Podcasts about priec

Holivuda ir gatava uzņemt “Straumi” uz Oskaru sarkanā paklāja. ASV kinoindustrijas galvaspilsētā šonedēļ notiek spraiga gatavošanās gada lielākajam kino pasaules notikumam: nedēļas nogalē gaidāmajai ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai jeb “Oskariem”, kuriem divās kategorijās nominēta arī mūsu animācijas filma “Straume”. Pirmo reizi šim notikumam ir akreditēti arī Latvijas sabiedriskie mediji – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija. Par Holivudas gatavošanos “Oskariem” reportāžā ziņo Māra Rozenberga. Ir desmit no rīta trešdienā, līdz Oskara ceremonijai vēl četrarpus dienas, bet šeit, pie Dolbija teātra jau tiek izritināts sarkanais paklājs. Un to dara šā gada Oskaru vadītājs, populārais ASV komiķis Konans Obraiens (Conan O'Brien). Sarkanā paklāja izritināšana ir “Oskaru” tradīcija, kam tiek pievērsta arī liela mediju uzmanība – kā jebkam, kas saistīts ar “Oskariem”. Simtiem īpaši akreditētu žurnālistu filmē un fotografē, kā Konans Obraiens joko par neesošajiem muskuļiem, stumj sarkanā paklāja rulli, un beigās apguļas uz tā. Uz sarkanā paklāja satiekam arī amerikāņu telekanāla ABC populāro izklaides žurnālistu Džordžu Penakio (George Pennacchio), kurš no “Oskariem” ziņo jau vairāk nekā 30 gadus. Penakio stāsta, ka “Oskariem” gatavojas visa gada garumā, skatoties filmas un intervējot to veidotājus, tāpēc pati ceremonija jau ir svētki – lai gan tāpat žurnālistam tas ir grūts darbs. Džordžs Penakio: ““Oskari” ir mana grūtākā nedēļa gadā, bet beigās ir lieliski padarīta darba sajūta. Mēs raidām visā pasaulē, un mans darbs palīdz skatītājiem saprast, kā te viss notiek. Jo, ja vien tu neesi šeit uz vietas, ir ļoti grūti saprast, kā tas ir – iet pa šo trako sarkano paklāju! (..) “Oskari” ir Holivudas lielākais notikums, kam nekas cits nestāv līdzās. Gaisā virmo goda un lepnuma sajūta: cilvēki ir pagodināti, ka viņu kolēģi industrijā ir nominējuši viņus šai prestižajai balvai.” Sarunā ar mums Džordžs Penakio tūlīt ievēro arī melnā kaķa krekliņus, kuros abas ar LTV kolēģi Andu Bošu esam ieradušās. Džordžs Penakio: ““Straume” ir lieliska filma! Nezināju, ko no tās gaidīt, bet tā izrādījās ļoti emocionāla. Man patīk, ka nav neviena dialoga, bet tu tāpat visu saproti! Un tas ir lieliski, ka “Straume” nāk no valsts, kas līdz šim nebija nonākusi ASV Kinoakadēmijas redzeslokā. Ceļā uz “Oskariem” tā jau ir savākusi tik daudz balvu. Vai tā varētu dabūt arī “Oskaru”? Jā, varētu! Un vai tas nebūtu lieliski Latvijai?!” Kaķa krekliņu atpazīst daudzi – mani uzrunā kino žurnālisti Lučija Magi (Lucia Magi) no Itālijas un Mario Sekelī (Mario Szekely) no Meksikas, kur “Straume” kļuvusi īpaši iecienīta. Mario Sekelī: “Meksikāņi dievina “Straumi” – man liekas, tāpēc, ka mums patīk kaķi un Meksikā vispār ir ļoti izkopta mājdzīvnieku kultūra. Man šķiet, mūsu skatītāji uztvēra “Straumes” dzejisko noskaņu, skaisto vizualitāti un stāstu par sastrādāšanos. Pašlaik tas ir tik aktuāli visā pasaulē! Līderi mums stāsta, ka nespējam sadarboties, bet šī filma parāda, ka varam gan! Jā, mēs mīlam “Straumi” un svētdien turēsim īkšķus!” Lučija Magi: “Man arī ļoti patika “Straume”! Priecājos redzēt, ka to nominēja ne vien animācijas filmu kategorijā, bet arī kā labāko starptautisko filmu. Es to skatījos kopā ar meitu, un sākumā viņa mazliet baidījās, bet filmas gaitā pilnīgi tajā iemīlējās. Un es tāpat! Tā ir tik poētiska un skaista! Tu jūties tā, it kā būtu tajā iekšā.” Abiem žurnālistiem ir liela “Oskaru” pieredze, Lučia balso “Critics Choice Awards”, bet Mario – “Zelta globusos”. Viņi stāsta, ka “Oskaru” laikā pilsēta pārvēršas: Lučija Magi: “Losandželosā “Oskarus” var just gaisā – te virmo satraukums un spriedze, Holivudā tiek slēgtas ielas, Saulrieta bulvārī viss ir par un ap “Oskariem”. Nevar nepamanīt, ka te notiks kaut kas ļoti liels!” Mario Sekelī: “Mums, kino žurnālistiem, tas ir kā atspoguļot “Superbowl”. Šajā pasākumā ir iesaistīti tik daudzi cilvēki, ka nav brīnums, ka pilsētā tos dievina! Varbūt, izņemot tos, kas te tuvumā dzīvo, jo tiek slēgtas ielas. Bet šis notikums ir daļa no Losandželosas identitātes, jo tā taču ir pasaules kino galvaspilsēta!” Mario Sekelī par “Oskariem” ziņo jau kopš 2001.gada un pieredzējis, kā laika gaitā pieaug drošības pasākumi. Šobrīd akreditācijas noteikumi ir tik stingri kā reti kur. Tai skaitā žurnālistiem kategoriski aizliegts fotografēt savas akreditācijas kartes, lai tās nevarētu viltot, un pat staigājot tās jāgriež otrādi, lai kartes nejauši nevarētu nofotografēt kāds cits. Uz sarkanā paklāja, kur ierakstījām šīs sarunas, ceremonijas laikā drīkstēs atrasties tikai neliela starptautisko mediju izlase. Jau 28.reizi tur būs arī pieredzējušais telekanāla NBC operators Hosē Hernandess (Jose Hernandez). Hosē Hernandess: “Šī mums ir ļoti spraiga nedēļa, garas darba stundas, daudz notikumu ap “Oskariem”. Vakar filmējām Gubernatoru balli, šodien bija sarkanā paklāja izritināšana, vēl dažādi pasākumi. Pašā Oskaru dienā strādāsim no agra rīta līdz vēlam vakaram. Katru gadu viss it kā notiek līdzīgi, bet mainās sejas, jāzina gan jaunās, gan pieredzējušās slavenības. Gadu gaitā “Oskaros” ir augusi daudzveidība – ne vien slavenības ir dažādākas, bet arī žurnālisti. Uz sarkanā paklāja ir arvien vairāk podkāsteru, jūtuberu, influenceru – Akadēmija viņus sākusi uztvert nopietnāk. Šajā darbā nedrīkst nogurt. Es esmu savā darba režīmā, bet reizi pa reizei izdodas noķert arī mazliet prieka – o, rekur mans mīļākais aktieris, skat, kāda kleita, ak dieniņ, kas tam vīram ir mugurā... 90% laika esmu darba režīmā, bet ir jautri!” “Oskaru” vērienu un sava svarīguma apziņu nevar pat attāli salīdzināt ar rāmo un demokrātisko Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu, no kuras ziņojām 2024.  gada decembrī. Vairums “Oskariem” akreditēto žurnālistu nevar pat pretendēt uz iespēju pasākuma laikā atrasties “Dolby” teātrī (kas, starp citu, ir iebūvēts parastā iepirkšanās centrā Holivudas bulvārī) – vieta, kur tiek filmētas visas uzvarētāju intervijas, ko parasti redzat TV ekrānos, atrodas viesnīcā līdzās teātrim, kur “Oskaru” ieguvējus lielā konferenču telpā sagaidīs simtiem žurnālistu no visas pasaules. Un jā, saskaņā ar “Oskaru” noteikumiem arī viņi reportāžas pie saviem datoriem veidos smokingos un vakarkleitās.

Jēzus piedzimšanas noslēpums. Vārds kļuva Miesa un mājoja mūsu vidū. "Cilvēka lūpām dievišķais vārds ir neizrunājams, taču pieņēmis mūsu cilvēciskumu, Dieva Vārds padara sevi izrunājamu, un mēs varam Viņu piesaukt: JĒZUS" (Katoļu Baznīcas Katehisms, 2666). Raidījumā mēs atklājam, ka vārds JĒZUS - "Dievs glābj" - ir vienīgais vārds, kas "satur Viņa klātesamību" . Un Viņš ir klātesošs tur, kur Viņu piesauc! Šajā epizodē pieskaramies arī tam, kā Rožukroņa lūgšanas ritmiskums un pazemīgais vienkāršums mums palīdz veidot attiecības ar Jēzu un Mariju ikdienā.

Magnificat noslēpumā - Marijas slavas dziesmai pievienojamies arī mēs. Mūsu skatienu pievēršot Dievam, piedzīvojam atvieglojumu, jo varam novērsties uz brīdi no sevis un savām problēmām. Slavēt Dievu ir mūsu privilēģija, mūsu aicinājums un arī mūsu izvēle. Meklējam atbildi, ko nozīmē slavēt Dievu ar savu dzīvi un kā slavēt Dievu Rožukroņa lūgšanā.

Šajā raidījuma epizodē mēs atklājam Rožukroņa pirmo noslēpumu – pārdomājam brīdi, kad eņģelis Gabriēls pasludināja Marijai, ka Dievs ienāks Viņas dzīvē un Viņas miesā. Dievs vēlas ienākt arī pie mums! Lūdzoties “Ave Maria” – “Esi sveicināta...” mēs atkārtojam eņģeļa vārdus. Uzzināsim, kā šī senā lūgšana attīstījās Baznīcas tradīcijā.

"Patiesībā jau "Zelta globuss" ir balva ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgajam animācijas kino. (..) Tagad ar to "Straumi" gan ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas – vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu – būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju: tur būs jauni meklējumi, kas nav vis saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē," saka Ginta Zilbaloža filmas "Straume" producents Matīss Kaža. Viņš — arī "Spēlmaņu nakts" Gada jaunais skatuves mākslinieks. Viņš — arī viens no enerģiskākajiem un jaudīgakajiem jaunās paaudzes kino nozares profesionāļiem.   Anete AšmaneVilsone: Vai šis laiks tavā dzīvē ir "Straumes" laiks? Matīss Kaža: Pavisam noteikti – jā. Dažādos līmeņos un dažādās izpratnē. "Straumes" laiks arī tādā ziņā, ka notikumi vienkārši ar mani notiek – pēkšņi un negaidīti, un tad kaut kā uz tiem ir jāreaģē. Tāpat kā kaķim filmā! Vai šonedēļ iznācis arī kāds miera mirklis, lai patiešām saprastu, ka viena no vislielākajām un vissvarīgākajām kino balvām ir saņemta, turklāt arī Latvijai tā ir pirmā – pateicoties jums? Nē, nav, jo paralēli bija vēl viens cits darbiņš – Kultūras akadēmijā mums bija pirmizrāde studentu izrādei "Degošie". Arī tagad viss turpinās, jo strādāju pie izrādes Nacionālajā teātrī. Tā ka vismaz līdz marta vidum joprojām būs gan "Straume", gan arī citas paralēlās straumes, jo turpinās arī balvu sezona: tūlīt būs zināmas nominācijas gan kino balvai "Bafta", gan "Oskaram", gan vēl visādi citi pasākumi, kuri, cerams, palīdzēs filmai "Straume" iegūt vēl vairāk skatītāju visā pasaulē. Kā ir ar kritiķu atzinību: vai par "Straumi" ir arī sliktas atsauksmes, vai tomēr tikai un vienīgi sajūsminātas? Par visām filmām ir arī sliktas atsauksmes. Arī par "Straumi" ir sliktas. Tomēr kritiķu atzinība un balvas, arī skatītāju atzinība – vai uz ko tādu tu un Gints Zilbalodis sākumā varējāt cerēt un gaidīt?  Skaidrs, ka tik ārkārtīgi pozitīvu rezonansi negaidījām – tas būtu ļoti naivi. Tagad mēs kaut kā cenšamies uz to pēc iespējas adekvātāk reaģēt un turpināt strādāt arī pie Ginta nākamā projekta, neskatoties uz visu to, kas jāpaveic vēl ar šo filmu – galvenokārt tās ir mārketinga un publicitātes aktivitātes. Bet tas, uz ko mēs cerējām vēl izstrādes procesā, bija Kannu kinofestivāls, jo, zinot Ginta iepriekšējās filmas "Projām" panākumus un arī šīs filmas kvalitātes un unikālo autora rokrakstu, domājam, ka potenciāls tur varētu būt. Bet arī tur neklājās viegli: festivālā iekļuvām pēdējā brīdī – jau tad, kad tā programma jau bija izziņota. Bijām kā viena no papildus pievienotajām filmām… Kannu kinofestivāls, protams, bija ļoti spēcīga starta platforma, jo tās filmas, kuras ir Kannās, iegūst ārkārtīgi lielu preses uzmanību, industrijas uzmanību. Mums arī paveicās ar to, ka bijām vienīgā animācijas filma konkrētajā konkursā, un tad jau tā izcēlāmies. "Straume" saņēmusi ne tikai kritiķu un nozares profesionāļu atzinību: arī skatītāju kopējais skaits, kas jau noskatījušies filmu, ir ārkārtīgi liels. Jā, tur varētu būt jau virs pusotra miljona noteikti. Šobrīd Meksikā nedēļas, pusotras laikā jau ir vairāk nekā 500 tūkstoši skatītāju – Latvijas filmai tas ir nebijis precedents, ka tik milzīgs skatītāju skaits mazā laika periodā to noskatījies. Tāpēc paldies meksikāņiem, kuriem ir ļoti mīļa šī filma ar kaķi. (smaida) Kaut gan jāsaka, ka no izplatītāju puses tur bija sarīkota milzīga mārketinga kampaņa. Mehiko un arī citās lielajās Meksikas pilsētās esot daudz milzīgu izkārtņu ar filmu. Vai jums plūst arī sajūsminātas fanu vēstules? O jā, arī spāņu valodā! Ļoti daudz tiekam tagoti instagramā un citur, tiktokā ir ļoti daudz video. Jo īpaši tagad, kad filma jau nonākusi Amerikā. Arī digitālajās platformās "Apple TV" un "Fandango" ir daudz video par to, kā kaķi skatās "Straumi". Un tad raksta, vai noskatījās filmu līdz galam vai tomēr apnika, bet daudzi kaķi esot noskatījušies to līdz galam.  Kad filma martā nonāks digitālajās platformās arī Latvijā, tas varētu būt otrais skatītāju vilnis – kaķi, kuri mājās skatās filmu. (smejas) Un izrādās, ka projekts ar mazu finansējumu var pārspēt simtiem miljonu vērtas filmas un vislielākās animācijas studijas. Šoreiz tā sanāca, bet domāju, ka filmas veiksmes noteicošais faktors ir tas, ka, līdzko cilvēki un arī konkrētās balvas balsotāji šo filmu ir noskatījušies, viņu attieksme pret to ir ārkārtīgi pozitīva. Cilvēki ar šo filmu ir pārņemti un ļoti emocionāli stāsta, ka viņiem šī filma liek domāt pat par eksistenciālām, trauslām, ārkārtīgi personīgām lietām. Katram tas ir kaut kas cits. Filma strādā vispārīgā līmenī un ir brīvi interpretējama – tur  ir tik daudz simbolu, kurus var atkodēt, un katrs pieķeras kaut kam citam. Tāpēc mēs ļoti aktīvi strādājam tieši pie tā, lai maksimāli daudz balsotāju šīm balvām un industrijas pārstāvji Amerikā arī noskatās šo filmu. Esam dzirdējuši labus vārdus no daudziem brīnišķīgiem pasaulē pazīstamiem amerikāņu kino autoriem, toskait no Benija Avni, Bila Heidera. Tas iedvesmo – ka šie lielie vārdi tik tiešām arī šajā filmā saskata kaut ko jaunu un oriģinālu. Gintam arī bija iespēja šīs nedēļas laikā ar dažiem no viņiem satikties. Priecājamies, ka neatkarīgai animācijai ir atbalsts. (..)  Jo patiesībā jau "Zelta globusa" balva ir ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgam animācijas kino, jo "Studio Ghibli" filmas "The Boy And The Heron", kas varētu būt tuvākā neatkarīgajai animācijai un kura līdz šim saņēmusi "Zelta globusu", budžets ir 80 miljoni dolāru. Tas nav salīdzināms ar pusnabadzības apstākļos veidoto filmu "Straume". 2017. gadā tapa tava pirmā filma – "Vienu biļeti, lūdzu"... Jā, un tai bija diezgan lieli panākumi kino festivālos dokumentālajā žanrā – it īpaši tajā ziņā, ka tā bija jauna režisora debija. Filmas "Vienu biļeti, lūdzu" panākumi palīdzējuši man taisīt jau nākamās filmas, jo bija iemantota uzticība, kas jaunajiem režisoriem reti kad tiek dāvāta. Vienmēr jau ar tādu skepsi skatās, kas tad tur iznāks, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēt lielbudžeta projektu Latvijas kontekstā vai valsts finansējumu. Tagad gan ar to "Straumi" ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas (vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu) būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju – ka tur būs jauni meklējumi, kas nav saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē. Tas, kas ir mainījies pēc šīs filmas – tagad tās vārds ir izskanējis un Gints Zilbalodis kļuvis par vienu no pazīstamākajiem animācijas autoriem pasaulē, un tas nozīmē, ka mēs ceram iedvesmot jauniešus gan Latvijā, gan citur pasaulē, kas taisa nelielas animācijas filmiņas tieši šādā pašā brīvpieejas programmatūrā 3D kā mēs "Blenderī" vai citā, ka tas ir iespējams – ja tev ir redzējums un stāsts, ko pastāstīt, un tu esi gatavs būt emocionāli patiess un atklāts pirmkārt jau pats pret sevi, tad tas ir iespējams. Tas ir arī darba jautājums. Jo tik daudz, cik Gints šos gadus strādājis pie "Straumes"… Tas ir milzīgs apjoms, un jāsaprot, ka nebūs tā, ka tu vienkārši ieslēgsi programmiņu, kaut ko pačakarēsi, un pēc pusgada tev būs kaut kas ģeniāls. Tas tiešām ir darbs sešas, septiņas dienas nedēļā piecu gadu garumā. Vai tu piekrīti plaši izskanējušajam apgalvojumam, ka tieši animācija ir viens no spēcīgākajiem Latvijas kino industrijas žanriem? Animācija nav žanrs. Kā pērn teica Pablo Berdžers, saņemot Eiropas Kino akadēmijas balvu par "Robotu sapņiem" – animācija nav žanrs,  tā ir viena no kino formām. Tas ir izteiksmes veids. Pašā animācijā var būt dažādi žanri: varam uztaisīt kriminālfilmu, vesternu, piedzīvojumu filmu un tā tālāk. Bet kā medijs, kā izteiksmes veids, kā viena no kino tehnikām mūsdienu animācija tiešām ir tā, ar kuru mēs visdrīzāk varam uzrunāt visplašāko auditoriju šodienas kontekstā, jo mums ir tā iespēja atšķirties no tā kanona, kurā strādā lielākā daļa mūsdienu animācijas studiju gan Eiropā, gan Holivudā. Tur viss veidots "Pixar 3D" estētikā. Šķiet, ka gandrīz visas filmas veidojis viens un tas pats mākslinieks, jo tās estētiski ir ļoti līdzīgas, personāži ir ļoti līdzīgi, un gandrīz visās ir pāris dziesmu kaut kur pa vidu, lai varētu tikt nominētas "Oskaram" par labāko dziesmu... Īpaši būtu vēlams pievērst uzmanību animācijas īsfilmām: lūk, tas gan ir formāts, kurā parādās ļoti daudz oriģinālas, interesantas, eksperimentālas stāstniecības. Tā ir ļoti atšķirīga vizuālā valoda. Skaidrs, ka pilnmetrāža prasa komerciālu potenciālu, jo animācija ir dārga un ilgi top. Tāpēc tur būs pārdodamāks virziens. Bet arī tur Eiropas, Āzijas un arī Dienvidamerikas neatkarīgā kino veidotāji var izcelties ar savdabīgu, oriģinālu stilu. Amerikā tas ir nedaudz grūtāk, bet arī tur šad tad parādās jaudīga neatkarīgā animācija. Tu pirms mirkļa pieminēji, ka Ginta nākamā filma būs citāda. Skatoties arī uz tavu režisora darbu, veidojot filmas – katra no tām ir atšķirīga! (..) 2017. gada intervijā Lienei Jakovļevai tu teici, ka ar filmu "Kur vedīs ceļš" gribi aizsāk žanru, kas nav tipisks latviešu kino, ar to domājot vesternu. Vai tas tev arī kā māksliniekam, kā režisoram ir apzināts lēmums – regulāri mainīt virzienus un mākslinieciskās trajektorijas, kurās tu dodies? Varbūt vēlies izaicināt sevi? Es domāju, ka jā. Arī tādā ziņā, ka pirmkārt man tas ir jauns lēciens nezināmajā, un, otrkārt, ir bail atkārtoties, kas kaut kādā ziņā stimulē iešanu jaunā virzienā vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu citādāku izmantojumu, dažādus meklējumus. Taču vēl tā ir vēlme kaut kā atsvaidzināt kopējo kino ainavu un Latvijas kontekstā piedāvāt jaunus virzienus. Bet domāju, ka tas pamata uzstādījums vienmēr ir – kas ir tas stāsts, kas tevi emocionāli šobrīd satrauc vai arī par kādu tēmu tu gribi tīri intelektuāli diskutēt ar skatītāju. Vairāk – audioierakstā.  

