Podcasts about draugs

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. Itin bieži sabiedriskajā telpā dzirdam sarunas par bērnību un par to, kā tā ietekmē cilvēku dzīves, viņu pieņemtos lēmumus, rīcību dažādās situācijās, emocionālās reakcijas un kopējo pasaules uztveri arī pieaugušā vecumā un reizēm līdz pat sirmam vecumam. Palūkojoties uz dzejnieka Imanta Ziedoņa bērnības un pusaudža gadu pieredzi, šķiet, rodas arvien vairāk jautājumu un mazāk atbilžu par to, kā viens cilvēks ir spējis pārvarēt sevi un sasniegt tik lielus panākumus par spīti ne visai vienkāršajam un vieglajam dzīves sākumam. Imants Ziedonis piedzimst 1933. gadā Ragaciemā kā vecākais bērns zvejnieku ģimenē. Spriežot pēc bērnības atmiņām, Imants ir bijis samērā slimīgs, pēc dabas ļoti spītīgs, kāri lasījis grāmatas un jau agrīnā vecumā ļoti daudz pievērsies pasaules un apkārtējo cilvēku, arī radinieku vērošanai. Sešu gadu vecumā viņš piedzīvo otrā pasaules kara sākšanos, bēgšanu no dzimtajām mājām, lai patvertos turpat netālu esošajā Engurē. Kad Imants ir piecpadsmit gadus vecs, viņa tēvs tiek izsūtīts uz Sibīriju, jo Latvijas brīvvalsts laikā ir bijis Latvijas aizsargos, kuros iestājies tādēļ, ka ļoti paticis aizsargu formas tērps. Viņi paliek četri – māte, Imants un divas jaunākas māsas. Imants apgūst visus lauku darbus – pļaut, art, sēt, kraut vezumu, vagot kartupeļus. Dievs ir devis Imantam gudru galvu, un pēc Engures pamatskolas pabeigšanas viņš dodas turpināt mācības uz Tukumu. Mācības tolaik ir par maksu, arī par dzīvošanu internātā jāmaksā. Lai to varētu īstenot, Imanta divus gadus jaunākajai māsai Dailai nācies smagi strādāt, lai varētu nodrošināt brālim šādu iespēju. Imants visu mūžu juties māsai par to parādā. Nonākot pilsētā, Imants jo spilgti izjutis atšķirību starp lauciniekiem un pilsētniekiem. Viņš to sauca par sabiedrisko apstrādi – pilsētnieki pratuši sevi labāk pasniegt, nebijuši tik kautrīgi, bet ar lielāku pašapziņu, pārliecību par sevi. Tā Imants turējās kopā ar lauku puikām un pat izveidoja savu, kā pats teicis – Trūkuma brālību, kur paši sevi sauca par huņņiem. Ar huņņiem kopā daudz kas piedzīvots. Uzreiz pēc stundām devušies strādāt dzelzceļa stacijā par krāvējiem – krāvuši baļķus un sāls kravas. Smags darbs. Daudziem Trūkuma brālībā bijusi vēl knapāka iztikšana nekā Imantam, jo viņam līdzi vienmēr dotas zivis. Ar laiku tās, protams, apnika, tad tika rīkotas zivju konservu ēšanas sacensības turpat kopmītņu istabiņā. Reizēm zivis tika arī pārdotas tukumniekiem, izvadājot tās pa mājām. Tā Imants reiz nezinot pieklauvējis pie noskatītās meitenes mājas durvīm un tad stāvējis kā zemē iedzīts sālsstabs, ar zivīm rokās. Uznācis tik liels kauns, ka aizmetis visas zivis grāvī un nekad vairs nav tās pārdevis. Bet tā vismaz bija sava nauda. Paša nopelnīta. Un par to eksāmenu dienā varēja skolotājām Tukuma tirgū nopirkt puķes. Uz tirgu gājuši plikām kājām, lai taupītu kurpes, bet ziediem naudu gan nav žēlojuši. Īsts lauku zēnu šarms un romantika. Stacijā strādājot, bija iemanījušies dabūt izlejamo vīnu no Moldovas (toreiz Moldāvijas), kanniņā. Tā kā internātā nevarēja rīkot iedzeršanu, tad puiši pamanījās vakaros izlavīties ārā un dzēra, paslēpušies aiz malkas grēdām, kas sakrautas pie vietējām mājām. Reiz tomēr visi pieķerti un izlikti no kopmītnēm, tad apmetušies kādā turpat blakus esošā mājā. Kā jau īstam Ragaciema zēnam, Imantam asinīs bija kaušanās. Tā esot bijusi jau paaudžu paaudzēs iegājusies lieta, Ragaciema iedzīvotāji jeb, kā pats Ziedonis, teica radzenieki mīlējuši kauties. Zvejnieki kāvušies ne vien zaļumballēs, bet arī no rīta ejot uz zveju vai tāpat vien, aiz gara  laika, ja iegriezies slikts vējš un jūrā nav varējuši iet. Tā Imants apguvis kaušanos jau no mazotnes un pilnā apmērā to varējis pielietot vidusskolas gados, kad kopā ar pārējiem it kā vajadzējis aizstāvēt Tukuma meitenes no vietējiem čigāniem (meitenēm, kā izrādījās, tīri labi paticis ar čigāniem draudzēties). Toreiz Imants dabūjis trūkties ne pa jokam, kādam no čigāniem bijusi koka roka, kuru viņš vairākas reizes dabūjis just uz savas ādas. Imants arī kāvies, izsaucot uz dueli kādu sāncensi uz jaunības mīlestību. Tas noticis jau pēc tam, kad Imanta un meitenes mammas bija savā starpā vienojušās par šo attiecību aizliegšanu. Imants gribēja meklēt taisnību, taču dusmās sarīkotais duelis tika zaudēts. Trūkumā, mežonībā, pat tādā kā barbariskumā, smagi strādājot un ar salauztu sirdi, visbeidzot ar diagnozi “turberkuloze” – tā Imants Ziedonis noslēdz savu vidusskolas laiku. Uz skolas beigšanu Imants ar draugu sarunājuši, ka nodzīs matus uz nullīti. Draugs nobijies, bet Imants gan turējies pie solītā. Pirms izlaiduma Engurē viņu vēl sakodis kāds klaiņojošs suns. Un citējot pašu dzejnieku: “Tāds es beidzu skolu – noskūtu galvu, uz nāvi slims, saplēstu roku. Savai izlaiduma bildei apkārt sazīmēju miroņgalvas.”

