Podcasts about Vasaras

Zirga un cilvēka attiecības dažādos veidos ir pastāvējušas jau tūkstošiem gadu. Ko mēs varam no tām gūt šodien - varbūt prieku, līdzdalību, labāku veselību un spēju rūpēties gan par zirgu, gan sevi? Plašāk interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas fizioterapeite, sportiste un trenere Krista Kliesmete, Dāvis Karpovs, kurš trenējas jāšanas sportā, un staļļa īpašniece Elina Skudra.   Ierakstā uzklausām zirgaudzētājus. Jau 11 gadus Valkas novada zemnieku saimniecības "Kurģi" saimnieki Laura un Kristaps Buiļi audzē 12 zirgus un ponijus. Vasaras laikā viņi māca jāt bērnus, bet ziemā vizina tūristus zirgu pajūgos. Laura šuj gan zirglietas, gan arī aizvien populārākos "hobby horse" jeb hobijzirdziņus, ar kuriem bērni pat piedalās sacensībās. Laura Buile vispirms stāsta, kā pati iemīlējusi zirgus.

Stāsta sociologs, zinātniskā institūta Baltic Studies Centre vadošais pētnieks, LU profesors Tālis Tisenkopfs Pēdējā laikā man ir sarežģītas attiecības ar lietvārdiem. Šiem mūžīgajiem karognesējiem, teikuma priekšmetiem un galvenajiem varoņiem, kuri visādos veidos pakļauj darbības vārdus. Man šķiet, ka lietvārdi melo un izliekas. Tāpēc esmu sācis tiem neuzticēties un dēvēt tos par viltvārdiem, sevišķi abstraktos lietvārdus, kuri apzīmē idejas. Nesen kādas mazpilsētas centrālajā laukumā ieraudzīju no atspoguļojošām plāksnēm uzbūvētu viltus fasādi, kura aizslēpa graustu. Īpašnieku strīdu un nolaidības dēļ grausts bija tur stāvējis desmitiem gadu un nokaitinājis pilsētas vadību. Tad nu tā bija izlēmusi graustu paslēpt, un vietējā reklāmas firma bija uzslējusi spoguļfasādi. Uz spīdīgās virsmas bija uzrakstīti vārdi, kuru uzdevums bija iedvesmot garāmgājējus, kuri ieklīda gandrīz mirušajā laukumā: ģimene, kultūra, miers, centība, izaugsme, patiesība, godīgums, tradīcija... Atspoguļojošās plāksnes bija nelīdzenas un rādīja kroplu attēlu ar izlauzītām mājām un līkiem karogu kātiem. Es izbijies raudzījos savā aukstajā atspulgā un domāju – ko šiem vārdiem no manis vajag? Lietvārdiem piemīt nevaldāma tieksme parādības definēt – uzdot patiesību, pareizību, jābūtību. Taču cilvēki nespēj vienoties par šo vārdu nozīmēm, tāpēc vieni un tie paši lietvārdi tiek izmantoti pilnīgi pretēju ideoloģiju, reliģiju un sadzīvisku pārliecību būvēšanā. Cilvēki iecērtas uz lietvārdiem un to paustajām pārliecībām, un tad tās kļūst par maldiem. Tāpēc man labāk patīk darbības vārdi. Šovasar dzīvoju laukos. Kā pašam šķiet, vienkāršu un piepildītu dzīvi. Pusi laika strādāju – rakstīju, vērtēju, kritizēju, slavēju; otru pusi darbojos – krāsoju, raku, zāģēju, skrūvēju, skaldīju, pļāvu. Arī atgūlos, atpūtos, ēdu. Mazliet satikos, parunāju, palīdzēju. Un man sāka šķist, ka darbības vārdos ir ieslēpta pareizās dzīves formula. Es sāku tos kārtot, grupēt un veidot proporcijas. Man iznāca četras darbības vārdu kategorijas: darbības vārdi lietai, piemēram – saskaldīt malku; darbības vārdi baudai, piemēram – dzert pēcpusdienas tēju; darbības vārdi ilūzijai, piemēram – uzrakstīt recenziju; un darbības vārdi cilvēkiem, piemēram – neatteikt. Varbūt man pietrūka darbības vārdu dvēselei – klausīties, iejusties, izprast. Un man sāka šķist, ka dzīves māksla ir prasme izveidot pareizās attiecības starp darbības vārdiem. Tādiem kā pavedieniem, kuri izveido mūsu biogrāfiju un dzīves ceļu. Un mums darbības vārdiem ir tikai nedaudz jāpalīdz. Mīlenbaha / Endzelīna vārdnīcā ir 125 tūkstoši vārdu, un pēc datorlingvistu aplēsēm latviešu valodā ir 20 miljoni vārdformu. Kembridžas angļu valodas vārdnīcā 37% vārdu ir lietvārdi, un 30% - darbības vārdi. Latviešu valodā varētu būt līdzīgi. Lietvārdi ir galvenā vārdu šķira valodā un vārdnīcās, bet vai arī cilvēka dzīvē? Lietvārdi nosaka mērķi, ar darbības vārdiem mēs cenšamies to sasniegt. Darbības vārdi ir atbildīgi par dzīves skriešanu, lietvārdi – par apmānīšanu. Kā raksta poļu autore, 2019. gada Nobela prēmijas literatūrā laureāte Oksana Tokarčuka – “Pasaule ir pilna steigā skrienošiem, sasvīdušiem un nogurušiem ļaudīm un viņu pazudušajām dvēselēm, kas nav jaudājušas tikt līdzi.” Un es aizdomājos – vai darbības vārdi vieni paši var izveidot pareizu dzīvi? Un kas notiktu tad, ja pazustu visi lietvārdi un darbības vārdi? Vasaras nogalē es atklāju sev poļu dzejnieci Vislavu Šimborsku un izlasīju dažus viņas dzejoļus. Viņas personība un dzeja bija mans spilgtākais vasaras izskaņas iespaids. Tā paplašināja manu pasauli un atgrieza pie lietvārdiem. Manī iesākās tāda kā lietvārdu renesanse. Mēs nevaram iztikt bez darbības vārdiem, lietvārdiem un citām vārdu šķirām. Bet, varbūt, svarīgāki par tiem ir īpašvārdi? Visbiežāk ar tiem apzīmē cilvēkus, kuriem mēs veltām visas vārdu šķiras un kuri apkopo mūsu eksistences mērķi ārpus mums.

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite Imanta Ziedoņa un Ausmas Kantānes vasaras māja nu jau devīto gadu ir sabiedrībai pieejama kā Ziedoņa muzejs. Tās interjeru lielā mērā veido dažādu latviešu amatnieku roku darbi. Mājas iekārtojums ir saglabājies tieši tāds, kāds bijis laikā, kad tur dzīvoja dzejnieks un aktrise, un teju visi priekšmeti tajā ir veidoti no dabas materiāliem. Vai tās būtu māla bļodas un tējas, kafijas servīzes, no koka grebtas karotes, akmens skulptūras, vai metālā kalti svečturi un kamīna piederumi, vai no vilnas austi spilveni – tiem visiem klāt jūtams cilvēka roku darba veidotais siltums. Imants Ziedonis, pēc dabas būdams izsmalcināts estēts un kvalitātes cienītājs, ļoti apzināti meklēja – viņa paša vārdiem sakot, meistaru arī kā dzejnieku, kas ir kā pats radītājs zemes virsū. Un tāds bija gan viņa mājas būvniecības meistars, gan arī tie mākslinieki un meistari, kas veidojuši daudzos un dažādos interjera un saimniecības priekšmetus. Imanta Ziedoņa uzrunāts, metālmākslinieks, kalējs Juris Gustsons speciāli Murjāņu vasaras mājai radījis gluži vai mītiskam pūķim līdzīgo griestu svečturi, savukārt izcilā keramiķe Brigita Šmēdiņa izvirpojusi dabas ornamentiem klātu tējas servīzi un pat skābputras bļodu, kas radīta pēc speciāla dzejnieka Ziedoņa pasūtījuma. Vēl kāds īpašs Imanta Ziedoņa pasūtījums ticis audējai – daiļamata meistarei Ainai Kleinhofai, kas bijusi sena dzejnieka draudzene, paziņa. Par audēju Ainu Kleinhofu nav saglabājies daudz ziņu. Visu dzīvi viņa aizvadījusi, strādājot par audēju tautas daiļamatniecības meistaru ražošanas apvienībā "Daiļrade", kas atradusies tagadējās Mākslinieku savienības telpās, 11. Novembra krastmalā Rīgā. Aina Kleinhofa ar saviem darbiem piedalījusies arī izstādēs, un bijusi liela Imanta Ziedoņa daiļrades cienītāja – sarīkojusi pat Imanta Ziedoņa krāsaino pasaku tematikai veltītu karnevālu “Daiļrades” kolektīva biedriem. Kā cilvēks bijusi klusa, ļoti vienkārša, ārēji ne ar ko īpaši neizcēlusies, bet bijusi ārkārtīgi strādīga. Imanta Ziedoņa atmiņās viņa raksturota kā skaists dvēseles cilvēks. Savukārt darba biedreņu atmiņās palikusi kā īsta māksliniece pēc savas dabas un būtības. Gan spilveni ar dažādiem Austras koka rakstiem, gan arī sienas gobelēni “Dzirnakmeņu” mājā ir Ainas Kleinhofas radīti. Spilveniem metus zīmējis mākslinieks Uldis Zemzars, bet Aina Kleinhofa pati krāsojusi dziju un audusi. Visi spilveni rakstaini, visi saderīgi, bet katrs ir atšķirīgs. Īsts mākslas darbs ir Ainas Kleinhofas darinātais sienas gobelēns "Zodiaks", kura centrā gozējas paša dzejnieka horoskopa zīme Vērsis. Taču Latvijas kultūras mantojuma kontekstā ir kāds neparasti liels Ainas Kleinhofas darbs, kas tapis kā dāvana dzejniekam 1984. gadā. Tā ir 13 metrus un 30 centimetrus gara un 50 centimetrus plata Lielvārdes josta. Saņemot šādu dāvanu, Ausma un Imants bijuši ļoti priecīgi un mēģinājuši jostu izlikt Rīgas dzīvokļa viesistabā gar sienu, vairāk gan joka pēc, bet drīz vien sapratuši, ka īstā vieta šādai jostai ir “Dzirnakmeņi”. 2022. gadā muzejā viesojās Ainas Kleinhofas darba biedrenes, un, pēc viņu stāstītā, meistare šo milzīgo jostu bija iecerējusi un audusi kā kājceliņu jeb grīdsegu. Imants Ziedonis, protams, ne mirkli to nav par tādu uzskatījis. Dzejniekaprāt, tā simbolizēja viņam piešķirto dzīves uzdevumu sargāt Latvijas tautas likteni, kas ieausts Lielvārdes jostā – jeb, kā viņš pats teica, turēt latviskumu. Astoņdesmitajos gados pa vasaras mājām bieži sirojuši zagļi, kas ne vien uzlauzuši īpašumus un paņēmuši vērtīgāko, bet reizēm tur arī sarīkojuši uzdzīvi. Arī “Dzirnakmeņu” māja piedzīvojusi zagļu uzbrukumus, tomēr šai Lielvārdes jostai tie nekad nav pievērsuši uzmanību. Imants Ziedonis savās atmiņās teicis: “Kaut arī zagļi te bija ielauzušies vairākkārt, viņi jostu nebija aizskāruši, jo viņiem tā nav vērtība. Un tiešām – kur viņi varētu to likt? To viegli atrast un viegli viņus arī noķert. Varbūt viņi bija tik gudri un to saprata.” Tā vēl šodien iespējams aplūkot, iespējams, lielāko Lielvārdes jostu Latvijā, kas veido Ziedoņa muzeja centrālo asi un sirdi, vērpjoties lejup no trešā stāva līdz pat pirmajam.      

Nuo seno muzikos ir bendravimo entuziastui vasara asocijavosi su palapine, apyranke ir scena. Tačiau vienas po kito festivaliai skelbia ne tik sezoninę pauzę, bet ir planus užsidaryti amžinai. Laikina tai tendencija ar naujų laikų ženklas?Ved. Aidas Puklevičius

Pētniecības iedvesmai un jauniem atklājumiem ir svarīgi ne vien atrast, ko pētīt, bet arī paplašināt savas zināšanas par to, kā pētīt. Papildinot ikdienas studiju procesu, tādu iespēju pašlaik nodrošina Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Mākslas akadēmijas veidotā Vasaras skola. Tā notiek jau trešo reizi ar mērķi izcelt avotu pētniecību un lielo materiālu dažādību, kas glabājas Latvijas atmiņu institūcijās. Šogad galvenā uzmanība pievērsta feminisma un dzimtes studiju atziņām un pētniecības metodēm, ar kurām Vasaras skolas publiskajā programmā šonedēļ dalījās arī mākslas pētnieki no citām valstīm.

Noslēdzas vasaras olimpiskās spēles Parīzē un Latvijas Radio skan arī noslēdzēošais raidījums "Olimpiskās spēles - Parīze 2024". Bet sportists, kas noslēdza Latvijas dalību šajā olimpiādē, vakar, 10. augustā bija Pāvels Švecovs, kurš modernās pieccīņas finālsacensībās sakrāja 1452 punktus un ieņēma 17. pozīciju. Paukošanas rezultāti nāca līdzi no pirmās sacensību dienas, un tas deva mūsu sportistam labu starta pozīciju - trešo vietu. Modernā pieccīņa ir sports, kurā viss atkarīgs ne vien no sportista, bet arī zirga, kas tiek ielozēts jāšanai. Nu un, ja pusfinālā Švecovam ielozēja piemērotu zirgu, kas ļāva veikt konkūru bez soda punktiem, bet šoreiz ielozētā ķēve nepaspēja sadraudzēties ar Pāvelu un sekoja trīs nogāzti šķēršļi, kas krietni ietekmēja arī kopējo rezultātu Latvijas atlētam. Arī pats Švecovs pēc sacensībām norādīja tieši uz jāšanu kā klupšanas akmeni. Rīdzinieka Švecova treneris Mihails Jefremenko ir ukrainis, kurš uz Latviju pārcēlās 2004. gadā un divus gadus vēlāk kļuva par Latvijas pilsoni. Viņš aizvien uztur kontaktus ar saviem draugiem un paziņām Ukrainā un pauda gandarījumu par to, ka Krievijas sāktā kara plosītās zemes sportisti cienījami sevi parādījuši Parīzes spēlēs. 

