Podcasts about igaunij

Spilgta mūziķu apvienība, trio „Bille”, pieteica sevi Latvijas tautas mūzikas vidē pagājušā gada beigās, izdodot minialbumu “Visu gadu dziesmas krāju”, tas klausāms mūzikas platformās. Visas trīs „Billes” dalībnieces izaugušas Latvijas folkloras kustības vidē. Māsas Katrīna un Anna Patrīcija Kareles – Iecavas folkloras kopā „Tarkšķi”, etnomūziķe Liene Skrebinska – Rēzeknes „Vīteros”. Šobrīd viņa studē Igaunijā, Tallinas Mūzikas un teātra akadēmijā, tāpēc arī mūsu saruna notiks ar zoom starpniecību. Liene ir arī daļa no grupas “The Baltic Sisters”, kura nesen izdevusi savu pirmo albumu “Vārti”, šī ir ļoti interesanta muzikāla apvienība, kurā apvienojušās dziedātājas no visām trim Baltijas valstīm, iepazīstinot klausītājus ar latviešu, lietuviešu un igauņu folkloras saspēli. Raidījuma stāsts gan par jauno albumu un gaidāmo koncertu Latvijas Radio 1. studijā 16. jūnijā, gan arī par to, kā folkloras ierakstus un pierakstus interpretē pasaules mūzikā un folkloras kustībā augušo paaudze. Sarunās ar trio „Bille” atklājas, kā būšanu folklorā uztver un īsteno jaunākas dziedātājas, pamanīt arī, kā no jauna tiek iedibināta dziesmu pārmantošanas tradīcija, kurā nepārkāpjamas vairs nešķiet novadu izlokšņu un pat valstu robežas. Jo tieši tā arī trio „Bille” dalībnieces iepazinušas viena otru. Trio „Bille” minialbums „Visu gadu dziesmas krāju” izceļas ne tikai ar skaistajām meiteņu balsīm, bet arī interesantām instrumentālām saspēlēm.  

Klajā nākusi pirmā „Igauņu mūsdienu lugu izlase” latviešu valodā. Izlasē iekļautas septiņu autoru lugas, kas paredzētas gan lasīšanai, gan iestudēšanai. Lugas no igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola. Kā atklāj viens no grāmatas redaktoriem Guntars Godiņš, ceļš līdz izdošanai bijis sarežģīts, grāmata iznākusi igauņu izdevniecībā "Mina Ise" ("Es pats"). Grāmatas atvēršanā jaunajās Igaunijas vēstniecības telpās Vecrīgā skanēja divas valodas – igauņu un latviešu. Atklāšanas sarīkojumā igauņu dzejnieks un tulkotājs Contra veica arī tulka pienākumus, un aicināja ar lugu izlasi iepazīstināt tulkotāju Dailu Ozolu. Viņa klātesošajiem pastāstīja par izlases tapšanu un to, ka ceļš līdz grāmatai bijis garš. Savukārt grāmatas redaktors Guntars Godiņš neslēpa sarežģījumus, ar kādiem saskārušies. Grāmatas atvēršanas svētkos tka sveikta ne tikai grāmatas iznākšana izdevniecībā "Mina Ise", bet, uzzinot par Contras un Dailes laulības noslēgšanu tieši šajā dienā, klātesošie nodziedāja "Daudz baltu dieniņu!". Pēc grāmatas atvēršanas ar vairākiem pārsteigumiem tulkotāja Daile Ozola atklāj, kāpēc vēlējusies izdot igauņu mūsdienu lugu izlasi. "Iniciatīva nāca no manis tikai tādā ziņā, ka es zināju, ka tādas lugu izlases vēl nav, bet Igaunijā dramaturģija tikpat spēcīga kā Latvijā, un es biju redzējusi atšķirību, un gribējās to arī parādīt," atklāj Daila Ozola. Izlasē iekļautas septiņu autoru lugas, kas pārstāv dažādus žanrus.

Raidieraksts šoreiz angļu valodā. Ar subtitriem skaties lūdzu žurnāla Medības Youtube kanālā: https://youtu.be/J7YUhhbPHWIEizode angliski, bet ar subtitriem. Vispirms tiekamies ar Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācijas (FACE) jauno prezidentu Laurensu Hūdemakeru, kurš stāsta par to, kā Eiropas līmenī tiek aizstāvētas mednieku intereses, ko dara FACE un kāpēc tas ir svarīgi arī vienkāršajam medniekiem. Pēc tam tiekamies ar Igaunijas Mednieku savienības valdes locekli Marko Vinni, ar kuru runājam par to, kā Igaunijā sadzīvo ar lāčiem, kā tie tiek medīti, apsaimniekoti, kā arī par to, ka lāču dēļ nav nekādas jēgas aizliegt dzinējmedības! Epizode sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.

Zemgalietis Frīdrihs Vesmanis bija Saeimas pirmais priekšsēdētājs un Latvijas sūtnis Anglijā, kura dzīve aprāvās 1941. gadā izsūtījumā Soļikamskā. Aprīļa vidū viņa 150. atceres gadadiena. Viņa dzimtas un arī paša Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāsts raidījumā. Taču varbūt šis stāsts būs ne tikai par personību – Frīdrihu Vesmani, bet par paaudzi. To Jaunās Strāvas ideju aizrauto, Piektā gada dumpinieku paaudzi, kuru drosme un idejas vēlāk veda pie Latvijas valsts dibināšanas. Un arī par dzimtu, viņu tēviem un mātēm, kuri izpirka no muižām mājas, būvēja saimniecības, lai radītu patvēruma vietu drosminiekiem. Bet varbūt šis stāsts būs par mūsdienām, Latvijas valsts atjaunošanu deviņdesmitajos, kas deva iespēju no jauna pētīt un stāstīt noklusētos dzimtas vēstures stāstus Vesmaņu dzimtas turpinātājiem.  Raidījuma viesi ir Marija Kaupere, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktora vietniece, un biedrības “Vesmaņi” pārstāvji – tās dibinātāji Ieva Marga Markausa, Frīdriha Vesmaņa māsas Annas mazdēla Jura sieva, un Ansis Bazons, Vesmaņa māsas Marijas mazdēls. Frīdrihs Vesmanis dzimis 1875. gada 15. aprīlī, viņa vecāki bija zemnieki, Kārlis un Elizabete  Vesmaņi.  Ģimenē vēl auga četras meitas un divi dēli, nemierīgos laikos, līdz pat  20. gs. 40tajiem gadiem “Kraukļu” mājas bija vieta, kur atgriezties Kārļa un Lībes pēctečiem.  Savās atmiņās Frīdrihs Vesmanis raksta, ka no pārkrievošanas viņu glābis Jelgavas ģimnāzijas skolotājs Kārlis Mīlenbahs latviešu skolēnu “literāriskajā pulciņā”. Laikā, kad viņš strādā par mājskolotāju Igaunijā, Vesmanis kļūst par laikraksta “Dienas Lapa” līdzstrādnieku.  Vesmanis nolemj kļūt par juristu, iestājas Pēterburgas universitātē, taču jau pirmajā kursā tiek apcietināts par līdzdalību Jaunās Strāvas kustībā. Godīgi atsēž sodu, dodas apciemot tēva mājas. Kur uzzina, ka otrs sods, vēl bargāks par šo pašu nodarījumu viņam piespriests Baltijas guberņā. Vesmanis nolemj bēgt, dodas uz Angliju, kur patiesi iesaistās revolucionārajā kustībā. Apgūst burtliča amatu, organizē sociāldemokrātu nelegālās preses izdevumu drukāšanu. Latvijā, somā ar dubultdibenu, to palīdz nogādāt Berta Krisone. Paradoksāli, bet cariskās Krievijas represijas rada apstākļus, kuros Frīdrihs Vesmanis apgūst vēlākajā Latvijas sūtņa Lielbritānijā darbā tik vajadzīgo angļu valodu. 1907. gadā, kad Vesmanis izveido ģimeni, viņam jau ir jurista diploms, viņš ir saimnieka dēls. Pirmais pasaules karš izjauc salīdzinoši mierīgo Jelgavas advokāta dzīvi. Vesmaņi evakuējas uz Petrogradu, kur viņi darbojas bēgļu atbalstam. Frīdriha Vesmaņa dzīvesstāstu šai raidījumā stāstām no dzimtas skatu punkta. Jā,  šis stāsts atšķiras no Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa, jo sarunās spilgtāk izgaismojas tie dzīves posmi, kuros bijis vajadzīgs Kraukļu mājinieku atbalsts, kur krustojušās dzimtai piederīgo dzīves. Nenoliedzami Vesmaņa politiskās karjeras augstākais punkts ir bijis Saeimas priekšsēdētāja amats, šos pienākumus viņš veicis trīs gadus, laikā no 1922. līdz 1925. gadam. Par diplomātu – Latvijas valsts ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Lielbritānijā Vesmanis kļūst tūlīt pēc Saiemas priekšsēdētāja amata atstāšanas, 1925. gadā. Abos šajos amatos, ļoti būtiska ir viņa dzīvesbiedres, Bertas Krisones, vēlāk Vesmanes klātbūtne, kura ar Vesmani dalīja arī viņa revolucionāro pagātni. Berta Krisone bija viena no pirmajām Pēterburgā augstāko izglītību ieguvušajām latviešu sievietēm, politiķe, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedre un Satversmes sapulces deputāte.

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns Trīs piegājienos centīšos izstāstīt, kā tapa un kā pieņemts Latvijas pēckara vēsturē svarīgākais Konstitucionālais dokuments – 1990. gada 4. maija Deklarācija par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Līdztekus Valsts satversmei tā joprojām uzskatāma par vienu no pašreizējās Latvijas tiesiskajiem stūrakmeņiem. Iespējams, par 4. maija Deklarācijas tiešu priekšteci uzskatāms nerealizētais Latvijas Centrālās padomes 1944. gada memorands par valsts atgūšanu. Gan tam, gan Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija Deklarācijai pamatos liktas valsts kontinuitātes idejas un starptautisko tiesību principi. Abi apliecinājuši latviešu valstsgribu par spīti realitātei – 1944. gadā – vācu, bet 1990. gadā padomju okupācijai. Taču – ja par pirmo, pagrīdē izstrādāto, plašāka sabiedrība tikpat kā neko nezināja, tad otrais Trešās atmodas laikmetā izauklēts pilnīgā atklātībā. Pirmos konkrētos impulsus tam pavisam noteikti deva dzejnieka Jāņa Petera organizētais Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā. Tā rezolūcijās atzīts, ka latviešu valodu, kultūru un tautsaimniecību var glābt tikai Latvijas patstāvība un atraisīšanās no Maskavas aizbildniecības. Šai saietā arī Mākslas akadēmijas profesors Mavriks Vulfsons padomju realitāti publiski kvalificēja kā Hitlera un Staļina slepenās vienošanās izraisītu okupāciju. Tik negaidīti, ka Maskavas vietvaldis Latvijā, kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Boriss Pugo, viņam uzšņāca: "Tu nogalināji Padomju Latviju!" Un tur nu vairs neko nevarēja labot. Pirms šīs uzstāšanās Vulfsons gan bija atklājis, par ko grib runāt un jautājis, vai maz vajag, kolēģim – universites pasniedzējam Ābramam Kleckinam. "Mavrik, tu esi gudrs – gan zināsi, kā attaisnoties," uzrunātais atbildējis. Paradoksālā kārtā pēc Vulfsona eksplozīvās uzstāšanās pie Kleckina vērsies arīdzan viņa jaunības dienu paziņa Boriss Pugo, vaicādams: "Ko man tagad darīt?" Atbilde bijusi: "Boris, pats esi gudrs – gan zināsi, kā izskaidroties Maskavā." "Process", kā bieži PSRS perestroiku jeb pārbūvi daudzināja tās aizsācējs Mihails Gorbačovs, bija sācies. Latvijā – ne gluži tā, kā iecerēja Kremlis. Dažus mēnešus pēc rakstnieku plēnuma Gorbačova neatbalstīta, bet arī neaizliegta, dibinājās Latvijas Tautas fronte. Tās pirmā, bet it īpaši otrā programma bija nākamais solis tuvāk neatkarības pasludināšanai. Tautas fronte kā lielāka masu kustība Latvijas vēsturē panāca, ka vēl vecā sasaukuma Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma veselas divas tā saucamās Latvijas PSR suverenitātes deklarācijas, reabilitēja sarkanbaltsarkano karogu, Baumaņu Kārļa lūgsnu "Dievs, svētī Latviju" un tā sagatavoja nācijas pašapziņu pirmajām puslīdz brīvajām Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanām, kas noritēja divās kārtās 1990. gada martā un aprīlī. Jāatceras, ka tajās bez latviešiem piedalījās gan Latvijā dislocētā okupācijas karaspēka daļas, gan pēckara krievvalodīgo iebraucēju mažoritāte. Neatkarības piekritējiem vajadzēja panākt šķietami neiespējamo – gūt konstitucionālo vairākumu, tas ir – vismaz 134 mandātus no 201, lai pilnīgi legāli, pat saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju, atjaunotu Latviju un atjaunotu arī 1922. gada Satversmi. Mūsdienās svarīgi apzināties: to panākdami vēl pirms ukraiņu pašreizējās cīņas pret okupantiem, mēs kliedējām Kremļa arvien uzturēto mītu par krievijas režīmu neuzvaramību. Lai arī Maskava draudēja, ka gadījumā, ja Latvija "stāsies ārā" no PSRS, neapmierinātie padomju ļaudis dibinās prokrieviskus anklāvus, bet diskriminētie krievu militāristi izmisumā ķersies pie ieročiem, jaunievēlētās Tautas frontes frakcijai jau pirmās vēlēšanu kārtas rezultāts 1990. gada 18. martā pavēra vienreizēju iespēju pasludināt okupācijas ēras beigas. Jau pēcvēlēšanu rītā organizācijas mītnē Pasaules Brīvo latviešu apvienības juridiskajam konsultantam, valsts un starptautisko tiesību pārzinātājam Egilam Levitam Tautas frontes valdes vārdā lūdzu sagatavot Augstākās padomes iespējamās Neatkarības deklarācijas melnrakstu. Turpmākās dienas gaitā filozofa Elmāra Vēbera dzīvoklī kopā ar juristu un deputātu Tālavu Jundzi viņš uzrakstīja deklarācijas koncepciju. 21. martā Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas sēdē Zinātņu akadēmijā deputāti ar to iepazinās. Levits ieskicēja divus rīcības variantus – "minimālo" un "maksimālo". "Minimālais" aprobežotos ar pārejas perioda pasludināšanu un neatkarības sarunu uzsākšanu ar Maskavu. Apmēram tādu lēmumu 30. martā pieņēma Igaunijas Augstākā padome, un tas ir iemesls, kādēļ Igaunijā 30. martu neatzīmē tā, kā mēs atzīmējam 4. maiju, bet lietuvieši – 11. martu. Tautas frontes frakcija jau no paša sākuma tomēr sliecās solidarizēties ar lietuviešiem un izšķirties par "maksimālo". Ar tādu apņēmību 22. martā, bet nu jau deputāta Rolanda Rikarda dzīvoklī sanāca frakcijas deleģētā darba grupa, kurā bez Levita un dzīvokļa saimnieka piedalījās vēl arī Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs un Romāns Apsītis. 24. martā Levits jau plašākai juristu kompānijai prezentēja darba grupā apspriesto. Nu jau darba grupai pievienojās Ints Upmacis, Tālavs Jundzis, Edgars Meļķīsis un Aivars Endziņš. Pēdējais sagadīšanās pēc bija arī universitātes kompartijas organizācijas vadītājs. Viņš piedāvāja turpmākām apspriedēm izmantot savu partijas sekretāra kabinetu Raiņa bulvārī 19. Tālab šad tad, šur un tur dzirdētās skeptiķu baumas, ka Latvijas neatkarības projekts tapis kompartijas dzīlēs, vietas izvēles ziņā atbilst patiesībai. Tomēr arī komunistu partijas sekretāra kabinets, kam, iespējams, VDK okšķeri pievērsa mazāk uzmanības nekā LTF mītnei, nebija īsti piemērots diskrētākām sarunām. Pēdējā Neatkarības deklarācijas slīpēšana, piedaloties Tautas frontes vadībai, Egilam Levitam un Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvjiem, 30. martā jau lielākā slepenībā notika Vaives dzirnavās. Šeit sagatavoto tekstu beidzot akceptēja frakcija, un tas bez lielām izmaiņām tika nodots Augstākās padomes 4. maija plenārsēdei.

Saruna angļu valodā.Februāra sarunai rubrikā "Piedzīvot lappuses aiz robežām" uzrunājām izdevniecību, kas mums ļoti labi zināma, bet tās pirmsākumi meklējami mūsu kaimiņzemē. Igaunijas neatkarības svinību mēnesī piedāvājam ierakstu ar izdevniecības “Helios” dāmām Sandru Saul un Annu Kalnu. Klausies sarunu par izdevniecības mērķiem, vērtībām, riskiem izdot latviešu lasītājiem neierastu literatūru, un, jā, parunājām arī par “Ceturtā spārna” fenomenu!Sarunu vada Kristīne!Izdevniecības "Helios" grāmatas visizdevīgāk iegādāties šeit.Atbalsti raidierakstu un kļūsti par mūsu patronu šeit. 

