Podcasts about jaunie

Ar jaudu, jaunu enerģiju un vēlmi visu ko izmēģināt  izceļas aktiermākslas un režijas studentu darbi, ko varēja vērot Latvijas Kultūra akadēmijas (LKA)  studējošo jaundarbu skatē “Jaunie nāk!”.  Skate tuvojas noslēgumam, šonedēļ (10.jūnijā) vēl jauno dramaturgu, šī gada absolventu, lugu īslasījumi. Kopumā maijā un jūnijā skates ietvaros bija iespēja redzēt 14 dažādu žanru izrādes. 

Jau šovakar, 29. maijā, Rīgā, Hanzas peronā, varēs ieraudzīt, kā modi mūsdienās definē jaunie dizaineri, kuri Latvijas Mākslas akadēmijas skatē pievērsušies gan personiskām tēmām, gan globāli aktuāliem jautājumiem, turklāt iespējams, kādas no tendencēm ietekmēs arī industriju. Tostarp, kā modes kolekcijās var runāt par emocijām, konkrētāk - stresu. Studenti kolekcijas veido, pārstrādājot,atkārtoti izmantojot audumus, ir reizes, kad kolekcijai nepieciešami īpaši audumi. Tomēr ierobežotie apstākļi motivē meklēt radošus risinājumus. Jaunie dizaineri, kuri savu veikumu parādīs jau šovakar skatē Hanzas peronā, alternatīvus veidus ir atraduši. Kādi, piemēram, sadarbojas ar metāldizaina, grafikas dizaina studentiem, tādējādi viņi jau sāk apgūt vienu no industrijas nozīmīgākajām kompetencēm, spēju komunicēt un sadarboties. LMA modes skate “Definīcija” norisināsies 29. maijā plkst. 19.00 Hanzas Peronā, kļūstot par vienu no centrālajiem akadēmijas studiju gada noslēguma notikumiem līdzās Dizaina dienām un diplomdarbu izstādei.  

Jau piekto gadu Rīgā notiks ilgtspējīgas modes festivāls “Burzma Boutique”. Tas ir notikums, kuru veido jaunieši jauniešiem, un tā centrā ir modes skate, kurai jaunie dizaineri rada tērpus, kam lielākoties jābūt no otrreiz izmantota tekstila.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par pensiju, uzkrājumiem, finanšu plānošanu un tā dēvēto FIRE, jeb finanšu neatkarības kustību, kura kļūst aiz vien populārāka jauniešu vidū. Tās būtība – mērķtiecīgi sasniegt tādu personīgo finanšu neatkarību, kas ļauj doties pensijā agrāk.  Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju vēlētos doties pensijā pirms valstī noteiktā pensionēšanās vecuma. Šī vēlme ir īpaši izteikta 18 līdz 30 gadu vecu jauniešu vidū, no kuriem 25% vēlētos pensionēties pirms 50 gadu vecumam, bet 26% - vecumā no 50 līdz 55 gadiem. Tā liecina SEB bankas un „Norstat Latvija” veiktā aptauja. Tā nav gluži vienkārši vēlme neko nedarīt un nestrādāt, tā ir vēlme pēc finanšu neatkarības, aptaujas rezultātus skaidro SEB bankas jauniešu sektora vadītāja Linda Šablinska. Jaunieši, lai gan vairākumā, nav vienīgie, kas vēlās tikt pie finanšu neatkarības un pensionēties ātrāk. To grib arī 40% no tiem, kuri vecāki par 30 gadiem. Te gan uzreiz jāsaka, ka visās vecuma grupās vēlme ir drīzāk sapnis nevis mērķis, jo vēlmes īsti nesaskan ar darbiem, reāli uzkrājumi, ieguldījumi, kuri potenciāli nodrošinātu finansiālu neatkarību, netiek veikti.  Jautājums patiesībā ir – vai tā tev tiešām ir prioritāte? Retoriski vaicā Investoru festivāla organizatore Inta Buša. Viņa ir dzirdējusi no cilvēkiem un redzējusi neskaitāmus pētījumus par to, ka no uzkrājumu, investīciju veidošanas cilvēkus attur bailes, zināšanu un naudas trūkums, kuri viņasprāt, patiesībā nav nekādi šķēršļi, ja vien ir mērķis ir īsta prioritāte un klāt nāk īstais impulss.

Eiropas Politiskās kopienas samits Erevānā. Pūliņi nodrošināt kuģošanu Hormuza šaurumā. Tuvojas kārtējais 9. maijs ar Uzvaras dienas parādi Maskavas Sarkanajā laukumā. Aktualitātes analizē Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis un politologs Veiko Spolītis. Armēnijas eiropeiskuma apliecinājums 2026. gada 4. un 5. maijs Armēnijā kļuva par datumiem ar pirmreizības skaņu. Nekad iepriekš kopš neatkarīgā valstiskuma atjaunošanas 1991. gadā Erevāna nebija uzņēmusi tik plašu valstu vadītāju loku kā tas, kas šīs nedēļas sākumā pulcējās uz Eiropas Politiskās kopienas 8. samitu un tam sekojošo pirmo Eiropas Savienības un Armēnijas samitu. Klāt bija visu Eiropas Savienības nozīmīgāko institūciju vadītāji, NATO ģenerālsekretārs, Francijas un Ukrainas prezidenti, Lielbritānijas, Itālijas, Kanādas, Polijas premjerministri – pavisam apmēram pussimts valstu un starptautisko struktūru vadošo personu. Kā autonoms notikums šo dienu programmu papildināja Francijas prezidenta Emanuela Makrona oficiālā valsts vizīte Armēnijā. Tas viss ir nenoliedzami svarīgi Armēnijai, kura atrodas tālu Eiropas perifērijā un problemātisku kaimiņu ielenkumā. Eiropas Politiskā kopiena ir diskusiju platforma, kuras tapšana 2022. gadā bija saistīta ar Krievijas agresijas kara eskalāciju. Jaunie ģeopolitiskie izaicinājumi diktē nepieciešamību pēc formāta, kas piesaistītu Eiropas Savienības orbītai kaimiņvalstis, ar kurām tai šie izaicinājumi ir kopīgi. Saprotams, ka ārpus platformas tika atstāta agresorvalsts Krievija un tās satelīts Baltkrievija, toties iesaistījās Lielbritānija, Turcija, visas Dienvidkaukāza valstis un, līdz ar Erevānas samitu, arī Kanāda. Dienvidkaukāzs ir viens no tiem reģioniem, kurā Kremļa agresijas sekas izjūtamas ļoti tieši, un Armēnijai – sevišķi sāpīgi. Militārā avantūra Ukrainā ir noplicinājusi agresorvalsts resursus, tās ģeostratēģiskā ietekme izčākstējusi, un tas ļāva Azerbaidžānai 2023. gadā ar militāriem līdzekļiem atrisināt sev par labu gadu desmitiem ilgušo strīdu par Kalnu Karabahas faktisko piederību. Teritorijai krītot azerbaidžāņu spēku rokās, to pameta praktiski visi tur dzīvojušie etniskie armēņi, vairāk nekā simts tūkstoši, un Armēnijai neatlika nekas cits kā piekāpties. Attiecīga vienošanās, kā zināms, tika noslēgta 2025. gada augustā Vašingtonā ar Donalda Trampa līdzdalību, tomēr tā vēl nav pārtapusi pilnvērtīgā ratificētā miera līgumā. Tomēr Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs uzrunāja 4. maija samita dalībniekus vismaz tiešsaistē, savukārt Azerbaidžānas ciešāko sabiedroto Turciju, kuras attiecības ar Armēniju arī ir praktiski iesaldētas, Erevānā pārstāvēja viceprezidents Dževdets Jilmazs, un abi šie fakti tiek atzīmēti kā apliecinājums pozitīvai attīstībai starpvalstu attiecībās. Eiropas Savienības un Armēnijas samita rezultātā tapusi plaša kopīga deklarācija, kuras nozīmīgs aspekts ir savienības paustā atzīšana Armēnijas vēlmei uzsākt pievienošanās procesu. Citi deklarācijas temati ir sadarbība loģistikas, enerģētikas, augsto tehnoloģiju attīstības sfērās, kā arī virzība uz bezvīzu režīma ieviešanu Armēnijas pilsoņiem Šengenas zonā. Tramps atkal turp un atpakaļ Pirmdien, 4. maijā, Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pieteica kārtējo jaunumu Hormuza šauruma krīzes sakarā – operāciju „Projekts Brīvība”. Tās ietvaros amerikāņu militārie spēki grasās uzsākt transportkuģu konvojēšanu cauri Irānas apdraudētajiem Hormuza ūdeņiem. ASV Bruņoto spēku Centrālā pavēlniecība ziņoja, ka gatavojas iesaistīt uzdevuma īstenošanā ar vadāmajām raķetēm aprīkotus eskadras mīnu kuģus, apmēram simts jūrā un uz sauszemes bāzētu lidmašīnu, kā arī dažādas bezpilota platformas. Irāna reaģēja ar draudiem vērst triecienus pret amerikāņu kuģiem, ja tie uzsāks darbību Hormuza ūdeņos, un paziņoja, ka piesaukto operāciju uzlūkos par pašreiz spēkā esošā trauslā pamiera pārkāpumu. Mediji metās apspriest, vai amerikāņu militārie līdzekļi ir pietiekami deklarētā mērķa īstenošanai, kādā veidā tas būtu izdarāms, un cik nopietna eskalācija iestātos, ja Irāna īstenotu savus draudus. Taču jau pēc nepilnas diennakts no Vašingtonas izskanēja nākamais paziņojums: operācija „Projekts Brīvība” pagaidām tiek apturēta, dodot iespēju turpmākajiem diplomātiskajiem pūliņiem. Savukārt šodien valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka Savienoto Valstu pret Irānas teritoriju vērstā militārā kampaņa esot noslēgusies un amerikāņu bruņoto spēku uzmanība turpmāk tikšot koncentrēta tikai kuģošanas nodrošināšanai Hormuza šaurumā. Tas licis daudziem komentētājiem paust cerību, ka diplomātiskais risinājums joprojām ir aktuāls. Tiek piesaukti intensīvi Pakistānas diplomātijas centieni, kā arī Irānas ārlietu ministra Abāsa Arāgči vizīte Pekinā un tikšanās ar savu ķīniešu kolēģi Vanu Ji. Jāpiebilst, ka vien nepilnas desmit dienas atlikušas līdz plānotajai Baltā nama saimnieka vizītei Pekinā, kas agrāk tika atlikta, Savienotajām Valstīm un Izraēlai uzsākot karadarbību pret Irānu. Baiļpilno parāde Tuvojas kārtējais 9. maijs – diena, kad Krievijas režīma kultivētā „uzvaras psihoze” sasniedz savu ikgadējo kulmināciju. Centrālais notikums te allaž bijusi Uzvaras dienas parāde Maskavas Sarkanajā laukumā ar agresorvalsts vadoni un viņam draudzīgo valstu līderiem tribīnēs. Taču šoreiz priekšsvētku noskaņa ir sevišķas nervozitātes apdvesta. Iespēja, ka īpašajā datumā virs Sarkanā laukuma varētu atskanēt ukraiņu lidrobotu dūkoņa, tika apspriesta jau pagājušogad. Tomēr toreiz tā šķita maz ticama īpaši tādēļ, ka viesu vidū bija Ķīnas līderis Sji Dziņpins. Šogad notikumā gaidāmi labi ja ierastie „statisti” Aleksandrs Lukašenko un Kasims Žomarts Tokajevs, un pat Slovākijas premjers Roberts Fico paziņojis, ka Maskavu gan apmeklēšot un pie mūžīgās uguns ziedus nolikšot, taču parādi izlaidīšot. Kā zināms, Ukraina pēdējās nedēļās sevišķi intensīvi demonstrējusi savas gaisa triecienu spējas. Tās lidroboti un raķetes ne vien pamatīgi izpostījuši naftas produktu tranzītostu netālajā Tuapse, bet sasnieguši arī Primorsku un Ustjlugu pie Somu līča, Ņižņijnovgorodu Volgas vidustecē, Permu Urālos un citas vietas līdz pat pusotru tūkstoti kilometru dziļi Krievijas iekšienē. Krievijas naftas pārstrādes jaudas pēdējos mēnešos kritušās, iespējams, pat par divām piektdaļām, salīdzinot ar pirmskara apjomu. Katrā ziņā Ukrainas triecienlīdzekļu spējas aizlidot līdz Maskavai nerada šaubas. Tiek ziņots, ka ap galvaspilsētu tiekot koncentrēti no citiem reģioniem atvilkti pretgaisa aizsardzības līdzekļi, savukārt ap Sarkano laukumu jau izvietotas vienības ar zenītložmetējiem; parāde, visticamāk, notikšot bez bruņutehnikas un citu nopietna kalibra ieroču demonstrēšanas. Pirmdien, 4. maijā, Krievijas Aizsardzības ministrija sociālajos tīklos publicēja paziņojumu, ka, sekojot Vladimira Putina pavēlei, Krievijas bruņotie spēki izsludinot vienpusēju uguns pārtraukšanu no astotā līdz desmitajam maijam. No Ukrainas tiekot sagaidīta pievienošanās šim pamieram, bet ja ukraiņi atļaušoties apdraudēt Uzvaras dienas priekus Maskavā, tad pa Kijivas centru tikšot vērsts īpaši nikns prettrieciens. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņojis, ka Ukraina gan neesot saņēmusi nekādu oficiālu Krievijas puses priekšlikumu uguns pārtraukšanai, taču izsludinot „klusuma periodu” jau sākot ar pusnakti uz 6. maiju. Viņš ieteicis Krievijai spert konkrētus soļus kara izbeigšanai, ievērojot, ka pat parāde Sarkanajā laukumā jau kļuvusi atkarīga no Ukrainas labās gribas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Gaidot svētku koncertu "Pavasaris. Mūžīgā jaunība", uzklausām bijušo politiķi un fiziķi Andreju Panteļejevu, Jauniešu Saeimas pārstāvjus Ernestu Gustavu Mikutu, Elzu Adelīnu Vašuku un Aleksandru Fedotovu, Tukuma 2. vidusskolas skolotāju Martu Rībeli, kā arī Grandānu ģimeni, kas ieradusies pie Brīvības pieminekļa, lai svinētu kopā ar savējiem. Kultūras centra "Mazā ģilde" direktore Madara Brikmane stāsta par gaidāmā koncertstāsta ieceri.