Beidzot kaut kāds gada video no mūsu puses! Priecīgu un laimīgu Jums to 2025! ❤️ Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Elīna Brasliņa ir viena no izcilākajām latviešu mūslaiku ilustratorēm. Taču ne tikai. Elīna ir arī grāmatu tulkotāja, ļoti liela grāmatu lasītāja un nu arī autore. Priecājamies par Elīnas Brasliņas grāmatu jaunumu, bilžu grāmatu "Uzzīmēsim stāstu?". Tikpat ļoti priecājamies par Elīnas viesošanos raidierakstā. Ar Elīnu sarunājas Ieva (IG @mrs.lasitaja).

Šodien trīs būtiski starti: pirmo uzvaru izcīnīja mūsu pludmales volejbola duets Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova, ventspilnieks Ernests Zēbolds BMX frīstailā startē finālā un izcīna 8. vietu, vakarā 3x3 basketbolisti sacentīsies ar Nīderlandes izlasi. Ernests Zēbolds vakar BMX frīstaila kvalifikācijā aizvadīja divus teicamus braucienus un, izcīnot devīto vietu, garantēja iespēju šodien piedalīties finālā. Šodien Ernests startēja pirmais. Tiesneši viņa sniegumu pirmajā braucienā novērtēja ar 86,04 punktiem, otrajā braucienā Zēbolds pielika klāt vēl trikus, un sakrāja 87,14 punktus. Kopvērtējumā viņš ieguva 8. vietu. Tas ir labākais rezultāts, kādu Ernests jebkad sasniedzis! Šodien vēl viena pozitīva un priecīga ziņa – pirmo uzvaru izcīnīja pludmales volejbola duets Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova, kuras divos setos apspēlēja paragvajietes Džulianu Poleti/Mičelu Valjenti ar rezultātu 21:19 un 21:15. Šī uzvara saglabā labas cerības sportistēm iekļūt labāko divniekā D grupā, kas savukārt ļautu automātiski nonākt astodaļfinālā. Vēl gan mūsu dāmām jāspēlē pret kanādietēm Humanu-Paredesu/Vilkersoni 3. augustā. Kā Graudiņa un Samoilova nonāca līdz punktam, kad tiek uzskatītas par vienām no mūsu galvenajām cerībām olimpiskajās spēlēs, skaidroja Inita Kresa-Katkovska. Mūsu lielākā medaļu cerība Parīzē 3x3 basketbola izlase 30. jūlija vakarā Baltijas brāļu duelī bez lieliem pārdzīvojumiem tika galā ar Lietuvu, izcīnot panākumu ar 21:14. Mūsu puiši kontrolēja spēles gaitu jau no paša sākuma un īsti šaubas par uzvarētāju neradās ne brīdi. Nauris Miezis ar 9 punktiem bija rezultatīvākais, Kārlis Lasmanis pievienoja 7 punktus, Francis Lācis guva četrus, bet Zigmāram Raimo 1 punkts. Turpmākais grafiks 3x3 basketbolistiem būs visai saspringts. Šodien pulksten  19.30 nākamais mačs, jātiekas ar nīderlandes kvartetu, kas vakar uzvarēja Ķīnu (21:16). Rīt, 1. augustā, divas spēles - 11:30 jāspēlē pret Ķīnu, savukārt neierastā laikā – plkst. 23.55 – spēle pret ASV izlasi. Savukārt rīt, 1. augustā, startēs ne tikai 3x3 basketbolisti, bet arī vēl divi mūsu BMX riteņbraucēji Kristens Krīgers un Veronika Stūriška.

Viss, beidzam šo sezonu un tiekamies augustā! Bet tad par NBA, NHL un kick-offs vēl pēdējo reizi! Priecīgus Līgo un Vasaru!

Sprinta un Grand Prix uzvara Verstapenam, kamēr Fernando Alonso pirecē ar stratēģiju un apdzīšanām. Guanjū Žou cienīgi aizvada savu māju posmu.

Kā radies un laika gaitā mainījies feminisms? Kādēļ mūsdienās feminisms netiek uztverts viennozīmīgi un tā reizēm tiek skatīta pat kā agresīva kustība? Kādi ir feminisma mērķi mūsdienās? Tuvojas 8. marts un tādēļ šoreiz raidījumu veidojam par (citējot Sintiju) "gana karstu tēmu" - feminisms. Šoreiz nedaudz neierastākā formātā meklējam atbildi uz jautājumu "Kas ir feminisms?". Eksperta lomā Veronika Felcis, kura atbildes uz jautājumiem ierunājusi balss ziņās, savukārt studijā Sintijai pievienojusies Māra un Pēteris. Kopīgi domājam par to, kā feminisms saistīts ar sievišķības izpratni, kā feminisma idejas ietekmējušas rietumu kultūru un dzimumu lomas, kā arī kāda ir mūsu katra saskarsme ar šo tēmu ikdienā. Šoreiz Veronikas atbildes skan angļu valodā, bet pēc katras atbildes īsi sniedzam arī tulkojumu, tādēļ lai tas Tevi, klausītāj, neattur no patiesi vērtīga ieskata gūšanas šajā tēmā. Priecīgu 8. martu! :) Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Sintija, Katrīna, Elīza, Madara ...

Šī raidījuma raidlaiku mēs vēlamies veltīt, lai kopā ar mūsu radioklausītājiem slavētu Dievu, pateiktos par Viņa doto Jauno gadu, par to, ka esam tik brīnišķi radīti, par visām žēlastībām, kuras Kungs mums ir devis un dos. Slavēsim Kungu kopā!

Smagās Mūzikas Gada Balva 2023 METĀLKĀSTS LV Podkāsts #154 Pirmajā podkāsta video epizodē atskatāmies uz aizvadīto gadu smagajā mūzikā 8 dažādās nominācijās:

Ziemassvētku "Ūdenszeļļi" epizode ir citādāka nekā ierastās, jo Reinis pārbaudīja pārējo Zeļļu zināšanas par aizvadīto 2023. gadu, izveidojot basketbola viktorīnu, kurā vadītāji sacentās savā starpā, sadaloties divās komandās. Priecīgus Ziemassvētkus!

1919. gada 16.februārī tiek izdota pavēle par mobilizāciju Valkā un Valkas apriņķī, un latviešu karaspēka formēšanu. Šīs pavēles oriģināls glabājas Valkas novadpētniecības muzeja krājumā. Tur skatīsim šo dokumentu un arī citus priekšmetus, kas piederējuši Neatkarības kara dalībniekiem. Lasīsim karavīru lūgšanas grāmatu, pētīsim Jūlija Baloža piemiņas lentu, kas gadiem ilgi glabājusies ierakta zemē, un ielūkosimies Arvīda Fēliksa Latsona dienasgrāmatā par došanos bēgļu gaitās 1944. gada rudenī. "...Ir gluži dabīgi, ka Valka izvēršas par Latvijas centru. Ar Ziemeļlatvijas vārdu saistās ne tikai pirmie Latvijas patstāvības realizēšanas soļi, bet no šejienes nāk arī Latvijas atbrīvošana," tā par Latvijas neatkarības vēsturi rakstīja publicists un žurnālists Otto Nonācs, kurš 1919. gadā Valkā izdeva un vadīja tobrīd vienīgo latviešu nacionālo laikrakstu "Tautas Balss".  1919. gada 16. februārī tiek izdota pavēle  par mobilizāciju Valkā un Valkas apriņķī un latviešu karaspēka formēšanu. Pavēles, nodrukātas uz vienas lapas, tika izplatītas pa visu Valku un tās apkaimi. Pats pirmais pavēles eksemplārs, kas tika rakstīts ar roku, vairs nav muzeja rīcībā, bet viens no  drukātiem uzsaukumiem gan. Par to stāsta Valkas  novadpētniecības muzeja  bijusī krājuma glabātāja Aija Priedīte. Ir saglabājušās paša pavēles parakstītāja Otto Hasmaņa atmiņas, ka   ieradušies  ļoti daudzi un mobilizācijas telpas bijušas pārpildītas. Savukārt 1919. gada februāra nogalē izdotajā laikrakstā „Jaunā dzīve” var lasīt šādu tekstu: "Pirmā mobilizācijas diena Valkā noritēja sekmīgi. Bija redzams pacilāts garastāvoklis. Daudzi ieradušies no tālākiem pagastiem un pieteicās brīvprātīgi. Daudzi gatavi ne tikai paši iestāties armijā, bet arī dot savus zirgus, pajūgus un visu vajadzīgo. Daži ziedo drēbes, velosipēdus un daudz derīga priekš karaspēka vajadzībām." Runājot par pašu Otto Hasmani, kurš parakstīja mobilizācijas pavēli, viņš līdz Pirmajam pasaules karam bijis vairāku muižu pārvaldnieks tuvākā un tālākā apkaimē, Pirmā pasaules kara laikā piedalījies Latviešu Sarkanā Krusta Valkas komitejas izveidošanā, 1919. gada februārī ievēlēts par Valkas apriņķa Zemes padomes priekšsēdētāju. Pēc kara darbojās gan Lugažu pagasta padomē, gan Valkas apriņķa valdē un līdz 1940. gadam bija Latvijas konsuls Igaunijā.  Interesants fakts viņa biogrāfijā ir tas, ka Otto Hasmanis  ir bijis  Latvijas pirmās zirgu pases autors. Sākoties Latvijas okupācijai, Hasmani izsūta, un Severouraļskas nometnē  viņš mirst 1941. gadā. Kā teic Aija Priedīte, tad pilsētā 1939.gadā tika atklāts 7.Valkas aizsargu pulka muzejs un tajā kā sevišķs retums ir glabājusies ar  paša  Oto Hasmaņa roku rakstīta mobilizācijas pavēle. Diemžēl šī muzeja  materiāli nav saglabājušies, jo tos iznīcināja pēc tam, kad 1944.gada 19.septembrī Valkā ienāca Sarkanā armija. Par 7.Valkas aizsargu pulka muzeja eksponātu likteni versijas ir dažādas. Vieni apgalvo, ka muzeja priekšā sakurts liels ugunskurs un tajā viss sadedzināts, citi – ka daļa priekšmetu aprakti. Ir uzskats, ka muzeja inventārs un liela daļa eksponātu “izvazāti un salauzti”. Nākamais priekšmets, ko bijusī krājuma glabātāja izliek apskatei ir fotogrāfija ar ļoti skrandains audumu, kurā var pamanīt  sarkanbaltsarkanas krāsu aprises un līdzās viņa noliek šī grūti apjaušamā priekšmeta restaurēto variantu. Kad 2019. gadā Latvijas restauratoru biedrība atzīmēja savas pastāvēšanas 30.gadadienu un Rīgas Biržā atvēra izstādi „No pagātnes uz nākotni”, tur arī Daira Līdaka izstādīja minēto meistardarbu. Mīļo māt! Šodien esam uz vietas atpūtā vēl divas dienas un tad ilgāki paliksim uz  atpūtu.  Novēlam jums visiem mājiniekiem Priecīgus Ziemassvētkus 16. decembrī  Jūlis un Rihards Tāds teksts ar zilu zīmuli rakstīts uz kartītes, ko savai mammai raksta brāļi Zīles – Jūlijs un Rihards. Divi Neatkarības kara dalībnieki un Lāčplēša ordeņa kavalieri. Arī nākamais priekšmets ir saistīts ar Neatkarības karu – neliela paplāna grāmata melnos vākos ar zeltītu krustu – tajā lūgšanas un teksti domāti tieši karavīriem, izdota, sākoties Pirmajam pasaules karam. Šo lūgšanu grāmatu Neatkarības kara gaitās lietojis  Arvīds Fēlikss Latsons, kurš vēlāk, Otrā pasaules kara nogalē, dodoties bēgļu gaitās, paņem šo grāmatu līdz. Līdzās lūgšanu grāmatai Valkas muzeja krājumā glabājas plaukstas izmēra blociņš, kur lapiņas sašūtas kopā ar linu diegu – tā ir Latsona rakstīta dienasgrāmata par došanos bēgļu  gaitās.

