Podcasts about vispirms

Skriešana ir viens no vienkāršākajiem veidiem kā sevi turēt labā fiziskā formā. Bet skrienot nepareizi, var viegli iedzīvoties veselība problēmās. Kā skriet pareizi, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta skriešanas treneris Andris Ronimoiss, sporta ārsts Toms Jānis Eglītis un "Skriešanas akadēmijas" galvenais treneris Salvis Gruševs. "Vai skriešana ir pirmais, kā uzturēt sevi formā, jā, fiziski aktīviem cilvēkiem, kas ir tikuši līdz skriešanai, tās ir ļoti labs veids, kā sevi uzturēt formā. Vēl ir daļa, kuriem jātiek līdz skriešanai," uzskata Andris Ronimoiss. Pēc pārtraukuma atsākt nav viegli, grūtākais ir iziet pa durvīm. Toms Jānis Eglītis piebilst, ka ir jāseko pašsajūtai. Nevajag ierobežojumus, ka obligāti jāaiziet pie sporta ārsta, tikai tad skriesiet. Tas tikai būs ierobežojums, lai vispār sāktu kustēties.  "Vispirms vajag gribēt kustēties un sākt kustēties, ja mēs jūtam, ka kustību laikā kaut kas sāp, ir bail vai neesam par kaut ko pārliecināti, tad sporta ārsta konsultācija ir nepieciešama. Vienmēr ir grūtāk uzsākt un vēl grūtāk būs uzsākt, ja uzliks „blokus”," uzskata Toms Jānis Eglītis. Andris Ronimoiss norāda, ka nevajadzētu salīdzināties cilvēkiem savstarpēji, piemēram, arī mērot pulsu skriešanas laikā, jo katrs cilvēks ir individuāls. "Kas vienam ir 130, otram – 160, nevajag pieņemt, ka internetā izlasītais mērījums 130 vai 140 ir tas, zem kura jāturas. Tā nav," norāda Andris Ronimoiss. "Sajūtas jāmāk noķert, iesācējam tā ir lielākā problēma, viņš nejūt. Viņam liekas, ka tas ir viegli, bet patiesībā ķermenim nav viegli, sirdij nav viegli," skaidro Andris Ronimoiss. Es saku, ja atnāc dušā pēc pirmajiem treniņiem un tev ir - ou, šis bija forši, visticamāk, tu darīji kaut ko par ātru. Sajūsmai nevajadzētu būt. Vieglajam treniņam jābūt tādam, kas dod labsajūtu, bet no kura neesi super enerģizēts. Tā ir viena no pazīmēm, ka bija par intensīvu. Mēģināt mierīgi, kad liekas, ka ir mierīgi, vēl nedaudz samazināt ekspektācijas. Tas būs iesācējam pareizais.   Gints Konošonoks pasākumā "Tukuma novada sporta laureāts 2024" šogad saņēma apbalvojumu "Aktīvākais tautas sporta vēstnesis". Viņš ir vietējās kopienas "Tukums skrien kopā" līderis un katru pirmdienu 18.30 tiekas ar domubiedriem, lai kopā noskrietu 10 kilometrus. Tukuma skrējēji tikko piedalījušies Rīgas maratonā, bet maija sākumā noskrējuši 107 kilometrus maratonā Rīga - Valmiera. Gints ir arī viens no taku skriešanas seriāla "Stirnu buks" organizētājiem un ar viņu mežā, netālu no Tukuma, tikās Daina Zalamane.

Aprīļa pēdējā nedēļā pasaulē atzīmēja Starptautisko pacientu pieredzes nedēļu. Latvijā termins pacientu pieredze ieviests samērā nesen. Kā pacientu pieredze tiek izmantota, lai sasniegtu labākus rezultātus un kā ir mainījusies veselības aprūpe, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa, Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika. "Lai pacients laikā, kad saņem veselības aprūpes pakalpojumus, justos mierpilni, saprastu, ko viņam saka, lai viņam nesāpētu, lai nebūtu satraukums un bailes, lai būtu paēdis, kas nozīmē, ka ēdienam ir jāgaršo. Lai viņš saprastu informāciju, kad izrakstās no ārstniecības iestādēs. Šīs ir jomas, ko mēra, lai raksturotu pacientu pieredzi," norāda Vita Šteina. Latvijā šī joma attīstās arvien plašāk, pateicoties SPKC iesaistei. Pagaidām var runām par pirmo soli, iegūstot atgriezenisko saiti no pacientiem. Atsevišķas slimnīcas ir uzsākušas arī pieredzes uzlabošanu, bet būtiska kustība šajā jomā nav. Labā ziņa - arvien vairāk veselības iestādes izvēlas iesaistīt darbā pacientu pieredzes speciālistu. Apmēram puse Latvijas slimnīcu mēra pacientu pieredzi pēc vienotiem standartiem. "Latvijā vislabāk novērtētā kategorija ir cieņpilna attieksme, ar to mums viss ir kārtībā. Savukārt divas sliktāk novērtētākās kategorijas ir ēdināšana un medikamentu un blakņu izskaidrošana. Tās ir sliktāk novērtētākās kategorijas praktiski visās slimnīcās, un tas nozīmē, ka tā ir valstiska problēma. Ja būtu kādas slimnīcas, kur šīs kategorijas ir augstāk novērtētas, varētu runāt, ka tas ir atkarīgs no personāla vai vadības, bet šajā gadījumā tās ir valstiskas problēmas," norāda Vita Šteina. "Ja runājam par medikamentu izskaidrošanu un blakņu izskaidrošanu, mums valstī ļoti trūkst un nav sakārtota klīnisko farmaceitu pietiekama pieejamība slimnīcās. Un, ja runājam par ēdināšanu, tad ir ļoti labi redzams, tajā gadā, apmēram pusotru gadu atpakaļ, kad tika kaut nedaudz palielināts tarifs ēdināšanai valsts publiskajā sektorā slimnīcām, par 10% uzlabojās novērtējums. Tam ir tieša ietekme: jo vairāk mēs investējam, valsts palīdz atrisināt šīs problēmas, tam tiešām ir pozitīvas sekas." "Pagaidām pacientu pieredze Latvijā tiek īstenota kā atsevišķa komponente, bet nav nacionāli iekļauta kopējā stratēģijā," skaidro Vita Šteina. Notiek diskusijas ar Veselības ministriju par nepieciešamību izveidot šādu stratēģiju, lai visām veselības iestādēm būtu vienotas prasības, kā mērīt veselības aprūpe kvalitātes radītājus kopumā.  "Problēmas sākas tad, kad ir jau atklātas kādas nozīmīgas veselības problēmas, kas ir no jauna, varbūt pat liels pārsteigums, vai arī tās hroniskās slimības ir tik ļoti ielaistas, ka tās prasa milzu resursus gan no paša pacienta, gan no radiniekiem, kur ir ļoti garš saraksts ar medikamentiem," vērtē Linda Šauriņa. "Arī no komunikācijas viedokļa pacients jaunas informācijas uztveršanā piekūst pie trešā medikamenta. Lai cik labi ārsti nesagatavotu savu sarunu par medikamentiem vai blaknēm, pacientam nav vienkārši kapacitātes. Tas nav pārmetums pacientiem, vienkārši cilvēcisks faktors. Tāpēc vienmēr saku, ja ir nozīmīgas vizītes pie speciālistiem, ir jāņem līdzi atbalsta persona, ir jābūt izrakstam. No stacionāra mums izraksti ir brīnišķīgi, bet tur, kur mums valstiski pieklibo šī lieta, tā ir sekundārā veselības aprūpe, kur ir speciālisti, kur pacients gaida varbūt mēnešiem kaut kādu izmeklējumu, kaut kādu konsultāciju, un tad, kad viņš atnāk atpakaļ pie manis, jo es tam speciālisti mums uzdos kaut kādus konkrētus jautājumus, nav šī te papīra, nav pacientam kur ieskatīties. Papīrs jau nav tikai man, tas papīrs ir arī pacientam, un tad pacients saka - bet es nezinu, es neatceros... (..) Tajā brīdī pacients it kā iesprūst: es biju uz vizīti, es gaidīju 3-4 mēnešus, un tas rezultāts ir tāds, kāds viņš ir." Uzklausām arī kādas pacientes pieredzes stāstu. Inesei Lūsiņai veselības apdrošināšanas nav, jo darba vieta to nevar atļauties, tāpēc būtiski ir pietiekties uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem. Vispirms ar valsts speciālista izdotu nosūtījumu viņa uz magnētisko rezonansi rokas locītavai un ultrasonogrāfiju rokas mīkstajiem audiem mēģināja pieteikties elektroniskajās vietnēs internetā - eveselibapunkts.lv un rindapiearsta.lv.

Raidieraksts šoreiz angļu valodā. Ar subtitriem skaties lūdzu žurnāla Medības Youtube kanālā: https://youtu.be/J7YUhhbPHWIEizode angliski, bet ar subtitriem. Vispirms tiekamies ar Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācijas (FACE) jauno prezidentu Laurensu Hūdemakeru, kurš stāsta par to, kā Eiropas līmenī tiek aizstāvētas mednieku intereses, ko dara FACE un kāpēc tas ir svarīgi arī vienkāršajam medniekiem. Pēc tam tiekamies ar Igaunijas Mednieku savienības valdes locekli Marko Vinni, ar kuru runājam par to, kā Igaunijā sadzīvo ar lāčiem, kā tie tiek medīti, apsaimniekoti, kā arī par to, ka lāču dēļ nav nekādas jēgas aizliegt dzinējmedības! Epizode sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.

Martā un aprīļa sākumā finanšu tirgi saistībā ar ASV noteiktajiem tarifiem  piedzīvoja strauju kritumu. Un tas būtiski ietekmēja Latvijas iedzīvotāju pensiju 2.līmeņa uzkrājumus. Kā rīkoties tālāk - mainīt pensiju plānu vai nedarīt neko? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē "Swedbank" Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītāja Anželika Dobrovoļska un Finanšu nozares asociācijas vadītājs Uldis Cērps. Šobrīd Saeimā tiek skatīti grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā. Priekšlikumus likuma 2.lasījumam varēja iesniegt līdz 14. aprīlim un par to, ko šī brīža situācijā rosina darīt Labklājības ministrija, stāsta Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Sandra Stabiņa. Uldis Cērps norāda, ka no visiem, kas veido uzkrājumu 2. pensiju līmenī, vairāki desmiti tūkstoši cilvēku ir tādi, "kuri atrodas pārāk riskantos pensiju plānos priekš viņu vecuma".  "Vispirms jārunā par divām lietām: viena īstermiņa, otra - ilgtermiņa. Pirmā īstermiņa lieta būtu tāda, ka droši vien būtu jāraugās, kā varētu šiem cilvēkiem biežāk atgādināt par to, ka viņi atrodas pārāk riskantos plānos. Otrs, par ko būtu jādomā, ir finanšu pratība," atzīst Uldis Cērps. Atsaucoties uz "Swedbank" veikto aptauju, viņš norāda, ka cilvēki aptuveni saprot, kā darbojas depozīti, un viņi aptuveni saprot, kā darbojas kredīti, bet, tiklīdz viņam jautā kaut ko par finanšu tirgiem, teiksim, kāda ir saistība starp akciju un obligāciju cenām un kāda ir saistība starp akciju un obligāciju cenām, cilvēki principā to nezina.  "Ilgtermiņa lieta ir par to, ka ne tikai cilvēkiem ir jāsaka, ka viņi ir pārāk riskantā plānā, bet droši vien ir jādomā arī, kādā veidā viņus sasniegt un paskaidrot, lai viņi paši to saprastu," turpina Uldis Cērps. "Cits jautājums, ja viņi to paši to saprot, vai viņi rīkojas. Bet pie tā, ka Latvijā nemainīgi ir neapmierinoša finanšu pratība, par to būtu daudz ne tikai jārunā, bet arī jādara vairāk, manā skatījumā." Anželika Dobrovoļska piebilst, ka pie tik zemas finanšu pratības pārlikt atbildību uz pensiju 2. līmeņa dalībnieku, sakot, ka cilvēkam pašam ir jāizlemj, kurā brīdī ir jāfiksē savs uzkrājums un jāizņem, būtu nekorekti, bet, protams, šāds risinājums palīdzētu valsts pensiju budžetam.    Pār svārstībām pensiju uzkrājumos, ko raisa svārstības pasaules tirgos, saruna arī raidījumā Pievienotā vērtība.  

Ar komponistu un mūziķi Edgaru Mākenu palūkojamies uz vairākām teātra izrādēm no mūzikas puses. Nupat pabeigts darbs pie Klaipēdas Drāmas teātrī tapušās Elmāra Seņkova izrādes „Kalendārs mani sauc”. Sarunājamies par mūsdienu dzeju, jo pavisam drīz Edgara Mākena un Agneses Budovskas dziesmu programma „Jaunība” iznāks albumā „Daži racionāli apsvērumi”. Runājam arī par kopienas sajūtu, ko spēj uzturēt teātris, un vai māksla var palīdzēt pārdzīvot grūtus laikus. Edgara Mākena darbība ir ļoti daudzveidīga. Vispirms mūzikas skolā apguvis kordiriģenta profesiju. Dibinājis grupu “Gaujarts”, bijis līdzdibinātājs ansamblim “Manta”. Pavisam drīz iznāks mūzikas albums „Daži racionāli apsvērumi” kopā ar viņa jauno grupu “Jaunība”. Tad izstudējis Latvijas Mūzikas akadēmijas  Kompozīcijas nodaļā un pievērsies akadēmiskākai mūzikai. Vairākkārt ieguvis Lielo Mūzikas balvu, arī „Spēlmaņu” nakts balvu par mūziku teātra izrādēm.  Ielūkojoties bagātīgajā ierakstu klāstā, kas Radio fonotēkā saistās ar atslēgvārdu “Edgars Mākens”, saprotams, ka visu mēs nepaspēsim. Tāpēc šajā raidījumā runājam par mūziku, kurai lieciniece bijusi raidījuma autore Anda Buševica, kas viņai ko nozīmējusi, un pārsvarā tā ir bijusi teātra mūzika. Sarunai Edgaru Mākenu uzrunāju jau pirms mēneša, taču tā bija jāatliek, jo februāra vidū pirmizrādi Lietuvā, Klaipēdas Drāmas teātrī piedzīvoja Elmāra Seņkova izrāde „Kalendārs mani sauc”.

26. februārī – dienā, kad tiek atzīmēta pretošanās Krimas okupācijai, – ukraiņu māksliniece Oļa Mihaiļuka aicina uz sarunu "Tas nav tikai mans personīgais kara sākums" Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā. Bet marta sestdienās Valodu mājā notiks ukraiņu literatūrai un valodai veltītu pasākumu sērija „Ko sver ukraiņu vārdi? Ukraiņu literatūra Latvijā līdz 2022. gadam un tagad”. Sarunas par ukraiņu literatūru un valodu mīsies ar jaunākajiem Ukrainas literatūras tulkojumiem latviešu valodā. Kultūras rondo tiekamies ar Lauru Brokāni no „Punctum” un tulkotāju Māru Poļakovu. 1. martā, plkst. 14.00 kultūrvietā "Valodu māja" literatūras žurnāla "Punctum", tulkotājas Māras Poļakovas Ukraiņu literatūrās tulkošanas darbnīcas, kā arī kultūrtelpas "Valodu māja" organizētajā pasākumu ciklā "Ko sver ukraiņu vārdi? Ukraiņu literatūra Latvijā līdz 2022. gadam un tagad" notiks saruna un lasījumi "Kara valoda". Trīs Lielā kara gadus ukraiņu rakstnieki intensīvi domā par kara ielaušanos valodā. Vispirms karš nesa mēmumu. Tomēr pretoties vardarbībai nozīmē arī runāt, liecināt, neļaut varmākam tevi apklusināt. Kā karš maina ukraiņu valodu – un vai tas skāris arī mūsējo? Kā izteikt izmisumu un naidu – un vai arī latviešu valodā karš normalizējis lamuvārdus? Vai karam ir valoda? Sarunāsies LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Sanda Rapa, dzejniece un redaktore Inese Zandere un tulkotāja Māra Poļakova. Fragmentus no Oleksandra Miheda grāmatas "Segvārds Ījabam" lasīs ukraiņu literatūras tulkošanas darbnīcas dalībnieki. Sarunā Kultūras rondo Māra Poļakova iepazīstina ar Ukraiņu literatūrās tulkošanas darbnīcu, kas sāka strādāt 2024. septembra beigās, kad kopā sanāca kādi 10 cilvēki un ķērās pie darba. "Tas nav projekts, tas ir process. Mēs katru nedēļu tiekamies un kopīgi lasām to, ko darbnīcas dalībnieki ir tulkojuši no ukraiņu autoru tekstiem. Teksti ir ļoti dažādi," atklāj Māra Poļakova. Daļa darbnīcas dalībnieku ir profesionāli tulkotāji, daļa ar tulkošanu saskaras pirmo reizi. "Mūs vieno griba tulkot ukraiņu literatūru, vēlēšanās tulkot ukraiņu literatūru un pārliecība, ka tas ir svarīgākais un labākais, ko šobrīd varam darīt," atzīst Māra Poļakova.  

