Grāmatai pa pēdām

No pirmās latviešu valodā iespiestās grāmatas 1525.gadā līdz grāmatas nozīmei latviskās identitātes saglabāšanai trimdā - esam pietuvojušies latviešu grāmatas piecsimtgadei. Raidījumu ciklu noslēdzam ar svarīgiem secinājumiem, citējam zīmīgus tekstus un aizlāpam arī dažus „caurumus”, kam raidījumos esam paslīdējuši garām. Trijos gados esam mērojuši garu un interesantu ceļu grāmatniecības, valodas un literatūras vēsturē līdz pat izdevējdarbībai, bibliotēku un kultūras vērtību krātuvēm trimdā pēc Otrā pasaules kara. Raidījuma viesi pārstāv trīs nozares – grāmatniecību, literatūrzinātni un valodniecību. Sarunājas ilggadējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, grāmatniecības vēsturniece, Latvijas Universitātes bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa, literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule un arī valodnieks, Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes profesors Pēteris Vanags.   Plašāk par projektu šeit:

Sasniedzot raidījumu cikla Grāmatai pa pēdām finiša taisni, šo sēriju veltīsim latviešu trimdas literatūrai Zviedrijā. Kādu ietekmi uz grāmatniecību atstāja ziemeļnieciskā vide un Zviedrijas sabiedrība? Runāsim par apgādiem, kas savu darbību izvērsa tieši šajā zemē - tas bija Dagnijas un Jura Šleieru apgāds “Daugava” un Jāņa Abuča “Ziemeļblāzma”. Grāmatniecība trimdā Zviedrijā ir stāsts ne vien par konkrētiem apgādiem, kas savu darbību īstenoja tieši šajā zemē, bet arī par vidi un sabiedrību, kas noteica, kā latviešu grāmatniecība tur varēja izpausties. Sarunājas ilggadīgs Zviedrijas nacionālā mantojuma kopējs Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā, šobrīd Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvis Jānis Krēsliņš, kā arī grāmatzinātnieks Viesturs Zanders. Lai labāk saprastu atšķirības starp Zviedriju un Vāciju, kur bēgļu gaitās devās liela daļa mūsu tautiešu, Jānis Krēsliņš sarunā vairākkārt izmantos klints metaforu un mudinās aizdomāties par režisora Ginta Zilbaloža animācijas filmu “Straume”, kas šobrīd guvusi lielus panākumus. Tad nu iepazīsim šo ziemeļu zemi, kas savulaik izvirzīja savas prasības latviešu grāmatniecībai.  Zviedrijas klinšainās vides radītā stabilitāte, kanons, apjomīgais tulkojumu klāsts - tas tātad līdz šim atšķīris šo vietu no Vācijas vai, piemēram, Ņujorkas, kur ieceļotājiem viss šķita kā kaut kas jauns un avangardisks. Zviedrijas vides un sabiedrības veidotie priekšnosacījumi latviešu grāmatniecībai tālākās sarunas gaitā vēl ienāks, bet pienācis brīdis pakavēties pie konkrētu grāmatizdevēju vārdiem - tiem, kuri savu darbību uzsāka vai turpināja Zviedrijā. Jāņa Krēsliņa pieminētie darbu tulkojumi mūs pie šīm izdevniecībām jau atveduši. Ārzemju rakstnieku sērija “Parnass” bija daļa no izdevniecības “Daugava” darbības, un apgādu “Daugava” 1945. gadā Stokholmā nodibināja Juris un Dagnija Šleieri. Savukārt īru rakstnieka Džeimsa Džoisa romāna “Uliss” tulkojums attiecināms uz Jāņa Abuča apgādu “Ziemeļblāzma”, kas 1948. gadā nodibināts Lībekā, Vācijā, bet pēc tam darbību turpinājis Vesterosā, Zviedrijā.

Trimdas bibliotēku un kultūras vērtību krātuvju likteņi. Šoreiz par latviešu bibliotēkām Anglijā, par Oto Bonga Baltijas Centrālo bibliotēku un citām krātuvēm. Raidījumā Grāmatai pa pēdām izzinām, kā iegūt vērtīgus materiālus palīdzējis sauklis: „Nesvied prom, svied uz manu pusi”. Turpinām sekot latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas (iepriekšējā raidījumā vieosjāmies Minsterē), šoreiz  arī par kultūras vērtību krātuvēm. Neklātienē viesojamies Lielbritānijā un stāstām par Daugavas Vanagu fonda Latviešu kultūras vērtību krātuvi „Straumēnos”, ielūkojamies rakstnieka Gunara Janovska fondā, arī par bibliofilu, vācbaltu krājēju Oto Bongu un viņa veidoto Baltijas Centrālo bibliotēku šoreiz stāsts, kā arī ieskats vēl citās krātuvēs. Šī raidījuma zinošie šajā ir Lielbritānijas Latviešu dokumentācijas centra un arhīva vadītāja Inese Auziņa-Smita, literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders. Iesākumā plašāks skats uz latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas un trimdas bibliotēku tīklojumu pasaulē, kāds tas ir bijis un kā mainās.

Grāmatai pa pēdām sekojam arī trimdā, jo tur nācās doties latviešiem un viņu grāmatām. Šoreiz raidījumā sarunas Minsterē un Rīgā – kopā ar literatūrzinātniekiem Māru Gruduli un Jāni Ogu, bibliotekāri Dinu Krastiņu un Minsteres ēkas namzini Viktoru Kangeru. Viena no lielākajām latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas meklējama Minsterē. Otrā pasaules kara laikā Minsterē nonāca daudz latviešu, dažiem tas bija tikai pieturas punkts trimdas laikā, bet daudzi arī tur palika. Latviešu centrs Minsterē dibināts 1982. gadā. Ēka savu pagātni saista ar Minsteres Latviešu ģimnāziju. Kopš ģimnāzijas slēgšanas 1998. gadā, Latviešu centrs darbojas kā saieta nams Minsteres un tās apkārtnē esošiem latviešiem, nedēļas nogales skola, dziedātāju un dejotāju kopas, amatierteātris, trimdas arhīvs, piemiņas istabas vairākiem rakstniekiem un jau pieminētā bibliotēka. Vairākiem Latvijas pētniekiem Minstere ir arī ļoti svarīga vieta pētniecībai. Digitalizācija, katalogs un autortiesības – svarīgas lietas, kuras Minsteres intelektuālos krājumus un laikmeta liecības padarītu pieejamākas. Leģendāra persona Minsteres sakarā ir Austra Rudzīte – literāte un bibliotekāre, kas izveidoja bibliotēku Minsterē, dienasgrāmatās fiksēja norises Minsterē un arī ārpus tās, Jāņa Jaunsudrabiņa un Zentas Mauriņas gaitas. Neparasts ir arī pašas Austras Rudzītes dzīvesstāsts. Studijas Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, darbs Zemkopības ministrijā, bēgļu gaitas Vācijā, studijas Bonnas universitātē, doktora grāds agronomijā, studijas teoloģijā. Vadījusi Annabergas latviešu sestdienas skolu.  No 1957. līdz 1978. gadam bijusi ticības mācības un bioloģijas skolotāja Minsteres latviešu ģimnāzijā, līdz 1989. gadam bibliotēkas vadītāja, līdz 1991. gadam – bibliotēkas arhivāre. Austra Rudzīte bibliotēku kārtojusi pēc Jēgera kataloga (Benjamiņa Jēgera “Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija”). Tagad bibliotēku vada Dina Krastiņa – pēc izglītības arhitekte, kas mākslas institūciju pārvaldību studējusi jau Vācijā.  

Raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsts par mūsu tautiešiem, kuri Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās. Kādas grāmatniecības tradīcijas turpinājās Vācijā un citās zemēs, kāpēc nozīmīgi bija kalendāri un kāpēc bēgļu laika literatūru sākotnēji visspilgtāk apliecina dzeja? Runājam arī par izdevējiem, kuri turpināja un uzsāka savu darbību. 1944. gadā, Otrā pasaules kara laikā, daudzi latvieši bija spiesti pamest dzimteni un doties bēgļu gaitās - vispirms lielā mērā uz Vāciju un arī citām Eiropas zemēm, bet no 1950. gada sākās “lielā izklīšana” plašajā pasaulē. Kā ceļa pavadonis tautiešiem visā šajā laikā līdzi bija arī grāmatas. Šajā raidījumā trimdas literatūru izzinām kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu, literatūrzinātnieci Ingunu Dauksti-Silasproģi un Latvijas Okupācijas muzeja Krājuma glabātāju, direktores vietnieci Taigu Kokneviču. Bēgļu laiks un vēlāk trimda ir atšķirīgi posmi gan ilguma ziņā, gan iespēju un dažādu grūtību ziņā, tāpēc lūdzu Viesturam Zanderam un Ingunai Daukstei-Silasproģei iezīmēt šiem posmiem raksturīgo grāmatniecības jomā. Latvijas Okupācijas muzeja krājumā par bēgļu laiku stāsta dažādas liecības. Vācijas periods izceļas ar ziņu lapām, ar periodiskiem izdevumiem, jo bēglim primāri ir nepieciešama informācija, tostarp par piederīgajiem Vācijā. Taiga Kokneviča ir gatava iepazīstināt ar kalendāru, kas sākas ar A5 izmēra lapu un uzrakstiem ar zīmuli, bet tālāk paveras jau krāšņāka aina. Kāpēc šāda periodika, īpaši kalendāri, bēgļu laikā bija tik nozīmīgi? Taiga Kokneviča skaidro, ka cilvēkiem dzīve bija sagriezusies kājām gaisā, tomēr laika ritējums gāja uz priekšu. Un tas arī bija vienīgais, ko cilvēki varēja paredzēt, - ka pēc pirmdienas nāks otrdiena, pēc otrdienas trešdiena, pēc marta aprīlis, tālāk maijs. Šādi atskaites punkti deva cerību. Šķirstot Sidrabenes kalendāru, pārliecināmies par papīra trūkumu bēgļu posmā - tas, kas bija pieejams, to arī izmantoja kalendāra veidošanā, tostap veidlapas vācu valodā, aprakstot tās no otras puses. Tas pats vērojams arī Altgarges nometnē, kur veidlapas, apzīmējot tās, piemēram, ar latviskām rakstu zīmēm, tika vizuāli pārvērstas par koncertu programmiņām. Sarunā ar Viesturu Zanderu un Ingunu Dauksti-Silasproģi interesējamies arī, vai iezīmējās kādas atšķirības grāmatniecībā Vācijā un, piemēram, Skandināvijā. Skaidrs ir tas, ka ar ikdienišķām un eksistenciālām problēmām grāmatnieki saskārās visur - gan Vācijā, gan citās Eiropas zemēs. Šajā reizē izcelsim vēl Dāniju, jo tajā grāmatizdevēja darbību uzsāka Imants Reitmanis, kurš pats bija gājis leģionāra ceļus.

Izdzīvošana, pielāgošanās - vārdi, kas raksturo grāmatniecības, tās darbinieku un autoru situāciju Otrā pasaules kara gados. Par grāmatniecību laikā, kad viena okupācijas vara nomaina otru, stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatniecības sovjetizēšana 1940.-1941. gadā un nacionālā grāmatniecība nacistiskās okupācijas laikā Grāmatniecības izpētē esam nonākuši līdz 1940.gadam. Jau iepriekšējos raidījumos, stāstot par brīvvalsts lielākajām izdevniecībām un to vadītājiem un darbiniekiem, esam uzsvēruši gan grāmatniecības uzņēmumu nacionalizāciju, gan minējuši traģiskus dzīves noslēgumus, kas saistās ar Padomju Savienības īstenoto okupāciju. Šajā raidījumā skaidrojam, kāda bija latviešu grāmatniecības situācija padomju un tai sekojošās nacistiskās okupācijas laikā. Skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, vēsturnieks Kasparu Zellis un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieks, grāmatzinātnieks Viesturs Zanders.   Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pakavēsimies divu neparastu vīru kompānijā, kuri atstājuši mazāk zināmus, bet ne mazāk interesantus nospiedumus starpkaru Latvijas grāmatniecībā. Varētu teikt, ka viņi abi pirms teju simt gadiem „kartēja” Latviju: Pēteris Mantnieks gluži praktiski, izdodot kartes un atlantus, bet Atis Freinats – apceļojot tūkstoš Latvijas grāmatnieku un zīmējot Latviju caur viņiem. Pētera Mantnieka kartogrāfijas institūts un Ata Freināta apgāds – nelielas izdevniecības, kurām bija sava vieta un nozīme Latvijas  grāmatniecības kopainā. „Ošiņa un Mantnieka Kartogrāfijas institūts” starpkaru periodā bija vienīgā Latvijas izdevniecība, kuras fokuss bija tikai kartogrāfiskie izdevumi. Vispirms dodamies pa pēdām Pēterim Mantniekam. Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Letonikas un Baltijas centra krājuma eksperts Reinis Vāvers. Bet otrajā raidījuma daļā dodamies ciemos pie bijušā LNB direktora Andra Vilka, kurš starp daudziem starpkaru Latvijas grāmatniecībā svarīgiem personāžiem aicina atcerēties arī izdevēju, rakstnieku un ceļojošu grāmatu tirgotāju jeb kolportieri vārdā Atis Freinats un viņa neparasto izdevumu „Grāmatnieki” ar bagātīgām Latvijā pazīstamu mākslinieku ilustrācijām.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām iepazīstam tuvāk nozīmīgākās bibliotēkas Latvijā 20. gadsimta sākumā. Kādos virzienos darbojās Valsts bibliotēka, Latvijas Universitātes bibliotēka un kad veidojās lasītavas bērniem? Stāstām arī par Rīgas pilsētas bibliotēkas degšanu 1941. gadā un to, kā daži cilvēki parūpējās, lai mēs savas vēstures liecības šajā ugunsgrēkā nepazaudētu pilnībā. Kur grāmatas, tur bibliotēkas, tāpēc šajā raidījumu ciklā, jau kādu laiku rosoties pa 20. gadsimtu, esam nonākuši pie stāsta par šī gadsimta nozīmīgākajām bibliotēkām pirmajās desmitgadēs. Arī šajā reizē pārliecināsimies, ka stingru robežu no iepriekšējiem gadsimtiem nevarēsim novilkt, jo neapšaubāmi - tas, kas notiek 20. gadsimtā, saknes dzinis jau krietni agrāk. Pa dažādām bibliotēkām šajā raidījumā paceļosim kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētnieci Janu Dreimani un Aiju Taimiņu - Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju, kā arī vadošo pētnieci šī gada oktobrī jaunizveidotajā Latvijas Universitātes bibliotēkā. Tā izveidota, apvienojot līdzšinējo Latvijas Universitātes bibliotēku un Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku. 20. gadsimta sākums ir laiks, kad attīstās vairākas zinātniskās un publiskās bibliotēkas, taču uz mirkli metīsim laika cilpu atpakaļ uz 19. gadsimta otro pusi, kad aktīvi darbojas Krišjānis Valdemārs - cilvēks, kuram ir ļoti lieli nopelni publisko bibliotēku popularizēšanā latviešiem. Par viņa veidoto darbu “300 stāsti”, lai popularizētu lasīšanu, kā arī ilgstošo latīņu drukas aizliegumu Latgalē, kas būtiski arī šīs dienas raidījuma kontekstā, aicinām klausīties agrākās šī raidījuma sērijas mūsu arhīvā. Ar kurām arī 20. gadsimtā strādājušām personībām mūs sasaista Krišjānis Valdemārs un kā mainās apstākļi bibliotēku pieejamībā gadsimtu mijā, par to atgādina Jana Dreimane. 

