Podcasts about pavisam

Šogad aprit 100 gadi kopš dibināts Cēsu muzejs. Simtgadei veltītā izstāde „Cēluma simtā satikšanās. No Vidzemes muižām līdz Cēsu muzejam” apmeklētājiem skatāma no 30.maija. Ekspozīcija atklāj muzeja veidošanās un attīstības sākumposmu, kad krājuma pamatu veidoja kādreizējo muižu un biedrību kolekcijas. Izstāde top kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu „Latviešu grāmatai 500”.  Izstāde būs aplūkojama gadu. Pavisam neilgu laiku muzejam ir jauna direktore - Elīna Kalniņa, par tuvākajā nākotnē iecerēto jautājam viņai.  

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kanādas parlamenta vēlēšanās uzvar liberāļi. Pieaug saspīlējums starp Indiju un Pakistānu. Latvija vienīgā kandidāte no Austrumieronas ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kanādas liberāļi – par mata tiesu no triumfa 28. aprīlī notikušo Kanādas Parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanu rezultāti, salīdzinot ar priekšvēlēšanu aptauju rādītājiem, īpaši nepārsteidz. Liberālā partija, kopš janvāra nogales piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, ieguvusi vēlēšanās labāko rezultātu. Iemesls ir ne tikai ilggadējā premjera un liberāļu līdera Džastina Trudo prašanās savlaicīgi aiziet no politiskās avanscēnas, bet arī „Trampa faktors”. Vašingtonas varasvīra šokējošā izrunāšanās par plāniem anektēt Kanādu un kaimiņvalsts eksporta aplikšana ar tarifiem ir saniknojusi kanādiešus, un pretošanās noskaņojums kļuva par jaunā premjera Marka Kārnija vadīto liberāļu priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvu. Nevar gan sacīt, ka trampismam tuvu noskaņu esamība liberāļu galveno konkurentu – Konservatīvās partijas – platformā būtu nākusi šim spēkam ļoti par sliktu. Konservatīvajiem izdevies gūt vairāku desmitgažu laikā izcilāko rezultātu un pieaudzēt mandātu skaitu pat vairāk nekā liberāļiem. Tiesa, deputāta mandāts iet secen konservatīvo līderim Pjēram Pualjēvram. Galvenais zaudētājs šajā situācijā izrādījusies mēreni kreisā Jaunā demokrātiskā partija, kuras frakcija sarukusi par vairāk nekā divām trešdaļām. Partijas līderis Džagmīts Singhs jau paziņojis par atkāpšanos no amata. Trešdaļu mandātu zaudējusi arī frančvalodīgo kanādiešu partija Kvebekas bloks. Tā nu liberāļiem, pēc visa spriežot, pietrūks vien trīs balsu no simt septiņdesmit divām, lai veidotu vairākuma valdību, un, tāpat kā pāris iepriekšējos sasaukumos, arī šajā Kanādai būs mazākuma valdība, kuras atrašanos pie varas noteiks mazāko partiju atbalsts valdošajai. Kvebekas bloka līderis Īvs Fransuā Blanšē aicinājis visus politiskos spēkus vienoties par „pamieru”, kamēr valsts tiek cauri pašreizējiem nestabilajiem laikiem. Kāpēc Latvija grib, bet Melnkalne – nē? Šī gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kā ik gadu, balsos par piecu jaunu ANO Drošības padomes locekļu apstiprināšanu. Kā zināms, kopumā šai ANO institūcijā darbojas piecpadsmit valstis, no kurām piecas – Savienotās Valstis, Ķīna, Krievija, Lielbritānija un Francija – ir pastāvīgie locekļi, savukārt atlikušās desmit periodiski mainās. Pie tam katram planētas reģionam Drošības padomē rezervēts noteikts vietu skaits. Vienu no divām Austrumeiropas vietām ieņem pastāvīgā locekle Krievija, savukārt uz otru, kuru šajā reizē atbrīvos Slovēnija, pretendē Latvija. Otra sākotnējā pretendente – Melnkalne – savu pieteikumu pirms pāris mēnešiem atsauca. Kā intervijā Melnkalnes laikrakstam „Vijesti” izteicies ārlietu ministrs Ervins Ibrahimovičs, tāds lēmums pieņemts, jo Melnkalnei šobrīd jākoncentrē visi spēki virzībai uz iestāšanos Eiropas Savienībā, kam darbošanās Drošības padomē var nenākt par labu. Drošības padome ir vienīgā no ANO struktūrām, kura ir pilnvarota izdot dalībvalstīm saistošas rezolūcijas; visām pārējām ANO ietvaros izdotajām rezolūcijām ir rekomendējošs raksturs. Piecu pastāvīgo locekļu statuss ar veto tiesībām saglabājies kopš organizācijas radīšanas Otrā pasaules kara izskaņā, un lielā mērā atspoguļo tā laika ģeopolitisko realitāti, kad galvenās pasaules kara uzvarētājas nodrošināja sev īpašu statusu. Kopš tā laika daudz kas mainījies, un jau vismaz vairākas desmitgades četras valstis – Indija, Brazīlija, Japāna un Vācija – izvirza pretenzijas uz Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, ciktāl Japāna un Vācija sniedz ļoti nozīmīgu finansiālo ieguldījumu Apvienoto Nāciju darbībā, savukārt Indija un Brazīlija aktīvi piedalās ANO militārajās misijās. Tomēr ir vesela grupa pietiekami ietekmīgu valstu, kuras šādai paplašināšanai pretojas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien skaļāk izskan viedoklis, ka agresorvalsts savu īpašo statusu Drošības padomē nav pelnījusi. Krievijas Federācija kā tāda nekad nav tikusi ievēlēta par pastāvīgo locekli, bet gan ir mantojusi šo statusu no tās priekšgājējas Padomju Savienības. Indija un Pakistāna – milžu rīvēšanās Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Indijas Džammu un Kašmiras pavalstī nenorimst bruņota pretestība valsts centrālajai varai. Savulaik šais zemēs pastāvēja pusneatkarīga monarhija ar ticības ziņā neviendabīgu iedzīvotāju sastāvu, un tad, kad 1947. gadā kādreizējās Britu Indijas vietā tapa Indijas un Pakistānas valstis, kuru pamatā bija iedzīvotāju reliģiskā piederība, Džammu un Kašmira kļuva par strīdus ābolu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados islāma kaujinieki, kuri cīnās par provinces pievienošanu Pakistānai, sāka piekopt terora metodes. Vienu šādu asiņainu ekscesu Indija piedzīvoja 22. aprīlī, kad vairāki ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīri ieradās tūristu iecienītā lokācijā, vispirms atklāja haotisku uguni, pēc tam nošķīra atsevišķi vīriešus un sāka noskaidrot viņu reliģisko piederību. Tos, kuri nebija apgraizīti un nezināja arī norunāt Dienvidāzijā populāru islāma lūgšanas frāzi, nošāva. Pavisam dzīvību zaudēja 26 cilvēki, starp kuriem bija arī viens Nepālas pavalstnieks un viens vietējais iedzīvotājs, musulmanis, kurš mēģināja nepieļaut izrēķināšanos. Šis ir asiņainākais terora akts Indijā kopš 2008. gada islāma teroristu uzbrukumiem Mumbajā. Sākotnēji atbildību par 22. aprīļa slaktiņu uzņēmās kaujinieku organizācija „Pretestības fronte”, kura gan dažas dienas vēlāk savu paziņojumu atsauca. Savukārt Indijas varasiestādes jau nākamajā dienā pēc notikušā paziņoja, ka saziņa rādot teroristu saistību ar Pakistānas slepenajiem dienestiem. Indija izraidīja vairākus Pakistānas diplomātus un atsauca savējos no Islāmābādas, slēdza sauszemes robežu, anulēja vīzas daļai Pakistānas pilsoņu un pārtrauca izsniegt jaunas. Sevišķi nopietni tiek uzlūkota Indas ūdeņu vienošanās darbības apturēšana. 1960. gadā noslēgtā starpvalstu vienošanās regulē Indas upes un vairāku tās pieteku ūdens resursu izmantošanu. Upju iztekas atrodas Indijā, bet galvenā ūdeņu izlietotāja ir Pakistāna, sevišķi lauksaimniecībai, kas veido gandrīz ceturto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešdaļu darbavietu. 24. aprīlī gar Indijas un Pakistānas demarkācijas līniju Kašmirā sākās apšaudes ar strēlnieku ieročiem, kam dažas dienas vēlāk pievienojās arī artilērija. 28. aprīlī Pakistānas aizsardzības ministrs Asifs Havadža paziņoja, ka Indijas uzbrukums Pakistānai esot nenovēršams. Pastāv bažas, ka laikā, kad pārējai pasaulei citu rūpju gana, briest nopietna eskalācija starp divām kodolvalstīm Āzijas dienvidos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā Pievienotā vērtība par to, kā domāt par naudas ieguldīšanu ilgākā termiņā, un par to, kā varētu noderēt iespēja, pensionējoties neizņemt visu uzkrāto 2. pensiju līmeni. Tas, kas notiek naudas un ekonomikas globālajā arēnā, ir ne tikai iespēja pašausmināties, papriecāties vai indīgi komentēt. Tas tieši ietekmē lielāko daļu no mums. Pavisam tieši – mūsu pensiju uzkrājumus. Tie svārstās līdzi tirgiem, un Latvijā parasti jebkuram pasaules tirgu kritumam ir kāda netīkama blakusparādība – daļa cilvēku noķer panikas bacili un metas mainīt pensiju fondus uz konservatīvākiem vai, ja var, pārtrauc iemaksas. Šoreiz gan pensiju pārvaldītāji saka – var just, ka augusi klientu finanšu pratība, atzīst Jānis Rozenfelds, "SEB Investment Management" valdes priekšsēdētājs.  Vēl par labu varētu nākt tas, ka mums jau ir pieredze – esam redzējuši kritumus un arī atgūšanos pēc tiem, uzskata Anželika Dobrovoļska, "Swedbank" Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītāja. Jo arī Sedbank ievērojuši – klienti, lai gan satraucas par notiekošo, straujus lēmumus nesteidz pieņemt.

Stāsta Saulkrastu novada kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane Tā bija Skultes zvejnieku sabiedrības zivju kopžāvētava jeb, mūsdienu valodā sakot, – kūpinātava. Vecā kopžāvētava bija nodegusi, un 1937. gadā, kad Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis ieradās Skultē, lai izvēlētos vietu ostai, Skultes zvejnieku sabiedrība saņēma prezidenta svētību arī jaunās zivju kopžāvētavas celtniecībai. Skultes zvejnieku sabiedrība tika dibināta, apvienojoties gan Pēterupes, gan Skultes zvejniekiem, tomēr Zvejniekciems un Skultes osta atrodas Saulkrastu novadā. Tā ir ceturtā lielākā osta Latvijā, un tās būvniecība bija ļoti būtiska Vidzemes piekrastei. 20.gadsimta trīsdesmitajos gados fotogrāfs un vēstures biedrības (Latviešu Senatnes pētītāju biedrība)  viceprezidents Mārtiņš Sams ceļo gar Vidzemes piekrasti – gan no Kuršu kāpas līdz Rīgai, gan no Ainažiem līdz Rīgai, un viņš viesojas arī pie Skultes zvejniekiem. Aprakstā “Latvijas jūras zvejnieki” (1932) atspoguļots Vidzemes zvejnieku lūgums: “Dodiet ostas! Dodiet ostas!”, un tieši 1937. gadā, ierodoties Kārlim Ulmanim, šis lūgums tiek īstenots. 1939. gada 7. oktobrī zemkopības ministrs Jānis Birznieks ar vilcienu ierodas Saulkrastu stacijā un ar zirgu pajūgu dodas uz Skultes ostas atklāšanu. Kopā ar Jāni Birznieku ierodas daudzi prominenti Latvijas valdības pārstāvji un Valsts zemes bankas vadība. Pēc Skultes ostas atklāšanas visa delegācija dodas uz zivju kopžāvētavu. [1] Zvejniecības mēnešraksta 1939.gada oktobra numurā tiek aprakstīta arī zivju kopžāvētavas atklāšana. To iesvēta vietējais mācītājs Alfrēds Sudārs, ir klāt arī vietējās pašvaldības pārstāvji un kuplā skaitā arī zvejnieku sabiedrības pārstāvji. [2] Liktenīgi, ka zemkopības ministra Jāņa Birznieka uzrunā skan vārdi:”Esiet mierīgi un strādājiet savu darbu. Nekādi apstākļi mūs no tā nenovirzīs.” [3]  Taču 1939. gads ir arī Otrā pasaules kara sākuma gads. Pavisam nedaudz Skultes zvejnieku sabiedrības dalībnieki varēja baudīt sava darba augļus jaunajā zivju kopžāvētavā. 1949. gada 25. martā zivju kopžāvētavas pagalmā tiek sapulcēti ļaudis, lai dotos savā tālajā ceļā uz Sibīriju. Tieši šajā vietā viņi redz savu pēdējo Latvijas saulrietu, un tieši tie, kuri nepaspēja zvejnieku laivās doties uz Zviedriju, atceras gan šo laiku, kad viņi priecīgi atklāja zivju kopžāvētavu, gan savus sapņus, kuru šūpulis bija Skultes ostas atklāšana. Padomju gados Latvijā palikušie zvejnieki, mīlot savu darbu, arvien piegādāja zivis Skultes zivju fabrikai, bet 20. gadsimta deviņdesmitajos gados šeit iestājās pamestība uz trīs gadu desmitiem. Tomēr šobrīd vecās zivju fabrikas un senās zivju kopžāvētavas vietā atkal darbojas latviešu uzņēmēji. Pie jaunās ēkas zivju kūpināšanas rāmīšos, kas kā prototips izmantoti vēsturisko stendu ietvaram, var izlasīt stāstus par Skultes ostu, veco zivju fabriku, zivju kopžāvētavu un šeit var iegādāties arī šo to no kūpinātu zivju produkcijas. *** [1] Kinožurnāls "Latvijas skaņu hronika" Nr. 529, 1939. gada vēsturiskā reportāža: “Piepildīts Prezidenta ierosinājums. Zemkopības ministrs atklāja uz Valsts Prezidenta ierosinājuma celto zvejnieku ostu Skultē”  [2] Raksts “Skultes zvejnieku lielā diena” Zvejniecības mēnešrakstā Nr.10 (01.10.1939)  [3] 1939. gada “Zvejniecības Mēnešrakstā” publicētā reportāža par Skultes ostas atklāšanu aktiera Kaspara Znotiņa lasījumā, kas ievietota Saulkrastu virtuālajā muzejā; turpat iespējams izlasīt par zvejniecības attīstību Vidzemes piekrastē un Skultes ostas tapšanas vēsturi

Ar komponistu un mūziķi Edgaru Mākenu palūkojamies uz vairākām teātra izrādēm no mūzikas puses. Nupat pabeigts darbs pie Klaipēdas Drāmas teātrī tapušās Elmāra Seņkova izrādes „Kalendārs mani sauc”. Sarunājamies par mūsdienu dzeju, jo pavisam drīz Edgara Mākena un Agneses Budovskas dziesmu programma „Jaunība” iznāks albumā „Daži racionāli apsvērumi”. Runājam arī par kopienas sajūtu, ko spēj uzturēt teātris, un vai māksla var palīdzēt pārdzīvot grūtus laikus. Edgara Mākena darbība ir ļoti daudzveidīga. Vispirms mūzikas skolā apguvis kordiriģenta profesiju. Dibinājis grupu “Gaujarts”, bijis līdzdibinātājs ansamblim “Manta”. Pavisam drīz iznāks mūzikas albums „Daži racionāli apsvērumi” kopā ar viņa jauno grupu “Jaunība”. Tad izstudējis Latvijas Mūzikas akadēmijas  Kompozīcijas nodaļā un pievērsies akadēmiskākai mūzikai. Vairākkārt ieguvis Lielo Mūzikas balvu, arī „Spēlmaņu” nakts balvu par mūziku teātra izrādēm.  Ielūkojoties bagātīgajā ierakstu klāstā, kas Radio fonotēkā saistās ar atslēgvārdu “Edgars Mākens”, saprotams, ka visu mēs nepaspēsim. Tāpēc šajā raidījumā runājam par mūziku, kurai lieciniece bijusi raidījuma autore Anda Buševica, kas viņai ko nozīmējusi, un pārsvarā tā ir bijusi teātra mūzika. Sarunai Edgaru Mākenu uzrunāju jau pirms mēneša, taču tā bija jāatliek, jo februāra vidū pirmizrādi Lietuvā, Klaipēdas Drāmas teātrī piedzīvoja Elmāra Seņkova izrāde „Kalendārs mani sauc”.

Aktieris Uldis Siliņš Nacionālajā teātrī nesen iedzīvojies galvenajā lomā – Midzogučī tēlā – filozofiskajā drāmā par skaistuma dabu "Zelta templis". "Atsperes" Rīta intervijā runājam par jauno izrādi, Ulda jaunākajām lomām un laiku šodienas teātrī... Liene Jakovļeva: Viens no iemesliem, kāpēc esi atceļojis no teātra līdz Radiomājai, ir tava jaunākā loma: izrādē "Zelta templis" tu atveido jaunekli Midzogučī. Izrāde ir filozofiska drāma par skaistuma dabu ar tādu japānisku noskaņu, kuru mums mazliet uzbur arī Platona Burvicka mūzika, kas caurvij visu izrādi. Skaņu partitūra ir palīdzoša izrādei? Tā uzbur īsto toni? Uldis Siliņš: Jā, kaut gan reizēm mēs runājam arī par to, ka nevajag iet līdzi mūzikai un tamlīdzīgi, tomēr mūzika iedod atmosfēru un ir brīži, kad tā patiesi palīdz, tai ir jāļaujas un jāļauj tai palīdzēt. Šajā izrādē svarīgs ir arī ritms, tādi akcentiņi, un mēs varam izmantot šo ļoti smalko Platona Buravicka mūziku, lai mēģinātu ar šo mūziku kopā darboties un kustēties. Jaunais režisors Henrijs Arājs, manuprāt, ķēries pie diezgan sarežģīta uzdevuma, jo romānu uzlikt uz skatuves ir diezgan riskants ceļš. Bet kopā ar Leldi Stumbri un romāna tulkotāju Ingūnu Beķeri tas izdevies pārsteidzoši skaisti, poētiski un varbūt pat negaidīti.  Man liekas, ka atbilde ir tajā, ka Henrijam Arājam šis darbs ir ļoti personīgs: slēdzot vaļā romānu un mēģinot to dramatizēt, viņš runājis par sev svarīgām tēmām un zinājis, ko vēlas pateikt, par ko viņš vēlas runāt. Tā nav tikai vienkārša vēlme – sak', šis tāds interesants romāns, pamēģināsim parotaļāties. Nē, tas Henrijam ir personīgs darbs, kas man pašam ļoti, ļoti palīdzēja un mani suģestēja. Arī es pats, lasot šo romānu, mēģināju to izlaist caur sevi, nevis mēģinot maksimāli pietuvoties stāstam, kas tad tur ir,  bet gan mēģinot šo jauno puisi Midzogučī slēgt caur sevi. Es pats esmu bijis jauns un gājis cauri dažādiem dzīves līkločiem un meklējumiem, atbildot uz jautājumiem, kas šajā dzīvē ir svarīgs, pareizs vai nepareizs, kā dzīvot, kam ticēt, kam neticēt... Arī man šis darbs ir personīgs. Tie četri vārdi, kas likti zem nosaukuma – filozofiska drāma par skaistuma dabu, man liekas, ir tikai viena šķautne. Par ko vēl tev ir šī izrāde? Man personīgi šī izrāde ir par jauna cilvēka izaugsmi, par viņa centieniem atrast sevi šajā pasaulē; par to sāpīgo procesu, kad mums ir metaforiski jāiznīcina savi elki un ideāli, lai atbrīvotos no kaut kādiem priekšstatiem par to, kāda ir pasaule. Jo to, kāda tā ir, patiesībā nezina neviens. Izejot cauri sāpīgajam procesam, puika kļūst par vīrieti. Par vilšanos arī ir šis stāsts? Protams! Caur sāpīgu vilšanos bieži vien mūsu dzīve iegūst pavisam citu pagriezienu un iespēju doties tālāk jaunos meklējumos. Kādiem skatītājiem tu neieteiktu šo izrādi? Pieņemu, ka laikam jau tiem, kuriem patīk absolūti reālistisks teātris. Negribētu ierobežot skatītājus, jo man pašam šī ir īpaša pieredze: šis ir teātris kā haika, kā meditācija, īpatnējs process. Jo es jau arī līdz šim vairāk vai mazāk biju pieradis pie reālpsiholoģijas; ka runājam ļoti sadzīviski un tamlīdzīgi. Bet šeit kaut kā ir mums visiem kopā jāuzbur tāds dzejas lasījums divu stundu garumā. Arī jūsu ķermeņa kustības un attiecības ir pilnīgi savādākas nekā dzīvē, ko redzam uz ielas vai citās izrādēs. Tas, ka tā ir buto estētika, ir nolasāms, bet šeit izmantota arī kintsugi tehnika, kas ir plīsušo trauku vietu aizpildīšana ar zeltu. Te jāsaka liels paldies mūsu scenogrāfam Adriānam Tomam Kulpem par telpu. Viņš ir ļoti talantīgs, brīnišķīgs cilvēks, kas mūs ietērpis melnajā telpā, kas izskatās kā sasists trauks, kas pēc tam atkal ir salīmēts kopā ar zelta dzīslām. Savukārt Simona Orinska droši vien jums bija ļoti klātesoša, lai iestudētu kustības... Milzīgs paldies arī Simonai! Mēs, protams, pieskārāmies buto tehnikām, dažādām maskām, bet viņa ļāva mums pilnu brīvību un teica: jums jāmeklē savs tēls no iekšējās pasaules, sava fizika; ka sevi jāizmanto kā materiālu, dramaturģiju saslēdzot kopā ar sevi un veidojot kaut ko, kas mūs pašus pārsteidz. Viņa teica: pārsteidziet sevi! Nedomājiet, vai kaut kas ir pareizi vai nepareizi, bet vienkārši ļaujieties. Un vēl jau ir pieminētā mūzika, telpa, tērpi, aktieri... Milzīgs paldies visai komandai: gan skaņu departamentam, gan gaismu departamentam. Visi iesaistījās procesā, lai uzburtu maģiju. Vairāk – ierakstā.

Izstāde – dienasgrāmata, tāda ir Martas Andersones zīmējumu kolekcija, kas  no Skotijas atceļojusi uz Rīgu. Izstādei māksliniece devusi nosaukumu „366 – dienišķā māksla”. Izstādi Ojāra Vācieša muzejā atklāja 1.martā, un ar to aizsākusies dzejnieces un tulkotājas Ludmilas Azarovas 90. jubilejas sarīkojumu sērija, jo Marta ir viņas mazmeita. Gaišā, nelielā, taču mājīgā izstāžu zālē, baltos rāmjos pie sienām eksponētas miniatūras, katrā rāmī kādas desmit nelielas kartītes, grupētas pa mēnešiem, katrai kartītei klāt arī datums. Ar šo izstādi muzejā satiekas paaudzes, uzsver izstādes kuratore Dace Micāne-Zālīte un iepazīstina ar izstādes autori. Lasu Martas Andersones atsūtīto tekstu par viena gada mākslas ceļojumu caur miniatūrām. „2024.gads iesākas ar apņemšanos. Pavisam vienkāršu, kā var šķist, - zīmēt katru dienu. Vienalga, cik lielu, mazu vai kādā tehnikā, bet katru dienu bez izņēmuma”. Marta solījumu turējusi, un kā vēl, jo kartīšu ir vairāk nekā gadā dienu. Miniatūrkartīšu kolekcija veidota kalendārā secībā, katram mēnesim ir divi vai trīs rāmji, kuros izkārtotas miniatūras. Koncepcija, kā darbus eksponēt, ir izstādes mākslinieka Inta  Sedlenieka ziņā. Marta raksta: „Pēdējā gada diena likās kā finiša līnija maratona beigās, bija prieks to beidzot redzēt, bet vēl lielāka laime bija par padarīto. Un par to, kādu ietekmi šis ceļojums ir atstājis uz mani un citiem.. Mana māksla ļāva citiem pasmieties, apdomāties, nesapratnē skurināties, skumt un varbūt pat dusmoties. Bet varbūt tā arī tomēr kādu iedvesmoja.” Ja zinām, ka Marta Andersone dzimusi 1984.gadā, tad pagājušais viņai bijis – apaļas jubilejas gads. Starp marta mēneša kartītēm atrodam arī  vienu ar torti kā augstu torni, kas nedaudz sasvēries… Izstādes radošajā komandā strādā arī Dainis Repša, viņš aicina izstādi pētīt atraktīvi. Martas Andersones zīmējumu kolekcija  Ojāra Vācieša muzejā būs skatāma līdz 6.maijam.

