Podcasts about vizu

Vkusné reklamní nosiče a menší vizuální smog – to je cílem radnice ve Vysokém Mýtě, která vydala Manuál dobré praxe reklamy. Chce si tak ohlídat, jak se prodejny a provozovny služeb prezentují ve svém bezprostředním okolí.

Křiklavé výlohy, firemní nápisy nebo nevzhledné restaurační předzahrádky. Hradec Králové hledá způsob, jak omezit takzvaný vizuální smog. Město proto nechalo zpracovat návod, jak citlivě a přehledně označovat provozovny a obchody ve městě.

Cik sabiedrībai svarīgas un asas bija plakāta idejas pirms dažām desmitgadēm, un ko tas vēstītu mūsdienās – par cilvēkiem, varu, attiecībām? Kur šobrīd redzam plakāta līdziniekus un kur tajos sakoncentrētā doma precīzi ataino laikmetu? Par plakātu vēsturi, nozīmi, tajos ietvertajiem simboliem raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunājas mākslas zinātniece RAMONA UMBLIJA, literatūrzinātniece JANĪNA KURSĪTE un mākslinieks KRIŠS SALMANIS, kurus studijā aicinājusi Ilze Dobele. Ilze Dobele: Vaicāsit – kāpēc šodien par to gribas runāt? Tāpēc, ka šobrīd ir tik ļoti daudz bezpieturzīmju paziņojumu. Varbūt valodnieki apstrīdētu šāda vārda lietojumu, bet man tiešām šķiet, bezpieturzīmju paziņojumi un arī mūsu ikdiena ir tāda attēlu virpuļu pārņemta ņirboņa, un koncentrēts vēstījums ir diezgan reta parādība. Ikreiz, kad mēs ar ko tādu sastopamies, mūsu prātam tas šķiet kā patīkams jūras vējš, kas mazliet atsvaidzina. Kur to īsti rast mūsdienās: kultūrā, literatūrā, mākslā, dažādos citos vēstījumos? Publiskā vidē grūtāk pateikt, kur mēs to redzam – varbūt kādos ielu zīmējumos. Reizēm skatāmies uz žurnālu titullapām. Un vēl man ļoti kodēts vēstījums reizēm šķiet veiksmīgas karikatūras. Bet sarunu sākam par plakātu, kurā viss minētais par koncentrēto domu bijis atrodams dažādos laikos un ar dažādiem mērķiem. Kas ir svarīgākais plakātā, un kāpēc tas var būt tik iedarbīgs? RAMONA UMBLIJA: Aktualitāte. Aktualitāte, kas ietverta vizuālajā tēlā. Vizuālais tēls nenozīmē, ka vienmēr ir jābūt zīmējumam, jo plakātā ļoti iedarbīgi ir arī vārdi. Septiņdesmitajos gados viens no populārākajiem plakātiem, kas slavenajā populārajā Varšavas plakātu biennālē arī vinnēja, bija uz balta fona rakstīti Šekspīra vārdi melnā krāsā: "To be, or not to be". Ja mēs šodien šo plakātu uzliktu uz ielas, vienalga, kur, domāju, tas iegūtu pavisam jaunu jēgu mūsu konkrētajā kontekstā. Tā kā ir ārkārtīgi svarīgi uztvert laikmeta elpu un atrast tam vizuālu izteiksmi. JANĪNA KURSĪTE: Tas ir salikums. Skatoties vēsturē, ir brīži, kad bija tikai melna un balta krāsa, un bija ļoti svarīgs šis kontrasts, jo plakāts visbiežāk ir būvēts pēc kontrastu principa un ar to uzrunājošs. Plakātā vēsturiski svarīga loma bijusi ornamentam – īpaši kara apstākļos, nemiera apstākļos, arī atmodas laikos. Tātad krāsu izvēle un spēcīgs vārdu salikums. Un, ja runā par nozīmēm, te Ramona jau iesāka ieskicēt: plakātam bijusi informatīva nozīme teātrī; kino jau vajadzēja ievilināt skatītāju, tātad klāt nāk šī maģiskā nozīme – informēt un saukt, bet politiski izšķirīgos brīžos ļoti svarīgi ir pārliecināt – par vai pret. Vai arī uz kaut ko aicināt. Kā 1916. gadā tapušais Riharda Zariņa slavenais plakāts "Aizstāvēsim tēvu zemi!" Sieviete tautas tērpā un ar paceltu zobenu rokās. KRIŠS SALMANIS: Pats galvenais ir ziņojums. Un man kā māksliniekam interesē, kā tas ziņojums ir ietērpts. Visinteresantāk – kā attēls saspēlējas ar tekstu. Pirmais, kas nāk prātā, par plakātu domājot, ka tā ir koša bilde – varbūt ne krāsu ziņā, bet vienkārši iedarbības ziņā kopā ar tekstu. Man šķiet interesanti, ja teksts nevis paskaidro bildi, bet lauž to vai varbūt atrisina. Vai dažkārt otrādāk – kad ir skaidrs, kādam jābūt tekstam, bilde pasaka kaut ko mazliet citu, un plakāts iedarbojas kā vienība. Tātad pretnostatījums arī pilnīgi noteikti var būt – nevis viens otru papildinošs, bet viens otram pretstāvošs. Pretstati kopā veido ziņojuma summu. Protams, gadās plakāti, kuriem nav teksta un to pat nevajag, un gadās tādi, kuriem pilnīgi pietiek ar melnbaltu tekstu vai ir vārds, kurš grafiski atrisināts ļoti skaistā krāsu vai burtveidolu formā. Pārlecot uz priekšu mūsdienās, viena no plakāta vietām ir dzīvojamā istaba, kur plakāts bieži ir rotājums. Kādam pie sienas ir slavenais plakāts "Nav cīņas bez uzvaras". Skaidrs, ka tur ir saturs, bet šķiet, ka tad, kad šos plakātus sāka taisīt, vairāk sajūsminājās par burtveidoliem, minimālismu un skaistumu. Tāpat kā "Būt vai nebūt". Bet ir liels jēdzieniskais smagums šajā plakātā – tas nav vienkārši rotājums. Mājas saimnieki uz to varbūt skatās pilnīgi citām acīm un domā, vai vajadzētu katru dienu uz to skatīties? Varbūt dzīvojamā istabā tomēr varētu kaut ko vieglāku... Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv. Raidījuma producente - "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Proč nejsou ženy nebo Romové součástí dějin antifašistického odboje? V druhém díle podcastu Raut se vydáváme na Vysočinu na křest Partyzánské stezky – audioprůvodce horáckou krajinou, zpracovávajícího mimojiné příběh romského partyzána Josefa Serinka. Umělecký projekt nám přiblíží jeho autor, intermediální umělec a badatel Martin Pfann. Ve druhé části podcastu si povídáme s umělkyní Erikou Meszárosovou o ženách ve Slovenském národním povstání, jejich zapojení v partyzánském odboji a o efemérních památnících, které pro ně Erika vytváří.Partyzánská stezka k poslechu: https://partyzanskastezka.bandcamp.comVíce o projektu Ženy v SNP najdete na IG profilu @zenyvsnp V tomto díle byly použity nahrávky koncertu sboru Družina, Ester Grohové a Ondřeje Merty a autorská hudba k Partyzánské stezce, kterou složila Ester Grohová.—Epizodou vás provází Ester Grohová a Nela Pietrová. Dramaturgem podcastu je Max Dvořák. Zvukový obal vytvořila Ester Grohová. Zvukový mix a mastering dělal Ondřej Holý. Vizuální identitu pro celou sérii navrhlo studio Day Shift Office, food design pro doprovodné fotografie připravila Barbora Gábová ve spolupráci s Františkou Blažkovou, Annou Kameníkovou a Natálií Košťálovou (Bláznivé bruschetty). Fotografkou série je Viktorie Macánová. Podcast vznikl díky finanční podpoře Ministerstva kultury České republiky. Hlavním partnerem tranzit.cz je nadace ERSTE. IG @tranzit.cz@biennale.matterof.artFB @tranzit.cz@biennale.matterof.arthttps://matterof.art/cz/podcast-raut-2025