Vietvaru vēlēšanas Palestīniešu pašpārvaldes teritorijā. Dānijā un arī Slovēnijā neveicas ar valdošās koalīcijas izveidi pēc parlamenta vēlēšanām. Mali hunta piedzīvo plašu un labi koordinētu savu pretinieku ofensīvu. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs un Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Palestīniešu teritoriju trauksmainā iekšpolitika 25. aprīlī Palestīniešu pašpārvaldes teritorijā notika vietvaru vēlēšanas. Jordānas Rietumkrastā tika ievēlētas pavisam 380 vietējās padomes ar nepilniem 3800 deputātiem. Reālas vēlēšanas gan notika mazāk nekā pusē vietvaru, jo gandrīz 200 iecirkņos bija iesniegts tikai viens saraksts, un saskaņā ar Palestīniešu pašpārvaldes normatīvajiem aktiem šādos gadījumos vēlēšanas nav jārīko – saraksta iesniedzēji ieņem padomes locekļu vietas automātiski. Praktiski visur dominējošais politiskais spēks ir partija „Fatah”, kuras līderis Mahmūds Abāss nu jau vairāk nekā 20 gadus ieņem Palestīnas pašpārvaldes prezidenta amatu. Tomēr īpaša uzmanība notikušo vēlēšanu sakarā pievērsta vienīgajai padomei, kura tika ievēlēta Gazas joslā – Deirelbelehas pilsētā. Tās ir pirmās jebkādas vēlēšanas, kas notikušas Gazā pēc divas desmitgades ilgušas  pauzes, kuras iemesls ir 2006. gadā iestājusies pretstāve starp partiju „Fatah” un kustību „Hamās”, toreizējo Palestīniešu pašpārvaldes likumdevēja vēlēšanu uzvarētāju. Domstarpību centrā ir attieksme pret Izraēlas valsti: kamēr „Fatah” atzīst Izraēlas tiesības uz eksistenci, Hamas turpina bezkompromisa cīņu, lai nodzēstu ebreju valsti no pasaules kartes. Bez tam „Fatah” ir sekulāra palestīniešu nacionālistu partija ar kreisu ievirzi, savukārt „Hamās” – reliģiska islāmistu kustība. Politiskā šķelšanās noveda pie militāra konflikta, kura laikā „Fatah” pārstāvji Gazas joslā tika nogalināti, izraidīti vai bija spiesti bēgt, un Gaza kļuva par „Hamās” citadeli. Ievēlētais palestīniešu likumdošanas orgāns pārstāja funkcionēt, jauns tā arī nav ticis ievēlēts, un ja Jordānas Rietumkrastā pagājušajos divdesmit gados notika vismaz pašvaldību vēlēšanas, tad Gazas sektorā – nekādas. Periodiski notika izlīguma mēģinājumi starp „Fatah” un „Hamās”, 2013. gadā pat tika izveidota nacionālās vienības valdība ar bezpartejisku sastāvu, taču „Hamās” tai tā arī neļāva reāli pārvaldīt Gazas teritoriju. Tagad, kad karā pret Izraēlu islāmistu spēki ir pamatīgi novājināti, acīmredzot bijis iespējams sarīkot pieminētās vēlēšanas Deirelbelehā, kas tiek raksturotas kā pilotprojekts. Priekšnoteikums dalībai bija atzīt Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju par vienīgo leģitīmo palestīniešu tautas pārstāvi, un tas liedza kvalificēties „Hamās” kandidātiem. „Fatah” atbalstītais saraksts ieguvis sešas no piecpadsmit vietām, savukārt saraksts, par kuru neoficiāli zināms, ka aiz tā stāv „Hamās”, – divas vietas. Daži novērotāji uzskata, ka tas ir sabiedrības signāls par nevēlēšanos turpināt bezkompromisa cīņu islāmistu vadībā. Tomēr vēlētāju aktivitāte, kas bija nepilni 23%, padara šādu pieņēmumu ne pārāk drošu. Divi Eiropas iekšpolitikas sastrēgumi Dānijas parlamenta vēlēšanas notika 24. martā, taču valdošās koalīcijas izveide nevedas. Nepiepildījās līdzšinējās premjerministres Metes Frederiksenas cerības, ka viņas vadītajiem sociāldemokrātiem vēlēšanas nesīs politiskā kapitāla pieaugumu. Tagad parlamentā izveidojušies divi bloki – labējais jeb „zilais” un kreisais jeb „sarkanais” – un ne vienam, ne otram nepietiek balsu vairākumam. Trešais spēks ir liberālā Mēreno partija, kas ieņēmusi izteikti centrisku pozīciju. Tieši viņu balsis, pievienotas vienam vai otram blokam, matemātiski varētu dot vajadzīgo vairākumu, taču mērenajiem nav pieņemams neviens no abu bloku radikālajiem spārniem. Partijas līderis Larss Loke Rasmusens jau paziņojis, ka darbošanās vienā valdībā ar radikāli kreisajiem ekosociālistiem no Sarkani-zaļās alianses nav domājama, tāpat nekādu entuziasmu liberāļiem neizraisa iespējama sabiedrošanās ar nacionālpopulistiem spektra pretējā galā – Dānijas Tautas partiju un citiem. Tā vietā mērenie vēlētos redzēt plašu centriski orientētu koalīciju, kaut ko līdzīgu pirmsvēlēšanu modelim, kurā bez sociāldemokrātiem un mērenajiem ietilpa arī liberālā partija „Venstre”. Tomēr pēdējās vēlēšanas nebija veiksmīgas nevienai no šīs trijotnes partijām, tāpēc tagad nāksies piepulcināt vēl kādu. Ticamākie kandidāti varētu būt labēji centriskā Konservatīvo partija, tāpat diezgan centriskā Sociālliberālā partija un arī demokrātiskie sociālisti no Zaļo kreiso partijas (nejaukt ar radikālāko Sarkani-zaļo aliansi!). Zaļo kreiso līdere Pia Olsena Dīra jau signalizējusi, ka būtu gatava apspriest sadarbības nosacījumus, taču Rasmusens, kā tiek teikts, izteikti taktiski nogaida. Vēl problemātiskāka ir situācija Slovēnijā, kur arī nu jau vairāk nekā mēnesi nav izdevies izveidot valdības koalīciju. 20. aprīlī lielākās parlamenta frakcijas – liberālās Brīvības kustības – vadītājs un līdzšinējais premjerministrs Roberts Golobs paziņoja, ka viņam nav izdevies izveidot vairākuma koalīciju un viņa partija gatavojas darbam opozīcijā. Tagad stafetes kociņš būtu nododams otrai lielākajai parlamenta frakcijai – Slovēnijas Demokrātiskajai partijai. Savulaik izaugusi no antikomunistiskās neatkarīgo arodbiedrību kustības un bijusi kreisas ievirzes, šī partija tās līdera Janeza Janšas vadībā vēlāk migrējusi nacionālisma, konservatīvisma un labējā populisma virzienā. Lai izveidotu koalīciju, Janšam būtu jāpiedabū pievienoties divas mēreni labējās partijas – aliansi „Jaunā Slovēnija – Kristīgie demokrāti” un Demokrātu partiju –, kā arī izteikti labēji populistisko, no pandēmijas laika antivakcīnistu auditorijas izaugušo partiju „Resni.ca”. Nav viegli iedomāties, ka izteikti proeiropeiski sevi pozicionējošie demokrāti būtu gatavi koalīcijai ar galējiem populistiem eiroskeptiķiem no „Resni.ca” un arī pašu Janšu, no kura partijas viņi reiz atšķēlās, kritizēdami līderi par antagonizējošu un populistisku pieeju. Kā norāda novērotāji, tā vien šķiet, ka Slovēnijas politiskie spēki arvien pamanāmāk samierinās ar domu par ārkārtas vēlēšanām. Draudzība ar Kremli – apšaubāma garantija Pilsoņu karš Rietumāfrikas valstī Mali ilgst kopš 2012. gada, kad savu cīņu pret centrālo valdību uzsāka tuaregu separātisti valsts ziemeļos, Azavādas reģionā. Kā tas mēdz notikt islāma zonas valstīs, etniski motivētajā konfliktā drīz iesaistījās radikālās džihādistu kustības – gan neatkarīgi reģionāli grupējumi kā, piemēram, „Boko Haram”, gan globālo tīklu „Al Qaeda”un Islāma kalifāts atzari. Sākotnēji Mali toreiz vēl demokrātisko valdību cīņā pret iekšējiem ienaidniekiem atbalstīja Francija un arī ANO miera uzturēšanas misija, taču 2020. gadā likumīgais prezidents Ibrahims Keita tika gāzts un pie varas nāca hunta ar ģenerāli Asimi Goitu priekšgalā. Pučisti palūdza frančus aizvākties un uzaicināja sev tīkamāku sabiedroto – krievu algotņus no bēdīgi slavenās Vāgnera grupas. Sabiedrojusies ar līdzīgiem režīmiem kaimiņvalstīs Nigērā un Burkina Faso, Mali izveidoja jaunizceptu Rietumāfrikas diktatūru klasteri – Sāhelas valstu aliansi. Jaunie sabiedrotie ļāva gūt zināmus taktiskus panākumus, taču ne izšķirošu uzvaru pār režīma pretiniekiem. Pēc „vāgneriešu” līdera Prigožina nogalināšanas viņa privāto militāro kompāniju nomainīja Krievijas bruņoto spēku struktūra – Āfrikas korpuss. Tikām režīma pretinieki – tuaregu nacionālisti un radikālie islāmisti – pārtrauca savstarpēju apkarošanu un sāka koordinēt savas operācijas pret valdības spēkiem. Džihādisti valsts dienvidos sāka piekopt jaunu taktiku – transportceļu blokādi, apdraudot pirmkārt jau naftas produktu piegādes lielajām pilsētām. Kopš 25. aprīļa Mali hunta piedzīvo nepieredzēti plašu un labi koordinētu savu pretinieku ofensīvu, kuru īsteno Azavādas Atbrīvošanas fronte un ar kustību „Al Qaeda” saistītais džihādistu grupējums Atbalsta grupa islāmam un musulmaņiem. Galvaspilsētas Bamako apkaimē nemiernieki uzbruka lidostai un Kati militārajai bāzei, kur savu pastāvīgo rezidenci ierīkojis huntas līderis Goita. Džihādistu kaujinieks-pašnāvnieks ar sprāgstvielām piekrautu automašīnu ietriecās aizsardzības ministra ģenerāļa Sadio Kamaras rezidencē, nogalinot viņu un ģimeni. Valdības spēku un krievu Āfrikas korpusa karavīri tika bloķēti Kidalas pilsētā un vienojās par netraucētu aiziešanu, atstājot pilsētu nemierniekiem. Uzbrukumi notika vēl vairākām pilsētām, kurās kopš tā laika turpinās karadarbība. Acīmredzot Kremļa draudzība izrādījusies pārāk vāja huntas stabilitātes garantija. Sagatavoja Eduards Liniņš.

20. martā pulksten 19 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā klausītājiem piedāvās piecu Eiropas jauno komponistu pasaules pirmatskaņojumus korim un elektronikai. Par koncertu, kas iekļauts JVLMA Mūsdienu mūzikas festivālā "deciBels", intervijā Intai Pīrāgai plašāk stāsta kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Kaspars Putniņš.  Latvijas Radio koris ir viens no vadošajiem profesionālajiem koriem Eiropā, kas sava mākslinieciskā vadītāja Kaspara Putniņa vadībā regulāri koncertē visā pasaulē, ieraksta godalgotus albumus (tostarp iegūstot prestižo Grammy balvu) un veicina laikmetīgās kordziedāšanas attīstību ar savu novatorismu, dziļumu un izcilu vokālo meistarību. Koncerts būs noslēdzošais posms starptautiskajām kompozīcijas meistarklasēm, kuru laikā Latvijas Radio kora oktets diriģenta Kaspara Putniņa vadībā iestudēja atlases kārtā izvēlētu astoņu Eiropas jauno komponistu skaņdarbu skices. Pieci no astoņiem komponistiem vēlāk tika aicināti savus darbus izvērst, tos komponējot pilnam kora sastāvam un elektronikai, un nu piedzīvosim šīs radošās sadarbības rezultātus. Jaunie komponisti ir Īdens Lonsdeils (Eden Lonsdale, Anglija/Vācija), Mateo Gvalandi (Matteo Gualandi, Itālija), Gilerms de Almeida (Guilherme de Almeida, Portugāle/Brazīlija), Filipo Skaramuči (Filippo Scaramucci, Itālija) un Frančesko Trevisans (Francesco Trevisan, Itālija). Koncerta vadītājs – komponists Ernests Valts Circenis.

Pāvesta Leona uzrunas jaunajiem politiķiem un Lūgšanu ķēdes vadītājiem. Pieaug jauniešu atbalsts Pro-life ASV. Rokasgrāmata tiem, kas uzklausa grēksūdzes

6. martā risināsies gadskārtējā Karjeras diena, kad studentiem un jauniešiem ir lieliska iespēja aprunāties par darba iespējām ar dažādu nozaru uzņēmumu pārstāvjiem. Vairāk par Karjeras dienas norisi raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) karjeras konsultante Santa Latkovska, RTU Karjeras dienas pārstāvis, Rīgas Biznesa skolas students Kārlis Sīmanis, lektore RTU Programmu grupas Bizness un ekonomika vadītāja Rīgas Stradiņa universitātē Sociālo zinātņu fakultātē, zinātņu doktore uzņēmējdarbības vadībā Anita Gaile. Par darbaspēka trūkumu, īpaši kvalificētu speciālistu nepietiekamību, daudzus gadus uztraucas darba devēji un īpaši aktuāls šis jautājums ir tieši reģionos. Uzklausām uzņēmuma "Latvijas maiznieks", "Augstsprieguma tīkls" pārstāves.

