Podcasts about varam

Katram no mums ir tiesības justies pieņemtam un saprastam, tas attiecas arī uz darba vidi. Cik tā ir iekļaujoša un vai varam būt atklāti par savu identitāti, neriskējot tikt diskriminēti, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Dažādības hartas vadītājs un cilvēktiesību aktīvists Kaspars Zālītis un SIA "Reitan Convenience Latvia" personāldaļas vadītāja Ineta Vēze. "Diskriminācija vienmēr ir pastāvējusi, un diemžēl jāatzīst, ka mēs nekad nebūsim perfekta sabiedrība un mēs to nevarēsim izskaust," norāda Kaspars Zālītis. "Diskriminācija nav nav tāda vi viegli pamanāma lieta. Mēs varam kādreiz pamanīt vardarbību, jo tai ir sekas, bet diskriminācija reizēm ir sistemātiska darbība. Līdz brīdim, kad var pierādīt diskrimināciju, ir jau pagājis ārkārtīgi ilgs laiks. Protams, ir gadījumi, kad nepieņem darbā cilvēku viņa identitātes dēļ vai mēs viņu vienkārši izslēdzam." Viņš norāda, ka Latvijā ir apgrieztās diskriminācijas princips. Ja cilvēks uzskata, ka viņš ir diskriminēts darbavietā, viņš var sūdzēties. Izvērtējot to, diskriminētājam var nākties pierādīt, ka viņš to nav darījis, nevis upurim būtu jāpierāda, ka viņš ir ticis diskriminēts. Ineta Vēze Vēze norāda, ka darba vidē lielā mērā diskriminētais ir tas, kurš informē par situāciju, par kādu no diskriminācijas veidiem, bet arī darba devējs var izglītot savus darbiniekus, kā ziņot un informēt, ja tiek pamanīta kāda no diskriminācijas situācijām.

Studijā viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs Edgars Tavars (AS).

Krustpunktā iepazīstam jaunas valdības ministrus. Izvaicājam Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas vadītāju Edgaru Tavaru. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds un portāla "LSM.lv" ziņu redaktore Zane Neimane.  

Krustpunktā iepazīstam jaunas valdības ministrus. Izvaicājam Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas vadītāju Edgaru Tavaru. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds un portāla "LSM.lv" ziņu redaktore Zane Neimane.  

Varam droši teikt, ka sev tuvo Visumu pazīstam labāk nekā pasauli zem mūsu kājām. Vairāku metru dziļumā ir neparasta augu un sēņu saziņas sistēma, augsnē – vesela pasaule ar bezmugurkaulniekiem, bez kuriem nebūtu iedomājama dzīvība uz šīs planētas. Turpat – senas liecības par cilvēces un šīs planētas pirmsākumiem. Ko zinām par pasauli zem mūsu kājām? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas arheoloģe, pēcdoktorantūras pētniece Leidenas universitātē Dita Auziņa, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītājs Zigmunds Orlovskis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis un Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns.

Cilvēks ir iemācījies sintezēt teju visu, bet aizvien mums nav aizvietotāja cilvēka asinīm. Asinis nav vienkārši šķidrums, kas rit mūsu ķermenī - tas ir teju vesels orgāns, kura sarežģītā uzbūve un bioķīmija ir kas tāds, ko cilvēks atdarināt laboratorijas apstākļos aizvien nespēj. Bet varbūt kādu dienu spēs? Organiskās sintēzes institūtā (OSI) top pētījumi par to, kā varētu aizvietot šo dārgo šķidrumu un pētnieki ir soli tuvāk atbildei. Vai varam cerēt, ka nākotnē nebūs nepieciešami donori un asinis varēs saražot laboratorijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošais pētnieks, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupas vadītājs Antons Sizovs, OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupaszinātniece Baiba Švalbe. Sazināmies ar Valsts Asinsdonoru centra vadītāju Egitu Poli. Lai arī notiek pētījumi, pilnvērtīgi aizvietot nesanāks. Asinīs ir četri komponenti - plazma, eritrocīti, imūnšūnas un trombocīti. "Kad runājam par mākslīgajām asinīm, vairāk domājam par eritrocītiem, par asins spēju pārnest skābekli," skaidro Antos Sizovs. "Ja ir lieli asins zudumi, galvenais ir nodrošināt, lai skābeklis nokļūtu līdz audiem, kas ir dziļi ķermenī." Gadījumos, kur ir lieli asins zudumi, varētu izmantot mākslīgās asinis. Notiek vairāki pētījumi, lai izstrādātu mākslīgās asinis, arī OSI pētījums ir ar to saistīts.   Jauni materiāli kaulu un locītavu defektu aizstājēju jomā Jau no pirms vairākiem tūkstošiem gadu cilvēki ir meklējuši materiālus, kā aizstāt fiziskos defektus. Pētnieki ir atraduši gan ziloņkaula acs protēzi, gan no ziloņkaula izgatavotu kājas lielā īkšķa protēzi. Tiek uzskatīts, ka šie atradumi nāk no trešā gadu tūkstoša pirms Kristus. Šodien, skatot medicīnas zinātni ortožu un protēžu jomā, ir notikusi pamatīga evolūcija, sākot no koka kājām, kas reiz bija teju neaizstājams pirātu kapteiņa atribūts, ir nostaigāts garš ceļš līdz kaulaudu implantiem un kustīgām protēzēm. Kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes  Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesoru, Baltijas Biomateriālu ekselences centra projekta vadītāju un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Jāni Loču skatām, kas šodien ir pieejams un kādus jaunus materiālus šobrīd pēta un izstrādā kaulu un locītavu defektu aizstājēju jomā. Uzzināsim arī, kāpēc titāna implanti ir labāki par nerūsējošo tēraudu un kā tiek uzlaboti esošie implantu materiāli. -- Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece.

¿Cómo sanamos las heridas del patriarcado sin replicar su violencia? En esta charla, Natalia Vargas (Nat Varam) nos invita a transitar de la rabia necesaria hacia una política del cuidado y la compasión. Exploramos cómo la lucha feminista evoluciona para abrazar la vulnerabilidad como una forma de resistencia colectiva.

VARAM izbeigusi līgumu ar vēlēšanu platformas izstrādātāju „RIX Technologies” un rosina nodot vēlēšanu sistēmu izstrādi valstij daļēji vai pilnībā piederošajiem uzņēmumiem „Latvijas mobilais telefons”, „Tet” un „Latvijas valsts meži”. Valsts kontrole: Rīdzinieki var maksāt par apkuri mazāk, taču tam ir nepieciešama visu siltumenerģijas tirgus dalībnieku sadarbība. Aptuveni 5000 otrklasnieku Latvijā pildīja monitoringa darbus. Tie palīdzēs noskaidrot, vai skolēnu latviešu valodas zināšanas ir pietiekamas mācību vielas apguvei. Rīgas Centrāltirgū pieprasījums pēc tirdzniecības vietām arvien samazinās. „Rīgas nami” piedāvā daļu ēku un teritorijas pārveidot.

Kādai jābūt migrācijas politikai, lai tā būtu mūsu nācijas interesēs? Ko Latvijā varam ietekmēt un mainīt šai politikā, bet kādā gadījumā būtu jāmaina pašu attieksme? Par to diskusija Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes (LU) profesors, Austrumu kultūru pētnieks Leons Taivāns, LU Filozofijas un ētikas nodaļas vadītājs Dr. phil. Raivis Bičevskis, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns un Rīgas Ekonomikas Augstskolas asociētā profesore, demogrāfe Zane Vārpiņa. Marta nogalē sociālos medijus pārņēma neslēpts satraukums - ļaudis masveidā dalījās ar fotogrāfijām un video, kas bija uzņemti Rīgas pievārtē. Tur bija ap 200 vīru sapulcējušies privātmājas pagalmā, arī  ārpusē uz ielas, lai lūgtos Allāhu, svinot islāma lielā svētku mēneša Ramadana noslēgumu. Ļoti neparasta aina Latvijai, lai gan līdzīgi skati un arī krietni iespaidīgāki bija citur pasaulē. Latvijā nav uzcelta neviena mošeja, tāpēc vienīgais, kur musulmaņi var sapulcēties vienkopus, ir kāds privātīpašums. Izdzīt, aizliegt, neļaut - tas bija galvenais vēstījums, ko cilvēki gribēja pateikt.  Lai arī kādas emocijas tas visiem mums raisa, ir skaidrs, ka pamazām Latvijā iebraucēju kļūst arvien vairāk. Mēs izmirstam, latviešu skaits samazinās. Nebūs arī tā, ka kāds izslēgs pēdējo lampiņu un Latvija paliks tukša. Nepaliks. Jautājums tikai - kāda būs nākotnes Latvija? Cik daudz mēs spējam ietekmēt situāciju, cik daudz to vajag ietekmēt, ar ko ir jāsamierinās, kam jāpielāgojas? 

Kādai jābūt migrācijas politikai, lai tā būtu mūsu nācijas interesēs? Ko Latvijā varam ietekmēt un mainīt šai politikā, bet kādā gadījumā būtu jāmaina pašu attieksme? Par to diskusija Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes (LU) profesors, Austrumu kultūru pētnieks Leons Taivāns, LU Filozofijas un ētikas nodaļas vadītājs Dr. phil. Raivis Bičevskis, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns un Rīgas Ekonomikas Augstskolas asociētā profesore, demogrāfe Zane Vārpiņa. Marta nogalē sociālos medijus pārņēma neslēpts satraukums - ļaudis masveidā dalījās ar fotogrāfijām un video, kas bija uzņemti Rīgas pievārtē. Tur bija ap 200 vīru sapulcējušies privātmājas pagalmā, arī  ārpusē uz ielas, lai lūgtos Allāhu, svinot islāma lielā svētku mēneša Ramadana noslēgumu. Ļoti neparasta aina Latvijai, lai gan līdzīgi skati un arī krietni iespaidīgāki bija citur pasaulē. Latvijā nav uzcelta neviena mošeja, tāpēc vienīgais, kur musulmaņi var sapulcēties vienkopus, ir kāds privātīpašums. Izdzīt, aizliegt, neļaut - tas bija galvenais vēstījums, ko cilvēki gribēja pateikt.  Lai arī kādas emocijas tas visiem mums raisa, ir skaidrs, ka pamazām Latvijā iebraucēju kļūst arvien vairāk. Mēs izmirstam, latviešu skaits samazinās. Nebūs arī tā, ka kāds izslēgs pēdējo lampiņu un Latvija paliks tukša. Nepaliks. Jautājums tikai - kāda būs nākotnes Latvija? Cik daudz mēs spējam ietekmēt situāciju, cik daudz to vajag ietekmēt, ar ko ir jāsamierinās, kam jāpielāgojas? 

Katra ziema nāk ar jauniem izaicinājumiem ceļu uzturētājiem, jo dažkārt līdz ar sniegu nokūst arī asfalta gludais klājums. Kā uzlabot ceļu segumu izturību un no kā Latvijā un pasaulē top ceļi? No plastmasas atkritumiem un vecām riepām, līdz lignīnam un pelniem asfaltā - pie kādiem materiāliem šobrīd strādā inženieri, domājot par nākotnes ceļu segumu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes (RTU)  Būvniecības un mašīnzinību fakultātes asociētais profesors Viktors Haritonovs un RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes pētnieks, SIA "Vianova" ražošanas daļas vadītājs Rolands Īzaks.   -- Vispirms reportāža no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, kurā nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Šoreiz stāsts par pilskalnu dzīvi senatnē. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja jaunajā ekspozīcijā “Straumējot laiku” pirms nedēļas uzsākām audiālu pastaigu, un, pārvarot lielu laika nogriezni par senākajiem laikiem, šodien esam nonākuši pie ekspozīcijas otrās sadaļas “Pilskalnu ļaudis”. Tā aptver laiku no 1. līdz 12. gadsimtam, rādot pilskalnus un to iedzīvotājus kā dzelzs laikmeta kopienas dzīves centru. Šai vēstures straumei gatava vest cauri muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Ingrīda Līga Virse. Tiekamies mirklī, kad ekspozīcija vēl tikai top, tāpēc zālē valda rosība - tieši tāpat, kā tā savulaik valdījusi pilskalnos. Pētniece saka - Latvija ir īsta pilskalnu zeme, šeit reģistrēts ap 700 pilskalnu. Protams, ne visi bijuši vienlaicīgi un ilglaicīgi apdzīvoti, tomēr senākie attiecināmi jau uz bronzas laikmetu, kas ir pirmais gadu tūkstotis pirms Kristus, un pilskalnu tradīcija saglabājās līdz pat 13.-14. gadsimtam, tātad viduslaikiem. Sarunu ar Ingrīdu Līgu Virsi sākam pie kartes, kur Baltijas valstu teritorijās iezīmētas bronzas priekšmetu atradumu vietas un ievērojamākie vēlā bronzas laikmeta pilskalni, un turpina pētniece.