"Patiesībā jau "Zelta globuss" ir balva ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgajam animācijas kino. (..) Tagad ar to "Straumi" gan ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas – vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu – būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju: tur būs jauni meklējumi, kas nav vis saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē," saka Ginta Zilbaloža filmas "Straume" producents Matīss Kaža. Viņš — arī "Spēlmaņu nakts" Gada jaunais skatuves mākslinieks. Viņš — arī viens no enerģiskākajiem un jaudīgakajiem jaunās paaudzes kino nozares profesionāļiem.   Anete AšmaneVilsone: Vai šis laiks tavā dzīvē ir "Straumes" laiks? Matīss Kaža: Pavisam noteikti – jā. Dažādos līmeņos un dažādās izpratnē. "Straumes" laiks arī tādā ziņā, ka notikumi vienkārši ar mani notiek – pēkšņi un negaidīti, un tad kaut kā uz tiem ir jāreaģē. Tāpat kā kaķim filmā! Vai šonedēļ iznācis arī kāds miera mirklis, lai patiešām saprastu, ka viena no vislielākajām un vissvarīgākajām kino balvām ir saņemta, turklāt arī Latvijai tā ir pirmā – pateicoties jums? Nē, nav, jo paralēli bija vēl viens cits darbiņš – Kultūras akadēmijā mums bija pirmizrāde studentu izrādei "Degošie". Arī tagad viss turpinās, jo strādāju pie izrādes Nacionālajā teātrī. Tā ka vismaz līdz marta vidum joprojām būs gan "Straume", gan arī citas paralēlās straumes, jo turpinās arī balvu sezona: tūlīt būs zināmas nominācijas gan kino balvai "Bafta", gan "Oskaram", gan vēl visādi citi pasākumi, kuri, cerams, palīdzēs filmai "Straume" iegūt vēl vairāk skatītāju visā pasaulē. Kā ir ar kritiķu atzinību: vai par "Straumi" ir arī sliktas atsauksmes, vai tomēr tikai un vienīgi sajūsminātas? Par visām filmām ir arī sliktas atsauksmes. Arī par "Straumi" ir sliktas. Tomēr kritiķu atzinība un balvas, arī skatītāju atzinība – vai uz ko tādu tu un Gints Zilbalodis sākumā varējāt cerēt un gaidīt?  Skaidrs, ka tik ārkārtīgi pozitīvu rezonansi negaidījām – tas būtu ļoti naivi. Tagad mēs kaut kā cenšamies uz to pēc iespējas adekvātāk reaģēt un turpināt strādāt arī pie Ginta nākamā projekta, neskatoties uz visu to, kas jāpaveic vēl ar šo filmu – galvenokārt tās ir mārketinga un publicitātes aktivitātes. Bet tas, uz ko mēs cerējām vēl izstrādes procesā, bija Kannu kinofestivāls, jo, zinot Ginta iepriekšējās filmas "Projām" panākumus un arī šīs filmas kvalitātes un unikālo autora rokrakstu, domājam, ka potenciāls tur varētu būt. Bet arī tur neklājās viegli: festivālā iekļuvām pēdējā brīdī – jau tad, kad tā programma jau bija izziņota. Bijām kā viena no papildus pievienotajām filmām… Kannu kinofestivāls, protams, bija ļoti spēcīga starta platforma, jo tās filmas, kuras ir Kannās, iegūst ārkārtīgi lielu preses uzmanību, industrijas uzmanību. Mums arī paveicās ar to, ka bijām vienīgā animācijas filma konkrētajā konkursā, un tad jau tā izcēlāmies. "Straume" saņēmusi ne tikai kritiķu un nozares profesionāļu atzinību: arī skatītāju kopējais skaits, kas jau noskatījušies filmu, ir ārkārtīgi liels. Jā, tur varētu būt jau virs pusotra miljona noteikti. Šobrīd Meksikā nedēļas, pusotras laikā jau ir vairāk nekā 500 tūkstoši skatītāju – Latvijas filmai tas ir nebijis precedents, ka tik milzīgs skatītāju skaits mazā laika periodā to noskatījies. Tāpēc paldies meksikāņiem, kuriem ir ļoti mīļa šī filma ar kaķi. (smaida) Kaut gan jāsaka, ka no izplatītāju puses tur bija sarīkota milzīga mārketinga kampaņa. Mehiko un arī citās lielajās Meksikas pilsētās esot daudz milzīgu izkārtņu ar filmu. Vai jums plūst arī sajūsminātas fanu vēstules? O jā, arī spāņu valodā! Ļoti daudz tiekam tagoti instagramā un citur, tiktokā ir ļoti daudz video. Jo īpaši tagad, kad filma jau nonākusi Amerikā. Arī digitālajās platformās "Apple TV" un "Fandango" ir daudz video par to, kā kaķi skatās "Straumi". Un tad raksta, vai noskatījās filmu līdz galam vai tomēr apnika, bet daudzi kaķi esot noskatījušies to līdz galam.  Kad filma martā nonāks digitālajās platformās arī Latvijā, tas varētu būt otrais skatītāju vilnis – kaķi, kuri mājās skatās filmu. (smejas) Un izrādās, ka projekts ar mazu finansējumu var pārspēt simtiem miljonu vērtas filmas un vislielākās animācijas studijas. Šoreiz tā sanāca, bet domāju, ka filmas veiksmes noteicošais faktors ir tas, ka, līdzko cilvēki un arī konkrētās balvas balsotāji šo filmu ir noskatījušies, viņu attieksme pret to ir ārkārtīgi pozitīva. Cilvēki ar šo filmu ir pārņemti un ļoti emocionāli stāsta, ka viņiem šī filma liek domāt pat par eksistenciālām, trauslām, ārkārtīgi personīgām lietām. Katram tas ir kaut kas cits. Filma strādā vispārīgā līmenī un ir brīvi interpretējama – tur  ir tik daudz simbolu, kurus var atkodēt, un katrs pieķeras kaut kam citam. Tāpēc mēs ļoti aktīvi strādājam tieši pie tā, lai maksimāli daudz balsotāju šīm balvām un industrijas pārstāvji Amerikā arī noskatās šo filmu. Esam dzirdējuši labus vārdus no daudziem brīnišķīgiem pasaulē pazīstamiem amerikāņu kino autoriem, toskait no Benija Avni, Bila Heidera. Tas iedvesmo – ka šie lielie vārdi tik tiešām arī šajā filmā saskata kaut ko jaunu un oriģinālu. Gintam arī bija iespēja šīs nedēļas laikā ar dažiem no viņiem satikties. Priecājamies, ka neatkarīgai animācijai ir atbalsts. (..)  Jo patiesībā jau "Zelta globusa" balva ir ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgam animācijas kino, jo "Studio Ghibli" filmas "The Boy And The Heron", kas varētu būt tuvākā neatkarīgajai animācijai un kura līdz šim saņēmusi "Zelta globusu", budžets ir 80 miljoni dolāru. Tas nav salīdzināms ar pusnabadzības apstākļos veidoto filmu "Straume". 2017. gadā tapa tava pirmā filma – "Vienu biļeti, lūdzu"... Jā, un tai bija diezgan lieli panākumi kino festivālos dokumentālajā žanrā – it īpaši tajā ziņā, ka tā bija jauna režisora debija. Filmas "Vienu biļeti, lūdzu" panākumi palīdzējuši man taisīt jau nākamās filmas, jo bija iemantota uzticība, kas jaunajiem režisoriem reti kad tiek dāvāta. Vienmēr jau ar tādu skepsi skatās, kas tad tur iznāks, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēt lielbudžeta projektu Latvijas kontekstā vai valsts finansējumu. Tagad gan ar to "Straumi" ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas (vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu) būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju – ka tur būs jauni meklējumi, kas nav saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē. Tas, kas ir mainījies pēc šīs filmas – tagad tās vārds ir izskanējis un Gints Zilbalodis kļuvis par vienu no pazīstamākajiem animācijas autoriem pasaulē, un tas nozīmē, ka mēs ceram iedvesmot jauniešus gan Latvijā, gan citur pasaulē, kas taisa nelielas animācijas filmiņas tieši šādā pašā brīvpieejas programmatūrā 3D kā mēs "Blenderī" vai citā, ka tas ir iespējams – ja tev ir redzējums un stāsts, ko pastāstīt, un tu esi gatavs būt emocionāli patiess un atklāts pirmkārt jau pats pret sevi, tad tas ir iespējams. Tas ir arī darba jautājums. Jo tik daudz, cik Gints šos gadus strādājis pie "Straumes"… Tas ir milzīgs apjoms, un jāsaprot, ka nebūs tā, ka tu vienkārši ieslēgsi programmiņu, kaut ko pačakarēsi, un pēc pusgada tev būs kaut kas ģeniāls. Tas tiešām ir darbs sešas, septiņas dienas nedēļā piecu gadu garumā. Vai tu piekrīti plaši izskanējušajam apgalvojumam, ka tieši animācija ir viens no spēcīgākajiem Latvijas kino industrijas žanriem? Animācija nav žanrs. Kā pērn teica Pablo Berdžers, saņemot Eiropas Kino akadēmijas balvu par "Robotu sapņiem" – animācija nav žanrs,  tā ir viena no kino formām. Tas ir izteiksmes veids. Pašā animācijā var būt dažādi žanri: varam uztaisīt kriminālfilmu, vesternu, piedzīvojumu filmu un tā tālāk. Bet kā medijs, kā izteiksmes veids, kā viena no kino tehnikām mūsdienu animācija tiešām ir tā, ar kuru mēs visdrīzāk varam uzrunāt visplašāko auditoriju šodienas kontekstā, jo mums ir tā iespēja atšķirties no tā kanona, kurā strādā lielākā daļa mūsdienu animācijas studiju gan Eiropā, gan Holivudā. Tur viss veidots "Pixar 3D" estētikā. Šķiet, ka gandrīz visas filmas veidojis viens un tas pats mākslinieks, jo tās estētiski ir ļoti līdzīgas, personāži ir ļoti līdzīgi, un gandrīz visās ir pāris dziesmu kaut kur pa vidu, lai varētu tikt nominētas "Oskaram" par labāko dziesmu... Īpaši būtu vēlams pievērst uzmanību animācijas īsfilmām: lūk, tas gan ir formāts, kurā parādās ļoti daudz oriģinālas, interesantas, eksperimentālas stāstniecības. Tā ir ļoti atšķirīga vizuālā valoda. Skaidrs, ka pilnmetrāža prasa komerciālu potenciālu, jo animācija ir dārga un ilgi top. Tāpēc tur būs pārdodamāks virziens. Bet arī tur Eiropas, Āzijas un arī Dienvidamerikas neatkarīgā kino veidotāji var izcelties ar savdabīgu, oriģinālu stilu. Amerikā tas ir nedaudz grūtāk, bet arī tur šad tad parādās jaudīga neatkarīgā animācija. Tu pirms mirkļa pieminēji, ka Ginta nākamā filma būs citāda. Skatoties arī uz tavu režisora darbu, veidojot filmas – katra no tām ir atšķirīga! (..) 2017. gada intervijā Lienei Jakovļevai tu teici, ka ar filmu "Kur vedīs ceļš" gribi aizsāk žanru, kas nav tipisks latviešu kino, ar to domājot vesternu. Vai tas tev arī kā māksliniekam, kā režisoram ir apzināts lēmums – regulāri mainīt virzienus un mākslinieciskās trajektorijas, kurās tu dodies? Varbūt vēlies izaicināt sevi? Es domāju, ka jā. Arī tādā ziņā, ka pirmkārt man tas ir jauns lēciens nezināmajā, un, otrkārt, ir bail atkārtoties, kas kaut kādā ziņā stimulē iešanu jaunā virzienā vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu citādāku izmantojumu, dažādus meklējumus. Taču vēl tā ir vēlme kaut kā atsvaidzināt kopējo kino ainavu un Latvijas kontekstā piedāvāt jaunus virzienus. Bet domāju, ka tas pamata uzstādījums vienmēr ir – kas ir tas stāsts, kas tevi emocionāli šobrīd satrauc vai arī par kādu tēmu tu gribi tīri intelektuāli diskutēt ar skatītāju. Vairāk – audioierakstā.  

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Raidījumā Pievienotā vērtība par Eiropas Savienības (ES) mēroga problēmu un spēju vai nespēju to risināt. Par Eiropas vienoto tirgu, kur brīva preču un pakalpojumu plūsma pāri robežām ir fundamentāla pamatvērtība, tomēr realitātē pastāv virkne ierobežojumu, kuri liedz uzņēmumiem Eiropas Savienībā darboties kā vienā vienotā tirgū. Gaisā virmo un Eiropas Parlamenta gaiteņos tiek lobēta ideja par īpašu “28. režīmu” - kurš ļautu ar vienādiem noteikumiem juridiski izveidot pārrobežu Eiropas Savienības līmeņa uzņēmumus, kas darbotos paralēli visu 27 dalībvalstu nacionālajiem likumiem. Aizvadītajā nedēļā ir apstiprināts jaunais Eiropas Komisijas sastāvs, kas nākamos piecus gadus noteiks Eiropas Savienības attīstības virzienu. Eiropas komisijas tapšanas laiks ir ideāls brīdis, lai pārvērtētu esošo situāciju, problēmas un piedāvātu jaunus risinājumus. Plaši ir izskanējis Mario Dragi plāns Eiropas ekonomikas konkurētspējas veicināšanai, lai apturētu “lēnās agonijas” risku, ko varam piedzīvot investīciju trūkuma inovācijās un kontinenta finanšu tirgus nepilnību dēļ. Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas runās jau izskanējis piedāvājums izveidot 28. režīmu – legālu uzņēmējdarbības reģistrēšanas formu un statusu inovāciju un ātri augošu uzņēmumu darbībai Eiropā. Tā nav gluži viņas ideja, to aktīvi lobē un jaunās komisijas dienaskārtībā virza EU Inc petīcijas autori. "Pavisam vienkārši, mēs gribam izveidot standartizētu juridiskās personas statusu visiem jaunuzņēmumiem Eiropā. Ātri izskaidrojot kāpēc – paskatoties datos, Eiropā mazāk nekā 18% agrīnā kapitāla investoru darbojas visā Eiropā. No otras puses, ja tu esi uzņēmuma dibinātājs, kurš neveiksmīgi cīnās piesaistīt pirmās investīcijas, tu neesi tāds vienīgais. Realitātē lielākā daļa investoru investē tikai savā valstī un, ja vien tavā valstī lokāli nav daudz investoru, tu vienkārši esi bezizejā. Savā ziņā, mums nav Eiropas ekosistēmas, mēs nekonkurējam globāli kā Eiropa, mēs konkurējam kā atsevišķas nacionālas vienības. Un pirmais vieglākais risinājums, kā šo mainīt, ir ieviest vienu standarta juridiskās personas statusu un ietvaru, ko uzņēmumu dibinātāji var izmantot, investori un juristi pārzina un visi var radīt standarta procesus un dokumentus ap to." Tā petīcijas ideju, ko šajās dienās arī oficiāli iesniedz jaunajai Eiropas Komisijai, skaidro viens no tās līdzautoriem Andreas Klingers - iespēju kapitāla investors un vairāku uzņēmumu līdzdibinātājs. Zem petīcijas parakstījušies vairāk nekā 13 tūkstoši uzņēmēju, investoru un jaunuzņēmumu, tostarp tādu uzņēmumu kā „Stripe”, „Wise”, „Wolt” un „Bolt” dibinātāji. 27 atšķirīgi un dažādi valstu nacionālie regulējumi, tiesiskie ietvari bremzē ne tikai investīcijas, bet arī uzņēmumu izaugsmi. Tas ir neapstrīdams fakts, ka šobrīd Eiropā izaugt inovatīvam pasaules mēroga uzņēmumam ir apgrūtinoši un daudz vieglāk ir sākt ASV.

Sirreālisms ir kustība mākslā. Divdesmitie gadi, Parīze, manifesti, mākslinieki, kas nodarbojas un ietekmējas arī no psihoanalīzes un Zigmunda Freida. Šogad pasaule svin sirreālisma simtgadi, tāpēc jautājam mākslas zinātniecei, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja “Arsenāla” vadītājai Elitai Ansonei, vai Latvijā arī ir bijuši sirreālisti? "Par sirreālismu Latvijā runājot, mēs varam sākt to pieminēt, sākot ar 70. gadiem. Tas nozīmē, ka, īsti, veidojot izstādi no latviešu mākslinieku darbiem, simtgadi mums neizdotos sirreālismam atzīmēt. Ir Ludolfam Libertam divi portreti 1923. gadā, abi ir vīriešu portreti, kuros parādās tādas sirreālas pazīmes nedaudz. Ir ļoti tāds jaunās lietišķības stilā veidots vīrieša portrets, un blakus viņam ir tāda levitejoša sejiņa, tāda mēnestiņa sejiņa, tāda ļoti mistiska, kas liecina, ka tomēr Liberts ir iepazinies ar sirreālisma izpausmēm. Un šai pašā gadā vēl viens vīrieša portrets, kur savukārt sievietes tēls tādā dīvainā kombinācijā ienāk. Bet tās ir nejaušības un eksperimenti. Un Libertu interesē kubo futūrisms vairāk 20. gadu sākumā. Tās ir tikai epizodes atsevišķiem māksliniekiem. Mūsējos šajā sirreālisma rašanās laikā vairāk interesēja kubisms un ekspresionisms. Tie bija mūsu mākslinieku fokusa virzieni," atzīst Elita Ansone. „Sirreālisms ir vairāk nekā vienkārši kustība – tas ir prāta stāvoklis,” tā intervijā Latvijas Radio saka Briseles Karaliskā muzeja modernās mākslas kuratore, profesore Franciska Vandepite. Turpinot sarunu par sirrēalisma attīstību Latvijā, Elita Ansone atzīst, ka padomju laikā, 50 - 60. gados šo vārdu nedrīkstēja lietot, bet līdz abstraktajai mākslai sirreālisms tika ierindots rietumu ideoloģijas "kastītē". Tajā pašā laikā bija zinātnes tēma mākslā un sākoties kosmosa iekarojumiem šī tēma parādījās mākslā. "1975. gadā planetārijā, kas šobrīd ir pareizticīgo katedrāle, tika sarīkota pirmā izstāde "Zinātne un zinātniskā fantastika", un šajā izstādē patiešām var teikt, ka pilnīgi, izsprāga, uzplauka sirreālisma mākslas darbi, vairāk grafikā. Pavisam šādas izstādes bijas trīs - 1975., 1977. un 1979. gadā. Var teikt, ka tā zinātnes tēma ļoti labi saskanēja arī ar to, ar padomju tematiku, protams, padomju zinātnes sasniegumiem un kosmosa izpēti, bet, protams, mākslinieki savos darbos ietvēra to, ko viņi paši vēlējās," stāsta Elita Ansone. "Mūsu sirreālismu, kas no 70. gadiem būtu apskatāms, varētu saukt par tādu maigo sirreālismu, kur mākslinieki vairāk izmanto tieši to formveidi: reālistisks atveidojums tiek parādīts neiespējamās kombinācijās, tiek multiplicēti varbūt kādi tēli, veidotas tādas tēlu metamorfozes. Un mākslinieki, kas strādāja sirreālisma grafikā, nebūt nav maz 70. gados. Visiem ir labi zināms Ilmāra Blumberga vārds. Ilmārs Blumbergs attīstīja tādu eksistenciālu sajūtu vairāk, un cilvēka tēls viņam bieži parādījās bez sejas, cilvēks - kalns, cilvēks - vilnis, cilvēks - putns, tās formu pārveidošanās viņa mākslā parādījās. Lolitas Zitmanes darbos ir daudz telpas, kurās arī par sajūtu var runāt dīvaino, mistiskos seriālos sajūtu. Māra Rikmane ir lietojusi arī sirreālisma izteiksmes līdzekļus. Artūram Ņikitinam ir diezgan daudz klusās dabas, kas pāraug tādās fantastiskās biomorfās, bioloģiskās formās, un Māra Ārgaļa vārds būs laikam galvenais, ko būtu jāmin, runājot par sirreālismu latviešu mākslā. Plakāts diezgan spēcīgi attīstījās, uzplauka 70. gados, un arī plakātos mūsu grafiķi izmantoja nereti tādas sirreālas kombinācijas. Piemēram, Jura Dimitera plakātos." Šobrīd top sirreālisma grafikas izstāde, kas 2026. gada rudenī būs apskatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. "Mēs izvēlējāmies tieši grafikas darbus, jo daudzskaitlīgāks ir tas mākslinieku pulks, kas grafikā ir strādājis sirreālismā. Bet arī glezniecībā ir diezgan izteiktas sirreālisma iezīmes. Piemēram, Maijai Tabakai jau 70. gadu sākumā parādās dažādu telpu apvienojumi. Un Auseklim Baušķeniekam 80. gados tādas fantāzijas pilnas ainas, kuras ir jautras un varbūt nevar saistīt ar sirreālistu sapņu vai automātisma, mistikas ievirzi, bet viņus savādāk arī nevar nosaukt, kā par sirreālām," atklāj Elita Ansone.

"Āboliņ, jums biežāk būtu cilvēkiem priekšā Blaumanis jālasa," tā, atvadoties pie Latvijas Radio studijas durvīm,  Gundaram Āboliņam saka literatūrzinātniece Līvija Volkova, kuras pētnieces mūžs ir veltīts Rūdolfam Blaumanim. 2017. gadā Līvija Volkova saņēmusi Mūža balvu par ieguldījumu latviešu literatūrā. Pavisam nesen izdota Rūdolfa Blaumaņa darbu izlase, kurā Līvijas Volkovas izvēlēta proza, dzeja, dramaturģija un raksti par personībām, bet katrs teikums komentāros ir precīzs un izsvērts, tekstus un arhīvu materiālus pētot un kontekstus atrodot. Piemēram, vai varat pateikt, kā slavenajās „Skroderdienās Silmačos” parādās uz Transvālu peldošie angļu karakuģi? Līvija Volkova citē: "Rūdis. Saki, Joske, vai tev ir dinamīts vezumā? Joske: Vai Tu domā, ka mana vezume ir angļu kugis, kas brauc uz Āfrika?" Radio mazā lasītava pirmsjāņu laikā tiekas ar literatūrzinātniekiem Līviju Volkovu un Benediktu Kalnaču, Gundars Āboliņš lasa mazāk zināmus Blaumaņa tekstus, pāršķirstot  Livijas Volkovas sastādīto Rūdolfa Blaumaņa darbu izlasi ar komentāriem un apcerēm, ko izdevis apgāds "Zinātne".