Par interpretāciju smalkumu un precizitāti slavētais britu diriģents Dankans Vords, ar kuru tiekamies "Klasikas" studijā, savās programmās tiecas būvēt tiltus starp dažādiem laikmetiem un muzikālajiem stiliem. Minēto var attiecināt arī uz orķestra "Sinfonietta Rīga" koncertu 21. februārī pulksten 19 LU Lielajā aulā, kurā jauneklīgais talants aicinās viesoties gan kameriskas svečugaismas ieskautajā 18. gadsimta Vīnē, gan tās pēcākajā versijā ar greznu lustru apspīdētām ballēm un spožu laternu izgaismotām ielām. Līdzās romantiķa Franča Šūberta Sešām vācu dejām, kas jaunu elpu ieguvušas, pateicoties Antona Vēberna stilistiski iejūtīgajai instrumentācijai, viņš licis klasiķa Jozefa Haidna koķeti ironiskā humora caurstrāvoto 83. simfoniju "Vista", kas gan tapusi pēc Parīzes pasūtinājuma. Simfonijas žanrs nodarbinājis arī Jaunās Vīnes skolas aizsācēja Arnolda Šēnberga prātu, ko aplieciena arīdzan viņa Pirmā kamersimfonija, kas pilna melodiska vijīguma, nospriegotu harmoniju un veldzējošas apskaidrības. Savu jaunrades ceļu šis 20. gadsimta mūzikas reformators aizsāka kā vēlīnā romantisma ideju turpinātājs un tieši šis opuss uzskatāms par pagrieziena punktu komponista radošajos meklējumos. Pārmaiņu vējos tapušas arī Volfganga Amadeja Mocarta koncertārijas, kurās ieaustos liesmojošos mīlas pilnos tēlus atklās par emocionālu dziļumu un žilbinošu tehnisko varēšanu slavētais poļu soprāns Monika Bučkovska-Vorda.  Ieva Zeidmane: Savās programmās jūs nereti līdzās liekat dažādu stilus, dažādu laikmetu skaņdarbus. Vai vienmēr nepieciešama kāda saikne, kas programmu vieno? Dankans Vords: Manuprāt, ir ļoti aizraujoši, ja ir kontrastējoši elementi. Ir jauki, ja pastāv kāda saikne, iemesls, kāpēc skaņdarbi sader kopā un kāpēc tie izceļ noteiktas īpašības. Un vai šoreiz tāda saikne ir? Protams! Šoreiz programma saistīta ar Vīni un abām Vīnes skolām. Un ļoti skaisti abas saista šis Šūberta mazo vācu deju cikls, ko orķestrējis Antons Veberns, kad deju partitūra laimīgā kārtā tika atrasta tikai 1930. gadā. Notis ilgu laiku bija zudušas, un Vēberns tās savā miniatūru perfekcionista manierē ļoti rūpīgi orķestrēja. Tas, ko viņš darīja, nav radikāli, bet tas ir ļoti perfekcionistiski. Izmantojot ļoti klasisku orķestri, viņš šīm dejām izveidojis skaistu 20. gadsimta orķestrāciju. Manuprāt, Vēberns šo darbu veicis brīnišķīgi. Lai gan, acīmredzot, tas viņam sagādājis zināmas grūtības.Viņš rakstījis Šēnbergam, ka viņam patiešām nācies ieguldīt laiku, lai visu paveiktu pareizi un sajustu, ka ir notvēris īsto noskaņu. Šēnberga Pirmā kamersimfonija ir viendaļīgs darbs, tomēr tajā var saskatīt piecdaļības iezīmes. Komponists arī tās iezīmējis ar mēģinājumu cipariem. Šī piecdaļība ir svarīga? Jā, es domāju, ka šī struktūra ir diezgan skaidra, kopējais viendaļīga darba plūdums šķiet ļoti organisks. Jūs vienmēr tiekat aizvests nākamajā ceļojuma posmā. Ir daudz tēmu, kuras jūs iemācāties atpazīt, tās vienmēr savijas savā starpā, izvijas starp ārkārtīgi virtuozajām līnijām 15 solo instrumentos. Jā, es domāju, ka šis kompaktais formāts, kāds izmantots jau arī agrāk tapušos darbos, piemēram, Šūberta “Ceļinieka fantāzijā”, spēj ietvert plašāku formu mūzikas nepārtrauktajā plūdumā. Mani pārsteidz emociju un intensitātes amplitūda, ko Šēnbergs panāk. Es domāju, tā līdzinās, piemēram, Mālera Septītajai simfonijai, kas komponēta ap to pašu laiku, pabeigta šķiet, gadu iepriekš. Vienīgi Šēnberga darbs ir 20 nevis 90 minūšu garš. Emociju ziņā kamersimfonija ir īsti amerikāņu kalniņi. Sarežģīts skaņdarbs? Grūtāks orķestra mūziķiem vai diriģentam?  Visiem šis skaņdarbs ir liels izaicinājums. Katra partija ir ārkārtīgi virtuoza, daudzviet uz robežas ar neiespējamo. Liela daļa jāspēlē galvu reibinošā ātrumā, ar neticamiem tempiem un plūdumu. Tomēr katrai līnijai, gluži kā atskaņojot kādu no Riharda Štrausa lielajām operām, ir jābūt ārkārtīgi skaistai. Šī nav nekāda agresīva divpadsmittoņu mūzika. (4:05) Tās ir patiesi dziļi romantiskas līnijas, kurām jābūt ne tikai perfekti intonētām un ar fantastisku ritmu, bet arī ļoti izteiksmīgām. Un, protams, viens no izaicinājumiem man ir ļoti pārliecinoši izveidot tempu formu un struktūru, lai viss būtu ļoti plūstoši un organiski. Nereti varam dzirdēt, ka šī darba atskaņojumi ir pārāk saraustīti, bet ir arī tādi diriģenti, kas vienkārši izbrāžas darbam cauri, un jūs neko nejūtat. Tāpēc ir tik svarīgi atrast īsto līdzsvaru starp šīm pasaulēm. Un vēl viena ļoti būtiska lieta, ko prasa instrumentācija: ir jāatrod īstais balanss. Protams, komponists sniedz ļoti konkrētas norādes, bet ir tikai pieci stīdzinieki, pret ievērojami lielāku koka pūšaminstrumentu un mežragu skaitu, tāpēc vienmēr nākas mazliet pacīnīties. Un nav brīnums, ka nereti atskaņojumos stīgu instrumentu skaits tiek palielināts. Vēlāk, protams, kompnists šo kamersimfoniju to pārorkestrēja, lai varētu baudītu šo brīnišķīgo mūziku episkā orķestra mērogā. Un līdzās šai mūzikai jūs programmā iekļaujat arī Haidnu un Mocartu. Jā, tie ir iepriekšējo gadsimtu Vīnes ideāli. Brīnišķīgi programmā iekļaut vienu no Haidna Parīzes simfonijām – tā ir 83.simfonija, pazīstama arī ar nosaukumu "Vista". Man patīk izcelt humoru un pārsteiguma elementus Haidna mūzikā. Manuprāt, viņš ir absolūts "gaidiet negaidīto" meistars. No sešām Parīzes simfonijām, šī ir vienīgā, kas rakstīta minorā, tā sākas "Sturm und Drang" garā kā dramatisks vigoroso. Bet pavisam drīz nonākam jau pie otrās tēmas, kad oboju partijā un stīgās dzirdam klukstošas vistas, kas knābā. Šī simfonija ir īsts meistardarbs, katrs posms ir kā dārgakmens. Man tiešām prieks pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezties pie šī darba. Un, tad protams, Mocarta mūzika – koncertārijas. Esmu priecīgs šoreiz būt Rīgā kopā ar savu sievu Moniku. Mēs iepazināmies, tieši atskaņojot Mocartu. Es diriģēju "Così fan tutte" Strasbūrā, kādu vakaru saslima Fjordilidži lomas atveidotāja un Monika ieradās no Polijas, lai viņu aizvietotu. Tā mēs iepazināmies, un viņai, tāpat kā man, ir ļoti plašs repertuārs. Bet – jā, Mocarts joprojām ir svarīgs. Nesen viņa Frankfurtē dziedāja galveno lomu Mocarta pirmajā operā "Mitridats – Pontas karalis": jau šajā operā Mocarts ir ceļā uz to virtuozitāti, kas dzirdama koncertārijās. Koncertārijas Mocarts parasti rakstīja vai nu kādam soprānam, ko uzskatīja par ārkārtīgi talantīgu, vai arī otrādi – dziedātājas viņu pierunāja un dīca, lai Mocarts uzraksta ko tādu, kas atklātu visu, ko viņu balsis spēj. Un īpaši pēdējā no ārijām, ko atskaņosim, ir neprātīgi virtuoza – koloratūras, ātrums, tesitūra, vienmēr augšup un augšup, mūzika ir enerģijas un krāsu pārpilna. Tie ir brīnišķīgi skaņdarbi, un ir patiess prieks tos iekļaut programmā. Kā tas ir – atrasties uz vienas koncertskatuves ar sievu? Jūs vieno īpaša saikne un saprotaties bez vārdiem? Vai arī uz skatuves esat vienkārši profesionāli mūziķi? Mēs esam profesionāļi, bet, protams, pastāv īpaša saikne. Mums gan ne pārāk bieži iznāk muzicēt kopā, bet, kad tāda iespēja rodas, vienmēr priecājamies. Protams, starp mums valda ļoti instinktīva saprašanās arī mūzikā. Mēs precīzi zinām, kurp otrs dosies, ko nozīmē elpa, emocijas, temps, un mums ir ļoti atklāts dialogs. Tā ir ļoti laba darba sadarbība. Šī nav pirmā reize, kad esat Rīgā – esat pie mums jau viesojies. Jā, diemžēl tikai vienu reizi esmu bijis šajā skaistajā pilsētā, un tas bija krietni sen, pirms gadiem 18, tad es aktīvāk darbojos kā komponists. Man lūdza uzrakstīt solo skaņdarbu akordeonam manai senajai, mīļajai draudzenei Ksenijai Sidorovai, un manu darbu atskaņoja festivāla ietvaros vienā no jūsu skaistajām baznīcām. Šķiet, kopš tā laika pilsēta ir ļoti mainījusies, ir lieliski to no jauna atklāt. Jūs jau pieminējāt repertuāra daudzveidību, jūs atskaņojat laikmetīgos opusus, baroku, iesaistāties džeza un tautas mūzikas projektos, pievēršaties mūzikai no Indijas un Kubas. Pasaulē ir tik daudz mūzikas! Kā jūs atrodat tieši sev tuvo?  Var taču viegli apmaldīties visā daudzveidībā! Tas ir labs jautājums! Patiesībā – jo vairāk iedziļinies kādā mūzikas virzienā, jo vairāk saproti, cik daudz vēl neesi atklājis un iepazinis. Man dažreiz tā naivi jautā – jūs droši vien esat diriģējis gandrīz visus lielos skaņdarbus? Nu, protams, nē. Katras atvērtās durvis paver vēl vienu koridoru – gluži kā grāmatā "Alise Brīnumzemē" – ar miljoniem citu durvju. Šī iespēju bagātība nozīmē, ka šajos ceļos katra komponista daiļradei pievēršos ar lielāku atlasi. Es nejūtu īpašu vajadzību diriģēt pilnīgi visas kāda skaņraža simfonijas. Lai gan tas ir bijis visai klasisks modelis ierakstu industrijā, kur valda noteikti programmu veidošanas stereotipi. Bet patiesībā – jā, protams, katram komponistam ir virsotnes un arī dažādība viņa rakstītajā. Ir skaņdarbi, kas jūs uzrunās vairāk, ne vienmēr tie ir visslavenākie, bet es parasti meklēju novārtā atstātus darbus, kas būtu pelnījuši lielāku atzinību, nekā saņem. Tas ir viens no maniem mērķiem, izvēloties no šī neskaitāmo iespēju klāsta. Un tad, kā jau sākumā minēju, cenšos atrast darbus, kas, manuprāt, ļoti labi sader kopā, bet varbūt nav tā acīmredzamā izvēle, liekot kopā dažādu tautu, dažādu laikmetu un stilu kompozīcijas. Un nav arī tā, ka diriģents vienkārši sēž, sapņo un var darīt, ko vēlas. Mēs nedzīvojam vakuumā, un katrs lēmums par programmu rodas diskusijās ar orķestra vai opernama vadību, konkrēta festivāla vai radio kompānijas pārstāvjiem vai pašiem mūziķiem. Un jāatzīst, ka tas ne vienmēr ir ierobežojums. Dažkārt labākās idejas rodas tieši šādās diskusijās un mijiedarbībā. Jūs pats esat rakstījis mūziku, spēlējis mežragu arī orķestrī. Vai, stājoties orķestra priekšā, diriģentam šī pieredze palīdz? Noteikti – tā ir ļoti svarīga! Pirms mēģināju spēlēt mežragu – es saku – mēģināju, jo šo instrument spēlēt nav viegli –, es spēlēju arī klavieres un sākumā daudz ko apguvu pašmācības ceļā. Es klausījos ierakstus un izspēlēju melodijas, un komponēju pats savas. Vai klavieres spēlēt ir vieglāk, nekā mežragu? Citādāk. Ja nospiežat fadiēza taustiņu, tad arī skanēs fadiēzs, un jums nav jācer, ka lūpas nostrādās pareizi un elpa balstīsies īstajā vietā. Bet, protams, sēdēt kameransamblī vai orķestrī kopā ar kolēģiem un zināt, ko nozīmē kopā elpot, precīzi intonēt, radīt vienotu skaņu, brīnišķīgu ansambļa skanējumu un bagātīgu tembru sajaukumu – tas ir ļoti vērtīgi. Un, protams, vadot dziedātājus vai kori kādā operā vai oratorijā, vokālisti ir pateicīgi, ka es kā diriģents arī elpoju kopā ar žestu un palīdzu viņiem justies ērti, viņi jūt atbalstu un sapratni. Tāpēc mana pieredze noteikti ir bijis liels ieguvums. Un es domāju, ka komponēšana, ar ko visai aktīvi nodarbojos no apmēram septiņu līdz 25 gadu vecumam, arī bija ārkārtīgi noderīga un būtiska vēlāk man kā diriģentam. Tas palīdz laikmetīgajā mūzikā, lai saprastu tehnikas un domāšanas procesus, un noder arī citu laiku repertuārā, lai palūkotos uz notiekošo ar komponista acīm. Tas var būt ļoti vērtīgi. Jūs pats sacerējāt savu mūziklu vienpadsmit gadu vecumā, divpadsmit gadu vecumā to iestudējāt savā skolā. Vai šī pieredze kaut kā noderēja vēlāk, kad pats jau diriģējāt citu komponistu operas? Pieredze vēlāk bija ļoti līdzīga un ļoti, ļoti noderīga. Toreiz, kad radīju savu mūziklu, es nekad iepriekš nebiju diriģējis... Mans skolotājs apskatīja manis atnesto partitūru manam mūziklam "Alise Brīnumzemē" – šo divu stundu garo darbu biju sarakstījis vasaras brīvlaikā – un teica: "Izskatās ļoti labi, Dankan. Man žēl, jo ir mācību gada sākums, tāpēc esmu ļoti aizņemts, bet, ja vēlies to atskaņot, tev pašam jāķeras pie darba." Tā nu es sapulcēju kori, saaicināju skolotājus solistu lomās, izveidoju orķestri jeb bigbendu un sāku mēģinājumus. Tobrīd no diriģēšanas neko nesapratu, man nebija diriģēšanas stundu, un es pat īsti nebiju redzējis daudz diriģentu, bet domāju — es šo mūziku zinu, es to esmu sarakstījis un vēlos, lai šie cilvēki to atskaņo. Un skolēni labprāt nāca uz mēģinājumiem! Viņi visi bija vecāki par mani, un mēs iestudējām šo izrādi. Es pat nesen satiku cilvēkus, kas to joprojām atceras ar prieku. Šodien droši vien par šo mūziku nejustos pārāk lepns, bet toreiz es tik daudz iemācījos – rakstot, atskaņojot, vadot mēģinājumus. Tas bija patiešām svarīgi un vērtīgi, un es sapratu – man tas ļoti patīk, tā arī kopš tā laika esmu mūzikas pasaulē. Vai varat teikt, ka diriģenta galvenais uzdevums ir iedvesmot mūziķus? Jo jūs pats neradāt skaņu, jums jāpanāk, lai mūziķi rada skaņu, kādu vēlaties jūs. Iedvesmošana – tas ir ļoti svarīgs vārds un būtiska īpašība diriģentam. Tas nozīmē – izcelt vislabāko, atraisīt maksimumu, ko spēj mūziķi, ar kuriem sadarbojaties. Katram mūziķim ir savs stāsts, savas īpašības, savs talants savā specialitātē, bet diriģenta māksla ir apvienot visus šos talantus vienas idejas vārdā un pulcēt cilvēkus kopīgā redzējumā par to, kas ir šis konkrētais skaņdarbs. Tādā ziņā šī ir ļoti socioloģiska profesija, spēlēšanās ar telpā esošo cilvēku enerģiju. Ir jāatrod veids, kā izcelt mūziķos visu to labāko un caur viņu sniegumu ļoti spilgti nodot mūzikā pausto jau tālāk klausītājiem. Kā jūs izceļat labāko no mūziķiem? Nav taču tāda slēdža, ko ieslēgt, tas jāpanāk kaut kā maģiski. Jā, dažreiz gribētos, lai būtu slēdzis. Viens no profesionāla diriģenta priekiem ir iespēja ceļot un strādāt ar ļoti dažādiem orķestriem, jo katram ir savs raksturs. Mēs sakām, un zināmā mērā tā ir taisnība, ka ierakstu industrijas un multikulturālisma dēļ daži orķestri skan starptautiskāk, bet cilvēku un darba kultūras ziņā atšķirības joprojām ir lielas. Un jums ir ļoti maz laika, ienākot jaunā telpā, tiekoties ar jaunu cilvēku grupu, lai saprastu, kā strādāt šajā nedēļā. Protams, ir dažas dienas līdz koncertam, bet, lai sajustu grupas garu un pielāgotu savu darba veidu un izteiksmi konkrētajam skaņdarbam, lai mūziķi būtu jūsu pusē, jābūt ļoti elastīgam un ātri jāatrod ceļš. Diriģēšana ir fiziska māksla. Lielākā daļa diriģenta darba notiek caur klātbūtni un žestiem, un arī sejas izteiksmi, bet neatkarīgi no valodas barjeras būs arī sarunas. Un tas katrā orķestrī tās būs citādākas. Vai tas ir tikai diriģenta talants – vai nu tas ir, vai nav, vai arī to var iemācīties? Es domāju, daudz ko var iemācīties ar pareizu iedrošinājumu un īsto skolotāju, bet galvenokārt ar pieredzi. Diriģēšanu nevar iemācīties no grāmatas vai savā istabā vienatnē. Vienīgais veids, kā attīstīties, ir iegūt pieredzi ar cilvēkiem. Jaunie diriģenti man bieži jautā padomu, un es vienmēr saku: “Nav svarīgi, ko jūs diriģējat – bērnu grupu, amatieru kori, jebkuru stilu, jebkuru laikmetu – svarīgs ir fiziskais kontakts ar cilvēkiem un spēja viņus apvienot savas idejas vārdā. Atvērti, elastīgi un ieinteresēti -  tā jūs raksturojat savu orķestri – "Dienvidnīderlandes filharmoniķus". Jūs esat šī orķestra galvenais diriģents. Vai šīs ir īpašības, ko visvairāk novērtējat orķestrantos? Jā, tās ļoti palīdz, neatkarīgi no tā, cik izcils ir orķestris. Ja nedēļas sākumā visi sanāk kopā ar attieksmi – mēs atskaņojam šo meistardarbu, varbūt jau simto reizi, bet kā tas būs šoreiz; ja ir atvērtība un sajūsmas enerģija, tad mēs varam sasniegt augstākās virsotnes. Ja cilvēki vēlas spēlēt kopā, būt iedvesmoti un iedvesmoties, paskatīties uz mūziku ar svaigu skatījumu, tas ir ļoti aizraujoši. Šī ir mana pirmā reize, strādājot ar orķestri "Sinfonietta Rīga". Es biju dzirdējis labas atsauksmes un šorīt bija aizraujoši sākt ar Haidna simfoniju un uzreiz sajust šo garu: kā Dankans to vēlas? Kurp mēs ejam? Ak, krāsa, tas bija negaidīti! Lieliski – atvērts prāts un gatavība pieņemt jaunas idejas. Brīnišķīgi mūziķi un lieliskas viņu spēlētās solo partijas! Jūtama izcila kameransambļa sajūta, vēlme satikt jaunu draugu, jaunu iedvesmotāju, kolēģi un radīt aizraujošu koncertu. Dažos ļoti slavenos orķestros var būt sajūta: mēs šo mūziku spēlējam tā, un tā to atskaņojam jau 200 gadus. Kāpēc kaut ko mainīt? Dažreiz var izveidot brīnišķīgu dialogu ar šo vēsturi, jo bieži tā ir izcila vēsture. Bet reizēm tas ir grūtāk. Es ļoti novērtēju, ja pat visizcilākie orķestri saglabā degsmi un atvērtību, vēlmi attīstīties jaunā virzienā. Un vēl viena lieta, ko iemācījos kā jauns diriģents, ir – nekad neuztvert personīgi tās izpausmes, ko, iespējams, redzat cilvēku sejās. Es agrāk naktīs modos, domādams – tas vijolnieks uz mani skatījās dīvaini: varbūt es kaut ko daru nepareizi? Un bieži tieši šis cilvēks pēc koncerta pienāca klāt un teica, ka tas bijis iedvesmojošākais concerts! Un tu domā – ko?! Lūdzu, saved kārtībā savas grimases! (Smejas.) Tas var būt pārsteidzoši. Protams, stereotipi par jauniem mūziķiem pastāv, bet mūzika ir universāla un bez vecuma ierobežojumiem. Kad es savos divdesmit gados biju Saimona Retla asistents Berlīnes filharmoniķos, bija jauni akadēmijas mūziķi, kas 19 gadu vecumā ieguva vietu orķestrī un uzreiz iemantoja pārējo kolēģu cieņu, jo viņi bija lieliski mūziķi. Tas pats attiecas arī uz diriģēšanu. Nevienam nebūs iebildumu, ja vien jūs patiesi dziļi pazīstat un mīlat šo mūziku un skaidri parādāt, ko vēlaties, un jums ir talants. Tad, neatkarīgi no vecuma, cilvēki parasti būs jūsu pusē.  