Ja tu neinteresējies par mākslīgo intelektu (MI), tas nenozīmē, ka tas neinteresējas par tevi. Izklausās draudīgi, bet kā izmantot MI un to darīt tā, lai pašiem nebūtu jāuztraucas par savu virtuālo drošību, par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Mākslīgā intelekta Latvijas asociācijas (MILA) padomes loceklis Guntis Kalniņš, "Tilde" vadītājs Latvijā un MILA valdes loceklis Artūrs Vasiļevskis, VARAM valsts sekretāra vietnieks digitālās transformācijas jautājumos Gatis Ozols un CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis. "Visu vēlams pārbaudīt, pirms pieņemt lēmumu," atgādina Gints Mālkalnietis. "Ja jūs skatāties, kā uztaisīt kūku, viss kārtībā, ja jums ir jāpieņem lēmums, no kura ir atkarīgas lielas finanses vai kāda cilvēka dzīvība vai veselība, jums tomēr ir jābūt tam, kas ir gudrāks." "Ja mēs runājam par riskiem, es vienu risku gribētu aktualizēt. Proti, mākslīgais intelekts ietekmē mūsu, domāšanu, rada slinkuma paradumus," norāda Artūrs Vasiļevskis. "Ir veikti jau pētījumi, ka cilvēkiem, kuri izmanto mākslīgo intelektu, domāšanas prasmes, kognitīvā koncentrēšanās ir samazinājusies 50 -60, pat 70 procentus. Šobrīd notiek sarunas par to, kā mākslīgo intelektu izmantot izglītībā. Es domāju, ka vissliktākais, ko var izdarīt mūsu nākotnes paaudzei šajā posmā, kad notiek domāšanas un loģiskās spriešanas attīstība, ir ļaut  piekļūt pie vispārīgiem mākslīgā intelekta rīkiem, tādiem kā . Šis ir vēl līdz galam neapzināts risks, ka mēs mūsu nākotnes paaudzei spriešanas, domāšanas spēju samazināsim ļoti būtiski." Guntis Kalniņš papildina, ka ne tikai pazaudējam laiku domāšanai, bet arī pašu prasmi domāt zaudējam. Viņš arī norāda, ka pasaulē jau darba devēji ceļ trauksmi, ka cilvēki zaudē prasmes. No vienas puses MI ir palīgs, no otras - jau tagad dažādu nozaru pārstāvji norāda, ka MI ir līdz galam neapzināts risks, kura dēļ samazinās cilvēku spriešanas, domāšanas spēja.    

Stāsta kultūrpētniece Ilva Erkmane; pārraides producente – Ilga Auguste 13. gadsimtā Kubeseles (Krimuldas) draudzes pārvaldniecībā esošajā tagadējā Saulkrastu teritorijā tika uzcelta lūgšanu kapela. Tās tapšanas gads gan aizgājis aizmirstībā, bet nostāsti, kā tā ieguvusi Pētera vārdu un gan arhīvos, gan senajās, un nemaz ne tik senajās kartēs dēvēta par "Peterskapelle" – saglabājušies. Kapela uzcelta 22,6 metrus augstajā kāpā, kas šajā apvidū bijusi pati augstākā vieta, un leģenda vēsta, ka tās cēlēji esot iedvesmojušies no Mateja evaņģēlija, kurā Kristus savam māceklim, zvejniekam Pēterim saka šādus vārdus: "Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt." (Mat. 18:16). Vienā no baznīcas kanceles pildiņiem arī attēlots apustulis Pēteris. Ziemeļu kara laikā no 1700. līdz 1710. gadam Vidzemē krievu karaspēks Vidzemē nodedzinājis 30 baznīcas. Grāfs Šeremetjevs caram Pēterim I esot ziņojis: "Ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt." Tomēr vecajai Pēterupes baznīcai šie postījumi un ugunsgrēki esot gājuši secen. Varam vien minēt – vai kareivji bija tie, kas apžēlojās par tolaik sliktā stāvoklī esošo baznīcu? Jauno Pēterupes baznīcas ēku, kura mūsdienās slejas pār Saulkrastu pilsētu, 19. gadsimta otrajā pusē uzsācis būvēt Bīriņu pils īpašnieks Augusts fon Pistolkorss, izmantojot gan savas sievas Emīlijas pasakaino bagātību – mantojumu, ko tā saņēma no sava neprecētā tēvoča Štiglica, gan pieņemot dāvinājumus no citiem radiniekiem tieši baznīcas būvniecībai. Atslēdzot Pēterupes baznīcas slēdzeni ar smago, iespaidīgo atslēgu, kura pagriežas ar sev raksturīgu klaudzošu metālisku skaņu, ienākot dievnamā un pagriežoties pret ieejas durvīm, pa kreisi no tām pie baznīcas torņa sienas piestiprināta plāksne ar uzrakstu: "Erbaut von August von Pistolkors 1856". Tā ir norāde, ka tornis uzbūvēts 1856. gadā un to cēlis Augusts fon Pistolkorss. Tomēr Pēterupes draudzes Dāmu komitejas protokolos, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, lasām, ka rosīgās komitejas dāmas gadā 1934.gadā gatavojas svinēt baznīcas 70. jubileju. Kāpēc šāda nesakritība? Kur palikuši astoņi gadi starp 1856. un 1864. gadu? Atbildi uz šo iespējamo neskaidrību sniedz Augusta fon Pistolkorsa dienasgrāmata. 1863. gadā viņš raksta: "28. maijā tiek likts pamatakmens jaunbūvējamai Pētera kapelas baznīcas daļai. Mācītājs Knīrims teica svētku runu, un zem altāra sienas tika iemūrēta slēgta kaste. Visu altāra sienu, astoņas dienas cītīgi strādājot, uzcēlu pats savām rokām. Ar lielu darbu baznīcas sienu būve tika pabeigta 4 mēnešos. [..]" 1864. gadā viņš turpina: "5. jūnijā Pētera kapelā patrons Augusts fon Pistolkorss iesvēta jauno mūra baznīcu. [..] Šai dienai par godu tika dziedāta himna, kuru bija inscenējis un ar panākumiem uzvedis Augusts fon Pistolkorss. Mans svinīgis solījums ir izpildīts. Lai nāk Dieva valstība!"  Tātad baznīcas tornis tika uzbūvēts agrāk – 1856. gadā, bet baznīcas daļa pabeigta 1864. gadā. Otra mīkla saistīta ar piemiņas plāksni, kas veltīta Augusta fon Pistolkorsa mirušajai māsai Augustei Amālijai fon Pistolkorsai (20.01.1839., Rīga – 19.11.1854., Rīga). Šī plāksne – epitāfija – ir valsts nozīmes kultūras piemineklis ar numuru 4215. Kā plāksnes vērtība ir atzīmēta gan tās oriģinālais materiāls un izpildījuma tehnika, gan vēsturiskais vietas konteksts, virsmas apdare, dekoratīvais risinājums, modelējums, izpildījuma amatnieciskā kvalitāte, vizuālā informācija un laikmetu raksturojoša tehnoloģija. Tomēr rodas jautājums: kāpēc Augusts fon Pistolkorss, kurš pēc tautības bija vācbaltietis, savu dienasgrāmatu rakstīja vāciski, ar ģimeni sarunājās un sarakstījās vāciski, tomēr epitāfiju savas māsas piemiņai pasūtīja izgatavot ar latviešu tekstu? Engelis, kas debbes mahjas Aizgahje, lai scheit peestahjahs Jaunahm dwehselehm kas staiga It ka preeksch taa Kunga waiga (saglabāts epitāfijas oriģinālais teksts) Šāds jautājums urdīja arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Ojāru Spārīti. Viņš sazinājās ar Pistolkorsu ģimenes arhivāru, vēsturnieku un bijušo Getingenes universitātes profesoru Gertu fon Pistolkorsu, kurš, ilgi meklējot atbildi savu radinieku vidū, sniedzis šādu atbildi: Augusts fon Pistolkorss esot bijis lettofils (lettophil – no G. fon. Postolkorsa atbildes vēstules) – latviešu mīlētājs, tāpat kā Gerta fon Pistolkorsa vecvectēvs Romans fon Antropofs – estofils jeb igauņu mīlētājs. Un šajā beznosacījumu mīlestībā, cik nu tāda varēja būt pie citas kārtas piederīgam aristokrātam, bet intelektuālam aristokrātam, ietilpa prieks un mīlestība pret latviešu valodu un kultūru. Pie tam māsas Augustes Amālijas piemiņa tika godināta ne vien ar latviešu valodā iegravētu epitāfiju Pēterupes baznīcā, bet arī ar viņas brāļa dibinātu skolu latviešu bērniem. "Kad 1854. gadā nomira mana mīļā māsa, man gribējās viņas piemiņai radīt dzīvu, paliekošu pieminekli," raksta A. fon Pistolkorss savā dienasgrāmatā. "Tāpēc es jūrmalas mājā "Kaspekes" ierīkoju skolu, kuru nosaucu viņas vārdā – Augustes skola. Es izbūvēju ērtu, lielu skolas ēku, kura divus gadus vēlāk gan nodega [..] Tūlīt pēc tam es uzbūvēju tagadējo skolu, un man bija gods redzēt to uzplaukstam un pārceļamies uz Pladi." Bet trešais noslēpums, kas saistīts ar Pēterupes baznīcas altārgleznu, šajā raidījumā paliks neizpausts… Tagadējais dievnams – Pēterupes evaņģēliski luteriskā baznīca – joprojām atrodas augstās kāpas vietā, un tā pakājē tek Pēterupe. Vēl 20. gadsimta trīsdesmitajos gados tā savos ūdeņos auklēja upespērlenes un vēl senāk tika saukta par Pērļupi. Neviļus nāk prātā kāda Kristus mācekļiem stāstīta līdzība: "Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles. Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to." ( Mat.13:45-46).

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula  Par Eldorado ir dzirdējis katrs. Teiksmaino pilsētu no zelta, ko 16. gadsimtā tik izmisīgi meklēja konkistadori, piemin jau Miltons "Zaudētajā paradīzē" un Voltērs "Kandidā". Četru gadsimtu laikā par to sarakstīti romāni, uzņemtas spēlfilmas un animācijas filmas, tā minēta poēmās, klasiskās mūzikas un popmūzikas kompozīcijās. "Meklēt savu eldorado" novēl banālās apsveikumu kartītēs, par "Eldorado" sauc veikalu tīklus un dažādus produktus visur pasaulē. Kur patiesībā atradās Eldorado? Droši vien vēsturiski korektāks jautājums būtu – kur to meklēja? Pirmais priekšstats no kaut kur kaut kad lasītā vai redzētā – vai nu Amazones džungļos, vai tuksnesī Meksikas ziemeļos. Pēc inku un acteku impēriju sagrāves eiropiešu alkas pēc arvien vairāk un vairāk zelta nebija apmierinātas. Aizvien jaunas un jaunas ekspedīcijas ietiecās dziļāk jaunajā pasaulē. Viena no vadzvaigznēm šajās ekspedīcijās bija – atrast neizsakāmo bagātību pilsētu vai zemi, par kuru klīst tik brīnišķīgas leģendas. Konkistadori tā arī neatrada nevienu pilsētu, kura būtu celta no zelta vai kurā no zelta darinātu priekšmetu skaits būtu tik nozīmīgs, lai varētu teikt – jā, leģenda nu ir apstiprināta. Tomēr vispamatotākās pretenzijas uz Eldorado ir Gvatavitas ezeram, kas atrodas nepilnus 60 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Kolumbijas galvaspilsētas Bogotas. Gvatavitas ezers ir gandrīz nevainojami apaļš, tā platums – aptuveni 20 hektāru. To apjož virs apkārtējās ielejas paaugstināta mala, tāpēc tas atgādina krāteri un attiecīgi par tā izcelsmi ir dažādi minējumi – to starpā meteorīta trieciens vai izdzisis neliels vulkāns. Ticamāks gan esot skaidrojums, ka apakšzemē izkusušas sāls iegulas, radot regulāras formas iebrukumu. Zeme ap Bogotu savulaik bija muisku tautas dzimtene. Savukārt muiskiem īpatnā ezera forma izsenis bijis labs pamudinājums vietu uzskatīt par svētu. Muiski bija prasmīgi zeltkaļi. Piemēram, viens no Bogotas nozīmīgākajiem muzejiem ir tieši Zelta muzejs, kur var apskatīt apbrīnojamu klāstu ar dažādiem no zelta izgatavotiem priekšmetiem, kas radušies Dienvidamerikas teritorijā, it īpaši tagadējā Kolumbijā. Un te stāstā jāievieš pavērsiens, kas skaidro, kāpēc tieši muisku zeme ir vistuvākā vieta Eldorado leģendai. Spāņu valodā Eldorado nozīmē Zelta cilvēks. Lai arī, kā jau minēts, šo nosaukumu attiecina uz ģeogrāfisku vietu – pilsētu vai pat veselu novadu vai valsti, vārda pirmssākumi ir meklējami spāņu saklausītos nostāstos par vietējo karali, kurš esot tik bagāts, ka pārklāj sevi ar zeltu. Savukārt viena no muisku tradīcijām, bija – ikreiz, kad amatā stājās jauns valdnieks, viņu pārklāja ar zelta putekļiem un iegremdēja Gvatavitas ezerā, lai tā sniegtu dāvanas ezera dievietei un nodrošinātu labus laikus. Bez no valdnieka noskalotā zelta dieviete saņēma arī daudz citu zelta priekšmetu, kas tika iemesti ezera dzīlēs. 1537. gadā Gonzalo de Kesada no Kordovas (starp citu, interesantā kārtā attāls radinieks gan Hernānam Kortesam, gan Francisko Pizarro) iekaroja novadus ap tagadējo Bogotu un uzzināja par "zelta ezeru". Gonzalo brālis Hernāns 1547. gadā veica pirmo neveiksmīgo Gvatavitas nosusināšanas pasākumu, mēģinot ūdeni izsmelt ar spaiņiem. Daudz mērķtiecīgāks savā alkatībā bija Antonio Sepulveda, kurš 1562. gadā saņēma Spānijas karaļa licenci ezera nosusināšanai. Šoreiz pamatiedzīvotāji tika sadzīti grāvja rakšanai, lai pārrautu krātera sienas. Varam vien iedomāties, ko juta nelaimīgie, kam pašu rokām bija jāiznīcina savas tautas svētvieta. Sepulvedam izdevās pazemināt ezera līmeni tikai par dažiem metriem un tikt tikai pie dažiem zelta gabaliem. Runā, ka Sepulveda esot miris nabadzībā. Mēģinājumi rakt jaunas tranšejas un tuneļus turpinājās līdz pat 20. gadsimta sākumam, šim nolūkam dažādos vēstures brīžos dažādās valstīs pat dibināja akciju sabiedrības. Tomēr par laimi balto cilvēku guvums tā arī nesasniedza tādu līmeni, lai kaut metaforiskā nozīmē varētu teikt – Eldorado ir tikusi atklāta. Mūsdienās zelta meklēšana Gvatavitas ezerā ir aizliegta.  

