kā arī pagodināt ar savu klātbūtni viņas uzstāšanās. Ka izteicies Ukrainas Ārlietu ministrijas oficiālais pārstāvis Heorhijs Tihijs, viņa valsts nenogurstoši strādāšot, lai organizētu šai dāmai vēl vienu braucienu – uz Hāgu, kur drīz sāks darbu Īpašais Tribunāls agresijas noziegumam pret Ukrainu. Gruzija puspagriezienā pret Rietumiem  Raksturojot pašreizējā Gruzijas režīma ģeopolitisko orientāciju, nebūtu gluži pareizi sacīt, ka oficiālā Tbilisi ir pagriezusi Rietumiem muguru. Šobrīd Gruzijā norit militārās mācības ar divu tūkstošu NATO dalībvalstu un partnervalstu karavīru, tai skaitā apvienotās Lietuvas-Polijas-Ukrainas brigādes, tāpat Vācijas, Rumānijas, Moldovas u.c. vienību līdzdalību. Apņemšanās virzīties uz iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē joprojām nav svītrota no Gruzijas konstitūcijas. Tajā pat laikā vēl šomēnes Eiropas Parlamentam nācās pieņemt skarbi nosodošu rezolūciju par Gruzijas pašreizējās varas rīcību. Jūnija nogale iezīmēja juridisku izrēķināšanos ar redzamākajiem Gruzijas opozīcijas līderiem. Bijušais partijas Apvienotā nacionālā kustība vadītājs Nika Melija saņēmis astoņus mēnešus cietumā, viņa partijas biedrs Givi Targamadze – septiņus mēnešus, vēl četri citi opozīcijas spēku līderi – līdzīga apjoma cietumsodus. Apsūdzības saturs visiem vienāds: atteikšanās liecināt t.s. Culukiani komisijai – Gruzijas parlamentā izveidotai pagaidu izmeklēšanas komisijai deputātes Tejas Culukiani vadībā, kurai jāizvērtē nelikumības, kuras it kā notikušas prezidenta Miheila Saakašvili varas periodā. Vēl viens opozīcijas līderis Nika Gvaramija, kā arī kādreizējais iekšlietu ministrs Iraklijs Okruašvili atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Pašam eksprezidentam Saakašvili šī gada martā tiesa par it kā veiktu valsts līdzekļu izšķērdēšanu piesprieda deviņus gadus cietumā, tādējādi par trīs gadiem pagarinot jau agrāk piespriesto cietumsodu, kā arī gandrīz simt tūkstošu eiro naudas sodu. Aiz restēm atrodas arī daudzi pagājušā gada nogalē notikušo protestu dalībnieki – daži vēl pirmstiesas izmeklēšanā, citi jau notiesāti, tai skaitā ar vairāku gadu ieslodzījuma termiņiem. Eiropas Savienības institūcijas piedraudējušas Tbilisi, ka varētu tikt pārskatīts līdzšinējais bezvīzu režīms ieceļošanai savienībā. Šādu lēmumu Eiropadome var pieņemt ar kvalificēto balsu vairākumu, kamēr kādas skarbākas sankcijas, kā aktīvu iesaldēšana, visdrīzāk bloķētu Eiropas kvazidemokrātu duets Viktors Orbans un Roberts Fico. Tiesa, ir pazīmes, kas liecina, ka Gruzija nav gluži kurla pret Briseles toņa maiņu. Pēdējās dienās atlikta lēmumu pasludināšana pāris protestu dalībnieku prāvās, tāpat vairākiem notiesātajiem opozīcijas līderiem doti mājieni, ka prezidents Miheils Kavelašvili varētu viņus apžēlot, ja viņi apņemtos neboikotēt oktobrī paredzētās pašvaldību vēlēšanas.   Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Šīs dienas raidījums paies, meklējot krustpunktus zinātnei, kino un arī mistikai. Maģisko laternu izgudrošana sākotnēji kalpoja gan šausminošu izklaižu vārdā, gan zinātniskiem nolūkiem. Vienlaikus maģisko laternu performances jeb fantasmagorijas kā spirituāli seansi 18. gadsimtā bija viens no kino pirmsākumiem, un tieši fantasmagorijas bijusi atsauce eksperimentālā kino festivālam "Process", kas nupat noslēdzies Rīgā. Kādi bija kino attīstības ceļi, kā tieši fantasmagorijas veidoja kino un kā zinātnes, īpaši fizikas un optikas paņēmieni palīdzēja radīt kino un pat maģiju? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters un kinopētniece, kino kritiķe, portāla "Kinoraksti.lv" līdzredaktore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Elīna Reitere. Pirms sarunas neliels ieraksts, kurā par eksperimentālā kino būtību un tā saistību ar fantasmagoriju šoviem stāsta festivāla "Process" direktore, kuratore Ieva Balode. "Man liekas, ka ir svarīgi apzināties, runājot par maģiskajām laternām un kino pirmsākumiem, ka nevar skatīties uz kino rašanos tādā teleoloģiskā skatījumā, ka bija kaut kāds punkts, kad nekā nebija, un tad notika attīstība, kur katrs nākošais izgudrojums bija attīstības pakāpe, uz kura pakāpās nākošais, un tā attīstījās visu laikus uz kaut ko labāku un pilnīgāku," norāda Elīna Reitere. "Maģiskās laternas un kino izgudrošana ir jāskata visā 19. gadsimta kultūras un sociālās ainavas attīstības kontekstā, kad bija intensīvs dažādu tehnikas izgudrojumu laikmets. Man tas liekas ārkārtīgi aizraujošs laikposms. Dažādu paņēmienu, dažādu prakšu bija ārkārtīgi daudz, arī dažādi aparātu tika izgudroti, lai varētu labāk tās bildes iekustināt." "Būtiski arī šajā gadījumā norādīt, ka bija daudz un dažādas 19. gadsimtā performatīvās prakses, kā demonstrēt dažādus... Man negribētos šajā sakarā lietot vārdu brīnums, jo ir ļoti svarīga atšķirība, ka viena tēma bija māņticība, otra - iluzionisms. Ir ļoti svarīgi, kāda bija skatītāju attieksme pret šiem dažādajiem fenomeniem," turpina Elīna Reitere. "Iluzionisma un arī kino rašanās gadījumā bija ļoti svarīgi tas, ka skatītājs zina, viņš ļoti labi apzinās, ka viņu māna. Viņš to zina, un tāpēc viņš ar milzu cieņu un apbrīnu, un sajūsmas skatās uz to, kā viņu māna un ko viņi piedāvā. Savukārt māņticība un spiritisma seansi balstās pilnīgi pretējā principā. Tie balstās tajā, ka skatītājs tic tam. Viņš tic, ka tur patiešām tie gari no blakus istabas kliedz, tas viss ir pa īstam. Iluzionisti šajā ziņā ir godīgi. Viņi neatklāj, kā viņi dara. (..) Iluzionisma gadījumā ir būtiski saprast, jā, mēs zinām, ka tu mūs māni." Runājot par spirotuālismu, Elīna Reitere atzīst, ka viena tehnoloģija tika izmantota dažādiem mērķiem, jo katrs šovmenis gribēja, lai viņa performance būtu vislabākā, un tad viņš ņēma to tehniku, kas bija viņa rīcībā konkrētajā brīdī. Maģiskās laternas izmantoja gan zinātnē, stāstot par jaunākajiem zinātnes atklājumiem, gan arī spiritismā, lai pastiprinātu efektu, ka tur patiešām kāds ir un kaut kādi gari staigā, kaut ko var redzēt un kaut kas kustas.  "Palasīju par vienu no ievērojamākajiem spiritisma seansu organizētājiem Eiropā, tādu Johanu Georgu Šefleru, kurš dzīvojis un savus seansus organizējis tieši Leipcigā, kur es dzīvoju. Un viņa spiritisma seansiem bija ļoti būtisks nosacījums. Viena lieta, ka tur drīkstēja piedalīties tikai vīrieši, bet tas saistīts ar to, ka viņš bija brīvmūrnieks. Bet nosacījums bija tāds, ka cilvēki nedrīkst 24 stundas pirms seansa ēst. Un tad, kad viņi tika ieaicināti šajā kafejnīcā, kas piederēja Šefleram, šīs kafejnīcas biljarda zālē, kur notika šie spiritisma seansi, tad viņiem vispirms bija jāizdzer glāze karsta groka. Es domāju, ka efekts pēc tam bija lielisks," stāsta Elīna Reitere. Turpinot par kino pirmsākumiem, viņa skaidro: "Vispirms ir jāatspēko absolūti iesīkstējušais mīts par to, ka tad, kad brāļi Lumjēri 1895. gada 28. decembrī pirmo reizi Parīzē kafejnīcā demonstrēja filmu "Vilciena pienākšana Sjotas stacijā", ka skatītāji, redzot to, ka viņiem tūlīt virsū brauks vilciens, metās ārā no zāles, krēslus laužot. Tas ir absolūts mīts, kas radies vēlāk, man šķiet, 20. -30. gados, kad jau bija mainījusies uztvere un priekšstats par agrīno kino. Viņiem likās, ka tā tas būtu varējis būt, bet tā tas nebija. Pēdējo 40 gadu laikā ir ļoti aktīvi pētīts agrīnā kino periods, pateicoties tam, ka ir pieejami daudzi arhīvi. Un ir skaidrs tieši tas uzstādījums, kā skatījās toreiz tie pirmo seansu skatītāji šīs filmas.  