Podcasts about varam

Kārtība un tās ieviešana mājās var palīdzēt harmonizēt dzīvi. Kā izveidot mājokli, kurā paši visu vienmēr varam atrast, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas interjera dizainere, ainavu arhitekte Ilze Tola un dizaina eksperte, interjera un lietu dizainere Latvijas Dizaineru savienības valdes priekšsēdētājas vietniece Barbara Freiberga. Ilze Tola norāda, ka pirmām kārtām ir mājās jādomā par funkcionalitāti, jo māja mainās. "Ja jūs dzīvojat divatā, māja ir citāda. Tikko mājā ierodas vēl bērni, māja pilnība maina savu funkcionalitāti un jūs arī saprotat, ka tās lietas, ko darījāt un kā uzvedāties, kad bijāt divi, ir savādāk, nekā, kad esat četri, vai jums vēl ir suns vai vēl kāds mājdzīvnieks," atzīst Ilze Tola. Vienkāršs ieteikums - kad iet cauri mājai, lai pa vidu nebūtu ne galds, ne lete, ne kādi krēsli, lai var iziet taisni cauri, lai nekas netraucē. "Viskaitinošāk ir, kad ej un vienmēr kaut kas ķeras, kaut kādi priekšmeti atrodas," norāda Ilze Tola. Tālāk var domāt, ka sakārtot lietas, kas traucē. Barbara Freiberga neslēpj, ka dizaineriem var būt tieši tāpat, kā visiem cilvēkiem jeb kā kurpniekam ar kurpēm… Viņa aicina izveidot sarakstu ar lietām, kas palīdz dzīvot un kas traucē dzīvot. Tad veidojas kopaina, kas notiek dzīvoklī vai mājvietā.  "Kad to var ieraudzīt pats uz papīra, tad arī pašam ir vieglāk soli pa solim sākt to novērst," bilst Barbara Freiberga. "Nākamais ir "iekāpt dizainera kurpēs" un pajautāt sev, kur ir problēma, kāds varētu būt risinājums un pamēģināt to ieviest. Varbūt nestrādā, tad pamēģināt ieviest nākamo risinājumu." 

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Izsakoties Jura Ābola vārdiem, "intonēma ir runas zīme un katrai no tām piemīt noteikta emocionāla nokrāsa". No komponista Andreja Selicka esmu saņēmusi Jura Ābola traktātu par intonēmām. Darbs ir rakstīts ar rakstāmmašīnu, un nu jau apdzeltējušās lappuses nav iesietas. Materiāls ir ticis uzglabāts vien plāna kartona mapē un titullapa ir nozudusi. Ar darbu ir iespējams iepazīties, sākot no satura rādītāja, un, spriežot pēc 1. nodaļas nosaukuma "Valodas un mūzikas mijiedarbības estētiski filosofiskie aspekti", arī kopējais darba nosaukums varētu būt līdzīgs. Citām nodaļām nosaukumi nav piedēvēti. Darba rakstīšanas gads varētu būt 1977., vadoties pēc literatūras atsaucēm un 1977. gada avots ir darbā jaunākais. Traktātam ir piecas nodaļas un katrai no tām ir vairākas apakšnodaļas. Intonēmas ir aprakstītas 3. nodaļas 2. apakšnodaļā 53. lappusē. Lūk, kādu definīciju intonēmām piedēvē Juris Ābols: "Intonēma – ar šo jēdzienu mēs negribam uzstiept mūzikas zinātnei kādus lingvistiskus postulātus vai preambulas. […] Kamēr pirmatnējam cilvēkam vēl nebija attīstījusies skaņas augstuma sajūta, nevar būt runas par kādu muzikālu uztveri vai pat psihiskiem un emocionāliem muzikālo izjūtu veidojošiem spēkiem. Šie spēki sākumā darbojās valodas spēju attīstīšanas virzienā. Tad, kad šīs spējas bija nonākušas uz zināma attīstības līmeņa tālākas komunikatīvas pilnveidošanās nolūkos, valoda sāka muzikalizēties. Kā tas notika? Liekas, ka šeit vispirms darbojās p a t s k a ņ u  s i m b o l i k a, un viens no primitīvākajiem jēdzieniem, ko pauda vēl runāt neprotošais neandertālietis, bija "liels" – vai arī šī jēdziena pretstats – "mazs". Varam puslīdz droši apgalvot, ka šiem jēdzieniem sava pirmatnējā veidā atbilst attiecīgi patskaņi "i", "u" vai "o". Lai significētu mazu dzīvnieku, neandertālietis izrunāja vai intonēja attiecīgi augstākā un zemākā balsī. Šos jēdzienus padara skaidrākus attiecīgo patskaņu dubultošana vai akcentēšana. Piemēram, varēja teikt: "i-i-i-i" augstāk intonēts, quasi staccato un "o-o-o" zemāk intonēts, pie kam šī intonācija varēja būt arī krītoša, stiepta, izdziestoša. Loģiski, ka mazs priekšmets vai dzīvnieks varēja izraisīt prieku, bet liels dzīvnieks varēja iedvest bailes un šeit ir visu signifikantu saskares punkts. Bailes savienotas ar kustību, savu izpausmi varēja rast augstu intonētā un stieptā "o" vai "a" utt." Ņemot vērā to, ka Juris Ābols nesniedz priekšvārdus saviem skaņdarbiem, tad intonēmas tulkojums ir atstāts gan katra izpildītājmākslinieka interpretācijas, gan arī klausītāja individuālās uztveres ziņā. Interesanti, ka muzikoloģe Inese Lūsiņa atceras: "Viņā eksperimentētāja, meklētāja gars vienmēr gāja kopā ar humoru. Piemēram, viņš ļoti daudz strādā ar fonēmām, ar tādām pirms valodas esošām formām, kur dažādas intonācijas, tas, kā tu pasaki dažādas zilbes, izsaka to, ko mēs šodien mēģinām izteikt ar valodu, ar gatavu noformulētu valodas formu un it kā nepārprotamiem vārdiem un teikumiem, kas ir ielikti kontekstā. Un viņa konteksts bija fonēmas pašas. Juris Ābols līdz šim pirmais un vienīgais mūsu dadaists mūzikā." Nedaudz atskatoties vēsturē, ir zināms, ka dadaistu mūzikas žanru klāstā bija arī viņu iedomāta "Negro" mūzika. Tās izcelsme bija rodama Tristana Carā vaļaspriekā – afrikāņu masku kolekcionēšanā un arī darināšanā, bez tam nereti dzejas priekšlasījumos tika lietotas maskas. 1916. gadā Carā un Balss aizrāvās arī ar mūzikas (skaņas) un dzejas apvienojumu. "Negro" mākslas eksperimentu pamatā bija idejas par to, kā mūzika vai runa varētu izklausīties pirmatnējo cilvēku izpildījumā, piemēram, aizvēsturiskai mūzikai nav nosakāma tonalitāte un tajā nav nekādu likumu, ir tikai noskaņa vai transa stāvoklis. Tā pati ideja attiecās arī uz dzeju un fonētiku – pateiktais vārds vai nevārds zaudēja savu jēgu, tāpat kā mūzika zaudēja savus izteiksmes līdzekļus. Brīdī, kad pazuda vārda un mūzikas jēga, tad pāri palika ritma funkcija, kas savā veidā padarīja dzeju par "mūziku" un mūziku par "dzeju". Kopumā par vārda būtību dadaistiem bija arī savi īpaši uzskati, kas tika pausti jau sākot kopš "Voltēra kabarē" atklāšanas vakara. Jau toreiz Balls savā manifestā deklarēja: "Man negribas vārdus, ko izgudrojuši citi. Visus vārdus ir izgudrojuši citi. Es gribu pats savu bezjēgu (…) Katrai lietai ir savs vārds; vārds pats tur ir kļuvis par lietu. Kāpēc koks nevarētu saukties "pupluš" vai "pluplubaš", ja ir lijis? Un kāpēc vispār ir kaut kā jānosauc? Vai tiešām visam jāatskan no mūsu mutēm? Vārds – vietai šai tagad ir dzemdību sāpju smārds, vārds, mani kungi, ir kļuvis par visaugstākā ranga publisku nodarbošanos."  

ES digitālā identitāte, jeb digitālais maks no 2026.gada būs pieejama Eiropas Savienības pilsoņiem, iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kas vēlas identificēties vai apstiprināt kādu personisku informāciju. To varēs izmantot kā tiešsaistes, tā bezsaistes publiskiem un privātiem pakalpojumiem visā Eiropas Savienībā. Cik tālu esam ar tā ieviešanu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro VARAM Digitālās politikas attīstības nodaļas projektu vadītāja Elizabete Marija Režā, Latvijas Valsts Radio un televīzijas centra komerscdepartamenta direktors Kārlis Siliņš, kiberdrošības eksperts, uzņēmuma "Possible Security" vadītājs Kirils Solovjovs. "Sarežģīti sakot, tas būs mobilais elektroniskais identifikācijas līdzeklis, vienkāršiem vārdiem sakot, tā būs aplikācija mūsu viedierīcēs," skaidro Elizabete Marija Režā. "Ar kuras palīdzību mēs varēsim sevi identificēt digitālā vidē. Tas nozīmē, ka varēs vairs makā nelikt daudzās kartes un dokumentus, kas mums ir šobrīd." Vai vairs nevajadzēs ID karti un pasi? Teorētiski ar digitālās identitātes maku varēs apliecināt savu identitāti arī bez eID kartes ikvienā Eiropas Savienības valstī. Ceļošanai gan dokuments būs vajadzīgs parastā formātā. ID karte vai pase būs vajadzīga. 2024. gada maijā ir apstiprināta Eiropas digitālās imunitātes regula, kas nosaka ietvaru, kā šim makam būs jāizskatās. Šobrīd norisinās pilotprojekts un notiek testi. Kārlis Siliņš skaidro, ka no izveidotā digitālās identitātes maka katrā konkrētā vietā un situācijā varēs izvēlēties, kādus datus nodot. Šobrīd eID kartē ir norādīts vārds un uzvārds, personas kods, bet ne papildu elementi, kas varētu būt nepieciešami kādam pakalpojumu sniedzējam. "Piemēram, nomājot mašīnu, iznomāšanas uzņēmumam ir nepieciešams zināt, vai man attiecīgās kategorijas apliecība. Tad es varu padot gan savu vārdu, uzvārdu, gan to apliecinājumu, ka man ir šādas kategorijas autovadītāja apliecība un es varu vadīt šo automašīnu," skaidro Kārlis Siliņš. Kirils Solovjovs tomēr aicina domāt par drošību. "Kopumā par telefonu drošību tas, protams, liks padomāt. Es ticu, ka valsts, varbūt arī privātais sektors nāks kopā, un tai brīdī vai pirms šis tiks ieviests lietošanā būs kaut kādas informatīvas akcijas, lai cilvēki mācētu savu telefonu uzfrišināt, atjaunināt. Pirms kaut ko vēl kritiskāku likt iekšā, tomēr parūpēties, ka tur viss ir kārtībā. Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka ir priecīgs par iespēju daļēji nodot identitāti. "Piemēram, tev ir jāapliecina, ka tu esi virs 18 [gadiem] un neko citu nevajag zināt, vai tas ir internetā, vai tas ir klātienē uz vietas kaut kur, superīgi, ja tas strādās," atzīst Kirils Solovjovs.  Lieta, par kuru Kirils Solovjovs ir skeptisks šī brīža ģeopolitikās nestabilitātes situācijā, ir jautājums, kur matemātiski glabājas drošības atslēgas. "Ja viņas glabājas vienmēr pie manis, manā ID kartē, manā telefonā, vai tomēr ir kopija kādam citam uzticamam, vai nu LVRTC tipiski tas ir, vai arī kaut kādā konfigurācijā, ja izmaina plānus, tas varētu būt VARAM vai kāda VARAM aģentūra. Vai atslēga ir tikai man, vai tā vēl kādam stāv tur aiz 10 papildus atslēgām, tomēr teorētiski kāds var aiziet, paņemt un kaut ko viņu izdarīt. Tas man kā cilvēkam, kas pēta drošības jautājumus, ir tāds kritisks aspekts. Es ļoti gribētu, ka eksistē mehānisms Latvijas maciņam, kur atslēgas visas paliek pie cilvēka un nav kopijas valstij, un valsts nevar pēkšņi parakstīt kaut ko cilvēku vietā." Kirils Solovjovs atzīst, ka ir tehnoloģiski konservatīvs cilvēks un turpinās darboties ar ID karti, telefonā droši vien eksperimentēs, bet sākumā jutīsies drošāk ar ID karti. "Nezinu, kā klausītāji, dodoties ceļojumā, cik reizes pārbauda, vai ID karte ir līdzi un vai tā tiešām ir ID karte? Es pārbaudu, kravājot somu, izejot no mājas, tad es pārbaudu ceļā uz lidostu un tad ārzemēs atpakaļceļā līdzīgi. Ja man izlādējas telefons vai kaut kas ar viņu notiek, nozog - tas ir viens, viņš var saplīst. Par spīti visam, kas varbūt izklausās kā skepticisms no manas puses, man nav nekādu šaubu, ka tā ir nākotne. Šis digitālais maciņš ir nākotne, un viennozīmīgi agri vai vēlu to lietos 50%, 60%, 90% Eiropas Savienības iedzīvotāju," atzīst Kirils Solovjovs.

Studijā Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš.

Jēzus šaustīšana. Jēzus brūces dziedina mūsējās. Rožukronis var kļūt par dziedināšanas un gandarīšanas līdzekli ļaunumam, kas nodarīts pasaulē un kuru arī mēs viens otram, pat negribot, nodarām. Varam iztēloties, ka ar katru "Esi sveicināta..." lūgšanu tiek ielieta dziedinoša eļļa cilvēku brūcēs, uzlikts pārsējs rētām un dziedināti cilvēki, kam netaisnīgi nodarīts pāri. Dieva mīlestība piešķir jēgu jebkam mūsu dzīvē, arī ciešanām, kas saistītas ar būšanu vecākiem saviem bērniem. Vairāk par iespēju pievienoties "Vecāku rožukronim par bērniem" var uzzināt, rakstot uz epastu: kalpones@gmail.com

Cik daudz mēs varam izvēlēties, kas esam, un cik daudz mūsos paliks tas, kas bijis pirms mums? Laikmetīgās dejas izrādē „Savējā un svešā” horeogrāfe un dejotāja Marija Saveiko, apvienojot kustību, dzīvo mūziku un gaismu, dalās personīgajā pieredzē par savu identitāti un piederības izjūtu Latvijā. Pirmizrāde 14. martā Ģertrūdes ielas teātrī.  Žans Pols Sartrs ir teicis: "Cilvēks ir tas, ko viņš pats no sevis izveido", tomēr ikvienam no mums ir konkrēts sākumpunkts – ķermenis, vide, kultūra un tā brīža vēsturiskais konteksts, kurā piedzimstam, uzsver izrādes veidotāji. Vai iespējams pilnībā atbrīvoties no tā, kas mūs veidojis? Kā savu dzīvi izjūt cilvēks, kas ir piederīgs divām kultūrām, divām valodām? Ne tik bieži gadās būt klāt topošas izrādes gaismu mēģinājumā, un ir ārkārtīgi interesanti vērot, kā gaismas top dejas izrādei. Esam liecinieki darba procesam starp gaismu mākslinieku Niku Ciprusu, horeogrāfi Mariju Saveiko un izrādes mākslinieci Kaivu Kumerovu. Sakārtot izrādes vēstījumu tā, lai tas būtu nolasāms skatītājiem, palīdzējusi dramaturģe Annija Broniča. Kopā ar Mariju Saveiko uz skatuves atrodas un dzīvo mūziku izpilda Kārlis Matīss Zitmanis, viņš plašākai publikai pazīstams kā grupas „Sudden Lights” ģitārists. Par laikmetīgās dejas izrādes vizuālo tēlu daudz domājusi māksliniece Kaiva Kumerova, kura atklāj, kā ritējis darba process. Izrādes autore un izpildītāja Marija Saveiko ir laikmetīgās dejas horeogrāfe, dejotāja un daļa no dejas kompānijas SIXTH. 2021.gadā absolvējot Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas programmu, jaunie nozares profesionāļi turpina sadarbību kā dejotāju apvienība SIXTH  jeb 6. paaudze. Kompānijas dalībnieki, kas ir arī Marijas kursabiedri, būs pirmizrādes skatītāju vidū. Pirmizrāde Marijas Saveiko laikmetīgās dejas izrādei „Savējā un svešā” gaidāma 14. un 15. martā Ģertrūdes ielas teātrī. Horeogrāfe vēlētos izrādi rādīt arī ārpus Rīgas, piemēram, Kuldīgā vai Daugavpilī.  