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieks, arheologs Jānis Meinerts; pārraides producente – Gita Lancere Daudzi no mums noteikti ir dzirdējuši par un, iespējams, arī paši apmeklējuši Āraišu ezerpili – senās, no koka būvētās, nocietinātās ezermītnes rekonstrukciju Āraišu ezera saliņā Cēsu pusē. Tomēr Āraiši nav bijusi vienīgā šāda senā dzīvesvieta Latvijā – bez Āraišiem zināmas vēl deviņas citas šāda veida ezermītnes, kas visas atrodas Vidzemes augstienes ezeros Cēsu, Smiltenes, Gulbenes un Madonas novados. Gan par Āraišu ezerpils pētīšanu un augšāmcelšanu, gan pārējo deviņu ezermītņu atklāšanu varam būt pateicīgi arheologam Jānim Apalam, kuram šīs retās arheoloģisko pieminekļu grupas atklāšana un pētīšana bija viņa mūža darbs un kaislība. Viņš gan nebija pirmais, kurš Latvijas ezeros meklēja senu ezermītņu paliekas. Šis gods pienākas vācbaltiešu amatierarheologam Karlam Georgam fon Zīversam (Jakob Carl Georg Graf von Sievers), kurš, vadoties no vietējo iedzīvotāju nostāstiem, Āraišu ezermītni bija atklājis un veicis tajā nelielus izrakumus jau 1876. gadā. Lai gan Āraiši kā arheoloģiska senvieta bija zināmi, lielāka saprašana par to, kas slēpjas ezera saliņā, nāca tikai līdz ar izrakumiem 20. gs. 60. gados – bet par to citā stāstā. Presē ik pa laikam, jau sākot ar 19. gs. pēdējo ceturksni, parādījās raksti ar ziņām, ka vienā vai otrā ezerā esot nogrimušas mājas vai pilis, ka peldētāji varot saskatīt pat guļbaļķu ēkas paksi ar tajā iecirstu cirvi. Par šādiem vietējo iedzīvotāju novērojumiem un daudzajām tautas teikām par lidojošiem ezeriem, kas noslīcinājuši mājas un ciemus, rakstīja novadpētnieks un dabas pētnieks Zelmārs Lancmanis starpkaru periodā un vēlāk, jau pēc Otrā pasaules kara, novadpētnieks Jānis Kučers no Gulbenes puses. Tomēr līdz 20. gs. 50. gadu beigām Latvijas ezeru noslēpumi arheologiem palika neaizsniegti, jo bija jāsagaida īpaša tehniska izgudrojuma – akvalanga – izgudrošana un plašāka ieviešanās lietošanā. 20. gs. 40. gados franču nirējs Žaks Īvs Kusto (Jacques-Yves Cousteau) kopā ar inženieri Emīlu Gaņānu (Émile Gagnan) konstruēja pirmo ērti lietojamo un masveidā ražoto autonomo niršanas iekārtu, ko nodēvēja par akvalangu. Lai gan Ž. Ī. Kusto nebija ne vēsturnieks, ne arheologs, tieši viņš bieži tiek uzskatīts par zemūdens arheoloģijas aizsācēju, jo viņa pirmie panākumi kuģu vraku izpētē, kas tika aprakstīti viņa populārajā grāmatā "Klusā pasaule", radīja priekšnoteikumus zemūdens arheoloģijas straujai attīstībai 20. gs. 50. gadu beigās un 60. gados. Šo grāmatu kā iedvesmas avotu un pamudinājumu zemūdens dzīļu izpētei minējuši daudzi zemūdens arheoloģijas pionieri pasaulē. Arī 1956. gadā Latvijas Universitātē vēsturnieka izglītību ieguvušais Jānis Apals, kurš, iedvesmojies no šīs grāmatas, ne tikai apguva zemūdens niršanas prasmes, bet arī devās apsekot Latvijas ezerus, lai pārbaudītu, vai senajās teikās neslēpjas patiesības grauds un zem ūdens nav atrodamas kādas senas, arheoloģiskas liecības. Pirmā šāda ekspedīcija (tiesa, neko neatrodot) notika 1958. gadā Vestienas Kaķīša ezerā, tomēr Jānis Apals nepadevās un turpināja meklējumus arī turpmākajos gados. Intensīvākajā apzināšanas posmā, laikā līdz 1964. gadam, viņš apmeklēja 96 dažādus Latvijas ezerus, upes un mitrājus, meklējot senās apdzīvotības paliekas. Mazākā intensitātē apzināšanas darbi turpinājās arī laikā līdz 1973. gadam, apsekoto objektu kopskaitam pieaugot līdz 123. Pirmajos gados šie apsekošanas braucieni saistījās ar lielām praktiskām grūtībām – nebija pieejams kārtīgs ekspedīcijas transports, trūka profesionāla niršanas ekipējuma (piemēram, pirmais niršanas tērps bija paša Jāņa Apala šūts) un nebija arī iespējams paļauties, ka varēs uzpildīt niršanai nepieciešamos nirēja skābekļa balonus. Tāpēc lielākajā daļā ezeru, kur Jānis Apals ir niris, tas ir darīts bez akvalanga, izmantojot tikai nirēja pleznas, masku un snorkeli. Varam tikai iedomāties, cik fiziski un arī mentāli izaicinoši varētu būt, aizturot elpu, pārmeklēt dziļu dūņu segtu ezera gultni, cenšoties glumajā masā sataustīt apcirstus baļķus, pāļus vai senas keramikas trauku lauskas! Kā jau tas bieži gadās, vislielākie panākumi – un, nenoliedzami, arī milzīga veiksme – nereti ir tieši pirmajās mēģinājumu reizēs. Pirmās plašākās apzināšanas ekspedīcijas laikā 1959. gada vasarā Jānim Apalam izdevās ne tikai pierādīt, ka jau iepriekš zināmais objekts Āraišos ir sena ezermītne, bet arī atklāt vēl trīs citas, iepriekš nezināmas ezermītnes Lisas, Salu un Ušura ezeros, pie tam pēdējā no tām jau tā paša gada rudenī veicot pirmos nelielos padziļinātas izpētes darbus. Turpmākajos gados līdzīgas ezermītnes tika atklātas arī Auļukalna, Bakanu, Bricu, Dūķu, Ižezera un Liezēres ezeros. To izmēri variē no 20x20 m līdz 50x60 m; dažas no tām daļēji paceļas virs ūdens kā zemas, pārplūstošas saliņas, bet lielākā daļa mūsdienās atrodas pilnībā zem ūdens. Tikai Āraišu un Ušura ezermītnēs veikti izrakumi. Lisas ezermītnē veikta tās palieku detalizēta fiksācija zemūdens apstākļos, bet pārējās ezermītnes ir tikai apzinātas un vēl gaida savus tālākos pētītājus. Tomēr tajās visās iegūtas ar senajiem baltiem – latgaļiem – saistāmas senlietas un keramika, kas kontekstā ar citiem datiem par šīs senās baltu cilts ienākšanu Vidzemes augstienes teritorijā kopumā datē šo reti sastopamo, nocietināto dzīvesvietu tipu laikā no aptuveni 8. līdz 11. gadsimtam.

Viens no tehnoloģiju un sociālo mediju sniegtajiem labumiem ir iespēja saiznāties par spīti attālumam un citiem šķēršļiem. Varam paplašināt savu kontaktu loku un uzturēt ikdienas saziņu milzīgās distancēs - kas tāds, par ko pirms simt gadiem ļaudis varēja tikai sapņot. Vai tehnoloģiju izrāviens ir tuvinājis mūs citu citam, vai tieši pretēji - attālinājis? Kā mainījusies cilvēku saskarsme ātrajā laikmetā, kad saziņas rīks vienmēr ir rokā? Un kāda tā būs nākotnē? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē IT speciālists, tehnoloģiju eksperts Reinis Zitmanis, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene un Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Virtuālās un papildinātās realitātes laboratorijas vadītājs Arnis Cīrulis. Bet vispirms stāsts par to, kā mūsu mājās ienāca unikālā iespēja - sarunāties ar citiem lielā attālumā. Stāsts par telefona vēsturi un kādas socioloģiskas pārmaiņas sabiedrībā tas radīja. Kopš 1876. gada, kad telefona izgudrotājam Aleksandram Greiemam Bellam izdevās pārraidīt balsi, telefons ir daudzkārt mainījis savu dizainu, ir paplašinājušās telefona funkcijas, un telefona ietekmē mainījusies arī cilvēku uztvere par laiku un telpu. Par šo nozīmīgo tehnikas brīnumu saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas un informācijas nodaļas profesori Vitu Zelči. Telefons 19. gadsimta otrajā pusē patiesi bija brīnums. Tobrīd cilvēki iegādājās biļetes, lai izgudrotāju vadībā vērotu tehnoloģiskos jaunumus publiskos pasākumos, un drīz vien šī tendence ienāca arī Latvijas teritorijā, toreiz gan vēl Krievijas impērijas sastāvā. 1891. gadā Rīgā bija 499 telefona abonenti, bet 1900. gadā darbojās jau 1070 telefonaparāti. Rīga bija augoša pilsēta, un telefons radīja iespēju uzņēmumiem savu darbību izplatīt pa visu tās teritoriju. Saziņa starp uzņēmuma vadību un citiem darbiniekiem varēja notikt ar telefona palīdzību. Pirmais pasaules karš saposta visu Latvijā iepriekš izveidoto telekomunikāciju infrastruktūru. Tas, ar ko pēc kara nodarbojās Latvijas valsts Pasta un Telegrāfa virsvalde, vēlāk departaments, bija telegrāfa un telefona vadu atjaunošana. Kas interesanti - ja sākotnēji telefons bija paredzēts īsām un lietišķām sarunām, tad pēc Pirmā pasaules kara telefoni iegūst citu funkciju - cilvēki nododas sadzīviskām sarunām. Papļāpā. Padomju okupācijas priekšvakarā Latvija bija 16. vietā pasaulē telefonizācijas ziņā. Telefoni bija katrā pagastā vismaz vairākiem desmitiem cilvēku, tie bija zemnieku saimniecībās, pagastvaldēs, aizsargu namos, skolās un, protams, ārstiem. Savukārt padomju gados telefonu attīstību bremzēja tehnoloģiju kopējais trūkums, jo, kā jau pēc visa, arī pēc telefona aparātiem vajadzēja stāvēt rindās, cilvēki bija spiesti kooperēties, lūgt iespēju kaimiņiem piezvanīt un lietot ielu telefonus.

Šur tur pašvaldībās ir nemierīgi - Siguldā notiek varas maiņa, Ogrē briest neapmierinātība ar ilgstošu prombūtnē esošo mēru. Tāda ir tā vietvaru politika. Vai ir kas tāds, kas raizes dara ministrijai, kas pārrauga pašvaldību darbu? Ja runājam par Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju, ir arī citi jautājumi, kas ir uzmanības fokusā. Krustpunktā izvaicājam Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) vadītāju Raimondu Čudaru. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds un TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns.  

Šur tur pašvaldībās ir nemierīgi - Siguldā notiek varas maiņa, Ogrē briest neapmierinātība ar ilgstošu prombūtnē esošo mēru. Tāda ir tā vietvaru politika. Vai ir kas tāds, kas raizes dara ministrijai, kas pārrauga pašvaldību darbu? Ja runājam par Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju, ir arī citi jautājumi, kas ir uzmanības fokusā. Krustpunktā izvaicājam Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) vadītāju Raimondu Čudaru. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds un TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns.  