Pirmais svarīgais nosacījums - visi šie seansi pirmsākumos sākās ar stopkadru. Arī šis bija pats pirmais kino seanss sākās ar stopkadru, kā mēs to mūsdienās teiktu. Bija nekustīgs kadrs. Skatītājs vispirms redzēja nekustīgu kadru un tad viņš tika iekustināts. Tātad viņiem tika parādīts, ka šis brīnums, ka kustīgu kadru var jau iekustināt. Viņi ļoti labi apzinājās to, ka tas bija nekustīgs pirms tam. Viņi ļoti labi apzinājās, ka tas ir triks, ņemot vērā šo milzīgo iluzionisma un dažādu iluzoro prakšu popularitāti 19. gadsimtā. (..) Viņi savā ziņā bija pieraduši šādu ārkārtīgi bagātu vizuālo piedāvājumu ieraudzīt uz skatuves, vai šajā gadījumā - uz ekrāna."     Cik māņticīgi ir Latvijas iedzīvotāji? Citplanētieši, ceriņu pieclapītes - par ticību šādiem faktoriem, kas mums teorētiski var nest laimi vai kaitēt, daudzi pasmietos. Bet kā mēs vispār definējam māņticību un kad tā sākas? Un vai tiešām ticēšana tam, ko nevar izskaidrot ar zinātnes formulām, būtu muļķības? Par to saruna ar ar pētījumu centra SKDS vadītāju Arni Kaktiņu. Ievadot tīmekļa meklētājā tādus vārdu salikumus kā “māņticība Latvijas sabiedrībā”, “māņticības mērījumi Latvijā” un vēl citus, uzrādās dažādos gados veiktas aptaujas un pētījumi par to, cik daudz ticam māņiem un tieši kādiem. Sākot no melna kaķa pārskriešanas pāri ceļam līdz 5G tehnoloģijas ietekmei uz mūsu veselību. Taču skaidri pateikt, kas vispār ir māņticība un kurā brīdī tā sākas, nav nemaz tik vienkārši. Sarunā ar Arni Kaktiņu, un pārliecināmies, ka māņticības pamatā ir tas, kā definējam lietas. Bet vispirms par to, cik daudz šādi pētījumi par māņticību Latvijā ir īstenoti?

Skriešana ir viens no vienkāršākajiem veidiem kā sevi turēt labā fiziskā formā. Bet skrienot nepareizi, var viegli iedzīvoties veselība problēmās. Kā skriet pareizi, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta skriešanas treneris Andris Ronimoiss, sporta ārsts Toms Jānis Eglītis un "Skriešanas akadēmijas" galvenais treneris Salvis Gruševs. "Vai skriešana ir pirmais, kā uzturēt sevi formā, jā, fiziski aktīviem cilvēkiem, kas ir tikuši līdz skriešanai, tās ir ļoti labs veids, kā sevi uzturēt formā. Vēl ir daļa, kuriem jātiek līdz skriešanai," uzskata Andris Ronimoiss. Pēc pārtraukuma atsākt nav viegli, grūtākais ir iziet pa durvīm. Toms Jānis Eglītis piebilst, ka ir jāseko pašsajūtai. Nevajag ierobežojumus, ka obligāti jāaiziet pie sporta ārsta, tikai tad skriesiet. Tas tikai būs ierobežojums, lai vispār sāktu kustēties.  "Vispirms vajag gribēt kustēties un sākt kustēties, ja mēs jūtam, ka kustību laikā kaut kas sāp, ir bail vai neesam par kaut ko pārliecināti, tad sporta ārsta konsultācija ir nepieciešama. Vienmēr ir grūtāk uzsākt un vēl grūtāk būs uzsākt, ja uzliks „blokus”," uzskata Toms Jānis Eglītis. Andris Ronimoiss norāda, ka nevajadzētu salīdzināties cilvēkiem savstarpēji, piemēram, arī mērot pulsu skriešanas laikā, jo katrs cilvēks ir individuāls. "Kas vienam ir 130, otram – 160, nevajag pieņemt, ka internetā izlasītais mērījums 130 vai 140 ir tas, zem kura jāturas. Tā nav," norāda Andris Ronimoiss. "Sajūtas jāmāk noķert, iesācējam tā ir lielākā problēma, viņš nejūt. Viņam liekas, ka tas ir viegli, bet patiesībā ķermenim nav viegli, sirdij nav viegli," skaidro Andris Ronimoiss. Es saku, ja atnāc dušā pēc pirmajiem treniņiem un tev ir - ou, šis bija forši, visticamāk, tu darīji kaut ko par ātru. Sajūsmai nevajadzētu būt. Vieglajam treniņam jābūt tādam, kas dod labsajūtu, bet no kura neesi super enerģizēts. Tā ir viena no pazīmēm, ka bija par intensīvu. Mēģināt mierīgi, kad liekas, ka ir mierīgi, vēl nedaudz samazināt ekspektācijas. Tas būs iesācējam pareizais.   Gints Konošonoks pasākumā "Tukuma novada sporta laureāts 2024" šogad saņēma apbalvojumu "Aktīvākais tautas sporta vēstnesis". Viņš ir vietējās kopienas "Tukums skrien kopā" līderis un katru pirmdienu 18.30 tiekas ar domubiedriem, lai kopā noskrietu 10 kilometrus. Tukuma skrējēji tikko piedalījušies Rīgas maratonā, bet maija sākumā noskrējuši 107 kilometrus maratonā Rīga - Valmiera. Gints ir arī viens no taku skriešanas seriāla "Stirnu buks" organizētājiem un ar viņu mežā, netālu no Tukuma, tikās Daina Zalamane.

Šoreiz raidījumā Zināmais nezināmajā uzmanība pievērsta jūrām, tiem, kas tās apdzīvo, un tiem, kas tās pēta un aizsargā. kā savas dabiskās vajadzības kārto zivis un citi zemūdens iemītnieki, un kāda tam ir ietekem uz visu, kas notiek ūdens vidē. Vispirms interesējamies par smilšu "izskatu" jūras krastā Lai arī laiks aiz loga neliek domāt, ka straujiem soļiem tuvojas vasara, tomēr raidījuma temats liek pievērst uzmanību tam, kas notiek jūras krastā. Nezinu, vai daudzi, dodotie pastaigās pie jūras vai atpūšoties pludmalē, aizdomājas par to, kāpēc smiltis kādā vietā ir tumšākas un raupjākas, bet citviet pavisam gaišas un irdenas. Par smilšu “izskatu” un to, kādus noslēpumus var lasīt vienā smilšu graudiņā, ir aizdomājusies Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju  fakultātes vadošā pētniece Laimdota Kalniņa. Viņa skaidro, kas nosaka smilšu struktūru Baltijas jūras piekrastē. Vēl stāsts par to, kā savas dabiskās vajadzības kārto zivis un citi zemūdens iemītnieki un kā tas ietekmē visu, kas notiek ūdens vidē. Vaļi kā lieli transporta kuģi pārnes savu urīnu, lai papildinātu okeāna ūdeņus ar barības vielām. Kas ir tik vērtīgs vaļa urīnā un kā okeānu ekosistēmu ietekmē citas  tur mītošo dzīvnieku atliekvielas un kāpēc cilvēku izkārnījumi, atšķirībā no ūdens radību atstātajiem mēsliem, nenāk par labu jūras vai okeāna videi, par to stāsta zinātniskā  institūta "BIOR" vadošais pētnieks Ivars Putnis. Ja salīdzinām okeānu ar mazdārziņu, ko rūpīgs dārznieks mēslo ar organisko mēslojumu, lai tajā lekni augtu dilles, tomāti, kāposti un citi mums tīkami dārzāji vai ziedi, tad okeāna ūdeņos šādi lielgabarītu dārznieki ir vaļi. Kā var lasīt 2025.gada martā publicētajā rakstā žurnāla „National Geographic” interneta vietnē, tad, piemēram, finvalis, kura garums sasniedz 27 metrus, dienā var saražot  teju 900 litrus urīna.  Un urīnā esošais slāpeklis un fosfors  ir vieni no svarīgākajiem elementiem barības tīkla pamatā, un vaļi  migrācijas laikā, okeānu ūdeņos izplata teju 4000 tonnu slāpekļa. Sīkāk par vērtīgo vaļu urīnu un citām ūdens iemītnieku atliekvielām kā barojumu okeāniem, stāsta ihtiologs Ivars Putnis. Jaunākais jūras aizsargājamo teritoriju izpētē Mēs ne reizi vien raidījumā esam tikušies ar dabas aizsardzības speciālistiem un jūras vides pārzinātājiem, lai stāstītu, kādas dabas vērtības ir īpaši sargājamas Baltijas jūrā un ko šajā ziņā palīdz saglabāt aizsargājamās jūras teritorijas. Pēdējos gados notiek aktīva izpēte, lai apzinātu jaunas teritorijas, kas Baltijas jūrā Latvijai būtu īpaši sargājamas. Šobrīd diskuisijas rit pilnā sparā ar dažādām iesaistītajām pusēm.  Raidījumā runājam par to, kādi ir jaunākie atklājumi par to, kas Baltijas jūras ūdeņos ir īpaši vērtīgs un sargājams, kā zinātnieki saprot, kuras tieši būs tās vietas jūrā, kas jāsargā, un kas tiek darīts, lai šīs vietas patiešām aizsargātu? Skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, direktora vietniece Solvita Strāķe un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra "LIFE Good Water" projekta vadītāja vietniece Linda Fībiga.  