Tikko aizvadīts Valmieras Vasaras teātra festivāls, pie tam – šodien un rīt Rēzeknē un Daugavpilī tiks rādīta Valtera Sīļa izrāde „Ik dienas”. Ar dažādām pieredzēm Valmieras vasaras teātra festivālā studijā teātra kritiķis Atis Rozentāls, telefoniski mums pievienojas teātra kritiķe Zane Radzobe, studijā kolēģe Māra Rozenberga un Ingvilda Strautmane.

Klāt ir Parīzes olimpiskās spēles un tāpēc darbu sāk arī Latvijas Radio olimpiskā studija! Līdz pat spēļu noslēgumam 11. augustā katru dienu stāstīsim, kā klājas mūsu sportistiem, kādi starti un rezultāti, un, cerams, panākumi. Šīs ir 33. vasaras spēles vēsturē, un trešoreiz tās notiek Parīzē, bet iepriekšējo reizi – tieši pirms 100 gadiem. Šoreiz gan visas sacensības nenotiks tikai Parīzē, vairākos sporta veidos tiks izmantotas tuvāk vai tālāk esošas pilsētas. Kopumā medaļas Parīzē tiks sadalītas 32 sporta veidos, tostarp pirmoreiz breikdensā jeb breika dejošanā, kas ir hiphopa kultūras elements, un iemesls šāda sporta veida iekļaušanai ir Starptautiskās olimpiskās komitejas vēlme piesaistīt gados jaunāku auditoriju. Atsevišķos sporta veidos jau sākušās priekšsacīkstes, bet, protams, visa lielā uzmanība šodien ir atklāšanas ceremonijai. Tā uz iepriekšējo spēļu fona būs unikāla kaut vai tāpēc, ka pirmoreiz vēsturē nenotiks stadionā, bet gan uz slavenās Sēnas upes, kas vijas cauri Parīzei. Atklāšanas ceremoniju tiešraidē no pulksten 20.30 varēs skatīties LTV1 un LSM.lv. Olimpiskajās spēlē Parīzē strādā arī divi Latvijas Radio korespondenti – Tālis Eipurs un Mārtiņš Kļavenieks. Šoreiz sazināmies ar Mārtiņu un interesējamies par atklāšanas ceremoniju un Latvijas sportistu dalību tajā. Latviju Parīzē pārstāvēs 29 atlēti 14 sporta veidos, un pirmā startēs Aļona Ostapenko - Latvijas labākā tenisiste pirmajā kārtā spēlēs pret kolumbieti Kamilu Osorio. Abas savā starpā nav spēlējušas iepriekš. Spēles sākums paredzēts rītdien, 27. jūlijā, pulksten 12:00.  Savukārt 13:30 sacensības sāks šāvēja Agate Rašmane. 26 gadus vecā dobelniece piedalās savās otrajās olimpiskajās spēlēs. Pirms trim gadiem Tokijā viņa šajā disciplīnā ieņēma 19. vietu, bet pērn Agate citā disciplīnā, 25 metru distancē ar mazkalibra pistoli, izcīnīja bronzu pasaules čempionātā. Arī Parīzē viņa šaus no 25 metriem, bet tas nākamajā nedēļā, jo rītdien visa uzmanība šaušanai ar pneimatisko pistoli no 10 metriem.  Aļonai, Agatei un visiem pārējiem mūsu olimpiešiem īpašu sveicienu un novēlējumu sagādājusi Latvijas Radio sporta žurnāliste Inita Kresa-Katkovska, kura sazinājās ar 1956. gada olimpisko spēļu čempiones šķēpmešanā Ineses Jaunzemes meitu Andru.

Valmieras vasaras teātra festivāla tēma šogad ir dzīvība. Izrādes par dzīvības rašanos, dzīvības trauslumu, arī par dzīvības atņemšanu karā. Vēl festivāla tēma rosina domāt par teātri kā dzīvu mākslu. Šogad festivālam īpaši plaša programma – astoņi jauniestudējumi, arī vairākas iepriekšējos festivālos rādītas, skatītāju iemīļotas izrādes. Uz Valmieru tikties ar iestudējumu radošajām komandām devās Laima Slava.

Saullēkta koncerts un Jūrmalas festivāls jau aiz muguras, bet priekšā Ventspils koncertzāles „Latvija” piecu gadu jubilejas koncerts un pirms šī koncerta Kultūras rondo studijā ir Elbas koncertzāles goda ērģelniece Iveta Apkalna. Runājam gan par šo, gan pa citiem viņas šīs vasaras koncertiem, kā arī par futbolu. "Sezona bija krāšņa un ļoti intensīva, bija brīži, kad šī sezona bija fiziski arī ļoti grūti nesama un ceļama, bet ļoti iedvesmojoša un rosinoša, bija arī ļoti daudz jaunu koncertvietu manā koncertu klājumā, un arī jaunu festivālu. Bet tas viss, protams, emocionāli un prātā man klauvēja ar tādu sajūsmu un vēlmi, bet fiziski bija ļoti jāuzmanās. Ja man nebūtu tāda ģimene un tādi draugi, un tāds emocionāls atbalsts "whatsapp" vai "facebook", tad droši vien būtu bijis daudz grūtāk," aizvadīto sezonu vērtē Iveta Apkalna. Tajā pašā laikā mūziķe ir gandarīta par šo sezonu, jo tā dod nepieciešamo iedvesmu nākamām sezonām. "Šobrīd es esmu tik smaidīga, priecīga un laimīga ne tikai tamdēļ, ka beidzot atkal esmu "Kultūras rondo" studijā, bet arī tamdēļ ka mani pēdējie noslēguma koncerti šajā sezonā ir Latvijā un tādi veseli trīs. Līdz ar to tāds noslēguma akords ir arī tāds ļoti mierinošs un spēcinošs vienlaicīgi," atzīst Iveta Apkalna. Runājot par nesen aizvadīto Saullēkta koncertu, atzīst, ka koncertu 4.30 no rīta apmeklējuši daudzi tūkstoši cilvēku un tas ir šo cilvēku koncerts. "Es tur jūtos kā viesis, kuram ir tā privilēģija visus uzrunāt. Un es patiešām tā to uztveru un varbūt mazliet arī egoistiski saku - tā man ir ārkārtīgi liela dāvana. Redzēt, ka šo cilvēku kļūst ar katru gadu arvien vairāk, arī nav pašsaprotami. Īpaši aizkustinoši ir tie cilvēki, kuri pienāk, iztur izstāvēt rindā vēl vairāk nekā stundu, lai pateiktu kādu mīļu vārdu. Bet ne mīļā vārdā ir lieta, lieta ir tajā, ka ļoti daudzi cilvēki no ārvalstīm pienāk pie manis un saka, ka, uzzinot jeb redzot, piemēram, šī koncerta ierakstu "Arte" televīzijā vai arī klausoties manas intervijas, tas esot bijis viņu rosinātājs un motivators atbraukt uz šo zemi, atbraukt uz Latviju un pavadīt šeit vairākas nedēļas. Un tas man ir ārkārtīgi svarīgi, jo man liekas, tas ir tas pamatvēstījums, ka caur manu mīlestību uz mūziku, caur manu mīlestību uz Latviju un caur mūsu brīnišķīgo Baltijas jūru un to, ko var piedzīvot saullēktā pulksten četros no rīta ērģeļu skaņās baltās pludmales smiltīs, cilvēkiem tiešā un pārnestā nozīmē tā kā pavērās taciņa uz Latviju." Sarunā arī Iveta Apkalna atklāj, ka bieži viņas mēģinājumi sākas ap pusnakti, kad ir beidzies kārtējais koncerts koncertzālē. Ja mēģinājums sākas pulksten 23, tā jau ir liela veiksme. "Līdz ar to man jāsaka, ka nakts koncerti, saullēkta koncerti un pusnakts koncertus es arī esmu spēlējusi, tie, varētu pat teikt,  ir tāds mans laikam dabiskais ritms. Bet es neteikšu kā es jūtos tajā ļoti ērti un komfortabli," atzīst Iveta Apkalna. "(..)  Saullēkta koncerta nakts jeb rīts nav tā nakts, kurā es guļu. Saullēkta koncerts man iesākas jau dienu pirms tam un patiesi tā man ir gadā visgarākā diena un visīsākā nakts jeb respektīvi divas dienas vienā, un to es gaidu kā tādu priecīgu negulētu nakti," atklāj Iveta Apkalna. Gan aizvadītājā, gan nākamajā sezonā Iveta Apkalna būs rezidējošā māksliniece vairākās koncertzālē (Cīrihē, Ķelnē, Berlīnē). "Tas ir īpaši interesanti, manuprāt,  gan publikai,  gan man kā ērģelniece, jo es nāku uz šo pašu zāli, uz šo pašu akustiku pie šīm pašām ērģelēm vairākas reizes sezonā, vidēji tās ir kādas 5-6 reizes, ar absolūti atšķirīgām programmām, no kurām tikai viena programma ir ērģeļu solo vakars. Tad man ir dota pilnīgi brīva izvēle, kur es varu vienkārši radīt tādu kā karkasu un to apaudzēt ar savām muzikālajām idejām, kā šo instrumentu, šīs ērģeles parādīt un radīt no jauna mūzikā," stāsta Iveta Apkalna. "Es izdomāju, kuras  programmas varētu rosināt auditoriju. Man ir vienmēr svarīgi, lai šai ģeogrāfiskajai vietai tas būtu atbilstoši, kas patīk cilvēkiem, es pat nedomāju muzikāli, ko elpo cilvēki, kas viņus interesē, ko viņi ēd šajā reģionā, kas ir viņu tautas instrumenti šajā reģionā, kas ir viņu vietējie guru, aktieri, mākslinieki. Man ir interesanti savienot manas personīgās muzikālās idejas un varbūt kādas zināmas ambīcijas ar to, kas ir svarīgs šim punktam, kurā es spēlēju." Tas ļauj veidot arī netradicionālus salikumus, tas ļauj rosināt komponistus radīt jaunus darbus. "Tas viss ir ar mērķi nevis izrādīties te piecas vai sešas reizes, bet izrādīt šo instrumentu no mana skatupunkta, no tās šķautnes, kā es to redzu un kāda var būt un visticamāk nav bijusi dzirdēta pirms tam un nebūs arī pēc tam," bilst Iveta Apkalna. Viņa arī atzīst, ka būt par rezidējošo mākslinieku kādā koncertzālē liela atbildība un ne katrs mākslinieks to uzņemas veikt. Ērģelniece ir gandarīta, ka vairākās koncertvietās, kur viņu aicina uzstāties šobrīd pat lūdz spēlēt latviešu mūziku. "Ja bija sezonas koncertzālēs Dortmundē, arī Ķelnē, Vīnē, Parīzē, kur bija man jāpieliek pūles, lai pārliecinātu, kāpēc es vēlos spēlēt tikai latviešu mūzikas programmu, tad tagad mani lūdz to darīt. Un tas man arī likās tāds interesants pagrieziena punkts, to es sāku sajust un piedzīvot tikai tagad, šīs pēdējās sezonas laikā, atzīst Iveta Apkalna. Koncertzāles "Latvija" piecu gadu jubilejas koncerts skanēs 27. jūlijā pulksten 18. Jubilejas koncertā piedalīsies daudzi pazīstami mākslinieki un komponisti, kas publiku aizraus ar daudzveidīgu un iespaidīgu priekšnesumu programmu. Koncerta viesu sarakstā ir ērģelniece Iveta Apkalna, Liepājas Simfoniskais orķestris, Latvijas Radio koris, pianists Reinis Zariņš, vijolniece Azade Magsodi (Azadeh Maghsoodi), saksofonists Renārs Lācis, Ventspils Kultūras centra sieviešu koris "Venda", soliste Rūta Pāvulēna, jauktais koris "Ventspils", komponisti Ēriks Ešenvalds un Vilnis Šmīdbergs, kā arī diriģenti Guntis Kuzma un Sigvards Kļava. Koncerta programma solās būt emocionāli piesātināta un piedāvās piedzīvot neaizmirstamu vakaru. Iveta Apkalna ir gandarīta, ka šajā koncertā skanēs Ērika Ešenvalda mūzika.  

Jūlijs ir laiks, kad dārzā viss aug griezdamies, kāds teiks dārzniekam īstais laiks atpūsties un baudīt augļus. Bet tas nenozīmē, ka dārza darbi atcelti - kādi ir aktuālākie dārza darbi vasaras otrajā pusē, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā dārzkopes - kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska un Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne. Ērkšķogu krūmu pēc ražas novākšanas var vēl veidot, zaru galus, ko ogas noliekušas, var apgriezt, aptīrīt apdobi un krūmu samēslot. Arī zemenes tagad, pēc ražas, var un vajag apkopt. Vasaras avenēm var izgriez vecos zarus, var likt apkārt kompostu, vai mēslot ar mēslojumu, kur mazs slāpekļa saturs. Svarīgi mikroelementi.

Līgošana, Jāņi, saulgrieži, tā ir latvieša koda neatņemama sastāvdaļa un tas nozīmē, ka šiem svētkiem ir goda vieta visur pasaulē, kur dzīvo latvieši, iespējams, arī tur, kur ikdienā latviešu valoda neskan.  Tāpēc ieskandējam svētkus ar Jāņu sadziedāšanos. Raidījumā Globālais latvieties. 21. gadsimts sazināmies ar diasporas pārstāvjiem, lai pētītu, kādas ir vasaras saulgriežu svinēšanas tradīcijas un kā tās mainījušās cauri laiku līkločiem. Šī ir saruna ar  sadziedāšanās elementiem, kurā piedalās Jāņa tēvs - Darvinas (Austrālija) Latviešu apvienības priekšsēdis Reinis Dancis, XVI Latviešu Dziesmu un Deju svētku Kanadā rīcības komitejas loceklis Kaspars Reinis, Īrijas Tipperary Latviešu biedrības pārstāve Līga Petrova, asociācijas "Luksemburga–Latvija" valdes locekle, mūziķe Liene Barons un folkkluba "ALA pagrabs" dibinātājs Krišjānis Putniņš.