Jai Sadguru Devan Dev Varam : AI Paath

Jai Sadguru Devan Dev Varam : AI Paath

17. decembrī Eduarda Smiļģa Teātra muzejā notika Latvijas Mākslas zinātnieku un kuratoru gada balvas pasniegšana. Balvas mērķis ir pievērst uzmanību mākslas pētniecības un kuratora darba nozīmīgumam un veicināt mākslas izpratni plašākā sabiedrībā.  No 2024. gada 1. decembra līdz šī gada 1. decembrim izdotās monogrāfijas, pētījumus un kūrētās izstādes vērtēja žūrija, kuras sastāvu pirmajā reizē veidoja biedrības valdes un padomes locekles – Aiga Dzalbe, Ieva Astahovska, Sniedze Kāle un Silvija Grosa, kuru uz sarunu aicināja Dāvis Eņģelis. Silvija Grosa: Kad pirms trim gadiem dibinājām biedrību, jau bija uzstādījums domāt par savu balvu, jo balva padara redzamu nozari, un tas tagad, man šķiet, ir apliecinājies. Izsludinot šo faktu, sabiedrībā uzreiz ir interese. Kā notiek vērtēšanas darbs? Ir priekšstats, kā strādā žūrija, bet kuratora darbs un monogrāfijas - tā tomēr ir specifika. Uzdevums bija ārkārtīgi grūts, un noteikti neesam visu ideāli atrisinājuši. Mēs noteikti uz to nepretendējam, jo nozare ir ļoti plaša - tur ir gan monogrāfijas, gan pētījumi, gan kūrētās izstādes. Vērtēšana notika, iekšēji sadalot kategorijās un pēc tam atsijājot, tad savstarpēji strīdoties un vienojoties par kopsaucējiem. Tā nonācām līdz skaitlim 11, kas ir 11 izsludinātie pretendenti, bet, protams, tur noteikti varēja būt vēl vairāk, jo mūsu redzeslokā bija daudz lielāks skaits. Kāda ir proporcija starp izstādēm un rakstu darbiem? Proporcija ir par labu izstādēm, bet jānošķir, ka mēs vērtējam tieši kūrētās izstādes, kuratora darbu. Ne visas izstādes, kas notiek, ir ar kuratora roku veidotas, un mēs mēģinājām koncentrēties uz tām, kur jūt kuratora pienesumu - tas ir pētījums vai īpašs kuratoriālais skatījums, - un tās arī nonāca šajā sarakstā. Cik plašs areāls ir aptverts ģeogrāfiski, tā pārsvarā ir Rīga vai parādās arī reģioni? Parādās arī reģioni, piemēram, Daugavpils, Liepāja un pat Viļņas izstāde. Noteikti, ka varētu vēl plašāk, bet pagaidām ir tā, tādam ieskatam. Tas ir pirmais pasākums, un tas noteikti ir tālāk labojams un pilnveidojams. Vai ir taktiski pirms pašas ceremonijas vaicāt, kāds no Jūsu skatupunkta ir bijis 2025. gads mākslas zinātnē Latvijā? Domāju, ka tas bijis ļoti veiksmīgs, jo iznākušas arī vēl citas monogrāfijas, atļaušos atzīmēt, ka arī manis sastādītais rakstu krājums “Konstantīns Pēkšēns un viņa laiks”, bet tas, protams, šeit netiek vērtēts, jo esmu žūrijā. Ir arī jaunpienesumi - Kristīnes Ogles monogrāfija par Purvīša skolnieku Teodoru Paulovicu, un ir Jāņa Kalnača monogrāfija par Jani Šternbergu. Izšķīrāmies par tiem diviem autoriem, kas sarakstā palikuši. Lūdzu, dažus vārdus par statueti! Izsludinājām iespēju pieteikt balvas ideju, bet lielas aktivitātes no kolēģiem nebija. Tad man šķita, ka mums kā mākslas vēsturniekiem būtu piemēroti orientēties uz ļoti plašiem simboliem, un kas gan labāk parāda mūsu nozares daudzpusību un reizē arī komplicētību un dziļumu kā šīs divas ģeometriskās formas - aplis un kvadrāts. Varam atskatīties uz resensanses laiku, uz tā saukto Vitrūvija cilvēku - plašu vēsturisku kontekstu. Abām formām katrai par sevi piemīt dziļa simbolika, turklāt tās ir divas formas, kas it kā simbolizē mākslas vēsturi un šo kuratoriālo praksi. Ar šādu ieceri uzrunāju tēlnieku Bruno Strautiņu, kurš laipni piekrita šo dizainu izveidot un, protams, ir pielicis no sevis - var saskatīt viņa interpretāciju par šīm formām. Plašāk - audioierakstā.

Neskatoties uz to, ka naftas produkti, visticamāk, ir uz palikšanu pasaulē vēl daudz desmitgades, vairs nav pārsteigums, ka pat veselas pilsētas pasaulē pārtiek no saules vai vēja radītas enerģijas. Nozarē aizvien izskan apgalvojums, ka tehnoloģijas ir izstrādātas tādā līmenī, ka šodien planētu Zeme varētu nodrošināt ar elektrību, kas radīta bez emisijām. Cik pamatots ir šāds apgalvojums un ko par to saka pētnieki, kas strādā ar šīm tehnoloģijām? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūra (LU CFI) Enerģijas materiālu laboratorijas vadītājs un vadošais pētnieks Gints Kučinskis un LU CFI vadošais pētnieks Raitis Gržibovskis.  

Rēzeknis nūvodā 3. oktobrī aizvadeits augsta leimiņa Latgolys uzjiemiejdarbeibys forums, kura mierkī nūruodeits – veiduot Latgolu kai pilotteritoreju socialajai i ekonomiskajai izaugšonai, kas baļsteita iz zemis i cylvāku kapitala pylnvierteigu izmontuošonu. Forumu organizej bīdreiba “Latvijas Formula 2050”. I šudiņ skaidruosim, kur mes kūpeigi Latgolys regionu varātu īraudzeit piec 25 godu, i kas juodora socialuos i ekonomiskuos izaugsmis regionā veicynuošonai.   Sarunā šudiņ pīsadola LMT prezidents, bīdreibys “Latvijas Formula 2050” vaļdis prīšksādātuojs dr. Juris Binde, AS “Latvijas Finieris” padūmis lūceklis, Latvejis dorba devieju konfederacejis padūmis lūceklis Uldis Bikis (Biķis), Vīduos administracejis regionaluos atteisteibys ministrejis (VARAM) parlamentarais sekretars Jānis Patmalnieks (Vienotība), Latvejis Universitatis profesore Zaiga Krišjāne.

Raidījumā spriežam, vai ir jau pienācis tas brīdis, kad nākamās vasaras ceļojuma plānošanu varam uzticēt mākslīgajam intelektam (MI)? Sarunājas un pieredzē dalās "Tez Tour" vadītājs Rolands Birģelis, uzņēmuma "Helmes Latvia" līdzīpašnieks Viesturs Bulāns un ceļotāja Alīna Andrušaite. Viesturs Bulāns atzīst, ka MI jāizmanto kā palīgs, nevar pieņemt lēmumus cilvēka vietā. Viņš arīatgādina, ka vienmēr ir jāpārbauda MI sniegtā informācija. Alīna Andrušaite dalās pieredzē, ka šogad diviem ceļojumiem - viens bijis uz Maurīciju, otrs - uz Ņujorku, izmantojusi MI rīkus, lai plānotu braucienu. Stāstot par Maurīcijas brauciena plānošanu, viņa atzīst, ka daudz nācies vilties. "Sametot punktus uz kartes, ko MI piedāvā, pirmajā brīdī šķiet loģiski, tiešām interesantas apskates vietas, biju ierakstījusi, kas mani interesē. Kad praksē sāc skatīties, parādās nianses - pirmais ir darba laiki, bieži vien saplānotais maršruts neatbilst tam, kā tās vietas reāli strādā. Jo MI izmanto vecu informāciju vai vispār neņem to vērā. Vai arī maršruti saplānoti tā, ka katru dienu jābraukā pa visu salu. Loģiski būtu apskatīties kārtīgi vienu stūrīti, tad doties, nevis katru dienu pavadīt sešas stundas automašīnā, braukājot no viena gala uz otru," pieredzē dalās Alīna Andrušaite. "Jebkurā gadījumā uz to jāskatās kritiski, vietas palīdzēt atrast noteikti var, bet tas viss ir jāpārbauda." Savukārt, stāstot par braucienu uz Ņujorku, viņa atklāj, ka bijusi gandarīta par MI ieteikumu apmeklēt kādu privātu bibliotēku, ko noteikti pati tā vienkārši neatrastu, savukārt trīs citi ieteikumi bijuši par vietām, kas jau slēgtas. "MI tūrisma sfērā darbu neatņem, nodrošina iespēju savādāk paskatīties uz kādu darbu," atzīst Rolands Birģelis. "Izmanto aprakstu tulkošanā, video veidošanā vai attēlu ģenerēšanā, vairāk tehniskās lietās."

Stāsta etnomuzikoloģe, koklētāja, Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone. Pagājušā gadsimta 50-tajos gados Nigērijā arheologs Bernhards Fags (Bernhard Fagg, 1915–1987) atklāja kādu fenomenu: lielus, skanošus akmeņus ar apaļām iedobēm. Kā arheologs norāda, tās radušās muzicēšanas rezultātā. Tādēļ pētnieki šos akmeņus nodēvējuši par akmens gongiem. Turpmākajās gadu dekādēs akmens gongi tiek atrasti arī citos kontinentos. Akmens gongu atklāšana pavērusi pētniekiem arī tādu sfēru, kā arheoakustika. Tā pēta ainavas ar skaņām, ko veidojusi daba, piemēram, atbalsis, otrkārt – litofonus jeb skanošos akmeņus un akmens gongus, un treškārt – cilvēka apzināti radīto skaņu noteiktā vidē. Vietās, kur skaņu rada vairāku akmeņu kopums jeb tādas kā akmeņu pļavas, šie gongi tiek pārsaukti par zvanošajiem akmeņiem. Mūsdienās tāda vieta atrodama Pensilvānijas štatā ASV. Tur apmeklētāji akmeņus ieskandina, sitot tos ar āmuriem, tā radot neparastu skaņu ainavu. Šī zvanošo akmeņu vieta radusies vulkānu darbības rezultātā pirms 200 miljoniem gadu.    Akmens gongus, tāpat zvanošo akmeņu laukus mūzikas instrumentu pētniecībā sauc par litofoniem. Tā ir mūzikas instrumentu grupa, kurā skaņas avots ir akmens pats, – ne āda, ne gaiss, ne kas cits. Savā būtībā akmens ir dabisku minerālu kopums, un tā skanīgumu nosaka minerālu sastāvs un kristāliskā struktūra jeb režģi. Akmenim jābūt pietiekami cietam un vienmērīgam, lai trieciena radītās vibrācijas izplatītos bez liela enerģijas zuduma. Tam jābūt ar zemām plaisāšanas īpašībām, lai tas rezonētu kā viens veselums. Akmenim var piemist arī citas īpašības, piemēram, Pensilvānijas zvanošie akmeņi satur iekšēju kristālisko spriegumu, kas trieciena rezultātā radītās vibrācijas padara ilgskanīgākas. Līdzās dabā atrodamajiem un spēlējamajiem akmens gongiem, dažādi perkusīvie mūzikas instrumenti tiek izgatavoti arī no apstrādātām akmens plāksnēm. Liecības par akmens zvaniem atrodamas Ķīnā jau tūkstoš gadu pirms mūsu ēras. Tiek pat uzskatīts, ka bianqing, jeb 16 „L” veida akmens zvanu komplektu spēlējis Konfūcijs. Savukārt, Haņu dinastijas traktātos bianqing skanējums tiek raksturots kā “atgādinājums valdniekam par viņa virsniekiem, kuri gājuši bojā, sargājot robežas”. Ir vēl kāds pavisam sens mūzikas instruments, kas nācis no basku zemēm, bet sākotnēji darināts no koka. To sauc par čalapartu (txalaparta). Tas ir mūzikas instruments, ko veido vairāki, paralēli novietoti koka dēļi, un tradicionāli to spēlē divi vai četri spēlētāji, ar koka vālēm vertikālā stāvoklī. Mūsdienu grupa Oreka, kas viesojusies arī Latvijā, savu čalapartu izveidojusi no akmeņiem, radot neparasti dzidru skanējumu. Par prieku klausītājiem un par raizēm festivāla Porta rīkotājiem, jo bija jātransportē 120 kg instruments ar lidmašīnu. Bet vai zināji, ka Latvijā tapusi akmens kokle? Iespējams, vienīgais akmens stīgu instruments visā pasaulē!  To darinājuši mūsu pašu tēlnieki – Ronalds un Līga Jaunzemi. Koklei ir sešas stīgas, tā sver 14,5 kg un pieredzējusi jau vairākus publiskus atskaņojumus. Bet pats interesantākais, ka šī ir tikai pirmā kokle no akmens, jo taps vēl – un spēlēsim!

Kaadhal Sigaram_Nandhipurathu Naayagi

Stāsta skaņas dizainere, producente, mūziķe Kristīne Botrosa. Vai zināji, ka aizbāžot ārējās auss gliemežnīcu ar plastilīnu, bet atstājot auss seju pilnīgi atvērtu un brīvu, tev kļūst gandrīz neiespējami noteikt, no kurienes nāk skaņa? Runājot par cilvēka dzirdi, tā ir ne tikai jūtīga uz skaļumu vai toņa augstumu, bet mēs ikdienā nemaz nepamanām, cik smalki mūsu smadzenes spēj analizēt skaņu, lai noteiktu tās avotu, no kuras puses, cik tālu un cik augstu tā atrodas. Šo spēju sauc par skaņas lokalizāciju, spēju noteikt virzienu un attālumu, no kurienes nāk skaņa. Tā ir iespējama tikai tad, ja mums darbojas abas ausis. Un pārsteidzoši ļoti lielu lomu šajā procesā spēlē arī mūsu ārējā aus forma jeb auss gliemežnīca. Kad skaņa nonāk līdz ausij, tā vispirms iešūpo bungplēvīti, kas tālāk iedarbina dzirdes kauliņus, pārraida vibrācijas caur ovālo lodziņu šķidrumā pildītajā iekšējā ausī. Līdz tās nonāk līdz gliemezim, dzirdes receptoru mājvietai. No turienes signāls tiek tālāk sūtīts uz smadzenēm, kur rodas tas, ko mēs izjūtam kā dzirdi. Bet skaņas virziena noteikšanā ļoti svarīga ir ārējās auss forma. Tā maina skaņas viļņu frekvenci un intensitāti atkarībā no tā, no kurienes nāk skaņa, no augšas, apakšas, priekšas vai mugurpuses. Kad gliemežnīca ir aizbāzta, šī svarīgā spektrālā informācija tiek zaudēta. Lai šo pats uz savas ādas pamēģinātu, ir vienkāršs eksperiments, ko var izdarīt principā jebkur. Nepieciešams ir plastilīns, kāds skaņu radošs instruments, piemēram, koka nūjiņas vai ksilofons (bet var arī vienkārši sasist plaukstas) un arī brīva telpa un vismaz divi cilvēki. Aizbāz ausis gliemežnīcu ar plastilīnu, bet atstāj auss eju brīvu. Aizsien acis, lai izslēgtu redzes ietekmi. Skaņu avots tiek spēlēts dažādos virzienos: priekšā, aizmugurē, augšā, lejā. Un uzdevums klausītājam, kas ir aizsedzis acis un ausu gliemežnīcu aizbāzis ar plastilīnu, ir noteikt, no kurienes nāk skaņa. Rezultātā klausītājs joprojām varēs pateikt, ka skaņa nāk no kreisās vai labās puses, jo abas ausis joprojām darbojas, taču virziens vertikālajā plātnē no augšas vai apakšas kļūs grūti nosakāms. Skaņa šķitīs plakanāka, izplūdusi, dažkārt pat maldinoša. Un ko mēs varam secināt? Mūsu ārējā auss, īpaši gliemežnīca, ir kā smalka, dabīga antena. Tā palīdz smadzenēm saprast, kur tieši skaņa rodas. Bez tās skaņas virziens kļūst neskaidrs. It kā mēs dzirdētu, bet nespētu redzēt ar dzirdi. Tāpēc nākamreiz, kad kāds šķietami nejauši jautās, no kurienes tas skan, zini, atbilde slēpjas: tavās ausīs.