"Atsperes" studijā ciemojas Latvijas Nacionālā teātra "bezkaunīgais vecis" Juris Lisners. Pieklājīgi runājam par teātri un šodienas sajūtām, jaunības draugiem un vaļaspriekiem...  Gunda Vaivode: Juri, cik liela nozīme ir vietai, kurā tu esi piedzimis un uzaudzis? Juris Lisners: Man liekas – izšķiroša. Jo mēs, bērzainieši, uzskatām Cēsīs, ka tā ir pati galvenā vieta Cēsīs, jo tā ir parku zona. Kādreiz tā bija mazliet norobežota no lielajām Cēsīm. Mēs uzskatām, ka tā ir elitāra vieta Cēsīs. Un joprojām tāda intelektuāla sala. Jā, nu… Tas ir tāds nacionāllokālpatriotisms. Bet nu – tādi mēs bijām, un tādi mēs paliekam. Un kur tad jūs to teātri spēlējāt – visi četrīši – tu, brāļi Žagari un Māris Pūris? Cēsu kultūras namā. Brāļi Žagari un it sevišķi Māris Pūris tolaik bija lielākās zvaigznes. Es tur biju perifērākais no visiem. (smejas) Viņi mani iesaistīja šajā avantūrā, kas beigu beigās izrādījās par mana mūža darbu. Vienā intervijā tu stāstīji: būdams vēl skolnieks, reiz esi atbraucis uz Rīgu un restorānā "Kamielis" ieraudzījis Ģirtu Jakovļevu. Pēc tam aizbraucis atpakaļ uz Cēsīm, stāstījis par to, un neviens tev nav ticējis. Tagad jaunieši sociālajos tīklos redz visu, un diezin vai viņiem maz var būt kāds pārsteigums. Bet par ko tu šodien pabrīnītos, ja kādu satiktu? Kas tas varētu būt par cilvēku? Domāju, ka arī mani ir skāris tas pats jaunības kults, jo es laikam ne par ko nebrīnītos. Jo, teiksim, Sjūzenu Sarandonu esmu redzējis tuvāk nekā tevi tagad, Deividu Boviju drusku tālāk esmu redzējis, un Kristapu Porziņģi arī esmu redzējis – viņš man nāca pretī. Raimonds Pauls ir ar mani runājis un arī viens otrs prezidents. Tā ka būtībā nav [nekā tāda], kas mani varētu tā ļoti pārsteigt. Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja Gata Šmita iestudētā Anšlava Eglīša komēdija "Bezkaunīgais vecis", kur tev ir galvenā loma – esi vienskaitļots, atšķirībā no iepriekšējā iestudējuma. Nacionālā teātra mājaslapā pie izrādes publicēti daži uzvedinoši jautājumi, kas man šobrīd prasās atbildami. Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot 65 gadu vecumu? Tik daudz, cik gribas, bet lai netraucētu citiem un nezaudētu jēgu. Vai jaunas brilles ir greznība? Nu jau jā... Jaunas labas brilles.  Un cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu? Tas arī ir diskutējams jautājums... Tu, starp citu, taču arī vadi auto? Jā, turklāt esmu šofera dēls. Atceros, kā mans tēvs 75 gadu vecumā, būdams profesionāls šoferis, jūtami zaudēja savas iemaņas tieši vecuma dēļ. Jo viņš bija ideāls šoferis, profesionālis! Un 75 gados viņš sāka braukt jūtami sliktāk. Tā kā tā ir tēma, kas būtu apskatāma. Tavs priekšgājējs tavā lomā šajā izrādē ir tavs skolotājs Alfrēds Jaunušans, kura kursu tu konservatorijā arī pabeidzi. Kas ir svarīgākās lietas, ko viņš tev iemācīja? Gandrīz viss, ko tagad daru uz skatuves un dzīvē, ir saistīts ar viņa dotajām pamācībām. Viena no pamācībām, ko mēģinu pielietot, ir šāda: ja gadījumā intervijās man prasa, ko es ar šo lomu esmu gribējis pateikt, tad Jaunušans mācīja, ko lai atbild: atnāciet uz izrādi, paskatieties, un to, ko jūs redzējāt, to es arī gribēju pateikt! Līdz ar to bieži vien, klausoties savas kolēģu intervijas, kurās tiek stāstīts par mīļāko lomu, sak', mana mīļotā loma ir Jegors Petrovičs, un es tajā atradu tur tādus un šitādus dziļumus... Es mēģinu no tādiem tekstiem izvairīties, jo maz kurš skatītājs zina, kas ir Jegors Petrovičs, vai ne? Un nezina to lugu, varbūt pat nav redzējis izrādi. Līdz ar to mēģinu no šāda veida jautājumiem veikli izvairīties. Starp citu, kuri aktieri bija tavā kursā?  Ināra Slucka, Dace Bonāte, Ilze Rūdolfa, Juris Rijnieks, Dainis Porgants, Jānis Reinis, Dzintars Belogrudovs. Mēs bijām "zelta kurss", kas diemžēl neizturēja juku un nabagu laikus un no talantīgā kursa mūsu teātrī esam palikuši tikai Dace, Ināra un es. Atceros, ka jūsu kurss bija ļoti spēcīgs jau konservatoriju beidzot – [uz jums skatījās] ar lielām cerībām. Tas bija arī laiks, kad teātros neienāca milzum daudz jaunatnes kā tagad. Teātrī ienācām pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma, līdz ar to mums tika ļoti liela uzmanība. Uzreiz bija visa prese, par mums interesējās, mēs bijām notikums Latvijas kultūras dzīvē. Tagad tie laiki ir pagājuši. Tagad teātrī iekšā un ārā staigā ļoti daudzi jaunie aktieri. Vienkārši laiki ir mainījušies. No Lāčplēša līdz Pumpišam, no varoņiem līdz humoristiskiem puišiem un lēnprātīgiem večiem –  ka jaunībā, piemēram gribas visu – un tad paķer arī to, ko nevar. Ar dziedātājiem tā notiek nereti, bet kā ar aktieriem un ar tevi pašu?  Es vienmēr esmu bijis diezgan piezemēts. Nekad neesmu īpaši kārojis kādu lomu. Kas man ir trāpījies, to esmu spēlējis, un es iemīlu to lomu, kas man tiek piedāvāta. Bet vai bijis arī kas tāds, kas bijis par grūtu? Piemēram, dziedātāji šad un tad grēko šajā ziņā, ka paņem kaut ko, kas vēl nav viņu profesionalitātei un attīstībai piemērots. Latiņa paņemta par augstu.  Tas jāprasa skatītājiem, jo [pašam šķiet, ka] ir veiksmīgākas, mazāk veiksmīgas lomas. Atkarīgs arī no tā, kādā iestudējumā tu esi, ar ko strādā kopā – tur ir vairāki faktori. Tas nav tā, ka "augsto do" nevari izdziedāt tāpēc, ka vēl neesi tam gatavs. Piemēram, Romeo es neesmu spēlējis. Bet būtu gribējis? Nē, tāpēc jau es saku – man nav bijušas sapņu lomas, ja nu vienīgi vienmēr, arī jaunībā, esmu sapņojis, ka varētu nospēlēt Ābramu izrādē "Skroderdienas Silmačos"… Un tas sapnis nu ir piepildījies! Jā, tas tā ir. Un atnāca laikā – tieši tad, kad biju tam gatavs. Esmu dikti priecīgs par šo lomu. Tu nupat pieminēji vārdu "kopā", un tas ir vārds, kas pēdējā laikā tiek lietots ļoti bieži. Tas ir gan modes vārds, gan arī pēc būtības lietots vārds, jo arī radio mūs uz to mudina – darīt lietas kopā un nesēdēt vairs vienam savā cellē. Teātrī jau tas ir pavisam normāli, jo tā ir tik sintezējoša māksla, kur satiekas viss. Tomēr gribu vaicāt: cik tavā darbā ir kopā darīšanas, un cik daudz tev ir vientulības, strādājot pie lomas?  Gan – gan. Pirms nākt kopā, ir jāpaveic mājasdarbi, un tie nu gan jādara vienam pašam, lai tu būtu gatavs strādāt ar saviem kolēģiem, lai tu viņus neapgrūtinātu un neierastos uz sarunu ar viņiem kā balta lapa. Tev jābūt gatavam. Tā ir cieņa gan pret materiālu, gan pret darbu, gan pret kolēģiem.  Ko tu dari vēl bez tā, ka izlasi lugas materiālu? Daudz domāju, iedziļinos sevī. Kas ir mūsu profesijas galvenā lieta? Ja nevari kā aktieris iekāpt smilšu kastītē, kopā ar bērniem rakņāties, paņemt mazu sērkociņu kārbiņu un teikt, ka tas ir tanks, kas šauj un tā tālāk – ja tev nav šīs spējas, naivitātes pakāpes – tev nav vietas profesijā. Tev jāiet projām. Ir jāmāk rotaļāties arī sirmā vecumā. Mazliet jābūt bērna prātā. Kādreiz iznāk tik atklātas sarunas arī ar jaunajiem kolēģiem? Droši vien, ka nē. Jaunos īpaši neinteresē mūsu viedoklis. Bet, ja man pajautātu, es labprāt pastāstītu, kā es domāju, kā man tas rādās un mālējas. Bet jaunie iet savu ceļu. Kostīmi, grims, scenogrāfija, mūzika – visam jāsaskan… Man, piemēram, ļoti gāja pie sirds “Bezkaunīgā veča” vizualizācija – Mārtiņa Vilkārša skatuve un Bertas Vilipsones kostīmi. Bet, vai tev ir gadījies arī iekšēji disharmonēt ar piedāvāto ārējo risinājumu? Tu tomēr pēc horoskopa esi Jaunava, visam jābūt sakārtotam. Pieņemu, ka tas tev varētu arī traucēt.  Mēdzu būt diezgan kašķīgs šajos jautājumos. Bieži vien man ir gluži vienalga, bet reizēm kļūstu arī sīkumains, kas laikam Jaunavām ir raksturīgi – ja pieķeros kādam sīkumam, nelaižos vaļā, kamēr tas netiek izpildīts. Bet kā tu jūties jaunās izrādes skatuves telpā? Mārtiņš Vilkārsis – tas ir vārds pats par sevi. Tas vispār neprasa nekādus komentārus. Mārtiņš šodien ir numur viens Latvijā savā profesijā. Mārtiņš ir Mārtiņš. Tu vienkārši skaties un brīnies, kā viņš visu redz.  Bertai Vilipsonei arī jau ir maza pieredze.  Nav pirmā reize, kad ar Bertu strādājam kopā. Berta ir ārkārtīgi burvīgs, patīkams cilvēks. Viņa ļoti maigi māk panākt to, ko grib. Skatoties acīs, jūtu, ka viņa mani māna, bet tas notiek tik burvīgi, ka es viņai to piedodu. Saku – jā, Berta, tev ir taisnība, es vilkšu šīs kurpes, man tās tīri labi patīk! Kaut arī pirms tam tās man nepatika. (smejas)  Bet kurpēm uz skatuves jābūt ērtām, vai ne? Tās arī ir ērtas, tikai gribēju citu fasonu. Bet nu – Berta to māk tik smalki panākt.. Tas arī jāmāk.  (..) Mēs šobrīd it kā dzīvojam savu mierīgo dzīvi, kaut zinām, ka pavisam netālu ir karš. Un arī pirms šī raidījuma dzirdējām, ka radio viļņos mūs visu laiku mazliet tā kā brīdina vai mudina būt gataviem X stundai. Vai tu arī par to domā? Visu laiku... Būtībā tas traucē man darbā, tas traucē man dzīvē, tas ēd mani kopā… Domāju par to visu laiku. Tāpēc bieži vien ir grūti mācīties vārdiņus [lugai]. Naktī aizmiegu, klausoties šīs tēmas Youtube. Smagi runāt par to... Un smagi man ir nevis par krieviem, kas uzbrūk, bet par tiem, kas var palīdzēt, bet nepalīdz. Tas mani visvairāk tracina un arī baida – ka kāds dara visu, lai nepalīdzētu. Var, bet neizdara. Un tad, kad mēs sakām, ka esam drošībā – mūs  sargā Piektais pants un tā tālāk –, esmu skeptisks. Ļoti. Man ir smagi par to runāt, bet domāju, ka kristīgā pasaule varbūt dzīvo savus pēdējos pārdesmit gadus – tik tālu acīmredzot esam degradējušies, ka mūsu laiks vēsturē beidzas. Ceru, ka kļūdos, bet manī ir ļoti daudz pesimisma.  Tomēr vienmēr jādomā uz to labo... Jādomā, jā. Bet optimismam lielas rūmes šobrīd nav atstāts, tāpēc ir jābūt gataviem, ka ziepes var būt un ka tev tā plinte būs jāņem padusē. Ir jābūt gataviem. Tas var notikt strauji… Nezinu, kurš par tevi to ir teicis – ka tevi ir grūti pārliecināt par to, kam mūža garumā esi radis pats savus pierādījumus, un gods tev ir augstā vērtē. Kas ir tavi goda postulāti? Mans princips ir – ja nevari izdarīt labu, vismaz nedari sliktu.  Tas nav maz. Jā. Mēģinu pēc tā principa dzīvot. Vai nu man tas izdodas, vai neizdodas, to lai citi saka, bet tā es sev pats esmu iestāstījis – runāt var viskautko, bet tu nedrīksti darīt sliktu.  Paturēsim to prātā! Nopietni mēs savu izklaidējošo raidījumu pabeidzam, bet tādā pasaulē šobrīd dzīvojam.  Cerēsim, ka notiks brīnums un mēs varēsim vairāk smaidīt, vairāk priecāties un mums būs jādomā tikai par jaukām, gaišām lietām, nevis par to, kas apkārt – melns, tumšs. Tāpēc, mīļie draugi, ejiet vēlēt! Neesiet slinki, neesiet lecīgi, neaizbildinieties ar visādiem sīkumiem, vienkārši aizejiet un izdariet – izpildiet savu pilsoņa pienākumu! Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV.

Daudz nezināmā ir par gandrīz ikvienu vēstures periodu, jautājums tikai - cik lielas ir mūsu iespējas mūsdienās šos baltos plankumus "aizkrāsot," cik daudz šajā jomā strādā pētnieki un kādas ir pētniecības metodes. Ja skaidrs, ka mēs visu vēl nezinām par 20. gadsimta vēsturi, tad cik gan daudz mīklu varētu būt par cilvēku dzīvi akmens laikmetā? Mīklas noteikti ir, bet vienlaikus ir arī daudz atklātā, un pētnieki nepagurdami strādā, izmantojot aizvien precīzākus instrumentus. Akmens laikmeta pēdējais periods neolīts bijis pētnieku uzmanības centrā Latvijas Universitātes zinātniskajā konferencē pavisam nesen, un mūsu šīs dienas raidījumā mēs īpaši izcelsim divus konferencē aplūkotos tematus, un tās ir Aboras un Kreiču akmens laikmeta apmetnes. Vispirms uzzināsim ko vairāk par akmens laikmeta cilvēku ēdienkarti un  amatnieku prasmēm tagadējā Madonas novadā. Šī gada arheoloģijas piemineklis ir Aboras apmetne, kas atrodas Lubānas mitrājā, un tā ir lielākā apmetne šajā reģionā akmens laikmetā. Šo apmetni atklāja jau pagājušā gadsimta 60. gados, taču arī pēdējie atradumi Aborā piesaista arheologu uzmanību. Ko par vēlā akmens laikmeta iedzīvotāju uzturu liecina apmetnē atrastie dzīvnieku kauli un augstvērtīgi tolaik tapuši dzintara izstrādājumi, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa. Gunita Zariņa neslēpk pārsteigumu par Aboras apmetnē atrasto rotu kvalitāti. Kā tajā laikā ar toreiz pieejamiem darba rīkiem bijis iespējams kaut ko tādu izgatavot? Atradumi liecina par vēlā akmens laikmeta apmetnes iedzīvotāju prasmēm dzintara apstrādē pirms aptuveni četriem līdz pieciem tūkstošiem gadu. Šī apmetne atrodas Madonas novada Indrānu pagastā Lubāna mitrājā, Aboras upītes labajā krastā. Arheoloģiskos izrakumus te uzsāka Ilze Biruta Loze 1963.  gadā un te tika uzietas vairāk nekā 27 akmens laikmeta apmetnes. Pēdējos gados šai vietai arheologi pievērš pastiprinātu uzmanību, lai ar jaunākajām izpētes tehnoloģijām turpinātu rast atbildes uz jautājumiem par tālaika cilvēku dzīvi. Par akmens laikmeta cilvēku prasmēm liecina izrakumos atrastie gandrīz četri tūkstoši senlietu, no tām aptuveni 30% ir dzintara izstrādājumi – krellītes, piekariņi, ripas un riņķi, kā arī pusfabrikāti un neapstrādāta dzintara gabali. Tas norāda, ka Aboras apmetne bijusi viens no lielākajiem dzintara apstrādes centriem Lubāna mitrāja teritorijā. Kreiču akmens laikmeta apmetnes pētniecība Latvijas Universitātē arī aprīlī turpinās 82. starptautiskā zinātniskā konference, sniedzot plašu ieskatu aktuālajos pētījumos dažādās zinātņu nozarēs. Pavisam nesen konferences ietvaros aizritējusi sekcija ar nosaukumu "Vide un cilvēks: jaunākie pētījumi par neolīta periodu Austrumbaltijā" Tas arī mums raidījumā radīja vēlmi palūkoties tuvāk, kā šobrīd norit pētniecība par akmens laikmeta jaunāko periodu neolītu, ko mēs aizvien jaunu varam uzzināt par tik senu laika posmu un īpaši par akmens laikmeta apmetnēm. Kur atradusies Kreiču apmetne, kāpēc par to zinām mazāk salīdzinājumā ar citām tā laika apmetnēm un kādas keramikas kultūras apmetni raksturojušas, skaidro Latvijas Universitātes pētnieki Mārcis Kalniņš un Vanda Haferberga.    

Liepājas Starptautisko zvaigžņu festivālu 23. martā Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" noslēgs Džuzepes Verdi Rekviēms. Pie LSO diriģenta pults būs Atvars Lakstīgala, dziedās Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, solisti būd poļu soprāns Joanna Zavartko, slovēniešu mecosoprāns Monika Bohineca, ukraiņu tenors Oleksandrs Čuvpilo un Latvijas Nacionālās operas bass Rihards Mačanovskis. Atvars Lakstīgala Verdi Rekviēmu pirmo reizi diriģēja savu diriģenta gaitu sākumā 2011. gadā Liepājas Latviešu biedrības namā. Runājām, kā mainījies viņa skatījums uz šo hrestomātisko opusu, cik daudz tā lasījumu ietekmējis nesenais brauciens uz Ukrainu un tur pieredzētais. Vēl arī par dažādas valstis pārstāvošo solistu kvartetu un atgādinām arī par Rekviēma tapšanas un atskaņošanas vēsturi. Atvars Lakstīgala: "2011. gadā es biju tiešām ļoti, ļoti jauns, un toreiz daudzi teica, ka tā ir arī liela uzdrīkstēšanās. Pieredze kā profesionālam diriģentam bija mazliet vairāk par gadu. Tā bija mana personīgā ambīcija, ļoti vēlējos šo Rekviēmu diriģēt, jo tas bija sirdij tuvs. Vairākas reizes to biju atskaņojis kā mežradznieks orķestra sastāvā. Īpaši man palika atmiņā viens no Operas festivāla koncertiem, kurā Rekviēmu interpretēja poļu diriģents Tadeušs Voicehovskis. Biju emociju pārņemts, iedvesmojos no viņa interpretācijas un tā, kā viņš vadīja orķestri, kā bija iedziļinājies mūzikas saturā, jo katram vārdam, katrai notij šajā meistardarbā ir ļoti liela nozīme. Te nekas nav nejaušs, katra pauzīte, katra sešpadsmitdaļnots ir ar lielu jēgu un nozīmi. Kopš tā laika ir gūts zināms profesionāls rūdījums, daudz kas piedzīvots šo 13 gadu laikā, kopš atskaņojām to kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri. Pavisam nesen biju Ukrainā, ļoti tuvu karadarbības zonai, dzirdēju raķešu šāviņus, dzirdēju dronus lidojam, piedzīvoju spēcīgas emocijas, apzinotie -  te cilvēks ir, un te viņa vairs nav. (..) Šīs emocijas atspoguļosies arī šajā atskaņojumā, jo joprojām nevaru attapties no sirreālas realitātes, kādu piedzīvoju Ukrainā. Man ir liels gandarījums, ka viens no solistiem būs ukrainis Oleksandrs Čuvpilo.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Centrālamerikas valsti Hondurasas Republiku. Nabadzīgu valsti, kurā ir augsts noziedības un vardarbības līmenis. Banānu republiku vārda tiešā nozīmē, toties valsti ar divām galvaspilsētām. Apmēram septiņus gadsimtus Hondurasas teritorijā valdīja Maiju civilizācija. Līdz pat 10. gadsimtam mūsu ērā. Kopan pilsēta, ko uzskata par maiju civilizācijas galvaspilsētu, ir viens no UNESCO mantojumiem, kas atrodams mūsdienu Hondurasas teritorijā. Kristofors Kolumbs tiek uzskatīts par pirmo eiropieti, kurš ieradās Hondurasas teritorijā 1502. gadā un jau nepilnus 37 gadus vēlāk spāņi bija izkāvuši vietējos iedzīvotājus un kolonizējuši reģionu. Kolumbs esot arī iedevis Hondurasai nosaukumu. Spāņu valodā vārds ‘honduras' nozīmē dziļums un tieši šādi tie jūras ūdeņi pie Hondurasas ziemeļu krastiem esot. Reiz Hondurasa bija Meksikāņu impērijas sastāvdaļa, bet 1823. gadā kopā ar Kostariku, Nikaragvu, Gvatemalu un Salvadoru tika iekļauta Centrālamerikas Federatīvajā Republikā. Šis politiskais veidojums bija ar īsu mūžu. Bet kas ir palicis ilgāk, lai arī transformētā formā, ir Hondurasas un pārējo šo valstu karogi. Hondurasas karogā ir atrodamas piecas zilas zvaigznes, kas apzīmē piecas oriģinālās federatīvās republikas valstis. 1840. gadā Hondurasa kļuva patstāvīga neatkarīga valsts. Valsts modernā vēsture gan politiskā, gan ekonomiskā ir bijusi krāsaina. Viena no zīmīgākajām lietām – termins “banānu republika”. “Banānu republika” ir pazemojošs termins, kas izdomāts, lai apzīmētu mazas, korumpētas, nabadzīgas, slikti pārvaldītas un visbiežak Latīņamerikā atrodamas valstis. Hondurasa ir oriģinālā valsts, kam šis termins piemērots. Termins, kā var nojaust, ir saistīts ar amerikāņu ietekmi valstī 19. gadsimta beigās un visa 20. gadsimta garumā. ASV kompānija „United Fruit Company” faktiski pārvērta Hondurasu par vienu lielu banānu plantāciju un guva no šī lielu pelņu.  Peļņas saglabāšana arī bija iemesls, kādēļ ASV iejaucās vairāku militāru huntu darbībā un revolūcijās. Rezultātā Hondurasai īsti neizdevās izveidot patstāvīgu, spēcīgu ekonomiku. Un mūsdienu statuss kā vienai no nabadzīgākajām valstīm Amerikās ir tam skumjš iznākums. Otra valsts, kura tika šādi ekspluatēta, bija Gvatemala. Un termina autors esot amerikāņu rakstnieks O. Henrijs. Viņš pat grāmatu ar nosaukumu “Kāposti un karaļi” par šo sarakstīja. Balstoties uz paša pieredzēto Hondurasā. „United Fruit Company”, starp citu, mūsdienās saucās „Chiquita” un tā operē no Šveices. Kompānija cita starpā ir finansējusi terorismu un vispār ir ar ļoti sliktu slavu. Palasiet paši, pirms nākamreiz veikalos šito radītos produktus pērkat. Vēl viens interesants fakts. Hondurasai ir divas galvaspilsētas. Abas ir ierakstītas konstitūcijā. Viena saucas Tegusigalpa (Tegucigalpa) un otra ir Komajaguela (Comayaguela). Valdības institūcijas gan ir atrodamas Tegusigalpa. Par Hondurasu runājot, gribi, vai negribi, ir jārunā primāri par vardarbību un noziedzību. Valsts ir otra vardarbīgākā Latīņamerikā un viena no noziedzīgākajām valstīm pasaulē. Slepkavības, bruņotas laupīšanas un cilvēku nolaupīšanas ir faktiska ikdiena. Narkotiku tirgošana, cilvēku tirdzniecība, izvarošanas, bandu aktivitātes ir normāla parādība, jo policijai vienkārši trūkst resursu visu izmeklēt. Pavisam nemīlīga valsts, uz kuru braukt ciemos. Un policijas bieži ne mazāk vardarbīgā rīcība arī nav nekas neparasts. 2002.  gadā Hondurasas policija viena no reidu rezultātā pamanījās noslepkavot pēc ANO aprēķiniem apmēram pusotru tūkstoti uz ielām dzīvojošu bērnu un jauniešu. Noziedzības pamatā nav nekas cits, kā nabadzība. Un visi šie faktori kopumā rada bezcerību Hondurasas sabiedrībā un emigrācija no valsts, sevišķi uz ASV, notiek lielos apjomos. Šā brīža migrantu krīze uz ASV dienvidu robežas – ne jau meksikāņi vairs ir galvenie migranti, bet gan cilvēki no tādām valstīm, kā Hondurasa, kuri bēg no augstajiem vardarbības un nabadzības bezcerības apstākļiem. Daudzus gadus Hondurasā bija reģistrēts augstākais slepkavību skaits pasaulē. Valsts pamanījās to samazināt, lai arī vēl joprojām ir starp top piecām - sešām valstīm pasaulē ar apzinātu 35,1 slepkavību uz 100 000 iedzīvotāju. Latvijā šis rādītājs, salīdzinājumam, ir 3,6, un mēs esam kaut kur apmēram pa vidu pasaulē ar šo rādītāju. Tiek rēķināts, ka deviņu ar pusi miljonu iedzīvotāju nelielajā valstī, ielu bandās ir apmēram 10 tūkstoši cilvēku. Un bandu dzīve, kā zinām, ir pilna ar vardarbību, lecīgumu, mačo kultūru, ballītēm un alkoholu. Hondurasa, protams, nav vienīgā valsts, kurā alkohola patēriņš ir viens no augstās vardarbības iemesliem. Un alkohols arī nav vienmēr automātisks vardarbības izraisītājs. Vairāk par alkohola patēriņa tendencēm pasaulē lūdzām pastāstīt Agrim Startam, sociālā projekta “1000 dienas skaidrā” izveidotājam un vadītājam.  