2025. gads visā pasaulē iezīmēsies kā Arvo Perta deviņdesmitās jubilejas gads. Un arī Latvijas klausītāji varēs piedalīties Arvo Perta jubilejas gada ieskaņas koncertā, baudot vispasaules slavu iemantojušā igauņu komponista mūziku – mūziku, kura personiski uzrunā visu paaudžu klausītājus ar tās pārpasaulīgumu un vienlaikus cilvēcību, ar savu mieru un reizē dramatismu. Sestdien, 8. februārī, Rīgā, Lutera (Torņkalna) baznīcā skanēs Arvo Perta "Te Deum" un Georga Fridriha Hendeļa "Dixit Dominus", ko izpildīs Latvijas Radio koris un kamerorķestris "Sinfonietta Rīga". Pie diriģenta pults – Kaspars Putniņš, ar kuru tiekamies arī uz sarunu "Klasikas" viļņos. "Ar Perta mūziku jūtu visnotaļ ciešu un ilgstošu saikni. Tas varētu būt 1986. gada ziemā, kad es Mūzikas akadēmijas basketbola komandas sastāvā biju Tallinā," stāsta diriģents. "Tā kā sākās pārmaiņu laiki Padomju savienībā, tad tieši 86./87. gada ziemā bija pirmais Arvo Perta autorkoncerts Padomju Igaunijā pēc viņa emigrēšanas uz rietumiem. Viņš pats šajā pasākumā nepiedalījās, bet Estonijas koncertzāle bija stāvgrūdām pilna, un kādā dīvainā, nesaprotamā kārtā, neskatoties uz to, ka tur bija vispārēja sajūsma, kāpnes bija pilnas ar cilvēkiem (mūsdienās to neviens nepieļautu ugunsdrošības noteikumu neievērošanas dēļ!), bet mūsu draugi mūs tur iedabūja iekšā. Es nekad tādu mūziku savā dzīvē agrāk nebiju dzirdējis, un tas bija pilnīgs kultūršoks. Turklāt vēl biju tikko atnācis no armijas, biju ilgāku laiku nodzīvojis tādā informācijas un mūzikas vakuumā. Tūlīt pēc tam sāku intensīvi meklēt iespējas šo mūziku iepazīt tuvāk un ar to nodarboties, un Sigvarda [Kļavas] organizētajā festivālā "Satikšanās mūzikā" Universitātes aulā, tas varēja būt astoņdesmito gadu beigās, iespējams, ka mēs ar Rīgas vokālo grupu toreiz ka tik nebijām pirmie, kas Arvo Perta mūziku pēc viņa emigrācijas, došanās trimdā atskaņoja Rīgā. Kamēr viņš bija Igaunijā, Perta mūzika šad un tad tika atskaņota arī pie mums. Tā ka attiecības ir senas un man personīgi ļoti, ļoti svarīgas."

Stāsta cirka pētniece Elvīra Avota Domājot par cirka Eiropas karti, Baltijas loma tajā ir unikāla. Atrodoties starp Eiropu un Krieviju, tā strādā kā tulkojuma zona, kurā šīs divas lielās straumes satiekas. Austrumslāvu cirka tradīcijai raksturīga dominējoša piederība tradicionālajam cirkam. (..) Latvija atradusies perfektā vietā kā tranzītvalsts, tāpēc izrādes, kas vestas uz Krieviju no Rietumiem un arī pretējā virzienā, nereti piestājušas tieši šeit. Stacionārais cirks dod iespēju uzņemt izrādes ar grandiozākiem tehniskajiem risinājumiem un māksliniekiem (gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem) pavadīt komfortablāku ikdienu. Baltija un tieši Rīga bijusi unikāla savas auditorijas dēļ – tās kosmopolītiskais raksturs ļāvis saprast iespējamās Rietumu auditorijas reakcijas. Paralēli cirkam, Rīgas cirka ēka bijusi vieta arī citām populārās kultūras aktualitātēm. Par piemēru varam minēt kino izrādīšanu 19. gadsimta beigās, ikgadējas grieķu-romiešu cīņu sacensības mēneša garumā, kas pārtrauktas līdz ar padomju varas nostiprināšanos, arēnā notikušas arī nākotnes pareģu publiskās sesijas 1990. un 2000. gados, kā arī filmā "Neona pavasaris" attēlotie reivi un daudz kas cits. Šobrīd, aktualizējoties piederībai pie laikmetīgā cirka, notiek nākamais kulturālo straumju satikšanās periods – Rīgas cirka pārkodēšana uz laikmetīgas izpausmes formu. Līdz ar šīm pārmaiņām nāk arī izaicinājums – ko darīt ar atmiņām par cirku un ko darīt ar stereotipiem par cirka lomu kultūrā? Rokoties dziļāk šī jautājuma šķetināšanā un publicētajās zināšanās, rodas priekšstats, ka Baltija ir pārāk austrumeiropiska (un līdz ar to mazliet sveša) rietumu pētnieku vidē, savukārt kontakts ar austrumslāvu pētniekiem un pētījumiem mūsdienu apstākļos ir ierobežots. Arī mūsu iekšējā vidē cirka un tā auditorijas piederība slāviskajai vai rietumnieciskajai tradīcijai dažkārt izsauc stereotipiskas reakcijas, lai gan reāli pētījumi par šo jautājumu vēl nav veikti. Domājot par šo ģeogrāfisko zonu, trīs Baltijas valstis nereti tiek aplūkotas kā viena grupa, taču katrai no tām raksturīga cita dominējošā kvalitāte. Igaunijā spēcīga ir laikmetīgā cirka izglītība. Tieši tur atvērta pirmā laikmetīgā cirka skola, kura iedvesmojusi arī Rīgas cirka skolas darbību. Savukārt Lietuva ir bagāta ar dažādiem cirka un performanču mākslas festivāliem, kas piesaista dažādus vieslektorus un darbnīcas māksliniekiem, rezultātā strauji paplašinās vietējo mākslinieku redzes lauks un domas virzieni. Mums, Latvijā, centrālais objekts ir infrastruktūra, mūsu mazais Baltais nams, kas nodrošina pajumti cirkam. Kā enkurs, kas šo mākslas formu iezemē. Kamēr Baltijas cirka vēstures lappuses vēl top, šobrīd jau strādā un aug jauna cirka paaudze, kas rada laikmetīgā cirka izrādes un izglīto skatītājus par jauniem cirka veidiem un iespējamajām nākotnēm.

Režisors Elmārs Seņkovs iestudējis Mihaila Durņenkova darbu "Dziedināšana" ar pazīstamajām krievu aktrisēm Čulpanu Hamatovu un Jūliju Augu. Iestudējums pirmizrādi piedzīvojis Tallinā, bet 9. decembrī to rādīja Rīgā. Uz skatuves sastapās divas lieliskas aktrises – Čulpana Hamatova, kura tagad dzīvo Latvijā un jau pavasarī gaidāma Dailes teātra izrāde pēc Olgas Tokarčukas romāna "Stum savu arklu pār mirušo kauliem", kur viņai būs galvenā loma. Un Jūlija Auga, kura tagad dzīvo Igaunijā un vairāk strādā kā režisore. Viņa bijusi Kirila Serebreņņikova aktrise Gogoļa centrā, bet tā jau ir pagātne, un kino – filmās „Māceklis” un „Čaikovska sieva”. Speciāli viņām izrādi "Dziedināšana" rakstījis dramaturgs Mihails Durņenkovs, kurš tagad dzīvo Somijā. Režisors Elmārs Seņkovs. Kad negaidīti mirst labdarības fonda “Dziedināšana” dibinātājs, visa atbildība gulstas uz viņa meitas Annas (Jūlija Auga) pleciem. Labdarības fonda pārmantošana nav vienīgais pagrieziena punkts viņas dzīvē. Drīz vien uzrodas pētnieciskā žurnāliste Soņa (Čulpana Hamatova), kurai ir aizdomas, ka labdarības organizācijas veiksmīgās darbības pamatā bijusi krāpšana. Atklājoties arvien jauniem noslēpumiem, drīz vien kļūst skaidrs, ka Soņas motīvi ir daudz personiskāki. Skatoties izrādi, nāk prātā arī pašas Čulpanas Hamatovas stāsts par to, ka 2022. gadā Krievijas prezidents Vladimirs Putins izslēdzis aktrisi Čulpanu Hamatovu no labdarības fonda "Labestības loks'' ("Krug dobra") pilnvaroto padomes. No padomes izslēgta arī aktrise Ksenija Rapoporta. Bet, protams, izrāde nav par šo faktu, vairāk par to, ko esam gatavi darīt, lai glābtu cilvēku dzīvības. Un varbūt par mainīt pasauli. Pēc izrādes "Dziedināšana" saruna ar trim emigrantiem – Mihailu Durņenkovu, Jūliju Augu un Čulpanu Hamatovu. Un latviešu režisoru Elmāru Seņkovu.

Vai zini, kas no Ukrainas dzīvā mantojuma iekļauts UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos? UNESCO, jeb Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija veido dažādus starptautiskos sarakstus, no kuriem pazīstamākais droši vien ir Pasaules mantojuma saraksts, kurā Latviju pārstāv Rīgas vēsturiskais centrs, Strūves ģeodēziskais loks un kopš 2023. gada arī Kuldīgas vecpilsēta. Bet bez materiālā ir arī nemateriālais mantojums – zināšanas un prasmes, ko mantojam un ideālajā variantā arī nododam nākamajām paaudzēm. No mūsu – Latvijas nemateriālā jeb dzīvā mantojuma UNESCO sarakstos iekļauta dziesmusvētku tradīcija (kopīga nominācija ar Igauniju un Lietuvu), suitu kultūrtelpa un koku pludināšanas tradīcija – pēdējo Gaujas plostnieki 2022. gadā pieteica kopā ar Austriju, Čehiju, Poliju, Spāniju un Vāciju. Kopumā šajos UNESCO dzīvā mantojuma sarakstos ir iekļauti 730 elementi jeb vērtības no 145 pasaules valstīm. Šodien par to, kā šajos sarakstos reprezentēts bagātīgais Ukrainas nemateriālais jeb dzīvais mantojums. Līdz šim gadam UNESCO sarakstos bija iekļautas 5 Ukrainas dzīvā mantojuma vērtības, bet burtiski tikko, decembra sākumā, Starpvaldību komitejas kārtējā sesijā, kas notika Paragvajā, UNESCO Reprezentatīvajā sarakstā iekļauta arī Ukrainas un Igaunijas kopīgi gatavotā nominācija: “Ukraiņu pisanka – olu rotāšanas tradīcijas un māksla”. Pisanka (писанка) – no vārda “rakstīt”, jo ukraiņi ar īpašu irbulīti “pisačok” (писачок) iegrebj rakstus vaskā, kas uzklāts uz olas un pēc tam iemērc krāsā. Tradīcija šādi “izrakstīt” olas tiek nodota ģimenē, bet prasme ir attīstījusies tādā līmenī, ka Ukrainā ir arī profesionāli olu izrakstītāji, un ir īpašas izrakstīto olu kolekcijas un muzeji. Igaunija nominācijas gatavošanā piedalījās tādēļ, ka šobrīd, kara apstākļos, arī Igaunijā dzīvojošajiem ukraiņiem tradīciju saglabāšana ir svarīga un tā tiek turpināta arī dzīvojot ārpus Ukrainas. Iepriekšējo pieteikumu Ukraina gatavoja un iesniedza jau kara apstākļos – 2022. gadā UNESCO Starpvaldību komiteja paātrinātā kārtā izskatīja un UNESCO steidzami glābjamo vērtību sarakstā iekļāva “Ukraiņu boršča gatavošanas tradīciju”. Visā Austrumeiropā izplatītās viegli skābenās gaļas/sakņu zupas populārākais variants – sarkanais biešu borščs radies tieši Ukrainā. Te tas ir atrodams gan katras saimniecības ēdienkartē, gan jo bagātīgi – ukraiņu folklorā. Ir pat tāda izplatīta ieraža, kā “do nevistky na borshch” (до невістки на борщ) – kad trešajā dienā pēc kāzām vīra māte ierodas pie jaunās sievas “uz boršču”. Kādēļ borščs iekļuva “glābjamo vērtību” sarakstā? Tādēļ, ka dzīvās tradīcijas ir cieši saistītas ar cilvēkiem. Kara laikā cieš ēkas un infrastruktūra, bet tās ir atjaunojamas vērtības. Savukārt cilvēks ir neaizstājams, tādēļ kara situācijā ārkārtīgi svarīgi ir glābt nemateriālo mantojumu un tā nesējus, jo viņi ir nācijas izturētspējas pamats. Par citām UNESCO sarakstos iekļautajām Ukrainas dzīvā mantojuma vērtībām – nākamajās reizēs.  

Turpinās "Prozas lasījumi 2024", kuri šogad iesākās ar igauņu rakstnieka Pētera Sautera autorvakaru. Viņa romāns „Neliec mani mierā” šovasar iznāca Latvijas Rakstnieku savienības izdotajā sērijā „Jaunā klasika. Baltijas Asamblejas laureātu darbi”, tulkojusi Maima Grīnberga. Autors Rīgā bija ieradies starp radošajiem darbiem Norvēģijā un Grieķijā. Tikšanās ar igauņu rakstnieku un tulkotāju Pēteru Sauteru novembra pievakarē notika Raiņa un Aspazijas mājā, tikšanās ritēja jautrā un draudzīgā noskaņā. Vakaru vadīja Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze, uzsverot, ka Sautera romāns ir kas tāds, ko latviešu lasītājs nav lasījis, un iesāka ar citātu no grāmatas priekšvārda, ko rakstījusi Mārja Kangro. Rakstniekam ir arī aktiera izglītība, par to viņa komentārs ir tāds, ka rakstot kaut kas no lomu spēlēm esot.  Meklējot informāciju par rakstnieku, Arno Jundze norāda, ka iznirst dzīves apraksts un skandāli, kas saistās ar viņu. Par skandāliem Pēters Sauters komentē un viņa sacīto pārstāsta tulkotāja Daila Ozola. Latviešu lasītājs Pēteru Sauteru iepazinis, lasot „Bērnu grāmatu”, ko "Liels un mazs" izdeva 2007.gadā, arī stāstus „Vēdergraizes” un „Bandīts un biktstēvs”. Romāns „Neliec mani mierā” Igaunijā izdots 2013.gadā, latviešu izdevums 2024. gadā. Iegriezies Rīgā no rakstnieku rezidences Norvēģijā, Pēters Sauters tālāk devās uz Samosu Grieķijā, lai divus mēnešus veltītu laiku  tulkošanai.

Ko jūs radītu, ja kurators jūs kā mākslinieku aicinātu kļūt par „balto punduri”, „miglāju” vai „jaunu dzīvību”? Šādai Visuma procesu iedvesmotai lomu spēlei kuratores Šeldas Puķītes vadībā ļāvušās trīs igauņu mākslinieces – Kristi Kongi, Eike Eplika un Anna Marija Līvranda, kuru kopizstāde „Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” vērusi durvis laikmetīgās mākslas centrā „kim?” Rīgā. Šis ir sadarbības projekts starp „kim?” un „Kogo” mākslas galeriju Igaunijā, Tartu, kur šogad savukārt rīkotas vairākas Latvijas mākslinieku izstādes. Ideja mākslas valodā apspēlēt grūti aptveramos Visuma procesus Šeldai Puķītei radusies, domājot par līdzībām ar mūsu ikdienas pasauli un sajūtām. Un viņas iztēlē dzima lomu spēle, kur katra māksliniece iejūtas kādā no Visuma elementiem. Tēlniece Anna Marija Līvranda ir „baltais punduris”, gleznotāja Kristi Kongi – „miglājs”, bet tēlniece Eike Eplika – „jaunas dzīvības rašanās”. Izstāde „Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” laikmetīgās mākslas centrā „kim?” būs skatāma līdz 2025. gada 26.janvārim. Bet ar to izstādi „kim?” un „Kogo” sadarbība nebeigsies - Tartu šonedēļ durvis vērs latviešu mākslinieces Elīnas Vītolas izstāde „Atdot roku un kāju”, kuras kuratore ir Ieva Astahovska.

"Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024" galveno apbalvojumu jeb "Grand Prix" saņēmis Jaunais Rīgas teātris. Sveicam laureātus un tiekamies ar Zaigu Gaili un Filipu Pitenu Kultūras rondo studijā. Viņiem pievienojas arī Miķelis Putrāms, kurš bija šī gada atlases žūrijas priekšsēdētājs, un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs. Uzklausām arī fināla žūrijas pārstāvi Elodī Degarvu no Beļģijas, ar kuru sarunājās Māra Rozenberga. Latvijas Arhitektūras savienībā norāda, ka Jaunā Rīgas teātra ēku kompleksa pārbūve notika atbilstoši arhitektes Zaigas Gailes iecerei. Ēkai teju divtik tika palielināts apjoms ar sarežģītu pazemes konstrukciju izbūvi. Pazemes stāvā izvietotas darbnīcas. Vēsturisko teātra ēku papildina jauns piecstāvu nams ar divām "Black Box" zālēm, mēģinājumu zālēm un aktieru telpām. Abas ēkas ir savienotas ar stiklotu eju. Teātra Lielajā zālē ir saglabāta gadsimtu senās ēkas elpa, akcentē savienībā. Projektu sāka pilnsabiedrība "Zaigas Gailes birojs un partneri". Pilnsabiedrība tika likvidēta 2020. gadā. Tālāk izmaiņu projektu izstrādāja pilnsabiedrība "SBSC", piesaistot SIA "Sarma & Norde arhitekti", kur SIA "Zaigas Gailes birojs" bija apakšuzņēmējs, informē balvas rīkotāji. No 14. līdz 19. oktobrim norisinās jau par tradīciju kļuvusī Arhitektūras nedēļa, piedāvājot dažādām auditorijām saistošus, arhitektūrai veltītus pasākumus. Bet vakar, 18. oktobrī, Rīgas cirkā pasniegtas Latvijas Arhitektūras gada balvas. Kultūras rondo saruna par būtiskākajām tendencēm un  nozīmīgākajiem procesiem Latvijas arhitektūrā, pārskatot Latvijas arhitektūras gada balvas nominantu klāstu un tiekoties ar balvas ieguvējiem. Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024 (LAGB 2024) finālam atlases žūrija bija izvirzījusi 16 pretendentus. Pamatojoties uz iesniegtajiem darbiem, žūrija noteica šī gada vienojošo tēmu, kas ir pārmantojamība. Pieteiktie darbi tika vērtēti gan klātienē, gan attālināti, viesojoties teju visos Latvijas reģionos un Igaunijā.    