Bijušā Valsts digitālās attīstības aģentūras direktora Jorena Liopas pazemināšana amatā ir disciplinārsods par atbildību saistībā ar vēlēšanu sistēmu tehniskajām nepilnībām, "Rīta Panorāmā" norādīja VARAM ministrs Raimonds Čudars (JV).

Par dabas aizsardzību, reģionālo attīstību un digitālo transformāciju Krustpunktā VIP intervija ar Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministru Raimondu Čudaru. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds un portāla TVNET žurnālists Jānis Tereško.  

Par dabas aizsardzību, reģionālo attīstību un digitālo transformāciju Krustpunktā VIP intervija ar Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministru Raimondu Čudaru. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds un portāla TVNET žurnālists Jānis Tereško.  

Sportiskās aktivitātes ir labākās rūpes par sevi. Ko darīt vasarā un kā visefektīvāk izmantot šo gadalaiku sportojot, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sportot aicina Sporta laboratorijas - FIMS sadarbības centra sporta medicīnā vadītāja Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente Sandra Rozenštoka, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un sertificēts ergoterapeits, fizisko aktivitāšu fiziologs, zinātņu doktors veselības un sporta zinātnēs Rūdolfs Cešeiko. Vasarā saule un gaismas terapija palīdz, lai izietu ārā, pastaigātu. Nav uzreiz jāvelk sporta tērps. Daba pasaka – nāciet un baudiet labumus! Jebkurš gadalaiks ir lielisks, lai atsāktu vai turpinātu fiziskās aktivitātes. Rūdolfs Cešeiko iesaka izvēlēties rīta cēlienu fiziskām aktivitātēm vasarā. "Līdz pulksten 11 varam drošāk veikt fiziskās aktivitātes, temperatūra ir patīkamāka un rīts dod savu dzestrumu. No pulksten 11 līdz apmēram sešiem vakarā temperatūra ir izteiktāka, kad būtu jāpavēro sevi un jāizvērtē spējas, cik intensīvi iesaistāmies mērķtiecīgās fiziskās aktivitātēs. Ja cilvēki izvēlas mērķtiecīgas fiziskās aktivitātes, padomāt, vai pa dienas vidu tas ir atbilstoši manam brīdim, pieredzei, veselībai," norāda Rūdolfs Cešeiko. Sandra Rozenštoka konkretizē, ka attiecībā uz skriešanu uzskata, ka augstāks risks ir, ja ir vairāk nekā +23 grādu. "No +23-28 grādu - ir paaugstināts risks skriešanai, ja ir virs +28 grādiem gaisa temperatūra, tas ir augsts risks dažādu slimību izpausmei, ja tādas cilvēkam ir, gan arī pārkaršanas risks. Uzskata, ka + 18-23 grādu ir temperatūra, kurā drošāk justies," skaidro Sandra Rozenštoka. Roberts Radičuks atzīst, ka vasarā saule uzliek lielāku slodzi, ja esmu aizelsies, tad jau augsta maksa ir par slodzi. Jāieklausās savās izjūtās. "Ļoti karsti laika apstākļi, tāpat kā auksti neļauj panākt labākus rezultātus, „uztrenēties”, ķermenis daudz enerģijas tērē dzesējoties," piebilst Sandra Rozenštoka. 7000 soļi vai 10000 soļi dienā? To nevajadzētu uzlikt kā mērķi, ka tas uzlabos veselību, nevajadzētu.  "Varam veikt 10000 soļus, bet jautājums, kādā veidā tos sasniedzam. Tā var būt ātrāka soļošana intervālu veidā, kur ir sirdsdarbības ritma izmaiņas. Ja tā ir vienkārši soļu savākšana ikdienā, veicot mājas darbus vai staigājot pa ofisu, tam efekts būs minimāls," skaidro Rūdolfs Cešeiko. "Slodzei ir jābūt trenējošai," atzīst Sandra Rozenštoka. Nepatīkamās onkoloģisko slimību diagnozes cilvēkiem liek mainīt dzīvesveidu un tas mudinājis arī ieviest regulāras fiziskās aktivitātes.  Rūdolfs Cešeiko norāda, ka, piemēram, ķīmijterapijas laikā, sievietei, kurai konstatēts krūts vēzis, lai arī pašsajūta dažādās izpausmēs pasliktinās, ir svarīgi saglabāt aktīvu dzīvesveidu. "Tas nenozīmē, ka ķīmijterapijas dienās vai dažas dienas pēc procedūras, kad jūt, ka procedūra vēl dara savu darbu, jūtamies slikti un noguruši, ja tas nav saistīts ar slinkumu, nespiežam un nevelkam par katru cenu ārā no gultas," norāda Rūdolfs Cešeiko. "Kad jūtam, ka enerģijas paliek vairāk, sākam mērķtiecīgi domāt par fiziskajām aktivitātēm. Piemēram, pastaigas 30 minūtes četras reizes nedēļā, iekļaut vieglākas intensitātes spēka vingrojumus, izmantojot vieglākas hantelītes. (..) Vislabākais variants ir sešu minūšu iesildīšanās likums, kad zinām, ka ir jāiziet ārā un jāpamēģina. Sešas minūtes vieglas intensitātes pastaiga istabā, vai dodoties ārā."

Klajā nācis žurnāla «Teātra Vēstnesis» vasaras numurs, par kura saturu stāsta teātra zinātniece, «Teātra Vēstneša» redaktore Edīte Tišheizere. Uz žurnāla vāka - Mārtiņš Kalita, kurš atveido Mārtiņu Elmāra Seņkova iestudējumā «Baltijas teļš». Šī Liepājas teātra izrāde ir viens no iestudējumiem par padomju laiku, ko rubrikā «Process» vērtē Valda Čakare. Numura tēma «Starp mazo un lielo zāli» pēta telpas mēroga nozīmi teātra mākslinieku darbā. Jaunajā žurnāla numurā portretēts režisors Mārtiņš Eihe, publicētas intervijas ar Jāni Kroni un Māru Ķimeli, kā arī Ingas Siliņas saruna ar Kristīni Krūzi. Rubrikā «Jaunie teātrī» Edīte Tišheizere publisko savas piezīmes uz programmiņu un citu lapiņu malām, reflektējot par Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa diplomandu pirmajiem soļiem uz skatuves. Atsaucoties uz ziņu, ka šobrīd Dailes teātris atrodas viesizrādēs Holandē, Inta Pīrāga vaicā arī par teātra kritiķu kultūrceļojumiem pasaulē. Runāts tiek par Latvijas brīvdabas izrādēm un publiku. Uzzinām, no kā atkarīgs žurnāla tēmu loks, interviju un portretu klāsts, kāda ir ārzemju teātra kritiķu un mūsu studentu iesaiste rakstu veidošanā. Edīte Tišheizere: Ja žurnāls iznāk četras reizes gadā, mums ir tiešām liels darbs periods, tāpēc cenšamies rakstīt nevis recenziju kā recenziju - tās jau ir bijušas “Kultūras Dienā” un “Latvijas Avīzē”, bet tēmu skatīt kompleksi kompleksi vai rakstīt par problēmām, jo dienas prese nekad nerakstīs par teātri kā par problēmu. Mēs vai “Kroders”, kas kaut kādā ziņā ir mūsu brālis, varam rakstīt par problēmām, un tas, domāju, ir mūsu spēks un mūsu uzdevums. Inta Pīrāga: Studenti ir kaut kā jāiesilda teātra pasaulē? Vai jāgādā, lai rakstošajiem žurnālistiem būtu pēctecība? Signija Joce jau krietnu laiku raksta, un raksta labi “Kroderā”. Mēs viņu zināmā mērā pārvilinājām. Ar citiem jaunajiem mēs vienkārši strādājam, sēžam blakus un ķidājam teikumu pēc teikuma. Es ļoti vēlētos, lai jaunie vairāk uzturētos tieši teātrī, otrā pusē. Viena lieta ir skatīties kā skatītājam, bet otra lieta ir jebkādā veidā iesaistīties teātra darbībā un redzēt, kā tas top. Un varbūt mazināt zināmu viszinību un kategorismu. Kas teātra kritiķim ir laba vasara un kāda ir labākā atpūta, kā uzkrāt spēkus nākamajai sezonai? Labākā atpūta ir dzīvot bez teātra kādu brīdi (smejas).  

"Mēs jau esam digitāli – tagad jautājums ir, kā to izmantot transformācijai."– Gatis OzolsLatvijā digitalizācija vairs nav nākotnes jautājums – tā notiek jau šodien. Tehnoloģiski esam spēju valsts, taču digitālās pārvaldes īstenošana bremzējas nevis dēļ trūkstošiem rīkiem, bet dēļ cilvēku domāšanas, bailēm un sistēmiskas inerce.OECD jaunākajā pārskatā norādīts, ka Latvijā joprojām trūkst integrētas pieejas datu izmantošanā, iedzīvotāju digitālās prasmes stagnē, un sadarbība starp valsti un uzņēmumiem ir fragmentēta. Vienlaikus atvērts Mākslīgā intelekta centrs, taču kas tad ir vienotā digitalizācijas stratēģija?Šajā epizodē Ilze Medne sarunājas ar Gati Ozolu, VARAM valsts sekretāra vietnieku digitālās transformācijas jautājumos, lai analizētu:Podkāstā apskatījām jautājumus:– Kāpēc digitalizācija sākas nevis tikai ar tehnoloģiju, bet ar domāšanas maiņu organizācijās un valsts pārvaldē?– Kur Latvija šobrīd atrodas digitālajā kartē – un kādas iespējas mēs vēl neizmantojam un kāpēc?– Kā Mākslīgā intelekta centrs var kļūt par sabiedrības kopējo zināšanu platformu – ja vien spējam to apzināti izmantot?– Kā transformāciju nogurums un pārmaiņas ietekmē uzņēmumu un sabiedrības spēju pielāgoties pārmaiņām?– Kāpēc mācīšanās ir nevis jauns pienākums, bet stratēģisks resurss, ko katram jāspēj vadīt ?– Ko digitalizācijā nozīmē valsts kā "viena seja" – un kā tas var atvieglot uzņēmumu ikdienu un cilvēku dzīvi?

Pašvaldību vēlēšanu norisi apēnoja balsu skaitīšanas problēmas. Sistēma, kas automātiski apstrādā biļetenus, nestrādāja kā nākas un beigās tika lemts, ka viss jāskaita manuāli. Samocītais process ne tikai sagādāja problēmas vēlēšanu iecirkņu darbiniekiem, kuri uz to brīdi jau bija strādājuši vairāk nekā 18 stundas un nesaņēma skaidru informāciju, bet devis pamatu izplatīt šaubas par vēlēšanu uzticamību. Kas īsti notika? Vai tas neatkārtosies nākamgad Saeimas vēlēšanās? Kam jāuzņemas atbildība? Krustpunktā diskutē Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte, Valsts digitālās attīstības aģentūras elektronisko iepirkumu departamenta direktors Oļegs Fiļipovičs, VARAM valsts sekretāra vietnieks digitālās transformācijas jautājumos Gatis Ozols, domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka un IT speciālists Ilmārs Poikāns.  

Pašvaldību vēlēšanu norisi apēnoja balsu skaitīšanas problēmas. Sistēma, kas automātiski apstrādā biļetenus, nestrādāja kā nākas un beigās tika lemts, ka viss jāskaita manuāli. Samocītais process ne tikai sagādāja problēmas vēlēšanu iecirkņu darbiniekiem, kuri uz to brīdi jau bija strādājuši vairāk nekā 18 stundas un nesaņēma skaidru informāciju, bet devis pamatu izplatīt šaubas par vēlēšanu uzticamību. Kas īsti notika? Vai tas neatkārtosies nākamgad Saeimas vēlēšanās? Kam jāuzņemas atbildība? Krustpunktā diskutē Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte, Valsts digitālās attīstības aģentūras elektronisko iepirkumu departamenta direktors Oļegs Fiļipovičs, VARAM valsts sekretāra vietnieks digitālās transformācijas jautājumos Gatis Ozols, domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka un IT speciālists Ilmārs Poikāns.  