Par ko šodien parunāsim pie Digitālo brokastu galda? Rīgas pašvaldības policijai jauna lietotne. Sociālo tīklu aizliegums bērniem līdz 16 gadiem Spānijā. Dienvidkurzemē izbūvēs 50 miljonus eiro vērtu enerģijas uzkrāšanas projektu ar Tesla tehnoloģijām. MI aģentiem izīrē cilvēkus uzdevumu veikšanai. Reklāmu kari - "Anthropic" vs. "OpenAI".

Trīspusējās sarunās Abu Dabī panākta vienošanās par vairāk nekā 300 gūstekņu apmaiņu. Eiropas Savienības dalībvalstis vienojušās par aizdevuma nosacījumiem Ukrainai. Rīgas dome nākamajā mācību gadā plāno slēgt daļu skolu un bērnudārzu, jo pieprasījums pēc izglītības iestādēm dažādās Rīgas apkaimēs ir atšķirīgs, skaidro galvaspilsētas mērs Viesturs Kleinbergs, no "Progresīvajiem". Aleksandrs Bartaševičs turpina vadīt Rēzeknes domi arī bez pielaides valsts noslēpumam. Agresorvalstis paralimpiskajās spēlēs varēs startēt ar nacionālo simboliku. Dzīvnieku labturības uzraudzība ir nepietiekama un sodi par pārkāpumiem pārāk mazi - tā uzskata organizācija "Dzīvnieku brīvība". Jauniešu vidū pieaug tendence internetā ar piegādi uz pakomātiem pasūtīt tējas un saldumus ar tajos iestrādātām narkotikām un psihotropajām vielām.

Vai diasporas studentus interesē iespēja iegūt augstāko izglītību Latvijā? Un vai mūsu augstskolām ir, ko piedāvāt jauniešiem, kas apsver iespēju braukt studēt uz savu vai vecāku, pat vecvecāku dzimteni? To skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunā piedalās trīs diasporas studenti - Āris Putenis, Mikus Atvars un Agate Kontrerasa, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes Absolventu un ziedojumu piesaistes nodaļas vadītāja Anita Straujuma, Rīgas Stradiņa universitātes Studiju administrēšanas nodaļas projektu vadītāja Elīna Belecka, Latvijas Universitātes Ārvalstu studentu nodaļas vadītāja Zane Svilāne un Valsts izglītības attīstības aģentūras nodaļas "Study in Latvia" vadītāja Sintija Šmite-Tilika. Pirms sešiem gadiem Latvijas Universitātes diasporas un migrācijas pētījumu centra veiktajā pētījumā "Diasporas jauniešu piesaiste profesionālās un augstākās izglītības iestādēm Latvijā" secināts, ka aptuveni trīs ceturtdaļas diasporas jauniešu, kuri plāno turpināt mācības nākotnē, ir interesējušies par izglītības iespējām Latvijā. Vecāku vidū šī interese esot krietni mazāka. Visbiežāk par studijām Latvijā interesējas tie, kuri mācības domā turpināt bakalaura līmenī, mazāk - ja tas ir stāsts par profesionālo vai arodizglītību un doktorantūru. Un arī augstākās mācību iestādes arvien vairāk domā par to, kā orientēties uz diasporas jauniešiem kā mērķgrupu un nepieciešamību apzināt un pielāgoties viņu vajadzībām. Ir pieprasījums, būs piedāvājums. Vai otrādi - būs piedāvājums tad, ja ir pieprasījums?     

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

14-18 misija jauniešiem. Misijas vadītāju, vecāku, jauniešu liecības.

Francisks. Christus vivit,163-183. Brālības ceļi. Iesaistījušies jaunieši. Drosmīgi misionāri. Jaunieši, kam ir saknes. Neļauj sevi izraut no zemes!

Raidījumā Piespēle ieskandinām strauji tuvojošos Eiropas telpu futbola čempionāta finālturnīru, kura mači notiks arī Rīgā. Vēl finālturnīra spēles uzņems arī Lietuva un Slovēnija. Lielajā sarunā iepazīstam vienu no Latvijas telpu futbola izlases līderiem Miku Babri, kurš ikdienā spēlē Portugāles virslīgā. Nedēļas topā: Sandis Vilmanis debitē Nacionālajā hokeja līgā, savā trešajā spēlē gūst pirmo punktu, kad piespēlē Uvim Balinskim. Balinskis uz diviem gadiem pagarina līgumu ar Floridas “Panthers”, bet Rodrigo Ābols gūst smagu kājas traumu un nepiedalīsies olimpiskajās spēlēs; “Mogo”/RSU hokejisti izcīna piekto vietu Kontinentālā kausa finālposmā; Jaunie biatlonisti sekmīgi startē Junioru kausa sacensībās Madonā - Esterei Volfai divas uzvaras, Rihards Lozbers arī cīnās vadošajās pozīcijās; Šorttrekists Roberts Krūzbergs kļūst par Eiropas vicečempionu 1500 metros; Mārtiņš Sesks/Renārs Francis izziņo jaunās rallija sezonas plānus.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula          Lai arī mēs visi augsti vērtējam sieviešu kora "Dzintars" pirmās vietas iegūšanu starptautiskajā koru konkursā Ungārijā 1968. gadā, tomēr vēsturiski pirmā latviešu dziedātāju vienība, kas piedalījās un 17 Eiropas, Amerikas un Austrālijas koru konkurencē ieguva augsto ceturto vietu, bija Zuikas vīru koris jau 1953. gadā konkursā Velsā. Šo kori Latvijas armijas leitnants Roberts Zuika bija sapulcinājis no Latviešu leģiona karavīriem un ar to debitējis Dundagas baznīcā 1944. gada septembrī. Viņš vēlāk atcerējās: "Mani iesauca kā virsnieku, bet es vairāk domāju, kā attīstīt karavīru kultūras dzīvi, jo viņi taču ir dzīvi cilvēki." Tas nenācās viegli, jo visai 15. divīzijai bija jākāpj kuģos un jāevakuējas uz Vāciju. Tur Roberta Zuikas bataljonu norīko prettanku grāvju rakšanā ļoti smagos apstākļos, tomēr koris gandrīz katru vakaru sanāk mēģinājumos. Pēc atkāpšanās kaujām bataljons sasniedz angļu-amerikāņu frontes līniju un, ignorējot vācu pavēlniecību, izlaužas pāri frontei pie Rietumu sabiedrotajiem, tiek nometināts britu pārvaldītā gūstekņu nometnē. Tur dzīves apstākļi nožēlojami, kora mēģinājumiem jānotiek brīvā dabā, tomēr kora sastāvs pat dubultojas, tas saņem uzvaras laurus sacensībās ar vācu karagūstekņu koriem. Latviešu gūstekņus pamazām atbrīvo tikai pa vienam, taču koristi vienojas noteiktā datumā sapulcēties Lībekā un saukties par Zuikas vīru kori. Tur 1945. gada rudenī sākās kora lielākais uzplaukums. Roberts Zuika izvadāja dziedātājus vairāk nekā 150 apjūsmotos koncertos latviešu bēgļu nometnēs pa visu Vāciju, un visur tos uzņēma ar atkalredzēšanās un šķiršanās asarām. Uzaicināja dziedāt arī vācu koncertos un radio. Kad 1947. gadā nācās izceļot, izdevās pārcelt kora kodolu uz dzīvi pāri Lamanšam. Anglijā visiem nācās strādāt melnu darbu metāllietuvē, bet kora mēģinājumi un pat svētdienas koncerti melnos uzvalkos turpinājās. Tas notika tā. Darba nedēļas pēdējā dienā koristi gāja uz darbu ar līdzņemtām frakām somās, priekš svētdienas koncerta, bet pēc koncerta atgriežoties pirmdienas rītā darbavietā, fraku nomainīja pret darba drēbēm un vakarā nesa mājās. Trīs reizes nāca uzvaras lokālajos koru konkursos. Zuikas vadītos vīrus ieskaņoja BBC raidītājs, viņi uzstājās Vigmora zālē Londonā, bija zaļoksnējākais spēks daudzās Latviešu dziesmu dienās Anglijā. Bet 1953. gadā – simboliski Staļina nāves gadā – sarkanbaltsarkanais karogs uzvijās pasaules koru sacensību augstajā mastā Langolenas konkursā Velsā. Tur jau minētajās sacensībās Zuikas vīru koris ne tikai ierindojās starp labākajiem, bet viņu dziedātā Jāzepa Vītola dziesma "Uguns milna" ar Annas Brigaderes dzeju tika oficiāli atzīta par konkursa labāko izvēles dziesmu, un noslēguma koncerta vadītājs koristus intervēja desmitiem tūkstošu skatītāju un BBC mikrofonu klātbūtnē – izjautāja par Baltijas valstu okupāciju, dzīvi bēgļu nometnēs un darbu Anglijas metāllietuvēs. Maizes darba apstākļiem Anglijā sarežģījoties, Robertam Zuikam ar ģimeni nācās izceļot uz ASV. Viņš bija vadījis savu kori 17 gadus, un te ir vietā pazīstamā trimdas literāta Jāņa Rudzīša teiktais: "Zuikas vīru koris – cēlākais mantojums, ko mūsu kultūrai atstājis latviešu leģions," Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Roberts Zuika steidzas būt Latvijā gandrīz katru gadu jau jūnija sākumā, lai paspētu uz savas pirmās 1936. gada skolotāja darba vietas – Valmieras Kocēnu skolas – kārtējo izlaidumu, lai apsveiktu absolventus un dāvinātu šiem lauku pusaudžiem braucienu un biļeti uz Nacionālās operas izrādi. Bet – ar vienu noteikumu. Katrs braucējs pirms izrādes aicināts nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, turklāt – nevis vienkārši veikalā pirktus, bet no savas mājas dārza vai apkaimes ziedu pļavām. Arī tāda bija patriotiska audzināšana. Šeit nevaru neatzīmēt, ka Roberts Zuika visu mūžu centās veicināt tautasdziesmu iesakņošanu jaunajās paaudzēs. Jauniešu nometnēs ASV viņš bija atskārtis, ka bērni vislabāk apgūst tautasdziesmas sacensību veidā – kurš zinās vairāk melodiju un tekstu, tāpēc par saviem līdzekļiem izdeva 120 melodiju krājumiņu "Lakstīgala", vēlāk ar Valsts izglītības centra iesaisti organizēja skolu, pilsētu un novadu sacensības arī Latvijā, izdeva vēl vairākas tautasdziesmu krājumiņa tirāžas. Savā garajā 102 gadu mūžā Roberts Zuika bija izlolojis domu: "Pēc tevis paliek vienīgi atdotais." Bet atdevis viņš ir daudz. *** Aicinām noklausīties arī 2021. gada pārraidi "Vai zini?", kurā Arnolds Klotiņš stāsta par Zuikas vīru kora starptautiskajiem panākumiem! 