Jednotným grafickým způsobem se snaží prezentovat stále více měst. I v Ústeckém kraji přibylo městských a obecních úřadů, které teď vedle znaku a vlajky mají také logo. Nutně ale nemusí jít o jeden grafický prvek – samosprávy si nechávají zpracovat takzvanou vizuální identitu.

Android 16 změní tvář. Nový designový styl navazuje na předchozí iteraci, Material 3 Expressive je ale bezesporu odvážnější. Petra po letech adekvátní a profesionální nudy výrazný vizuální styl nadchl, ale neví, jestli se jím Google zavděčí širšímu publiku. Dejte nám vědět do diskuze, co čerstvému designovému stylu říkáte.Google by jím z praktického hlediska minimálně měl usnadnit nalezení klíčových ovládacích prvků. Kuba mezitím vzpomíná na to, jak starší Androidy neřešily bezpečnost do takových detailů, kdy odebírají oprávnění nepoužívaným aplikacím.Protože máme rádi vesmír, nemohli jsme přehlédnout situaci ohledně financování NASA. Trumpova administrativa navrhuje snížení rozpočtu o 6 mld. dolarů. Bill Nelson, bývalý ředitel instituce, to dle Politico přirovnává k sekáčku na maso a motorové pile. Momentálně NASA operuje s necelými 25 miliardami ročně.Osekání rozpočtu by mohlo pohřbít různé projekty a odnést by to mohla i Evropa. ESA má pro letošek zhruba třikrát menší rozpočet a pro náročné projekty potřebuje partnery. Bez nich se ostatně neobejde ani NASA se svým neosekaným rozpočtem. ESA např. měla dodat pohonnou jednotku pro loď Orion, v níž se lidská posádka měla podívat na měsíc. V červnu se prý rozhodne, co bude dál.00:41 – Material 3 Expressive12:02 – Zbrzdí NASA Evropu?23:15 – Co čteme24:24 – Max se vrací k HBO28:39 – Marný pokus o konec

Co se stane, když spojíme jídlo a umění? V prvním díle nové řady podcastu Raut se bavíme s umělkyněmi Barborou Gábovou a Františkou Malaskovou o jedlých instalacích a designových hostinách nebo o chlebě jako udržitelném sochařském materiálu. Díl prostupuje sedmichodové kunsthistorické menu připravené kurátorem Piotrem Sikorou. —Podcast Raut vydává iniciativa pro současné umění tranzit.cz a vychází každé 3-4 týdny. Přihlaste se k odběru tranzit.cz a Alarmu na platformách Apple Podcasts, SoundCloud nebo Spotify, ať vám žádný díl neunikne. Podcast vznikl díky finanční podpoře Ministerstva kultury České republiky. Hlavním partnerem tranzit.cz je nadace ERSTE. Epizodou vás provázely Ester Grohová a Nela Pietrová. Dramaturgem podcastu je Max Dvořák. Zvukový obal vytvořila Ester Grohová. Zvukový mix a mastering dělal Ondřej Holý. Vizuální identitu pro celou sérii navrhlo studio Day Shift Office, food design pro doprovodné fotografie připravila Barbora Gábová ve spolupráci s Annou Kameníkovou a Natálií Košťálovou z tria Bláznivé bruschetty. Fotografkou série je Viktorie Macánová.IG @tranzit.cz@biennale.matterof.artFB @tranzit.cz@biennale.matterof.artWEB https://matterof.art/cz/podcast-raut-2025  

Ķirbīši, kabacīši, rūcoši māla objekti un mākslinieces Ievas Kraules-Kūnas stāsts izstādē „Rīmas”, kas aplūkojama Purvīša balvas finālistu izstādē. Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Ieva Kraule-Kūna Purvīša balvas finālistu vidū ir otro reizi - pirms četriem gadiem balvai bija nominēts kopdarbs ar mākslinieci Elīnu Vītolu, bet šoreiz ekspertu komisija finālam izraudzījusies viņas personālizstādi "Rīma" galerijā "427". Viņa ir arī viena no šīs galerijas dibinātājām, vairākus gadus vadījusi arī galeriju "Low". Ieva Kraule-Kūna ir studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un maģistra grādu ieguvusi Sandberga institūtā Amsterdamā. Jau vairāk nekā 10 gadu viņa aktīvi piedalās un veido izstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs. Savā mākslinieciskajā praksē galvenokārt veido skulpturālus objektus, ko papildina ar īsiem stāstiem. Šajā ierakstā daži amizanti izstādes "Rīma" objektu stāsti.

Mi történik a művészekkel, ha bekopog az AI?

Neparastus skaņu mākslas, vizuālās mākslas un tehnoloģiju saskarsmes punktus šajā nedēļā Liepājā meklē un skatītājiem piedāvā jau 12. starptautiskais festivāls „Skaņas dienas”. Šā gada festivāla centrā ir dzīvā programmēšana un algoritmi vizuālajā mākslā. Festivāla mērķi nav komerciāli, bet vērsti uz topošo skaņu un vizuālo mākslinieku izglītošanu, starptautisko sadarbību un kopienas stiprināšanu. Uz „Skaņas dienu” radošajām darbnīcām šogad sabrauks studenti no sešām valstīm, bet festivālu vainagos Latvijā pirmais „algoreivs”, kur elektroniskā mūzika tiks programmēta turpat, uz skatuves. 