Vai mīlestību iespējams definēt? Kā mīlēt otru cilvēku tā, kā tieši viņam tas ir vajadzīgs? Kādi aplami pieņēmumi mēdz būt par mīlestību gan vispārīgi, gan kristīgā kontekstā? Februāris – mīlestības mēnesis. Laikā, kad veikalos mirdz sarkani saldumu iepakojumi un skan romantiskākās dziesmas, vēlamies piedāvāt Tev, klausītāj, "parakties" nedaudz dziļāk. Skaidru mīlestības definīciju un instrukciju, kā pareizi mīlēt, mēs Tev nespēsim sniegt. Tomēr ticam, ka Lindas saruna ar klīnisko psiholoģi un māsu kalponi Inesi Lietavieti būs gana vērtīgs impulss pārdomām par to, kā Tu izproti mīlestību un to ikdienā dāvā apkārtējiem. Varam pačukstēt, ka arī mūsu nākamā mēneša raidījuma tēma cieši savīsies ar šo. Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Katrīna, Alise, Agate.

Kaut gan jaunajā Onkoloģiskās aprūpes plānā retās onkoloģiskās slimības pat nav pieminētas, ar tām slimo vairāk nekā 5000 Latvijas iedzīvotāju. Kāpēc šie dzīvībai bīstamo slimību pacienti ir atstāti pabērna lomā un vai problēmai ir risinājumi? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības Onkoalianse valdes locekle Olga Valciņa, Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas valdes priekšsēdētāja, P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja Aija Geriņa un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Latvijas Onkoloģijas centra "Solīdo audzēju medikamentozā klīnika" vadītāja Elīna Sīviņa. Lai arī sarunas gaitā raidījuma viešņas norāda uz vairākām nepilnībām un nepaveikto, secinājums ir, ka koKad sāka darbu pacientu organizācija darbu 2019. gadā, bija daudz mazāk izdarīts. Kopumā ir izdarīts daudz "Varam teikt, ka ir problēmas, pacientiem vajag vienmēr, mēs vienmēr iestāsimies par katru, kuru varēja izglābt, bet neizglāba, bet tiešām ir izdarīts pēdējos gados daudz. Ja mēs cerīgi skatāmies, nevis trešo daļu, bet pusi no onkoplāna finansējuma, tas vairāk nekā iepriekšējā periodā," vērtē Olga Valciņa. "Daudz vajadzību, bet nevar teikt, ka nekā nav, nav ar ko ārstēt, ir pilnīgi džungļi. kompensējamo medikamentu klāsts ir pietiekami liels. Mēs cīnīsies par tālākiem medikamentiem un vajadzībām, tas ir process,' norāda Elīna Sīviņa. "Nav visi medikamenti un visas terapijas metodes, ko gribētu, bet no otras puses esam Eiropas Savienības valsts, ejam rietumu virzienā un pateicoties Eiropas vēža apkarošanas plānam ir savi mērķi n uzdevumi un iesim uz augstāku onkoloģisko pacientu aprūpes kvalitāti. Uz nākotni raugāmies tomēr optimistiski," atzīst Aija Geriņa.

Mākslas muzejā "Rīgas Birža" 24. janvārī tika atklāta pasaulslavenā franču mākslinieka, konceptuālās mākslas pioniera Bernāra Venē darbu retrospekcija "Bernārs Venē. Glezniecība: no racionālā uz virtuālo. 1966-2024". Kā lai raksturo Bernāru Venē? Varētu sacīt, cilvēks – orķestris. Mākslinieks, kurš radoši izpaudies visdažādākajos medijos: glezniecība, zīmējums, tēlniecība, instalācija, skatuves dizains, horeogrāfija, kino, dzeja un arī mūzika. Daudziem Bernāra Venē vārds pirmkārt saistās ar vērienīgām monumentālām formām, ar Beļģijā atklāto vides objektu – 250 tonnas smago un 60 metrus augsto "Arc Majeur", kas joprojām ir augstākais vides mākslas darbs publiskajā telpā. Bernāra Venē veidotais 18 metrus augstais tērauda objekts – veltījums olimpiskajai lāpai – ir vienīgais publiskais mākslas darbs, kas tika radīts speciāli 2024. gada vasaras Olimpiskajām spēlēm Parīzē. Venē ir bijis viens no nedaudzajiem mākslas milžiem, kurš uzaicināts rīkot izstādi Versaļas pilī. Viņa  darbi skatāmi vairāk nekā 70 pasaules muzejos, tai skaitā Modernās mākslas un Gugenheima muzejos Ņujorkā, Hiršhorna muzejā un skulptūru dārzā Vašingtonā, Pompidū centrā Parīzē un vēl daudzviet citur, kā arī pasaules vadošajās izstāžu zālēs, galerijās un laikmetīgās mākslas kolekcijās. Izstādi Mākslas muzejā “Rīgas Birža” producē kultūras portāls Arterritory.com sadarbībā ar Bernāra Venē studiju un Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Kuratores ir Una Meistere un Daiga Rudzāte, bet projekta vadītāja – Vita Birzaka. Dienu pirms izstādes atklāšanas Mākslas muzejā "Rīgas Birža" Inta Zēgnere tikās ar Bernāru Venē. Mums ir liels gods satikt jūs šeit Rīgā un iepazīt jūsu izstādi. Kādas ir jūsu attiecības ar Rīgu? Biju Rīgā pirms kādiem pieciem, sešiem gadiem, kad mana sieva Diāna bija šurp atvedusi mākslinieku rotu kolekcijas izstādi, kurā bija skatāmi Pikaso, Maksa Ernsta, Hansa Arpa, Džakometi, Fontanas, Džefa Kūnsa un vēl citu autoru darbi. Tā ir kolekcija, kas ceļo pa visu pasauli un tagad aprīlī būs skatāma Floridā, Nortona muzejā. Bet tad, kad bija izstāde Rīgā, arī es, protams, ierados uz atklāšanu. Tā pirmo reizi arī ieraudzīju Rīgu. Un tobrīd izlēmāt, ka vēlētos šeit parādīt savus darbus? Ne gluži tā. Una Meistere, kas ir brīnišķīgs cilvēks un ar kuru mums vienmēr ir ļoti jaukas attiecības, reiz pēkšņi vaicāja: "Bernār, kā būtu, ja kādreiz Rīgā muzejā tu izveidotu izstādi? Teicu, ka labprāt to vēlētos, jo man patīk komunicēt. Man tas ir ļoti svarīgi. Man patiešām daudz svarīgāk ir runāt par mākslu nekā pārdot mākslas darbus un tikai pelnīt naudu. Protams, tā palīdz jums turpināt un darīt lielas lietas Taču patiesībā tieši komunikācija ir mākslas būtība, lai mainītu cilvēku  uztveres jūtīgumu, palīdzētu  viņiem saprast, ka ir arī citi veidi, kā domāt par mākslu. Tā šī iespēja rīkot izstādi Rīgā radās, un esmu ļoti priecīgs, ka varu savus darbus šeit parādīt. Uzreiz no lidostas devāties uz muzeju, lai redzētu, kā izskatās ekspozīcija. Vai esat apmierināts ar to, kā jūsu darbi "jūtas" šeit, šajā muzejā, šajā zālē, kā tie veido dialogu ar telpu? Vispār ir ļoti grūti eksponēt laikmetīgo mākslu šādā vidē, kas ir tik piesātināta, tik pašpietiekama. It īpaši, ja tie ir ļoti vienkārši, konceptuāli darbi. Bet tas, kā tas ir paveikts, patiešām ir izdevies ļoti labi. Par laimi manas gleznas ir lielas un uzreiz "piesaka sevi", piesaista uzmanību. Ja tie būtu mazi darbi, tad apkārtējais būtu nedaudz traucējošs. Taču šajā gadījumā esmu pilnībā apmierināts, arī ar darbu izlasi. Man šobrīd notiek vērienīga izstāde Ķīnā, kur skatāmi 180 darbi, un šovasar būs izstāde Francijas dienvidos, Pikaso muzejā Antibā. Izstāde, kas skatāma šobrīd Rīgā, pēc tam ceļos uz turieni. Mēs runājām par dialogu starp telpu un jūsu darbiem. Vide, kur skatāmi jūsu darbi, ir ļoti dažāda. Atceros fantastisko izstādi Versaļā, pie Versaļas pils  vai, piemēram, vides objektus Vandomas laukumā Parīzē. Savukārt pagājušajā gadā Venēcijas biennāles laikā Venēcijas Nacionālajā bibliotēkā bija skatāmi jūsu agrīnie darbi, tai skaitā arī slavenā instalācija "Ogļu kaudze" un gleznojumi ar darvu. Esmu paveicis tik daudz pēdējo 65 gadu laikā. Jā, izstāde Ķīnā ir veltīta maniem 65 darba gadiem, un tur manā rīcībā ir 10 000 kvadrātmetru, lai darbus parādītu. Bet patiesībā tas, ko minējāt, runājot par Venēciju, ir ļoti labs piemērs, kā darbiem izdzīvot pašpietiekamā vidē. Venēcijas Nacionālā bibliotēka nav baltais kubs, tur ir krietni jāpiestrādā, sadarbojoties ar vidi, un bija interesanti "sacensties" vienā telpā ar Ticiānu, Tintoreto un Veronēzi - šiem lielajiem puišiem. Tas bija diezgan biedējoši, bet izdevās. Tas labi izdevās. Bija  vienkārši jāveido sienas un jāciena citu mākslinieku darbs. Lai tavs darbs nepazustu, tam ir jābūt pietiekami spēcīgam un iespaidīgam. Jūs pieminējāt Versaļu. Versaļa arī bija liels izaicinājums, jo ļoti maz mākslinieku spēj eksponēt savus darbus pie Versaļas pils. Tāpēc nolēmu izveidot milzīgas skulptūras no arkām, kas ir apmēram 25 metrus augstas, un tas izdevās labi. Tas vienmēr ir izaicinājums, ja jums ir darīšana ar ainavu vai arī ar greznu telpu muzejā. Bet atgriezīsimies pie izstādes muzejā "Rīgas birža" un jūsu retrospekcijas, kas aptver laikaposmu no 1966. līdz 2024. gadam. Tā ļauj palūkoties uz visu padarīto it kā no attāluma, ieraudzīt paveikto. Vai jums pašam ir interesanti paskatīties atpakaļ uz pirmsākumiem? Lielāko daļu sava laika pavadu, skatoties uz priekšu, jo ir tik daudz  jārada. Es labi apzinos, ko esmu paveicis. Kas padarīts, tas padarīts, bet man jāsteidzas vēl tik daudz ko paveikt. Tajā pašā laikā, jā, ir interesanti parādīt, kā šis darbs ir attīstījies. Daudziem to skatīt ir ļoti mulsinoši, joo viņi pazīst mani kā tēlnieku, tad viņi redz gleznas, tad cita veida gleznas, piemēram, tās, kas gleznotas ar darvu. Tad viņi ierauga šo reljefos darbus uz kartona... Viņi pastāvīgi redz citas lietas, un tas mulsina. Retrospekcijas ir ļoti vērtīgas, jo varat parādīt darba evolūciju, bet pati koncepcija man gandrīz nav mainījusies. Ziniet, mana māksla ir tā, ko mēs saucam par pašreferenci, kas nozīmē, ka darbs runā tikai par sevi, ka tam nav atsauces uz apkārtējo pasauli. Nav atsauces uz maniem filosofiskajiem vai reliģiskajiem uzskatiem. Nē, es runāju par mākslu, konkrēti par mākslu. Tas ir tāpat kā matemātiķim. Kad viņš nodarbojas ar matemātiku, viņš nerunā par kaut ko citu. Viņš runā par matemātiku un veic pētījumus  tieši šajā jomā. Kad es radu mākslu, tas ir tas pats. Izstādē mēs redzam manus matemātiskos pirmsākumus ar šo tik ļoti svarīgu diagrammu no 1966. gada. Tas bija laiks, kad pārtraucu nodarboties ar mākslu, bet pēc tam atkal atsāku ar jaunām idejām, jaunu potenciālu, interesantām lietām. Varam redzēt šo radošo evolūciju, kas joprojām turpinās. Bet kas ir interesanti, un es ļoti vēlos to akcentēt - tās ir pēdējās četras gleznas, kas skatāmas izstādē, un kas radītas, izmantojot ģeneratīvo mākslu. Tas ir pārsteidzoši, ka mākslinieks var dot norādījumus datoram, un dators, šī mašīna, var radīt mākslas darbu. Šo darbu pamatā ir sarežģīta datorprogrammēšana, algoritmu ģenerētu tēlu digitālas gleznas. Bet ziniet, es gāju vēl tālāk par to. Es jums pastāstīšu, ko darīju, sadarbojotoies ar  Perrotin galeriju Parīzē. Veidojot šos darbus, devu norādes datorspeciālistam-programmētājam, lai tiktu radīti dažādi leņķi, norādīju, kādām ir jābūt proporcijām un lielumam. Tad viņš vaicāja - kāda krāsā? Atbildēju - visas  krāsas ir iespējamas. Labi, cik daudz jūs vēlaties? Un es teicu, ka no 20 līdz 60. Tātad mašīna pati vēlāk izlems. Un kāda būs to kustība plaknē? Ak, tai ir jākrīt no ekrāna augšas uzleju un jānokrīt tādā konfigurācijā, kā dators to izlems. Tātad devu šos norādījumus, un, kā redzat, es nepateicu, kā visam jāizskatās un kādu krāsu izvēlēties. Tad programmētājs nospieda pogu un iznāca desmit gatavi attēli, kurus es pat neapskatīju. Tie tika nosūtīti uz Francijas dienvidiem, kur tika nokopēti uz kanvas. Tā bija mašīna, kas to paveica, izmantojot konkrētas krāsas tinti un tā tālāk. Tad darbi tika ierāmēti, nosūtīti Perrotin galerijai Parīzē. Notika izstādes atklāšana, es negāju uz to. Pēc tam gleznas tika pārdotas. Es tās neredzēju un nekad arī neredzēšu. Tāds ir mans sapnis, mans mērķis. Varbūt kādreiz es kādu no tām arī ieraudzīšu, ja kāds no kolekcionāriem, kas nopirka, mani uzaicinās vakariņās un tur es to pēkšņi ieraudzīšu un varēšu teikt: "Ak, cik interesanti. Mana glezna, ko es nekad dzīvē neesmu redzējis". Un tas, ko saku, ir ļoti nopietni. Runa ir par idejām, par to, ka vēlamies parādīt, kāda var būt māksla. Mēs zinām, kas līdz šim ir bijusi māksla, taču robežas ir bezgalīgas. Un šeit es to parādu, vadoties no oriģinālās koncepcijas, jo es esmu tās radītājs. Šo darbu neesmu gleznojis ar roku, bet tas tiešām ir mans darbs, jo tā ir mana koncepcija. Ziniet, Rafaelam savulaik, kad viņš gleznoja Vatikānā, bija 300 palīgu. Viņam bija daži, kas gleznoja debesis, daži kolonnas, un tā tālāk. Tātad, tas nebija tikai Rafaela rokas pieskāriens. Mikelandželo ir teicis: "Non fa l'arte col la mano, ma col cervello". Mēs neradām mākslu ar roku, mēs to radām ar smadzenēm". Vēlos paplašināt šīs uztveres galējās robežas. Man ir koncepcija, es to attīstu un turpinu šo izpēti. Es neteikšu -  ak, neviens to nesapratīs, ak, kā tas izskatīsies? Nē. Man tas ir jādara, un es to daru. Un, lūk, šī ir otrā reize, kad izstādu šos darbus un divus no tiem, kas tagad ir skatāmi Rīgā, pats līdz šim nebiju redzējis. Es tos redzēju vienīgi ekrānā, bet nebiju redzējis tos pabeigtus, jo mans palīgs to darīja, kamēr biju Ķīnā. Pēdējie darbi ir loģisks turpinājums tam, ko esat darījis jau agrāk, tikai tagad izmantojot citus rīkus, piemēram, datorprogrammu? Tieši tā. Gleznās no 60. gadiem jūs redzat šo matemātisko pieeju. Es izvēlējos matemātiskas formulas no zinātniskām grāmatām to oriģinalitātes dēļ, jo šie darbi nemaz neizskatās pēc mākslas. Ja es nodarbojos ar mākslu, kas izskatās pēc mākslas, tā nemaz nav māksla, tā ir tikai apmierinātība ar sevi, kopējot to, kas paveikts, un nav nekādas piepūles manām smadzenēm. Īsti mākslinieki kā Sezāns, Pikaso, Matiss - viņiem nodarbošanās ar mākslu bija ciešanas, jo, to darot, viņi gribēja izmainīt mākslas vēsturi. Arī es esmu kā matemātiķis, kurš diendienā strādā pie vienādojumiem, mēģinot pārvarēt sevi un pārsniegt robežas tam, kā cilvēki ir domājuši pirms jums. Tad, kad mākslinieks nāk ar jaunu koncepciju, ar kaut ko pilnīgi oriģinālu, viņš nāk ar ko tādu, par ko cilvēce pirms viņa nekad nav domājusi? Ziniet, ir viegli darīt lietas, kā tas ir darīts tradicionāli 2000 gadus, bet, ja runājam par radīšanu, mēs runājam par koncepta maiņu, tāpēc tas tiešām ir ļoti, ļoti nopietni. Ja matemātiskās gleznas tika ņemtas  no grāmatām, tad izmantojot algoritmus es dodu norādījumus, un saņemu to, ko jūs redzat. Cilvēki vienmēr runā par interpretāciju. Jūs skatāties uz mākslas darbiem un  sakāt - ko tad tas nozīmē? Kāds ir stāsts? Gleznai vai skulptūrai ir stāsts, tā runā nevis pati par sevi, bet par kaut ko citu. Taču kopš  1910., 1912. gada tādi cilvēki kā Kandinskis, Delonē, Pikabija un citi sāka ieviest abstrakciju. Visbeidzot, pateicoties abstraktajai mākslai, mūsu priekšā bija glezna, kas attēloja sevi, un tikai sevi nevis pasauli ārpus tās. Arī es esmu uz šī pašreferences ceļa. Tāpēc, kad eksponēju leņķi, cilvēki varētu domāt, ka tās, piemēram, ir kā šķēres, jo cilvēki vienmēr vēlas atrast kādu analoģiju, meklē asociācijas, nevis saka - jā, tas ir leņķis. Viņi meklē ko citu. Tāpēc es precīzi norādu, cik grādu ir šim leņķim, lai viņi zinātu, ka tas ir 40 grādu leņķis un nekas cits. Plašāk - audioierakstā.