Jēzus uzkāpšana debesīs. Ko mums nozīmē veidot attiecības ar Jēzu, kurš ir atgriezies pie Tēva? Viņš pārsteidz visus eņģeļus debesīs, uznesot līdzi cilvēcisko miesu, savas rētas. "Jūsu sirds ir pilna skumju, bet tas jums par labu, ka Es aizeju" (Jņ 16, 6-7). Mēs tagad varam piedzīvot Kristu jaunā veidā - Baznīcas kopienā, Viņa Miesā. Varam pieskarties Kristum katrā mūsu brālī un māsā, kas ir Viņa Miesa. Rožukronis ir ticības skola mums, bet arī Baznīcas evaņģelizācijas instruments, ko īstenojuši daudzu tautu misionāri, sludinot tautām Labo Vēsti un mācot lūgt Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.

Venda Varam by Na. Pichamurthy - Tamil Short Story - வேண்டாவரம்

Divas trešdaļas valsts iedzīvotāju vismaz reizi gadā atvēl kādu lielāku vai mazāku naudas summu labdarībai.  Vai Latvijā varam runāt par zināmu ziedošanas kultūru? Varbūt visu nosaka labs mārketings? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē platformas "Time to Wish" pārstāvis Edgars Zaharovs, "Ziedot.lv" pārstāve Ilze Ošāne un Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore. "Latvijā ir ziedošanas kultūra," apstiprina Ilze Ilze Ošāne. "Ziedod.lv" novērots, ka Latvijas sabiedrība ziedo visu gadu, neatkarīgi no sezonas. Ziemassvētku laikā ir vairāk labdarības akciju un tās ir pamanāmākas, bet cilvēki ziedo visa gada laikā. "Ir cilvēki, kas katru mēnesi veic ziedojumus. J ja izskan kādi aicinājumi palīdzēt, cilvēki labprāt atsaucas un ziedojumu apjoms pieaug. Ziedošanas kultūra ir izveidojusies stabila un katru mēnesi cilvēki izvēlas ziedot līdzekļus," gandarīta Ilze Ošāne. Amerikāņu meteorologs un matemātiķis Edvards Lorencs, aprakstot Haosa teoriju, ietvēra tajā koncepciju "Taureņa efekts". Tā būtība - pat niecīgākās izmaiņas sistēmā var izraisīt milzīgas pārmaiņas kādā citā vietā. Šī ideja iedvesmoja Olgu Kazaku pirms 16 gadiem izveidot labdarības biedrību "Taureņa efekts", lai palīdzētu bērniem, kas dzīvo bērnunamos. Laika gaitā organizācijai radušies arī citi darbības. Ierakstā uzklausā biedrības dibinātāju Olgu Kazaku. Savukārt "Time to Wish" ir jauna platforma, kas veidota, lai satiktos tie, kas vēlas ziedot, un tie, kam ir vajadzības. Organizācija ievieto informāciju par lietām, kas ir vajadzīga, un pat norādes, kur to var iegādāties, ja vajadzīga lieta ir specifiska. Naudas sadalījums labdarībai šobrīd veidojas šādi - lielākais apjoms ir ziedojumi Ukrainai, tad palīdzība dzīvniekiem, slimiem bērniem un palīdzība senioriem.  "Ja skatāmies labdarībā top trīs jomas - tie ir smagi slimi bērni, seniori un dzīvnieki," norāda Ilze Ošāne. "Attiecīgi cilvēki, kas izvēlēsies ziedot dzīvnieku aizsardzība, patversmēm un dzīvniekiem, viņi visdrīzāk neziedos bērniem un senioriem, kā arī otrādi. Ja tev ģimenē ienāk bērns, tu noskaņoties, ka vairāk vēlies palīdzēt šai sociāli jutīgai grupai - smagi slimiem bērniem, jo tu no savas perspektīvas skati, ka man ir mans mazulītis un es zinu, cik grūti ir, ja viņš saslimst, apstājas visa dzīve. Tāpat mums visiem ir mammas, tēti, kas nonāk vecumā, un tad uzreiz empātiski jūti, kā tas ir, kad manam tuviniekam vai kaimiņu vecmāmiņai nav savi bērni un mazbērni, kas var palīdzēt viņai trūkumā. Savukārt jaunie cilvēki, kuriem vēl nav bērnu, tie ir ārkārtīgi izteikti dzīvnieku cilvēki, vai arī, ja tev ģimenē ir suns, kaķis, tad tuvojas absolūts arī dzīvnieku patversmes ziedotājs, jo tu zini, kā tas ir, tu izlaid caur savu ģimeni, caur savu perspektīvu." Edgars Zaharovs stāsta par kādu sadarbības veidu, kas palīdz piesaistīt atbalstu labdarbības organizācijā. "Ir vēl viens interesants veids, kas pie mums tiek mazāk izmantots, bet Amerikā ļoti izplatīts, ka sabiedrībā plaši pazīstamas personas, īpaši iInfluenceri kļūst par kādas organizācijas vēstnieku. Viņi uzņemas atbildību par kādu organizāciju. Kāds influenceris kļūst par kādas organizācijas vēstnieku, uzrunā savus sekotājus, saka: dārgie draugi, es draudzējos ar suņu patversmi, ar bērnu organizāciju, palīdzēsim viņiem kopīgiem spēkiem!" stāsta Edgars Zaharovs. "Viņš aizbrauc, palīdz uztaisīt bildes vai vēl kaut ko. Jo bieži vien ir brīnišķīga organizācija, rūpējas par dzīvniekiem, bet viņiem nav viegli izveidot saturu sociāliem medijiem. Viņi nav profesionāļi tajā jomā, viņi ļoti labi rūpējas par dzīvniekiem, bet viņi nemāk veidot interneta kontentu tik labi, ka to māk darīt influenceri."

Cik vidusskolu pastāvēšana Latvijā ir ekonomiski pamatota, kādus taustāmus ieguvumus tuvākajos gados Austrumu pierobežai sniegs vērienīgā valsts atbalsta programma, vai savu darbību attaisno novados izveidotās iedzīvotāju konsultatīvās padomes? Būtiskus jautājumus par dzīvi ārpus Rīgas raidierakstā "Latvijas Avīzes" žurnālisti Māra Libeka, Artis Drēziņš un Guntis Ščerbinskis apspriež ar VARAM ministri Ingu Bērziņu, biedrības “Latvijas Lauku forums” izpilddirektori Anitu Seļicku un ekonomģeogrāfu, Salaspils novada domes deputātu Jāni Turlo.Diskusija noslēdz “Latvijas Avīzes” un žurnāla “Mājas Viesis” žurnālistu veidoto analītisko ciklu “Apdzīvota vieta”. Visas publikācijas lasāmas šeit: https://lasi.lv/projekti/apdzivota-vietaRaidierakstu veidoja Guntis Ščerbinskis. Izmantots dziesmas “Uz laukiem prom” fragments Valmieras teātra aktieru izpildījumā (albums “Populārākās latviešu teātra dziesmas”, izdevējs “Microphone Records”).Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ieraksta saturu atbild “Latvijas Avīze”.

Raidījumā Pievienotā vērtība interesējamies par jaunākajām e-komercijas tendencēm, runājam ar šīs nozares spēlētāju, starpnieku – paciņu piegādes uzņēmumu „Venipak”. Ir labas un arī ne pārāk labas ziņas. Un līdzīgi ir ar Eiropas Savienības piekļūstamības regulu un tās ietekmi uz digitālo biznesa vidi. Skaidrojam, kā tai sagatavoties un vai Latvijas uzņēmumi tai ir gatavi.  Pandēmija un tās ierobežošanas lēmumi izmainīja pasauli. Varam, protams, vienmēr diskutēt par pareiziem un nepareiziem lēmumiem, zaudējumiem un ieguvumiem, bet fakts paliek fakts – digitālā pasaule un jo īpaši e-komercija piedzīvoja milzīgu izaugsmi un attīstības lēcienu, kurš nav norimis joprojām Izaugsme turpinās, lai gan ne tik strauji. Piegādes pakalpojumu uzņēmuma „Venipak” vadītāja Sanita Bērziņa stāsta, ka ir pamainījušās tendences, piemēram, ja iepriekš dominēja kurjera pakalpojumi ar piegādi līdz mājai, tad tagad cilvēki labāk izvēlas piegādes uz pakomātiem vai citas iespējas saņemt sūtījumu ārpus savas mājas sev ērtā laikā un vietā. Ir arī kāda jauna tendence, par kuru vajadzētu satraukties vietējiem un arī Eiropas e-komercijas uzņēmumiem.  Pirmo reizi ārvalstu sīkpaku, ko saņemam, ir vairāk nekā vietējo, kas parāda globalizācijas tendences un to, ka e-komercijā konkurencē valstu robežas praktiski neeksistē. Šeit ļoti izteikti darbojas maģiskais trijstūris – lēti, ātri, kvalitatīvi, kur skaidrs, ka visu trīs dabūt ir neiespējami un kāds ir jāupurē. Latvijas iedzīvotājs visbiežāk izvēlas kā prioritāro cenu un ir gatavs upurēt par to ātri.   Skaidrs, ka vietējā tirgū, lai konkurētu ar globāliem un agresīviem e-komercijas uzņēmumiem, šai nozarei jau ir savi izaicinājumi. Tam visam klāt jau drīz, jūnija beigās, nāks klāt Eiropas Savienības piekļūstamības regula, kura nosaka, ka mājaslapām, mobilajām lietotnēm un e-komercijas platformām jābūt pieejamām cilvēkiem ar invaliditāti, bet ne tikai - tā skar arī virkni citu jomu uzņēmumus. Skaidro lietotāju pieredzes un piekļūstamības eksperts, aģentūras „Cube” līdzdibinātājs Mārcis Miķelsons-Germa.  

Kārtība un tās ieviešana mājās var palīdzēt harmonizēt dzīvi. Kā izveidot mājokli, kurā paši visu vienmēr varam atrast, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas interjera dizainere, ainavu arhitekte Ilze Tola un dizaina eksperte, interjera un lietu dizainere Latvijas Dizaineru savienības valdes priekšsēdētājas vietniece Barbara Freiberga. Ilze Tola norāda, ka pirmām kārtām ir mājās jādomā par funkcionalitāti, jo māja mainās. "Ja jūs dzīvojat divatā, māja ir citāda. Tikko mājā ierodas vēl bērni, māja pilnība maina savu funkcionalitāti un jūs arī saprotat, ka tās lietas, ko darījāt un kā uzvedāties, kad bijāt divi, ir savādāk, nekā, kad esat četri, vai jums vēl ir suns vai vēl kāds mājdzīvnieks," atzīst Ilze Tola. Vienkāršs ieteikums - kad iet cauri mājai, lai pa vidu nebūtu ne galds, ne lete, ne kādi krēsli, lai var iziet taisni cauri, lai nekas netraucē. "Viskaitinošāk ir, kad ej un vienmēr kaut kas ķeras, kaut kādi priekšmeti atrodas," norāda Ilze Tola. Tālāk var domāt, ka sakārtot lietas, kas traucē. Barbara Freiberga neslēpj, ka dizaineriem var būt tieši tāpat, kā visiem cilvēkiem jeb kā kurpniekam ar kurpēm… Viņa aicina izveidot sarakstu ar lietām, kas palīdz dzīvot un kas traucē dzīvot. Tad veidojas kopaina, kas notiek dzīvoklī vai mājvietā.  "Kad to var ieraudzīt pats uz papīra, tad arī pašam ir vieglāk soli pa solim sākt to novērst," bilst Barbara Freiberga. "Nākamais ir "iekāpt dizainera kurpēs" un pajautāt sev, kur ir problēma, kāds varētu būt risinājums un pamēģināt to ieviest. Varbūt nestrādā, tad pamēģināt ieviest nākamo risinājumu." 