Stāsta Mārtiņš Bērziņš, O. Vācieša muzeja vecākais speciālists Ojāra Vācieša dzīvokļa viesistabas plauktos glabājas vairāk nekā trīsdesmit termosu. Tā ir dzejnieka vispraktiskākā kolekcija. Termosus ar karstu tēju vai kafiju viņš reizēm ņēma līdz savās garajās pastaigās. Reizēm, kad nāca viesi viņam uz galda jau bija termoss ar karstu kafiju. Tomēr visvairāk termosi Ojāram Vācietim noderēja tieši vakaros. Ojārs Vācietis savā būtībā bija izteikts rīta cilvēks. Viņš cēlās piecos sešos no rīta, nesa malku, kurināja krāsnis un tad strādāja. Ojāra Vācieša dzeja lielākoties top tieši no rītiem. Tomēr reizēs, kad vajadzēja strādāt vēlu vakaros, dzejniekam uz galda bija termoss ar stipru kafiju. Paralēli dzejas rakstīšanai Ojārs Vācietis visu dzīvi strādāja arī algotu darbu, visilgāk bērnu žurnālā “Draugs” kā redaktors. Rakstāmgalda atvilktnēs satītus avīžpapīros vai vecās cukura pakās O. Vācietis glabāja akmeņus un minerālus. Dzīves laikā Ojāram Vācietim izveidojās visai apjomīga iežu un minerālu kolekcija, kas glabājas muzeja krājumā. Par daļu no kolekcijas jāpateicas draugam Gunāram Grāvim, kurš bija ģeologs un no savām ekspedīcijām uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem Ojāram nereti atveda dažādu iežu paraugus. Viņa kolekcijā atrodami dažādi marmori, kvarci, lazurīts, amazonīts, kimberlīts, ametisti, vulkāniskā bumba un arī dzejnieces Veltas Tomas dāvināts krams no Kanādas. Dzejnieka sieva Ludmila Azarova sauca viņu par akmenssērdzīgu, bet arī pati ar lielāko prieku piedalījās šajā akmenssērdzībā un no pastaigām pa Rīgu bieži nesa mājas akmeņus. Kopā ar Ojāru Vācieti viņa braukusi komandējumos uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem un tur savāktos iežus un minerālus pa pastu sūtījusi uz Latviju. Un Dzejnieka sievasmāte tos līku muguru nesusi mājās no pasta 1963. gada 19. decembrī vēstulē Gunāram Grāvim Ojārs Vācietis raksta: „Ļuda ģībst no taviem akmeņiem. Es arī. Akmeņi pilnīgi atbilst manai diletanta gaumei – ir ļoti krāšņi un efektīgi.” Bet dzejniekam bija vēl citi vaļasprieki – viņš kolekcionēja nozīmītes, pastmarkas, kārtis, sērkociņu kārbiņu etiķetes. Šīs kolekcijas atklāj ne tikai Vācieša daudzpusīgās intereses, bet arī raksturo padomju laiku kopumā. Pastmarku sērijas attēlo padomju cilvēku sasniegumus, nozīmīšu kolekcijas vēstī par vietām, kuras apmeklētas, un tā laika nozīmīgajiem notikumiem, piemēram, 1978. gada futbola čempionātu vai Maskavas olimpiskajām spēlēm 1980. gadā. Ojārs Vācietis gan nav kārtīgs kolekcionārs, bet drīzāk vācējs. Viņa kolekcijā simtiem vienādas četrkapeiku pastmarciņas ar tā laika ģerbonī vai simtiem vienādas sērkociņu kastīšu etiķetes ar klasisko zirdziņu.  Vēstulē Imantam Ziedonim 1975. gada 25. februārī Ojārs Vācietis raksta: „No Tevis man ir vajadzīga 1 leišu sērkociņu kastīte, uz kuras virsū vai nu kas no zālaugiem, kokveidīgiem vai zīdītājiem. Sliktākā gadījumā virsū var būt pats dabas kronis. Un labākā gadījumā kastītes var būt trīs. Atkārtoju, man nav svarīgi, kas iekšā, bet kas virsū – un vispār pati virsa. Šo atskaņotprasošo virsu man ir ap 12 tūkstoši, un krāmēties ap tiem es taisos, kad mani izolēs no sabiedrības.” Dzejnieks parasti strādāja no rītiem, bet pēcpusdienās nodarbojās ar visādiem niekiem. Piemēram, tvaicēja sērkociņu astītes, lai dabūtu nost etiķetes. Pēc tam tās žāvēja. Viņam ne tik ļoti ir svarīga pati kolekcija, bet drīzāk tieši process. Lai atpūstos no dzejas rakstīšanas, lai koncentrētos dzejas rakstīšanai. Ojārs Vācietis labprāt arī zīmēja. Viņš zīmējis, piemēram, tādus košus apļus, kādus mūsdienās mēdz dēvēt par mandalām, bet pats dzejnieks teicis apļi jeb šķīvji. Reizēm dzejnieks no plānā rakstāmpapīra vai no koppapīra griezis sniegpārsliņas. Šos zīmējumus un sniegpārsliņas viņš pēc tam reizēm izmeta papīrkurvī, un daļa no tiem nav gājusi bojā tikai tādēļ, ka sieva Ludmila tos reizēm vēlāk vilkusi laukā no papīrkurvja un saglabājusi.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz dosimies pa vietām, kur 19.gadsimta sākumā darbojās ietekmīgākie Rīgas grāmatu izdevēji, durvis vēra pirmais latviešu grāmatu veikals, un uzzināsim, kādas tehnoloģijas sekmēja grāmatu izdošanas straujo pieaugumu 19.gadsimta pirmajā pusē. Šodien raidījuma sākumpunkts ir Doma laukumā. Jo tieši šeit, ap Doma laukumu, 19.gadsimta sākumā viens pēc otra durvis vēra vairāki grāmatu apgādi ar būtisku nozīmi tā laika grāmatniecības attīstībā. Mūsu gids šajā reizē būs Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija. Kas tad bija tie izdevēju vārdi, kas 19.gadsimta sākuma Rīgā ikvienam grāmatu cienītājam bija zināmi? Mēs sākam ar vienu no trim lielajiem vārdiem tā laika Rīgas izdevējdarbībā – Jūliusu Danielu Konrādu Milleru. Audzis un skolojies Vācijā, 20 gadu vecumā nonāk Rīgā un gadsimtu mijā kļūst par pilsētas tipogrāfu. Kā pilsētas iespiedējam Milleram pienācās telpas spiestuvei un dzīvoklim pie Doma baznīcas, bet šīs privilēģijas nozīmēja arī pienākumu bez atlīdzības drukāt bezgaldaudz dažādu valdības paziņojumu. Mūsdienu pētniekiem tie sniedz vērtīgu ieskatu par pārmaiņām sabiedrībā. Millera apgādā iznāca arī divas 19.gadsimta sākumam ļoti svarīgas mācību grāmatas: Kristofa Hardera pirmā matemātikas grāmata latviešu valodā, un Frīdriha Erdmana Štolla „Jauna boksterēšanas un lasīšanas grāmata”. 19.gadsimta pirmajā pusē arvien straujāk aug ne vien latviešu lasītāju, bet arī rakstītāju skaits. Slavenākais no tiem, protams, ir Anša Leitāna 1845.gadā no vācu valodas pārtulkotais garstāsts “Grāfa lielmāte Genoveva”. Bet literatūrzinātnieks Pauls Daija piemin kādu citu interesantu gadījumu, kas ilustrē, kāda rocība varēja tajā laikā varēja būt atsevišķiem latviešu zemniekiem. Bet, atgriežoties pie grāmatizdevēja Millera, iezīmīgs ir arī viņa darbs populārākā Baltijas vācu laikraksta „Rigasche Zeitung” izdošanā. 1820.gadā viņš saņems zelta nopelnu medaļu, bet pirms tam par brīvdomību tiks gāzts no kroņa tipogrāfa amata un cietīs arī no cenzūras, kas pēc Lielās franču revolūcijas kļuvusi īpaši neganta. Pie Millera skolojās un vēlāk viņam atņemto pilsētas tipogrāfa amatu ieņēma Vilhelms Ferdinands Hekers – vēl viens iebraucējs, kurš tieši Rīgā nodibina savu spiestuvi, kas pastāvēs veselus 140 gadus. Un tieši Vilhelms Hekers tiek uzskatīts par pirmo, kurš Rīgā atver specializētu latviešu grāmatu veikalu. Savas darbības laikā viņš nodrukāja ap 140 grāmatu un sīkiespieddarbu latviešu valodā. Starp nozīmīgākajiem bija „Vidzemes latviešu avīzes”, laikraksts „Tas Latviešu Ļaužu Draugs” un „Vidzemes kalendārs”, kas sāka iznākt 1813.gadā. Atšķirībā no 18.gadsimta apgaismotājiem, kas grāmatas latviski izdod galvenokārt misijas apziņas vadīti, Hekera lēmums atvērt tieši latviešu grāmatu veikalu jau ir skaidrojams ar brīvo tirgu un pieprasījumu. Tālāk kopā ar literatūras pētnieku Paulu Daiju dodamies uz otru Domas baznīcas pusi pa pēdām trešajam šodienas varonim – grāmatizdevējam Johanam Deibneram. Deibners arī mērķtiecīgi iekaro starptautisko tirgu, iegūstot izdošanas tiesības un iegādājoties uzņēmumus arī Maskavā, Odesā, Sanktpēterburgā un Berlīnē. Pēc Deibnera nāves 1837.gadā firmu pārņēma pēcteči. Un, kas interesanti, Deibnera apgāds pastāv arī mūsdienās, tas darbojas Ķelnē. Pauls Daija gan min, ka diez vai šodienas izdevēji zina, ka apgāda pirmsākumi meklējami Rīgā. 19.gadsimta pirmajā pusē iezīmējas stāvs kāpums grāmatu izdošanā. Pēc poligrāfijas vēsturnieka Arta Ērgļa apkopotajiem pētnieku datiem, 19.gadsimtā pasaulē nodrukā gandrīz divreiz vairāk iespieddarbu nekā iepriekšējos gadsimtos kopš Gūtenberga iespiedpreses izgudrošanas kopā ņemot. Bet kādi tad ir šie tehnoloģiju lēcieni, ko sarunā ar mūsu kolēģi Zani Lāci-Baltalksni min Artis Ērglis? Tie ir vairāki būtiski 19.gadsimta poligrāfijas izgudrojumi, kas balstās uz iepriekšējā gadsimta zinātniskajām atziņām. Taču līdz ar straujo papīra ražošanas kāpumu sāka trūkt izejvielu. Ilgu laiku papīrs bija ražots no vecām lupatām, kas bija salīdzinoši dārgi un lēni. Nācās meklēt jaunus izejmateriālus. Latvijas teritorijā tobrīd papīru ražo Šteinhauera papīra dzirnavās Rīgā, vēl vairākās vietās, bet lielais lūzums nāk 1814.gadā, kad darbu sāk Līgatnes papīrfabrika. Tajā gan vēl vairākas desmitgades papīru ražo pa vecam – no lupatām un ar rokas maluma iekārtu. Citi izgudrojumi līdz Baltijai atnāk ātrāk. Litogrāfija – pēc 25 gadiem, bet ātrspiede mūsu šodienas varoņa Vilhelma Hekera spiestuvē parādās jau divus gadus pēc izgudrošanas.   Plašāk par projektu:

Sarunu festivālā "Lampa"raidījums un podkāsts “Digitālās brokastis” šķetināja tehnoloģiju karstos jautājumus, lai konstatētu, vai esam kļuvuši par tehnoloģiju ķīlniekiem vai arī joprojām valdām pār tām. Šī gada lielā tēma bija mākslīgas intelekts. Bils Geits mūsu laiku proklamējis par mākslīgā intelekta laikmeta sākumu. Tekstu ģeneratori, radošuma asistenti, attēlu zīmētāji, pat videospēļu izstrādātāji - ar vien cenšamies izzināt tā iespējas. Kādi secinājumi - jauka spēlīte vai reāls rīks? Uzticams sabiedrotais vai tukša muca, kas tālu skan? Noklausies labākos izvilkumus no Arta un Riharda Digitālo brokastu sarunas "Radio Naba" teltī festivālā "Lampa"kopā ar Pēteri Jurčenko, Normundu Grūzīti, Reini Zitmani un Aigu Andrijanovu, un beidzot noskaidro, kā Tu praktiski ikdienā vari pielietot mākslīgā intelekta rīkus, lai kļūtu efektīvāks, un reizē nepalikt jaņos. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Stāsta diriģents un čellists Imants Resnis Droši vien daudzi būs dzirdējuši par Bēthovena Nemirstīgo mīļoto, kurai rakstīta kaislīga vēstule un kuru viņa nekad nav saņēmusi. Šī vēstule kopā ar testamentu tika atrasta pēc komponista nāves. Līdz pat šai dienai nav nekādu tiešu dokumentālu pierādījumu par to, kas bijusi šī persona, un tas raisījis neskaitāmus minējumus un spekulācijas. Tomēr ir viens diezgan drošs pieturas punkts, kas var ievērojami sašaurināt minējumu loku: izpētīts, ka vēstule rakstīta 1812. gada jūlijā. Ir droši zināms, ka Bēthovens šajā laikā dažas dienas uzturējies Prāgā, kur viņam bijis liels emocionāls pārdzīvojums ar kādu dāmu. Tai skaitā arī intīms. Jautājums - kas bijusi šī dāma. Labi zināms, ka Bēthovens ir diezgan bieži iemīlējies, gan kā pats kādā vēstulē atzinis - augstākais uz septiņiem mēnešiem …  Tiek nosauktas vairākas kandidātes un it kā katrai no viņām par labu runā kādi nozīmīgi pierādījumi. Arī muzikāli.  Tā, piemēram, Jūlija jeb Džuljeta Gvičardi, ar kuru kādu brīdi viņš nopietni aizrāvies un pat lolojis precību plānus. Jūlijai veltīta tā saucamā Mēnesnīcas sonāte. Te gan jāsaka, ka sonātes veltījums ir vairāk nejaušs, jo sākotnēji dāvāto kādu nelielu Rondo (visticamāk solmažorā, opus 51) steidzīgi ievajadzējies kādam labdarim tālākdāvināšanai, un solītais veltījums automātiski pārcēlās uz nākamo skaņdarbu. Drīz vien Jūlija apprecējās ar kādu grāfu un aizbrauca uz Neapoli. Tomēr veltījums palika. Un pētnieku aizdomas arī, lai gan viņi nekad vairs netikās. Citkārt sievietes meklējumos (pareizāk gan laikam būtu teikt – sievas meklējumos) Bēthovens palūdzis palīdzību draugam un ar mazliet ironiju piebildis: "Liec aiz auss, skaistai viņai jābūt, jo neglītu es nevaru mīlēt – citādi man jāmīl pašam sevi!" Draugs lūgumu ņēmis jo nopietni un ievedis Bēthovenu savas saderinātās mājā, kur Bēthovens ar skubu iemīlējās viņas māsā Terēzā, kas gan tobrīd bijusi uz pusi jaunāka par viņu. Terēzai tobrīd bija astoņpadsmit. Nepretenciozais, tomēr ārkārtīgi populārais darbiņš "Elīzai" veltīts Terēzai. Viņas vārds veltījumā neskaidrā rokraksta dēļ ticis izlasīts kļūdaini, tālab vēlāk pārtapis par Elīzu. Saņēmis no iecerētās kārtējo "groziņu", Bēthovens daudz nebēdāja un vēstulē ar vārdiem "Aizmirstiet trako!" viņai atvainojās. Vēl viena pētītāju izvirzītā Nemirstīgās mīļotās kandidāte ir Antonija Brentano. Antonijai Bēthovens veltījis dziesmu "Mīļotajai" ("An die Geliebte"). Tomēr viņas kandidatūra būtu jāizslēdz kaut vai tādēļ, ka Bēthovens bija tuvs draugs arī viņas vīram, kurš viņu nereti arī atbalstīja. Nedrīkst  aizmirst arī to, ka viens no Bēthovena morāles uzstādījumiem bija – ar precētām sievietēm  tikai draudzīgās attiecībās! Par to viņš rakstījis arī kādas audzēknes greizsirdīgajam vīram. Būtu izslēdzama arī viņas māsa Betīna Brentāno, kas iegājusi vēsturē ne tikai ar pazīšanos ar Bēthovenu, ar kuru kādu laiciņu viņa staigājusi, sadevusies rokās, bet arī ar saraksti ar Gēti. Tiesa, ne viena vien viņas sarakstes epizode vēlāk izrādījusies tikai viņas fantāzijas augļi. Te nu mēs nonākam pie Jozefīnes fon Brunsvikas, ar kuru Bēthovens tika iepazīstināts 1799. gadā un kurā nekavējoties iemīlējās. Tomēr Jozefīnes māte meklēja savai meitai atbilstošu partiju un tādu drīz vien arī bija atradusi 27 gadus vecākā grāfa Deima personā. Bēthovenam nekas cits neatlika kā uzrakstīt "Mīlas dziesmiņu" ("Liebeslied"): lai neizraisītu skandālu, viņš to veltīja gan Jozefīnei, gan viņas māsai. Pēc pieciem gadiem Jozefīne kļuva atraitne. Atkal uzdzirkstīja jūtas un Bēthovens savā prātā būvēja sapņu pilis. Lai gan viss liecina par to, ka jūtām bijusi arī atbilde, jo 1805. gadā viņi pavadījuši kopīgu vasaru lauku īpašumā, par ko Bēthovens atstājis muzikālu liecību ar dziesmu "Cerībām" ("An die Hoffnung"), turpinājuma tam nav bijis. Viņa mīļotā acīmredzot nevarēja viņā ieraudzīt savu bērnu audžutēvu. Pēc laiciņa abu ceļi atkal šķīrās un Jozefīne aizceļoja uz Šveici, lai sameklētu saviem dēliem skolotāju. Tādu viņa arī atrada tolaik slavenā Šveices pedagoga Pestaloci asistenta personā. Tas bija šarmantais un izglītotais barons fon Štakelbergs, kurš nāca no Igaunijā mītošas ievērojamas vācbaltiešu dzimtas. Saglabājusies Jozefīnes korespondence, pēc kuras var spriest, ka viņa bijusi jutekliska un erotiska sieviete, kura nekad nav  saņēmusi pilnvērtīgu miesisku mīlestību, tālab nav jābrīnās, ka viņai izveidojušās attiecības Štakelbergu. Tas rezultējās ar ārlaulības bērnu, kas gan tika notušēts ar vēlāko laulību. Arī šī laulība nenesa Jozefīnei laimi un jau pēc dažiem gadiem viņa bija vīru padzinusi. Lai arī nav nekādu dokumentālu pierādījumu, ka Jozefīne 1812. gada jūlija sākumā vienlaicīgi ar Bēthovenu atradusies Prāgā, ir neskaitāmi netiešie pierādījumi, ka tas tā varēja būt. Savā ziņā viens no pierādījumiem ir nākošā gada aprīlī dzimusī meita, kura dabūja Štakelberga uzvārdu. Meitas vārds "Minona" pēc dažu pētnieku domām ir apgriezts "Anonim", tomēr iespējamāks šķiet pieņēmums, ka tas ir ņemts no Gētes "Vertera", kas varēja kalpot kā zināms kods Bēthovenam. Minonai bija vien astoņi gadi, kad viņas māte 42 gadu vecumā devās mūžībā. Minona palika kopā ar savu formālo tēvu – baronu Štakelbergu un daļu sava mūža nodzīvoja Igaunijas pilsētā Tartu, visu mūžu saglabājot baltiešu akcentu savā vācu valodā. Minona mira 1897. gadā 84 gadu vecumā, neatstājot pēcnācējus.