Balsi atguvuša Radio žurnālista dienasgrāmata, jeb neizskanējušo raidījumu piezīmes, klusuma laikā krāto domu dienasgrāmata. Kas prāta cienīgāk? Runāt, iejaukties, vairojot viedokļus? Vai apgūto klusuma pieredzi likt lietā, fokusējoties uz ar roku aizsniedzamām lietām? Esiet sveicināti! Ar jums sasveicinās Anda Buševica, un ir gan pēdējo mēnešu laikā ar mani kas noticis. Es biju zaudējusi balsi. Pavisam burtiskā nozīmē. Laringīts, balss zudums. Mēnešiem. Un man kā cilvēkam, kura profesija ir reizēm ar lielu sparu uzrunāt cilvēkus, tā bija nogalinoša, bet reizē arī ļoti interesanta pieredze. Samainīt runāšanas sudrabu pret klusēšanas zeltu. Izstāstīšu vienu piemēru. Ceļā uz Valmieras teātri kopā ar  brīnišķīgo Latvijas Televīzijas žurnālisti, raidījuma “Ielas garumā” veidotāju  Lilitu Eglīti, jau iepriekš brīdinu, ka es visu ceļu klusēšu. Nekā personīga, ārsts ieteicis pēc iespējas nenoslogot balss saites. Kolēģi tādas lietas saprot, un Lilita nejautāta sāk runāt pati. Ātri satumstošās ziemas dienas pelēkumā, ar acīm sekojot auto ugunīm, teju divas stundas ilgajā ceļā, es uzzinu Lilitas Eglītes dzīvesstāstu, līdz pat bērnības atmiņām, ģimenes likteņiem, dzīvi Televīzijas ēkā.  Tumsā kolēģes balss skan un skan, un, tuvojoties Valmierai, man ar pārsteigumu jāatzīst, ka tik skaista, viengabalaina, un dziļa, mūsu saruna līdz šim nekad nav bijusi. Varbūt es šo pieredzi kā intervēšanas tehniku varētu izmantot vēl kādreiz dzīvē? Nerunāt, bet būt blakus. Paklusēt. Līdz tie stāsti nāk paši.

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums 12 sērijās par mūsdienu lielajiem jautājumiem sportā. 9. epizodes tēma: Ministru kabinetu Latvijā šobrīd veido 15 ministrijas. Pavisam nesen izveidota Klimata un Enerģētikas ministrija, taču sports joprojām ir Izglītības un Zinātnes ministrijas paspārnē, kur saprotamu iemeslu dēļ nav prioritāšu augšgalā. Vai sporta nozares pārstāvji būtu pelnījuši paši savu ministriju, kāda būtu tās izveides jēga un pienesums? Kāda ir Eiropas valstu pieredze un, vai sportam paliekot Izglītības un Zinātnes ministrijas kompetencē, tas nepaliek pabērna lomā? Studijā: 14. Saeimas deputāts, bijušais ekonomikas ministrs, bijušais satiksmes ministrs Jānis Vitenbergs un LOK izpildkomitejas loceklis, bijušais LFF ģenerālsekretārs Edgars Pukinsks. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4.

"Karjeru vēl nebeidzu – man ir ļoti daudz ideju! Fakts, ka es par to domāju, gan ir īsts, taču tas nav paredzēts ne nākamo piecu, ne desmit gadu laikā. Patiesībā šī epizode tika izrauta ārā no konteksta: mūsu trīs stundu garā saruna tika reducēta dažās minūtēs izlasāmā materiālā un līdz ar to sanāca tā, ka beidzu savu karjeru," komentējot plašsaziņas līdzekļos izskanējušo mulsinošo informāciju, kas sekojusi pēc intervijas Austrijas televīzijas raidījumā "Brokastis ar mani", skaidrību ievieš pasaulslavenā latviešu operdziedātāja Elīna Garanča.  Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" direktori Gundu Vaivodi dziedātāja stāsta par grezno Vīnes Operas balli, kas risinājusies 8. februārī un kurā piedalījusies jau trešo reizi, par pasaules nemieru un ukraiņu karavīriem adītajām vilnas zeķītēm, kas top, mācoties operu partitūras, par grūto ungāru valodu, kas nekādi nedodas rokā, un arī par divām dzīvēm, kuras tiek izdzīvotas vienlaikus: "Ir dziedātāja Garanča, kas ir smuki sapucējusies, uzstājas koncertos, prezentācijās un raksta diskus, un ir Elīna, kura dzīvo paralēlo dzīvi un ir meita, sieva, māte, vienkārši draudzene vai paziņa. Sieviete, kas iet cauri dzīvei. Kaut kad tai Garančai balss vairs nebūs, taču Elīna vēl var nodzīvot ilgu mūžu! Tāpēc man negribētos atstāt Elīnas dzīvi novārtā." Gunda Vaivode: Tu Rīgā šodien esi ļoti privātu iemeslu dēļ, jo tavai mammai ir 75. dzimšanas dienas atcere, bet viņa tev, protams, bija ne tikai mamma, bet arī skolotāja un gan jau arī pirmais cenzors. Ko tu pa šiem gadiem - nu jau astoņiem - esi sapratusi un iemācījusies pa šo laiku, bez mammas? Mammas aiziešana bija ārkārtīgi liels šoks un trieciens mums visiem... Kā jau tu saki: viņa bija pirmā recenzente, pirmā kritiķe. Brīdī, kad pēkšņi viņas vairs nebija blakus, likās – tagad esmu pati par sevi. Savā ziņā tā bija arī tāda kā brīvības sajūta – un apziņa, ka tagad pati par sevi esmu atbildīga.  Jau no paša sākuma ar mammu vienmēr bijām runājušas, ka vienam viedoklim nedrīkst akli uzticēties: man vienmēr bijuši arī citi pedagogi un citi cilvēki, pie kuriem esmu gājusi uz konsultācijām. Esmu meklējusi pedagogus arī sava repertuāra attīstībai. Mamma zināja arī par manu pašreizējo pedagogu, un deva savu svētību, tā ka zināju: viena pati nepalikšu, būs noteikti kāds, kuram uzticēties. Bet nu… Protams, ka vēl joprojām pietrūkst sajūtas, ka pēc liela koncerta vai izrādes translācijas varu mammai piezvanīt un pajautāt – nu, kā bija? Kam zvani tagad?  Noklausos pati, šad un tad paprasu savam pedagogam, šad un tad sazvanāmies ar tēti, kurš pasaka savu viedokli, bet nu – tētim vienmēr ļoti patīk teikt man tā: "Tu neforsē un nedziedi par daudz!" To mēģinu ielāgot. Bet tavos sapņos sarunas ar mammu droši vien turpinās? Jā. Mamma pati bija māksliniece. Redzot, kā šis process mājās notika un cik daudzas reizes viss ir jāatkārto, pati sev esmu kļuvusi par tādu kā cenzori: ir situācijas, kurās šķiet – vēroju un vērtēju sevi no malas. Turklāt mūsdienās jau var ierakstīt jebkuru izrādi, jebkuru koncertu un uzreiz noklausīties. Ja zinu, ka zālē būs radio vai televīzija, vienmēr pieprasu visu ģenerālmēģinājumu un skaņas pārbaužu ierakstus: klausos un mēģinu arī šādā ziņā sevi attīstīt. Tagad tu pati, būdama profesionāla dziedātāja, turklāt ar laika distanci vari novērtēt savu mammu – kā viņa dziedāja? Man jau likās, ka šis jautājums parādīsies... (sirsnīgi smejas) Jā, nu... Ir interesanti! Es domāju, ka mums būtu, par ko parunāt!  Arī tev tagad varētu būt pirmā cenzora tiesības!  Varētu, jo operdziedāšanai un ļoti sarežģītajam belcanto repertuāram ir savas nianses, pie kurām jāstrādā un kuras jāattīsta; tāpat ieraksti, kas tapuši studijā pie mikrofona vai lielajās koncertzālēs – tehniski ir daudzas lietas, kas jāattīsta, jāpilnveido un jāpamaina. Mūsu fonotēkā ir ļoti daudz Anitas ierakstu, kuros viņa fiksējusi tieši latviešu mūziku, un domāju, ka šajā ziņā viņa ar tevi ļoti lepotos. Patiesībā mēs visi lepojamies ar to, ka tu savos koncertos jau no sākta gala esi iepludinājusi arī latviešu komponistu mūziku. Arī tava solokoncerta programmā Zalcburgā, kas notiks 20. augustā, redzam deviņas latviešu dziesmas! Tur ir Jāzeps Mediņš, Alfrēds Kalniņš, Jānis Mediņš, Jāzeps Vītols... Vai, tavuprāt, mūsu mūzika labi pieguļ sekojošajam Rihardam Štrausam? Tas savā veidā ir liels izaicinājums. Varbūt pat risks, jo mūzika nezināma? No muzikoloģijas viedokļa par risku domāju mazāk, drīzāk tās ir manas iekšējās sajūtas un pārliecība: uzskatu, ka mūsu dižgari muzikālajā ziņā ļoti labi sader ar jebkuru romantiķi vai pēdējā gadsimta komponistu mūziku. Mediņš vai Dārziņš ļoti labi saskan ar Rihardu Štrausu! Mēs taču zinām, kur mūsu komponisti mācījušies, no kādas mūzikas viņi ietekmējušies, un uzskatu, ka ir laiks šo mūziku iznest arī kaut kur citur. Nu, ar ko gan, piemēram, Vītols ir sliktāks par Štrausu vai Māleru?! Jā, varbūt dimensija ir cita, bet tā ir mūsu identitāte, mūsu iekšējā pasaule, mūsu valoda. Ļoti daudzi tādu latviešu valodu nemaz nav dzirdējuši! Daudzi koncertzāļu direktori saka – mums vajag jaunu materiālu: cik var klausīties Brāmsa dziesmas, cik var klausīties vienu un to pašu Vāgneru vai Māleru? Līdz ar to tā ir arī iespēja parādīt latviešu komponistus. Tu tikko minēji, ka mamma daudz dziedāja latviešu mūziku: jā gan – viņai tika rakstīti daudzi pirmatskaņojumi, un es vēl joprojām atrodu dažādu komponistu notis ar ierakstu "veltījums Anitai" vai "mīļajai Anitiņai". Ir tik daudz atšķirīgu melodiju! Sāku spēlēt, klausīties un domāju – es taču šo darbu pazīstu un atceros; pilnīgi vizuāli redzu, kā mamma gatavoja koncertus, kurus viņa dziedāja visās iespējamās koncertzālēs. Tas man pašai šobrīd ir tāds kā sentimentāls ceļojums, jo liekas, ka arī man pamazām tuvojas zīmīgs vecums un nepieciešamība būt ļoti tuvā kontaktā ar šo mūziku. Pavisam drīz "Deutsche Grammophon" laidīs klajā arī jaunu tavu albumu, un arī tajā iekļauta latviešu mūzika. Tas man bija ļoti svarīgi. Ar Maestro Raimondu Paulu jau pirms kāda laika bijām šo to ierakstījuši, bet izrādījās, ka nesapas kaut kāda programma vai bija citas tehniskas nianses, kāpēc "Deutsche Grammophon" tas nederēja, tāpēc speciāli vēlreiz ierakstījām dažus skaņdarbus. Un kas vēl būs šajā diskā? Tas būs tāds noskaņu albums.  Tas būs tāds kā ceļojums dažu stundu garumā – kad pienāk vakars vai kad pienāk nakts... Tā doma bija – cilvēks atnāk mājās no sava darba, no sava skrējiena, no pārbrauciena, un pamazām, pamazām aiziet sapņu pasaulē. Pēdējais skaņdarbs albumā mums ir a cappella "Aijā, žūžu, lāča bērni", kas man bija ļoti, ļoti svarīga. Ar šo dziesmu saistītas pirmās atmiņas par manu omi, šo dziesmu dziedāju saviem bērniem, un man liekas, ka tieši a cappella dziedājumā šī dziesmiņa būtu labs noslēgums albumam. Ja nu gadījumā kāds cilvēks tiešām klausīsies šo disku, tas būs kā pēdējais pieskāriens pirms ieiešanas sapņu pasaulē. Tātad Maestro pats arī piedalās šajos ierakstos? Jā gan, Maestro tur arī pats piedalās, un vēl bija interesanta sadarbība ar Hosē Mariju Galjardo del Reju, kas ir spāņu komponists un ģitārists: arī viņa darbi ir šajā diskā. Man likās tik maģiski: dzīvoju Latvijā un daļēji arī Spānijā, un abas manas pasaules kā piramīdas tiek saliktas kopā. Jā, tā bija tiešām ļoti interesanta sadarbība un enerģija, kas virmoja studijā. Sarunu pilnā apjomā aicinām lasīt portālā lsm.lv. 

Ja domājat, ka pazīstat igauņu rakstnieku Andrusu Kivirehku, ja zināt viņa "Kaku un pavasari", "Loti", "Tildu un putekļu eņģeli" vai "Igauņu bēres", tad romānā "Lidojums uz Mēnesi" ir pavisam cits Kivirehks. Iedvesma darbam nākusi no ukraiņu pasakas "Gaisa kuģis". Bet kas to lai zina, cik pasaku, mītu, sirreālisma tēlu stāvējuši blakus autoram, lai taptu romāns par kosmonautu, kurš vēlas satikt savus septiņus draugus, un, kas to lai zina, varbūt arī lidot kosmosā. Andrusa Kivirehka romānu "Lidojums uz Mēnesi" izdevis "Pētergailis", no igauņu  valodas tulkojis Guntars Godiņš. Varbūt arī jums teksts viegli plūdīs caur pirkstiem un uzzīmēs šķietamu 21. gadsimta Igaunijas greizo spoguli…   Raidījumu atbalsta:

Ģimenes studija dodas ciemos pie Sproģu ģimenes Cēsu novadā. Kristiāna un Renārs ir trīs bērnu – Elizabetes Marijas (16 gadi), Renāra Adalberta (11 gadi) un Jāņa Eberharda (3 gadi) vecāki. Nu jau trīs gadus viņi dzīvo Renāra vecvecāku mājās 15 kilometrus no Cēsīm. Attālumu līdz pilsētai, kur vecāki strādā, Renārs tagad atdzīvinot Ruckas muižu un Kristiāna Cēsu 2.pamatskolā mācot dizainu un tehnoloģijas, un kur Sproģu bērniem atrodas gan izglītības iestādes, gan interešu izglītības pulciņi, viņi ik dienu mēro turp un atpakaļ. Bet, kā atzīst Sproģi, šo apgrūtinājumu atsver ieguvumi, dzīvojot īstos laukos. Visi novērtē mieru, klusumu un dabas tuvumu, kas ļauj tā pa īstam atpūsties. Cēsīs Renāru pazīst arī kā patriotiski noskaņotu pilsētnieku. Un tie nav tikai skaļi vārdi – jūnija beigās Renārs ar domubiedriem rīko Cēsu kauju atceres pasākumu, kā arī nu jau vairāk nekā desmit gadus rūpējas par īpašu svētku noskaņu Cēsīs, Pils parkā, Lāčplēša dienā. 2015. gadā, novērtējot viņa paveikto, Renāru atzina par gada cēsnieku. Pirmo reizi Cēsu Pils parkā uz trepēm kopā ar māsām Latvijas kontūru no svecītēm Renārs izveidojis pirms 15 gadiem. Cilvēki to pamanījuši, novērtējuši un arvien vairāk iesaistījušies. Kopš 2012. gada viņš sadarbojas ar video mākslinieku Māri Kalvi, kas veido ap 5 minūtes garu stāstu, ko projicē uz pils Ziemeļu torņa. Šī gada stāsts, kura fragments Ģimenes studijā skan vēl pirms Lāčplēša dienas, ir par latviešu valodu un aizsāk seriālu, kas turpināsies nākamoajos gados par dzimtajām mājām, par tēvu, par māti. "Pasākums ir tāds, ka patriotismu var izjust līdz kaulam," atzīst Kristiāns. ""(..) Bet tas ir tā grandiozi, ka vienmēr raudāt gribas. Sajūties iekšā sirdī - jā, es esmu latvietis!"  Patriotisms ir reāls vārds ģimenē. "Grūtības dzīvojot šeit, laukos, tomēr palikt dzimtas mājās, jo mēs esam šeit ceturtā paaudze, bērni būs piektā, tas jau arī patriotisms. Šad tad nāk melnās domas, ka vajag emigrēt, tomēr paliekam un cīnāmies. Tas arī patriotisms. Protams, vēstures mīlestība un Renāra aktivitātes pastiprina," vērtē Kristiāna. Renārs vērte, ka tas nāk no viņa ģimenes, jo vecāmamma savulaik teikusi, ka šī vieta ir senču tūkstošiem soļu izstaigāta un labu domu izdomāta, te ir labi dzīvot pēctečiem. Bērnībā, kas aizritēja padomju gados, nebija ne Ziemassvētku, ne 18. novembra aiz tumšiem aizkariem, bet "tas ir bijis iekšā". Māja, kurā šobrīd dzīvo Sproģi, ir uzcelta uz zemes, ko Renāra vecvectēvs saņēma par piedalīšanos Brīvības cīņās. Pats gan māju nepaspēja uzbūvēt, jo no karā gūtiem ievainojumiem mira. Viņa sieva Alma uzbūvējusi māju, kurā tagad dzīvo ģimene. Ēka gan ir piedzīvojusi pārvērtības. Lai arī ikdienā ir jāmēro ceļš uz Cēsīm, vai kā Elizbetei Marijai, kura nedēļu aizvada Valmierā, kur šobrīd mācās, arī bērni novērtē lauku dzīvi. Stāstot par iecērēm Ruckas muižā Cēsīs, par kuras nomnieku ir kļuvis Renārs, viņš atklāj, ka grib saglabāt māksliniecisko ievirzi, kāda te bija iepriekš [iepriekšējie nomnieki organizēja mākslas rezidences], kā arī domāt par saimniecisko attīstību. Pavisam drīz viņš dosies uz Austriju, kur doma iegādāties mobilās dzirnavas, domājot par kopā ar partneri audzētu griķu pārstrādi muižā. Kristiāna atklāj, ka vacbaltiešu kultūru abi ar vīru iemīlējuši jau pirms kāda laika, gribējuši pat kādu muižu iegādāties, bet īsti neviena neiekrita sirdī, vai arī nebija paceļama. Tad pieteicās jaunākais dēls un viņas domas par muižas iegādi atslābušas, bet Renārs arvien bijis iededzies. Kad pasvaldība izsludinājusi konkursu, bijis skaidrs, ka jāpiedalās. Kopā ar māsām izveidoja Latvijas karoga kontūru uz Pils parka kāpnēm un skatoties cilvēku interesi, veidoja kontūru, tālāk jau cilvēki iesaistās. Kopš 2012. gada sadarbojas ar video mākslinieku Māri Kalvi, kas veido ap 5 min gadu stāstu, ko projicē uz pils Ziemeļu torņa. Šogad stāsts par latviešu valodu, tad par dzimtajām mājām.   Pasākums tāds, ka patriotismu var izjust līdz kaulam, "Bet tas ir tā grandiozi, ka vienmēr raudāt gribas. Sajūties iekšā sirdī - jā, es esmu latvietis!"    Aizkustinoši   patriotisms ir reāls vārds ģimenē

Stāsta juridisko zinātņu doktore un zinātniskās monogrāfijas "Latvijas valsts apbalvojumi: vēsturiskā izcelsme un tiesiskais regulējums" autore Sintija Stipre Vēstures pētnieki uzskata, ka armijas virsnieku un kareivju paaugstināšanas un apbalvošanas jautājums jaunizveidotajā Latvijas armijā tika risināts jau no pirmajiem tās pastāvēšanas mēnešiem. Sākoties Latvijas Brīvības cīņām, jau 1919. gada sākumā Ziemeļlatvijas brigāde bija ieteikusi radīt kara nopelnu apbalvojumu un saukt to par Imanta ordeni. Ņemot vērā armijā valdošo viedokli un atzīstot vajadzību nodibināt Latvijā Kara ordeni, Pagaidu valdība 1919. gada 20. septembra sēdē uzdeva Apsardzības ministrijai saziņā ar Ārlietu, Iekšlietu un Tieslietu ministriju izstrādāt attiecīgu apbalvojuma statūtu projektu un iesniegt to Pagaidu valdībai. Ar apsardzības ministra pavēli tika izveidota Kara ordeņa statūtu izstrādes komisija, kas saņēma priekšlikumus ne vien no iesaistītajām ministrijām, bet arī no atsevišķām personām, kuras vēlējās piedalīties Latvijas pirmā ordeņa izveidē. Statūtu sagatavošanas komisija pulkveža Ziediņa vadībā strādāja līdz 1920. gada martam, kad apbalvojuma statūtus atzina par gataviem. Sākotnējie priekšlikumi saukt ordeni lībiešu karotāja Imanta vai leģendārā zemgaļu virsaiša Viestura vārdā sakņojās latviešu tautas varonīgajā pagātnē. Taču Bermonta-Avalova armijas padzīšana no Rīgas 1919. gada novembrī bija kā simboliska Lāčplēša uzvara pār Melno Bruņinieku, tādēļ par godu šai uzvarai jaundibināmajam apbalvojumam tika dots Lāčplēša vārds. Lāčplēša Kara ordeņa idejas autors ir toreizējais Latvijas armijas virspavēlnieks pulkvedis Jānis Balodis. Ordeņa statūtu projektu izstrādāja Kalpaka bataljona kapteinis, vēlākais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alberts Stalbe. Interesanti, ka Lāčplēša Kara ordeņa statūtu pamatā ir Krievijas Impērijas Svētā Jura ordeņa statūti. No Svētā Jura ordeņa statūtu 1913. gada redakcijas tika aizgūta Lāčplēša Kara ordeņa statūtu struktūra un vairāki būtiski pamatprincipi, piem., apbalvošanu uzsāk no zemākās ordeņa šķiras; apbalvošanai izvirza apbalvojamā tiešais komandieris; pats kareivis nevar lūgt sevi apbalvot; apbalvošanas jautājumu galīgi izšķir ordeņa dome, kas sastāv no septiņiem ar augstāko ordeņa šķiru apbalvotajiem kavalieriem; ordeņa zīmes piešķir bez maksas utt. Tāpat statūtos tika pārņemts princips, ka kara ordeņa zīmi “nekad nenoņem”, t. i., to nēsā gan ikdienā, gan svētkos, arī pie virsdrēbēm. Vienlaikus abu ordeņu statūtos bija arī vairākas atšķirības. Piem., Svētā Jura ordeņa statūtos bija 115 punkti, kuros uzskaitīti nopelni, par kuriem var apbalvot ar šo ordeni, bet Lāčplēša Kara ordeņa statūtos tādu bija tikai 60. Taču galvenā atšķirība bija apbalvojamo personu loks. Ar Svētā Jura ordeni varēja apbalvot tikai virsniekus, bet Lāčplēša Kara ordeņa statūtu 5. punkts noteica, ka "Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera godu var piešķirt visiem Latvijas armijas un bijušo strēlnieku pulku karavīriem, neievērojot ieņemamo stāvokli, bet skatoties tikai uz viņu nopelniem." Konkursā par Lāčplēša Kara ordeņa dizainu ar saviem priekšlikumiem piedalījās daudzi jaunie un tolaik jau atzītie mākslinieki. Konkursam tika iesniegtas vairāk nekā 100 skices. Apkopot saņemtos zīmējumus un izstrādāt galīgo ordeņa dizainu Ordeņa statūtu izstrādes komisija uzticēja pieaicinātajam māksliniekam Jānim Aleksandram Libertam, kurš konkursam bija iesūtījis arī savus zīmējumus un iesniedzis ordeņa statūtu projektu. Vadoties no iesniegtajām skicēm, Liberts sākotnēji izstrādāja 50 ordeņa zīmju variantus, bet vēlāk komisijas un likumdevēja izvērtēšanai nodeva tikai 10 zīmējumus dažādās krāsu kombinācijās, no kuriem komisija izvēlējās to variantu, kuru pazīstam mūsdienās. Ir pamats uzskatīt, ka Lāčplēša Kara ordeņa krusta formas autors ir gleznotājs Valdemārs Tone. Pirmo Lāčplēša Kara ordeņu paraugi tika kalti Francijā, bet paši ordeņi izgatavoti Latvijā. Lai gan odeņa statūti nenoteica, no kāda materiāla darināmi apbalvojumi, ordeņa III šķira tika kalta no bronzas ar kapara piejaukumu vai arī no sudraba. Ordeņa otro šķiru izgatavoja tikai no sudraba. Lai gan ordeņa pirmās šķiras zīmes bija iecerēts veidot no zelta, reāli tās kala no sudraba. Arī ordeņa I šķiras krūšu zvaigzne bija gatavota no sudraba, bet tās centrā atradās mazs, no tīra zelta darināts Lāčplēša Kara ordeņa medaljons. Vietējie ordeņi tika numurēti, bet ārvalstniekiem pasniegtajiem Lāčplēša Kara ordeņiem numuru nebija. Pirmie 288 Lāčplēša Kara ordeņi tika pasniegti 1920. gada 11. novembrī – Lāčplēša dienā – svinīgās parādes laikā Esplanādē, Rīgā. 11.novembris ordeņa statūtos bija noteikts kā ordeņa svētku diena. Sākotnēji apbalvotajiem pasniedza tikai Lāčplēša Kara ordeni un tā apliecību, bet sākot ar 1922. gadu – arī mākslinieka Riharda Zariņa zīmēto ordeņa diplomu. Laikraksta "Valdības Vēstnesis" 1922. gada 15. novembra numurā bija publicēts paziņojums, ka ir izgatavoti pirmie ordeņa diplomi līdz 1155. numuram, un apbalvotās personas tika aicinātas tos saņemt ordeņa domes kancelejā. Katrā ordeņa diplomā bija īsi aprakstīts apbalvotās personas varoņdarbs. Pēdējie Lāčplēša Kara ordeņi tika pasniegti 1928. gada 11. novembrī Liepājā. Pavisam kopā ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvotas 2073 personas. Visjaunākajam Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim - karavīram Fricim Fridriham Brikmanim varoņdarba veikšanas brīdī bija tikai 14 gadu, bet vecākajam – brīvprātīgajam Fricim Liepiņam – 56 gadi. Apbalvoto vidū bija arī 3 sievietes.  