Mūsdienu pasaulē, kur ir notikumu pārbagātība un temps, kādā viss notiek, ir grūti nepazust. Mēs gribam būt visur, redzēt un piedzīvot visu, mēs esam tik spēcīgi, ka vienlaikus darām vairākas lietas kopā. Kā neizdegt un kā atpazīt savas emocijas, lai palīdzētu lietas uztvert vieglāk un sakārtot savas domas? Kā strādā mūsu ķermenis un kā to izprast? Kā veselībā nodzīvot dzīvi? Par šiem jautājumiem ar DIENA PĒC autoru Kristapu Pētersonu sarunājās Ainārs Ērglis, cilvēks, kurš spēja transformēties un saprast, kas dzīvē ir svarīgākais.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Par savu zīmējumu grāmatu "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs" stāsta Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš. "Šis ir kaut kādā mērā ironisks skatījums uz šo izcilo notikumu. Man gribas paraudzīties uz šīm lielajām cildenajām lietām viegli. Tikt vaļā no tā nopietnības smaguma, svarīguma smaguma, kurš visu laiku guļ mums uz pleciem un liek mums uz to raudzīties kā uz kaut ko cildenu, bet nastu, kas ir smagi nesama katrus piecus gadus. Nē, tā nav, tas priecīgi," atzīst Vilis Daudziņš. "Visi tie autobusi, tā braukšana, sporta zāles... Tas ir ļoti smieklīgi. Katrs, kas ir braucis tajos autobusos, gulējis tajās sporta zālēs, nodzīvojis tās trīs četras dienas Rīgā, nebūdams rīdzinieks, skaidri zina, par ko es runāju, gan dejotāji, gan koristi dažādu paaudžu. Es gribēju tieši šo garšu, šo īsto garšu." "Tas ir lielā mērā manas fantāzijas auglis, tā vaicāts, cik precīzi grāmatā atspoguļoti pirmie dziedāšanas svētki, atzīst Vilis Daudziņš. "To drosmi es saņēmos filmēdamies filmā "Zeme, kas dzied". Pie visa vainīgs ir Māris Martinsons, kurš mani uzaicināja. Mana loma ir Bernhards Dīriķis, pirmais Rīgas Latviešu biedrības vadītājs. Man ir ārkārtīgi sarežģīts grims, parūka un uzlikšana. Tas prasa gandrīz pusotru stundu un tas bija tas iemesls, ka pēkšņi gribējās piefiksēt to, kā tas notiek." Varēja jau filmēt ar telefonu, bet viņam sagribējies uzzīmēt, kā grimētāja Beāte Rjabovska, kuras mākslas darbs ir viņa tēls, liek parūku. Tā tas sācies. "Paskatos pa labi, un tur tāds pusaizmidzis Andris Bulis vai Ainārs Ančevskis ar tādu pašu silikona plesi uz galvas, uz kura uzvietosies parūka un vaigu bārda. Abus bēdubrāļus arī uzzīmēju," atklāj Vilis Daudziņš. Bet viņš nevēlējies kļūt par filmas notikumu apskatnieki vai fiksētāju, filma dzīvo savu dzīvi. "Es radīšu savu stāstu, tas pat nebūs stāsts, drīzāk situācijas. Tajā visā ir kaut kas kinematogrāfisks. Man vienmēr licies interesanti kaut ko uzzīmēt vai radīt, kas nav līdz galam pateikts. Līdzīgi teātrī vai kino tu kaut ko dari pusvārdos. Tu nerunā tieši to tekstu, kas tev ir jāsaka, vai arī runādams tekstu, kas ir jāsaka, domā kaut ko citu. Es gribēju šos slāņus iegūt. Tāpēc zīmējumu grāmatā ir gan bilde, gan arī komentārs, kas kopā veido to paradoksālo iespaidu, kādu biju iecerējis," stāsta Vilis Daudziņš. "Šajā grāmatā ir gan īsti varoņi, kādus tos zinām  no mūzikas vēstures, Jānis Cimze, Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle, arī daudzu redzamu pagastu un novadu koru vadītāji, bet tur arī ir dažādi izdomāti tēli. Es ļāvu brīvu vaļu savai fantāzijai, izdomādams viņiem vārdus un uzvārdus," bilst Vilis Daudziņš. "Ja beigtos jebkurš no mūsdienu dziesmu svētku koncertiem, un mums vēl vajadzētu palikt un noskatīties slīdošu lenti uz ekrāna, kur būtu katra dalībnieka vārds un uzvārds. Cik ilgu laiku tas prasītu! Bet no otras puses, tā vajadzētu būt, jo tieši viņi ir tie, kas dzied, kas dziedāja un kas to dziedāšanas prieku atnesa līdz mūsdienām. Tāpēc es viņiem devu vārdu katram. Viņi ir individualizēti, personalizēti. Viņi nav anonīmi dziedātāji." Grāmatu izdevis apgāds "Neputns", un tās autors sola svētku laikā "saposties kā pāvs" un palīdzēt izdevējiem tirgot.

Ir klāt noslēdzošā epizode Mateja evaņģēlija studiju ciklā. Noslēgums ir priecīgs - Kristus ir patiesi augšāmcēlies! Lai šī Labā vēsts stiprina arī Tevi cerībā, ka beigu beigās arī Jēzus draugus gaida galīga uzvara vienotībā ar Viņu. Raidījumā aplūkojam 3 svarīgas domas, balstoties uz Mateja evaņģēlija 28. nodaļu: 1. Jēzum pieder vara 2. Jēzus mūs sūta misija 3. Jēzus apsola savu klātbūtni - Viņš ir Dievs ar mums Raidijumu veido Māris Veliks, Svēto Rakstu lasījumi - Edmunds Puzulis.

Āda ir kā spogulis, kurā skatoties, jāpievērš uzmanība visām pārmaiņām. Bīstami veidojumi var izskatīties pavisam parasti un dažreiz vizīte pie kosmetologa var tālāk aizvest jau pie cita speciālista. Kāpēc ir tik svarīgi būt vērīgiem, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk skaidro biedrības Latvijas Kosmētiķu un kosmetologu asociācijas prezidente un praktizējošā kosmetoloģe Renāte Reinsone un dermatoloģe, veneroloģe Laura Freiberga. Uzklausām Paulas pieredzes stāstu. Viņas stāsts par sauli un tās nelabvēlīgo iedarbību uz seju. Stāsts ir ar laimīgām beigām, bet tas tikai apliecina, cik svarīgi, lai arī apkārtējie cilvēki, Paulas gadījumā - viņas kosmetoloģe, laikus pamanītu un atpazītu brīdi, kad nepieciešams apmeklēt ārstu. Laura Freiberga atzīst, ka nāk pacienti pie dermatologiem no kosmetologiem un kosmētiķiem. "Tas ir patiess prieks, ka arī citi speciālisti pamana veidojumus. Priecājamies un novērtējam, ka ne tikai mēs pievēršam uzmanību ādai," gandarīta Laura Freiberga. "Ne tikai kosmētiķi, arī masieri, kuri masējot pamana kādu veidojumu, viņi nevar tālāk izvērtēt, vai labdabīgs, vai ļaundabīgs, bet viņš redz, ka ir atšķirīgs, ir nesmuks un uzreiz sūta pie mums. Patiess prieks, ka citi speciālisti to zina, ka ir tālāk jāizmeklē, nevis paļauties uz to, ka veidojums nesāp, neasiņo, tad jau viss ir kārtībā. Papildus - muguru pacients pats neredz un masieris var pamanīt un nosūtīt pie mums. Kas arī tiek darīts."  Kā noteikt, ka veidojums uz ādas ir aizdomīgs un jāvēršas pie speciālista? "Pats svarīgākais, kam jāpievērš uzmanība, ir "neglītā pīlēna sindroms". Ja uz ādas ir daudz veidojumu, tomēr viens atšķiras ar kaut ko, ar krāsu, formu, jebkas, kas piesaista uzmanību, tas ir mājiens, ka jādodas pārbaudīt," skaidro Laura Freiberga. "Nav jālasa internetā ABCD pazīmes. Nē, tas bija sen, ka tika tāds algoritms pielietots. Mūsdienās jebkas, kas piesaista uzmanību, uzreiz ir jāpārbauda, tikai mēs, izmantojot speciālas ierīces, varam noteikt – labs vai slikts, vai potenciāli slikts. Varam izvērtēt turpmāko rīcību." Renāte Reinsone vērtē, ka no saules vairīties nevajag, bet jāizvērtē, kad doties saulē. Balts apģērbs pludmalē ļaus saules starus pietiekamā daudzumā saņemt, bet ne apdegt. Vēl ieteikums - neatrasties saules staros, kad tā ir zenītā. "Nostājaties saulē, skatieties, cik gara ir jūsu ēna, ja ēna ir īsāka, nekā jūsu augums, tas nozīmē - saule ir zenītā un šajā laikā atrasties saulē nav ieteicams. Ja ēna ir jūsu auguma garumā vai pat mazliet garāka, tas nozīmē, ka saule mainījusi savu leņķi, līdz ar to aktivitāte vairs nav tik spēcīga un atrasties saulē ir vēlams un apdegšanas varbūtība ir minimāla," skaidro Renāte Reinsone. "Mums visiem ziemeļos dzīvojošiem saule ir nepieciešama psihoemocionālam stāvoklim, jo kad spīd saule, mēs smaidām, kad līst lietus, garastāvoklis ir cits. Ir jāsaprot, cik ilgi drīkstam atrasties saulē," norāda Renāte Reinsone. "Vēl stāsts, ka pavasarī saule ir ļoti aktīva. Nē!. Pēc fizikas likumiem saule rudenī un pavasarī ir vienlīdz aktīva, tikai pavasarī mūsu āda nav sagatavota saules staru uzņemšanai, tāpēc tieši pavasarī esam ļoti uzmanīgi. Īpaši pirmās reizes, rādot savus baltumus saules stariem."

Vai mamma izkrīt no darbaspēka tirgus? Mācības, kursi un strādāšana ar bēbi uz rokām – ko kovids mums palīdzēja? Skandalozā Linkedin aptauja par darbinieces sniegumu pirmajā gadā pēc BKA. Vinetas intervijas ar Lāsmu, Leldi un Simonu klausās un savu viedokli izsaka podkāsta autores Astra, Vineta un Zane.Priecāsimies dzirdēt Tavus komentārus, raksti autorēm:Vineta: https://www.linkedin.com/in/vinetaberzina/Astra: https://www.linkedin.com/in/astra-pud%C4%81ne-42193642/Zane: https://www.linkedin.com/in/zane-uzuli%C5%86a-97873566/Sūti atsauksmi, labo mūsu kļūdas un piesakies uz interviju podkāstā!To visu tu vari izdarīt “Pirms darba” profilā Linkedin https://www.linkedin.com/company/pirmsdarba/ vai mūsu Facebook https://www.facebook.com/podkasts.pirmsdarbaSeko podkāstamTwitter @PodkastsD https://twitter.com/PodkastsDInstagram https://www.instagram.com/pirmsdarba/ Pirms darba moderatore Vineta Bērziņa https://www.vinetaberzina.lv/Podkāsta producents Juris Garjāns tālr. 29600765 juris@darbs.work Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Pirmā saruna ar Gati Līdumu par pāru (ne)būšanām kļuva par Cilvēkjaudas podkāsta zvaigzni ar milzīgu klausījumu skaitu. Loģiski, ka mēs turpinām sarunāties. Šoreiz par pāra un katra cilvēka dzīvē tik neizbēgamu parādību kā ciešanas. Priecājos, ka ar Gati par šo tēmu var runāt gan ar humoru, gan atbalstoši.Ciešanas ir un būs. Un, lai mums to dēļ nebūtu jācieš neadekvāti daudz, Gatis ir uzrakstījis grāmatu "Trīs vīri krogā, neskaitot kaķi". Mums, tautai, kuri ciešanu ziņā esam teju vai čempioni, tas ļauj tikt pie atbalsta un pat atvieglojuma sajūtas (pateicoties Gata neparastajai humora izjūtai). Autora vārdiem runājot, tā ir iespēja "sakārtot savas psihes ciešanu atvilktni", turklāt veidā, kas nenomāc un palīdz gan uzelpot, gan pasmieties.Gatis Līdums ir ģimenes un sistēmiskais terapeits, supervizors un grāmatu, tai skaitā- "Pāru (ne)būšanas", autors.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:8:18 Par ciešanām ar humoru – Gata Līduma jaunā grāmata “Trīs vīri krogā, neskaitot kaķi”12:46 Ar kādām tēmām parasti ir saistītas vislielākās cilvēku ciešanas28:22 Ko ciešanas izdara ar cilvēku35:35 Trīs galvenie “vaļi”, ko mēs parasti vainojam savās ciešanās47:05 Latvietis un ciešanas. Kādēļ mēs baidāmies priecāties, un kāds tur ir risinājums1:00:27 Veids, kā paskatīties uz ciešanām saistībā ar karu1:10:30 “Vai man patika tas, kas notika? Nē. Vai es to vēlu kādam citam? Nē. Vai es no tā kaut ko ieguvu? Pēc traka daudz!”1:17:58 Trīs labie draugi – kas ir galvenie personāži jaunajā Gata Līduma grāmatā1:22:15 “Vai lūgšana ir tā, kas kustina Dieva roku, vai lūgšana, ko mēs raidam augšup, ir tā, kas mūs pašus beidzot pakustina pareizā virzienā?”1:30:00 Ciešanas un cik tās ir mūsu pašu “manifestētas vai pievilinātas”

Mīts – "bērna kopšanas atvaļinājums" ir atvaļinājums. Kad mamma ir gatava atgriezties darbā un kad bērns ir gatavs mammu uz darbu palaist?Vinetas intervijas ar Ilzi, Simonu, Leldi un Arīnu klausās un savu viedokli izsaka podkāsta autores Astra, Vineta un Zane.Priecāsimies dzirdēt Tavus komentārus, raksti autorēm:Vineta: https://www.linkedin.com/in/vinetaberzina/Astra: https://www.linkedin.com/in/astra-pud%C4%81ne-42193642/Zane: https://www.linkedin.com/in/zane-uzuli%C5%86a-97873566/Sūti atsauksmi, labo mūsu kļūdas un piesakies uz interviju podkāstā!To visu tu vari izdarīt “Pirms darba” profilā Linkedin https://www.linkedin.com/company/pirmsdarba/ vai mūsu Facebook https://www.facebook.com/podkasts.pirmsdarbaSeko podkāstamTwitter @PodkastsD https://twitter.com/PodkastsDInstagram https://www.instagram.com/pirmsdarba/ Pirms darba moderatore Vineta Bērziņa https://www.vinetaberzina.lv/Podkāsta producents Juris Garjāns tālr. 29600765 juris@darbs.work Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Kāpēc topošās mammas tiek baidītas ar to, ka ar bērnu būs ļoti grūti, viņa viena pati netiks galā? Kursu, apmācību un padomu industrija pelna ar jauno mammu nedrošību, kā neiekrist Instagram lamatās? Jāspēj sadzīvot ar to, ka nevari neko plānot. Tu nekad nevari būt gatava savam pirmajam bērnam. Laiks mājās ar bērnu - labākais laiks, lai pārdomātu kas es esmu un kādu darbu es vēlos strādāt.Vinetas intervijas ar Ilzi un Leldi klausās un savu viedokli izsaka podkāsta autores Astra, Vineta un Zane.Priecāsimies dzirdēt Tavus komentārus, raksti autorēm:Vineta: https://www.linkedin.com/in/vinetaberzina/Astra: https://www.linkedin.com/in/astra-pud%C4%81ne-42193642/Zane: https://www.linkedin.com/in/zane-uzuli%C5%86a-97873566/Sūti atsauksmi, labo mūsu kļūdas un piesakies uz interviju podkāstā!To visu tu vari izdarīt “Pirms darba” profilā Linkedin https://www.linkedin.com/company/pirmsdarba/ vai mūsu Facebook https://www.facebook.com/podkasts.pirmsdarbaSeko podkāstamTwitter @PodkastsD https://twitter.com/PodkastsDInstagram https://www.instagram.com/pirmsdarba/ Pirms darba moderatore Vineta Bērziņa https://www.vinetaberzina.lv/Podkāsta producents Juris Garjāns tālr. 29600765 juris@darbs.work Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Smagās Mūzikas Gada Balva 2022 METĀLKĀSTS LV Podkāsts #138 Šajā epizodē atskatāmies uz aizvadīto 2022. gadu 10 dažādās nominācijās:

Priecīgus svētkus visiem, ir Otrie Ziemassvētki un šodien sākās IIHF U-20 turnīrs Kanādā, un Kaspars Dvinskis kopā ar Tomu Prāmnieku uzmodina īgno Tehniķi, lai Jums veltītu ātro apskatu par katru komandu! Izlidosim no elites, vai saglabāsim vietas? Atceries, ka visu turnīru var redzēt Go3 un mums ir kodiņš!

Priecīgus svētkus visiem, Toms aši pirms Ziemassvētkiem sadabūja rokā Arti Ābolu, lai parunātu, ko sagaidīt no mūsējiem U20 izlases. Atceries, par mūsu Go3 kodiņu, ja gribi sekot līdzi!

Kāpēc mēs novēlam Priecīgus Ziemassvētkus? Kas ir prieks, ko nozīmē priecāties, kur to rast un kā priecāties, ja ir grūtības un pārbaudījumi.