ASV prezidents Donalds Tramps ir tik aktīvi strādājis un runājis, ka šoreiz raidījums Divas puslodes ir par Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ne tikai par tām, jo Tramps mēģina ietekmēt visu pasauli. Pirmkārt, viņš to dara, izmantojot kā ieroci muitas tarifus. Sācis ar Kanādu, ar Meksiku un ar Ķīnu. Tiesa, pirmajām divām valstīm lēmuma īstenošana ir par mēnesi atlikta. Nākamais viņa šantāžas upuris varētu būt Eiropas Savienība. Eiropas virzienā raugoties, Tramps grib mainīt ne tikai tirdzniecības bilanci, bet arī atņemt Dānijai lielāko salu pasaulē Grenlandi. Viņš esot apņēmies panākt, ka Grenlande būs ASV īpašumā. Tāpat Trampu interesē atgūt kontroli pār Panamas kanālu.  Norises pasaulē analizē Jānis Kapustāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, un Sigita Struberga, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre. Grenlandi gribu! Vikingu kuģotāji, kuri 10. gadsimta nogalē piestāja pie Grenlandes krastiem, lika pamatus šīs pasaulē lielākās salas tūkstoš gadus ilgajām saiknēm ar Skandināviju. 1775. gadā toreizējā Dānijas-Norvēģijas apvienotā karaliste pasludināja Grenlandi par savu koloniālo valdījumu, un pēc tam, kad Norvēģija 1814. gadā apvienojās ar Zviedriju, sala palika Dānijas kroņa zeme. Liela daļa tās teritorijas gan ilgi bija neizpētīta un nekartēta, tāpēc pilnvērtīgu suverenitāti pār Grenlandi Dānija nodibināja tikai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem iesākās Grenlandes autonomizācijas process, kura pēdējais etaps noslēdzās ar 2009. gada Pašpārvaldes aktu. Grenlande ieguva plašu autonomiju, atstājot kādreizējās metropoles ziņā tikai ārējās drošības, monetārās politikas un daļu no ārlietu jautājumiem. Kopš tā laika spēkā pieņēmusies kustība par pilnīgu Grenlandes neatkarību, aptaujas liecina, ka par to ir vairāk nekā puse no salas iedzīvotājiem, un līdz nesenam laikam šo ideju atbalstīja arī pašreizējā autonomijas valdība ar premjeru Mūti Bouropu Egedi priekšgalā. Vēl šī gada sākumā tika plānots, ka neatkarības referendums varētu notikt vienlaicīgi ar Grenlandes parlamenta vēlēšanām aprīļa sākumā, taču ideja šķiet nolikta malā kopš brīža, kad savu agresīvo Grenlandes iegūšanas kampaņu uzsāka Donalds Tramps. Viņš šai ziņā nav nekāds pirmatklājējs – ideja atpirkt salu no Dānijas aktualizēta vairakkārt. Atbilde no Kopenhāgenas, kā arī šajā reizē, allaž ir bijusi, ka Grenlande netiek pārdota. Tomēr nekad agrāk no Vašingtonas nav izskanējusi tik agresīva retorika, kāda tā ir patlaban, konkrēti draudot Dānijai ar milzīgiem ievedmuitas tarifiem un neizslēdzot pat militāra spēka lietošanu. Var atgādināt, ka Savienoto Valstu militārā klātbūtne Grenlandē pastāv jau šobrīd un balstās 1951. gada nolīgumā, saskaņā ar kuru Dānija piekrīt ASV bāzu izvietošanai, pretī saņemot garantijas aizsargāt salu pret jebkādu ārēju iebrukumu. Atbildot uz prezidenta Trampa izteikumiem, Kopenhāgena paudusi gatavību visa veida sadarbībai drošības jomā un paziņojusi par nozīmīgu finansējuma palielināšanu Arktiskā reģiona aizsardzībai. Savukārt Grenlandes parlaments steidzamības kārtā pieņēmis likumu par ārvalstu vai nenosakāmas izcelsmes finansējuma aizliegumu politiskajām organizācijām. Tēvocis Sems kā deva, tā ņems (kanālu)! Savā pirmajā ārvalstu tūrē jaunais Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio devās uz vairākām Centrālamerikas valstīm. Tūres degpunktā, protams, bija vizīte Panamā, kurai jaunievēlētais prezidents Tramps izvirzījis teju viennozīmīgas teritoriālas pretenzijas. Runa ir par kādreizējo Panamas kanāla zonu, kuru līdz 1999. gadam kontrolēja Savienotās Valstis. Amerika uzņēmās Atlantijas un Kluso okeānu savienojošā kanāla būvi pagājušā gadsimta sākumā, kad vairākas desmitgades iepriekš šo projektu pusceļā bija pametusi Francija. Tā kā finansējums, tehnoloģijas, organizācija un daļa darbaspēka nāca no Savienotajām Valstīm, šķita diezgan loģiski, ka pēc kanāla izbūves tam pieguļošās teritorijas nonāca Vašingtonas beztermiņa nomā. Var piebilst, ka pati Panamas valsts tapšana 1903. gadā ir saistīta ar kanāla projektu. Līdz tam Panama bija Kolumbijas Republikas sastāvdaļa, kas kļuva neatkarīga pēc tam, kad Savienotās Valstis ar militāras iejaukšanās draudiem piespieda Kolumbiju atzīt Panamas neatkarību. Taču 20. gs. otrajā pusē mazā Centrālamerikas valsts un tās sabiedrība vairs nebija gatava samierināties ar amerikāņu „servitūtu”, kas sašķēla Panamas teritoriju divās daļās. Pēc vairākiem asiņainiem protestiem kanāla zonā Amerika piekrita sarunām, un 1979. gadā tika parakstīta vienošanās par teritorijas pakāpenisku nodošanu pilnīgā Panamas suverenitātē. Tagad prezidents Tramps nepaguris klāsta, ka tā esot bijusi kļūda, ka Panama pārkāpjot vienošanos un vispār esot atdevusi kanālu ķīniešiem. Savienotās Valstis kā iedevušas, tā paņemšot kanālu atpakaļ. Tādējādi nenākas šaubīties par Marka Rubio un Panamas prezidenta Hozē Raula Mulino sarunu saturu. Panamas valsts galva apsolīja apzināt iespējamo Ķīnas interešu klātbūtni kanāla uzņēmumos un iespējas pārtraukt priekšlaicīgi līgumus ar Honkongā reģistrēto kompāniju, kas pārvalda ostas abos ūdensceļa galos, lai gan šo ostu darbība nav tieši saistīta ar paša kanāla funkcionēšanu. Tomēr viņš vēlreiz uzsvēris, ka Panamas kanāls ir un paliks viņa valsts suverena teritorija. Mēs sitīsim ar tarifiem, arvien, arvien! 1.februārī prezidenta Trampa piesolītā partneru slānīšana ar tarifu milnu šķita pieņemam konkrētākas aprises – Baltā nama saimnieks paziņoja, ka otrdien stāšoties spēkā 25% ievedmuitas tarifi Meksikas un Kanādas precēm, kā arī 10% importam no Ķīnas. Ekonomisti steidzās atgādināt par iespējamām nopietnām problēmām, ko šāds solis radīs pašu Savienoto Valstu ekonomikai. Taču jau pirmdien, 3. februārī, grandiozie plāni izrādījās atlikti vismaz uz mēnesi. Vispirms tika paziņots, ka Meksikas prezidente Klaudija Šēnbauma piekritusi nosūtīt 10 000 karavīru uz valsts ziemeļu robežu nelegālās migrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanai. Dienas otrajā pusē tādu pašu atlikšanu saņēma arī Kanāda pēc tam, kad premjerministrs Trudo bija aprunājies ar Trampu pa telefonu. Arī šajā gadījumā izšķirošais esot robežkontroles arguments, lai gan fentanila daudzums, kas Savienotajās Valstīs nonāk caur ziemeļu robežu, ir salīdzinoši niecīgs. Var piebilst, ka gan Kanāda, gan Meksika jau bija paziņojušas, ka amerikāņu tarifu ieviešanas gadījumā tās spers adekvātus atbildes soļus. Finanšu tirgi, kas pirmdienas rītu sagaidīja ar manāmu kritumu, pēc paziņojumiem par tarifu atlikšanu atgriezās normālā kondīcijā. Tikām Ķīna paziņojusi, ka tā savu 10% tarifu apstrīdēšot Pasaules Tirdzniecības organizācijā un noteikusi atsevišķiem Savienoto Valstu produktiem ievedmuitas tarifus līdz 15% apjomā. Tiek atzīmēts, ka starp šiem produktiem nav nozīmīgāko no ASV importējamo preču kategoriju. Dienaskārtībā ir arī jautājums par iespējamajiem tarifiem Eiropas Savienībai. Motīvu šai ziņā netrūkst, sākot ar Savienoto Valstu bilances deficītu tirdzniecībā ar apvienoto Eiropu, beidzot ar vēlmi tikt pie Grenlandes. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Ceļš līdz nākamajam Latvijas Bankas prezidentam izrādījies pilns negaidītu līkloču. Vispirms, tuvojoties bijušā prezidenta Mārtiņa Kazāka termiņa beigām, izrādījās, ka koalīcija nemaz nespēj vienoties par kopīgu kandidātu, Zaļo un zemnieku savienība izvirzīja savu, bet pārējie koalīcijas partneri nāca ar savu kandidātu. Vēlēšanas tā arī nenotika. 24. janvārī šķita, ka vienošanās ir panākta, bet atkal izrādījies, ka tā nemaz nav, un atkal koalīcija sadalījusies divās daļās. Bet tagad kandidātu, ko gan toreiz, gan tagad atkal atbalsta "Jaunā Vienotība" un "Progresīvie", ir izvirzījušas divas opozīcijas partijas – Nacionālā Apvienība un Apvienotais saraksts. Kādas politiskās spēles tiek spēlētas un kādi īsti ir kritēriji, pēc kuriem vērtē kandidātus, par to diskutējam Krustpunktā ar Saeimas frakciju pārstāvjiem. Diskutē frakcijas "Jaunā Vienotība" priekšsēdētājs Edmunds Jurevics, Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Augusts Brigmanis, frakcijas "Progresīvie" priekšsēdētājs Andris Šuvajevs, frakcijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētājs Ainārs Šlesers un Apvienotā saraksta frakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars.

Ceļš līdz nākamajam Latvijas Bankas prezidentam izrādījies pilns negaidītu līkloču. Vispirms, tuvojoties bijušā prezidenta Mārtiņa Kazāka termiņa beigām, izrādījās, ka koalīcija nemaz nespēj vienoties par kopīgu kandidātu, Zaļo un zemnieku savienība izvirzīja savu, bet pārējie koalīcijas partneri nāca ar savu kandidātu. Vēlēšanas tā arī nenotika. 24. janvārī šķita, ka vienošanās ir panākta, bet atkal izrādījies, ka tā nemaz nav, un atkal koalīcija sadalījusies divās daļās. Bet tagad kandidātu, ko gan toreiz, gan tagad atkal atbalsta "Jaunā Vienotība" un "Progresīvie", ir izvirzījušas divas opozīcijas partijas – Nacionālā Apvienība un Apvienotais saraksts. Kādas politiskās spēles tiek spēlētas un kādi īsti ir kritēriji, pēc kuriem vērtē kandidātus, par to diskutējam Krustpunktā ar Saeimas frakciju pārstāvjiem. Diskutē frakcijas "Jaunā Vienotība" priekšsēdētājs Edmunds Jurevics, Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Augusts Brigmanis, frakcijas "Progresīvie" priekšsēdētājs Andris Šuvajevs, frakcijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētājs Ainārs Šlesers un Apvienotā saraksta frakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars.

Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme. Vispirms ieklausīsimies, ko vēsta citāts no recenzijas par kādu koncertu Toronto, Kanādā, 1965. gada oktobrī: “Nav šaubu, ka Aleksandra Okolo-Kulaka 25 gadu mūziķa gaitām veltītais jubilejas koncerts, kurā atskaņoja viņa pēdējo deviņu gadu darbus, to vidū vairākus pirmatskaņojumus, 31. oktobrī Toronto bija pielīdzināms revolucionāram notikumam, jo pirmoreiz latviešu koncertā atskanēja elektroniskā mūzika”. Tā rakstījis Alvils Vītrups laikrakstā “Latvieši Amerikā”. Tas liecina, ka trimdas latviešu sabiedrība, kuras muzikālā gaume bija samērā konservatīva, tomēr spēja novērtēt, cik drosmīga ir komponista Aleksandra Okolo-Kulaka izšķiršanās klausītājiem parādīt eksperimentu – mēģinājumu ar tajā laikā pieejamajiem līdzekļiem veidot elektroniskās mūzikas skanējumu. Aleksandrs Okolo-Kulaks elektroniskās mūzikas skanējumu izmantojis divos atšķirīgos veidos. Vienā kompozīcijā viņš apvienojis soprāna balsi, klavieres un čellu kopā ar magnetofona lentā ierakstītām skaņām, kuras izveidojis ar elektroniskas aparatūras palīdzību studijā "Electronic Music Studios Manhattan Research Inc.” (informācija par to lasāma trimdas žurnālā “Treji vārti”, 1993.03.01.). Šai kompozīcijai viņš devis nosaukumu “Trīs fragmenti solo balsij, čellam, klavierēm un elektroniskai lentei Nr. 3, Nr. 7 un Nr. 9”. Turpretim otrā skaņdarbā ar nosaukumu “Elektroniska epizode” čellam un klavierēm Aleksandrs Okolo-Kulaks ar instrumentu dažādu spēles paņēmienu palīdzību imitējis elektroniskās mūzikas skanējuma īpatnības.  Kā vēsta laikraksts “Latvija Amerikā”, koncertā “Trīs fragmentu solo balsij, čellam, klavierēm un elektroniskai lentei” atskaņošanā piedalījies komponists pats: “Līdzās soprānam, čellam un klavieru spēlei uzvirmo neparasti, bet vareni skaņu viļņi, kas brīžiem pāriet it kā svilpšanā, it kā tālrakstes mašīnas ritmam līdzīgā klaboņā, taču melodiskā. Tad skaņas atkal plūst plaši, brīvi un dzirdīgi. Vibrācijas... Tā ir elektroniskā mūzika. Vēl klausītāja auss ar to nav gluži apradusi, kad atkal dažādas skaņas savijas un uzmetas gaisā vilinošā kamolā, lai pēkšņi pārtrūktu. Skaņu varenums un dažādība tomēr ir apbrīnojama. Pats komponists – Aleksandrs Okolo-Kulaks – spiež dažādas pogas, skaņu ātruma un stipruma regulētājus, lai elektroniskās mūzikas lente perfekti sakļautos ar Ksenijas Brantes balsi, Mirdzas Nārunas klavierspēli un Dzidra Treimaņa čellu”. Abas šīs kompozīcijas tā arī palikušas kā vienīgā liecība par Aleksandra Okolo-Kulaka centieniem eksperimentēt ar sava laika novitāti – elektronisko mūziku. Citi viņa skaņdarbi akadēmiskajos mūzikas žanros ieturēti tradicionālā rakstībā. Tomēr šis eksperiments ir apliecinājums viņa neparastajam meklētāja, intelektuāļa talantam, kas izpaudies ne vien drosmīgā izteiksmes līdzekļu izvēlē, bet arī milzīgajā amplitūdā, kādā transformējies viņa radošais process kopš komponista gaitu pirmsākumiem trīsdesmito gadu deju mūzikā līdz novatoriskiem risinājumiem 20. gadsimta akadēmiskajā mūzikā. Ar savu neparasto dzīves gājumu Aleksandrs Okolo-Kulaks ir interesanta personība latviešu mūzikā. Ieguvis ekonomikas doktora grādu Beļģijā, apguvis mūziku privāti dzimtajā Liepājā, kopš skolas vecuma vienmēr spēlējis klavieres un komponējis. Plašākos starptautiskos panākumus guvis ar savu tango dziesmu “Skumjas”, ko izdevis ar pseidonīmu Saša Vladi. Diriģējis, spēlējis, aranžējis. Komponējis divas operetes, arī orķestra darbus, kormūziku, vokālo un instrumentālo kamermūziku gluži akadēmiskā izteiksmē un tur parakstījies ar savu īsto vārdu. Dzīvodams trimdā Ņujorkā, sekojis līdzi laikmetīgās mūzikas attīstībai, arī zinātnes un tehnikas sasniegumiem, ar prieku vadījis automašīnu, iegādājies kino kameru un filmējis. Labi zinājis vairākas valodas – latviešu, poļu, krievu, franču, angļu brīvi un daļēji arī spāņu valodu. Lasījis jaunāko literatūru angļu un franču valodā par jaunākajām kompozīcijas tehnikām. Tāpēc elektronika viņa mūzikā nav nejaušība. Gluži pravietiski viņš to raksturojis savās lekcijās trimdas latviešu inteliģences aprindās, intervijās un sarunās: “Elektroniskā mūzika ir jauna, bet tik fascinējoša ar savu krāsu, spēka un skaņu kombinācijas iespējām, ka tai pieder nākotne. Lielākais šķērslis tās popularizēšanā pagaidām ir speciālas elektroniskas studijas nepieciešamība, kuras iekārtošana prasa prāvus līdzekļus. Tādēļ ap 99 % elektroniskās mūzikas ASV rodas pie universitātēm – Kolumbijā, Prinstonā u. c., kur mūzikas profesori var lietot elektronisko aparatūru pēc patikas un aizvadīt dienas, meklējot skaņu un ritmu kombinācijas un tās komponēt. Kas kādreiz apmeklējis elektroniskās mūzikas koncertus Kolumbijas universitātē, tas tos nekad neaizmirsīs!”

Ir visai reāla iespēja, ka Austrija drīzumā tiks pie sava pirmā labēji radikālā kanclera. Kā Īlona Maska intervija ar labēji radikālās partijas „Alternatīva Vācijai” līderi Alisi Veidelu ietemēs Vācijā gaidāmās vēlēšanas? Naidžels Farāžs atgriežas politikā. Starptautiskos procesus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu nodaļas profesors Daunis Auers. Austrijas radikāli labējo zvaigžņu stunda Austrijas Brīvības partija ir politiskais spēks ar daudzu desmitgažu vēsturi, tai skaitā iedibinātu vietu valsts parlamentā un zināmu valdības darba pieredzi. Kopš pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades partijas ideoloģiskajā ievirzē arvien pamanāmāka kļuva galēji labējā tendence, kas netraucēja tai periodiski gūt nozīmīgas vēlētāju daļas atsaucību. Šais periodos Brīvības partija pāris reizes tika arī pie valdīšanas koalīcijā ar labēji centrisko Austrijas Tautas partiju. Pēdējā šāda reize bija pēc 2017. gada vēlēšanām, taču t.s. Ivisas skandāls, kurā bija iesaistīts Brīvības partijas līderis Haincs Kristiāns Štrāhe, izbeidza šo savienību, un 2019. gada ārkārtas vēlēšanās partija cieta pamatīgus zaudējumus. Tomēr šo vājuma posmu, kā jau vairakkārt savā vēsturē, galēji labējie pārvarēja, ap 2022. gada vidu popularitātes ziņā apsteidzot Tautas partiju, bet ap gada beigām arī sociāldemokrātus, lielāko opozīcijas spēku, un kļūstot par populārāko partiju valstī. Tikām valdošās koalīcijas – Tautas partijas un Zaļo partijas – reitingi šļuka uz leju proporcionāli dzīves dārdzības un inflācijas rādītāju kāpumam. Rezultātā Nacionālās padomes vēlēšanās pagājušā gada 29. septembrī Brīvības partija ar tās jauno līderi Herbertu Kiklu priekšgalā svinēja spožu uzvaru, tiekot pie lielākās parlamenta frakcijas. Partijas platformas centrā bija pret imigrantiem un radikālā islāma briesmām vērstas tēzes, bet, cita starpā, tā ietver arī palīdzības pārtraukšanu Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Pēc tam, kad visas citas parlamenta partijas deklarēja nevēlēšanos sadarboties ar Brīvības partiju, Austrijas prezidents Aleksandrs van der Bellens, spītējot tradīcijai, uzaicināja veidot valdību Tautas partijas līderi un līdzšinējo kancleru Karlu Nehammeru. Par galveno sarunu partneri kļuva sociāldemokrāti, taču tā kā šādai koalīcijai būtu niecīgs vienas balss pārsvars, Nehammers centās iesaistīt valdībā arī liberālo partiju NEOS. Pērnā gada pēdējais ceturksnis pagāja mēģinājumos saskaņot pozīcijas, kas tomēr izrādījās neauglīgi. Vispirms 3. janvārī par izstāšanos no sarunu procesa paziņoja partijas NEOS līdere Beāte Mainla-Raizingere, bet nākamajā dienā Karls Nehammers demisionēja no kanclera amata un pameta Tautas partijas vadītāja posteni. 6. janvārī prezidents van der Bellens uzaicināja Brīvības partijas vadītāju Herbertu Kiklu uzsākt valdības koalīcijas veidošanu. Kā vēsta mediji, jaunais Tautas parijas līderis Kristiāns Štokers vairs neesot ne tuvu tik kategorisks kā viņa priekšgājējs jautājumā par neiespējamību sadarboties ar Kiklu, nemaz jau nerunājot par Brīvības partiju kopumā. Līdz ar to ir visai reāla iespēja, ka Austrija drīzumā tiks pie sava pirmā labēji radikālā kanclera. Masks, Veidela u.c. alternatīvi apdāvinātie Pagājušajā ceturtdienā jaunievēlētā Savienoto Valstu prezidenta administrācijas darbinieks un par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks īstenoja savu, šķiet, līdz šim pamanāmāko iejaukšanos kādas Eiropas valsts iekšpolitikas procesos, sev piederošajā tīmekļa komunikācijas platformā „X” intervējot labēji radikālās partijas „Alternatīva Vācijai” līderi Alisi Veidelu. Laikā, kad līdz Bundestāga ārkārtas vēlēšanām atlicis vien nedaudz vairāk par mēnesi, šī 74 minūtes ilgā tērzēšana, piebārstīta ar savstarpējiem komplimentiem, nenoliedzami var ietekmēt daža laba vēlētāja izvēli. Tiesa, nav gan teikts, kādā virzienā, jo sarunā netrūka gana daudz ekstravaganta un apšaubāma. Piemēram, Veidelas apgalvojums, ka Hitlers patiesībā esot bijis komunists un sociālists, tādējādi nu nekādi neesot līdzīgs „Alternatīvai Vācijai”, kas esot krietni konservatīvie un libertāņi. Jāšaubās gan, vai šādam galēji labējo pašnovērtējumam būtu gatavi kaut mazākajā mērā piekrist Vācijas tradicionāli konservatīvie – kristīgie demokrāti, kuri, visdrīzāk, veidos nākamās Vācijas valdības mugurkaulu. Tā vismaz liek spriest partiju reitingi, kas bijuši teju nemainīgi pēdējā gada laikā. Kristīgi demokrātiskā partija stabili turas pirmajā vietā ar nedaudz virs 30%. Tāpat diezgan nemainīgi gada laikā bijuši līdzšinējās valdošās koalīcijas partiju rezultāti: sociāldemokrātiem tie grozījušies ap 15%, zaļajiem – ap 13%, bet liberāļiem brīvajiem demokrātiem – pie kritiskās 4 – 5% robežas. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, sākusi gadu ar 22% un gada vidū piedzīvojusi pat 6% kritumu, nu ir atpakaļ pie 21% atzīmes. No vienas puses, tas ir otrais labākais rezultāts, taču no otras, Īlons Masks savu tiesu pārspīlēja, abu tiešsaistes tērzēšanas ievadā nodēvējot Alisi Veidelu par „Vācijas vadošo kandidāti”. Nemaz jau nerunājot par to, ka Veidelai diezin vai ir kādas cerības atkārtot kaimiņvalsts Austrijas labējo radikāļu panākumus un tikt pie valdības veidošanas sarunu galda – pārējām partijām pagaidām vēl pietiek resursu, lai viņu tur nelaistu. Un tomēr – ja Herberts Kikls Austrijā, kā saka ne viens vien medijs, esot izgrāvis robu pret radikāļiem celtajā Eiropas ugunsmūrī, tad savas plaisiņas manāmas arī Vācijā. Tiek norādīts, ka, piemēram, Tīringenes federālajā zemē pēc pagājušā gada vēlēšanām kristīgo demokrātu valdība vairs nevarot īstenot savu politiku bez „Alternatīvas Vācijai” atbalsta. Farāžs atkal aktuāls Grūti spriest, cik patiess bija Naidžels Farāžs, kad 2020. gadā, Lielbritānijai parakstot vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības, paziņoja, ka uzskata savu mūža uzdevumu par paveiktu un aiziet no politikas. Katrā ziņā, kā izrādās, aiziešana nav bijusi uz īpaši ilgu laiku, jo vecais zēns Naidžels ir atpakaļ. Pēdējās Parlamenta vēlēšanās 2024. gada jūlijā viņa Breksita partija, tagad pārdēvēta par „Reformēt Apvienoto Karalisti”, tika pie piecām vietām Apakšpalātā. Un vēl daudz iespaidīgāka ir kopējā par šo partiju nodoto balsu statistika, proti – visā valstī par Farāža politisko lolojumu nobalsojuši vairāk nekā četri miljoni britu jeb vairāk nekā 14% vēlēšanās piedalījušos. Tikai mažoritārā vēlēšanu sistēma ir iemesls pieticīgajam mandātu skaitam uz vēlēšanās uzvarējušo leiboristu, arī toriju un liberāldemokrātu fona. Farāža partijas popularitātes kāpums daļēji tiek skaidrots ar šī brīža politisko konjunktūru, kad elektorātā uzkrājies gana daudz rūgtuma pret četrpadsmit gadus valdījušajiem torijiem, savukārt leiboristi, nākuši pie varas, arī nespēj ātri uzlabot situāciju. Par „reformētāju” jājamzirdziņu kļuvusi imigrācijas tematika, kam bija nozīmīga vieta arī Breksita partijas aģitācijā. Kā vēsta raidsabiedrība BBC, Farāžs un viņa līdzgaitnieki arī pēc vēlēšanām turpinot vētrainu darbību ar pamanāmiem rezultātiem. Partijas biedru skaits jau pārsniedzis 180 000, apsteidzot konservatīvos, kam ir tikai 130 000, un atpaliekot tikai no leiboristiem, kuru rindās ir apmēram 365 000. Kas arī no svara, partijai parādījušies iespējami nopietni finansiālie atbalstītāji – par tās kasieri nesen kļuvis britu miljardieris, luksa klases nekustamo īpašumu attīstītājs Niks Kendijs, un par partiju jau kādu laiku izrāda interesi arī pats Īlons Masks. Tiesa, attiecībām ar aizokeāna superbagātnieku, ar kurām Farāžs līdz šim labprāt lepojās, saļodzījušas, kad Masks savā „X” platformas kontā paudis atbalstu britu labējam ekstrēmistam Stīvenam Jekslijam-Lenonam, kuram nesen piespriests cietumsods par tiesas maldināšanu, un Farāžs, savukārt, norobežojies no šiem izteikumiem. Protams, šobrīd vēl pāragri spriest, vai jaunais Farāža politiskais projekts paliks vien īslaicīgs politiskās modes kliedziens, vai tam tomēr izdosies ieņemt ilglaicīgāku vietu britu politiskajā spektrā, varbūt pat reiz tikt pie varas. Katrā ziņā viens uznāciens ar neprognozējtām un tālejošām sekām Naidželam Farāžam reiz jau izdevās, būtu aplami viņu nenovērtēt tagad. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis. Ielas nosaukuma atslēga ir sarkano ķieģeļu ēka Starta ielā 5F netālu no Brasas stacijas. Starta iela zināma no 1899. gada kā Valču iela, jo 19. gadsimta beigās ielas rajonā tika izveidota Rīgas valču rūpnīca. Pirmā pasaules kara laikā gandrīz visas Rīgas rūpnīcas kopā ar strādniekiem tika evakuētas uz Krievijas impērijas vidieni, un valču rūpnīcas ēkas tika pamestas.  1935. gadā Šveicē Latvijas basketbola izlase jeb Sapņu komanda sensacionāli kļuva par pirmajiem Eiropas čempioniem, tāpēc nākošā gada augustā Latvija ieguva tiesības rīkot nākamo 1937. gada čempionātu. Steidzami tika meklēta vieta un finansējums šī pasākuma rīkošanai, jo basketbola halles Rīgā nebija vispār.  Vispirms esot izskatīts projekts par Vecrīgas Lielās un Mazās ģildes pārbūvi sporta sacensību vajadzībām. Par laimi vēlāk izvēle krita uz bijušās valču rūpnīcas ēku, kuru pielāgoja sporta spēļu vajadzībām. Pārbūves darbi tika pabeigti tikai dažas dienas pirms čempionāta sākuma. Hallē bijušas vietas 3000 skatītājiem, bet žurnālistu vaajdzībām tika izveidota arī telegrāfa un telefona centrāle. Ar Rīgas valdes lēmumu Valču iela tika pārdēvēta par Starta ielu. Turnīrā piedalījās astoņas komandas. Čempionātu atklāja Kārlis Ulmanis. Par favorītiem tika uzskatītas Latvijas un Itālijas komandas, tomēr mūsu komanda zaudēja poļiem un netika pusfinālā. Bet finālmačā Lietuvas izlase, kuras sastāvā spēlēja divi ASV auguši spēlētāji, ar rezultātu 24 pret 23 pārspēja Itālijas izlasi. Šī uzvara aizsāka Lietuvas basketbola kultu, kas turpinās līdz pat mūsdienām. Tā kā izveidotā sporta halle atrodas tuvu Brasas stacijai, vācu okupācijas laikā Brasas stacija tika dēvēta par Rīgas Sporta halli, savukārt padomju okupācijas laikā ēkā tika ierīkota tanku remonta rūpnīca.