Kurzemē top jauna kultūrvieta “Bandava”, kurā uzsākta senas kuršu sētas rekonstrukcijas veidošana. Ideja dzimusi apvienojoties trim organizācijām, un tās ir: starpnozaru mākslas grupa “Serde”, festivāla “Zobens un Lemess” komanda un vēstures rekonstrukcijas klubs “Exercitus Rigensis”. Jau otro gadu topošajā kultūrvietā notiek arī etniskās mūzikas un tradicionālās kultūras festivāls “Bandava”. Kopā ar mākslas pasākumu producenti un tradīciju pētnieci Signi Pucenu dodamies apmēram 9 kilometrus no Aizputes, Kalvenes virzienā, kur top jauna kultūrvieta “Bandava”. Pavisam drīz, 18. un 19. Augustā, tur jau otro reizi notiks etniskās mūzikas un tradicionālās kultūras festivāls “Bandava”. Šai kultūrvietai mežu, pļavu ielokā, ir dziļākas saknes, un tās idejiski meklējamas pirms vairāk kā divdesmit gadiem,  Aizputes mākslinieku darbnīcu un rezidenču centra "Serde" izveidošanas stāstā.   Šīs tūkstošgades sākumā, pēc mācību beigšanas, dažādu jomu radošiem ļaudīm – pētniekiem, māksliniekiem, arhitektiem – bija kopīga tiecība atrast kādu vietu ārpus galvaspilsētas, kur varētu radoši darboties, veidot darbnīcas, radīt arī citiem iedvesmojošu vidi. Laika gaitā ar saudzīgiem pieskārieniem atjaunota sena Aizputes ēka, nesen saglabātās senās gultas no "Serdes" aizņēmās seriāla “Sisī” filmētāji. "Serde" darbojas kā mākslinieku rezidence, uz palikšanu iesakņojies čuguna mākslas simpozijs, ik rudeni notiek festivāls "Āboļošana", izdota vietējo Tradīciju burtnīcu sērija. Iepriekšējo reizi "Serdes" saimniekus  Signi un Uģi Pucenus intervēju pirms padsmit gadiem, atgriežoties šovasar, pārliecinos, ka joprojām valdzina vieglums, ar kādu Puceni nes savu citādbūšanu, par normālu pieņemot to, kas citiem varbūt liktos cīņa ar vējdzirnavām. "Serde" – jo tā ir lietu dziļākā būtība, pirmsākums un sēkla. Tagad Aizputes "Serdei" pievienojusies jauna notikumu mājvieta – “Bandava”. Ienākot “Bandavas” teritorijā, pie ieejas par festivāla vietu liecina vien vēju papluinīta skatuve. Uģis Pucens ar palīgiem rosās telts tuvumā, jo no debesīm laiku pa laikam birst lietus lāses. Tur baļķi un skaidas. Signe Pucena “Bandavu” dēvē par vīru lietu. Signe visu laiku ir kaut kur tuvumā – s alej tēju, piedāvā cienastu. Taču Bandavu izrādīt uzņemas Uģis Pucens. Kultūrvieta “Bandava” top sadarbojoties trim sabiedriskajām organizācijām. Vēstures rekonstrukcijas klubs “Exercitus Rigensis”, un Juris Ņečajevs, šeit vēlas iedzīvināt sena kuršu ciemata rekonstrukciju. Pirmās ēkas jau ir tapušas, un pēc brīža dosimies tās apskatīt. Otra ir Starpnozaru mākslas grupa “Serde”, kuru pārstāv Puceni. Trešā  ir mūzikas sadaļa, gaidāmais etniskās mūzikas un tradicionālās kultūras festivāls “Bandava”. Valdis Bērzvads ir Bauskas festivāla “Zobens un Lemess” izveidotājs. Kāpēc vēl bija vajadzīga “Bandava”?  “Zobens un lemess” nosaukums ir līdzīgs kā “Bandavai”– etniskās mūzikas un seno amatu festivāls. Taču nav jēgas rīkot divus vienādus festivālus, saka Valdis Bērzvads, un atšķirības abu starpā iezīmējas jau tagad. “Bandava” šobrīd spēj uzņemt ne vairāk kā 350 viesus, un tas ir dalībnieku skaits kuru var apvienot arī kādai kopīgai nodarbei. Taču pagaidām jaunā festivāla iespēju apzināšana vēl tikai notiek. Stāstu telts ir festivāla programmas sadaļa, kas atšķir festivālu “Bandava”. Lekciju tēmas nopietnas: arheologs, vēstures doktors Rūdolfs Brūzis: Kuršu arheoloģija un vēsture Livonijas periodā: 13.–16. gs., mākslas doktore Ieva Pīgozne par mitoloģiskajiem priekšstatiem par seno apģērbu un krāsām, Āraišu arheoloģiskā parka arheologs Jānis Meinerts stāstīs kā atšķirt īstus un neīstus pilskalnus. Vēstures doktore Gunta Dreģe izglītos, ko valkāja un kādas rotas lietoja maztautas, kas bija piederīgas mūsdienu Latvijas teritorijai. Visas šīs zināšanas Bandavā būs pieejamas sestdien. Nu par festivāla mūzikas sadaļu. Vai jaunā festivāla “Bandava” vēl viena atšķirība no “Zobens un lemess” varētu būt dabas tuvums? Valdis gan atbild, ka arī Bauskā festivāls notiek lai arī pilsētas, tomēr parkā, un tā kā viņš festivāla vietu tā norises laikā tikpat kā neatstāj, tad viņam arī Bauskas parks ir daba, tāda pati nātrēm noaugusi dīķmala kā šeit. Tomēr gribu saprast, vai smagajam rokam ir kāds sakars ar dabas klātbūtni? Turpinu kopā ar Uģi Pucenu iepazīt kultūras notikumu vietu “Bandava”. Virs skatuves greznojas pamatīgs dzīvnieka galvaskauss ar visiem ragiem. Pasmīnu, vai viņi paši arī iet medībās? Signe Pucena man izstāsta bezgalskaistu stāstu. Tas esot noticis kādā dūmakainā un savādā rītā, kad… “Bandavai' ir arī sava mājas lapa, kurā var sekot līdzi šeit notiekošajam. Ķintu klēts, izjaukta pa baļķim, meistardarbnīcā salikta atkal kopā, augusta beigās būs vēl viena darbnīca, kurā notiks klēts durvju restaurācija. Tas izskaidro arī baļķus un skaidas pie Bandavas ieejas. Bet mēs  ar Uģi Pucenu esam jau  atnākuši līdz topošajam seno kuršu ciematam. Vēlā dzelzs laikmeta kuršu ciemats nav tikai ēkas. Tā ir vieta, kur pārbaudīt kādus pieņēmumus arī par tā laika lauksaimniecību, amata prasmēm. Izpētes darbs. Ar Puceniem esam pamukuši no lietus topošās kultūrvietas Bandava lepnākajā ēkā. Tā ir skaista, koku apslēpta klēts teritorijas tālākajā stūrī. Kad braucām no Aizputes uz Kalvenes pusi, Signe Pucena, pamanot, ka skatos un kājāmgājējiem gar šosejas malu, paskaidroja, ka šai posmā nekursē sabiedriskais transports, tuvālā Rīgas – Liepājas autobusa pietura ir Kalvenē. Ja kādam starp Aizputi un Kalveni vajag kur tikt, un  nav automašīnas – brauc ar velo vai iet kājām. Latvijā ir daudz šādu vietu, daba tajās ir īpaši nenoplicināta un skaista, taču dzīve visbiežāk noris iekšupvērsti. Aizputes Serde, tagad arī Bandava, notur durvis vaļā jaunām iespējamībām.

Ķirurģisku operāciju rezultātā pacientam var nākties nēsāt stomas maisiņu. Lai gan šāda maisiņa pastāvīgai nēsāšanai nevajadzētu radīt problēmas, tomēr tādas ir un par tām runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē paciente, stomas lietotāja Ilona Štokolova, medmāsa, kurai ir pieredze stomu kopšanā vairāk nekā 25 gadus, Jolanta Noskova un Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "Sustento" valdes locekle, politikas koordinatore Iveta Neimane. Pateicoties atsevišķu pacientu un speciālistu drosmei, aktualizētas problēmas, ar kurām saskaras stomas  nēsātāji, kuriem bieži ar to jāsadzīvo atlikušo mūžu, bet runāt par tādu intīmu vajadzību ir grūti. Ilona Štokolova dalās ar savu stāstu. 2019. gadā viņai urīnpūslī atklāts audzējs pirmajā stadijā. Ārsts pateica, ka vienīgais, kas var glābt, ir stoma - maisiņš uz vēdera uz visu mūžu.  "Jaunībā kaut kad biju dzirdējusi, tad jau padomāju - tad labāk nedzīvot, tikai ne tā. To atminējos. Bija jāpieņem smagais lēmums. es cīnījos, aizbraucu uz Vāciju, solīja, ka mani izglābs, ārstēs. Līdzekļi iztērēti lieli. Beigās pateica - nē, ārstēšana nepalīdzēs, tikai stoma," stāsta Ilona Štokolova. Viņa atgriezās Rīgā un sāka gatavoties tam, kas gaidāms.  "Čurāju es caur vēderu," atklāti stāsta Ilona Štokolova. "Noplūde notiek caur maisiņu. Tas ir regulāri jāizlej, no kā arī lielākas problēmas. Tādēļ vienmēr domāju, kur es eju, uz cik ilgu laiku eju, vai tur, kur es eju, būs tualete, lai varētu maisiņu izliet." Pavisam nesen bijis nepatīkams gadījums lidmašīnā, kur lidmašīnā nepacēlās laikus, tualetes vēl bija ciet, stjuarte pateikusi, ka tā ir jūsu problēma. Ilona neslēpj, ka bijis psiholoģiski smagi pieņemt pārmaiņas. Pēc operācijas bijis daudz jautājumu, atbildes - nē. Diemžēl arī ārsti, kas veic operāciju, tās nevar sniegt. Sāka meklēt citus, kas nēsā stomu, neatrada, tas tāpēc, ka daudzi ir smagā psiholoģiskā stāvoklī.  Jolanta Noskova ir "tulks" cilvēkiem, kuriem stoma. Viņa skaidro, ka stoma ir ķirurģiskā ceļā izveidota atvere uz vēdera priekšējās sienas, kur izvadīta zarna dabīgo vajadzību nokārtošanai. Lielākā problēma sākumā stomas nēsātājiem, kamēr pieņem savu tēlu, kamēr saprot, sarod ar stomu. Problēma ir stomas kopšanas priekšmetu pieejamais daudzums. Valsts kompensējamo līdzekļu limits nav mainījies kopš 2005. gada, kad to apstiprināja. 

Imanta Ziedoņa dzimšanas dienas svinēšana “Es esmu viens. Es esmu neskaitāms ”, kur pie galda kopā būs Nora Ikstena, Māra Zālīte, Kaspars Znotiņš – ar dzeju, ar vārdu, ar domu par šodienu, bet Vestards un Aurēlija Šimkus – ar mūziku. Kultūras rondo saruna ar rakstnieci Noru Ikstenu un sarīkojuma vienu no scenārija autorēm Ivetu Šimkus. "Pavisam netālu no Tukuma, slavenā Rīgas mēra Džordža Armitsteda celtajā Jaunmoku pilī ir notikušas zīmīgas kopānākšanas, ar Imanta Zieoņa, viņa draugu un domubiedru dalību," tā rakstīts grāmatā „Ziedoņa ķiršu dārzs. Tukuma Imants”. Ar Jaunmokām saistīts arī kāds pārpratums, ko Imants savā manierē arī atrisinājis, bet Kultūras rondo par to Ragaciema - Tukuma brauciena laikā pastāstīja publicists Arnis Šablovskis. “Es skaitīju un nonācu pie Viena,” rakstīja Imants Ziedonis. Godinot dzejnieku 90. dzimšanas dienā, 19. maijā pl. 19.00 Jaunmoku pils Kolonnu zālē kafejnīcas atmosfērā notiks Imanta Ziedoņa dzimšanas dienas svinēšana “Es esmu viens. Es esmu neskaitāms ”. Improvizētā kafejnīcā pie Jāņa Straupes veidota simboliska galda mūžīgās sarunās pulcēsies Imanta Ziedoņa draugi un domubiedri. Kopā esot, svinēta tiks dzīve kā ceļš, ieraugot un apliecinot pasaules brīnumaino skaistumu. Ar sarunām, kurām nav ne sākuma, ne beigu, – gan tām, kuras jau notikušas un 2000. gadā pierakstītas Māras Zālītes grāmatā “To mēs nezinām”, gan ar tām, kuras notiks šeit un tagad. Laiks būs mūžīgā tagadne, nenoteiktā bija. Vieta – mūžīgā kafejnīca, kuru iekārtojusi Ieva Jurjāne kopā ar Jāni Straupi.

Stāsta muzikoloģe Gunda Miķelsone Viduslaikos vairākās Eiropas kultūrās bija sastopamas makaroniskās vārsmas – dažādu valodu apvienojums literārā darbā vai skaņdarbā. Izdevums “Angļu viduslaiku literatūras enciklopēdija” šo fenomenu definē sekojoši: “Makaroniskās vārsmas ir teksti, kuros parādās vismaz divas dažādas valodas, no kurām nereti viena ir latīņu valoda. Tie atspoguļo viduslaiku Anglijas komplekso multilingvālo ainavu, un šie teksti atrodami daudzos un dažādos viduslaiku rakstos, literāros, reliģiskos un juridiskos tekstos; dažos gadījumos valodu izvēli noteikuši praktiski apsvērumi, bet to iecere var būt arī Dieva slavinājums, komiskums vai satīra.” Var piebilst, ka šādi teksti sastopami ne tikai angļu literatūrā, bet dažādās kultūrās, tomēr tos allaž vieno šāda formula: visbiežāk izmantotā valodu kombinācija ir latīņu valoda un kādas citas kultūras dzimtā valoda. Viens no slavenākajiem makaroniskās dzejas paraugiem ir krājums Carmina Burana, kas rokraksta veidā datējams ap 1230. gadu. Visos tajā ietvertajos dzejoļos dominē latīņu valoda, tomēr vērojami atsevišķi brīži ar latīņu, vācu un romāņu valodu grupas miju. Ar šo tekstu noteikti pazīstam vācu komponista Karla Orfa scēnisko kantāti Carmina Burana. Tā komponēta laikposmā no 1935. līdz 1936. gadam, un Orfa rīcībā bijis makaroniskā dzejas krājuma 1847. gada izdevums, ko publicējis Johans Andreass Šmellers. Lai gan krājumā atrodami 254 makaroniskās dzejas paraugi, Orfs no tiem savā opusā izmantojis tikai 24. Jau 1847. gada izdevuma ievadā Šmellers ir atzinis, ka viņa redakcija ir nepilnīga – pārrakstītājiem dažkārt trūkusi dziļāka izpratne par dzejoļu izkārtojumu, un tas veicinājis lappušu secības sajaukšanu, tomēr viņš bija mēģinājis krājumu sistematizēt, dziesmas sadalot divās daļās, kā arī veidojis atšķirīgu numerāciju, nopietna satura dziesmām piešķirot romiešu, bet pārējām, kas skar salīdzinoši nenopietnas un vieglprātīgas tēmas – arābu ciparus. Amerikāņu muzikologs Džeks Medisons Steins uzskata, ka opusa vienkāršība un savveida banalitāte daudzus zinātniekus savulaik atturējusi no padziļinātas kantātes izpētes, tomēr, visticamāk, Orfs tik vienkāršu mūzikas valodu izvēlējies apzināti, lai tā saskanētu ar darba tapšanas laikā valdošā nacistu režīma nostādnēm, kas aizgūtas no vācu filosofa Martina Heidegera (Martin Heidegger) tautas (Volk) koncepta un tiešā veidā sasaucas ar 1948. gadā Padomju Savienībā pieņemto antiformālisma likumu: mūzika nedrīkst būt disonanta, atonāla, haotiska, intelektuāla, nedrīkst izmantot divpadsmit toņu tehniku, kā arī nekādas ebreju vai džeza mūzikas ietekmes, taču tā drīkst atainot maskulīni spēcīgu vācu nacionālā patriotisma elpu. Tomēr aiz šķietami vienkāršotās ārienes Karla Orfa Carmina Burana eleganti apgājusi režīma ieteikumus un vienā opusā apvienojusi visdažādākās koncepcijas – iespējams, arī norādot uz kantātes autora slēptu protestu nacistu režīmam. To vidū ir pati latīņu tekstu izvēle – piemēram, kantātes 2. daļas Fortune plango vulnera 3. pants vēsta par valdnieku, kurš uzkāpis krietni par augstu, bet, cerams, drīz kritīs. Pavisam noteikti, ka Karla Orfa scēniskās kanātes Carmina Burana multilingvālisma ideja ietekmējusi arī latviešu komponistus – lai gan nevaram lepoties ar makaronisko vārsmu tekstiem, tomēr dažādu valodu tekstu kombinēšana fascinējusi arī mūsu nošuraksta meistarus. Kā senākie no piemēriem ir Jura Ābola kordarbi Tutaj (1975), “Bizantiešu cikls” (Carmina byzantinica, 1977) un komponista diplomdarbs kompozīcijā “Livonijas hronika” (1982) ar tekstiem senvācu un latīņu valodās, kur pats komponists savulaik atzinis, ka viņu iespaidojuši Karla Orfa meklējumi. Tomēr atskaņot diplomeksāmenā šīs kompozīcijas oriģinālversiju izrādījās neiespējami, jo toreizējais konservatorijas rektors Imants Kokars esot aizliedzis korim dziedāt “Livonijas hroniku” ar tekstu un licis iestudēt to kā vokalīzi. Ir ziņas, ka 20. gadsimta 90. gados komponists atgriezies pie “Livonijas hronikas” idejas un veidojis jaunu redakciju, kas iecerēta kā scēniskā oratorija. Tomēr līdz koncertatskaņojumam darbs nav nonācis.  Ar 1980. gadu datēts Artūra Grīnupa diemžēl nepabeigtais skaņdarbs “Simfoniski oratoriāls monuments Luidži Kerubīni piemiņai”. Tajā izmantots kanoniskais rekviēma teksts latīniski un paša komponista dzeja latviešu valodā. Skaņdarbu pabeidzis Aivars Kalējs, un tas pirmatskaņots tikai 2002. gadā, Grīnupa piemiņai veltītā koncertā Rīgas Domā. Edmunda Goldšteina recenzijā paustais liecina, ka Grīnupa atstātais nošu materiāls neļauj pietiekami izsmeļoši raksturot komponista ieceri, tomēr var nojaust, ka tajā bijis kas kopīgs ar Bendžamina Britena “Kara rekviēmu”, apvienojot reliģiozitāti un rūgtu ironiju.  Sākot ar 20./21. gadsimta miju, ir pieaudzis ne tikai multilingvālu skaņdarbu klāsts, bet arī pārstāvētās valodas. Piemēram, Andra Dzenīša kordarbā Om, Lux aeterna (2012) izmantots latīņu kanoniskais sakrālais teksts Lux aeterna un divi hinduistu teksti sanskritā – mantra gaismai Oṃ amogha un vēdiskā mantra visaugstākajai gaismai Om hreem, bet Evijas Skuķes fff jeb Forte fortissimo (2020), kas pēc Rolanda Kronlaka lūguma radīts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas sestajam Mūsdienu mūzikas festivālam "deciBels" un iecerēts kā apzināta atbilde Lučāno Berio skaņdarbam A-Ronne, mijiedarbojas veselas trīspadsmit valodas. Šis ir arī viens no jaunākajiem dažādvalodu piemēriem latviešu mūzikā. Ar lielu interesi gaidīsim nākamos!

Raidījumā Pievienotā vērtība saruna par liela mēroga pasākumiem un to, ko tie dod Latvijas ekonomikai – vai ir tā vērts Rīgā rīkot maratonu un Dziesmu un deju svētkus, uzņemt hokeja čempionātu? Nākotnē raugoties – varbūt ne ar tādu pārmērīgu optimismu, bet ir skaidrs, ka gada otrajā un trešajā ceturksnī Latvijā, Rīgā, būs vairāki vērienīgi pasākumi, kuri atstās savu nospiedumu arī ekonomikā.  Šomēnes Rīgā mutuļo sports. Pavisam nesen, pagājušajā nedēļas nogalē, galvaspilsētā pulcējās vairāki tūkstoši skrējēju, bet no šī mēneša vidus līdz tā izskaņai Latvijā notiek pasaules hokeja čempionāts.  Savukārt jūlijā Rīgu pieskandinās Dziesmu un deju svētki. Šie visi vērienīgi sporta un kultūras pasākumi ne tikai palīdz spodrināt Latvijas vārdu un tēlu ārvalstīs, bet arī atstāj vērā ņemamu pēdu Latvijas ekonomikā. Cik nozīmīga ir šī pēda?