This story is about a man and his girl friend's special boon. The boon makes him go mad.

Krustpunktā izvaicājam viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministri Ingu Bērziņu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV3 žurnāliste Katrīna Karzubova un izdevuma 'Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs.  

Krustpunktā izvaicājam viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministri Ingu Bērziņu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV3 žurnāliste Katrīna Karzubova un izdevuma 'Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs.  

Itūnedeļ nūsaslēdze sabīdryskuo apsprīsšona reiceibys planam Latvejis Austrumu pīrūbeža ekonomiskajai izaugsmei i drūšeibys styprynuošonai 2025.–2027. godam, kas izstruoduots, kab rysynuotu svareiguokūs izaicynuojumus austrumu pīrūbežā piec Krīvejis gondreiž pyrma treis godu aizsuoktuo pylna mārūga kara Ukrainā. Vairuoku organizaceju puorstuovi planu ir kritiziejuši. Deļtuo kūpā ar VARAM vaļsts sekretara vītineicu regionaluos atteisteibys vaicuojumūs Ilzi Ošu, Augšdaugovys nūvoda dūmis izpilddirektoru i Daugovpiļs dūmis deputatu Pēteri Dzalbi, Latvejis Tierdznīceibys i ryupnīceibys kamerys Latgolys regionaluos padūmis prīšksādātuoju Ivo Dembovski i Kruoslovys rajona partnereibys puorstuovi Zani Ločmeli skaidrosim, kas ir planā, kas palics uorpusē, deļkuo vysaidu nūzaru puorstuovi i specialisti Latgolā planu skaita par populistisku, i kū taidā atteisteibys planā vystik byutu juoīlīk, kab tys īkustynuotu pīrūbežu.  

Studijā Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle (NA) un Eiropas Parlamenta deputāts Nils Ušakovs (“Saskaņa”).

1925. gadā vācu filozofs Valters Benjamins ir Rīgā, lai satiktu režisori Annu Lācis. Bet viņai nav laika… Tāpēc top esejas. Protams, varam paskatīties uz šo faktu arī tik vienkāršoti. Varam arī sarežģītāk – domāt par Rīgas tēlu, piemēram, Aleksandra Čaka dzejā un Benjamina esejās. Varam arī uz Rīgas epizodi paskatīties kā uz pagrieziena punktu Valtera Benjamina ceļā. Apgādā "Neputns" izdotas viņa esejas "Vienvirziena iela", kuras no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs, tas ir arī viņa pēdējais tulkojums. Grāmatas priekšvārda autoram Artim Ostupam par Benjaminu interese bijusi jau studiju laikā, bet par Rīgas epizodi viņš uzzinājis jau vēlāk. Darbs "Vienvirziena iela" veltīts latviešu režisorei Asjai Lācis, Savukārt teksts “Berlīnes bērnība gadsimtu mijā” ir Benjamina pēdējais autorizētais darbs viņa projektā “Pasāžas”. Valteru Benjaminu pazīstam galvenokārt kā kritiķi un filozofu, kurš jaunībā rakstījis par vācu romantismu, vēlāk teoretizējis par fotogrāfiju un kino, bet dzīves pēdējos gadus veltījis deviņpadsmitā gadsimta Parīzes apcerēšanai un protestam pret fašismu. Šajā izdevumā, kas Igora Šuvajeva tulkojumā ietver darbus “Vienvirziena iela” (1928) un “Bērnība Berlīnē gadsimtu mijā” (1938), iepazīstam Benjaminu kā rakstnieku, kurš lieliski izpratis modernitātes raksturu un būs aktuāls tik ilgi, kamēr mēs turpināsim domāt par literatūru, mākslu un vēsturi. Par Valtera Benjamina "Vienvirziena ielu" stāstīja "Neputna" izdotās grāmatas priekšvārda autors Artis Ostups, lasīja Gundars Āboliņš.   Raidījumu atbalsta:

Saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieci Sintiju Broku un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku, Delavēras universitātes doktorantu Tomu Rātfelderu.

Kamēr mēs gatavojām Radio mazo lasītavu, Zanes Daudziņas grāmata "Bērnudienas Komunālijā" piedzīvojusi jau 10 000 eksemplāru tirāžu Latvijā, to tulko igauniski, lasītāji to iebalsojuši "Kilograms Kultūras" rudens balsojumā. Varam meklēt grāmatas veiksmi gan autores atbruņojošajā enerģijā, gan apgāda "Zvaigzne ABC" veiksmīgajā grāmatas pieteikumā vēl pirms tās iznākšanas, gan daļas lasītāju atmiņās, bet citu atklājumos par dīvaino dzīvi padomju realitātē. Pie tam – grāmatas  dzīvā valoda rosina bērnu dienu atmiņas arī tiem, kuriem nekad nav nācies dzīvot komunālajā dzīvoklī. Un neglābjami ir jautājumi, cik gāzes plītis jums bija virtuvē, cik podu bija, vai telefons bija viens... Protams, ne visiem ir bijuši tik kolorīti kaimiņi un radinieki kā Zanei Daudziņai, vai arī – ne visiem piemīt spējas to atcerēties un uzrakstīt. Kopā ar autori Zani Daudziņu "Bērnudienas Komunālijā" lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Valsts un pašvaldību vienoto klientu apkalpošanas tīklu Latvijā sāka veidot 2015.gadā. Šobrīd tīkls izaudzis līdz 216 vietām. Papildus jau esošajiem tiek ieviesti jauni pakalpojumi. Vairāk par to raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas Pakalpojumu attīstības nodaļas vadītāja, Valsts pakalpojumu un datu pārvaldības departamenta direktora vietniece Maija Anspoka, Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu pārvaldes Procesu organizācijas daļas vadītāja vietniece Bella Gumennaja un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras direktores vietniece Ilze Andersone. Par vienoto klientu centru izveidi gādā pašvaldības, līdz ar to ir ņovadi, kur šādu centru ir vairāk, citos ir mazāk. Gada laikā vēl 95 punkti varētu nākt klāt. Arī Rīgā nākotnē varētu būt nākotnē šādi klientu apkalpošanas centri, kur pieejami gan valsts, gan pašvaldības iestāžu sniegtie pakalpojumi. Kur Latvijā pieejami vienotie klientu apkalpošanas centri, var uzzināt VARAM mājaslapā. Vispieprasītākie ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras pakalpojumi. 40%, ko pieņem pašvaldībās klientu apkalpošanas centros, ir pieprasījumi slimības pabalstiem, tad ar apbedīšanas pabalstu saistītie pakalpojumi un vecuma pensijas pārrēķins. Ilze Andersone atzinīgi novērtē konsultācijas, kur centra darbinieks cilvēkiem māca un rāda, kā lietot e-pakalpojumus. Centros var pieteikt attālinātu video konsultāciju ar VSAA darbiniekiem, pagaidām cilvēki to maz izmanto. Šis pakalpojums arī pagaidām pieejams 25 centros, bet no nākamā gada būs pieejams katrā centrā.  

Studijā NBS Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un RSU lektors, analītikas un risku vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis.