Vasaras Albumi METĀLKĀSTS LV Podkāsts #164 Šajā epizodē, iedziļinoties 6 dažādos albumos, mēģinām noskaidrot kas ir ''vasarīgās mūzikas'' iezīmes Pieminētie albumi:

Neierastās vietās un formās paredzēti iestudējumi Valmieras vasaras teātra festivālā. Kultūras rondo studijā festivāla direktors režisors Reinis Suhanovs un režisori un aktieri Iveta Pole un Matīss Budovskis.    Valmieras vasaras teātra festivālā, kas šogad notiks no 2. līdz 4. augustam, gaidāmas astoņas pirmizrādes dažādos spēles laukumos pilsētā un ārpus tās robežām. Festivāla galvenā tēma – "Dzīvība", kas tiks skatīta no dažādām pusēm: izrāžu kontekstā – dzimšana, dzīve, dzīvības cena indivīda, valsts, cilvēces šķērsgriezumā, bet festivālā kopumā – teātra kā dzīvās mākslas satikšanās ar skatītāju tuvplānā. Pamatā šī gada programma – pieaugušo auditorijai, bet bērniem un ģimenēm – trīs pagājušā gada jaundarbi. Festivāls ir īpašs laiks augustā gan teātra sabiedrībai, gan ģimenēm, gan maziem bērniem, gan jauniešiem. Vēl līdz 8. jūlijam var pieteikties Bērnu un jauniešu teātra institūtā nedēļu ilgai mācību programmai par bērniem, jauniešiem un skatuves mākslu tieši šai auditorijai. Šī gada īpašais notikums – starptautiska meistarklase-darbnīca par kustību izrāžu veidošanu ģimenēm. Pieteikties aicināti jaunie profesionāļi vai studējošie dažādās teātra nozarēs, bet ne tikai – gaidīti arī citu nozaru pārstāvji, kas strādā ar bērniem un jauniešiem. Iveta Pole festivālam veido izrādi "Daudz laimes dzimšanas dienā", semi – dokumentālu izrādi ar dramatiski komiskiem elementiem.  Tā notiks Valmieras slimnīcas veļas mājā. Matīss Budovskis piedāvās izrādi "Šķirsts" – filozofiska traģikomēdiju, izrādi, kas piedāvās dzīvības rašanās fenomena izpēti, sākot no mikroskopiskā, vieliskā, matēriskā līdz eksistenciālajam. Tā norisināsies Valmieras notekūdeņu attīrīšanas iekārtu teritorija. Reinis Suhanovs bilst, ka festivāla pirmizrādes šogad fokusējas uz pieaugušo auditoriju, bet, runājot par festivāla norises vietām, ir paplašinājusies tā ģeogrāfija, izrādes būs ne tikai Valmierā, bet arī novadā - konkrētu Sedā. Tas ir sadarbības projekts ar Jaunā teātra institūtu, kurā piedalīsies arī makslinieks no Portugāles, veidojot kopienas izrādi.

Šodien Dzintaru koncertzālē Jūrmalā notika preses konference, kurā klātesošie Latvijas mediju pārstāvji tika informēti par koncertzāles vasaras sezonas notikumiem. Preses konferencē piedalījās Jūrmalas domes priekšsēdētāja Rita Sproģe (ZZS), Dzintaru koncertzāles direktors Guntars Ķirsis, Jūrmalas festivāla goda mākslinieks Aleksandrs Antoņenko, Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs, horeogrāfs Aivars Leimanis, vijolniece Kristīne Balanas, Latvijas Radio bigbenda mākslinieciskais vadītājs Kārlis Vanags, dziedātāji Etīna Emīlija Saulīte un Intars Busulis, kā arī citi mākslinieki, kuri uzstāsies Dzintaru koncertzāles rīkotajos vasaras koncertos. Preses konferencē piedalījās arī "Art Forte" valdes locekle Jūlija Ločmele un "Art Management Group" producents Sandis Mohovikovs. Reportāžu no preses konferences piedāvā Rūta Paula.

Līdz ar siltā laika atnākšanu, vairāk sākam uzturēties ārā.  Lai nepakļautu sevi veselības riskiem, ir jāparūpējas ne tikai par ādas, bet arī acu drošību. Par veidiem, kā pasargāt acis vasaras laikā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro oftalmoloģe Anda Balgalve un 2023. gada optometriste Zanda Ruskule. Vai vasarā, kad saules ir vairāk, acis pasargāt palīdzēs saules brilles? Anda Balgalve atzīst, ka viedokļi ir dažādi un nav vienas pareizās atbildes.  "Mans viedoklis atšķiras no daudzu citu kolēģu viedokļa. Man, šķiet, ka Latvijā galvenā  problēma ir tāda, ka saules ir vienmēr par maz, nevis par daudz. Tad vēl no tās pēkšņi sargāties? Ja ir veselas acis, uzskatu, ka viņa ir jābauda, nevis jāslēpjas," norāda Anda Balgalve.

Daba ir neuzvarama, neparedzama un lielākoties arī neizprotama. Un tikpat brīnumaina kā daba ir arī mūsu katra jūtu pasaule – tā sevī ietver visdažādākos elementus – mīlestību, pārdzīvojumu, laimi, pārdomas, aizraušanos un iznīcību. Savu skatījumu uz šīm pretrunām koncertuzvedumā “Stihija" 19. maijā Mazajā ģildē piedāvās jauniešu koris “Kamēr…” galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja Jurģa Cābuļa vadībā, ar kuru tiekamies uz sarunu Klasikā.  Sarunas sākumā, izejot no koncertuzveduma nosaukuma, mēģinām izzināt, kas tad ir paša Jurģa Cābuļa lielākās stihijas. "Ja teikšu, ka tā ir mūzika, tas nebūs nekas oriģināls (pasmaida), aiz mūzikas nākamā lielā stihija ir sports. Daudz kas ir saistīts arī ar ceļošanu. Vispār pēdējā laikā vērtības mainās, daudz vairāk interesē daba, tas kaut kādā mēra spēcina un tu sāc savādāk domāt par lietām. Vispār tas ir interesanti tā padomāt, ko tu domāji pirms desmit gadiem, ko tu domā šobrīd un kā tu varētu domāt vēl pēc desmit gadiem. Vērtību skala ir ļoti mainīga." Diriģents stāsta, ka darbs pie programmas ar nosaukumu "Stihija" bijis ilgs un rūpīgs, nenovērtējamu bagātināšanos devusi sadarbība ar aktieri Juri Strengu. "Kad izdevās ar viņu sazināties un satikties, viņš bija ļoti ieturēts - noklausījās šo manu ideju, principā pieņēma arī saturiskās lietas, ko biju atradis, jo tos – gan dzejoļus, gan prozas darbus – es meklēju pats, lai salīmētu kopā ar mūziku. Viņš bija ļoti atsaucīgs. Teica, ka viņam vajagot laiku, lai šos tekstus lasītu, lai atrastu savas krāsas. Mēs satikāmies pirmoreiz – koris un Juris – un man liekas, ka tā sintēze bija laba, jo no Jura Strengas puses strāvoja tāda ļoti liela dzīves pieredze. Es redzēju viņa sazīmētās lapas, kā viņš strādā ar tekstu! Tā tiešām laikam ir tāda vecā skola, un tajā pašā laikā, paskatoties uz kori un kā viņi reaģē uz Juri, es redzēju ļoti lielu pietāti pret šo cilvēku." Jurģis Cābulis atzīst, ka kopumā koncertprogrammas pēdējā laikā kļūstot aizvien grūtāk veidot. „Gribas ne vien izpausties muzikāli, bet lai arī klausītājam tiktu ļoti liela pievienotā vērtība. Lai viņš vai viņa pēc koncerta var iziet ārā un vēl kādu brīdi padomāt – varbūt ne vien to, kas dzirdēts vai kādi ir iespaidi no skaniskā, bet arī no filosofijas, no satura. (..) Ir ārkārtīgi liels prieks strādāt ar ļoti intelektuāliem un inteliģentiem dziedātājiem, kādi ir korī „Kamēr” – tajā pašā laikā ļoti prasīgi, nevar atslābt ne mirkli. (..) Kora darbaspējas ir lielas, un ja visiem tās ir un mēs visi esam tendēti uz konkrētu mērķi, tad lietas arī ļoti ātri un labi padodas. Tā ka šo programmu mēs esam sagatavojuši apmēram triju mēnešu laikā. Protams, vēl ir lietas, kas jāpaslīpē, bet gatavs jau droši vien viss nebūs nekad, tas tiešām nāk ilgi.” Sarunas turpinājumā pieskaramies programmai "Stihija" izvēlētajiem skaņdarbiem, kuru apgūšana koristiem ļāvusi pacelties jaunā līmenī. (Skanēs Ērika Ešenvalda, Jēkaba Jančevska, Jāzepa Vītola, Ādolfa Skultes un Veljo Tormisa diždarbi.) Vasaras viducī "kamērieši" baudīs atpūtu, lai pēc tam tiktos tradicionālajā Jūrkalnes nometnē, bet, sākoties jaunajai sezonai, aicinās uz noklausīšanos jaunus dziedātgribētājus.

Ziema aiz muguras un līdz ar pavasari ievērojami pieaug ceļu satiksmes intensitāte, kurai nedaudz vajadzētu sagatavot gan sevi, gan automašīnu. Par to vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Kas būtu jāizdara, atgādina Ceļu satiksmes drošības dienesta Tehniskā departamenta vadītājs Juris Dreimanis, "Drošas braukšanas skolas" direktors Jānis Vanks un automehāniķis, ikdienā mūsu kolēģis Latvijas Radio Mārtiņš Paeglis. Jānis Vanks atgādina, ka šobrīd sezonas sākums mototehnikas cienītājiem, ir bijusi pauze un jārēķinās, ka iemaņas "ierūsē". Tāpat motobraucējiem jāņem vērā, ka ne ceļi, ne arī citi satiksmes dalībnieki nav gatavi, ka parādās arī motocikli satiksmē. Savukārt auto vadītājiem jāsāk atcerēties, ka satiksmē atgriežas motocikli.  Protams, visiem jāpievērš uzmanība bedrēm, kas pēc ziemas ir uz ceļiem. Bieži vien to ir tik daudz, ka nepamanīta paliek kāda ceļazīme. "Galvenais ir nepārvērtēt sevi un situāciju. Statistika ir nepielūdzama - tieši vasarā notiek nopietnākie ceļu satiksmes negadījumi ar nopietnākām sekām, jo ātrums ir lielāks, mēs jūtamies drošāk un apdzenam vairāk lielākā ātrumā," norāda Jānis Vanks. Tagad pavasarī jāatceras, ka no rītiem vēl var būt apledojums uz ceļa. 

Mēs vēlamies, lai politikā iesaistās un darbojas gudri, veiksmīgi un labi cilvēki, tomēr pieredze rāda, ka iešana politikā nereti tiek uzņemta negatīvi, jo partija "uzliek savu zīmogu". Kāpēc? Krustpunktā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes profesore, politoloģe Ilga Kreituse, kura pati savulaik aktīvi darbojusies politikā, Latvijas Universitātes asociētā profesore,  sociālantropoloģe Aivita Putniņa, 13.Saeimas deputāte, rakstniece Dace Rukšāne un Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis, kurš ir vairakkārt kandidējis Saeimas un pašvaldību vēlēšanās. Jau pēc pāris nedēļām Latvijā oficiāli sāksies priekšvēlēšanu laiks, ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Vasaras sākumā vēlēsim Eiropas Parlamenta deputātus un kā vienmēr interesanti, kurus cilvēkus partijas virzīs kā savus saraksta līderus? Tam, kas ilgstoši darbojas politikā, to droši vien nosaka arī iekšējā gaisotne, bet jaunajām partijām un tām, kas nu nav bijušas pārstāvētas, vairāk jādomā, kā pievilināt vēlētājus. Eiropas Parlamentā tas, protams, īpaši svarīgi, jo Latvijai pienākas mazāk nekā 10 deputātu mandātu, un līdz ar to personībām ir izšķiroša nozīme.  Vairākas partijas, kā mēs esam dzirdējuši publiskajā telpā, ir spējušas uzrunāt arī sabiedrībā redzamas personības, un tas izraisījis arī asas diskusijas. Veļas pār šiem cilvēkiem gan atbalsta, gan aizdomu, pārmetumu vilnis. Un šis atgādina Latvijā zināmo faktu: kandidēšana politikā uzliek cilvēkam noteiktu zīmogu. Varbūt pat reizēm kādiem arī uz mūžu, jo politika jau nes līdzi arī noteiktu auru. Kāpēc tā un kā pret to izturēties?