Raidījumā Grāmatai pa pēdām, turpinot izzināt Latvijas 20.gadsimta pirmās puses ietekmīgākos grāmatu apgādus, šoreiz uzmanības centrā – „Valters un Rapa”, kas izdevumu apjoma ziņā bija nepārspēts un kura monumentālie izdevumi joprojām ir goda vietā daudzos grāmatplauktos. ""Valters un Rapa" ir apgāds, kas savā samērā īsajā pastāvēšanas laikā paguvis iemantot lasītāju pilnu uzticēšanos," tā apgāda 25 gadu jubilejas izdevumā 1937. gadā raksta Jānis Jaunsudrabiņš.  Sakarā ar to," viņš turpina, "katra rakstnieka, bet jo sevišķi katra jauna rakstnieka karstākā vēlēšanās ir — iekļūt šī apgāda autoros. (..) Īsā atzīme "Valters un Rapa” uz vāka vai uz pirmās lapas gaiši pasaka, ka grāmata vērtīga, ka tā nebojās lasītāja literārisko gaumi, ka to var droši pirkt un ieteikt citiem, arī nepazīstot autoru." Jānis Jaunsudrabiņš pats bija viens no "Valtera un Rapas" izdotajiem autoriem, un šis, protams, ir jubilejas izdevuma teksts. Taču Jaunsudrabiņš, tāpat kā Anna Brigadere, Vilis Plūdons, Edvarts Virza, Zenta Mauriņa un daudzi citi "Valtera un Rapas" izdotie latviešu literatūras lielie vārdi komentārus neprasa. Raidījuma Grāmatai pa pēdām", turpinot izzināt Latvijas 20.gadsimta pirmās puses ietekmīgākos grāmatu apgādus un izdevējus, šoreiz kārta tieši "Valteram un Rapam" – vienam no neapšaubāmiem tirgus līderiem gan izdevumu skaita, gan grāmatu saturiskās un vizuālās kvalitātes un daudzveidības ziņā. Raidījumā dzirdēsim gan Misiņa bibliotēkas vadītājas un ilggadējas "Valtera un Rapas" pētnieces Guntas Jaunmuktānes, gan Jāņa Rapas vedeklas Rasmas Rapas un ilggadējā LNB direktora Andra Vilka balsi. Bet saruna studijā ar grāmatzinātnieku un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Viesturu Zanderu.   Plašāk par projektu šeit:

Pavērsiens latviešu grāmatniecībā – Helmāra Rudzīša apgādā „Grāmatu draugs” grāmatas par 1 latu. Pētām, kādus biznesa paņēmienus Rudzītis izmantoja, arī to, kā izdevās dibināt skaņuplašu fabriku "Bellacord – Electro" un kādas atbildes pētnieki meklē joprojām. Iepriekšējos raidījumos esam stāstījuši par izdevējiem Jāni Rozi, Miķeli Gopperu, pirms tam  arī par Ansi Gulbi, šoreiz kārta Helmāram Rudzītim un viņa apgādam „Grāmatu draugs”, viņš arī skaņuplašu fabrikas „Bellacord – Electro” dibinātājs. Grāmatizdevējs Helmārs Rudzītis, kā minēts Nacionālajā enciklopēdijā, radīja pavērsienu latviešu grāmatniecībā. Intriga dota, atliek sekot šīsdienas stāstam. Uzklausām literatūrzinātnieci Ingunu Dauksti- Silasproģi, grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pētnieku Albertu Rokpelni. Helmārs Rudzītis pirms 40 gadiem Amerikā publicējis atmiņu grāmatu „Manas dzīves dēkas”, kas ar komentāriem izdota arī Latvijā 90. gados. – to pētnieki pieminēs. Plašāk par projektu šeit:

Iepriekšējā raidījuma Grāmatai pa pēdām izskaņā runājām par to, kā izdevēja Jāņa Rozes vārds dzīvo atjaunotajā Latvijā. Stāstu par apgādu "Zelta ābele" sākam tieši ar to, kā mūsdienās dzīvo "Zelta ābeles" simbols. Tas vairs nav apgāds, bet apgāda zīme, "Zelta ābele", kuru zīmējis Voldemārs Krastiņš. Šis simbols vieno Latvijas skaistākās grāmatas konkursā "Zelta ābele", turpinot Miķeļa Goppera ideju par grāmatas komponēšanu. Stāsts par šo apgādu un izdevēju Miķeli Gopperu ir neparastāks, jo tam ir paveicies ar divu sējumu izdevumu – "Grāmata kā meistardarbs. Apgāda "Zelta ābele" ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs" un monogrāfiju "Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve". Tās autors ir Laimonis Osis, ķīmiķis ar kolekcionāra un bibliofila gēnu. "Zelta ābelei" ir arī veicies ar bijušo līdzstrādnieku atmiņām - tulkotājs Voldemārs Kārkliņš, rakstnieks Anšlavs Eglītis, dzejniece un redaktore Ingrīda Vīksna, tulkotāja un redaktore Milda Grīnfelde. 

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz sekojam līdzi grāmatizdevēja Jāņa Rozes dzīvesstāstam. Viņš bijis augstsirdīgs cilvēks, kura mūžs noslēdzās traģiski. Runājam par to, kāda bija Jāņa Rozes darbība pirms grāmatu izdošanas, kādu autoru un kādu žanru darbi bija viņa apgāda paspārnē un cik liela nozīme bija grāmatu mākslinieciskajam noformējumam. Noteikti daudzi būs viesojušies “Jāņa Rozes” grāmatu veikalos, meklējot pēc konkrētas lasāmvielas, vienkārši ko pārlapojot un apskatot, kas nesen izdots, vai iegādājoties ikdienā nepieciešamās rakstāmlietas. Šoreiz raidījumā dosimies pa pēdām grāmatizdevējam Jānim Rozem. Pārliecināsimies, cik daudzpusīgs bijis šis grāmatizdevējs un kopīgi godināsim zīmolu “Jānis Roze” tā 110. gadadienā. Atsaukt atmiņā dažus no Jāņa Rozes dzīves notikumiem sarunā palīdz uzņēmuma SIA “Jānis Roze” valdes priekšsēdētājs un arī Jāņa Rozes mazdēls Ainārs Roze, šī paša uzņēmuma izpilddirektore Ināra Beļinkaja un izdevniecības “Jānis Roze” vadītāja Renāte Punka. Runājot par šī raidījumu cikla personībām, allaž šķiet interesanti saprast, kādi apstākļi un notikumi sekmē to, ka viens cilvēks pievēršas kādai nodarbei un velta tai savu mūžu. Jānis Roze ir dzimis 1878. gadā Vecpiebalgas pagastā, mācījies pie brāļiem Kaudzītēm, strādājis sava radinieka - grāmatu tirgotāja un izdevēja Jāņa Ozola - spiestuvē, tēlojis teātrī. Vai tas ir nozīmīgs atspēriena punkts grāmatizdevēja darbam nākotnē? Plašāk par projektu šeit:

Grāmatniecības uzplaukuma laiks – tā raksturojams Latvijas Republikas 20. – 30. gadu periods. Par jaunajām iespējām un tradīciju turpinājumu, par aizrautīgiem profesionāļiem un spēcīgu nozares arodbiedrību, arī par grāmatniecības tiesisko un poligrāfisko bāzi, stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. Iepriekš aplūkojām, kā latviešu grāmatniecība izdzīvoja Pirmā pasaules kara laikā. Šoreiz raidījumā  interesējamies, kāda bija grāmatniecība Latvijas Republikas sākumposmā, kā attīstījās 30. gados līdz padomju okupācijas vara 1940. gadā nacionalizēja grāmatniecības uzņēmumus.   Raidījuma eksperti – poligrāfijas vēstures pētnieks Artis Ērglis un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders izvadā cauri divām desmitgadēm, iezīmējot grāmatniecību Latvijas Republikā 20. – 30. gados, un nodēvējot šo periodu par grāmatniecības uzplaukuma laiku. Vairāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām aplūkojam, kā latviešu grāmatniecība un prese spēja izdzīvot Pirmā pasaules kara laikā un turklāt spēlēja izšķirošu lomu nācijas kopības saglabāšanā un ticībā savai valstīm. Skanēs arī Kārļa Skalbes kara reportiera piezīmes. Pagājušajā nedēļā stāstījām par to, cik būtisks pavērsiena punkts šajā īsajā laikā bija jau Piektā gada revolūcija un tai sekojošās represijas, kam par spīti latviskā grāmatniecība tomēr turpināja augt un attīstīties. Taču 20. gadsimta otrās desmitgades vidū daudz kam svītru pārvilka Pirmais pasaules karš. Kā grāmatas un presi izdeva un lasīja kara laikā un cik liela bija to nozīme nācijas kopības saglabāšanā, pārrunājam ar vēsturniekiem Vitu Zelči un Mārtiņu Mintauru un grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu. Latviskās izdevējdarbības apstākļi nebija viegli jau 20. gadsimta sākuma rusifikācijas un cenzūras apstākļos. Taču karš nesa vēl smagāks pārbaudījumus. Sākot jau ar milzīgo bēgļu kustību. Pēc vēsturnieku aplēsēm, bēgļu gaitās Pirmā pasaules kara laikā, sākot ar 1915. gadu, no Latvijas teritorijas devās apmēram 600000 cilvēku. Par spīti smagajiem apstākļiem, grāmatu un preses izdošana latviešu valodā ne uz brīdi pilnībā neapstājas. Grāmatu vēstures pētnieks Viesturs Zanders uz sarunu paņēmis vairākus kara laika izdevumus, kas parāda gan plašo izdošanas ģeogrāfiju, gan formu daudzveidību. Te ir, piemēram, 1916. gadā Rīgā "Valtera Rapas un biedru" apgādībā izdotās "Kara dziesmas" Kārļa Skalbes sakopojumā, Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas Pēterpilī izdotais "Bēgļu kalendārs 1917. gadam" un Viļa Plūdoņa "111 lirisku dziesmu", kas iznāk Pētera Stumpa izdevniecībā Limbažos 1918. gadā. Vairāk par projektu šeit:

Raidījums Grāmatai pa pēdām iesoļo 20.gadsimtā un pievēršas latviešu grāmatniecības un preses attīstībai jaunāko laiku vēsturē. Sezonas pirmajā raidījumā pētām, kā rakstīto vārdu latviešu valodā ietekmēja 1905.gada revolūcijas nestās pārmaiņas un laiks līdz Pirmajam pasaules karam. Šajā raidījumā trīs erudītu stāstnieku vadībā vērsim durvis uz 20.gadsimta sākumu, kura nestās pārmaiņas gan ļāva dzimt daudz kam jaunam, gan daudz ko sagrāva. Bet tieši šis ārkārtīgi sarežģītais laiks lika pamatu vēlākajam latviešu grāmatniecības zelta laikmetam. Tāpēc šoreiz mūsu uzmanības centrā nebūs viena konkrēta grāmata, bet laikmetu maiņa un latviski rakstītā vārda grāmatās un presē ceļš cauri 1905.gada revolūcijai līdz Pirmajam pasaules karam. Bet izdevējdarbībai kara laikā veltīsim nākamo raidījumu. Stāsta vēsturnieki Vita Zelče un Mārtiņš Mintaurs un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām piedāvājam 2. sēriju stāstam par veco un jauno druku. Turpinām sarunu ar Paulu Daiju, Pēteri Vanagu un Andu Baklāni un noskaidrojam, kā ortogrāfija grāmatām latviešu valodā mainījās 17. un 19. gadsimtā, kā to uztvēra sabiedrība, kādi notikumi vēsturē pielika punktu vecajai drukai un vai tā ir pavisam atstāta aizmirstībā. Turpinām ceļojumu laikā, lai izprastu, kā gan Latvijā, gan citviet Eiropā iespiestajās grāmatās un rokrakstos veco druku nomainīja jaunā. Iepriekšējā raidījumā runājām, ka vecās un jaunās drukas saistībā vēl būtu jālieto virkne dažādu terminu, piemēram, gotiskais raksts jeb gotu burti un fraktūra, ja mēs runātu par veco druku, un antīkva, ja runātu par jauno druku, kaut jēdzienu ir vēl krietni vairāk. Šoreiz pakavēsimies pie tām reformām, kas vecās drukas pierakstā Latvijas teritorijā pēc daudzajiem eksperimentiem un nekonsekvencēm ieviesa skaidrību 17. gadsimtā un pēc tam atkal radīja pilnīgu neskaidrību 19. gadsimtā. Kā pirmais pagrieziena punkts ir 1683. gads, kad Jelgavā pulcējās mācītāji un apsprieda Ernsta Glika vadībā sagatavoto Jaunās Derības tulkojumu. Mēs, protams, nezinām detalizēti, ko mācītāji toreiz izsprieda, taču Glikam viņa manuskripts tika atdots atpakaļ kā nederīgs, un viņam nācās vēl turpināt darbu, lai vienādotu rakstību. Zināms arī, ka Vidzemē iznākušajam Bībeles tulkojumam tika piemērota kurzemnieku rakstība. Kopš Glika Bībeles laikiem stabila ortogrāfija pastāvēja līdz 19. gadsimta pirmajai pusei, kad atkal sākās eksperimenti. Bija neskaitāmi priekšlikumi, kā uzlabot ortogrāfiju, kā risināt garumzīmju jautājumu, piemēram, vai tā būs viena svītriņa virs burta, vai arī burtu kombinācija “a” un “h”, lai pateiktu “ā”. Tad arī, piemēram, vārds “ieiet” tiek rakstīts ar četriem “e” burtiem, tātad “eeeet”. Visa starpā notika arī koķetēšana ar kirilicu kā rakstības veidu.   Plašāk par projektu šeit:  

Raidījumā Grāmatai pa pēdām ceļojam pa vairākiem gadsimtiem un vietām, jo stāstām par veco un jauno druku - jēdzieniem, kurus nereti vispārīgi attiecinām uz gotiskajiem burtiem senāk un mūsdienās lietoto antīkvu. Bet viss, protams, nav tik vienkārši - ne jēdzienos, ne arī paņēmienos, kā veco druku atšifrēt mūsdienās. Šoreiz stāsta 1. sērija. Vai atminaties, kad pirmo reizi turējāt rokās grāmatu vecajā drukā un mēģinājāt izlasīt, kas tur rakstīts? Raidījumu cikla Grāmatai pa pēdām stāstos par grāmatniecības vēsturi esam nogājuši garu ceļu un šobrīd jau kādu laiku sasnieguši 20. gadsimtu. Bet visu šo laika posmu, runājot par grāmatām un autoriem, ar mums kopā ir bijis kāds plašāk neapspriests ceļa pavadonis, kas savā ziņā pat kļuvis pašsaprotams, ja reiz runājam par agrākiem gadsimtiem. Šoreiz piedāvājam satikties ar mūsu uzticamo ceļabiedru, proti, pašu drukas veidu, kādā grāmatas ir iespiestas. Vecā druka un jaunā druka - tie ir jēdzieni, kurus lietojam, lai paši savā prātā ieviestu skaidrību, ka runājam par seniem izdevumiem ar, piemēram, gotiskajiem burtiem, un to rakstības veidu, kādu lietojam mūsdienās. Viss gan neaprobežas tikai ar šiem jēdzieniem, stāsts ir visai plašs un tajā iesaistās Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības vadītājs Pauls Daija, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās pētniecības pakalpojuma vadītāja Anda Baklāne un Latvijas Universitātes profesors Pēteris Vanags. Video epizodē “Latviešu seno burtveidolu digitalizācija” Pauls Daija norādījis, ka vecās un jaunās drukas kultūras vēsture nav uzrakstīta, un šķiet, ka ikvienam, kam patīk skaidrība jēdzienos un lietu kārtība tā būtu patiesi interesanta lasāmviela. Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām saruna par bērnu literatūru. Iepazīstam Andreja Jesena veikumu – viņš uzskatāms par pirmo ievērojamo augstvērtīgās bērnu un jaunatnes periodikas un daiļliteratūras izdevēju Latvijā. Kopā ar Viesturu Zanderu un Alīsi Nīgali noskaidrojam, kas jauniešus literatūrā interesēja pirms 100 gadiem un šobrīd. Bērnība – laimīgā zeme. Tā bērnu dienas aprakstījuši vairāki literāti, stāstot par laiku dzīvē, kad valdījusi bezrūpība un priekpilnas čalas. Šim posmam mūsu katra dzīvē šodien cauri iesim arī raidījumā, stāstot par bērnu literatūru 20. gadsimta sākumā. Ar saviem sarunu biedriem – Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, Latvijas Universitātes profesoru Viesturu Zanderu, kā arī bērnu grāmatu izdevniecības “Liels un mazs” līdzīpašnieci un direktori Alīsi Nīgali tiekamies vietā, kas pati par sevi jau ir saules un gaišas atmosfēras pielieta, un tas ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrs. Stāsta galvenais varonis šodien būs Andrejs Jesens – viņš uzskatāms par pirmo ievērojamo augstvērtīgas bērnu un jaunatnes periodikas un daiļliteratūras izdevēju Latvijā. Par viņa izdoto grāmatu sēriju un žurnāliem dažādu vecumposmu bērniem, par to, kas bērnus un jauniešus literatūrā interesēja pirms 100 gadiem un šobrīd un kā sekmēt bērnu interesi par grāmatām – šie ir daži no pieturas punktiem sarunā. Bet tāpat kā raidījumā par enciklopēdijām un konversācijas vārdnīcām, kad Viesturam Zanderam jautājām, vai enciklopēdijas parādās tikai 19. gadsimtā, arī šoreiz būtiski noskaidrot, vai par bērnu literatūru patiešām varam sākt runāt tikai no 20. gadsimta sākuma. Izrādās, tā gluži nav.

Pirms simtu desmit gadiem latviski iznāca pirmā bibliotekāru rokasgrāmata, kuras pamatprincipi ir pārsteidzoši aktuāli arī mūsdienās. Kas bija tās autors Teodors Līventāls un kāpēc bibliotēkas kļuva par šī sabiedriski un politiski rosīgā cilvēka mūža misiju? „Grāmatai cilvēces attīstības gaitā lemts spēlēt sevišķi ievērojamu lomu. No tā laika, kamēr izgudrotas rakstu zīmes, grāmatā kristalizējas cilvēces piedzīvojumi un pārdzīvojumi, un tādā kārtā dod iespēju iet uz priekšu ātrākiem soļiem. Tomēr katram iegādāties vajadzīgās grāmatas nav iespējams. Tamdēļ rodas nepieciešamība ierīkot bibliotēkas…”  Tā sākas 1913.gadā izdota grāmata ar nosaukumu “Kā nodibināt un iekārtot bibliotēku?”, kuras autors ir viens no aktīvākajiem Latvijas 20.gadsimta sākuma bibliotekārās dzīves pārstāvjiem Teodors Līventāls. Viņš un viņa idejas par bibliotēku nozīmi tautas izglītībā ir raidījuma centrā. Saruna par pirmo bibliotekāru rokasgrāmatu un tās autoru ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieci Janu Dreimani un Jēkabpils novada galvenās bibliotēkas bibliogrāfi Mārīti Cauni.