ES digitālā identitāte, jeb digitālais maks no 2026.gada būs pieejama Eiropas Savienības pilsoņiem, iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kas vēlas identificēties vai apstiprināt kādu personisku informāciju. To varēs izmantot kā tiešsaistes, tā bezsaistes publiskiem un privātiem pakalpojumiem visā Eiropas Savienībā. Cik tālu esam ar tā ieviešanu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro VARAM Digitālās politikas attīstības nodaļas projektu vadītāja Elizabete Marija Režā, Latvijas Valsts Radio un televīzijas centra komerscdepartamenta direktors Kārlis Siliņš, kiberdrošības eksperts, uzņēmuma "Possible Security" vadītājs Kirils Solovjovs. "Sarežģīti sakot, tas būs mobilais elektroniskais identifikācijas līdzeklis, vienkāršiem vārdiem sakot, tā būs aplikācija mūsu viedierīcēs," skaidro Elizabete Marija Režā. "Ar kuras palīdzību mēs varēsim sevi identificēt digitālā vidē. Tas nozīmē, ka varēs vairs makā nelikt daudzās kartes un dokumentus, kas mums ir šobrīd." Vai vairs nevajadzēs ID karti un pasi? Teorētiski ar digitālās identitātes maku varēs apliecināt savu identitāti arī bez eID kartes ikvienā Eiropas Savienības valstī. Ceļošanai gan dokuments būs vajadzīgs parastā formātā. ID karte vai pase būs vajadzīga. 2024. gada maijā ir apstiprināta Eiropas digitālās imunitātes regula, kas nosaka ietvaru, kā šim makam būs jāizskatās. Šobrīd norisinās pilotprojekts un notiek testi. Kārlis Siliņš skaidro, ka no izveidotā digitālās identitātes maka katrā konkrētā vietā un situācijā varēs izvēlēties, kādus datus nodot. Šobrīd eID kartē ir norādīts vārds un uzvārds, personas kods, bet ne papildu elementi, kas varētu būt nepieciešami kādam pakalpojumu sniedzējam. "Piemēram, nomājot mašīnu, iznomāšanas uzņēmumam ir nepieciešams zināt, vai man attiecīgās kategorijas apliecība. Tad es varu padot gan savu vārdu, uzvārdu, gan to apliecinājumu, ka man ir šādas kategorijas autovadītāja apliecība un es varu vadīt šo automašīnu," skaidro Kārlis Siliņš. Kirils Solovjovs tomēr aicina domāt par drošību. "Kopumā par telefonu drošību tas, protams, liks padomāt. Es ticu, ka valsts, varbūt arī privātais sektors nāks kopā, un tai brīdī vai pirms šis tiks ieviests lietošanā būs kaut kādas informatīvas akcijas, lai cilvēki mācētu savu telefonu uzfrišināt, atjaunināt. Pirms kaut ko vēl kritiskāku likt iekšā, tomēr parūpēties, ka tur viss ir kārtībā. Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka ir priecīgs par iespēju daļēji nodot identitāti. "Piemēram, tev ir jāapliecina, ka tu esi virs 18 [gadiem] un neko citu nevajag zināt, vai tas ir internetā, vai tas ir klātienē uz vietas kaut kur, superīgi, ja tas strādās," atzīst Kirils Solovjovs.  Lieta, par kuru Kirils Solovjovs ir skeptisks šī brīža ģeopolitikās nestabilitātes situācijā, ir jautājums, kur matemātiski glabājas drošības atslēgas. "Ja viņas glabājas vienmēr pie manis, manā ID kartē, manā telefonā, vai tomēr ir kopija kādam citam uzticamam, vai nu LVRTC tipiski tas ir, vai arī kaut kādā konfigurācijā, ja izmaina plānus, tas varētu būt VARAM vai kāda VARAM aģentūra. Vai atslēga ir tikai man, vai tā vēl kādam stāv tur aiz 10 papildus atslēgām, tomēr teorētiski kāds var aiziet, paņemt un kaut ko viņu izdarīt. Tas man kā cilvēkam, kas pēta drošības jautājumus, ir tāds kritisks aspekts. Es ļoti gribētu, ka eksistē mehānisms Latvijas maciņam, kur atslēgas visas paliek pie cilvēka un nav kopijas valstij, un valsts nevar pēkšņi parakstīt kaut ko cilvēku vietā." Kirils Solovjovs atzīst, ka ir tehnoloģiski konservatīvs cilvēks un turpinās darboties ar ID karti, telefonā droši vien eksperimentēs, bet sākumā jutīsies drošāk ar ID karti. "Nezinu, kā klausītāji, dodoties ceļojumā, cik reizes pārbauda, vai ID karte ir līdzi un vai tā tiešām ir ID karte? Es pārbaudu, kravājot somu, izejot no mājas, tad es pārbaudu ceļā uz lidostu un tad ārzemēs atpakaļceļā līdzīgi. Ja man izlādējas telefons vai kaut kas ar viņu notiek, nozog - tas ir viens, viņš var saplīst. Par spīti visam, kas varbūt izklausās kā skepticisms no manas puses, man nav nekādu šaubu, ka tā ir nākotne. Šis digitālais maciņš ir nākotne, un viennozīmīgi agri vai vēlu to lietos 50%, 60%, 90% Eiropas Savienības iedzīvotāju," atzīst Kirils Solovjovs.

Kaut gan jaunajā Onkoloģiskās aprūpes plānā retās onkoloģiskās slimības pat nav pieminētas, ar tām slimo vairāk nekā 5000 Latvijas iedzīvotāju. Kāpēc šie dzīvībai bīstamo slimību pacienti ir atstāti pabērna lomā un vai problēmai ir risinājumi? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības Onkoalianse valdes locekle Olga Valciņa, Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas valdes priekšsēdētāja, P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja Aija Geriņa un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Latvijas Onkoloģijas centra "Solīdo audzēju medikamentozā klīnika" vadītāja Elīna Sīviņa. Lai arī sarunas gaitā raidījuma viešņas norāda uz vairākām nepilnībām un nepaveikto, secinājums ir, ka koKad sāka darbu pacientu organizācija darbu 2019. gadā, bija daudz mazāk izdarīts. Kopumā ir izdarīts daudz "Varam teikt, ka ir problēmas, pacientiem vajag vienmēr, mēs vienmēr iestāsimies par katru, kuru varēja izglābt, bet neizglāba, bet tiešām ir izdarīts pēdējos gados daudz. Ja mēs cerīgi skatāmies, nevis trešo daļu, bet pusi no onkoplāna finansējuma, tas vairāk nekā iepriekšējā periodā," vērtē Olga Valciņa. "Daudz vajadzību, bet nevar teikt, ka nekā nav, nav ar ko ārstēt, ir pilnīgi džungļi. kompensējamo medikamentu klāsts ir pietiekami liels. Mēs cīnīsies par tālākiem medikamentiem un vajadzībām, tas ir process,' norāda Elīna Sīviņa. "Nav visi medikamenti un visas terapijas metodes, ko gribētu, bet no otras puses esam Eiropas Savienības valsts, ejam rietumu virzienā un pateicoties Eiropas vēža apkarošanas plānam ir savi mērķi n uzdevumi un iesim uz augstāku onkoloģisko pacientu aprūpes kvalitāti. Uz nākotni raugāmies tomēr optimistiski," atzīst Aija Geriņa.

This story is about a man and his girl friend's special boon. The boon makes him go mad.

Krustpunktā izvaicājam viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministri Ingu Bērziņu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV3 žurnāliste Katrīna Karzubova un izdevuma 'Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs.  

Valsts un pašvaldību vienoto klientu apkalpošanas tīklu Latvijā sāka veidot 2015.gadā. Šobrīd tīkls izaudzis līdz 216 vietām. Papildus jau esošajiem tiek ieviesti jauni pakalpojumi. Vairāk par to raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas Pakalpojumu attīstības nodaļas vadītāja, Valsts pakalpojumu un datu pārvaldības departamenta direktora vietniece Maija Anspoka, Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu pārvaldes Procesu organizācijas daļas vadītāja vietniece Bella Gumennaja un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras direktores vietniece Ilze Andersone. Par vienoto klientu centru izveidi gādā pašvaldības, līdz ar to ir ņovadi, kur šādu centru ir vairāk, citos ir mazāk. Gada laikā vēl 95 punkti varētu nākt klāt. Arī Rīgā nākotnē varētu būt nākotnē šādi klientu apkalpošanas centri, kur pieejami gan valsts, gan pašvaldības iestāžu sniegtie pakalpojumi. Kur Latvijā pieejami vienotie klientu apkalpošanas centri, var uzzināt VARAM mājaslapā. Vispieprasītākie ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras pakalpojumi. 40%, ko pieņem pašvaldībās klientu apkalpošanas centros, ir pieprasījumi slimības pabalstiem, tad ar apbedīšanas pabalstu saistītie pakalpojumi un vecuma pensijas pārrēķins. Ilze Andersone atzinīgi novērtē konsultācijas, kur centra darbinieks cilvēkiem māca un rāda, kā lietot e-pakalpojumus. Centros var pieteikt attālinātu video konsultāciju ar VSAA darbiniekiem, pagaidām cilvēki to maz izmanto. Šis pakalpojums arī pagaidām pieejams 25 centros, bet no nākamā gada būs pieejams katrā centrā.  