"Klasikā" uz sarunu aicinām izcilo baroka mūzikas interpreti, latviešu soprānu Guntu Smirnovu no Šveices, un mūsu tikšanās galvenais iemesls ir divi koncerti, kurus sniegs ansamblis Duo Poetico. Baroka mūzikas programma 3. augustā pulksten 20 skanēs akustiskajā koncertzālē "Īle", bet 4. augustā pulksten 17 – Ikšķiles Sv. Meinarda baznīcā. Ansambļa radošo kodolu veido divi mūziķi – Gunta Smirnova un armēņu vijolnieks Rafaels Ter-Sahakjans, kuriem šajā koncertprogrammā piebiedrosies arī ērģelniece Jekaterina Kofanova. Gunta Smirnova sadarbojas ar tādiem senās mūzikas lielmeistariem kā Renē Jakobs, Andrea Markons un Tons Kopmans. Gunta absolvējusi Bāzeles Senās mūzikas akadēmiju, vokālās prasmes pilnveidojusi arī Cīrihes Mākslu augstskolā. Dziedātāja uzstājusies Cīrihes un Bāzeles Operteātros, Amsterdamas Concertgebouw koncertzālē, Ķelnes Filharmonijā, Barselonas Liceja teātrī, kā arī ir regulāra viešņa Leipcigas Tomasa baznīcā. Šosezon Gunta dziedās arī Senās mūzikas festivālā Insbrukā, Senās mūzikas dienās Vācijas pilsētiņā Hernē un Leipcigas Baha festivālā. Rafaels Ter-Sahakjans ir daudzpusīgs mūziķis, kas vijoļspēli apguvis Lozannas un Lucernas Mūzikas akadēmijā Šveicē. Baroka vijoles prasmēs papildinājies pie Braiena Dīna. Vijolnieks regulāri uzstājas ar dažādiem Šveices orķestriem un kamermūzikas kolektīviem, piedalījies arī daudzu jaundarbu pirmatskaņojumos. Duetam koncertā pievienosies Bāzeles Sv. Pētera baznīcas galvenā ērģelniece Jekaterina Kofanova. Virtuoza mūziķe, starptautisku konkursu laureāte, kas regulāri koncertē visā Eiropā, sadarbojas ar daudziem pazīstamiem orķestriem un solistiem, kā arī ir koncertu sērijas Orgelmusik St.Peter Basel mākslinieciskā vadītāja. Akustiskajai koncertzālei "Īle" mūziķi izvēlējušies programmu, kas īpaši veltīta vācu barokam. Tajā satiekas divi ļoti nozīmīgi komponisti – Johans Sebastiāns Bahs un Georgs Frīdrihs Hendelis, kuri dzimuši vienā mēnesī, vienā gadā un pat ģeogrāfiski netālu viens no otra, taču dzīvē nekad nav satikušies. Programma pārsteigs ar to, ka itāļu operu un angļu oratoriju meistara Hendeļa mūzika šoreiz skanēs viņa dzimtajā vācu valodā. Izskanēs trīs no viņa pazīstamjām "Deviņām vācu ārijām", kas ir izsmalcinātas kamermuzikālas miniatūras ar slavenā dzejnieka Bartolda Heiniha Brokes tekstiem. Savukārt garīgās mūzikas ģēnija Baha vokālo daiļradi programmā pārstāvēs ārijas no viņa laicīgajām kantātēm ("Kāzu kantātes" BWV 202 un "Ganiņu kantātes" BWV 249a). Bet vairāku Baha skolnieku, kā arī viņa dēla Karla Filipa Emanuela Baha kompozīcijas programmas otrajā daļā ieskicēs vācu mūzikas stilistisko attīstību 18.gs.beigās. K.F.E. Baha kamerkantāte "Pavasaris" pārlikumā soprānam, vijolei un ērģelēm šajā koncertā izskanēs pirmo reizi. Sarunā ar Guntu Smirnovu – par komandas darbu un kontaktiem senajā mūzikā karjeras sākumā Šveicē un tagad, par svarīgu posmu dzīvē kā kora dziedātājai un praktisko dzīvi, kura bijusi pamācoša; par satikšanos ar Renē Jakobsu un lomu uzkrājumu; par to, kāpēc pārtrūcis diedziņš sadarbībai ar Latviju un kā tas atjaunojies; par koncertprogrammu Īlē un Ikšķilē; par Duo Poetico nosaukumu un mūziku, kas aizrauj un aizkustina pašus mūziķus, kā arī par ansambļa sastāvu un saspēli. Bet intervijas izskaņā – par kursu "Vēsturiskā dziedāšanas māksla", ko Gunta tiešsaistē pasniegs Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras studentiem, dziedāšanas ideāliem un ornamentēšanas noslēpumiem... Inga Žilinska: Mūsu iepriekšējā tikšanās notika pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem Bāzelē, kad studēji Schola Cantorum pie pieredzes bagātās dziedātājas Evelīnas Tabas. Laiks pagājis, un Latvijā par tevi neesam dzirdējuši gandrīz neko, savukārt Šveicē esi ieguvusi gan savu vietu, gan atzinību. Kā tev šie gadi aizritējuši, un kāda šobrīd ir tava ikdiena? Gunta Smirnova: Tā arī esmu palikusi Bāzelē… Pēc Schola Cantorum vēl mācījos Cīrihes Mākslu augstskolā. Tad vēl visādas privātstundas, meistarkursi, jo ar skolas beigšanu jau nekas nebeidzas – dziedātājam jau tas ceļš ir ļoti, ļoti garš, vienmēr ir, ko darīt un vienmēr kaut kas jāturpina tālāk. Taču ļoti svarīgi bijuši visi kontakti, kas gūti studiju laikā: kad sākas īstie mākslas ceļi, ir labi, ja pazīsti cilvēkus, kas arī pabeiguši skolu un kļuvuši, piemēram, par mūzikas direktoriem baznīcās. Tā ka karjeras sākumā ļoti noderēja daudzie kontakti tieši no skolas - kāds bija mani dzirdējis. Un tas, kas Schola Cantorum ir ļoti īpašs – tas, ka senās mūzikas atskaņošanā tev vajadzīgi citi cilvēki! Piemēram, lai savam eksāmenam iestudētu vienu Baha kantāti, tev nepieciešama vesela mūziķu komanda... Līdz ar to tu visu laiku sadarbojies ar kolēģiem: dziedi studiju biedru eksāmenos, dažādos koncertos, līdz ar to ļoti labi arī uzreiz redzi, ar ko tu varētu labi sastrādāties. Arī tevi dzird, un karjeras sākumā tas ir ļoti svarīgi! Tieši tā, Šveicē darbojoties, sākās lielākā dziedāšana jau pēc skolas beigšanas. Laikam tikai vienreiz dzīvē esmu bijusi uz kādu noklausīšanos, jo viss pārējais noticis tādā veidā, ka mani kāds ir dzirdējis un ieteicis. Tu darbojies kā brīvmāksliniece?  Jā, tieši tā. Vairākus gadus dziedāju arī koros. Piemēram, Zürcher Sing-Akademie – tas ir profesionāls koris, ar kuru sadarbojās arī Valsts akadēmiskais koris "Latvija". Mums bija kopīgs koncerts – bija ļoti jauki satikt bijušos kolēģus un draugus Cīrihē! Kopumā man tas bija ļoti, ļoti svarīgs posms, jo varējām sastrādāties ar pasaulslaveniem diriģentiem un labiem orķestriem. Un tad jau tu arī mācies muzikāli iekļauties tajā visā. Redzi, kā viss notiek. Praktiskā dzīve ir ļoti pamācoša! Tas bija ļoti vērtīgi – līdz brīdim, kad sapratu, ka kora dziedāšana tomēr ir kas cits. Solodziedāšanai ir cita intensitāte. Šobrīd vairāk dziedu solo vai ansambļos. Lielajos koros vairs nedziedu. Kā notika tava satikšanās ar leģendāro Renē Jakobsu? Bija taču vairāki koncerti, kuros sadarbojāties. Tas bija tik interesanti... Tobrīd dziedāju Zürcher Sing-Akademie – mums bija projekts ar Haidna Stabat Mater, kura pēdējā daļā ir ārkārtīgi virtuoza pasāža. Jakobss jau pašā sākumā zināja, ka viņa ansambļa soliste, kurai ir vairāk liriska balss, nevarēs tādā tempā nodziedāt, kā viņš vēlas. Un viņš bija lūdzis, lai to iestudē koris. Tad nu mēs – pieci soprāni – mēģinājām reizē nodziedāt tās milzīgi ātrās koloratūras neiespējami ātrā tempā, bet Jakobss izlēma – lai tomēr dzied viena dziedātāja. Un tajā brīdī mūsu diriģents Florians Helgāts lūdza viņam norādīt, kura tieši dziedātāja tā būs, kura nu tagad to dziedās. Viņš norādīja uz mani – pamēģini! Pamēģināju, tā tas arī palika, un ierakstā tas mans 20 sekunžu solo arī palicis. (smejas) Tobrīd Florians man saka: klausies, Jakobsam patika – aizej viņam kaut ko nodziedi! Un tad tas drosmīgais solis – pieiet pie maestro un jautāt: vai drīkstu pie jums rīt atnākt un kaut ko nodziedāt… Jā, tas dziedātājam ir grūts brīdis – kad sevi jāparāda, par sevi jāpastāv un jānotic. Un tiešām – viņš mani uzaicināja, noklausījās, un pēc pusgada uzvedām Tēlemaņa operu.  Un to mēs dzirdējām arī "Klasikas" tiešraidē! Jā, maza, jautra lomiņa – Kefīza, lai atvieglotu traģisko operas ritējumu. Meitene, kura dzied par brīvību. Ļoti, ļoti jauka loma. Cik lomu kopumā ir tavā radošajā kontā? Manā repertuārā vairāk ir koncertpartijas – pasijās, oratorijās, kantātēs un tā tālāk. No operu lomām – vairākas Persela operas: "Karalis Artūrs", "Feju karaliene", "Didona un Enejs". Monteverdi "Orfejs". Operu gan ir mazāk, lai gan esmu dziedājusi atsevišķas operu ārijas.  Bet Rīgā tu neesi dziedājusi jau ļoti sen. Pēdējā reize bija ar Alisi Jušku, Aināru Paukšēnu un Jāni Pelši – manuprāt, 2009. gadā. Tā sanāca, ka bija pārtrūcis tas diedziņš sadarbībā ar Latviju: nodibināju ģimeni, un bija daudz sarežģītāk visu saplānot un sakārtot. Ja mazi bērni, tikt uz skatuves ir problemātiski – tad jau uz vietas ir grūti saplānot! Par braucieniem ir ļoti jādiskutē, jo jābūt kādam, kas var palikt mājās. Jo turklāt abi ar vīru esat mūziķi.  Tāpēc ļoti daudz kas ir jāsaskaņo. Vajag, lai der abām pusēm un ģimene ir laimīga. Un tagad esam satikušās, lai runātu par diviem koncertiem, kas šajā nedēļā izskanēs Latvijā. Viens no tiem notiks Īles baznīcā, otrs – Ikšķiles baznīcā. Turklāt Ikšķile ir tava dzimtā pilsēta. Kas īsti ir jūsu projekts – Duo Poetico? Latviski tulkojot – poētiskais duets. Esam divi – es un mans vīrs, vijolnieks. Parasti mums ir arī trešais dalībnieks. Jo ļoti maz ir skaņdarbu vijolei un balsij. Varbūt  vajadzētu arī kaut ko pasūtīt? Līdz ar to, ka esmu baroka dziedātāja, pārsvarā mūsu programmu centrā ir baroka mūzika, un tad nu mūsu kompānijā ir vai nu teorbists, vai ērģelnieks, vai arī klavesīnists. Varam būt ļoti mazs sastāvs – trijatā, un varam būt arī paplašināts sastāvs – ar veselu continuo grupu. Atskaņojam to, kas mums patīk. Ļoti bieži ir tā, ka programmas sākumā ir baroka mūzika, bet turpinājumā ejam tālāk uz romantiskāku un modernāku mūziku.  Kāda programma būs šoreiz? Īles baznīcā skanēs programma "Vācu baroka pērles" – tā bija koncerta rīkotāju vēlme, lai būtu vācu mūzika. Tāpēc esam izvēlējušies tiešām skaistas šīs mūzikas pērles! Piemēram, būs trīs no Hendeļa vācu ārijām. Kas neparasti: Hendeli vislabāk, protams, pazīstam kā itāļu operu vai angļu oratoriju autoru, bet tas, ka viņš ir vācu komponists – tas daudziem nav aizķēries prātā, un bieži vien ir pārsteigums. Šīs ārijas ir ar brīnišķīgi skaistiem, poētiskiem tekstiem vācu valodā – tās mēs arī piedāvāsim. Tās mums bieži ir programmas centrā. Būs arī Bahs un viņa laicīgā mūzika, kas retāk tiek atskaņota. (..) Atklāj, kurš būs vijolnieks un kurš spēlēs ērģeles? Vijolnieks Rafaels ir mans vīrs, bet ērģelniece būs mūsu mīļā Katja Kofanova, kura ir Bāzeles Pētera baznīcā galvenā ērģelniece. Ar viņu sadarbojamies jau vairāku gadu garumā. Sadarbība sākusies dievkalpojumos, bet pamazām radušās kopīgas koncertprogrammas. Viņa atbrauks arī pie mums uz Latviju, uz Īli. Pirmo reizi muzicēsim uz ērģelītēm, kuras būs uzstādītas speciāli mūsu koncertam Īles baznīcā. Ļoti, ļoti satraucoši. Bet domāju, ka būs ļoti interesanti! Pēc tava stāstītā saprotu, ka primārais programmas izvēlē ir skaista, neparasta, īpaša mūzika.  Jebkurā gadījumā – mūzika, kas mūs pašus aizrauj un aizkustina. Ļoti svarīga ir arī saspēle, kas notiek starp mums. Ļoti priecājos, ka atpakaļceļu uz Latviju tu meklē arī caur profesionālajām zināšanām: no Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītājas vietas izpildītājas Ievas Salietes saņēmu ziņu, ka nākamajā gadā mūsu Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedrā mācībspēks būs Gunta Smirnova. Tas ir brīnišķīgi, jo tava pieredze, izglītība un uzkrātās zināšanas ir tik apjomīgas, ka noteikti būs ļoti labs papildinājums mūsu Mūzikas akadēmijas senās mūzikas studentiem. Kuras būs tās sfēras, par kurām runāsi Mūzikas akadēmijā, un kas būs tavi apskatāmie lauciņi? Arī pati esmu ārkārtīgi priecīga par šo iespēju – ne tikai dziedāt, ne tikai parādīt, ko daru, bet arī dalīties tajā, ko esmu ieguvusi. (..) Ir ļoti daudz aktīvu jauniešu, kuri saka – jā, vēlos specializēties senajā mūzikā, un tas mani iepriecina… Kurss būs attālināts un norisināsies tiešsaistē, jo dzīvoju Bāzelē un nevaru atbraukt uz nodarbībām. Tā nosaukums – "Vēsturiskā dziedāšanas māksla". Tā būs mana pirmā pieredze šāda kursa pasniegšanā! Līdz šim esmu pasniegusi privātstundas un arī ar kolēģiem dalījusies – piemēram, rakstījusi ornamentus. Visas grāmatas jau apkopotas, tagad strādāju pie tā, lai visam būtu tulkojums angļu valodā, jo ļoti daudz kas ir vāciski. Tajā jūtos brīvi, bet saprotu, ka jābūt pieejamiem materiāliem angliski. (..) Pirmkārt, svarīgi saprast, kādi ir dziedāšanas ideāli. Vēsturiskajos traktātos ļoti daudz rakstīts par to, ko nozīmē laba dziedāšana un ko nozīmē skaista dziedāšana. Ļoti liela tēma vēsturiskajā dziedāšanā ir ornamenti. Uz to arī likšu akcentu, jo tas ir jātrenējas, tas ir jāmācās – pirmkārt jāievada sev ausī faili, kādi vispār ir varianti. Un tad, kad dziedi, augstākā stadija ir tad, ja vari brīvi, vispār nepiedomājot, tajā stilā ornamentēt. Man bijusi laime to iemācīties, jo man bijuši ļoti labi pasniedzēji. Kad dziedu Monteverdi mūziku, varu katru reizi to ornamentu veidot citādāku – pēc sajūtām. Saskaņā ar to, ko mūzika un afekts prasa. Tā ir brīnišķīga brīvības sajūta – kad apzinies, ka dziedi stilā, un mūzika ir dzīva.

Jamūt vārā hibridkara apstuokļus, kurūs vys vēļ dzeivojam te pi rūbeža ar agresorvaļstim, jamūt vārā pīaugūšuos sankcejis, tymā vydā ari pret Boltkrīveju, jamūt vārā nalegalūs migrantu vaicuojumu, kas nav palics mozuoks ari pādejā laikā, raidejumā izvaicuosim napaseņ omotā īcaltū uorlītu ministru Baibu Braži (Jaunā Vienotība). Taipat iz sarunu aicynuosim i VARAM voi garuokā i jaunajā nūsaukumā Vīduos administracejis i regionaluos atteisteibys ministri Ingu Bērziņu (Jaunā Vienotība), kurū izvaicuosim par situaceju Rēzeknis vaļstspiļsātā, kur, kai zynoms, niu jau gondreiž mienesi atlaistūs dūmis deputatu vītā struodoj jaunīcaltī administratori. Kai poša Bērziņa naseņ medejim izasaceja: finaņšu situaceja Rēzeknē ir slyktuoka nakai nu suoku ruodejīs. Cik tod nalabi ir i kū var dareit?

Izglītības un zinātnes ministrija piedāvā līdzsvarot pedagogu slodzes. Arodbiedrībai būtiski iebildumi. Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome spriež par priekšvēlēšanu diskusijām krievu valodā. Igaunijā noslēdzas mācības "Spring Storm 2024". Drošības konferencē Tallinā spriež par Rietumu spējām turpināt atbalstīt Ukrainu. VARAM darba grupā diskutē, kā mežsaimniekiem pilnveidot kompensāciju sistēmu par dabas liegumiem. Izraēla Starptautiskajā Krimināltiesā atbild uz tai izvirzītajām apsūdzībām genocīdā pret palestīniešiem. Dienvidkurzemē nepieļaus katalizatoru rūpnīcas būvniecību, attīstītājs, visticamāk, tiesāsies.

Valsts iegulda "airBaltic" obligācijās. Eksperti uzskata: būs grūti atpelnīt aizdevumu. Eiropā un tai skaitā Latvijā šodien ir nacisma sagrāves un Otrā Pasaules kara upuru piemiņas diena. Pēc nedaudz vairāk nekā nedēļas Saeimas plenārsēdē pirmajā lasījumā lems par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam. Tā šodien lēma Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija. Vēja parkus Latvijā varētu sākt būvēt jau šogad. VARAM informē par aktuālo situāciju ar azbesta atkritumiem.

Studijā Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Hārvarda Universitātes viespētnieks Māris Andžāns.

30. aprīlī Āgenskalna tirgū ar devīzi "LALIGABA sabalsojas" notika "Latvijas Literatūras gada balvas 2024" (LALIGABA) pasniegšanas ceremonija, kuras laikā tika noskaidrotas labākās 2023. gadā izdotās grāmatas septiņās kategorijās, sveikti Mūža balvas un speciālbalvu ieguvēji. Varam būt priecīgi, ka Kultūras rondo un Radio mazajā lasītava gada laikā arī darbus, ko novērtējusi žūrija, esam pamanījuši. Šodien saruna ar diviem laureātiem – tulkotāju Māru Poļakovu (atzinību guva viņas tulkojums no baltkrievu valodas Viktara Marcinaviča romāns „Mova” ) un dzejnieku un tulkotāju Guntaru Godiņu (viņš balvu saņēma par krājumu „Sirreālisms igauņu dzejā” Atdzejas kategorijā).

Lai kā negribētos runāt, ka kaimiņiem – Lietuvai vai Igaunijai vai pat abām – kaut kas izdevies labāk nekā Latvijai, reizēm tas ir neizbēgami. Arī, runājot par vēja enerģiju, ikgadējā konferencē „Windworks” nepamet sajūta, ka Latvija, vismaz šobrīd šajā jomā atpaliek. Tam piekrīt arī vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs. Viņš gan steidz uzsvērt, ka kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, pamodušies arī atbildīgie, izveidota ministrija, kuras kompetencē ir enerģētika un esot signāli par izpratnes rašanos politiķos. Vēja enerģijas asociācijas Eiropā „WindEurope” vadītājs Džails Diksons gan uzskaita, ka Latvijā nozarei noteikti par labu nāks arī izveidotās kartes, kur drīkst un kur nedrīkst celt vēja turbīnas. Un arī tas, ka jau pavisam drīz varētu tapt regulējums, lai iedzīvotājiem un pašvaldībām atkristu pavisam reāls eiro izteikts labums no viņu tuvumā uzceltā vēja parka. Jo – ja nebūs iedzīvotāju atbalsta, visticamāk, nebūs arī vēja parka. Diksons atzīst – to kā mantru viņi skaidrojot visiem saviem biedriem. 