Pāvests uzņem audiencē studentus un pasniedzējus, kas specializējas laulības un ģimenes jomā. Jauns dokuments par katoļu izglītību. Sv. Džons Henrijs Ņūmens- līdzaizbildnis katoļu izglītībai. Jauniešu festivāls par izlīgumu.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Latgaliete Maija Krasnā un no Īrijas nākušais Džeimijs Henebry (Jamie Henebry) satikās Īrijā, kad vēl studiju laikā Maija uz gadu tur bija aizbraukusi padzīvot. Pēc tam abi izlēma kādu laiku veltīt pasaules apskatei. Apbraukuši lielu daļu pasaules, abi sapratuši - jādara kas paliekošs. Un šo apziņu, ka nepieciešams ne vien baudīt, bet arī atstāt ko paliekošu, viņiem iedevusi tieši pasaules pieredze. Tādēļ piecus gadus atpakaļ viņi pieņēma ne vieglu lēmumu un iegādājās novārtā atstātu muižu Latgalē.  Preiļu novadā esošās Ārdavas muižas jeb Jezufinovas muižas kungu mājas Preiļu novadā vēsture iestiepjas 19.gadsimta 60 gados, kādreiz te bijusi skola, bibliotēka. Tā piederējusi pašvaldībai, vēlāk privātīpašniekiem, bet tagad tās vēsturi ar cieņu pēta Maija un Džeimijs, pa vasarām to arī apdzīvo, uzņem tūristus, viesus, organizē pasākumus, un kādreiz te cer iekārtot vietu māksliniekiem un amatniekiem un iespējams arī viesnīcu, bet galvenais īstu māju sev. Džeimijam bija svarīgi, ka šī vieta ir blakus Maijas dzimtenei, tāpat Latgale atgādina viņam arī savu dzimteni kaut kādā ziņā, un šobrīd viņš te jau jūtas kā mājās. „Daudzi nopērk īpašumu, uzliek vārtus, bet mēs darām otrādāk, mēs nopirkām, uzreiz uztaisījām atvērto durvju dienu un aicinājām visus ciemos.” Jaunais pāris atzīst, lai arī muiža apmeklētājiem ir atvērta, tomēr šogad pieņēmuši lēmumu to darīt tikai atsevišķās dienās, jo dažkārt ceļotāji, kas te iegriežas, neizprot – ka te ir arī tagad viņu mājas. Jaunie muižas saimnieki ēkas atjaunošanā iet maziem solīšiem, un atzīst - tas ir ilgtermiņa projekts. „Esam piebremzējuši, un vairs nemētājamies ar vārdiem – atjaunot, restaurēt - tie ir pārāk lieli vārdi. Mums ir logi, durvis, tās funkcijas tie veic, protams, ka gribās arī sākt atjaunot un restaurēt, bet man liekas nevajag steigties, mums nav šī vieta, lai mēs to izdarītu gada laikā, tas nav pat divu gadu laikā, mums ir jāizbauda tas process, jāizbauda tas laiks, ko mēs te darām.”    

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Latgaliete Maija Krasnā un no Īrijas nākušais Džeimijs Henebry (Jamie Henebry) satikās Īrijā, kad vēl studiju laikā Maija uz gadu tur bija aizbraukusi padzīvot. Pēc tam abi izlēma kādu laiku veltīt pasaules apskatei. Apbraukuši lielu daļu pasaules, abi sapratuši - jādara kas paliekošs. Un šo apziņu, ka nepieciešams ne vien baudīt, bet arī atstāt ko paliekošu, viņiem iedevusi tieši pasaules pieredze. Tādēļ piecus gadus atpakaļ viņi pieņēma ne vieglu lēmumu un iegādājās novārtā atstātu muižu Latgalē.  Preiļu novadā esošās Ārdavas muižas jeb Jezufinovas muižas kungu mājas Preiļu novadā vēsture iestiepjas 19.gadsimta 60 gados, kādreiz te bijusi skola, bibliotēka. Tā piederējusi pašvaldībai, vēlāk privātīpašniekiem, bet tagad tās vēsturi ar cieņu pēta Maija un Džeimijs, pa vasarām to arī apdzīvo, uzņem tūristus, viesus, organizē pasākumus, un kādreiz te cer iekārtot vietu māksliniekiem un amatniekiem un iespējams arī viesnīcu, bet galvenais īstu māju sev. Džeimijam bija svarīgi, ka šī vieta ir blakus Maijas dzimtenei, tāpat Latgale atgādina viņam arī savu dzimteni kaut kādā ziņā, un šobrīd viņš te jau jūtas kā mājās. „Daudzi nopērk īpašumu, uzliek vārtus, bet mēs darām otrādāk, mēs nopirkām, uzreiz uztaisījām atvērto durvju dienu un aicinājām visus ciemos.” Jaunais pāris atzīst, lai arī muiža apmeklētājiem ir atvērta, tomēr šogad pieņēmuši lēmumu to darīt tikai atsevišķās dienās, jo dažkārt ceļotāji, kas te iegriežas, neizprot – ka te ir arī tagad viņu mājas. Jaunie muižas saimnieki ēkas atjaunošanā iet maziem solīšiem, un atzīst - tas ir ilgtermiņa projekts. „Esam piebremzējuši, un vairs nemētājamies ar vārdiem – atjaunot, restaurēt - tie ir pārāk lieli vārdi. Mums ir logi, durvis, tās funkcijas tie veic, protams, ka gribās arī sākt atjaunot un restaurēt, bet man liekas nevajag steigties, mums nav šī vieta, lai mēs to izdarītu gada laikā, tas nav pat divu gadu laikā, mums ir jāizbauda tas process, jāizbauda tas laiks, ko mēs te darām.”    

Šogad darbu uzsākusi jauna mākslas grāmatu izdevniecība "Entropy.press", ko dibinājušas vizuālā māksliniece Katrīna Marta Riņķe un grafikas dizainere un tēlniece Anna Priede. Diezgan ambiciozs solis Latvijas nelielajā mākslas grāmatu tirgū Par laikmetīgās mākslas dokumentēšanu un aktīvu līdzdalību procesos Kultūras rondo saruna ar Katrīnu Martu Riņķi. "Vairāki iemesli, un arī ļoti konsekvences izvēles, kuru rezultātā un pāris sarunu ietekmē, kā arī mēnešiem garās pārdomās pēc maģistra studiju beigšanas es sapratu, ka vēlos izveidot kaut ko, kas ir ļoti augstu pievienoto vērtību," tā par izvēli veidot izdevniecību atklāj Katrīna Marta Riņķe. "Ja man ir jātērē sava enerģija un jāieliek savs radošais gars, vai arī domas kaut kur, tad es vēlos, lai tas ir kaut kas, kas pienes ļoti augstu vērtību ne tikai man, bet arī citiem. Man bija sajūta, ka, to darot Latvijas kontekstā vai ļoti mazā cilvēku grupā, kas nav varbūt Rietumeiropa vai cita veida apstākļi, kur kultūra un literatūra jau ir ļoti bagāta un pieejama, ka tam būtu daudz augstāka vērtība. Tas ieguldījums tad būtu nopietnāk novērtēts un tam būtu lielāka nozīme." Kāda ir tā niša, ko jūs ieraudzījāt mākslas grāmatu ainavā? Kas jūs ar Annu arī iedrošināja spert šo soli un saprast,- jā, mēs varam pienest kaut ko savu?  Katrīna Marta Riņķe: Nav tā, ka Latvijā nebūtu mākslas grāmatu izdevniecības vai vietas, kur apskatīt, izlasīt mākslas grāmatas. Bet mēs pamanījām, ka Latvijā nav vietu, kas būtu tikai un vienīgi uz to vērstas - uz mākslas grāmatām. Ne tikai vietējiem darbiem, bet arī ārzemju mākslas grāmatām. Tāda veida pieejamības nav. To es ļoti novērtēju un izjutu studiju laikā Ģentē, ka man bija pieeja mākslas grāmatu bibliotēkai, kur es varēju izlasīt Marka Rotko vēstules un dienasgrāmatas draugiem, arī Donalda Džada, mākslinieka, gleznotāja, pierakstu un citu pasaulē ievērojamu cilvēku domas. Tāda veida dokumentēšana vai pieeja mākslinieka redzējuma izprašanai bija man ļoti nozīmīga. Mēs runājam par to ar Annu. Arī citi draugi arī tika iesaistīti, Aleksejs Muraško, kas ir grāmatu dizaineris, kas arī ļoti atbalsta šo izdevniecību un kuram ļoti rūp grāmatas un to dizains un kvalitāte. Arī arhitekts, mākslinieks Pauls Rietums sākotnēji bija iesaistīts sākumā. Tā pamazām šī ideja apauga. Protams, tas balstījās arī uz manu izvēli pārcelties uz Latviju un tad pievērsties lietām, kas man ir svarīgas. Man ir jāpateicas arī Jūlijai Berkovicai no ISSP un Kamilai Kūnai, kuras arī palīdzēja man veikt šīs izvēles un pievērsties tam, kas ir nozīmīgs un svarīgs. Izdevniecības veidotāju mērķis ir dokumentēt laikmetīgās mākslas un citu radošo sfēru norises, kā arī veicināt mākslas izdevumu pieejamību Latvijā un Baltijā. "Entropy.press" meklē jaunas un neierastas publikāciju formas un aicina autorus iesniegt grāmatu manuskriptus vai uzmetumus vizuālajā mākslā, fotogrāfijā un grafikas dizainā. Izdevniecība aicina māksliniekus iesniegt grāmatu manuskriptus vai uzmetumus kādā no trīs kategorijām: vizuālajā mākslā, fotogrāfijā vai grafikas dizainā. Pieteikumā jāiekļauj: īss projekta apraksts; manuskripts, uzmetums vai koncepcija; radošās darbības CV un kontaktinformācija. Manuskriptam vai uzmetumam nav noteikta formāta vai apjoma — var iesniegt tekstus, attēlu sērijas, maketa skices, vizuālas koncepcijas, grafiskus paraugus u.c. Svarīgi, lai materiāli žūrijai ļautu saprast izdevuma ieceri un struktūru. Konkurss neparedz finansiālu balvu, tā mērķis ir veicināt jaunu, inovatīvu un eksperimentālu mākslas publikāciju tapšanu Latvijā, atbalstot māksliniekus un mākslas grāmatu dizainerus, kuri pēta grāmatu kā mediju. Plānots, ka izdevniecība ar atlasītajiem autoriem vienosies par tālāku sadarbību un publikācijas procesu, noslēdzot atsevišķu līgumu. Konkursa termiņš — 2026. gada 23. janvāris. Pieteikumu iesniegšana un konkursa nolikums — "Entropy.press" mājaslapā. "Es sagaidu, ka mākslinieki nenoslinkos, saņemsies un sagatavos PDF dokumentu un piedāvājumu, kas dot viņiem iespēju izmantot "Entropy.press" kā audeklu vai mediju, lai pastiprinātu savu radošo darbību. Ne tikai atskatītos uz to, kā izskatās viņu darbi varbūt plašākā kontekstā, bet arī atskatītos uz to, kas ir bijis ļoti labs un foršs un varbūt ko ir iespējams attīstīt, un tā rezultātā dokumentēt lietas, kas ir svarīgas, un dokumentēt darbus, vārdus, tekstus," vērtē Katrīna Marta Riņķe. "Ļoti daudzi mākslinieki arī raksta, par to runā muzeja darbinieki Elita Ansone, Māra Lāce. Daudzi mākslas vēsturnieki, kritiķi ir teikuši, ka ir daudz skaistu tekstu mākslā no māksliniekiem arī Latvijā. Bet šī problēma netiek risināta. Šis ir mēģinājums to risināt, publicējot dzīvo mākslinieku vizuālos teksta, fotogrāfijas, grafiskā dizaina, glezniecības darbus." Izklausās ļoti apņēmīgi, bet arī ārkārtīgi darbietilpīgi. Vai nav bail, žargonā runājot, aplauzties? Katrīna Marta Riņķe: Tieši tāpat kā kandidējot uz priekšsēdētājas amatu Cēsu novada Jauniešu domē. Tas ir diezgan traks gājiens. Varbūt ne visi to varētu uzņemties vai izdarīt. Sliktākais gadījums būtu nemēģināt un padoties, un to es neredzu kā iespēju. Labāk ir mēģināt.   

Viņu domāšana nav pietiekami attīstījusies, – tas ir viens no iemesliem, kāpēc jaunieši tik viegli piekrīt kļūt par naudas mūļiem, tiecoties pēc vieglas peļņas. Tā raidījuma #Slazds raidierakstā saka Pusaudžu resursu centra klīniskā un veselības psiholoģe Diāna Gema. Viņa uzsver, ka pieaugušajiem laicīgi jāpamana pazīmes jauniešu uzvedībā un jāsniedz atbalsts.

Latvijā ciemojas Teen Star Horvātijā dibinātāja Kristīne Pavloviča,kas pastāsta kā Teen star- Jauniešu seksuālā izglītība,uzsākās Horvātijā, cik valstīs šobrīd darbojas Teen star apmācības. Kas ir šī jauniešu seksuālā izglītība, kā tā atšķiras no pārējām līdzīgām izglītības programmām. Kāds plāns uzsākt šo programmu Latvijā,kas var būt skolotāji,kuri turpmāk organizēs šo apmācību jauniešiem Latvijā. Kādi ir augļi ir no šīs apmācības citās valstīs.

Latvijā ciemojas Teen Star Horvātijā dibinātāja Kristīne Pavloviča,kas pastāsta kā Teen star- Jauniešu seksuālā izglītība,uzsākās Horvātijā, cik valstīs šobrīd darbojas Teen star apmācības. Kas ir šī jauniešu seksuālā izglītība, kā tā atšķiras no pārējām līdzīgām izglītības programmām. Kāds plāns uzsākt šo programmu Latvijā,kas var būt skolotāji,kuri turpmāk organizēs šo apmācību jauniešiem Latvijā. Kādi ir augļi ir no šīs apmācības citās valstīs.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Jauniešu un pieaugušo liecības par festivālā piedzīvoto.

Šogad aprit 100 gadi kopš tika dibināta Latvijas Sieviešu organizācijas padome, klajā nākusi arī grāmata, kurā pētīta padomes darbība un sievietes tajā. Kā Latvijas politisko, sociālo un kultūras dzīvi veidoja padomes darbība gadsimta sākumā un vai Latvijas politiskā vide beidzot ieguva arī "sievietes seju"? Stāsta vēsturnieces Latvijas Nacionālā arhīva pētnieces – Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša. Latvijas Nacionālais arhīvs ir izdevis grāmatu “Latvijas Sieviešu organizāciju padomes darbība, 1925–1940: protokoli, biedrības, biogrāfijas”, ko sarakstījušas LNA Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošās pētnieces vēsturnieces Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša. Grāmata iznākusi Latvijas Nacionālā arhīva izdotajā sērijā “Vēstures avoti” kā 14. sējums. Tā vēstī par sieviešu organizāciju savstarpēji saskaņotu iesaistīšanos valsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē pēc pirmās Latvijas sieviešu konferences, kas notika 1925. gada 26.–27. septembrī Rīgā, līdz padomju okupācijai 1940. gadā. Šogad šim nozīmīgajam pasākumam – pirmajai sieviešu konferencei – aprit 100 gadi. Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss pirmo reizi norisinājās Latvijā Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss šī gada septembrī jauniem pētniekiem no Latvijas ļāvis gan prezentēt savus darbus bioloģijas, ķīmijas un inženierijas jomā, gan attīstīt citas prasmes - piemēram, laika un finanšu plānošanu, kā arī zinātnisku darbu rakstīšanu kopumā. Kādam tas noteicis arī studiju izvēli. Kādas pētniecības tēmas jaunie zinātnieki šogad konkursā piedāvāja? Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss ir prestižākā skolēnu zinātniski pētniecisko darbu izstāde Eiropā. Šī gada septembrī konkurss pirmo reizi norisinājās Latvijā, pulcējot vairāk nekā 130 jauno pētnieku no 37 valstīm, kuri starptautiskai žūrijai angļu valodā prezentēja savus inovatīvos projektus. Konkursa ideja ir tāda, ka darbam jābūt ar kādu praktisku nozīmi. Tā var būt kāda pētnieciska metode, jau gatavs produkts vai tā prototips. Tātad kaut kas attīstāms vai uzreiz pielietojams industrijā. Šogad Latviju konkursā pārstāvējusi Evita Mārtinsone no Siguldas Valsts ģimnāzijas, Rolands Eisāns no Daugavpils Valsts ģimnāzijas, un nu jau Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolventi Francis Roops un Aleksis Veide. Jaunieši skaidro, ka atlases, lai tiktu uz šo konkursu, sākas jau skolā. Tie ir kā vairāki pakāpieni, no vienas zinātniski pētniecisko darbu kārtas nonākot līdz nākamajai.