Vispirms spēlēja šahu Siguldā, tagad sarunājas Latvijas Radio studijā. Siguldas novadā divos kultūrai nozīmīgos amatos darbu sākuši jauni vadītāji – Turaidas muzejrezervāta direktore Jolanta Borīte un Siguldas novada Kultūras un tūrisma centra vadītājs Jānis Vimba. Par kopdarbību un, ar ko tad Sigulda aizrauj un piesaista apmeklētājus, pārrunājam Kultūras rondo.  

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pakavēsimies divu neparastu vīru kompānijā, kuri atstājuši mazāk zināmus, bet ne mazāk interesantus nospiedumus starpkaru Latvijas grāmatniecībā. Varētu teikt, ka viņi abi pirms teju simt gadiem „kartēja” Latviju: Pēteris Mantnieks gluži praktiski, izdodot kartes un atlantus, bet Atis Freinats – apceļojot tūkstoš Latvijas grāmatnieku un zīmējot Latviju caur viņiem. Pētera Mantnieka kartogrāfijas institūts un Ata Freināta apgāds – nelielas izdevniecības, kurām bija sava vieta un nozīme Latvijas  grāmatniecības kopainā. „Ošiņa un Mantnieka Kartogrāfijas institūts” starpkaru periodā bija vienīgā Latvijas izdevniecība, kuras fokuss bija tikai kartogrāfiskie izdevumi. Vispirms dodamies pa pēdām Pēterim Mantniekam. Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Letonikas un Baltijas centra krājuma eksperts Reinis Vāvers. Bet otrajā raidījuma daļā dodamies ciemos pie bijušā LNB direktora Andra Vilka, kurš starp daudziem starpkaru Latvijas grāmatniecībā svarīgiem personāžiem aicina atcerēties arī izdevēju, rakstnieku un ceļojošu grāmatu tirgotāju jeb kolportieri vārdā Atis Freinats un viņa neparasto izdevumu „Grāmatnieki” ar bagātīgām Latvijā pazīstamu mākslinieku ilustrācijām.

Rudens pagriezies uz otro pusi un to dabā saistām ar laiku, kad koki nomet pēdējās lapas. Kāpēc dabā ir novērojams lapkritis? Ko lapu krāsa stāsta par procesiem pašā kokā un vai klimata pārmaiņas var apdraudēt ikgadējo zelta rudeni? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes augu fizioloģijas katedras pētniece Jevgeņija Ņičajeva un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece, ģeogrāfijas doktore Gunta Kalvāne. "Pētījumi liecina, ka Eiropā lielākajā daļā koku sugu lapu krāsošanās iesākas vēlāk. Tas ir droši vien, pateicoties tam, ka gaisa temperatūras kopumā rudeņos ir pieaugušas. Piemēram, pagājušā gada septembris bija netipiski silts, tas bija viens no siltākajiem septembriem, kāds Eiropā piedzīvots. 2020. gadā bija līdzīgs stāsts, kad rudens, septembris jo īpaši, bija relatīvi silts,"skaidro Gunta Kalvāne. "Pētījumi liecina, ka rudens fenoloģiskās fāzes kopumā iestājas vēlāk, tas nozīmē, ka lapas krāsojas, piemēram, 2-3 nedēļas vēlāk. Ir arī pētījumi, kas liecina, ja gaisa temperatūra palielinās par vienu grādu, tad attiecīgi lapu dzeltēšana, krāsošanās iestājas 5-6 dienas vēlāk, kas dabā ir ārkārtīgi daudz. Tā ir nedēļa." Bet ir atsevišķas sugas, kā āra bērzs vai liepa, kas arī Latvijā bieži aug apstādījumos, sausuma ietekmē sāk dzeltēt agrāk. 2018. gadā, kad bija Eiropā sausākā vasara, kāda reģistrēta meteoroloģisko novērojumu vēsturē, atsevišķām koku sugām lapas dzeltēja jau augusta beigās.   Vispirms zinātnes ziņas Halovīna svinēšana plešas arvien lielākā plašumā, tāpēc tematiski raksti atrodami arī tīmekļa vietnēs, un “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē “Nationalgeographic.com” meklēta atbilde jautājumam. Piemēram, par to, kā slotas kāti, katli un smailas cepures kļuva par būtisku raganu piederumu Eiropieši senāk ticēja burvestībām un pārdabiskajam un nelabvēlīgos notikumos varēja vainot iespējamās raganas, tātad sievietes, pār kurām krita šī aizdomu ēna.  Katls visā šajā priekšmetu uzskaitījumā šķiet visnevainīgākais priekšmets, jo katlus gan senāk, gan arī mūsdienās sievietes izmantojušas ēdiena pagatavošanai. Bet laika gaitā tas apaudzis ar ideju, ka tas būtu izmantojams ne tikai vakariņu, bet arī burvestībām un dziru vārīšanai. Vai cilvēku skūpsts patiesībā ir sācies kā pērtiķu savstarpējas sakopšanās rituāls? Šim jautājumam atbildi var meklēt vietnē “Science.org”, kur lasāma intervija ar Adriano Lameira - evolūcijas psihologu no Varvikas universitātes Apvienotajā Karalistē. Zemkopības ministrija atkal gatavo augsni vēl intensīvākai mežu ciršanai Oktobrī Zemkopības ministrija sabiedriskajai apspriešanai nodeva grozījumus divos noteikumos – “Noteikumi par koku ciršanu mežā” un “Meža inventarizācijas un Meža valsts reģistra informācijas aprites noteikumi”. Vides organizācijas norāda, ka šis ir mēģinājums apiet Satversmes tiesas lēmumu, kas nepieļāva jaunāku mežu ciršanu kailcirtēs un uzsvēra ilgtspējas principa ievērošanu mežu apsaimniekošanā. 

Tēmām bagāta epizode. Vispirms runājam par noteikumiem, kas rada problēmas medību suņu pārvadāšanai medību laikā, komentārs no LATMA valdes locekļa Haralda Barvika. Ar PVD pārstāvi Mārtiņu Seržantu runājam par jauno asinsparaugu nodošanas sistēmu. Komentārs no mednieka Jāņa Misiņa par lielo plēsēju ietekmi uz aļņiem viņa medību iecirknī. Epizode ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Pēc Izraēlas veiktajām apšaudēm Libānā un uzsāktās sauszemes operācijas Irāna veikusi raķešu uzbrukumi Izraēlai. Eskalējas konflikts Tuvajos Austrumos. Notikumus analizē bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš, politologs Andis Kudors un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Jau pāris nedēļas par Gazas sektoru pasaules medijos tikpat kā nerunā. Kopš peidžeru uzspridzināšanas uzmanības fokuss Tuvajos Austrumos pilnībā pārvirzījās uz Izraēlas ziemeļiem Libānas virzienā. Tieši peidžeru operācija bija sākums tālākajiem notikumiem. Vispirms sekoja mērķtiecīgi uzlidojumi kaujas bāzēm Libānas dienvidos, spiežot vietējos iedzīvotājus steigā pamest mājvietas un doties bēgļu gaitās. Baidoties no tehnoloģiskajiem riskiem, „Hizbullāh” vadība pagājušajā nedēļā aizliedza saviem kaujiniekiem izmantot jebkādus sakaru līdzekļus, lai nepieļautu tālākas provokācijas un ienaidniekam nebūtu iespējams saraksti vai sarunas izspiegot. Protams, grupējuma līderi to attiecināja arī uz sevi. Un tas viņiem maksāja vēl dārgāk. Lai varētu koordinēt tālāko rīcību, kustības vadītāji kopā ar Irānas pārstāvjiem sapulcējās Beirūtas piepilsētā uzbūvētajā „Hizbullāh” vadītāja štābā, kas bija ierīkots pazemē zem dzīvojamiem namiem. Taču Izraēlai ir savi spiegi it visur. Saņemot informāciju no informatoriem, 27. septembrī Izraēla negaidīti veica ļoti jaudīgu triecienu pa lēmumu pieņemšanas štābu, pilnībā iznīcinot vairākas mājas, bet sagraujot arī pazemes bunkerus. Triecienos bojā gāja gan „Hizbullāh” ilggadējais līderis Hasans Nasralla, gan vairāki grupējuma komandieri un arī viens Irānas ģenerālis. Bet uzlidojumi ir turpinājušies arī nākamajās dienās. Vēl pēc pāris dienām tika nogalināts kustības „Hamas” līderis Libānā ar visu ģimeni. 30. septembra vakarā Izraēla paziņoja, ka tā uzsāk ierobežotas sauszemes operācijas kaimiņvalstī. 1. oktobra rītā Savienoto valstu izlūkdienests brīdināja, ka saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju savu atbildes triecienu gatavo Irāna, un tas vairs nav novēršams. Šīs dienas vakarā no Irānas tika palaistas ap 200 ballistiskās raķetes, vēršot tās pret dažādām Izraēlas pilsētām. Tā saucamais Dzelzs kupols gan lielās pilsētas ir nosargājis, un nokritušās raķetes lielākoties ietriecās zemē neapdzīvotajās teritorijās. Tāpat kā iepriekš, arī šoreiz savu palīdzību raķešu notriekšanā sniedza gan Jordānija, gan ASV. Tomēr līdz ar šo ir būtiski pieaugusi iespēja kara tālākai eskalācijai. Izraēla nekavējoties paziņoja, ka tā neatstās notikušo bez atbildes. Savukārt Irāna brīdinājusi, ka tad arī tā turpinās savus triecienus, tos vēršot pret Izraēlas infrastruktūru. Tikmēr Libānā jau vairāk nekā miljons iedzīvotāju ir pametuši savas mājas, dodoties bēgļu gaitās. Bet galvaspilsētā Beirūtā dzīvojošie libānieši daudzi baidās uzturēties savos namos, jo nezina, kurā brīdī uz tiem var krist kāda Izraēlas raidīta raķete.

Par pļavām pilsētā pēdējos gados esam runājuši visai daudz, acīgākie rīdzinieki būs pamanījuši, ka pļavu teritorijas pamazām apaug ar sev raksturīgo augāju. Kā pa šiem pāris gadiem iedzīvojušās pļavas Rīgā un vai arī nākotnē pilsētā būs vairāk šādu dabisko zālāju? Raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj botāniķe, Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētais profesors, entomologs Voldemārs Spuņģis. Vispirms iepazīstam pasaulē neparastākās sēklas un to ceļu līdz dīgstam „Tāpat kā man savulaik profesors teica, ka sēkla ir augu evolūcijā šedevrs, es to stāstu tālāk studentiem, jo tas tiešām ir brīnišķīgs, neparasts notikums augu evolūcijā. Sēkla var izplatīties tālu, jo katram augam ir tendence kolonizēt, apgūt pēc iespējas plašākas un tālākās teritorijas un ir ļoti svarīgi, lai sēklas ir tālu prom no mātes auga, lai nav konkurences," stāstu par sēklām sākusi Iluta Dauškane - bioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, Botānikas un ekoloģijas katedras vadītāja, un vienlaikus Iluta ir arī Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Sabiedrisko attiecību speciāliste. Ar sēklu palīdzību tiek panākta lielāka augu ģenētiskā daudzveidība, kas dabā ir svarīgi, jo tas nodrošina pēcnācēju dzīvotspēju un veselību. Sarunas laikā pakavēsimies pie atšķirīgiem sēklu izplatīšanās veidiem, vēl Ilutai sākumā jautāju, vai dažādu augu sēklas mēs varētu salikt rindā pēc to izmēriem, sākot ar pavisam mazām sēklām un beidzot ar iespaidīgi lielām? Saruna ar Ilutu Dauškani aizritēja Latvijas Universitātes Dabas mājā, bet noslēgumā viņa visus laipni aicina uz savām otrajām mājām - Latvijas Universitātes Botānisko dārzu. To šobrīd rotā rudens ziedi, bet pavasarī būs skatāma ekspozīcija “Augu bioloģiskās un morfoloģiskās grupas” ar augu kolekciju, kas veltīta dažādiem sēklu izplatīšanās veidiem.

17. gadsimtā notika kāds pavērsiens astronomijas vēsturē, kas kardināli mainīja cilvēku izpratni par Visuma uzbūvi. Šī pāreja notika pateicoties zinātnes attīstībai un tostarp optisko teleskopu nonākšanai astronomu rokās. Sākot ar dāņu astronomu Tiho Brahi, kas pēdējais ar neapbruņotu aci veica īpaši precīzus mērījumus, turpinot ar Galileo Galileju, Džovanni Kasīni un  citiem. Pievēršamies šīm personībām astronomijas vēsturē un viņu veikumam. Stāsta Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks un un Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Vispirms stāsts par kādas pašmāju observatorijas tapšanu Jau vairākus gadus astronomijas interesenti var ciemoties Suntažu „Kaltiņos”, kur nelielā observatorijā ir iespēja vērot debesjumu. Par to, kā padomju laikos būvētā skābbarības tornī Arnis un Anna Ginteri izbūvēja vietu, kur ir stacionāri novietots teleskops un izveidota lekciju telpa, kā arī par to, no kā jāsargā teleskopa lēca, stāsta observatorijias saimnieki. Arnis Ginters, tāpat kā sieva Anna Gintere ikdienā strādā IT jomā, bet abiem nopietna aizraušanās jau gadiem ilgi ir astronomija. Annu Ginteri, iespējams,   mūsu regulārie klausītāji ir pamanījuši kā eksperti, kuru bieži intervējam par astronomiskiem jautājumiem šajā raidījumu ciklā. Bet šoreiz nerunāsim par objektiem izplatījumā, bet gan par Ginteru ģimenes izveidoto observatoriju Suntažos. Kad Arnis 2008. gadā atguva senču īpašumu, līdzās mājai atradās skābbarības tornis, un tā kā abi tolaik jau nopietni aizrāvās ar astronomiju, tad Ginteru ģimenē jau bija iegādāts neliels pārnēsājamais teleskops, ko Anna un Arnis  bieži nesa uz minēto torni un vēroja naksnīgās  debesis.  „Tas bija slinkums, kas mūs iedvesmoja šo torni pārbūvēt par observatoriju,” smej Arnis. „Jo mums apnika nēsāt turp un atpakaļ to teleskopu.” Un tā laika gaitā tornis tika pārbūvēts, lai ne tikai paši Ginteri, bet arī citi astronomijas interesenti var lūkoties zvaigznēs un arī klausīties lekcijas par tām.      

Māksliniece Laima Puntule jau daudzus gadus dzīvo un strādā Dānijā. Septembrī viņas vārds vairakkārt dzirdams Latvijā, gan atklājot rudens izstāžu ciklu Jūrmalas muzejā kopā ar dāņu mākslinieci Anni Mariu Udsenu, gan gaidot animācijas filmas "Meitene dzinējsuns" izrādīšanu Latvijā, kam Laima Puntule ir fonu māksliniece. Vispirms dosimies uz Jūrmalas muzeju aplūkot Laimas Puntules izstādi "Novilkt līniju smiltīs". Laima Puntule kopš 2012.gada dzīvo un strādā Dānijā, taču ik pa laikam ar saviem darbiem iepazīstina Latvijas skatītājus. Pirms pāris gadiem Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs notika izstāde, ko piemin māksliniece un dēvē par „zilo” periodu. Arī šoreiz viņa ir kopā ar dāņu mākslinieci, kas dzīvo Zviedrijā, Anne Mariu Udsenu, taču šoreiz Jūrmalas muzejā katrai atvēlēta sava izstāžu zāles puse. Tikai dažas dienas pēc izstādes atklāšanas Jūrmalas muzejā ar Laimu Puntuli tiekamies filmu studijas "Rija" rīkotajā animācijas filmas "Meitene dzinējsuns" preses seansā, jo Laima ir filmas fonu māksliniece. Filma ir veidota pēc īru rakstnieka Rodija Doila noveles, kuras režisors, scenārists un mūziķis ir Endzo d'Alo – viens no atzītākajiem animācijas filmu radītājiem Eiropā. Filmu studijas "Rija" kopražojuma animācijas filma „Meitene dzinējsuns” no 11.oktobra būs skatāma Latvijā.Kā uzsver māksliniece Laima Puntule, animācijā ir kolektīvs darbs un tas ir tik atšķirīgi no izstādes Jūrmalā, kur māksliniece ir tikai pati ar saviem darbiem. Laimas Puntules izstāde "Novilkt līniju smiltīs", arī dāņu mākslinieces Annes Marias Udsenas izstāde "Amnija līcis" Jūrmalas muzejā skatāma līdz 13.oktobrim.

Visdažādākajās neskaidrībās un nebūšanās šobrīd tiek vainotas komunikācijas problēmas. Kāpēc tā un vai vienmēr veiksmīga komunikācija palīdzēs? Krustpunktā diskutē Latvijas asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem biedrs Ivars Svilāns, rakstnieks un politikas eksperts Jurģis Liepnieks, Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Lāsma Šķestere. Sazināmies ar Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" producente Madara Fridrihsone. Vispirms neveiksmīgā nodokļa reforma. Dienā, kad tika atcelta Finanšu ministrijas izziņotā preses konference, izrādījās, ka sociālie partneri par piedāvājumu ir pamatīgi sašutuši. Valsts prezidents sadusmojies teica, ka šis ir arī komunikācijas cilvēku slikts darbs. Tad pēc pāris dienām sekoja Satiksmes ministrijas atklāsmes par "Rail Baltica" nedienām un to, kā pārdalīt naudu, lai vispār tur kaut ko uzceltu, pēc tam arī par "airBaltic". Tajā brīdī šķita, ka nevienā citā ministrijā nav tik daudz bardaka un nesaprotamā. Bet pēc dažām dienām uzzinājām, ka arī Aizsardzības ministrijā neklājas labāk - tur spekulācijas ap nogāzušos dronu nerimst joprojām. Tik daudz jaunumu, tik daudz nezināmā un pārsteigum.. Un vārdu salikums neveiksmīga komunikācija pēdējā laikā ir locīts tik bieži kā iepriekš nekad. Vai tiešām Latvijā ir tik daudz problēmu tieši ar komunikāciju? Kāda ir situācija, ja runājam par informācijas apriti, par politiķu un amatpersonu sarunāšanos ar sabiedrību? 