Dzīvojam tik tuvu līdzās, bet viens par otru tikpat kā neko nezinām – šo paradoksu latviešu un igauņu attiecībās rauga mainīt Valmieras teātris un Ugala teātris no Vīlandes Igaunijā, atjaunojot sadarbību pēc vairāku desmitu gadu pauzes un iestudējot kopīgu izrādi četrās valodās „COSMOPOLITAN”. Tas ir stāsts par savu sakņu apzināšanos un ka pasaule reizēm ir daudz mazāka, nekā mums šķiet. Izrādes ievads ienes skatītāju atšķirīgajā latviešu un igauņu valodas skanējumā, kas vēlāk uz skatuves savīsies pavisam organiskā esībā. Aktieru runāto pavada titri, bet aktieri – gluži kā dzīvē – mēģina saprasties, starpniecībai izmantojot arī angļu un krievu valodu. Izrādes darbība norisinās viesu namā uz Latvijas un Igaunijas robežas, kur pēc jauna un ambicioza amerikāņa Endrjū aicinājuma sabraukuši igauņu un latviešu jaunuzņēmēji un investori, lai attīstītu kādu mākslīgā intelekta vadītu tehnoloģiju. Viesu namu vada tēvs un dēls, kurus arī spēlē tēvs un dēls – Januss un Eduards Johansoni. Kompānijas rietumniecisko omulību ik pa brīdim iztraucē kāds viesis no Krievijas – bijušais baletdejotājs Germans, kura nodomus neviens līdz galam nezina. Aktieri ar jautrību apspēlē arī atsevišķās fonētiskās līdzības starp latviešu un igauņu valodu. Iecere par kopīgu izrādi Ugala teātrim Vīlandē – vienam no Igaunijas vecākajiem profesionālajiem teātrim – un Valmieras teātrim radusies jau pirms sešiem gadiem, bet dažādu apstākļu dēļ īstenota tikai tagad, Tartu kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā. „Patiesībā šī stāsta pamatā ir mums, igauņiem, latviešiem un arī lībiešiem, labi pazīstams pasakas motīvs: māte vai tēvs mirstot nodod dēlam mantojumā trīs burvju lietas. Tās ved dēlu ceļā un palīdz viņam atrast savu laimi. Arī šajā stāstā Endrjū kastē līdzās mātes urnai atrod dažas noslēpumainas lietas un seko tām.” Tā saka igauņu režisors Andress Normetss (Andres Noormets). Valmierā viņš reiz jau iestudējis – 2000.gadā latviešu aktieri spēlēja tobrīd Eiropā ļoti populāro igauņu dramaturga Jāna Tetes (Jaan Tätte) lugu „Krustojums ar galveno ceļu”. Pēc 24 gadiem Normetss atgriezies ar paša un dramaturga Ota Kiluska (Ott Kilusk) sarakstītu lugu „Cosmopolitan”. Iestudējuma „Cosmopolitan” pirmizrāde Valmieras teātrī šovakar, 4. oktobrī, bet nākamajā nedēļas nogalē – 11. un 12.oktobrī – varat izmantot iespēju apmeklēt Ugala teātri Vīlandē, Igaunijā, kur šo iestudējumu rādīs tieši tādā pašā skatuves versijā un arī ar tiem pašiem titriem.

Raidījuma "Mākslas vingrošana" jauno sezonu uzsāk gleznotājs Kaspars Zariņš kopā ar tēlniekiem, dažādu formu meistariem Daini Punduru un Ivaru Drulli. Vai māksla ir izskaidrojama, un kā tajā iemiesot laikmeta sajūtu? Kā nekļūdīties formas izmērā un materiāla izvēlē? Vēl arī par izvēli dzīvot un strādāt Latvijā, attiecībām ar dabu, tuvāku un tālāku vēsturi, mākslas kukaini, kurš iekož jau bērnībā, atklātnīšu komplektiem, sirdi un nerviem… Mākslinieku vizītkartes: DAINIS PUNDURS dzimis 1965. gadā Ezerniekos. Beidzis Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu (1986) un Latvijas Mākslas akadēmijas Lietišķi dekoratīvās mākslas nodaļu keramikas specialitātē (1992). Ieguvis mākslas maģistra grādu (1997). Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors, Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas vadītājs. Strādā ar porcelānu, mālu, akmens masu, šamotu, darina traukus, interjera objektus un to grupas. Veidojis monumentālas smilšu skulptūras Mazirbē, darbojas arī dizaingrafikā un monētu dizainā.   Piedalījies starptautiskos keramikas un porcelāna simpozijos Dzintaros (1992), Kauņā (1993), Ķīlē ((1998), Volbžihā (1998), starptautiskos podniecības festivālos Aberistvitā (Lielbritānija, 1999), Helsinkos (2000), Mongyeong Traditional Tea Bowl Festival Dienvidkorejā (2008, 2009, 2010) u.c. Latvijas mākslu pārstāvējis mākslas biennālē ArtGENDA Kopenhāgenā (1996), izstādē Art Letton Strasbūrā (1997), izstādēs ANO mītnē Briselē (2000), European Ceramic Context 2006 Dānijā, Utopijas uz ikdienības sliekšņa Čehijā (2011), Baltijas keramikas izstādē Mineapolisā ASV (2018) u.c. Sarīkojis ap 15 personālizstāžu Latvijā un ārvalstīs. Ieguvis Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu par labāko radošo sniegumu (2004), atzinības diplomu keramikas izstādē Mungyeong Traditional Tea Bowl Festival Dienvidkorejā (2009), 1. vietu 12. starptautiskajās Olustveres māla virpošanas sacensībās Igaunijā (2011), "Dienas" Gada balvu 2012 kultūrā (2013), Martinsona balvu 1. Latvijas starptautiskajā keramikas biennālē (2016), Martinsona zelta balvu – 3. biennālē (2021). Nominēts Purvīša balvai 2019. gadā par personālizstādi "Porcelāns un apzinātie sapņi" galerijā "Daugava" (2017/2018). IVARS DRULLE dzimis 1975. gadā Rīgā. Beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu (1996) un Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (2000), papildinājies Humbolta Universitātē Kalifornijā (ASV, 1998–1999), ieguvis mākslas maģistra grādu Montanas Universitātē (ASV, 2003). Strādā tēlniecībā gan tradicionālos, gan jaunos materiālos, apvieno tēlniecību ar citiem mākslas veidiem, nojaucot robežas un paplašinot tēlainās izteiksmes iespēja. Ir formas dizaina pedagogs Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Raksta pārdomu slejas "Kultūras Dienā", publicē esejas par mākslu interneta kultūras žurnālā "Satori" un "Rīgas Laikā". Autors piecām Latvijas Bankas sudraba kolekciju monētām. Viens no retajiem, kas veiksmīgi īsteno arī savu monētu plastiskā veidojuma modeļus. Izstādēs piedalās kopš 2002. Sarīkojis vairākas personālizstādes Rīgā un citās Latvijas pilsētās (2005– 2019), arī ASV (2003), Zviedrijā (2012), Krievijā (2012). Piedalījies Venēcijas biennālē (2009), Jaunās mākslas biennālē Krievijā (2010), grupu izstādēs Vācijā (2010), Beļģijā (2012) u. c. Saņēmis 1. balvu Latvijas Mākslinieku savienības akmens tēlniecības konkursā (2003), 2. balvu konkursā par piemiņas zīmi ebreju glābējiem Otrajā pasaules karā (2005), Civitella Ranieri fonda balvu (Ņujorka, 2012), "Dienas" Gada balvu kultūrā (2012). Vairākkārt nominēts Purvīša balvai (2011, 2014, 2017).

Vai tiešām Igaunijā notikusi nacistisko Vāciju godinoša parāde? Sociālajos medijos izplatās to it kā apliecinošs video.  Ne tikai uzņēmēji, bet arī pašvaldības no valdības vēlas lielāku skaidrību par nākamo gadu un gaidāmajām nodokļu izmaiņām. Vai būs jauns ieraksts Latvijas klubu futbola vēsturē? Šodien Latvijas čempioni RFS sāk izšķirošo cīņu par to, vai šosezon spēlēt Eiropas Līgas pamatturnīrā.

24. jūlijā pl. 19 Rīgas Sv. Pētera baznīcā un 26. jūlijā pl. Siguldas koncertzālē "Baltais flīģelis" bezmaksas koncertus sniegs orķestris "Otto-Sinfoniker Berlin" diriģenta Volfganga Bērenda vadībā. Programmā "Koncertceļojums 2024" iekļauti Antona Bruknera, Franča Šūberta, Edvarda Grīga, Pētera Vaska, Riharda Dubras un arī Žana Sibēliusa darbi. Lai plašāk uzzinātu par šo orķestri, tā tapšanas vēsturi un programmu, ko mūziķi piedāvās klausītājiem Latvijā, "Klasikā" uz tikšanos aicinām diriģentu Volfgangu Bērendu, kā arī vijolniekus Sabīni Vīlandi un Kristofu Flīgi, kurš vienlaikus ir arī koncerttūres organizētājs. Orķestris "Otto-Sinfoniker" savu nosaukumu guvis, pateicoties ilggadējai mēģinājumu zālei Oto ielā Berlīnes Moabit rajonā. Vīrs, vārdā Oto, bijis amatnieks, kurš 19. gadsimtā rātskungiem palīdzējis labot dažādas lietas.  "Jau četrdesmit gadus esmu šī orķestra dalībnieks – spēlēju otro vijoli. Bet pats orķestris ir 41 gadu vecs," stāsta Kristofs Flīge, kura pamatprofesija ir jurists – ikdienā viņš ir tiesnesis. "Mani uzdevumi orķestrī nav lieli, toties esmu viens no tūres rīkotājiem – gatavoju to divpadsmit mēnešu garumā, rūpējoties par visu: restorāniem, viesnīcām, lidošanu, kas šoreiz nebija vienkārši sakarā ar digitālās sistēmas problēmām – tās bija tieši tad, kad orķestrim bija jāierodas Latvijā!" Tikām vijolniece Sabīne Vīlande atklāj orķestra rašanās vēsturi: "Vispirms sastapu dažus cilvēkus, kas spēlēja baroka mūziku – tur bija daži vijolnieki, arī klavesīns tika iesaistīts. Bet šīs grupas vadītājs sastapa vēl daudzus cilvēkus, kuri arī gribēja mums pievienoties, un tad viņš nolēma, ka vajag dibināt orķestri. Viņš pats bija jurists, un viņš visiem saviem klientiem, skatoties uz viņu rokām, vaicāja: "Vai gadījumā jūs nespēlējat kādu instrumentu? Varbūt vijoli?" Un tā tas orķestris auga! Jau pēc [neilga] laika bijām desmit vijoles, tad jau pievienojās arī flautas, aizvien vairāk cilvēku nāca klāt. Es pati spēlēju vijoli – orķestrī esmu jau kopš pašiem pirmsākumiem. Bet ikdienā esmu tiesnese!" Un kāda ir Volfganga Bērenda pieredze ar šo orķestri? "Iemesls, kāpēc es pievienojos šim orķestrim, bija tas, ka sastapu šeit mūzikas mīļotājus – entuziasma pilnus mūzikas cienītājus, kuri izvēlējušies vienu no labākajiem hobijiem pasaulē – spēlēt kādu instrumentu, un viņi to dara no darba brīvajā laikā, nebūdami profesionāļi. Šis amatieru orķestra tēls – draudzība un prieks – tad arī bija galvenais motīvs, kāpēc gribēju iesaistīties. Mūziķu-amatieru entuziasms ir pilnīgi atšķirīgs: ja profesionāļiem tas ir ikdienas darbs, tad amatiermūziķiem – cita veida prieks, un strādāt ar viņiem ir ļoti iedvesmojoši!" Studijas viesi atklāj, ka orķestrī muzicē arī sociālie darbinieki, skolotāji, ārsti, informāciju tehnoloģiju speciālisti, arī friziere. "Vai zināt, kā es pievienojos orķestrim? Sabīne jau minēja, ka bija kāds advokāts, kurš visiem jautāja, vai viņi spēlē kādu instrumentu," ar smaidu atceras Kristofs Flīge. "Es toreiz biju tiesnesis Berlīnē pirmās instances tiesā, un viņš manā lietā aizstāvēja apsūdzēto. Pēc lietas izskatīšanas viņš pienāca man klāt un vaicāja: "Flīges kungs, jūs spēlējat vijoli? Mums ir jauns orķestris, vai jūs varētu pievienoties? Un es teicu – jā, protams! Un tikai pēc pieciem gadiem viņam pavaicāju – kā jūs zinājāt, ka spēlēju vijoli? Izrādījās, ka viņam labs draugs Hamburgā bija pastāstījis par to." Sabīne Vīlande: "Kad biju tiesnese un reiz kopētājā kopēju notis, pienāca kolēģe un vaicāja, ko es darot. Teicu, ka pārkopēju notis. Izrādījās, ka arī viņa māk spēlēt un grib pievienoties orķestrim!" Vaicāts, kāpēc viņam bijis nepieciešams iesaistīties orķestra spēlē, Kristofs Flīge neslēpj: "Katru piektdienas vakaru mums ir mēģinājums. Pēc ļoti, ļoti, ļoti nogurdinoša darba tu paņem rokā instrumentu, un visas nedēļas smagums pazūd! Protams, ģimene nav pārāk sajūsmināta, ka piektdienas vakari tiek atdoti mēģinājumiem, bet – ticiet man, tas ir liels atvieglojums un prieks, ka vari aizmirsties mūzikā..." Starp citu, Flīges kunga attiecības ar Latviju ir īpašas, jo šeit ir saknes viņa ģimenei. "Mana sieva, kura pirms deviņiem gadiem aizgāja mūžībā, nāca no baltvāciešu dzimtas, un viņas saknes bija gan Igaunijā, gan Latvijā. Biju dzirdējis daudzus stāstus par to, bet bija laiks, kad nevarējām šos īpašumus apmeklēt – tas bija Padomju Savienības laiks. Kad jūsu valstis atguva neatkarību, 1993. gadā mēs šeit ieradāmies: caur Latviju aizbraucām uz Igauniju, un tur atradām vasaras māju, kas uzcelta 1926. gadā. Saimniece, kundze gados, uzreiz bija ar mieru mums to pārdot. Pēc gada mēs to arī nopirkām, un tā kļuva par mūsu ģimenes paradīzi. Mana sieva tur ir arī apglabāta – nelielajā Mustlas pilsētas kapsētā. Nu, un tad mēs atradām arī īpašumu Latvijā! Fotogrāfijās skatījāmies, kur tas varētu būt – Murjāņos! Un mēs atradām! Kad pirmoreiz tur ieradāmies, tur bija bērnudārzs. Pēc tam skatījāmies, ka māja ir nolaista. Vēl pēc laika, kad tur ieradāmies, redzējām, ka tur saimnieko arhitekti Elita un Aldis Poļi – ļoti jauka ģimene! Bet mājai tur joprojām ir dzimtas nosaukums, kas kādreiz bijis arī manai sievai – "Allers". " Orķestris uz Latviju atvedis visai nopietnu programmu, kurā iekļauta arī Pētera Vaska un Riharda Dubras mūzika: "Esmu diriģējis Drēzdenes Krusta baznīcas zēnu kori, un tur mēs esam dziedājuši Baltijas valstu darbus – Pētera Vaska kompozīcijas, tāpat Arvo Pertu. Šī mūzika ir meditatīva, un tā ir ļoti skaista. Pētera Vaska "Musica Serena" un Riharda Dubras "Agnus dei" izvēlējāmies kā dāvanu Latvijas publikai," atklāj diriģents Volfgangs Bērends. "Pirms kāda laika Berlīnē satiku Pēteri Vasku. Tur notika konference, kurā piedalījās viņa dzīvesbiedre Dzintra Geka, kura bija izveidojusi filmu par staļinisma laika un padomju laika necilvēcībām. Dzintra minēja, ka arī Pēteris Vasks ir Berlīnē, un es paudu vēlmi, ka vēlos viņu satikt. Pēterim atklāju, kadosimies uz Latviju un gribam spēlēt kādu no viņa skaņdarbiem. Viņš vaicāja – kas jūs esat? Atbildēju, ka amatierorķestris. Komponists vaicāja, cik čellu ir mūsu orķestrī. Atbildēju, ka septiņi. Un Pēteris iesaucās – tas nav iespējams! Un ieteica atskaņot "Musica Serena". Vēlāk sazinājāmies ar viņu gan pa telefonu, gan e-pastā, un esmu tik laimīgs par mūsu sadarbību. Taču no mūsu sarunas arī sapratu, ka tik daudz amatieru orķestru – tā tiešām ir tāda vācu tradīcija." Bet vai tā nav liela drosme – atskaņot "Musica Serena" publikai, kas tik ļoti labi pazīst Pētera Vaska mūziku un ir tik daudzās versijās to dzirdējusi? "Mēs centīsimies izdarīt labāko," smaida diriģents. Vēl sarunas viesi stāsta, ka Vācijā patiesi esot ļoti daudz šādu amatierorķestru – Berlīnē vien apmēram četrdesmit! Pasaules kontekstā tā nudien ir visai unikāla situācija – daudzo  amatieru orķestru un amatieru koru skaits. Daudzi bērni mācās kādu instrumentu, tad pārtrauc, jo izvēlas citu profesiju, bet vēlme muzicēt paliek...  "Tā notika arī ar mani, jo es biju spēlējis vijoli, tad uz desmit gadiem pārtraucu, bet pēc tam atsāku no jauna, jo man gribējās spēlēt," atceras Kristofs Flīge. "Konkrētam sabiedrības slānim tas ir itin normāli – tie, kuri lasa grāmatas un mīl mākslu, arī paši spēlē kādu instrumentu. Alberts Einšteins spēlēja vijoli, piemēram. Un šī vēlme turpinās arī nākošajās paaudzēs."