Bibliotēka šokolādes fabrikā, lasāmzāle kinoteātrī, Grāmatrūpniecības arodu nams, kas vēlāk kļuva par slavenajiem Poligrāfiķiem, sīkumtirgus, Helmāra Rudzīša izdevniecība „Grāmatu Draugs”, par kuru interesējās policija, un daudzas citas „Lasāmvietas”. „„Lasāmvietas” ir ceļvedis pa lasīšanas vietām 20. gadsimta sākuma Rīgā. Ceļvedi izdevusi Latvijas Nacionālā bibliotēkas ciklā „Latviešu grāmatai 500”. Idejas autore un viena no sastādītājām ir pētniece Kristina Papule. Mēs esam gatavi ierakstīt 21. gadsimta sākuma Rīgas mums svarīgākās „Lasāmvietas” (un tam ceļvedī ir paredzētas īpašas baltas lapas – „Manas 21. gadsimta sākuma Rīgas lasāmvietas”), un noteikti sāksim ar Latvijas Radio Doma laukumā 8, kur Radio mazajā lasītavā grāmatas lasa Gundars Āboliņš, Agita Bērziņa, Nora Micpapa un Ingvilda Strautmane. Un lasīs arī turpmāk. Mēs tuvojamies Latviešu grāmatas 500. gadskārtai un arī Latvijas Radio simtgadei.   Raidījumu atbalsta:

Stāsta LU profesors Āzijas studiju nodaļā Leons Taivāns  Kad sākas saruna par islāma reliģiju vai par Tuvajiem Austrumiem, parasti kā pirmā replika atskan vārds "poligāmija", "daudzsievība" vai arī "harēms". Runātājs, ja tas ir vīrietis, bieži iztēlojas romantiskas ainas, kas aizgūtas no 18.-19.gs. gleznām. Ja sieviete, tad biežāk atskan nicīgas replikas vai nosodījums. Attiecībā uz pēdējo – tūlīt teikšu, ka ir arī "poliandrija", ko piekopj Tibetā un dažas citās Āzijas vietās. Tas nozīmē, ka viena sieviete vienlaicīgi apņem vairākus vīrus-brāļus un piedzimušajiem bērniem vienlaicīgi ir vesels bars ar tēviem. Poligāmija jeb daudzsievība cēlusies vienlaicīgi vairākās pasaules vietās, to pazinuši un piekopuši senie ēģiptieši, vēdiskās Indijas vīrieši, senie turki un daudzas Āfrikas ciltis. Poligāmijas pirmsākumos nav nekā kopīga ar romantiku. Kā piemēru izmantosim Arābijas beduīnus, jo no viņiem ir cēlusies mūsdienu musulmaņu daudzsievība, kas, starp citu, kopā ar imigrantiem ir jau ienākusi kā juridiska norma un dzīves prakse daudzās Eiropas zemēs. Arābijas beduīni laikā pirms Muhammada un viņa sludinātās reliģijas – tas bija pirms 7. gadsimta – bija tuksneša klejotāji. Beduīnu dzīve bija pastāvīga cīņa – vispirms ar badu, jo tā risinājās tuksnesī, kur nekas neaug. Tuksneša beduīni sevi sauca par "kamieļa cilvēkiem"- ahl bāīr. Tas nozīmē, ka viņi bija un ir kamieļa "parazīti". No kamieļa piena viņa taisa šķidru, aukstu putriņu, sajaucot pienu ar miltiem. Tas viņiem ir pamata ēdiens. Kamieļa izkārnījumus rūpīgi savāc, žāvē un izmanto kā malku, jo tuksnesī taču koki neaug. Kamieļa urīnu izmanto kā antiseptiķi, kā arī skaistuma kopšanas līdzekli – beduīnu skaistules ar to mitrina matus, lai tos ieveidotu. Kad pavisam nav ko dzert, tad kamieļa mutē ieliek sprunguli, lai viņš atvemj ūdeni, kas ir kuņģī. 2-4 dienas tur bijušu ūdeni vēl var dzert. No kamieļa ādas taisa apavus, no vilnas – segas, bet kamieli nokaut var tikai ārkārtīgi retos gadījumos. Kamielis ir arī nauda. Līgavas pērk nevis par naudu, bet par kamieļiem. Tā ir dzīve ekskluzīvā nabadzībā, parasti – arī pusbadā. Un tādēļ arābu beduīni parasti karoja – viena cilts ar otru, lai atņemtu tai pārtiku. Savstarpējos karos bieži gadījās kritušie un ievainotie, rezultātā – invalīdi. Palika atraitnes ar bērniem. Kur tām iet? Nekādu nespējnieku namu Arābijas tuksnesī nebija, nekādas sociālās aizsardzības – arī. Ko darīt? Tagad iedomāsimies situāciju, kad cilts vecākais – šeihs – pienāk pie jauna, stalta un spēcīga beduīna un viņam saka: "Draugs, tu zini, ka Abū Huseins ir kritis kaujā. Ir palikusi Zainaba ar trim bērneļiem. Būs tev jāņem viņu par otro sievu. "Šito raganu! Nemūžam!" izlaužas pār beduīna lūpām. Nekā, atceries par asabiīja – cilts lojalitāti. Tā ir augstākais mūsu dzīves likums. Tev nav tiesību teikt "nē". Es tev esmu teicis." Apmēram tāda būs bijusi šeiha atbilde. Islāma reliģijas pamatlicējs Muhammads pārņēma senos beduīnu paražu likumus un padarīja tos par reliģijas likumiem. Paņemamo sievu skaitu viņš ierobežoja ar četrām, acīm redzot ieviesdams zināmu kārtību. Pašam viņam bija 11 sievas, no kurām tikai viena, viņa trešā sieva Āiša bija jaunava. Visas pārējās bija atraitnes, kuru vīri jaunos gados bija gājuši bojā kaujās un karos. Harēmi, kuru ietvaros varēja būt arī romantiskas attiecības, parādījās Bagdādes kalifāta laikos – 8. gadsimtā, bet tas jau ir cits stāsts un cits laikmets.

Vai zini, ka Frideriks Šopēns bija gurmē jeb cilvēks, kam patika ēst izsmalcināti? Šādu grāmatu 2015. gadā publicējis poļu muzikologs un vīnzinis Vojčehs Bonkovskis, atklājot, ka Šopēna attieksme pret ēšanu agrāk nemaz nav pētīta, turklāt viņa ēšanas paradumi rada gan pārsteigumus, gan sniedz mākslinieka portretējumam jaunas nianses.  Piemēram, Šopēnam esot īpaši garšojusi karstā šokolāde, tā tiek daudzkārt pieminēta, ieskaitot vēstuli māsai 1847. gadā: „Mana šokolāde nāk no Bordo, kur tā tiek speciāli man pagatavota, bez aromatizētāja. To rada privāta firma, kas pieder kāda mana uzticīga skolnieka brālēnam un šī šokolāde man tiek piegādāta.”  Zināms, ka visur, kur komponists vien viesojies Francijā un Lielbritānijā 1848. gadā, saimnieki viņam esot pienācīgi nodrošinājuši tasīti karstās šokolādes. Plašāk zināms fakts, ko komponists dažkārt pats deklarējis, ka viņam garšojusi lauku maize un sevišķa patikšana uz piparkūkām! 1825. gadā, 15 gadu vecumā Šopēns rakstījis savam draugam no Toruņas (Polijā) -  Senas Hanzas pilsētas, kam labi saglabājusies gotiskā vecpilsēta ar aizsardzības mūriem : „Manu vislielāko apbrīnu raisa piparkūkas. To priekšā nobāl gan gotiskās baznīcas, gan liektais tornis un pazīstamā vecpilsētas zāle. Ak, šīs piparkūkas!”   Šopēna ierašanās Parīzē bija ne tikai viņa dzīves būtiskais pavērsiens, bet nozīmēja arī pilnīgu gastronomiskās ainas izmaiņu. Ja Varšavā 1825. gadā bija apmēram 50 restorānu, tad Parīzē šāds uzplaukums sniedzās līdz 1200 restorāniem! Tam vēl jāpieskaita kafejnīcas, kas kļuva par intelektuālās dzīves centriem: mudinot rakstniekus un māksliniekus pulcēties pie kafijas krūzes vai vīna karafes.  Šopēns savās vēstulēs diemžēl nemin konkrētus Parīzes restorānus un kafejnīcas. Viņš runā par privātiem saloniem, kuros vakariņoja. Saviesīgās vakariņas sākās pulksten sešos, sekoja trīs vai četri ēdienu piedāvājumi, tad notika kafijas vai tējas dzeršana un tikai tad sākās koncerts vai literārais lasījums. Papildināts ar kādiem dzērieniem, vakars noslēdzās ap pulksten vienpadsmitiem. Jāatzīmē, ka Šopēns esot apmeklējis restorānus, bet tikai pašus modīgākos, kurus izvēlējies tikpat izveicīgi kā savu apģērbu un dzīvokļus.      1838./1839. gada ziemu Šopēns pavadīja Maļorkā un ēda eksotiskos lokālos ēdienus – kāpostus ar rozīnēm un ciedru riekstiem, trusi ar gliemežiem, zuti ar spinātiem, bet galvenokārt cūkgaļu. Šopēns uz savu ēdienkarti atsaucas vēstules īsās rindās: „Te nu esmu – Palmā de Maļorkā, starp palmām, ciedriem, kaktusiem, olīvkokiem, apelsīniem, citroniem, vīģēm, granātāboliem utt. Es nedzeru ne vīnu, ne kafiju, bet tikai pienu.”  Atšķirībā no sava partnera, Žorža Sanda par Maļorkas gastronomiskajām iezīmēm atstājusi daudz izvērstāku raksturojumu, bet šoreiz mūsu stāsts ir par Šopēnu. Un vēstures liecības pierāda, ka viņš bijis laba ēdiena un vīna pazinējs un cienītājs. Citādi viņš nebūtu lūdzis draugiem sūtīt viņam Bordo un Tokaji vīnu pudeles. Kopumā jāsaka, ka Šopēna gastronomiskās intereses bija nekonsekventas, taču nekad nesasniedza rijīguma robežas, bet atsevišķos gadījumos viņš spēja pacelties gardēža gaumes augstumos. Noslēgumā kāda drauga atmiņas par to, kā kompānija nolēmusi, ieejot izsmalcinātā Parīzes restorānā, ēdienu izvēli uzticēt tieši Šopēnam. Šopēns neiebildis un pierakstījis savas vēlmes uz lapas un atdevis tās viesmīlim. Ēdiens ticis pasniegts gandrīz bez kavēšanās: Draugs atceras: „Sākām ar austerēm – gardi! Tad sekoja medījuma gaļas biezenis – krāšņi! Tad viņi atnesa zivi vīna un sīpolu mērcē. Šī matelote bija īsts dievu ēdiens. Pēc tam mums piedāvāja sparģeļus, kāda slavas dziesma! Tad nāca vēl izcilas uzkodas šķīvjos un to pavadīja pasakains šampanietis, karaliskā stilā! Ar cigāriem mutē mēs pēcāk devāmies uz Grand Cafe Tortoni. Atceroties pieminēto prieku par svaigu lauku maizi un piparkūkām jaunībā, Šopēna ēdienkarte brieduma gados nonāk līdz austerēm un šampanietim smalkā Parīzes restorānā. Bet tāda arī ir viņa tā smalki saucamā garšas biogrāfija, kas līdzās viņa mūziķa karjerai patiesi atspoguļo arī dzīves sociālo trajektoriju.  