Visdažādākajās neskaidrībās un nebūšanās šobrīd tiek vainotas komunikācijas problēmas. Kāpēc tā un vai vienmēr veiksmīga komunikācija palīdzēs? Krustpunktā diskutē Latvijas asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem biedrs Ivars Svilāns, rakstnieks un politikas eksperts Jurģis Liepnieks, Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Lāsma Šķestere. Sazināmies ar Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" producente Madara Fridrihsone. Vispirms neveiksmīgā nodokļa reforma. Dienā, kad tika atcelta Finanšu ministrijas izziņotā preses konference, izrādījās, ka sociālie partneri par piedāvājumu ir pamatīgi sašutuši. Valsts prezidents sadusmojies teica, ka šis ir arī komunikācijas cilvēku slikts darbs. Tad pēc pāris dienām sekoja Satiksmes ministrijas atklāsmes par "Rail Baltica" nedienām un to, kā pārdalīt naudu, lai vispār tur kaut ko uzceltu, pēc tam arī par "airBaltic". Tajā brīdī šķita, ka nevienā citā ministrijā nav tik daudz bardaka un nesaprotamā. Bet pēc dažām dienām uzzinājām, ka arī Aizsardzības ministrijā neklājas labāk - tur spekulācijas ap nogāzušos dronu nerimst joprojām. Tik daudz jaunumu, tik daudz nezināmā un pārsteigum.. Un vārdu salikums neveiksmīga komunikācija pēdējā laikā ir locīts tik bieži kā iepriekš nekad. Vai tiešām Latvijā ir tik daudz problēmu tieši ar komunikāciju? Kāda ir situācija, ja runājam par informācijas apriti, par politiķu un amatpersonu sarunāšanos ar sabiedrību? 

Šogad aprit 20 gadi, kopš uz Saulei tuvāko planētu Merkuru devās tā izpētes zonde "Messenger". Varētu domāt, ko daudz runāt par vienu zondi Visuma izpētē, jo vairāk, ka tā startēja tik sen. Mums likās interesanti pavaicāt astronomijas ekspertiem ne tikai par "Messenger" paveikto, bet arī par Merkuru kopumā, jo izrādās, ka pirms šīs zondes cilvēku zināšanas par Saulei tuvāko planētu esot bijušas krietni pieticīgākas un tā savulaik atklāja daudz interesanta ne tikai par Merkuru. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta IT speciālists un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns un "Starspace" observatorijas saimniece un portāla "starpsace.lv" redaktore, amatierastronome Anna Gintere. Anna Gintere atzīst, ka interese par šo mazo planētu ir arvien. Šobrīd, kad "Messenger" aprit 20 gadi, Merkura orbītā drīzumā ieies nākamā izpētes zonde "Bepi Colombo".  "Joprojām interese ir, jo tā planēta savā ziņā ir mazliet neparasta, gan ar lielo dzelzs kodolu, gan ar to, ka tai ir vāja atmosfēra un magnētiskais lauks atšķirībā no Marsa, ka pievērsta liela uzmanība. Merkurs joprojām zinātnei šķiet interesants," norāda Anna Gintere. "Iespējams, ne tādēļ, lai mēs uz turieni pārceltos, bet tādēļ, ka tas ir būtisks jautājums, kā šī planēta ir izveidojusies, kāpēc viņa ir tāda, kādu to šobrīd pazīstam, un ko tas var pastāstīt par potenciāli citu planētu  veidošanos ap citām zvaigznēm." Un vēl kāds interesants fakts par Merkuru. Kad 70. gados startēja pirmā misiju uz Merkuru un cilvēki pirmo reizi ieraudzīja tā krāterus, Starptautiskā astronomijas savienība deva šiem krāteriem dažādus vārdus. "Tur ir ļoti daudz mākslas un kultūras cilvēku - Bēthovens, Mocarts, Mikelandželo un tur ir Rainis. Rainis ir liels krāteris 80 km diametrā gandrīz uz Merkura ekvatora. Neesmu dzirdējis, ka kāds no Latvijas vai Padomju Savienības to būtu ieteicis. Varbūt. Jebkurā gadījumā Starptautiskā astronomijas savienība nosauca krāteri Raiņa vārdā," atklāj Ints Ķešāns. Raidījuma ieskaņā zinātnes ziņas. Vispirms par Lieldienu salas populāciju. Par Lieldienu salu ir zināms tas, ka pirms vairāk nekā 800 gadiem polinēzieši kuģojuši tūkstošiem kilometru pāri Klusajam okeānam uz vienu no attālākajām salām uz Zemes - polinēziešu valodā Rapanui, kas tātad zināma arī kā Lieldienu sala. Tā atrodas Klusā okeāna dienvidaustrumos, un mūsdienās tā pieder Čīlei. Šī sala pasaulē pazīstama ar milzīgajām akmens statujām cilvēka seju atveidā, un šīm statujām ir arī savs apzīmējums - moai. Bet par pašiem ieceļotājiem. Pētījums par ceļotāju pāri okeānam seno genomu ir sniedzis atbildes galvenajiem jautājumiem par salas vēsturi un populācijas iespējamo sabrukumu.  Savukārt vietnē “National Geographic” apkopoti astoņi fakti, kas līdz šim ir noskaidroti par alkohola ietekmi uz cilvēka organismu. Zinātnieki atklāj, ka pat mērena dzeršana var būt kaitīgāka, nekā mēs esam iedomājušies, un dažas sabiedrības grupas riskam ir pakļautas vairāk. Jāpiebilst arī, ka 2023. gadā Pasaules Veselības organizācija paziņojusi, ka nav tāda drošā alkohola daudzuma, ko patērēt, un nav arī pierādījumu tam, ka sarkanvīna glāzes potenciālie ieguvumi sirds un asinsvadu sistēmai būtu lielāki par vēža risku. Un vēl. 10. septembrī tika dots starts vēsturiskai un, varētu teikt, vienai no ambiciozākajām uzņēmuma “SpaceX” misijām “Polaris Dawn“, ar nesējraķeti “Falcon 9” paceļoties no Kenedija kosmosa centra Floridā., ASV. Misijā piedalās četri neprofesionāli astronauti ar miljardieri, kosmosa entuziastu Džaredu Aizekmenu (Jared Isaacman) priekšgalā.

Latvijai diemžēl līdz pirmajai medaļai olimpiskajās spēlēs Parīzē vēl jāgaida, jo mūsu 3x3 basketbolisti pirmdienas, 5. augusta, vakarā par spīti prognozēm un cerībām, tomēr nespēja to izcīnīt. Vispirms zaudējums pusfinālā Francijai (14:21), tad arī cīņā par bronzas medaļu Latvijas izlase piekāpās kaimiņiem lietuviešiem (18:21). Pirmdienas vakars 3x3 basketbola laukumā sākās ne visai gaišos toņos - pusfināla cīņā mūsu puiši netika galā ar mājiniekiem francūžiem. Jāteic pat vēl vairāk - mums uzbrukumā spēle neveidojās tik plūstoši, cik visā līdzšinējā turnīrā, metieni no perimetra nekrita tik labi, kā visa līdzšinējā turnīra gaitā, un Francijas basketbolistiem savukārt uzbrukumā izdevās teju viss, viņi prata apspēlēt gan ciešu Latvijas aizsardzību, gan lieliski izmantoja pāris kļūdas aizsardzībā, ko pieļāvām. Kārlis Lasmanis guva lielāko daļu no mūsu punktiem, bet citi palīgi punktu pienešanā neatradās.  Sākām olimpiskās spēles 3x3 basketbolā ar spēli pret Lietuvu un noslēdzām, jo arī lietuvieši savā pusfinālā zaudēja, viņi piekāpās Nīderlandei. Arī otro reizi tiekoties savā starpā, cīņa sākās sīvi. Ja līdz pēdējai dienai LV meta ar teicamu precizitāti no distances, tad izšķirošajos mačos tieši pretiniekiem stāvēja klāt veiksme tālmetienos. Spēle turpinājās punkts punktā. Lietuva pabeidza spēli no soda metienu līnijas - 18:21.  Basketbola literatūrā ir teiciens, ka vienā turnīrā divreiz tiekoties ar vienu un to pašu komandu, otro reizi izcīnīt panākumu ir ārkārtīgi grūti. Un vēl - ka, lai uzvarētu turnīru, pirms tam ir vismaz kāda spēle jāzaudē. Šoreiz diemžēl šie abi novērojumi īstenojās.  Klāt visās spēlēs bija arī Latvijas basketbola superfans Andris, kurš atpazīstams ar savu unikālo galvas rotu - cepuri, kas izveidota no basketbola bumbas un groza stīpas. Tāpat klāt izšķirošajā spēlē bija arī valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Par 3x3 basketbola olimpiskajiem čempioniem kļuva Nīderlande, kas finālā trakā spēlē  pagarinājumā salauza mājnieku francūžu sirdis.  Vakar bez basketbolistiem dalību spēlēs noslēdza arī mūsu jātnieks Kristaps Neretnieks, kurš ar savu zirgu Palladium konkūrā par trīs šķēršļu nogāšanu ieguva 12 soda punktus un tika pie 56. vietas. Savukārt kārstlēkšanas finālā iekļuvušais Valters Kreišs palika 12. vietā, tiekot pāri 5,5 metru augstumā noliktajai latiņai. Visi trīs mēģinājumi pārvarēt 20 cm augstāk nolikto mērķi bija nesekmīgi. Šodien, 6. augustā, skrējēja Gunta Vaičule Parīzes olimpiskajās spēlēs startēja 400 metru gandarījuma distancē, taču mazliet pietrūka, lai viņa kvalificētos pusfinālam. Olimpisko spēļu debitantam šķēpmetējam Patrikam Gailuma ieskaitīts viens mēģinājums no trim, un viņš sacensības neturpina. Sacensības neturpinās arī šķēpmetējs Gatis Čakšs. Rīt šķēpmešanas kvalifikācijas sacensībās piedalīsies Līna Mūze-Sirmā un Anete Sietiņā, vakarā ceturtdaļfināla spēlē pludmales volejbolistēm.

Šodien, 30. jūlijā, olimpiskajās spēlēs Parīzē Latvijas sportistiem dalība trīs disciplīnās – peldēšanā, basketbolā un BMX frīstailā. Runājam par aizvadītājiem un gaidāmajiem startiem, uzklausām mūsu olimpisko varoņu pirmo treneru stāstus. Vispirms atskats uz vakardienu, jo pēc raidījuma izskanēšanas ēterā spēle bija pludmales volejbolistēm Tīnai Graudiņai un Anastasijai Samoilovai. Viņas pirmajā grupas spēlē divos setos piekāpās šveicietēm Esmē Bēbnerei un Zojai Veržē-Deprē (15:21, 14:21). Pēc mača lielu daļu vainas uzņēmās Graudiņa, kurai bija jātur liela slodze, jo šveicietes visu spēli savas serves raidīja tieši viņai, pie kā sportiste nav pieradusi. Treneris Aigars Birzulis savulaik bija tas, kurš salika kopā duetu Graudiņa / Kravčenoka (tagad Samoilova). Viņš ilgstoši duetu trenējis un kopā piedzīvoti daudzi zelta mirkļi. Treneris komentē šveiciešu trenera izvēlēto taktiku aizvadītajā spēlē. Nākamā spēle Tīnai Graudiņai un Anastasijai Samoilovai rīt, 31. jūlijā, jātiekas ar paragvajietēm Džulianu Poleti/ Mičelu Valjenti. Šodien, 30. jūlijā, agrā pēcpusdienā 200 metru brasā vīriešiem startēja Latvijas peldētājs Daniils Bobrovs. Viņš savā priekšpeldējumā ieņēma pēdējo 8.vietu ar rezultātu divas minūtes 13.66 sekundes un ar to nebija gana, lai kvalificētos pusfinālam. Kopumā viņš palika 21.vietā 25 peldētāju konkurencē. Raidījuma skanēšanās laikā turpinās BMX frīstaila sacensības, kurās piedalās Ernests Zēbolds. Bet plkst. 19.35 pirmā 3x3 basketbola olimpiskā čempione Latvija uzsāks mēģinājumu aizstāvēt savu Tokijā izcīnīto zeltu. Jāspēlē ar Lietuvas izlasi. Latvijas Radio Ziņu dienesta X kontā šodien veiktajā aptaujā 13% atzīmēja, ka viņi kā līdzjutēji būs apmierināti tikai ar zeltu, 54% būs gana ar jebkuru godalgu, bet 28% būs mierā vienkārši ar sajūtu, ka puiši paveikuši maksimumu, lai kāds būtu beigu rezultāts šajā turnīrā. Cik kaujiniecisks noskaņojums ir pašiem basketbolistiem, par to saruna ar Latvijas Radio korespondentu Parīzē Tāli Eipuru.  Noslēgumā uzklausām basketbolistu Naura Mieža un Kārļa Lasmaņa pirmos trenerus Andri Eglīti un Gintu Fogeli.

24. jūlijā pl. 19 Rīgas Sv. Pētera baznīcā un 26. jūlijā pl. Siguldas koncertzālē "Baltais flīģelis" bezmaksas koncertus sniegs orķestris "Otto-Sinfoniker Berlin" diriģenta Volfganga Bērenda vadībā. Programmā "Koncertceļojums 2024" iekļauti Antona Bruknera, Franča Šūberta, Edvarda Grīga, Pētera Vaska, Riharda Dubras un arī Žana Sibēliusa darbi. Lai plašāk uzzinātu par šo orķestri, tā tapšanas vēsturi un programmu, ko mūziķi piedāvās klausītājiem Latvijā, "Klasikā" uz tikšanos aicinām diriģentu Volfgangu Bērendu, kā arī vijolniekus Sabīni Vīlandi un Kristofu Flīgi, kurš vienlaikus ir arī koncerttūres organizētājs. Orķestris "Otto-Sinfoniker" savu nosaukumu guvis, pateicoties ilggadējai mēģinājumu zālei Oto ielā Berlīnes Moabit rajonā. Vīrs, vārdā Oto, bijis amatnieks, kurš 19. gadsimtā rātskungiem palīdzējis labot dažādas lietas.  "Jau četrdesmit gadus esmu šī orķestra dalībnieks – spēlēju otro vijoli. Bet pats orķestris ir 41 gadu vecs," stāsta Kristofs Flīge, kura pamatprofesija ir jurists – ikdienā viņš ir tiesnesis. "Mani uzdevumi orķestrī nav lieli, toties esmu viens no tūres rīkotājiem – gatavoju to divpadsmit mēnešu garumā, rūpējoties par visu: restorāniem, viesnīcām, lidošanu, kas šoreiz nebija vienkārši sakarā ar digitālās sistēmas problēmām – tās bija tieši tad, kad orķestrim bija jāierodas Latvijā!" Tikām vijolniece Sabīne Vīlande atklāj orķestra rašanās vēsturi: "Vispirms sastapu dažus cilvēkus, kas spēlēja baroka mūziku – tur bija daži vijolnieki, arī klavesīns tika iesaistīts. Bet šīs grupas vadītājs sastapa vēl daudzus cilvēkus, kuri arī gribēja mums pievienoties, un tad viņš nolēma, ka vajag dibināt orķestri. Viņš pats bija jurists, un viņš visiem saviem klientiem, skatoties uz viņu rokām, vaicāja: "Vai gadījumā jūs nespēlējat kādu instrumentu? Varbūt vijoli?" Un tā tas orķestris auga! Jau pēc [neilga] laika bijām desmit vijoles, tad jau pievienojās arī flautas, aizvien vairāk cilvēku nāca klāt. Es pati spēlēju vijoli – orķestrī esmu jau kopš pašiem pirmsākumiem. Bet ikdienā esmu tiesnese!" Un kāda ir Volfganga Bērenda pieredze ar šo orķestri? "Iemesls, kāpēc es pievienojos šim orķestrim, bija tas, ka sastapu šeit mūzikas mīļotājus – entuziasma pilnus mūzikas cienītājus, kuri izvēlējušies vienu no labākajiem hobijiem pasaulē – spēlēt kādu instrumentu, un viņi to dara no darba brīvajā laikā, nebūdami profesionāļi. Šis amatieru orķestra tēls – draudzība un prieks – tad arī bija galvenais motīvs, kāpēc gribēju iesaistīties. Mūziķu-amatieru entuziasms ir pilnīgi atšķirīgs: ja profesionāļiem tas ir ikdienas darbs, tad amatiermūziķiem – cita veida prieks, un strādāt ar viņiem ir ļoti iedvesmojoši!" Studijas viesi atklāj, ka orķestrī muzicē arī sociālie darbinieki, skolotāji, ārsti, informāciju tehnoloģiju speciālisti, arī friziere. "Vai zināt, kā es pievienojos orķestrim? Sabīne jau minēja, ka bija kāds advokāts, kurš visiem jautāja, vai viņi spēlē kādu instrumentu," ar smaidu atceras Kristofs Flīge. "Es toreiz biju tiesnesis Berlīnē pirmās instances tiesā, un viņš manā lietā aizstāvēja apsūdzēto. Pēc lietas izskatīšanas viņš pienāca man klāt un vaicāja: "Flīges kungs, jūs spēlējat vijoli? Mums ir jauns orķestris, vai jūs varētu pievienoties? Un es teicu – jā, protams! Un tikai pēc pieciem gadiem viņam pavaicāju – kā jūs zinājāt, ka spēlēju vijoli? Izrādījās, ka viņam labs draugs Hamburgā bija pastāstījis par to." Sabīne Vīlande: "Kad biju tiesnese un reiz kopētājā kopēju notis, pienāca kolēģe un vaicāja, ko es darot. Teicu, ka pārkopēju notis. Izrādījās, ka arī viņa māk spēlēt un grib pievienoties orķestrim!" Vaicāts, kāpēc viņam bijis nepieciešams iesaistīties orķestra spēlē, Kristofs Flīge neslēpj: "Katru piektdienas vakaru mums ir mēģinājums. Pēc ļoti, ļoti, ļoti nogurdinoša darba tu paņem rokā instrumentu, un visas nedēļas smagums pazūd! Protams, ģimene nav pārāk sajūsmināta, ka piektdienas vakari tiek atdoti mēģinājumiem, bet – ticiet man, tas ir liels atvieglojums un prieks, ka vari aizmirsties mūzikā..." Starp citu, Flīges kunga attiecības ar Latviju ir īpašas, jo šeit ir saknes viņa ģimenei. "Mana sieva, kura pirms deviņiem gadiem aizgāja mūžībā, nāca no baltvāciešu dzimtas, un viņas saknes bija gan Igaunijā, gan Latvijā. Biju dzirdējis daudzus stāstus par to, bet bija laiks, kad nevarējām šos īpašumus apmeklēt – tas bija Padomju Savienības laiks. Kad jūsu valstis atguva neatkarību, 1993. gadā mēs šeit ieradāmies: caur Latviju aizbraucām uz Igauniju, un tur atradām vasaras māju, kas uzcelta 1926. gadā. Saimniece, kundze gados, uzreiz bija ar mieru mums to pārdot. Pēc gada mēs to arī nopirkām, un tā kļuva par mūsu ģimenes paradīzi. Mana sieva tur ir arī apglabāta – nelielajā Mustlas pilsētas kapsētā. Nu, un tad mēs atradām arī īpašumu Latvijā! Fotogrāfijās skatījāmies, kur tas varētu būt – Murjāņos! Un mēs atradām! Kad pirmoreiz tur ieradāmies, tur bija bērnudārzs. Pēc tam skatījāmies, ka māja ir nolaista. Vēl pēc laika, kad tur ieradāmies, redzējām, ka tur saimnieko arhitekti Elita un Aldis Poļi – ļoti jauka ģimene! Bet mājai tur joprojām ir dzimtas nosaukums, kas kādreiz bijis arī manai sievai – "Allers". " Orķestris uz Latviju atvedis visai nopietnu programmu, kurā iekļauta arī Pētera Vaska un Riharda Dubras mūzika: "Esmu diriģējis Drēzdenes Krusta baznīcas zēnu kori, un tur mēs esam dziedājuši Baltijas valstu darbus – Pētera Vaska kompozīcijas, tāpat Arvo Pertu. Šī mūzika ir meditatīva, un tā ir ļoti skaista. Pētera Vaska "Musica Serena" un Riharda Dubras "Agnus dei" izvēlējāmies kā dāvanu Latvijas publikai," atklāj diriģents Volfgangs Bērends. "Pirms kāda laika Berlīnē satiku Pēteri Vasku. Tur notika konference, kurā piedalījās viņa dzīvesbiedre Dzintra Geka, kura bija izveidojusi filmu par staļinisma laika un padomju laika necilvēcībām. Dzintra minēja, ka arī Pēteris Vasks ir Berlīnē, un es paudu vēlmi, ka vēlos viņu satikt. Pēterim atklāju, kadosimies uz Latviju un gribam spēlēt kādu no viņa skaņdarbiem. Viņš vaicāja – kas jūs esat? Atbildēju, ka amatierorķestris. Komponists vaicāja, cik čellu ir mūsu orķestrī. Atbildēju, ka septiņi. Un Pēteris iesaucās – tas nav iespējams! Un ieteica atskaņot "Musica Serena". Vēlāk sazinājāmies ar viņu gan pa telefonu, gan e-pastā, un esmu tik laimīgs par mūsu sadarbību. Taču no mūsu sarunas arī sapratu, ka tik daudz amatieru orķestru – tā tiešām ir tāda vācu tradīcija." Bet vai tā nav liela drosme – atskaņot "Musica Serena" publikai, kas tik ļoti labi pazīst Pētera Vaska mūziku un ir tik daudzās versijās to dzirdējusi? "Mēs centīsimies izdarīt labāko," smaida diriģents. Vēl sarunas viesi stāsta, ka Vācijā patiesi esot ļoti daudz šādu amatierorķestru – Berlīnē vien apmēram četrdesmit! Pasaules kontekstā tā nudien ir visai unikāla situācija – daudzo  amatieru orķestru un amatieru koru skaits. Daudzi bērni mācās kādu instrumentu, tad pārtrauc, jo izvēlas citu profesiju, bet vēlme muzicēt paliek...  "Tā notika arī ar mani, jo es biju spēlējis vijoli, tad uz desmit gadiem pārtraucu, bet pēc tam atsāku no jauna, jo man gribējās spēlēt," atceras Kristofs Flīge. "Konkrētam sabiedrības slānim tas ir itin normāli – tie, kuri lasa grāmatas un mīl mākslu, arī paši spēlē kādu instrumentu. Alberts Einšteins spēlēja vijoli, piemēram. Un šī vēlme turpinās arī nākošajās paaudzēs."