Karš un nedrošība arvien valda pasaule: turpinās karš Ukrainā, pirms dažiem mēnešiem sācies Izraēlas un Hamās karš, kopumā pasaulē šobrīd ir vairāk militāru konfliktu, nekā jebkad kopš Otrā pasaules kara beigām. Diskusijās pieskarsimies arī jautājumam par Krieviju, vai un kādas izmaiņas notikušas šajā valstī gada laikā. Migrācija – arī šis ir arvien aktuāls jautājums, kas ietekmē gan politiku Eiropā, gan ASV. Aizvadīto gadu ārpolitikas un drošības jomā vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks. Asinslaiks Jau pagājušajā gadā, neilgi pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma, Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar konstatāciju, ka vardarbīgu konfliktu skaits šobrīd pasaulē ir lielākais kopš Otrā pasaules kara. Aizejošais gads šo tendenci tikai pastiprinājis. Nav piepildījušās cerības uz kara beigām Ukrainā, kuras pagājušā gada nogalē tika saistītas ar Ukrainas bruņoto spēku iespējām gūt izšķirošos panākumus. Rietumu bruņojuma piegādes Ukrainai bija pārāk gausas un novēlotas, Krievijai izdevās izveidot nopietnas aizsardzības pozīcijas, kuras pārvarēt ukraiņiem nebija pa spēkam. No otras puses, arī Krievijas ieguvumi šī gada kaujās ir niecīgi, maksājot par tiem ar daudziem tūkstošiem savu karavīru dzīvību. Ukrainas puses nesen publiskotie dati vēsta, ka Krievijas bruņoto spēku zaudējumi nesen pārsnieguši 350 000 cilvēku, no tiem vairāk nekā 150 000 nogalināti. Nedaudz pieticīgāk šo nāves pļauju vērtē rietumvalstu eksperti, gan arī runājot par vairāk nekā 300 000 lieliem krievu puses zaudējumiem, bet, savukārt, lēšot, ka Ukrainas pusē kritušo varētu būt ap 70 000, ievainoto – vairāk nekā 100 000. Novembra pirmajā pusē publicētās Apvienoto Nāciju aplēses min vairāk nekā 10 000 nogalinātu Ukrainas civiliedzīvotāju. Vēl viena asinspirts nu jau trešo mēnesi risinās Tuvajos Austrumos. Kā zināms, teroristiskā grupējuma „Hamās” iebrukumā Izraēlas teritorijā tika zvēriski nogalināti vairāk nekā 1200 cilvēku, kam sekoja Izraēlas Aizsardzības spēku izvērstā militārā operācija Gazas sektorā. Gazas palestīniešu pašpārvaldes institūcijas šobrīd vēsta par vairāk nekā 20 000 operācijas laikā bojāgājušu iedzīvotāju, gan iekļaujot šai apjomā arī kritušos bruņotos kaujiniekus. Patieso civiliedzīvotāju upuru skaitu šobrīd noskaidrot nav iespējams, tomēr eksperti norāda, ka teritorijas blīvā apdzīvotība un karadarbības veids, plaši izmantojot nevadāmus lādiņus, liek domāt, ka šis skaitlis, visdrīzāk, tiešām mērāms diezgan daudzos tūkstošos. Bez pieminētajiem diviem lielākajiem konfliktiem pasaulē izraisījušies vai aktivizējušies vēl vairāki. Septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki uzsāka izšķirošo ofensīvu pret starptautiski neatzīto Arcahas republiku jeb Kalnu Karabahu, pārņemot to savā kontrolē. Rezultātā praktiski visi šis teritorijas armēņu iedzīvotāji – vairāk nekā 100 000 – dažās dienās pameta zemi, kur viņu senči dzīvojuši gadu tūkstošiem ilgi. Runājot par citiem planētas karstajiem punktiem, preses pārskati min pēdējā gada laikā arvien saasinājušos pilsoņu karu starp Mjanmas militāro huntu un dažādām bruņotām opozīcijas grupām, pieaugušo pretstāvi starp Ķīnu un Filipīnām strīdīgajos Dienvidķīnas jūras ūdeņos, Venecuēlas diktatūras nesen paustos tīkojumus pēc kaimiņvalsts Gajanas teritorijas, „apvērsumu epidēmiju” Subsahāras Āfrikā, kur pēdējais gads pievienojis sarakstam vēl divus – Nigērā un Gabonā. Tāpat iekšēji konflikti turpinās Etiopijā, Sudānā, Dienvidsudānā, Somālijā, Jemenā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Mali, Burkinafaso un citur; turpina gruzdēt Sīrijas pilsoņkarš, iekšēju konfliktu potenciālu komentētāji saskata Irānā un Pakistānā… Sarakstu var turpināt. Un trijjūgs turpina auļot… 14. decembrī Krievijas vadonis Putins pavadīja četras stundas tiešraidē, noturēdams tradicionālo gada notikumus rezumējošo preses konferenci. Pērngad, kad auditorijai kā Krievijā, tā ārpus tās vēl visai svaigā atmiņā bija krievu spēku atkāpšanās no Hersonas, šis ikgadējais notikums izpalika. Šogad Ukraina nevar lepoties ar līdzīgiem panākumiem, nesen Krievijas spēki pat aktivizējuši uzbrukumus vairākos frontes sektoros, palīdzības pakete Ukrainai iestrēgusi Savienoto Valstu Kongresā, un daži attiecīgas ievirzes komentētāji ceļ brēku par stratēģiskās iniciatīvas pāriešanu Kremļa rokās. Tad nu šoreiz nelielā auguma plikgalvis, acīmredzot, jutās drošs diezgan, lai sēstos kameru priekšā. Sociālajos tīkos visbiežāk apspēlētais motīvs bija viņa atbilde uz jautājumu par pamanāmo vistu olu cenu kāpumu Krievijā, par ko valdnieks tautai atvainojās, skaidrodams to ar valdības darba nepilnībām. Kas attiecas uz karadarbību Ukrainā, tad tika atkārtoti jau kara sākumā definētie uzstādījumi par kaimiņvalsts „denacifikāciju” un „demilitarizāciju”. Tam, acīmredzot, jāliecina, ka Kremļa līderis joprojām cer uz Krievijai pozitīvu kara iznākumu. Ja vien šo cerību lolotājs, protams, joprojām ir tas pats lemtspējīgais personāžs, kurš gadsimtu mijā ņēma Krievijas trijjūga grožus savās rokās. Pagājušā gada notikumi beidzot visai nepārprotami atklāja, ka dažas funkcijas Putina vietā izpilda dubultnieks vai dubultnieki, un tas, protams, aktivizējis versijas par to, ka īstais Putins jau ilgāku vai īsāku laiku vairs neesot starp dzīvajiem, valsti vadot kāda aizkulišu hunta, bet publikai tiekot piedāvāta vadoņa imitācija. Citi gan argumentē, ka Ķīnas prezidents Sjī Dziņpins, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents šeihs Muhammeds bin Zaijids un Saūda Arābijas kroņprincis Muhammeds bin Salmāns šīgada valstsvizīšu laikā diezin vai būtu bijuši ar mieru spiest roku kaut kādam pseido-Vladimiram. Lai kā arī nebūtu, notikumu, kuru teju vienbalsīgi atzīst par draudošāko Putina režīmam visā tā pastāvēšanas laikā, šis režīms šogad izturēja. Runa ir par privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” īpašnieka Jevgeņija Prigožina sarīkoto dumpi aizejošā gada Vasaras saulgriežos, kas režīmam beidzās ar izbīli, Putinam, diezgan droši, maksāja ne mazumu nervu, bet pašam Prigožinam un dažiem viņa līdzgaitniekiem – dzīvību. Ļaužu straumes un politikas dambji Saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegtajiem datiem 2022. gads Eiropas Savienībā ieceļojušo personu skaita ziņā ar nepilniem 3,8 miljoniem iebraucēju pietuvojies 2015. gada bēgļu krīzes rādītājiem, kas ir vien nedaudz lielāki. Toreiz ieceļotāju straumes galvenais iemesls bija pilsoņkara aktivizēšanās Sīrijā, pērngad – Krievijas agresija pret Ukrainu. Atšķirība ir tāda, ka ja 2015. gada apmēram puse no ieceļotājiem jeb vairāk nekā miljons un astoņsimt tūkstoši bija t.s. neregulārie migranti, t.i. ļaudis bez legāla ieceļošanas iemesla, tad pērngad, ciktāl Ukrainas bēgļi tika uzņemti savienības valstīs legāli, šādu neregulāro ieceļotāju bija mazāk nekā desmitā daļa – nedaudz virs 330 000. Tomēr abām situācijām ir daudz kopīga. Gan 2015. gadā, gan tagad bēgļu plūsmas iemesls ir asinspirts, kas sakurta ar krievu ieročiem – iepriekš Sīrijā, tagad Ukrainā. Un loģisks ir jautājums – vai šīs bēgļu plūsmas nav daļa no Kremļa kalkulācijām kā Eiropu destabilizējošs faktors? Var piebilst, ka „ķirsītis uz tortes” ir tie robežpārkāpēji, kuri iepriekšējos gados iekļuva pāri Polijas, Lietuvas un Latvijas robežai ar Lukašenko režīma gādību, bet nupat nesen līdzīgā veidā no Krievijas centās ietikt Somijā. Austrumu robežas šķērsojušo migrantu skaits gan ir pavisam neliels, ja salīdzina ar ļaužu plūsmām, kuras arvien aktīvāk virzās uz Eiropu, peldlīdzekļos šķērsojot Vidusjūras, Egejas jūras vai Atlantijas okeāna ūdeņus, attiecīgi nonākot Maltā, Lampedūzā, Grieķijas salās, Kiprā, Spānijas piekrastē vai Kanāriju salās, vai arī pārejot sauszemes robežas Balkānos. Pēdējos gados šīs plūsmas pakāpeniski aug, un līdz ar to pa Eiropas politisko skatuvi atkal sāk klīst nekontrolētās migrācijas rēgs, kura raisītās baismas vislabāk prot izmantot labējie populisti.  Tas pats attiecas uz Savienotajām Valstīm, kuru robežu ar Meksiku jau gadu desmitiem ilgi tiecas šķērsot labākas dzīves alcēji, pamatā Centrālamerikas valstu iedzimtie. Viņiem ceļā, kā zināms, sola stāties republikāņu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps. Uzsākot savu priekšvēlēšanu kampaņu, viņš jau deklarējis, ka izbeigšot to „invāziju”, kādu esot pieļāvusi prezidenta Baidena administrācija. Dižais Donalds sola, ja atkal tiks prezidentos, atsaukt amerikāņu karaspēku no ārvalstīm un dislocēt to uz Meksikas robežas. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Tehnoloģiju raidījums Digitālās brokastis ar šefpavāru Arti un gurmānu Rihardu ir atpakaļ ēterā rudens sezonā un kopā ar labsoflatvia.com redaktori Andu Aseri servē aizvadītās vasaras top notikumus Latvijas jaunuzņēmumu sfērā. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Vienu no pirmajiem zināmajiem 18.gadsimta latviešu tautības dzejniekiem Juri Natanaēlu Ramani šogad pieminam 280.gadskārtā. Atceres brīdis pie Krimuldas baznīcas un sarunas mācītājmājā, dziesmas un fragmenti no Ramaņa „Krusta skolas grāmatas” raidījumā Grāmatai pa pēdām. Šķiet, šis ir pirmais gadījums, kad raidījumā Grāmatai pa pēdām atgriežamies pie autora, par kuru jau esam stāstījuši. Iemesls svarīgs – vienam no pirmajiem latviešu tautības dzejniekiem Jurim Natanaēlam Ramanim – 280. Pavasarī kopā ar vēstures zinātņu doktoru Edgaru Ceski apskatījām Krimuldas baznīcas apkārtni, vietas, kur noteikti staigājis skolotāja palīgs, vēlāk skolotājs Juris Natanaēls Ramanis. Bet deviņus gadus vēlāk par kādu sīkāk neraksturotu pārkāpumu atlaists no darba. Uzzinājām arī, cik nejauši ap 1979.gadu Edgars Ceske atklājis līdz tam nezināmo autoru un viņa rokraksta grāmatu – „Krusta skolas grāmata”, kurā iekļauti dzejoļi, oriģinālas un tulkotas reliģiskas apceres, arī ilustrācijas. Vasaras izskaņā pētnieks aicināja būt klāt Ramaņa 280. gadskārtai veltītajā piemiņas brīdī pie Krimuldas baznīcas un sarunās Krimuldas mācītājmājā. Raidījumā iespēja būt klātesošiem svarīgā kultūras mantojuma notikumā.   Plašāk par projektu:    

Šī bija varena vasara - ar plūdiem un sausumu, Dziesmu svētkiem un ceļojumiem. Parasti Radio dienagrāmatu rakstu pirms Lieldienām, un Jauna gada pirmajā dienā. Taču šī vasara bija tik pilna, ja piedzīvoto stāstīšu Jaunā gada pirmajā dienā - neticēsiet. Tāpat kā jau negaisos un plūdos, ir grūti noticēt ieilgušajam sausumam, ar ko sākās vasara.

Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" un mākslas centrs "Zuzeum" turpina muzikālo sadarbību, piedāvājot cikla "Vasaras vakara kamermūzika" koncertus. Kultūras rondo par gaidāmo ciklu stāsta "Sinfonietta Rīga"mākslinieciskais vadītājs Normunds Šne un pianiste Agnese Egliņa. Mazās formas akadēmiskās mūzikas svētkos klausītājus sagaida atklājumiem bagāts ceļojums izmeklētu skaņražu radošajās laboratorijās zinošā mūzikas apskatnieka Oresta Silabrieža vadībā. Koncerti norisināsies "Zuzeum" Lielajā izstāžu zālē četrus vakarus – no 24. līdz 27. augustam. Cikla "Vasaras vakara kamermūzika" četros koncertos dosimies pārgājienā no baroka laika līdz mūsdienām:  24. augustā būs reta iespēja iedziļināties franču baroka mazzināmajā pasaulē, 25. augustā skanēs Eiropas ziemeļu laikmetīgā mūzika, turklāt gaidāmi speciāli šim festivālam radīti Igaunijas komponista Perta Ūsberga un Latvijas komponista Platona Buravicka jaundarbi, 26. augustā vadīsim laiku uz tilta, kas no romantisma ilgpilniem miglājiem ved pie 20. gadsimta bābeliskajam haosam, 27. augustā mūsu acupriekšā vilciena sliežu bezgalība krustosies ar mūžīgās kustības virpuļiem, piedāvājot amerikāņa minimālista Stīva Reiha un franču spektrālisma pamatlicēja Žerāra Grizē apjomīgos opusus.

Tā ir reta iespēja apmainīties pieredzē ar kolēģiem no citām Latvijas malām un grūdiens ieraudzīt, ka kultūra nemitīgi paplašina savas robežas – tā par Latvijas Kultūras akadēmijas otro Vasaras akadēmiju saka dalībnieki, kas pagājušajā nedēļā tikās Dobelē. Neformālā divu dienu nometnē dažādu reģionu kultūras dzīves veidotāji sprieda, kā caur kultūru uzlabot gan savas kopienas dzīves kvalitāti, gan rūpēs par citiem neaizmirst arī par sevi.