Bērnu grāmatu ieteicējs. 7.epizode. Burtu Burvja īrnieki lasīs divas aizraujošas grāmatas - Ilzes Liliānas Muižzemnieces fantāziju "Elīsija un taurenis" un Ulfa Starka piedzīvojumu stāstu "Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es".

"Dīvāna kinozāle" savu jaunāko repertuāru gūst no Berlīnes, kur šobrīd dzīvo raidieraksta “Mans draugs - Kinocilvēks” veidotāja Agnese Lipska.  Nāve kā tēls un ideja kinematogrāfā ir bijusi un – vēl arvien ir! - viens no būtiskākajiem ekrāna stāsta veidotājiem, sākot no Ingmara Bergmana "Septītās zīmes", turpinot ar Lukīno Viskonti "Nāvi Venēcijā" un noslēdzot ar Kirstenas Džonstones dokumentālo filmu "Diks Džonsons ir miris". Gan par pēdējo pieminēto darbu, gan par diviem citiem saistošiem ieteikumiem KINO skaniskajā afišā. Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās kultūras un teorijas apakšnozares absolvente Agnese Lipska šobrīd dzīvo Berlīnē un piedalās raidieraksta “Mans draugs - Kinocilvēks” veidošanā. Viņa arī kūrē kinoteātra “Kino Bize” Klasikas programmu, un drīzumā tajā būs iespēja noskatīties nesen mūžībā aizgājušās režisores Nellijas Kaplānes 1969. gadā uzņemto filmu “Pirātu līgava”. Tā kā jauni radošie piedāvājumi seko cits citam, Agnese pamazām iezīmē atgriešanās plānus, bet tikām – viņas ieteikumi “Dīvāna kinozāles” apmeklētājiem. Vispirms – no platformas Mubi.com. Tā ir filma "Dziesmas, ko man iemācījā brāļi" (Songs My Brothers Taught) Kā nākamo filmu Agnese Lipska iesaka platformas MUBI.com Jauno autoru sadaļā atrodamo spāņu režisora Luisa Patiņjo ekrāna darbu “Sarkanais mēness” jeb “Red Moon Tide”. Noslēgumā – Agneses ieteikums no platformā “Netflix” redzamajiem kino darbiem, proti, Kirstenas Džonstones kinoprojektu “Diks Džonsons ir miris”.

Darba meklētāju labākie draugi – Vineta (strādā lielā uzņēmumā par personāla atlases speciālisti), Baiba (strādā personāla atlases aģentūrā) un Juris (kādreiz strādāja aģentūrā) kliedē mītus par fiktīvajiem vakanču konkursiem un slinkajiem personāla atlases speciālistiem.  Runāsim par to kāpēc nevajag sūtīt savu pieteikumu pa tiešo darba devējam, kāpēc nevajag mainīt savu vēlamo atalgojumu  un dažas citas tēmas.Izaicinājumam "Podkāsta ielūgums"  PIESAKIES šeit:  https://forms.gle/vhXQKZtwF8oxYpmy5 un saņem individuālu karjeras konsultāciju bez maksas.  Podkāsts palīdz atrast darbu!Sazināties ar podkāsta saimnieci Vineta Bērziņa Linkedin, pieteikties podkāstā – vineta.beerzina@gmail.comPodkāsta sociālie tīkliFacebookInstagramYoutubeReklāma un sadarbība – Juris Garjāns   /producents/ AMBONA

Podkāsta trešajā epizodē mums pievienojās Latvijas futbola gigants Māris Verpakovskis, ar kuru plašāk parunājām par aģentiem un ģenerālmenedžeriem, kas spēlē savas spēles ar atlētu karjerām – tēmu, ko MVP slejās pagājušajā nedēļā piešķīla Reinis Lācis ar savu rakstu par Anžeju Pasečņiku un viņa ceļu līdz NBA. Bet iesākumā par aktualitātēm: Maira Brieža gaidāmo cīņu par Muhameda Ali trofeju, "Covid-19" postījumiem KHL un pludmales volejbola saimniecībās, savdabīgo tenisu Ņujorkā un latvieti uz "Tour de France" pjedestāla.