by Sujatha, narrated by RadioPras

ASV Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstījis ilgi gaidīto likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. Pēc Horvātijas parlamenta ārkārtas vēlēšanām nākamā valdība varētu tapt Andreja Plenkoviča vadībā. Bet Gruzijā valdošā partija „Gruzijas sapnis” atgriezusies pie ieceres pieņemt likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību. Tas izraisīja niknas debates un plašus protestus Tbilisi ielās. Šīs ārpolitikas aktualitātes pārrunājam ar Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktoru Māri Cepurīti un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes locekli, pētnieku Mārci Balodi. Izolacionisma ledus lauzts Savienoto Valstu Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstīja likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. No šīs summas astoņi miljardi paredzēti atbalstam Taivānai un citiem sabiedrotajiem Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā, 26 miljardi – atbalstam Izraēlai un humānajai palīdzībai Gazas sektora iedzīvotājiem, bet gandrīz divas trešdaļas, t. i., nepilns 61 miljards – atbalstam Ukrainai tās cīņā pret Krievijas agresiju. No šīs Ukrainas atbalsta paketes 23 miljoni tiks tērēti amerikāņu bruņoto spēku arsenālu papildināšanai, ļaujot, attiecīgi, to līdzšinējās rezerves nodot Ukrainas rīcībā, 14 miljardi – tiešiem modernas militārās tehnikas iepirkumiem Ukrainas vajadzībām, 11 miljardi – amerikāņu militārajai darbībai reģionā, kas ir pamatā ukraiņu militārpersonu sagatavošana un sadarbība ar Ukrainu izlūkošanas jomā, 8 miljardi – finansiāls atbalsts Ukrainas civilo struktūru funkcionēšanai. Prezidents Baidens solījis parakstīt pieņemto likumprojektu jau visdrīzākajā laikā, un Pentagons jau darījis zināmu domājamo pirmā, vienu miljardu vērtā palīdzības sūtījuma saturu, kurā būs pretgaisa aizsardzības sistēmu un artilērijas munīcija, kājnieku kaujas mašīnas Bradley, un pirmoreiz arī armijas taktisko raķešu sistēmu jeb ATACMS raķetes ar 300 kilometru darbības rādiusu. Kā zināms, nule apstiprināto likumprojektu prezidents Baidens iesniedza Kongresam jau pagājušā gada rudenī, taču tur tas iesprūda, jo Pārstāvju palātas priekšsēdētājs, republikānis Maiks Džonsons nevirzīja to balsošanai. Galvenais iemesls bija spiediens no Republikāņu partijas konservatīvā spārna, kurā pulcējušies fanātiskākie eksprezidenta Trampa atbalstītāji. Viņu barvede, kongresmene Mārdžorija Teilore Grīna draudēja rosināt priekšsēdētāja Džonsona atcelšanu, tiklīdz viņš virzītu balsošanai palīdzības likumprojektu. Republikāņu Senāta frakcijas vadītājs Mičs Makonels preses konferencē pēc vakardienas balsojuma nosauca, viņaprāt, galvenos situācijas vaininiekus. Pirmais esot agrākais Fox News raidījumu vadītājs Takers Karlsons, kurš aizsācis Ukrainas demonizāciju un izplatījis šo redzējumu ierindas republikāņu vidū. Otrs – eksprezidents un prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps, kuram neesot skaidra viedokļa par atbalstu Ukrainai, bet kurš pretojies kompromisam arī tad, kad demokrāti bijuši gatavi iemainīt republikāņu atbalstu pret nozīmīgu piekāpšanos imigrācijas noteikumu ziņā. Zīmīgs ir fakts, ka Pārstāvju palātas priekšsēdētājs Džonsons virzīja palīdzība paketi balsojumam pēc tam, kad bija ticies ar Trampu, un pēdējais viņam publiski paudis savu atbalstu. Mičs Makonels cerīgi izteicās, ka izolacionisma tendence Republikāņu partijā esot pārvarēta, un partija atgriežoties pie savas reiganiskās tradīcijas – pretoties antidemokrātiskajiem spēkiem visā pasaulē. Cik pamata šādam optimismam – rādīs, domājams, jau diezgan tuvs laiks. Horvātu politikas vecmeistari cīkstas par varas virsotni Horvātijas Demokrātiskā savienība ir konservatīvs, labēji centrisks spēks, kas lielā mērā dominējis valsts politikā kopš 1990. gadā, kad, sabrūkot toreizējai Dienvidslāvijas Sociālistiskajai Federatīvajai republikai, Horvātija ieguva neatkarību. Partijas dibinātājs ir pirmais Horvātijas prezidents Fraņo Tudžmans, tā veidojusi un vadījusi valdības ar nelieliem pārtraukumiem visas šīs pagājušās desmitgades. Pašreizējais premjerministrs Andrejs Plenkovičs šai ziņā ir rekordists, atrodoties amatā kopš 2016. gada oktobra. Arī pirms nedēļas notikušajās Horvātijas parlamenta – Sabora – ārkārtas vēlēšanās Demokrātiskā savienība ieguva lielāko vietu skaitu: 61 no 151. Tas nozīmē, ka, visticamāk, arī nākamā valdība varētu tapt Plenkoviča vadībā un, tāpat kā iepriekš, tas būtu mazākuma kabinets ar vairāku sīkpartiju un atsevišķu neatkarīgo deputātu atbalstu. Līdz šim Demokrātiskās savienības koalīcijas partneris bija Neatkarīgā demokrātiskā serbu partija, kurai bija viens ministra portfelis no astoņpadsmit. Saskaņā ar Horvātijas vēlēšanu sistēmu etniskajām minoritātēm ir atsevišķs pārreģionāls vēlēšanu apgabals, no kura Saborā ievēlēti astoņi deputāti, t. sk. trīs – no pieminētās serbu partijas. Tā kā šajās vēlēšanās Demokrātiskā savienība vairākas deputātu vietas zaudējusi, pielasīt nepieciešamo sīkpartiju atbalstu nāksies grūtāk, tāpēc tiek izteikti pieņēmumi, ka Plenkoviča partija varētu lūkoties pēc kāda lielāka koalīcijas partnera vai atbalstītāja. Par tādu nevar kļūt otra lielākā parlamenta frakcija, kas ar nosaukumu „Patiesības upes” grupējas ap Demokrātiskās savienības ilggadējo konkurenti – Sociāldemokrātisko partiju. Šo partiju pārstāv pašreizējais Horvātijas prezidents Zorans Milanovičs, kurš mēnesi pirms vēlēšanām negaidīti paziņoja, ka piedalīšoties tajās kā saraksta lokomotīve un premjera kandidāts. To viņam tomēr liedza konstitucionālā tiesa, lemjot, ka tādā gadījumā viņam jāatkāpjas no prezidenta amata. Aizejot no priekšvēlēšanu kampaņas avanscēnas, Milanovičs aicināja balsot par jebko, tikai ne par Demokrātisko savienību. Trešo lielāko frakciju ar 14 mandātiem ir ieguvusi labējā nacionālistiskā Tēvzemes kustība, kuras atbalstu Plenkovičs varētu iegūt tikai tad, ja atteiktos no sadarbības ar serbu minoritātes partiju. Tāpat nacionālisti deklarējuši kategorisku noliegumu sadarbībai kreisi zaļo partiju „Možemo!” – tulkojumā „Varam!”, kurai ir piektā lielākā frakcija ar desmit vietām. Ceturtais lielākas spēks ar vienpadsmit mandātiem ir konservatīvo un mēreni eiroskeptisko spēku – partijas „Tilts” un Suverenistu partijas apvienība. Kā kreisi-zaļie, tā konservatīvie aicinājuši visus apvienoties, lai pārtrauktu Demokrātiskās savienības valdīšanu. Novērotāji ir vienisprātis, ka premjeram Plenkovičam nāksies krietni papūlēties, lai tiktu pie sava pēc skaita trešā kabineta. Kas vieniem sapnis, citiem – murgs 17. aprīlī Gruzijas valdošā partija „Gruzijas sapnis” pēc apmēram gadu ilgas pauzes atgriezusies pie ieceres pieņemt Likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību, kas tautā jau ieguvis apzīmējumu „Krievijas likums”. Likumprojekts savās nostādnēs nepatīkami atgādina bēdīgi slaveno Krievijas likumu par t. s. „ārvalstu aģentiem”. Tas ir viens no Putina režīma represīvās likumdošanas stūrakmeņiem, pirmoreiz pieņemts 2012. gadā, reaģējot uz masu protestiem pēc 2011. gada Krievijas prezidenta vēlēšanām. Kopš tā laika likuma normas kļuvušas krietni skarbākas; pēdējoreiz februārī, aizliedzot par aģentiem pasludinātajiem jebkā reklamēt savu darbību. Kremļa variantam ļoti līdzīgi likumi pēc tam tika pieņemti Kirgīzijā un arī Ungārijā; tāpat tādi parādījušies Ķīnā, Indijā, Kambodžā, Ugandā un Etiopijā. Gruzijas valdošā spēka mēģinājumi ieviest līdzīgas normas savā valstī daudzuprāt ir nepārprotams apliecinājums vēlmei ievilkt valsti Krievijas politiskās ietekmes telpā, attiecīgi atraujot to no Eiropas Savienības telpas. Ar attiecīgu kopīgu brīdinošu paziņojumu jau nākuši klajā Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jomā Žuzeps Borels un kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivērs Vārheji. Tā kā apmēram četras piektdaļas gruzīnu redz savas valsts nākotnes perspektīvas tieši vienotās Eiropas kontekstā, nenākas brīnīties, ka likumprojekta virzība pagājušonedēļ izraisīja niknas debates un pat dūru vicināšanu Parlamentā un plašus protestus Tbilisi ielās. 83 valdošās frakcijas deputāti nobalsoja par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā, atlikušie 55 opozicionāri balsojumu boikotēja. 17. aprīlī protestētāju skaits sasniedza 20 000, mazāka mēroga demonstrācijas, piemēram, Tbilisi universitātes studentu gājieni uz Parlamentu, turpinās joprojām. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka uzliks veto likumprojektam, ja tas tiks pieņemts galīgajā lasījumā, taču „Gruzijas sapnim” ir pietiekami liels vairākums Parlamentā, lai prezidentes veto pārbalsotu.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

by Sujatha, narrated by RadioPras

Satversmes tiesa atceļ noteikumus par jaunāku koku ciršanu. Jūrmalas Aizsardzības biedrība VARAM prasa atcelt daļu no Jūrmalas domes pieņemtajiem pilsētas teritorijas plānojuma grozījumiem. Traģiska avārija Daugavpilī: 8. aprīlī, vieglajai automašīnai ietriecoties autobusa pieturā, gāja bojā divi cilvēki. Šonedēļ vēl neuzzināsim nākamā ārlietu ministra vārdu. Krišjāņa Kariņa pēcteča amatā meklējumi ir sarežģītāki nekā sākotnēji cerēts, tāpēc šajā ceturtdienā, 11. aprīlī, Saeima vēl nebalsos par nākamo ārlietu ministru.

Stāsta rotu māksliniece un pētniece, Latvijas Mākslas akadēmijas lektore Ginta Grūbe. 20. gadsimta 20.–30. gadi ir laiks, kad rotās stila tendences bija cieši saistītas ar glezniecības un tēlniecības aktuālajām norisēm. Šajā laikā idejas avangarda rotām mākslinieki smēlās gan kubismā, gan futūrismā, gan arī Krievu konstruktīvismā tiecoties atainot moderno, industriālo pasauli. Šie, protams, nebija vienīgie iedvesmas avoti. Art deco periods sekoja kā pretreakcija pirms kara aktuālajam jūgendstilam. Pēc kara cilvēki nevēlējās redzēt neko, kas atsauktu atmiņā pieredzēto, tāpēc jauni vizuāli un simboliski motīvi bija likumsakarīgi. 1922. gadā pasaules presi pāršalca skandalozs atradums, Ēģiptē tika atklāta neskarta 18. dinastijas faraona Tutanhamona kapa vieta – vislabāk saglabājušos faraonu kapenes, kas jebkad atrastas Karaļu ielejā. Atradums bija vairāk kā trīs tūkstoši divi simti gadu vecs (atradums datēts ar 1327. g. p. m. ē.). Šis notikums aktualizēja ne tikai Senās Ēģiptes motīvus lietišķajā mākslā, bet arī deva impulsu jaunu kompozīciju tapšanai ne tikai rotās, bet arī citās lietišķās mākslas jomās un popkultūrā. Faraons Tutanhamons nebija bagātākais valdnieks Senajā Ēģiptē, bet atpazīstamību iemantoja, jo viņa kapenes bija nesenākais atradums, kas līdz tam bijis neskarts. Varam tikai iedomāties, cik bagāti bija citi Senās Ēģiptes valdnieki, ja Tutanhamona sarkofāgs bija zeltā veidots, inkrustēts ar kvarcu, tirkīzu, serdoliku, lazurītu un stiklu. Kopumā sarkofāgs bija viens no iespaidīgākajiem atradumiem kapenēs. Atradums bija revolucionārs, bet apvīts ar daudziem mītiem un ne mazums skandāliem, piemēram, par atradumu tika ierobežota informācija, jo drīz pēc atklājuma tiesības par to rakstīt presē iegādājās kāds Anglijas preses izdevums. Vairākus no atradumiem arheologs bija piesavinājies nelegāli, kā vēlāk atklājās, izsekojot viņa dāvinājumiem tuviem draugiem vai sabiedrotajiem. Francijā modes namu kultūra bija īpaši spēcīga, tāpēc rotu attīstības ceļš šajā valstī saglabāja sasaisti ar modes industriju. Modes nami kā “Van Cleef & Arpels” un “Cartier” reaģēja uz aktualitātēm medijos un sāka izgatavot rotas, kurās redzams lotosa zieds, Senās Ēģiptes valdnieku atveidi un skarabejs, kā daži no aktualizētajiem motīviem. Koši zilais tirkīzs, oranžais serdoliks un tumšāk zilais lazurīts bija akmeņi, kas bieži tika izmatoti rotās Senajā Ēģiptē un līdz ar nozīmīgo atradumu, šie akmeņi, vai dārgakmeņi ar līdzīgu tonalitāti, kļuva par biežu izvēli rotās arī art deco periodā. Līdzīgā veidā 19. gadsimta otrajā pusē pieauga pieprasījums pēc rotām, kas veidotas, atdarinot seno etrusku civilizācijas izstrādātās zeltlietas. Tas notika pēc tam, kad nozīmīgi artefakti tika atrasti arheoloģiskās ekspedīcijās. Tas rezultējās parādībā, ko vēsturnieki dēvē par Etrusku atdzimšanas periodu. Rotas un atrastie objekti ar īpašu meistarību izcēlās, pateicoties granulācijas tehnikai. Izstrādājuma virsma tiek noklāta ar sīkām zelta granulām, veidojot īpaši greznu, uzirdinātu virsmas struktūru. Galvenā pazīme, pēc kuras atpazīt vēlākā laika atdarinājumus, bija rotu tehniskā precizitāte un simetrija, ko bija iespējams panākt, roku darbu aizstājot ar mehāniskajiem darba galdiem un iekārtām. Pazīstamais austrāliešu rotu mākslinieks Roberts Bainss savā radošajā praksē pievērsies tieši rotu vēstures pētniecībai. Viņš pētījis viltojumu un pakaļdarinājumu vēsturi, lai iedvesmotu savu rotu un objektu tapšanu. Viltojumu vai vēlāku laiku pakaļdarinājumu bieži vien nodod sintētisku materiālu klātbūtne izstrādājumā. Savā praksē viņš interpretē kādu 11. gadsimta islāmu aproci, kurā izmantota gan granulācija, gan filigrāna tehnika. Veidojot tās kopiju, mākslinieks apzināti iekļauj tikai mūsdienām raksturīgus materiālus, piemēram košu rozā gumiju, kas kontrastā ar zelta filigrānu un granulāciju, rosina skatītājā neizpratni un pārdomas par seno laiku un mūsdienu rotu kontrastējošo dabu. Mūsdienās aizvien retāki ir apjomīgi arheoloģiski atradumi, toties ar vēsturisko rotu bagāžu varam iepazīties dizaina un mākslas muzejos visā pasaulē. Avoti: https://www.smithsonianmag.com/history/how-howard-carter-discovered-king-tuts-golden-tomb-180981052/ https://www.abebooks.com/9783897902909/Art-Deco-Jewellery-Accessories-New-3897902907/plp https://www.metmuseum.org/art/collection/search/679091

2023. goda rudinī Rēzeknis piļsātys dūmē tyka konstatāti finaņšu puorkuopumi, kas nūvede da naspiejis segt finaņšu saisteibys. Tymā laikā Vidis aizsardzeibys i regionaluos atteisteibys (VARAM) ministre atstuodynuoje nu omota Rēzeknis dūmis prīšksādātuoju Aleksandru Bartaševiču, kurs sovu atstuodynuošonu ir apstreidiejs tīsā. Vaļsts kontrole sovā revizejā konstatēje, ka Rēzeknis pošvaļdeibys 2023. goda budžeta izstruodē beja pīļauti vairuoki puorkuopumi. Taipat piļsātai ir izaveiduojs vairuoku miļjonu poruods, kam vajadzeigs aizjāmums nu vaļsts. Finaņšu ministreja sūleja, ka aizdavumu dūs, ja da 21. februāra piļsātys deputati pījims bezdeficita budžetu, tok Rēzeknē budžets da lykumā nūsceitajam termiņam natyka apstyprynuos. Niu VARAM sūla atlaist vysu dūmi, a Finaņšu ministreja – nadūt piļsātai vajadzeigū aizdavumu. Piļsātys vadeiba sūla budžetu pījimt nuokušnedeļ. Kas nūtiks tuoļuok, kai situaceju var rysynuot, kab nacīstu piļsātys dzeivuotuoji, par tū raidejumā runojam ar Finaņšu ministrejis parlamentarū sekretari i Stabilizacejis komisejis vadeituoju Karīnu Ploku, VARAM ministri Ingu Bērziņu (Jaunuo Vīnuoteiba), Rēzeknis piļsātys dūmis deputatu Juri Gunti Vjaksi (Latvejis Zaļuo parteja) i Rēzeknis vaļstspiļsātys niulejū prīšksādātuoja omota vītys izpiļdeituoju Alekseju Stecu (Kūpā Latvejai).