Ko maina muzeju pārdefinējums? Kāda ir mūsu muzejnieku prakse un kādi ir secinājumi pēc Baltijas muzeoloģijas vasaras skolas? Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā nedēļas garumā pievērsās muzeju eksistencei nākotnē, debatēja par izaicinājumiem muzeju darbībā. Azvadītajā nedēļā, no 7. līdz 12.augustam, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā notika 19. Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola. Tās ietvaros trīsdesmit pieci Baltijas valstu muzeju profesionāļi klausījās lekcijas, piedalījās semināros un diskusijās, kā arī apmeklēja muzejus un kultūras mantojuma objektus Latgalē un Sēlijā. Kultūras rondo atziņas no Lietuvas un Igaunijas kolēģiem, bet studijā par aizvadīto pasākumu stāsta Baltijas muzeoloģijas veicināšanas biedrības priekšsēdētāja Una Sedleniece, Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja, direktores vietniece zinātniskajā darbā Liene Rokpelne, Jūrmalas muzeja vadītājs Ernests Sviklis un Icom Latvijas valdes locekle, Žaņa Lipkes memoriāla pētniece Maija Meijere-Oša. Kā šīs skolas iespējas vērtē kaimiņvalstu, Lietuvas un Igaunijas,  muzeju speciālisti, kādas problēmas un kādus izaicinājumus muzeju darbā tie saredz savās valstīs un kā iezīmē muzeju nākotnes perspektīvas, atklāj Lietuvas Nacionālā muzeja direktore Rūta Kačkūte (Rūta Kačkutė) un Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūta vadītāju Martins Andrellers (Martin Andreller). .  

Rīt, 4. augustā, sākas Valmieras vasaras teātra festivāls un izrāžu maratons trīs dienu garumā dažādās vietās pilsētvidē.  Festivāla programmā šogad astoņi jaundarbi, veidoti, domājot par ģimenēm, īpaši par bērnu un jauniešu auditoriju, un runās par tēmu "Pieņemšana." Bērnu un jauniešu festivāls Valmierā notiek ik pārgadu kopš 2017.gada. Uz Valmieru nedēļas sākumā devās  un ar izrāžu radošajām komandām, kā arī ar festivāla centra veidotājiem tikās Laima Slava. Nedēļas sākumā festivāla centrs vēl top, bet tūlīt, tūlīt viss būs gatavs. Zaļajā zonā pie Valmieras kultūras centra izvietoti paštaisīti koka zviļņi, skatuve ar koka cilvēciņiem-skatītājiem, atrakciju parka elementi, uzbūvēts pat tornis un kafijas stends. Instrumentu skaņas, koka smarža ir vieta, kur sastopu mākslinieku Andri Eglīti darbojamies kopā ar jauniešiem, viņi paši savām rokām rada festivāla centru. Festivāla vizuālās identitātes tēlus, kas redzami plakātā, veidojuši Andra Eglīša dēli. Satieku arī citus darbīgus jauniešus – Aneti, Lauru, Roenu, Teodoru un Gerdu. Esmu nolēmusi iegriezties visās festivāla izrāžu norises vietās. Kopā ar festivāla Bērnu un jauniešu programmas vadītāju Jāni Znotiņu vispirms dodamies uz Valmieras teātra Apaļo zāli. Lai arī teātrī rit pārbūves darbi, te mēģinājums izrādei „Manas domas grib ar mani parunāt”,  ko veido igauņu komanda, bet spēlē latviešu  aktieri. Izrādē piedalās Aigars Apinis, Una Eglīte, Diāna Krista Stafecka un Gerda Embure. Tālāk dodos uz Valmieras 5.vidusskolas sporta laukumu, te sastopu režisoru Matīsu Budovski kopā ar aktieriem, top „Briesmīgi priecīgas lietas”.  Bet Beates ielas vienā no daudzdzīvokļu namu pagalmiem rit mēģinājums izrādei „Visi skaitās”, jau  pa gabalu dzirdamas dažādas skaņas, ko rada medību rags, taure, sitaminstrumenti. Režisore Kristīne Brīniņa kopā ar dramaturgu Klāvu Melli radījuši mudžizrādi visai ģimenei. Izrāde pēc Valmieras festivāla tiks rādīta arī Siguldā. Valmieras 2. vidusskolā rit mēģinājums koncertizrādei „Es arī te, kas man ir jādara”, režisore Endīne Bērziņa. Esmu brīdī, kad radošā komanda spriež par koncertizrādes nobeiguma variantu. Debijas grupas mūziķi izrādē ir aktieri Inese Pudža, Sabīne Alise Ozoliņa, Endīne Bērziņa, Hugo Puriņš un Kārlis Elvis Artejevs. Tālāk dodos uz citu skolu – Valmieras Valsts ģimnāzijā sadarbībā ar Liepājas teātri top izrāde skolas vecuma jauniešiem „Vairs nevienu” – izrāde veidota kā iespēja izdarīt to, ko dzīvē nebūtu iespējams – atgriezties mirkli pirms traģiskā notikuma – jaunieša  pašnāvības. Režisors Dmitrijs Petrenko, arī aktieri no Liepājas teātra, dramaturgs Nils Sakss Konstantinovs. Savukārt režisors Edgars Kaufelds rāda virzienus laukumā starp Valmieras Valsts ģimnāziju un Valmieras sākumskolu, kur notiks izrāde „Skolotājas”,  kas top sadarbībā ar Leļļu teātri. Festivāla tēma šogad ir Pieņemšana. Bērnu un jauniešu programmas vadītājs Jānis Znotiņš uzsver, ka tēmai ir jābūt rosinošai. Festivāla programmā iekļauti arī jauno horeogrāfu darbi, brīvā dabā, zālienā pie Sv.Sīmaņa baznīcas, tiks rādītas piecas kompozīcijas, kurās laikmetīgās dejas mākslinieki izpauž to, kas viņiem rūp un pēc kā viņi ilgojas. Kopējais nosaukums „Ceļā”. Un visbeidzot esmu Valmiermuižas parkā, kur režisore Liena Šmukste kopā ar aktieriem Sandiju Dovgāni un Arti Jančevski veido vizuāli skanīgu, figurāli figūrīgu izrādi ar triku elementiem „Figūras”. Valmieras vasaras teātra festivāls jau šīs nedēļas nogalē no 4.- 6.augustam, un festivāla programmā atradīsit katram bērnu un jauniešu vecumam atbilstošu izrādi.

Vasaras brīvlaikā raiti apriunājām aktualitātes, lai pēc tam tītu laiku atpakaļ uz LeBrona "48 Special" 2007. gadā Detroitā. Atgriezīsimies laikā, kad dominēja pustālie metieni, galvas saites un ne tik ļoti Saša Pavlovičs.  Beigās arī neliels kino stūrītis par "Barbie", "Oppenheimer" un vasaras blokbasteriem.

Jau 14. reizi Rēzeknes novada Rogovkā uz īpašiem latgaliešu valodas un kultūras kursiem ar nosaukumu „Vosoruošona” tiksies skolotāji no visas Latvijas, kuri skolās jau šobrīd māca vai tuvākajā laikā plāno mācīt latgaliešu valodu, kā arī citi šī vēsturiskā latviešu valodas paveida un latgaliešu kultūras interesenti, lai četru dienu garumā viens no otra mācītos, apmainītos pieredzē, atsvaidzinātu atmiņā, kā arī apgūtu kaut ko jaunu valodas dziļumos un kultūras procesos. Kursi, kas aizsākti vēl 2000.gadā, kad latgaliskā kultūrvide savā ziņā sāka piedzīvot atdzimšanu, savu aktualitāti nav pazaudējuši arī šodien, vien mainījušies akcenti no vienkāršas sanākšanas kopā, pārtopot par profesionālās izaugsmes iespēju. Interesējamies, kas tad šobrīd īsti ir „Vosoruošona”. „Vosoruošona – kaut ko darīt vasarā. Ja, piemēram, ziemas vakaros to var saukt par vakarēšanu, tad šeit tā ir vosoruošona,” kā pretmetu ziemīgām vakarēšanām vosoruošonas jēdzienu skaidro Edeite Laime, latgaliešu kultūras kustības "Volūda:  vadītāja un aktuālu projektu attīstītāja. Kustība attīstījusies un izaugusi no organizācijas ar nosaukumu "Latgales studentu centrs" un kopā ar Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures asociāciju ir viena no īpašo latgaliešu valodas un kultūras kursu ar nosaukumu „Vosoruošona” organizētājiem šobrīd un arī pirmoreiz 2000.gadā.   Kā pirmoreiz pirms vairāk nekā 20 gadiem, tā šoreiz kursi tiek organizēti vienā no savā ziņā latgaliskās kultūrtelpas centriem vai saliņām – Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta Rogovkā, kas izsenis pazīstama kā vieta, no kurienes dažādos laikos nākuši latgaliešu valodas un kultūras procesu kopēji un uzturētāji, un arī mūsdienās vēlme neļaut pašplūsmā aiziet īpašajai Latgales kultūrvidei nav zudusi. Lūk, arī "Vosoruošona", kuras mērķis ir ne vien satikties skolotājiem ārpus skolas darba dunas, bet arī palīdzēt latgaliešu valodas skolotājiem sagatavoties jaunajam mācību gadam, bet entuziastiem uzlabot savas valodas zināšanas un izpratni par kultūrtelpu, un veicināt interesi par latgaliešu valodas apguves iespējām nākotnē un arī ārpus skolas sola. Nautrēnu vidusskolas direktore, skolotāja Anita Ludborža ir ne vien šī gada kursu vadītāja, bet arī pati aktīva dalībniece un arī šajos kursos ar citiem skolotājiem plāno dalīties savā pieredzē, par to kā latgaliešu valodu iedzīvināt skolas vidē. Viņas priekšmets ir ģeogrāfija. „Ģeogrāfija ir pateicīgs priekšmets, ko var mācīt latgaliski. Protams, mums ir daudz mācību procesā datorprogrammas, kur nav latgaliešu valodas, bet ir grēks nemācīt latgaliski, ja ir runa par Latgali un savu novadu. Man pašai ir tādas programmas izstrādātas, kur mācu kā mežu tipus sauc latgaliski, kā derīgos izrakteņus sauc latgaliski. Līdz ar to vosoruošonas kursi man ir radījuši iedvesmu iet pie bērniem jau ar savu devumu latgaliskajā.” Viena no aktīvām kursu apmeklētājām arī citos gados ir Ingūna Zeiļa, sākumskolas skolotāja, kas nu jau 30 gadus strādā Rēzeknes valsts poļu ģimnāzijā, un daudzus gadus šajā skolā pasniedz arī novadu mācību. Viņa atzīst, ka par novadu mācību, kur viņa iekļauj arī latgaliešu valodas apguvi, lielāka interese ir tieši mazākiem bērniem, ko skaidro var ar bērnu noslogotību un aizņemtību vecākajās klasēs. Kā skaidro viena no šī gada kursu organizētājām Edeite Laime, ar katru gadu šāda vasaras skolotāju un domubiedru satikšanās, paliek aizvien  nopietnāka, iekļaujot aizvien vairāk profesionālos elementus. Un šogad pasākums šogad iedalāms trīs virzienos – valoda, personīgā izaugsme un mūsdienu latgaliešu kultūrvides procesi. Latgaliešu valodas un kultūras kursi ar nosaukumu „Vosoruošona” Rēzeknes novada Rogovkā sāksies svētdien, 30.jūlijā, un ilgs līdz 3.augustam, dodot iespēju nodrošināt zināšanas latgaliešu rakstu valodā, izzināt metodes, resursus, līdzekļus, kas būtu noderīgi mācību priekšmeta “Latgalīšu rokstu volūda” mācīšanai skolā, padziļināt zināšanas par latgaliešu literatūru , Latgales kultūrvēsturi un mūsdienu latgaliskās kultūras procesiem.