Madhouse Express je pražská kapela inspirující se zvukem 60. a 70. let, místo slepého následování vyšlapaných cest si ale razí vlastní osobitý směr. Jejich hudba propojuje magické klávesové plochy, pronikavé kytarové riffy, energické bicí, zastřené vokály nebo dokonce theremin. Společně s dalšími dvěma nominovanými projekty se Madhouse Express představí živě 22. května na finále exportního projektu Czeching v ARCHA+.Všechny díly podcastu Czeching můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Izcils darbs vizuālajā mākslā – iepazīstam Purvīša balvas finālistus. Jauna Kultūras rondo ierakstu sērija, kuru atklāj māksliniece Luīze Rukšāne. Bet kamēr vēl skan, klaudz, švīkst un notiek pēdējie darbi pirms izstādes atklāšanas par DEVĪTO Purvīša balvas izstādi izvaicājam ekspozīcijas kuratori Daigu Rudzāti, izstādes mākslinieku Martinu Vizbuli un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci. No 12. aprīļa līdz 8. jūnijam Latvijas Nacionālā mākslas muzejā skatāma DEVĪTĀ Purvīša balvas izstāde. Ekspozīciju veido spilgts glezniecības, grafikas, tēlniecības, objektu un instalāciju mākslas kopums, ko radījuši devītajai Purvīša balvai par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2023. un 2024. gadā neatkarīgo ekspertu izvirzītie astoņi mākslinieki un autoru kolektīvi – Indriķis Ģelzis, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Luīze Rukšāne, Krišs Salmanis, Elza Sīle, Paula Zvane. Divu gadu garumā izvērtējot 62 izstādes, ekspertu grupa katru ceturksni izvirzīja kandidātus Purvīša balvai. No tiem pēc tam izraudzījās fināla astotnieku, ko tagad vērtēs starptautiska žūrija. Šis ir pēdējais gads, kad Purvīša balva pastāv līdzšinējā formātā, jo uzņēmējs Jānis Zuzāns to turpmāk vairs nefinansēs. No nākamā gada tiks pasniegta valsts atbalstīta Vizuālās mākslas balva, līdzīgi kā „Spēlmaņu nakts” balvas teātra mākslā vai Lielā Mūzikas balva akadēmiskajā mūzikā.  

Kultūras rondo līdz 23. maijam, kad uzzināsim Purvīša balvas ieguvēju, ik nedēļu iepazīstināsim ar vienu no Purvīša balvas kandidātiem un viņa balvai nominēto darbu. Un sākam ar mākslinieci Luīzi Rukšāni. Luīze Rukšāne Purvīša balvai nominēta par personālizstādi "Locījuma vietas" (19.01.–17.02.2024.) izstāžu zālē "TUR_telpa" Tallinas ielas kvartālā Rīgā, kur kādreiz atradās sanitārā transporta autobāze. Māksliniece Luīze Rukšāne dzimusi 1995. gadā, absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu un pašlaik dzīvi dala starp Rīgu un Hamburgu, kur turpina studijas. Luīzes Rukšānes medijs ir zīmējums, un savos darbos viņa ar lielu interesi pēta cilvēku atmiņu. To viņa darīja arī izstādē "Locījuma vietas". Tagad izstāde pielāgota Latvijas Nacionālās mākslas muzejam, kur tā skatāma līdzās citu Purvīša balvas finālistu darbiem.

Interprét, ktorého nemusíme predstavovať pretože jeho meno aspoň raz zachytil každý. Okrem jeho nového albumu ''NEVIEM'' a nadchádzajúceho koncertu, ktorý je zároveň najväčším koncertom sólo interpréta na Slovensku, sme prebrali aj jeho detstvo a minulosť, kontroverziu, ktorá sa okolo neho deje na sociálnych sieťach a v neposlednom rade aj pohľady na rôzne životné témy. EXKLUZÍVNY OBSAH a celý podcast na https://herohero.co/ggw

Město Teplice má nový vizuální styl. Mění se logo města i podoba úředních dopisů, faktur, vizitek nebo třeba plakátů a dalších tiskovin. Cílem změny je podle radnice snaha sjednotit komunikaci, podpořit viditelnost a také důvěryhodnost lázeňského města.

Dnes slavíme Den učitelů, proto Lada Klokočníková přivítala v rozhlasové kavárně studenty a učitele Střední školy vizuální tvorby v Hradci Králové. Konkrétně je to ředitel školy Milan Jedlička, paní učitelka a mistr florista Lenka Hloušková a studentky Veronika Pospíšilová a Viktorie Jarešová.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Reklamní prostor je jednou z vrstev, které vytváří atraktivitu města. Architektura, vzhled budov a veřejný prostor jsou témata, nad kterými se redaktor Antonín Žolnerčík zamýšlí s autorem projektů pro boj s vizuálním smogem Ing. Petrem Čaníkem.