ASV Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstījis ilgi gaidīto likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. Pēc Horvātijas parlamenta ārkārtas vēlēšanām nākamā valdība varētu tapt Andreja Plenkoviča vadībā. Bet Gruzijā valdošā partija „Gruzijas sapnis” atgriezusies pie ieceres pieņemt likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību. Tas izraisīja niknas debates un plašus protestus Tbilisi ielās. Šīs ārpolitikas aktualitātes pārrunājam ar Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktoru Māri Cepurīti un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes locekli, pētnieku Mārci Balodi. Izolacionisma ledus lauzts Savienoto Valstu Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstīja likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. No šīs summas astoņi miljardi paredzēti atbalstam Taivānai un citiem sabiedrotajiem Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā, 26 miljardi – atbalstam Izraēlai un humānajai palīdzībai Gazas sektora iedzīvotājiem, bet gandrīz divas trešdaļas, t. i., nepilns 61 miljards – atbalstam Ukrainai tās cīņā pret Krievijas agresiju. No šīs Ukrainas atbalsta paketes 23 miljoni tiks tērēti amerikāņu bruņoto spēku arsenālu papildināšanai, ļaujot, attiecīgi, to līdzšinējās rezerves nodot Ukrainas rīcībā, 14 miljardi – tiešiem modernas militārās tehnikas iepirkumiem Ukrainas vajadzībām, 11 miljardi – amerikāņu militārajai darbībai reģionā, kas ir pamatā ukraiņu militārpersonu sagatavošana un sadarbība ar Ukrainu izlūkošanas jomā, 8 miljardi – finansiāls atbalsts Ukrainas civilo struktūru funkcionēšanai. Prezidents Baidens solījis parakstīt pieņemto likumprojektu jau visdrīzākajā laikā, un Pentagons jau darījis zināmu domājamo pirmā, vienu miljardu vērtā palīdzības sūtījuma saturu, kurā būs pretgaisa aizsardzības sistēmu un artilērijas munīcija, kājnieku kaujas mašīnas Bradley, un pirmoreiz arī armijas taktisko raķešu sistēmu jeb ATACMS raķetes ar 300 kilometru darbības rādiusu. Kā zināms, nule apstiprināto likumprojektu prezidents Baidens iesniedza Kongresam jau pagājušā gada rudenī, taču tur tas iesprūda, jo Pārstāvju palātas priekšsēdētājs, republikānis Maiks Džonsons nevirzīja to balsošanai. Galvenais iemesls bija spiediens no Republikāņu partijas konservatīvā spārna, kurā pulcējušies fanātiskākie eksprezidenta Trampa atbalstītāji. Viņu barvede, kongresmene Mārdžorija Teilore Grīna draudēja rosināt priekšsēdētāja Džonsona atcelšanu, tiklīdz viņš virzītu balsošanai palīdzības likumprojektu. Republikāņu Senāta frakcijas vadītājs Mičs Makonels preses konferencē pēc vakardienas balsojuma nosauca, viņaprāt, galvenos situācijas vaininiekus. Pirmais esot agrākais Fox News raidījumu vadītājs Takers Karlsons, kurš aizsācis Ukrainas demonizāciju un izplatījis šo redzējumu ierindas republikāņu vidū. Otrs – eksprezidents un prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps, kuram neesot skaidra viedokļa par atbalstu Ukrainai, bet kurš pretojies kompromisam arī tad, kad demokrāti bijuši gatavi iemainīt republikāņu atbalstu pret nozīmīgu piekāpšanos imigrācijas noteikumu ziņā. Zīmīgs ir fakts, ka Pārstāvju palātas priekšsēdētājs Džonsons virzīja palīdzība paketi balsojumam pēc tam, kad bija ticies ar Trampu, un pēdējais viņam publiski paudis savu atbalstu. Mičs Makonels cerīgi izteicās, ka izolacionisma tendence Republikāņu partijā esot pārvarēta, un partija atgriežoties pie savas reiganiskās tradīcijas – pretoties antidemokrātiskajiem spēkiem visā pasaulē. Cik pamata šādam optimismam – rādīs, domājams, jau diezgan tuvs laiks. Horvātu politikas vecmeistari cīkstas par varas virsotni Horvātijas Demokrātiskā savienība ir konservatīvs, labēji centrisks spēks, kas lielā mērā dominējis valsts politikā kopš 1990. gadā, kad, sabrūkot toreizējai Dienvidslāvijas Sociālistiskajai Federatīvajai republikai, Horvātija ieguva neatkarību. Partijas dibinātājs ir pirmais Horvātijas prezidents Fraņo Tudžmans, tā veidojusi un vadījusi valdības ar nelieliem pārtraukumiem visas šīs pagājušās desmitgades. Pašreizējais premjerministrs Andrejs Plenkovičs šai ziņā ir rekordists, atrodoties amatā kopš 2016. gada oktobra. Arī pirms nedēļas notikušajās Horvātijas parlamenta – Sabora – ārkārtas vēlēšanās Demokrātiskā savienība ieguva lielāko vietu skaitu: 61 no 151. Tas nozīmē, ka, visticamāk, arī nākamā valdība varētu tapt Plenkoviča vadībā un, tāpat kā iepriekš, tas būtu mazākuma kabinets ar vairāku sīkpartiju un atsevišķu neatkarīgo deputātu atbalstu. Līdz šim Demokrātiskās savienības koalīcijas partneris bija Neatkarīgā demokrātiskā serbu partija, kurai bija viens ministra portfelis no astoņpadsmit. Saskaņā ar Horvātijas vēlēšanu sistēmu etniskajām minoritātēm ir atsevišķs pārreģionāls vēlēšanu apgabals, no kura Saborā ievēlēti astoņi deputāti, t. sk. trīs – no pieminētās serbu partijas. Tā kā šajās vēlēšanās Demokrātiskā savienība vairākas deputātu vietas zaudējusi, pielasīt nepieciešamo sīkpartiju atbalstu nāksies grūtāk, tāpēc tiek izteikti pieņēmumi, ka Plenkoviča partija varētu lūkoties pēc kāda lielāka koalīcijas partnera vai atbalstītāja. Par tādu nevar kļūt otra lielākā parlamenta frakcija, kas ar nosaukumu „Patiesības upes” grupējas ap Demokrātiskās savienības ilggadējo konkurenti – Sociāldemokrātisko partiju. Šo partiju pārstāv pašreizējais Horvātijas prezidents Zorans Milanovičs, kurš mēnesi pirms vēlēšanām negaidīti paziņoja, ka piedalīšoties tajās kā saraksta lokomotīve un premjera kandidāts. To viņam tomēr liedza konstitucionālā tiesa, lemjot, ka tādā gadījumā viņam jāatkāpjas no prezidenta amata. Aizejot no priekšvēlēšanu kampaņas avanscēnas, Milanovičs aicināja balsot par jebko, tikai ne par Demokrātisko savienību. Trešo lielāko frakciju ar 14 mandātiem ir ieguvusi labējā nacionālistiskā Tēvzemes kustība, kuras atbalstu Plenkovičs varētu iegūt tikai tad, ja atteiktos no sadarbības ar serbu minoritātes partiju. Tāpat nacionālisti deklarējuši kategorisku noliegumu sadarbībai kreisi zaļo partiju „Možemo!” – tulkojumā „Varam!”, kurai ir piektā lielākā frakcija ar desmit vietām. Ceturtais lielākas spēks ar vienpadsmit mandātiem ir konservatīvo un mēreni eiroskeptisko spēku – partijas „Tilts” un Suverenistu partijas apvienība. Kā kreisi-zaļie, tā konservatīvie aicinājuši visus apvienoties, lai pārtrauktu Demokrātiskās savienības valdīšanu. Novērotāji ir vienisprātis, ka premjeram Plenkovičam nāksies krietni papūlēties, lai tiktu pie sava pēc skaita trešā kabineta. Kas vieniem sapnis, citiem – murgs 17. aprīlī Gruzijas valdošā partija „Gruzijas sapnis” pēc apmēram gadu ilgas pauzes atgriezusies pie ieceres pieņemt Likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību, kas tautā jau ieguvis apzīmējumu „Krievijas likums”. Likumprojekts savās nostādnēs nepatīkami atgādina bēdīgi slaveno Krievijas likumu par t. s. „ārvalstu aģentiem”. Tas ir viens no Putina režīma represīvās likumdošanas stūrakmeņiem, pirmoreiz pieņemts 2012. gadā, reaģējot uz masu protestiem pēc 2011. gada Krievijas prezidenta vēlēšanām. Kopš tā laika likuma normas kļuvušas krietni skarbākas; pēdējoreiz februārī, aizliedzot par aģentiem pasludinātajiem jebkā reklamēt savu darbību. Kremļa variantam ļoti līdzīgi likumi pēc tam tika pieņemti Kirgīzijā un arī Ungārijā; tāpat tādi parādījušies Ķīnā, Indijā, Kambodžā, Ugandā un Etiopijā. Gruzijas valdošā spēka mēģinājumi ieviest līdzīgas normas savā valstī daudzuprāt ir nepārprotams apliecinājums vēlmei ievilkt valsti Krievijas politiskās ietekmes telpā, attiecīgi atraujot to no Eiropas Savienības telpas. Ar attiecīgu kopīgu brīdinošu paziņojumu jau nākuši klajā Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jomā Žuzeps Borels un kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivērs Vārheji. Tā kā apmēram četras piektdaļas gruzīnu redz savas valsts nākotnes perspektīvas tieši vienotās Eiropas kontekstā, nenākas brīnīties, ka likumprojekta virzība pagājušonedēļ izraisīja niknas debates un pat dūru vicināšanu Parlamentā un plašus protestus Tbilisi ielās. 83 valdošās frakcijas deputāti nobalsoja par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā, atlikušie 55 opozicionāri balsojumu boikotēja. 17. aprīlī protestētāju skaits sasniedza 20 000, mazāka mēroga demonstrācijas, piemēram, Tbilisi universitātes studentu gājieni uz Parlamentu, turpinās joprojām. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka uzliks veto likumprojektam, ja tas tiks pieņemts galīgajā lasījumā, taču „Gruzijas sapnim” ir pietiekami liels vairākums Parlamentā, lai prezidentes veto pārbalsotu.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pirmoreiz pasaulē demonstrēts jauna tipa elektrības ieguves paņēmiens, ko izmantot ekstremāli tālās kosmosa misijās. To veido iekārta, kas kodoldegvielas siltumu pārvērš skaņā un šo skaņu - elektrībā. Kā skaņa, siltums un magnētiskā lauka svārstības var dot enerģiju tāliem kosmosa ceļojumiem, skaidro Latvijas Universitātes Fizikas institūta vadošais pētnieks Artūrs Brēķis. Artūrs Brēķis un viņa kolēģi radījuši prototipu “SpaceTrips” - tas ir jauna tipa elektrības ieguves paņēmiens, ko izmantot ekstremāli tālās kosmosa misijās, un šo latviešu veikumu augstu novērtē starptautiskie partneri. Latvijas zinātnieki jau desmitgadēm ir bijuši līderi specifiskās fizikas jomās, un pieminēto prototipu ļāvušas radīt tieši ilgā laika posmā uzkrātās zināšanas. "Iekārta, ko esam uzbūvējuši Salaspilī, Fizikas institūtā, būtībā tas ir enerģijas pārveidotājs, kas sastāv no divām mašīnām - no termoakustiskā dzinēja, kas ir siltuma pārveidotājs skaņā, un no magnetohidrodinamiskā ģeneratora, kas šo skaņu, kas ir mehāniskā enerģija, pārveido elektrībā, elektriskajā enerģijā tādā veidā, kā šķidra metāla svārsts magnētiskajā laukā - šurpu turpu, aptuveni 50 reizes sekundē ar frekvenci 50 herzi. Tādā veidā var saražot maiņstrāvu, kas varētu būt pielietojama, piemēram, kāda satelīta vai kosmiskas zondes elektroapgādes sistēmā, skaidro Artūrs Brēķis. "Attiecībā par magnetohidrodinamiku, šo nozari jāsaprot vispār tā, ja elektrība var plūst pa vadiem, pa kabeļiem, pa cietiem vadiem, kāpēc tā nevarētu plūst arī pa šķidru metālu? Un būtībā tas arī ir pamats magnētiskajai hidrodinamikai, tātad šķidras elektrovadošas vides mijiedarbība ar magnētisko lauku. Tā ir nozare, kurā mēs specializējamies institūtā," norāda Artūrs Brēķis. "Nebūs melots, ka mēs esam, es teiktu, vienīgais institūts pasaulē, kurš ekskluzīvi specializējas tikai un vienīgi vienā nozarē - ļoti, ļoti šaurā fizikas nišā, kas magnētiskā hidrodinamika. Tā vēsturiski ir iegājies, un te jāsaka tā, ka tā ir mūsu stiprā puse," turpina Artūrs Brēķis. "Es bieži esmu dzirdējusi arī, ka runā, teiksim, ka igauņiem ir "Skype" un IT, lietuviešiem tur ir "Maxima" un citi varbūt zīmoli. Kas ir mums, latviešiem? Kur mēs esam līderi? Man ir atbilde tam, ka viena no šīm jomām ir magnētiskā hidrodinamika, kur patiešām ir izveidojusies izcila ļoti augsta līmeņa zinātniskā skola, kurā mūs atpazīst visā pasaulē. Un tas arī pamats tam, kāpēc šādu projektu mēs varējām realizēt. Protams, ka starptautiska sadarbība visa tā pamatā.  (..) sadarbojoties termoakustikas speciālistiem, kas ir vēl šaurāka nozare zināmā mērā par magnētisko hidrodinamiku, kur apvienojas siltuma fizika ar skaņas fiziku, tie ir pārveidotāji, kas strādā uz šādu principu, termoaukustisko principu. Tur arī ir savi cilvēki pasaulē, kas tajā strādā. Un savukārt mēs, šķidra metāla speciālisti, sastrādājoties ar viņiem, mums izdevās šādu darbības principu realizēt un parādīt." Vienkārši var skaidrot, ka magnetohidrodinamika ir elektrības pārvietošanās šķidrumā un termoakustika - siltuma pārveidošanās skaņā. Neliels paskaidrojums. Termoakustiskajā dzinējā patiešām nepieciešama gan kodoldegviela, piemēram, amerīcijs, gan gāze, proti, nupat pieminētais argons. Siltums no kodoldegvielas rada temperatūru starpību uz termoakustiskā dzinēja siltummaiņiem jeb iekārtām, kas pārvada siltumu no vienas vides uz citu. Kad temperatūru starpība un arī spiediens ir pietiekami augsti, sāk svārstīties gāzes spiediens un rodas skaņa. Varam to pat iztēloties aptuveni tā: kodoldegvielas un gāzes tvertnes dzīvojas viena otrai blakus, un vienā brīdī degvielas siltums rada impulsu, teju “iesper” gāzei, un tā rada skaņa. Sava veida domino efekts.  Un ar pētnieka pieminēto vārdu salikumu “darba ķermenis” inženieri sarunvalodā parasti sauc elementu, kas kustas. Piemēram, automašīnu iekšdedzes dzinējos tie būtu cilindri, kas kustētos šurpu un turpu. Taču prototipa “SpaceTRIPS” gadījumā nekādu kustīgu detaļu nav, līdz ar to gāze argons pati par sevi ir darba ķermenis termoakustiskajam dzinējam. Varbūt jūs jautāsiet - cik tad liels ir pats prototips? Tie ir aptuveni 2 metri gan garumā, gan augstumā, bet, veidojot īstu kosmosā palaižamu iekārtu, skaņas caurules un viss pārējais būtu vēl kompaktāks.  Esam aplūkojuši prototipa pirmo posmu, kurā siltumenerģija tiek pārveidota akustiskajā jeb mehāniskajā enerģijā. Saules paneļu ietekme uz gaisa temperatūru to tuvumā "Saules panelis ir tumšā krāsā, un tāpēc tas absorbē daudz vairāk siltuma nekā atstarojošās tuksneša smiltis. Lai gan daļa enerģijas tiek pārvērsta elektrībā, liela daļa no tās joprojām uzsilda paneli. Un, ja vienlaidus sagrupēti miljoniem šādu paneļu uzsilst, tad kopā ar tiem uzsilst arī visa teritorija. Ja šie saules paneļi atrastos Sahāras tuksnesī, tad šis jaunais siltuma avots  ietekmētu klimatu tādā mērā, ka šajā reģiona parādītos vairāk nokrišņu un rezultātā tuksnesis kļūtu zaļāks." Tas ir citāts no raksta, ko tīmekļa vietnē „The Conversation”  publicēja Lundas universitātes un Ķīnas provinces Guandunas universitātes ģeogrāfijas pētnieki par to, kā izmantojot datorprogrammu tika modelēta situācija, kā milzīgie saules paneļu parki pasaulē varētu izmainīt klimatu. Tātad jāņem vērā, ka tas ir tikai, kā paši pētnieki raksta, hipotētiski pieļaujams rezultāts, kas veidots ar datorsimulāciju. Bet  no otras puses, ja skatāmies uz to, ka pasaules lielākie saules paneļu parki, kuru izmērs ir mērāms vairākos tūkstošos hektāru (tādi atrodas Indijā, Ķīnā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Meksikā, Ēģiptē) un kur vienlaidus ir izvietoti miljoniem saules paneļu, kuru tumšā virsma uzsilst no saules gaismas, tad, protams, rodas jautājums, kā šāds milzīgs siltuma avots ietekmē apkārtējo vidi. To skaidro biedrības “Zaļā brīvība” atjaunīgās enerģijas politikas eksperte Krista Pētersone.

Novadu robežas, pašvaldību referendumi, vides jautājumi, kas nu kuram aktuālāk. Krustpunktā izjautājam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministri Ingu Bērziņu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod "LVportals" žurnāliste Inese Helmane un "Neatkarīgo Tukuma Ziņu" redaktore Ivonna Plaude.  

Novadu reforma vēl nav noslēgusies Varakļānos, Garkalnē, kur par robežām drīz lems Saeima. Garkalnes pagasta sadalīšana cēlusi gaismā domstarpības par kārtību, kā šādi jautājumi būtu jālemj, jo skaidri kritēriji likumā nav noteikti. Vienlaikus tie raisījuši diskusiju par to, cik lielā mērā jautājumos par novadu robežām teikšanai jābūt pašiem iedzīvotājiem. Vai vajadzētu arī iedzīvotājiem referendumā ļaut izlemt, kurā novadā viņi vēlētos dzīvot, analizējam Krustpunktā. Diskutē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Dambīte-Damberga, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vadītājs Oļegs Burovs un šīs pašas komisijas deputāts Māris Sprindžuks, viņš arī bijis VARAM vadītājs un Ādažu novada mērs. Garkalnes stāsts īsumā ir tāds: likumā, kas visā valstī mainīja administratīvās robežas, tika noteikts, ka līdz pagājušā gada beigām Ādažiem un Ropažiem ir jāizlemj par Garkalnes piederību, jāpieņem lēmumi, jo Garkalne tika pievienota Ropažu novadam. Ropažos veica iedzīvotāju aptauju, kurā nolēma, ka Baltezera ciems un apkaime un Mārsili būs Ādažu novadā, pārējais - Ropažu novadā. Cilvēki ir izteikuši neapmierinātību, norādot, ka aptaujas nav bijušas ar pilnīgi skaidriem nosacījumiem. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka vairāk Garkalnes vajadzēja nonākt Ādažu novadā. Katrā ziņā Ropaži lēmumu ir pieņēmuši, bet Ādaži gaida šos nosacījumus un skaidrību, kurai jābūt līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, kas būs jau 2025. gadā. Galu galā kad lēmums par Garkalnes piederību tiks pieņemts un kurš to izdarīs? Un vai ir iespējams, ka Garkalne paliek viens veselums pie vienas vai otras pašvaldības?