Šonedēļ #DigitālāsBrokastis tehnoloģiju jaunumu grozā pārsteigumu netrūkst. “OpenAI” publiskojis jauno video ģenerēšanas modeli "Sora 2.0", kas tagad papildināts ar skaņu un vēl reālistiskākām kustībām. Tikmēr gan “Meta”, gan “OpenAI” fantazē par nākotnes sociālajiem tīkliem, kur saturs būs pilnībā MI radīts. Ķīnas gigants “Xiaomi” izaicina “iPhone 17”. “OpenAI” ievieš ilgi gaidītus vecāku kontroles rīkus “ChatGPT”. Spēļu pasauli satricina vēsturisks notikums — “Electronic Arts” pārdots Saūda Arābijas investoriem 55 miljardu dolāru vērtībā.

Sigulda aizvadītajās brīvdienās kļuva par Latvijas bērnu un jauniešu literatūras galvaspilsētu, jo ar autoru lasījumiem, dzīvīgām meistardarbnīcām, spēlēm un izstādēm pilsētā notika otrais Bērnu un jauniešu literatūras festivāls. Tajā viesojās ne vien pašmāju bērnu grāmatu autori, bet arī viesi no ārvalstīm, un piektdien – festivāla Skolu dienā – viņi tikās ar novada skolu bērniem un jauniešiem. Viens no viņiem bija islandiešu literatūras “rokzvaigzne” Andre Snaijs Magnasons (Andri Snær Magnason). Viņš pazīstams ne vien ar savām bērnu grāmatām un dzejoļiem, bet ir arī ilggadējs vides aktīvists, filmu un dokumentālu stāstu autors. Bet latviski nesen iznācis viņa fantāzijas darbs mazajiem pusaudžiem „Laika lāde”, kurā viņš spēlējas ar domu – kā būtu, ja mēs varētu izlaist visas nepatīkamās dienas un apturēt savu personīgo laiku, kad pasaulē valda slikti laiki?

Daba, ekoloģija un zaļais dzīvesveids ir vienojošā tēma Siguldas Bērnu un jauniešu literatūras festivālam. Par saturu un veidu, kā festivāls piesaista ģimenes un gados jauno auditoriju lasītpriekam un kas ir lasīšanas ekosistēma, saruna Kultūras rondo. Stāsta festivāla kuratore Alīse Nīgale, rakstniece Luīze Pastore, ornitologs un rakstnieks Viesturs Ķerus. No 26. līdz 28. septembrim Siguldā norisināsies otrais Siguldas Bērnu un jauniešu literatūras festivāls (SBJLF). Festivāla misija ir veicināt bērnu un jauniešu lasītprieku, ļaut atklāt lasīšanu kā aktīvu nodarbi un vaļasprieku, ko iespējams piedzīvot kopā ar draugiem un ģimeni. Šogad festivāla norišu vienojošā tēma būs daba, ekoloģija un zaļais dzīvesveids, atklājot, kā šie būtiskie jautājumi atspoguļoti bērnu un jauniešu literatūrā. Festivāla mugurkaulu veido Autoru un Ilustrācijas programmas, bet, ļaujot bērniem un jauniešiem atklāt un piedzīvot to, kā literārs teksts transformējas citās kultūras jomās, katrā festivālā tiek veidota vēl kāda īpaša programma, šajā reizē – animācija. Festivāls norisināsies trīs dienas: 26. septembrī notiks festivāla Skolu diena, kurā piedalīsies Siguldas novada skolu skolēni, savukārt 27. un 28. septembrī notiks Ģimeņu dienas, kurās apmeklētājus no visas Latvijas gaidīs plaša programma: tikšanās ar grāmatu autoriem no Latvijas, Ukrainas un Islandes, ar ilustratoriem un animācijas filmu režisoriem un māksliniekiem. Ar festivāla programmu var iepazīties internetā.

Latvija stiprina drošību Krievijas un Baltkrievijas militāro mācību "Zapad" laikā. Piespiedu deportācija, nevis atbrīvošana. Tā baltkrievu opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska šodien nodēvēja vakar notikušo 52 politieslodzīto izlaišanu no Baltkrievijas cietumiem. Polijas amatpersonas uzskata, ka Krievijas dronu ielidošana valstī nav nejauša; palielina pasākumus valsts aizsardzībai. Aizsardzības ministra Andra Sprūda no "Progresīvajiem" nesen aktualizētajai idejai, ka dienests Valsts drošības dienestā no 2028. gada varētu būt obligāts arī sievietēm, nav atbalsta Saeimā. Jauniešu, viņu vecāku, arī pašu skolotāju lielāka izglītošana finanšu jautājumos ir viena no iespējām kā veicināt un uzlabot finanšu pratību.

Raidījumā iztaujājam režisoru Jāni Znotiņu un Valmieras Vasaras teātra festivāla, teātra "Istaba" producenti Almu Kušķi par teātri bērniem un jauniešiem un to finansējumu. Kā bērnam piedzīvot teātri? Un kādu? Bet jau šajā nedēļas nogalē Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā izrāde „Apciemot lībieti”.    

17. augustā Dzintaru koncertzālē kā daļa no vērienīgās iniciatīvas “Baltijas balva / Baltic Awards” izskanēs divi koncerti: Mazajā zālē programmā “Jaunie un spožie” uzstāsies konkursa “Ineses Galantes talanti” uzvarētāji, bet Lielajā zālē - svētku vakars “Gala Galante. Trīs tenori & draugi”. Programmā Una fiesta de la musica dziedās trīs tenori - Edgars Montvids (Lietuva), Liparits Avetisjans (Armēnija) un Raimonds Bramanis (Latvija) -, uzstāsies arī grupa Dagamba, pianists Andrejs Osokins, dziedātāja no Igaunijas Elīna Nečajeva, orķestri vadīs Ekharts Viciks (Vācija). Ar "Baltijas Balvas" atlases komitejas priekšsēdētāju un konkursa "Ineses Galantes talanti" patronesi Inesi Galanti tikās Inta Pīrāga, noskaidrojot, kādēļ ir svarīgi rīkot šādus koncertus vasarā, kad un kāpēc radās "Baltijas balva", par mākslinieku degsmi, nirvānas sajūtu, labu vārdu teikšanu,  laimes un ģimenes sajūtu radīšanu. Inese Galante: Koncerti vasarās notiek jau 20 gadus, tos gaida gan klausītāji, gan es pati. Man to vajag. Vēlos pārsteigt mūsu draugus, skatītājus, klausītājus, radīt atmosfēru, kura paceļ cilvēkus virs zemes, dod laimes šprici, pozitīvas emocijas. Mums visiem tā trūkst. Kā bijušais mediķis saprotu, ka zāles ārstē un skādē, bet mūzika un māksla nāk tikai par labu, tāpēc es aicinu savus kolēģus un draugus no visas pasaules. Viņi brīnās, kas tā par zemi, kur tā atrodas, un pēc tam - “kad tu mūs atkal sauksi?”. Tas pierāda, ka te ir fantastiski cilvēki, zinoši, inteliģenti, ir skaisti pie jūras, jūra šalc, priedes, ļoti garšīgs ēdiens un tik tīrs! Viņi vienmēr ir sajūsmā. Šogad mums ir jauns projekts - “Baltic Awards” jeb “Baltijas balva”, kas saistīta ar trim Baltijas valstīm - Latviju, Igauniju un Lietuvu. Dzīvojot ārzemēs, jau sen sapratu, ka pārāk maz zinām par notiekošo Baltijas zemēs. Brāļi, māsas, bet katram ir savs raksturs. Gribas iepazīstināt mūsu un viņu publiku ar mūsu spožākajiem un talantīgākajiem cilvēkiem. Manai meitai radās šī ideja, to izrunājām, un tā bija ļoti laba, pareiza lieta. Mēs vēlamies apvienot visas 3 republikas, parādīt, kas notiek. Šogad mēs pārstāvējām mūziku un mākslu, Lietuva - zinātni, Igaunija - arhitektūru. Pēc tam būs rotācija, mēs mainīsimies, bet pasākums vienmēr notiks Rīgā. Abi koncerti ir veltīti tieši “Baltijas Balvai”. Būs ļoti daudz fantastiskas, pievilcīgas mūzikas, kura atver sirdi un dod nirvānas sajūtu, retro, atmiņas vai atskatu. Būs Andrejs Osokins, būs simfoniskais orķestris ar Ekhartu Viciku no Vācijas. Viņš sens draugs un ļoti labs diriģents, kurš prot vadīt tieši tādus pasākumus. Būs Dagamba un igauņu dziedātāja Elīna Nečajeva, kura pārsteigs ne tikai ar klasiku, bet arī ar savu māku citās nozarēs. Edgaru Montvidu pazīstu jau ļoti sen, no J. Vītola Vokālistu konkursa, kur biju žūrijas priekšsēdētāja un viņš veiksmīgi piedalījās. Būs mūsu Raimonds Bramanis, ar kuru jau ļoti ilgus gadus sadarbojos, būs armēņu tenors Liparits Avetisjans, kurš dzied visā pasaulē. Būs visādi salikumi, pārsteigumi, kuri nesīs cilvēkiem laimes un ģimenes sajūtu. Kad visiem kopā ir labi un patīkami, tad visi jūtas kā viena milzīga ģimene, un to arī mēs gribam panākt.  

Vairums no viņiem vēl mācās skolā, bet viņu mākslas darbi jau ir skatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā: izstāde „Saikņu anatomija” ir Mākslas muzeju Jauniešu kluba pop-up jeb īstermiņa izstāde, kas uz desmit dienām iemājojusi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Konferenču zālē. Tā jau kļuvusi par Jauniešu kluba tradīciju – ne vien izglītoties par citu mākslinieku un kuratoru darbu, bet gada noslēgumā arī pašiem veidot izstādi. Mākslas muzeju Jauniešu klubs septiņu gadu laikā kļuvis par ļoti pieprasītu izglītības programmu, kurā gribētāju ir četrreiz vairāk nekā pieejamo vietu. Izstāde ‘”Saikņu anatomija” skatāma līdz 15. augustam.

Ukrainā izmeklē augsta līmeņa korupciju. Ģenerālprokuratūra, Ukrainas Drošības dienests un Valsts izmeklēšanas birojs veicis vismaz 70 kratīšanas telpās, kas saistītas ar Nacionālo korupcijas apkarošanas biroju. Rīgas Stradiņa universitāte kritizē pasaules augstskolu reitinigus un pievienojas starptautiskai iniciatīvai "Vairāk nekā mūsu vieta reitingā". Jaunie pedagogi bieži pamet skolas pirmajos gados pēc darba uzsākšanas. Tiem pietrūkst pieredzējušo kolēģu atbalsta, kas palīdzētu noturēties un augt šajā profesijā. Tiem, kam Eiropas valstīs ir atteikts patvērums, tās būtu jāpamet – tas ir politiskais vadmotīvs Kopenhāgenā notiekošajai Eiropas Savienības iekšlietu ministru sanāksmei.

Lielākā daļa epizodē stāstīto faktu, nav patiesi un podkāsteri pēc 5 minūtēm nomierinājās un tā vairs nedomāja! Mārtiņam ir draugi ar 40 gadiem, Urbānam ir motocikls un Annijai vairs negaršo lietuviešu ēdiens.Latvijā bija Jauniešu Dziesmu un Deju svētki un Aišovspīds.Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim!Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

#Slazds. Naudas mūļi - jaunieši ar kriminālsodāmību by LTV Ziņu dienests

Kad pirms nedēļas pieminējām par gaidāmo Donalda Trampa un Volodimira Zelenska tikšanos, nevienam prātā neienāca, kā tā izvērtīsies. Lai arī Latvijas augstākās amatpersonas reaģējot uz šiem notikumiem ieņēmušas „nestrēbsim karstu”  pozīciju, Eiropa kopumā izrāda apņēmību par savu drošību gādāt, nerēķinoties ar ASV atbalstu. Kā risinājušies notikumi aizvadītājā nedēļā, spriežam Krustpunktā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, Rīgas Stradiņa universitāets Politikas zinātnes katedras docētāja, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” sestās sezonas 13. epizodi, kurā bijušie Latvijas sportisti Jānis Sprukts (hokejs), Uvis Helmanis (basketbols) un Ansis Medenis (volejbols) tiekas tirdzniecības centrā “Domina Shopping”, lai dalītos stāstos par savu pieredzi dažādās arī šodien aktuālās sporta tēmās. 0:00:00 – 0:02:52 – šodien raidījumā; 0:02:53 – 1:07:33 – uzvaru svinēšana un pārdzīvojumi par zaudējumiem; 1:08:15 – 1:42:39 – jaunie sportisti - toreiz un tagad.

Augstskolas diploma iegūšana ārzemēs daudziem jauniešiem bieži vien ir vienvirziena biļete prom no Latvijas uz visiem laikiem. Vai situāciju var kaut kā mainīt, vērtējām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analīzē Latvijas Universitātes pasniedzēja un pētniece, doktorante Marija Vorkule un Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Sociālo zinātņu fakultātes eksperts komunikācijas jautājumos, Sociālo zinātņu pētniecības centra pārstāvis Deniss Aleksandrs Ševeļovs. Uzklausām Elīzu Ilzi Malcenieci, kurā pēc studijām ārzemēs izvēlējusies atgriezties Latvijā. Marija Vorkule skaidro, ka pētījums liecina, ka galvenais iemesls, kāpēc jaunieši pēc studijām izvēlas palikt ārzemēs, ir, ka cilvēki grib pelnīt vairāk. Taču viņa atzīst, ka arī Latvijā cilvēki ar labu izglītību var nopelnīt. "Man sāk likties, ka problēma ar to, ka cilvēki brauc prom un negrib atgriezties, ir varbūt sociālā nevienlīdzība. Un to, ka cilvēki Latvijā dažreiz jūtas neaizsargāti. Man šķiet, ka tur ir tā problēma," norāda Marija Vorkule. Viņa atsaucas uz savas ģimenes pieredzi. "Man, piemēram, ģimenē ir cilvēks, kurš strādā loģistikas centrā vienkāršo darbu. Un es sapratu, ka tā atšķirība starp cilvēku, kuram ir augstākā izglītība un kurš strādā kvalificētu darbu, un kurš strādā nekvalificētu darbu, Latvijā ir ļoti liela," atzīst Marija Vorkule. "Pieņemsim, viņiem darbā piedāvā līgumus tikai uz trim mēnešiem. Juridiski tas ir atļauts. Īpaši tad, kad vecums pienāk, kad tev vairs nav 30 vai 40 gadi, kad ir jau 50 - 60, viņiem piedāvā jau to īsāku periodu. Ja tu sāksi slimot, viss, darba tev vairs nebūs.  Cilvēki apzinās Latvijā, ka, iespējams, ja tev nav tās izglītības, nav kvalifikācijas, ne visiem taču būt pētniekiem un doktorantiem,, tad tu neesi līdz galam aizsargās. Tu Lielbritānija, Norvēģija, Vācija būsi aizsargātāks." Viņa norāda, ka Norvēģijā cilvēkiem nav izdevīgāki darba nosacījumi tikai tādēļ, ka tev ir kaut kāda kvalifikācija vai izglītība. Visi ir vienlīdzīgi. Visiem pienākas apdrošināšana, visiem pienākas slimības pabalsts un visiem pienākas atvaļinājums. Tas nav atkarīgs no tā, vai tev ir vai nav kvalifikācijas.  "Kā ir Latvijā? Es strādāju kvalificēto darbu, es strādāju arī komunikācijas aģentūra, man pienākas veselības apdrošināšana, ļoti laba, pat ieskaitot psihoterapeita konsultācijas, un es par to nemaksāju necik. Savukārt tas cilvēks no manas ģimenes, kurš strādā nekvalificēto darbu, viņam veselības apdrošināšanas nav, un viņš vēl piemaksā pusi no polises cenas. Man šķiet, par šo ir stāsts," bilst Marija Vorkule. "Es redzu un jūtu, ka jaunieši Latvijā nevar sevi inficēt ar sabiedrību, kas šeit notiek. Un varbūt viņi meklē arī pieņemošāku vai kosmopolītiskāku sabiedrību, kur viņi var atļauties būt paši. Latvijai diemžēl ne vienmēr tas ir iespējams," norāda Deniss Aleksandrs Ševeļovs. Jaunieši vērtē, ka ārzemēs sabiedrība ir pieņemošāka, cilvēki var labāk izpausties, kas Latvijā nav iespējams un nevar atrast šeit domubiedrus.  "Tas varētu būt viens no punktiem, ka viņi vienkārši neredz šeit savu nākotni, viņi negrib cīnīties par savām tiesībām šeit, viņi nesaskata iespēju aizstāvēt sevi," atzīst Deniss Aleksandrs Ševeļovs "Mans novērojums ir, ka tādēļ, ka Latvijas sabiedrība nav ļoti pieņemoša, ka ir diezgan tradicionāla, pluss, ko mēs tikko izrunājām, ka ir sliktāki apstākļi darba tirgū. Un tad kāpēc man vēl vajag šeit palikt, ja tur - ārzemēs veidojas priekšstats, ka dzīvot var labāk uzreiz un tagad? Varbūt tā nav taisnība," papildina Deniss Aleksandrs Ševeļovs.    