Vai mājās ar bērnu darbojoties, mamma apgūst kādas īpašas prasmes, vai tiešām jaunās mammas ir superorganizatores un superplānotājas? Vai jaunās mammas statuss nodrošina īpašas priekšrocības darbā. Kā var zināt, vai jaunais darba devējs patiešām nodrošinās strādājošajai mammai solītās priekšrocības, vai iesaistīšanās akcijā "Ģimenei draudzīgs uzņēmums" ir garantija īpašai attieksmei pret strādājošajiem vecākiem, vai visās ārvalstu kompānijās ir nodrošināta mammām labvēlīga vide?Astras intervijas ar Renāti, Lauru un Laimu klausās un savu viedokli izsaka podkāsta autores Astra, Vineta un Zane.Priecāsimies dzirdēt Tavus komentārus, raksti autorēm:Vineta: https://www.linkedin.com/in/vinetaberzina/Astra: https://www.linkedin.com/in/astra-pud%C4%81ne-42193642/Zane: https://www.linkedin.com/in/zane-uzuli%C5%86a-97873566/Sūti atsauksmi, labo mūsu kļūdas un piesakies uz interviju podkāstā!To visu tu vari izdarīt “Pirms darba” profilā Linkedin https://www.linkedin.com/company/pirmsdarba/ vai mūsu Facebook https://www.facebook.com/podkasts.pirmsdarbaSeko podkāstamTwitter https://twitter.com/PodkastsDInstagram https://www.instagram.com/pirmsdarba/ Pirms darba moderatore Vineta Bērziņa https://www.vinetaberzina.lv/Podkāsta producents Juris Garjāns tālr. 29600765 juris@darbs.work Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Viņš sākumā zinājis tikai pirmo teikumu - "Es atceros, kā piedzimu". Tā sākas Zigmara Liepiņa memuāri "Mūzaīka". Subjektīvs, tiešs un asprātīgs stāsts par dažādām brīvības pakāpēm, kurās radošas idejas sastopas ar cenzūras varas un naudas nosacījumiem. Tomēr Zigmars Liepiņš atzīst, ka nevienās krustcelēs atpakaļ negriezties vai savas izvēles mainītu. Kultūras rondo saruna ar komponistu un memuāru "Mūzaīka" autoru Zigmaru Liepiņu. "Vienkārši mans skatījums uz lietām, kā es esmu to redzējis. Atkārtoju un turpināšu atkārtot, ka tas ir mans redzes leņķis, iespējams, kādas dzīves epizodes kāds cits redz citā rakursā," atzīst Zigmars Liepiņš. Darbs tapis pandēmijas laikā. "Viss ir viena vienīga pandēmija, arī tā frizūra ir pandēmija. Es tik garus matus pēdējos 30 gadus nebiju valkājis. Tā ir pandēmija," bilst Zigmars Liepiņš Jautāts, vai turpinās rakstīt vēl kaut ko ārpus notīm, Zigmars Liepiņš pārliecinoši atbild - nē. "Šis ir izdarīts, uzrakstīts, realizēts. Un es arī domāju, ka kaut kāda laikmeta atspoguļojums tomēr ir šī grāmata. Es negribu apgalvot, ka tā ir virsvērtība, bet pēc kādiem daudziem gadiem kāds disertācijā, rakstot par 80. gadu latviešu mūziku, varēs paņemt pasmelties, dažus avotus izmantot," vērtē Zigmars Liepiņš. Grāmatu papildina kvadrātkodi, kas ļauj klausīties, lasīt un aplūkot vairākas grāmatā aprakstītās epizodes plašāk. Kad grāmata ir izlasīta līdz beigām, sagaida teikums: „Priecājos, ka tik tālu izlasījāt! Pat neiedrošinājos cerēt…” Tik lakosniss ir komponista Zigmara Liepiņa memuāru „Mūzaīka” pēcvārds. Zigmaru Liepiņa grāmatu "Mūzaīka" izdevis apgāds "Pētergailis". Savukārt Radio mazajā lasītavā dzirdēsit, kā fragmentus no memuāriem lasa Gundars Āboliņš. Epizodes, kas ir Šveika un Čapeka cienīgas.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Sestdien, 7. maijā, pirmo reizi Latvijā koncertā būs dzirdams Igaunijas kamerkoris Kolm Lindu. Kora diriģents ir jaunais, daudzpusīgais gaidāmo dziesmu svētku jaukto koru diriģents Valters Sosalu (Valter Soosalu). Igauņu mūzikas programmā būs arī igauņu mūsdienu komponista Ardo Rana Varresa (Ardo Ran Varres, 1974) jaundarbs “Lielais krāsojums", bet programmas noslēgumā - Selgas Mences un Jura Vaivoda tautasdziesmu apdares. Ar diriģentu Valteru Sosalu tikās Ieva Zeidmane Esam kamerkoris no Tartu – rit mūsu kora piektā sezona, šis ir vēl samērā jauns koris, taču esam jau kaut ko arī paveikuši, izveidojuši vairākas programmas, galvenokārt ar laikmetīgo un klasisko igauņu kormūziku, pievēršoties arī skandināvu komponistiem un tagad mūsu repertuārā ienāk arī mazliet latviešu mūzikas, tāpēc ļoti priecājos, ka drīz varēsim dziedāt saviem kaimiņiem. Kora nosaukums Kolm Lindu nozīmē „trīs putni”. Vai ar to saistīts kāds stāsts? Pats neesmu bijis klāt brīdī, kad tapa kora nosaukums, jo pievienojos korim tikai otrajā sezonā, bet nosaukums aizgūts no teksta kādai dziesmai, kas bija iekļauta pašā pirmajā kora programmā, Tas bija ļoti poētisks teksts par trijiem putniem, dziedātājiem šis dzejolis ļoti iepatikās un no tā tad arī tika aizgūts kora nosaukums. Vai ar Latvijas koriem vai kora mūziku jums jau ir bijusi kāda saikne? Jā, Mūzikas akadēmijā Tallinā ir mācījušies vairāki latviešu studenti, esmu ar vairākiem latviešiem iepazinies, kad pats biju students. Reizēm kora mūzika mani aizvedusi arī uz Rīgu, bet sadarbības ziņā mums vēl ir daudz, kur tiekties, tāpēc iespēja apciemot mūsu kaimiņzemes, man šķiet ļoti laba, ceru, ka turpmākajos gados viesosimies aizvien biežāk. Arī sestdien gaidāmā koncerta programmā ir Selgas Mences un Jura Vaivoda apdarinātas latviešu tautas dziesmas – kā korim veicas ar dziedāšanu latviešu valodā? Jums ir kāds izrunas konsultants? Ir gan, mūsu korī dzied arī pāris valodas speciālisti, tāpēc ir, kas mūs pamāca. Šis mums ir bijis kā aizraujošs piedzīvojums – atklāt latviešu valodas skaņas, kas, protams, ir ļoti atšķirīgas no mūsu dzimtās igauņu valodas. Ir sarežģīti? Ir citādi. Bet sarežģīti – tas nozīmē tikai to, ka vajag vairāk laika, lai sasniegtu labu rezultātu. Latviešu valoda no mums prasa vairāk nekā, ja dziedātu vācu vai angļu valodā, bet mēs noteikti spējam to paveikt, tikai mazliet jāpatrenējas. Kas interesē jūs pašu? Jūs diriģējat ne tikai šo kori, bet vadāt arī vīru kori un pievēršaties rokmūzikai. Vai tas jūsu dzīvē veido līdzvsvaru. Jā gan. Esmu pēc dabas ne nu gluži nepastāvīgs, bet mazliet nemierīgs, tāpēc man patīk straujš dzīves ritms ar dažādām pārmaiņām. Vienubrīd diriģēju kori, nākamajā jau esmu uz skatuves kopā ar rokgrupu, tas tiešām palīdz saglabāt līdzsvaru. Gaidāma koncerta nosaukums ir „Lielais krāsojums” un šis nosaukums aizgūts no kāda jauna darba, kas piedzīvos pirmatskaņojumu, tas būs darbs par krasām. Jā, šis ir klasisks igauņu teksts, tas ļoti krāsaini stāsta par to, kā pasaule ieguvusi krāsas. Sākotnēji krāsu nav bijis, ļaudis pēc tām tīkojuši un nekad to nav pieticis. Šis stāsts atspoguļo cilvēka dabu, par mūžīgo attīstību, par tiekšanos pēc aizvien jaunām krāsām dzīvē? Mūzikā būs arī varavīksnes? Jā, krāsu maiņas mūzikā noteikti būs saklausāmas, komponists Ardo Rans Varress tās ir prasmīgi veidojis un krāsas ir dzirdamas – zaļais tiešām, manuprāt, izklausās pēc zaļās krāsas. Komponists atklāj ļoti bagātīgu krāsu paleti. Tātad – zaļais jums šķiet zaļš. Kā ar pārējām krāsām – jūsu un komponista skatījums ir līdzīgs? Domāju, ka komponists ir uzrakstījis ļoti atbilstoši. Vienmēr ir sarežģīti šo tēmu atspoguļot ļoti burtiski – kādu krāsu piedēvēt vienai konkrētai tonalitātei, bet manuprāt, Varress ir strādājis ļoti meistarīgi, šo darbu dziedot, jūtamies laimīgi, kaut tas ir arī liels izaicinājums, jo šis nav no īsajiem skaņdarbiem. Priecājamies, ka to atskaņosim. Programmas pārējo daļu arī veidos igauņu mūzika? Lielāko daļu programmas veidos a capella klasiska igauņu mūzika, tā sauktais zelta repertuārs, jo līdz šim esam dziedājuši vairāk laikmetīgo mūziku, mūslaiku komponistu Arvo Pertu un arī somu mūziku. Man ļoti pietrūka iespējas ar kori Kolm Lindu pievērsties mūsu kormūzikas pamatiem, īstenajai klasikai. Cilvēki kaut kā domā, ka tā jau skan vienmēr, to dzied visi. Bet tam jau ir savs iemesls, kāpēc šo mūziku atskaņo, domāju, noteikti ir vērts tai pievērsties. Kā jūs raksturotu savu kori, tā skanējumu un stiprās puses? Domājot par šo kori, man visupirms nāk prātā tiekšanās pēc kvalitātes. Visi vēlas sasniegt pēc iespējas labāku rezultātu, paveikt vislabāko. Lielu daļu darba dziedātāji paveic mājās, paši apgūstot repertuāru, diriģentam tas sniedz priekšrocības, jo varam strādāt jau ar mākslinieciskiem jautājumiem, nevis tikai mācīties nošu pamatus. Kolm Lindu tiešām daudz paveic mājās, jau pirms mēģinājumiem. Un mūs vieno dziedāšanas prieks. Dziedātāji tiešām paši strādā un dzied mājās? Jā, lielākoties tā ir. Ne gluži vienmēr, reizēm man viņus, protams, nākas paskubināt, bet ja salīdzina ar citiem koriem, mūsu dziedātāji tiešām strādā patstāvīgi. Bet mūziķu jūsu korī nav? Lielākā daļa nav profesionāli dziedātāji.

Lieldienu noskaņā #5BREINUMI runā par ticējumiem jeb "zababonim" un tradīcijām mūsdienās, par to, vai, laikiem mainoties, ir mainījusies Lieldienu nozīme un dažādu latvisko tradīciju piekopšana cilvēku vidā. Ko darīt un ko labāk nedarīt? Lieldienas kā kristīgie, pagāniskie vai tomēr ģimenes svētki? Par Lieldienām no folkloras un kristīgajām tradīcijām stāsta Stirnienes draudzes ērģelniece un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktore Ieva Zepa. Kā arī ar folkloras kopas "Rūtoj" un grupas "Sestdiine" dalībnieci Evitu Salenieci no Preiļiem runājam par to, kā viņa kā Latgales jauniete uztver un svin šos svētkus. Raidījumu vada Daiga Laizāne aba DJ Deila un Jānis Pampe. Raidījuma tapšanā piedalās arī  Amanda Anusāne un Ints Salmiņš. Priecīgas Lieldienas!

Lieldienu noskaņā #5BREINUMI runā par ticējumiem jeb "zababonim" un tradīcijām mūsdienās, par to, vai, laikiem mainoties, ir mainījusies Lieldienu nozīme un dažādu latvisko tradīciju piekopšana cilvēku vidā. Ko darīt un ko labāk nedarīt? Lieldienas kā kristīgie, pagāniskie vai tomēr ģimenes svētki? Par Lieldienām no folkloras un kristīgajām tradīcijām stāsta Stirnienes draudzes ērģelniece un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktore Ieva Zepa. Kā arī ar folkloras kopas "Rūtoj" un grupas "Sestdiine" dalībnieci Evitu Salenieci no Preiļiem runājam par to, kā viņa kā Latgales jauniete uztver un svin šos svētkus. Raidījumu vada Daiga Laizāne aba DJ Deila un Jānis Pampe. Raidījuma tapšanā piedalās arī  Amanda Anusāne un Ints Salmiņš. Priecīgas Lieldienas!

Priecīgus un miera pilnus ziemassvētkus, 100 tonnas klausītāji. Mēs vēlētos katram no Jums paspiest roku un samīļot

Visu svēto dienas kontekstā katehēzē sarunājamies par katra kristieša pamataicinājumu - svētumu. Visu svēto diena nav tikai pamudinājums pateikties Dievam un apbrīnot dažādus par svētajiem pasludinātus cilvēkus, bet apzināties arī to, ka katrs kristītais ir aicināts būt par svēto. Būt svētam nozīmē atsaukties uz savu aicinājumu, kas mums ielikts jau radīšanā, jo esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības un esam aicināti uz attiecībām ar Dievu - kas ir visa svētuma avots. Katehēze ir balstīta atziņās, kuras mums piedāvā pāvests Francisks apustuliskajā pamudinājumā ""Priecājieties un gavilējiet"", kuru, pateicoties izdevniecībai Vox Ecclesia, tagad varam lasīt arī latviski. Iegādāties dokumentu iespējams šeit https://mieramtuvu.lv/product/gaudete-et-exsultate-pavests-francisks/

Visu svēto dienas kontekstā katehēzē sarunājamies par katra kristieša pamataicinājumu - svētumu. Visu svēto diena nav tikai pamudinājums pateikties Dievam un apbrīnot dažādus par svētajiem pasludinātus cilvēkus, bet apzināties arī to, ka katrs kristītais ir aicināts būt par svēto. Būt svētam nozīmē atsaukties uz savu aicinājumu, kas mums ielikts jau radīšanā, jo esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības un esam aicināti uz attiecībām ar Dievu - kas ir visa svētuma avots. Katehēze ir balstīta atziņās, kuras mums piedāvā pāvests Francisks apustuliskajā pamudinājumā ""Priecājieties un gavilējiet"", kuru, pateicoties izdevniecībai Vox Ecclesia, tagad varam lasīt arī latviski. Iegādāties dokumentu iespējams šeit mieramtuvu.lv/product/gaudete-...vests-francisks