Aprīļa pēdējā nedēļā pasaulē atzīmēja Starptautisko pacientu pieredzes nedēļu. Latvijā termins pacientu pieredze ieviests samērā nesen. Kā pacientu pieredze tiek izmantota, lai sasniegtu labākus rezultātus un kā ir mainījusies veselības aprūpe, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa, Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika. "Lai pacients laikā, kad saņem veselības aprūpes pakalpojumus, justos mierpilni, saprastu, ko viņam saka, lai viņam nesāpētu, lai nebūtu satraukums un bailes, lai būtu paēdis, kas nozīmē, ka ēdienam ir jāgaršo. Lai viņš saprastu informāciju, kad izrakstās no ārstniecības iestādēs. Šīs ir jomas, ko mēra, lai raksturotu pacientu pieredzi," norāda Vita Šteina. Latvijā šī joma attīstās arvien plašāk, pateicoties SPKC iesaistei. Pagaidām var runām par pirmo soli, iegūstot atgriezenisko saiti no pacientiem. Atsevišķas slimnīcas ir uzsākušas arī pieredzes uzlabošanu, bet būtiska kustība šajā jomā nav. Labā ziņa - arvien vairāk veselības iestādes izvēlas iesaistīt darbā pacientu pieredzes speciālistu. Apmēram puse Latvijas slimnīcu mēra pacientu pieredzi pēc vienotiem standartiem. "Latvijā vislabāk novērtētā kategorija ir cieņpilna attieksme, ar to mums viss ir kārtībā. Savukārt divas sliktāk novērtētākās kategorijas ir ēdināšana un medikamentu un blakņu izskaidrošana. Tās ir sliktāk novērtētākās kategorijas praktiski visās slimnīcās, un tas nozīmē, ka tā ir valstiska problēma. Ja būtu kādas slimnīcas, kur šīs kategorijas ir augstāk novērtētas, varētu runāt, ka tas ir atkarīgs no personāla vai vadības, bet šajā gadījumā tās ir valstiskas problēmas," norāda Vita Šteina. "Ja runājam par medikamentu izskaidrošanu un blakņu izskaidrošanu, mums valstī ļoti trūkst un nav sakārtota klīnisko farmaceitu pietiekama pieejamība slimnīcās. Un, ja runājam par ēdināšanu, tad ir ļoti labi redzams, tajā gadā, apmēram pusotru gadu atpakaļ, kad tika kaut nedaudz palielināts tarifs ēdināšanai valsts publiskajā sektorā slimnīcām, par 10% uzlabojās novērtējums. Tam ir tieša ietekme: jo vairāk mēs investējam, valsts palīdz atrisināt šīs problēmas, tam tiešām ir pozitīvas sekas." "Pagaidām pacientu pieredze Latvijā tiek īstenota kā atsevišķa komponente, bet nav nacionāli iekļauta kopējā stratēģijā," skaidro Vita Šteina. Notiek diskusijas ar Veselības ministriju par nepieciešamību izveidot šādu stratēģiju, lai visām veselības iestādēm būtu vienotas prasības, kā mērīt veselības aprūpe kvalitātes radītājus kopumā.  "Problēmas sākas tad, kad ir jau atklātas kādas nozīmīgas veselības problēmas, kas ir no jauna, varbūt pat liels pārsteigums, vai arī tās hroniskās slimības ir tik ļoti ielaistas, ka tās prasa milzu resursus gan no paša pacienta, gan no radiniekiem, kur ir ļoti garš saraksts ar medikamentiem," vērtē Linda Šauriņa. "Arī no komunikācijas viedokļa pacients jaunas informācijas uztveršanā piekūst pie trešā medikamenta. Lai cik labi ārsti nesagatavotu savu sarunu par medikamentiem vai blaknēm, pacientam nav vienkārši kapacitātes. Tas nav pārmetums pacientiem, vienkārši cilvēcisks faktors. Tāpēc vienmēr saku, ja ir nozīmīgas vizītes pie speciālistiem, ir jāņem līdzi atbalsta persona, ir jābūt izrakstam. No stacionāra mums izraksti ir brīnišķīgi, bet tur, kur mums valstiski pieklibo šī lieta, tā ir sekundārā veselības aprūpe, kur ir speciālisti, kur pacients gaida varbūt mēnešiem kaut kādu izmeklējumu, kaut kādu konsultāciju, un tad, kad viņš atnāk atpakaļ pie manis, jo es tam speciālisti mums uzdos kaut kādus konkrētus jautājumus, nav šī te papīra, nav pacientam kur ieskatīties. Papīrs jau nav tikai man, tas papīrs ir arī pacientam, un tad pacients saka - bet es nezinu, es neatceros... (..) Tajā brīdī pacients it kā iesprūst: es biju uz vizīti, es gaidīju 3-4 mēnešus, un tas rezultāts ir tāds, kāds viņš ir." Uzklausām arī kādas pacientes pieredzes stāstu. Inesei Lūsiņai veselības apdrošināšanas nav, jo darba vieta to nevar atļauties, tāpēc būtiski ir pietiekties uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem. Vispirms ar valsts speciālista izdotu nosūtījumu viņa uz magnētisko rezonansi rokas locītavai un ultrasonogrāfiju rokas mīkstajiem audiem mēģināja pieteikties elektroniskajās vietnēs internetā - eveselibapunkts.lv un rindapiearsta.lv.

Martā un aprīļa sākumā finanšu tirgi saistībā ar ASV noteiktajiem tarifiem  piedzīvoja strauju kritumu. Un tas būtiski ietekmēja Latvijas iedzīvotāju pensiju 2.līmeņa uzkrājumus. Kā rīkoties tālāk - mainīt pensiju plānu vai nedarīt neko? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē "Swedbank" Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītāja Anželika Dobrovoļska un Finanšu nozares asociācijas vadītājs Uldis Cērps. Šobrīd Saeimā tiek skatīti grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā. Priekšlikumus likuma 2.lasījumam varēja iesniegt līdz 14. aprīlim un par to, ko šī brīža situācijā rosina darīt Labklājības ministrija, stāsta Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Sandra Stabiņa. Uldis Cērps norāda, ka no visiem, kas veido uzkrājumu 2. pensiju līmenī, vairāki desmiti tūkstoši cilvēku ir tādi, "kuri atrodas pārāk riskantos pensiju plānos priekš viņu vecuma".  "Vispirms jārunā par divām lietām: viena īstermiņa, otra - ilgtermiņa. Pirmā īstermiņa lieta būtu tāda, ka droši vien būtu jāraugās, kā varētu šiem cilvēkiem biežāk atgādināt par to, ka viņi atrodas pārāk riskantos plānos. Otrs, par ko būtu jādomā, ir finanšu pratība," atzīst Uldis Cērps. Atsaucoties uz "Swedbank" veikto aptauju, viņš norāda, ka cilvēki aptuveni saprot, kā darbojas depozīti, un viņi aptuveni saprot, kā darbojas kredīti, bet, tiklīdz viņam jautā kaut ko par finanšu tirgiem, teiksim, kāda ir saistība starp akciju un obligāciju cenām un kāda ir saistība starp akciju un obligāciju cenām, cilvēki principā to nezina.  "Ilgtermiņa lieta ir par to, ka ne tikai cilvēkiem ir jāsaka, ka viņi ir pārāk riskantā plānā, bet droši vien ir jādomā arī, kādā veidā viņus sasniegt un paskaidrot, lai viņi paši to saprastu," turpina Uldis Cērps. "Cits jautājums, ja viņi to paši to saprot, vai viņi rīkojas. Bet pie tā, ka Latvijā nemainīgi ir neapmierinoša finanšu pratība, par to būtu daudz ne tikai jārunā, bet arī jādara vairāk, manā skatījumā." Anželika Dobrovoļska piebilst, ka pie tik zemas finanšu pratības pārlikt atbildību uz pensiju 2. līmeņa dalībnieku, sakot, ka cilvēkam pašam ir jāizlemj, kurā brīdī ir jāfiksē savs uzkrājums un jāizņem, būtu nekorekti, bet, protams, šāds risinājums palīdzētu valsts pensiju budžetam.    Pār svārstībām pensiju uzkrājumos, ko raisa svārstības pasaules tirgos, saruna arī raidījumā Pievienotā vērtība.  