Pirmoreiz pasaulē demonstrēts jauna tipa elektrības ieguves paņēmiens, ko izmantot ekstremāli tālās kosmosa misijās. To veido iekārta, kas kodoldegvielas siltumu pārvērš skaņā un šo skaņu - elektrībā. Kā skaņa, siltums un magnētiskā lauka svārstības var dot enerģiju tāliem kosmosa ceļojumiem, skaidro Latvijas Universitātes Fizikas institūta vadošais pētnieks Artūrs Brēķis. Artūrs Brēķis un viņa kolēģi radījuši prototipu “SpaceTrips” - tas ir jauna tipa elektrības ieguves paņēmiens, ko izmantot ekstremāli tālās kosmosa misijās, un šo latviešu veikumu augstu novērtē starptautiskie partneri. Latvijas zinātnieki jau desmitgadēm ir bijuši līderi specifiskās fizikas jomās, un pieminēto prototipu ļāvušas radīt tieši ilgā laika posmā uzkrātās zināšanas. "Iekārta, ko esam uzbūvējuši Salaspilī, Fizikas institūtā, būtībā tas ir enerģijas pārveidotājs, kas sastāv no divām mašīnām - no termoakustiskā dzinēja, kas ir siltuma pārveidotājs skaņā, un no magnetohidrodinamiskā ģeneratora, kas šo skaņu, kas ir mehāniskā enerģija, pārveido elektrībā, elektriskajā enerģijā tādā veidā, kā šķidra metāla svārsts magnētiskajā laukā - šurpu turpu, aptuveni 50 reizes sekundē ar frekvenci 50 herzi. Tādā veidā var saražot maiņstrāvu, kas varētu būt pielietojama, piemēram, kāda satelīta vai kosmiskas zondes elektroapgādes sistēmā, skaidro Artūrs Brēķis. "Attiecībā par magnetohidrodinamiku, šo nozari jāsaprot vispār tā, ja elektrība var plūst pa vadiem, pa kabeļiem, pa cietiem vadiem, kāpēc tā nevarētu plūst arī pa šķidru metālu? Un būtībā tas arī ir pamats magnētiskajai hidrodinamikai, tātad šķidras elektrovadošas vides mijiedarbība ar magnētisko lauku. Tā ir nozare, kurā mēs specializējamies institūtā," norāda Artūrs Brēķis. "Nebūs melots, ka mēs esam, es teiktu, vienīgais institūts pasaulē, kurš ekskluzīvi specializējas tikai un vienīgi vienā nozarē - ļoti, ļoti šaurā fizikas nišā, kas magnētiskā hidrodinamika. Tā vēsturiski ir iegājies, un te jāsaka tā, ka tā ir mūsu stiprā puse," turpina Artūrs Brēķis. "Es bieži esmu dzirdējusi arī, ka runā, teiksim, ka igauņiem ir "Skype" un IT, lietuviešiem tur ir "Maxima" un citi varbūt zīmoli. Kas ir mums, latviešiem? Kur mēs esam līderi? Man ir atbilde tam, ka viena no šīm jomām ir magnētiskā hidrodinamika, kur patiešām ir izveidojusies izcila ļoti augsta līmeņa zinātniskā skola, kurā mūs atpazīst visā pasaulē. Un tas arī pamats tam, kāpēc šādu projektu mēs varējām realizēt. Protams, ka starptautiska sadarbība visa tā pamatā.  (..) sadarbojoties termoakustikas speciālistiem, kas ir vēl šaurāka nozare zināmā mērā par magnētisko hidrodinamiku, kur apvienojas siltuma fizika ar skaņas fiziku, tie ir pārveidotāji, kas strādā uz šādu principu, termoaukustisko principu. Tur arī ir savi cilvēki pasaulē, kas tajā strādā. Un savukārt mēs, šķidra metāla speciālisti, sastrādājoties ar viņiem, mums izdevās šādu darbības principu realizēt un parādīt." Vienkārši var skaidrot, ka magnetohidrodinamika ir elektrības pārvietošanās šķidrumā un termoakustika - siltuma pārveidošanās skaņā. Neliels paskaidrojums. Termoakustiskajā dzinējā patiešām nepieciešama gan kodoldegviela, piemēram, amerīcijs, gan gāze, proti, nupat pieminētais argons. Siltums no kodoldegvielas rada temperatūru starpību uz termoakustiskā dzinēja siltummaiņiem jeb iekārtām, kas pārvada siltumu no vienas vides uz citu. Kad temperatūru starpība un arī spiediens ir pietiekami augsti, sāk svārstīties gāzes spiediens un rodas skaņa. Varam to pat iztēloties aptuveni tā: kodoldegvielas un gāzes tvertnes dzīvojas viena otrai blakus, un vienā brīdī degvielas siltums rada impulsu, teju “iesper” gāzei, un tā rada skaņa. Sava veida domino efekts.  Un ar pētnieka pieminēto vārdu salikumu “darba ķermenis” inženieri sarunvalodā parasti sauc elementu, kas kustas. Piemēram, automašīnu iekšdedzes dzinējos tie būtu cilindri, kas kustētos šurpu un turpu. Taču prototipa “SpaceTRIPS” gadījumā nekādu kustīgu detaļu nav, līdz ar to gāze argons pati par sevi ir darba ķermenis termoakustiskajam dzinējam. Varbūt jūs jautāsiet - cik tad liels ir pats prototips? Tie ir aptuveni 2 metri gan garumā, gan augstumā, bet, veidojot īstu kosmosā palaižamu iekārtu, skaņas caurules un viss pārējais būtu vēl kompaktāks.  Esam aplūkojuši prototipa pirmo posmu, kurā siltumenerģija tiek pārveidota akustiskajā jeb mehāniskajā enerģijā. Saules paneļu ietekme uz gaisa temperatūru to tuvumā "Saules panelis ir tumšā krāsā, un tāpēc tas absorbē daudz vairāk siltuma nekā atstarojošās tuksneša smiltis. Lai gan daļa enerģijas tiek pārvērsta elektrībā, liela daļa no tās joprojām uzsilda paneli. Un, ja vienlaidus sagrupēti miljoniem šādu paneļu uzsilst, tad kopā ar tiem uzsilst arī visa teritorija. Ja šie saules paneļi atrastos Sahāras tuksnesī, tad šis jaunais siltuma avots  ietekmētu klimatu tādā mērā, ka šajā reģiona parādītos vairāk nokrišņu un rezultātā tuksnesis kļūtu zaļāks." Tas ir citāts no raksta, ko tīmekļa vietnē „The Conversation”  publicēja Lundas universitātes un Ķīnas provinces Guandunas universitātes ģeogrāfijas pētnieki par to, kā izmantojot datorprogrammu tika modelēta situācija, kā milzīgie saules paneļu parki pasaulē varētu izmainīt klimatu. Tātad jāņem vērā, ka tas ir tikai, kā paši pētnieki raksta, hipotētiski pieļaujams rezultāts, kas veidots ar datorsimulāciju. Bet  no otras puses, ja skatāmies uz to, ka pasaules lielākie saules paneļu parki, kuru izmērs ir mērāms vairākos tūkstošos hektāru (tādi atrodas Indijā, Ķīnā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Meksikā, Ēģiptē) un kur vienlaidus ir izvietoti miljoniem saules paneļu, kuru tumšā virsma uzsilst no saules gaismas, tad, protams, rodas jautājums, kā šāds milzīgs siltuma avots ietekmē apkārtējo vidi. To skaidro biedrības “Zaļā brīvība” atjaunīgās enerģijas politikas eksperte Krista Pētersone.

Ja mēs vēlamies, lai organizācija darbojas labi, mums jārūpējas arī par darbinieku mentālo veselību. Kā pamanīt un noteikt, vai organizācija ir veselīga vai nav, un ko darīt, ja pazīmes liecina, ka radušās problēmas, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Agnese Orupe. "Labbūtība ir šī brīža top tēma, gan ārējo notikumu sakarā, gan arī saistībā ar to, kas notiek Latvijā," atzīst Eva Selga. Kā var izvērtēt, vai cilvēki jūtas labi uzņēmumā? "Pirmkārt, skatāmies, cik daudz darbinieku slimo. Cik daudz darba nespējas lapu ir gadā. Tas ir viens no objektīviem kritērijiem. Kā arī visas lietas, ko darba devējs nodrošina, lai darbinieks justos uzņēmumā labi, - attālinātais darbs, elastīgais darbs. Daudz runājam par emocionāli drošu darba vidu. Varam paskatīties, cik daudz darbinieki smaida un kuri ir nomākti," norāda Eva Selga. Darba devējam svarīgi par problēmām runāt, nevis teikt, ka viss ir labi, bet tajā pašā laikā algas neizmaksā laikā. "Skatīties patiesībai acīs un meklēt risinājumus," iesaka Eva Selga. Par to, ka klimats organizācijā nav labs, liecina arī darbinieku mainība.  "Ja veicam apmierinātības mērījumu un nekas nenotiek, tad nākamajā, aiznākamajā gadā nesaņemsiet neko no darbiniekiem. Ir svarīgi, ja jautājam, tad arī sniedzam atbildes, kad to un to izdarīsim. Ja nevaram, tad arī godīgi pasākām, ka šogad mēs to nevaram tāpēc, ka... Bet ir jābūt reakcijai un atgriezeniskai saitei, ja cilvēkam jautājam un cienām viņa viedokli," norāda Eva Selga. Agnese Orupe atzīst, ka brīnišķīgs instruments, kas parāda diezgan daudz patiesas informācijas, ir tā saucamās intervijas, kad darbinieks dodas prom. Tad vairs nav jābaidās pateikt, ko domā. Jā, tas ir laikietilpīgs process, bet ļauj arī daudz uzzināt, ja vien uzņēmējam ir vēlme ieklausīties. "Vēl viena interesanta vieta, kur var labi redzēt no psiholoģijas viedokļa, kāds organizācijas veselīguma rādītājs, ir tas, kā cilvēki uzvedas sapulču laikā un pēc sapulcēm. Ja sapulcē ir klusums un tad, kad sapulce beidzas un vadītājs iziet, visi sāk "vārīties", nav ļoti laba pazīme," norāda Agnese Orupe. "Cilvēkiem būtu jārunā sapulces laikā, jāsaka, ko viņi domā, kā jūtas, un pēc tam jāiet pildīt uzdevumi, par ko sapulcē esam vienojušies. Ja pēc tam sākas „cepiņš”, un virtuves ir laba vieta, kur kaut ko novērot, tad ir vērts paskatīties uz klimatu." Mentālās veselības problēmas, kas var būt cilvēkiem, kuri strādā organizācijā, kur nav labs klimats, ir izdegšana, ļoti daudz depresijas un ļoti daudz trauksmes.  

Novadu robežas, pašvaldību referendumi, vides jautājumi, kas nu kuram aktuālāk. Krustpunktā izjautājam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministri Ingu Bērziņu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod "LVportals" žurnāliste Inese Helmane un "Neatkarīgo Tukuma Ziņu" redaktore Ivonna Plaude.  

Novadu reforma vēl nav noslēgusies Varakļānos, Garkalnē, kur par robežām drīz lems Saeima. Garkalnes pagasta sadalīšana cēlusi gaismā domstarpības par kārtību, kā šādi jautājumi būtu jālemj, jo skaidri kritēriji likumā nav noteikti. Vienlaikus tie raisījuši diskusiju par to, cik lielā mērā jautājumos par novadu robežām teikšanai jābūt pašiem iedzīvotājiem. Vai vajadzētu arī iedzīvotājiem referendumā ļaut izlemt, kurā novadā viņi vēlētos dzīvot, analizējam Krustpunktā. Diskutē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Dambīte-Damberga, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vadītājs Oļegs Burovs un šīs pašas komisijas deputāts Māris Sprindžuks, viņš arī bijis VARAM vadītājs un Ādažu novada mērs. Garkalnes stāsts īsumā ir tāds: likumā, kas visā valstī mainīja administratīvās robežas, tika noteikts, ka līdz pagājušā gada beigām Ādažiem un Ropažiem ir jāizlemj par Garkalnes piederību, jāpieņem lēmumi, jo Garkalne tika pievienota Ropažu novadam. Ropažos veica iedzīvotāju aptauju, kurā nolēma, ka Baltezera ciems un apkaime un Mārsili būs Ādažu novadā, pārējais - Ropažu novadā. Cilvēki ir izteikuši neapmierinātību, norādot, ka aptaujas nav bijušas ar pilnīgi skaidriem nosacījumiem. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka vairāk Garkalnes vajadzēja nonākt Ādažu novadā. Katrā ziņā Ropaži lēmumu ir pieņēmuši, bet Ādaži gaida šos nosacījumus un skaidrību, kurai jābūt līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, kas būs jau 2025. gadā. Galu galā kad lēmums par Garkalnes piederību tiks pieņemts un kurš to izdarīs? Un vai ir iespējams, ka Garkalne paliek viens veselums pie vienas vai otras pašvaldības? 

SKDS aptaujas dati liecina, ka 60% iedzīvotāju uzskata, ka būtu nepieciešams ieviest īpašu marķējumu, lai būtu iespējams noteikt produktu patiesās izcelsmes valsti. Kā varam atpazīt un būt pilnībā pārliecināti, ka izvēlētais pārtikas produkts ir ražots Latvijā? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD)Pārtikas uzraudzības departamenta direktora vietnieks Jānis Altenburgs, PVD Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Svetlana Aļminoviča- Miļjanoviča, Latvijas Apvienotā putnkopības nozares asociācija (LAPNA) valdes priekšsēdētājs Jānis Gaigals un Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētāju Guntis Gūtmanis. Sazināmies ar Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītāju Gustavu Norkārklu.

VARAM rosina kvoruma trūkumu pašvaldībās risināt ar sēžu sasaukšanu mazā sastāvā. Saeimā turpinās diskusijas par Latvijas ekonomikas konkurētspēju Baltijā. Nīderlandē notiek parlamenta vēlēšanas.

VARAM saistībā ar finanšu grūtībām Rēzeknē plāno mēra Bartaševiča atlaišanu. Kultūras ministre ar Okupācijas muzeja direktori pārrunās "Stūra mājas" jautājumu. Drošības apsvērumu dēļ aicina neceļot uz Izraēlu, Ēģipti, arī Turciju un populārajiem citiem tūrisma galamērķiem. Pašvaldību savienība ar valdības pārstāvjiem lemj par naudu pašvaldībām.

Raidījuma stāsts pārnestā nozīmē ir īsts zirnekļa tīkls, jo šajā tīklā gan vēstures, gan mūsdienu skatījumā lūkojamies uz daudziem sakaru un saziņas veidiem. Radiosakaru pārraudzība patiešām ir iespaidīgs tīkls. No radioaparāta, kas sniedz ziņas par notiekošo arī kara apstākļos, līdz viedtālrunim, kurā klausāmies radio, izmantojam internetu un, protams, ar kura palīdzību varam arī sazvanīties. No Morzes koda līdz sarežģītākiem mūsdienu risinājumiem komunikācijai jūras sakaros un no radioamatieriem līdz profesionālai radioastronomijai. Sakaru veidi ir visdažādākie un ļoti iespējams, ka mēs tos izmantojam arī tad, ja neapzināmies. Esot ārpus pieejama mobilo sakaru vai interneta tīkla, ar ārpasauli var sazināties ar radio sakariem. To ne reizi esam redzējuši Holivudas filmās, bet vēsturē piedzīvojuši mežabrāļu stāstos padomju okupācijas laikā. Cik un kādi mēdz būt radiosakari, kādu attīstības ceļu tie nogājuši laika gaitā un kā vispār iespējams ikdienā uzraudzīt un salāgot, lai dažādas iekārtas darbotos un cita citai netraucētu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro VAS “Elektroniskie sakari” Radiofrekvenču plānošanas departamenta direktors Rinalds Ritmanis. Sarunā Rinalds Ritmanis min, ka sliktas, nolietojušās iekārtas var radīt radio sakaru darbības traucējumus, bet jūlija sākumā varēja lasīt, ka Saules uzliesmojums Amerikas Savienotajās Valstīs ir izraisījis traucējumus radiosakaros. Eiropa gan no tā bija pasargāta. Tiešām šādi saules "izgājieni" var radīt problēmas? "Jā, mēs esam ļoti atkarīgi no dabas. Pašā Visumā mēs esam tāda niecība un kā daba rīkojas ar mums, tā mums brīžam ir jāpielāgojas viņai. Arī radiosakarus šie Saules uzliesmojumu gan uzlabo, gan pasliktina. Ir ļoti liels pluss mūsu pašu Zeme, kas radījusi magnētisko lauku un ar kuru aizsargā mūs no šiem Saules uzliesmojumiem. Ja nebūtu magnētiskā lauka, arī dzīvība būtu zem jautājuma zīmes," skaidro Rinalds Ritmanis. "Saules uzliesmojumi, protams, neietekmē visus radiosakaru veidus, tie arī vairāk ir zemākās frekvencēs. Bet vasarā, kad ļoti karsts, Saule ir uzkarsējusi jonosfēru, brīžam mēs Radio 1 (Latvijas Radio 1) vietā varam klausīties Itālijas radio, kaut gan esam tepat pie Rīgas kaut kur. Tādi ūnikumi notiek, un šie ir arī tie traucējumi, ka radiosakari jau notiek, tikai tie nenotiek tur, kur mēs to gribam. Mēs gribam, lai būtu 50 kilometru rādiusā ap Rīgu, tad dažu kilometru rādiusā ir dzirdams labi un tad ir spēcīgs radiosignāls kādām dienvidu zemēm. Varam klausīties Pavaroti āriju." Savukārt par armijas saziņu ar rācijām, izmantojot radio sakarus, Rinalds Ritmanis atbild: "Viņiem ir savas "maizes šķēlītes". Tā ir visā pasaulē pieņemts, jo tai brīdī, kad ir nepieciešamība izmantot šos sakarus, viņiem jābūt netraucētiem un pilnvērtīgi izmantojamiem. Tāpēc viņiem iedalītas savas [frekvences]." "Viņi, tāpat kā visi cilvēki, arī lieto mobilos sakarus - rācijas, modernākas rācijas, kas ir kā mobilie telefoni. Protams, liela daļa šo iekārtu ir tādas robustas, jo kaujas apstākļos vajag, lai ir izturīgs viss. Bet tehnoloģijas, kā redzam Ukrainas - Krievijas konfliktā, ir arī ļoti smalkas. Šie paši droni, to tālvadība, kur pāris desmitus kilometru attālumā ar visiem kara pretdarbības traucējumiem drons nogādā sprāgstviela tur, kur vajag un precīzi nogādā," turpina Rinalds Ritmanis. "Šīs pašas pozicionēšanas sistēmas. Mums ir "Waze", kā aizbraukt uz kaut kurieni, kas izmanto satelītus, radioviļņus, kas rēķina laiku un mēra attālumu. Tāpat militāristiem raķetes lādiņi arī ar tādām bāzēm iekšā, kur pasaka, kā aizlidot uz turieni, pat mainot ceļu, aplidojot šķēršļus. Ļoti bieži tas ir ar radio viļņiem. Radari, lokācija. Arī glābšanā, ja nepieciešams kādu karavīru atrast, sakariem ir viena no lielākajām lomām. Tā kā viss ir mobili, caur radioviļņiem šo informāciju nogādā štābā, pieņem lēmumus, dod atpakaļ, ko darīt. Un tas ir arī viens no uzvaras stūrakmeņiem." Saziņas kodi kara apstākļos Ugunskura dūmi, gaismas signāli, karogu signāli, ziņu nodošana ar baložiem, ziņneši un daudz dažādi kodi – šādi sakari kopš sendienām ir izmantoti militārajās sadursmēs, kad jādod vēsts savējo karaspēkam. Jau Livonijas Indriķa  hronikā rakstīts, kā 1208. gadā kaujā pie Aizkraukles rīdzinieki  „Paceltiem karogiem metās ienaidniekiem virsū un nogalināja tos pa labi un pa kreisi.” Un kā var lasīt  vēsturnieka Ēvalda Mugurēviča hronikas komentāros, tad  ”Viduslaikos karogi bija karaspēka un atsevišķu vienību kopības, pazīšanās un pulcēšanās zīmes. Sastopoties ar pretinieku, cīņas pieteikšanas signāls bija karoga pacelšana.” Slepenraksti jeb zīmēs iešifrēti kodi tika izmantoti jau antīkajā pasaulē. Laika gaitā, attīstoties kara mākai, attīstījās arī sakaru līdzekļi. Ieskatu karalaiku sakaru vēsturē sniedz Latvijas Kara muzeja speciālists, vēsturnieks Juris Ciganovs, kurš stāsta gan par Otrā pasaules karā izmantoto vācu armijas šifrējamo mašīnu „Enigma”, gan amerikāņu armijas pielietotajiem indiāņu  zīmju rakstiem.    