Klāt ceturtā un pēdējā Jurjānu Andreja VII Starptautiskajam koka pūšaminstrumentālistu konkursam veltītā dienasgrāmata, kuras noslēgumā uzzināsim finālistu vārdus. Viņiem šī konkursa nozīmīgākais brīdis – sestdien pulksten četros, kad Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē norisināsies fināls. Tajā dalībniekus atbalstīs un iedvesmos Normunda Šnē vadītā Sinfonietta Rīga, bet līdz tam ielūkojamies konkursa otrās kārtas mirkļos, kad Ilonas Meijas vadītās žūrijas priekšā stājās obojisti, klarnetisti un fagotisti. Žūrijas komisijas loceklis, obojists Kristians Šmits no Vācijas, raksturojot dalībnieku kopējo līmeni, neslēpj: "Tas ir ļoti atšķirīgs. Saksofonistu un klarnetistu līmenis ir ļoti augsts. Šobrīd vēl nav notikusi otrā kārta fagotistiem, bet obojas snieguma ziņā iepalika. Mākslinieciskajā ziņā šāda līmeņa konkursā mēs gaidītu spožāku uzstāšanos." Kristiāna Šmita teikto apliecina arī fakts, ka, lai gan konkursa nolikums ļauj otrajai kārtai izvirzīt sešus obojistus, žūrija šo iespēju sniedza vien trim māksliniekiem. Izvēles programmu un obligāto skaņdarbu – Pētera Vaska "Pieskārienus" – spēlēja obojisti no Krievijas, Vācijas un Bogdana Tarasova no Čehijas. "Mums viss bija kārtībā!" Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Konkursos neatsverams palīgs jebkuram dalībniekam ir koncertmeistars, un šoreiz trim obojistiem un trim klarnetistiem bija tā laime spēlēt ar Sintiju Šteinkopfu. Sintij, sakiet, kas notiek aizskatuvē? Mēs redzam tikai to brīdi, kad dalībnieks ir jau sakoncentrējies un uznācis uz skatuves. Sintija Šteinkopfa: Ir ļoti dažādi – obojistus es pirms tam nepazinu. Mums bija tikai viens mēģinājums, savukārt klarnetisti, kā jau latvieši, ir zināmāki. Mūsu mēģinājumu process jau arī ir citādāks. Mana darbība notiek uz skatuves tajā brīdī, kad viņi kaut ko rada – tad mēs radām kopā. Tajā brīdī mēģinu noķert viņu domu un viņu sakāmo, kas parasti mēdz būt citādāks nekā mēģinājumu procesā. Tas ir ļoti izaicinošs un ļoti, ļoti aizraujošs process. Ko jūs teiktu par dalībniekiem? Viņi šobrīd ir konkursanti, vai viņi tomēr ir mākslinieki, kas uznāk uz skatuves un tik cilvēkiem, cik nu tajā brīdī ir zālē, dāvā savu priekšmetu? Man gribētos domāt, ka mākslinieki – es tā muzikāli mēģinu izaicināt konkursantu uz kaut ko interesantu, lai priekšnesums kļūtu dzīvs – vēl dzīvāks, nekā tas jau ir. Vai jums izdevās arī kādam palīdzēt šo to notušēt? Žūrija gan sekoja līdzi notīm, bet domāju, ka laba koncertmeistara spēkos ir arī šur tur mazliet "paslēp" solistu tajos brīžos, kad varbūt kaut kas nesanāk tā, kā plānots. Neko nezinu, mums visiem viss bija kārtībā! Un kā jūs raksturotu konkursa kopējo gaisotni šajās dienās, kad te tomēr ir sabraukuši aptuveni seši desmiti konkursantu no dažādām valstīm? Sajūta ir draudzīga, silta, muzikāla. Konkursa būtība tomēr ir satikšanās, ideju apmaiņa, cilvēku sarunas pēc tam un pirms tam. Arī es izmantoju iespēju ar saviem konkursantiem pārmīt kādu vārdu un kaut nedaudz iepazīt viņus tajās dažās minūtēs, cik mums dots. Vai jums ir savs favorīts? Nedrīkstu to teikt... (smejas) Īstenībā jau ar katru ir tādi brīži, kas ir spēlēšanas vērti. Tajā brīdī, kad esmu ar vienu, tas ir mans favorīts. Un nākamais dalībnieks atkal ir mans favorīts. Tā ka tas ir tā brīža uzdevums, tā brīža dzīve un tā brīža notikumus. Jāspēlē gudri Konkursa otrajā kārtā gan saksofonisti, gan klarnetisti spēlēja Alvila Altmaņa kompozīcijas. Saksofonisti - "Valsti-fantāziju", bet klarnetisti - "Veltījumu Baham". Abas dienas uz skatuves notiekošajam līdzi sekoja arī pats komponists. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="227135" layoutid="0" layout="" static=""} Alvils Altmanis / foto - Maruta Rubeze  Alvils Altmanis: Priecājos, ka mani skaņdarbi šajā visā lielajā saimniecībā noder. Iespaidi ir tādi: cik gan dažādas ir klarnetes spēles skolas – katrs no dalībniekiem to nospēlē savādāk. Arī pieeja obligātajam skaņdarbam ir īpatnēja. Saksofoniem spēles skola tik krasi neatšķīrās kā klarnetēm. Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Runājot par jūsu radītajiem obligātajiem skaņdariem – domāju, tur varēja nobīties ne viens vien, tikai paņemot rokās notis... Varbūt saksofonistu sniegumā "Valsis-fantāzija" nebija augstākā pilotāža, bet tur ir arī savas smalkas lietas, kas jāsaskata. Negribas īpaši kritizēt, jo jaunajiem visa spēlēšana vēl priekšā, bet nu – jāsaka, ka vajadzētu gudrāk spēlēt, solo skaņdarbā jānes atbildība par katru noti. Lielāka uzmanība jāpievērš tempa un dinamikas lietām, no tām daudz kas atkarīgs. Konkurss ir konkurss, reizēm var gadīties, ka soloskaņdarbu kāds vienkārši pat nepaceļ. Varbūt vajag rūpīgāk pieiet. Bet līmenis kopumā ir augsts – gan saksofonistiem, gan klarnetistiem. Tas priecē. Protams, konkurss ir veiksme. Bet izsaku līdzjutību visiem šiem dalībniekiem šajos trakajos laikos, jo viņi lielu laikposmu ir gatavojušies, tas nav viegli. Lielākais konkurss – pašam ar sevi 14. oktobrī konkursu turpināja seši klarnetisti, un, protams, priecājamies, ka viņu vidū trīs Latvijas pārstāvji – Pēteris Eduards Kalniņš, Andrejs Reinis Zitmanis un Anna Gāgane. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267830" layoutid="0" layout="" static=""} Anna Gāgane / publicitātes foto Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Burtiski pirms trim minūtēm no Mūzikas akadēmijas skatuves ir nokāpusi Anna Gāgane. Anna, vai var jūs apsveikt ar nospēlētu otro kārtu? Kāda pašai ir sajūta? Vai ir gandarījums? Anna Gāgane: Par to, ka tiku līdz beigām, noteikti apsveikt var – par to, ka neapstājos, cīnījos, līdz galam nospēlēju un mēģināju arī klausītājiem zālē sagādāt prieku, tāpat arī ģimenei, kas cītīgi sekoja tiešraidē un noteikti priecājās par sniegumu. Protams, vienmēr ir lietas, ko varētu labāk, ir kaut kas, kas neizdevās, varbūt dažreiz ir sajūta, ka nejūtos ērti. Bet galu galā – galvenā ir mūzika un priekšnesums. Un ceru, ka izdevās. Domāju, ka klausītāji, kuri bija zālē, arī izbaudīja jūsu piedāvātās 40 minūtes. Mans iespaids – spēlējāt ar lielu pārliecību un arī lielu vieglumu, it kā pilnīgi bez problēmām tika aizvadītas visas pasāžas, visas grūtākās vietas. Paldies, man prieks, un ceru, ka tiešām tā arī bija un izdevās. Uzstāšanās laikā domāju un atcerējos tos laikus šeit, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kad vēl biju studente un eksāmenus spēlēju nekur citur kā uz šīs pašas skatuves. Anna, bet zālē bija ne jau tikai Alvils Altmanis, ne tikai žūrija – zālē bija arī jūsu kādreizējais pedagogs Guntis Kuzma. Domāju, ka jums šis uzstāšanās brīdis nebija no tiem vienkāršākajiem, jo šoreiz uzstājāties savās mājās - Mūzikas akadēmijā, kuras durvis verat ne vairs kā studente, bet kā mācībspēks. Tieši tā! Zālē bija arī mans pirmais skolotājs Gunārs Kļaviņš un arī citi klarnetisti, arī mani kolēģi, un ļoti priecājos, ka arī mani šībrīža studenti atradās zālē. Priecājos un tajā pašā laikā arī uztraucos, jo mans uzdevums ir viņus iedvesmot un motivēt arī pašiem kāpt uz šīs skatuves un daudzām citām. Lielākais konkurss patiesībā ir nevis ar citiem kandidātiem, bet pašam ar sevi, un tā tas bija arī šodien. Es priecājos, ka tik liela daļa no otrās kārtas klarnetistiem pārstāv tieši Latviju, tas tikai pierāda, ka mans un manu kolēģu darbs atalgojas – mēs dodamies pareizajā virzienā un arī citiem klarnetistiem palīdzam pilnveidoties vairāk un vairāk. Nezinu, kā ir ar citiem instrumentiem – esmu dzirdējusi, ka flautistu vidū ir vairāk sāncensības, bet klarnetistu vidū pamatā valda koleģiāla attieksme vienam pret otru, nesatraucoties tik ļoti par konkurenci, bet priecājoties par citu panākumiem. Klarnešu kategorijā – īpaši liela dažādība Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Visi seši klarnetisti ir nospēlējuši – trīs no Latvijas, trīs no citām valstīm, un vaicāšu Guntim Kuzmam – kā mēs izskatāmies uz kopējā fona? Guntis Kuzma: Sajūtas ir ļoti pozitīvas. Man liels prieks, ka mūsu spēlētāji izskatās ļoti, ļoti pieklājīgi. Un es arī ceru, ka varbūt kāds tiks arī uz trešo kārtu. Citās instrumentu kategorijās tik lielu dažādību gan skaņas veidošanā, gan izpildījuma un spēles stila ziņā es nejutu. Tieši klarnetēm man bija ļoti interesanti salīdzināt dažādību. Konkursa rīkotāji ir īpaši piemeklējuši obligāto skaņdarbu. Vai tas bija brīdis, kad parādījās viņu patiesā varēšana? Es teiktu, ka jā. Pētera Vaska skaņdarbā obojai solo "Pieskārieni" klupšanas akmens bija dramaturģijas uzbūvēšana, bet Alvila Altmaņa skaņdarbā "Veltījums Baham" – kā šo skaņdarbu stilistiski labi nospēlēt, lai tas turas kopā. Bija interesantāki priekšnesumi, varbūt kāds bija arī mazāk iedziļinājies obligātajā skaņdarbā. Kopējais līmenis visur ir izlīdzinājies, jo vienkārši visas robežas ir vaļā, visa informācija ceļo, un faktiski tai nav nekādu robežu. Es teiktu, ka skolas lielā mērā ir sakrustojušās un veidojas viena starptautiska. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267834" layoutid="0" layout="" static=""} Guntis Kuzma / foto - Eduards Kapša Jurjānu Andreja konkurss – Baltijas mērogā unikāls Kamēr fagotisti no Ķīnas, Polijas, Igaunijas un Somijas vēl tikai gatavojas savam otrās kārtas priekšnesumam, dosimies uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektorātu pie profesora Guntara Prāņa, lai uzzinātu, kur, viņaprāt, pasaules kartē atrodas Jurjānu Andreja starptautiskais koka pūšaminstrumentālistu konkurss. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="258222" layoutid="0" layout="" static=""} Guntars Prānis / foto - Edijs Pālens, LETA Guntars Prānis: Man gribētos teikt tēlaini – ja daudzās viduslaiku kartēs centrā ir Roma vai Jeruzāleme, tad pūšaminstrumentālistu konkursa kartē Rīga ir nozīmīga pilsēta, ja varbūt ne pats centrs. Jo tiešām – Baltijas mērogā šis konkurss ir unikāls: nevienā citā konkursā visi koka pūšaminstrumenti kopā nav pārstāvēti. Bet, raugoties uz to, no cik dažādām valstīm ir ieradušies dalībnieki – faktiski tā ir visa pasaule: Eiropa, Āzija, Amerika –, varam konstatēt to, ka konkurss ir interesants un saistošs arī daudz plašākā mērogā. Esmu gandarīts, ka par spīti tik daudziem sarežģījumiem saistībā ar pandēmiju, esam bijuši ļoti neatlaidīgi, sakot, ka mēs gribam, lai šis konkurss notiek, un – tas tiešām arī notiek! Mūzikas akadēmijas misija, kā es to esmu sev noformulējis, ir palīdzēt izaugt jaunajam talantam, palīdzēt kļūt viņam par meistaru, par personību mūzikā. Tādā ziņā mums ir jābūt dāsniem, un uz procesiem jaškatās globāli. Domāju, ka tas, ka šeit ir tik daudz jaunu, talantīgu cilvēku – nav tik izšķiroši, kurš tieši būs Grand Prix ieguvējs – izšķirošāk ir tas, ka notiek pats process. Ka viņi cits citu pamudina sasniegt jaunus meistarības apvāršņus, un līdz ar to liek pamatu tam, ka varam ar pārliecību teikt, ka profesionālā mūzika ne tikai Latvijā, ne tikai Baltijā, ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē turpināsies ļoti augstā līmenī – gan simfoniskajos orķestros, gan dažādos kamersastāvos. Mums tas ir svarīgi – ne tikai būt procesa iekšpusē, bet arī iniciēt kādas lietas, nākt ar savu pienesumu. Jurjānu Andreja konkurss ir viens nozīmīgs solis uz priekšu un pamudinājums, varbūt pat iemesls kādam jaunam cilvēkam neatmest visam ar roku, bet piepūlēties un censties strādāt pie sava talanta izkopšanas. Gribētos lielākas individualitātes Bet nu jau mūsu dienasgrāmatā laiks vērtēt fagotistu sniegumu. Skatītāju zālē konkursa norisei līdzi sekoja Arnis Arnicāns un Elza Rubene. Vai viņiem jau ir savs favorīts? "Jā! Es teiktu, ka tas ir Ārons Mojzers. Kaut gan man ļoti patika arī Jākobs Peske, bet dotu tomēr priekšroku Āronam viņa ārkārtīgi skaistā instrumenta skanējuma dēļ. Arī instruments viņam izcils – to uzreiz var gan redzēt, gan dzirdēt. Tas cēlums, kas ir skanējumā, tas arī bija skaidri jūtams," uzsver Arnis Arnicāns. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267829" layoutid="0" layout="" static=""} Ārons Mojzers / publicitātes foto "Jā, es varu tikai piekrist, ka Ārona priekšnesums man sagādāja vislielāko baudu. Tā ir gan viņa interpretācija par mūsu Pētera Plakida skaņdarbu, kas bija obligātais un likās vistuvākais izpildījums latviešu mūzikai. Un arī tas, kādā secībā viņš bija sakārtojis savus skaņdarbus – tā bija viņam ļoti piemērota, viņam ļoti piestāvēja," - tā Elza. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="114629" layoutid="0" layout="" static=""} Andris Arnicāns "Vienīgais, ko es vēlētos - vēl kādas virsvērtības: gibētos vairāk individualitātes. Skanējums, kā tagad daudz kur māca Eiropā, ir diezgan vienveidīgs – tikai ar ļoti sīkām atšķirībām. Ja tur pieliktu klāt individuālu attieksmi... Piemēram, skaņas veidošanas elastību. Ceru, ka šie mākslinieki attīstīsies un varbūt viņiem instrumenti ieskanēsies daudz mākslinieciskāk," uzskata Andris Arnicāns. Spilgti līderi ir Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Burtiski tikko nospēlējis pēdējais fagotists, tāpēc apsveikšu žūrijas komisijas priekšsēdētāju Ilonu Meiju ar veiksmīgi aizvadīto nu jau visu otro kārtu. Ilona, cik vienkāršs būs darbs, izvēloties finālistus? Vai jūsuprāt ir spēcīgi līderi? Ilona Meija: Manuprāt, jā. Ir tiešām redzami daži ļoti spilgti līderi. Protams, žūrijā apspriedīsimies, bet domāju, ka paliksim pie tā, kādi nu ir tie punkti katrā instrumentu grupā, un tad no katras instrumentu grupas līderis sacentīsies ar citiem līderiem citās instrumentu grupās. Lai varētu piedalīties šajā konkursā, bija priekšatlase, tad – pirmā kārta, otrā kārta, būs fināls ar naudas balvām. Protams, tās saņems tikai daži. Ko jūs novēlētu visiem tiem, kuri netika tālāk par pieteikuma atsūtīšanu? Domāju, ka tas ir ļoti labs atspēriena punkts, jo mēs visi labi zinām, ka katra krīze ir jauns sākums – tad cilvēkam atkal jāpārvērtē savi kritēriji, kas un kā varbūt būtu jāmaina. Domāju, nav ko izsamist, vienkārši jāatsperas un jādodas tālāk. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="249832" layoutid="0" layout="" static=""} Ilona Meija / foto - Arnolds Auziņš Cik bieži konkursa gaitā atcerējāties laiku, kad pati bijāt uz skatuves un jūs vērtēja kā Jurjāna konkursa dalībnieci? Tas palīdz jums vairāk saprast dalībniekus? Ja godīgi, no tā laika es ļoti daudz ko neatceros. Protams, uztraukums un adrenalīns... Konkurss, tāpat kā koncerts, katram mūziķim ir milzīgs pārbaudījums – viņa nervu sistēmai, pašsajūtai. Apbrīnoju un izsaku cieņu pilnīgi visiem šī konkursa dalībniekiem, ka viņi to spēja un godam paveica. *** Pēc dažām stundām satrauktie konkursanti un viņu līdzjutēji jau varēja uzzināt, kuri pieci dalībnieki piedalīsies finālā. Lai aplausi abiem fagotistiem - Šimonam Mihalikam no Polijas un Āronam Mojzeram no Somijas, konkursā dalību turpina spāņu saksofonists Alehandro Ajakss Lorente Gomezs, kā arī divas Latvijas pārstāves – klarnetiste Anna Gāgane un flautiste Egija Sproģe. Konkursa fināls norisināsies 16. oktobrī pulksten 16 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

"Klasikā" tiekamies ar vienu no pasaulē vispieprasītākajiem tenoriem - operdziedātāju Aleksandru Antoņenko, kurš "Klasikas" studijā ieradies tieši no lidostas, jo nedēļas nogalē viņš pirmo reizi Odesā piedalījies koncertā "Ukraina pasaulei". Sarunā - arī par pievēršanos kamermūzikai, draugu pamudinājumam beidzot rakstīt pavārgrāmatu un, protams, par piektdien gaidāmo koncertu Liepājas "Lielajā dzintarā", kur daudzveidīgā un krāšņā opermūzikas programmā dziedonis tiksies ar labiem draugiem mūzikā - Gintaru Rinkeviču un Liepājas Simfonisko orķestri. Monumentālajā populāras opermūzikas programmā Aleksandrs Antoņenko iemiesosies Antiņa lomā Žilinska operas "Zelta zirgs" slavenajā ārijā, pārtaps par vētru plosīto Otello un azarta apsēsto Hermani, viņš būs arī staltais mistiķis Loengrīns, greizsirdīgais ceļojošā teātra vadonis Kanio un trakā mīlā iededzies Čileas "Arlietes" Federiko, bet visām šīm kaislībām galā būs Lehāra brīnumdaiļā dziesma Dein ist mein ganzes Herz no operetes "Smaidu zeme". *** Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kur ir labāks borščs – Ukrainā vai Latvijā? Aleksandrs Antoņenko: Pie manis mājās! Jūs tikko esat izkāpis no lidmašīnas – kādi bija jūsu mērķi, dodoties uz Ukrainu? Vai tikai tā nebija pirmā piedalīšanās kādā skaistā koncertā? Tā ir. 24. augusts ir Ukrainas neatkarības gadadiena, šoreiz tā bija trīsdesmitā. Saņēmu uzaicinājumu no Odesas operteātra un tā bija pirmā reize, kad Ukraina mani uzaicināja. Piedalījos koncertā, kas veltīts Ukrainas Neatkarības dienai – tur satiku ļoti daudz savu draugu, kuri kopā ar mani dzied visā pasaulē – Vitāliju Billī, Annu Bondarenko, Aleksandru Cimbaļuku, Oksanu Volkovu. Bet diriģents bija Andrejs Jurkevičs, kurš viesojās pie mums Rīgā, kad debitēju Radamesa lomā operā "Aīda". Tagad neesmu izgulējies, lidmašīna bija četros no rīta. Tikko esmu ielidojis... ... un mēs vēl tiekamies visai agrā pirmdienas rītā... Taču mūsu klausītāji ir ļoti saprotoši. Ja vēl neatvadāmies no Ukrainas – esat dzimis šeit, Latvijā, tomēr saistība ar Ukrainu jūsu gadījumā izpaužas ne tikai boršča sakarā, vai ne? Protams, svarīgs ne jau tikai borščs... Ar skumjām skatījos uz to, kas tur notiek. Neskatoties uz to, ka jūtu savu piederību ukraiņu tautai, būdams Ukrainā, sapratu, ka esmu kārtīgs latvietis. Es tur, Ukrainā, daudz ko darītu citādāk. Piemēram, teiktu cilvēkiem, lai viņi aiz sevis savāc drazas, lai jūras krastā neatstāj netīrumus. Pie mums tas nenotiek, Latvijā ir cita kultūra, šeit cilvēki daudz labāk saprot, ka apkārtējā vide jātur tīra. Pilsēta tur netiek laistīta, kā tas tiek darīts pie mums – mauriņi izdeguši dzelteni, putekšņi lido apkārt – domāju, man ir visas tiesības pateikt: lai cik ukraiņi nekliegtu, ka Ukraina ir Eiropa, pagaidām tā diemžēl nav. Bet publika? Protams, Odesas operteātris ir slavens visā pasaulē – tas ir teātris ar fantastisku akustiku, ļoti labu orķestri un izciliem diriģentiem. Tas, kas sākotnēji tika piedāvāts, bija trīsdesmit numuri divās daļās. Teicu, ka to neviens cilvēks nevar izturēt... Rezultātā bija divdesmit viens numurs divās daļās. Jūs piedalījāties arī pie programmas veidošanas, gluži tāpat kā Jūrmalas festivālā? Jā, ieteicu kaut ko izņemt, kaut ko ielikt un tamlīdzīgi. Šobrīd no Odesas mani gaida jau citi piedāvājumi – viņi grib, lai piedalos "Aīdas" iestudējumā un dziedu Radamesu. Tur ir ļoti interesanta akustika, viena no labākajām. Varbūt varu to salīdzināt ar Drēzdenes "Semperoper". Bet ne jau tikai odesieši vēlas jūs redzēt, vai ne? Jā, bija cilvēki no Kijevas, arī Ļvovas operteātra direktors, kurš iedeva vizītkarti un teica, ka gribot mani redzēt. Tomēr iepriekšējais gads bija uz lielas pauzes. Jums nācās atteikties no ļoti daudziem skaistiem plāniem un sapņiem, bet pamazām tas viss ir atkal atgriezies. Šobrīd, kā saprotu, jums pat nākas izvēlēties, kam teikt – jā. Piemēram, Grieķijā par jums jau cīnās. Grieķijā ir divas kompānijas, kuras cīnās par mani par to, kur dziedāšu. Pats vē; nezinu – dzīvosim, redzēsim. Izskatās, ka tomēr uzvarēs Grieķijas Nacionālā opera Atēnās, kur dziedāšu "Otello" jauniestudējumā. Ja paskatāmies vēl mazliet uz priekšu – jums vēl ir plāni ārpus Latvijas? Jūnijā debitēju Loengrīna lomā Maskavā, Jevgeņija Koluba jeb "Novaja opera" teātrī. Ar vienu orķestra mēģinājumu iziet "Loengrīnā" – vēl tagad smiekli nāk. Atbraucu 22. maijā, bet 10. jūnijā jau vajadzēja dziedāt "Loengrīnu", tas bija diezgan saspringti. Bet Vāgners jums bija liels sapnis, uz kuru gājāt? Tas nebija sapnis... Reiz jau Ēriku dziedāju "Klīstošajā holandietī", bet pēc tam aizbraucu no Latvijas – sāku savu starptautisko karjeru un visi teātri gribēja, lai dziedu itāļu repertuāru, kā šobrīd arī notiek. Kas attiecas uz plāniem, tas pats Maskavas teātris gaida mani uz divām "Karmenām", kuras paredzētas decembrī. Nākamajā sezonā atkal būs "Loengrīns" Maskavā. 27. augustā man ir solokoncerts Liepājas festivālā, kas būs Liepājas festivāla noslēguma koncerts, bet 25. septembrī Mazajā Mežotnes pilī mēs ar Reini Zariņu piedāvāsim publikai Georgija Sviridova vokālo kamermūziku. Par Latvijas koncertiem mēs vēl parunāsim, bet gribas arī uzzināt, vai lielā piespiedu apstāšanās nenes līdzi arī zināmu labumu, jo jūsu repertuārā nu ir Mālera "Dziesma par zemi"... Tā mierīgi, bez stresa un bez steigas varējāt tam veltīt savu laiku. Jā, vēl tagad varu. Pagājis jau vairāk nekā pusotrs gads, kopš tas viss ir sācies manā dzīvē. Priecājos un lepojos ar sevi, ka šis laiks man nesis zināmu izaicinājumu, kuru esmu pārvarējis. Esmu lieliskā vokālajā formā – pats brīnos, nespēju noticēt, ka tā ir. Bet ko tas no jums prasījis? Lielu atdevi un arī ļoti stipru koncentrēšanos. Arī es esmu dzīvs cilvēks, un, kad viss sabruka, kad nebija neviena iestudējuma, kad biju pazaudējis piecas "Turandotas" Florencē, septiņus "Otello" Cīrihē, pazaudējis arī "Otello" iestudējumu Atēnās, par kuru viņi tagad atkal runā... Diezgan sāpīgi bija tas viss. Kad skatos, kā man iet, man liekas, šis bijis periods, kad beidzot esmu pārstājis pārkliegt orķestri un pievērsies kamermūzikai – kad ar Reini Zariņu uztaisījām Rihardu Štrausu un ar Lailu Holbergu – Čaikovska programmu, tas bija interesants gājiens pa citu taciņu – kā apbraukt "korķi". Bija, ko darīt, kur virzīties. Un es priecājos par to, ka man šis laiks ir pagājis gandrīz nesāpīgi. Bija bail, protams. Bet nu – kaut kā saņēmos, eju uz priekšu un redzu, ka vēl varu daudz ko paveikt. Vai visas taciņas veda mūzikas virzienā? Varbūt bija kāds sānceliņš, pa kuru iet jūs pirms tam pat neiedomājāties? Jums nav pēkšņi kāds vaļasprieks nācis klāt? Mans vaļasprieks vienmēr un visur bijusi ēdienu gatavošana. Cilvēki tagad ļoti ieinteresējušies par to, lai uzrakstu pavārgrāmatu "Operas ēdienkarte", kas adresēta koloratūrsoprāniem, soprāniem, mecosoprāniem, tenoriem, baritoniem un basiem – arī ar stāstiem no dzīves un interesantiem notikumiem. Ja šobrīd jums lūgtu vienu labu tenora recepti – kas tur varētu būt? Tad nu gan uzdevāt man jautājumu... (smejas) Tenoriem ļoti patīk šampanietis – domāju, tās būtu kādas vakariņas pēc izrādes, un noteikti kaut kas ar šampanieti. Bet drīkst? Drīkst, drīkst! Drīkst visu, tikai ne par daudz. (smejas) Vairāk un plašāk - ierakstā.