Stāsta Valmieras muzeja vēsturniece Ingrīda Zīriņa Nākošais olimpiskais čempions Jānis Daliņš piedzima Valmieras apriņķa mežsarga Jāņa (1865-1944) un Kristīnes, dzimušas Dālberg, ģimenē. Pēc Valmieras vidusskolas absolvēšanas (1924) viņš strādā tēva mājās, palīdzot saimniecības darbos, bet vienlaikus viņā dzimst interese par šeit vēl maz zināmo sporta veidu – soļošanu. Kā paraugs viņam ir vietējais sportists, soļotājs Alfrēds Dūrens. Jānim Daliņam rodas vēlme viņu pārspēt un viņš sāk aktīvi trenēties. Jauno sportistu atbalsta arī vingrošanas skolotājs Alfrēds Lukstiņš, un 1926. gadā Jānis Daliņš iestājas Valmieras sporta biedrībā. Jāņa pirmais starts soļošanā notika 1927. gada 27. maijā Valmierā, Limbažu ielas sporta dārzā, kur apļa garums bija 233 metri. Toreiz noteikumi paredzēja: lai varētu notikt oficiālā apbalvošana, sacensībās jāpiedalās vismaz četriem sportistiem. Bija tikai trīs un vajadzēja sameklēt ceturto. Par šo ceturto tad nu kļuva publikai līdz šim nezināmais jaunais sportists Jānis Daliņš. Sāncenši – jau trenējušies sportisti, tostarp arī Latvijas rekordists valmierietis Alfrēds Dūrens. Bet visiem un sev par pārsteigumu par sacensību uzvarētāju kļuva tieši 23 gadus vecais Jānis Daliņš. Starptautiskajā arēnā Jānis Daliņš debitē 1929. gadā, izcīnīdams 2. vietu populārajā 25 km soļojumā "Šķērsām Berlīnei". 1930. gadā, piedaloties šajās sacensībās otro reizi, atkal uzvar! Rīgā pirmajās starptautiskajās sacensībās 1930. gada 30. maijā Jānis Daliņš sīvā cīņā izcīna otro vietu, par ko viņu sveic milzīgs līdzjutēju pūlis. 1932. gada 16. jūnijā Rīgas hipodromā viņš sasniedz jau divus jaunus pasaules rekordus, 25 jūdzes (40,232 km) nosoļojot 3.32:26, kā arī labojot pasaules rekordu 40 km (3.31:08). Šajās sacensībās viņš pieveic savus slavenos sāncenšus, Eiropā labi zināmos soļotājus Albertu Plambu, Paulu Zīvertu un šveicieti Artūru Švābu. Jāņa Daliņa sasniegtie rezultāti 40 km un 25 jūdzēs bija Latvijas vieglatlētu pirmie oficiālie IAAF apstiprinātie pasaules rekordi. Par godu Jāņa Daliņa uzvarai un sasniegtiem rekordiem skatītāji cēlušies kājās un skaļi dziedājuši Latvijas valsts himnu. Valmiera kļuva par Ziemeļvidzemes sporta dzīves centru. Par Jāņa Daliņa pelnīti iegūto slavu un atpazīstamību liecināja arī Eduarda Tūbeļa sarakstītā grāmata "Kā Jānis Daliņš kļuva pasaules slavens soļotājs" (autora izdevums, Rīga, 1931), kuras tirāžu izpirka abās Valmieras grāmatnīcās dažu dienu laikā. 1932. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs, Losandželosā, norisinājās X Olimpiskās spēles. Jāņa Daliņa olimpiādē izcīnītā sudraba medaļa 50 km soļojumā bija pirmā olimpiskā medaļa Latvijas sporta vēsturē. Par izciliem panākumiem sportā mūsu novadnieku apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1933. gada 1. jūnijā Rīgā Jānis Daliņš vienā soļojumā sasniedza četrus oficiālus pasaules rekordus: 20 km – 1.34:26; 15 jūdzēs – 1.56:09,8, divās stundās – 24,843 km, 25 km – 2.00:45,9. 1934. gadā Turīnā Daliņš kļuva par Eiropas čempionu. 1933. gada 20. maijā Rīgā Daliņš uzvarēja angļu soļotājus Grīnu un Popu, sasniedzot jaunu Latvijas rekordu 10 un 20 kilometros, bet 1. jūnijā turpat Rāgā vienā soļojumā kļuva četru pasaules rekordu īpašnieks: 20 km 1:34:26,6, 15 jūdzēs – 1:56:09,8, 2 stundu soļojumā – 24.843,0 metri un 25 km-2:00:45,9, tā pārspējot sīvākā konkurenta itālieša Valentes trīs rekordus, kurus tas bija sasniedzis 1930. un 1931. gadā un 15 jūdzēs angļa Haralda Rosa pasaules rekordu, kurš bija palicis nepārspēts kopš 1911. gada. Kā goda un cieņas apliecinājumu kārtējam Daliņa izcilajam startam uz starptautiskajām soļošanas sacensībām ieradās Latvijas valsts prezidents Alberts Kviesis, ministri, ģenerāļi un vairāk kā 6000 skatītāju. Interesants un maz zināms fakts, ka 20 km soļojumā dalībnieku soļu garumu mērīja un pētīja Rīgas psihotehniskās laboratorijas darbinieki, secinot, ka garākais solis bijis Bubenko – 114 cm, Daliņam – 111 cm, Popam – 108 cm, Grīnam – 100 cm. Par uzvaru sacensībās Daliņš saņēma populārā konfekšu fabrikanta V. Ķuzes dāvāto balvu. Sekoja arī cēls žests no Latvijas mežu departamenta, atsakoties no līdz šim Jāņa Daliņa tēva pārziņā esošajām Jaunzemu mājām. Tajā pašā gadā Daliņa tēvs atpirka rentētos Jaunzemus ar 48,4 hektāriem zemes platības, pārsaucot tās dzimtas vārdā – Daliņi. Bet ko sportists darīja brīžos, kad nebija treniņu, piemēram, ziemā? Jānis Daliņš ziemā labprāt slēpoja dažāda garuma distances, piedaloties vietējās amatieru slēpošanas sacensībās, kuras tolaik tika rīkotas viņpus Gaujas – iepretim Daliņiem, netālu kādreizējām Vecbaiļu mājām. Valmierieši ātri vien šo vietu sāka saukt par mazo Norvēģiju.  1940. gada 15. maijā Jānim Daliņam piešķīra "Tēvzemes balvu", kuru iepriekšējos gados bija saņēmuši arī izcilie kaugurieši, lauksaimnieks un sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš (1867-1953) un viņa brālis valodnieks, profesors Jānis Endzelīns (1873-1961). Jānis Daliņš piedalījās arī Berlīnes olimpiskajās spēlēs, diemžēl viņam neveicās. Pēc Berlīnes olimpiādes Daliņa panākumi vairs nebija tik spoži, arī pats sportists lielāko vērību pievērsa savai saimniecībai un ģimenei. Jānis Daliņš gatavojās startēt arī 1940. gada Olimpiskajās spēlēs, kas bija paredzētas Helsinkos, tomēr karš šos plānus izjauca. Daliņš gan turpināja startēt Latvijā un savu pēdējo Latvijas čempiona titulu izcīnīja 1942. gadā. 1944. gada septembrī, tuvojoties Padomju armijai, Daliņu ģimene izbrauca uz Vāciju. Savās pēdējās sacensībās Jānis Daliņš startēja jau pēc kara, esot emigrācijā Vācijā. 1947. gadā viņš uzvarēja stadiona 4000 m soļojumā Nirnbergā. Dzīvojot svešumā, Daliņš vada "Baltijas Universitātes" sporta dzīves nodaļu, kā arī piedalās basketbola komandas cīņās. 1949. gadā Daliņu ģimene aizceļo uz Austrāliju. No 1959. līdz 1964. gadam Jānis Daliņš vada Melburnas latviešu sporta klubu. Trimdas gados Daliņš allaž esot pieminējis Latviju: "Galveno cīņu savā mūžā es tomēr esmu zaudējis. Tā bija vissvētākā cīņa – par Latviju."

Turpinām ciklu „Pavisam citi laiki. Latvijas māksla 1985 – 1991” un iepazīstinām ar Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā izveidoto ekspozīciju „Mūra nojaukšana”, kas sniedz ieskatu Atmodas laikā tapušajos mākslas darbos.  Šoreiz par supergrafikām, skulptūrām un pirmajām instalācijām. Uzklausām mākslinieku Andri Breži un izstādes iekārtojuma mākslinieci Daci Džeriņu.

Stāsta diriģents un čellists Imants Resnis Te runa nebūs par boļševiku ministriem – komisāriem. Arī par Eiropas Savienības ierēdņiem ar tādu pašu nosaukumu nē. Gribu atgādināt par brāļiem – Voldemāru, kurš piedzima 19. gadsimta pēdējā gadā, un Pēteri, kurš pasaulē nāca 20. gadsimta pirmajā gadā. Par brāļiem Komisāriem. Brāļi dzimuši muzikāli orientētā ģimenē: lai arī tēva pamatnodarbe bijusi tirdzniecība – viņam piederējis neliels veikaliņš –, brāļi jau no bērnības bijuši iesaistīti mājas muzicēšanā: tēvs spēlējis vijoli, bet brāļi – vijoli un čellu. Jaunākais brālis Pēteris čella spēli sācis apgūt jau Rīgas 1. Mūzikas institūtā pirms Pirmā pasaules kara. Kad 1916. gadā ģimene bēgļu gaitās nonākusi Maskavā, turpinājis to apgūt pie Ukrainā dzimušā un vēlāk Amerikā dzīvojošā čellista Mihaila Bukinika. Savukārt vecākais brālis Voldemārs tieši Maskavā  pirmo reizi noskatījies Čaikovska baletu "Gulbju ezers", kas uz viņu atstājis tik lielu iespaidu, ka par savas dzīves piepildījumu izvēlējies baleta mākslu. Beidzoties Pirmajam pasaules karam, ģimene nekavējoties atgriezusies dzimtenē un brāļi tūdaļ iesaistījušies Latvijas brīvības cīņās. Par varonību Voldemārs pat saņēmis Lāčplēša ordeni! Pēc brīvības cīņām Voldemārs aktīvi iesaistījies Nacionālās operas trupas veidošanā un bijis Nacionālās operas pirmais baletmeistars un vienlaicīgi arī dejotājs. Faktiski Latvijas Nacionālā baleta aizsācējs – dibinātājs. Voldemārs Komisārs ir arī pirmā latviešu baleta – Jāņa Mediņa "Mīlas uzvaras" – libreta autors. Diemžēl 1931. gadā viņu pieveica tolaik vēl praktiski neārstējamā tuberkuloze. Man kā bijušajam čellistam, protams, tuvāks jaunākais brālis Pēteris, pie kura man bija tā laime mācīties. Viņš Latvijas konservatoriju beidzis kā pirmais čellists ar brīvmākslinieka grādu. Pēc tam darbojies kā pedagogs Daugavpils Tautas konservatorijā, un turpat Daugavpilī sniedzis arī savu pirmo solokoncertu. Vēlāk spēlējis Dailes teātra orķestrī. Tāpat viņa vārds gandrīz katru sezonu atrodams 30. gadu Jūrmalas vasaras simfonisko koncertu solistu vidū. Tomēr viņa redzamākā darbība bijusi pēc Otrā pasaules katra. Paralēli darbam Radio simfoniskajā orķestrī, kuru šodien pazīstam kā Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, viņš strādājis gan Emīla Dārziņa, gan toreizējā Kirova rajona mūzikas skolā. Pavisam nesen Latvijas Radio 3 "Klasika" izskanēja raidījums Vācijā dzīvojošā čellista un komponista Dona Jaffē 90. jubilejas sakarā, kurā Dons par savu skolotāju Pēteri Komisāru izteicās – "ģeniāls pedagogs". Te nu kā bijušais audzēknis varu tikai pievienoties: to milzīgo entuziasmu, ar kādu viņš strādāja, to milzīgo mūzikas mīlestību, ko viņš nodeva saviem audzēkņiem, grūti aprakstīt. Bieži to neesmu ne redzējis, ne piedzīvojis. Savus audzēkņus viņš mīlēja un lepojās ar viņiem. Viņa klasē, glīti ierāmētas, pie sienas bija vecāko audzēkņu fotogrāfijas: tā bija ne tikai mīlestības izpausme, bet arī gudrs pedagoģisks paņēmiens iesācēju motivēšanai. Pēteri Komisāru varētu pat nosaukt par koncertmeistaru audzinātāju, jo ne viens vien viņa audzēknis bijis koncertmeistars dažādos orķestros: gan jau minētais Dons Jaffē Vācijā, Oļegs Barskovs un Jānis Sproģis operā, Ligita Zemberga Nacionālajā orķestrī. *** Attēlā (no kreisās): Pēteris Komisārs un Voldemārs Komisārs Pētera Komisāra foto: avots - timenote.info un abinfoserviss https://timenote.info/lv/Peteris-Komisars / ievietojusi Līga Landsberga (2020) Voldemāra Komisāra foto: fotogrāfs nezināms, avots - Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs 

„Beidzot mums ir brīnišķīga kultūrtelpa ar siltu un pasaules mērogā unikālu kupolu virs galvas. Šī noteikti cirka māksliniekiem būs iedvesma radīt un rādīt, un jau pavisam drīz gaidīsim uz pirmajām izrādēm atjaunotajā arēnā,” – šādiem vārdiem pērnā gada nogalē Rīgas cirks atgriezās Merķeļa ielā. Vēsturiskās cirka ēkas rekonstrukcijas pirmā kārta noslēgusies, bet 2023. gada sezonu var saukt par iesildīšanās sezonu, jo kamēr vēl nav tribīņu un arī pati arēna nav pilnībā iekārtota, šeit plānotas izrādes, kas var pielāgoties esošajai situācijai. Pavisam nesen arī Lielā Kristapa balvas tika dalītas Rīgas cirkā. Lai uzzinātu, kas vēl notiek aiz Rīgas cirka baltās ēkas mūriem Merķeļa ielā, uz cirku devusies kolēģe Agnese Drunka. Lai arī garāmgājējiem šķiet, ka Rīgas cirkā nekas nenotiek, to vēl joprojām renovē, tomēr izrādās, ka 1882. gadā celtajā ēkā notiek pamatīga rosība. No Merķeļa ielas puses pa sarkaniem metāla vārtiem cirka pasaulē ielaiž cirka pārstāve Zane Volkinšteine Izlodājusi cirka ēku no augšas līdz apakšai atgriežos arēnā, kur smaržo pēc koka, bet gaisā virmo metāla konstrukciju savienošanas skaņas –notiek intensīva gatavošanās izrādei. Te arī tiekamies ar cirka radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu, kurš nepavisam nav pārsteigts, ka garāmgājējiem joprojām šķiet, ka cirkā nekas nenotiek. Mārtiņš Ķibers teic, ka dara visu, lai cirks kļūtu par zīmolu, notikumu un vērtību Latvijas kultūrtelpā, tādēļ šobrīd aktīvi darbojas cirka skola ar tās vadītāju Marī Sanžarevsku priekšgalā: Kultūras rondo ciemojas Rīgas cirkā īpašā brīdī, jo nupat sākas cirka pavasara sezona, kad sarunai ar cirka radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu fonā starptautiski pazīstamais žonglieris Vess Pedens gatavojas krāšņai žonglēšanas izrādei „Amerikāņu kalniņi”. Viņu dēvē par žonglēšanas Mocartu Cirka arēnā viņu pamanu acumirklī – koši sarkanas bikses, ziedu ornamentu t kreklā, mati rozā krāsā, tāds izrādei gatavojas starptautiski pazīstamais žonglieris Vess Pedens, kurš atzīst, ka viņš ar nepacietību gaida savu uzstāšanos Rīgas cirkā. Vesa Pedena izrāde „Amerikāņu kalniņi” solās būt vienlaikus sentimentāls un trakulīgi moderns garš ceļojums žonglēšanas pasaulē. Tā laikā cirka mākslinieks izmantos bumbiņas, lokanas caurspīdīgas caurules, kas amerikāņu kalniņus iztulkos žonglēšanas valodā. Vesa Pedena žonglēšanas izrādes Rīgas cirkā būs jau no šodienas līdz 11. martam, bet pēc tam marta beigās un aprīļa sākumā Rīgas cirkā viesosies Beļģijā bāzēta cirka mākslinieku apvienība „Familiar Faces” ar izrādi „Surface” jeb „Virsma”, kas būs pāru akrobātika uz ūdens klātas virsmas. Rīgas cirka jaunumiem var sekot līdzi cirka mājas lapā. Un apsveicam cirku ar nule kā iegūto pirmo vietu Būvniecības gada balvas nominācijā „Koka būve”, kur bija liela konkurence un, izrādās, piešķirtas divas pirmās vietas – Rīgas cirka kupola izbūvei un daudzfunkcionālajai ēkai Likteņdārzā, Kokneses novadā.

Uz kurieni ved ceļš uz Ziemeļpolu? Jura Poškus jaunā filma “Saule spīd 24 stundas” it kā ved uz Ziemeļpolu, bet kur īsti aizved? Par to runājam ar galvenās lomas atveidotāju Andri Keišu un ceļotāju Hariju Silu. Viņi pirmoreiz satikās Radio studijā. Jura Poškus filmai, kur Andris Keišs atveido galveno varoni, iedvesma ir gūta no ceļotāja Harija Sila. Bet kā aktieris ir atzinis kādā intervijā - tā ir iedvesma, ne prototips. "Pirms filmas, ja nemaldos pirms kādiem 15 gadiem tikos ar Poškus un runāju par  šo filmu, varbūt pat vēl senāk. Pavisam mēs tikāmies kādas trīs reizes. Kopumā es teikšu, ka viņš ir labi sapratis un uztvēris to, ko es teicu, un es to diezgan precīzi redzēju filmā," atzīst Harijs Sils.  Viņš pats Ziemeļpolā bijis divas reizes.  "Mana nokļūšana Ziemeļpolā atšķīrās no tā, kas ir filmā. Bija ekstrēmāki apstākļi, bet ļoti daudzi cilvēki nokļūst tieši šādā veidā. 70% nokļūst kā filmas varonis. No tiem kādi 10% nokļūst kaut kādu depresiju dēļ. Pārējie tur aizbrauc, palēkā ap mietu un lido atpakaļ," vērtē Harijs Sils. Andris Keišs bilst, ka filmas sakarā varētu arī pa īstam aizbraukt uz Ziemeļpolu, bet viņš neslēpj, ka ir svarīgs komforts, lai ir patīkami. "Droši vien tā ir sajūta, ka tu tur esi," atzīst Andris Keišs. "Pabūšana ziemeļos Mārtiņam [galvenajam varonim] palīdz. Tieši pabūšana ziemeļos ir teorētiski pieņemts punkts, ko viņš pieļauj. Tā nav viņa kaislība. Tā jau ir Mārtiņa rakstura traģēdija, ka viņam tādas īstas kaislības nav," savu varoni vērtē Andris Keišs.   Pārdot visu un braukt uz Ziemeļpolu – tādu lēmumu pieņem Andra Keiša atveidotais kinovaronis, uzņēmējs Mārtiņš režisora Jura Poškus spēlfilmā "Saule spīd 24 stundas". Režisors un filmas scenārija autors Juris Poškus atzīst, ka šī eksistenciālā komēdija risina jautājumu, ko iesākt, kad cilvēks ir sasniedzis "latviešu sapni" — ir māja, auto, veiksmīgs bizness, skaista draudzene. Ko tālāk? Spēlfilmas "Saule spīd 24 stundas" galvenais varonis, krāsu biznesa īpašnieks Mārtiņš, veiksmīgi pārdod savu uzņēmumu un 40 gadu dzimšanas dienā nolemj sākt dzīvi no jauna, kopā ar draugiem dodoties uz Ziemeļpolu. Filma uzņemta Rīgā un Tukuma novadā, kā arī viņpus Polārā loka, Krievijas arktiskajā pilsētiņā Tiksi, kuras ironiskais atainojums filmā nu jau ieguvis jaunu, skarbāku kontekstu, norāda filmas veidotāji. Filmā piedalās starptautisks aktieru ansamblis – galvenajā lomā Andris Keišs, kopā ar viņu – latviešu aktieri Kaspars Znotiņš, Intars Rešetins, Kristīne Krūze-Hermane, bet otrā plāna lomās redzēsim Eiropā pazīstamos norvēģu aktierus Trondu Halbo un Jepi Beku Laursenu.

Patiesības laiks, - tā atzīst kuratore un Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja Auguste Petre, vērojot  Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīciju „Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985 - 1991”. Caur atmiņām un mūsdienīgu skatu uz procesiem mākslā, turpinām ciklu „Pavisam citi laiki. Latvijas māksla 1985.-1991”. Vispirms pakavējamies pie vienīgā apzināti politiskā gleznotājas Helēnas Heinrihsones darba „Daiļslidotājs”.

Ierakstu serijā „Pavisam citi laiki. Latvijas māksla 1985. -1991” pievēršamies fotogrāfijai. Ekspozīcijā „Mūra nojaukšana..”, kas pašlaik skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, fotogrāfija ir līdzvērtīgs medijs glezniecībai, grafikai un instalācijām.  Uzklausām vienu no autoriem - Aivaru Liepiņu un jau ar citu skatu uz 80. gadiem - fotogrāfu Arni Balču. Pakavēsimies pie Aivara Liepiņa 1991.gadā tapušās fotogrāfijas, kā arī pie Jāņa Knāķa un Gvido Kajona fotodarbiem.

Pagājušā gada oktobrī raidījumā #DigitālāsBrokastis runājām par "Apple" ekosistēmu un nu ir pienākusi "Samsung" kārta. Pavisam nesen iznākuši jaunie "Samsung Galaxy S" sērijas viedtālruņi — S23, S23+ un Ultra, kas ir ļoti būtiska "Samsung" ekosistēmas sastāvdaļa. Kādi ir jaunākie šīs ekosistēmas dalībnieki un kā vērtējam šo ekosistēmu kopumā? Artis un Rihards uz svaru kausiem liek "Samsung" ierīču ģimeni kopā ar Jurģi Sulenieku, bloga "Kursors.lv" rakstu autoru, un Lauri Āboliņu, tehnoloģiju apskatnieku YouTube kanālā "Konsumers". Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Turpinām ciklu „Pavisam citi laiki. Latvijas māksla 1985.-1991”, ko veidojam ciešā sasaistē ar Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nesen atklāto ekspozīciju „Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985.-1991”. Šodien uzklausām gleznotājus Ievu Iltneri un Jāni Mitrēvicu, arī par mākslinieku grupu „Maigās svārstības”, par 1984. gada notikumu „Daba. Vide. Cilvēks”, kurā bija skatāms paplašinātās grupas darbs „Svētais vakarēdiens. Trešais galds mums pašiem”. Un pietuvinām skatu  divām gleznām – Ievas Iltneres „Snieg!” un Jāņa Mitrēvica 1989.gadā tapušajam darbam ar nosaukumu „Nāk”.

Stāsta vēsturnieks un demogrāfs Ilmārs Mežs Vai zini, ka Latvijas pirmās brīvvalsts laikā uzvārdu mainīja tikai katrs 100. latvietis? Precīzāk sakot, tie bija 9378 uzvārdu maiņas pieteikumi, kas kopā ar ģimenes locekļiem aptvēra 19 952 cilvēkus. Uzvārdus iesāka mainīt līdz ar Latvijas valsts pirmajiem likumiem. 1920. gada beigās tika pieņemts pirmais likums par uzvārdu maiņu, bet 1939. gadā - otrais, kas paredzēja masveidīgāku uzvārdu maiņu, jo šo 19 gadu laikā (no 1920. līdz 1939. gadam) uzvārdus bija nomainījuši tikai nepilni seši tūkstoši cilvēku. Tikai ar 1940. gada janvāri valdība sāka mudināt latviešus atteikties no nepiemērotiem uzvārdiem un tos latviskot. Starp citu, pēdējos mēnešos nomainītie uzvārdi vairākām ģimenēm palīdzēja izglābties no izsūtīšanas, īpaši, ja tika mainīta arī dzīvesvieta. Pastāv mīts, ka uzvārdi tika mainīti piespiedu kārtā un to izdarīja vairums latviešu ar svešajiem vāciskajiem uzvārdiem, taču dokumenti liecina, ka tā tomēr nav. Otrs mīts - ka uzvārdi tika tieši tulkoti no vācu valodas uz latviešu valodu. Lai gan bija arī tādi gadījumi, vairums latviešu izvēlējās nevis savu iztulkoto uzvārdu, bet gan kādu skaistāku. Visbiežāk uzvārdu mainīja tie, kuriem uzvārdu veidoja līdzīgi vārdi, kas dažādos dokumentos bija fiksēti dažādi, cara laikā neprecīzi pierakstot vienu un to pašu uzvārdu (piemēram, Vanags – Vonogs – Vaganovs un tamlīdzīgi). Uzvārdus no vācu uz latviešu mainot, ļaudis bieži vien izvēlējās līdzīgi skanošu uzvārdu, saglabājot vienīgi sākuma burtu. Tā Mālers kļuva par Malēju, Rihters par Ritumu, lai iniciāļi saglabātos nemainīgi. Daži atstāja savus vāciskos uzvārdus, kas piespiedu kārtā nebija jāmaina. Pavisam objektīva nepieciešamība bija mainīt dīvainus vai rupjus uzvārdus, piemēram, Struņķi, Zābaku, Lejasblusu, Muļķi, Nabagu, Bezbiksi... Mainīja arī tautu nosaukumus uzvārdā, piemēram, Lietuvietis, Polis, Krievs, Pusvācietis.

Iedvesmojoši, iedrošinoši, bagātas idejas Latvijas sabiedrībai – šādas un līdzīgas atziņas uzklausījām pēc dejotājas Klēras Kaningemas uzstāšanās „Dirty Deal Teatro”.  Māksliniece savos darbos pēta sava ķermeņa fiziskās spējas, un viņas sabiedrotie ir kruķi. Novembrī Latvijas Jaunā teātra institūts aicināta Klēra Kaningema vadīja nodarbības cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī sniedza  publisku lekciju/ performanci „4 Legs Good”. Klēra Kaningema ir viena no starptautiski atzītākajām māksliniecēm ar invaliditāti, viņa pārvietojas ar kruķiem. Mākslinieces darbi pēta ķermeņa fiziskās spējas un potenciālu, atsakoties no tradicionālās dejas tehnikas. Viņa veido gan solo izrādes, gan darbus lielākam ansamblim. Vienā no viņas izrādēm „12” ir  12 dalībnieki jeb dejotāji, viens no viņiem  ratiņkrēslā. Novembra sākumā Klēra Kaningema  bija ieradusies Rīgā un trīs dienas vadīja meistarklases, ko noslēdza ar lekciju performanci „4 Legs Good”. Sanda, kuru satiku īsu brīdi pirms lekcijas, trīs dienas piedalījās Klēras vadītajā meistarklasē cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Tad dodamies uz lekciju/ performanci, kas notika DDT zālē, māksliniece sēž pie neliela galdiņa, bet aiz viņas ekrāns, blakus surdotulks, zālē visdažādākā publika. Sasveicinoties un uzrunājot sanākušos, Klēra Kaningema vispirms iepazīstina ar sevi, viņa ir dejotāja un horeogrāfe no Skotijas austrumiem. Viņa arī uzsvēra, kad dara darbu, cenšas to padarīt tik labi, cik vien iespējams, un tas attiecas arī uz lekciju. Lektore piebilda, ka mēs sanākušie varam darīt to, ko vien mūsu ķermenis vēlas, varam  kustēties, drīkstam iziet no zāles un atkal atgriezties, varam arī neatgriezties.. Arī pati māksliniece jutās brīvi, ik pa laikam piesēda uz sola, tomēr viņas lekcija bija bagāta ar kustībām. Vispirms viņa izrādīja savus kompanjonus - kruķus, sīki iepazīstinot ar to daļām un specifiku, uzsverot, ka viņa ir īstena kruķu speciāliste. Demonstrēja kustības, kādas ar kruķiem iespējams veikt, un tās patiesi bija daudzveidīgas un sarežģītas. Tad Klēra demonstrē, kā atbalstoties uz kruķu rokturiem, viņa reizē stāv un sēž, tā ir viņas stāvēšanas versija. Tad sekoja dažādu kustību virtuozas kombinācijas. Lekcijas gaitā viņa pieskārās arī izrādēm, māksliniekiem, ar kuriem sadarbojusies un no kuriem  iedvesmojusies. Vienlaikus uz ekrāna Klēra rādīja attēlus, un daudzos no tiem bija redzama viņa pati vai pašas skats no augšas uz savām četrām kājām, divas no tām ir kruķi. Savukārt pēdējā fotogrāfijā Klēra bija redzama viena pati uz klinšainas  salas.  Tātad viņai arī tas ir iespējams. Mani aizkustināja kāds puisis ar kustību traucējumiem, kurš lekcijas noslēgumā lēni devās pie Klēras ar ziediem, lai pateiktos par iedvesmojošajām dienām Rīgā. Pēc Klēras Kaningemas lekcijas uzrunāju savus blakussēdētājus Tobiju un Ievu. Kā atklāja Tobijs, viņi atnākuši Latvijas Jaunā teātra institūta vadītājas Bekas Bergeres aicināti. Pēc lekcijas/ performances aprunājos ar vēl divām skatītājām, Inesi Immuri (nedzirdīgo kultūras eksperte) un Mariku Čerņavsku, Marika uz lekciju bija atbraukusi no Ludzas. Atverot Klēras Kaningemas mājas lapu varam iepazīt tuvāk viņas kā horeogrāfes un dejotājas radošo dzīvi. Pavisam nesen 2020. gadā tapis darbs „Thank you very much”, raksturots kā vērienīgs un spēcīgs Kaningemas darbs, kurā iemiesošanās slavenībās, lai izpētītu uzdošanos par citu personu, tas ir darbs par pieņemšanu un izaicinājumu būt pašam. Un tā hronoloģiski varam izsekot Kaningemas radošajam rokrakstam, sākot no 2007.gada, kad tapa viņas 17 minūšu garais solo darbs „Evolūcija” – tas ir biogrāfisks darbs, kas stāsta par Klēras ceļojumu dejas apguvē, kā arī par medicīniskajām manipulācijām, ko piedzīvojusi savas dzīves laikā. Tas ir arī stāsts par to, kā viņas ķermenis ir mainījies un attīstījies, īpaši, kas attiecas uz deju. Klēra Kaningemas ar lekciju „4LegsGood” 9.decembrī viesosies Beļģijā Ģentē.