Cēsu Mākslas festivāls un tā galveni akcenti – stāsta mūzikas programmas veidotājs Arturs Maskats un laikmetīgās mākslas izstādes „Tagadnes artefakti” kuratore Žanete Skarule. Cēsu Mākslas festivāls no 15. jūlija līdz 20. augustam ar Radio kora atklāšanas koncerta dziesmām bez vārdiem un laikmetīgās mākslas izstādi "Tagadnes artefakti" turpinās iedzīvināt Cēsu radošo un dizaina kvartālu "Rainis". Cēsu vāgneriāna ļaus piedzīvot operas "Zīgfrīds" koncertatskaņojumu, bet Pils parka estrādē baudīt Kārļa Lāča mūzikas teātra programmu. Līdzās muzikāls jaunatklājums – amerikāņu izcelsmes pianista Roberta Flaica solokoncerts, bet Cēsu Sv. Jāņa baznīcā "Schola Cantorim Riga" viduslaiku dziedājumi. Krāsu pasaule Raimonda Staprāna darbu ekspozīcijā un tehnoloģiju un vizuālās mākslas sinerģija Martina Vizbuļa izstādē, par festivāla programmu informē rīkotāji. 15. jūlijā festivāls tradicionāli iesāksies Laikmetīgās mākslas centrā ar izstādes "Tagadnes artefakti" atklāšanu. Turpinot aizvadītajā gadā aizsākto, arī šoreiz tiks izcelti vietējie un Baltijas mākslinieki – Oļa Vasiļjeva un Kristaps Ancāns, Augusts Serapins un Lina Lapelīte. Izstādes centrā būs mākslinieku dialogs ar telpu, tās vēsturi un apcerēm par iedomātu nākotni, vienlaicīgi apzinoties mūsu vietu laika un pasaules teritoriālajā kontekstā. Cēsu Izstāžu namā būs skatāma izstāde "Pārāk tuvu, pārāk tālu", kas iezīmēs latviešu mākslinieka – gleznotāja un dramaturga Raimonda Staprāna tuvojošos 100 gadu jubileju, kas tiks svinēta 2026. gadā. Savukārt trešajā Cēsu Mākslas festivāla izstādē koncertzālē "Cēsis" mākslinieks Martins Vizbulis turpinās savus radošos meklējumus mikrokontrolieru un dažādu sensoru sinerģijā ar virtuālo realitāti, iesaistot skatītājus tiešā komunikācijā ar mākslas darbiem. Arī Cēsu Mākslas festivāla muzikālā programma iesāksies 15. jūlijā ar koncertu "Dziesmas bez vārdiem".  Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā un kopā ar sitaminstrumentālistu Miku Čavardu klausītājus vedīs ceļojumā glezniecisku skaņu pasaulē, ko veido unikālākais un pilnīgākais instruments – cilvēka balss. Līdzīgi kā glezniecībā, kur vērojama visdažādākās intensitātes otu triepienu un krāsu tekstūra, arī šīs programmas skaņražu mūzikas valodā sastopami visplašākā diapazona izteiksmes veidi. Skanēs komponistu Žibokles Martinaitītes, Džona Keidža un Andersa Hillborga mūzika. Koncerts sākotnēji bija paredzēts Cēsu Neredzīgo biedrības aktu zālē, bet lielās intereses dēļ pārcelts uz koncertzāli "Cēsis". Nedēļu vēlāk, 22. jūlijā, festivāls piedāvā iepazīt jauno un talantīgo amerikāņu izcelsmes pianistu Robertu Flaicu (Robert Fleitz). Jūlija izskaņā, 29. jūlijā, Cēsu Mākslas festivāls un koncertzāle "Cēsis" piedāvā Riharda Vāgnera operu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" trešo operu "Zīgfrīds" – pasaku par puisi, kurš uzvar pūķi un iepazīst mīlestības spēku. Pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults būs pasaules slavu strauji iemantojušais somu maestro Tarmo Peltokoski. Koncertatskaņojuma komandu papildina radošais tandēms – režisors Viesturs Kairišs un scenogrāfe Ieva Jurjāne. Muzikālās programmas turpinājumā, 5. augustā, Cēsu Svētā Jāņa baznīcā skanēs viduslaiku dziedājumi senās mūzikas ansambļa "Schola Cantorum Riga", Guntara Prāņa un Ievas Nīmanes sniegumā. Ikgadējais brīvdabas koncerts Cēsu Pils parka estrādē notiks 13. augustā. Tajā komponists Kārlis Lācis uzstāsies ar programmu, kurā skanēs viņa komponētā mūzika no dažādām teātra izrādēm un mūzikliem. Viņam pievienosies Latvijā pazīstami dziedātāji un aktieri.

Vasaras festivāli Latvijā pulcē dažos desmitos tūkstošu mērāmu cilvēku skaitu, taču pasaulē mūzikas koncertus apmeklē pat miljoni. Elektrība, atkritumi, degviela - kādos apmēros tie tiek saražoti? Vai nozare domā par "zaļākiem" festivāliem un masu koncertiem unkā šo slodzi vispār var nomērīt? Atbilstoši gan šīs nedēļas, gan kopumā pašreizējās sezonas notikumiem runājam par lielajiem pasākumiem un cilvēku atstāto nospiedumu vidē. Vasaras festivāli Latvijā pulcē dažos desmitos tūkstošu mērāmu cilvēku pulku, un pasaulē šis skaits ir vēl krietni lielāks. Vai pasākumu industrija domā par cilvēku patērēto elektrību un degvielu un to, cik daudz atkritumu tiek radīts? Vai festivāli un citi masu pasākumi var kļūt “zaļāki” un kā to vispār nomērīt? Diskutē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis un vides zinātnes doktors, biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs Jānis Brizga, kā arī sarunu festivāla “Lampa” producente Lelde Prūse. Domājams, ka ne vienam vien ir radušies jautājumi - kas paliek pāri pēc fantastiskajām emocijām un lielās ballītes, ko piedzīvo tūkstoši apmeklētāju? Runa droši vien nav tikai par atkritumiem. Jānis Rozītis atzīst, ka Dziesmu svētku nedēļa, kad Rīgā pulcējas vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, ir jādomā, kā tradīcijas turpināt ar pēc iespējas mazāku ietekmi uz vidi un sapratni, ka šī ietekme ir. "Pieņemu, ka svētki, šāda līmeņa svētki, kā šonedēļ, pēc gadiem 10 - 15 būs ļoti stingri uzskaitīti pēc ietekmēm. Ja šodien tas notiek ar brīvprātību, reizēm ar nelielu joku, kā sociāla atbildība, domāju, ka šie būs pēdējie svētki, arī Pasaules Dabas fonds ir padomdevējs šiem svētkiem, mēs esam mēģinājuši, ko var ar šī brīža izpratni, ar šī brīža budžeta iespējām, ar labo gribu, ko var mainīt. Ikdienas lietas, ko saliekam. Domāju, ka pēc pieciem, desmit, 15 gadiem tās būs fundamentālas izmaiņas uzskaitē," norāda Jānis Rozītis. Šoreiz tie ir ieteikumi organizētājiem, biznesa partneriem svētku rīkošanā, tālāk plānots izvērtēt, kāda bija ietekme, un sniegt rekomendācijas, kā mazināt ietekmi uz vidi. "Šī būs pirmā reizi, kad Dziesmu un deju svētkiem tiks mērīta ietekme. Tas vairāk par to, kā virzīsimies tālāk, kā izskatīsimies nākotnē," uzskata Jānis Rozītis.  Jānos Brizga norāda, ka ietekme uz vidi var izpausties dažādi. Tie nav tikai atkritumi. "Viena no lietām, kas rada šāda veida pasākumiem ietekmi uz vidi un klimatu, ir dalībnieku un viesu pārvietošanās, kā viņi nonāk līdz pasākuma vietai. Tas varbūt daudziem cilvēkiem liekas pašsaprotami, ka mēs braucam, mums tur jānokļūst, bet ir dažādi veidi, kā to darīt," atzīst Jānis Brizga. Ja domājām, kā padarīt svētkus klimatam draudzīgākus, ar laiku klimata neitrālus, ir jābūt skaidrām vadlīnijām jau pirms svētkiem, kas notiks pasākumā, un tas ir laicīgi jāpauž sabiedrībai, dalībniekiem, apmeklētājiem, lai var skaidri saprast nosacījumus, norāda Jānis Rozītis. Festivāls "Lampa", lai arī salīdzinoši neliels, šajā ziņā ir celmlauzis.  "Ir daudz un nopietni, ko darīt, ja gribam tos [Dziesmu svētkus] nosaukt par klimata neitrāliem svētkiem. Latvijā uz to ejam," vērtē Jānis Rozītist "Pasaulē ir dažādi mākslinieki, kas paziņojuši, kas mazinās ietekmi uz vidi. "Coldplay" ir laikam redzamākā grupa, kura paziņojusi, ka nepārtraukti mazinās savas ietekmes koncerttūrēs. Dažādi festivāli ir apziņojuši. Latvija, atklāti sakot, mēs neesam ne ar Dziesmu un deju svētkiem, ne ar kādu festivālu par pirmajā simtniekā. Ir pasaulē pasākumi, kur ir divi, trīs miljoni apmeklētāju, ir Eiropā pasākumi, kur ir daudzi simti tūkstoši apmeklētāju un tās ietekmes ir ļoti fundamentālas," analizē Jānis Rozītis. "Reizē arī zinātne saka, ka šie festivāli ir uztverami kā mākslīgās pilsētas, ka tās ir kā laboratorijas, kur var pēc būtības jau izspēlēt kādus scenārijus, kā vārētu virzīties klimata neitralitāte nākotnē uz priekšu."  

Lūk, arī "Klasikas" tradicionālā Vasaras saulgriežu izloze, kurā lasāmas un apmeklējamas balvas piedāvā apgāds "Neputns", Liepājas Simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Latvijas Nacionālā opera, "Latvijas Koncerti", Dzintaru koncerztāle, izdevniecība "Dienas grāmata" un, protams, arī Latvijas Radio...  

Kapu kopšanas tradīcija ir iekļauta Latvijas Kultūras kanonā un Latvijas kapsētas ir viena no redzamākajām kultūrvēstures mantojuma zīmēm. Latvijā attiecības starp mirušajiem un dzīvajiem ir senas un mainīgas, bet noturīgas. Kā viena no kapu sakopšanas un mirušo piemiņas izpausmēm ir kapu svētki, par tiem arī runāsim šajā raidījumā. Prāvests no Rēzeknes Dieva Romas katoļu baznīcas Stanislavs Prikulis pastāstīs par to, kā radusies un vēsturiski attīstījusies šī tradīcija. Starptautisko attiecību studente un Preiļu tūrisma un informācijas centra tūrisma darba organizatore Marta Mičule dalīsies ar savu pieredzi un kapusvētku nozīmi. Savukārt Varakļānu kultūras centra vadītāja Anita Upeniece pastāstīs par kapusvētku ballēm un to, kā laicīgās tradīcijas var sadzīvot ar baznīcas. Raidījumu vada Daiga Laizāne un Amanda Anusāne.   Breinojamīs kūpā!

Mākslinieciski jaudīga un pārdomu pilna ir Daugavpilī, Marka Rotko mākslas centrā, atklātā šī gada vasaras sezonas darbu ekspozīcija. Aplūkojami pieci jauni projekti, piepildot trīs ceturtdaļas no Daugavpils Marka Rotko mākslas centra telpām. Šī vasaras sezona Rotko mākslas centrā iezīmējas ar spēcīgiem klasiskiem projektiem un laikmetīgās mākslas izpausmēm, daudzus no kuriem piepilda kara tēma. Rotko mākslas centrā skatāmi gan Daugavpilī dzimušā Rotko laikabiedra un Gulagu piedzīvojušā Solomona Geršova, gan pērn mūžībā aizgājušā poļu modernisma klasiķa Stefana Gerovska darbi. Turpat aplūkojamas septiņu ukraiņu mākslinieku izpausmes izstādē “Kā es nonācu bumbu patvertnē”, britu mākslinieces Džeinas Bastinas Daugavpilī tapusī darbu kopa “Vārdu krāsa” un kā spilgts akcents visā ir Latvijas leģendārās mākslinieku grupas “Maigās svārstības” pirms 30 gadiem un šobrīd tapušie darbi izstādē, kuras nosaukumā no Maigajām svārstībām atlicis vien vārds “Svārstības”.

Vasaras sākums ierasti ir koncertsezonas noslēguma laiks, taču džeza sezona, šķiet, nepārtrūkst ne mirkli. Gada siltie mēneši ir īstais laiks, kad džezu baudīt ārtelpās, un tādu iespēju šovasar būs daudz, arī festivālā "Rīgas ritmi", kas jūlijā norisināsies jau 23. reizi. Plašāk par festivālu, kā arī citām džeza aktualitātēm, Latvijas džeza vidi, skanējumu un māksliniekiem sarunājamies ar mūzikas žurnālistu Kasparu Zaviļeiski. Anete Ašmane-Vilsone: Portālā "Delfi" lasāmas tavas sadarbībā ar festivālu "Rīgas ritmi" veidotās džeza atmiņu klades, ko pagaidām esi veicis ar diviem jaunajiem mūsu džeza mūziķiem – Santu Šilleri un Miķeli Dzenušku. Iedomājos – varbūt tev pašam arī laiks atbildēt uz dažiem no atmiņu klades jautājumiem, jo mums, žurnālistiem, dažreiz ir ļoti viegli uzdot jautājumus un tad gaidīt, ko cilvēki atbild... Tātad šorīt es jautāšu tev: kas tev ir džezs? Kaspars Zaviļeiskis: Man džezs ir viens no četriem stūrakmeņiem, kā es klausos un mīlu mūziku. Mans lauciņš ir alternatīvās mūzikas novirziens, elektroniskā mūzika, globālā jeb pasaules mūzika un džezs. Tā es to galvā esmu uzbūris, lai gan mūsdienās žanri un stili sajaucas kopā visādos veidos, bet nu – tomēr kaut kāds pamatnodalījums ir. Un džezs ir brīvība! Man ļoti patīk iet uz tieši uz džeza koncertiem – varbūt pat vairāk, nekā klausīties ierakstus, jo džeza koncertos uz skatuves tu ieraugi to brīnumu, kas notiek tieši šeit, tieši tagad un ir unikāls, jo nekad nebūs tieši tāds pats vēlreiz. Tu sajūti mākslinieka brīvību, ar cik ļoti profesionālu, bet brīvu atdevi viņi paši savā starpā saspēlējas, un labākie no viņiem saspēlējas arī ar publiku. Tas nenozīmē obligāti likt kaut ko plaukšķināt ritmā vai dziedāt, bet viņi vienkārši pamana, ka ir arī publika – ne tikai notis vai kolēģis uz skatuves. Tā ir brīvība mūzikā. Kas ir labākais, ko sagaidīt no džeza koncerta? Tieši tas – ka tu sagaidi brīnumu! Tu vienkārši fiziski sajūti mūzikas skaistumu. Piemēram, apmeklējot "Jazz Kaar" festivālu Tallinā, vari klausīties igauņu džezu, kas ir diezgan jauns, mazāk dzirdēts, un viss tev liekas ļoti skaisti, ļoti interesanti. Un tad uznāk uz skatuves lielie vārdi, un tu tiešām pilnīgi fiziski sajūti, ka tas ir kaut kāds nākamais līmenis un pat nesaproti, kas tas tāds ir. Vienkārši sēdi, brīnies un priecājies. Tu daudz apmeklē džeza koncertus ne tikai Latvijā, bet arī citviet. Tas brīnums vienmēr piedzimst? Ne vienmēr. Bet gaidīt jau var! (smejas) Vai Latvijā ir daudz džeza?  Man liekas, ka tagad ir. Pateicoties džeza izglītībai gan Latvijā, gan arī iespējām studēt ārvalstīs, izaugusi vesela paaudze vai nu jau pat divas, kas attīsta mūsu džezu un domāju, ka arvien vairāk veidojas tāds Latvijas džezs. Ka varbūt ne uzreiz, bet ar laiku varēs pateikt, ka konkrētais ieraksts ir no Latvijas – ka mēs nevis spēlējam tikai amerikāņu standartu stilā vai kaut ko skandināviski avangardējam, bet kaut kā miksējam to visu kopā: kaut ko paņemam no mūsu tautas mūzikas un veidojam savu skaņu, jo džezā ir tā iespēja variēt no A līdz Z: ņemt dažādas ietekmes, ņemt savu pamatkodolu un uz tā būvēt [savu] džezu.  Nav arī īpaši striktu noteikumu, ko drīkst un ko noteikti nedrīkst. Jā, jo ir tā brīvība! Drīkst visu. It īpaši, ja vēl publikai patīk, var iet tālu. Kur, tavuprāt, dodas džezs? To tu arī jautā jaunajiem mūziķiem. Džezs ir žanrs, kuram ir visbrīvākās iespējas doties jebkurā virzienā. Jo pamatā jau tā ir improvizācija. Kaut žanra apzīmējums šobrīd kļūst izšķīdis, man liekas, ka tas tomēr ir vajadzīgs, lai apmēram saprastu, kurā virzienā tas notiek. Bet tikpat labi džezs pēc gadiem simt būs kaut kas tāds, ko mēs šodien noteikti nesauktu par džezu... Vairāk un plašāk – ierakstā.   