Juhhūū! Raidieraksta "Piedzīvot lappuses" 2.sezona ir noslēgusies!Lai dzīvo vasara! Lai dzīvo daudz saldējuma, zemeņu, ķiršu un, protams, grāmatu!Ak, jā, par grāmatām runājot! Te nu mēs, Sandra (@pielasit_sirdi), Zane (@mom.who.reads.a.lot) un Aija (@piedzivot), satikāmies, lai pārrunātu, kas labs izlasīts jūnijā.Mēs, protams, iedegāmies par jūnija grāmatu (Stefānijas Meieres "Pusnakts saule"), bet šoreiz ne tajā pozītivākajā veidā. Priecāsimies uzklausīt arī mūsu viedoklim pretējus stāstus. Vai te ir kāds patiess "Krēslas" fans? Atsaucieties!Bet pagaidām - visu gaišu līdz septembrim. Seko raidierakstam "Piedzīvot lappuses" Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Seko Sandrai Instagram https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Atbalsti raidireksta turpmāko tapšanu. Dodies uz https://www.patreon.com/Piedzivot

Priecīgus Jāņus un Līgo! Šoreiz, pateicoties svētkiem, epizode ir par ballītēm un kas tajās notiek. Abas meitenes padalīsies ar savu pieredzi, kā arī apspriedīs gan plusus, gan mīnusus ar kuriem saskarās ļoti bieži tieši meitenes ballīšu laikā.

Līgo svētku nedēļu ieskandinu ar sarunu ar vienu no Latvijas feinākajiem Jāņiem! Oficiāli Jānis Palkavnieks ir uzņēmuma “Draugiem Group” runasvīrs un tieši tā arī es viņu pirms teju 10 gadiem iepazinu, toreiz gan viņš, lielākoties, runāja par draugiem.lv, šodien jau ir krietni vairāk sarunas tematu, par kuriem vērts pafunktierēt! Šajos gados ir izaudzis ne tikai uzņēmums, bet arī pats Jānis :) un šodien mēs runājām gan par viņa paša izglītību, karjeras attīstību un iespējām, kuras viņš dzīvē izmantojis, gan arī uzņēmuma “Draugiem Group” sasniegumiem, tostarp, protams, par vienu no Latvijas lielajiem lepnumiem - uzņēmumu Printful Inc. Kā tas radās, kas ir tā panākumu atslēga un, kādēļ toreiz Jānis šo miljarda vērto ideju uzlūkoja ar nelielu smīnu sejā.  Un es, saprotams, nevarēju laist garām iespēju pajautāt Jānim nākotnes prognozes, gan par jauniem uzņēmumiem, kuriem, viņaprāt, ir potenciāls, gan par to, vai gaidāma draugiem.lv atdzimšana!  Priecīgus Līgo! 

Jaunākajā epizodē Dvinskis un Prāmnieks pārrunāja KHL finālsēriju, kurā ar 4:2 triumfēja Boba Hārtlija vadītā Omskas "Avangard", apsprieda Latvijas U18 izlases rezultātus pēc divām grupu turnīra spēlēm, kā arī izdarīja prognozes "Jā/Nē" spēlē

VEF Kultūras pils no 17. marta līdz 6. aprīlim ikvienu aicina atnākt un sajust kultūras klātbūtni uz pils kāpņu platformas izveidotā scenogrāfiskā objektā, kam dots simbolisks nosaukums – "Kultūras gaidīšanas pietura". Tā ir metāla konstrukcija - kubs izmērā 2.2 x 2.2 metri, ko veidojusi scenogrāfe Kristīne Jurjāne. "Šī konkrētā objekta vēsture ir drusku garāka. Tā aizsākās pirms kādiem pieciem gadiem, kad radīju scenogrāfiju operai “Līsistrate” kopā ar vokālo grupu "Putni" un Šveices māksliniekiem. Izrādei kā galvenais scenogrāfijas elements bija radīts multifunkcionāls kubs," sarunā Kultūras Rondo atklāj Kristīne Jurjāne. Parasti, kad izrāde beidzas, scenogrāfija pēc izrādes sarūsē noliktavās, bet šis scenogrāfijas objekts turpina dzīvot. Kristīne Jurjāne stāsta, ka Antra Dreģe [vokālās grupas "Putni" vadītāja], kad sāka strādāt VEF Kultūras pils mārketinga nodaļā, kubu paņēma līdzi.  "Tālāk scenogrāfija sāka dzīvot personisko dzīvi. Kubs piedalījās kā objekts Platona Buravicka skaņdarba atskaņošanā un tur nospēlēja savu lomu. Tagad bez manas līdzdalības tas ir kļuvis par kultūras pieturu pie VEF Kultūras pils," stāsta Kristīne Jurjāne. "Priecājos un esmu pateicīga VEF Kultūras pils mārketinga kundzēm, ka tas nesarūsē izgāztuvē, bet ir kļuvis par jaunu objektu, kur pat bērni apstājas, nosviež riteņus un iet iekšā paklausīties mūziku. Šobrīd tur ierīkotas tumbas, un var dzirdēt  visu,ko iepriekš dzirdējuši cilvēki, kas nākuši uz VEF Kultūras pils koncertiem." Kristīne Jurjāne ir gandarīta, ka šobrīd viņai ir darba pilnas rokas. Visu pagājušo gadu viņa ir strādājusi pie igauņu rakstnieka Indreka Hargla bestsellera trīs filmu uzņemšanas Igaunijā par aptiekāru Melhioru [latviski izdota viņa grāmata "Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums"]. "Tas bija ārkārtīgs maratons visa gada garumā. Filmēšana notika Igaunijā, bet kostīmu mākslinieku departaments bija no Latvijas. Viduslaiki. Tāda pieredze man bija pirmo reizi. Viduslaiki - pilnīgi fascinējoša tēma, neizpētīti un nezināmi manā pieredzē," gandarīta Kristīne Jurjāne. Tikko šis projekts noslēdzies, sākusies daudzsēriju filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene" filmēšana Latvijā. Tāpat Kristīne Jurjāne strādā pie filmas “Marijas klusums”, kas ir Dāvja Sīmaņa izlolots projekts. Savukārt animācijā Kristīne Jurjāne strādā kopā ar Kristu Burāni, Aneti Meleci, Annu Začu un Edmundu Jansonu pie "Brīnumskapja" seriāla. Tās būs vairākas animācijas filmas, kuru  pamatā "Brīnumskapī" radītās dziesmas - Ingus Ulmaņa, Andra Sējāna un Aigara Voitišķa mūzika. Iecerēta sadarbība arī Jauno Rīgas teātri, kopā ar Uldi Tīronu veidojot izrādi, kuras pamatā Venedikta Jerofejeva poēma "Maskava–Gailīši". Cerams, ka aprīlī varēs sākties mēģinājumi un līdz sezonas beigām būs radusies izrāde. Vai to varēs parādīt, rādīs laiks.

"Priecājos par katru lietu, kas notiek, tas atgādina par to, kas esi un kas ir patiesā  būtība un vēlme darboties," sarunā Kultūras Rondo atzīst mūziķe Laima Jansone. Viens no spilgtākajiem notikumiem, uz kuru aicina mūziķe, ir piemiņas koncerts 25. martā Mazajā ģildē. Laima Jansone kopā muzicēs kopā ar dziesminieci Antu Eņģeli. To varēs skatīties tiešsaiste. "Ir liela nostaļģija un pat skumjas pēc lidostas, viss ekipējums ir gatavībā  kaut kur doties un spēlēt un būt atvērtībā. Tās ir lielas pārmaiņas un kaut kas, kas patiešām pietrūkst," neslēpj Laima Jansone. Bet šajā laikā mūziķei ir arī pieredze kino mūzikas veidošanā Lietuvā topošai fantāzijas filmai. Tāpat Laima Jansone sadarbojusies ar tautas deju ansambli "Vektors" un horeogrāfi Dagniju Bārbali. Mūziķe atzīst, ka šobrīd ko plānot ir grūti. Duets "Zeme", kurā viņa muzicē, ir uzaicināts uz Tallinas mūzikas nedēļu, bet pasākums no maija beigām ir pārcelts uz jūniju. Vai tas notiks, nav zināms, un tā ir ar lielāko daļu ieceru. "Sev es atradu lielāku mērķi, varbūt ne šajā rudenī, varbūt nākamajā es vēlētos studēt doktorantūrā Somija Sibeliusa akadēmijā, līdz ar to visas prasmes, ko apgūstu, vai instrumenti, kuros investēju, pat tad, ja nebūs koncerti, ja nebūs iespēja muzicēt lielākām ļaužu grupām par 50 cilvēkiem vienā telpā, es zinu visas lietas, ko šobrīd daru, noderēs tālākam mērķim," vērtē Laima Jansone.  

Kaspars Dvinskis un Toms Prāmnieks "FaceOff" jaunākajā epizodē diskutēja par Kolumbusas "Blue Jackets" galvenā trenera Džons Tortorella lēmumu izslēgt no rotācijas Dīnu Kukanu un nelaist uz ledus Patriku Laini, analizēja "Dinamo" un "Avangard" spēli, kā arī prognozēja Martina Dukura, Andreja Rastorgujeva, Rūdolfa Balcera un "Blue Jackets" sekmes

Pāri okeānam ar lielisku sniegumu Nacionālās hokeja līgas (NHL) mačā izcēlās Pitsburgas "Penguins" latviešu uzbrucējs Teodors Bļugers. Dažreiz tas hokejs tomēr ir skaistākais sporta veids pasaulē.

Priecīgus Ziemassvētkus visiem Meiteņu Tualetes klausītājiem! Šoreiz tiks atbildēts uz klausītāju uzdotajiem jautājumiem. Par attiecībām, par draudzību, par nelielām drāmām un atbilde uz to, kādēļ Lota un Evelīna nepublicēja iepriekšējās nedēļas epizodi.

"MEISTARA UZDEVUMS nav uztaisīt vēl vienu kopiju, bet gan iedot visu, ko pats zina, un tajā brīdī paiet maliņā un PRIECĀTIES, ka māceklis kā tāda izšauta bulta tiek vēl tālāk nekā meistars." // Guntars Prānis Saruna ar Guntaru Prāni, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoru. Šajā epizodē cieši savijas divas tēmas - par to, kā būt labam vadītājam jeb līderim, un, protams, par mūziku. Bet cauri šīm tēmām nemitīgi parādās arī garīguma dimensija. Cilvēcīga saruna par talanta un darba nozīmi, par jaunu mākslas darbu radīšanu un par to, kas mūsdienās būtu uzskatāms par labu vadītāju. Lai gan epizode ierakstīta vasarā, atziņas, kas tajā rodamas, ir īsteni piemērotas tieši Ziemassvētku laikam. Priecīgus svētkus un uz tikšanos janvārī! Skaties sarunu video formātā: https://youtu.be/kZ_Jf6cSlFM Seko līdzi aktualitātēm: Facebook: facebook.com/eksperimentalassarunas Instagram: instagram.com/eksperimentalassarunas

"MEISTARA UZDEVUMS nav uztaisīt vēl vienu kopiju, bet gan iedot visu, ko pats zina, un tajā brīdī paiet maliņā un PRIECĀTIES, ka māceklis kā tāda izšauta bulta tiek vēl tālāk nekā meistars." // Guntars Prānis Saruna ar Guntaru Prāni, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoru. Šajā epizodē cieši savijas divas tēmas - par to, kā būt labam vadītājam jeb līderim, un, protams, par mūziku. Bet cauri šīm tēmām nemitīgi parādās arī garīguma dimensija. Cilvēcīga saruna par talanta un darba nozīmi, par jaunu mākslas darbu radīšanu un par to, kas mūsdienās būtu uzskatāms par labu vadītāju. Lai gan epizode ierakstīta vasarā, atziņas, kas tajā rodamas, ir īsteni piemērotas tieši Ziemassvētku laikam. Priecīgus svētkus un uz tikšanos janvārī! Skaties sarunu video formātā: https://youtu.be/kZ_Jf6cSlFM Seko līdzi aktualitātēm: Facebook: facebook.com/eksperimentalassarunas Instagram: instagram.com/eksperimentalassarunas

"MEISTARA UZDEVUMS nav uztaisīt vēl vienu kopiju, bet gan iedot visu, ko pats zina, un tajā brīdī paiet maliņā un PRIECĀTIES, ka māceklis kā tāda izšauta bulta tiek vēl tālāk nekā meistars." // Guntars Prānis Saruna ar Guntaru Prāni, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoru. Šajā epizodē cieši savijas divas tēmas - par to, kā būt labam vadītājam jeb līderim, un, protams, par mūziku. Bet cauri šīm tēmām nemitīgi parādās arī garīguma dimensija. Cilvēcīga saruna par talanta un darba nozīmi, par jaunu mākslas darbu radīšanu un par to, kas mūsdienās būtu uzskatāms par labu vadītāju. Lai gan epizode ierakstīta vasarā, atziņas, kas tajā rodamas, ir īsteni piemērotas tieši Ziemassvētku laikam. Priecīgus svētkus un uz tikšanos janvārī! Skaties sarunu video formātā: https://youtu.be/kZ_Jf6cSlFM Seko līdzi aktualitātēm: Facebook: facebook.com/eksperimentalassarunas Instagram: instagram.com/eksperimentalassarunas

Priecājamies par Jaņa jauno, spīdīgo līgumu, aprunājam body-shaming kultūru un prognozējam sezonas MVP.