Kopš 2007.–2008. gada vizuālajā mākslā augstākās apbalvojums ir bijusi reizi divos gados pasniegtā "Purvīša balva", kas veidota un finansēta mecenāta, uzņēmēja Jāņa Zuzāna sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. 2024. gada pavasarī Nacionālā kultūras padome atbalstījusi valsts nozīmes Balvas vizuālajā mākslā dibināšanu. Novērtējot aizvadītā gada sniegumu vizuālajā mākslā, pārklājot daudzveidīgo vizuālās mākslas nozari un ietverot plašu nomināciju spektru, apbalvot paredzēts māksliniekus, kuratorus, mākslas pētniekus un kritiķus, mākslas institūcijas un citus nozares pārstāvjus. Par jauno Balvu vizuālajā mākslā diskutē mākslas kritiķis Vilnis Vējš, mākslas kuratore un kritiķe Solvita Krese, kurators un mākslinieks Aleksejs Beļeckis, kā arī kuratore, "Purvīša balvas" izstāžu veidotāja Daiga Rudzāte. Vilnis Vējš: Jautājums par Balvu vizuālajā mākslā ir jau ilgus gadus virzīts un izskatīts, un beidzot šāda balva ir iedzīvināta. Solvite Krese: Tev pilnīga taisnība, balvas projekts tika virzīts jau daudzus gadus. Tā kā jau diezgan daudzus gadus esmu Vizuālās mākslas padomes locekle, pašreiz vadītāja, tad [varu teikt], ka mēs tiešām jau vairākus gadus aktīvi virzījām un runājām par šīs balvas nepieciešamību. Paskatoties uz mūsu kultūrainu kopumā, jāsaka, ka vizuālās mākslas nozare ir viena no retajām vai nu jau vienīgā, kurai nav šādas balvas. Es piedalījos Nacionālās kultūras padomes sēdē, kur tika lemts par Izcilības balvu, un visu laiku vizuālās mākslas nozarei sanāca taisnoties - mums nav tādas balvu sistēmas, teātrim, kino un mūzikai tas pasaulē ir pieņemts. Mums parasti šī vērtēšanas metode iztrūkst. Tas ir kultūrpolitikas instruments, kas ļoti labā veidā iezīmē sasniegumus un stimulē nozares spēlētājus. Mums ilgus gadus ir bijusi "Purvīša balva", kas ir brīnišķīga lieta, un daudzi mūsu kaimiņvalstu mākslinieki un mākslas telpas veidotāji ir mūs apskauduši par šo balvu un šo iespēju, bet tā tomēr izceļ vienu mākslinieka indivīdu. Tas nedod priekšstatu par nozari vai vizuālās mākslas ekosistēmu kopumā. Tāpēc mums, Vizuālās mākslas padomes dalībniekiem, bija ļoti svarīgi cīnīties par šīs balvas reanimēšanu - agrāk šāda balva, Mākslinieku savienības balva, pastāvēja. Tagad beidzot tas ir izdevies, un, man liekas, tas ir liels panākums. Par to esmu ļoti priecīga. Līdzīga situācija bija 2008. gadā, jau pirms 17 gadiem, kad tika nodibināta "Purvīša balva", un tur šī pieeja bija mazliet atšķirīga. Kāds atskatoties ir salīdzinājums “šodien un tad”? Daiga Rudzāte: Ir grūti par to runāt salīdzinājumā. Es absolūti piekrītu Solvitai, ka šāda balva bija vajadzīga, jo tas zināmā mērā marginalizētu vizuālās mākslas nozari, kas caur šādas balvas neesamību ir bijusi apdalīta. Balva to arī aktualizē sabiedrības acīs un pievērš uzmanību. Bet gan toreiz, gan tagad svarīgākais ir tas, ka mēs visi it kā redzam rezultātu - kādam piešķir konkrētu balvu, - bet vēl svarīgāk ir tas, ka šis process tiek vētīts kaut kādā laika laika posmā. Tā ir arī zināma procesa dokumentalizācija, ņemot vērā, ka mums nav drukātā medija. Tas, ko man gribētos šai balvai un kas Purvīša balvai ir, ir katalogs, kas ir vēstures liecība, kas paliek un iegrāmato kādu posmu mākslā. Tā neredzamā daļa varbūt pat ir svarīgāka par skaļajām beigām. Arī Purvīša balva - tas ir ļoti rūpīgs darbs. Tur ir eksperti, kas apskata izstādes, katru ceturksni caur medijiem atgādina par konkrētiem māksliniekiem un sasniegumiem, jo mākslinieki tiek arī izvērtēti. Un tad ir skaļās beigas. Skaļās beigas ir salūts, bet svarīgāks ir viss, kas notiek pirms tā. Taisnība gan. Aleksej, tu saki, ka telpas mākslinieki nav atsevišķi minēti. Bet kādēļ ne? Tas varētu būt kategorijā "Pārsteigums", tā varētu būt "Debija", arī "Gada mākslinieks". Nepiekrīti? Aleksejs Beļeckis: Nē. Ja runājam par izstādēm, nevis konkrētā mākslinieka veikumu - izstādes ir ļoti komplekss process, kurā strādā kolektīvs - daudzi mākslinieki un vizuālās mākslas nozares profesionāļi, kas ir ne tikai mākslinieki. Es nedomāju, ka ir iespējams nākt uz izstādi un iedomāties, ka šī izstāde varētu eksistēt bez iekārtojuma. Iekārtojumi, atkarībā no izstādes, protams, ir ļoti dažādi. Ir konceptuālāki, mazāk konceptuāli. Bet es nedomāju, ka nopietnu mākslas izstādi var iedomāties bez arhitekta, dizainera, telpu māksliniekiem. Tas ir tikai viens piemērs profesionāļiem, kas piedalās izstādēs, un sarakstu var turpināt. Tieši atgriezos no Viļņas, kur aplūkoju izstādi, kas veltīta NRSD, un tas, kā šī izstāde izskatās, ir milzīgs sasniegums izstādes arhitektei.  Es, starp citu, LMC mājaslapā neatradu, kas ir autore, un tā ir sistēmiska problēma. Es tagad to nepārmetu, bet pēc būtības tā ir sistēmiska problēma, ka visi pārējie kaut kādā brīdī, kad notiek salūts, pazūd. Tā ir arī "Purvīša balvas" problēma. Neesmu ne pret "Purvīša balvu", ne pret Vizuālās mākslas balvu, lai neizklausītos tā, ka man balvas nepatīk. Tā ir sistēma, kas darbojas. Es to akceptēju un tā ir nepieciešama, bet mani vairāk interesē, kā šo visu sapilda. Plašāk - audioierakstā.

Kopš 2007.–2008. gada vizuālajā mākslā augstākās apbalvojums ir bijusi reizi divos gados pasniegtā "Purvīša balva", kas veidota un finansēta mecenāta, uzņēmēja Jāņa Zuzāna sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. 2024. gada pavasarī Nacionālā kultūras padome atbalstījusi valsts nozīmes Balvas vizuālajā mākslā dibināšanu. Novērtējot aizvadītā gada sniegumu vizuālajā mākslā, pārklājot daudzveidīgo vizuālās mākslas nozari un ietverot plašu nomināciju spektru, apbalvot paredzēts māksliniekus, kuratorus, mākslas pētniekus un kritiķus, mākslas institūcijas un citus nozares pārstāvjus. Par jauno Balvu vizuālajā mākslā diskutē mākslas kritiķis Vilnis Vējš, mākslas kuratore un kritiķe Solvita Krese, kurators un mākslinieks Aleksejs Beļeckis, kā arī kuratore, "Purvīša balvas" izstāžu veidotāja Daiga Rudzāte. Vilnis Vējš: Jautājums par Balvu vizuālajā mākslā ir jau ilgus gadus virzīts un izskatīts, un beidzot šāda balva ir iedzīvināta. Solvite Krese: Tev pilnīga taisnība, balvas projekts tika virzīts jau daudzus gadus. Tā kā jau diezgan daudzus gadus esmu Vizuālās mākslas padomes locekle, pašreiz vadītāja, tad [varu teikt], ka mēs tiešām jau vairākus gadus aktīvi virzījām un runājām par šīs balvas nepieciešamību. Paskatoties uz mūsu kultūrainu kopumā, jāsaka, ka vizuālās mākslas nozare ir viena no retajām vai nu jau vienīgā, kurai nav šādas balvas. Es piedalījos Nacionālās kultūras padomes sēdē, kur tika lemts par Izcilības balvu, un visu laiku vizuālās mākslas nozarei sanāca taisnoties - mums nav tādas balvu sistēmas, teātrim, kino un mūzikai tas pasaulē ir pieņemts. Mums parasti šī vērtēšanas metode iztrūkst. Tas ir kultūrpolitikas instruments, kas ļoti labā veidā iezīmē sasniegumus un stimulē nozares spēlētājus. Mums ilgus gadus ir bijusi "Purvīša balva", kas ir brīnišķīga lieta, un daudzi mūsu kaimiņvalstu mākslinieki un mākslas telpas veidotāji ir mūs apskauduši par šo balvu un šo iespēju, bet tā tomēr izceļ vienu mākslinieka indivīdu. Tas nedod priekšstatu par nozari vai vizuālās mākslas ekosistēmu kopumā. Tāpēc mums, Vizuālās mākslas padomes dalībniekiem, bija ļoti svarīgi cīnīties par šīs balvas reanimēšanu - agrāk šāda balva, Mākslinieku savienības balva, pastāvēja. Tagad beidzot tas ir izdevies, un, man liekas, tas ir liels panākums. Par to esmu ļoti priecīga. Līdzīga situācija bija 2008. gadā, jau pirms 17 gadiem, kad tika nodibināta "Purvīša balva", un tur šī pieeja bija mazliet atšķirīga. Kāds atskatoties ir salīdzinājums “šodien un tad”? Daiga Rudzāte: Ir grūti par to runāt salīdzinājumā. Es absolūti piekrītu Solvitai, ka šāda balva bija vajadzīga, jo tas zināmā mērā marginalizētu vizuālās mākslas nozari, kas caur šādas balvas neesamību ir bijusi apdalīta. Balva to arī aktualizē sabiedrības acīs un pievērš uzmanību. Bet gan toreiz, gan tagad svarīgākais ir tas, ka mēs visi it kā redzam rezultātu - kādam piešķir konkrētu balvu, - bet vēl svarīgāk ir tas, ka šis process tiek vētīts kaut kādā laika laika posmā. Tā ir arī zināma procesa dokumentalizācija, ņemot vērā, ka mums nav drukātā medija. Tas, ko man gribētos šai balvai un kas Purvīša balvai ir, ir katalogs, kas ir vēstures liecība, kas paliek un iegrāmato kādu posmu mākslā. Tā neredzamā daļa varbūt pat ir svarīgāka par skaļajām beigām. Arī Purvīša balva - tas ir ļoti rūpīgs darbs. Tur ir eksperti, kas apskata izstādes, katru ceturksni caur medijiem atgādina par konkrētiem māksliniekiem un sasniegumiem, jo mākslinieki tiek arī izvērtēti. Un tad ir skaļās beigas. Skaļās beigas ir salūts, bet svarīgāks ir viss, kas notiek pirms tā. Taisnība gan. Aleksej, tu saki, ka telpas mākslinieki nav atsevišķi minēti. Bet kādēļ ne? Tas varētu būt kategorijā "Pārsteigums", tā varētu būt "Debija", arī "Gada mākslinieks". Nepiekrīti? Aleksejs Beļeckis: Nē. Ja runājam par izstādēm, nevis konkrētā mākslinieka veikumu - izstādes ir ļoti komplekss process, kurā strādā kolektīvs - daudzi mākslinieki un vizuālās mākslas nozares profesionāļi, kas ir ne tikai mākslinieki. Es nedomāju, ka ir iespējams nākt uz izstādi un iedomāties, ka šī izstāde varētu eksistēt bez iekārtojuma. Iekārtojumi, atkarībā no izstādes, protams, ir ļoti dažādi. Ir konceptuālāki, mazāk konceptuāli. Bet es nedomāju, ka nopietnu mākslas izstādi var iedomāties bez arhitekta, dizainera, telpu māksliniekiem. Tas ir tikai viens piemērs profesionāļiem, kas piedalās izstādēs, un sarakstu var turpināt. Tieši atgriezos no Viļņas, kur aplūkoju izstādi, kas veltīta NRSD, un tas, kā šī izstāde izskatās, ir milzīgs sasniegums izstādes arhitektei.  Es, starp citu, LMC mājaslapā neatradu, kas ir autore, un tā ir sistēmiska problēma. Es tagad to nepārmetu, bet pēc būtības tā ir sistēmiska problēma, ka visi pārējie kaut kādā brīdī, kad notiek salūts, pazūd. Tā ir arī "Purvīša balvas" problēma. Neesmu ne pret "Purvīša balvu", ne pret Vizuālās mākslas balvu, lai neizklausītos tā, ka man balvas nepatīk. Tā ir sistēma, kas darbojas. Es to akceptēju un tā ir nepieciešama, bet mani vairāk interesē, kā šo visu sapilda. Plašāk - audioierakstā.