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis  Dainis Īvāns Vai zini, ka Baltijas ceļš bija redzams pat no kosmosa? Tā vismaz apgalvojis kāds trimdas latvietis, amerikāņu Valsts aeronautikas un kosmosa aģentūras jeb NASA darbinieks. Viņš tajā liktenīgajā brīdī vērojis mākslīgo zemes pavadoņu sūtītos attēlus. Varbūt tādēļ Baltijas ceļš tēlnieka Aigara Bikšes piemiņas zīmē "Baltijas valstu liktenis zvaigznēs rakstīts" Eiropas parlamenta ēkas gaitenī iezīmēts kā īpašs zvaigznājs izplatījumā? Tomēr svarīgāk, ka tas nav palicis nepamanīts gandrīz nekur. 1989. gadā Baltijas ceļš lielāko Rietumeiropas valstu līderiem lika būtiski mainīt savu attieksmi no vēsas atturības uz nepārprotamu atbalstu Baltijas tautu neatkarības centieniem un jūtami paātrināja Maskavas iedibināto režīmu sabrukumu Austrumeiropā. To apstiprina Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja krājumā glabātās tolaik 44 gadus vecā Pētera Augustova atmiņas: "Man nesanāca piedalīties Baltijas ceļā un nebūtu arī tagad ko rakstīt, ja tomēr negadītos tajās dienās saklausīt ziņu pārraides vācu valodā. Biju nokļuvis komandējumā Vācijas Demokrātiskajā Republikā jeb VDR Drēzdenē. Tur ar zinātnisku konferenci tika atzīmēta fotogrāfijas izgudrošanas 150. gadadiena. 23. augusta rītā vietējā VDR ziņu kanālā izdzirdēju, ka PSRS Baltijas valstīs notikuši pretvalstiski pasākumi, provokācijas, masveida nekārtības, iesaistīts liels skaits miliču kārtības atjaunošanai. Ziņas bija satraucošas. Vēlāk uzzināju skopas detaļas: cilvēku ķēde, Tallina, Rīga, Viļņa. Zinādams par situāciju Rīgā, nomierinājos, un šeit, Vācijā, izjutu lepnumu. Nonācu pie atziņas, ka Austrumvācijā tajā brīdī cenzūra bija stingrāka nekā Latvijā, un par "nekārtībām" pašā VDR nekas nebija dzirdams. No Drēzdenes nonācu Berlīnē, lai turpinātu ceļu uz Rīgu. Saulainā, siltā pēcpusdienā parkā pretī Brandenburgas vārtiem jautu otrā pusē svešu, noslēpumainu Rietumberlīni, kur nokļūt nav nekādu cerību. Nākamajā dienā pēc Baltijas dzīvās ķēdes vēroju, kā vārtu malās pie 3,6 metri augstas mūra sienas dežurē VDR kareivji ar automātiem un raksturīgajām apaļajām ķiverēm. Iedomājos, cik ilgi tā vēl būs. Divu mēnešu laikā, 9. novembrī, betona sienas vairs nebija. Brandenburgas vārti ir joprojām. Esmu caur tiem izgājis vēlāk un esmu pārliecināts, ka "Baltijas ķēde" piepalīdzēja īpaši izturīgo betona sienu sadragāt un nogāzt. Vispirms jātiek vaļā no baiļu mūra apziņā – tad to var izdarīt arī dabā." Papildinot Pēteri Augustovu, varu piemetināt, ka Baltijas ceļš bez Berlīnes mūra krišanas ievadīja arī Samta revolūciju Čehoslovākijā, Čaušesku diktatūras galu Rumānijā. Tikai pēc vērienīgās baltiešu demonstrācijas Vācijas Federatīvās Republikas kanclers Kols atļāva Latvijas Tautas frontes deputātiem un visupirms tautfrontietim Mavrikam Vulfsonam, kas PSRS Augstākās padomes komisijā izmeklēja Maskavas un Berlīnes 1939. gada "sātana paktu", piekļūt bundestāga arhīviem, kas glabāja dokumentus par šo starptautisko noziegumu. Jau 1989. gada Ziemassvētkos Baltijas tautu kustību pārstāvji PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā divos dramatiskos balsojumos panāca Hitlera un Staļina slepeno vienošanos, tātad arī Baltijas valstu okupācijas atzīšanu par spēkā neesošu un noziedzīgu kopš parakstīšanas brīža. Jādomā, ka atšķirībā no mūsu stāsta autora Pētera Augustova, tagadējam Krievijas diktatoram, kurš Baltijas ceļa laikā Drēzdenē vadīja kādu čekistu klubiņu, tā nebija priecīgākā diena mūžā. Zinām arī, ka VDR festivālā "Cilvēks un jūra" tolaik tika aizliegta Zigmara Liepiņa dziesma "Brīvību Baltijai". Arī PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova ārlietu padomnieks Anatolijs Čerņajevs savos memuāros nav slēpis paniku, kas Kremļa saimniekus pārņēmusi, skatoties 1989. gada 23. augusta Baltijas ceļa video ierakstus. Tajā brīdī viņi sapratuši, ka Baltijas tautas nespēs noturēt impērijā. Kaut vai tā iegansta dēļ, ka ASV prezidents Bušs tūlīt pēc Baltijas ceļa PSRS vadībai darījis zināmu, ka varmācību Baltijā neuzskatīs par PSRS iekšējo lietu. Saskatīt nepārvaramas kosmiskas likumsakarības Maskava neprata toreiz un šķiet, ka nav to iemācījusies arī šodien.

Pasaules latviešu mākslas centrs (PLMC) Cēsīs 15.jūnijā ar vairākiem pasākumiem svinēs savas pastāvēšanas 10 gadu jubileju. Kultūras rondo vēl pirms svinībām tiekamies ar Pasaules latviešu mākslas centra izpilddirektoru Kārli Kanderovski, viņa mammu mākslinieci Leldi Kalmīti un mākslinieci Indru Avenu. Vispirms tikšanās radošajā kvartālā “Rainis” (Raiņa iela 27), kur apskatāma Zigfrida Sapieša (1924-2014, Skotija) iespaidīgā tēlniecības darbu izstāde "Tev būs samierināt monstrus". Svinības turpināsies PLMC telpās (Lielā Skolas iela 6), kur plkst. 16.30 atklās Voldemara Avena (1924-2022) līdz šim neizstādīto gleznu ekspozīciju un "Filadelfijas grupas mākslinieku darbu skati". Savukārt, plks 18.00 PLMC pagalmā gaidāms dienas īpašais muzikālais notikums - čellistes Sallijas Gintere (Sally Guenther) solo koncerts, viņas vīra mākslinieka Jāņa Mintika (1944-2014) piemiņai.

Dodamies unikālā ekspedīcijā pieredzējuša gida pavadībā uz vienu no četriem Latvijas dabas rezervātiem – Krustkalnu rezervātu Madonas novadā. Pļavas, meži, kalni un nogāzēs, mazi avotiņi un paslēpušies ezeri mežu biezoknī – daba šajā teritorijā ir paslēpta cilvēka skatienam un saimniekošanai. Ikdienā apmeklējums rezervātā iespējams tikai stingri noteiktās vietās, un pārējo teritoriju var aplūkot vien Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka vadītā pastaigā. Tādā devāmies arī mēs, un iepazīstināsim plašāk ar redzēto. Dabas aizsardzības pārvalde no maija līdz oktobrim rīko piecus pārgājienus rezervāta teritorijā, kuros interesenti var piedalīties, savlaicīgi piesakoties. Šādas pastaigas notikušas arī agrāk, un mūsu gids šoreiz ir Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģiona sektora vadītājs Guntis Akmentiņš. Kad esam veiksmīgi satikušies, Guntis pievienojas Latvijas Radio automobilī līdzās mūsu šoferim Aināram un mums ar kolēģi Paulu Gulbinsku, un tālāk dodamies kopīgā ceļā. Vispirms nonākam vietā, kur apmeklētāji vēl drīkst brīvi uzturēties bez saskaņojuma - šeit atrodams informatīvs stends, kas iepazīstina ar Krustkalnu īpašo floru un faunu, šeit ir skatu tornis, un arī divi ozoli – viens resnāks, bet otrs – pavisam jaunulis. Pa ceļam Guntis stāsta par Madonas-Trepes vaļņa reljefu, kas veido rezervātu un uz kura atrodamies. Tā absolūtais augstums ir 150 metri virs jūras līmeņa, bet augstākais punkts – 164 metri – ir vietā, kur slejas pilskalni, un tur mēs vēl pastaigas laikā nonāksim. Raidījuma iesākumā par kādām pēdām, kuras var atrast ne tikai rezervātos. Šaurs solis un aromātiskas ceļa zīmes - tās ir dažas no pazīmēm, pēc kā var noteikt dzīvnieku pēdas bezsniega apstākļos, ja skatāmies uz briežu, alņu, āpšu vai jenotsuņu takām. Kādas smaržas, spalvu kušķīši un pēdu minums liecina par meža dzīvnieku klātbūtni, par to stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts, zoologs Vilnis Skuja. Dzīvnieki parasti tā haotiski pa mežu nestaigā – tās ir konkrēti iemītas takas, lai pēc iespējas ātrāk, taisnāk, drošāk tie nonāktu no punkta A līdz  punktam B, piemēram no guļas vietas līdz barošanās vietai. Tā, runājot par dažādu meža dzīvnieku takām, stāsta Dabas Aizsardzības pārvaldes  vecākais eksperts, zoologs Vilnis  Skuja. Protams, ziemā sniegotā zemē var labi saskatīt, kur lielām vēža spīlēm līdzīgi ir aļņa nagu nospiedumi, kur sirdsveida pēdas liecina, ka te gājusi stirna, vai mazas pēdiņas ar gariem nagiem liek domāt par vāveres gaitām. Taču arī bezsniega laikā ir vairāki orientieri, pēc kuriem var noteikt, saskatīt vai saost,  kādi dzīvnieki ir pārvietojušies pa meža takām.    

Šodien apģērba audumam vairs nepiegriežam tik lielu vērību - ātrā mode diktē savus noteikumus, kas parasti ir cena un pieejamība. Taču modes namos tekstils "spēlē galveno vijoli". Kādas modes mākslinieku ambīcijas redzamas dažādos audumos? Vai ir audumi, kurus radīja konkrēti modes nami kā savu "rokrakstu"? Kā auduma prestižs mainījies cauri gadsimtiem? Viesojamies Modes muzejā Rīgā, kur nesen atklāta izstāde “Vivjena Vestvuda. Personiska tērpu un aksesuāru kolekcija”. Izstāde ļauj ielūkoties britu modes klasiķes apģērbu un aksesuāru kolekcijā, tas ir stāsts arī par Vivjenu Vestvudu kā panku estētikas izveidotāju, britu stila, īpaši tartana un tvīda, apdziedātāju. Tas vedināja arī mūs paraudzīties tuvāk, kā modes nami vai mākslinieki kādu konkrētu audumu iegūst savā “paspārnē”. Par to saruna ar muzeja projektu vadītāju, Vivjenas Vestvudas izstādes kuratori Agritu Grīnvaldi. Vispirms ielūkojamies aktuālajās zinātnes ziņās ASV Pārtikas un zāļu administrācija ir piešķīrusi atļauju Īlona Maska uzņēmuma NEURALINK ievietot smadzeņu implantu otrajam paralīzes pacientam. Šāds lēmums pieņemts pēc tam, kad uzņēmums apzinājies elektrodu radītās problēmas pirmā pacienta Nolanda Arbo implantā. Austrijas un Itālijas ķīmiķi radījuši ēku fasādes krāsu, kas ne tikai kalpo ilgu laiku un spēj sevi attīrīt, bet pa uzlabot gaisa kvalitāti ēkas tuvumā. Krāsa satur titāna oksīda nanodaļinas, kas ķīmiski reaģē ultravioletajai gaismai apspīdot krāsu. Uzņēmumi jau šobrīd piedāvā fotokatalītiskās krāsas, taču ķīmiķi nav vienisprātis par šādu krāsu efektivitāti. Medii šonedēļ stāsta par aizraujošo prusaku evolūciju, kas ļoti cieši savijusies ar cilvēku dzīvi uz šīs planētas. Virtuves prusaki apdzīvo visus kontinentus, izņemot Antartiku un tā ir sastopamākā no 4600 prusaku sugām uz Zemes. Lai arī latīniskajā nosaukumā "blattella germanica" ir minēta Vācija, patiesībā šie dzīvnieki sākotnēji Eiropā nemaz nav bijuši.  

Pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām no Latvijas ievēlētajiem deputātiem būs jāpievienojas kādai no Eiropas Parlamenta politiskām grupām. Kādas tās ir un cik daudz ietekmē globālos notikumus un pieņemtos Eiropas Savienības lēmumus? Krustpunktā analizē politologs Andis Kudors, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs. Tieši mēnesis ir līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kad visās Eiropas Savienības valstīs ļaudis dosies pie vēlēšanu urnām, lai balsotu par vienu vai otru politisko partiju vai deputātu kandidātiem. Šīs ir jau kārtējās vēlēšanas Latvijā, kopš mēs 20 gadus esam daļa no lielās Eiropas saimes. Procesus, tāpat kā daudz kur citur, ietekmē politiskās batālijas pašu mājās, bet viena lieta, ko noteikti varam redzēt šo gadu laikā, mēs reti aizdomājamies, kā tā balsošana par vienu vai otru mums zināmo partija ietekmē un veido lielo politiku pašā parlamentā.  Arī šajā priekšvēlēšanu laikā, kad iztaujājām partiju pārstāvjus, uz jautājumu - kurai frakcijai vai frakciju grupai jūs grasāties piederēt, ja jūs ievēlēs Eiropas Parlamentā, atbild - tad jau redzēsim. Vispirms jātiek ievēlētam, tad izvērtēsim visus par un pret. Kandidāti var tā atbildēt, jo zina, ka vēlētājiem acīmredzot šis jautājums nav aktuāls un varbūt nav arī saprotams. Kaut kādas grupas - kāda starpība, galvenais, lai pārstāv Latvijas intereses. Bet vai tā ir? Kā vispār top politika Eiropas Parlamentā? Cik tas ir vai nav svarīgi? Kāpēc par šīm vēlēšanām medijos daudz runā par iespējamām pārmaiņām ierastajā Briseles politikā? 

Sahāras smiltis pavasarī Latvijā nav retums, tāpat arī sniegs no Aļaskas vai pat vulkānu pelni savulaik ir viesojušies pie mums. Kā nokrišņi, putekļi, putekšņi un smiltis pārvietojas atmosfērā un ceļo no tālām vietām? Kas to veicina un kā tas ietekmē laikapstākļus un gaisa kvalitāti Latvijā? Aprīļa sākumā, Lieldienu laikā, iedzīvotājus Eiropā sasniedza trauksmaina ziņa par Sahāras tuksneša putekļu radītu piesārņojumu. Sahāras tuksneša smilšu daļiņas sasniedza arī Latviju, un cilvēki tika aicināti Rīgā samazināt aktivitātes ārā ļoti sliktās gaisa kvalitātes dēļ. Arī sociālajos medijos cilvēki izteica savas bažas, tostarp par automašīnām, kas vēl vakar notīrītas, bet jau šodien noklātas ar Sahāras smiltīm. Cik bieži Sahāras tuksneša putekļi līdz mums nonāk, kāpēc, kādi vēl var būt pārrobežu piesārņojuma veidi un kā tie ietekmē mūsu veselību? Skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Monitoringa daļas vadītāja Iveta Indriksone. Vispirms stāsts par radioaktīvo vielu pārvietošanos Kodolkatastrofas gadījumā radioaktīvās vielas ar vēju un mākoņiem tiek ienestas atmosfērā, un tad atkarībā no vēja virziena šis bīstamais sakopojums nokrišņu veidā nonāk virszemē. Vairāk par to, kā radioaktīvās vielas pārvietojas atmosfērā, kur un cik lielā daudzumā pasaulē tiek aiznestas Čornobiļas un Fukušimas avāriju radioaktīvās sekas, stāsta Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta pētnieki Gunta Ķizāne un Ingars Reinholds. Atsaucoties uz raidījuma otras daļas tematu par Sahāras putekļiem, Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes docents, Ķīmiskās fizikas institūta vadošais eksperts Ingars Reinholds teic, ka saistībā par radioaktīvo piesārņojumu nav jāuztraucas, jo ikviens var aplūkot 20 tiešsaistes kameras, kas uzrāda  radiācijas līmeni visā Latvijā un Sahāras atnestajos putekļos bīstama radioaktīvo vielu klātbūtne nebija manāma. Pirms noskaidrojam to, kā radioaktīvās vielas pārvietojas atmosfērā, ir jāatgādina, ka radiācija  dabā pastāv visu laiku un arī mēs cilvēki to izstarojam. To skaidro LU Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece, ķīmijas zinātņu doktore Gunta Ķizāne.  

Daudz nezināmā ir par gandrīz ikvienu vēstures periodu, jautājums tikai - cik lielas ir mūsu iespējas mūsdienās šos baltos plankumus "aizkrāsot," cik daudz šajā jomā strādā pētnieki un kādas ir pētniecības metodes. Ja skaidrs, ka mēs visu vēl nezinām par 20. gadsimta vēsturi, tad cik gan daudz mīklu varētu būt par cilvēku dzīvi akmens laikmetā? Mīklas noteikti ir, bet vienlaikus ir arī daudz atklātā, un pētnieki nepagurdami strādā, izmantojot aizvien precīzākus instrumentus. Akmens laikmeta pēdējais periods neolīts bijis pētnieku uzmanības centrā Latvijas Universitātes zinātniskajā konferencē pavisam nesen, un mūsu šīs dienas raidījumā mēs īpaši izcelsim divus konferencē aplūkotos tematus, un tās ir Aboras un Kreiču akmens laikmeta apmetnes. Vispirms uzzināsim ko vairāk par akmens laikmeta cilvēku ēdienkarti un  amatnieku prasmēm tagadējā Madonas novadā. Šī gada arheoloģijas piemineklis ir Aboras apmetne, kas atrodas Lubānas mitrājā, un tā ir lielākā apmetne šajā reģionā akmens laikmetā. Šo apmetni atklāja jau pagājušā gadsimta 60. gados, taču arī pēdējie atradumi Aborā piesaista arheologu uzmanību. Ko par vēlā akmens laikmeta iedzīvotāju uzturu liecina apmetnē atrastie dzīvnieku kauli un augstvērtīgi tolaik tapuši dzintara izstrādājumi, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa. Gunita Zariņa neslēpk pārsteigumu par Aboras apmetnē atrasto rotu kvalitāti. Kā tajā laikā ar toreiz pieejamiem darba rīkiem bijis iespējams kaut ko tādu izgatavot? Atradumi liecina par vēlā akmens laikmeta apmetnes iedzīvotāju prasmēm dzintara apstrādē pirms aptuveni četriem līdz pieciem tūkstošiem gadu. Šī apmetne atrodas Madonas novada Indrānu pagastā Lubāna mitrājā, Aboras upītes labajā krastā. Arheoloģiskos izrakumus te uzsāka Ilze Biruta Loze 1963.  gadā un te tika uzietas vairāk nekā 27 akmens laikmeta apmetnes. Pēdējos gados šai vietai arheologi pievērš pastiprinātu uzmanību, lai ar jaunākajām izpētes tehnoloģijām turpinātu rast atbildes uz jautājumiem par tālaika cilvēku dzīvi. Par akmens laikmeta cilvēku prasmēm liecina izrakumos atrastie gandrīz četri tūkstoši senlietu, no tām aptuveni 30% ir dzintara izstrādājumi – krellītes, piekariņi, ripas un riņķi, kā arī pusfabrikāti un neapstrādāta dzintara gabali. Tas norāda, ka Aboras apmetne bijusi viens no lielākajiem dzintara apstrādes centriem Lubāna mitrāja teritorijā. Kreiču akmens laikmeta apmetnes pētniecība Latvijas Universitātē arī aprīlī turpinās 82. starptautiskā zinātniskā konference, sniedzot plašu ieskatu aktuālajos pētījumos dažādās zinātņu nozarēs. Pavisam nesen konferences ietvaros aizritējusi sekcija ar nosaukumu "Vide un cilvēks: jaunākie pētījumi par neolīta periodu Austrumbaltijā" Tas arī mums raidījumā radīja vēlmi palūkoties tuvāk, kā šobrīd norit pētniecība par akmens laikmeta jaunāko periodu neolītu, ko mēs aizvien jaunu varam uzzināt par tik senu laika posmu un īpaši par akmens laikmeta apmetnēm. Kur atradusies Kreiču apmetne, kāpēc par to zinām mazāk salīdzinājumā ar citām tā laika apmetnēm un kādas keramikas kultūras apmetni raksturojušas, skaidro Latvijas Universitātes pētnieki Mārcis Kalniņš un Vanda Haferberga.    