Stāsta sinoptiķis un metereologs Toms Bricis Latvijā ganrīz katru gadu rodas un paplosās kāds tornado jeb virpuļviesulis. Tas, kas redzams Holivudas filmās vai ziņu kadros no ārzemēm, mēdz notikt arī pie mums. Cilvēki bieži to saista ar klimata pārmaiņām - ka pie mums sāk parādīties stihijas, kādu agrāk nav bijis, bet tā gluži nav tiesa - virpuļviesuļi, tornado, trombi, virpuļstabi Latvijā bijuši jau kopš izseniem laikiem. Protams, ne tik bieži kā Amerikas Savienoto Valstu centrālajā daļā, kas iesaukta par tornado ieleju, bet Eiropas spēcīgo vētru laboratorija (European Severe Storms Laboratory) pirms dažiem gadiem veica vērienīgu pētījumu, apkopojot faktiski visu līdz šim zināmo par virpuļviesuļiem Eiropā kopš 19. gadsimta. Tajā atrodams, ka Latvijā ik vasaru vidēji ir 0,5-1 virpuļviesulis uz 10 tūkstošiem kvadrātkilometru jeb vienkāršāk sakot - vidēji 3-6 virpuļstabi gadā. Negaisiem bagātākos gados šis skaitlis var būt krietni lielāks. Iemesls, kāpēc tikai retais to ir redzējis, ir gluži vienkāršs - stihiskā parādība ir ļoti īslaicīga un lokāla, bieži skarot vien pārsimt metru vai dažu kilometru šauru joslu, ilgst dažas minūtes un Latvijas ir relatīvi reti apdzīvota - ārpus Pierīgas Latvijā ir 5-15 cilvēki uz kvadrātkilometru. Vēl būtiski, ka Latvijā virpuļviesuļi reti ir tik vizuāli spilgti un redzami no liela attāluma, jo pie mums tomēr apstākļi, lai veidotos šīs stihijas, nav tik labvēlīgi kā citās zemēs un biežāk virpuļviesulis izveidojas negaisa laikā, kad redzamību pasliktina ne tikai stiprs lietus, bet zemi mākoņi, kas aizsedz skatu uz virpuļstabu. Pat ļoti senu avīžu rakstos atrodami tādi stāsti, kas arī mūsdienu informācijas laikmetā pārsteigtu. Lūk, ko laikraksts "Brīvā zeme" 1936. gada 6. jūlija numurā raksta: "Viesuļvētra uznāca pēkšņi, starp pl. 3 un 4 pēcpusdienā, un ilga apmēram 15 minūtes. Tā tuvojās ar lielu spēku un pērkona grāvieniem, un negaisa brīdī palika tik tumšs, ka dzīvokļos bija jāiededz lampas." Sesavas pagastā vietām krusas atsevišķi graudi bijuši pat 100 gramu smagi un dažiem lopiem, kas atradušies laukā, muguras nodauzītas jēlas, bet vēlāk atrasti [beigti] putni. Pavisam sagāzti apmēram 15 lauku šķūņi, bet 25 saimniecības ēkām norauti vai bojāti jumti. Iecavas Voldemāros jaunsaimniekam viesuļvētra samērā jaunu un stipri būvētu šķūni nocēlusi zemē no pamatiem un nonesusi vairākus metru tālu. Padomju gados ziņojumu par dabas stihijām ir krietni mazāk, jo tad šādas, īpaši ne pārāk plaša mēroga stihijas, noklusēja. Dažas spilgtas ziņas gan ir. Izdevums "Ļeņina ceļš" 1985. gada 29. jūnijā raksta par viesuli Durbes pusē, kas postījis ēkas, izsvaidījis bišu stropus un "Ezīšu" mājās pacēlis gaisā traktoru T-16, astoņus metrus to nesis un apsviedis otrādi. "Rīgas Balss" 1980. gada 19. jūlija numurā ziņo par virpuļstabu Līvānos, kas pacēlis gaisā un par 15 metriem pārvietojis pirti, kā arī parāvis gaisā telēnu. Īpaši plaša un postoša stihija 1981. gada 29. maijā plosījās Viļņas tuvumā. Jā, tas nav Latvijā, bet labi parāda, ka Holivudas filmu cienīgi tornado iespējami arī mūsu reģionā. Stihija nodarīja postījumus 48 dzīvojamām mājām un 3 automašīnām, meteorologi toreiz lēsa, ka vēja ātrums virpulī sasniedza 70 metrus sekundē. "Rīgas Balsī" aprakstīts, kā meliorācijas un celtniecības montāžas pārvaldes darbinieks Usavičs, pamanījis tuvojamies melno negaisa mākoni, iekāpis dienesta autobusā, lai to pabrauktu zem nojumes, bet viesuļvētra autobusu kopā ar šoferi pēkšņi kā pūku pacēlusi gaisā un aizsviedusi kādus 300 metrus. Un vēl starpkolhozu lopkopības uzņēmuma traktorista Marijona Griškeviča teiktais: "Es tobrīd braucu ar traktoru T-150, vedu minerālmēslus. Pēkšņi redzu: visapkārt man sāk celties gaisā un virpuļot nezin no kurienes uzradušies papīri, zemes pikas, kūdra, valda neiedomājams troksnis. Redzu: viesulis pēkšņi atrauj no zemes un paceļ gaisā zirgu, kas ganījās pļavā. Skatos un neticu savām acīm - zirgs strauji lido augšup! Dažās sekundēs tas atrodas jau metru 50 līdz 60 augstumā, tad pēkšņi tiek nosviests zemē... Es vēl paspēju iedomāties: esmu samērā drošā vietā, mans 150 zirgaspēku traktors taču sver 8 tonnas, piekabe ar kravu vēl 16 tonnas. Taču jūtu - kāds neredzams spēks cenšas mani atraut no sēdekļa, rausta uz sāniem. Pašķīst kabīnes stikli. Izslēdzis motoru, paspēju cieši ieķerties sēdekļa atzveltnē. To, kas notika pēc tam, vairs neatceros... Slimnīcā uzzināju, ka viesulis mani bija izmetis no kabīnes, bet traktoru apgāzis." Tiesa, ka klimata pārmaiņu dēļ stipri negaisi un arī virpuļviesuļi mūsu reģionā kļūst biežāki un spēcīgāki, taču skaidru datu par to ir maz, jo tikai pēdējā desmitgadē, uzlabojoties tehnoloģijām, ir iespējams fiksēt šos gadījumus. Agrāk laika apstākļus fiksēja tikai tajās vietās, kur bija meteoroloģiskās stacijas un Latvijas vēsturē nav zināms gadījums, kad kāds virpuļstabs būtu trāpījis tieši kādai no tām, tāpēc raugoties tikai meteoroloģisko datu arhīvā, tiešām varētu šķist, ka virpuļviesuļu Latvijā nav bijis. Bet ir. Un būs arī nākotnē.

Nesen notikusī dabasgāzes noplūde Baltijas jūrā, kas saistīta ar gāzes vada "Nord Stream" plīsumiem, radījusi jautājumus, kas notiek tajā jūras daļā, kas mūsu acīm ir slēpta. Vairāku desmitu metru dziļumā jūrā atrodas ne tikai gāzes vads, bet arī interneta kabeļu vēja turbīnu zemūdens daļas un citi infrastruktūras objekti. Tas arī rada jautājumus gan par jūrā esošās infrastruktūras drošību, gan arī par to, kādu ietekmi sašķidrināta dabasgāzes noplūde var radīt jūras organismiem. Par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieks Māris Skudra un Valsts Vides dienesta Ģenerāldirektora vietniece, Zvejas kontroles departamenta direktore Evija Šmite. Šobrīd jautājumu ir vairāk nekā atbilžu saistībā ar gāzes noplūdi Baltijas jūrā no gāzes vada "Nord Stream", kas var ietekmēt klimata izmaiņas. "Metāna noplūdes ūdens vidē - okeānā vai jūrā nav nekas jauns vai pārsteidzošs, jo metāns veidojas ilgā periodā no atmirušajām organiskajām vielām pie noteiktas temperatūras un spiediena," skaidro Māris Skudra. "Ir pierādīts, ka metāna noplūdes notiek. Tas ir ap naftas urbumiem vai dažādiem fosilo kurināmo ieguves urbumiem. Fakts, ka metāns nonāk ūdens vidē, nav nekas pārsteidzošs, jautājums ir par apjomiem. Ja ap urbumiem apjomi ir salīdzinoši mazi (..) un nevar novērot ūdens virsmā paaugstinātu metāna daudzumu. Ceļā no jūras grunts līdz ūdens virsmai ir izšķīdis. Pavisam cits stāsts ir, ja ir šāda veida avārijas un tie apjomi ir nesalīdzināmi lielāki. Nav laika metānam izšķīst un tas nonāk atmosfērā un atšķirībā no CO2 gāzes, ko lielākā daļa zina, ka tā ir siltumnīcefektu izraisoša gāze, metānam ietekme ir vairākas reizes lielāka, jo metāns kā savienojums labāk aiztur atmosfērā siltumu, kas savukārt veicina klimata pasiltināšanu." Māris Skudra vērtē, ka nomācoši lielākā daļa metāna izplūda atmosfērā, jo apjoms bija tik liels. Metāns ne īpaši labi šķīst ūdeni, sliktāk nekā skābeklis, gandrīz divas reizes sliktāk.  "Šī noplūde tiek uzskatīta par lielāko pasaulē, kāda ir bijusi pasaulē no viena avota," norāda Māris Skudra. Evija Šmite skaidro, ka pagaidām nav konstatētas beigtas zivis sprādziena vietās, bet vēl jāpēta ietekme. "Apstākļu sakritības dēļ ietekme uz jūras organismiem ir salīdzinoši maza un lokāla," atzīst Evija Šmite. Metāna veidošanas govju organismā Pēc statistikas datiem pasaulē ir apmēram miljards govju, kuru organismā rodas metāna gāze, kas savukārt ir viens no globālās sasilšanas cēloņiem. Vai tiešām  lauksaimniecībā izmantotie atgremotājdzīvnieki govis, aitas un kazas ir lielākie, tā teikt, metāna ražotāji? Kā  dzīvnieka organismā veidojas metāns un cik lielā daudzumā tas nonāk atmosfērā, un kā ierobežot tā rašanos, par to iztaujājam Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Dzīvnieku zinātņu institūta direktori un vadošo pētnieci Diānu Rusku. Visupirms īsais kurss gotiņas vēderā. Kā zināms, atgremotājdzīvniekiem ir daudzdaļīgs kuņģis, kas sastāv no  četriem kambariem – spurekļa, acekņa, grāmatnieka un glumenieka. Noplūktā zāle vispirms nonāk spureklī  un tur arī veidojas minētas metāns. Par to turpina Diāna Ruska. Ja parasti metāna izdalē tiek vainoti, vienkāršoti sakot, govju purkšķi, tad tas nebūs īsti korekti, jo metāns vairāk izdalās elpošanas un  atgremošanas procesā. Tikai 5% metāna nonāk atmosfēra ar dzīvnieka izvadgāzēm un fekālijām. Diāna Ruska teic, ka tomēr govis, aitas un kazas šobrīd nevar vainot kā galvenās metāna „ražotājas”.

Šoreiz sestdienas rīta kafiju malkojam kopā ar vēstures zinātņu doktoru un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Hariju Tumanu, jo nule kā klajā laista viņa jaunākā grāmata "Antīkie tēli Rīgas ielās". Tās sakarā runājam par antīkās mākslas un vēstures nozīmi mūsdienās, prātojam, vai spējam saprast un atšifrēt vēstījumus, ko atstājusi antīkā pasaule, diskutējam par antīkajiem sižetiem mākslā un mūzikā, kā arī antīkajiem tēliem Rīgas arhitektūrā...  Apsveicu tevi ar jauno, apjomīgo un bagātīgi ilustrēto grāmatu "Antīkie tēli Rīgas ielās"! Klajā tā nākusi pavisam nesen, un tajā tu mums atklāj Rīgu no pilnīgi jauna skatu punkta, analizējot un skaidrojot antīkās izcelsmes tēlus un sižetus, pat dekorus un uzrakstus uz namu fasādēm! Te ir gan mūsu Radio mājas varoņi, gan daudzas citas zināmas un nezināmas personas. Kā tev radās šī ideja – padarīt tos atkal atpazīstamus? Tā bija nejaušība. 2014. gadā man vajadzēja nolasīt publisku lekciju Latvijas Universitātē, bet ar vienu noteikumu – tai vajadzēja būt saistītai ar Latvijas vēsturi. Bet es esmu antīkais vēsturnieks, mana tēma ir Grieķija un Roma. Uz brīdi biju stipri aizdomājies – man nebija tēmas… Taču tad man palīdzēja sieva. Reiz, sēžot pie vakariņu galda, spriedām par šo jautājumu, ka ir iespēja nolasīt lekciju, bet nav tēmas. Un tad viņa man pēkšņi teica – paskaties taču uz namu fasādēm, cik daudz tajās antīko tēlu! Tā bija ģeniāla ideja! Kā ābols, kas Ņūtonam uzkrita uz galvas... Domāju – nu, protams! Sāku vākt materiālus... Decembrī nolasīju lekciju un atskārtu, ka materiālu man ir tik daudz un vēl tik daudz kas jādara un jāstrādā, ka sapratu: jāveido nopietns pētījums un sāku strādāt. Un tā sešu gadu laikā grāmatu arī uzrakstīju. Vēl viens gads pagāja, grāmatu sagatavojot izdošanai. Tā ka kopumā grāmata tapusi septiņu gadu laikā. Kopš brīža, kad "Ņūtona ābols" nokrita uz tavas galvas līdz izdošanas brīdim – tas, šķiet, bija laiks, kad tu pilnīgi citām acīm sāki vērot katru ielas stūri, katru portālu un visu, kas tev apkārt? Es mainīju savu attieksmi pret Rīgu! Līdz tam, tāpat kā visi, pārvietojos no punkta A uz punktu B, nepievēršot uzmanību tam, kas apkārt. Ja vajadzēja parādīt kādiem draugiem un ārzemju ciemiņiem Rīgu, es tam pievērsu uzmanību, bet ikdienā nē. Kad sāku vākt materiālus, bez fotoaparāta uz Rīgas centru negāju. Sāku pētīt fasādes. Un pēkšņi ieraudzīju, ka pat tajā maršrutā, kas man ir pa ceļam no trolejbusa pieturas līdz fakultātei, ir tik daudz antīko sižetu – gan tēli, gan dekori, ko agrāk nebiju pamanījis! Es ļoti aizrāvos ar to visu – atklāju daudz jauna. Kad biju visu safotografējis un datorā sāku tuvāk aplūkot bildes, sāku pamanīt jaunas detaļas un tādas nianses, kuras, no ielas skatoties, pat nevar pamanīt. Jā, tas bija ļoti aizraujoši – kā detektīvs! Atšifrējot tēlus, nozīme ir katram žestam, elementam – jebkurai detaļai ir nozīme! Tikai tad, kad visu saliec kopā, iegūsti kopainu – tikai tad var saprast, kas tur attēlots. Tas izrādījās ļoti aizraujošs stāsts. Tas tiešām ir kā atšifrēt senos tekstus, kurus līdz šim neviens nav varējis izlasīt, un pēkšņi mēs tos lasām. Tas arī bija mana darba mērķis – pašam izlasīt un parādīt cilvēkiem tekstus, kas rakstīti Rīgas namu fasādēs. Cik lapu ir šai grāmatai? Tagad skatos – 575. ir pēdējā. Ir arī ļoti daudz ilustrāciju, grāmata ir smaga... Vai bija kaut kādi atklājumi vai pārsteigumi? Piemēram, tev par kaut ko bija radies viens priekšstats, bet pēkšņi izrādījās, ka viss ir pavisam citādi. Protams! Tas bija diezgan bieži. Tas jau sākās ar Operas namu, ar kuru arī visu sāku. Nobildēju, gāju uz bibliotēku un meklēju, kas mums ir pieejams, kāda ir literatūra, ko par to raksta. Kad sāku analizēt, sapratu, ka lasītais un redzētais neiet kopā. Gandrīz visi zinās slaveno cilni Operas nama fasādē – frontonā: centrālā figūra tur ir skaists tēls ar liru rokās. Visur var izlasīt, ka tas ir Apolons. Vispār jau loģiski – Apolonu gan jaunajos, gan senajos laikos attēloja ar liru rokās. Bet tad, kad sāku pētīt kompozīciju, sapratu, ka tas nelīmējas kopā. Kāpēc nelīmējas? Sanāk, ka tur ir divi Apoloni, un tā nevar būt! (smejas) Jo labajā pusē ir tāds smuks pāris – vīrietis un sieviete skaisti sēž blakus. Tā bija liela mīkla – kas viņi tādi ir? Pavisam droši joprojām nevaru apgalvot, bet no konteksta izriet, ka tie ir Apolons un Afrodīte, kas simbolizē harmoniju un mīlestību. Kompozīcija ir fantastiska! Kreisajā pusē redzam Silēnu un Dionīsu, pie tam reibuma stāvoklī. Tātad tā ir haotiska jūtu, emociju pasaule – reibums, haoss, tāda instinktu pasaule. Savukārt labajā pusē ir Apolona un Afrodītes harmoniskā pasaule, skaistums: kreisajā pusē Dionīsam ir delfīns un jūra, kas atkal ir tāda haosa stihija, bet labajā pusē ir gulbis, Amors un arī Harons – mirušo dvēseļu pārcēlājs pār Stiksas upi uz mirušo pazemi. Te Harons guļ, sapņaini nolicis savus airus un klausās mūziku – tātad viņš nestrādā. Tātad tā vairs nav Apolona pasaule. Un tad es atradu laikmetīgās preses liecības – jāsaka, ka žurnālisti, kas tajos laikos aprakstīja Operas namu, proti, 60. gados, paši labi nezināja visu tēlu nozīmi – var labi redzēt, ka viņi minēja. Bet viņi zināja kompozīcijas oficiālo nosaukumu - "Macht der Poesie" jeb "Dzejas vara". Tādā veidā apstiprinājās mana versija par to, ka centrālā figūra ir nevis Apolons, bet Orfejs, jo Orfejs ir atbildīgs par dzeju! Tādejādi Orfejs ir tas, kas nes harmoniju ar savu mākslu. Respektīvi, šī kompozīcija stāsta par mākslas varu, par mākslas spēku. Par mākslu, kas pasaulē nes harmoniju un skaistumu. Pilna teksta versija drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.  