Ar komponistu un mūziķi Edgaru Mākenu palūkojamies uz vairākām teātra izrādēm no mūzikas puses. Nupat pabeigts darbs pie Klaipēdas Drāmas teātrī tapušās Elmāra Seņkova izrādes „Kalendārs mani sauc”. Sarunājamies par mūsdienu dzeju, jo pavisam drīz Edgara Mākena un Agneses Budovskas dziesmu programma „Jaunība” iznāks albumā „Daži racionāli apsvērumi”. Runājam arī par kopienas sajūtu, ko spēj uzturēt teātris, un vai māksla var palīdzēt pārdzīvot grūtus laikus. Edgara Mākena darbība ir ļoti daudzveidīga. Vispirms mūzikas skolā apguvis kordiriģenta profesiju. Dibinājis grupu “Gaujarts”, bijis līdzdibinātājs ansamblim “Manta”. Pavisam drīz iznāks mūzikas albums „Daži racionāli apsvērumi” kopā ar viņa jauno grupu “Jaunība”. Tad izstudējis Latvijas Mūzikas akadēmijas  Kompozīcijas nodaļā un pievērsies akadēmiskākai mūzikai. Vairākkārt ieguvis Lielo Mūzikas balvu, arī „Spēlmaņu” nakts balvu par mūziku teātra izrādēm.  Ielūkojoties bagātīgajā ierakstu klāstā, kas Radio fonotēkā saistās ar atslēgvārdu “Edgars Mākens”, saprotams, ka visu mēs nepaspēsim. Tāpēc šajā raidījumā runājam par mūziku, kurai lieciniece bijusi raidījuma autore Anda Buševica, kas viņai ko nozīmējusi, un pārsvarā tā ir bijusi teātra mūzika. Sarunai Edgaru Mākenu uzrunāju jau pirms mēneša, taču tā bija jāatliek, jo februāra vidū pirmizrādi Lietuvā, Klaipēdas Drāmas teātrī piedzīvoja Elmāra Seņkova izrāde „Kalendārs mani sauc”.

ASV prezidents Donalds Tramps ir tik aktīvi strādājis un runājis, ka šoreiz raidījums Divas puslodes ir par Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ne tikai par tām, jo Tramps mēģina ietekmēt visu pasauli. Pirmkārt, viņš to dara, izmantojot kā ieroci muitas tarifus. Sācis ar Kanādu, ar Meksiku un ar Ķīnu. Tiesa, pirmajām divām valstīm lēmuma īstenošana ir par mēnesi atlikta. Nākamais viņa šantāžas upuris varētu būt Eiropas Savienība. Eiropas virzienā raugoties, Tramps grib mainīt ne tikai tirdzniecības bilanci, bet arī atņemt Dānijai lielāko salu pasaulē Grenlandi. Viņš esot apņēmies panākt, ka Grenlande būs ASV īpašumā. Tāpat Trampu interesē atgūt kontroli pār Panamas kanālu.  Norises pasaulē analizē Jānis Kapustāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, un Sigita Struberga, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre. Grenlandi gribu! Vikingu kuģotāji, kuri 10. gadsimta nogalē piestāja pie Grenlandes krastiem, lika pamatus šīs pasaulē lielākās salas tūkstoš gadus ilgajām saiknēm ar Skandināviju. 1775. gadā toreizējā Dānijas-Norvēģijas apvienotā karaliste pasludināja Grenlandi par savu koloniālo valdījumu, un pēc tam, kad Norvēģija 1814. gadā apvienojās ar Zviedriju, sala palika Dānijas kroņa zeme. Liela daļa tās teritorijas gan ilgi bija neizpētīta un nekartēta, tāpēc pilnvērtīgu suverenitāti pār Grenlandi Dānija nodibināja tikai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem iesākās Grenlandes autonomizācijas process, kura pēdējais etaps noslēdzās ar 2009. gada Pašpārvaldes aktu. Grenlande ieguva plašu autonomiju, atstājot kādreizējās metropoles ziņā tikai ārējās drošības, monetārās politikas un daļu no ārlietu jautājumiem. Kopš tā laika spēkā pieņēmusies kustība par pilnīgu Grenlandes neatkarību, aptaujas liecina, ka par to ir vairāk nekā puse no salas iedzīvotājiem, un līdz nesenam laikam šo ideju atbalstīja arī pašreizējā autonomijas valdība ar premjeru Mūti Bouropu Egedi priekšgalā. Vēl šī gada sākumā tika plānots, ka neatkarības referendums varētu notikt vienlaicīgi ar Grenlandes parlamenta vēlēšanām aprīļa sākumā, taču ideja šķiet nolikta malā kopš brīža, kad savu agresīvo Grenlandes iegūšanas kampaņu uzsāka Donalds Tramps. Viņš šai ziņā nav nekāds pirmatklājējs – ideja atpirkt salu no Dānijas aktualizēta vairakkārt. Atbilde no Kopenhāgenas, kā arī šajā reizē, allaž ir bijusi, ka Grenlande netiek pārdota. Tomēr nekad agrāk no Vašingtonas nav izskanējusi tik agresīva retorika, kāda tā ir patlaban, konkrēti draudot Dānijai ar milzīgiem ievedmuitas tarifiem un neizslēdzot pat militāra spēka lietošanu. Var atgādināt, ka Savienoto Valstu militārā klātbūtne Grenlandē pastāv jau šobrīd un balstās 1951. gada nolīgumā, saskaņā ar kuru Dānija piekrīt ASV bāzu izvietošanai, pretī saņemot garantijas aizsargāt salu pret jebkādu ārēju iebrukumu. Atbildot uz prezidenta Trampa izteikumiem, Kopenhāgena paudusi gatavību visa veida sadarbībai drošības jomā un paziņojusi par nozīmīgu finansējuma palielināšanu Arktiskā reģiona aizsardzībai. Savukārt Grenlandes parlaments steidzamības kārtā pieņēmis likumu par ārvalstu vai nenosakāmas izcelsmes finansējuma aizliegumu politiskajām organizācijām. Tēvocis Sems kā deva, tā ņems (kanālu)! Savā pirmajā ārvalstu tūrē jaunais Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio devās uz vairākām Centrālamerikas valstīm. Tūres degpunktā, protams, bija vizīte Panamā, kurai jaunievēlētais prezidents Tramps izvirzījis teju viennozīmīgas teritoriālas pretenzijas. Runa ir par kādreizējo Panamas kanāla zonu, kuru līdz 1999. gadam kontrolēja Savienotās Valstis. Amerika uzņēmās Atlantijas un Kluso okeānu savienojošā kanāla būvi pagājušā gadsimta sākumā, kad vairākas desmitgades iepriekš šo projektu pusceļā bija pametusi Francija. Tā kā finansējums, tehnoloģijas, organizācija un daļa darbaspēka nāca no Savienotajām Valstīm, šķita diezgan loģiski, ka pēc kanāla izbūves tam pieguļošās teritorijas nonāca Vašingtonas beztermiņa nomā. Var piebilst, ka pati Panamas valsts tapšana 1903. gadā ir saistīta ar kanāla projektu. Līdz tam Panama bija Kolumbijas Republikas sastāvdaļa, kas kļuva neatkarīga pēc tam, kad Savienotās Valstis ar militāras iejaukšanās draudiem piespieda Kolumbiju atzīt Panamas neatkarību. Taču 20. gs. otrajā pusē mazā Centrālamerikas valsts un tās sabiedrība vairs nebija gatava samierināties ar amerikāņu „servitūtu”, kas sašķēla Panamas teritoriju divās daļās. Pēc vairākiem asiņainiem protestiem kanāla zonā Amerika piekrita sarunām, un 1979. gadā tika parakstīta vienošanās par teritorijas pakāpenisku nodošanu pilnīgā Panamas suverenitātē. Tagad prezidents Tramps nepaguris klāsta, ka tā esot bijusi kļūda, ka Panama pārkāpjot vienošanos un vispār esot atdevusi kanālu ķīniešiem. Savienotās Valstis kā iedevušas, tā paņemšot kanālu atpakaļ. Tādējādi nenākas šaubīties par Marka Rubio un Panamas prezidenta Hozē Raula Mulino sarunu saturu. Panamas valsts galva apsolīja apzināt iespējamo Ķīnas interešu klātbūtni kanāla uzņēmumos un iespējas pārtraukt priekšlaicīgi līgumus ar Honkongā reģistrēto kompāniju, kas pārvalda ostas abos ūdensceļa galos, lai gan šo ostu darbība nav tieši saistīta ar paša kanāla funkcionēšanu. Tomēr viņš vēlreiz uzsvēris, ka Panamas kanāls ir un paliks viņa valsts suverena teritorija. Mēs sitīsim ar tarifiem, arvien, arvien! 