Tautas vēlme pēc neatkarīgas valsts bija stiprāka par padomju militāristu plāniem. Šo sestdien raidījumā #Aculiecinieks atskatīsimies uz 1991. gada barikāžu laiku caur medicīnas studenta Ērika Vizuļa atmiņām.

Mají rádi postavy, které jsou osamocené. Nikdo mě nemá rád se mělo jmenovat drama o Olze Hepnarové. Hrdinka jejich nového filmu nachází člověka, který ji má rád. Má to ale háček. Vizuální vyprávění a minimalismus v herectví zesilují výpovědi. Čím snímek o přístupu k jinakosti odkazuje k pozdnímu Kunderovi? A proč stále věří ve film promítaný na plátně? Ptá se Karolína Koubová.

Mají rádi postavy, které jsou osamocené. Nikdo mě nemá rád se mělo jmenovat drama o Olze Hepnarové. Hrdinka jejich nového filmu nachází člověka, který ji má rád. Má to ale háček. Vizuální vyprávění a minimalismus v herectví zesilují výpovědi. Čím snímek o přístupu k jinakosti odkazuje k pozdnímu Kunderovi? A proč stále věří ve film promítaný na plátně? Ptá se Karolína Koubová.Všechny díly podcastu Vizitka můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

„Fotografie je umění, ale má u části české veřejnosti punc média, které je všude rozprostraněné. Denně jsme vystavováni stovkám tisíců vizuálních zpráv. Mé zkušenosti hlavně ze zahraničí jsou i v tom, že fotografie má obrovskou hodnotu,“ říká fotografka a vizuální umělkyně Markéta Kinterová. Pořádá Fotograf Festival, učí na FAMU a mj. vede Fotograf Magazine.

„Fotografie je umění, ale má u části české veřejnosti punc média, které je všude rozprostraněné. Denně jsme vystavováni stovkám tisíců vizuálních zpráv. Mé zkušenosti hlavně ze zahraničí jsou i v tom, že fotografie má obrovskou hodnotu,“ říká fotografka a vizuální umělkyně Markéta Kinterová. Pořádá Fotograf Festival, učí na FAMU a mj. vede Fotograf Magazine.Všechny díly podcastu Hovory můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

S našou dnešnou hostkou sa porozprávame o živote v meste, ale aj drobných radostiach. Blízke sú jej fotografie, videa či inštalácie, rovnako však písanie. Dnes ju už predstavujeme nielen ako vizuálnu umelkyňu, ale aj ako spisovateľku, dokonca učila a pracovala pre organizáciu, ktorá pretvára mestá na lepšie miesta pre život. Nedávno sa vrátila z Japonska a Eve Vitekovej porozprávala nielen o tom, čo v krajine zažila na umeleckom pobyte, ale predstavila jej aj ministerstvo malých radostí a spoločne hľadali, čo všetko potrebujeme k šťastiu.

Opera je podle ní živoucí žánr. Týká se zásadních věcí v našem životě, které se nikdy nezmění. „Vizuál není v operním divadle to nejdůležitější, ale dává se mu dnes přednost. Přednost by ale měli mít kvalitní pěvci,“ říká ve Vizitce. Proč ráda zpívá v činoherním představení? Jak přistupuje ke svým studentům a proč je pro pěvce blahodárný smích? Ptá se Karolína Koubová.