Gadsimts, kurā dzīvojam, sniedz iespēju teju jebkurā sezonā iegūt produktus, kuru izcelsme no Latvijas. Taču uzraksti Peru, Uganda vai Jaungvineja produktu aprakstā maz ko izsaka par to, kādus ceļus šī pārtika ir mērojusi līdz mums. Pārtikas piegādes ķēdes, vietējo lauksaimnieku iespējas pārdot produktus - šie jautājumi nav tikai ekonomikas pārziņā, tie arī jautājumi par ilgtspēju un to, kā iepirksimies un ko ēdīsim pasaulē, kurā valda kā pandēmijas un kari, tā klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās. Kāda šiem procesiem saistība ar godīgu tirdzniecību, kāda ir šī ceļa ietekme uz zemnieku, kurš to visu ir izaudzējis un kāda pārtikas piegādēm ir ietekme uz vidi, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Ariana Apine.  "Šobrīd pārtikas sistēmas fokusējas uz to - kurš piedāvās kaut ko lētāku. Tiklīdz fokuss ir uz kaut ko lētāku, mēs iedzīvojamies milzīgā kaudzē problēmu -  vai ekspluatē kādu, kurš nav aizsargāts, vai nemaksā kādam atbilstošu samaksu, vai ekspluatē vidi. Tas viss nāk no tā, ka patērētājs beigu beigās meklē lētāko produktu un mēs viņam apgalvojam, ka lētākais produkts ir tas, kas viņam pienākas. Rezultātā, ja kāds pat grib kaut ko savādāku izdarīt, viņš īsti nevar, jo vienkārši visas sistēmas ir uzbūvētas tā - jo tas ir lētāks, jo labāks," vērtē Miķelis Grīviņš. "Es saskatu, ka godīgums ir viens veids, kā ieviest atpakaļ citus kritērijus, kā mēs uzlūkojam pārtikas sistēmas vai kā uzlūkojam produktu. Mēs neredzam tikai to eiro zīmīti klāt, mēs redzam, ka aiz šīs pārtikas slēpjas virkne citu lietu, kuras arī var ietekmēt cenu," turpina Miķelis Grīviņš. "No vienas puses, tā ir vide. No otras puses, tā ir kaut kāda solidaritāte ar visiem tiem, kas strādā sistēmā, kuri dara nozīmīgu darbu, bez kura mēs vienkārši, brutāli sakot, varam nomirt badā, jo vairums no mums nemāk īsti ražot pārtiku. Bet mēs pieņemam, ka šis process ir vienkāršs un tas, ka kāds cits viņu izdara, mēs vara atļauties mazliet šo cilvēku aizstumt malā un par to nedomāt.  Praksē pārtikas sistēmas ir fundamentāla daļa no sabiedrības, ja tās nefunkcionē, mēs esam badā, to rāda tas, kas notiek šobrīd Ukrainā. Atliek pārraut vienu sagādes ķēdi, mēs redzam, otrā pasaules daļā ir virkne ar problēmām.  Godīguma aspekts palīdz mums nedaudz citādāk paraudzīties uz sistēmu, kas vienmēr mums ir blakus un kas ir fundamentāli nozīmīga sabiedrībai." Ierastās pārtikas ķēdes ir virzītas uz lētumu. "Ja mēs skatāmies, tipiskais Latvijas iedzīvotājs ir cenu jūtīgs, protams. Viņš ir ar kaut kādu savu pārtikas grozu un viņš jau maksā ļoti daudz par pārtiku. Ja viņam nesāk teikt, ka ir jāapsver plašāks faktoru klāsts, tad, visticamāk, viņš pats nebūs briesmīgi motivēti darīt kaut ko savādāku," uzskata Miķelis Grīviņš. "Katram ir savas finansiālās iespējas, ko viņš var darīt. Vienlaikus man liekas, ka katrs no mums, ja mēs gribētu, varētu mazliet pārskatīt, ko mēs ikdienā ēdam, un kaut vai samazināt pārtikas atkritumus, vai arī samazināt gaļas apjomu. Teorētiski vairumam ir iespējas kaut ko pārskatīt, bet ar to negribu teikt, ka kādam ir obligāti tas jādara. Kādam, kas ir ar minimāliem ienākumiem un minimālajām iespējām atļauties pārtiku, šobrīd it sevišķi, kad cenas daudzām lietām aug, tad ir objektīvi jāizvērtē." "Kur nāks pārmaiņas, tas ir stipri āķīgs jautājums. Vairums no pētījumiem un atskaitēm, ko esmu lasījis, saka - patērētājam ir jāmainās," norāda Miķelis Grīviņš. "Praksē aptaujas, kuras esmu redzējis, rāda, ka patērētājiem ir ļoti minimāla vēlme mainīties, un, ja godīgi, arī ļoti minimāla rocība stipri kaut ko mainīt. Mans minējums ir, ka spēcīgāks politiskais regulējums ir tas, kas ir nepieciešams. Vienlaikus mēs redzam, ka arī lielveikali, ja viņi grib un ja viņi izjūt, ka starptautiski tirgos kaut kas mainās, viņi ir gatavi kaut ko transformēt savā darbībā." Antibiotiku lietojuma samazinājums dzīvniekiem Antibiotikas ilgstoši izmantotas infekciju ārstēšanā, tomēr antibiotiku rezistences dēļ pētnieki ilgi meklē arī šo zāļu aizstājējus. Pavisam nesen raidījumā iepazīstinājām ar bakteriofāgiem cilvēku ārstēšanā, bet šajā reizē aplūkosim, kādi mēģinājumi veikti, lai panāktu antibiotiku brīvu veterinārmedicīnu. Tas nenozīmē pilnībā un vienmēr atteikties no antibiotikām, bet ieguvumi no retākas to lietošanas būtu arī cilvēkiem. Antimikrobiālā jeb antibiotiku rezistence nebūt nav jauna problēma. Tātad rezistences gadījumā baktērijas ir nejutīgas pret antibiotikām, tāpēc jau labu laiku notiek mēģinājumi antibiotikām atrast aizstājējus. Cilvēku medicīnā tiek pielietoti baktēriju “apēdāji” jeb bakteriofāgi, un arī veterinārmedicīnā ienāk paņēmieni, kā mazināt antibiotiku lietošanu, lai ārstētu mūsu četrkājainos, divkājainos, ar spurām un spārniem apdāvinātos mīluļus. Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte ir bijusi un joprojām ir iesaistīta vairākos pētījumos šajā jomā. Viens no tiem - par antibiotiku brīvas cūkkopības attīstību - nesen noslēdzies, un par secinājumiem, kā arī nākotnes tendencēm antibiotiku samazināšanā veterinārmedicīnā sarunājos ar šīs universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekānu, profesoru Kasparu Kovaļenko. Vispirms par to, kā sācies antibiotiku noriets un kāpēc ir svarīgi vadīties pēc vienotas pieejas ārstēšanā gan cilvēkiem, gan citiem dzīvniekiem. Antibiotikas, ja tās tiek pareizi izvērtētas un izmantotas tad, kad to tiešām vajag, nav nekas slikts. Par to ir pārliecināts Kaspars Kovaļenko, un ir gadījumi veterinārmedicīnā, kad antibiotikas būs nepieciešamas, piemēram, sivēniem bieži sastopamās caurejas jeb diarejas gadījumā. Jā, cūku var izaudzēt arī bez antibiotikām. Tas gan ir grūtāks ceļš, un ietver daudzus pasākumus - dzīvnieku drošību, pārtiku, vakcināciju. Šos paņēmienus un nesenā pētījumā par cūkkopību gūtās atziņas plašāk izskaidro profesors Kovaļenko. Ja ir iespēja dzīvnieka slimību pamanīt jau laikus, arī antibiotikas vajadzēs lietot mazāk. Tieši tāpēc turpinās pētījumi, lai problēmas novērstu jau pirmsākumos un lai spētu izsekot līdzi tam, ka, piemēram, ar kādu dzīvnieku ganāmpulkā notikušas izmaiņas. Ir speciālas kaklasiksnas govīm, kas monitorē, kā dzīvnieks ēd, kā kustas. Ir sensori, kas nosaka somatisko šūnu un baktēriju daudzumu govs pienā, un arī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte attīsta biosensorus iekaisuma jeb govju mastīta diagnostikai. Jaunākās tehnoloģijas un datorredze ieņem aizvien lielāku lomu.

Notikumi Ukrainā ir piedzīvojuši pamatīgu eskalāciju: vispirms Krimas tilta spridzināšana, tam sekoja nežēlīga Krievijas atriebība, bombardējot Ukrainas lielākās pilsētas, arī Kijivu. Karš ieguvis jaunu saasinājumu. Kas notiek gan Ukrainā, gan Krievijā, ko tas nozīmē tālākai kara gaitai un politiskajiem procesiem abās valstīs, analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Krievijas terors Ukrainā 8.oktobra agrā rītā notika sprādziens uz Kerčas tilta, to pamatīgi sabojājot. Tas bija ļoti nepatīkams pārsteigums Kremlim, jo Krimas tilts, kas savieno Krieviju ar pagaidu okupēto Krimas pussalu, ir gan simbolisks savienojums starp Krieviju un Krimu, gan praktiski nozīmīgs militārās apgādes ceļš. Turklāt ļoti apsargāts no Krievijas puses. Kremlī solīja nopietnu izmeklēšanu, bet ukraiņi neslēpa gandarījumu par notikušo. Tiesa, kurš patiešām ir atbildīgs sprādziena sarīkošanā, vēl joprojām nav skaidrs. Tomēr pēc tam pāri visiem pieņēmumiem izskanēja pārliecība, ka Krievija par to atriebsies. Ilgi nebija jāgaida. Svētdien krievi sāka intensīvu apšaudi Zaporižje. Pēc Ukrainas Gaisa spēku sniegtajām ziņām, uz  Zaporižjas dzīvojamajām ēkām raidītas apmēram 16 raķetes. Bojā gāja un tika ievainoti desmitiem iedzīvotāju. Bet pirmdienas, 10. oktobra, rīts ar trauksmes sirēnām iesākās teju visā Ukrainā. Krievijas raķešu uzlidojumi un sprādzieni bija dzirdami Kijivā, Žitomirā, Ļvivā, Ternopiļā un citviet. Pavisam 16 apdzīvotās vietās. Šis bija nozīmīgākais un plašākais šāda veida trieciens pret Ukrainu kopš Maskavas uzsāktās invāzijas pirmajām nedēļām. Okupantu triecieni bija vērsti gan pret kritisko infrastruktūru, gan civilajiem objektiem, tostarp bērnu rotaļu laukumu. Uzbrukumos tika nogalināti vismaz 19 cilvēki, vairāk nekā 100  ievainoti. Uz Ukrainas pilsētām krievu karaspēks raidīja vismaz 83 raķetes, no kurām tikai puse tika notriektas. Zināms, ka Ukrainai uzbruka ar augstas precizitātes raķetēm un plaši tika pielietoti Irānas droni – kamikadzes. Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku tviterī paziņoja, ka Krievija vismaz trīs spārnotās raķetes pret Ukrainu izšāvusi no karakuģiem Melnajā jūrā pāri Moldovas gaisa telpai un solīja pieprasīt paskaidrojumus no Krievijas vēstnieka. Savukārt, izdevums “Forbes” aplēsis, ka pirmdienas raķešu triecieni Krievijai izmaksājuši  400 – 700 miljonus dolāru. Tikām Krievijas prezidents Vladimirs Putins pirmdien sasauktajā drošības padomes sēdē pat neslēpa, ka ir veikts trieciens Ukrainas pilsētām un kritiskās infrastruktūras objektiem, un uzsvēra, ka šis Ukrainas pilsētu terors ir saistīts ar Krimas tilta spridzināšanu. Tāpat viņš norādīja, ka Krievijas atbilde uz jebkādiem turpmākiem Ukrainas uzbrukumiem būs smaga, kā arī apsūdzēja Ukrainu trīs uzbrukumos Kurskas atomelektrostacijai, kas atrodas aptuveni 85 kilometrus no Ukrainas robežas, un mēģinājumā uzbrukt gāzesvadam "TurkStream", kas pa Melno jūru savieno Krieviju ar Turciju. Krievu uzsāktā intensīvā Ukrainas apšaude ar raķetēm turpinājās arī otrdien. Lielbritānijas izlūkdienestā pieļauj, ka Krievija šajās pāris dienās būs iztērējusi teju visus savus raķešu krājumus. Pēc šiem uzbrukumiem šobrīd Ukrainā simtiem apdzīvoto vietu nav elektrības un ūdens. Uz Krievijas veiktajiem raķešu un dronu uzbrukumiem reaģēja arī lielvalstis. G7 valstu līderi otrdien sasauca ārkārtas videosanāksmi, lai spriestu, kā rīkoties pēc šiem Krievijas uzlidojumiem. Tajā ar uzrunu piedalījās arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš, vēršoties pie G7 līderiem, aicināja tos palīdzēt Ukrainai gaisa vairoga izveidē, lai pasargātu ukraiņu mierīgos iedzīvotājus no šāda veida Krievijas agresijas. Jāteic, Vācija, kuras vēstniecība pirmdien Kijivā arī cieta no krievu raķešu uzbrukuma, apsolīja Ukrainai piegādāt modernu pretgaisa aizsardzības sistēmu un savu vārdu, kā vēsta vācu mediji, jau ir turējusi. Jau otrdien tā piegādājusi pirmo no četrām "IRIS–T" pretgaisa aizsardzības sistēmām. Ar pārējām trim sola nekavēties. Arī ASV prezidents Džo Baidens telefonsarunā Zelenskim ir apsolījis turpināt sniegt Ukrainai atbalstu, kas nepieciešams pašaizsardzībai, tostarp modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Baltkrievija kā Krievijas militārais partneris Joprojām Krievijas agresijai līdzās tiek piesaukta Baltkrievija. Tās autoritārais līderis Aleksandrs Lukašenko pirmdien paziņoja, ka panākta vienošanās par Krievijas un Baltkrievijas reģionālā grupējuma izvietošanu, tiesa, nepaskaidrojot, kurp šie karavīri tiks nosūtīti. Viņš paziņoja, ka šī grupējuma veidošana sākās pirms divām dienām, kas sakrīt ar sprādzienu uz Kerčas tilta, kas savieno Krimu ar Krieviju. Zināms, ka Minska krieviem nodod tās noliktavās esošo kara tehniku un munīciju. Ukrainas izlūkdienests vēsta, ka Krievija turpina pārvietot uz Baltkrievijas teritoriju Irānā ražotos bezpilota lidaparātus, bet no Baltkrievijas tiek izvesta kara tehnika un munīcija. Tuvākajā laikā no Baltkrievijas uz Krieviju dosies 13 ešeloni ar kara tehniku un munīciju, kas glabāta Baltkrievijas armijas noliktavās. Tāpat otrdien saņemtas ziņas, ka Baltkrievijā jau ir ievesti vairāk nekā 30 irāņu droni – kamikadzes, ko Krievija plāno izmantot uzbrukumiem pret Ukrainu.  Otrdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis,  uzrunājot G7 dalībniekus, vēstīja, ka Krievija pasūtījusi Irānai līdz pat 2400 šādu dronu. Viņš arī atgādināja, ka Krievija joprojām mēģina tieši iesaistīt Baltkrieviju šajā karā, izspēlējot provokāciju, ka Ukraina it kā gatavo uzbrukumu un aicināja lielvalstis uz Ukrainas un Baltkrievijas robežas izvietot starptautiskos novērotājus. Sagatavoja Aidis Tomsons    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Pievienotā vērtība par skaidru naudu - cik to apgrozām un cik izmaksā nauda. Arī skaidrojam, kā veicies ar jaunu uzņēmumu piesaistīšanu biržai Latvijā. Un, protams, skatāmies, kā klājas mūsu portfeļiem. Gadu no gada lēnām, tomēr sarūk Latvijas iedzīvotāju skaidrā naudā veikto maksājumu īpatsvars. Latvijas iedzīvotāji šogad augustā skaidrā naudā nedēļā veica 29% maksājumu, gadu iepriekš 30%, bet pirms pandēmijas - 2019.gada augustā - 44%, tā liecina Latvijas Bankas publiskotā "Maksājumu radara" dati. Linda Zalāne sarunā ar Latvijas Bankas padomes locekli Zitu Zariņu skaidro, vai pakāpeniski skaidra nauda izzudīs no ikdienas norēķiniem pavisam un cik miljoni eiro viena un divu centu monētās ik gadus pazūd mūsu kabatās, uz ielas un atvilktnēs.

Pavisam oficiāli sākam jauno NBA šova sezonu ar austrumu konferences komandu apskatu un regulārās sezonas uzvaru OVER/UNDER prognozēm.

Šodienas sarunu veltīsim jau ilgi un daudz aprunātai tēmai  - izdegšanai.  Pēc pandēmijas pasaule slīgst arvien dziļākā depresijā - arvien jauni un jauni stresi un izaicinājumi nāk mums pāri. Par izdegšanu mēs runājam daudz, taču, jāsaka, ka pārāk maz tiek darīts, lai mēs paši apzinātos savus izdegšanas iemeslus, lai mēs katrs individuāli un organizācijas iespringtu uz pārmaiņām un patiešām apzinātos reālos iemeslus - kāpēc vilni aiz viļņa mēs sagaidām, kamēr sabrūkam, nevis balansēti un apzināti strādājam ar sevi.Pavisam nesenā pētījumā Deloitte kurā 91% no aptautātajiem respondentiem atbildēja, ka izdeg paaugstināta stresa dēļ. Parunāsim par to, kas tad ir šis paaugstinātais stress. Lai arī pamatā izdegšanas jautājums tiek skatīts saspringta un stresaina darba kontekstā, un daudz par to tiek runāts organizācijās, šodien mēs noteikti paskatīsimies uz izdegšanu kā uz dzīves sastāvdaļu dažādās dzīves jomās. Mans viesis šodienas sarunā ir Zinātņu doktore psiholoģijā - Marija Ābeltiņa. Jautājumi, ko pārskatījām sarunas laikā:Kāpēc izdegam katrs savādāk un, kas to nosaka?Cik liela loma izdegšanas diagnosticēšanā ir darba devējam un kāda ir mūsu pašu atbildība?Cik ilgu laiku prasa atgūšanās pēc izdegšanas un kā dzīvot tālāk?Kāpēc paši sev uzstādam neveselīgus nosacījumus unvai no tā var izvairīties?   

Pavisam nemanāmi klāt jau laiks, kad jāsāk vākt ražu - burkāni, bietes, sīpoli, pupiņas un agrie kartupeļi. Vēl Latvijā valda ļoti vasarīgi laika apstākļi, bet rudens vairs nav aiz kalniem! Par septembra dārza darbiem iztaujājam dārzkopības ekspertes - Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktori, bioloģijas zinātņu doktori Viju Rožukalni un dārzkopi, kokaudzētavas "Dzērves" saimnieci Marutu Kaminsku. Augustā sāk briest pumpuri nākamajam gadam, arī dekoratīvajiem krūmiem. "Ja netiks pietiekami laistīts, nākamgad daudz kas būs bez ziediem," uzsver Vija Rožukalne, iesakot dārza laistīšanu vislabāk veikt no rītiem. Tiesa, jāuzmanās arī no iebraukšanas otrā grāvī – ja būs pārlieku mitrs, var ieviešties dažādas sēņu slimības. Vasaras izskaņā arī ir samērā vēsas naktis, kamēr dienās saglabājas visai augsta gaisa temperatūra. "Šobrīd ilgi turas rasa, ir migla - ideāli apstākļi sēņu slimībām," skaidro dārzkope.  Viņa arī atgādina, ka pēdējās vasaras karstajās dienās ap ogu krūmiem un augļu kokiem jāievēro saudzīgs režīms – karstumā nedrīkst traucēt sakņu sistēmas, tās, piemēram, pārāk cītīgi ravējot.  "Tādā karstumā nevajadzētu veikt nekādas darbības ap saknēm, jo tas augam ir pēdējais cerību stariņš, kā ar saknītēm mitrumu uzsūkt augšā. Sevišķi augļu dārzā, kur sakņu sistēma ir sekla, piemēram, upenēm, ap krūmiem tagad nevajadzētu neko darīt," iesaka Rožukalne.  Vienlaikus jāsāk domāt par rudens mēslošanu. Sausākās vietās to darīt vēl par agru, bet tajās vietās, kur ir pamatīgi lijis un zeme ir krietni mitra, var sākt mēslošanu, teic Maruta Kaminska.    

Laikā, kad Latvijā un daudzviet citur Eiropā atzīmē vasaras saulgriežus, Eiropas Savienības līderi pulcējas uz samitu, kas īpaši nozīmīgs Ukrainai, Moldovai un arī Gruzijai. Tieši šajās dienās spriedīs par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu šīm valstīm. Paralēli šiem notikumiem šonedēļ Rīgā notika arī tā sauktais "Trīs jūru iniciatīvas" samits, kurā papildus ekonomiskās un politiskās sadarbības jautājumiem sprieda arī par Ukrainas tuvināšanu šim projektam. Tikmēr Ukrainas konflikta dēļ saasinājušās ne tikai Krievijas attiecības ar Lietuvu, kas ierobežo kravu tranzītu uz Kaļiņingradas apgabalu, bet arī ar Maskavas tradicionālo sabiedroto - Kazahstānu.  Turpinām runāt arī par Francijas parlamenta vēlēšanām, kuru noslēgumā viens no lielākajiem zaudētājiem ir izrādījies valsts prezidents Emanuels Makrons. Viņa vadītā partija ir zaudējusi vairākumu parlamentā un tagad ir izvēles priekšā - vai nu veidot mazākuma valdību vai mēģināt panākt koalīciju ar kādu no opozīcijas spēkiem. Neviens gan pēc šādas sadarbības īpaši nealkst. Eksperti prognozē, ka Makronu gaida arvien pieaugoši protesti arī sabiedrībā un netiek izslēgta iespēja, ka nākamā gadā varētu sarīkot ārkārtas vēlēšanās. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. „Politiskās paralīzes” iespējamība Francijā Svētdien, 19. Jūnijā, notikušo Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanu otrā kārta nesa sarūgtinošus jaunumus prezidentam Emanuelam Makronam un viņa vadītajai centriskajai partijai „Uz priekšu, Republika!”. Lai arī pēc vēlēšanām frakcija „Kopā”, kuras kodols ir valdošā partija, joprojām ir lielākā, tā ir zaudējusi gandrīz trešdaļu vietu un līdzšinējo parlamentāro vairākumu. Tā nu Makrons, kurš pirms pāris mēnešiem kļuva par pirmo Francijas prezidentu 20 gados, kurš ticis pārvēlēts uz otro termiņu, tagad ir pirmais prezidents 30 gados, kura partijai nav vairākuma parlamentā. Tomēr viņam diezgan noteikti nedraud vairāku kādreizējo Piektās republikas prezidentu liktenis vadīt valsti ar politiski pretējas ievirzes valdību, jo pārējās jaunā parlamenta frakcijas ir tik politiski pretišķīgas, ka koalīcijas izveidošana to starpā ir praktiski neiedomājama. Tādējādi Makronam ir divi rīcības varianti: vienoties par koalīciju ar kādu no līdzšinējās opozīcijas spēkiem vai sastādīt mazākuma valdību, kurai nāktos vienoties ar opozīciju nozīmīgāko lēmumu pieņemšanai. Visnotaļ pieņemams koalīcijas partneris būtu labēji centriskā Republikāņu partija, kam ar prezidenta partiju ir tuvas politiskās platformas. Pirmdien republikāņu līderis Kristiāns Žakobs gan paziņoja, ka viņa partija palikšot opozīcijā, taču pēc sarunām Elizejas pilī no republikāņu aprindām pienākuši signāli, ka partija sliecas pieņemt koalīcijas piedāvājumu. Tāpat uz sarunām Makrons aicinājis arī franču sociālistu līderi Olivjē Foru un komunistu līderi Fabjenu Ruselu. Abi pieder pie kreiso partiju bloka, kas ieguvis otru lielāko mandātu skaitu parlamentā. Bet, kas zīmīgi, uz sarunām nav aicināts kreisā bloka lielākā spēka – kreisi populistiskās partijas „Nelokāmā Francija” līderis Žans Liks Melanšons. Pavisam malā no valdības veidošanas procesa paliek lielākais šo vēlēšanu ieguvējs – labēji radikālā Nacionālā apvienība. Marinas Lepenas partija, kurai līdz šim parlamentā bija vien astoņas vietas, šo skaitu tagad palielinājusi vairāk nekā desmitkārt, līdz ar to iegūstot gluži citas iespējas ietekmēt politiskos procesus. Tagad labējiem radikāļiem ir tiesības rosināt neuzticības balsojumus valdībai un likumprojektu izvērtēšanu konstitucionālajās tiesās, viņu pārstāvji var nonākt parlamenta komisiju vadībā un, protams, daudz biežāk uzstāties debatēs. Notikumu karuselis Ukrainā un ap to 20. jūnijā videouzrunā Ukrainas sabiedrībai prezidents Volodimirs Zelenskis pauda, ka šī nedēļa paliks vēsturē kā valstij izšķiroša. Galvenais motīvs šādam izteikumam bija lēmums par Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, par ko šonedēļ jālemj Eiropas Savienības samitā. Viss liecina, ka lēmums varētu būt pozitīvs. Jau pagājušajā nedēļā ar ieteikumu piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai un arī Moldovai nāca klajā Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā. Tāpat nepārprotamu atbalstu tam pauda trīs lielāko kontinentālās Eiropas ekonomiku vadītāji, kad pagājušajā nedēļā viesojās Kijivā. Francijas prezidents Emanuēls Makrons, Itālijas premjerministrs Mario Dragi un Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kā arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis ieradās Ukrainā, kā ierasts, iepriekš neizziņotā vizītē. Nenākas šaubīties, ka Rietumeiropas trijotnes sarunās ar prezidentu Zelenski tika cilāts jautājums par iespējamu kompromisu ar Kremļa režīmu. Atliek vien minēt, cik nopietns bija spiediens, nolūkā panākt Ukrainas piekāpšanos, tomēr rezultāts ir acīmredzams – Kijiva paliek stingra savās principiālajās nostādnēs par valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, kam atbalstu pauda arī augstie viesi. Dienu vēlāk Kijivu apmeklēja arī britu premjerministrs Boriss Džonsons, atvedot līdzi priekšlikumu par lielāka skaita ukraiņu karavīru apmācīšanu Lielbritānijā. Diezgan nozīmīga Ukrainai ir arī piesaiste t.s. „Trīs jūru iniciatīvai” – plašai loģistikas, sakaru un tehnoloģiju attīstības projektam, kurā piedalās 12 Eiropas Savienības dalībvalstis reģionā starp Baltijas, Melno un Adrijas jūru. Iniciatīvas kārtējā samitā, 20. un 21. jūnijā notika Rīgā, tika pieņemts lēmums par partnerību ar Ukrainu. Tikām nepatīkamus pārdzīvojumus pagājušās dienas nesušas Krievijas līderim Vladimiram Putinam un viņa režīmam. Vispirms jau Lietuva darīja zināmu, ka no 18. jūnija cauri tās teritorijai uz Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu pa dzelzceļu vairs nevarēs nogādāt Eiropas Savienības sankcijām pakļautas kravas – ogles, metālus, celtniecības materiālus un augsto tehnoloģiju izstrādājumus. Kaļiņingradas apgabala gubernators Antons Aļihanovs izteicies, ka šie ierobežojumi attiecoties uz apmēram pusi no apgabalā ievestajām kravām. Kremļa pārstāvji jau nākuši klajā ar sašutuma pilniem vērtējumiem un draudīgiem izteikumiem par to, ka Krievija rīkosies savu nacionālo interešu aizstāvībai un ciest nākšoties Lietuvas iedzīvotājiem. Tāpat pagājušonedēļ notika Sanktpēterburgas Starptautiskais ekonomikas forums, kurā piedalījās arī Vladimirs Putins un Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs. Abu līderu kopīgajā diskusijā prezidents Tokajevs paziņoja, ka Kazahstāna negrasās atzīt t.s. Doneckas un Luhanskas tautas republiku – faktiski Krievijas radītu un uzturētu Austrumukrainas separātistu teritoriju – valstisko suverenitāti. Tāpat Kazahstānas līderis atteicās pieņemt viņam piešķirto Krievijas valsts apbalvojumu – Aleksandra Ņevska ordeni. Pāris dienas vēlāk Krievija paziņoja, ka pagaidām tiek pārtraukts Kazahstānas naftas tranzīts caur Krieviju, savukārt Kazahstānas teritorijā aizkavēti 1700 vagoni ar Krievijas akmeņoglēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Toms ieslēdzies garāžā! Un rīta radio tagad ir pavisam attālināts! Par ko runājām podkāstu rubrikā? Meklē www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/tehnologijas-un-zinatne/2020-gada-popularakie-podkasti-rogans-un-pasakas.a384378/