Lāčplēša dienai veltītā raidījuma īpašais viesis ir Latvijas Nacionālos bruņotos spēkus (NBS) visilgāk vadījušais komandieris, bijušais Latvijas militārais pārstāvis NATO un ES, ģenerālleitnants (atv.) Raimonds Graube. Ordeņa kapitula loceklis un Aizsardzības ministra padomnieks Raimonds Graube saka, ka viņa svarīgākais pienākums šobrīd ir vadīt Valsts aizsardzības un patriotisma fondu "Namejs". Runāsim par to, kas ir valsts drošība, kāpēc mūsu NBS piedalās Starptautisko spēku militārajās misijās, un kā mums visiem grūtajā šodienā atzīmēt Lāčplēša dienu ar cieņu. Priecāsimies par atsauksmi, komentāru vai ziņu - pasts@dienapec.lvSupport the show (http://www.dienapec.lv)

Kad satikām Oskaru Grīsli šī gada konferencē "uz:Runa", uzreiz sapratām, ka vēlamies ar viņu satikties un ierakstīt epizodi. Viņa zināšanas par pēdējiem pētījumiem cilvēka uztverē, uzmanības noturēšanā un to praktisko pielietojumu veidiem ir tieši tas, ko vēlējāmies nodot jūsu rīcībā. Šajā epizodē ar Intelekta attīstības centra vadītāju Oskaru Grīsli runāsim arī par emocionālām izlādēm, par apzinātību un tās nozīmi komunikācijā, un dzīves kvalitātē, kā arī to, kas mūsu ķermenī notiek, piedzīvojot bailes. Priecāsimies par atsauksmēm un kritiku komentāros vai e-pastā (pasts@dienapec.lv), kā arī dalīšanos un "like" šai un citām mūsu epizodēm!Support the show (http://www.dienapec.lv)

Nacionālā kino centra rīkotajā konkursā finansiālu atbalstu guvuši divas seriālu ieceres: Viens ir stāsts par starpkaru Latvijas preses karalieni Emīliju Benjamiņu, bet otrs – Latvijas detektīvklasiķa Andra Kolberga romāna ''Meklējiet sievieti'' ekranizācija. Konkursam bija iesniegti 16 projekti, no kuriem vismaz pusi ekspertu komisija vērtē kā sižetiski un mākslinieciski ļoti augsvērtīgus. "Konkurence bija ļoti liela, tas bija ļoti labs konkurss. Es noskatījos visas prezentācijas un pati turēja īkšķus par četriem projektiem, un es nebūtu bijusi arī ļoti bēdīga, ja būtu uzvarējis kāds no tiem, un mēs pagaidītu citu izdevību. Tiešām bija ļoti labi projekti," konkursu sarunā Kultūras Rondo vērtē topošā seriāla “Meklējiet sievieti” producente Arta Ģiga. Viņa arī atzīst, ka pārējiem projektiem gatavības stadija bija dažāda un sapratne par to, kā tas būs, bet idejas visas bija labas.  "Tas nozīmē, ka to vajadzētu turpināt, industrija ir gatava. Ja agrāk bija tāds tā kā nedaudz skats pret seriāliem, ka, pirmkārt, ir mazie ekrāni, tas nav īsti lielais kino. Tagad attieksme ir, ka būtībā tas nav seriāls, bet daudzsēriju filmu. Mēs taisām to pašu filmu lielajam ekrānam tikai daudzās sērijās," atzīst Arta Ģiga. Ģiga arī norāda, ka nevienam no atbalstītajiem projektiem nav pilns finansējums, tāpēc vēl liels darbs priekšā. "Visos šajos projektos bija lielas mākslinieciskas ambīcijas, ļoti interesanti risinājumi. Lieliskas idejas," piebilst Arta Ģiga. "Priecē projekti, kas guvuši atbalstu Nacionālā kinocentra konkursā, jo tie jau sākotnēji sevi pieteikuši kā mākslinieciski augstvērtīgu saturu," atzīst kino kritiķe Ieva Augstkalna. Tajā pašā laikā viņa norāda, ka ir galēji kritiska par to, kas līdz šim ražots Latvijas apstākļos attiecībā uz seriāliem. "Man nešķiet, ka tie ir  pietiekami augstas kvalitātes. Iespējams, viena lieta, kas šiem seriāliem, pietrūkst, ir ticamība. Bet tehniska ticamība, pietrūkst, kaut kāda noskaņa, kurai skatītājs vēlas sekot no epizodes uz epizodi," analizē Ieva Augstkalna. Viņa arī atzīst, ka šie produkti ir vērsti, lai izklaidētu, un nav tendēti, lai atzītu kā mākslinieciski augstvērtīgus. Seriāla “Meklējiet sievieti”, kura kopējais budžets ir 802 041 eiro un darba uzsākšanai konkursā tiek piešķirti 470 058 eiro. Tam būs divi režisori, abi arī scenārija līdzautori – televīzijas specifikā pieredzējušais Armands Zvirbulis (arī seriāla “Sarkanais mežs” līdzrežisors) un Dzintars Dreibergs (spēlfilmas “Dvēseļu putenis” režisors). Seriāla pamatā likts Latvijas kriminālžanra klasiķa Andra Kolberga romāns “Meklējiet sievieti” (1996), kas aptver plašu sabiedrības spektru un plašu laikmetu ainu, jo darbība notiek dinamiskajā un dramatiskajā “lielo iespēju laikā” – 90. gadu Latvijā –, bet notikumu saknes iesniedzas padomju laikos un Atmodas procesos. Savukārt filmu studijas "Mistrus Media" seriālā "Emīlija. Latvijas preses karaliene" galveno lomu atveidos Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, citās lomās būs redzami atpazīstami latviešu aktieri. Pie seriāla strādās trīs režisori Dāvis Sīmanis, Andis Mizišs un Kristīne Želve. Daudzsēriju filmas scenāristu komandu veidos Ivo Briedis, Māra Zālīte, Baņuta Rubess un Aiva Birbele. Šis pieteikums saņēmis vislielāko punktu skaitu konkursā. Arta Ģiga sola, ka abi seriāli būs redzami jau 2021.gada vēlā rudenī.  

Vai ar tevi tā ir gadījies -  tiklīdz kaut kas tiek uzsākts, tā piedzīvojums seko piedzīvojumam. Nu kā tu, cilvēk, nekļūsi par piedzīvojumu meistaru, ja dīvainas situācijas pašas tevi atrod ik uz soļa? Bet - viss nav tā, kā pirmajā brīdī izskatās! Tieši tāpēc  Radioteātris piedāvā paklausīties Dzintara Tilaka romānu „Piedzīvojumu meistari”. Romānu pusaudžiem. Romānu vasaras garumā ar laimīgām beigām. 8. lasījumā Zēni turpina savus vasaras piedzīvojumus, kuros ir nakšņošana neparastās vietās ,bēgšana no suņa, trīs muzeju apmeklējumi pāris dienās,  melošana policijai un Tukums, Ķesterciems, Brocēni, Cieceres ezers, Dobele, Tērvetes dabas parks…(par šiem piedzīvojumiem  radiolasījumā tu nedzirdēsi!!! ) Toties tu uzzināsi, kas notiek tad, kad puiši saprot, ka vecāki patiesi salabuši. Viņi nolemj doties mājās un nostopē vecu, sarkanu opeli, un atkal iekuļas piedzīvojumā. Nākas bēgt no mašīnā braucošajiem. Atis zvana mammai, lai pateiktu, kur abi atrodas, bet pamana, ka opelis atkal viņiem seko. Izmantojot izdevību, Armands slepus iekļūst braucamajā un ļauj tam ieslīdēt grāvī. Nu vajātāji viņiem neko nespēs padarīt! Priecādamies , ka abi ir īsti piedzīvojumu meistari, zēni skrien prom no notikuma vietas, lai arī skrējiens risinās pretējā virzienā vecākiem norādītajā.  No līkuma garām zēniem lielā ātrumā pabrauc sudrabots BMW, tad spēji nobremzē, apgriežas un apstājās pie diviem, nogurušiem, bet satikšanās priekā smejošiem un laimīgiem zēniem. Radiolasījumā  satiekas un lomas ierunā: Atis –Agris Krapivņickis, Armands –Toms Veličko, dvīnes Anita un Lolita Rolmanes – Elizabete Skrastiņa,  Krišjānis – Alberts Vecmanis, Ata mamma Laura -Inga Tropa,  Armanda tētis Helmuts - Ģirts Alsters, Teicējs – Mārtiņš Počs. Piedzīvojumiem līdzi seko režisors Juris Jonelis, skaņu režisors Ivo Tauriņš, radiolasījuma veidotāja Laima Matuzāle un  producente Māra Eglīte. Latvijas Radioteātris  2020. gads.

Būt vērīgam, ķimerēties un katru dienu kļūt par 1% labākam. Tas ir ceļš ne tikai uz gaumes izkopšanu, bet arī labas vides veidošanu mums apkārt. Sarunā ar dizaineru Miķeli Baštiku "DIENA PĒC" autori iedziļinās jautājumā par gaumi un kā par to komunicēt. Skaties mūs Facebook, YouTube un LMT Viedtelevīzijā / Straume, bet klausies visās lielākajās podkāsta platformās, kā arī DELFI Podkāsti. Priecāsimies par jūsu atsauksmēm, ierosinājumiem un kritiku - sūtiet to visu mums uz pasts@dienapec.lvSupport the show (http://www.dienapec.lv)

"Šobrīd viss uzņem apgriezienus, ir skaista vasara, ir fantastisks laiks ceļošanai," doties uz Zemgali aicina Zemgales Tūrisma asociācijas vadītāja, "Tērvetes vīnu" saimniece Dace Laizāne. Zemgale ir Latvijas maizes klēts un šo godu tai neviens nespēs atņemt. Tomēr bez kultūraugu druvām Zemgalē ir liels skaits populāru un mazāk zināmu tūrisma apskates objektu un maršrutu. Vēlaties  apskatīt, kā saimnieko modernā lauku saimniecībā? Lūdzu! Kulinārais mantojums –nav problēmu. Latvijas valsts vēsture ar roku sataustāma. Livonijas ordeņa pilis un tas, kas no tām palicis pāri, nav problēmu.  Un vai ir vērts pieminēt baroka un klasicisma stila pilis. Uz Zemgali dodamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Dace Laizāne stāsta, ka lielākā daļa tūrisma objektu ir priecīgi, ka var atsākt darbu. Priecīgi, ka vietējie brauc, ka brauc arī lietuvieši un igauņi ciemos. "Grūtāk būs ziemu pārdzīvot, jo tūrisma sezona ir īsāka. Cerams, ka izdzīvosim un nākamā gada pavasarī vērsim durvis vaļā ar jaunu sparu," vērtē Dace Laizāne. „Vairāk cilvēki cenšas izmantot iespējas, kas pieejamas brīvā dabā: parki, mazo zoo saimniecībās, degustācijas, retrīti, semināri, kas notiek piemājas dārzā. Vairāk cilvēki izvēlas uzturēties ārā, ne iekštelpās,” novērojusi Dace Laizāne. Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse atzīst, ka ar patiesu prieku vēro, ka vietējais tūrisms ir uzplaucis ar jaunu sparu. Arī tuvākie kaimiņi lietuvieši un igauņi, kā arī somi brauc ciemos. "Baroka dārzs ar skaisti un krāšņi ziedošām rozēm šobrīd ir iecienītākais apskates objekts," atklāj Lauma Lūse. Kokneses uzņēmējs, viesu mājas "Divas upes" saimnieks Tomass Cīrulis neslēpj, ka nācies mainīt piedāvājumu, jo viesu mājas pirmajā sezonā galvenie viesi bija ārvalstnieki. Tagad piedāvājums ir orientēts vairāk uz vietējiem tūristiem. Viņš bilst, ka lai arī nācies atdot vairākus tūkstošus par iemaksātajām rezervācijā, viesu māja strādā un turpina strādāt, nemainot neko piedāvājumā, protams, piesardzības režīmā. Šobrīd jau ir labāk un cilvēki brauc. Vasaras sezonā ir uzsākta koncertu sērija. Biedrības „RADI Jaunjelgavā” pārstāve Kristīne Kalēja atklāj, ka jau rīt Jaunjelgavas tūrisma informācijas centrs svinēs mēneša jubileju un no 17. jūlija trīs dienas norisinās Jaunjelgavas svētki „Magdalēnas svinības Fridrihštatē”. "Igo Mūzikas un mākslas centra Ceplis" īpašnieks mūziķis Igo vasarā akvīti uzstājas pats un arī pie Igo uz „Cepli”, brauc tūristi ar autobusiem, dažkārt piestāj arī laivotāji.  

Karstākā diena Bruklinā, gleznaina diendusa Francijas piekrastē un motociklistu braucieni cauri Rīgai — lai ceļā uz Līgo svinībām nav jāgarlaikojas, esam sagatavojušas īpašo vasaras filmu izlasi. Priecīgu svinēšanu! Epizodi vislabāk baudīt kopā ar mūsu izveidoto Letterboxd sarakstu, kurā balstījām sarunu: ej.uz/vasarasfilmas

Jestra saruna par komunikāciju, tās trūkumu šodien, spējām sarunāties ar lielu auditoriju, uzdziedāt tukšā futbola stadionā un pierunāt picu piegādātāju nogādāt mājās arī tevi. Aktieris, mūziķis, futbola fans un radoša personība - Kristians Kareļins - ir mūsu šodienas viesis! Skaties mūs LMT Straume/Viedtelevīzija, šeit Facebook, kā arī YouTube, bet klausies visās populārākajās podkāstu platformās, ieskaitot DELFI Podkāsti. Priecāsimies, ja nospiedīsi sekot šeit un arī Instagramā, kā arī uzrakstīsi savas pārdomas par komunikāciju un tās nozīmi e-pastā: pasts@dienapec.lvSupport the show (http://www.dienapec.lv)

31. martā interneta konferencē paziņoti Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominanti piecās kategorijās. Šī gada speciālbalvu par īpašu veikumu literatūrā piešķirs literatūras festivālam "Punctum", bet mūža balvu – rakstniekam Jurim Zvirgzdiņam. "Literatūras vērtību jeb dzīvotspēju nenosaka ģeniālo darbu īpatsvars.  Literatūras "veselību" nosaka daudzveidība. Tas ir tā, ka parādās divas grāmatas un starp viņām noris dialogs. To es iepriekšējā gada literatūrā jūtu," aizvadītajā gadā izdoto literatūru raidījumā Kultūras Rondo raksturo Literatūras gada balvas žūrijas priekšsēdētājs Guntis Berelis. "Prozas lauciņā apstiprinās aizdomas un prognozes, ka pēdējos gados īsti uzplaukst īsproza. Tā tiešām ir daudzveidīga un interesanta. Lielākā daļa nominēto grāmatu ir stāsti,"  vērtē literatūras kritiķe Anda Baklāne. Viņa ir gandarīta, ka nominēto grāmatu klāstā ir iekļuvis Ingas Gailes romāns "Skaistās". "Lielā mērā arī tāpēc, ka 2016.gadā Inga Gaile ar savu romānu "Stikli" bija nepamanīta Latvijas literatūras gada balvā. "Skaistās" ir savā ziņā turpinājums. Priecājos, ka šī grāmata ir nominēto sarakstā," atzīst Baklāne. Savukārt par Gundegas Repšes grāmatu "Retināts gaiss" viņa bilst, ka rakstnieces sacītajam var nepiekrist, "bet to neviens nevar  noliegt, ka tik brīnišķīgi, kā viņa raksta, tik spilgti, to nu retais var".  Baklāne uzskata, ka būtu pelnījušas nokļūt nominēto sarakstā Svena Kuzima “Hohma”, Andra Kupriša “Berlīne”, Ilmāra Šlāpina “Es nemāku komatus” vai Leona Brieža “Vilcene un atraitnis”, kas noteikti tur būt, ja autors būtu mūsu vidū.  "Man žēl, ka nav pamanīts, ka ir rakstnieki, kas faktiski nodarbojas ar publicistiku, te es gribētu izcelt Laura Gundara romānu "Apglabāt uz valsts rēķina". Otrs tāds romāns ir Māra Bērziņa "Aizliegtais pianīns"," analizē Latvijas Radio žurnāliste Anda Buševica. Viņa uzskata, ka pamanīšanas vērts būtu tas, ka rakstnieki pamana un krāšņi raksturo mūslaiku problēmas. "Iepriecina, ka pamanīta dzeja latgaliski - Ligijas Purinašas "Sīvīte". Ir reģionālās izdevniecībās izdodas grāmatas, kas līdz Rīgai, pārējai Latvijai nenonāk. Un tā ir laimīga apstākļu sakritība, ka tās tiek nominētas vai saņem balvas," atzīst Buševica. Viņa norāda, ka dzeju izdod gan Latgalē, gan Kurzemē, gan daudzviet citur. Tāpat ir jārunā arī par literatūru ārpus Latvijas. "Novēlu paturēt acīs reģionālo literatūru un literatūru ārpus Latvijas," tā Buševica.   LATVIJAS LITERATŪRAS GADA BALVAI 2020 NOMINĒTIE DARBI LABĀKIE DZEJAS DARBI Jānis Hvoinskis "Mūza no pilsētas N.", Neputns Andris Ogriņš "tā putna diena", Jāņa Rozes apgāds Jānis Rokpelnis "Tīmeklītis", Neputns Jānis Vādons "Klusuma forma", Pētergailis Sandra Vensko "Pieres vieta", Dienas Grāmata LABĀKIE PROZAS DARBI Inga Gaile "Skaistās", Dienas Grāmata Sabīne Košeļeva "Vientulības ministrija", Zvaigzne ABC  Lienīte Medne-Spāre "Dziedošās smiltis", Zvaigzne ABC Gundega Repše "Retināts gaiss", Dienas grāmata LABĀKIE DARBI BĒRNIEM Rasa Bugavičute-Pēce "Puika, kurš redzēja tumsā", Latvijas Mediji Viesturs Ķerus "Meža meitene Maija", Liels un mazs Inese Zandere "Bērns, kas neiekrita", Liels un mazs LABĀKIE TULKOJUMI Ulža Bērziņa tulkotais senspāņu eps "Dziesma par manu Sidu", Neputns Raimonda Jaka tulkotais Mo Jeņa romāns "Meistar, jo tālāk, jo trakāk!", Dienas Grāmata Daces Meieres tulkotais Italo Kalvīno romāns "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks", Jāņa Rozes apgāds Māras Poļakovas tulkotais Sašas Stanišiča romāns "Kā zaldāts labo gramofonu", Jāņa Rozes apgāds  Edvīna Raupa tulkotās Federiko Garsijas Lorkas "Lugas", Jāņa Rozes apgāds SPILGTĀKĀS DEBIJAS Raimonds Ķirķis "Kartes", Neputns Aivars Madris "Zonas", Neputns Ligija Purinaša "Sīvīte", Hronologeja Rvīns Varde "Kas te notiek", Jāņa Rozes apgāds SPECIĀLBALVA literatūras festivāls "Punctum" par dzejnieces Montas Kromas literārā devuma rezonansi MŪŽA BALVA rakstnieks Juris Zvirgzdiņš LALIGABA balvu pasniegšanas literatūre – 2020. gada 30. aprīļa vakarā kanālā LTV1

Šoreiz Kultūras bistro viesojās portāla Delfi.lv kultūras redaktore Nora Rieksta Ķeņģe. Runājām par: - Kādēļ slēgs teātri Skatuve; - Kāda nākotne gaidāma jaundibinātām teātra apvienībām; - Dailes teātris jaunu, vērienīgu projektu gaidās; - Priecējošie statistikas dati liecina, ka Latvijas kino atkal modē.  