Latvijā trūkst darbinieku. Par nedienām Rēzeknes valstspilsētas budžetā VARAM pieļauj revīziju pašvaldībā. Šmits neatsauks izteikumus par 300% piecenojumu pārtikai, jo zinot, par ko runā; tirgotāji par uzcenojumu runā izvairīgi. Vai Latvijā ir jāsatraucas par iespējamu vagneriešu iebrukumu?

Āfrikas cūku mēris Latvijas lauksaimniekiem rada gana daudz problēmu. Atšķirībā no klasiskā cūku mēra, tas ir neārstējams, pret to nevar arī vakcinēt meža vai mājas dzīvniekus. Kā ierobežot slimības izplatību un kā pasargāt savu saimniecību, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Latvijas cūku audzētāju asociācijas vadītāja Dzintra Lejniece, Pārtikas un veterinārā dienesta Veterinārās uzraudzības departamenta direktore Kristīne Lamberga un Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis. "Neviens speciāli nenes mēri kūtī, protams. Ir jādzīvo visu laiku ar sajūtu, ka uz tevi glūn. Tiešām jau 10 gadus Latvijas cūkkopjiem ir jādzīvo ar apziņu, ka uz tevi glūn. Un ir tie periodi, kad glūn vairāk, kā tas ir šobrīd. Šobrīd vajag izziņot tādu trauksmi, lai cūkaudzētāji pat "neelpo" uz kādu pusotru mēnesi. Šobrīd ir ļoti tāds periods, ka ir jāpiesargājas," atzīst Kristīne Lamberga. Viņa skaidro, ka Āfrikas cūku mērim raksturīga sezonalitāte un vīruss ir izturīgs. "Katru gadu meža cūkām dzimst sivēni, tagad, vasaras periodā, viņi jau ir paaugušies un aktīvi. Vienmēr sakām, neko nenesiet cūkām kūtī un fermās no lauka, tiešā veidā nemielojiet cūkas ar zaļumiem, jo ļoti aktīvi gan labības laukos, gan piemājas dārzos, gan pļavās, mežmalās pārvietojas meža cūku bari. Meža cūku populācija ir "pīķa augstumā". Līdz ko ir populācija, vīrusam ir vieglāk iespēja satikt savu saimnieku un inficēt jaunus meža cūku barus. Meža cūkas tā piesārņo dabu un tad netiešā veida, jo neviens jau meža cūku neved kūtī, tiek ievazāts arī mājās," norāda Kristīne Lamberga. Saimnieki slimību pamana, ka cūka neēd, nav apetītes, paaugstinās arī temperatūra. Vīruss, kas cirkulē ir agresīvs un cūkas ātri nomirst mokpilnā nāvē. Pagaidām nav vakcīnas pret Āfrikas cūku mēri. Vakcīnas izstrāde prasīs vēl gadus. "Varam pasargāt mājas cūkas no Āfrikas cūku mēra, gan lielās novietnēs, gan mazās, tikai ir jāiepazīst tuvāk slimība. Zinām, kas ir vājākās vietas, kā Āfrikas cūku mērim patīk iečāpot novietnēs," vērtē Kristīne Lamberga. "Jo visriskantākais subjekts, ar ko var ienest kūtī Āfrikas cūku mēri, ir mūsu apavi un riepas. Jāskatās, kas iebrauc cūku kūtī. Mazo saimniecību gadījumā tās var būt pat ķerras, saimniecei jāmaina apavi ik reizi, ieejot kūtī. Lielās fermās ir līdzīgi, tikai daudz komplicētāk. Jāskatās, ar ko braucam un ar ko ienākam."      

Āda ir kā spogulis, kurā skatoties, jāpievērš uzmanība visām pārmaiņām. Bīstami veidojumi var izskatīties pavisam parasti un dažreiz vizīte pie kosmetologa var tālāk aizvest jau pie cita speciālista. Kāpēc ir tik svarīgi būt vērīgiem, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk skaidro biedrības Latvijas Kosmētiķu un kosmetologu asociācijas prezidente un praktizējošā kosmetoloģe Renāte Reinsone un dermatoloģe, veneroloģe Laura Freiberga. Uzklausām Paulas pieredzes stāstu. Viņas stāsts par sauli un tās nelabvēlīgo iedarbību uz seju. Stāsts ir ar laimīgām beigām, bet tas tikai apliecina, cik svarīgi, lai arī apkārtējie cilvēki, Paulas gadījumā - viņas kosmetoloģe, laikus pamanītu un atpazītu brīdi, kad nepieciešams apmeklēt ārstu. Laura Freiberga atzīst, ka nāk pacienti pie dermatologiem no kosmetologiem un kosmētiķiem. "Tas ir patiess prieks, ka arī citi speciālisti pamana veidojumus. Priecājamies un novērtējam, ka ne tikai mēs pievēršam uzmanību ādai," gandarīta Laura Freiberga. "Ne tikai kosmētiķi, arī masieri, kuri masējot pamana kādu veidojumu, viņi nevar tālāk izvērtēt, vai labdabīgs, vai ļaundabīgs, bet viņš redz, ka ir atšķirīgs, ir nesmuks un uzreiz sūta pie mums. Patiess prieks, ka citi speciālisti to zina, ka ir tālāk jāizmeklē, nevis paļauties uz to, ka veidojums nesāp, neasiņo, tad jau viss ir kārtībā. Papildus - muguru pacients pats neredz un masieris var pamanīt un nosūtīt pie mums. Kas arī tiek darīts."  Kā noteikt, ka veidojums uz ādas ir aizdomīgs un jāvēršas pie speciālista? "Pats svarīgākais, kam jāpievērš uzmanība, ir "neglītā pīlēna sindroms". Ja uz ādas ir daudz veidojumu, tomēr viens atšķiras ar kaut ko, ar krāsu, formu, jebkas, kas piesaista uzmanību, tas ir mājiens, ka jādodas pārbaudīt," skaidro Laura Freiberga. "Nav jālasa internetā ABCD pazīmes. Nē, tas bija sen, ka tika tāds algoritms pielietots. Mūsdienās jebkas, kas piesaista uzmanību, uzreiz ir jāpārbauda, tikai mēs, izmantojot speciālas ierīces, varam noteikt – labs vai slikts, vai potenciāli slikts. Varam izvērtēt turpmāko rīcību." Renāte Reinsone vērtē, ka no saules vairīties nevajag, bet jāizvērtē, kad doties saulē. Balts apģērbs pludmalē ļaus saules starus pietiekamā daudzumā saņemt, bet ne apdegt. Vēl ieteikums - neatrasties saules staros, kad tā ir zenītā. "Nostājaties saulē, skatieties, cik gara ir jūsu ēna, ja ēna ir īsāka, nekā jūsu augums, tas nozīmē - saule ir zenītā un šajā laikā atrasties saulē nav ieteicams. Ja ēna ir jūsu auguma garumā vai pat mazliet garāka, tas nozīmē, ka saule mainījusi savu leņķi, līdz ar to aktivitāte vairs nav tik spēcīga un atrasties saulē ir vēlams un apdegšanas varbūtība ir minimāla," skaidro Renāte Reinsone. "Mums visiem ziemeļos dzīvojošiem saule ir nepieciešama psihoemocionālam stāvoklim, jo kad spīd saule, mēs smaidām, kad līst lietus, garastāvoklis ir cits. Ir jāsaprot, cik ilgi drīkstam atrasties saulē," norāda Renāte Reinsone. "Vēl stāsts, ka pavasarī saule ir ļoti aktīva. Nē!. Pēc fizikas likumiem saule rudenī un pavasarī ir vienlīdz aktīva, tikai pavasarī mūsu āda nav sagatavota saules staru uzņemšanai, tāpēc tieši pavasarī esam ļoti uzmanīgi. Īpaši pirmās reizes, rādot savus baltumus saules stariem."

Par uzkrājumiem vecumdienām esam spiesti sākt domāt jau diezgan agri. Sākot strādāt, mums veidojas uzkrājums 2. pensiju līmenī. Varam pārbaudīt, cik daudz saņemsim, pienākot pensijas vecumam, tomēr ne vienmēr tas atbilst mūsu gaidām. Ko darīt, lai nodrošinātu sev cieņpilnas vecumdienas un palielinātu savu pensiju nākotnē? Kas ir 3. pensiju līmenis? Vai Latvijas pensiju sistēma ir ilgtspējīga? Vai inflācija ietekmē pensiju 2. līmeņa peļņu? Uz šiem jautājumiem sarunā ar Eco Baltia valdes priekšsēdētāju Māri Simanoviču atbild INVL Asset Management vadītājs Andrejs Martinovs.

Varam tikai iztēloties, cik fantastisks izskatījās Piena ceļš, kad naktīs pasaule ietinās tumsā, nevis laternu, reklāmas stabu un ēku apgaismojumā. izgaismotā pasaule mums sniedz drošības sajūtu un komfortu arī pēc saules rieta, bet diemžēl padara mūsu debesis arvien blāvākas. Kā mākslīgais apgaismojums uz Zemes ietekmē astronomiskos novērojumus un kā dzīvās būtnes, piemēram, putnus migrācijā, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills un Tartu universitātes profesors, Latvijas Universitātes profesors, biologs Indriķis Krams. "Tā saucamais gaismas piesārņojums tiem, kuri interesējas par astronomiju, nav nekas jauns. Jau vairākus gadu desmitus ir pieejamas kartes, kur var apskatīties, kurās vietās ģeogrāfiski ir gaišākas vai tumšākas debesis. Tas parasti ir veidots kā tāds matemātisks modelis, izejot no tā, cik liela ir pilsēta, ir pievienoti arī satelīta attēlu novērojumi. Viens tas, ka observatorijas jābūvē tālāk no apdzīvotām vietām, tas ir jau kā likums. Arī tie, kuri vēlas ar savu mazo teleskopu novērot, zina, ka Rīgā to darīt laikam lielas jēgas nav. Ir jāaizbrauc vismaz līdz jūras malai vai kaut kur tālāk kādā nomaļā vietā, un to var darīt," norāda Mārtiņš Gills. No Rīgas vajadzētu doties vismaz 30 kilometru attālumā. Arī ja ir pilns mēness, tad astronomi jau zini, ka pilnmēness naktīs arī apstākļi novērojumiem būs traucēti.  Mārtiņš Gills skaidro, ka tagad, kad vairāk izmanto LED apgaismojumu, kas nozīmē, ka ir dažādu viļņu garumu spektrs un tajā skaitā arī zilganā nokrāsa labi izkliedējas atmosfērā, līdz ar to debesis vairāk izgaismojas, nekā tas bija kādreiz.  "Astronomiem traucē pie debess arī citi objekti, ne tikai debess vispārējais izgaismojums, bet arī tas, ka šobrīd ir diezgan daudz zemas orbītas pavadoņu. Kas ir nelieli, bet katrs no tiem ar savu kaut kādu spožu pēdu pārvietojas krustu šķērsu, un tad, ja astronomi vēlas rūpīgi novērot kādu debesu apgabalu, pie ilgākas ekspozīcijas tas būs par švīkām sašvīkots krustu šķērsu. Tāpēc tagad attīstās metodes, lai varētu veikt kadru sērijas un izņemt ārā tos sliktos kadrus, kur ir sašvīkots attēls," skaidro Mārtiņš Gills. "Astronomija ir satraukušies, ka tagad ir plāni palaist orbītā pavisam lielus sakaru pavadoņus, kas būs kā lielas, izvērstas buras, kas burtiski būs kā spožākās zvaigznes, kas nevis nemanāmi kaut ko var sabojāt, bet tā diezgan krietni atstāt iespaidu uz astronomiskajiem novērojumiem." "Ne tikai astronomiem ir vajadzīga zvaigžņotā debess un melna nakts, arī dzīvniekiem un, iespējams, arī augiem ir vajadzīgs pilnīgi noteikts un labi izteikts foto periods, kad ir nakts, nevis ka ir krēsla visu nakti. Un kad ir diena. Mēs esam evolucionējuši, esam izauguši izveidojušies apstākļos, kad nekāda gaismas piesārņojuma, arī cita piesārņojuma vispār nebija. Tas varētu būt viens no tiem iemesliem, kāpēc mēs slimojam ar noteiktām slimībām. Par cilvēkiem mēs esam apzinājuši jau šo to, kas ar cilvēka organismu notiek un kādas ir tās problēmas, bet par dzīvniekiem ir tikai sākam nojaust, ka daudzi dzīvnieki varētu ciest, līdz pat tam, ka to populācija varētu sarukt, pateicoties tikai tam, ka viņi nespēj normāli izgulēties pa nakti," atzīst Indriķis Krams. Viņš skaidro, ja cilvēki nedabū gulēt īstajā brīdi un tumšos apstākļos, jo visu laiku ir automašīnu gaismas vai reklāmu gaismas, tas ne pie kā laba nenoved. Tas attiecas arī uz citiem organismiem, putniem tajā skaitā. "Kas attiecas uz dzīviem organismiem, kas nav tikai cilvēki, piemēram, interesants fakts, ka sāka manu uzmanību pievērst ar gaismas piesārņojumu saistītām problēmām,  bija tas, ka draugi no Oulu, Somijas pilsētas, Botnijas jūras līča ziemeļu daļā, viņi teica jau pirms kādiem gadiem 10 - 15, ka ap Ap Ziemassvētkiem lielās zīlītes Oulu pilsētā 12 naktī var sākt dziedāt. Ziemas vidū naktī dzied lielā zīlīte! Pēc kādu laiciņa man bija iespējas pašam to novērot, dzirdēt, redzēt. Būtībā kaut kas tāds ir novērots arī Rīgā, un mums ir lielas aizdomas, ka tās problēmas, kas saistītas ar nervu sistēmas iekaisumiem. (..) Tas ir  tieši tas pats, kas notiek ar cilvēku, kad viņš nevar izgulēties. Viņa lielākajai drauds būs bipolārie traucējumi," vērtē indriķis Krams. "Dzīvnieki, kas migrē, orientējas pie dažādiem debesu spīdekļiem, gan pēc saules dienā, rītos un vakaros, gan, it sevišķi, naktīs pēc zvaigznēm. Ja zvaigznes ir sliktāk redzamas, tad, protams, putnam jāpaceļas virs mākoņiem, lai zvaigznes ieraudzītu. Ja  ir kaut kādi apstākļi, ka mākoņu sega ir bieza, tad jau viņiem ir grūtāk orientēties," skaidro Indriķis Krams. "Ir situācijas, kad viņam jālido pāri, piemēram, tādai dieva svētītai zemei kā Beļģija, kas iz izgaismotas pilnīgi visa, nav tur ieliņa, kas nebūtu izgaismota. Un arī Vācija. Un putnam ir ārkārtīgi grūti noorientēties. Kādas tas rada sekas, mēs īsti nezinām, bet kopumā būt putnam kļūst aizvien grūtāk un grūtāk, un viens no tiem iemesliem ir bīstamais periods, kad putni ceļo, pārvietojas, migrē, un to dara pārsvarā lielākā daļa putnu. Viņi migrē tieši naktīs. Tad, kad neredzi debesis, bet redzi tikai to, ka apakšā ir viena uguņu jūra, loģiska putniņam būs daudz grūtāk izvēlēties ceļu. "Mazais Ceiss" palīdz lūkoties zvaigznēs, gan novērot putnus Latvijas Universitātes Muzeja krājumā ir kāds īpašs aparāts, kas bijis noderīgs gan biologiem ornitoloģiskajās stacijā, gan kā neliels planetārijs, ar kuru demonstrēt zvaigznes uz kupola.  Vai atceraties, kad pēdējo reizi aplūkojāt debesjumu, tikai telpās? Šādu iespēju, kad uz kupolveida griestiem vērojat zvaigznes debesīs un varbūt ik pa laikam gar jūsu acīm aizslīd arī kāda komēta, ļauj radīt planetārijs. Daudzi atminēsies, ka Latvijā tāds ilgus gadus darbojies pašreizējā Pareizticīgo katedrālē Esplanādē, Rīgā, bet izrādās, ka planetārija aparātus iespējams izmantot ne tikai zvaigžņotas debess demonstrēšanai.  Karla Ceisa uzņēmumā Vācijā radītais Ceisa planetārija aparāts jeb “Mazais Ceiss” savulaik nonācis Latvijā, tas izmantots putnu pētījumiem, bet šobrīd atrodas Latvijas Universitātes muzejā. Pēc kāda principa darbojas planetāriji, tostarp "Mazais Ceiss", kura galva atgādina lodi ar daudziem ragiem, saruna ar Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieku un Latvijas Universitātes Muzeja ekspertu Ilgoni Vilku.  Ttiekamies Latvijas Universitātes Muzeja astronomijas ekspozīcijas telpās, kur Ilgonis Vilks iesākumā stāsta par to, cik nozīmīgs bijis Ceisa uzņēmums. Šī gada martā Ceisa planetārija aparātu plānots godāt kā Latvijas Universitātes Muzeja mēneša priekšmetu. Par to tiks sagatavoti materiāli, tostarp par Mazā Ceisa izmantošanu putnu pētniecībā, un materiāli būs pieejami muzeja tīmekļa vietnē. Bet jau tagad Latvijas Universitātes Muzeja astronomijas ekspozīcijā, ko rotā vēsturiskā Astronomiskās Observatorijas plāksnīte uz durvīm, interesenti līdzās meteorītu kolekcijai, teleskopam, pagājušajā gadā atjaunotai pulksteņu istabai un citiem priekšmetiem var aplūkot arī “Mazā Ceisa” planetārija aparātu.