Kāpēc Kurzemē tautas tērpu mantojums ir tik bagātīgs un tautas tērpu godos nēsāja līdz pat pagājuša gadsimta sešdesmitajiem gadiem? Par ko vēsta Rucavas pūra lāde un cik daudz pakustēt varēja rucavnieces, kuras tērpušās "duj lindrukos, mārģinēs un snātenēs". Atklājam Dienvidkurzemes etnogrāfisko mantojumu ierakstu sērijā "No paaudzes paaudzē". „Rucavā interese par sava novada kultūras mantojumu aizsākās jau 19.gs. beigās, kad visā Eiropā  inteliģences vidū radās pastiprināta interese par vienkāršās  tautas materiālo un garīgo mantojumu, tai skaitā arī apģērbu. Zināmu pozitīvo stimulu šai interesei Latvijā  deva arī 1873. gadā rīkotie I vispārējie latviešu dziesmu svētki, saistībā ar kuriem liela uzmanība tika pievērsta  tautas tērpa izpētei. Iekļaujoties šai kustībā uz III dziesmu svētkiem 1888.gadā Rucavas koristes bija ieradušās  tērptas mantotos apģērbos, par ko saņēma lielu atzinību. Fenomenāli, ka arī  21. gs. sākumā šī interese par tautastērpu glabāšanu, lietošanu un darināšanu  nav mazinājusies. Daudzās Rucavas mājās un vietējā rakstura etnogrāfisko materiālu kolekcijas rūpīgi tiek glabāts iepriekšējo paaudžu  atstātais kultūrvēsturiskais mantojums.” Tā grāmatā „Rucavnieku apģērbs cauri laikiem. 19. gs - 20. gs. sākums” raksta tās autore etnogrāfe un vēsturniece Aija Jansone. Kā cauri laikiem rucavnieces saglabājušasšo dzinuli darināt un glabāt minēto mantojumu, uzzināsim sarunā ar  Rucavas  rokdarbniecēm un Kurzemes tautastērpu informācijas centra vadītāju. Bet visupirms īsais kurss dažu Dienvidkurzemes tērpu noteikšanā. Par Dienvidkurzemes tērpu rakstiem stāsta daiļamatniece Inga Tapiņa, dzimusi augusi Rucavā, nu jau ilgus gadus mīt Rīgā un brīvajā laikā gan auž, gan izšuj, gan ada. Šī gada pavasarī iznākušajā grāmatā ”Rucavas cimdu mantojums” Inga ir veidojusi pāri par 200 cimdu rakstu zīmējumu. Īstenas kurzemnieces manierē – pašerpi, sulīgi un ar humoru, Inga Tapiņa stāsta par rokdarbu darināšanu un adījumu rakstiem. Vēl mēģinām rast atbildi uz jautājumu par košajiem Dienvidkurzemes tērpiem. Savrupais ģeogrāfiskais novietojums, pašlepnums un tik sievišķīgā vēlme rotāties – tie ir faktori, kas nosaka krāsas un rakstus šī novada  tērpos – tā uzskata Liepājas muzeja Kurzemes tautastērpu informācijas centra vadītāja Vineta Solovjova. Pašā Rucavā tiekamies ar tradīciju nama „Zvanītāji” sievām, kuras te glabā senos un rada jaunus tautastērpus. Bet bez košās krāsās adītā sienas pulksteņa ciparnīcas te arī izlikti cimdi, zeķes, ņieburi, ko še dēvē par bruslaku, lindruki, gan burdaiņi ar rotātu apakšmalu, gan krjociņi, brunči ar ielocēm, plecu segas – snātenes, dižās kuskas, krāsainas mārģines. Vienvārdsakot, apģērba gabali, kurus  atbraucējam jāskata ar rucavnieku vārdnīcu rokās. Par še redzamo vietējo mantojumu stāsta Rucavas tradīciju kluba „Zvanītāji” vadītāja Sandra Aigare un rokdarbnieces, tradīciju kluba „Zvanītāji” dalībnieces Dace Liparte un Aleksandra Maksakova.  „Zilie zaļie – tie jau tie štātes lindruki bija. Visapkārt bija tresainas lentes. Kas lepni  bija, tam bija duj kārtis treses. Godos, baznīcā vilka divus lindrukus. Apakšā vilka tādu vecāku lindruku, augšā- jaunāku. Cita muļķe vilka pa trīs, bet, kas jau prātīgs cilvēks, vairāk nevilka kā divus.  Vasaras goda tērpam vilka trešoto lindruku, zilus vai zaļus brušlakus, kreklu vai  nu pērpečoto, vai krūmoto. Saktas sedza, cik tik tilpa.” Ar baudu izgaršoju kādas rucavnieces stāsta pierakstu minētajā Aijas Jansones grāmatā „Rucavnieku apģērbs cauri laikiem”. Lūkojoties uz grāmatā redzamajiem attēliem, kur skatāmas kārtu kārtas apvilktos brunčos un villainēs, un čupām saspraustās saktās sapostās rucavnieces, vaicāju „Zvanītāju” sievām, kā savulaik šādos tērpos varēja pakustēt. Mutīgās rokdarbnieces Dace Liparte un Aleksandra Maksakova un     tradīciju kopas vadītāja Sandra Aigare „apgaismo” par šīs puses etnogrāfisko mantojumu. Bet Rucavā dzimusī daiļamatniece Inga Tapiņa  pieliek punktu sarunai par tradīciju, kas nav aizmirsta un turpinās, jo tā ir  daļa no dzīves.

Mazdārziņos, garāžās, zem tilta – tā savas izrādes visai ģimenei piesaka Valmieras vasaras teātra festivāls, izvēloties sociāli atbildīgu tēmu. Trīs augusta dienas – varat rezervēt savai un bērnu un pusaudžu teātra pieredzei Valmierā. Studijā Bērnu un jauniešu programmas vadītājs Jānis Znotiņš un režisore Liena Šmukste.        Valmieras vasaras teātra festivāls šogad būs veltīts ģimenēm, bet īpaši - bērnu un jauniešu auditorijai, un runās par tēmu "Pieņemšana". Lai arī festivāls notiek jau astoto gadu, šogad daudz kas gaidāms pirmoreiz – astoņas pirmizrādes, iestudējums bērniem jau no 2 gadu vecuma, kā arī sadarbība ar vairākiem Latvijas teātriem, lai izrādes turpinātos arī pēc festivāla. Visas piedāvātās izrādes būs jaundarbi, ko iestudēs Liena Šmukste, Dmitrijs Petrenko, Matīss Budovskis, Edgars Kaufelds, Kristīne Brīniņa, Kersti Heinloo (Igaunija), Keity Pook (Igaunija), Endīne Bērziņa un citi teātra mākslas profesionāļi. Paralēli izrāžu programmai visu festivāla nedēļas nogali būs atvērts arī Festivāla centrs zaļajā zonā pie Kultūras centra, kur pulcēties gan izrāžu starplaikos, gan uzzināt visu ar festivālu un tā norisi saistīto informāciju. Vizuālo koncepciju un centra vides objektus šogad veido mākslinieks Andris Eglītis kopā ar saviem bērniem. Neiztrūkstoši Valmiermuižā notiks arī Bērnu un jauniešu teātra institūta apmācības jaunajiem nozares profesionāļiem, kuru laikā viņi arī praktiski strādās pie savu izrāžu idejām. Valmieras vasaras teātra festivāls norisināsies no 4. līdz 6. augustam.

Hejā, fantastiskie! Ja Tev gribas pacelt savu pašsajūtu un kārtīgi sajust savu sapņu jaudu, tad šis būs uzaicinājums tieši Tev!!! No 1.jūnija Tev ir iespēja lekt iekšā Vasaras Manifestācijas Izaicinājumā, tajā 21 dienu Tu kārtīgi darbosies savu sapņu virzienā un, iespējams, piepildīsi kādu no tiem vai ieliksi stingru pamatu un skaidrību kur, ko un kā darīt tālāk. Īpašs izaicinājums = īpaša cena! Šodien vēl derīgs kods: gards Piesakies šeit: montavilumsone.com/kursi Vai raksti: ommmsome@gmail.com IG: ommmsome

Lai veiksmīgāk stiprinātu diasporas bērnu latvisko identitāti, ik vasaru Latvijā norit viņiem domātas nometnes, kuras pulcējas simtiem bērnu un jauniešu. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts vētām, kas mudina diasporas vecākus savus bērnus iesaistīt vasaras nometnēs, cik dažādas tās ir un kā ieinteresēt bērnus un jauniešus runāt latviski, sportojot, ejot dabā vai stāstot stāstus. Par šovasar gaidāmajiem notikumiem diasporas bērniem un jauniešiem sarunājas Samanta Kavrusa, Eiropas vasaras skolas skolotāja, Jānis Auzāns, biedrības “Gara dziesma” vadītājs, Reinis Lasmanis, Sasbiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktora vietnieks, Luīze Bērziņa, Eiropas vasaras skolas audzinātāja, savulaik bijusi šīs skolas dalībniece, un Jolanta Dukure, “Olimpiskais kvants” vadītāja.  

Pavisam nemanāmi klāt jau laiks, kad jāsāk vākt ražu - burkāni, bietes, sīpoli, pupiņas un agrie kartupeļi. Vēl Latvijā valda ļoti vasarīgi laika apstākļi, bet rudens vairs nav aiz kalniem! Par septembra dārza darbiem iztaujājam dārzkopības ekspertes - Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktori, bioloģijas zinātņu doktori Viju Rožukalni un dārzkopi, kokaudzētavas "Dzērves" saimnieci Marutu Kaminsku. Augustā sāk briest pumpuri nākamajam gadam, arī dekoratīvajiem krūmiem. "Ja netiks pietiekami laistīts, nākamgad daudz kas būs bez ziediem," uzsver Vija Rožukalne, iesakot dārza laistīšanu vislabāk veikt no rītiem. Tiesa, jāuzmanās arī no iebraukšanas otrā grāvī – ja būs pārlieku mitrs, var ieviešties dažādas sēņu slimības. Vasaras izskaņā arī ir samērā vēsas naktis, kamēr dienās saglabājas visai augsta gaisa temperatūra. "Šobrīd ilgi turas rasa, ir migla - ideāli apstākļi sēņu slimībām," skaidro dārzkope.  Viņa arī atgādina, ka pēdējās vasaras karstajās dienās ap ogu krūmiem un augļu kokiem jāievēro saudzīgs režīms – karstumā nedrīkst traucēt sakņu sistēmas, tās, piemēram, pārāk cītīgi ravējot.  "Tādā karstumā nevajadzētu veikt nekādas darbības ap saknēm, jo tas augam ir pēdējais cerību stariņš, kā ar saknītēm mitrumu uzsūkt augšā. Sevišķi augļu dārzā, kur sakņu sistēma ir sekla, piemēram, upenēm, ap krūmiem tagad nevajadzētu neko darīt," iesaka Rožukalne.  Vienlaikus jāsāk domāt par rudens mēslošanu. Sausākās vietās to darīt vēl par agru, bet tajās vietās, kur ir pamatīgi lijis un zeme ir krietni mitra, var sākt mēslošanu, teic Maruta Kaminska.    