1.februārī prezidenta Trampa piesolītā partneru slānīšana ar tarifu milnu šķita pieņemam konkrētākas aprises – Baltā nama saimnieks paziņoja, ka otrdien stāšoties spēkā 25% ievedmuitas tarifi Meksikas un Kanādas precēm, kā arī 10% importam no Ķīnas. Ekonomisti steidzās atgādināt par iespējamām nopietnām problēmām, ko šāds solis radīs pašu Savienoto Valstu ekonomikai. Taču jau pirmdien, 3. februārī, grandiozie plāni izrādījās atlikti vismaz uz mēnesi. Vispirms tika paziņots, ka Meksikas prezidente Klaudija Šēnbauma piekritusi nosūtīt 10 000 karavīru uz valsts ziemeļu robežu nelegālās migrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanai. Dienas otrajā pusē tādu pašu atlikšanu saņēma arī Kanāda pēc tam, kad premjerministrs Trudo bija aprunājies ar Trampu pa telefonu. Arī šajā gadījumā izšķirošais esot robežkontroles arguments, lai gan fentanila daudzums, kas Savienotajās Valstīs nonāk caur ziemeļu robežu, ir salīdzinoši niecīgs. Var piebilst, ka gan Kanāda, gan Meksika jau bija paziņojušas, ka amerikāņu tarifu ieviešanas gadījumā tās spers adekvātus atbildes soļus. Finanšu tirgi, kas pirmdienas rītu sagaidīja ar manāmu kritumu, pēc paziņojumiem par tarifu atlikšanu atgriezās normālā kondīcijā. Tikām Ķīna paziņojusi, ka tā savu 10% tarifu apstrīdēšot Pasaules Tirdzniecības organizācijā un noteikusi atsevišķiem Savienoto Valstu produktiem ievedmuitas tarifus līdz 15% apjomā. Tiek atzīmēts, ka starp šiem produktiem nav nozīmīgāko no ASV importējamo preču kategoriju. Dienaskārtībā ir arī jautājums par iespējamajiem tarifiem Eiropas Savienībai. Motīvu šai ziņā netrūkst, sākot ar Savienoto Valstu bilances deficītu tirdzniecībā ar apvienoto Eiropu, beidzot ar vēlmi tikt pie Grenlandes. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Ceļš līdz nākamajam Latvijas Bankas prezidentam izrādījies pilns negaidītu līkloču. Vispirms, tuvojoties bijušā prezidenta Mārtiņa Kazāka termiņa beigām, izrādījās, ka koalīcija nemaz nespēj vienoties par kopīgu kandidātu, Zaļo un zemnieku savienība izvirzīja savu, bet pārējie koalīcijas partneri nāca ar savu kandidātu. Vēlēšanas tā arī nenotika. 24. janvārī šķita, ka vienošanās ir panākta, bet atkal izrādījies, ka tā nemaz nav, un atkal koalīcija sadalījusies divās daļās. Bet tagad kandidātu, ko gan toreiz, gan tagad atkal atbalsta "Jaunā Vienotība" un "Progresīvie", ir izvirzījušas divas opozīcijas partijas – Nacionālā Apvienība un Apvienotais saraksts. Kādas politiskās spēles tiek spēlētas un kādi īsti ir kritēriji, pēc kuriem vērtē kandidātus, par to diskutējam Krustpunktā ar Saeimas frakciju pārstāvjiem. Diskutē frakcijas "Jaunā Vienotība" priekšsēdētājs Edmunds Jurevics, Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Augusts Brigmanis, frakcijas "Progresīvie" priekšsēdētājs Andris Šuvajevs, frakcijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētājs Ainārs Šlesers un Apvienotā saraksta frakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars.

Ir visai reāla iespēja, ka Austrija drīzumā tiks pie sava pirmā labēji radikālā kanclera. Kā Īlona Maska intervija ar labēji radikālās partijas „Alternatīva Vācijai” līderi Alisi Veidelu ietemēs Vācijā gaidāmās vēlēšanas? Naidžels Farāžs atgriežas politikā. Starptautiskos procesus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu nodaļas profesors Daunis Auers. Austrijas radikāli labējo zvaigžņu stunda Austrijas Brīvības partija ir politiskais spēks ar daudzu desmitgažu vēsturi, tai skaitā iedibinātu vietu valsts parlamentā un zināmu valdības darba pieredzi. Kopš pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades partijas ideoloģiskajā ievirzē arvien pamanāmāka kļuva galēji labējā tendence, kas netraucēja tai periodiski gūt nozīmīgas vēlētāju daļas atsaucību. Šais periodos Brīvības partija pāris reizes tika arī pie valdīšanas koalīcijā ar labēji centrisko Austrijas Tautas partiju. Pēdējā šāda reize bija pēc 2017. gada vēlēšanām, taču t.s. Ivisas skandāls, kurā bija iesaistīts Brīvības partijas līderis Haincs Kristiāns Štrāhe, izbeidza šo savienību, un 2019. gada ārkārtas vēlēšanās partija cieta pamatīgus zaudējumus. Tomēr šo vājuma posmu, kā jau vairakkārt savā vēsturē, galēji labējie pārvarēja, ap 2022. gada vidu popularitātes ziņā apsteidzot Tautas partiju, bet ap gada beigām arī sociāldemokrātus, lielāko opozīcijas spēku, un kļūstot par populārāko partiju valstī. Tikām valdošās koalīcijas – Tautas partijas un Zaļo partijas – reitingi šļuka uz leju proporcionāli dzīves dārdzības un inflācijas rādītāju kāpumam. Rezultātā Nacionālās padomes vēlēšanās pagājušā gada 29. septembrī Brīvības partija ar tās jauno līderi Herbertu Kiklu priekšgalā svinēja spožu uzvaru, tiekot pie lielākās parlamenta frakcijas. Partijas platformas centrā bija pret imigrantiem un radikālā islāma briesmām vērstas tēzes, bet, cita starpā, tā ietver arī palīdzības pārtraukšanu Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Pēc tam, kad visas citas parlamenta partijas deklarēja nevēlēšanos sadarboties ar Brīvības partiju, Austrijas prezidents Aleksandrs van der Bellens, spītējot tradīcijai, uzaicināja veidot valdību Tautas partijas līderi un līdzšinējo kancleru Karlu Nehammeru. Par galveno sarunu partneri kļuva sociāldemokrāti, taču tā kā šādai koalīcijai būtu niecīgs vienas balss pārsvars, Nehammers centās iesaistīt valdībā arī liberālo partiju NEOS. Pērnā gada pēdējais ceturksnis pagāja mēģinājumos saskaņot pozīcijas, kas tomēr izrādījās neauglīgi. Vispirms 3. janvārī par izstāšanos no sarunu procesa paziņoja partijas NEOS līdere Beāte Mainla-Raizingere, bet nākamajā dienā Karls Nehammers demisionēja no kanclera amata un pameta Tautas partijas vadītāja posteni. 6. janvārī prezidents van der Bellens uzaicināja Brīvības partijas vadītāju Herbertu Kiklu uzsākt valdības koalīcijas veidošanu. Kā vēsta mediji, jaunais Tautas parijas līderis Kristiāns Štokers vairs neesot ne tuvu tik kategorisks kā viņa priekšgājējs jautājumā par neiespējamību sadarboties ar Kiklu, nemaz jau nerunājot par Brīvības partiju kopumā. Līdz ar to ir visai reāla iespēja, ka Austrija drīzumā tiks pie sava pirmā labēji radikālā kanclera. Masks, Veidela u.c. alternatīvi apdāvinātie Pagājušajā ceturtdienā jaunievēlētā Savienoto Valstu prezidenta administrācijas darbinieks un par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks īstenoja savu, šķiet, līdz šim pamanāmāko iejaukšanos kādas Eiropas valsts iekšpolitikas procesos, sev piederošajā tīmekļa komunikācijas platformā „X” intervējot labēji radikālās partijas „Alternatīva Vācijai” līderi Alisi Veidelu. Laikā, kad līdz Bundestāga ārkārtas vēlēšanām atlicis vien nedaudz vairāk par mēnesi, šī 74 minūtes ilgā tērzēšana, piebārstīta ar savstarpējiem komplimentiem, nenoliedzami var ietekmēt daža laba vēlētāja izvēli. Tiesa, nav gan teikts, kādā virzienā, jo sarunā netrūka gana daudz ekstravaganta un apšaubāma. Piemēram, Veidelas apgalvojums, ka Hitlers patiesībā esot bijis komunists un sociālists, tādējādi nu nekādi neesot līdzīgs „Alternatīvai Vācijai”, kas esot krietni konservatīvie un libertāņi. Jāšaubās gan, vai šādam galēji labējo pašnovērtējumam būtu gatavi kaut mazākajā mērā piekrist Vācijas tradicionāli konservatīvie – kristīgie demokrāti, kuri, visdrīzāk, veidos nākamās Vācijas valdības mugurkaulu. Tā vismaz liek spriest partiju reitingi, kas bijuši teju nemainīgi pēdējā gada laikā. Kristīgi demokrātiskā partija stabili turas pirmajā vietā ar nedaudz virs 30%. Tāpat diezgan nemainīgi gada laikā bijuši līdzšinējās valdošās koalīcijas partiju rezultāti: sociāldemokrātiem tie grozījušies ap 15%, zaļajiem – ap 13%, bet liberāļiem brīvajiem demokrātiem – pie kritiskās 4 – 5% robežas. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, sākusi gadu ar 22% un gada vidū piedzīvojusi pat 6% kritumu, nu ir atpakaļ pie 21% atzīmes. No vienas puses, tas ir otrais labākais rezultāts, taču no otras, Īlons Masks savu tiesu pārspīlēja, abu tiešsaistes tērzēšanas ievadā nodēvējot Alisi Veidelu par „Vācijas vadošo kandidāti”. Nemaz jau nerunājot par to, ka Veidelai diezin vai ir kādas cerības atkārtot kaimiņvalsts Austrijas labējo radikāļu panākumus un tikt pie valdības veidošanas sarunu galda – pārējām partijām pagaidām vēl pietiek resursu, lai viņu tur nelaistu. Un tomēr – ja Herberts Kikls Austrijā, kā saka ne viens vien medijs, esot izgrāvis robu pret radikāļiem celtajā Eiropas ugunsmūrī, tad savas plaisiņas manāmas arī Vācijā. Tiek norādīts, ka, piemēram, Tīringenes federālajā zemē pēc pagājušā gada vēlēšanām kristīgo demokrātu valdība vairs nevarot īstenot savu politiku bez „Alternatīvas Vācijai” atbalsta. Farāžs atkal aktuāls Grūti spriest, cik patiess bija Naidžels Farāžs, kad 2020. gadā, Lielbritānijai parakstot vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības, paziņoja, ka uzskata savu mūža uzdevumu par paveiktu un aiziet no politikas. Katrā ziņā, kā izrādās, aiziešana nav bijusi uz īpaši ilgu laiku, jo vecais zēns Naidžels ir atpakaļ. Pēdējās Parlamenta vēlēšanās 2024. gada jūlijā viņa Breksita partija, tagad pārdēvēta par „Reformēt Apvienoto Karalisti”, tika pie piecām vietām Apakšpalātā. Un vēl daudz iespaidīgāka ir kopējā par šo partiju nodoto balsu statistika, proti – visā valstī par Farāža politisko lolojumu nobalsojuši vairāk nekā četri miljoni britu jeb vairāk nekā 14% vēlēšanās piedalījušos. Tikai mažoritārā vēlēšanu sistēma ir iemesls pieticīgajam mandātu skaitam uz vēlēšanās uzvarējušo leiboristu, arī toriju un liberāldemokrātu fona. Farāža partijas popularitātes kāpums daļēji tiek skaidrots ar šī brīža politisko konjunktūru, kad elektorātā uzkrājies gana daudz rūgtuma pret četrpadsmit gadus valdījušajiem torijiem, savukārt leiboristi, nākuši pie varas, arī nespēj ātri uzlabot situāciju. Par „reformētāju” jājamzirdziņu kļuvusi imigrācijas tematika, kam bija nozīmīga vieta arī Breksita partijas aģitācijā. Kā vēsta raidsabiedrība BBC, Farāžs un viņa līdzgaitnieki arī pēc vēlēšanām turpinot vētrainu darbību ar pamanāmiem rezultātiem. Partijas biedru skaits jau pārsniedzis 180 000, apsteidzot konservatīvos, kam ir tikai 130 000, un atpaliekot tikai no leiboristiem, kuru rindās ir apmēram 365 000. Kas arī no svara, partijai parādījušies iespējami nopietni finansiālie atbalstītāji – par tās kasieri nesen kļuvis britu miljardieris, luksa klases nekustamo īpašumu attīstītājs Niks Kendijs, un par partiju jau kādu laiku izrāda interesi arī pats Īlons Masks. Tiesa, attiecībām ar aizokeāna superbagātnieku, ar kurām Farāžs līdz šim labprāt lepojās, saļodzījušas, kad Masks savā „X” platformas kontā paudis atbalstu britu labējam ekstrēmistam Stīvenam Jekslijam-Lenonam, kuram nesen piespriests cietumsods par tiesas maldināšanu, un Farāžs, savukārt, norobežojies no šiem izteikumiem. Protams, šobrīd vēl pāragri spriest, vai jaunais Farāža politiskais projekts paliks vien īslaicīgs politiskās modes kliedziens, vai tam tomēr izdosies ieņemt ilglaicīgāku vietu britu politiskajā spektrā, varbūt pat reiz tikt pie varas. Katrā ziņā viens uznāciens ar neprognozējtām un tālejošām sekām Naidželam Farāžam reiz jau izdevās, būtu aplami viņu nenovērtēt tagad. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Rudens pagriezies uz otro pusi un to dabā saistām ar laiku, kad koki nomet pēdējās lapas. Kāpēc dabā ir novērojams lapkritis? Ko lapu krāsa stāsta par procesiem pašā kokā un vai klimata pārmaiņas var apdraudēt ikgadējo zelta rudeni? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes augu fizioloģijas katedras pētniece Jevgeņija Ņičajeva un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece, ģeogrāfijas doktore Gunta Kalvāne. "Pētījumi liecina, ka Eiropā lielākajā daļā koku sugu lapu krāsošanās iesākas vēlāk. Tas ir droši vien, pateicoties tam, ka gaisa temperatūras kopumā rudeņos ir pieaugušas. Piemēram, pagājušā gada septembris bija netipiski silts, tas bija viens no siltākajiem septembriem, kāds Eiropā piedzīvots. 2020. gadā bija līdzīgs stāsts, kad rudens, septembris jo īpaši, bija relatīvi silts,"skaidro Gunta Kalvāne. "Pētījumi liecina, ka rudens fenoloģiskās fāzes kopumā iestājas vēlāk, tas nozīmē, ka lapas krāsojas, piemēram, 2-3 nedēļas vēlāk. Ir arī pētījumi, kas liecina, ja gaisa temperatūra palielinās par vienu grādu, tad attiecīgi lapu dzeltēšana, krāsošanās iestājas 5-6 dienas vēlāk, kas dabā ir ārkārtīgi daudz. Tā ir nedēļa." Bet ir atsevišķas sugas, kā āra bērzs vai liepa, kas arī Latvijā bieži aug apstādījumos, sausuma ietekmē sāk dzeltēt agrāk. 2018. gadā, kad bija Eiropā sausākā vasara, kāda reģistrēta meteoroloģisko novērojumu vēsturē, atsevišķām koku sugām lapas dzeltēja jau augusta beigās.   Vispirms zinātnes ziņas Halovīna svinēšana plešas arvien lielākā plašumā, tāpēc tematiski raksti atrodami arī tīmekļa vietnēs, un “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē “Nationalgeographic.com” meklēta atbilde jautājumam. Piemēram, par to, kā slotas kāti, katli un smailas cepures kļuva par būtisku raganu piederumu Eiropieši senāk ticēja burvestībām un pārdabiskajam un nelabvēlīgos notikumos varēja vainot iespējamās raganas, tātad sievietes, pār kurām krita šī aizdomu ēna.  Katls visā šajā priekšmetu uzskaitījumā šķiet visnevainīgākais priekšmets, jo katlus gan senāk, gan arī mūsdienās sievietes izmantojušas ēdiena pagatavošanai. Bet laika gaitā tas apaudzis ar ideju, ka tas būtu izmantojams ne tikai vakariņu, bet arī burvestībām un dziru vārīšanai. Vai cilvēku skūpsts patiesībā ir sācies kā pērtiķu savstarpējas sakopšanās rituāls? Šim jautājumam atbildi var meklēt vietnē “Science.org”, kur lasāma intervija ar Adriano Lameira - evolūcijas psihologu no Varvikas universitātes Apvienotajā Karalistē. Zemkopības ministrija atkal gatavo augsni vēl intensīvākai mežu ciršanai Oktobrī Zemkopības ministrija sabiedriskajai apspriešanai nodeva grozījumus divos noteikumos – “Noteikumi par koku ciršanu mežā” un “Meža inventarizācijas un Meža valsts reģistra informācijas aprites noteikumi”. Vides organizācijas norāda, ka šis ir mēģinājums apiet Satversmes tiesas lēmumu, kas nepieļāva jaunāku mežu ciršanu kailcirtēs un uzsvēra ilgtspējas principa ievērošanu mežu apsaimniekošanā. 