Dzirnavas, Holandes siers un klompes jeb koka kurpes – šīs ir lietas, kuras nāk prātā, kad domājam par Nīderlandi. Tomēr šī nelielā valstiņa Eiropas vidienē ir kļuvusi par iecienītu galamērķi topošajiem ārvalstu studentiem. Tur studē arī pusotrs tūkstotis latviešu jauniešu, un šis skaitlis katru gadu turpina augt. Ziemas brīvlaikā, kad daudzi studenti viesojas mājās, izmantojam iespēju, un esam uzaicinājuši ciemos trīs studentus no Nīderlandes. Kā tas ir – pārcelties uz svešu valsti un uzsākt dzīvi no nulles? Vai izdodas uzturēt saikni ar Latviju un vai vispār ir vēlme un iespējas to darīt? Sarunājas Justīne Kozlovska, maģistra grāda studente Groningenas universitātē, pabeigusi bakalaura studijas Roterdamā, Laura Eva Furmanova, ceturtā kursa bakalaura studente Utrehtā, un Kārlis Apinis, Groningenas universitātes absolvents. Justīne apgūst žurnālistiku, Laura Eva radošo uzņēmējdarbību, Kārlis studēja starptautiskās attiecības.

Viena no pirmajām vietām pasaulē, kur sagaida jauno gadu, ir Austrālija. Tādēļ, aizvadot 2024. gadu, raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts tiekamies ar Reini Danci no Austrālijas. Saruna par viņa tēti un onkuli, kuri bija Austrālijas basketbola olimpiskajā komandā, par latvietību, dzīvojot tik tālu no Latvijas, un neticamo mīlestību pret savām saknēm. Reinis ir arī Dārvinas Latviešu Apvienības priekšsēdis, tāpēc runājam arī par latviešu biedrībām Austrālijā un jauniešu piesaisti tajās, jo šajās dienās Austrālijas latviešiem šajās dienās noslēdzas arī Jauniešu dienas.

Valsts un pašvaldību vienoto klientu apkalpošanas tīklu Latvijā sāka veidot 2015.gadā. Šobrīd tīkls izaudzis līdz 216 vietām. Papildus jau esošajiem tiek ieviesti jauni pakalpojumi. Vairāk par to raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas Pakalpojumu attīstības nodaļas vadītāja, Valsts pakalpojumu un datu pārvaldības departamenta direktora vietniece Maija Anspoka, Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu pārvaldes Procesu organizācijas daļas vadītāja vietniece Bella Gumennaja un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras direktores vietniece Ilze Andersone. Par vienoto klientu centru izveidi gādā pašvaldības, līdz ar to ir ņovadi, kur šādu centru ir vairāk, citos ir mazāk. Gada laikā vēl 95 punkti varētu nākt klāt. Arī Rīgā nākotnē varētu būt nākotnē šādi klientu apkalpošanas centri, kur pieejami gan valsts, gan pašvaldības iestāžu sniegtie pakalpojumi. Kur Latvijā pieejami vienotie klientu apkalpošanas centri, var uzzināt VARAM mājaslapā. Vispieprasītākie ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras pakalpojumi. 40%, ko pieņem pašvaldībās klientu apkalpošanas centros, ir pieprasījumi slimības pabalstiem, tad ar apbedīšanas pabalstu saistītie pakalpojumi un vecuma pensijas pārrēķins. Ilze Andersone atzinīgi novērtē konsultācijas, kur centra darbinieks cilvēkiem māca un rāda, kā lietot e-pakalpojumus. Centros var pieteikt attālinātu video konsultāciju ar VSAA darbiniekiem, pagaidām cilvēki to maz izmanto. Šis pakalpojums arī pagaidām pieejams 25 centros, bet no nākamā gada būs pieejams katrā centrā.  

Bangladešas premjerministre ir pametusi valsti un lūgusi politisko patvērumu Lielbritānijā. Visas šīs dienas nemierīgi ir bijis arī Lielbritānijā, kur sašutumu izraisīja traģēdija Sautportā, kas savukārt raisījis ļaužu dusmas pret migrantiem, jo slepkavas vecāki savulaik ieradušies no Ruandas. Bet Latvijā visvairāk apspriesta ir cietumnieku apmaiņa starp Rietumiem un Krieviju.  Vēl interesantas ziņas pienāk no Krievijas, kur Ukrainas karavīri, šķiet, ieņēmuši daļu no Kurskas apgabala. Pieminam arī ziņu no ASV, kur Demokrāti ir izvirzījuši Kamalu Harisu cīņai par prezidenta amatu un viņa izraudzījusies viceprezidenta amatam Timu Volzu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Vērtējot notikušo Lielbritānijā, sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilze Kalvi Lielbritānijā, savukārt runājot par ukraiņu triecienu Krievijas teritorijā, uzklausām ar majoru Jāni Slaidiņu. Samainītie „Lielākā ieslodzīto apmaiņa kopš Aukstā kara laikiem,” – tā daudzviet preses virsrakstos raksturots notikums, kas 1. augustā risinājās Ankaras lidostā, vaiņagojot vairākus mēnešus ilgušu sarunu procesu. Sausu skaitļu valodā runājot, Krievija un tās satelīts Baltkrievija uz rietumiem nosūtījušas sešpadsmit to cietumos turētas personas, pretī saņemot astoņus, kuri uzturējušies Savienoto Valstu, Vācijas, Norvēģijas, Slovēnijas un Polijas ieslodzījuma vietās. Pieminot vien zināmākos vārdus, brīvība uz Rietumiem šādi tikuši Kremļa režīma kritiķi, sabiedriskās organizācijas „Atvērtā Krievija” darbinieki Vladimirs Kara-Murza un Andrejs Pivovarovs, Kremlim opozicionārais politiķis Iļja Jašins, Krievijā par spiegošanu notiesātie Savienoto Valstu pilsoņi Pols Vilans un Evans Gerškovičs, tāpat vācietis Riko Krīgers, kuram Baltkrievijas tiesa jūnija nogalē piesprieda nāvessodu par it kā veiktām teroristiskām darbībām. Savukārt starp tiem, kuri aizceļoja pretējā virzienā, spilgtākā persona, nenoliedzami, ir Vācijā ar mūža ieslodzījumu notiesātais Vadims Krasikovs, kurš 2019. gadā Berlīnē noslepkavoja čečenu pretošanās kustības kaujinieku virsnieku Zeļimhanu Hangošvili. Spilgts gadījums ir arī Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta aģentu Duļcevu laulātais pāris, kuri ar viltotu Argentīnas pilsoņu identitāti dzīvoja Slovēnijā, taču tika atklāti un arestēti. Abu bērniem līdz nesenam laikam nebija ne jausmas, ka viņi ir krievi. Tomēr lielāks svars nekā jebkuram no piesauktajiem šajā procesā ir cilvēkam, kura vārds varēja būt, tomēr nu jau vairs nekad nenonāks kādā apmaināmo sarakstā – šī gada februārī cietumā mirušajam Aleksejam Navaļnijam. Šobrīd vairs netiek slēpts tas, kas tolaik vēl cirkulēja tikai kā versija, proti – ka sākotnēji šīs apmaiņas centrālais elements bija: Navaļnijs pret Krasikovu. Daudzi pauž pārliecību, ka Kremļa niknākā un pamanāmākā kritiķa likteni izšķīrusi tieši Rietumu ieinteresētība viņa apmaiņā. Putins neesot bijis gatavs laist brīvībā Navaļniju, kurš viņam šķitis daudz bīstamāks nekā jebkurš cits opozicionārs, tāpēc izšķīries potenciāli apmaināmo noslepkavot. Tas, ka pēc tam maiņa tomēr notikusi, apliecinot, ka Kremļa saimniekam izdevies visu izkārtot pa savam. Krasikova izdabūšana uz Krieviju, kurai droši vien sekošot apbalvojumi un pagodinājumi, esot iedvesmojošs piemērs citiem, kurus Kremlis sūtīs uz rietumiem nodarīt līdzīgus netīrus darbiņus. Ielu un klaviatūru „varoņi” 29. jūlijā nepilnus astoņpadsmit gadus vecais Aksels Muganva Rudakubana, bruņojies ar nazi, ieradās bērnu deju studijā Anglijas ziemeļrietumu pilsētā Sautportā, un uzbruka tur esošajiem. Viņš sadūra vienpadsmit bērnus un divus pieaugušos, pie tam divas meitenes, sešus un septiņus gadus vecas, mira notikuma vietā, viena, deviņus gadus veca, vēlāk slimnīcā. Seši no ievainotajiem bērniem un abi ievainotie pieaugušie tika nogādāti slimnīcā kritiskā stāvoklī. Tas, kādi bijuši uzbrucēja motīvi, vēl ir jānoskaidro, taču pagaidām nav iemesla domāt, ka tie bijuši teroristiski. Jaunieša vecāki ieradušies Lielbritānijā no Āfrikas valsts Ruandas, bet gan viņš, gan viņa vecākais brālis dzimuši Anglijā. Taču jau drīz pēc notikušā sociālajos tīklos tika aktīvi izplatītas viltus ziņas par to, ka noziegumu pastrādājušais ir patvēruma meklētājs, kā arī – ka viņš ir musulmanis, kas neatbilst patiesībai. Var piebilst, ka apmēram 94% Ruandas iedzīvotāju sevi identificē kā kristiešus. Telekanāls „Al Jazeera” citē Dohas universitātes mācībspēka Marka Ouvena Džonsa teikto, ka jau dienu pēc notikuma sociālajos tīklos līdzīga rakstura publikācijas saņēmušas divdesmit septiņus miljonus skatījumu. Šajos ierakstos dominēja motīvi „Cik ilgi mēs to pieļausim?!” 31. jūlijā notika pirmās nekārtības, kuras nākamajās dienās vērsās plašumā un aptvēra visu Angliju, kā arī Belfāstu Ziemeļīrijā. Rasistiski noskaņots pūlis uzbruka mošejām un viesnīcām, kurās izmitina patvēruma meklētājus. Divas viesnīcas Roterhemas pilsētā Anglijas ziemeļos uzbrucējiem izdevās aizdedzināt. Policiju, kura centās uzturēt kārtību, apmētāja ar ķieģeļiem, plankām un citiem smagiem priekšmetiem, dažos gadījumos arī ar degmaisījuma pudelēm. Par atbildi šiem uzbrukumiem aktivizējās arī pretējā puse – imigrantu kopienu pārstāvji un kreisie protestētāji. Tiek lēsts, ka ar šāda mēroga nekārtībām Lielbritānija saskaras pirmoreiz kopš 2011. gada, kad no Londonas policijas darbinieka lodes mira kāds melnādains jaunietis. Valdība paziņojusi par apmēram sešiem tūkstošiem papildus norīkotu policijas spēku un piecsimt sagatavotām vietām cietumos. Premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka nekārtībās iesaistītie stāšoties tiesas priekšā nedēļas laikā, savukārt iekšlietu ministre Iveta Kūpere solījusi, ka sveikā netikšot cauri arī „klaviatūras varoņi”, respektīvi – tie, kuri kūdījuši un kurinājuši naidu sociālajos tīklos. Kad vara „pazūd gaisā” 5. augusta pusdienlaikā no Bangladešas premjerministra rezidences galvaspilsētā Dakā pacēlās helikopters, kurā atradās valdības galva Hasīna Vazeda, viņas māsa un viens no viņas vadītās partijas „Avami Līga” ietekmīgākajiem deputātiem. Neilgi pirms tam premjerministre bija parakstījusi demisijas paziņojumu. Helikopters nogādāja trijotni tuvējā kara aerodromā, no kurienes armijas transportlidmašīnā viņi pameta Bangladešu, dodoties uz kaimiņvalsti Indiju. Drīz pēc tam premjera rezidenci ieņēma nemiernieku pūlis. Tā noslēdzās piecpadsmit gadus ilgušais Hasīnas Vazedas varas laiks Bangladešā, kura fināla fāzi iezīmēja asiņaini nemieri, upuru skaita ziņā nežēlīgākie kopš Bangladešas Neatkarības kara 1971. gadā. Notikušais var šķist pat paradoksāls, ievērojot, ka pēdējās desmitgadēs Bangladešas ekonomika ir viena no straujāk augošajām pasaulē un daudzu miljonu valsts iedzīvotāju dzīves līmenis ir nozīmīgi uzlabojies. Tomēr ir arī miljoniem tādu, kuriem ir iemesli neapmierinātībai. Pirmkārt,runa ir par augstskolu studentiem un absolventiem, kuru vidū bezdarbs ir lielāks nekā vidēji valstī. Tam viens no iemesliem ir valsts institūcijās pastāvošā kvotu sistēma, kas lielu daļu no štata vietām rezervē dažādām īpašām pretendentu kategorijām. Sevišķi apšaubāma ir t.s. Neatkarības kara dalībnieku kvota, kas aptver 30% štata vietu. Karš noslēdzās pirms vairāk nekā pusgadsimta, joprojām strādājošu brīvības cīnītāju tikpat kā vairs nav, taču kvota tagad tiek attiecināta uz viņu bērniem un mazbērniem. 2018. gadā kvotu pretiniekiem – Studentu Antidiskriminācijas kustībai – izdevās panākt, ka sistēma vairs neattieksies uz augstākā un vidējā līmeņa vadītāju vietām, taču šī gada jūnijā Bangladešas Augstākā tiesa lēma, ka atjaunojama vecā sistēma. Uzbangoja jauns protestu vilnis. Šajā brīdī premjerministres Hasīnas valdība rīkojās aplami, mēģinot apspiest protestus ar spēku. Pret sākumā mierīgi protestējošajiem studentiem tika raidīti ne tikai policijas spēki, bet arī valdošās „Avami līgas” studentu organizācijas kaujinieki, kuri bija bruņojušies ne vien ar dažādiem sitamajiem, bet dažos gadījumos arī ar šaujamieročiem. Arī policija arvien biežāk sāka lietot pret protestētājiem kaujas munīciju, un attiecīgi arī protestētāji kļuva arvien vardarbīgāki, pie tam studentiem sāka pievienoties arī citas iedzīvotāju grupas. Visdrīzāk situāciju varēja līdzsvarot pēc 18. jūlija, kad Augstākā tiesa lēma par radikālu darbavietu kvotu apjoma samazināšanu. Taču valdība turpināja protesta arestēt protesta kustības līderus un ierosināt pret viņiem krimināllietas. 3. augustā Studentu Antidiskriminācijas kustības vadība izziņoja visaptverošas nesadarbošanās akciju ar vienu prasību – premjeres demisiju – un aicināja ļaudis pirmdien doties uz galvaspilsētu. No dažādām valsts malām sāka pienākt ziņas, ka armijas un policijas spēki sāk apvienoties ar nemierniekiem, kas lika armijas vadībai arvien uzstājīgāk aicināt Hasīnu Vazedu atkāpties. Šorīt tika paziņots, ka Bangladešas pagaidu valdību vadīs ekonomists un baņķieris, Nobela Miera prēmijas laureāts Muhammads Junuss. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Latvijas jaunie zinātnieki nedēļas nogalē Cēsīs festivālā "Lampa", uz “Pasaules mazākās skatuves”, mudinās mūs domāt lēnām par tādiem jautājumiem kā cilvētiesības, ķīmija un robotika. Vai mūsdienu straujajā dzīves ritējumā pašrefleksija vēl vispār tiek piekopta un vai domāt lēnām ir privilēģija? Tie būs vienojošie jautājumi trim dažādu jomu pētniekiem, kuri satikušies Zināmais nezināmajā studijā. Sarunājas Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docētāja, cilvēktiesību pētniece un eksperte Ilze Bērziņa, Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks Oskars Teikmanis un zinātniskā institūta "Bior" pētnieks, ķīmiķis Ingus Pērkons. Noteikti daudziem dzīves ritms ir straujš, reizēm nav skaidrs, kur pazūd laiks, un skrējienā ikdienā nav pat laika, lai tā pa īstam ievilktu gaisu plaušās un… padomātu. It kā jau domājam visu laiku, bet cik kvalitatīvi? Vai tas ir apzināts domāšanas process, vai arī tās ir domas, kas šaudās cauri galvai, kārtējo reizi skrienot uz trolejbusu? Nepārmetiet sev, ja tā ir, jo daudziem ir tieši tāpat, bet tieši tāpēc par lēno domāšanu runājam raidījumā.  