Grāmata bija viņa svētdiena un darbdiena – šī frāze attiecas uz grāmatizdevēju Ansi Gulbi, kurš visu savu mūžu veltījis grāmatu izdošanai. Par nozīmīgākajiem izdevumiem, grāmatu sērijām un enciklopēdiju, par sadarbību un saraksti ar Raini stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. Šoreiz par grāmatizdevēju Ansi Gulbi  – mūsu nacionālās grāmatniecības vienu no izcilākajām personībām. Tā kā viņa izdoto grāmatu skaits pārsniedz divus tūkstošus, šajā reizē izcelsim, mūsuprāt, svarīgāko – sēriju „Universālā bibliotēka” un sadarbību ar Raini, kā arī „Latviešu konversācijas vārdnīcas” izdošanu un sēriju „Lettische Literatur”. Taču stāstos un sarunās iekrāsosies arī viņa raksturs, dzīves veids un sarakste. Izzināt Anša Gulbja devumu palīdzēs literatūrzinātniece, filoloģijas doktore Gundega Grīnuma un grāmatzinātnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Viesturs Zanders.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsts par sieviešu radīto literatūru 19. gadsimta beigās. Iepazīstam ceļojumu aprakstu autori Minnu Freimani, kuras vārds ilgi palicis aizmirstībā. Runājam arī par Aspazijas lugu "Zaudētās tiesības", kas izsauca viļņošanos sabiedrībā ar nepieņemamo vīrieša atveidojumu lugā. 19. gadsimts ir laiks, kas nesa jaunas idejas un kustības, un to radītās pārmaiņas mēs jūtam joprojām. Proti, 19. gadsimta otrajā pusē Eiropā veidojās tāda kustība kā sufražisms. Kustības mērķis bija panākt sieviešu vēlēšanu tiesību vienlīdzību ar vīriešiem, un cīņa par sieviešu emancipāciju jeb līdztiesību ienāca ne tikai politiskajā arēnā vien, šīs vēsmas bija sastopamas arī literatūrā un izglītībā. Šīs dienas stāsta centrā būs divas sievietes - ceļojumu aprakstu autore Minna Freimane, kuras vārds ilgi pabijis aizmirstībā, un vienlaikus tik labi zināmā Aspazija, kuras luga “Zaudētās tiesības” 19. gadsimta beigās izsauca pamatīgu neizpratni sabiedrībā. Par abu sieviešu paveikto raidījumā saruna ar divām literatūrzinātniecēm, pētniecēm Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā Zitu Kārklu un Evu Eglāju-Kristsoni. Sufražisms, protams, netapa vienā dienā, un arī literatūrā mēģinājumi norādīt uz nevienlīdzīgām sieviešu un vīriešu iespējām vērojami senāk. Piemēram, jau 18. gadsimta beigās britu rakstniece un filozofe Mērija Volstonkrafta (Mary Wollstonecraft) uzrakstījusi darbu “Sieviešu tiesību aizsardzība”, kurā viņa izklāstījusi sieviešu nedabisko apspiešanu no vīriešu puses, kas savukārt notiek tikai tāpēc, ka sievietēm galvenokārt ir zema izglītība. Kā centieni panākt labvēlīgāku situāciju sievietēm izpaudās Latvijā? Vairāk par projektu šeit:

Raidījuma uzmanības centrā – 19.gadsimta 80. – 90.gados uzplaukusī Jaunās strāvas kustība un tās centrālais izdevums – laikraksts „Dienas lapa”. Kopā ar vēsturniekiem Jāni Šiliņu un Vitu Zelči atgādinām par Jaunās strāvas izcelšanās sociālo un politisko fonu, tuvāk apskatām „Dienas lapas” darbību un caur to paustās idejas. „Jaunā strāva” aktīvi vērsās pret provinciālismu un sentimentālismu latviešu literatūrā, uzsverot reālisma nozīmi un aicinot rakstniekus pievērsties sociāli aktuāliem tematiem. Raidījumā pieskaramies arī bulvārpreses nosaukuma izcelsmei un apskatām, kā jauno Rīgas bulvāru mutuļojošā ikdienas dzīve aizpildīja „Dienas lapas” lielās lappuses līdzās jaunstrāvnieku idejām par līdztiesīgāku un sociāli taisnīgāku sabiedrību.   Plašāk par projektu šeit:

Par Jāni Endzelīnu vai katrs būs dzirdējis kā par bargu valodas tīrības kopēju, taču, pirmkārt, viņš ir viens no Latvijas visu laiku izcilākajiem zinātniekiem. Par viņa devumu zinātnē, par stūrakmeņiem valodas attīstībā, par zinātnisko gramatiku „Lettische Grammatik”  stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. „Unikāla personība”, „bargs valodas tīrības kopējs,” „salīdzināmās valodniecības meistars”, „izcils zinātnieks” - tā raksturo Jāni Endzelīnu. Šoreiz par latviešu valodnieku, baltu valodu pētnieku, starptautiskā vērtējumā vienu no Latvijas visu laiku izcilākajiem zinātniekiem - Jāni Endzelīnu. Un ja reiz dodamies „Grāmatai pa pēdām”, tad īpašu uzmanību veltīsim Endzelīna zinātniskajai gramatikai „Lettische Grammatik” - baltu salīdzināmi vēsturiskās valodniecības stūrakmenim.   Filoloģijas doktore, Jāņa Endzelīna biogrāfijas un zinātniskās darbības pētniece Sarma Kļaviņa iezīmē svarīgāko Endzelīna tapšanā par valodnieku, dažas privātās dzīves lappuses, un, protams, zinātniskās gramatikas rakstīšanas un izdošanas ceļus. Savukārt Latvijas Universitātes Latvistikas un baltistikas profesore Andra Kalnača raksturo zinātniskās gramatikas nozīmi valodniecībā līdz mūsu dienām. Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām iepazīsim jauno enciklopēdisko domāšanu 19. gadsimta beigās un Jēkaba Dravnieka nozīmīgo darbu “Konversācijas vārdnīcas” izveidē, ko vēlāk turpinās Rīgas Latviešu biedrība un Ansis Gulbis. Runāsim arī par Ausekļa, Gētes un citu autoru kopotajiem rakstiem un to attīstību no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām. Plašāk stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Jānis Oga. Mēs īpaši runāsim par dažādiem posmiem konkrētas enciklopēdijas, proti, “Konversācijas vārdnīcas” vēsturē Latvijā - kā šo darbu sāka Jēkabs Dravnieks, vēlāk, jau 20. gadsimtā, turpināja Rīgas Latviešu biedrība, bet trešo posmu īstenoja Ansis Gulbis. Viens no jautājumiem, kas varētu rasties - vai tiešām 19. gadsimta nogale ir tas laiks, kad vispār sākam runāt par enciklopēdijām? Šajā raidījumu ciklā taču esam stāstījuši par Vecā Stendera “Augstas gudrības grāmatu” 18. gadsimtā, par ceļojumu aprakstiem un padomu grāmatām ar enciklopēdisku raksturu 19. gadsimtā jau agrāk. Tomēr - 19. gadsimta beigās parādās jaunā enciklopēdiskā domāšana. Viens no mūsu sarunas galvenajiem varoņiem būs Jēkabs Dravnieks - pirmās latviešu enciklopēdijas izdevējs, grāmatu apgāda īpašnieks Jelgavā, kurš izdevis Rūdolfa Blaumaņa stāstu krājumu “Pie skala uguns”, Aspazijas drāmu “Vaidelote”, un arī Viljama Šekspīra “Hamlets” pirmo reizi latviešu grāmatniecībā iznācis tieši Dravnieka apgādā.  Savā “Konversācijas vārdnīcā” Dravnieks gribējis skart visplašāko tematu loku, vēloties iespēju robežās runāt arī par Latviju un latviešu personībām, bet impēriskās cenzūras politikas dēļ tajā laikā tas bija nosacīti iespējams. Tematu daudzveidību ir noteicis arī autoru loks, kas sagatavojis vārdnīcas šķirkļus. Pirmajās Dravnieka “Konversācijas vārdnīcas” burtnīcās vairāk nekā 100 šķirkļu sarakstījis Jānis Pliekšāns - Rainis, kurš tobrīd Jelgavā ir advokāta Stērsta Andreja palīgs. Taču Viesturs Zanders norāda, ka vēl svarīgāks aspekts par vārdnīcā ietvertajām nozarēm ir sabiedrības rezonanse par izdevumu. Savu dzirksteli te piešķiļ laikraksta “Dienas Lapa” veidotāji. Plašāk par projektu šeit:

Par latviešu dramaturģijas sākotni - par Ādolfu Alunānu un Mariju Pēkšēnu, kuras lugu "Ģertrūde" cenzūra neļāva iestudēt, par Blaumaņa kritikām un viņa pirmo lugu - raidījumā Grāmatai pa pēdām sarunas ar režisori Māru Ķimeli un literatūrzinātnieku Benediktu Kalnaču. Par latviešu teātra tēvu Ādolfu Alunānu, kā mēs to esam pieraduši teikt, Arveds Mihelsons (Rutku tēvs) ir rakstījis teātra anekdotes, radio tās pagājušā gadsimta 80. gados ierunājis aktieris Ēvalds Valters. Protams, anekdote nav vēsturiska patiesība, bet, iespējams, arī tajā ir kāda kripata no Ādolfa Alunāna rakstura un izrīcībām. Lai turētos vairāk pie literatūrzinātnes un teātra vēstures, kas dramaturģijas gadījumā ir cieši saistītas, par latviešu dramaturģijas sākumiem 19. gadsimta beigās runājam ar literatūrzinātnieku Benediktu Kalnaču, savukārt savas pārdomas par to, kāpēc Alunāna joku lugas noderēja skatuvei un priekam, bet mūsdienās – īpašam spēles stilam un arī muzikālām kuplejām, stāsta režisore Māra Ķimele. Kad latvieši 19. gadsimtā sadomāja spēlēt teātri, tad vajadzēja, ko spēlēt. Vispirms bija tulkotas un pielāgotas lugas, bet tad jau gribējās kaut ko pašu - dzīvajā latviešu valodā. Par Ādolfu Alunānu, kas nācis no latviešu vācu ģimenes un kā aktieris piedalījies Vācu vasaras teātros Igaunijā, zinām salīdzinoši daudz, savukārt to, ka 1870. gadā Rīgas Latviešu biedrības rīkotajā lugu konkursā uzvar Marija Pēkšēna ar lugu „Gertrūde”, ko cenzūra tobrīd neatļauj izrādīt, par to jau mazāk zināms, bet, iespējams, vēl gaidāmi pētnieču raksti. Plašāk par projektu šeit:

Turpinot sekot latviešu romāna pirmsākumiem, šoreiz pētām brāļu Kaudzīšu romāna „Mērnieku laiki” nozīmi latviskās grāmatniecības attīstībā. Izzinām, kādas Eiropas literatūras ietekmes tajā samanāmas un kāpēc to nevar uzskatīt tikai par reālistisku laikmeta atspoguļojumu; kāpēc izdevēji sākotnēji bija skeptiski par „Mērnieku laiku” spēju iekarot lasītāju sirdis un kāpēc daļā latviešu sabiedrības to uzņēma ar sašutumu. Meklējam arī atbildes uz to, kāpēc tieši „Mērnieku laiki” laika gaitā kļuvuši par kanonisku latviešu literatūras darbu un kā ietekmējuši tālāko oriģinālprozas attīstību. Un mazliet pieskaramies arī savulaik daudz apspriestajam jautājumam par to, vai brāļi Kaudzītes patiešām ir īstie „Mērnieku laiku” autori. Raidījuma viesi – literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Māra Grudule un vēsturnieks, LU profesors Kaspars Kļaviņš.  Ja vēlaties „Mērnieku laikus” šodien pārlasīt pastaigu laikā vai pie auto stūres un dzirdēt Kaudzīšu krāšņās valodas spēles, tādu iespēju dod gan Latvijas Radio mājaslapā atrodamais „Mērnieku laiku" simtgadē 1979. gadā veidotais radioteātra iestudējums, gan pavisam nesen, pandēmijas laikā, aktiera Kaspara Znotiņa ielasītā audiogrāmata.   Plašāk par projektu šeit:

Par Latviešu romāna dzimšanu 19. gadsimta otrajā pusē liecina divi romāni. Sāksim ar Māteru Jura romānu „Sadzīves viļņi”, kurā muižas dzīves atspoguļojums savijies ar autora vērojumiem darba gaitās. Iepazīstam arī Māteru Jura temperamentīgo un apsviedīgo dabu. Pirmie latviešu romāni – Māteru Jura „Sadzīves viļņi” un brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki” -  klajā nāca 1879. gadā. Katra romāna izpētei veltīsim savu raidījumu , šoreiz kopā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli izzinām, cik nozīmīgs laikmeta kultūrvēstures dokuments bija Māteru Jura romāns „Sadzīves viļņi”, par ko autors rakstīja un kāpēc par šo romānu zinām mazāk, nekā par Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”. Raidījuma gaitā uzzināsit arī to, cik nešpetnas un aizrautīgas dabas bijis romāna autors Juris Māters jeb Māteru Juris. Raidījumu papildinās fragmenti no radioiestudējuma „Sadzīves viļņos”, ieraksts tapis 1991. gadā,  dramatizējuma autors Arnolds Auziņš, režisors Andrejs Migla. Savukārt 1994. gadā apgādā „Zinātne” sērijā „Romāns – pagātnes liecinieks” atkārtoti iznāca Māteru Jura „Sadzīves viļņi”, priekšvārda un komentāru autore literatūrzinātniece Biruta Gudriķe, arī tas svarīgs izziņas avots raidījuma tapšanā. „Sadzīves viļņi” nav vienīgais Māteru Jura romāns, viņam ir daži mēģinājumi īsprozā  un romāns „Patriotisms un mīlestība” (1881), kur aprakstītas viņa attiecības ar laikabiedriem, darbs negūst atsaucību latviešu lasītāju vidū un to vērtē daudz zemāk arī mākslinieciskā līmenī nekā „Sadzīves viļņus”. Tomēr latviešu literatūras vēstures un kultūrvēstures kontekstā Jura Mātera vārds ir svarīgs. Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām izsekojam bibliogrāfa un Misiņa bibliotēkas izveidotāja Jāņa Misiņa dzīves ceļiem. Kas sekmēja Misiņa mīlestību pret grāmatām, kā radās bibliotēkas aizmetņi un cik iespaidīgs ir šīs bibliotēkas krājums mūsdienās. Šo sēriju veltām unikālai personībai - bibliofilam, bibliogrāfam, latviešu zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējam un galu galā Misiņa bibliotēkas izveidotājam Jānim Misiņam. Viņa dzīves gājums ir košs, tas daļēji aptver gan 19., gan 20. gadsimtu. Misiņa gaitas saistītas gan ar dzimto Tirzas pusi, gan Lejasciemu, gan vēlāk Rīgu, un arī viņa izveidotajai Misiņa bibliotēkai tās vēsturē bijuši dažādi pavērsieni un ģeogrāfisks novietojums. Šajā reizē iepazīstam, kas Jānim Misiņam jau bērnībā sekmēja mīlestību pret grāmatām, kā veidojās aizmetņi viņa bibliotēkai un cik iespaidīgs Misiņa bibliotēkas krājums ir mūsdienās. Pašlaik Misiņa bibliotēka ir Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas nodaļa, kur uz sarunu tiekos ar Misiņa bibliotēkas vadītāju Guntu Jaunmuktāni un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, Latvijas Universitātes profesoru Viesturu Zanderu. Sarunu sākam par Jāņa Misiņa izglītību un citiem faktoriem, kas radījuši vēlmi krāt grāmatas vēlāk dzīvē. Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz saldēdiens populārās kultūras cienītājiem: izzinām latviskās lubu literatūras uzplaukumu 19. gadsimta nogalē, iepazītam populārākos autorus un viņu paņēmienus lasītāju piesaistei, kur netrūkst līdzību arī ar mūsdienām.   Turpinot sekot latviskās grāmatniecības attīstībai 500 gadu garumā, šoreiz uzmanības centrā populārās jeb, kā to nicīgi mēdza saukt inteliģence – sēnalu literatūras uzplaukums 19. gadsimta nogalē. Skaidrojam šī uzplaukuma iemeslus, iepazīstam populārākos un ražīgākos pašmāju spalvas meistarus Lapas Mārtiņu un Kārli Cilinski, kuri rakstīja par visu, ko vien plašas tautas masas gribēja pirkt – no nelaimīgas mīlas stāstiem līdz bēru runu ceļvedim ar nosaukumu „Pilnīgs līķu pavadonis mājās un kapsētā”.  Raidījumā skan arī viņu puķainās valodas fragmenti un dzejas rindas, kuras kāds no autoriem ieteica dungot „Līgo laiva uz ūdeņa” meldijā. Stāsta grāmatu vēstures pētniece Lilija Limane un literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone.