Mēdz teikt, ka sastapšanās ar nāvi, ļauj daudz labāk novērtēt dzīvi. Runāt par nāvi daudziem nav patīkami, un ir arī bail. Iespējams, bailes izsauc sastapšanās ar nezināmo, bet, kad vienu reizi dzīvē noslēpumainības plīvuru esam notraukuši, varētu šķist, ka nāvi esam izpratuši labāk. Un tomēr - atkal atgriežamies steidzīgajā ikdienā, lai pēc kāda laika no jauna teiktu, ka viens vai otrs negadījums, viena vai otra cilvēka nāve mums ir mācījusi kādu dzīves vērtību. Kas ietekmē mūsu nāves uztveri un kā šī uztvere laika gaitā ir mainījusies? Kā nāvi var pētīt un vai sociālie mediji ar mirušu cilvēku profiliem kļūs par nākotnes kapsētām un sērošanas vietām? Tuvojas Lieldienas, kad tradicionāli runājam par dzīvības spēku, par jaunā dzimšanu, tikai - pirms šīs piedzimšanas no jauna kaut kas arī nomirst. Lai gan nāve nav temats, par kuru vislabprātāk sarunāsimies draugu lokā, raidījumā pievēršamies tieši ar nāvi saistītiem jautājumiem un tam, kā pret nāvi attiecamies. Iespējams, tas patiešām ļaus nāvi uzlūkot kā dzīves sastāvdaļu, kā būtisku mūžības cikla komponentu. Par nāves pētniecību un attieksmes maiņu pret nāvi, kā arī sērošanu dzīvē un virtuālajā vidē saruna ar pētniekiem - Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētnieci un Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieci Annu Žabicku un Eiropas Nāves un sabiedrības pētnieku asociācijas biedru, reliģijpētnieku un mācītāju Rinaldu Gulbi. "Tas, ko es esmu mēģinājis gan pētīt, gan arī runāt ar cilvēkiem, ir atgriezt šo sarunu par nāvi mūsu ikdienā," atzīst Rinalds Gulbis. "Kā mēs zinām, vēl ne tik senā laika posmā iepriekš mēs esam redzējuši un piedzīvojuši varbūt mūsu vecvecāku vai vēl paaudzi iepriekš stāstos par zārku glabāšanu mājās, par vāķēšanām un apstāvēšanām, un līdz ar to nāve ir bijusi klātesoša un daudz vieglāk varbūt arī saprotama, piedzīvojama, pārdzīvojama.  Šodien, kad mēs esam mūžīgi jauni, kur feisbukā mēs bildi varbūt nomainām reizi 10 gados, mēs nāvi esam izslēguši no savas ikdienas un nonākuši līdz tam, ka nāve mums ir kļuvusi par vēl lielāku nezināmo. Tad, kad mēs saskaramies ar tādas, es gribētu teikt, praktiskās nāves pieredzēm, nonākot hospisos, nonākot ilgstošas aprūpes namos, gerontoloģijas klīnikās un tamlīdzīgi, šīs ir tās vietas, kas mums varbūt tieši Latvijas sabiedrībā rada vēl lielāku nezināmo. Piemēram, gerontoloģija, atļaušos teikt, ka Latvijā ir bērna autiņos un šīs rūpes par to paaudzi, kas noveco, ir ļoti mazas. Un tad, kad šī stunda pienāk, tās racionāla iracionālas bailes varbūt ir pat lielākas, nekā viņām vajadzētu būt.  Līdz ar to, jā, man personīgi tas ir bijis tāds pieņemšanas posms, un katru gadu, arī ar studentiem esot Zviedrijā tādā praktiskās teoloģijas praktikumā, mēs esam redzējuši un piedzīvojuši tos stāstus, kā cilvēki pieņem nāvi. Un tad ir daudz grūtāk atgriezties Latvijā un ieraudzīt, cik daudz no tā visa mums nav, lai mēs varbūt veselīgi pieņemtu nāves faktu." Orgānu ziedošana: arī pēc savas bioloģiskās nāves varam palīdzēt citiem “Mums vēl aizvien ir latviešu brīvības cīnītāju kauli, kas noder topošo mediķu apmācībā,” tā saka Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Anatomijas un antropoloģijas institūta jeb Anatomikuma direktore Māra Pilmane. Viņa stāsta, kas notiek ar cilvēka ķermeni, kad tas nonāk Anatomijas un antropoloģijas institūtā jeb anatomikumā, kāpēc reāls līķis ir labāks par mākslīgi veidotu un kā tiek parādīta cieņa tiem, kuri savu ķermeni ir ziedojuši medicīnas zinību apgūšanai. Līdzās Anatomijas un antropoloģijas institūtam atrodas piemineklis ar uzrakstu „Pasaules labklājībai”. Tas ir veltīts tiem 2154 cilvēkiem, kuru ķermeņi nedaudz vairāk nekā 100 gadu laikā pēc nāves tikuši un vēl arvien tiek izmantoti medicīnas studijām. Savukārt Pārdaugavā, Mārtiņa kapos, ir apglabātas urnas ar, jā, skan savādi, bet ja runa ir par ķermeņu preparēšanu, tad apglabātas urnas ar atliekām, kad konkrētā cilvēka ķermeni vairs neizmanto anatomikuma apmācībās un reizi 10 gados notiek svinīga atvadu ceremonija, kurā tad apglabā kremēto urnas. Māra Pilmane stāsta, kādā veidā cilvēka ķermenis var nonākt anatomikumā un kā tas tiek izmantots medicīnas studijām. Vispirms profesorei Pilmanei vaicāju, kāpēc vēl aizvien medicīnas studenti preparēšanai izmanto reālu cilvēku ķermeņus, ja reiz šodien ir iespēja visus uzskates materiālus pagatavot no silikona, plastmasas, izprintēt telpiskā formā. "Mūsu cilvēki ir ļoti dāsni ziedotāji," Māra Pilmane un teic, ka viņa ļoti novērtē tos, kas izšķiras par šādu soli. Zinot latviešu kapu kultūru, to, cik svarīga ir aizgājēja pēdējā griba atdusēties zem baltā bērza vai līdzās saviem tuviniekiem, bet viņš tā vietā izvēlas ziedot savu ķermeni zinātnei.

Izraēla sākusi virszemes operāciju Gazas sektorā. Kā jau tika prognozēts, tas nes arvien vairāk civiliedzīvotāju upuru. Spriedze pieaug, tas savukārt ietekmē noskaņojumu arvien plašākā reģionā. Daudzas valstis izmanto konfliktu savās politiskajās interesēs. To dara Turcija, tā rīkojas Krievija. Ebreju grautiņi Dagestānā liek arī jautāt, cik lielā mērā Krievija spēj kontrolēt noskaņojumu savā valstī. Kamēr pasaules uzmanība pievērsta Izraēlai, maz pamanīta ir vēl kāda drāma. Pakistāna pieprasījusi līdz šodienai pamest valsti visiem afgāņu bēgļiem, kam nav atbilstošas uzturēšanās atļaujas, bet tie ir nepilni divi miljoni cilvēku.  Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Pakistāna izraida afgāņu bēgļus Nu jau vairāk nekā četrdesmit gadus Afganistāna dzīvo iekšēju satricinājumu un ārvalstu intervences situācijā, un šajās desmitgadēs miljoniem afgāņu atradušu patvērumu kaimiņvalstī Pakistānā. Pēdējais bēgļu vilnis sasniedza Pakistānu aizpagājušajā gadā, kad varu Afganistānā sagrāba radikālā islāma kustība „Taliban”. Tiek lēsts, ka tolaik pāri robežai bēga no sešsimt līdz astoņsimt tūkstošiem cilvēku, līdz ar to afgāņu skaitam kaimiņvalstī, pēc Pakistānas varasiestāžu ziņām, pieaugot līdz apmēram četriem miljoniem un četrsimt tūkstošiem. Kā norāda oficiālā Islamabada, apmēram viens miljons un septiņsimt trīsdesmit tūkstoši afgāņu Pakistānā uzturoties bez kāda oficiāla statusa. Oktobra sākumā tika paziņots, ka viņiem valsts jāpamet līdz 1. novembrim, vai arī jārēķinās ar deportēšanu. Tiek ziņots, ka pēdējās nedēļās desmitiem tūkstoši afgāņu, nesagaidot piespiedu izsūtīšanu, jau devušies pāri robežai. Tikām daudzi to nav gatavi darīt – sevišķi tie, kuri bēguši uz kaimiņvalsti no talibu varas. Viņiem atgriešanās dzimtenē draudētu ar nopietnām represijām, iespējams, pat dzīvības briesmām. Pakistānas lēmumu kritizējuši kā cilvēktiesību aizstāvības organizāciju pārstāvji, tā Afganistānas talibu valdība, kurai masveidīgā cilvēku plūsma pāri robežai rada papildu rūpes. Jāpiebilst, ka, pametot Pakistānu, izraidāmajiem ļauts izvest vien ierobežotu daudzumu mantu un naudas, nav atļauts ņemt līdzi mājlopus. Islamabadas valdība savu lēmumu motivē ar drošības apsvērumiem. Pēdējā laikā nozīmīgi pieaudzis bruņoto uzbrukumu skaits, kurus pierobežas rajonos veic radikālo islāmistu grupas, kuras apvieno jumta organizācija, dēvēta par Pakistānas Talibanu. Organizācijai nav tiešu saikņu ar Afganistānā valdošo talibu partiju, un pēdējā noliedz, ka sniegtu atbalstu un patvērumu šai grupai, tomēr abas grupas, kā jau liecina nosaukums, ir idejiski tuvas, ar līdzīgiem mērķiem un programmu, pie tam abās dominē puštunu tautības piederīgie, kuri apdzīvo rajonus abpus valstu robežai. Fonu šiem notikumiem veido ieilgusi politiskā krīze Pakistānā, kur augustā tika atlaists parlaments, savukārt vēlēšanas, kurām bija jānotiek ne vēlāk kā 8. novembrī, atliktas uz līdz šim galīgi neapstiprinātu datumu nākamgad, pamatojot to ar nesen notikušo tautskaiti. Attiecīgi lēmumu par afgāņu izraidīšanu pieņēmusi pagaidu premjera Anvāra ul-Haka Kakara valdība. Antisemītisma rēgs izlien dienas gaismā Dramatiski notikumi svētdien, 29. oktobrī, risinājās Krievijas Federācijas Dagestānas Republikā, kad sociālajos tīklos izplatījās ziņas, ka tur it kā ieradušies bēgļi no Izraēlas. Tā kā 83% republikas iedzīvotāju identificē sevi kā  musulmaņi, attiecīgi, noskaņojums Dagestānā ir nepārprotami naidīgs Izraēlai. Vispirms agresīvu vīriešu bars ielenca kādu viesnīcu Hasavjurtas pilsētā nolūkā tur atrast no Tuvajiem Austrumiem iebraukušos un, protams, nevienu tādu neatrodot. Vēlāk jau krietni lielāks pūlis ieradās republikas galvaspilsētas Mahačkalas lidostā, kur, pēc izplatītajām ziņām, bija ielidojusi lidmašīna no Telavivas. Kā liecina publiskotie videoieraksti, „ebreju meklētāji” ielauzās lidostas ēkā un uz skrejceļa, mēģināja iekļūt lidmašīnās, vicināja Palestīnas karogus un pret Izraēlu vērstus lozungus un pieprasīja pasažieriem apliecināt, ka viņi nav ebreju bēgļi. Tāpat videoieraksti ļauj spriest, ka policija sākotnēji izturējās visai pasīvi, vēlāk gan notika sadursmes. Pēc aģentūras „Associated Press” ziņām nekārtībās ievainojumus guvuši divdesmit cilvēki, divi ir smagā stāvoklī. Vēlāk gan apmēram 80 cilvēki arestēti, pieci jau sodīti ar vairāku diennakšu arestu par sīko huligānismu, taču ierosināta krimināllieta par dalību masu nekārtībās, kas paredz daudz bargākus sodus. Dagestānas republikas galva Sergejs Meļikovs paziņojis, ka pūli uz nekārtībām uzkūdījuši „ienaidnieki”, kuri uzturoties Ukrainā. Tikām Mahačklas notikumi ir tikai asākais īlens, kas izlīdis no pēdējās nedēļās uzblīdušā globālā antisemītisma maisa. Tiek lēsts, ka antisemītisku incidentu skaits pasaulē, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn, pieaudzis vairakkārt, bet Lielbritānijā pat 14 reizes. Visbiežākie, protams, ir naidīgi ieraksti sociālajos tīklos, taču dažviet fiksēti arī tieši verbāli un pat fiziski uzbrukumi, īpašuma bojāšana un vandālisms. Gluži drūmas asociācijas raisa vakar publiskotā ziņa no Parīzes, kur ebreju tautības iedzīvotāju dzīvesvietas iezīmētas, uzkrāsojot uz sienām Dāvida zvaigznes. Paralēli tiek atzīmēts arī islāmofobijas izpausmju skaita pieaugums. Izraēlas armija ieiet Gazas sektorā Pagājušajā sestdienā, 28. oktobrī, Izraēlas bruņutehnika un buldozeri, lielāks skaits kājnieku un sapieru sāka iespiesties Gazas sektorā. Viņi virzās pa trīs galvenajiem vektoriem – no sektora ziemeļrietumu stūra paralēli jūrai, no ziemeļaustrumu stūra un no austrumiem apmēram sektora robežas vidusdaļā. Šobrīd droši apstiprināta ir Izraēlas aizsardzības spēku kontrole apmēram trīs kilometru dziļumā, taču atsevišķi ziņojumi vēsta par Izraēlas kaujas tehnikas parādīšanos arī tālāk sektora iekšienē, tai skaitā vien pāris kilometru attālumā no Gazas pilsētas centra. Tāpat, pēc visa spriežot, Izraēlas spēki bloķējuši galveno sektoru šķērsojošo transporta artēriju, dēvētu par Salāha ad-Dīna ceļu. Cik zināms, pretestību uzbrūkošajiem izrāda „Hamās”, kā arī marksistiskās Palestīnas atbrīvošanas demokrātiskās frontes kaujinieki. Vakar Izraēlas gaisa spēki deva masīvu triecienu dzīvojamajam rajonam Džebalijas bēgļu nometnē joslas ziemeļdaļā. Triecienā esot nogalināts viens no „Hamās” militārajiem līderiem Ibrahims Biari, taču, saskaņā ar Gazas pārstāvju un medicīnas darbinieku apgalvojumiem, tas laupījis dzīvību arī daudziem civiliedzīvotājiem. Šis notikums jau izraisījis starptautisku reakciju. Triecienu nometnei nosodījusi Saūda Arābija, Kolumbija un Čīle atsaukušas no Izraēlas savus vēstniekus, savukārt Bolīvija paziņojusi par diplomātisko attiecību pārtraukšanu. Starp Izraēlai tuvāko reģiona valstu līderiem ar sevišķi asu retoriku pēdējās dienās izcēlies Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans. Pagājušajā sestdienā viņš uzrunāja tūkstošus savas partijas pulcētu Palestīnas atbalstītāju Stambulas Atatirka lidostā. Turcijas līderis atkārtoja savas jau agrāk paustās tēzes: Izraēla ir okupants, „Hamās” nav teroristi, bet gan brīvības cīnītāji, bet par pašreizējo karu atbildīgas rietumvalstis. Atšķirībā no tām, Turcija Izraēlai neko neesot parādā, tāpēc viņš, Erdogans, runājot tiešu valodu. Plaši Palestīnu atbalstoši mītiņi pēdējās dienās notikuši arī Londonā un citās Lielbritānijas pilsētās, savukārt Berlīnē, kur šādas akcijas aizliegtas, policija mītiņotājus izklīdinājusi. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pasaules sirds veselības dienas pasākumi Latvijā šonedēļ notiks Rīgā un Liepājā. Vairāk par to norisi un jaunākajām atziņām, kā rūpēties par savu sirdi, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Padomus sniedz un atgādina Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, kardiologs profesors Andrejs Ērglis, biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. Sazināmies ar ģimenes ārstu Aini Dzalbu. Sirds veselību Rīgā varēs pārbaudīt jau rīt, 28. septembrī, telts atradīsies Neatkarības laukumā iepretī Saeimai. Vispirms biedrības pārstāvji aicinās uz sarunu Saeimas deputātus. Andrejs Ērglis atgādina, ka svarīgi katram pašam rūpēties par sirds veselību. Viņš atgādina, ka katram jāzina savs asins spiediens, holesterīna līmenis un cukura līmenis, kā arī savs svars un vēdera apkārtmērs. Tāpat jāpaskatās, ko ēdam, ko dzeram: lai it sevišķi sievietes pievērš uzmanību tam, cik daudz vīna izdzer nedēļā, lai katrs puika paskatās, cik izsmēķē, kā arī paskaita, cik soļus veic nedēļā.  Kad to visu zina, tas ir vienkāršs datu apjoms, no kura var secināt, kāds ir risks saslimt ar sirds asinsvadu slimībām un cik kvalitatīvi dzīvojam.  Protams, tikai viens riska faktors ir labāk, nekā vairāki kopā. "Ja cilvēks brauc ar riteni, viņam nav svara, viņš veselīgi dzīvo, bet smēķē, iespējams, lai arī tas skan jocīgi, tas ir labāk, nekā ja tas ir kāds, kurš nesmēķē, toties ir resns, nekustas un neko nedara," atzīst Andrejs Ērglis. Kustēties var sākt jebkurā vecumā, bet dārza ravēšana nav kustības, jo lai to veiktu, ir daudz piespiedu pozu un ķermenis tiek nepareizi noslogots. Mēdz būt, ka cilvēki pārāk daudz pievēršas dažādām sportiskām aktivitātēm, kas arī jau kļūst par atkarību. Iespējams, ka šī atkarība noteikti ir labāka, bet arī tā ir jākontrolē un jākonsultējas ar ārstu. "Sporta atkarība ir daudz labāk, nekā nikotīna, alkohola vai narkotiku atkarība," uzskata Andrejs Ērglis.

Latvijā ievērojama sabiedrības daļa joprojām dzīvo daudzdzīvokļu mājās, kas būvētas pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados un kurām nepieciešami nopietni renovācijas darbi. Bet tam nepieciešama liela nauda. Kur to dabūt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē "Jurisconsultus" vadītājs un jurists Jānis Uzulēns, Latvijas dzīvokļu īpašnieku biedrību asociācijas "Mājoklis valdes" priekšsēdētāja Dace Vārna. Sazināmies ar "Altum" energoefektivitātes programmu departamenta vadītāju Ievu Vērzemnieci un Liepājas domes izpilddirektora vietnieku nekustamā īpašuma jautājumos Mārtiņu Tīdenu. Dace Vārna atzīst, ka padomju laikā celtās mājas laika zobs nav saudzējis un viens no jautājumiem ir, kā spēj dzīvokļu īpašnieki vienoties par mājas atjaunošanas jautājumiem. Viņa vērtē, ka, saprotot, ka ģeopolitiskā situācija ir smaga, gan energo resursu cenas ir augstas, arī motivācijai atjaunot ēkas vajadzētu būt augstākai. 2023. gada sākuma veikta aptauja rāda, ka jautājumā par to, kādam jābūt atbalstam, lai renovācija un siltināšana vispār notiktu 59% atbild, ka to nav iespējams vispār veikt, jo cilvēkiemjau ir citas kredītsaistības. Vaicāti par līdzfinansējuma apjomu, kāds būtu nepieciešams, lai saņemtos ēkasa atjaunošanas darbiem, gandrīz 23 % norādīja, ka līdzfinansējumam jābūt vismaz 70%, lai spētu uzņemties saistības. Savukārt 21% norādīja, ka līdzfinansējumam no ES vai valsts jābūt vismaz 90%.  "Finansējuma jautājums nav vienkāršs," norāda Dace Vārna un vērtē, ka Eiropā jādara viss iespējamais, lai dzīvojamo fondu atjaunotu. Savukārt Ieva Vērzzemniece norāda, ka ēkas renovācija prasa no mājas iedzīvotājiem ieguldījumu gan cilvēkresursu, gan laika ziņā. "Sagatavot māju, uzsākt projekta sagatavošanu, piesaistīt banku, meklēt būvnieku, tas prasa no mājas diezgan lielu ieguldījumu gan cilvēkresursu, gan laika ziņā," skaidro Ieva Vērzzemniece. Vispirms jāveic energo audits, jāsagatavo tehniskā dokumentācija, projekts jāsagatavo, kas ir laikietilpīgs process. "Altum" atbalsta programmai kvalificējas trīs un vairāk dzīvokļu māja. Svarīga laba maksāšanas disciplīna, lai saņemtu atbalstu. Nedrīkst būt kavēti vairāk kā 10% komunālo maksājumu. "Parasti, ja mājas iedzīvotāji izvēlas renovācija, tā ir gan jumta, gan pamatu un fasādes siltināšana," atzīst Ieva Vērzzemniece. "Ja pieņem lēmumu par mājas renovācijas projekta sagatavošanu, dara visu, jo renovācijas projekta īstenošana ir laikietilpīgs process un kādu laiku tas sagādā arī zināmas problēmas iedzīvotājiem." Deviņstāvu mājā izmaksas ir mazākas nekā trīs vai piecu dzīvokļu mājā, bet lielā mājā ir vairāk iedzīvotāju un vispirms ir aktīvi jāstrādā ar iedzīvotājiem, lai panāktu pozitīvu lēmumu vispār darbu veikšanai. 