Igora Narovska darbu es iepazinu caur viņa daktera Klauna stāstiem sociālajos medijos. Tie aizkustināja un lika aizdomāties. Lielākā daļa bija par bērniem slimnīcās. Sākot ar pagājušo pavasari, Igora nesenākie stāsti manā sirdī ieguva nākamā līmeņa dziļumu. Tie bija par darbu ar kara bēgļiem. Maziem un lieliem. Nav vārdu, ar kuriem es prastu aprakstīt Igora darbu un viņa stāstus par to. Viņš strādā uz robežas, kur satiekas neziņa, drosme un prieks.Aicināju Igoru uz sarunu, lai mācītos to, ko viņš zina kā klauns un kā klaunu treneris un kas var noderēt mums pārējiem. Es un mūsu komanda viņa teikto klausījāmies ar sirdi, jo dot to tikai ausīm būtu noziegums pret sevi. Igors gan pats ir dakteris klauns, gan ir šīs organizācijas mākslinieciskais direktors Latvijā, gan trenē klaunus, gan arī - ir dzejnieks.Saruna ir krieviski, jo Igoram tā ir vieglāk izteikties ar to plašumu, kāds dzīvo viņā. Un es ne par ko negribētu kaut ko no tā zaudēt. Tiem, kas prasīs, lai sarunai uzliekam subtitrus latviski, atbildu - mēs ar prieku, ja pieteiksies vismaz 12 brīvprātīgo pārtulkot 1/12 daļu no sarunas. Pieteikties var sūtot ziņu uz info@ugunsskola.lv. Ja tiešām saņemsim vajadzīgo skaitu pieteikumu, tad šo risinājumu noorganizēsim.Ja saruna tev noder, tad, lūdzu, pievienojies ar savu atbalstu dakteru klaunu lieliskajam darbam.Igoram šajā gadā ir iespēja publicēt viņa stāstus grāmatā, kas būs angliski. Tikai, tā kā pasaules līmenī viņš vēl ir nepazīstams, tad daļa no grāmatas izdošanas izdevumiem ir jāsedz viņam pašam un tāpēc viņš organizē kick-starter kampaņu, kur vēl pietrūkst neliela daļa no vajadzīgās summas.Ar Igoru sarunājām vasarā tikties uz nākamo sarunu. Es tagad vēl vairāk gaidu vasaru.Sarunas lapa ar papildu informāciju ir šeit.Sarunas pieturpunkti:5:13 Daktera Klauna profesijas galvenais uzdevums6:59 Etapi, kurus izmantojot, ir iespējams būvēt sapratnes tiltus starp cilvēkiem, kas ir atšķirīgi13:43 Kāpēc cilvēki baidās mainīties, un ko viņi tāpēc zaudē29:33 Kā saprasties ar cilvēku, kuram tu nepatīc jau no paša sākuma32:02 Kāpēc ir tik grūti pieņemt savas negatīvās emocijas un kāds te ir risinājums49:34 Skumju, skaudības un baiļu emociju patiesie iemesli, un ko tās vēlas mums pateikt1:03:40 “Klauns – tas ir pats cilvēcīgākais, kas mūsos ir” – kā pārnest klauna “vieglo pieeju” uz savas dzīves situācijām1:10:30 Ko mēs zaudējam attiecībās ar citiem cilvēkiem, ja slēpjam un neparādām savu ievainojamību1:16:19 Daktera Klauna darba instrumenti darbā ar cilvēkiem, kurus skārusi kara darbība1:24:50 “Klauns strādā ar to, kas ir” – kā šo principu pārnest uz savu dzīvi1:31:47 Kāda ir klauna superspēja saistībā ar iekšējo bērnu1:38:13 Patiesais laimes noslēpums1:47:38 Kā spēles elementa ieviešana var palīdzēt ļoti grūtās dzīves situācijās1:51:50 Klaunu īpašā pieeja darbā ar pusaudžiem2:01:09 Igora Narovska ceļš, kā pieņemt nāves faktu, un dzīves pagrieziena punkts Varanasi vilcienā, Indijā2:18.33 Kāpēc Igors ir izvēlējies daktera Klauna profesiju2:24:15 Ko mēs katrs varam darīt, lai palīdzētu misijai dakteri Klauni turpināt palīdzēt slimajiem bērniem

Tādas narkotiskās vielas kā LSD un ketamīns rada graujošu ietekmi uz cilvēka veselību, taču vienlaikus laboratorijās notiek pētījumi par šo aktīvo psihodēlisko vielu noderīgumu terapijā. Vairāki pētījumi pasaulē liek domāt, ka LSD vai citi līdzīgi halucinogēni nedaudz pārveidoti varētu būt efektīvi medikamenti, lai ārstētu trauksmi, depresiju un citas saslimšanas. Cik tas ir reāli un ko tas nozīmētu ne vien psihiatrijā, bet arī farmācijas industrijai, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē psihiatrs Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra "Pārdaugava" vadītājs Elmārs Tērauds un Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Izglītības un pētniecības daļas vadītāja, psihiatre Liene Sīle. Vai psihiatrija šobrīd aizliegto vielu virzienā skatās ar cerībām? "Laikam pat varētu piekrist," atzīst Elmārs Tērauds, bet piebilst, ka jau gadu tūkstošiem ir pazīstamas dažas no šīm vielām, kas tika izmantotas dažādas dažādās reliģiskās ceremonijās un arī vienkārši apreibināšanās nolūkā. Dažas no tām ir sintezēts pagājušā gadsimta vidū, dažas ir jaunākas. "Īstenībā pirmie līdzekļi, ar ko varēja ārstēt trauksmi, depresiju, kādas vēl citas veselības problēmas viņi jau bija šīs psihoaktīvās vielas. Viens no populārākajiem, par ko šobrīd tiek runāts, ir LSD, tas tika sintezēts kaut kur ap 1960. gadu, un viņš bija tikpat cerīgs kā šobrīd un tika veikti dažādi pētījumi. Bet tad pēc Vjetnamas kara bija sanācis tā, ka ārkārtīgi daudz cilvēku, kas bija atgriezušies no kara, sāka ļoti intensīvi lietot šīs vielas. Desmit gadu griezumā saprata, ka ir kaut kādas pozitīvas lietas, ko var šīs vielas darīt, bet ir arī ļoti nopietni atkarības riski. Tāpēc 1971. gadā tika pieņemta ANO harta, psihoaktīvo vielu saraksts," skaidro Elmārs Tērauds. "No šī laika tad arī mēs dzīvojam šajā ērā, kur ir narkotisko un psihoaktīvo vielu lietošana, tirdzniecība un pētniecība ir ierobežota. Patreiz ir zināma renesanses šajā aspektā, viņa vērojama kādus pēdējos 10 gadus, uz kurieni tā ved, tas jau ir cits jautājums." Liene Sīle uzskata, ka arī šajā nozarē ir modes tendences. "Viena no atbildēm ir, ka tiek meklētas kādas universālas vai izcilas vielas, lai palīdzētu visiem un izārstētu. Varbūt daļēji zinātne neiet tik ātri uz priekšu, kā mums gribētos, un nav tās maģiskās atslēdziņas. Ik pa laikam ielaužas kā tādi daudzsološi modes kliedzieni. Kamēr nav pamatojuma, mēs īsti nevaram piekrist visam, kas ir moderni," vērtē Liene Sīle. Elmārs Tērauds turpina, ka psihoaktīvās vielas, narkotiskās vielas medicīnā ir visu laiku, jautājums, pie kādām problēmām viņas tiek lietotas. Ārsts min vairākus medikamentus, kurus izmanto dažādu slimību gadījumos. "Šīs vielas ir apritē, tagad sāk parādīties arvien vairāk publikāciju par citām vielām. Pirms kādiem gadiem 10 bija ļoti moderna diskusija par marihuānas, dažādu atvasinājumu - kanabinoīdi - lietošanu  pie multiplās sklerozes. Parādījās arī pētījumi, ka šiem atvasinājumiem varētu būt mazāks atkarību risks un varētu lietot pie trauksmēm senioru populācijā, arī arī paliatīvā aprūpe. Bet pēdējos piecos gados arvien intensīvāk sāk rakstīt par dažādo halucinogēnu vielu lietošanu psihiatrijā, kur gan pie trauksmes, gan pie post traumatiskā stresa, gan pie depresijas. Un arī varbūt pie atkarību diagnozēm. Šeit ir šobrīd, manuprāt, tāda cīņa par dažādām publikācijām, par popularitāti, par mūsu skandalozām publikācijām," vērtē Elmārs Tērauds. Bet vēl ir daudz jautājumu, kā tas attīstīsies. "Es pilnīgi piekrītu medicīnā, jo mums ir visu laiku klātesošs, kontrolējams psihoaktīvas vielas, un mēs ar to strādājam gan psihiatrijā, gan tiešām arī sāpju medicīnā un arī droši vien onkoloģijā," papildina Liene Sīle. "Bet tur jau ir tā robeža, ko mēs novelkam, kurā brīdī ar ko mēs riskējam un ko mēs iegūstam. Kamēr nav zinātniski pierādīts tas, ka šis risks nebūs lielāks par to, ko tu vari iegūt, vai tur tās proporcijas nebūs cilvēciskas, nav vienots  viedoklis." Ir valstis, kur nedrīkst veikt pētījumus ar psihotropām vielām. Latvija ir viena no tām.  Kur rodas depresija un kā atpazīt tās simptomus? Intereses zudums, nomākts garastāvoklis, raudulība, nogurums, apātija, nespēja koncentrēties un vēl daudzi citi simptomi, kuru ārstēšanai nelīdz pastaigas  svaigā gaisā, koncerta apmeklējums, dārza darbi, jaunu tapešu uzlīmēšana vai cita frizūra. Nereti vien šī robeža starp parastu nogurumu un sliktu omu un klīniskiem simptomiem, kas norāda uz saslimšanu ar depresiju, ir grūti  saskatāma. Arī pētot šo slimību, nav vienkārši noteikt tās ierosinātāju. Ja agrāk uzskatīja,  ka  visa atbildība, tā teikt, ir jāuzņemas serotonīnam – sauktam par laimes un labsajūtas hormonu, šodienas pētījumi rāda, ka ir vēl citas vielas  mūsu organismā, kas  var palīdzēt novērst šo kaiti. Sarunā ar Rīgas Stradiņa universitātes profesoru, psihiatru Māri Taubi skatām, kas veicina depresiju, kā atpazīt tās  simptomus un kur cilvēka ķermenī šī slimība rodas. Māris Taube norāda, ka šodien ir jāpieņem, ka ar depresiju ir jāsadzīvo, līdzīgi kā ar cukura diabētu, ja reiz ar šo slimību kāds ir sasirdzis, tad visu dzīvi ir jābūt uzmanīgam. Ja diabēta gadījuma ir jāievēro pareiza diēta un veselīgs dzīvesveids, tad depresijas pacientam arī ir pastiprināti jāuztur labā formā savs psiho emocionālais ķermenis, lai dzīve būtu  kvalitatīva.

'Ponniyin Selvan' is a Tamil historical novel written by Kalki Krishnamurthy avargal. It has 5 volumes and around 2210 pages, which tells us about the days of Arulmozhi Varmar (Rajaraja Chozhan). Here is the audio book of Manimegalai Kaetta Varam (Chapter51 from Volume5 - Thiyaaga Chigaram). Please send me your comments and feedbacks to nandhinislibrary@gmail.com. Follow me on Instagram: @nandhiniyin_kural

'Ponniyin Selvan' is a Tamil historical novel written by Kalki Krishnamurthy avargal. It has 5 volumes and around 2210 pages, which tells us about the days of Arulmozhi Varmar (Rajaraja Chozhan). Here is the audio book of Kundhavai Kaetta Varam (Chapter13 from Volume5 - Thiyaaga Chigaram). Please send me your comments and feedbacks to nandhinislibrary@gmail.com. Please follow our facebook page - https://www.facebook.com/nandhinislibrary Follow me on Instagram: @nandhiniyin_kural Nandri...!!!

Full Notation -> http://www.shivkumar.org/music/ Ramanatham Ragam: Panthuvarali (Kasiramakriya, 51st Melakartha) ARO: S R1 G3 M2 P D1 N3 S AVA: S N3 D1 P M2 G3 R1 S Talam: Rupakam (Thrishra Ekam) Composer: Dikshitar Version: Hyderabad Brothers (https://www.youtube.com/watch?v=aOv1Im0v7QQ) Meaning Courtesy: http://guru-guha.blogspot.com/2008/05/dikshitar-kriti-ramanatham-bhajeham.html Youtube Class: https://www.youtube.com/watch?v=COf1lhAUwbc Audio MP3 Class: http://www.shivkumar.org/music/ramanatham-class.mp3 Meaning Courtesy: http://guru-guha.blogspot.com/2008/05/dikshitar-kriti-ramanatham-bhajeham.html Sahityam: rAma nAthaM bhajE(a)haM rAma candra pUjitam Meaning: I worship Lord Ramanatha… the one worshipped by Ramachandra. bhajE-ahaM - I worship rAma nAthaM - Lord Ramanatha, rAma candra pUjitam - the one worshipped by Ramachandra, Sahityam:kAmita phala prada dEvaM Meaning: the god granting desired benefits , Sahityam:kOTi tIrtha prabhAvaM Meaning: the causer of the efficacy of the sacred tank Koti tirtha, Sahityam kumAra guru guha viditaM Meaning: the one understood by the young Guruguha, Sahityam kapi bRndAdi sannutam Meaning: the one exalted by the hordes of monkeys etc. (of Rama's army), Sahityam: sEtu madhya gandha mAdana - parvata vihAraM Meaning: sEtu madhya gandha mAdana-parvata vihAraM - the one sporting on the Gandhamadana mountain that is in the middle of the Setu region or island, Sahityam: sadA parvata vardhanI manOllAsa-karam Meaning: sadA parvata vardhanI mana-ullAsa-karam - the one who always delights the heart of Goddess Parvatavardhani, Sahityam: hastAmalaka nata varaM hATaka-maya hAra dharaM Meaning: hasta-amalaka nata varaM - the giver of boons to those who salute, apparent like the fruit of Amla on one's palm, Meaning: hATaka-maya hAra dharaM - the one wearing golden necklaces, Sahityam: hatyAdi pApa haraM haMsassOhAkAram Meaning: hatyA-Adi pApa haraM - the remover of sins such as that which arises from killing, Meaning: haMsassOha-AkAram - the embodiment of the Hamsa-soham Mantra.