Opera je podle ní živoucí žánr. Týká se zásadních věcí v našem životě, které se nikdy nezmění. „Vizuál není v operním divadle to nejdůležitější, ale dává se mu dnes přednost. Přednost by ale měli mít kvalitní pěvci,“ říká ve Vizitce. Proč ráda zpívá v činoherním představení? Jak přistupuje ke svým studentům a proč je pro pěvce blahodárný smích? Ptá se Karolína Koubová. Všechny díly podcastu Vizitka můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Dailes teātrī pirmizrāde, sagaidot mūzikla „Meža gulbji” jauniestudējumu, atklāta izstāde „Eksistence ārpus laika”. Tajā skatāmi galvenokārt pirms 50 gadiem tapuši vizuālās mākslas darbi. Savukārt teātra pārbūves laikā no jauna izveidotajā gaitenī uz Kamerzāli aplūkojami Ilmāra Blumberga teātra plakāti. Ginta Andžāna un pianistes Ilzes Dzenītes priekšnesums noskaņo gaidāmajam Raimonda Paula un Māras Zālītes mūzikla „Meža gulbji” iestudējumam. Vizuālās mākslas eksponēšana Dailes teātrī pirms nozīmīgas pirmizrādes, šķiet, kļūst par tradīciju. Iepriekšējā izstāde notika saistībā ar izrādes „Meistars un Margarita” iestudējumu, tagad ekspozīcija veidota  mūzikla „Meža gulbji” kontekstā. Teātra otrā stāva foajē izstādīti Vijas Maldupes, Uno Daņiļevska, Laimdota Mūrnieka, Induļa Zariņa, Borisa Bērziņa un citu mākslinieku darbi, arī tēlnieces Viktorijas Pēlšes „Gulbis”. Izstādes „Eksistence ārpus laika” kuratore Nataļja Jevsejeva uzsver, ka vajadzējis atrast vienojošo gan izrādei, gan Dailes teātra vēsturei, gan Rietumu Bankas kolekcijai. Izstādes telpas pašā vidū aplūkojams arhitektes Teklas Ieviņas darba galds, kas ir no kādas privātkolekcijas. Savukārt pie sienām gleznas, grafikas un tēlniecības darbi. Mākslinieku vārdi ir labi zināmi, taču darbi nav tik bieži redzēti, piemēram, Induļa Zariņa glezna „Zelta ābele”. Dailes teātra direktors Juris Žagars ved uz jaunizbūvēto pirmā stāva gaiteni, kas iziet uz Kamerzāli. Te eksponēti Ilmāra Blumberga izrāžu plakāti. Starp citiem plakātiem arī izrādei „Brands” veidotais. Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Viesturs Kairišs uzsver, ja teātrim ir tāda vērtība kā Blumberga plakāti, svarīgi dalīties. Izstādes atklāšanas dienā iespēja iepazīties ar teātra pārbūves laikā veiktajiem rekonstrukcijas darbiem publikai un aktieriem pieejamās telpās. Kā zināms, teātra rekonstrukcijas darbi  notiek sadarbībā ar biroju „Sudraba Arhitektūra”. Arhitekts Reinis Liepiņš ir diezgan pārliecināts, ka nākamsezon Mazā zāle tiks atvērta skatītājiem.  Tikmēr Dailes teātra mazās formas izrādes notiek Tabakas Fabrikā, Miera ielā. 

Vizuálna umelkyňa, doktorandka digitálnych médií na VŠVU a laureátka ceny Oskára Čepana Paula Malinowska v rozhovore o jej tvorbe a témach, ktorým sa v nej venuje.

Jeho kapela Bert and Friends vydala po letech hraní první dlouhohrající desku s názvem České moře. To se dá podle něj u nás najít, i když ho reálně nemáme. Kde? „Moře je pro mě symbol, ke kterému se často vracím, je symbolem idyly a pohody,“ říká ve Vizitce. Jaké pro něj bylo hrát ve filmu? A proč nechce temnotu vkládat do svých písní a textů? Moderuje Ondřej Cihlář.Všechny díly podcastu Vizitka můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Jeho kapela Bert and Friends vydala po letech hraní první dlouhohrající desku s názvem České moře. To se dá podle něj u nás najít, i když ho reálně nemáme. Kde? „Moře je pro mě symbol, ke kterému se často vracím, je symbolem idyly a pohody,“ říká ve Vizitce. Jaké pro něj bylo hrát ve filmu? A proč nechce temnotu vkládat do svých písní a textů? Moderuje Ondřej Cihlář.

Vizuál našich miest a obcí. | Hostia: Oto Nováček (architekt, Metropolitný inštitút Bratislava, venuje sa koncepcii verejných priestorov) a Omar Mirza (mestský kurátor; Útvar územného plánovania mesta Trenčín). Reklamné pútače, často nevkusné logá na budovách bez ladu a skladu, či megaboardy. To všetko patrí pod vizuálny smog, ktorý výrazne zhoršuje kvalitu verejného priestoru v našich mestách i obciach. Samosprávy, aj občania s ním dlhodobo bojujú. Odstraňovanie reklám a billboardov však podlieha legislatíve a územnému plánovaniu. Zároveň, reklamu tu máme od nepamäti a podnikatelia na vizuálnu reklamu nedajú dopustiť. Ako riešiť estetiku verejného priestoru? Téma Kontaktov so Zuzanou Botikovou. | Moderuje: Zuzana Botiková; | Kontakty pripravuje Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1. V premiére v pondelok až štvrtok po 20. hodine v Rádiu Slovensko.

Petra Horváthová je herečka, producentka, režisérka, skladatelka a také hlas Rádia Praha. „Společnost mě vnímá především jako herečku, protože jsem spoustu věcí neprezentovala a nemluvila o nich. Brala jsem je jako součást toho, co jsem dělala,“ říká v pořadu Host Lenky Vahalové.

Krtek na fasádě, panáčci na skříňkách a spousta barev. Tak vypadají školky v Česku. Architekti ze studia Sporadical ale chtěli budovu, která edukuje děti i učitelky.Všechny díly podcastu Bourání můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Krtek na fasádě, panáčci na skříňkách a spousta barev. Tak vypadají školky v Česku. Architekti ze studia Sporadical ale chtěli budovu, která edukuje děti i učitelky.

Umenie pomáhalo Aliz Orlan v objavovaní svojej rodovej identity. Ako sa postupne z čiernobielych obrazov stávali farebné, objavovala jej pestrú škálu mimo binárnych hraníc. Vizuálna umelkyňa pochádza z obce pri Prešove, kde veľa času trávila v prírode medzi bylinkami. Spolu s kresťanskou východou to vplývalo na jej súčasnú tvorbu.  Pohybuje sa v rôznych umeleckých žánroch aj profesiách, zaoberá sa aj produkciou a kurátorovaním. Nedávno mala výstavu s Dorotou Sadovskou a svojou tvorbou prispeje aj do výstavy reflektujúcej dva roky od vraždy Juraja a Matúša. V novom dieli podcastu Teplá vlna Aliz hovorí aj o tom, prečo nechce prejsť do komerčnej sféry umenia, prečo kombinuje výtvarné umenie s performanciou a inými médiami.  Teplá vlna je podcast Divadla NOMANTINELS, v ktorom sa rozprávame so zaujímavými osobnosťami a ľuďmi zo slovenskej queer komunity o ich živote, inšpiratívnych veciach, ktorými sa zaoberajú a odvahe, ktorá im pomohla prekonať predsudky okolia. Financované zo zdrojov Európskej únie z programu "Citizens, Equality and Value Programme." Podcast podporil aj Fond na podporu umenia, Bratislavský samosprávny kraj a Nadácia mesta Bratislavy. Partnerom podcastu je denník SME.

Kolektiv PRAHO! project v první polovině tohoto roku představil další revitalizaci pražských podchodů, tentokrát v Jinonicích pod ulicemi Radlická a V Zářezu. Ilustrace s názvem „We Should Have a Talk“ do veřejného prostoru přináší témata feminismu, genderové rovnosti, emancipace, inkluze i násilí.