Pēc Izraēlas veiktajām apšaudēm Libānā un uzsāktās sauszemes operācijas Irāna veikusi raķešu uzbrukumi Izraēlai. Eskalējas konflikts Tuvajos Austrumos. Notikumus analizē bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš, politologs Andis Kudors un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Jau pāris nedēļas par Gazas sektoru pasaules medijos tikpat kā nerunā. Kopš peidžeru uzspridzināšanas uzmanības fokuss Tuvajos Austrumos pilnībā pārvirzījās uz Izraēlas ziemeļiem Libānas virzienā. Tieši peidžeru operācija bija sākums tālākajiem notikumiem. Vispirms sekoja mērķtiecīgi uzlidojumi kaujas bāzēm Libānas dienvidos, spiežot vietējos iedzīvotājus steigā pamest mājvietas un doties bēgļu gaitās. Baidoties no tehnoloģiskajiem riskiem, „Hizbullāh” vadība pagājušajā nedēļā aizliedza saviem kaujiniekiem izmantot jebkādus sakaru līdzekļus, lai nepieļautu tālākas provokācijas un ienaidniekam nebūtu iespējams saraksti vai sarunas izspiegot. Protams, grupējuma līderi to attiecināja arī uz sevi. Un tas viņiem maksāja vēl dārgāk. Lai varētu koordinēt tālāko rīcību, kustības vadītāji kopā ar Irānas pārstāvjiem sapulcējās Beirūtas piepilsētā uzbūvētajā „Hizbullāh” vadītāja štābā, kas bija ierīkots pazemē zem dzīvojamiem namiem. Taču Izraēlai ir savi spiegi it visur. Saņemot informāciju no informatoriem, 27. septembrī Izraēla negaidīti veica ļoti jaudīgu triecienu pa lēmumu pieņemšanas štābu, pilnībā iznīcinot vairākas mājas, bet sagraujot arī pazemes bunkerus. Triecienos bojā gāja gan „Hizbullāh” ilggadējais līderis Hasans Nasralla, gan vairāki grupējuma komandieri un arī viens Irānas ģenerālis. Bet uzlidojumi ir turpinājušies arī nākamajās dienās. Vēl pēc pāris dienām tika nogalināts kustības „Hamas” līderis Libānā ar visu ģimeni. 30. septembra vakarā Izraēla paziņoja, ka tā uzsāk ierobežotas sauszemes operācijas kaimiņvalstī. 1. oktobra rītā Savienoto valstu izlūkdienests brīdināja, ka saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju savu atbildes triecienu gatavo Irāna, un tas vairs nav novēršams. Šīs dienas vakarā no Irānas tika palaistas ap 200 ballistiskās raķetes, vēršot tās pret dažādām Izraēlas pilsētām. Tā saucamais Dzelzs kupols gan lielās pilsētas ir nosargājis, un nokritušās raķetes lielākoties ietriecās zemē neapdzīvotajās teritorijās. Tāpat kā iepriekš, arī šoreiz savu palīdzību raķešu notriekšanā sniedza gan Jordānija, gan ASV. Tomēr līdz ar šo ir būtiski pieaugusi iespēja kara tālākai eskalācijai. Izraēla nekavējoties paziņoja, ka tā neatstās notikušo bez atbildes. Savukārt Irāna brīdinājusi, ka tad arī tā turpinās savus triecienus, tos vēršot pret Izraēlas infrastruktūru. Tikmēr Libānā jau vairāk nekā miljons iedzīvotāju ir pametuši savas mājas, dodoties bēgļu gaitās. Bet galvaspilsētā Beirūtā dzīvojošie libānieši daudzi baidās uzturēties savos namos, jo nezina, kurā brīdī uz tiem var krist kāda Izraēlas raidīta raķete.

Par pļavām pilsētā pēdējos gados esam runājuši visai daudz, acīgākie rīdzinieki būs pamanījuši, ka pļavu teritorijas pamazām apaug ar sev raksturīgo augāju. Kā pa šiem pāris gadiem iedzīvojušās pļavas Rīgā un vai arī nākotnē pilsētā būs vairāk šādu dabisko zālāju? Raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj botāniķe, Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētais profesors, entomologs Voldemārs Spuņģis. Vispirms iepazīstam pasaulē neparastākās sēklas un to ceļu līdz dīgstam „Tāpat kā man savulaik profesors teica, ka sēkla ir augu evolūcijā šedevrs, es to stāstu tālāk studentiem, jo tas tiešām ir brīnišķīgs, neparasts notikums augu evolūcijā. Sēkla var izplatīties tālu, jo katram augam ir tendence kolonizēt, apgūt pēc iespējas plašākas un tālākās teritorijas un ir ļoti svarīgi, lai sēklas ir tālu prom no mātes auga, lai nav konkurences," stāstu par sēklām sākusi Iluta Dauškane - bioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, Botānikas un ekoloģijas katedras vadītāja, un vienlaikus Iluta ir arī Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Sabiedrisko attiecību speciāliste. Ar sēklu palīdzību tiek panākta lielāka augu ģenētiskā daudzveidība, kas dabā ir svarīgi, jo tas nodrošina pēcnācēju dzīvotspēju un veselību. Sarunas laikā pakavēsimies pie atšķirīgiem sēklu izplatīšanās veidiem, vēl Ilutai sākumā jautāju, vai dažādu augu sēklas mēs varētu salikt rindā pēc to izmēriem, sākot ar pavisam mazām sēklām un beidzot ar iespaidīgi lielām? Saruna ar Ilutu Dauškani aizritēja Latvijas Universitātes Dabas mājā, bet noslēgumā viņa visus laipni aicina uz savām otrajām mājām - Latvijas Universitātes Botānisko dārzu. To šobrīd rotā rudens ziedi, bet pavasarī būs skatāma ekspozīcija “Augu bioloģiskās un morfoloģiskās grupas” ar augu kolekciju, kas veltīta dažādiem sēklu izplatīšanās veidiem.

17. gadsimtā notika kāds pavērsiens astronomijas vēsturē, kas kardināli mainīja cilvēku izpratni par Visuma uzbūvi. Šī pāreja notika pateicoties zinātnes attīstībai un tostarp optisko teleskopu nonākšanai astronomu rokās. Sākot ar dāņu astronomu Tiho Brahi, kas pēdējais ar neapbruņotu aci veica īpaši precīzus mērījumus, turpinot ar Galileo Galileju, Džovanni Kasīni un  citiem. Pievēršamies šīm personībām astronomijas vēsturē un viņu veikumam. Stāsta Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks un un Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Vispirms stāsts par kādas pašmāju observatorijas tapšanu Jau vairākus gadus astronomijas interesenti var ciemoties Suntažu „Kaltiņos”, kur nelielā observatorijā ir iespēja vērot debesjumu. Par to, kā padomju laikos būvētā skābbarības tornī Arnis un Anna Ginteri izbūvēja vietu, kur ir stacionāri novietots teleskops un izveidota lekciju telpa, kā arī par to, no kā jāsargā teleskopa lēca, stāsta observatorijias saimnieki. Arnis Ginters, tāpat kā sieva Anna Gintere ikdienā strādā IT jomā, bet abiem nopietna aizraušanās jau gadiem ilgi ir astronomija. Annu Ginteri, iespējams,   mūsu regulārie klausītāji ir pamanījuši kā eksperti, kuru bieži intervējam par astronomiskiem jautājumiem šajā raidījumu ciklā. Bet šoreiz nerunāsim par objektiem izplatījumā, bet gan par Ginteru ģimenes izveidoto observatoriju Suntažos. Kad Arnis 2008. gadā atguva senču īpašumu, līdzās mājai atradās skābbarības tornis, un tā kā abi tolaik jau nopietni aizrāvās ar astronomiju, tad Ginteru ģimenē jau bija iegādāts neliels pārnēsājamais teleskops, ko Anna un Arnis  bieži nesa uz minēto torni un vēroja naksnīgās  debesis.  „Tas bija slinkums, kas mūs iedvesmoja šo torni pārbūvēt par observatoriju,” smej Arnis. „Jo mums apnika nēsāt turp un atpakaļ to teleskopu.” Un tā laika gaitā tornis tika pārbūvēts, lai ne tikai paši Ginteri, bet arī citi astronomijas interesenti var lūkoties zvaigznēs un arī klausīties lekcijas par tām.      