Raunai kā apdzīvotai vietai Latvijā bijusi svarīga loma vēsturiski, un arī mūsdienās daudzi ceļotāji Raunu izvēlēsies kā pieturvietu. Rauna kā Rīgas arhibīskapa viena no rezidencēm un viens no galvenajiem varas centriem viduslaiku Livonijā, Raunas pils un tās apkārtne, kas joprojām glabā kādus neatklātus noslēpumus, Raunas Staburags kā vienreizējs dabas piemineklis, kas piesaista atpūtniekus, un tāpat arī vēsturnieku un valodniekus diskusijas par to, ko tad nozīmē pats vārds "rauna". Tik krāšņa ir šī pērle Latvijas kartē, un droši vien ne bez iemesla pašu raunēniešu vidū izskan teiciens, ka Visuma centrs ir Rauna. Rūpīgs vēsturnieku darbs mūsdienās ļauj vietas atklāt no jauna, un tā tas ir arī ar Raunu un tās pili. Notiek arheoloģiskie pētījumi, agrāk izdotu materiālu pārskatīšana, lai veidotu patiesu stāstu par šo vietu Vidzemē. Ko pēdējos gados vēsturniekiem izdevies noskaidrot un kādi darbi iecerēti nākotnē, saruna ar raunēnieti, vēsturnieku Edgaru Plētienu. Arheoloģiskā izpēte Baltinavā, Zilākalnā un Ludzā Šajā vasarā vairākās Latvijas vietās - Baltinavā, Zilākalnā, Ludzā - notikusi liela rosība un arheoloģiskā izpēte, un tas ļāvis iegūt ne vien jaunus atradumus un datus, bet šādai rosībai ir arī būtiska nozīme, lai veiktu izglītojošo funkciju un iepazīstinātu jauno paaudzi ar to, ko vispār nozīmē arheologa darbs.  Tiesa, vairākās vietās pētniecība turpinās jau krietnu laiku, ne tikai šovasar. Vispirms dosimies uz Zilokalnu Vidzemē, kur šovasar atrasti cilvēku apbedījumi vietā, kur plānots sākt jauna skatu torņa būvniecību. Par to, cik ilgi Zilākalnā jau zināmi kādi arheoloģiskie atradumi, stāsta arheologs Oskars Ušpelis. Darbs pie Zilākalnā iegūtajiem materiāliem vēl turpināsies, bet 17. gadsimta monētas un citi atradumi nonāks Valmieras muzejā. Bet krietni senākus gadsimtus atklāj arheoloģiskā izpēte Latgalē, Baltinavā, un ar to ir gatavs iepazīstināt arheologs, kultūrvēsturnieks Juris Urtāns. Līdzīgi kā ar Zilākalna atradumiem arī Baltinavā atrastais nonāks muzejā, un tas, protams, būs muzejs Baltinavā. Uzkavēsimies vēl Latgalē, šoreiz Ludzā, kur šogad arheoloģijas darbos kopā ar profesionāļiem darbojušies Ludzas apkārtnes iedzīvotāji, tostarp jaunieši, kā arī ciemiņi no citām pilsētām. Par arheoloģisko pētniecību Ludzas pusē stāsta arheoloģe, Rīgas Skolēnu pils arheoloģijas vēstures pulciņas vadītāja Ināra Kuniga.

Viens no biežākajiem ugunsgrēka cēloņiem ir veca vai bojāta elektroinstalācija. Kāpēc deg elektrības vadi un kontakti un kā to novērst, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta operatīvais dežurants Jānis Grīviņš un AS "Sadales tīkls" Mācību centra elektrozinību mācību vadītājs Artūrs Šmats. Arī elektroinstalācija noveco, diemžēl daudzos namos tā ir veidota pirms vairākiem desmitiem gadu.  "Ja ekspluatējam elektroinstalāciju, kas ir vecāka par 30 gadiem, tā ir bumba ar laika degli," uzskata Artūrs Šmats. "Vadiem vai kabeļiem izolācijas spējas ar laiku būtiski samazinās. Izolācija kļūst trausla un tad nobirst, tad rogas izslēgumi, kas bieži ir pamatā, lai izceltos ugunsnelaime." Viņš aicina padomāt par elektroinstalāciju, ja veic remontu mājās. "Otra lieta, par ko ikdienā neaizdomājamies, bieži vien, veicot remontu, elektroinstalācija ir pēdējais, par ko padomājam. Galvenais, lai ir skaistas sienas, skaistas tapetes, griesti, apgaismojums, grīdas. Ja vecā elektroinstalācija paliek sienā, bieži vien... Ir gadījumi, kad vecos alumīnija vadus sastiķē kopā ar vara vai kapara vadiem, kas rada elektroķīmisku reakciju, oksidējas un oksidēšanās agrāk vai vēlāk noved pie tā, ka vadi sāk karst, neskatoties, kādas būs elektriskās slodzes. Tas viss vienā brīdī reducējas nelaimēs," atzīst Artūrs Šmats. Speciālisti norāda, ka Ugunsdrošības noteikumi paredz, ka katrā dzīvojamā īpašumā vismaz reizi desmit gados jāveic elektrotīkla pārbaude. Elektroinstalācija ir katra īpašnieka atbildība. Savukārt Janis Grīviņš skaidro dienesta rīcību dūmu detektora darbības gadījumā. "Ja daudzdzīvokļu mājā kaimiņa dzīvoklī iedarbojas dūmu detektors, jāzvana 112, lai pārliecinātos, ka šajā dzīvoklī nav izcēlies ugunsgrēks," norāda Jānis Grīviņš. "Tas nenozīmē, ka viņi atbrauks uzlauzīs durvis un sāks kaut ko darīt." Vispirms glābēji dažādos veidos cenšas noskaidrot, kas varētu būt noticis.  Grīviņš atgādina, ka no 2020. gada 1. janvāra dūmu detektori katrā dzīvoklī ir obligāta prasība, diemžēl katrā trešajā vietā, kur izcēlies ugunsgrēks, nav uzstādīti vai pievienoti.

„Iespēja, ka Tramps uzvarēs cīņā par vēl vienu termiņu, ir ļoti reāla,” – tā publikācijā apgalvo raidsabiedrības CNN analītiķis Harijs Entens, atsaucoties uz aptauju rezultātiem. Tomēr par kandidāta reālām izredzēm nonākt Baltajā namā vairums politikas ekspertu joprojām ir visai skeptiski. Tikmēr Ukrainas armijas uzbrukuma operācijām joprojām ir tikai ierobežoti panākumi, smagi laužoties cauri krievu okupantu izveidotajiem mīnu laukiem un tikai dažviet iespiežoties pirmajā aizsardzības līnijā. Bet nedēļas nogalē vairāk nekā 40 valstu pārstāvji pulcējās samitā Saūda Arābijas pilsētā Džidā uz sarunām, kuru mērķis ir veidot Ukrainas miera procesu, iesaistot tajā arī t. s. globālo dienvidu valstis. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un ārpolitikas eksperts Ojārs Skudra. Ovālais kabinets vai cietuma kamera? „Iespēja, ka Tramps uzvarēs cīņā par vēl vienu termiņu, ir ļoti reāla,” – tā savas 30. jūlija publikācijas virsrakstā apgalvo raidsabiedrības CNN analītiķis Harijs Entens. Apgalvojuma pamatā ir aptauju rezultāti, kuri rāda, ka eksprezidenta reitingi šobrīd ir labāki nekā jebkad pēc 2020. gada vēlēšanām un vieni no labākajiem visā viņa politiskās karjeras vēsturē. Pašreiz Trampu atbalsta vairāk nekā puse no Republikāniskās partijas vēlētājiem, un šis atbalsts ir lielāks nekā visiem citiem potenciālajiem republikāņu kandidātiem kopā. Viņa spēcīgākā konkurenta, Floridas gubernatora Rona Desantisa reitings tikmēr rāda lejupslīdošu tendenci. Šī situācija gan var nešķist īpaši pārsteidzoša, zinot, ka nu jau apmēram deviņus gadus Tramps ir nemainīgi populārākais republikāņu politiķis. Tas, kas daudziem var šķist teju šokējoši, ir, ka šobrīd viņš reitingu ziņā ir praktiski panācis pašreizējo prezidentu Džo Baidenu. Kā zināms, kopš šī gada aprīļa Donalds Tramps ir pirmais prezidents vai eksprezidents Savienoto Valstu vēsturē, kuram uzrādīta krimināla apsūdzība. Un ne viena, bet veselas trīs! Lietā par grāmatvedības noteikumu pārkāpšanu, kas saistīta ar maksāšanu par mutes turēšanu pornoaktrisei Stormijai Denielsai, tiesa sāks skatīt lietu nākamā gada 24. martā. Tiesas procesa sākums lietā par slepenu dokumentu nelikumīgu piesavināšanos paredzēts nākamā gada maijā. Visbeidzot pirms dažām dienām eksprezidentam tika celtas apsūdzības potenciāli visnopietnākajā lietā – par viņa lomu 2021. gada 6. janvāra Vašingtonas nemieros. Donaldu Trampu apsūdz sazvērestībā nolūkā  pārkāpt pilsoņu tiesības, sazvērestībā nolūkā krāpt valdību, ļaunprātīgā oficiāla procesa kavēšanā un sazvērestībā nolūkā īstenot šādu kavēšanu. Savienoto Valstu likumi neliedz kriminālnoziegumos apsūdzētai personai kandidēt uz valsts galvas amatu, un neliedz to arī notiesātai personai. Juristiem neesot gan gluži skaidrs, vai Donalds Tramps teorētiski varētu kļūt arī vadīt valsti no cietuma kameras, taču ir skaidrs, ka, tiekot ievēlētam, viņam būtu daudz lielākas izredzes izvairīties kā no tiesāšanas, tā notiesāšanas. Atgriežoties pie prezidenta kandidātu reitingiem, tad aptauju rekordi pārspēti vēl vienā ziņā: vairāk nekā piektā daļa vēlētāju neuzskata par pieņemamu ne vienas, ne otras lielās partijas kandidātu. Līdz šim šis rādītājs nav bijis augstāks par 5%, izņemot 2016. gada vēlēšanas, kurās, kā zināms, Donalds Tramps pārspēja Hilariju Klintoni. Šāds vēlētāju noskaņojums palielina neatkarīgo kandidātu proporcionālo ietekmi, lai gan par šāda kandidāta reālām izredzēm nonākt Baltajā namā vairums politikas ekspertu joprojām ir visai skeptiski. Ukraina dur sāpīgi Ukrainas armijas uzbrukuma operācijām joprojām ir tikai ierobežoti panākumi, smagi laužoties cauri krievu okupantu izveidotajiem mīnu laukiem un tikai dažviet iespiežoties pirmajā aizsardzības līnijā. Kā stāsta, Krievijas vadonis Putins, nesen pārdzīvojis pamatīgu izbīli „Vāgnera grupas” privātmilitāristu dumpja laikā, tagad esot teju vai eiforijā par to, cik sekmīgi izdevies ierakties viņa armijai. Ar šo noskaņojumu izskaidrojama daudz bravūrīgākā poza, kuras nozīmīgākā izpausme ir sadarbības pārtraukšana t.s. Labības vienošanās ietvaros. Tomēr pēdējās nedēļās Ukraina īstenojusi vairākus uzbrukumus, kuri apliecina, ka Kijiva spēj trāpīt agresorvalstij visai jutīgos punktos. Vispirms te jāmin triecieni, kurus Ukraina 6. augustā vērsa pret Čonharas un Heničeskas tiltiem, kuri savieno Krimas pussalu ar Krievijas okupēto Ukrainas dienviddaļu. Spriežot pēc publicētajiem attēliem, tilti vismaz uz laiku padarīti autotransportam neizmantojami. Tā kā t.s. Krimas tilts, kas savieno okupēto pussalu ar Krievijas teritoriju pāri Kerčas šaurumam, tika atkārtoti bojāts jau pagājušā mēneša vidū, satiksme ar Krimu okupantiem kļūst arvien apgrūtinātāka. Otrs Ukrainas bruņoto spēku mērķis pēdējā laikā ir Krievijas kuģi, kuriem uzbrūk, izmantojot bezpilota peldlīdzekļus jeb ūdens dronus. 4. augustā šādā uzbrukumā tika nopietni bojāts Krievijas Melnās jūras flotes desanta kuģis „Oļeņigorskas kalnracis”, savukārt nākamajā dienā – Krievijas tankkuģis. Tomēr visefektīgākais, kaut arī no tīri militārā viedokļa visnenozīmīgākais, bija atkārtots dronu trieciens vienai no augstceltnēm Maskavas Starptautiskajā biznesa centrā, sauktā arī par Moscow-City. Tas ir šajā gadsimtā uzbūvēts debesskrāpju puduris, kura ēkas ir starp augstākajām Eiropā. Pēc visa spriežot, uzbrukumā neviens nav nopietni cietis, taču psiholoģiskais efekts, Maskavas elitārajai publikai sajūtot tiešu apdraudējumu Kremļa izraisītā rezultātā, ir pamatīgs. Krievija paliek aiz durvīm Nedēļas nogalē vairāk nekā 40 valstu pārstāvji pulcējās uz samitu Saūda Arābijas pilsētā Džidā uz sarunām, kuru mērķis ir veidot Ukrainas miera procesu, iesaistot tajā arī t.s. Globālo dienvidu valstis. Ideju par šādu procesu Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis izteica pagājušā gada nogalē, un par pirmo soli tās īstenošanā kļuva plaši nereklamētā tikšanās jūnijā Kopenhāgenā ar 15 valstu pārstāvju piedalīšanos. Džidas konference, tādējādi, vērtējama kā nozīmīga attīstība kaut vai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi. Nozīmīgs sasniegums ir Ķīnas iesaistīšanās, un par Pekinas īpašā vēstnieka Eirāzijas jautājumos Li Huja klātbūtni pirmām kārtām jāpateicas Saūdu karaļvalsts diplomātijai. Būdama tradicionāla Savienoto Valstu sabiedrotā, Saūda Arābija pēdējā laikā nozīmīgi tuvinājusies Ķīnai, kura, savukārt, palīdzējusi uzlabot Rijādas pagātnē pat atklāti naidīgās attiecības ar Teherānu. ASV delegāciju vadīja prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš pēc sarunām slavēja Ķīnas konstruktīvo pozīciju. Kas zīmīgi, aiz samita durvīm atstāta agresorvalsts Krievija, un Maskava jau nodēvējusi visu procesu par nelaimei lemtu. Arī tādas procesa dalībnieces kā Brazīlija un Meksika paudušas, ka neuzskata par adekvātu procesu, kurā nepiedalās „visas puses”. Tomēr Krievijas piedalīšanās, vismaz šobrīd, droši vien nozīmētu procesa izgāšanu. Viens no nozīmīgākajiem Ukrainas panākumiem Džidā ir visu dalībvalstu vienošanās par Ukrainas teritoriālās nedalāmības principu tās starptautiski atzītajās robežās, un to, kā zināms, Krievija kategoriski noraida. Tāpat šobrīd nav praktiski nekādu cerību, ka Kremli varētu piedabūt vispār runāt par prezidenta Zelenska 10 punktu miera plānu, kas ietver, cita starpā, arī starptautiska tribunāla izveidi kara noziedznieku sodīšanai un uz Krieviju pretlikumīgi izvesto Ukrainas bērnu atgriešanos dzimtenē. Kā vēsta Ukrainas diplomāti, Džidā „Zelenska desmit punkti” bija vienīgais apspriežamais miera priekšlikums. Viedokļu nesakritību tā sakarā gan procesa dalībvalstīm ir ļoti daudz. Sagatavoja Eduards Liniņš Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ik pa laikam varam uzzināt, ka kosmosā palaists kāds satelīts vai cita veida izpētes rīks, un dažkārt mūs pārsteidz kādi uz Zemes nokrituši kosmosa atkritumi. Līdzās tam, ka kosmosa pētniecības instrumenti veic kādu svarīgu uzdevumu, ne mazāk būtiski ir tas, kā tie vispār spēj sevi apgādāt ar enerģiju, cik ilgi tie var darboties un kā šajā jomā attīstās tehnoloģijas, lai tas, ko palaižam prom no Zemes, izplatījumā savu uzdevumu veiktu pēc iespējas ilgāk un labāk. Kā darbojas jaudīto raķešu dzinēji, kā tos apgādā ar enerģiju un kādi risinājumi varētu būt nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis, uzņēmuma "Deep Space Energy" dibinātājs un vadītājs Mihails Ščepanskis un Tartu universitātes doktorants, Parīzes observatorijas pētniecības inženieris un satelīta "ESTCube-2" sistēmu inženieris Jānis Dalbiņš. Vispirms iepazīstam inovatīvas granulas ūdens attīrīšanai Rīgas Tehniskajā universitātē no plaši pieejamiem vietējiem materiāliem tapušas granulas ūdens attīrīšanai, tās varētu kalpot ūdens attīrīšanai no smagajiem metāliem. Granulu ūdens attīrīšanai nozīmi skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta pētniece Inga Jurgelāne. Neskatoties uz to, ka granulas noderētu ūdens attīrīšanai no smagajiem metāliem, piemēram, svina, Latvijā problēmu ar svina klātbūtni notekūdeņos nav. Protams, tas var parādīties svina cauruļu izmantošanas gadījumā, jo ir mājas, kuru kanalizācijas sistēmas caurules satur svinu, un tas laika gaitā var iekļūt ūdens sistēmā. Bet jebkurā gadījumā šī problēma Latvijā nav izteikta, un ideja šādam pētījumam par granulām vairāk attiecināma uz globālo situāciju. Pētniece skaidro, ka citviet pasaulē svins notekūdeņos patiešām ir sastopams vietās, kur notiek ķīmiskā rūpniecība, akumulatoru ražošana un pārstrāde, kā arī dabīgo minerālu apstrāde, lai iegūtu konkrētus metālus.

Lai saglabātu augļus un dārzeņus ilgākam laikam un ziemas spelgonī sajustu vasaras garšu, vajadzēs ko vairāk par burciņām un glītiem vāciņiem. Ko un kā pareizi konservēt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Iesaka kulinārijas un gastronomijas speciāliste, populāru pavārgrāmatu autore, žurnāliste Iveta Galēja un dārzkopības speciāliste no saimniecības "Neslinko" Saiva Pekuse. Pirmais un galvenais, ķeroties pie konservēšanas, tīrība! "Esmu tik daudz reižu pārliecinājusies, runājot par šīm lietām, par "uzšautajām" burciņām, pārplīsušajām, kas tek pāri malām, vaino sāli, cukuru un vēl nezin ko. Bet cilvēki izpratne par tīrību ir ļoti dažāda un atšķirīga. Vairumā gadījumu lielākā kļūda ir netīrība, nevis precīzās sastāvdaļas un precīzie daudzumi," norāda Iveta Galēja. "Sterilizēšanai un pasterizēšanai cilvēki pievērš uzmanību, bet nepievērš tādām lietām, kā karote, ar kuru garšo zapti. Pagaršo zapti, pēc tam noliek uz paliktnīša, kur pirms tam bijusi zupa. Pēc tam karoti zaptē vai mērcē, kas vārās. Tur sanāk viss, kas ir virtuvē, jo virtuve netīrumu ziņā ir viena no netīrākajām vietām. Virtuve mikrobu ziņā ir netīrāka par tualeti," norāda Iveta Galēja. "Arī pēc tam, kad burciņas ir sapildītas, nav vienalga, ar ko noslauka burkas maliņu, ja ir pārtecējis. Ar trauku dvieli noteikti nē, labāk ar neitrālu salveti, bet arī jāskatās, lai salvete nebūtu iesmaržināta. Tās ir tādas lietas, par ko cilvēki tīrības ziņā neiedomājas." Viņa arī min, ka māksla ir salikt skaisti burciņas, lai piesaistītu uzmanību, jo cilvēks ēd arī ar acīm. Bet pats pasterizēšanas ilgums atkarīgs no burciņas lieluma un no tā, kas vēl un cik daudz bez pamatproduktiem, piemēram, gurķiem vai tomātiem ir burkā. Runājot par to, ko tad likt burkās, Saiva Pekuse atklāj ketčupa recepti, kas savulaik godalgota Brenguļu tomātu svētkos. 800 g tomāti, 400 g saldā paprika, 3 vidēji asi čili pipari, 6 ķiploku daiviņas, divas tējkarotes raudene (kaltēta), 300 g ievārījuma cukurs, 1 ēdamkarote sāls, 500 ml 9% etiķa, 7 g agara kā recinātājs. Var vēl likt klāt plūmes (ap 400 g),  ja vēlas biezāku, vairāk agara jāpievieno. Var pievienot arī jāņogas, kas piešķir pikantāku garšu. Vispirms katlā vāra tomātus, papriku, čili piparus un ķiplokus. Kad paprika sāk jukt ārā, katlu no uguns noņem, masu nedaudz atdzesē un ar blenderi rūpīgi sakuļ. Tad masu rūpīgi izberž caur stiepļu sietu, lai iegūtu viendabīgu konsistenci. Visu liek atpakaļ katlā, pievieno sāli, raudeni, etiķi un ievārījuma cukuru, un no vārīšanās brīža masu vāra apmēram 10 minūtes, tad atstāj uz nakti, lai kārtīgi atdziest. Nākamajā dienā atsevišķā trauciņā atsmeļ kausiņu atdzisušās masas, tai pievieno agaru. Pārējo masu atsāk karsēt, tai pievieno masu ar piejaukto agaru. Visu vāra vēl apmēram trīs minūtes, tad pilda burkās.  Savukārt kabačus katra raidījuma viešņa ziemai gatavo atšķirīgi. Saiva Pekuse kabačus saldē. Sagriež nemizotus šķēlītēs, izņem sēklotni, saliek ar garšvielām (ķiploks, timiāns, baziliks), dažas stundas patur. Liek uz paplātes, sasaldē katru ripiņu atsevišķi un tad liek kastītēs vai maisiņos. Ziemā, kad nepieciešams, ņem ripinās ārā, saliek uz pannas, vidū liek parasti malto gaļu un cep cepeškrāsnī. Kamēr maltā gaļa uzsilst, arī kabacis būs gatavs. Ātra maltīte gatava. Iveta Galēja saldē kabačus kā biezinātājus zupām vai mērcēm. Tos vispirms mizo, izņem sēklotni, tad var sablenderēt svaigu, var ielikt cepēškrānī nedaudz pasautēt un tad sasaldēt porcijās. Ļoti labi der miltu vietā, var mērces iebiezināt, zupas. Kabačus var arī marinēt un sālīt, tāpat kā gurķus. Iveta Galēja iesaka arī universālu marinādi. Litra burkā ieber tējkaroti sinepju graudiņu, 2-4 melno piparu graudiņus, pāris smaržīgos piparus, daudz bazilika lapiņas un labāk mazākus tomātus. Marināde: litrs ūdens, 125 ml 9% etiķa, 40 g sāls, 60 g cukura. Marinādi uzvāra un lej virsū uz tomātiem. Ja lej karstu, miziņa plaisās.  Laikā gaitā sākusi to lietot arī gurķu, kabaču un patisonu marinēšanai.