Samospráva Přerova vyčlenila v rozpočtu města milion korun na dotace na výměnu nevhodných reklam v centru. O příspěvky můžou žádat podnikatelé. Jak by nové poutače měly vypadat, se dozví z manuálu, který zpracovali památkáři.

A Most Vagy Soha Kulisszái Mögött: Mosolygó Sára és Lóth Balázs MÓKA Podcast ep. 209   Az "Most vagy soha" című magyar film rendezőjével, Lóth Balázzsal, valamint a női főszereplővel, Mosolygó Sárával beszélgettünk a New York-i premier után. A beszélgetés fő témája természetesen maga a film volt, amely eddig a legnagyobb költségvetéssel készült Magyarországon, de megtudhatjuk, hogy ez egy hosszútávú befektetés, és a felépített díszlet már kezdi visszahozni a kiadást. Körbejártuk a díszleteket, a vizuális effekteket, a jelmezeket, valamint megbeszéltük a szereplők kiválasztását és a film történelmi jelentőségét is. Természetesen mindkettejüket külön-külön is kérdeztük szakmai előmeneteleikről, eddigi sikereikről, valamint a jövőbeli terveikről is. Sára rövid, de eseménydús pályafutásáról beszéltünk, amely már a második filmszereppel is büszkélkedhet, és számos színházi előadásban is részt vett. Balázs pedig megosztotta velünk hazai és külföldi tapasztalatait, valamint elmesélte terveit a jövővel kapcsolatban.   A filmről:   „Elég egy szikra, és minden lángra lobban” Amikor 1848. március 15-én a lánglelkű költő, Petőfi Sándor költeményével, a Nemzeti Dallal kirobbantja a magyar forradalmat, az osztrák elnyomók egy titkosügynököt bíznak meg a feladattal, hogy állítsa meg a felkelést.   #magyarpodcast #mokapodcast  #magyarokamerikában #magyarvagyok #amerikaimagyarok #magyarinstakozosseg #instamagyarorszag #imagyar #magyarinstagram #moka  #hungarianpodcast  #MostVagySoha #LothBalazs #MosolygoSara #Premier #MagyarFilm "Most vagy soha" film Loth Balázs rendező Mosolygó Sára főszereplő New York-i premier Magyar filmipar Költségvetés Díszletek Vizuális effektek Jelmezek Szereplők kiválasztása Történelmi jelentőség Pályafutás Filmszerepek Színházi előadások Szakmai előmenetel Sikerek Jövőbeli tervek Tapasztalatok Hazai és külföldi munkák Filmipari trendek  

1. 5. to bude přesně dvacet let, kdy Česko vstoupilo do Evropské unie. Ten den se českým firmám otevřely obchodní trhy, přestalo se platit clo na zboží uvnitř Unie a postupně se otevřel i pracovní trh. Nejviditelnější byly změny na hranicích, ze kterých zmizeli celníci, zůstali jen policisté. Snáz se tak přes hranice jezdilo i tisícům pendlerů včetně Jana Mosingera z Plzně. Jeho život se postupně změnil tak, že v Německu bydlí a dokonce je obecním zastupitelem Bavorské Rudy.

Hlava a uši ako netopier, zuby vystrčené von, tenké ako ihly. Koža na tele je hrubá a celá šupinatá. Chvost je hladký a dlhý. Šúcha sa po zemi potichu, ako jašterica. Oči má červené, ako uhlíky a vie nimi uhranúť. Indiánski šamani ju vraj vedeli skrotiť. Takto viacerí opisujú novodobého mýtického tvora, ktorého existenciu sme po prvýkrát zaznamenali po roku 1995. Príšera mala vtedy zaútočiť na zver v Portoriku. Odvtedy boli hlásené pozorovania a svedectvá z rôznych kútov latinskej Ameriky, USA, Ruska či Filipín. Spôsob usmrtenia obetí - vysatie krvi.Scenár:Veronika Kolejáková | Námet a dramaturgia: Diana Kacarová | Hlas: Marek Majeský | Zvuková produkcia: Miroslav Baričič | Podcast produkcia: Simona Mičová | Vizuálna grafika: Nikolas KyselaPonorte sa s nami do príbehov podcastu Nezhasínaj! - skutočnosti inšpirované legendami, pri ktorých neplatia zákony prírody ani ľudská logika. Príbehmi hrôzy vás bude sprevádzať herec Marek Majeský. Podcast Nezhasínaj! nie je vhodný pre poslucháčov mladších ako 18 rokov, ani pre citlivé povahy. PS: Báť sa je povolené!

Pēdējā laikā virkne valsts un pašvaldību uzņēmumu paziņojuši, ka viņi maina savu vizuālo identitāti, sākot ar logo, līdz pat zīmola maiņai. Kāpēc ir vērts tērēt tam naudu, īpaši, ja ir runa par valsts monopola uzņēmumiem? Krustpunktā analizē biedrības "Sabiedrība par atklātību "Delna"" direktore Inese Tauriņa, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Sociālo zinātņu fakultātē Kristīne Blumfelde-Rutka, valsts kontrolieris Edgars Korčagins un līdzdibinātājs un stratēģis aģentūrā "WKND" Edgars Pētersons. Ar katru paziņojumu par kāda valsts vai pašvaldības uzņēmuma vizuālās vai kādas citādas identitātes maiņu sociālos tīklos var novērot arvien lielāku viļņošanos. Ja "Pasažieru vilciena" pārtapšana par "Vivi" lielākoties provocēja komentārus par saukļa derīgumu, tur citi smaidīja, citi kariķēja. Tālāk jau runājot par "Rīgas satiksmi" un Ceļu satiksmes drošības direkciju, tur jau tā ņemšanās bija ne tikai par vizuālo jēgu, bet arī par naudas izlietojumu. Cilvēki prasa, kāds tad ir ieguvums no tā, ka tagad logo būs mazliet citāds? Turklāt, kā zināms, ir jāmaina dokumentācija, jāpārkrāso vagoni un tā tālāk. Kādi priekšnosacījumi ir ko tādu darīt, kad tā ir jēdzīga un bezjēdzīga naudas tērēšana?

V americkom folklóre sa pravidelne stretávame s motívom diabla. Berie na seba rôzne podoby a manipuluje ľuďmi, aby si získal ich duše a rozpútal nekončiaci chaos. Takýto osud postihol aj rodinu Debbie Glatzel, keď jej iba 11-ročného brata Davida v 80-tych rokoch minulého storočia posadol démon. Do procesu exorcizmu sa zapojili aj vyšetrovatelia paranormálnych javov, manželia Warrenovci. Démonológ Ed a médium Lorrein boli kvôli svojej práci mediálne známi takmer vo všetkých štátoch USA. V tomto príbehu ale manželský pár neuspel. Démon telo chlapca opustil až na výzvu Arneho Johnsona – snúbenca Debbie, ktorý sa sám neznámemu diablovi nechtiac upísal. Jeho dušu mal satanáš následne posadnúť natoľko, až sa Arnie stal chladnokrvným vrahom. Jeho príbeh sa počas vyšetrovania vraždy stal tak medializovaným, že bol inšpiráciou pre viaceré filmy, medzi nimi aj jeden zo série V zajatí démonov.Scenár: Emma Vičanová | Námet a dramaturgia: Diana Kacarová | Hlas: Marek Majeský | Zvuková produkcia: Miroslav Baričič | Podcast produkcia: Simona Mičová | Vizuálna grafika: Nikolas KyselaPonorte sa s nami do príbehov podcastu Nezhasínaj! - skutočnosti inšpirované legendami, pri ktorých neplatia zákony prírody ani ľudská logika. Príbehmi hrôzy vás bude sprevádzať herec Marek Majeský. Podcast Nezhasínaj! nie je vhodný pre poslucháčov mladších ako 18 rokov, ani pre citlivé povahy. PS: Báť sa je povolené!