Mediķi ir satraukti par narkotiku lietošanu jauniešu vidū, vairākiem bijusi nepieciešana arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta palīdzība. Pēdējā laikā tiek ziņots arī pa jaunu narkotisko vielu maisījumu, kas ir bīstams dzīvībai. Problēma, protams, ir ne tikai medicīniska, jo šie jaunieši narkotikas kaut kur dabū un galu galā, viņi acīmredzami atrodas vidē, kur narkotiku lietošana var notikt. Ko darīt: vai un kā šo problēmu var ierobežot? Krustpunktā diskutē Valsts Policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Juris Staļģevics, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas psihiatrs narkologs Ļevs Poluņins, biedrības "OPEN radošais centrs" vadītājs Edijs Klaišis un Saeimas sociālo un darba lietu komisijas vadītājs Andris Bērziņš.  

Raidījuma Divas puslodes uzmanības fokusā Krievija, Izraēla un Gaza, kā arī Haiti. Krievijas "vēlēšanas" notikušas saskaņā ar iepriekš zināmu scenāriju - liela aktivitāte, šķietama tautas mīlestība pret Putinu un apgalvojumi, ka tauta esot vienojusies ap vadoni, kā nekad agrāk. Jautājums, ko tas nozīmēs tālāk Ukrainas politikā? Arvien turpinās arī Izraēlas uzsāktā ofensīva Gazas joslā. Saasinās arī situācija Haiti, galvaspilsētu pārvalda krimināli grupējumiem valsti pamazām pārņem pārtikas trūkums un ir skepse, vai pašreizējie starptautiskie pūliņi iesaistīties nesīs nepieciešamo risinājumu. Ārvalstu aktualitātes analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un politologs, Krievijas politikas eksperts Kārlis Daukšts. Uzzīmēja „Cik vajadzēs, tik Pamfilovas kundze arī uzzīmēs,” tādi uz līdzīgi sarkastiski izteikumi figurēja pagājušās nedēļas nogalē notikušā Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanu farsa sakarā. Ella Pamfilova kopš 2016. gada vada Krievijas Centrālo vēlēšanu komisiju, kas ir kļuvusi par vienu no Putina diktatūras leģitimācijas instrumentiem. T.s. „vēlēšanu” sakarā šim instrumentam piekrīt izšķirošā loma, vispirms atsijājot vadonim pārāk neērtus kandidātus, tad organizējot pašu norisi, visbeidzot – uzpindzelējot optimālo ciparu oficiālai izbazūnēšanai. Līdztekus šim iedarbināti arī citi mehānismi – sākot ar apdullinošu propagandu valsts kontrolētajos medijos, turpinot ar iestāžu vadītājiem, kuri pieprasa saviem darbiniekiem atskaitīties par balsojumu, beidzot ar līdz zobiem bruņotiem policistiem un nacionālajiem gvardiem, kuri var vārda tiešā nozīmē iebāzt degunu balsošanas kabīnē un paskatīties, vai pilsonis pareizi pilda savu pienākumu. Cik tad Kremļa saimniekam ir labpaticis šoreiz saņemt skaitļu izteiksmē? Šoreiz tie ir vairāk nekā 87% balsu, kas ir par apmēram desmit procentpunktiem vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā. Var teikt, ka tas ir tieši tāds rezultāts, kāds nepieciešams, lai pārliecinoši demonstrētu nācijas vienošanos ap vadoni. Pārējie kandidāti – partijas „Jaunie cilvēki” pārstāvis Vladislavs Davankovs, Krievijas Liebrāli-demokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Federācijas Komunistiskās partijas Nikolajs Haritonovs saņēmuši katrs pa trīs četriem procentiem, tā sekmīgi nospēlējot viņiem uzticētās nepārprotamā līdera anturāžas lomu. Viņi visi ir režīmam pieņemamas figūras, Krievijas Valsts Domes deputāti. Par Davankovu vēlēšanu priekšvakarā klīda runas, ka viņu tomēr varētu nepielaist, pirmkārt tāpēc, ka savos četrdesmit gados viņš pārlieku neizdevīgi kontrastē ar jau manāmi senilo Putinu. Spriežot pēc aptaujām pie iecirkņiem, Davakovs saņēmis visvairāk balsu lielākajā daļā ārvalstu iecirkņu, kaut viņa piesauktais liberālisms un pretkara pozīcija ir vēl krietni vājāk artikulēta kā no vēlēšanām atstādinātajam Borisam Nadeždinam. Svētdien, 17. martā, pusdienlaikā norisinājās protesta akcija „Pusdienlaiks pret Putinu”, attiecīgi noskaņotajiem vēlētājiem tieši šajā stundā ierodoties uz vēlēšanu iecirkņiem. Uz šo akciju pirms savas nāves paguva aicināt opozicionārs Aleksejs Navaļnijs, un tā lielā mērā tika traktēta kā viņa politiskais testaments un piemiņas brīdis. Daudzi tomēr šo akciju vērtē negatīvi, uzsverot, ka šāds protests ir pārāk bezzobains un faktiski piespēlē varas rīkotajai vēlēšanu izrādei. No Krievijas saņemtas arī foto un video liecības par nederīgiem biļeteniem, uz kuriem daudzi rakstījuši pretkara lozungus, Alekseja Navaļnija un citu opozicionāru vārdus, kā arī Putinam veltītas lamas. Ir liecības arī par gadījumiem, kad vēlēšanu urnās ielieta tinte vai briljatzaļais šķīdums. Tiem, kas to darījuši, visai neizbēgami draud kriminālsods. Gaza – vai izdosies pabarot, vai izdosies nomierināt? Izraēlas valdība ir joprojām apņēmības pilna pabeigt „Hamās” iznīcināšanu militāriem līdzekļiem – tā premjerministrs Benjamins Netanjahu deklarēja vakar, 19. martā, uzstājoties Kneseta Ārlietu un aizsardzības komitejas sēdē. Pie tam viņš piebilda, ka valdība, protams, izjūtot arvien pieaugošu starptautisko spiedienu, kas tomēr nemazinot tās apņēmību. Visjūtamākais Izraēlai ir diplomātiskais spiediens no Savienoto Valstu valdības puses. Nākamās nedēļas sākumā esot gaidāmas sarunas starp abu valstu pārstāvjiem Vašingtonā, apspriežot alternatīvas Izraēlas plānotajai sauszemes operācijai Gazas dienvidu pilsētā Rafā. Šeit, kā paudis premjers Netanjahu, vēl atrodoties „Hamās bataljoni”, respektīvi organizētas militārās vienības. Taču Rafā un tās tuvumā koncentrējies apmēram miljons un četrsimt tūkstoši Gazas civiliedzīvotāju, kuri bēguši no militārajām operācijām sektora ziemeļos. Izraēla sola viņus pārvietot uz īpašām humānajām zonām, kas netikšot karadarbības skartas, taču starptautisko organizāciju eksperti šai sakarā pauž skepsi. Kopš pirmdienas Izraēlas Aizsardzības spēki uzsākuši operāciju Gazas pilsētā, bloķējot Al-Šifas slimnīcas kompleksu un veicot tā tuvumā aviācijas triecienus. Kā apgalvo Izraēla, slimnīcas teritoriju „Hamās” izmantojot operācijām pret tās spēkiem, kamēr palestīniešu puse uzsver, ka izraēlieši bez izšķirības apšaudot slimnīcā esošos un tos, kuri mēģina teritoriju pamest. Biedējošas ir prognozes pārtikas situācijas sakarā. Tiek lēsts, ka pašreiz kritisku pārtikas trūkumu izjūt 677 000 jeb apmēram 30% no Gazas joslas iedzīvotājiem, bet šis skaitlis nākamajos četros mēnešos varot pieaugt līdz 50%. Pēdējā mēneša laikā pārtikas piegādes situācija Gazas joslai gan ir būtiski uzlabojusies, gan palielinot robežšķērsošanas punktus sauszemes piegādēm, gan uzsākot piegādes pa jūru un gaisu. Taču, kā telekanālam CNN apgalvoja premjerministrs Netanjahu, problēma esot tā, ka piegādāto pārtiku bieži izlaupot bruņotas bandas, kuras to piesavinoties vai nododot „Hamās” rīcībā. Tikmēr Kataras valdības pārstāvis izteicis piesardzīgu optimismu par sarunām, kuras Izraēla un „Hamās” ved ar Kataras un Ēģiptes starpniecību par iespējamu pamieru un „Hamās” gūstā joprojām turēto izraēliešu gūstekņu atbrīvošanu. Lai gan vakar Izraēlas delegācija, kuru vada drošības dienesta „Mossad” galva Dāvids Barnea, pameta Kataru būtiskas vienošanās nepanākusi, tomēr sarunas esot pietuvinājušās būtiskāko jautājumu apspriešanai. Kad gangsteri diktē valdībai Situācijai Karību reģiona valstī Haiti, kur varu faktiski sagrābušas bruņotas bandas, ir sena vēsture. Tā aizsākās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad varu valstī sagrāba Divaljē ģimene, paturot to gandrīz trīsdesmit gadus. Savas varas atbalstam klans izveidoja paramilitāru grupējumu, kas slepkavoja un terorizēja tā pretiniekus. Pēc Divaljē varas beigām 1986. gadā šie formējumi oficiāli tika likvidēti, taču tos neizdevās atbruņot, tā radot lielisku augsni bruņoto bandu attīstībai. Nākamajās desmitgadēs valstī turpinājās vētraini politiskie procesi ar vairākkārtējiem militāriem apvērsumiem, un kā vēl viens nozīmīgs notikums bandu varas pieauguma kontekstā bija toreizējā prezidenta Žana Bertrāna Aristīda lēmums 1994. gadā izformēt Haiti bruņotos spēkus, jau atkal – nepanākot atbruņošanu. Bijušie virsnieki ieplūda bandās, kas drīz kļuva tik spēcīgas, ka varas iestādes ar tām vairs netika galā. Sabiedrības reakcija uz bandu pieņemšanos spēkā bija bruņotu jauniešu pašaizsardzības grupu veidošanās, ar kurām valsts institūcijas centās sadarboties, taču arī šīs grupas pakāpeniski kļuva valstij nelontrolējamas. Izveidojās apburtais loks, kad valsts vara, nespējot kontrolēt bandas, sāka sadarboties ar daļu no tām, izmantojot cīņā pret citām, un tādējādi pati nonāca bandu ietekmē. Pēc postošās 2010. gada zemestrīces Haiti bandu pasaulē notika paaudžu nomaiņa, jaunajiem bandītiem pārspējot priekšgājējus nežēlībā un nekaunībā. Situāciju radikāli labot nespēja arī ANO starptautiskā stabilizācijas misija, kas darbojās Haiti no 2004. līdz 2017. gadam. Pēc tam situācija kļuva tikai ļaunāka – bandas kontrolēja lielāko daļu galvaspilsētas Portoprensas un rīkoja ielu cīņas par ietekmes zonām, parlaments un tiesu vara nonāca paralīzes stāvoklī, līdzekļu trūkuma dēļ pakāpeniski beidza funkcionēt arī izpildvaras struktūras. 2021. gada jūlijā savā rezidencē tika noslepkavots valsts galva – prezidents Žovenels Moīzs. Jauns prezidents tā arī netika ievēlēts, un radušos varas vakuumu lielā mērā aizpildīja bandu ietekme. Par prezidenta funkciju izpildītāju kļuva premjerministrs Ariels Anrī, kura tiesības vadīt valsti bez jaunu vēlēšanu sarīkošanas ir apšaubāmas. Tajā pat laikā bandas apvienojās divās aliansēs, kuras sāka karu savā starpā par kontroli pār galvaspilsētu un faktiski pār valsti. Šī kara dēļ nācies slēgt skolas un slimnīcas, un apmēram 100 000 bijuši spiesti bēgt no savām dzīvesvietām. Viena no šiem grupējumiem līderis, bijušais policijas virsnieks Džimmijs Šerizjē ar pavārdu Bārbekjū ir naidīgi noskaņots pret prezidenta vietas izpildītāju Anrī. Pagājušā gada oktobrī ANO pieņēma lēmumu par starptautiskas kārtības uzturēšanas misijas organizēšanu Haiti, misijas vadību uzņemoties Āfrikas valstij Kenijai. Turp Anrī bija devies februāra beigās, kad bandu vadoņa Šerizjē ļaudis sāka uzbrukumus Portoprensas lidostai nolūkā neļaut viņam atgriezties. Tāpat viņi ieņēma divus cietumus, atbrīvojot ieslodzītos. Bandīti netraucēti saimnieko lielākajā daļā galvaspilsētas, ir nodedzinājuši iekšlietu ministriju un daudzus policijas iecirkņus, policija un bruņotie spēki gan turpina pretoties. Pagājušajā nedēļā Ariels Anrī, kurš uzturas Puertoriko, paziņoja, ka pametīs amatu, tiklīdz Haiti būs izveidota pārejas valdība. Tikmēr starptautiskā misija, kurā bez Kenijas varētu piedalīties vēl vairākas Karību reģiona, Āfrikas u.c. valstis, joprojām ir organizēšanas stadijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Jaunie elektrovilcieni nekursē tik labi, kā iecerēts. Un sagaidāms, ka nedienas vēl turpināsies, līdz ar "bērnu slimībām" izslimos visi jau atvestie un vēl gaidāmie vilcieni. Vai valstij ir risinājums, kā vilcienu satiksmi padarīt prognozējamāku un kompensēt pasažieriem radītos zaudējumus, Krustpunktā analizē AS "Pasažieru vilciens" valdes priekšsēdētājs Rodžers Jānis Grigulis, Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Artūrs Caune, satiksmes ministrs Kaspars Briškens (Progresīvie) un Saeimas deputāts Jānis Vitenbergs (Nacionālā apvienība).