Elpas trūkums, reibonis, pastiprināta svīšana, nespēja domāt skaidri nebūt neliecina par to, ka jums ir kāda smaga slimība. Tā vienkārši ir amaksofobija jeb bailes vadīt automašīnu. Priecīgā ziņa – no šīs fobijas var tikt vaļā. Kā to izdarīt, kā arī par citām ligām, kas traucē droši sēsties pie stūres, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro un analizē neiroloģe Dace Bērziņa un Drošas braukšanas skolas direktors Jānis Vanks. "Būtiskākās saslimšanas, kas liedz cilvēkam iegūt autovadītāja apliecību, ir kardiovaskulārās slimības, saslimšanas, kur traucēta jušana, kustību koordinācijas slimības, saslimšanas, kas atbild par atmiņu, psihiatriskas saslimšanas, epilepsija, kā arī miega traucējumi," atzīst Dace Bērziņa. Jānis Vanks atgādina, ka var runāt par nogurumu un dažādām kaitēm, kuras var ārstēt un ierobežot, bet, ja cilvēks lieto mobilo telefonu pie stūres, tas mūs padara aklus un sasaista rīcībā.

Šo epizodi aizvadījām Ziemassvētku noskaņās kopā ar Zirni a.k.a. Z. Parunājām par Ziemassvētku dziesmām hiphopā, padalījāmies ar hiphopa medijiem, kurus patērējam, pārspriedām aktuālākās konspirāciju teorijas Latvijas hiphopā un paēdām mandarīnus ar piparkūkām. Priecīgus Ziemassvētkus arī jūsu mājās, dārgie klausītāji un skatītāji!

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 18, 12-14) Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Kā jums šķiet? Ja kādam būtu simts avis un viena no tām būtu nomaldījusies, vai tad viņš neatstās deviņ­desmit deviņas kalnos un neies meklēt to, kas ir nomaldījusies? Un, ja viņam izdodas to atrast, patiesi, Es jums saku: viņš par to priecājas vairāk nekā par deviņdesmit deviņām, kuras nebija nomaldījušās. Tā arī jūsu Tēvs, kas ir Debesīs, negrib, lai pazustu kāds no šiem mazajiem.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Priestera katehēzi sagatavojis pr.Pēteris Skudra. Visi adventa katehēžu ieraksti klausāmi šeit: Advents 2019 Savukārt, šeit atrodams 2019. gada Adventa kalendārs. Teksts sadarbībā ar mieramtuvu.lv. Advents, 2019. gada decembris

Nākotnes Latvija/nākamā simtgade - kādu Latviju gribam redzēt. Par vērtībām, ko attīstīt un nodot nākamajām paaudzēm. 100 gadi Latvijai! Tie nu būs tā kā aizvadīti... Priecājoties par savu jubileju un sajūtu, ka dzīvojam brīvā zemē, nemanot esam atvēruši nākotnes 100 gades durvis. Šī vakara raidījums, kā visa Latvija, ir pašā svētku virpulī. Prom no studijas un ierastā klusuma – pie Brīvības pieminekļa. Arī mūsu šī vakara viesi - spilgts apliecinājums visas tautas varēšani nākamajos 100 gados. Tiekamies ar jaunām māmiņām un tēti, kuriem katram ir savi darbi un rūpēs, bet svētkos smaids, jo esam kopā šeit - starp savējiem... Sarunās pie Brīvības pieminekļa: Žaņa LIpkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone, bijušais "sitēmas bērns", divu bērnu mamma Karīna Pētersone, zinātnes komercializētāja Solvita Kostjukova, dzīvesbiedri - Eva un Voldemārs Johansons, jauno mediju mākslinieks.

Vai esi kādreiz domājis(-usi), ka varētu palielināt savu ietekmi ar labi nostādītu balsi? Izrādās, tas nav nekas sarežģīts un, ar neliela treniņa palīdzību, jebkurš(-a) var iemācīties pareizi elpot, veidot skaņu, atrast sev komfortablu tembru, kā arī runā pareizi salikt uzsvarus. Šo tematu izglītojošā podkāsta epizodē šoreiz iztirzāsim ar Latvijā patlaban pieprasītāko runas pedagoģi, aktrisi Zani Daudziņu. Priecāsimies par komentāriem un ieteikumiem - pasts@dienapec.lv.Support the show (http://www.dienapec.lv)

Svētrīts. Studijā priesteris Andris Marija Jerumanis. Lasījums no Lūkas evaņģēlija 6.nodaļas Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, Jēzus nostājās līdzenā vietā, un tur bija liels mācekļu pulks un liels ļaužu daudzums no visas Jūdejas un Jeruzālemes, kā arī no Tiras un Sidonas jūrmalas, kas bija sanākuši viņu klausīties un likties dziedināties no savām slimībām. Arī tie, kas bija ļaunu garu apsēsti, tapa veseli. Un visi ļaudis mēģināja Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa, un Viņš visus darīja veselus. Viņš, pacēlis Savas acis uz Saviem mācekļiem, sacīja: "Svētīgi jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība! Svētīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs būsit paēduši! Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities! Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīst, izslēdz no sava vidus, lamā un zaimo jūsu vārdu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties viņā dienā un dejiet, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo to pašu viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai jums bagātiem, jo jums jau ir sava alga! Vai jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit! Vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsit un raudāsit! Vai jums, kad visi ļaudis jums teic glaimus! To pašu viņu tēvi darījuši viltus praviešiem.

Priecīgu dzimšanas dienu Bitcoin!! Šovakar apskatīsim sekojošas ziņas (un ne tikai): 1) 24 stundās BTC nokrita par 10%. Kapēc? 2) Iespējams daudzsološākais no visiem janvāra ICO > BTT (BitTorrent). 3) Ethereum Constantinople Hard Fork. Kas tas ir un vai vispār būs? 4) Ieguldījums vai Hype? Kāpēc cilvēki pirka The Times ar BitMEX reklāmām, kurās slavināja Bitcoin?

Zenta Mauriņa: Labvēlība ir cēla cilvēka pazīme, tā atšķir no masas, tā paceļ augsti pāri sīkdienu dūksnājam. Ja es cēlo cilvēku nostādu pretī parastajam, tad manā izpratnē cēlums jeb, lai lietotu veco latviešu vārdu, sirdsšķīstība ir neatkarīga no rases, nacionalitātes, sociālā stāvokļa un izglītības. Cēlums jeb sirdsšķīstība sakņojas cilvēka visiekšķīgākajos slāņos, tā ir bijīga un līdzcietīga cilvēka pazīme. (..) Kas šodien vēl prot dāvināt? Spekulācija, kukuļošana, aprēķins ir tik lielā mērā nozaimojuši un piesmējuši dāvināšanas tikumu, ka būs jāpaiet vairākiem gadu desmitiem, kamēr tas atkal uzcelsies savā karaliskajā krāšņumā. Par patiesu dāvanu var tikai tur runāt, kur dāvinātājs tikpat laimīgs, kā dāvanu saņēmējs, kur robeža starp došanu un ņemšanu izdzēsta. "Manā izpratnē sirds šķīstībā ir tāda kā kukažiņai, tāda, kādu redzam to atspoguļotu dainās. Sirdsšķīstība attiecas uz cilvēka izjūtām un viņa ētiskajām vērtībām, bet cēlumam nāk klāt arī doma pat stāju. Ne velti cēluma ideja Eiropā bijusi saistīta ar bruņniecību, aristokrātiju, eliti. Šeit atkal šī cēluma doma viņas ir par gara cēlumu, bet vārds kā tāds eiropiešu tautu lietojumā ir saistīts ar bruņnieciskumu," uzskata Vaira Vīķe-Freiberga. "Bet tas, ko viņa domā ir pietiekami skaidrs, jo runa ir par cilvēka sirds labestību, šķīstību un cilvēka intrinsisko vērtību, kas nav atkarīga no jebkādiem ārējiem apstākļiem un pazīmēm. Par dāvināšanu. Priecājos teikt, kaut gan spekulācija, kukuļošana un tādas lietas pasaulē nekur nav pazudušas un baidos, ka vēl ilgi nepazudīs, tad par dāvināšanas prieku es varu teikt daudz laba, jo gan savā trimdas posmā, kad dzīvoju Kanādā, gan Latvijā man nācies būt lieciniecei daudziem cēliem dāvināšanas piemēriem. Kaut vai Vītola fonds ar stipendijām, kas ar katru gadu aug skaitā. Tā ir dāvināšana bez personīgā labuma. Priecājos, ka ir daudz ļaudis Latvijā, kas prot dāvināt. Lai viņiem veselība un spēks! Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.  

Kristus visu ir piepildījis, mums atliek to ticībā pieņemt. Sludina mācītājs Vilnis Gleške.

Annas Sakses pasaku "Sniegpulkstenīte" no krājuma "Pasakas par ziediem" 2005. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Imants Skrastiņš. Kad Sniegamātei piedzima meitenīte, viņa ilgi domāja, kā to nosaukt. Domāja, domāja, kamēr izdomāja un nosauca to mīlīgā vārdā — Pārsliņa. Pārsliņa bija balta meitiņa baltiem matiņiem, gulēja baltā gultiņā un sedzās ar baltiem mākoņu paladziņiem. Kad Pārsliņa bija pieaugusi, sāka nākt precinieki. Atnāca Mēness, bet Pārsliņai tas nepa­tika — tāds nodzēries plikgalvis un naktsputns vien bija. Klimst visu nakti pa debesu krogiem, bet dienā palien zem mākoņa un guļ nost. Atnāca Saulesstars, bet Pārsliņa arī to noraidīja. Pārāk karsti viņš zvērēja mīlestību, lai varētu ticēt... Tad noskaitās Sniegatēvs un bargi pateica meitai: "Ja tu pati nevari sev izvēlēties vīru, tad no­tiks mana griba!" Un viņš aizlaida ziņu debesu zilgmes valdniekam Vējam, kuram zināja četrus dēlus vēl esam nepre­cētus. Atbrauca Vējš rakstītās kamanās, kā zvaniņi noskanēja straujajiem kumeļiem pie iemauktiem piesa­lušās ledus tilkas. Pārsliņu saderēja Vēja vecākajam dēlam Ziemelim. Laimīgā Sniegamāte locīja meitai pūru. Pēļus un spilvenus piebēra ar mīkstām sniega dūnām, vīlēja un šuva baltus mākoņu palagus, savēra uz diedziņiem mirdzošas ledus krelles. Skaista kā princese izskatījās Pārsliņa, kad sabrauca kāzinieki. Priecājās radi, vēlēja laimes, slavēja jaunā pāra skaistumu un saderību, tikai Pārsliņa nejuta savu sirdi straujāk iepukstamies, kad, visiem pie galda saucot "Rūgts! Rūgts!", viņas mutei pieskārās Ziemeļa aukstās lūpas. "Es nespēšu viņu mīlēt," Pārsliņa nopūtās tik klusi, ka to dzirdēja tikai viņas māte. "Nebūs manai meitiņai laimes," iedrebējās mātes sirds. Kad dzīres jau sita augstu vilni, jaunais vīrs uz­ sauca brālim Dienvidam, lai tas uzspēlējot kādu dejas meldiju. Un Dienvids nosēdās uz mākoņa malas, iz­ņēma no azotes savu stabuli un sāka spēlēt. Maiga melodija dūdoja un vijās, un Pārsliņa izgāja dejot. Viņa griezās un virpuļoja, piesizdama savu sidraba kurpīšu skanošos papēdīšus, bet aušīgais dieveris Austrums sita plaukstas un smējās. Tikai skumjais Rie­tums sadrūma arvien vairāk, līdz sāka raudāt, atspiedis galvu pret tēva plecu. "Mans dēls, kāpēc tu raudi tik jautrā brīdī?" neizpratnē jautāja tēvs. "Gribu zināt, kāpēc tu Pārsliņu ieprecināji brālim, nevis man... Kāpēc man nebūs tik skaistas sievas?" šņukstēja Rietums. Tagad arī Dienvids pacēla savas zilās acis pret Pārsliņu, un tās sastapās ar jaunuves dzirkstošo skatienu. Dienvida stabule sāka skanēt vēl maigāk, tā dziedāja tikai Pārsliņai, un Pārsliņa dejoja tikai Dienvidam. Sniegamāte zem galda paslepus lauzīja rokas: kas gan notiks, kad to pamanīs niknais un straujais Zie­melis? "Meitiņ, meitiņ, valdi savu sirdi..." Bet kas vairs var savaldīt sirdi, kad tajā pamodusies mīlestība? Vai Pārsliņa būtu spējusi to, ko nespēj cilvēki — ne jauni, ne veci, ne muļķi, ne pasaules gudrie! Varbūt Ziemelis, aizņemts sarunā ar Sniegatēvu, arī nebūtu nekā pamanījis, ja skaudīgais Rietums nepiegrūstu viņam pie sāniem: "Tava Pārsliņa tūlīt izkusīs brāļa Dienvida kar­stajos acu glāstos..." Niknumā zvērodams, Ziemelis trieca dūri pret galdu un uzkliedza Dienvidam: "Bāz azotē savu stabuli, vai arī es to salauzīšu! Es vairs netaupīšu tavus rožu dārzus un ābeļu dārzus. Vēl šonakt es tiem uzpūtīšu savu elpu, tad rīt tu varēsi šūpoties nokaltušajos zaros un raudāt siltas asaras," Ziemelis drau­dēja brālim. Laikam taču mīlestība vislabāk var pateikt padomu, kā glābt to, kas tavam mīlamajam ir dārgāks par dzī­vību. Ziemelis vēl nepaguva ievilkt elpu, kad Pārsliņa, redzēdama Dienvida acis satumstam, ātri atrāva vaļa savus pūrā dotos pēļus un acumirklī Dienvida dār­zus kā balta seģene noklāja sniegs. Ne rozēm, ne ābelēm nekā vairs nevarēja nodarīt Ziemeļa ledainā elpa. Kā prātu zaudējis, Ziemelis tagad mēģināja atriebties Pārsliņai. Viņš atvēzējās pret viņu ar savu pātagu, bet Pārsliņa veikli izvairījās. Tad Ziemelis nosvieda pātagu un metās uz Pārsliņu. "Kāzas beigušās!" viņš kliedza. "Tagad es tevi vedīšu uz mājām un ieslēgšu tumšā pagrabā. Tur tevi sagrauzīs žurkas un peles, tu — nepaklausīgā sieva!" Laikam taču arī Dienvidam mīlestība pateica, kā glābt to, kas viņa sirdij bija kļuvusi dārgāka par dzī­vību. Viņš pieskāva sev pie krūtīm Pārsliņu un lidoja ar to uz saviem dārziem. Ziemelis iegaudojās kā aizšauts vilks un, neaizmirsis pagrābt pātagu, dzinās viņiem pakaļ. Sarkanas svītras zibēja tumšajās debesīs, kur gaisu kapāja Ziemeļa pātaga, bet viņa aurošana tricināja gaisu, ka pērkona grāvieni. Bet kur varēja Dienvids noslēpt Pārsliņu no Ziemeļa dusmām? Viņš nolika to zem rožu krūma un teica, lai pagaidot viņu te, kamēr viņš izcīnīšot grūto div­kauju ar brāli. "Noskūpsti mani, pirms aizej, mans mīļais, mans vienīgais, un es tevi gaidīšu te kaut visu mūžu." Un Dienvidvējš skūpstīja Pārsliņu maigi un ilgi, līdz juta, ka mīļotā saplok viņa skavās un kā rasas piliens norit un saplūst ar zemi. "Kur viņa? Kur palika viņa?" — purinādams brāli, tincināja pieskrējušais Ziemelis. "Es redzēju, nupat tu viņu skūpstīji!" "Ak brāli, nav mums vairs ko naidoties," skumji atbildēja Dienvids. "Lūk, tur viņa tagad guļ, kā rasas piliens, kā asara, savienojusies ar zemi." "Ha, es viņai neticu un neticu arī tev," zobus griezdams, atbildēja Ziemelis. "lai viņa nekad ne­varētu celties, es viņai uzvelšu ledus vāku." Reizi pa reizei Dienvidvējš iet aplūkot savus rožu dārzus un ābeļu dārzus. Un, lai tas ir ziemas vidū vai agrā pavasarī, Pārsliņa jūt viņa tuvumu, ar savu elpu atkausē ledus vākā mazu lodziņu un pabāž galviņu, lai ieskatītos sava mīļotā zilajās acīs. Bet cilvēki, kas ierauga mazo baltgalvīti, nez kāpēc kļūst priecīgi un stāsta cits citam kā lielu notikumu: "Tu zini, dārzā jau uzziedējusi Sniegpulkstenīte!"