Latgalīšu kultura napaseņ tykuse par vīnu vierteigu i Latvejis mārūgā unikalu gruomotu boguotuoka. Bīdreibys “Latgolys Studentu centrs” izdūtuo “Muna dzīšmu gruomota”, kurys sastateituoja ir Edeite Husare, ir leidz šam apjūmeiguokais latgaliskūs dzīšmu apkūpojums, kur ir naviņ tūs teksti, bet ari notys. “Taida materiala, kur tev ir latgalīšu dzīsmis i vyss spektrys – vuordi, notys – taida nav. Maņ taišni cīši gribejuos, lai itys palīk taids kai taustoms i radzams materials, kū var izmontuot ari praktiski. Dzīdit!” Vaira nikai desmit godu laikā izdavumā “Muna dzīšmu gruomota” apkūpuotys 300 latgaliskuos dzīsmis aptyvai symta godu periodā. Edeite atkluoj, kai rodusēs ideja veiduot taidu gruomotu. “Iz Dzīšmu svātkim beja latvīšu dzīšmu kladis, deļtuo grybu saceit paļdis Nacionalajam Kulturys centram par īdviesmi, jo tod, kod es attaiseju pyrmū taidu dzīšmu kladi, tī beja tikai četrys dzīsmis latgaliski. Jau tod roduos puordūmys, ka mums tymā vysā lelajā dzīšmu skaitā ir tikai četrys dzīsmis, ka varbyut mums vyspuor vajag koč kū sovu. Tod piec pīcu godu beja cyti Dzīšmu svātki i tī vyspuor beja tikai vīna dzīsme. Tod jau tei ideja, kas beja rodusēs, topa pavysam skaidra, ka mums pošim vajag apkūpuot latgaliskuos dzīsmis. Situaceja ar latgaliskom dzīsmem beja taida, ka beja izdūtys tautys dzīšmu gruomatenis, Ontona Matvejāna dzīšmu gruomotys i beja ari vīna gruomota “Rūtoj”, kur īškā beja tautysdzīsmis i Andra Eriņa dzīsmis. Pluonys, mozys gruomatenis, i tod maņ gribejuos, lai ir koč kaids materials, kas apkūpoj na tikai tautysdzīsmis, koč ari ite trešuo daļa ir tautysdzīsmis, bet vysys puorejuos ir autordzīsmis par aptyvai symta godu garu periodu.” Kai stuosta poša autore, tod gruomotā izraudzeitūs dzīšmu ceļš, kas cyta storpā bolstuos ari iz zynomu daļu subjektiva redzīņa, i ar tū saisteitī stuosti ir vysaids. “Kotrys dzīsmis ceļš iz itū gruomotu ir drupeit cyts, es až reizem naspieju poša saprast, deļ kuo tys tai ir nūtics. Pyrmais ir popularitate, ka tuos vysys mes zinim i ka tom nūteikti juobyut. Faktors – tuos, kas niu voi koč kod ir bejušys topūs, popularys dzīsmi. Par pīmāru, niule “Bez PVN” vysi dzīd, voi sovulaik beja “Borowa MC”, voi Kārlis Kazāks, pīmāram, ar sovim raidejumim i latgaliski radeitajom dzīsmem, tod maņ ruodejuos svareigi, lai ir īmyužynuots ari itys laiks.” Edeite izsver, ka pi ituos gruomotys daudzi struodojuse gon Daina Salmiņa, kura radejatuos vizualū nūformiejumu,gon ari pedagoge i muzykologe Solvita Ivanova, kura raksteja dzīsmem notys. “Teišomleluokejai daļai notys ir raksteitys nu jauna, dažom mums paleidzēja ari autori. Na vysi, kuri muzicej jādz ari raksteit notys. Tautysdzīsmem kočkas beja.” Niu izlūluotuo “Muna dzīšmu gruomota” palaista tautuos i interesentim ir daīmama gruomotneicuos – gotova sovai skanēšonai sātuos, leluokūs i mozuokūs publiskūs pasuocīņūs i kur tik vēļ nā. “Dzīšmu gruomotu var atrast gruomotneicuos,bet mane vajag uzmeklēt tik tod, ka mona kaidu klaidu, napiļneibu, kam tuoluokais ceļš varātum byut, ja nu itys metīņs beidzas, sataiseit turpynojumu, bet jau izlobuotu. Lobuotū izdavumu. Maņ nūteikti grybātūs, lai itys vyss daboj ari koč kaidu elektroniskū verseju, bet tī tod otkon ir autortīseibu vaicuojumi. Drukuotim variantim ir vīns veids, kū mes vysu raudzejom sakuortuot, internetam cytaiž. Muna dūma ir sataiseit ari Facebook lopu, kur es varātum reizi puora dīnuos izstuosteit vaira ari kotrys dzīsmis stuostu.”   ***** Ausmas Spruktes sižetā stuosts nu Skryndu dzymtys muzeja. Daugovpiļs nūvoda Neicgaļa pogostā dzymušuo Juoņa Sveņča vuords vysvaira saistuos ar muokslu – jis ir grafikis i gleznuotuojs. Niu Daugovpiļs nūvoda Vabalis pogostā asūšajā Skryndu dzymtys muzejā jam sataiseita ustoba ar muokslinīka dorba reikim i gleznom. Tei ir pīlāguota ceļojūšai izstuodei i regulari koč kur dūdās. Itūšaļt muokslinīka kruošnī dorbi apsaverami Dubnys kulturys nomā. ***** Storptautyskuos sīvīšu dīnys prīškvokorā literate Ligija Purinaša "Kolnasātys gruomotplauktā" stuosta par sīvītem - latgalīšu rakstneicu dažaidom paaudzem i tū, kaidu sīvītis tālu latgalīšu literaturā ir radejuši veirīši. Latgalīši tradicionali sīvīti apzeimoj ar trejim B - bryute, buoba i baba. Vysa juos dzeive ir grīzusēs ap lauleibu. Cikom esi jauna, – juorauga izdeveigi i labi apsaprecēt. Kod esi apsapreciejuse, tod ir juodūmoj par saimnīkuošonu, bārnim i saimi. Bet tod, kod saule grīžās iz ūtru pusi – tod jau par mozbārnim i tū, kab vysim zečis byutu saadeitys i dzeive labi īkuortuota. Tū laikam ari sauc par sīvītis laimi. Betv ysūs laikūs ir bejušys ari tuos, kas nūsastuoj pretim straumei. 20. godu symta suokumā sīvīte beja stypri atkareiga nu tradicionaluo, patriarhaluo dzeivisveida – dzeivuošona nūtyka voi nu tāva, voi veira sātā. Itamā laikā latgalīšu sīvītei dzeivis izvielis īspiejis beja gona īrūbežuotys: apsaprecēt voi raudzeit dareit sabīdryski nūzeimeigys lītys. Dažūs gadejumūs seve naapgryutynuošona ar saimi i bārnim beja apzynuota izvēle, cytūs – najaušeiba. Deļtuo laikam dīzgon pošsaprūtami, ka gon pyrmuo latgalīšu literate i pedagoge Naaizmērstule aba Rozaleja Tabine (1890–1964), gon latgalīšu bibliografe, Daugovpiļs Školotuoju instituta direktrise Valereja Seile (1891–1970) izavielēja dzeivi sabīdreibys lobā. Obu jaunkuņdžu preceibu godi īkryta laikā ap Pyrmuo pasauļa karu, bet kuozu vītā juos izavielēja izgleiteibu – Rozaleja vuicējēs Ļvovys Frebeļa (vaļsts) kursūs, bet Valereja – Bestuževa augstuokajūs sīvīšu kursūs. Taišni izgleiteiba kliva par īspieju dzeivē izasist, i par jūs privatū dzeivi zynoms gaužom moz. Cytaižuok beja ar 1891. godā dzymušū perspektivū literati Konstanci Dauguli (1891–1949), kura 1912. g. uzraksteja lugu “Guņsgrāks”, i ar tū ari sovu daiļradi nūslēdze. Teik skaiteits, ka golvonais tuo īmeslis beja juos lauleibys ar Fraņci Kempu. Tuoļuokuo, jau 20. gs. pyrmajā desmitgadē dzymušūs latgalīšu rakstneiču, paaudze nasaskateja daiļradis i saimis dzeivis sovstorpejū konfliktu – gon 1915. godā dzymušuo Marta Skuja (1915–1947), gon 1909. godā dzymušuo Marija Andžāne (1909–1988) spēja izapaust kai vīnā, tai ari ūtrā jūmā. Dīmžāl obeju dzejneicu liktini grūzēja Ūtrais pasauļa kars – Marta padūmu okupacejis laikā zaudēja veiru Viktoru Munduru, i 1947.g. ari poša guoja būjā aiz tuo, ka beja īsaisteita nacionalajā pretuošonuos kusteibā, sovukuort Marija Andžāne kara laikā zaudēja meitu i beja spīsta ar vysu saimi pamest Latveju. Karunoj par latgalīšu sīvītis tālu literaturā, tod, maņ ruodīs, tipiska sīvīte ir tei, kas pasadūd katuoliskajom tradicejom. Idealizāta, tyvynuota kristeigajam dzeivis veidam, taida, kas meklej i atrūn pareizū ceļu i ruoda tū cytim, nareši uperādama sevi, sovu dzeivi i īspiejis. 1929. g. 1. septembra izdavumā “Draugs” par latgalīšu sīvīti raksteits tai: “Sīvītes pīnuokums ir tai īkuortuot muojas dzeivi, ka ikvīns muojis lūceklis byutu laimīgs un apzinīgi dzeivuotu deļ sovas tautas lobkluojeibas. Tikai taida sīvīte spēs sovu augstu uzdavumu piļdīt, kurai sirds byus mīlības pylna, kura pazeis sovus pīnuokumus. Sīvītei juozyna, kai dzeivuot pošai prīkš sevis, sova sīvītes gūda, juozyna, kuo nu juos prosa Dīvs, dzimtine un tyvuokī.” Itaidus sīvīšu tālus var maneit Jezupa Kindzuļa aba Čenču Jezupa, Norberta Neikšānīša i cytūs 20. gs. 30.-40. godu veirīšu saraksteitajūs dorbūs. Padūmu Latvejā latgalīšu literatura beja cīši īrūbežuota, lai nasaceitu, ka juos nabeja pavysam, i deļtuo spieceigais latgalīšu sīvītis bolss īsaskanēja viņ 1982. g., kod Anna Rancāne izdeve sovu debejis dzejūļu kruojumu “Lūgšana mājai”. Piečuok, jau 20. i 21. godu symtu mejā, latgalīšu literaturā uzplaiksnēja jaunuos paaudzis literatis: Ingrida Tārauda, Ineta Atpile-Jugane. Vāluok, 2000. g. vydā, jom pīsavīnuoja ari Ilze Sperga, Dagnija Dudarjonoka i cytys. Godu desmitem īmūt, ari 20. gs. 30.-40.godūs veirīšu radeitais i kultiveitais sīvītis tāls literaturā ir mainejīs. Sīvīte vaira nav viņ sātā sādātuoja, bārnu auklātuoja, – jei ir leidzvierteigs partners, mīlesteibys jiemieja i devieja. Tū labi var maneit gon Ontona Kūkuoja dzejis kruojumā “Mīlesteiba. Lelais Līpu kolns” (1995), gon Ontona Slišāna gruomotā “Salve Regina: poema par radeišonu” (2008).”

Andrejs Siliņš atgriežas ar podkāstu par basketbolu. Mārtiņa Gulbja debija pie sieviešu izlases stūres, Ventspils un VEF pirmā sezonas tikšanās, skatītāju trūkums VEF tribīnēs, Alekss Perezs nenostiprinās Eirolīgā, Lietuvas līgā vismaz 30 spēlētājiem vismaz 70 tūkstoši eiro sezonā. Viesos bijušais basketbolists Ričmonds Vilde, kurš pārcēlies uz dzīvi Dalasā, kur nodarbojas ar uzņēmējdarbību - Ričmonds atceras savas spēlētāja gaitas un visādā ziņā interesanto sezonu Japānas līgā. Arī par to, kāpēc nolēma likt punktu spēlētāja karjerai un kāpēc nesekoja sava tēva, leģendārā volejbolista Raimonda Vildes sporta pēdās.

Draugs, šeit raksta priesteris Rodions, šo audiokomentāru autors,paldies, ka klausījies šos audiokomentārus, man ir prieks, ja Dieva Vārds tevi ir stiprinājis!Lieldienu laiks ir noslēdzies, ir sākušās vasaras brīvdienas (personīgi es vēl visu jūniju kārtošu eksāmenus). Tagad es uz kādu brīdi atvados no Tevis: regulārie komentāri netiks veidoti, tomēr ik pa laikam apsolu veidot raidījumus par dažādām Bībeles tēmām -lai nepalaistu garām to iznākšu, aicinu Tevi pierakstīties šim kanālam savā viedtālrunī:ja esi iphone lietotājs, tu vari to izdarīt Podcast lietotnē spiežot uz saites https://apple.co/2WuwJ1S ja tev ir android - lejuplādējot lietotni Spreaker Podcast Radio https://bit.ly/2YK0nSKUz sadzirdēšanos drīzumā!

Part 2 of Rob and Phil’s round up of their favourite albums of 2017. This episode we cover albums 10 –1. Tracks played; Dreadnought – Vacant Sea - A Wake In Sacred Waves (2017) Bell Witch – So Below – Mirror Reaper (2017) Igorrr – ieuD - Savage Sinusoid (2017) Ne Obliviscaris - Libera (Part 1) - Saturnine Spheres – Urn (2017) Venenum - Trance Of Death, Part II: Metanoia Journey - Trance Of Death (2017) Thantifaxath – Cursed Numbers - Void Masquerading as Matter (2017) Draugsól - Bót Eður Viðsjá Við illu Aðkasti - Volaða Land (2017) Enslaved – Hiindsiight – E (2017) Artificial Brain - Estranged From Orbit - Infrared Horizon (2017) Akercocke - A Final Glance Back Before Departing - Renaissance In Extremis (2017) Please get in touch and let us know all the great stuff we missed, this seemed like yet another impossibly good year for metal albums! Hosts; Phil Wadey Rob Cooper Contact us at philsbreakfastmetal@gmail.com Facebook page; www.facebook.com/Philsbreakfastmetal/?fref=ts Twitter; @BreakfastMetal

Zenta Mauriņa: Draudzība ir dāvana, ko cilvēks saņem neatkarīgi no saviem nopelniem un grēkiem. Draudzība ir jāsāk katru dienu no jauna. Ar katru saules lēktu no jauna draugs jāmīl, jāvēro, viņam jāpiedod, viņa dēļ jāveidojas, plaši jāver visi dvēseles logi, lai vējš aizpūstu vienaldzības putekļus. Draudzība nav tikai dāvana, tā ir piepūle, un, kas sava drauga dēļ nav dziļi cietis, tas to nav patiesi mīlējis. Draugs nav laba grāmata, ko kurā katrā laikā arī nemazgātām rokām var noņemt no plaukta, lai bagātinātu vientuļu vakara stundu, izkliedētu garlaicību, atrastu sapratēju. Draudzība ir dvēseļu mijiedarbības skaistākais, vārgākais, rūpīgi kopjamais zieds, kas, ja tam nepievērš pietiekami vērības, nonīkuļo un nokalst, vēl iekām pilnīgi uzziedējis. “Mauriņas noliedzēji ir pārmetuši viņai tādu kā ciešanu kultu. Ciešanu kultu pārmet kristiešiem vispār, tas ir tāds stiepjams jēdziens. Bet šajā rindkopā par draudzību ir frāze “kas sava drauga dēļ nav dziļi cietis, tas to nav patiesi mīlējis,”  “Man šķiet, tas varbūt ir teikts un sacīts, lai uzsvērtu ciešo emocionālo saiti, kas ir starp draugiem. Bet man arī šķiet, ka var būt skaista draudzība, kur nav bijis jācieš savu draugu dēļ. Varbūt kādreiz kādas neērtības jāpārdzīvo, piepūle jāpieliek. Man ir viena draudzene, kas man izpalīdzēja sākot vidusskolu, nopērkot tādas spalvas un tintes, un lineālus, kādus pieprasīja franču valodas skolotāja un kuriem man, dzīvojot internātā un bez kontakta ar vecākiem, kas dzīvoja dziļos Marokas laukos, nebija naudas. Franču valodas skolotāja bija barga dāma, viņai nekādas atrunas nepieņēma. Mana laba draudzene Pole, kuru nupat vēl apciemoju Parīzē, es viņu atceros, ka viņa man no savas kabatas naudas nopirka visu, ko man vajadzēja, lai franču valodas skolotāja mani nerātu, bet par to dabūja rājienu no savas mammas, ka viņa izšķiež naudu uz citu meiteni. Es viņai vēlāk parādu atdevu. Draudzība mums ir palikusi līdz šai dienai.