Eposa meklējumi 19. gadsimta otrajā pusē - no Mālberģa un Dinsberga poēmām līdz Jēkaba Lautenbaha "Niedrīšu Vidvudam" un Andreja Pumpura eposam "Lāčplēsis". Pavērsim priekškaru arī Ineses Tālmanes lugas "Pumpurs. Ceļš uz Lāčplēši" iestudējamam Lielvārdes tautas teātrī. Ieskicējam eposa tapšanu priekšnoteikumus un idejas realizētājus latviešu literārajā vidē. Kāpēc 19. gadsimta otrajā pusē latviešiem bija vēlme radīt pašiem savu tautas eposu, kas bija tie literāti, kuri izmēģināja spēkus eposa žanrā? To noskaidrot palīdz literatūrzinātnieks Ojārs Lāms, viņš savos pētījumos pievērsies arī eposa tapšanas un pastāvēšanas variantiem. 2008. gadā apgādā „Zinātne” klajā nāca Ojāra Lāma pētījums „Lāčplēša zvaigznājs. Latviešu eposa ģenēze un funkcionalitāte Eiropas klasisko un jaunlaiku eposa tradīciju kontekstā”. Vēl raidījumā tiksimies ar dramaturģi Inesi Tālmani, skaidrojam, kā 2021. gadā tapa luga par Andreju Pumpuru, kurā dzejnieks daudzkārt pauž vēlmi un solījumu sacerēt eposu.   Ja Andreja Pumpura eposs „Lāčplēsis” urda arī 21. gadsimta radošos ļaudis, tad pārējiem autoriem ir kultūrvēsturiska vērtība. Caur viņiem ieraugām laikmeta dinamiku, arī daudzveidību. Taču ļoti iespējams, ka Lautenbaha „Niedrīšu Vidvuds” vai Dinsberga „Maijas Roze” piedzīvos transformācijas, ja to ierauga citu jomu mākslinieki, - spriež Ojārs Lāms.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz stāsts par latviešu valodas attīstību 19. gadsimta vidū un otrajā pusē. Kas bija salīdzināmi vēsturiskā metode valodniecībā un kāds bija vācbaltiešu mācītāja Augusta Bīlenšteina devums šajā laikā? Raidījumā arī par divām Krišjāņa Valdemāra redakcijā tapušām vārdnīcām ar valodnieciski plašu piedāvājumu. 19. gadsimts ir laiks, kad par patstāvīgu zinātnes nozari veidojas valodniecība, šajā jomā strādā vairākas spilgtas personības, un sava loma ir arī vācbaltiešu mācītājiem. Vienu no viņiem - luterāņu mācītāju Augustu Bīlenšteinu - un viņa ieguldījumu latviešu gramatikā iepazīsim tuvāk. Vienlaikus 19. gadsimta otrā puse ir jaunlatviešu laiks, un, protams, arī viņiem ir loma latviešu valodas kopšanā, tostarp Krišjānim Valdemāram un viņa redakcijā tapušām vārdnīcām. Par gramatiku un par leksikogrāfiju šoreiz stāsts. Iepazīstina Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistiskas un baltistiskas nodaļas profesori Andra Kalnača un Pēteris Vanags.   Plašāk par tematu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz stāsts par kolportieru jeb ceļojošo grāmatu tirgotāju aroda ziedu laikiem 19. gadsimta otrajā pusē. Izzinām vēl citus veidus, kā grāmatas nokļuva līdz latviski lasošajiem lasītājiem laikā, ko šodien apskatām kā latvisko grāmatu tirdzniecības izrāvienu.  Izzinām, kāda literatūra bija kolportieru ratos un kā to dažādos laikos vērtēja latviski rakstošā prese; kas bija komandīti un atkalpārdevēji, kā veidojās stacionāro grāmatnīcu tīkls Rīgā, pieskaņojoties zemnieku ceļiem; runājam par pirmajiem profesionālajiem latviešu grāmatu tirgotājiem un to, kāpēc stāstos par latviskajām grāmatām un lasīšanu 19.gadsimta vidū tik bieži izskan Rūjienas un Mazsalacas vārds. Raidījuma viesi – Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktors un grāmatu vēstures pētnieks Andris Vilks un LNB vadošais pētnieks, literatūrzinātnieks Pauls Daija.   Plašāk par tematu šeit:

Pašā Rīgas centrā atrodas Rīgas Latviešu biedrības (RLB) nams, namam un arī biedrībai ir bagāta vēsture un, šķiet, vai katram labi zināma. Tomēr, vai daudzi būs dzirdējuši, ka Rīgas Latviešu biedrībai bija savs apgāds - "Derīgu grāmatu nodaļa", kas izdeva visdažādākā satura grāmatas, arī nozīmīgus izdevumus, ieskaitot Konversācijas vārdnīcu. Darbojās komisija, kas no iesniegtajiem manuskriptiem izvērtēja, kas izdodams, kas ne. Savukārt lasītāju piesaistīšanai ieviesa abonementa sistēmu, kas tam laikam bija oriģināla prakse. Par biedrības sākuma gadiem, par pirmajām komisijām un personām, kas tajās darbojās ieskatu sniegs Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietniece Gaida Jablovska. Savukārt kādus izdevumus klajā laida "Derīgu grāmatu nodaļa" pētījis Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders. Vispirms dosimies uz Rīgas Latviešu biedrības namu Merķeļa ielā 13. Gaida Jablovska, gatavojoties sarunai, uz galda sarindojusi vairākus Rīgas Latviešu biedrības apgāda senos izdevumus un arī pavisam nesen klajā laistas grāmatas par biedrības vēsturi, arī izmērā palielo grāmatu „Rīgas Latviešu biedrība trijos gadsimtos”.  Biedrības pirmsākumi meklējami jau 19. gs. pirmajā pusē, kad vērojami pirmie latviešu biedrošanās mēģinājumi toreiz izteikti vāciskajā Rīgā.  Pirmie mēģinājumi apvienoties notika 1861. gadā, taču palika bez tālākām sekām. Pēc tam bija vēl mēģinājumi, bet jauna iespēja dibināt latviešu biedrību radās 1868. gadā, kad Igaunijā bija neraža. Tika nodibināta „Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciesdamiem igauņiem”. Šīs biedrības darbošanās radīja apstākļus Rīgas Latviešu biedrības izveidošanai. Gaida Jablovska uzver, ka Rīgas Latviešu biedrība ir vissenākā latviskā biedrība. Nodibinot biedrību un sākot darboties, nebija jau arī nama, kur pulcēties un apspriesties, viņi tikās privātajās telpās. Runas vīru pulcēšanās protokoli sniedz vērtīgu informāciju un varam labāk izprast, kā viss noticis. Kas bija pirmie Rīgas Latviešu biedrības vīri? Gaida Jablovska iesāk ar pirmo biedrības priekšnieku Bernhardu Dīriķi. Rīgas Latviešu biedrības protokoli tiešām glabā vērtīgu informāciju, Gaida Jablovska min, ka par teātra, zinības un mūzikas komisijas darbību var uzzināt no daudz mapēm rokrakstā. Turpinājumā par Rīgas latviešu biedrības apgāda izveidi un darbības pamatprincipiem, te eksperts ir grāmatniecības vēsturnieks Viesturs Zanders. 2006. gadā iznāca V. Zandera grāmata „Rīgas Latviešu biedrība (1868–1940) kā nacionālās grāmatniecības centrs”. Svarīgi atgādināt, ka vēl 19. gs. pirmajā pusē visos grāmatniecības  procesos dominēja  baltvācu izcelsmes uzņēmēji. Un tikai 60. gadu otrajā pusē, gandrīz vienlaikus ar RLB tapšanu, savas gaitas uzsāk pirmie latviešu grāmatnieki Heinrihs Alunāns, Kārlis Stālbergs un Klāvs Ukstiņš, par viņiem stāstījām vienā no iepriekšējiem raidījumiem. Pirmie RLB apgāda gadi ir nedroši, it kā taustoties, norāda Viesturs Zanders, taču mazliet vēlāk izdod nozīmīgus izdevumus, tai skaitā Konversācijas vārdnīcu. 90. gadu sākumā izveido abonementu sistēmu, latviešu grāmatniecībai tā ir oriģināla un maz izmēģināta prakse. Kad Viesturam Zanderam jautāju par daiļliteratūras izdevumiem, ko apgāds izdod, viņš bilst, ka tagad nosaucot autorus vai nosaukumus, var radīt maldinošu iespaidu par apgādu kopumā. Rīgas Latviešu biedrības apgāds tiešām piedāvāja tematiski daudzveidīgu lasāmvielu, tai skaitā mūzikas un jūrniecības, arī praktiskās literatūras izdevumus, piemēram, „Pamācība, kā mazus bērnus kopt”. Gadsimtu mija un laiks līdz Pirmajam pasaules karam ir viens no dinamiskākajiem un interesantākajiem posmiem Rīgas Latviešu biedrības pastāvēšanas vēsturē.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pievēršamies posmam latgaliešu literatūras vēsturē no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam, kad 40 gadus pastāvēja drukas aizliegums ar latīņu burtiem. Taču tas nebija "tukšs posms", tajā liela loma bija Gustava Manteifeļa kalendāriem, rokrakstu grāmatniecībai un pastāvēja arī nelegālā grāmatniecība.  Turpināsim runāt par latgaliešu literatūru. Iepriekšējā stāstā par par latgaliešu literatūru skaidrojām tās aizsākumu 18. gadsimta pirmajā pusē, un raidījumu noslēdzām ar drukas aizliegumu 19. gadsimtā. Šoreiz vairāk pievēršamies tieši drukas aizlieguma periodam 40 gadu garumā no 1864. gada līdz 1904. gadam, lai gan par aizlieguma sākuma brīdi versijas ir vairākas. Lai iepazītu šo sarežģīto periodu Latgalē, uz sarunu aicinājām Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu valodniecības katedras profesori Lidiju Leikumu, un viņai pievienojas latviešu grāmatniecības vēstures pētniece, šobrīd pensionējusies Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliogrāfe darbā ar retiem izdevumiem Lilija Limane. Saruna atklāj, ka 40 gadu aizlieguma posms tāpat bija piepildīts ar vairākiem notikumiem latgaliešu literatūrā. Vispirms ieskicējam vēsturisko fonu, kas rada drukas aizliegumu Latgalē. No 16. gadsimta otrās puses līdz gandrīz 18. gadsimta beigām Eiropas kartē būtisku vietu ieņēma Polijas-Lietuvas ūnija jeb Kopvalsts Žečpospolita, kuras sastāvā bija arī mūsdienu Latvijas teritorijas. Taču 18. gadsimta beigās Žečpospolita lielā mērā Krievijas impērijas agresīvās politikas dēļ zaudēja savu valstiskumu, tās teritorija pakāpeniski tika pārdalīta, un 1772. gadā pēc Pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas Krievijas impērijas sastāvā nonāca Latgale - kādreizējā Žečpospolitas teritorija jeb Inflantijas vaivadija. Bet, protams, poļi savu teritoriju un noteikšanu gribēja atjaunot, risinājās vairākas cīņas, un 1863. gadā karadarbība bija nonākusi līdz Latgalei. Poļu militāra sakāve noveda līdz latīņu drukas aizliegumam. Oficiāli drukas aizliegums skaitās kā iedarbošanās uz poļu valodu, apspiežot poļu dumpi, bet reāli tas skar latīņu burtus, un ir vērojama rusifikācijas politika. Protams, viss neapstājas, arī drukas aizlieguma laikā parādās atsevišķi darbi. Viens no tiem - Gustava Manteifeļa kalendāri. Gustava Manteifeļa kalendārs “Infļantu zemes laika grōmota” iznāca jau pirms drukas aizlieguma un turpināja iznākt arī pēc tam. Lilija Limane un Lidija Leikuma skaidro, cik nozīmīga bija Manteifeļa personība un viņa veikums. Grāmatas aizliedza un skolēniem somas pārbaudīja, tad no Manteifeļa kalendāriem likumsakarīgi nonākam līdz nākamajai parādībai drukas aizlieguma laikā. Tās bija nelegālās grāmatas. Lilija Limane savā publicētajā rakstā par drukas aizliegumu minējusi, ka nelegālās grāmatas Latvijā nonākušas caur Lietuvu. Visbeidzot kā vēl viena būtiska parādība drukas aizlieguma laikā jāpiemin folkloras krājēji, un tādu ir ne mazums. 1904. gada pavasarī tika atcelts latīņu burtu drukas aizliegums Latgalē, tātad šogad aprit 120 gadu kopš tā brīža. Noslēgumā pētnieces skaidro to, ka visaktīvākā latgaliešu literatūras pētniecība notikusi Latvijas pirmās republikas laikā. Starp abiem pasaules kariem lielu lomu latgaliešu literatūrā ieņēma pirmā inteliģences paaudze, kas bija izglītojusies Pēterpilī un kuras pārstāvji izdeva literatūru, rakstīja paši un rīkoja pasākumus. Šīs inteliģences vidū bija Joņs Višņevskis, Francis Trasuns, Kazimirs Skrinda un vēl daudzi citi. Daudz kas apstājies pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma, bet pēc Otrā pasaules kara faktiski sācies jauns latgaliešu literatūras aizliegums un brīvi šī literatūra varēja attīstīties tikai trimdā. Drukas aizliegumu vislabāk pētījis vēsturnieks Boļeslavs Brežgo, un 20. gadsimtā gan vācu okupācijas laikā, gan pēc tam 50. gados iznākuši rakstu krājumi par šo tematu.