Igaunijā šodien apstiprina jauno valdību. Rallijs un „Positivus” pulcē daudz tūristu, tikmēr viesmīlības nozare nav optimistiska par tūristu skaita pieaugumu šogad. Uz robežas ar Baltkrieviju atkal palielinājies migrantu pieplūdums. Rīgā atklāta ēka, kurā varēs izmitināt līdz 125 Ukrainas bēgļus.

“The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību. Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids kā pasaule vēlas mūs ieraudzīt, mums pašiem var kļūt par grūdienu skaidrāk apzināties Baltijas tautu saiknes un atšķirības. Tagad jau "Baltijas māsas" ir četras. Vinetai Romānei, Laurai Peleņūtei un Marionai Selgallai pievienojusies Liene Skerbinska. Viņa ir no Latvijas, bet "Baltijas māsas" ar viņu satikās Igaunijā. Liene ir Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijas etnomuzikoloģijas studente, apveltīta ar ļoti skaistu, dabisku un spēcīgu balsi. Jau paspējusi piedalīties vairākos mūzikas un teātra projektos, tostarp minialbumā “Treis putneņi”, kurā skan latgaliešu tautas dziesmas komponista Edgara Mākena apdarē. Tagad "Baltiijas māsu" skanējumu papildina arī Lienes kokles spēle. Jau pavisam drīz, 20. jūlijā, Laurita Peleņūte sutartīņu meistarklasi vadīs 2. Starptautiskajā tradicionālās āra dziedāšanas festivālā "Dabā", kas notiks Latvijā, Ļaudonā, Sāvienas pilskalnā. Tālāk Baltijas māsu ceļš vedīs uz lielāko Baltijas mūzikas festivālu Viljandi Igaunijā. Arī  "The Baltic Sisters” mūzikas albums jau ir ierakstīts, jāgaida tā izdošanas brīdis.

“The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību. Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids kā pasaule vēlas mūs ieraudzīt, mums pašiem var kļūt par grūdienu skaidrāk apzināties Baltijas tautu saiknes un atšķirības. Tagad jau "Baltijas māsas" ir četras. Vinetai Romānei, Laurai Peleņūtei un Marionai Selgallai pievienojusies Liene Skerbinska. Viņa ir no Latvijas, bet "Baltijas māsas" ar viņu satikās Igaunijā. Liene ir Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijas etnomuzikoloģijas studente, apveltīta ar ļoti skaistu, dabisku un spēcīgu balsi. Jau paspējusi piedalīties vairākos mūzikas un teātra projektos, tostarp minialbumā “Treis putneņi”, kurā skan latgaliešu tautas dziesmas komponista Edgara Mākena apdarē. Tagad "Baltiijas māsu" skanējumu papildina arī Lienes kokles spēle. Jau pavisam drīz, 20. jūlijā, Laurita Peleņūte sutartīņu meistarklasi vadīs 2. Starptautiskajā tradicionālās āra dziedāšanas festivālā "Dabā", kas notiks Latvijā, Ļaudonā, Sāvienas pilskalnā. Tālāk Baltijas māsu ceļš vedīs uz lielāko Baltijas mūzikas festivālu Viljandi Igaunijā. Arī  "The Baltic Sisters” mūzikas albums jau ir ierakstīts, jāgaida tā izdošanas brīdis.

Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns Vai zini, ka tieši muzikologi, mākslas zinātnieki, rakstnieki un profesori vainoti PSRS graušanā un Baltijas ceļa organizēšanā? Nejauši, bet varbūt nemaz ne tik nejauši starp Baltijas tautas kustības pilnvarotajiem pārstāvjiem, kas pirms 35 gadiem  12. augustā Cēsu apkaimes meža namiņā, nostāk no PSRS VDK acīm un ausīm, deva starta šāvienu vēsturiskajai akcijai –parakstīja Baltijas padomes komunikē un Baltijas ceļa dalībnieku vēstījumu pasaules tautām un valdībām – vairākumā nāca no humanitārajām un kultūras jomām. Tulkotājs Virgīlijs Čepaitis, filozofi Romualds Ozols un Broņus Kuzmickas, ekonomikas pasniedzēja Valentīna Zeile, vēsturnieki Edgars Savisārs un Killo Arjaks, šahists un visu trīs Baltijas valstu valodu zinātājs Marts Tarmaks, rakstnieks Reins Veidemans, muzikologi Vītauts Landsberģis un Arnolds Klotiņš. Baltiešu kopīgā aicinājuma tapšanā Cēsīs izmantota Tartu universitātes lingvista Mati Hinta pirmajā Baltijas asamblejas sanāksmē teiktā runa, kurā pirmo reizi formulēts Baltijas ceļa jēdziens un paredzēta Baltijas valstu atgriešanās Eiropā. Vēl nesen mājas arhīvā atradu un nodevu Tautas frontes muzejam vēsturiskās Cēsu tikšanās protokolu mākslas zinātnieces, LTF Domes atbildīgās sekretāres Sandras Kalnietes rokrakstā. Viņa bija galvenā Baltijas ceļa organizētāja un vezuma vilcēja Latvijā, kamēr vienam no LTF valdes priekšsēdētājiem – mūzikas vēstures korifejam Arnoldam Klotiņam – organizācija uzticēja procesa politisko pārraudzību. Kalnietei piekrita nepateicīgais uzdevums "izsist" atļaujas un saskaņojumus akcijai no okupācijas varas iestādēm. Valdes sēdē, kad skaitļojām minimāli nepieciešamo cilvēku skaitu Latvijas posmā, Sandra izpleta rokas. Attālumu starp viņas kreiso un labo plaukstu atlika samērot ar maršruta kilometriem un sanāca ap 200  000 "Kalniešu Sandru". Literātu un zinību vīru un sievu pārsvars pār funkcionāriem un prātīgiem "saimnieciskiem vīriem" bija viens no ieganstiem, kādēļ PSRS vadoņi uz Baltijas ceļa organizatoriem sākotnēji raudzījās kā uz pajoliņiem, kam tāpat nekas nesanāks, tāpēc arī nekas nav jāaizliedz. Bet vēlāk, kad izdevās viņiem inkriminēja visus pasaules grēkus. PSRS prezidents Gorbačovs baltiešu uzstājīgo prasību PSRS Tautu deputātu kongresā virzīt uz priekšu Ribentropa Molotova noziedzīgā pakta izmeklēšanu vēl pirms Baltijas ceļa vērtēja kā pagalam nenopietnu profesoriņu dumpi. Pēc Baltijas ceļa gan viņš mūsu mākslas akadēmijas profesoram Mavrikam Vulfsonam, kurš allaž izmantoja PSRS tautas deputāta iespēju iekļūt paša cara kabinetā, jautājis: "Ko man darīt ar tiem muzikologiem?", pirmām kārtām laikam tēmēdams uz Lietuvas Sajūža spītīgo un lecīgo līderi Vītautu Landsberģi, bet gan jau zinādams arī par Klotiņa un Kalnietes pamatprofesijām. Kremlī piesmietais "muzikologu dumpis" tad jau bija pāraudzis varenā dziesmotā revolūcijā, iespiedies katra igauņa, leiša,  latvieša pašapziņā. Par to liecina arī Nacionālajā vēstures muzejā nonākušais  27 gadus vecā, okupantu karaklausībai pakļautā baušķenieka Eduarda Ādmīdiņa stāsts par Baltijas ceļu Karalaučos, krievu armijas kazarmās. "Mans Baltijas ceļš notika Kaļiņingradas apgabalā, kur 1989. gada vasarā biju sboros. Visiem, kas Padomju laikā beiguši augstskolu, skaitījās militārā izglītība: absolventi saņēma jaunākā leitnanta vai leitnanta pakāpi un ik pēc laika viņus varēja paņemt armijā – uz desmit dienām, uz diviem, trijiem mēnešiem. Tā man 1989. gada jūlijā bija jābrauc uz Kaļiņingradu un jāierodas karaspēka daļā Aizbraucu, ierados. Tas bija izlūkdesanta bataljons. Bataljona komandieris moldāvs. Viņš saka: "Uz kūrortu atbraukuši?" Krievos iesauktajiem rezervistiem jau nekas nebija jādara. Tikvien kā piecelties un no rīta parādīties, ka esi izskrējis. Tanī pilsētā kādreiz bija trenējusies vācu olimpiskā peldēšanas izlase. Bija labi peldbaseini, kaut nolaisti, kā jau Padomju iekārtā. Mēs gājām uz peldbaseiniem un pusi dienas tur pavadījām it kā “taktiskajās mācībās”. No Latvijas bijām seši, seši no Lietuvas, seši no Igaunijas un četri krievi no Kaļiņingradas apgabala, kas arī ietilpa Baltijas kara apgabalā. Ideja par savu Baltijas ceļu nāca no leišiem. Viņi visu laiku kūdīja: mēs piedalīsimies! Ideja bija tāda: laikā, kad Baltijas ceļu rīko Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, arī mēs sastāsimies savā Baltijas ceļā ap kazarmām. Man liekas, arī Kaļiņingradas krievi sastājās. Sak, ja jau visi to dara, tad arī mēs. Ja visi vienos mēslos, tad visi. Precīzi tanī laikā pie kazarmām, sadevāmies rokās. Radio neklausījāmies, jo tāda tur nebija. Blakus bija krievu kursanti. Diezgan inteliģenti. Viņi aplaudēja  mūsu akcijai. Komandieris moldāvs arī noskatījās, bet neko neteica. "Tā ir jūsu darīšana!" Pēc sadošanās rokās gājām uz ēdnīcu. Bijām izdarījuši to, kas bija jādara. Baltijas ceļš man atklāja vienotības sajūtu spēku. Mūsdienās liekas, ka bieži vien tā nav, bet tautas zemapziņā tas ir saglabājies.  To, ka kritiskā brīdī varam vienoties tāpat kā Baltijas ceļā, pierādīja referendums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā. Tautai jādomā un jāatceras."  Ko piebilst? To, ka tautas atmiņas un domāšanas avots patiešām ir kultūra. Vienota latviešu tauta piedzima pirmajos vispārīgajos dziedāšanas svētkos. Iespēju atdzimt vienotā  un taisnīgā Eiropā Latvijai deva Baltijas brīvības ceļš.

To, ka Latvijā situācija nav lāga, mēs redzam jau ilgāku laiku, neskaidrības ar projekta vadību, maksājumi apstājušies, projekts netiek realizēts, kā sākotnēji bija sacīts, daudz procesi ir iesprūduši. Par to Valsts kontroles ziņojums. Kas notiks tālāk? Krustpunktā diskutē Valsts kontroles padomes locekle Inese Kalvāne, Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Malnača, uzņēmuma "Eiropas dzelzceļa līnijas" valdes priekšsēdētājs Ēriks Diļevs un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore. "Rail Baltica" projekta virzība ir apdraudēta, jo aprēķinātās izmaksas septiņu gadu laikā ir pieaugušas četrkārtīgi un var radīt 10–19 miljardu eiro budžeta deficītu atkarībā no projekta tvēruma, secinājušas Igaunijas, Latvijas un Lietuvas augstākās revīzijas iestādes savā kopīgajā ziņojumā. Situācija ir saasināta Eiropas Savienības (ES) paredzamā divu gadu finansējuma pārrāvuma dēļ 2027.–2028. gadā, kas prasa lielāku trīs Baltijas valstu ieguldījumu. Saskaņā ar triju augstāko revīzijas iestāžu aplēsēm, lai pilnā apjomā pabeigtu "Rail Baltica" projektu, papildus ir nepieciešami 19 miljardi eiro. Ņemot vērā jaunākos katras valsts projekta budžetus un jau piešķirtos līdzekļus, Igaunijā nepieciešami vēl 2,7 miljardi eiro, Latvijā 7,6 miljardi eiro un Lietuvā 8,7 miljardi eiro.

To, ka Latvijā situācija nav lāga, mēs redzam jau ilgāku laiku, neskaidrības ar projekta vadību, maksājumi apstājušies, projekts netiek realizēts, kā sākotnēji bija sacīts, daudz procesi ir iesprūduši. Par to Valsts kontroles ziņojums. Kas notiks tālāk? Krustpunktā diskutē Valsts kontroles padomes locekle Inese Kalvāne, Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Malnača, uzņēmuma "Eiropas dzelzceļa līnijas" valdes priekšsēdētājs Ēriks Diļevs un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore. "Rail Baltica" projekta virzība ir apdraudēta, jo aprēķinātās izmaksas septiņu gadu laikā ir pieaugušas četrkārtīgi un var radīt 10–19 miljardu eiro budžeta deficītu atkarībā no projekta tvēruma, secinājušas Igaunijas, Latvijas un Lietuvas augstākās revīzijas iestādes savā kopīgajā ziņojumā. Situācija ir saasināta Eiropas Savienības (ES) paredzamā divu gadu finansējuma pārrāvuma dēļ 2027.–2028. gadā, kas prasa lielāku trīs Baltijas valstu ieguldījumu. Saskaņā ar triju augstāko revīzijas iestāžu aplēsēm, lai pilnā apjomā pabeigtu "Rail Baltica" projektu, papildus ir nepieciešami 19 miljardi eiro. Ņemot vērā jaunākos katras valsts projekta budžetus un jau piešķirtos līdzekļus, Igaunijā nepieciešami vēl 2,7 miljardi eiro, Latvijā 7,6 miljardi eiro un Lietuvā 8,7 miljardi eiro.

Tartu laikmetīgās mākslas galerija „Kogo” no Igaunijas kļuvusi par oficiālo pārstāvi nu jau trim latviešu māksliniecēm – Elīnai Vītolai un Līgai Spundei nesen pievienojusies arī Sabīne Vernere. Šo notikumu izmantojām kā iespēju tuvāk iepazīties ar „Kogo” galeriju un noskaidrot, kā tā veido attiecības ar māksliniekiem, kāda var būt galerijas nozīme mākslinieka karjeras attīstībā un starptautiskajā pārstāvniecībā un kāpēc Igaunijā laikmetīgās mākslas galerijām pašlaik ir vieglāk izplest spārnus nekā pie mums. Uz mākslinieces Sabīnes Verneres studiju Alberta ielā Rīgā ved noskretušas, bet šarmantas kalpotāju kāpnes – vietām trūkst margu, no sienām nolupusi krāsa, bet visos stāvos durvis apgleznotas košās krāsās, radot sajūtu par veselu mākslinieku kopienu. „Nē, es esmu vienīgā, kas lieto šo kāpņutelpu, pārējiem dzīvokļiem tās droši vien ir virtuves durvis. Kāpēc tās ir tā apkrāsotas? Jo te jau no 80.gadiem ir mākslinieku darbnīca. Savulaik šos bēniņus atrada [Normunds] Brasliņš un [Valdis] Krēsliņš un iekārtoja te darbnīcu.” Verneres darbnīcā esmu tādēļ, ka tieši tobrīd tur viesojas Igaunijas galerijas „Kogo” komanda, lai tuvāk iepazītu viņas darbus. „Kogo” galerija ir dibināta 2018.gadā un jau no pirmsākumiem koncentrējas ne vien uz Igaunijas, bet uz visas Baltijas māksliniekiem. To vada Līna Rausa (Liina Raus). „Mēs izvēlamies māksliniekus, kuros redzam labu attīstības potenciālu un varam augt kopā ar viņiem. Un mums ir svarīgi, lai šie mākslinieki piestāv mūsu galerijas zīmolam un vērtībām. Caur viņu mākslu mēs stāstām arī par to, kas esam mēs. Jo labāk veicas mūsu māksliniekiem, jo labāk iet arī galerijai. „Kogo” var piedāvāt starptautisko redzamību – mums ir veicies, ka esam spējuši iegūt diezgan labu starptautisko reputāciju.” „Kogo” galerija pašlaik pārstāv astoņus jaunos māksliniekus – piecus no Igaunijas un trīs no Latvijas. Kontaktus ar Latvijas māksliniekiem un galerijām palīdz veidot arī kuratore no Latvijas Šelda Puķīte, kura agrāk strādājusi arī Latvijas mākslas institūcijās, bet nu jau ilgāku laiku viņas dzīve ir saistīta ar Igauniju. Un jau trīs gadus viņa ir „Kogo” galerijas komandā.    

“Latviešu valodas ceļa karte”. Kas ir nepieciešams, lai Latvijā varētu izveidot vienotu platformu, kurā būtu apkopota ērti un ātri pieejama informācija visiem, kas vēlas apgūt latviešu valodu. Šāda pieredze jau ir Igaunijā. Par iespējam, kā šādu valodas platformu izveidot un kā tā palīdzētu gan tiem, kas dzīvo ārpus Latvijas, gan ģimenēm, kas atgriezušās Latvijā, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Latviešu valodas aģentūras metodiķe Liene Valdmane, Eiropas Latviešu apvienības Latvijas biroja pārstāve, izglītības nozares eksperte Aira Priedīte, japānis Masaki Nakagava, viņš dzīvo Kobē un studē Latvijas Universitātē, reemigrante Marta Svensone, kas ar ģimeni atgriezusies no Skotijas, un Ivars Brencis, Jaunzēlandes Latviešu sabiedrības priekšsēdis, pārstāv un vada latviešu kopienu Kraistčērčā.

Raidījumā šonedēļ lielā tēma pašmāju klubu basketbols - Latvijas Basketbola līgas sezona nesen noslēgusies ar “VEF Rīga” triumfu, bet līgas vadība jau komunicē ar kolēģiem Igaunijā un gatavojas jaunajai apvienotās līgas sezonai. Kā pagāja šī sezona, kas gaidāms nākamgad, par to sarunāsimies ar Latvijas basketbola līgu direktoru Salvi Mētru. Nedēļas topā: Rokādes vietējo basketbola klubu galveno treneru posteņos - Jānis Gailītis oficiāli atstāj VEF, bet Mārtiņš Gulbis pamet “TTT Rīga”. Vai Gulbja ceļš ved uz VEF? Nacionālās basketbola asociācijas finālā pirmo reizi latvietis - Kristaps Porziņģis ar Bostonas “Celtics” par titulu cīnīsies pret savu bijušo komandu Dalasas “Mavericks”; Pludmales volejbolists Kristiāns Fokerots uz laiku tiek atstādināts no sacensībām, nevarēs piedalīties Kontinentālā kausa izcīņā Jūrmalā, lai cīnītos par olimpisko ceļazīmi; Oficiāli Parīzes olimpiskajām spēlēm kvalificējas pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa/Anastasija Samoilova, olimpiskā delegācija pamazām iegūst aprises; Aļona Ostapenko atkal neveiksmīgi spēlē Francijas atklātajā tenisa čempionātā - izstāšanās otrajā kārtā vienspēlēs.

Izglītības un zinātnes ministrija piedāvā līdzsvarot pedagogu slodzes. Arodbiedrībai būtiski iebildumi. Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome spriež par priekšvēlēšanu diskusijām krievu valodā. Igaunijā noslēdzas mācības "Spring Storm 2024". Drošības konferencē Tallinā spriež par Rietumu spējām turpināt atbalstīt Ukrainu. VARAM darba grupā diskutē, kā mežsaimniekiem pilnveidot kompensāciju sistēmu par dabas liegumiem. Izraēla Starptautiskajā Krimināltiesā atbild uz tai izvirzītajām apsūdzībām genocīdā pret palestīniešiem. Dienvidkurzemē nepieļaus katalizatoru rūpnīcas būvniecību, attīstītājs, visticamāk, tiesāsies.

Par latviešu dramaturģijas sākotni - par Ādolfu Alunānu un Mariju Pēkšēnu, kuras lugu "Ģertrūde" cenzūra neļāva iestudēt, par Blaumaņa kritikām un viņa pirmo lugu - raidījumā Grāmatai pa pēdām sarunas ar režisori Māru Ķimeli un literatūrzinātnieku Benediktu Kalnaču. Par latviešu teātra tēvu Ādolfu Alunānu, kā mēs to esam pieraduši teikt, Arveds Mihelsons (Rutku tēvs) ir rakstījis teātra anekdotes, radio tās pagājušā gadsimta 80. gados ierunājis aktieris Ēvalds Valters. Protams, anekdote nav vēsturiska patiesība, bet, iespējams, arī tajā ir kāda kripata no Ādolfa Alunāna rakstura un izrīcībām. Lai turētos vairāk pie literatūrzinātnes un teātra vēstures, kas dramaturģijas gadījumā ir cieši saistītas, par latviešu dramaturģijas sākumiem 19. gadsimta beigās runājam ar literatūrzinātnieku Benediktu Kalnaču, savukārt savas pārdomas par to, kāpēc Alunāna joku lugas noderēja skatuvei un priekam, bet mūsdienās – īpašam spēles stilam un arī muzikālām kuplejām, stāsta režisore Māra Ķimele. Kad latvieši 19. gadsimtā sadomāja spēlēt teātri, tad vajadzēja, ko spēlēt. Vispirms bija tulkotas un pielāgotas lugas, bet tad jau gribējās kaut ko pašu - dzīvajā latviešu valodā. Par Ādolfu Alunānu, kas nācis no latviešu vācu ģimenes un kā aktieris piedalījies Vācu vasaras teātros Igaunijā, zinām salīdzinoši daudz, savukārt to, ka 1870. gadā Rīgas Latviešu biedrības rīkotajā lugu konkursā uzvar Marija Pēkšēna ar lugu „Gertrūde”, ko cenzūra tobrīd neatļauj izrādīt, par to jau mazāk zināms, bet, iespējams, vēl gaidāmi pētnieču raksti. Plašāk par projektu šeit:

Kaspars Zariņš  aicina iepazīties ar gleznotājām Annu Pommeri un Katrīnu Biksoni, lai uzzinātu, cik taisns vai līkločiem bagāts bijis katrai ceļš uz mākslas pasauli. Kāds ir viņu radošais ceļš, process un  paradumi, kur abas  rod motivāciju un kā sevi uzlādē? Kādēļ Anna mīl caurspīdīgas akvareļkrāsas, bet Katrīnai patīk bieza eļļas krāsa? Raidījumā atklājas, ka abas gleznotājas bērnībā apguvušas vijoļspēli, un viena no viņām turpina mācīties dziedāt…. Katrīna Biksone: Latvijas Mākslas Akadēmija (2023- šobrīd), maģistra programma POST Latvijas Mākslas Akadēmija (2019-2023), bakalaura grāds Glezniecībā Leipcigas Vizuālās Mākslas akadēmija, Vācija (2022) Romas Mākslas akadēmija, Itālija (2021) Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola (2015-2019) Izstādēs piedalās kopš 2017. gada. Darbi izstādīti personālizstādē un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Vācijā un Lietuvā. Jaunākie darbi skatāmi galerijā „ Asni”, pirmā personālizstāde „ Paukotāja istaba” galerijā LOOK! ( 25.05- 17.06.2023)   Anna Pommere: Latvijas Mākslas akadēmija, Profesionālā Doktorantūra (2021-2024) Latvijas Mākslas akadēmija, Vizuālās mākslas nodaļa, Glezniecības apakšnozare, Maģistra grāds (2016-2018) Latvijas Mākslas akadēmija, Vizuālās mākslas nodaļa, Glezniecības apakšnozare, Bakalaura grāds ( 2012-2016) Starptautiskā Praktiskās Psiholoģijas Augstskola, Datorgrafikas fakultāte, Bakalaura grāds (2003-2007) Latvijas Universitāte, Filozofijas fakultāte, Maģistra grāds (2000-2002) Latvijas Universitāte, Filozofijas fakultāte , Bakalaura grāds (1996-2000) Izstādēs piedalās kopš 2012. gada Darbi izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Igaunijā, Ķīnā, Vācijā, Austrijā Jaunākās personālizstādes: "Sudraba līkne"  galerijā „Māksla XO”, Rīgā ( 07.03- 06.04.2024) "Griķu medus" Žaņa Lipkes memoriālā, Rīgā (21.09-21.11.2023) „ Atmiņu artefakti” Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā (5.04-30.06.2023)

Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) žūrija paziņo nominantus septiņās nominācijās – labākais dzejas darbs, labākais prozas darbs, labākais Latvijas autora oriģinālliteratūras darbs bērniem, labākais prozas tulkojums latviešu valodā, labākais atdzejojums latviešu valodā, spilgtākā debija literatūrā un spilgtākais darbs literatūrzinātnē.  Līdztekus iepazīstina arī ar speciālbalvas ieguvējiem. Kultūras rondo ar nominantiem iepazīstina un savu izvēli raksturo žūrijas pārstāviji: žūrijas priekšsēdētāja, arī rakstniece, dzejniece un tulkotāja Ieva Melgalve, rakstnieks Osvalds Zebris un tulkotājs Ilmārs Zvirgzds. Latvijas Literatūras gada balvas nominanti Labākais prozas autordarbs Džena Andersone "Krīta apļi", "Zvaigzne ABC" Svens Kuzmins "Skaistums un nemiers", "Dienas Grāmata" Margarita Perveņecka "Aspirantūra", "Dienas Grāmata" Daina Tabūna "Raganas", "Ascendum" Kristīne Ulberga "Zem kupola", "Dienas Grāmata" Labākais dzejas autordarbs Ērika Bērziņa "Ardievas bohēmai", "Orbīta" Marts Pujāts "Dāma baltos džinsos", "Neputns" Ilmārs Šlāpins "never", "Neputns" Kārlis Vērdiņš "Lībiešu balādes", "Neputns" Labākais literatūras autordarbs bērniem Andra Manfelde "Vai mamma mājās?", "Dienas Grāmata" Luīze Pastore "Šis ir mans seriāls", "Aminori" Kārlis Vērdiņš "Jandāliņš", "liels un mazs" Inese Zandere "Izdomā sev auto", "liels un mazs" Inese Zandere "Putni mūs redz", "liels un mazs" Labākais atdzejojums latviešu valodā Serhijs Žadans "Harkivas Dinamo", atdzejojuši Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs, Māra Poļakova, Māris Salējs, "Orbīta" Hasso Krulls "Metrs un Dēmetra", atdzejojis Guntars Godiņš, Latvijas Rakstnieku savienība "Sirreālisms igauņu dzejā", atdzejojis Guntars Godiņš, "Neputns" Iļja Kaminskis "Kurlā republika", atdzejojis Raimonds Ķirķis, "Neputns" Labākais prozas tulkojums latviešu valodā Halgrīms Helgasons "Sieviete 1000 grādos", tulkojis Dens Dimiņš, "Zvaigzne ABC" Viktorije Hanišova "Sēņotāja", tulkojis Jānis Krastiņš, "Pētergailis" Vids Morkūns "Ceļinieku stacijas", tulkojusi Dace Meiere, "Zvaigzne ABC" Viktars Marcinovičs "Mova", tulkojusi Māra Poļakova, "Prometejs" Oktavio Pass "Pērtiķis gramatiķis", tulkojis Edvīns Raups, "Neputns" Spilgtākā debija Gusts Ābele "Pasaulē mīļākais klusums", "Jānis Roze" Linda Gabarajeva "Apļi", "Neputns" Rute Kārkliņa "Ellīgi skaisti noslēpumi", "Zvaigzne ABC" Rolands Virks "Cilvēki man nepatīk", "Valters Dakša" Spilgtākais darbs literatūrzinātnē Ausma Cimdiņa "Latviešu literatūras klasika kā kritiskās domāšanas impulss", "Zinātne" Inguna Daukste-Silasproģe "Balsis pār jūru", "Dienas Grāmata" Viesturs Vecgrāvis "Pie augstā loga", "Dienas Grāmata" Ekspertu komisija lēmusi šogad piešķirt divas speciālbalvas dzejniekam un tulkotājam Contram (Marguss Konnula) par latviešu literatūras tulkošanu un popularizēšanu Igaunijā, kā arī Ronaldam Briedim par kultūras izglītības programmas "Literārā Akadēmija" vadīšanu 20 gadu garumā. Februārī balvas ekspertu komisija paziņoja nominēto autoru un darbu "garo sarakstu", kā arī nosauca Mūža balvas ieguvēju – dzejnieci, prozisti un tulkotāju Margitu Gūtmani. Latvijas Literatūras gada balvai izdevēji 2023. gadā ir iesnieguši 104 grāmatas – 18 prozas darbus, 11 dzejas krājumus, 20 bērnu literatūras darbus, 38 tulkojumus, 12 darbus debijas nominācijā, savukārt pieci darbi pieteikti ārpus šīm kategorijām, informēja balvas rīkotāji.

Šovakar, 20. martā, Latvijas Nacionālajā teātrī Rīgā un rīt Daugavpils teātrī viesosies pazīstamais Igaunijas teātris „Vaba Lava” (Brīvā skatuve), kurā sadarbībā ar Kijivas dramaturgu teātri un režisoru Valteru Sīli tapusi izrāde „Izvēlies labāku versiju”. Strādājot pie iestudējuma, Sīlis pērnvasar mēnesi dzīvoja Kijivā. Lugas autore ir Natalka Bloka, kuras rokrakstu Valters Sīlis smejoties dēvē par „dramaturģijas pankroku”. Sarunā režisors dalās pārdomās par izrādes tapšanu un nozīmi.

Pašā Rīgas centrā atrodas Rīgas Latviešu biedrības (RLB) nams, namam un arī biedrībai ir bagāta vēsture un, šķiet, vai katram labi zināma. Tomēr, vai daudzi būs dzirdējuši, ka Rīgas Latviešu biedrībai bija savs apgāds - "Derīgu grāmatu nodaļa", kas izdeva visdažādākā satura grāmatas, arī nozīmīgus izdevumus, ieskaitot Konversācijas vārdnīcu. Darbojās komisija, kas no iesniegtajiem manuskriptiem izvērtēja, kas izdodams, kas ne. Savukārt lasītāju piesaistīšanai ieviesa abonementa sistēmu, kas tam laikam bija oriģināla prakse. Par biedrības sākuma gadiem, par pirmajām komisijām un personām, kas tajās darbojās ieskatu sniegs Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietniece Gaida Jablovska. Savukārt kādus izdevumus klajā laida "Derīgu grāmatu nodaļa" pētījis Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders. Vispirms dosimies uz Rīgas Latviešu biedrības namu Merķeļa ielā 13. Gaida Jablovska, gatavojoties sarunai, uz galda sarindojusi vairākus Rīgas Latviešu biedrības apgāda senos izdevumus un arī pavisam nesen klajā laistas grāmatas par biedrības vēsturi, arī izmērā palielo grāmatu „Rīgas Latviešu biedrība trijos gadsimtos”.  Biedrības pirmsākumi meklējami jau 19. gs. pirmajā pusē, kad vērojami pirmie latviešu biedrošanās mēģinājumi toreiz izteikti vāciskajā Rīgā.  Pirmie mēģinājumi apvienoties notika 1861. gadā, taču palika bez tālākām sekām. Pēc tam bija vēl mēģinājumi, bet jauna iespēja dibināt latviešu biedrību radās 1868. gadā, kad Igaunijā bija neraža. Tika nodibināta „Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciesdamiem igauņiem”. Šīs biedrības darbošanās radīja apstākļus Rīgas Latviešu biedrības izveidošanai. Gaida Jablovska uzver, ka Rīgas Latviešu biedrība ir vissenākā latviskā biedrība. Nodibinot biedrību un sākot darboties, nebija jau arī nama, kur pulcēties un apspriesties, viņi tikās privātajās telpās. Runas vīru pulcēšanās protokoli sniedz vērtīgu informāciju un varam labāk izprast, kā viss noticis. Kas bija pirmie Rīgas Latviešu biedrības vīri? Gaida Jablovska iesāk ar pirmo biedrības priekšnieku Bernhardu Dīriķi. Rīgas Latviešu biedrības protokoli tiešām glabā vērtīgu informāciju, Gaida Jablovska min, ka par teātra, zinības un mūzikas komisijas darbību var uzzināt no daudz mapēm rokrakstā. Turpinājumā par Rīgas latviešu biedrības apgāda izveidi un darbības pamatprincipiem, te eksperts ir grāmatniecības vēsturnieks Viesturs Zanders. 2006. gadā iznāca V. Zandera grāmata „Rīgas Latviešu biedrība (1868–1940) kā nacionālās grāmatniecības centrs”. Svarīgi atgādināt, ka vēl 19. gs. pirmajā pusē visos grāmatniecības  procesos dominēja  baltvācu izcelsmes uzņēmēji. Un tikai 60. gadu otrajā pusē, gandrīz vienlaikus ar RLB tapšanu, savas gaitas uzsāk pirmie latviešu grāmatnieki Heinrihs Alunāns, Kārlis Stālbergs un Klāvs Ukstiņš, par viņiem stāstījām vienā no iepriekšējiem raidījumiem. Pirmie RLB apgāda gadi ir nedroši, it kā taustoties, norāda Viesturs Zanders, taču mazliet vēlāk izdod nozīmīgus izdevumus, tai skaitā Konversācijas vārdnīcu. 90. gadu sākumā izveido abonementu sistēmu, latviešu grāmatniecībai tā ir oriģināla un maz izmēģināta prakse. Kad Viesturam Zanderam jautāju par daiļliteratūras izdevumiem, ko apgāds izdod, viņš bilst, ka tagad nosaucot autorus vai nosaukumus, var radīt maldinošu iespaidu par apgādu kopumā. Rīgas Latviešu biedrības apgāds tiešām piedāvāja tematiski daudzveidīgu lasāmvielu, tai skaitā mūzikas un jūrniecības, arī praktiskās literatūras izdevumus, piemēram, „Pamācība, kā mazus bērnus kopt”. Gadsimtu mija un laiks līdz Pirmajam pasaules karam ir viens no dinamiskākajiem un interesantākajiem posmiem Rīgas Latviešu biedrības pastāvēšanas vēsturē.

Raidījumā Diplomātiskajās pusdienās paredzēts kārtējais ceļojums uz Āfriku, šoreiz uz Burkinafaso. Jā, visai nemierīgajos laikos, kuros dzīvojam, ir vērts atcerēties, ka nemierīgi ir ne tikai Ukrainā vai Tuvajos Austrumos, bet arī visai tālos reģionos kā Burkinafaso. Kaut arī jāsaka, ka pat šajā Āfrikas valstī varam vilkt paralēles arī ar mūsu lielo austrumu kaimiņu un tā īstenoto ārpolitiku. Burkinafaso ir viena no 32 pilnībā citu valstu ieskautajām valstīm, kurām nav pieejas jūrai. Un, kā jau esam skaidrojuši iepriekš, tas, ka valstij nav pieejas jūrai, ievērojami ietekmē valsts attīstības iespējas. Tieši tāpēc no šīm 32 valstīm 17 ir starp vismazāk attīstītākajām valstīm pasaulē. Taču Burkinafaso teritorijā laika posmā no 12. līdz 15. gadsimtam pastāvēja vienas no spēcīgākajām karalistēm reģionā. Pašlaik valstī dzīvo vairāk nekā 20 miljoni cilvēku un to skaits visu laiku palielinās – aptuveni par 2,5 procentiem gadā. Pašlaik gandrīz 65 procenti iedzīvotāju ir vecumā līdz 25 gadiem, tātad pašā labākajā reproduktīvajā vecumā. Tāpēc prognozē, ka drīzumā iedzīvotāju skaits pieaugs vēl vairāk, radot ne mazums izaicinājumu valsts ekonomikai. 19. gadsimta otrajā pusē, Eiropas valstīm uzsākot savus paplašināšanās centienus Āfrikā, izvērtās cīņas arī par tām teritorijām, kur pašlaik atrodas Burkinafaso. Šis reģions nonāca Francijas kontrolē, taču pagāja aptuveni 20 gadu, lai atrisinātu dažādus teritoriālos strīdus un izveidotu Augšvoltu – par godu Voltas upēm. Šajā kolonijā tika aktīvi veicināta kokvilnas audzēšana un eksports, taču ienākumi nebija tādi kā cerēts. Jau 1932. gadā šī kolonijas teritorija tika sadalīta starp Kotdivuāru, Franču Sudānu un Nigēru. Pēc Otrā pasaules kara Francija gan Augšvoltas Republiku atjaunoja tās iepriekšējās robežās, piešķirot tai pašpārvaldes tiesības, bet pilnīgu neatkarību Augšvolta ieguva 1960. gadā. Turpmākie 20 gadi gan jaunajai valstij nesa ne tikai ilgstošus sausuma viļņus, bet arī četrus militāros apvērsumus. Iespējams, ka spilgtākais no šo apvērsumu vadoņiem bija Tomā Sankara, kurš pie varas nonāca 1980. gados. Viņu uzskatīja par ļoti harizmātisku un progresīvu līderi, jo tieši viņa laikā tika ieviesta virkne sociālo un ekonomisko reformu. Savu uzskatu dēļ viņš nereti tiek dēvēts par Āfrikas Če Gevaru. Pats Sankara bija bruņoto spēku kapteinis, kurš 1983. gadā tika iecelts par valsts premjerministru, taču pēc domstarpībām ar valdību visai drīz nonāca mājas arestā. Laikā, kamēr viņš atradās ieslodzījumā, viņa radikālie līdzgaitnieki viņa vārdā sarīkoja valsts apvērsumu, un jau 33 gadu vecumā Sankara kļuva par Augšvoltas prezidentu, bet jau nākamajā gadā tika pasludināts arī jaunais valsts nosaukums. Burkina Faso starp citu vietējā Mosi valodā nozīmē „godīgo cilvēku”, jeb „taisnīgo”, jeb „neuzpērkamo cilvēku zeme”. Bet šis tulkojums ir ļoti ironisks. Kā jau radikālam marksistam pienākas, arī Sankara darbības pamatā bija cīņa pret imperiālismu. Ir interesanti pavērot, kā tad šī politika izpaudās - tā, piemēram, Sankara noraidīja Starptautiskā valūtas fonda piedāvāto palīdzību, saņemot to no citiem avotiem, vienlaikus cenšoties mazināt atkarību no šīs palīdzības, tajā pat laikā kāpinot arī iekšējos ienākumus. Sankara valdīšanas laikā tika īstenota virkne reformu, kas uz ilgu laiku atstāja pamatīgu ietekmi ne tikai uz Burkinafaso, bet arī apkārtajām valstīm. Tika aktīvi strādāts pie bada novēršanas, tika veicināta lasītprasme, kā arī izvērstas vakcinācijas programmas meningīta, dzeltenā drudža un masalu izskaušanai. Tika aktīvi celtas skolas, veselības centri, ūdens rezervuāri un dažādi citi infrastruktūras projekti. Tāpat, cīnoties ar Sahelas reģiona atmežošanu, tika iestādīti vairāk nekā 10 miljoni koku. Vēl vairāk, tika aizliegta Āfrikas valstu kultūrās praktizētā nežēlīgā sieviešu ģenitāliju apgraizīšana, tika aizliegtas piespiedu laulības un poligāmija. Bet lai neizklausītos, ka mēs esam revolucionāro marksisma ideju piekritēji un atbalstītāji, pieminēsim, ka, sekojot „labākajiem” revolucionārās Kubas piemēriem, tika izveidoti Tautas revolucionārie tribunāli, lai sodītu politiskos noziegumos un korupcijā apsūdzētas amatpersonas. Nedaudz vēlāk cilvēktiesību organizācija „Amnesty International” šādu rīcību, pasludinot šīs personas par pretrevolucionāriem elementiem, nosauca par cilvēktiesību pārkāpumu, jo notika politisko oponentu vajāšana, aizturēšana un ārpustiesas slepkavības. Sankaras revolucionārā darbība izpelnījās popularitāti arī citās nabadzības skartajās Āfrikas valstīs, taču augumā auga līdz šim valdījušās klases neapmierinātība ar pārmaiņām. To vidū bija arī ietekmīgie cilšu līderi, kā arī bijušie kolonisti – Francija un tās sabiedrotā Kotdivuāra. 1987. gadā Blaiza Kampaores vadītie bruņotie spēki Sankaru un vairāk nekā 10 viņa valdības ministrus nogalināja, pārņemot varu valstī. Pats Kampaore, kurš bija Sankaras bērnības draugs, atradās pie varas līdz pat 2014. gadam, kad bija spiests bēgt no valsts plašu sabiedrības protestu dēļ. Jau gandrīz 10 gadus drošības situācija Burkinafaso kārtējo reizi ir pasliktinājusies, jo ievērojami ir palielinājies islāmistu kaujinieku uzbrukumu skaits un vardarbība. No otras puses valdība izveidoja īpašos spēkus terorisma apkarošanai, ar piebildi, ka šos spēkus nedrīkst saukt pie atbildības par viņu pienākumu pildīšanas laikā pastrādātajām darbībām. Rezultātā valsts apmaksātas pašaizsardzības grupas tiek apsūdzētas cilvēku nolaupīšanā, spīdzināšanā un ārpustiesas slepkavībās. Nu, līdzīgi kā pie marksistiem pirms pārdesmit gadiem. Bet par spīti tam visam, šādiem militārajiem režīmiem joprojām ir ļoti augsta popularitāte sabiedrībā. Un šo fenomenu lūdzām skaidrot Igaunijā bāzētajam Starptauiskā aizsardzības un drošības centra vadošajam pētniekam Tomasam Jermalavičum.

Aprit desmit gadi, kopš Latvijā ieviests eiro. Zemnieki Eiropā turpina protestus. Politiķi par jauno skolotāju algu finansēšanas modeli: diskusijas ir un būs, bet vienots lēmums tiks pieņemts. Igaunijā streiko skolotāji.

Šovasar norisinājušās pētnieciskās ekspedīcijas un iegūti unikāli atradumi, veicot metāla kroņu tradīcijas izpēti Zemgalē, Sēlijā un Vidzemē. Šādus metāla kroņus pētnieki joprojām atrod arī ar kapsētām nesaistītās vietās, un tas nozīmē, ka meklējumi vēl labu laiku turpināsies, aizvien papildinot priekšstatu par šo tradīciju. Par piemiņas tradīcijām un aizgājēju godināšanu esam daudz runājuši raidījumā, taču ir kāda neparasta tradīcija, par kuru teju ikgadu atklājas kas jauns un līdz šim nezināts - metāla kroņi kapsētās. Kādi ir šie kroņi, kā tie veidoti, kam tie par piemiņu atstāti kapsētās, skaidro vēsturnieks, dabaspētnieks, tūrisma speciālists, Latvijas Petroglifu centra vadītājs Andris Grīnbergs. Andris Grīnbergs stāsta, ka tradīcija rotāt kapavietu ar metāla kroni vairāk bijusi raksturīga luterāņiem. Tāpat arī Igaunijā šāda tradīcija bijusi izplatīta. Diemžēl pēc Otrā pasaules kara neviena darbnīca, kur šādus kroņus izgatavoja, savu darbību Latvijā nav atjaunojusi. Plašāk par pētījumu var uzzināt Latvijas Petroglifu centra mājas lapās un "Facebook" kontā. Eksperimentālā arheoloģija palīdz arī izglītības sistēmai Augusta nogalē raidījumā iepazīstinājām ar aktualitātēm pētniecībā arheoloģijā, kas šogad piedzīvotas vairākās vietās Latvijā - Zilakalnā Vidzemē, kā arī Baltinavā un Ludzā Latgalē. Un nu šim stāstam turpinājums, bet atšķirīgs, jo runa gluži nav par arheoloģiskajiem atradumiem, kas apzināti meklēti. Mūsdienu arheoloģijas formas ir dažādas, un biedrība “Latvijas Arheoklubs” jau daudzu gadu garumā interesentiem, īpaši studējošajiem, piedāvā eksperimentālās arheoloģijas vasaras skolu. Kopš 2015. gada savu mājvietu skola ir atradusi Rīgā, Lucavsalā. Arheologs, vēstures doktors, biedrības “Latvijas Arheoklubs” vadītājs Artūrs Tomsons skaidro, kas ir eksperimentālās arheoloģijas vasaras skola un kā tā radusies.

Jaunākajā ES ziņojumā par to, kā dalībvalstīm ir klājies pēdējos desmit gadus digitalizācijas attīstības jomā atklājies, ka Latvijas iedzīvotāju sekmes digitālo pamata prasmju apgūšanā ir stipri viduvējas. Kāpēc Īrijā 70% iedzīvotāju ir apguvuši digitālās prasmes, bet Latvijā tikai 49%, analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē LIKTA prezidente Signe Bāliņa un uzņēmuma "Crayon Latvija" pārstāvis Agris Ivbulis. "Digitālās prasmes, gan termins, gan tas, ko šīs prasmes ietver, arvien mainās, jo tehnoloģijas nāk arvien jaunas klāt. Tagad pēdējais bubulis, no kura visi baidās, ir mākslīgais intelekts. Protams, tas ir arī saistībā ar drošību, ar kiberdrošību," vērtē Signe Bāliņa. "Kādreiz pietika, ka ieslēdzam datoru, saprotam, kas ir internets, ja mākam atbildēt uz e-pastiem, lieliski. Mūsdienās, ja tev nav sapratne par drošību digitālajā vidē, ja nav sapratne par to, kas ir mākslīgais intelekts vai kādas citas jaunas tehnoloģijas, kas nāk, mēs no viņām baidīsimies, neizmantosim." "Ja mans darba devējs mani nemāca, vai nu es pats par to rūpējos, vai meklēju citu darba devēju, kas par to gādās un veicinās manu izaugsmi," turpina Signe Bāliņa. Digitālās pamatprasmju kopums mūsdienās: saprotu, kāda ir digitālā vide, jo varu darīt, ko ne, tas ir jautājums par drošību, jautājums par to, kā es pats varu radīt saturu - video, audio vai teksts; tas ir jautājums par komunikāciju, kā es komunicēju ar virtuālo Ivaru, kā es komunicēju ar kolēģiem, kādas ir manas komunikācijas prasmes digitālajā vidē, jo komunikācijas rīku kļūst arvien vairāk; kā izmantoju tehnoloģijas lēmumu pieņemšanā, kā spēju izanalizēt informāciju, izanalizēt datus, lai varētu pieņemt lēmumus. "Man nav bažas, runājot par pētījumu, par iedzīvotāju prasmi, vai tas ir 49 vai 51%, tās ir nianses, jo Eiropā vidējais ir 54%. Turpat mēs vien esam," uzskata Agris Ivbulis. "Uztrauc organizāciju segments. Ja runājam par mākslīgo intelektu, tehnoloģijām, jāsaprot, ka šie risinājumi ir bāzēti mākoņpakalpojumu sniedzējplatformās. Lai līdz mākslīgajam intelektam tiktu, ir jāsalauž domāšana, jāsaprot, ka bez pilnīgas vai daļējas resursu pārnešanas uz mākoņplatformu, mēs šīs tehnoloģijas nemaz nespējam pielietot. Jāsāk ar to. Šie cipari ir dramatiski, ja Igaunijā  mākoņservisus izmanto 51% orgaizāciju, Latvijā - 21%. Atpaliekam divas reizes," vērtē . "Tā, pirmkārt, ir nezināšana, otrkārt, - iracionālas bailes, lai arī situācija uzlabojas pēdējos gados." Signe Bāliņa norāda, ka daudzi izmanto mākoņpakalpojumus to ne nemaz nezinot. "Skatoties uz notikumiem pasaulē, ir skaidrs, ka arvien vairāk būs jādomā par kiberdrošību. Uzbrukumi, šīs pašas vēstules, kas bija visām skolām un izglītības iestādēm, tas ir pasaules fons. (..) Ja izmantojam mākoņpakaļpojumus, esam daudz drošāki, nekā tad, ja neizmantojam. Tie resursi, ko lielie pasaules vendori [programmatūru piegādātāji] var ieguldīt tajā visā, ir citi, kā mazais uzņēmums, kuram nosacīti serveris stāv zem galda. (..) Es negribu nevienu biedēt, bet kiberuzbrukumi kļūst arvien biežāki. Šī pāreja uz mākoni ir viens veids, ka pasargāt savu uzņēmumu, kā pasargāt sava uzņēmuma datus," analizē Signe Bāliņa. "Varbūtība, ka hakeris uzlauzīs lielo mākoni, ir daudz zemāka, nekā, ja viņi uzbruks vienam mazajam serverītim. Aizvien vairāk uzbrukumi ir slimnīcām, medicīnas iestādēm, bankām. Visur mēģina." Lai noskaidrotu, kādas ir Siguldas novada Inčukalna pagasta iedzīvotāju digitālās prasmes, dodamies uz Inčukalna bibliotēku. Tur pēc stundām pie trīs datoriem pulcējas skolēni, bet no rītiem bibliotēkā visbiežāk iegriežas seniori, lai samaksātu dažādus rēķinus.

Šī gada sākumā tika uzsākts projekts ar mērķi palielināt Latvijas un Igaunijas dabas tūrisma produktu eksportu uz Lielbritāniju. Par dabas tūrismu Latvijā un projekta sekmēm interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta un iepazīstina asociācijas "Lauku ceļotājs" prezidente Asnāte Ziemele un Latvijas Dabas tūrisma asociācijas pārstāvji Vents Strautmanis, Andra Marta Babre un Zaiga Kaire. Jaunā interneta platforma ir šobrīd Latvijā vienīgā interneta vietne, kurā dabas tūrisma produkti Latvijā un Igaunijā ir apkopoti vienuviet, līdz ar to tā noderīga arī vietējiem ceļotājiem. Šobrīd mājaslapā pieejami vairāk nekā 70 dabas tūrisma pakalpojumi Latvijā un Igaunijā.

Latvijas basketbola izlase cīnās pret Kanādu par pirmo vietu Pasaules kausa apakšgrupā. Igaunijā kritizē premjeres Kallasas neierašanos parlamentā, lai atbildētu uz jautājumiem par viņas vīra biznesa saitēm Krievijā. Apvienotais saraksts vēl vērtē piedāvājumu iesaistīties valdībā. "Rīgas namu pārvaldnieks" par namu siltināšanu. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera organizē semināru, lai informētu par Latvijas uzņēmēju iespējām piedalīties Ukrainas atjaunošanā un tās ekonomikas rekonstrukcijā. Biedrība "Tavi draugi" aicina uz noslēdzošo labdarības koncertu "Angāra saulrieti". 

Latvijas vīriešu basketbola izlase piektdien, piedzīvojot debiju Pasaules kausa finālturnīrā, ar rezultātu 109:70 sagrāva Libānas valstsvienību. Premjera amata kandidāte Evika Siliņa (Jaunā Vienotība) turpina sarunas ar par tijām par nākamo koalīciju. Amerikas Savienoto Valstu Valsts departaments piešķīris 1,86 miljonus ASV dolāru bēgļu palīdzības organizācijām Latvijā. Igaunijā pieaug spiediens par premjeres Kallasas atkāpšanos. Augusta pēdējā piektdiena - Grupu kreklu diena.

Pārtikas cenas pēc straujā lēciena pēdējā laikā sāka nedaudz kristies, taču ļaudis sagaida, ka cenu samazinājumam vajadzētu būt krietni izteiktākam. Cik pamatota ir kritika, ka augstās cenas diktē mūsu lielveikalu negausīgā vēlme pēc lielas peļņas? Vai tiešām kaimiņos - Lietuvā un Igaunijā - pārtikas veikalos cenas ir zemākas? Kā cenas ietekmēs šīs vasaras sausums, energoresursu cenu izmainņas un kāpēc cenas veikalu plauktos turpina palielināties pat tad, kad ražotāji tās jau sen ir samazinājuši? Krustpunktā analizē Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe, Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšēdētājs Guntis Gūtmanis, Konkurences padomes Negodīgas tirdzniecības prakses novēršanas nodaļas vadītāja Sanita Uljane un Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis.  

Dārzenis, kas ieguvis stabilu vietu Eiropas virtuvē un, protams, arī latvieša viens no mīļākajiem ēdieniem - kartupelis. Kā šis necilā paskata nakteņu dzimtas augs iekaroja eiropiešu sirdis? Vai tiesa, ka te savu roku klāt licis hercogs Jēkabs? Un kādi politiski skandāli un sociāli nemieri saistīti ar kartupeļiem Eiropas vēsturē? Kartupeļa stāstu raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj divi kartupeļu vēsturiskā konteksta pārzinātāji - vēsturniece, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniecr Mārīte Jakovļeva un vēsturnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs. Kartupelis, kas tik daudzos un dažādos veidos pašlaik kļuvis par būtisku mūsu ēdienkartes sastāvdaļu, vēsturē nogājis garu ceļu, lai vispār sasniegtu Eiropu un Latviju fiziski, bet pēc tam iekarotu arī zemnieku sirdis. Vēsture atgādina, ka zemnieki pretojušies muižnieku “eksperimentiem” ieviest šādu jaunu kultūru un ka saistībā ar kartupeļiem gan Latvijas teritorijā, gan citviet notikuši nemieri. 18. gadsimta nogalē Krievijas impēriju, kurā tajā laikā ietilpst arī Latvijas teritorija, skar rīkojumi par kartupeļu audzēšanu un lietošanu pārtikā. Zemnieki sākotnēji, protams, bija jāpierunā un viņiem jāpaskaidro, cik laba lieta ir kartupelis, lai izvairītos no bada. Mārtiņš Mintaurs norāda, ka kartupeļu audzēšanu un izplatīšanos veicināja arī tas, ka nav vajadzīgs tāds inventārs, kā labības audzēšanai. Nevajag ne arklu, ne zirgu, tāpēc tas kļūst ar pieticīgāku rocību dzīvojošu cilvēku iztikas līdzekli. "Faktiski tiek uzskatīts, ka par stabilu lauksaimniecības kultūru Latvijā kartupeļi kļūst 19. gadsimta 40. gados, savukārt 20. gadsimta sākumā pēc tā laika statistikas datiem visvairāk kartupeļus trijās Baltijas provincēs - Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā - audzē tieši Ziemeļigaunijā, tas ir mūsdienu Tallinas apkārtnē," atkāj Mārtiņš Mintaurs. "20. gadsimta sākumā, kad jau ir ap 2000 kartupeļu šķirnes zināmas, tad kartupeļus iedala trijās daļās: ir galda kartupeļi, kurus lieto pārtikā; ir fabriku kartupeļi, tas nozīmē, ka šīs šķirnes tiek izmantotas spirta ražošanai un kartupeļu miltu jeb stērķeles ražošanai; ir tā saucamie barības kartupeļi vai lopu kartupeļi." 20. gadsimta sākumā ir pieminēts arī tāds briesmīgs zvērs kā kartupeļu kukainis jeb kolorado vabole, kas bija atceļojusi uz Eiropu no Amerikas pēc tā laika datiem ap 1877. gadu. Nakteņu dzimtas augi Latvijā Ir vai nav indīgi nakteņu dzimtas augi, kas no š­īs dzimtas aug Latvij­ā un no kuriem nakteņu pārstāvjiem ieteicams uzmanīties, stāsta Latvijas Nacionā­lā dabas muzeja Botānikas nodaļas vecākā bot­āniķe Janta Meža. Pie nakteņu dzimtas pieder lakstaugi un nelieli krūmi, kuru ārējās pazīmes ir meklējamas to ziedos - tās ir pa pieci kopā saaugušas kauslapas un vainaglapas. Pasaulē ir zināms ap 2700 nakteņu sugām. Latvijā no tām ir sastopamas 12 sugas un to vidū tikai bebrukārkliņš un melnā naktene ir mūsu vietējie augi, pārējie ir tā dēvētie kultūrbēgļi jeb savulaik dārzos ieaudzētas  sugas, kas laika gaitā izplatījušies savvaļā. Šajā dzimtā ir sastopami daudz indīgi augi, un tieši tāpēc nereti gan tautā, gan plašsaziņas līdzekļos var dzirdēt apgalvojumus, ka kartupeļus, saldos piparus vai tomātus lietot pārtikā ir kaitīgi, jo šie augi pieder pie nakteņu dzimtas.  Sarunā bot­āniķi Jantu Mežu skaidrojam, kuri nakteņu dzimtas augi ir indīgi un cik lielā mērā, bet pirms tam kopā ar botāniķi mēģinām tikt skaidrībā par šīs dzimtas nosaukumu, kas latīņu valodā nāk vārda saule, bet latviski tas norāda uz dienas daļu, kad sauli pie debesīm neredzam.

Dzimuma vienlīdzība ir plaši apspriests temats. Vislielāko nevienlīdzību izjūt tieši darba vietās. Kāpēc Igaunijā un Latvijā uzņēmumu valdēs, padomēs un citās institūcijās situācija ar sieviešu līdztiesību ir tik slikta? Vai sievietēm ir citāda novērtēšanas sistēma darba vietās nekā vīriešiem? Kā mazināt šo nevienlīdzību? Par to visu - DIENA PĒC autora Kristapa Pētersona sarunā ar Baibu Rubesu, organizācijas "Novatore" līdzdibinātāju.

Aplikt bankas ar virspeļņas nodokli nav galvenais mērķis. Kopīgiem spēkiem jāmeklē veidi, kā veicināt kreditēšanu Latvijā un palielināt konkurenci banku tirgū. Tā par Lietuvā parādījušos ideju daļu komercbanku peļņas novirzīt valsts aizsardzības vajadzībām izsakās valdošās koalīcijas pārstāvji. Ideju par šādu pagaidu nodokli bankām šopēcpusdien apspriež koalīcijas sadarbības sanāksmē. Vairāk Jāņa Kinča sagatavotajā ierakstā. Lietuvā Finanšu ministrija un Centrālā banka apspriedušas jaunu nodokli komercbanku peļņai, kas būtiski pieaugusi, jo auga "Euribor" likme, kas sadārdzināja aizņēmumus. Tādējādi "Euribor" likmes kāpuma dēļ Lietuvas banku peļņa varētu augt trīskārtīgi – līdz miljardam eiro. Līdzīgu ideju par banku pagaidu solidaritātes maksu pēc finanšu ministra "Jaunās Vienotības" pārstāvja Arvila Ašeradena aicinājuma izvērtēs arī Latvijas valdību veidojošie politiskie spēki. Latvijas bankas eksperti šādu ideju nodēvējuši par galēju risinājumu, kam piekrīt arī Saeimas Budžeta un finanšu ( nodokļu) komisijas vadītājs Jānis Reirs no "Jaunās Vienotības". Viņš gan piebilst - bankām procentu ieņēmumu palielināšanās ir fakts. "Mūsu uzdevums ir ne jau sodīt par to, ka viņiem ir peļņa. Mūsu uzdevums ir panākt to, lai bankas samazinātu kreditēšanas procentus. Un, no otras puses, palielina depozīta likmes, lai iedzīvotājiem būtu lielāka interese savus līdzekļus novirzīt bankās, depozītos. Mūsu kredītprocenti ir ar vienu no lielākajiem Eiropas Savienībā un eiro zonā. Mūsu hipotekārā kreditēšana turas tikai tāpēc, ka ir valsts atbalsta programmas, nevis bankas veic savu funkciju un izsniedz šos kredītus." Par banku uzdevumu veicināt kreditēšanu runā arī pārējo koalīcijas spēku pārstāvji. Kreditēšanas apjomu stagnēšanu pārējo Baltijas valstu tautsaimniecībā un arī privātajā patēriņā varētu risināt, veicinot konkurenci banku jomā, uzsver Saeimas deputāts Ģirts Lapiņš no Nacionālās apvienības. "Tā ir šobrīd tā milzīgā problēma Latvijas ekonomikā, ka bankām ir milzīga peļņa, bet nav pietiekama kreditēšana tautsaimniecībā. Taču ir zināms, ka Latvijas Banka aktīvi strādā, lai uz Latviju atvestu vēl kādas finanšu institūcijas. Kāds ir statuss, to nezinu, bet šobrīd Latvijā tiešām izveidojies oligopols ekonomikā, jo tirgū dominē trīs vai četras lielas bankas. Vismērķis nav uzlikt kaut kādu lielu nodokli, bet sasniegt to, ka bankas vairāk kreditē uzņēmumus. Tas būtu ļoti svētīgi." Par ekonomikas procesus veicinošu pasākumu plašāku klāstu aicina domāt "Apvienotā saraksta" frakcija. Šo pasākumu apspriešanai steigšus jāveido darba grupa, uzsver "Apvienotā saraksta" pārstāve Aiva Vīksna. "Tā ir tautsaimniecības aktīvāka kreditēšana, jo tās tempi Latvijā ir zemākie Baltijā. Mums jādomā par valsts konkurētspēju tajā skaitā. Te noteikti jāpieskaras arī mūsu lielo energokompāniju milzīgajai peļņai. Tas ir plašāks konteksts, ne tikai bankas." Jāatgādina, ka Lietuvā ar 60% nodokli rosina aplikt peļņas daļu, kas vismaz par 50% pārsniedz četru gadu vidējo. Lietuvas Konkurences padome šādu piedāvājumu gan vērtē kā konkurenci kropļojošu un pirms tālākas virzības mudina to izvērtēt arī Eiropas Komisijai. Igaunijā šādu risinājumu neplāno. Arī Latvijas Finanšu nozares asociācija aicina nesekot Lietuvas piemēram. Tas neuzlabotu potenciālo investoru attieksmi, kā arī tradicionālās finanšu iestādes nostādītu nevienlīdzīgā situācijā pret mazāk regulētajām finanšu iestādēm.

Protesti Gruzijā. Cīņas par Bahmutu. Vēlēšanu rezultāti Igaunijā. Aktualitātes ārvalstīs vērtēja Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš un vēsturnieks, Londonas universitātes koledžas asociētais profesors Marts Kuldkeps (Mart Kuldkepp). Gruzija globālajās krustcelēs Kopš 7. marta Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notiek plaši protesti. Iemesls ir likums, kuru virza valdošā partijas „Gruzijas sapnis”, un kas pēc sava rakstura ir tuvs Krievijā pieņemtajai likumdošanai par t.s. ārējiem aģentiem. Likums paredz, ka medijiem un nevalstiskajām organizācijām, kuru budžetā vismaz 20% veido ārvalstu finansējums, jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem. Valdošās partijas pārstāvji uzstāj, ka likums atbilst vispārpieņemtajām tiesiskajām normām, un raksturo tā pretiniekus kā spiegus, kuri tiecas pakļaut Gruziju ārēju spēku ietekmei. Šis motīvs iekļaujas plašākā partijas „Gruzijas sapnis” vēstījumā, pozicionējot kā spēku, kas pašreizējā kara situācijā pasargā Gruziju no ievilkšanas konfliktā. Tikmēr likumprojekta pretinieki pauž, ka tas ir mēģinājums uzbūvēt valstī autoritāru režīmu, kas laupa Gruzijai cerības iestāties Eiropas Savienībā. Līdzīgi šo likumdošanas iniciatīvu raksturojuši arī vairāki rietumvalstu līderi, t.sk. Eiropas Savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels. Debašu laikā Gruzijas parlamentā izcēlās kautiņš starp valdošās partijas un opozīcijas pārstāvjiem. Arī protesta akcijas pie parlamenta izvērtās sadursmēs ar policiju. Kārtības sargi laida darbā asaru gāzi un ūdensmetēju, savukārt protestētāji – akmeņus un arī dažas paštaisītas degbumbas. Vairāki protestētāji aizturēti. Vakarā policijai izdevās atspiest protestētājus no parlamenta ēkas, taču paredzams, ka šodien ļaudis atkal pulcēsies. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka likumprojekts neatbilst valsts pamatlikumam un viņa bloķēs tā pieņemšanu, tomēr partijas „Gruzijas sapnis” parlamentārais vairākums ir pietiekams, lai pārbalsotu prezidentes veto. Liberāļi nostiprina pozīcijas Igaunijā Pēc 5. martā notikušajām Igaunijas parlamenta Riigikogu vēlēšanām premjerministres Kajas Kallasas pozīcijas mūsu kaimiņvalsts varas virsotnē ir kļuvušas tikai stabilākas. Līdz vēlēšanām Kallasa vadīja trīs partiju koalīcijas valdību, kurā ietilpa viņas pārstāvētā Reformu partija – Igaunijas lielākais liberālais un proeiropeiskais spēks; kā arī nacionālkonservatīvā Tēvzemes savienība un kreisi centriskā Sociāldemokrātiskā partija. Valdošajai koalīcijai bija piecdesmit sešas no simts vienas Riigikogu deputātu balss. Tagad parlamenta politisko spektru nozīmīgi ir izmainījis jaunpienācējs – partija „Igaunija 200” ar tās līderi žurnālistu Lauri Husaru priekšgalā. Šis spēks, kas sevi pozicionē kā liberālu un progresīvu, dibināts 2018. gadā, taču iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā nepārvarēja 5% barjeru. Tagad partijai „Igaunija 200” būs 14 deputātu mandāti. Līdzšinējās koalīcijas mugurkauls – Reformu partija – palielinājusi mandātu skaitu no 34 līdz 37, sociāldemokrāti zaudējuši vienu no līdzšinējām 10 vietām, bet tēvzemieši – četras no līdzšinējām 12 vietām. Vissāpīgākie šo vēlēšanu rezultāti ir kādreizējā premjera Jiri Ratasa vadītajai Centra partijai, kas šķīrusies no veseliem 10 deputātu mandātiem, tās frakcijai parlamentā sarūkot līdz 16 vietām un noslīdot no otrās uz trešo pozīciju. Uz otro pozīciju, kaut arī zaudējot divus no līdzšinējiem 19 mandātiem, pakāpusies labēji populistiskā Konservatīvā Tautas partija jeb EKRE. Domājams, Centra partijas sniegums ir rezultāts tās kādreizējiem manevriem, veidojot ideoloģiski un politiski apšaubāmu savienību ar EKRE, lai tikai nepielaistu varai nozīmīgāko konkurentu – Reformu partiju. Sava loma ir arī tam, ka Centra partija pārstāv lielu daļu Igaunijas krievvalodīgo vēlētāju un līdz pat pagājušā gada martam tai bija sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju „Vienotā Krievija”. Pašreizējie Igaunijas parlamenta vēlēšanu rezultāti ļauj premjerministrei Kallasai veidot jau pirms vēlēšanām iezīmēto koalīcijas modeli ar Reformu partijas, „Igaunija 200” un Sociāldemokrātiskās partijas piedalīšanos, kam būs ne vien stabilāks vairākums parlamentā, bet arī vienotāka idejiskās platforma. „Kara dūmaka” pār Bahmutu un Brjansku Kauja par Bahmutas pilsētu Ukrainas Donbasa reģionā risinās kopš pagājuša gada augusta sākuma. Krievijas bruņotie spēki visus šos mēnešus centušies salauzt ukraiņu sīksto pretestību un ieņemt Bahmutu, kas šīs karadarbības rezultātā pārtapusi gruvešu kaudzē. Pilsētā, kur pirms pagājušā gada februāra mitinājās vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju, tagad, kā tiek lēsts, palikuši ne vairāk kā četri tūkstoši. Taču, kā ikviena sagrauta pilsēta, arī Bahmuta tagad kļuvusi par izdevīgu aizsardzības pozīciju, kur arī nelielas un viegli bruņotas vienības var sagādāt pretiniekam nopietnas grūtības. Tāpēc Krievijas puses apgalvojumi, ka Bahmuta beidzot ir ieņemta, jāvērtē visai piesardzīgi. Pienāk gan ziņas, ka Ukrainas spēki nostiprina aizsardzības līnijas rietumos no pilsētas, kas varētu nozīmēt, ka to lielākā daļa tiešām plāno atvilkties no pilsētas. Tomēr vēl pirmdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu, ka apspriedē ar bruņoto spēku vadību lemts turpināt Bahmutas aizstāvēšanu un pilsētas aizstāvjiem tiks nosūtīti papildspēki. 5. martā ar videovēstījumu Bahmutas kaujas sakarā nācis klajā arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dibinātājs Jevgeņijs Prigožins. Viņa kompānijas algotņi, t.sk. cietumos savervētie ieslodzītie, līdz šim bijis nozīmīgs spēks kaujās par pilsētu. Prigožins kārtējo reizi sūkstījies, ka viņa vienībām nepiegādā nepieciešamo munīcijas daudzumu un nedod iespēju papildināt personālsastāvu, un izteicis pieņēmumu, ka, ja Bahmutā Krievija cietīs neveiksmi, „vāgnerieši” tiks pataisīti par galvenajiem vainīgajiem zaudētā kaujā un zaudētā karā. Tā nu Bahmutas pozīciju likteni joprojām klāj „kara dūmaka”. Tā pati „kara dūmaka”, respektīvi, drošticamas informācijas deficīts raksturīgs notikumiem Krievijas Federācijas Brjanskas apgabalā, kas robežojas ar Ukrainu un Baltkrieviju. Ir skaidrs, ka 2. martā šai teritorijā no Ukrainas puses ieradusies bruņota vienība, kas kādu laiku uzturējusies divos pierobežas ciemos, bet pēc tam ar kauju atkāpusies pāri robežai. Grupas dalībnieki, kas sevi dēvē par Krievijas Brīvprātīgo korpusa cīnītājiem, ieņemtajos ciemos ierakstījuši video, ko vēlāk publicējuši tīmeklī. Viņu pārstāvis Deniss Kapustins, kurš figurē arī ar pieņemtu uzvārdu Ņikitins, viesojoties publicista Marka Feigina videokanālā, norādīja, ka akcijas mērķis bijis demonstrēt Krievijas varas vājumu un iedrošināt Krievijas iedzīvotājus cīņai pret Kremļa režīmu. Kremlis tikmēr raksturojis notikušo kā Ukrainas diversantu grupas teroristisku iebrukumu, apgalvojot, ka, cita starpā, iebrucēji apšaudījuši civilo transportlīdzekli, nogalinot vienu pieaugušo un ievainojot desmitgadīgu zēnu. Vēlāk tika izplatītas ziņas jau par diviem nogalinātajiem. Dienu pēc notikušā ar videopaziņojumu šai sakarā nāca klajā Krievijas līderis Putins, vainojot Ukrainu teroristiskā uzbrukumā. Katrā ziņā šī ir pirmā reize, kad Krievija atzīst, ka noticis iebrukums tās teritorijā. Ukrainas puse, prezidenta padomnieka Mihailo Podoļaka personā, noraida savu līdzdalību, norādot, ka uzbrukumu veikuši „Krievijas partizāni”. Tikām starptautiskās preses publikācijās tiek norādīts, ka Deniss Kapustins/Ņikitins ir pazīstams ar saviem neonacistiskajiem uzskatiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Parlamenta vēlēšanu rezultātus Igaunijā komentē politologs Veiko Spolītis. E-vēlēšanu popularitāte Igaunijā pagaidām nemudina tādas ieviest Latvijā. Slimnīcu biedrība konkretizējusi aprēķinus par ārstēšanas izmaksu pieaugumu. Mēnesi pēc zemestrīces Turcijā liela daļa cilvēku joprojām bez pienācīgas pajumtes. „Mums prasīja, vai mēs ticam brīnumiem,” par pieredzēto misijā Turcijā stāsta VUGD eksperte.