Na Južnej Morave neďaleko Brna sa rozprestiera takzvaný “Domašovský” trojuholník. Miestni túto lokalitu poznajú tiež pod názvom Deväť krížov. Okolo oblasti sa vinie aj diaľnica D1, ktorá spája Prahu a Brno. A práve diaľničný úsek v blízkosti Deviatich krížov, najmä v okolí 168 kilometra, je neslávne známy svojou častou, tragickou nehodovosťou. Mnohí špekulujú, že zlé sily tu prežívajú preto, že Deväť krížov, ktoré sa pri diaľnici týčia, už dlho nik nevysvätil. Internet je plný svedectiev ľudí, ktorí vraj pri ceste zazreli záhadnú ženu v bielom pohrebnom odeve. Svoje by o tom údajne vedel rozprávať aj istý turecký kamionista, ktorý tu havaroval. Bezprostredne po nehode vystrašene nariekal, že mu pod kolesami skončila postava v bielom habite. Vyšetrovanie však preukázalo, že pri nehode nikoho nezrazil. Podobná skúsenosť postrehla aj Tomáša, ktorý v deň nehody viezol svoju sestru na svadobný obrad. Dodnes si nie je istý, či stretnutie so ženou v bielom rúchu bolo skutočné alebo len išlo o prelud spôsobený traumou z autonehody.Scenár: Katarína Pivarčiová / Námet a dramaturgia: Diana Kacarová / Hlas: Marek Majeský / Zvuková produkcia: Miroslav Baričič / Podcast produkcia: Simona Mičová / Vizuálna grafika: Nikolas KyselaPonorte sa s nami do príbehov podcastu Nezhasínaj! - skutočnosti inšpirované legendami, pri ktorých neplatia zákony prírody ani ľudská logika. Príbehmi hrôzy vás bude sprevádzať herec Marek Majeský. Podcast Nezhasínaj! nie je vhodný pre poslucháčov mladších ako 18 rokov, ani pre citlivé povahy. PS: Báť sa je povolené!

Je chladné decembrové ráno v roku 2020. Dievčatá v Ústave na výkon trestu odňatia slobody pre mladistvých v Sučanoch práve prichádzajú na raňajky. Väčšina z nich má za sebou ťažký život s rodinnými traumami, drogami a chudobou. Po prepustení na slobodu dúfajú v lepší život. Ale jedno z odsúdených dievčat sa od ostatných líši. Pôsobí jemne, pôvabne a kultivovane. Je zo slušnej rodiny, vzdelaná, dobre vychovaná a inteligentná. Jej vystreté ramená a držanie tela napovedajú, že sa už od detstva venuje športu. A práve ona si tu odpykáva trest sa najťažší zločin – vraždu, za ktorú ju odsúdili na dvanásť rokov za mrežami. Ide o takmer najvyšší možný trest, aký môže mladistvá na Slovensku dostať. Polícia hľadala motív vraždy, pracovala aj s verziou, že za brutálnou vraždou stojí záhadný elektrikár, no nad tým, čo sa naozaj stalo, dodnes visí rúško tajomstva. Jediný, kto vie, čo sa naozaj v osudný deň udialo, je dievča. Avšak to mlčí a opakuje, že je nevinné.Podcast Kriminálne spisy obsahuje násilné a sexuálne scény. Preto nie je vhodný pre poslucháčov mladších ako 18 rokov, ani pre citlivé povahy. CREDITS - Námet a dramaturgia: Diana Kacarová / Hlas: Martin Kaprálik / Psychologička: Sylvia Dančiaková / Vizuálna grafika: Nikolas Kysela / Zvuková produkcia: Miroslav Baričič / Podcast produkcia: Simona Mičová

Ze stanice metra Jiřího z Poděbrad se stala atrakce kvůli tomu, že tam po rekonstrukci chybí reklamní plochy. Mnozí lidé volají po odstranění poutačů i z jiných míst ve veřejném prostoru. „Eliminovat kvantitu, zvyšovat kvalitu a cenu by mělo jít,“ míní designérka Veronika Rút Fullerová. Podle prezidenta Svazu provozovatelů venkovní reklamy Marka Pavlase má reklama ve veřejném prostoru své místo. „Je potřeba najít správnou míru, s jakou ji používat,“ říká.

Hugo bol vysoký, príťažlivý a dobre vychovaný muž. Narodil sa do slušnej a dobre situovanej rodiny. Hovoril plynule niekoľkými jazykmi a choval sa ako dokonalý gentleman. Aj z tohto dôvodu sa mu roky darilo v sobášnych podvodoch. Avšak, naivné a vydajachtivé ženy, ktoré sa báli nálepky starej dievky, začal časom vraždiť. Napriek tomu ho tie, ktoré prežili, bezhranične milovali a obdivovali. Podcast Kriminálne spisy obsahuje násilné a sexuálne scény. Preto nie je vhodný pre poslucháčov mladších ako 18 rokov, ani pre citlivé povahy. CREDITS - Námet a dramaturgia: Diana Kacarová / Hlas: Martin Kaprálik / Psychologička: Sylvia Dančiaková / Vizuálna grafika: Nikolas Kysela / Zvuková produkcia: Miroslav Baričič / Podcast produkcia: Simona Mičová

Ján celé roky žil ako vzorný občan. Bol introvertným otcom rodiny a nenápadným chlapíkom, ktorý len občas chodieval do lesa zastrieľať si. Nikomu ani len nenapadlo, že práve on môže byť spišský vlkolak, ktorý sa ukrýval v tmavých lesoch a striehol na svoje obete. No predsa len platí, že najväčšia tma je práve pod lampou. Dvaja nevinní ľudia zomreli, dvaja majú traumu na celý život. A po rokoch pribudla aj ďalšia, piata obeť tohto prípadu, ktorej psychika podľahla stigme z falošného obvinenia políciou. Prípad Spišského sériového vraha sa ukončil v máji 2023 po dlhých 6 rokoch. Do rúk polície ho priviedla vlastná paranoja. Podcast Kriminálne spisy obsahuje násilné a sexuálne scény. Preto nie je vhodný pre poslucháčov mladších ako 18 rokov, ani pre citlivé povahy. CREDITS - Námet a dramaturgia: Diana Kacarová / Hlas: Martin Kaprálik / Psychologička: Sylvia Dančiaková / Vizuálna grafika: Nikolas Kysela / Zvuková produkcia: Miroslav Baričič / Podcast produkcia: Simona Mičová