Senioram būt ir cienījami – cilvēki šajā vecuma grupā joprojām ir atvērti komunikācijai un sabiedriskai dzīvei. Kā to veicināt un justies labi kopā dažāda vecuma cilvēkiem, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par projektu "Seniors un sabiedrība. Brīvprātīgi kopā" stāsta biedrības "Ascendum" valdes priekšsēdētāja Antonija Skopa, projekta "Sarunas ar senioriem" vadītājs Žulijens Nuhums Kulibali un Sabiedrības integrācijas fonda darbiniece un projekta brīvprātīgā Elīza Laķe. Raidījuma viesi iepazīstina ar projekta pirmo posmu, kas notika sadarbībā ar aprūpes centru "Rūjienas senioru nams". Turp devas 20 brīvprātīgie. No tiem, kas bija pieteikušies, individuālās intervijās izraudzījās pēc iespējas dažādus cilvēkus ar un bez pieredzes. Vispirms projekta dalībnieki Annas Žabickas vadība apguva, kas ir novecošana gan fizioloģiski, gan arī kā sociāla parādība. Aprūpes namā brīvprātīgie pavadīja nedēļas nogales, lielākoties sarunājoties ar senioriem, mudinot viņus stāstīt par sevi.  Biedrība "Ascendum" publicējusi jaunu uzsaukumu brīvprātīgajiem, aicinot pieteikties nākamajam projekta ciklam. Tas norisināsies citā sociālās aprūpes centrā. Līdz jūlija beigām biedrības "Ascendum" mājaslapā, Facebook lapā vai Instagram profilā varēs aizpildīt pieteikuma anketu. "Mums nav nekādu precīzu parametru, pēc kuriem izvēlēties cilvēkus. Daudz kas atklājas intervijās ar visiem, kas piesakās," atzīst Žulijens Nuhums Kulibali. "Vienīgais noteikums - uzņemam dalībniekus no 21 gada vecuma, viņiem jārēķinās, ka augustā būs divas apmācību dienas ar sociālantropoloģi Annu Žabicku. Jābūt pārliecībai, ka septembrī un oktobrī vai novembrī un decembrī viņi patiešām varēs veltīt nedēļas nogales, lai brauktu tur." Pateicoties atbalstam, var nodrošināt ceļa izdevumus un naktsmājas, līdz ar to varēs veltīt vairāk laika un nebūs jāsatraucas, ka pēc pāris stundām jāskrien prom.    

Mākslinieku izpildīta gaisa akrobātika, kas skatītājiem liek aizturēt elpu un satraukties, vai priekšnesums tūlīt nepārsniegs kādu bīstamības robežu. Lieli un mazi, piemīlīgi un bīstami dzīvnieki cirka arēnā, klauni ar sarkaniem deguniem un burvju triki, cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem priekšnesumos kā izklaides elements apmeklētājiem - dažādos laikos cirks izpaudies atšķirīgi, un tas, kas šobrīd liktos nepieņemami, agrāk bijis bieži izplatīta parādība. Kā savu attīstības ceļu ir gājusi cirka māksla un kādas vēsmas tajā vērojamas šobrīd, par to raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar vēstures zinātņu doktori, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieci Ilzi Boldāni-Zeļenkovu, Rīgas cirka valdes locekli Māru Pāvulu, Rīgas cirka radošo direktoru un vienlaikus laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāla “Re Rīga!” radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu un Rīgas cirka vēstures pētnieci un arhivāri Elvīru Avotu. Vispirms atskats uz slavenā Kanādas “Saules cirka” vizīti Rīgā. Spilgtas krāsas, mūzika, kukaiņu tēli - pavisam nesen to varēja pieredzēt skatītāji Latvijā, kuri devās uz pasaulslavenā Kanādas “Saules cirka” jeb “Cirque du Soleil” izrādēm. Tā bija cirka atgriešanās Latvijā un šoreiz ar jaunu iestudējumu “Ovo”. Vārds “ovo” tulkojumā no portugāļu valodas nozīmē “ola”, un portugāļu valoda ir dzimtā šova veidotājai no Brazīlijas. Ola ir arī viena no kukaiņu attīstības stadijām. Tad nu izrāde iesākas ar milzīgu olu uz skatuves, bet izrādes laikā uz skatuves parādās arī mazākas olas un tiek risinātas kukaiņu savstarpējās attiecības. Iielūkojamies cirka aizskatuvē, lai tiktos tā veidotājiem un pārliecinātos, cik šis viss ir milzīgs kopdarbs. Cauri cirka mājvietai arēnā “Rīga” veda komunikācijas vadītāja, publiciste Dženija Maleta (Janie Mallet), kura iepazīstina ar cirka pirmsākumiem un sadzīvi, nemitīgi apceļojot dažādas vietas. Savukārt pēc mākslinieku treniņa uz skatuves ir iespēja aprunāties ar 26 gadus veco cirka mākslinieku Kailu Kreiglu (Kyle Cragle) no ASV, kurš iestudējumā iejūtas spāres lomā, taču nepieciešamības gadījumā var aizstāt kolēģi arī citā lomā. Kails sācis nodarboties ar vingrošanu jau ļoti agrīnā vecumā, pēc tam deviņu gadu vecumā viņš arī noskatījies “Saules cirka” izrādi, burtiski tajā iemīlējies un paziņojis vecākiem, ka vēlas būt cirka mākslinieks. Kails turpinājis vingrot un vienlaikus pētījis dažādus cirka iestudējumus, lai sapratu, kā viņš patiesi varētu kļūt par mākslinieku. Pēc izrādēm Rīgā “Saules cirka” mākslinieki atpūtīsies, bet tikai uz neilgu brīdi, lai pēc tam dotos tūrē pa Spānijas pilsētām un tad jau uz citām vietām Eiropā. Saglabājot vēsturiskas tradīcijas kā ceļojošais cirks un vienlaikus nemitīgi attīstoties, “Saules cirks” turpinās sakausēt mākslu, zinātni, tehnoloģijas un daudzus citus komponentus, lai skatītāju priekšā atkal un atkal uzburtu brīnumu.            

Kas nosalis, tas nosalis, kas turpina zaļot un plaukt, tam jāpalīdz. Kā palīdzēt maija bargās salnas pārdzīvojušiem dārza augiem, raidījumā Kā labāk dzīvot Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne un dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves"saimniece Maruta Kaminska. Vienas bargas salnas pārlaistas, bet jau tuvākajās dienās sinoptiķi atkal sola, ka būs salnas. Vispirms jāsargā augi, kam ir jaunās lapas, un, protams, augļu koki un krūmi, kas vēl nav nosaluši maija sākumā, iesaka dārzkopes. Ja salnas būs, augi jāsedz vai jāmiglo ar līdzekli, kas veido aizsargkārtiņu. "Vairākiem augiem nosalušo lapu vietā, nāk jaunās, tagad tās vajadzētu pasargāt. Jebkuram augam tas būtu milzīgs stress, ja vienreiz jau esi restartējies, un tagad atkal nosalst. Tas varētu būt vēl postošāk par to, kas bija," vērtē Vija Rožukalne. "Ir ļoti sauss un ir jālaista, arī tie augi, kas šķiet nosaluši. Kārtīgi salaistat, nomulčējat, jo tādu kārtīgu lietu arvien nesola," piebilst Maruta Kaminska. Saliet, nomulčēt un pārāk daudz nesamēslot. Un nevajadzētu mēslot sausā augsnē. Nedot lielas slāpekļa devas. Ja būs par daudz slāpekļa, būs daudz lapu, kas ļoti garšo laputīm.  

Eiropas Komisija ir daļēji piekāpusies Lielbritānijas prasībām pārskatīt Ziemeļīrijas protokolu, kas kopš Breksita īstenošanu ir izveidojis muitas barjeras starp Ziemeļīriju un pārējo karalisti. Kāpēc tas izdarīts un kas būs citādi? Analītiķi saka, ka atvērtību sarunām ir veicinājis karš Ukrainā. Šoreiz karam Ukrainā tiešā veidā nepievēršamies. Taču runājam, kā tas ietekmē valstu savstarpējās attiecības. Vispirms atgriezīsimies pie jautājuma par Ķīnu: ja ķīnieši palīdzēs ar militārām piegādēm Krievijai, tai būs jāpiedzīvo sankcijas, tā draud Rietumi. Ko gan viņi var sliktu izdarīt Ķīnai? Šīs jautājums interesants arī tādēļ, ka Rietumiem arī grūti kontrolēt sankciju īstenošanu pret Krieviju pašu teritorijā. Un vēl citas valstis labprāt palīdz Krievijā, jo šādi var nopelnīt. Ko Rietumi spēj vai nespēj panākt, runājot par vēlmi ietekmēt citu valstu īstenoto politiku. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Politikas katedras vadītājs, docents Mārtiņš Daugulis un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Lielbritānija un ES vienojas labot Ziemeļīrijas protokolu Jau tad, kad briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), kļuva skaidrs, ka pieņemtais lēmums radīs vairākus būtiskus izaicinājumus. Viens no lielajiem draudiem kļuva Lielbritānijas vienotība. Piemēram, skoti pārliecinoši balsoja par palikšanu ES sastāvā, un angļu faktiski uzspiestā vēlme pamest to deva pamatīgu stimulu daudzu skotu sapnim izstāties no Apvienotās Karalistes. Tas arī ir vērojams Skotijā šajos gados, kur nerimst cīņa par iespēju sarīkot jaunu neatkarības referendumu. Otrs lielais izaicinājums ir bijis miers Ziemeļīrijā. Kaut kādā mērā ES bija tā, kas palīdzēja izbeigt daudzu ziemeļīru gadu desmitiem ilgušo cīņu par vienotu Īriju. Esot vienotā politiskā un ekonomiskā telpā, bija iespēja nojaukt jebkādas robežas starp Īrijas Republiku un Lielbritāniju. Un kopš 1998.gadā noslēgtā Lielās piektdienas miera līguma tur bija iestājies ilgi lolotais miers. Breksits to visu izjauca. Lai nebūtu jāatjauno robežkontrole starp Ziemeļīriju un Īrijas republiku un aizsargātu ES vienoto tirgu, pirms trim gadiem tika parakstīts tā saucamais „Ziemeļīrijas protokols”, kas paredzēja izveidot muitas procedūras tām precēm, kas nonāk Īrijā no pārējās karalistes.  Šis protokols jau pašā sākumā raisīja lielas iebildes. Tas faktiski nozīmēja, ka Ziemeļīrija drīzāk bija palikusi par ES nevis Lielbritānijas tirgus dalībnieci. Jau kopš līguma parakstīšanas briti ir centušies panākt protokola pārskatīšanu, liekot lietā dažādus ietekmēšanas līdzekļus, solot pat vienpusēji atkāpties no noslēgtās vienošanās. Tomēr līdz šim nedz Terēzai Mejai, nedz Borisam Džonsonam, nedz Lizai Trasai neizdevās Eiropas Komisijas pretestību lauzt. Tādēļ komisijas vadītājas Ursulas fon der Leienas pirmdienas vizīte Lielibritānijā un paziņojums par panākto vienošanos pārskatīt protokolu ir ļoti nozīmīgs pavērsiens līdzšinējā pretstāvē. Daudzas muitas procedūras tikšot atceltas, Eiropas uzstādītās prasības mīkstinātas un pretrunas novērstas. Kaut arī analītiķi atzīst to kā lielu pašreizējā britu premjera panākumu, tas nenozīmē, ka nu visas grūtības ir aiz muguras. Kā zināms, velns vienmēr slēpjas detaļās, un ir skaidrs, ka vēl ir gaidāmas karstas debates par konkrētiem vienošanās punktiem un to izpildi. Draudi ar sankcijām – cik jēgpilni? 24. februārī Vācijas žurnāls „Der Spiegel” ziņoja, ka Krievija aktīvi risina sarunas ar Pekinu par kaujas dronu piegādi. Kā zināms, ieroču un tehnikas trūkums ir viens no redzamiem faktoriem šajā karā. Kamēr Ukrainai arvien vairāk palīdz Rietumi, Krievijai jāpaļaujas uz savām rezervēm un iespējām, vai jāmeklē trešo valstu palīdzība. Gan sarunās ar Irānu, gan Ķīnu redzams, ka Kremlis visvairāk vēlas iegūt kaujas dronus. Ķīna varētu tos ražot lielos daudzumos, runa ir vismaz par simts droniem tuvāko divu mēnešu laikā, un pēc tam viņi varētu palīdzēt atvērt krieviem šādu ražotni pašiem. Raidorganizācija CNN gan nākamajā dienā vēstīja, ka Pekina vēl galējo lēmumu nav pieņēmusi, taču sarunas tiešām notiekot. Rietumvalstu vadītāji ir brīdinājuši, ka šāda militārā palīdzība Ķīnai dārgi maksās. Tomēr, ko tas īsti nozīmē, to šobrīd grūti pateikt. Pagājušais gads ir atklājis, ka arī Krievijai noteiktās sankcijas ir bijušas mazāk sāpīgas nekā Rietumvalstis solīja un gaidīja. Problēmas ir gan ar sankciju izpildes kontroli pašu valstīs, gan ar trešo valstu gatavību palīdzēt Krievijai. Turklāt šajā ziņā aktīvas ir ne tikai tādas Kremlim tuvas valstis, kā Kazahstāna vai Ķīna. Pat NATO dalībvalsts Turcija, kā rāda pētījumi, aktīvi pelna uz Krievijas izvērstā kara rēķina, palīdzot agresoram iegūt izejvielas, kuras tā izmanto militārajā rūpniecībā. Tikmēr, Eiropas Savienība ir apņēmusies šogad lielāko uzmanību veltīt nevis jaunu sankciju noteikšanai, bet gan esošo sankciju īstenošanai un kontrolei, lai tās nebūtu iespējams apiet. Tomēr ko tieši ES var darīt, lai ietekmētu citu valstu sniegto palīdzību, nav skaidrs. Ir zināms, ka ekonomiskās ietekmes sviras ir šobrīd politiskās uzmanības fokusā. Rietumvalstis cenšas runāt un pārliecināt virkni valstu neatbalstīt Krieviju. Līdz šim tas nav nesis būtiskus rezultātus. Sagatavoja Aidis Tomsons. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Militārais atbalsts Ukrainai: daudz, bet vai diezgan? Olafs un „Leopardi”. Aktualitātes komentē politologs Andis Kudors, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. Militārais atbalsts Ukrainai: daudz, bet vai diezgan? Pagājušā gada decembrī Ukrainas armijas virspavēlnieks ģenerālis Valērijs Zalužnijs intervijā izdevumam „The Economist” nosauca bruņutehnikas apjomu, kas viņam būtu nepieciešams, lai uzvarētu agresorvalsts Krievijas armiju. Tie ir 300 tanki, 600 līdz 700 kājnieku kaujas mašīnas un 500 haubices. Tas bija nepārprotams norādījums Ukrainas sabiedrotajiem, kādu militāro palīdzību cer saņemt Kijiva. Vairāk nekā mēneša laikā, kas pagājis kopš šīs intervijas, paredzamie atbalsta apjomi ieguva arvien konkrētākas aprises, līdz tika izziņoti un komentēti pēdējā Ukrainu atbalstošās koalīcijas valstu aizsardzības ministru sanāksmē aviācijas bāzē Ramšteinā 20. janvārī. Sanāksmē prezidējušais Savienoto Valstu aizsardzības sekretārs Loids Ostins raksturoja šo palīdzības paketi kā „ļoti, ļoti jaudīgu”. Savienotās Valstis paredzējušas piegādāt 59 kājnieku kaujas mašīnas „Bradley”, 90 bruņutransportierus „Stryker” un vairākus simtus citu militāro transportlīdzekļu; līdzīgu tehniku Ukrainai piegādās arī Kanāda un Zviedrija. Dānija gatavojas piegādāt 19 Francijā ražotās pašgājējas haubices „Caesar”,  tāpat artilērijas piegādes gaidāmas no citām valstīm, t.sk. vairāki desmiti haubiču no Igaunijas. Ļoti nozīmīga ir pretgaisa aizsardzības sistēmas „Patriot” piegāde, ko apsolījušas Savienotās Valstis un arī Nīderlande. Tas būtiski uzlabos Ukrainas spējas novērst iznīcinošos Krievijas raķešu triecienus tās pilsētām. Tāpat palīdzības pakete ietver lielu daudzumu prettanku un pretgaisa aizsardzības ieroču, munīcijas u.c. kara materiālu. Tomēr arī Ramšteinā neatbildēts palika jautājums par iespējamo Rietumu ražojuma tanku piegādi Ukrainai. Vienīgi Lielbritānija bija paziņojusi, ka plāno piegādāt 14 tankus „Challenger” 2, kas britu armijas bruņojumā ir kopš pagājušā gadsimta nogales. Taču Kijivas cerības pirmām kārtām saistījās ar Vācijā ražoto tanku „Leopard” piegādi, ciktāl šīs kaujas mašīnas saražotas krietni lielākā skaitā un ir ne vien Bundesvēra, bet arī daudzu citu Eiropas armiju arsenālā. Savu tehnisko parametru dēļ „Leopardi” tiek uzskatīti par piemērotākajiem Ukrainas armijas vajadzībām. Šai jautājumā ledus šķiet izkustējies vakar, kad parādījās ziņas par Berlīnes gatavību piegādāt šos tankus Ukrainai, kā arī piekrist to piegādēm no citu valstu arsenāliem. Olafs un „Leopardi” Jau kopš pagājušā gada tīmekļa žargona vārdnīcās parādījies apzīmējums ‘scholzing' ar nozīmi „apsolīt, bet nepildīt solīto”. Tā etimoloģijā nav grūti nojaust Vācijas kanclera uzvārdu un viņa Ukrainas kara kontekstā sapelnīto nelāgo reputāciju. Vācijas palīdzība Ukrainai, t.sk. militārā, nav maza, taču tā pastāvīgi atpaliek no cerētā. Pēdējos mēnešos par gluži simbolisku bija kļuvis vācu tanku „Leopard 2” piegādāšanas, respektīvi, nepiegādāšanas motīvs Ukrainai. Tika minēti dažādi iemesli, t.sk. nepietiekamais šo kaujas mašīnu skaits pašas Vācijas arsenālā, vēlme vispirms nodrošināt NATO valstu armiju vajadzības, apmācītu ukraiņu ekipāžu trūkums. Tomēr tika minēts, ka faktiskie motīvi varētu būt citi, proti, Vācijas nevēlēšanās izrādīties pārāk krasā konfliktā ar Krieviju un vācu politiskās vides sirgšana joprojām ar vecajām kaitēm – „šrēderizāciju” un „putinsaprašanu”, respektīvi, personiskām saitēm ar Kremļa režīmu vai cerībām nomierināt agresoru ar zināmu piekāpšanos. Tuvojoties kārtējās Ramšteinas tikšanās datumam 20. janvārī, pastāvīgi auga gan sabiedriskās domas, gan diplomātiskais spiediens. Tanku problēma tika meklēta Vācijas aizsardzības ministres Kristīnes Lambrehtas demisijā 19. janvārī, lai gan šai demisijai netrūka arī citu motīvu. Tajā pašā dienā neizdevās opozīcijā esošo Vācijas kristīgo demokrātu mēģinājums panākt attiecīgo lēmumu ar Bundestāga balsojumu. Piektdien Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis paziņoja, ka viņa valsts lūgs Vācijas piekrišanu piegādāt Polijas rīcībā esošos „Leopardus” Ukrainai, un izteicās, ka varētu tos nosūtīt arī bez šādas atļaujas. Pirms dažām dienām telekanāls „Sky News Arabia” izplatīja neoficiālu informāciju, ka vācu politiķi privātās sarunās esot pauduši, ka piekritīšot piegādāt ukraiņiem „Leopardus”, ja amerikāņi būs gatavi piegādāt savus tankus „Abrams”. Visbeidzot 24. janvāris, šķiet, ir nesis izšķirošo lūzumu. Vispirms telekanāls CNN un izdevums „New York Times” citēja anonīmu amerikāņu politiķu teikto, ka prezidenta Baidena administrācija tuvākajās dienās varētu paziņot par savu tanku piegādi Ukrainai, bet pievakarē vācu izdevums „Der Spiegel” kā pirmais izplatīja ziņu, ka par „Leopardu” piegādi pozitīvu lēmumu pieņemis arī kanclers Šolcs. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

2022. gada nogalē pienāca nepatīkamas ziņas no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas, kur izveidojies konflikts starp ārstiem un slimnīcas valdi. Vispirms novembra beigās uzzinājām, ka darbu nolēmuši pamest Latvijas Onkoloģijas centra (LOC) centra trīs vadošie otolaringologi. Ziņa bija satraucoša, bet izrādījās, ka tas ir tikai sākums. Vecgada pēdējā darbdienā jau vairāk nekā 20 Onkoloģijas centra darbinieku brīdināja, ka ir gatavi iesniegt kolektīvo atlūgumu. Šonedēļ šim brīdinājumiem varētu pievienoties vēl citi mediķi, kas liek domāt, ka slimnīcā ir izveidojusies pamatīga spriedze. Veselības ministre ir uzdevusi iesaistīties slimnīcas padomei, dodot mēnesi laika rast risinājumu. Bet par ko tad ir runa? Pamatā konflikts esot starp mediķiem un valdi, vai tikai par atalgojumu? Mēģinām saprast, kas notiek slimnīcā, un, galvenais, ko tas nozīmē pacientiem? Krustpunktā diskutē SIA Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS) padomes priekšsēdētāja Tīna Kukka, RAKUS valdes loceklis, profesors Haralds Plaudis, onkologs Romāns Dzalbs un onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības "Onkoalianse" vadītāja Olga Valciņa.