No maza dīgsta līdz lielam ziedam vai smagai rudzu vārpai. Augu pasaulē augšanas process ir labi iepazīts, tomēr aizvien nebeidz pārsteigt cilvēkus. Kā no sīksīkas sēkliņas spēj izaugt tīrumi ar labību, meži un ziedoši košumkrūmi, tas ir cilvēka acīm slēpts un unikāls process. Savā mazdārziņā, audzējot pārtiku un dekoratīvos augus, zinām, ka tiem vajadzīgs mēslojums. Taču, cik daudz, kad un kas tieši? Kā agronomi un botāniķi zina, kas konkrēti vajadzīgs augam un kā apstākļi augsnē ietekmē nātres vai rožu krūma dzīvi? Kā augi barojas, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Augu minerālās barošanas laboratorijas darbinieces Anita Osvalde un Gunta Čekstere. Kukaiņēdāji augi Latvijas dabā Šo raidījumu veltām augu barošanās jautājumiem un augsnes faktoriem, kas ietekmē augu dzīvi, bet dažkārt augs izsalkumu daudz labāk remdē nevis ar to, kas ir augsnē, bet sagremojot kādu kukaini. Gan Latvijā, gan visā pasaulē ir vairāki simti kukaiņēdāju augu sugu, kas izveidojušas pielāgojumus, lai kukaini satvertu un to apēstu. Skaidrojam, ko no šīs lielās sugu dažādības varam meklēt Latvijas dabā un ar ko interesenti var iepazīties Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā? Pasaulē ir aptuveni 720 kukaiņēdāju augu sugu, un aizvien tiek atklātas jaunas sugas. Bet, ja runājam par Latviju, tad botānikas mācību grāmatās, sadaļā par augu barošanos, gluži kā skaitāmpantiņā norādīti mūsu kukaiņēdājaugi - pūslenes, kreimules, rasenes. Mēs šoreiz mazliet plašāk pavērsim šo uzskaitījumu, lai galvenokārt saprastu, kur tieši aug Latvijā sastopamās sugas, cik nozīmīgi ir kukaiņi augu barošanās procesā un kā kukaiņi tiek apēsti. Stāstu par pūslenēm, kreimulēm un rasenēm turpina Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Tropu un subtropu augu laboratorijas vadītāja Ingūna Gudrupa. Alpu kreimules vienīgā atradne Latvijā uz Staburaga klints iznīcināta 1965. gadā, izveidojot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi. Tiek gan uzskatīts, ka Alpu kreimule no Daugavas Staburaga jau pagājušā gadsimta 40.gados pārstādīta līdzīgā augšanas vietā - uz šūnakmens kraujas Raunas upes krastā - Raunas Staburaga - un tur veiksmīgi augusi vairākus gadu desmitus. Bet saskaņā ar tīmekļa vietnē latvijasdaba.lv pieejamo informāciju, latvāņu izplatība un nomīdīšana, tūristiem apmeklējot Raunas ieleju, apdraudējusi Alpu kreimuli, un šobrīd suga tiek uzskatīta par izzudušu. Tomēr, iespējams, ar Nacionālā Botāniskā dārza Salaspilī speciālistu pūliņiem Alpu kreimule varētu atgriezties Latvijas dabā, pateicoties Igaunijā ievāktām un Latvijā izdiedzētām sēklām.

Nesen Latvijā veikta aptauja rāda, ka 92 % Latvijas iedzīvotāju, kas sasnieguši 18 gadu vecumu, biežāk vai retāk klausās mūzikas ierakstus. 74 % aptaujāto piekrīt, ka par intelektuālā īpašuma izmantošanu jāsaņem atlīdzība, bet tikai 24 % ir gada laikā atvēruši maciņu, lai kaut eiro iztērētu ierakstu pirkšanai. Vai šajos skaitļos kaut kas ir nepareizi, raidījumā vērtē Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) izpilddirektore Liena Edvardsa, mūziķis un producents, LaIPA padomes loceklis Rūdolfs Budze un AKKA/LAA vadītājs Kārlis Kazāks. Liena Edvardsa norāda, ka LaIPA veiktais gadskārtējais pētījums par mūzikas patēriņu Latvijas sabiedrībā rāda, kā mainās avoti, no kuriem mūzika tiek patērētā. "2016. gadā, kad sākām pētījumu, stabils līderis bija radio ar 75%, šogad, 2002. gadā, galvenais mūzikas avots - 39% - ir bezmaksas interneta vietnes, attiecīgi, ir nedaudz pieaudzis patēriņš no digitālajām straumēšanas vietnēm. Savukārt radio klausās tikai viena trešdaļa sabiedrības - 33%. Cilvēki vairāk izvēlas klausīties mūziku internetā," norāda Liena Edvardsa. Tāpat pieaudzis straumēšanas servisu izmantojums, 2016. gadā tie bija tikai 4% patērētāju, šogad - 16%. Līdzīgi pētījumi Lietuvā un Igaunijā rāda vēl straujāku pieaugumu šajā jomā. 44% procenti klausās mūziku, pārvietojoties automašīnā. "Informācijas trūkums ir par mūzikas izmantošanu internetā. Pētījums parāda, ka sabiedrība meklē un atrod iespējas mūziku klausīties bez maksas. Mūziku katru dienu klausās 92% sabiedrības, bet tikai 24% ir gatavi par to maksāt un ir gada laikā to darījuši," atzīst Liena Edvardsa. Gada laikā cilvēki ir gatavi mūzikas ierakstu iegādei tērēt līdz 10 eiro. Kārlis Kazāks vērtē, ka daudz dzirdam terminu "bez maksas", tomēr patērējot '"bez maksas" kaut ko kādam maksā.  "Iespējams, ka tās ir reklāmdevēju uzturētas vietnes, mēs klausāmies bez maksas, klausāmies arī reklāmas, mūsu domas ietekmē. Šādi mūzika kļūst par citu produktu, nekā tas bija kādreiz, kad to spēlēja raidstacijas. Šobrīd mūzika ir vairāk arguments pārdot kaut kādus citus produktus. Cilvēks klausās mūziku, bet tajā pašā laikā viņam piepārdot visu ko citu, ko viņam varbūt vajadzētu," analizē Kārlis Kazāks. Viņš uzteic pētījumu, kas parāda, kā gadu no gada mainās tirgus un arī mūziķi redz, kā būtu jāreaģē. Runājot par mūzikas ierakstiem, Rūdolfs Budze vērtē, ka šobrīd no klausītāja viedokļa ir pasaules vēsturē labākais laiks, kad var visu atrast un viss ir pieejams. Savulaik CD maksāja 12 latus un varēja rēķināt, cik var atļauties. "Attiecīgi šodien, ja paskatāmies uz legālajiem servisiem, vari samaksāt septiņus, astoņus vai 10 eiro, kā kurā vietā, un tev ir pieejama gandrīz jebkura jebkad izdotā mūzika. Tu vari klausīties Bahu, Vivaldi, "Queen", Donu un Aminatu, un tas ir pieejams vienā vietā. Ja sarēķina gadā, tas nav daudz. Ceru, ka mūsu iedzīvotāji pārvarēs šo barjeru," vērtē Rūdolfs Budze. Viņš arī atsaucas uz LaIPA pētījumu: 5,2 ir tas marķieris skalā no 1 līdz 7, kur aptaujātie cilvēki piekrīt, ka būtu jāsaņem autoriem un radītājiem taisnīga atlīdzība par viņu mūzikas klausīšanos. Ar straumēšanas servisiem gan iet gausi. "Ir labi, ka cilvēki domā, ka mūziķiem ir jābūt atalgotiem. Nākamo 3 - 5 gadu plāns varētu būt, ka mums kā industrijai un mūziķiem individuāli arvien vairāk jārunā par to, kā klausītājiem legāli klausīties mūziku, lai visi saņemtu taisnīgu atlīdzību," atzīst Rūdolfs Budze.

1. oktobrī notiks 14. Saeimas vēlēšanas. Šajā ģeopolitiski saspringtajā laikā ir īpaši svarīgi, lai vēlētāji izdarītu gudru un informētu izvēli. Kultūra ir viens no demokrātiskas Latvijas stūrakmeņiem, tāpēc īstenojam sēriju "Balso par kultūru!". Tajā ar rakstu, podkāstu un diskusiju sēriju palīdzību analizēsim to, cik veiksmīga bijusi Latvijas nesenā kultūrpolitika, un meklēsim veidus, kā to uzlabot. Ceturtajā no podkāstiem viesojas Olga Procevska, kuras raksts par kultūras identitāti jau publicēts "Satori". Šajā sarunā - par to, vai raudāšana Dziesmu svētkos padara par aktīvāku nodokļu maksātāju, kāpēc latvieši un Latvija viens otram dod tik maz, cik iespējams, kāpēc Igaunijā viss ir labāk un vai esam gatavi ierobežot savas brīvības labklājības vārdā. Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

Aktualitātes analizē Latvijas TV korespondente Ilze Kalve, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents Ņikita Andrejevs un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Liza Trasa stājas pie Lielbritānijas stūres 5. septembrī paziņotie Lielbritānijas Konservatīvo partijas biedru balsojuma rezultāti apliecināja jau iepriekš aptauju rezultātā prognozēto – Toriju partiju un Lielbritānijas valdību turpmāk vadīs līdzšinējā ārlietu ministre Mērija Elizabete Trasa, plašāk pazīstama kā Liza Trasa. Šobrīd 47 gadus vecā britu politiķe pievērsusies politikai jau studiju gados, kad darbojusies Liberāldemokrātiskās partijas Oksfordas universitātes studentu organizācijā, drīz pēc studiju pabeigšanas gan pārejot konservatīvo rindās. 2010. gadā viņa pirmoreiz tika ievēlēta Parlamentā, bet 2012. gadā pirmoreiz ieņēma amatu valdībā kā izglītības ministra vietniece bērnu un ģimenes jautājumos Deivida Kemerona kabinetā. Nepilnus divus gadus vēlāk Trasa saņēma vides, pārtikas un lauksaimniecības ministres portfeli. Pirms referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības Trasa iestājās pret „breksitu”, taču pēc referenduma iesaistījās tā īstenošanā un 2016. gada jūlijā kļuva par tieslietu ministri Terēzas Mejas pirmajā kabinetā. Sekoja Valsts kases virssekretāres, respektīvi – finanšu ministra biedres amats otrajā Mejas kabinetā, tad starptautiskās tirdzniecības ministres portfelis pirmajā un otrajā Borisa Džonsona kabinetā, bet pagājušā gada septembrī, Džonsonam veicot kabineta pārstrukturēšanu, – ārlietu ministres amats. Konservatīvo partijas līdera vēlēšanās pēc Borisa Džonsona demisijas Trasa ar 57% partijas biedru balsu pārspēja savu agrāko kolēģi, bijušo finanšu ministru Riši Sunaku. Jaunā premjerministre jau pabeigusi sava kabineta formēšanu. Valsts kases kanclera, respektīvi – finanšu ministra amatu ieņems premjerministres vienaudzis un ilglaicīgs politiskais līdzgaitnieks Kvazi Kvartengs. Premjerministres vietniece un veselības un sociālās aprūpes ministre būs līdzšinējā darba un pensiju lietu ministre un Trasas kampaņas vadītāja Terēze Anna Kofija; ārlietu ministrs – līdzšinējais izglītības ministrs Džeimss Kleverlijs, iekšlietu ministre – juriste un politiķe Suella Breivermena. Tiek atzīmēts, ka šajos amatos, kas tiek uzskatīti par nozīmīgākajiem britu valdībā, pirmo reizi vēsturē nav neviena baltā vīrieša, ciktāl Kvartengs ir Ganas imigrantu atvase, savukārt Kleverlija māte nāk no Sjerraleones. Šobrīd visai nozīmīgo aizsardzības ministra portfeli saglabājis Bens Volless. Vairums no Trasas kabineta ministriem pieder pie vienas politiķu paaudzes – dzimuši pagājušā gadsimta 60. gadu otrajā pusē vai 70. gados un Parlamentā pirmoreiz ievēlēti 2010. vai 2015. gada vēlēšanās. Ar sevišķu gandarījumu Līzas Trasas stāšanos amatā uztver Ukraina, ciktāl nenākas šaubīties, ka jaunā premjerministre turpinās Borisa Džonsona iedibināto stingra Ukrainas atbalsta kursu. Pareizticīgā baznīca ticības un varas sadurā Pasaules vēsturē netrūkst piemēru, kad dažādas kristīgās baznīcas iesaistījušās gluži laicīgās varas cīņās. Pēdējos gadsimtos, kad lielākajā daļā kristīgās pasaules notikusi baznīcas šķiršana no valsts, šādas situācijas gan kļuvušas samērā retākas. Tomēr politika, kādu pēdējās desmitgadēs arvien pamanāmāk piekopusi Krievijas pareizticīgā baznīca, liek šai ziņā atcerēties pagātnes piemērus. Runa ir, pirmām kārtām, par Krievijas pareizticīgās baznīcas vadības – Maskavas Patriarhāta – tieksmi paturēt savā varā pareizticīgās baznīcas visā bijušās Padomju Savienības teritorijā (izņemot vēsturiski neatkarīgās Gruzijas un Armēnijas pareizticīgās baznīcas). Tajā pat laikā Krievijas pareizticīgā baznīca uzkrītoši tuvinājusies Kremļa īstenotajai agresīvajai ārpolitikai, dodot savu artavu t.s. „Krievu pasaules” stiprināšanā. Gluži kā Krievijas impērijas vēlīnajā periodā pareizticība Maskavas Patriarhāta izpildījumā kļuvusi par impērisko tieksmju balstu un instrumentu līdzās monarha autoritātei un krievu valodai. Sevišķi pamanāma šī tendence kļuvusi kopš Krievijas agresijas sākuma pret Ukrainu 2014. gadā, izraisot neizbēgamu pretreakciju – kustību par Ukrainas pareizticīgās baznīcas aiziešanu no Maskavas Patriarhāta pakļautības, kļūstot par patstāvīgu jeb autokefālu baznīcu, līdzīgi pareizticīgajām baznīcām Balkānu, Centrāleiropas un Aizkaukāza valstīs. No Maskavas viedokļa autokefāliju Ukrainas pareizticīgajai baznīcai var piešķirt tikai Krievijas pareizticīgā baznīca kā tās līdzšinējā „mātes baznīca”. Taču Konstantinopoles patriarhāts, kurš tiek uzskatīts par augstāko autoritāti jeb „pirmo starp līdzīgiem” pareizticīgajā pasaulē, deklarēja, ka 17. gs. notikusī Ukrainas pareizticīgās baznīcas pakļaušana Maskavas Patriarhātam nav atbildusi kanoniskajiem principiem. Attiecīgi Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs  2018. gadā piešķīra Ukrainas pareizticīgajai baznīcai autokefālijas statusu. Par atbildi Krievijas pareizticīgās baznīcas Sinode pieņēma lēmumu par eiharistiskās saziņas pārtraukšanu ar Konstantinopoles patriarhātu, kas nozīmē ne vien jebkādas sadarbības pārtraukšanu, bet arī liegumu ikvienam Krievijas pareizticīgajam saņemt svēto vakarēdienu, tikt kristītam vai laulātam Konstantinopoles patriarhāta pakļautībā esošajās baznīcās. Kopš tā laika līdzīga attiecību pārtraukšana notikusi arī ar tām baznīcām, kuras atzinušas autokefālo Ukrainas pareizticīgo baznīcu, proti – ar Aleksandrijas patriarhātu un Grieķijas un Kipras autokefālās baznīcas. Var piebilst, ka līdzīga situācija bija 1996. gadā, kad Konstantinopoles patriarhāts atjaunoja savas autonomās baznīcas statusu Igaunijas Apustuliskajai pareizticīgajai baznīcai. Toreiz attiecības starp Konstantinopoli un Maskavu gan tika atjaunotas pēc trīs mēnešiem, taču Igaunijā kopš tā laika pastāv divas viena otru neatzīstošas pareizticīgās baznīcas. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Koalīcija vienojusies pilnībā atteikties no obligātās iepirkuma komponentes (OIK) visiem elektroenerģijas lietotājiem, kā arī juridiskām personām 100% apmērā kompensēt sadales tarifa izmaksas. Igaunija demontē padomju laika pieminekļus. Šīs un citas šīs nedēļas aktualitātes pārrunājam kopā ar žurnāla "IR" komentētāju Aivaru Ozoliņu un žurnālistu Romānu Meļņiku.