Visdažādākajās neskaidrībās un nebūšanās šobrīd tiek vainotas komunikācijas problēmas. Kāpēc tā un vai vienmēr veiksmīga komunikācija palīdzēs? Krustpunktā diskutē Latvijas asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem biedrs Ivars Svilāns, rakstnieks un politikas eksperts Jurģis Liepnieks, Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Lāsma Šķestere. Sazināmies ar Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" producente Madara Fridrihsone. Vispirms neveiksmīgā nodokļa reforma. Dienā, kad tika atcelta Finanšu ministrijas izziņotā preses konference, izrādījās, ka sociālie partneri par piedāvājumu ir pamatīgi sašutuši. Valsts prezidents sadusmojies teica, ka šis ir arī komunikācijas cilvēku slikts darbs. Tad pēc pāris dienām sekoja Satiksmes ministrijas atklāsmes par "Rail Baltica" nedienām un to, kā pārdalīt naudu, lai vispār tur kaut ko uzceltu, pēc tam arī par "airBaltic". Tajā brīdī šķita, ka nevienā citā ministrijā nav tik daudz bardaka un nesaprotamā. Bet pēc dažām dienām uzzinājām, ka arī Aizsardzības ministrijā neklājas labāk - tur spekulācijas ap nogāzušos dronu nerimst joprojām. Tik daudz jaunumu, tik daudz nezināmā un pārsteigum.. Un vārdu salikums neveiksmīga komunikācija pēdējā laikā ir locīts tik bieži kā iepriekš nekad. Vai tiešām Latvijā ir tik daudz problēmu tieši ar komunikāciju? Kāda ir situācija, ja runājam par informācijas apriti, par politiķu un amatpersonu sarunāšanos ar sabiedrību? 

Šogad aprit 20 gadi, kopš uz Saulei tuvāko planētu Merkuru devās tā izpētes zonde "Messenger". Varētu domāt, ko daudz runāt par vienu zondi Visuma izpētē, jo vairāk, ka tā startēja tik sen. Mums likās interesanti pavaicāt astronomijas ekspertiem ne tikai par "Messenger" paveikto, bet arī par Merkuru kopumā, jo izrādās, ka pirms šīs zondes cilvēku zināšanas par Saulei tuvāko planētu esot bijušas krietni pieticīgākas un tā savulaik atklāja daudz interesanta ne tikai par Merkuru. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta IT speciālists un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns un "Starspace" observatorijas saimniece un portāla "starpsace.lv" redaktore, amatierastronome Anna Gintere. Anna Gintere atzīst, ka interese par šo mazo planētu ir arvien. Šobrīd, kad "Messenger" aprit 20 gadi, Merkura orbītā drīzumā ieies nākamā izpētes zonde "Bepi Colombo".  "Joprojām interese ir, jo tā planēta savā ziņā ir mazliet neparasta, gan ar lielo dzelzs kodolu, gan ar to, ka tai ir vāja atmosfēra un magnētiskais lauks atšķirībā no Marsa, ka pievērsta liela uzmanība. Merkurs joprojām zinātnei šķiet interesants," norāda Anna Gintere. "Iespējams, ne tādēļ, lai mēs uz turieni pārceltos, bet tādēļ, ka tas ir būtisks jautājums, kā šī planēta ir izveidojusies, kāpēc viņa ir tāda, kādu to šobrīd pazīstam, un ko tas var pastāstīt par potenciāli citu planētu  veidošanos ap citām zvaigznēm." Un vēl kāds interesants fakts par Merkuru. Kad 70. gados startēja pirmā misiju uz Merkuru un cilvēki pirmo reizi ieraudzīja tā krāterus, Starptautiskā astronomijas savienība deva šiem krāteriem dažādus vārdus. "Tur ir ļoti daudz mākslas un kultūras cilvēku - Bēthovens, Mocarts, Mikelandželo un tur ir Rainis. Rainis ir liels krāteris 80 km diametrā gandrīz uz Merkura ekvatora. Neesmu dzirdējis, ka kāds no Latvijas vai Padomju Savienības to būtu ieteicis. Varbūt. Jebkurā gadījumā Starptautiskā astronomijas savienība nosauca krāteri Raiņa vārdā," atklāj Ints Ķešāns. Raidījuma ieskaņā zinātnes ziņas. Vispirms par Lieldienu salas populāciju. Par Lieldienu salu ir zināms tas, ka pirms vairāk nekā 800 gadiem polinēzieši kuģojuši tūkstošiem kilometru pāri Klusajam okeānam uz vienu no attālākajām salām uz Zemes - polinēziešu valodā Rapanui, kas tātad zināma arī kā Lieldienu sala. Tā atrodas Klusā okeāna dienvidaustrumos, un mūsdienās tā pieder Čīlei. Šī sala pasaulē pazīstama ar milzīgajām akmens statujām cilvēka seju atveidā, un šīm statujām ir arī savs apzīmējums - moai. Bet par pašiem ieceļotājiem. Pētījums par ceļotāju pāri okeānam seno genomu ir sniedzis atbildes galvenajiem jautājumiem par salas vēsturi un populācijas iespējamo sabrukumu.  Savukārt vietnē “National Geographic” apkopoti astoņi fakti, kas līdz šim ir noskaidroti par alkohola ietekmi uz cilvēka organismu. Zinātnieki atklāj, ka pat mērena dzeršana var būt kaitīgāka, nekā mēs esam iedomājušies, un dažas sabiedrības grupas riskam ir pakļautas vairāk. Jāpiebilst arī, ka 2023. gadā Pasaules Veselības organizācija paziņojusi, ka nav tāda drošā alkohola daudzuma, ko patērēt, un nav arī pierādījumu tam, ka sarkanvīna glāzes potenciālie ieguvumi sirds un asinsvadu sistēmai būtu lielāki par vēža risku. Un vēl. 10. septembrī tika dots starts vēsturiskai un, varētu teikt, vienai no ambiciozākajām uzņēmuma “SpaceX” misijām “Polaris Dawn“, ar nesējraķeti “Falcon 9” paceļoties no Kenedija kosmosa centra Floridā., ASV. Misijā piedalās četri neprofesionāli astronauti ar miljardieri, kosmosa entuziastu Džaredu Aizekmenu (Jared Isaacman) priekšgalā.

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām no Latvijas ievēlētajiem deputātiem būs jāpievienojas kādai no Eiropas Parlamenta politiskām grupām. Kādas tās ir un cik daudz ietekmē globālos notikumus un pieņemtos Eiropas Savienības lēmumus? Krustpunktā analizē politologs Andis Kudors, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs. Tieši mēnesis ir līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kad visās Eiropas Savienības valstīs ļaudis dosies pie vēlēšanu urnām, lai balsotu par vienu vai otru politisko partiju vai deputātu kandidātiem. Šīs ir jau kārtējās vēlēšanas Latvijā, kopš mēs 20 gadus esam daļa no lielās Eiropas saimes. Procesus, tāpat kā daudz kur citur, ietekmē politiskās batālijas pašu mājās, bet viena lieta, ko noteikti varam redzēt šo gadu laikā, mēs reti aizdomājamies, kā tā balsošana par vienu vai otru mums zināmo partija ietekmē un veido lielo politiku pašā parlamentā.  Arī šajā priekšvēlēšanu laikā, kad iztaujājām partiju pārstāvjus, uz jautājumu - kurai frakcijai vai frakciju grupai jūs grasāties piederēt, ja jūs ievēlēs Eiropas Parlamentā, atbild - tad jau redzēsim. Vispirms jātiek ievēlētam, tad izvērtēsim visus par un pret. Kandidāti var tā atbildēt, jo zina, ka vēlētājiem acīmredzot šis jautājums nav aktuāls un varbūt nav arī saprotams. Kaut kādas grupas - kāda starpība, galvenais, lai pārstāv Latvijas intereses. Bet vai tā ir? Kā vispār top politika Eiropas Parlamentā? Cik tas ir vai nav svarīgi? Kāpēc par šīm vēlēšanām medijos daudz runā par iespējamām pārmaiņām ierastajā Briseles politikā?