Raidījumā pievēršamies tikai notikumiem Ukrainā. Intriģējošākās ziņas 9. augustā pienāca no Krimas, kur nopostīts ir kara lidlauks. Pēdējās diennakts laikā ir bijušas dažādas spekulācijas par to, kas tur ir noticis. Ja lūkojamies kopumā, jāatzīst bēdīgais fakts, ka tūlīt apritēs pusgads, kopš kara sākuma. Pie traģiskajām ziņām no Ukrainas esam pieraduši un to, kas īsti notiek frontē bieži arī nezinām un nesaprotam. Vasaras otrajā pusē daudzi gaidīja kara gaitas lūzumu, tā optimisma pilni sākotnēji solīja ukraiņi. Šobrīd liekas, ka būtiska lūzuma nav. Visi kaut kam gatavojas, bet kam? Kas notiek frontē, kāda ir perspektīva? Pārrunājam arī, kādas metodes abas puses izmanto karā un kāpēc parādījušies pārmetumi ne tikai iebrucējiem - Krievijai, bet arī Ukrainai? Pēdējās dienās daudz ir apspriests "Amnesty International” ziņojums. Ko šādi ziņojumi nozīmē, kas notiek karā, kurā agresoram nav, šķiet, nekādi principi svēti.  Aktualitātes analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālis Raimonds Graube, Zemessardzes štāba pārstāvis, kapteinis Jānis Slaidiņš un Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova. Karadarbība Ukrainā Ja vēl vasaras pirmajā pusē ik dienas pienāca ziņas par ļoti karstām kaujām Donbasā, Krievijas karaspēkam lēni, bet pamazām graužoties iekšā Ukrainas teritorijā, tad pēdējās nedēļās šādas ziņas ir gandrīz pieklusušas. Jā, uzbrukumi notiek, cilvēki iet bojā, ukraiņi cenšas noturēt ieņemtās pozīcijas un krievi neatlaižas. Donbasā ir izsludināta obligātā evakuācija, ukraiņiem pūloties izvest iedzīvotājus no gaidāmās kara zonas. Tas viss liek domāt, ka priekšā joprojām gaidāmas smagas kaujas. Tomēr paši ukraiņi ir gādājuši, lai uzmanība vēl lielākā mērā tiktu pievērsta valsts dienvidiem, kurus Krievija okupēja kara pirmajās dienās. Publiskajā telpā nepārprotami tiek uzturēta doma, ka tūlīt tūlīt ukraiņi sāks pretuzbrukumu un atbrīvos Hersonas apgabalu. Un tas ir licis arī krieviem reaģēt, pārsviežot lielākus spēkus uz okupēto teritoriju. Arī tur tiek gaidītas niknas kaujas, un jautājums tagad ir, cik lielā frontē abi karaspēki ir spējīgi un gatavi karot? Pēc Pentagona aplēsēm, šajā karā Krievijas pusē zaudēti vai ievainoti līdz pat 80 tūkstoš karavīru. Tāpat šajās dienās daudz tiek runāts par Zaporižjes Atomelektrostacijas apšaudīšanu un dramatiskajām sekām, kādas var izraisīt iespējamā kodolkatastrofa. Bet pēdējās diennakts laikā vislielākā uzmanība pievērsta Krimai. Tur vietējā militārajā lidlaukā nodārdēja ap 12 sprādzienu, gaisā paceļoties milzīgiem uguns un dūmu mutuļiem. Uzņemtajos video redzami pamatīgi postījumi, savukārt uz tilta ar pussalu izveidojās milzīgi sastrēgumi, cilvēkiem panikā cenšoties pamest pussalu. Krievijas Aizsardzības ministrija izskaidroja sprādzienus ar "munīcijas detonāciju". Savukārt, Ukrainas augsta ranga ierēdnis ASV laikrakstam "The New York Times" paziņoja, ka Ukrainas Bruņotie spēki devuši triecienu šim lidlaukam, izmantojot Ukrainā ražotus ieročus. Bet tikmēr Rietumi turpina piešķirt arvien jaunu palīdzību. Pirmdien ASV paziņoja par vēl viena miljarda atvēlēšanu Ukrainai. "Amnesty International” ziņojums Pagājušajā nedēļā, ceturtdienas rītā, Starptautiskā cilvēktiesību organizācija "Amnesty International", kas apvieno ap 3 miljoniem biedru vairāk nekā 150 valstīs, izplatīja ziņojumu ar nosaukumu “Ukraina: Ukrainas kara taktika apdraud civiliedzīvotājus”. Tajā, četrās nodaļās sadalītā dokumentā, autori norāda, ka Ukrainas militārpersonas, cenšoties atvairīt Krievijas iebrukumu, pakļauj briesmām civiliedzīvotājus, veidojot bāzes un izvietojot ieročus dzīvojamo namu rajonos, skolās un slimnīcās. Tiesa, konkrētas iestādes, to adreses un uzbrukuma laiku autori nenosauc. Pētījumā vien norādīts, ka Ukrainas bruņotie spēki bāzējušies dzīvojamās ēkās 19 pilsētās un ciemos Harkivas, Doneckas un Mikolajavas apgabalos. Tikai vienā ziņojuma nodaļā kritika veltīta arī Krievijai, aizrādot, ka tās spēki Ukrainā veic triecienus nekritiski izvēlētiem mērķiem. Ukrainas valdība uz to strauji reaģēja - Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba steidza norādīt, ka "Amnesty International" nevis meklē un mēģina darīt zināmu patiesību, bet cenšas radīt aplamu līdzsvaru. Savukārt, jau tās pašas dienas vakarā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņo, ka starptautiskā cilvēktiesību organizācija ar šāda naratīva izplatīšanu pārnes vainu no agresora uz upuri un iesaistās Krievijas dezinformācijas un propagandas kampaņā. Viņš ziņojumu nodēvēja par amorālu un atgādināja, ka Krievijas spēki vairākkārt apzināti ir apšaudījuši ar artilēriju un mīnmetējiem cilvēku rindas pēc ūdens, evakuācijas autobusus, sabiedriskā transporta pieturas, veikuši raķešu triecienus pret memoriāliem, kapsētām, kā arī karagūstekņu nometni Oleņivkā, bet  ziņojumā tas neparādās. Divas dienas vēlāk par savu atkāpšanos no amata paziņoja šīs organizācijas Ukrainas biroja vadītāja Oksana Pokaļčuka. Savu rīcību pamatojot ne vien ar nekvalitatīvo ziņojuma saturu, bet arī Ukrainas biroja izolāciju no tā sagatavošanas, iespējams, lai nodrošinātu neitralitāti. Jāpiebilst, ka Krievija jau aprīļa sākumā aizvēra Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas "Amnesty International" (arī “Human Rights Watch”, “Amnesty”, “Carnegie Endowment for International Peace”)  biroju un izslēdza to no Krievijas starptautisko organizāciju un ārvalstu nevalstisko organizāciju reģistra.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Skaņa ir mums līdzās ik uz soļa, taču ikdienā maz domājam par to, kāpēc apkārtējā pasaule skan tā, kā tā skan. Vasaras sākumā Stendes pagastā un tuvējā apkaimē bija dzirdami sprādzienam līdzīgi trokšņi, kurus radīja virsskaņas lidojumi. Šie trokšņi satrauca cilvēkus vairākās pilsētās. Raidījumu Zināmais nezināmajā veltām skaņas fizikai un skaidrojam, kā veidojas šādi trokšņi virsskaņas lidojumos un kā "ceļo" skaņa? Saruna ar Tukuma Raiņa vidusskolas fizikas skolotāju Valdi Zuteru.

Pēc Covid-19 pandēmijas radītā pārtraukuma, Latvijā šovasar atkal pulcējas jaunieši no visas pasaules. Informatīvais ceļojums "Sveika, Latvija", Eiropas vasaras skola "Olimpiskais kvants" - ar šo notikumu rīkotājiem šodien saruna par to, kā  diasporas jauniešus piesaistīt Latvijai un radīt interesi par šeit notiekošo? Kādā veidā atjaunot jauniešu kopā būšanu latviskā vidē – ceļojums, sports un vasaras skola? Kā mainījies programmu saturs, ņemot vērā pandēmijas divus gadus un karu Ukrainā?  Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts sarunājas programmas - informatīvais ceļojums "Sveika, Latvija" vadītāja Kristīne Saulīte, Eiropas vasaras skolu pārstāve Luīze Bērziņa, kādreiz pati piedalījusies, tagad ir audzinātāja, Eiropas vasaras skolas vadītājs Pēteris Priedītis un Vidzemes vasaras skola "Olimpiskais kvants" vadītāja Jolanta Dukure.

Vasaras vidus ir laiks, kad dārzā sevi var veldzēt gan fiziski, gan garīgi. Visi būtiskie darbi padarīti un ābeles pavēnī var laiski baudīt rīta kafiju. Bet nekas šajā pasaulē nav perfekts. Arī dārzā atradīsies kādi lielāki vai mazāki darbi un darbiņi, kas jāpadara jūlija pirmajās nedēļās. Par tiem raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina dārzkopības ekspertes: kokaudzētavas "Dzērves"saimniece Maruta Kaminska un Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne. Karstajā laikā, kāds ir šobrīd obligāti jālaista hortenzijas, bukši, rododendri, kā arī puķes ar seklu sakņu sistēmu. Hortenzijas arī jālaista ar mēslojumu! Tāpat rododendrus pēc ziedēšanas. Bet dārzeņiem jāskatās, vai tos nepārmēslo, jo tad arī metas slimības. Zemi no izžūšanas pasargā mulčēšana.

Raidījums veltīts Baltijas jūrai un jauniem atklājumiem par to. Iemesls tam ir apjomīgs pētniecības projekts, kura mērķis ir vairot zināšanas par Baltijas jūru. Vasaras laiks ir īstais brīdis baudīt Baltijas jūras sniegtos labumus, bet kas notiek zem ūdens, kas jauns uzzināts par tiem, kas dzīvo jūrā, kā jūra mainās un kāda ir vides kvalitāte Baltijas jūrā, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta direktors Juris Aigars. Baltijas jūras ekonomiskā vērtība Ko par Baltijas jūru ir izrēķinājuši vides ekonomikas eksperti un cita svarīga Baltijas jūra ir katram no mums? Kāda ir Baltijas jūras ekonomiskā vērtība un kādi ir centieni to aprēķināt.  Uz jautājumu, cik maksā Baltijas  jūra, vides ekonomikas pētniece Kristīne Pakalniete atbild, ka jūras vērtība ir nenovērtējama. Kristīne pārstāv pētniecības un konsultāciju uzņēmumu „SIA AKTīVS”, kas nodarbojas ar ūdeņu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzības sociālekonomiskajiem jautājumiem un kopš 2017. gada piedalījās projektā “Zināšanu uzlabošana jūras vides stāvokļa jomā.” Šī projekta ietvaros  uzņēmums  veica pētījumu saistībā ar jūras vides aizsardzības ekonomisko un sociālo analīzi. Un te mums  jūra  jāiedomājas kā tāds saimniecisks rosīgs uzņēmējs, kurš darbojas vairākās jomās - savāc un pārstrādā atkritumus, nodrošina mūs ar pārtiku, sniedz atpūtu un aktivitātes utt.. Tad arī var aprēķināt, cik, tā teikt,  maksā jūra. Par konkrētiem  aprēķiniem – izmaksām un ieguvumiem Baltijas jūras darbībā – stāsta Kristīne Pakalniete   

Latvijā  veikta aptauja rāda, ka gandrīz puse valsts iedzīvotāju šovasar jau ir devušies vai plāno doties kādā ārzemju ceļojumā. Tomēr nereti ir gadījumi, kad tiek atcelti lidmašīnu reizi, pazūd bagāža, rodas problēmas ar viesnīcu rezervācijām. Kā rīkoties, kad ceļojuma plāns draud sabrukt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs, "Tez Tour Latvija" vadītājs Kontantīns Paļgovs un Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abašins. Aivara Mackeviča ieteikumi no personiskās pieredzes saistībā ar bagāžas pazušanu. Pirmkārt, izlasīt apdrošināšanas līgumā arī visu, kas rakstīts ar mazākiem burtiem.  Bijusi standarta apdrošināšana ceļojumam, lai iegādātos pirmās nepieciešamības preces. Bet var gadīties, ka lidojums ir pie drauga uz kāzām un, nozaudējot bagāžu, zudumā iet uzvalks, krekls, labās kurpes.... Tāpēc Mackevičs iesaka slēgt apdrošināšanu, kas atbilst ceļojuma mērķim. Tāpat iesaka rezervē atstāt naudu, lai nepieciešamības gadījumā var iegādāties vajadzīgas preces, jo bieži pašam jāmaksā vispirms un rēķins jāiesniedz apdrošinātājam. Rūpīgi jāseko arī, vai čeki ātri neizbalo. Pirms doties ceļojumā - nofotografēt koferi ar visu saturu, kā arī mantas atsevišķi, lai nepieciešamības gadījumā pierādītu, kas bijis koferī. Jāņem arī vērā, ka apdrošinātāji nesedz to mantu vērtību, kas pazudušas no kofera, ja tas nav līgumā atrunāts.  Visās niansēs jāiedziļinās, lai droši dotos ceļojumā. Ja pašam nav laika, to vērts uzprasīt ceļojumu aģentūrai vai apdrošinātājiem. Vēl kāds raidījuma viesu ieteikums - svarīgākās lietas jāņem līdzi lidmašīnā rokas bagāžā.  

Annija, Mārtiņš un Roberts tev šoreiz iemācīs pareizi pārvadāt zirgu, atgādinās par baložu anatomiju un palīdzēs noskaidrot kaija vecumu. Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Executive palīgs - Valts Anškens Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Latvijas Tautas sporta asociācija vasarā aicina uz aktivitātēm un pasākumiem plašam dalībnieku lokam. Ar pasākumiem Kā labāk dzīvot studijā iepazīstina Latvijas Tautas sporta asociācijas valdes locekle, nūjošanas trenere Gaļina Gorbatenkova, Rīgas Āgenskalna pirmsskolas sporta skolotāja ar lielu pieredzi Dace Ozola, aktīva sportotāja (nūjo, staigā, spēlē badmintonu un vēl) Elita Granta, kā arī tik pat aktīvais dēls Raimonds Grants.

2016. gada 28. maija spēle starp "Thunder" un "Warriors" pazīstama kā "Kleja spēle", taču, atskatoties uz to šodien, iekrāsojas virkne citu ne mazāk interesantu pavedienu. Aplūkojām arī mūsu šīs sezonas sākumā izteiktās prognozes par komandu uzvaru OVER/UNDER.

Vasaras izskaņā viņa ar savu grupu noblieza divu stundu koncertu Mežaparkā, kuru viņi izziņoja pagājušajā ziemā. Tas toreiz bija pilnīgs neprāts, jo tajā brīdī saslimstības rādītāji bija uzskrējuši līdz griestiem, valstī bija viena no čābīgākajām situācijām un, visticamāk, ne tikai viņiem pašiem, bet arī visiem mums, doma par traku dejošanu pūlī, koncertā šķita vairāk kā utopiska.  Ne tikai lēmums par koncertu, arī šī saruna ir drosmīga. Un Māra tāda ir!  Martā Māras dēliņš Ezra, pēc 8 mēnešu ilga cīniņa ar leikēmiju, beidzot devās mājās no Bērnu slimnīcas 10.nodaļas, kur viņu sagaidīja uzraksts - "Ezra vesels!" Tas ir dzīvi mainošs notikums visai ģimenei un Māra ir izvēlejusies par to runāt.  Mēs runājām arī par mūziku, dzīvi, produktivitāti un mazliet par krūtīm :)