Pavērsiens grāmatniecībā - 19. gadsimta otrajā pusē vienlaikus sevi piesaka trīs latviešu izdevēji - Kārlis Stālbergs Rīgā, Heinrihs Alunāns Jelgavā un Klāvs Ukstiņš Liepājā. Izzinām, kādas grāmatas viņi izdeva un kādi bija grāmatveikali ar lasāmbibliotēku. Novadpētniece Andra Poota uzbur atmosfēru, kāda Jelgavas Pilsētas bibliotēkā valdījusi  2023.gada maijā, kad tā bija pārvērsta par „Tējnīcu pie Alunān Indriķ”, lai kaut nedaudz restaurētu laiku pirms 150 gadiem. Jo 1873.gadā Jelgavā grāmatveikalu ar lasāmbibliotēku, kur esot bijušas gandrīz visas latviešu grāmatas, atvēra latviešu tautības izdevējs Heinrihs (jeb Indriķis) Alunāns. Raidījumā Grāmatai pa pēdām izsekosim trīs grāmatu izdevēju darbībai 19.gadsimta nogalē, kad gandrīz vienlaikus grāmatniecībā sevi piesaka izdevēji Kārlis Stālbergs Rīgā, Heinrihs Alunāns Jelgavā un Klāvs Ukstiņš Liepājā.    Izdevējus palīdzēs iepazīt Jelgavas Pilsētas bibliotēkas novadpētniece Andra Poota un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders. Pirms aplūkot konkrēto grāmatizdevēju darbību,  Viesturs Zanders sāk ar svarīgu atgādinājumu, proti, 19. gadsimta 50. – 60.gados latvieši pakāpeniski un arvien noteiktāk apzinājās ne tikai savas intereses, bet arī pašu spējas un reālos apstākļus savu intelektuālo vajadzību nodrošināšanā. Grāmatniecībā teju vienlaicīgi ienāk Kārlis Stālbergs, Heinrihs Alunāns un Klāvs Ukstiņš. Viņiem ir daudz kas kopīgs dzīvesceļā, līdzšinējā pieredzē, tai pašā  laikā – netrūkst arī atšķirīgā. Viesturs Zanders sarindojis uz galda grāmatas no triju izdevēju  apgādiem. Vispirms par Kārli Stālbergu – tulkotāju, izdevēju un tautas atmodas laikmeta rosīgu dalībnieku. Šoreiz mūs interesē viņa izdevējdarbība un kā var spriest, izdevēja amatu apguvis pakāpeniski. Kārļa Stālberga izdevējdarbība ilgst vien piecus gadus; viņam ir tipogrāfija, bet grāmatveikala un bibliotēkas nav. Tādas ir abiem pārējiem izdevējiem. Dodos uz Jelgavu, kur Jelgavas Pilsētas bibliotēkā tiekos ar novadpētnieci Andru Pootu. Andra vispirms stāsta par to, kā 150 gadus pēc Alunāna uzbūruši viņa laika atmosfēru. Heinrihs Alunāns Jelgavā nebija pirmais grāmatu izdevējs. Viņa grāmatveikals atradās Lielā ielā 21, taču mūsdienās to velti meklēt. Jelgava un tās ielu raksts stipri mainījies. Viesturs Zanders sniedz svarīgus faktus par Heinriha izglītību un interesēm. Jelgavas pilsētas bibliotēkas krājumā glabājas daudzi Heinriha Alunāna izdevumi, dažus no tiem pašķirstām. Trešais izdevējs Klāvs Ukstiņš savulaik  beidzis Irlavas skolotāju semināru, strādājis Kurzemes pusē dažādās vietās par skolotāju, sarakstījis arī vairākas mācību grāmatas. Lai arī pirmo latviešu grāmatnieku adreses pilsētu kartēs vairs nevaram precīzi iezīmēt, tomēr viņu veikums nav zudis un grāmatniecības vēsturniekiem tas labi zināms.   Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz ielūkosimies leģendām apvītā jaunlatviešu izdevuma “Pēterburgas Avīzes” dzimšanā. Uzklausīsim, kāpēc avīzes vietējās valodās 19.gadsimta vidū kļuva arvien pieprasītākas, kāda bija to loma nācijas veidošanā un ar kādu spiedienu nācās saskarties Krišjānim Valdemāram trijos “Pēterburgas Avīžu” iznākšanas gados. “Pēterburgas Avīzes” – šo leģendām apvītā jaunlatviešu preses izdevuma vārdu ir dzirdējis vai ikkatrs, lai gan tas iznāca tikai trīs gadus – no 1862. līdz 1865.gadam. Tomēr tas sasniedza savam laikam iespaidīgu tirāžu un pamatīgi sašūmēja vietējo vācbaltiešu sabiedrību. Kāpēc “Pēterburgas Avīzes” kļuva par jaunlatviešu galveno laikrakstu, ko tās vēstīja un kādus nospiedumus atstāja tobrīd vēl topošajā latviešu sabiedrībā? Un kādu pamatu “Pēterburgas Avīzēm” ielika laikraksts “Mājas Viesis”? Par to raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsta vēsturnieki Vita Zelče un Gints Apals. 19.gadsimta vidus ir laiks, kad visā Eiropā aug pieprasījums pēc drukātā vārda vietējās valodās. Pirmais periodiskais izdevums latviešu valodā – “Latviešu Avīzes” iznāk jau 30 gadu un Krimas kara laikā piedzīvo lielu uzplaukumu, pārsniedzot četrtūkstoš eksemplāru tirāžu, kas tam laikam ir fantastisks rādītājs pat visas Krievijas impērijas kontekstā. Cilvēki lasa kara ziņas, sāk orientēties politikā un valstu savstarpējās attiecībās... Redzot biznesa iespēju, tirgū sāk ienākt jauni preses izdevumi. Pirmais ir “Pēterburgas Avīžu” priekšgājējs “Mājas Viesis”. Avīze, kurai pirmoreiz ir redaktors latvietis un kurā pirmoreiz runā tieši par latviešiem svarīgām sabiedriskām, kultūras un valodas lietām. Sākas latviešu nacionālās avīžniecības laiks. Ansis Leitāns ir dzejnieks, publicists, tulkotājs. Tas pats, kurš desmit gadus iepriekš ir iztulkojis tā laika dižpārdokli “Grāfa lielmāte Genoveva”, par ko stāstījām iepriekš šajā raidījumu ciklā, un vairojis popularitāti arī ar citiem tulkojumiem. Leitāns, kurš bērnībā smagi slimojis un pārsvarā izglītojies pašmācībā, kļūst par pirmo latviešu tautības periodiskā izdevuma redaktoru. Tieši viņa vadībā “Mājas Viesī” tiek iedibināts mūsdienīgs ziņu rakstīšanas stils, saka mediju vēstures pētniece Vita Zelče. “Mājas Viesim” rakstīja latviešu skolotāji, skrīveri, Tartu Universitātes studenti, viņu vidū – arī tobrīd dzimstošās jaunlatviešu kustības līderi Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns un Krišjānis Barons. Viņu raksti rada satraukumu un nepatiku vietējā vācu garīdzniecībā un aristokrātijā. Redaktora piekāpība un gatavība kompromisiem “latviešu lietās” aktīvākos autorus neapmierina un viņi aiziet. Un te arī nonākam pie stāsta, kāpēc tieši Pēterburgas, nevis kādas citas pilsētas avīzes. Laikraksta dibinātājs Krišjānis Valdemārs pastāvīgi dzīvo Pēterburgā no 1858. līdz 1867.gadam un strādā dažādos ierēdņa amatos Krievijas Impērijas ministrijās. Jau tobrīd klīst leģendas, ka Valdemāra idejas par jūrniecības reformu pamanījis cara brālis, kura pārziņā bija visas impērijas reformu plāni. Valdemāram sākotnēji izdodas panākt, ka viņš ir gan avīzes izdevējs, gan cenzors, bet viņa draugs un skolasbiedrs Juris Alunāns – avīzes redaktors. Pirmos mēnešus to var uzskatīt par brīvāko laikrakstu Krievijas impērijā. Naudu tā iznākšanai samet Pēterburgas latvieši. Tomēr, kā norāda vēsturnieks Gints Apals, arī savā tam laikam gana radikālajā liberālismā par neatkarīgu Latvijas valsti “Pēterburgas Avīzes” vēl nesapņo. Bet lielu lomu “Pēterburgas Avīžu” vēlākajā mērenībā noteikti spēlē fakts, ka Krišjānim Valdemāram savu gudri izkārtoto avīzes cenzora amatu ilgi neizdodas saglabāt. Galu galā 1865.gadā “Pēterburgas Avīzes” izput un Valdemārs ir spiests pārcelties uz Maskavu. Citiem laikrakstus izdot gribētājiem cara administrācija vairākkārt atsaka atļaujas, līdz tikai pēc vairākiem gadiem uz skatuves parādās cits nopietns spēlētājs – “Baltijas Vēstnesis” ar Bernhardu Dīriķi priekšgalā. Bet leģenda par “Pēterburgas Avīzēm” paliek. Ja vēlaties tās palasīt, vienkārši atveriet vietni “periodika.lv”, tur tās ir. Plašāk par projektu šeit:

Vēl Kronvaldu Atis nav pateicis vārdu ‘dzeja'. Vēl pirmie latviešu dziedāšanas svētki nav bijuši. Pie galdiem dzied dziesmas vāciski, bet kāds jauns cilvēks ar poētisku dvēseli un  pašapziņu – Juris Alunāns – tulko Gētes, Heines un Horācija pantus, visus kopā tos nosaucot par „Dziesmiņām”. Ir 1856. gads un Tērbatas izdevējam Lākmanam ir grūts uzdevums – nodrukāt „Dziesmiņas”, kur ir gan latīņu, gan vācu, gan krievu un grieķu burti, jo Juris Alunāns grib skaidrot latviešiem, kā Eiropas kultūrā svarīgi vārdi rakstāmi un izrunājami latviski. Jau vēlāk vācbaltiešu mācītājs Gustavs Braše šos pārdrošos un pašapzinīgos jaunos cilvēkus Tērbatā nosauks par jaunlatviešiem, kas gan vairāk domāts kritiski un ironiski, atsaucoties un „Jauno Vāciju” un baidoties arī no konkurences tulkojumos, bet vārds ir tik skanīgs un apaļš, ka pat mūsdienās tam nav arhaiskas skaņas. Kāpēc Jura Alunāna „Dziesmiņas” tiek uzskatīts par pirmo mākslinieciski augstvērtīgo pasaules dzejas klasikas antoloģiju latviešu valodā un ne tikai? Kāpēc Alunāna „Kāds vārds par latviešu valodu” uzskatāms arī par tā laika kultūras manifestu? – atbildes meklēju sarunā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli un vēsturnieku Mārtiņu Mintuaru. Latviešu studentu pēdas es meklēju – Tērbatā, Tartu universitātes muzejā kopā ar vēsturnieku Kenu Irdu. Krišjānis Valdemārs Tartu universitātē tiek minēts kā slavenākais latviešu students, kurš pie savas istabiņas durvīm pielika uzrakstu „Latvietis”. Diemžēl mēs nevaram īsti zināt, kura istabiņa tā bija, jo tā laika Tērbatas adrešu grāmata nav saglabājusies. Arī mūsu šodienas pašapziņai ir svarīgi Tērbatas studentu vārdi -  pirmais no Latvijas nākušais Jānis Reiters 17. gadsimtā tolaik Tērbatas Gustava Akadēmijā, tad 19. gadsimta vidū Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Krišjānis Barons, vēlāk Eduards Veidenbaums. Mūsdienas Tartu universitāte studē 39 Latvijas studenti (2022. gada dati).  Senajā universitātes bibliotēkas muzejā, kur šķiet, ka tev kāds ar skatienu seko un ieklepojas, Kens Irds stāsta par latviešiem Tērbatā un vairākiem universitātes sākumiem, jo universitātes likteni ietekmē varas un izglītības politika katrā no laikiem (zviedru, vācu, krievu) ,pie tam – Kens Irds uzsver, ka universitātei ir vismaz trīs sākumi. Kaut arī Gustavs Braše vēl nav teicis vārdu „jaunlatvieši”, vēsturiskais konteksts19. gadsimta vidū jau sola nacionālas pašapziņas un latviešu valodas manifestāciju. Jura Alunāna „Dziesmiņas” un apcerējumā „Kāds vārds par latviešu valodu” ir tā laika būtiskas zīmes. Literatūrzinātniece Māra Grudule Nacionālajā bibliotēkā uz sarunu atnāk ar ļoti „nolasītu” JuraAlunāna „Dziesmiņu” izdevumu, un atgādina, ka Juris Alunāns tolaik ir jauns cilvēks, kurš prasmīgi ir mācējis ne tikai tulkot un meklēt jaunas izteiksmes latviešu valodā, bet arī gudri „Dziesmiņas” salicis tā, lai caur pazīstamajām dzīru dziesmām nokļūtu arī līdz Horācijam. Un tā – jauns students Tērbatā Juris Alunāns, kurš ar pirmo piegājienu nemaz universitāte netiek, tulko, atdzejo un raksta.  Saglabājies daļējs krājuma „Dziesmiņu” manuskripts – klade, ko Indriķis Alunāns (Jura brālis) 1881. gadā dāvinājis Matīsam Kaudzītem. Vēlāk tā nokļuvusi Filologu biedrībā, mūsdienās Latvijas Universitātes Zinātniskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Bet „Dziemiņu” abas daļas atrodamas Latvijas Nacionālās bibliotēkas kopkatalogā, kā arī „Literārā mantojuma mazajā bibliotēkā” 20. gadsimta 80. gados ar Valijas Labrences  komentāru. Ir aizraujoši pēc katras atbildes atstāt atkal telpu jauniem jautājumus. Un mēs varam tikai iztēloties, kādu nacionālās pašapziņas vilni 19.gadsimtā izraisa Jura Alunāna dzejas un atdzejas krājums „Dziesmiņas”, kas pirmo reizi izdots 1856. gadā Tērbatā 500 eksemplāros par privātiem līdzekļiem. Par izcilākajiem J. Alunāna atdzejojumiem tiek uzskatīti Johana VolfgangaGētes (Johann Wolfgang Goethe) “Meža tēvs” un “Gājēja dziesma naktī”, Georga Hervēga (Georg Herwegh) “Dzīvība un nāve”, Ludviga Ūlanda (LudwigUhland) “Kapsēta” un “Pļāvēja”. Un , protams, Heinriha Heines „Laura”.  Plašāk par projektu šeit:

Jaunlatvieši un tautiskās atmodas laikmets Latvijā, pirms analizēt sīkāk latviešu literārās kultūras attīstību šajā laikā, iezīmēsim 19.gadsimtu kā vienotu laika plūdumu, pieminot iepriekšējo paaudžu veikumu, sabiedrības modernizāciju,  arī to, ka ekonomiskais stāvoklis apsteidza  intelektuālo. Kā jau esam darījuši arī iepriekš, noslēdzot vai uzsākot jaunu posmu literatūras un grāmatniecības attīstībā, iezīmējam un izceļam svarīgāko  konkrētajā  vēstures periodā. Šoreiz mūsu uzmanības lokā 19.gadsimta 50. – 90.gadi – tautiskās atmodas laikmets Latvijā un jaunlatvieši. Ar savām atziņām dalās vēsturnieki Gints Apals un Mārtiņš Mintaurs, aicinot 19. gadsimtu skatīt kā vienotu laika plūdumu, neierobežojot desmitgadēs. Tieši Gints Apals rosina paskatīties uz 19. gadsimta procesiem kopumā, kas noslēdzas ar 1905.gada revolūciju. Liela nozīme  šajā laikā sociālajām un ekonomiskajām pārmaiņām, kas nes līdzi arī politisko elementu, bet primāri sociālo un ekonomisko. Lai arī šajā reizē neizceļam nevienu konkrētu izdevumu vai autoru, Mārtiņš Mintaurs sniedz kopsavilkumu, ko jaunlatviešu ietekme panāca un kā tas iespaidoja visu latviešu literārās kultūras  attīstību vēlāk  arī sociālisma ideju periodā, arī jaunās strāvas periodā 19.gadsimta beigās.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pētām grāmatas latgaliešu rakstu valodā 19. gadsimta pirmajā pusē - vispirms evaņģēlijs, tad katehisms, pirmā latgaliešu laicīgā grāmata, pirmā publicētā latgaliešu gramatika un vārdnīca – ar to visu iepazīstinās profesore Lidija Leikuma un pētniece, valodniece Anna Stafecka. Izpratne par to, ko latgaliešu literatūra ietver, laika gaitā ir mainījusies. Nacionālās enciklopēdijas šķirklī, ko veidojis Valentīns Lukaševičs, par latgaliešu literatūru varam lasīt, ka 20. gadsimta pirmajā pusē saskaņā ar literatūras kritiķu un vēsturnieku uzskatiem latgaliešu literatūrai piederīgi bijuši tikai tie teksti, kuri sarakstīti latgaliešu rakstu valodā. Latvijai iegūstot neatkarību, par latgaliešu literatūru uzskatīja arī tos tekstus, kuri ir latviešu literārajā valodā, bet kuri ir latgaliešu sacerēti un ir latgaliski pēc būtības un satura. Tad nāca padomju okupācijas laiks, kad publicēt tekstus latgaliski bijis teju neiespējami, tāpēc ar latgalisko literatūru pamatā saprasti latgaliešu, piemēram, Jāņa Klīdzēja, teksti latviešu valodā. Kā redzams, vienprātības nav, bet plašāku skatu uz latgaliešu literatūru sniedz Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu valodniecības katedras profesore Lidija Leikuma un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece, valodniece Anna Stafecka. Jau pieminētajā Valentīna Lukaševiča veidotajā šķirklī latgaliešu literatūras attīstība iedalīta astoņos posmos, un šajā raidījumā runāsim par diviem - no literatūras aizsākumiem līdz drukas aizliegumam 19. gadsimtā. Latgaliešu literatūras aizsākumā 18. gadsimta pirmajā pusē nozīme bija poļu garīdzniekiem. 1753. gadā Viļņā izdota pati vecākā grāmata latgaliski “Evaņģēliji visam gadam” jeb latīņu valodā "Evangelia toto anno". Evaņģēlijam 18. gadsimta beigās seko arī citas grāmatas latgaliski - katehisms, vēstures stāsti, ābece. Bet nu esam nonākuši 19. gadsimta sākumā, kad 1805. gadā tiek izdota grāmata “Vysa moceiba katōliška”. Anna Stafecka ir gatava iepazīstināt ar vēl kādu dārgumu latgaliešu pūralādē. 1808. gadā Polockā izdota Stiglavas prāvesta Stefana Baginska sacerēta poēma par Dievu, laiku, nāvi un mūžību. Par Baginski tiek uzskatīts, ka viņš beidzis Krāslavas Garīgo semināru, bet pēc semināra beigšanas un sava nokalpotā termiņa atgriezies dzimtenē - Polijā vai Lietuvā. Par Krāslavas Garīgā semināra lielo nozīmi ir rakstījusi profesore Lidija Leikuma, norādot, ka semināra beidzēji bija būtiski garīgās un laicīgās literatūras veidotāji Latgales latviešiem, citiem katoļiem. Turklāt vairāki viņu sacerējumi ir bijuši unikāli, tostarp pirmā publicētā latgaliešu gramatika un pirmā latgaliešu laicīgā grāmata. Turpinājumā - Lidija Leikuma par Krāslavas Garīgo semināru. Kā vēl divi nozīmīgi Krāslavas Garīgā semināra audzēkņu veikumi ir pirmā “augstas gudrības grāmata” (te samanām līdzības nosaukumā ar Vecā Stendera darbu) un pirmā vārdnīca. Par to plašāk - Lidija Leikuma. 1863.-1864. gadā bijušajās poļu zemēs Krievijas impērijā notika poļu sacelšanās ar mērķi atjaunot Žečpospoļitas valsti. Sacelšanās tika apspiesta, un, lai mazinātu poļu ietekmi, šajās zemēs, tostarp Latgalē 1865. gadā tika aizliegta druka it kā pret poļu burtiem, bet faktiski latīņu burtiem, ļaujot drukāt tikai kirilicā. Taču drukas aizlieguma laikā viss neapsīka. Pārsteidzošā kārtā cilvēki rakstījuši grāmatas ar roku vairākos pagastos, sekmējot apkārtējo lasītprasmi, un kā viens no ievērojamākajiem rokraksta literatūras darbiniekiem izcēlies Andrivs Jūrdžs. Tāpat latgaliskus kalendārus izdevis Gustavs Manteifels, aktīvi darbojušies arī citi nelatviešu kultūras darbinieki, un pat iznācis pirmais latgaliešu tautasdziesmu krājums. Latīņu burtu drukas aizliegums Latgalē tika atcelts tikai 1904. gadā. Plašāk par projektu šeit:

Bibliotēku uzplaukuma laiks 19. gadsimtā  – privāto un publisko bibliotēku triumfa gājiens. Par pirmo sabiedrisko bibliotēku latviešiem, par Krišjāņa Valdemāra dibināto bibliotēku Ēdolē un sastādīto grāmatu „300 stāsti” klausieties  raidījumā „Grāmatai pa pēdām”.   Šoreiz ielūkosimies bibliotēku vēsturē, uzzināsim, kādas pārmaiņas 19. gadsimtā skāra grāmatu krātuves. Pētīsim privātās un sabiedriskās bibliotēkas. Pakavēsimies pie pirmās latviešu pašu organizētās bibliotēkas Ēdolē. Uzmanības lokā būs arī kāda īpaša grāmata, proti, Krišjāņa Valdemāra pirmā sastādītā grāmata „300 stāsti”. Tiksimies ar divām ļoti zinošām grāmatniecības vēstures pētniecēm Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāju Kristīni Zaļumu un Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētnieci Janu Dreimani. Privātās un sabiedriskās bibliotēkas. Kristīne Zaļuma atgādina, ka jau 18. gadsimta beigas iezīmē bibliotēku uzplaukumu:  Kristīne Zaļuma pētījusi muižu bibliotēkas. 2023. gadā klajā nāca vēsturnieces monogrāfija „Vidzemes muižas un to bibliotēkas”,  (apkopotas ziņas,  dokumenti un attēli par muižu bibliotēku lomu Latvijas kultūras attīstībā trīs gadsimtu periodā.)   Janas Dreimanes pētījumu lokā ir sabiedriskās bibliotēkas, kā jau dzirdējām tās ir divu  veidu – publiskās un sabiedriskās. Tātad arī biedrību bibliotēkas, Latvijā vairāk pazīstam tās biedrības, kurām bija zinātnisks raksturs, piemēram, Kurzemes literatūras un mākslas biedrība, tai bija sava bibliotēka, Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrībai arī bija  bibliotēka. Turklāt bibliotēkas veidošana, kurā tiktu apkopota literatūra par Baltiju, bijis viens no svarīgākajiem biedrības uzdevumiem.   Kristīne Zaļuma, norāda, ka 19. gadsimts īpašs ar to, ka priekšā lasīšanu nomaina intīmāka lasīšanas prakse - vienatnē. Vēl  Kristīne pie lielajām 19. gadsimta pārmaiņām min apgaismojumu, jo sveces nomaina lampas un arī tas ietekmē iespēju, kad lasīt.   Krišjānis Valdemārs un bibliotēka. Valdemāru pazīstam galvenokārt kā Krievijas impērijas  (sevišķi Baltijas provinču) jūrniecības attīstības veicinātāju un nacionālās jūrniecības pamatlicēju, arī asu publicistu. Mazāk zināms viņa ieguldījums latviešu lasīšanas veicināšanā un bibliotēku dibināšanā, šoreiz šī darbības joma mūs interesē visvairāk. Jana Dreimane vispirms norāda, ka Krišjāņa Valdemāra uzskati bija ļoti raksturīgi 19.gadsimtam. Bibliotēka tika atklāta 1848.gada Lieldienās, to precīzi datējis  pats Valdemārs, un tā bijusi tik  iecienīta, ka nākamā gadā nauda bibliotēkas attīstībai  saziedota bez prasīšanas.    „300 stāsti” - Krišjāņa  Valdemāra pirmā sastādītā  grāmata. Grāmata ar krāsainu vāku un greznajiem burtiem nosaukumā  klajā nāca  1853. gadā Liepājā. 236 lappušu bieza un tā maksāja 42 kapeikas. Izdevējs nav zināms, bet finansētājs viens no turīgākajiem Liepājas tirgotājiem, vairāku kuģu īpašnieks un pazīstams filantrops Frīdrihs Hagedorns, juniors.       Valdemāra grāmatas pilnais nosaukums „300 stāsti, smieklu stāstiņi et cetera un mīklas/ ar ko jaunekļiem un pieaugušiem lusti uz grāmatām vairot gribējis K. Wodemar”. Tā bija pirmā latviešu lasāmgrāmata, kuras ievadā „Vārdi par grāmatām” autors formulējis galvenos uzdevumus, lai "viszemais nabaga zēniņš, ko pie mācības vedam, var, liels izaudzis, palikt par godātu vīru un darīt lielas lietas pasaulē; var daudz citus pievest pie gaismas un tā mūsu labos darbus pie bērnu bērniem vairot".   Savā pirmajā grāmatā Krišjānis Valdemārs izmantojis Vācu lasāmgrāmatas jauniešiem, ietvēris vācbaltiešu  mācītāju tekstus, latviešu autoru dzeju, arī pats savu dzejoli „Ganu dziesma”. Grāmatu izvēle bibliotēkās nebija liela, ne katra grāmata, kas iznāca latviešu valodā nonāca bibliotēkās, to ietekmēja arī stingrā cenzūra Krievijas impērijā. Jana Dreimane min veidu, kā nabadzīgo lasītāju turēt uzraudzībā: 2020. gadā LNB tika sarīkota plaša izstāde „Neredzamā bibliotēka”,  tajā bija iespēja ikvienam paviesoties 18. -19.gadsimta sabiedrisko un privāto bibliotēku vēsturisko interjeru rekonstrukcijās, atklāt kolekciju unikalitāti un uzzināt par cilvēkiem, kas tās veidojuši. Savukārt cieši saistīta ar mūsu šīsdienas tēmu par grāmatniecības vēsturi un bibliotēkām  ir ceļojošā izstāde „Krišjāņa Valdemāra „300 stāsti” un to atbalsis latviešu kultūrā”. Izstāde skatāma Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas skatlogos un ir veltīta Valdemāra „300 stāstiem”, kas izdoti pirms 170 gadiem.  Jana Dreimane ir viena no izstādes veidotājām Kad izstādes ekspozīcijas laiks Liepājā būs beidzies, Jana Dreimane aicina pieteikties citām bibliotēkām uz šo izstādi,  jo pavisam drīz 2025.gadā svinēsim Krišjāņa Valdemāra  200.-to jubileju. Nobeigumam Kristīnes Zaļumas atziņa un vēlējums.         

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pētām Dikļu nozīmi Latvijas grāmatniecības vēsturē un tuvāk iepazīstam divus ar to saistītus 19.gadsimta latviešus – Juri Neikenu, kurš ne vien lika pamatus dziesmu svētkiem, bet bija arī skolotājs, mācītājs un rakstnieks, un Jāni Peitānu, kurš pirmais iztulkoja un latviski uzveda Šillera „Laupītājus”. Raidījuma centrā – Dikļu nozīme latviešu grāmatniecības vēsturē. 19.gadsimta vidū tieši mazie Dikļi bija viens no centriem, kur dzima un veidojās vairākas latviešu grāmatniecībai un kultūrai kopumā svarīgas personības. Šajā raidījumā tuvāk iepazīsim divas no tām – Juri Neikenu un Jāni Peitānu. Plašāk stāsta literatūrzinātnieces Zigrīda Frīde un Beata Paškevica un Limbažu muzeja galvenā krājuma glabātāja Diāna Nipāne. Mācītājs Juris Neikens Diāna Nipāne sarunas ievadā min vācu valodas mācību grāmatu, kas ir arī uz galda studijā, kur tiekamies ar literatūrzinātnieci un 19.gadsimta latviešu literatūras pētnieci Zigrīdu Frīdi. Šī grāmata ir tiešām būtisks starta punkts mūsu sarunai par Neikenu, jo to izdod nevis kāds baltvācu apgaismotājs, bet latvietis citiem latviešiem. Juris Neikens piedzima Ārciemā pie Limbažiem 1826.gadā hernhūtiešu dzimtā. Un tieši tur veidojās viņa reliģiskie un ētiskie pamati. 1857.gadā viņš kļuva par mācītāju mazajā Dikļu draudzē, un viņa sprediķus nāca klausīties no malu malām, zina teikt Diāna Nipāne no Limbažu muzeja. Tikai 42 gadus ilgajā mūžā Neikens paguva sevi pierādīt ne vien kā spējīgs mācītājs, bet arī kā rakstnieks. Tiesa gan, rakstīja viņš vairāk, savas audzinātāja misijas apziņas vadīts, kad viņa pārziņā nonāca iknedēļas izdevums „Ceļa biedris” ar kristīgi nacionālu ievirzi, kas iznāca divus gadus. Savukārt sadzīves vērojumi ierosinājuši vairākus Neikena stāstus, caur kuriem viņš saredzēja iespējas audzināt lasītāju. Kā Jurim Neikenam veltītajā Nacionālās enciklopēdijas šķirklī raksta literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs, „latviešu rakstniecības attīstībā Neikens iezīmējas kā viens no pirmajiem autoriem, kura darbos līdzās didaktiskiem nolūkiem spilgti atklājas radoša mākslinieka talants”. Viņa ietekme jūtama arī vēlāku autoru darbos – Neikena prozā aizsāktie sižeti, piemēram, pazudušā dēla motīvs, mantisku interešu noteiktas laulības un ar to saistītās problēmas vai bagāto un nabago kaimiņu attiecības vēlāk radoši izvēršas gan Rūdolfa Blaumaņa, gan citu rakstnieku darbos. Atzīmējot 180 gadus kopš Jura Neikena dzimšanas, Limbažu muzejs 2006.gadā rīkoja zinātnisku konferenci un pēc tās izdeva arī rakstu krājumu „Savas tautas skolotājs Juris Neikens”, kurā var padziļinātāk iepazīt šī neparastā latvieša dzīvi un devumu. Grāmatas sastādītāja Diāna Nipāne stāsta, ka muzejā apskatāmi vairāki ar Neikenu saistīti priekšmeti, taču ir kāda lieta, kuru muzejam vēl nav izdevies atrast – un tie ir Jura Neikena zīmējumi. "Laupītāju" tulkotājs Jānis Peitāns Tagad pakāpsimies mazliet senākā pagātnē, kad sākas vēl kāda neparasta ar Dikļiem saistīta latvieša stāsts. Un tas ir 1801.gadā Dikļu muižā dzimušais Jānis Peitāns, kurš pusaudža gados latviski iztulko un turpat muižā uzved Frīdriha Šillera lugu „Laupītāji”. Latviešu kultūras vēsturē tas iegājis kā pirmais oriģināldramaturģijas darbs, ko paši latvieši iztulko un iestudē. Peitānu pētījusi un pārrakstījusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica. Līdzīgi kā Neikena gadījumā, arī šeit varam runāt par hernhūtiešu ietekmi. Visticamāk, Šillera „Laupītājus” Jānis Peitāns varētu būt redzējis Rīgas Vācu teātrī, pavadot uz pilsētu savu muižkungu Georgu Fabianu Tīzenhauzenu. Īsi pirms tam vāciski ir iznākuši arī Šillera kopotie raksti. „Laupītāju” tulkojums rokrakstā ir saglabājies līdz mūsu dienām, bet te – kāds pavisam interesants pavērsiens: izrādās, ka līdz pat 20.gadsimta 60.gadiem nebija zināms, kas ir tulkojuma autors, jo Peitāns pats jaunībā no muižas bija aizbēdzis un vēlāk, nonākdams cienījamā amatā kā muižas pārvaldnieks Bolderājā, savu jaunības aušību slēpa, stāsta Beata Paškevica. To, ka „Laupītāju” tulkotājs ir Jānis Peitāns, kā īstā detektīvstāstā atšķetināja izcilais literatūrvēsturnieks un Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētnieks Aleksejs Apīnis ar kolēģiem, pētot tulkojumā lietotās izloksnes un iedzīvotāju uzvārdus. Atklājās, ka Dikļos ir vesela rinda ar jauniem puišiem, kuri uzvārdu došanā tikuši akurāt pie tādiem pašiem uzvārdiem kā Šillera lugā. „Tā nu nevarēja būt sakritība,” raksta Apīnis. Salīdzinot dzimšanas gadus un rokrakstus, beigu beigās izkristalizējās Jāņa Peitāna vārds. Jaunības „Laupītāju” uzvedumā bija spēlējis arī viņš pats. Kā raksta pētnieks Aleksejs Apīnis, „Laupītāju” tulkotājam vajadzēja šo darbu atveidot ar nabadzīgāku vārdu krājumu, un jēdzieniem, kādu tobrīd latviešu valodā trūka, tika meklēti aptuveni aizstājēji. Piemēram, „den Patrioten” kļuva par „uzticamiem vīriem”, „Neuigkeiten” jeb jaunumi – par „jaunībām” – „Held” jeb varonis – par „tas varens” un daudzskaitlī – „vareni godavīri”. Tomēr Šillera teksta jēga uztverta un atveidota precīzi. Peitāna tulkojumā „Laupītājus” pirms gadiem 15 Rīgā iestudēja teātra trupa „United Intimacy” kopā ar vācu kolēģiem, bet 2018.gadā Jaunajā Rīgas teātrī kā parafrāze par Šillera „Laupītājiem” un Peitāna tulkojumu tapa izrāde „Latviešu laupītāji”. Bet pašam Peitānam, cik zināms, tulkošana tā arī palika jaunības aizraušanās. Plašāk par projektu šeit:  

Turīgais latviešu saimnieks no Mazsalacas Kristaps Kaktiņš  - vairāku garīga satura grāmatu autors, arī grāmatu izplatītājs un izdevējs. Uzzināsit, kā 19.gadsimta pirmajā pusē sekmējis atturības kustību un kāpēc  uzskatāms par tās idejisko vectēvu. Zīmīgi, ka 19.gadsimta lielākā daļa latviešu literātu cēlušies no mazāk vai vairāk situētām saimnieku ģimenēm. Tāds ir arī Kristaps Kaktiņš – grāmatniecības vēsturē pirmais latvietis, kuram iespiests sprediķu krājums. Turīgais latviešu saimnieks no Mazsalacas ir arī vairāku garīga satura grāmatu autors un iespieddarbus izdevis par saviem līdzekļiem. Kristaps Kaktiņš –  pašapzinīgais vīrs, kurš rosīgi darbojies pagasta un draudzes dzīvē, ilgus gadus bijis pagasta tiesas priekšsēdētājs, aktīvs pretalkohola jeb sātības biedrības veicinātājs. Kristapa Kaktiņa nozīmi palīdzēs apzināt literatūrzinātniece Zigrīda Frīde un vēsturnieks, Latvijas Valsts arhīva eksperts Guntis Vāveris. Plašāk par projektu:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pētām Liepājas grāmatniecības vēsturi – skaidrojam tipogrāfijas nozīmi, būtiskākos izdevumus 18.-19. gadsimtā, kā arī divu spilgtu personāžu – Fransuā Teodora Lagarda un Johana Daniela Frīdriha – lomu grāmatizdevniecībā. Šī gada aprīlī jau viesojāmies Liepājā un stāstījām par pirmo publisko lasāmbibliotēku Kurzemes hercogistē, dibinātu 18. gadsimtā, konkrēti 1777. gadā. Šobrīd, lai gan raidījumu ciklā esam sasnieguši 19. gadsimtu, ar vienu roku tāpat nāksies satvert 18. gadsimta otro pusi, kad tapa šī lasāmbibliotēka. Grāmatas – tās bija ne vien zināšanas, bet arī brīvības gara veidotājas. Tieši šis brīvības gars visticamāk uz Liepāju vilināja intelektuālo aprindu pārstāvjus. Divi no viņiem – Fransuā Teodors Lagards un Johans Daniels Frīdrihs – 18. gadsimta 80. gados Liepājā vadīja grāmatu tirdzniecības un izdevējdarbības uzņēmumu “Lagarde und Friedrich, zu Berlin und Libau”. Lībava, protams, ir Liepāja, un arī Berlīnei šajā stāstā būs sava vieta. Kā lasāmbibliotēkas stāsts vijies ar Lagarda un Frīdriha darbību, stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija, Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētniece Jana Dreimane un Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Simona Sofija Valke.   Plašāk par projektu šeit:

Raidījuma Grāmatai pa pēdām uzmanības lokā šoreiz – 19.gadsimta sākumā dzimusī Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, ko uzskata par mūsdienu Zinātņu akadēmijas priekšteci. Izzinām, kas to dibināja, ko tā darīja un kāda bija biedrības ietekme arī uz latviešu valodu un kultūru. Šajā reizē dodamies uz Jelgavu, kur pirms mazliet vairāk nekā divsimt gadiem radās Baltijā pirmā zinātniskā biedrība. Ir 1817. gads, un Kurzemes guberņas Cildenajā ģimnāzijā jeb kādreizējā „Academia Petrina” uz pirmo sapulci sanāk Kurzemes literatūras un mākslas biedrība. Pētera Akadēmijas klātbūtne ir sekmējusi tādu intelektuālo klimatu, kurā ir dzimusi vajadzība pēc padziļinātas zinātņu pētniecības. Un Jelgava aizsāk biedrību laikmetu Baltijā.   Kādreizējā „Academia Petrina” greznajā namā šodien mājo Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Un mūsu sarunbiedri šajā raidījumā ir muzeja direktore, vēsturniece Gita Grase un muzeja pētnieks Edgars Umbraško. Sākam, kā ierasts, ar nelielu atkāpšanos vēsturē, lai izprastu laikmeta kontekstu Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības tapšanai. Daļu no Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibinātājiem un biedriem „vaigā” varat iepazīt virtuālā izstādē, kas atrodama Latvijas Universitātes bibliotēkas mājaslapā. Tā tapa par godu biedrības 200.gadadienai 2015.gadā, sadarbojoties bibliotēkas pētniekiem ar Jelgavas muzeja, Latvijas Vēstures institūta un Nacionālā arhīva kolēģiem. Tur redzams arī biedrības 1816. gada statūtu oriģināls vācu valodā. Statūtos nospraustos biedrības mērķus izdevumā „Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā” latviskojis akadēmiķis Jānis Stradiņš. Numur 1. veidot biedrošanās vietu tiem, kuri vēlas iepazīties ar literatūras un mākslas progresu un paši tajā līdzdarboties; Numur 2. vietējiem literatūras un mākslas draugiem atvieglināt iepazīšanos ar ārzemju pieredzi šajās nozarēs un ārzemniekiem palīdzēt uzzināt, kas šajā ziņā veikts Krievijas impērijā; Numur 3. darīt pazīstamus ikdienas dzīvei noderīgus izgudrojumus un atklājumus un pretdarboties kaitīgiem aizspriedumiem. Gadu vēlāk statūti tiek papildināti ar izvērstākiem biedrības mērķiem un uzdevumiem “vēsturiski literārajā”, “tīri zinātniskajā” un “tautas izglītošanas” jomā. Biedrība apņemas pievērst uzmanību gan Baltijas provinču vācu iedzīvotāju, gan latviešu un igauņu valodai, dzejai, reliģijai un vēsturei. Lielā interešu un tēmu daudzveidība spilgti izceļ Kurzemes literatūras un mākslas biedrību citu šai laikā topošu biedrību vidū. Turpinām sarunu ar Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktori Gitu Grasi un muzeja vēsturnieku Edgaru Umbraško par ļaudīm, kuri gadu gaitā uzņemti Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā. Vēsture glabā arī ziņas par kādu Kurzemes literatūras un mākslas biedrības rīkotu publisku diskusiju 1819.gadā par latviešu tautas nākotni pēc tikko atceltās dzimtbūšanas, ko nesen kādā no raidījumiem pieminēja arī literatūrzinātnieks Pauls Daija. Par šo diskusiju Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedru vidū zina stāstīt arī Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore Gita Grase. Kurzemes literatūras un mākslas biedrība pastāvēja vairāk nekā simt gadu, bet vēsturnieki secina, ka produktīvākās tās darbā bija un palika tieši pirmās desmitgades. 20.gadsimta 90.gados lielu darbu Kurzemes literatūras un mākslas biedrības devuma apzināšanā ieguldījis akadēmiķis Jānis Stradiņš, bet no jauna uzmanība šai Zinātņu akadēmijas priekštecei tika pievērsta 2015.gadā, kad notika biedrības divsimtgadei veltīta starptautiska konference un izstāde. Šai kontekstā varat noklausīties mūsu kolēģu Zināmais nezināmajā 2015.gada raidījumu par biedrības vēsturi, kurā Kurzemes literatūras un mākslas biedrības galu apraksta vēsturnieks Andris Šnē. Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā dosimies pa pēdām lībiešu literatūrai, runāsim par lībiešu valodā tulkotā Mateja evaņģēlija nozīmi un pārlaposim lībiešu autoru Jāņa Prinča un viņa dēla Jāņa sacerēto dzejas krājumu "Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas". Ar sveicienu arī lībiešu valodā šo raidījumu ciklā “Grāmatai pa pēdām” veltīsim lībiešu literatūrai. Lībiešu grāmatniecība vairāku gadsimtu garumā ir gājusi paralēlu ceļu latviešu literatūrai, šie ceļi ir krustojušies, un, protams, arī vēstures tumšās lappuses ir atstājušas ietekmi kā latviešu, tā lībiešu kultūrā. Lībiešu mantojumu, kā arī literatūru mūsdienās raidījumā atklās Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs, lībiešu rakstu valodas pētnieks, dzejnieks Valts Ernštreits un literatūrzinātniece Māra Grudule. Rakstītais un drukātais vārds ir bijis nozīmīgs lībiešu valodas saglabāšanā pēdējos 80-100 gados, un tas ir ļāvis uzturēt lībiešu kopienu, kas ikdienā ir izkliedēta. Turklāt, neskatoties uz pavisam nelielo lībiešu valodas pratēju skaitu, kā arī virtuālu platformu trūkumu pašas kopienas pārstāvjiem, drukātā vārda attīstība arī šobrīd ir ļoti spēcīga. Tā norāda Valts Ernštreits.  19. gadsimtā veiktā Mateja evaņģēlija tulkojums lībiešu valodā līdz lasītājiem nenonāca, jo nesen bija noslēgušies 1859. gada notikumi, kurus dēvē par Lībiešu dumpi. Kā skaidro Valts Ernštreits, tad dumpis saistīts ar faktu, ka kādu laiku pēc dzimtbūšanas atcelšanas tika noteiktas ļoti augstas nomas maksas, pret ko lībieši protestēja. Dumpis beidzies neveiksmīgi, jo 19. gadsimta vidū bijis apmēram 2500 lībiešu - spēks, kas nav varējis stāties pretim Krievijas impērijai. Tādējādi 19. gadsimta vidū skaidri iezīmējusies lībiešu piespiedu asimilācija - aktīvākie dumpja dalībnieki pārvietoti uz iekšzemi prom no Lībiešu krasta, bet Lībiešu krastā iecelti latviešu valodā runājoši cilvēki no iekšzemes. Lībiešu krastā lībiešu īpatsvars un lībiešu valodas runātāju skaits samazinājies, un šie notikumi skāruši arī mūsu sarunas laikā pieminēto teicēju, tulkotāju Niku Polmani. Viņam nācās doties prom no Lībiešu krasta, viņš apmeties Novgorodā, kur turpinājis tālāk darboties. Vēl jau nāks Pirmais un Otrais pasaules karš, kad lībieši būs spiesti pamest Lībiešu krastu, un padomju okupācija, kas lībiešus izkliedēs pilnībā. Bet tagad atgriezīsimies atpakaļ 19. gadsimtā, lai saprastu, kas tad notika ar iztulkotā Mateja evaņģēlija divām grāmatām. Tātad lībiešu dumpja dēļ grāmatas nevarēja izdot. Ferdinands Johans Vīdemanis atrada risinājumu. Runājot par Mateja evaņģēlija tulkojumu, līdzās teicējam Nikam Polmanim minams arī Jānis Princis - teicējs, viens no pirmajiem zināmajiem lībiešu valodas kopējiem un attīstītājiem, kurš vēlas parādīt, ka lībiešu valoda ir tieši tāda pati kultūras valoda kā jebkura cita valoda Eiropā. Viņš ir pirmais, kurš lībiešu valodā mēģinājis radīt dzeju, kā arī sastādījis lībiešu-latviešu vārdnīcu. Bet interesanti, ka Jānis Princis ir lībietis, kurš atstājis mantojumu arī latviešu literārajā valodā. Jāpiebilst, ka te īpaši runājam par Jāni Princi Vecāko, jo Prinči ir vairāki.  Papētīsim tuvāk, par ko stāsta 1845. gadā latviešu literārajā valodā izdotais krājums “Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas”. Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule, kurai līdzi paņemti šī krājuma dažādu laiku izdevumi. Lūgšanas kā prozas teksti un dziesmas dvēseles ielīksmošanai. Māra Grudule piebilst, ka temati par zvejniecību un jūrniecību latviešu garīgo dziesmu vēsturē parādās jau agrāk - 17. un 18. gadsimta mijā. Princis Vecākais to vēlāk vienkārši turpina un liek pamatu pirmajam krājumam, kas veltīts tieši Kurzemes zvejniekiem.  Protams, ir vēl virkne lībiešu dzejnieku, literātu un kultūras darbinieku. Ievērojams 19./20. gadsimta literāts bijis Kārlis Stalte - dzejnieks, laikraksta "Līvli" redaktors, pirmais Lībiešu savienības priekšsēdētājs, lībiešu himnas vārdu autors, lībiešu ābeces sastādītājs, tulkojis garīgos tekstus. No 19. gadsimta līdz mūsdienām dzeju rakstījuši aptuveni 40 dzejnieki, mazāk rakstīta proza. Bet kāpēc lībiešu vidū ir tik daudz dzejnieku, skaidro Valts Ernštreits.  Plašāk par projektu šeit:

19.gadsimta pirmā puse, laiks, kad literatūra un tautas izglītošana nedalāmi saistītas.  Šoreiz meklēsim  atbildes uz jautājumiem, kā veidojās izglītības sistēma, kādas skolas un skolu grāmatas bija šajā laikā. Uzzināsit, kuru grāmatu bērnībā studējis vai ik katrs jaunlatvietis. Šoreiz pietuvinājumā ielūkosimies skolās, galvenokārt, zemnieku skolās, kādas bija 19.gadsimta pirmajā pusē. Un uzzināsim, kā veidojās skolu literatūra. Arī to, ka skolas bērni mācījās no Vecā Stendera „Augstas gudrības grāmatas”. Izrādās, nav bijis tāds jaunlatvietis, kurš nebūtu bērnībā studējis šo grāmatu. Tāpat ielūkojamies padomu un daiļliteratūras grāmatās, kā arī īpaši skolas vajadzībām sarakstītajās. Raidījumā tiksimies ar divām zinošām pētniecēm skolu jautājumos, ar vēstures zinātņu doktori Viju Daukšti un filoloģijas doktori Zigrīdu Frīdi. Par  skolām un grāmatām, ko mācībām izmantoja, esam stāstījuši jau iepriekšējo gadsimtu sakarā. Galu galā, izglītības telpas veidošanās šodienas Latvijas teritorijā un arī Eiropā bijis ilgs un gana sarežģīts process. Par izglītības sistēmas veidošanos 19. gadsimtā stāsta Vija Daukšte. Līdz šim nebija sakārtota izglītošanas likumiskā un institucionālā puse, taču 19.gadsimts nāca ar būtiskām izmaiņām saimnieciskajā dzīvē, proti, tika atcelta dzimtbūšana, un tas mainīja daudz ko. Lai arī ceļš līdz reālai skolu sistēmai bija vēl garš, likumā tas tika jau stingri noteikts. Literatūrzinātniece Zigrīda Frīde, turpinot domu, ka cerības uz strauju tautskolu attīstību nepiepildījās, tomēr veicināja mācību līdzekļu sacerēšanu. Plašāk par projektu šeit:

Raidījums Grāmatai pa pēdām ielūkojas Baznīcas dziesmu grāmatu revolūcijā 19. gadsimta sākumā. Kāpēc daļa mācītāju vēlējās izskaust tēlaini emocionālos dziesmu tekstus, kā zemnieki protestēja un kā šis racionālisma vilnis ietekmēja latviešu valodu un literatūru. Mārtiņa Lutera pazīstamākais korālis „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” 19.gadsimta sākumā baznīcēnu mutēs ir jau teju trīssimt gadus. Tik pierastas un pazīstamas ir šīs gadsimtu gaitā krātās un apgūtās Baznīcas dziesmas, ka no vāciskās Eiropas nākošais racionālisma vilnis ar mēģinājumiem reformēt dziesmu grāmatas saskaras ar milzīgu pretestību. Šodien dosimies pa pēdām racionālistu dziesmu grāmatām un to atstātajiem nospiedumiem latviešu valodā un literatūrā. Ar Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturnieku Tāli Pumpuriņu esam apsēdušies pie 1809.gadā izdotās racionālistu dziesmu grāmatas Vidzemei. Trīs gadus iepriekš līdzīga jauna grāmata izdota Kurzemē. Jau no satura rādītāja redzams, ka morāle te dominē pār reliģiju. Un tā ir fundamentāla pārmaiņa no dziesmu grāmatām, kas baznīcēniem bija pazīstamas kopš luterisma izplatības pirmsākumiem. Jaunās vēsmas, ko dedzīgi atbalstīja arī daļa mācītāju Latvijas teritorijā, jaunajās dziesmu grāmatās ienāca gan saturā, gan noformējumā. Trāpīgu piemēru, kā 17.gadsimta vācu izcelsmes latviešu dzejnieka un valodnieka Kristofa Fīrekera garīgo dzeju jaunajā racionālistu dziesmu grāmatas versijā pārveidojis Jaunais Stenders, min literatūrzinātniece Māra Grudule. 19.gadsimta sākums ir nozīmīgu pārmaiņu laiks Baltijā. Tuvojas dzimtbūšanas atcelšana, turpinās apgaismības laikmeta centieni izglītot vietējos zemniekus. Tēlainie teksti tiek ravēti ārā no dziesmu grāmatām, aizstājot tos ar tiešākiem un lietišķākiem. Bet jāņem vērā, ka dziesmu grāmatas tobrīd ir izplatītākā literatūra latviešu zemnieku vidū. Stāsta Māra Grudule, un viņu papildina arī muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa: Ne viens vien baznīcēns dziesmu grāmatu zina no galvas. Tāpēc gan Kurzemē, gan Vidzemē racionālistu centienus to modernizēt gluži vienkārši nepieņem. Zemnieki dievkalpojumos atsakās dziedāt jaunās dziesmas. Dziesmu grāmatās tradicionāli drukāja tikai tekstus, melodijas baznīcēniem bija jāzina pašiem vai jāvelk līdzi priekšdziedātājiem. Piemēram, pie Bormaņu Annas “Mātes dziesmas” 1809.gada racionālistu dziesmu grāmatā Vidzemei norādīts, ka tā dziedama “Dievs labi dar', ko darīdams” meldiņā. Protestantisko dziesmu grāmatu melodiju izpētei pirmā Latvijā pievērsusies muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa. Bet radošais gars nesnauž: jau 18.gadsimtā dziesmu skaits no grāmatas uz grāmatu strauji pieaug. Vēsturnieks Tālis Pumpuriņš atsaucas uz ilggadēja Valmieras mācītāja un literāta Jāņa Neilanda pētījumu par dziesmu grāmatām 20.gadsimta sākumā. Viņš rakstījis: ja iepriekšējās, ortodoksālās, dziesmu grāmatas ar dažādiem labojumiem tika sastādītas apmēram divu gadsimtu laikā, tad racionālistu grāmatās 20 gados parādījušās ap tūkstoš jaunu dziesmu. Taču pretestība pret jaunajām dziesmu grāmatām bija tik liela, ka dažos gadu desmitos, līdzīgi kā Vācijā, mācītājiem nācās lielā mērā atgriezties pie vecā parauga izdevumiem. Un iebilda ne jau baznīcēni vien. Literatūrzinātniece Māra Grudule zina stāstīt, ka arī luterāņu mācītāju vidū racionālistiem nebija viennozīmīgs atbalsts. Bet caur šo dziesmu grāmatu revolūcijas mēģinājumu ne tikai latviešu valoda iegūst jaunu kvalitāti. Dziesmu grāmatas ļauj arī ieskatīties latviešu dzejas un muzikālās kompozīcijas vēsturē, saka pētnieces Māra Grudule un Ilze Šarkovska-Liepiņa. Noslēgumā – vēl kāds no šodienas skatpunkta visai uzjautrinošs piemērs, cik ietekmīgs un vienojošs var būt dziesmu grāmatu spēks. 18.gadsimtā dziesmu grāmatās ienāca tādas arī šodien visiem zināmas Ziemassvētku dziesmas kā “Klusa nakts, svēta nakts”  un “Ak, tu priecīga”.   Plašāk par projektu šeit:

Latviešu literārā (draugu) biedrība – vācbaltiešu mācītāju dibināta sabiedriska organizācija 19.gadsimta pirmajā pusē. Raidījumā Grāmatai pa pēdām skaidrojam, kādus vācu autorus tulkoja un kādas asas diskusijas biedru vidū dažkārt virmoja. Skanēs arī tulkojumu un atdzejojumu paraugi. Šoreiz mūsu uzmanības lokā Latviešu literārā biedrība, saukta arī par Latviešu draugu biedrību – 19.gadsimta pirmajā pusē vācbaltiešu mācītāju dibināta sabiedriska organizācija ar nolūku kopt un pētīt latviešu valodu, vēlāk arī folkloru un kultūru. Gūsit atbildi uz jautājumu, vai latviešu valoda ir spējīga un gatava augstajai vācu literatūrai, kā piemēram, Gētes un Šillera  tulkojumiem. Literatūrzinātnieki Māra Grudule un Pauls Daija palīdz iepazīt biedrības dibinātājus, darbības virzienus, skan arī tulkojumu un atdzejojumu paraugi. Ir zināms Latviešu literārās biedrības dibināšanas gads – 1824. Pauls Daija rosina sākt ar vēsturisko kontekstu, atgādinot par dzimtbūšanas atcelšanu 1817. un 1819.gadā Kurzemē un Vidzemē. Laikmets līdz ar Nikolaja I nākšanu pie varas nav biedrībām labvēlīgs, pat atturības biedrības mēģina dažādi ierobežot, tā Latviešu literārā biedrība pa īstam sāk darboties trīs gadus vēlāk, 1827.gadā. Viens no biedrības dibinātājiem bija mācītājs un literāts Jākobs Florentīns Lundbergs, Kārlis Hūgenbergers arī aktīvi darbojās biedrībā un 50.gados bija tās priekšsēdētājs. Māra Grudule īpašu uzmanību pievērsusi savos nesenajos pētījumos tēmai, ka ne jau visām latviešu grāmatām apgaismības laikmetā adresāti bija tikai latvieši. Arī Baltijas vācieši diezgan labprāt lasīja grāmatas latviski. Šajā laikā parādās Gētes un Šillera tulkojumi un tiek domāts par valodas pilnveidošanu. No vienas puses būtiski ir valodnieciski pētījumi, no otras puses – praktiskais darbs ar valodu. Vai latviešu valodā iespējams pateikt to pašu ko vācu valodā? Laikmets, 19.gs. pirmā puse, ir interesants savā daudzveidībā, norāda Māra Grudule, un vācvalodīgās Eiropas literāro lauku tulkotājiem iespēja piedāvāt citā valodā, proti, latviešu, un viņi tulko visu, kas pašiem tīkams. Vēlākā laikā latviešu un vāciešu vēsturiskās attiecības samezglojās un saasinājās, un veda citos virzienos, līdz ar to esam aizmirsuši 19.gadsimta pirmo pusi, kas ir pavisam cits laikmets latviešu un vāciešu attiecībās. Un to atgādināja Latviešu literārās biedrības darbība. Plašāk par projektu:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām ienirsim aizraujošajā piedzīvojumu grāmatu pasaulē, kas latviešu lasītājus sasniedz 19.gadsimta pirmajā pusē. Uzzināsim, kas „Robinsonā Krūziņā” ir šildkrētis, cik emocionāli lasītāji uztvēra daiļās grāfa lielmātes Genovevas skaudro likteni un kā tolaik populārās fabulas vēlāk atrada ceļu arī latviešu autoru darbos. Raidījuma ievadā kādreizējā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas galvenā bibliogrāfe Lilija Limane mūs ieveda latviešu zemnieku lasīšanas pasaulē 19.gadsimta vidū, kad latviski iznāca par laikmeta bestselleru uzskatītā grāmata „Grāfa lielmāte Genoveva”. 2016.gadā par to stāstījām Latvijas Radio ierakstu ciklā „Grāmata Latvijā” par godu Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajai ekspozīcijai, kurā sava vieta ir arī grāmatai par Genovevu. Lilijas Limanes toreizējais stāsts spilgti ilustrē lielo pārmaiņu latviešu lasītāju attiecībās ar grāmatām 19.gadsimta gaitā, grāmatplauktos nonākot pirmajiem piedzīvojumu stāstiem un izdevumiem, ko vēlāk sāks saukt par lubu literatūru. Pagrieziens piedzīvojumu literatūras virzienā latviešu valodā sākas 18.gadsimta 20 gados ar grāmatu „Robinsons Krūziņš”. Tas gan nav tiešs 18.gadsimta sākumā izdotā Daniela Defo pasaulslavenā romāna tulkojums: Vidzemes luterāņu mācītājs Kristofs Reinholds Girgensons latvisko grāmatas pārstāstu, kuru vācu valodā ar nosaukumu „Robinsons Jaunākais” sarakstījis Joahims Heinrihs Kampe un kas 18.gadsimta beigās jau iemantojis lielu popularitāti vāciskajā kultūrtelpā, stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija. Šajos gados latviski sāka tulkot arī Gētes un Šillera dzeju, tomēr drīz vien publikas pieprasījums paredzami nosvērās lubu literatūras, nevis Veimāras klasikas virzienā. Šis laiks – 19.gadsimta sākums – ir pārmaiņu pilns. 1817. un 1819.gadā tiek atcelta dzimtbūšana Kurzemē un Vidzemē, un, kā vērtē literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs, lasītāju publika 1825.gadā ir daudz gatavāka tādai grāmatai kā „Robinsons Krūziņš” nekā 20 gadus agrāk, kad Girgensons to iztulko. Interesanti, ka Joahima Heinriha Kampes veidotais „Robinsona Krūzo” pārstāsts ir tikai viens no daudziem, kas top 18.gadsimta gaitā – tolaik tā ir ierasta prakse, un autortiesības nevienu neuztrauc. Arī latviešu lasītāji oriģinālā romāna autoru neuzzina, jo grāmatas pilnais nosaukums latviski ir: „Robinsons Krūziņš, stāstu grāmata bērniem vāciešu valodā sarakstīta no Jukuma Indriķa Kampe, pēc daudz citās valodās un nu arī latviešu bērniem, kas māk lasīt, viņu valodā pārtulkota no K.R. Girgensona, Cēsu tiesas prāvesta un Jaunpiebalgas mācītāja". Ja lasāt vecajā drukā, „Robinsonu Krūziņu” varat palasīt LNB Digitālajā bibliotēkā, arī neizejot no mājas. Bet tagad pārceļamies 20 gadus uz priekšu, kad latviski klajā nāk vēl viens laikmeta bestsellers, ko jau pieminējām raidījuma sākumā: vācu autora Kristofa Šmīda „Grāfa lielmāte Genoveva” Anša Leitāna tulkojumā. Mazāk racionālisma un daudz vairāk sentimentalitātes. Kristofs Šmīds bija katoļu priesteris, un viņa darbos apgaismības idejas būtu velti meklēt, saka Pauls Daija. Šmīdam galvenais bija reliģiskā pieredze. Kad 1845.gadā Genovevas stāsts, kurā Kristofs Šmīds bija apdarinājis viduslaiku leģendu par bruņinieku Zigfrīdu, nonāca pie latviešu lasītājiem, pārsvarā grāmatas lasīja kolektīvi – vakaros, skalu gaismā, saime sanāca kopā, un priekšā lasītāji lielākoties bija gados jaunie, uz kuru aizrautību ar grāmatām vēl nesen dažs vecāks bija skatījies ar nosodījumu. Tomēr just līdzi Genovevai gribēja daudzi. Gluži tāpat kā mūsdienās, liela nozīme šīs grāmatas popularitātei bija gan iespēja uz brīdi patverties citā pasaulē, gan vienlaikus arī identificēties ar darba varoņiem. Benedikts Kalnačs “Genovevas” ietekmi redz arī vēlākos 19.gadsimta darbos, ko jau sarakstījuši latviešu autori. Pie lugas “Genoveva” vēlākos gados strādājis arī Rūdolfs Blaumanis, par kuru Benedikts Kalnačs sarakstījis monogrāfiju “Pavērsiens”. Savā lugā Blaumanis centies Šmīda ļoti vienkāršos raksturus padarīt psiholoģiski sarežģītākus, tomēr lugu nav pabeidzis. Iesākto darbu šodien var lasīt vietnē letonika.lv. Plašāk par projektu:

Neredzīgais Indriķis – pirmais latviešu valodā izdotās dzejoļu grāmatas autors. Skaidrojam, kā Indriķis nonāk līdz dzejošanai, kādas bijušas ietekmes un kāpēc Indriķa dziesmas jālasa skaļi. Dosimies arī uz Apriķiem, kur dzimis un dziesmas sacerējis dzejnieks. Raidījumu sākam ar Apriķu muzeja vadītājas Ainas Cērmanes ceļavārdiem raidījuma tēmai – Neredzīgais  Indriķis  un latviešu laicīgās rakstītās dzejas sākums. Apriķu novada muzejā sirsnīgā gaisotnē viegli raisās stāsti par Neredzīgo Indriķi, par dzimtas pētījumiem un piemiņas glabāšanu. Apriķu novada muzejā  ir vairākas telpas, kurās dažādos apsektos pieskarties Neredzīgā Indriķa mūžam – seni izdevumi, avīžu izgriezumi, skolēnu zinātniskie darbi, dzimtas pētījumi un radoši uzdevumi. Ar Apriķu mācītāja Kārļa Gotharda Elferfelda gādību četrpadsmit Indriķa dziesmas pierakstītas un 1806.gadā izdotas grāmatā „Tā neredzīgā Indriķa dziesmas”. Ar literatūrzinātnieci, LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesori Māru Gruduli sazināsimies attālināti, viņa pašlaik Vācijā, skaidrojam, kas raksturīgs  Indriķa dzejai. Neredzīgais Indriķis ir viens no latviešu laicīgās dzejas agrīnajiem pārstāvjiem. Raidījumos jau esam stāstījuši par dzejniekiem  no latviešu vidus, un literatūrzinātniece Māra Grudule atgādina, ka  laicīgā dzeja sasistās ar Gothardu Frīdrihu Stenderu un viņa ziņģēm, Ķikuļa Jēkabs un Juris Natanaēls Ramanis turpina reliģiskās dzejas tradīciju, tad Indriķis savā dzejā vairāk pieskaras ikdienai, sadzīvei, arī valsts jautājumiem, rakstot veltījuma dzeju, mazāk  viņa dzejā  reliģisko motīvu. Zināms, ka Indriķis zaudējis redzi baku sērgā piecu gadu vecumā. Būdams  gaiša un apdāvināta rakstura, no Apriķu ķestera (priekšdziedātāja) Vāveru Andža dzirdēdams sava laika dzeju, galvenokārt baznīcas dziesmas un Stendera ziņģes, sācis sacerēt pats. Indriķa pirmais publicētais dzejolis „Rīta dziesma” iespiests Kurzemes kalendārā „Veca un jauna laika grāmata uz to 1807.gadu” un dzejoļu krājums „Tā neredzīgā Indriķa dziesmas” datēts ar 1806.gadu. Tātad vienlaikus. Pētniecībā interesants ir konteksts, un Māra Grudule min faktu, proti, Apriķu mācītājs Elferfelds divus gadus pirms Indriķa dzejas grāmatas, ir papildinājis latviešu laicīgās literatūras klāstu ar interesantu izdevumu, kurā pamācības, kā kulturāli pavadīt brīvo laiku. Kāda ir Indriķa dzeja? Literatūrzinātniece Māra Grudule norāda, ka Indriķa dzejā jaušama personīgo motīvu atklāsme. Ja, piemēram, Stendera mīlestības ziņģēs, tās ir tulkotas no vācu valodas un tie ir konkrēti latviešu zemnieku tēli, kuru mīlestību viņš atveido, tad citādi  tas ir Indriķa dzejā. Dažādos izdevumos un enciklopēdijās, meklējot ziņas par Indriķa dzīvi, tās rodamas pie burta „N” – Neredzīgais Indriķis, it kā neredzīgums būtu viņa uzvārds. Mārai Grudulei patiktu Elkuleju Indriķis. Tikai vēlākos laikos  dzimtai dots uzvārds Hartmanis. Apriķu muzejā pie sienas Hartmaņu – Neredzīgā Indriķa dzimtas koks ar daudzām ozola lapām. Lasot Indriķa dzejas, jādomā līdzi, taču skaidrs ir viens, saule spīd arī viņam, un ir prieki, ko arī neredzīgs cilvēks var just.   Mārai Grudulei īpaši tuvas tās Indriķa dziesmas, kur ieskanas  personiskais pārdzīvojums. Vēl Māra Grudule  min, cik nopietni Indriķis pārdomājis dzejas melodisko pusi, jo valstiski svarīgākiem pantiem ir garīgo dziesmu melodijas, sadzīviskām dziesmām – Stendera ziņģu, savukārt ļoti personiskām – mīlestības dziesmām – savas meldijas. Neredzīgā Indriķa atdusas  vieta Ģibortu kapsētā ir labi iekopta, taču Māru Gruduli neliek mierā doma, ka vajadzētu atjaunot Rīgā Strazdumuižā kādreiz (1991) izveidoto pieminekli Neredzīgajam Indriķim – divi šūnakmens stabi un vidū bijis Indriķa profils, to veidojis tēlnieks Āris Smildzers. Vēlāk piemineklis nopostīts, jautājums, kāpēc to nevar atjaunot? Plašāk par projektu:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz dosimies pa vietām, kur 19.gadsimta sākumā darbojās ietekmīgākie Rīgas grāmatu izdevēji, durvis vēra pirmais latviešu grāmatu veikals, un uzzināsim, kādas tehnoloģijas sekmēja grāmatu izdošanas straujo pieaugumu 19.gadsimta pirmajā pusē. Šodien raidījuma sākumpunkts ir Doma laukumā. Jo tieši šeit, ap Doma laukumu, 19.gadsimta sākumā viens pēc otra durvis vēra vairāki grāmatu apgādi ar būtisku nozīmi tā laika grāmatniecības attīstībā. Mūsu gids šajā reizē būs Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija. Kas tad bija tie izdevēju vārdi, kas 19.gadsimta sākuma Rīgā ikvienam grāmatu cienītājam bija zināmi? Mēs sākam ar vienu no trim lielajiem vārdiem tā laika Rīgas izdevējdarbībā – Jūliusu Danielu Konrādu Milleru. Audzis un skolojies Vācijā, 20 gadu vecumā nonāk Rīgā un gadsimtu mijā kļūst par pilsētas tipogrāfu. Kā pilsētas iespiedējam Milleram pienācās telpas spiestuvei un dzīvoklim pie Doma baznīcas, bet šīs privilēģijas nozīmēja arī pienākumu bez atlīdzības drukāt bezgaldaudz dažādu valdības paziņojumu. Mūsdienu pētniekiem tie sniedz vērtīgu ieskatu par pārmaiņām sabiedrībā. Millera apgādā iznāca arī divas 19.gadsimta sākumam ļoti svarīgas mācību grāmatas: Kristofa Hardera pirmā matemātikas grāmata latviešu valodā, un Frīdriha Erdmana Štolla „Jauna boksterēšanas un lasīšanas grāmata”. 19.gadsimta pirmajā pusē arvien straujāk aug ne vien latviešu lasītāju, bet arī rakstītāju skaits. Slavenākais no tiem, protams, ir Anša Leitāna 1845.gadā no vācu valodas pārtulkotais garstāsts “Grāfa lielmāte Genoveva”. Bet literatūrzinātnieks Pauls Daija piemin kādu citu interesantu gadījumu, kas ilustrē, kāda rocība varēja tajā laikā varēja būt atsevišķiem latviešu zemniekiem. Bet, atgriežoties pie grāmatizdevēja Millera, iezīmīgs ir arī viņa darbs populārākā Baltijas vācu laikraksta „Rigasche Zeitung” izdošanā. 1820.gadā viņš saņems zelta nopelnu medaļu, bet pirms tam par brīvdomību tiks gāzts no kroņa tipogrāfa amata un cietīs arī no cenzūras, kas pēc Lielās franču revolūcijas kļuvusi īpaši neganta. Pie Millera skolojās un vēlāk viņam atņemto pilsētas tipogrāfa amatu ieņēma Vilhelms Ferdinands Hekers – vēl viens iebraucējs, kurš tieši Rīgā nodibina savu spiestuvi, kas pastāvēs veselus 140 gadus. Un tieši Vilhelms Hekers tiek uzskatīts par pirmo, kurš Rīgā atver specializētu latviešu grāmatu veikalu. Savas darbības laikā viņš nodrukāja ap 140 grāmatu un sīkiespieddarbu latviešu valodā. Starp nozīmīgākajiem bija „Vidzemes latviešu avīzes”, laikraksts „Tas Latviešu Ļaužu Draugs” un „Vidzemes kalendārs”, kas sāka iznākt 1813.gadā. Atšķirībā no 18.gadsimta apgaismotājiem, kas grāmatas latviski izdod galvenokārt misijas apziņas vadīti, Hekera lēmums atvērt tieši latviešu grāmatu veikalu jau ir skaidrojams ar brīvo tirgu un pieprasījumu. Tālāk kopā ar literatūras pētnieku Paulu Daiju dodamies uz otru Domas baznīcas pusi pa pēdām trešajam šodienas varonim – grāmatizdevējam Johanam Deibneram. Deibners arī mērķtiecīgi iekaro starptautisko tirgu, iegūstot izdošanas tiesības un iegādājoties uzņēmumus arī Maskavā, Odesā, Sanktpēterburgā un Berlīnē. Pēc Deibnera nāves 1837.gadā firmu pārņēma pēcteči. Un, kas interesanti, Deibnera apgāds pastāv arī mūsdienās, tas darbojas Ķelnē. Pauls Daija gan min, ka diez vai šodienas izdevēji zina, ka apgāda pirmsākumi meklējami Rīgā. 19.gadsimta pirmajā pusē iezīmējas stāvs kāpums grāmatu izdošanā. Pēc poligrāfijas vēsturnieka Arta Ērgļa apkopotajiem pētnieku datiem, 19.gadsimtā pasaulē nodrukā gandrīz divreiz vairāk iespieddarbu nekā iepriekšējos gadsimtos kopš Gūtenberga iespiedpreses izgudrošanas kopā ņemot. Bet kādi tad ir šie tehnoloģiju lēcieni, ko sarunā ar mūsu kolēģi Zani Lāci-Baltalksni min Artis Ērglis? Tie ir vairāki būtiski 19.gadsimta poligrāfijas izgudrojumi, kas balstās uz iepriekšējā gadsimta zinātniskajām atziņām. Taču līdz ar straujo papīra ražošanas kāpumu sāka trūkt izejvielu. Ilgu laiku papīrs bija ražots no vecām lupatām, kas bija salīdzinoši dārgi un lēni. Nācās meklēt jaunus izejmateriālus. Latvijas teritorijā tobrīd papīru ražo Šteinhauera papīra dzirnavās Rīgā, vēl vairākās vietās, bet lielais lūzums nāk 1814.gadā, kad darbu sāk Līgatnes papīrfabrika. Tajā gan vēl vairākas desmitgades papīru ražo pa vecam – no lupatām un ar rokas maluma iekārtu. Citi izgudrojumi līdz Baltijai atnāk ātrāk. Litogrāfija – pēc 25 gadiem, bet ātrspiede mūsu šodienas varoņa Vilhelma Hekera spiestuvē parādās jau divus gadus pēc izgudrošanas.   Plašāk par projektu: