Podcasts about bibliot

Het Witte Huis is geen ambtswoning, maar het nationale symbool van de Verenigde Staten. Een politiek heiligdom. Élysée en Torentje tegelijk. Niettemin was het in 250 jaar Verenigde Staten al van alles, van woonhuis tot kinderspeelplaats, crisiscentrum, perskamer, feestzaal, rouwkapel en seksplek. Een deel ervan is nu gesloopt voor een balzaal voor 1000 gasten. En dat is nog maar het begin. Trumps bouwproject is een en al symboliek. Wat begon met ordinaire opsmuk in het oval office en een pantry vol MAGA-prullaria - 'Do not forget to visit the Gift Shop!' - ontaardt in een Versailles-achtige aanbouw bij een Romeins-republikeins stadspaleisje. Daar komt de destructie van historische plaatsen bij en een plan om heel het hart van Washington visueel te ruïneren. *** Deze aflevering is mede mogelijk gemaakt met donaties van luisteraars die we hiervoor hartelijk danken. Word ook vriend van de show! Heb je belangstelling om in onze podcast te adverteren of ons te sponsoren? Zend ons een mailtje en wij zoeken contact. *** Is dit megalomanie, vragen Jaap Jansen en PG Kroeger zich af. Welnee! In het milieu van Las Vegas en vastgoedmagnaten waar Donald Trump zich thuis voelt is zoiets de norm. Anne Applebaum analyseert het als een bewuste privatisering van de nationale symboliek en haar historische waarde. Zoals Trump ook '250 jaar Verenigde Staten' privatiseert, zodat de historie alleen door hem en in hem betekenis krijgt en verleent. Het is de geesteshouding van een autocraat. En in geestverwanten in zulke regimes door de eeuwen heen vindt Trump zijn rolmodel. Keizer Nero bouwde een kolossaal standbeeld van zichzelf met een stadion ernaast, het Colosseum. Benito Mussolini schonk Rome een complex voor een wereldtentoonstelling en Olympiade. De Kims bouwen nog steeds aan Pyongyang als een hoofdstad van lege façade-architectuur. Hun bewonderaar Nicolae Ceaușescu dreigde Boekarest met net zulke monsterlijke bouwwerken te ruïneren. De Muur viel net op tijd. Jozef Stalin had waanzinnige bouwplannen en realiseerde ze. Al ging een 424 meter hoge toren pal naast het Kremlin met daarop een 80 meter hoog beeld van Lenin niet door. Adolf Hitler liet Albert Speer het Justitiepaleis van Brussel en de Arc de Triomphe in Parijs natekenen als voorontwerp voor zijn wereldhoofdstad Germania met haar Volkshalle. Alleen tunneldelen onder Berlijn en draagzuilen van zijn boog bleven over. Maar ambitieuze democratische heersers kunnen er ook wat van. François Mitterrand liet Parijs verfraaien met zijn Grand Louvre en Piramide, Musée d'Orsay, La Vilette, Institut Monde Arabe, Grande Arche de la Défense, Bibliotèque Nationale François Mitterrand en natuurlijk de Opéra Bastille. Die werd geopend in 1989 met een gala voor de Revolutie van 14 juli 1789. Alle groten der klassieke zang traden op. 'Le Jour de Gloire est Arrivé!' De natte droom van Donald Trump. *** Verder kijken Trump’s new White House ballroom: modern luxury or historic risk? President Trump on White House Ballroom Construction (en Mark Rutte doet of hij er niet bij is) *** Verder luisteren 494 - Trumps aanval op de geschiedenis en de geest van Amerika https://art19.com/shows/betrouwbare-bronnen/episodes/ec4b170a-05a9-4af3-9010-c0986376dd3a 360 - 4th of July: Mar-a-Lago, de plek waar het al 100 jaar gebeurt https://art19.com/shows/betrouwbare-bronnen/episodes/d3a58eb1-086c-4fb6-8688-6d87a37d3925 481 - Donald Trumps nieuwe idool William McKinley, ‘de tarievenkoning’ https://art19.com/shows/betrouwbare-bronnen/episodes/018eaa63-b81a-4b17-9342-e98ee53bf516 475 – Trumps rolmodel Andrew Jackson https://art19.com/shows/betrouwbare-bronnen/episodes/06d493a9-b8fd-4fb9-a125-6399192697c0 459 – Rolmodel George Washington https://art19.com/shows/betrouwbare-bronnen/episodes/92f012be-cd93-4928-b3b3-5bef409c6bca 519 - Thomas Jefferson, de revolutionaire schrijver van de Onafhankelijkheidsverklaring https://omny.fm/shows/betrouwbare-bronnen/519-thomas-jefferson-de-revolutionaire-schrijver-van-de-onafhankelijkheidsverklaring 397 - Benjamin Franklin, Zijner Majesteits meest loyale rebel https://art19.com/shows/betrouwbare-bronnen/episodes/18e40074-a4f4-4752-8dc9-6fbdaf8c91f0 115 - Thomas Paine en De Rechten van de Mens https://art19.com/shows/betrouwbare-bronnen/episodes/2271fce7-c85d-41fa-a64a-94e589251166 534 - Franse schandalen: Nicolas Sarkozy en andere presidenten waar een luchtje aan zit https://omny.fm/shows/betrouwbare-bronnen/534-franse-schandalen-nicolas-sarkozy-en-andere-presidenten-waar-een-luchtje-aan-kleeft 105 - Dagelijks leven in Nazi-Duitsland https://art19.com/shows/betrouwbare-bronnen/episodes/ad301f73-376f-4d97-b8c2-fb74f084db5e 531 - Muziek en tirannie: de schrijnende actualiteit van Dmitri Sjostakovitsj https://omny.fm/shows/betrouwbare-bronnen/531-muziek-en-tirannie-de-schrijnende-actualiteit-van-dmitri-sjostakovitsj 354 - Eenzaamheid, machtsstrijd en repressie in het Russische rijk van Poetin, Stalin en tsaar Nicolaas II https://art19.com/shows/betrouwbare-bronnen/episodes/411a9106-9da2-40f5-9f06-9f19aff37246 395 - Winterboeken, met Stephen Kotkins monumentale Stalin-biografie https://art19.com/shows/betrouwbare-bronnen/episodes/8451693e-9bbe-4b87-906b-4a494edfca2e 394 – Honderd jaar na zijn dood: de schrijnende actualiteit van Lenin https://art19.com/shows/betrouwbare-bronnen/episodes/27f967ab-d2e5-496f-83bd-d5d3c1e26413 281 - Fourth of July: Amerika reisgids voor politieke junkies https://art19.com/shows/betrouwbare-bronnen/episodes/d1f6fb79-49b3-456e-a7b3-b09ddf2a5ae8 *** Tijdlijn 00:00:00 – Deel 1 00:23:27 – Deel 2 00:50:22 – Deel 3 01:24:40 - EindeSee omnystudio.com/listener for privacy information.

Cilvēki joprojām lasa grāmatas. Tieši aktīvajiem grāmatu lasītājiem der zināt, kas ir bibliomāts un kā tas darbojas. Raidījumā Kā labāk dzīvot par to stāsta Mārupes novada bibliotēkas vadītāja Ilze Aizsila, Ogres centrālās bibliotēkas direktores vietniece Aija Žilvinska un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares speciāliste Ilze Kļaviņa. Lai gan Līvānu novada centrālajā bibliotēkā vēl nav bibliomāta (tuvākais ir Jēkabpilī), arī līvānieši domā par tehnoloģiju ieviešanu. Starp citu, Līvānos bija pirmā publiskā bibliotēka Latvijā, kur tika uzstādīta pašapkalpošanās iekārta grāmatu un žurnālu saņemšanai un nodošanai. Ierakstā uzklausām bibliotēkas apmeklētājus un Līvānu novada centrālās bibliotēkas vadītāju Baibu Āriņu.

Latviešu senāko romānu korpuss – LatSenRom tagad pieejams Latvijas Nacionālās bibliotēkas platformā "Digitālā bibliotēka". Par vairāk nekā 450 latviešu romāniem, kas izdoti līdz 1940. gadam Kultūras rondo iztaujājam literatūrzinātnieces Andu Baklāni un Evu Eglāju-Kristsoni.   Kā visērtāk piekļūt šai krātuvei? Kā notika romānu meklēšanas un kataloģizēšanas  darbi? Kas nosaka to, ka šajā laika posmā izdotais izdevums kvalificējas vietai digitālajā krātuvē? Un ko šie teksti mums vēstī par laika garu teju 150 gadu senā Latvijas vēsturē? Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) platformā "digitalabiblioteka.lv" publicējusi Latviešu senāko romānu korpusu (LatSenRom (1879–1940)), kurā iekļauti vairāk nekā 450 latviešu romāni, kuri pirmo reizi izdoti laika posmā no 1879. līdz 1940. gadam. Korpusu veidojoši LNB digitalizētāji un pētnieki sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtu un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratoriju. Par tekstu korpusiem mūsdienās dēvē tekstu apkopojumus, kas īpaši sagatavoti, lai tos pētītu, izmantojot digitālas un skaitļojošas metodes. Romānu korpuss noderēs gan latviešu literatūras vēstures, gan valodas pētniekiem, ļaus pētīt sižetus, varoņus, sadzīvi, kultūru un tehnoloģijas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā līdz 2. pasaules karam. Tikai aptuveni 50 procenti no LatSenRom darbiem līdz šim ir izdoti vairāk nekā vienu reizi, tātad pētnieku un lasītāju ievērības lokā nonāks virkne līdz šim mazpazīstamu romānu. Korpusa veidošanas procesā ieguldīts rūpīgs datu apstrādes darbs. Veikta vecās drukas kvalitātes uzlabošana, izstrādāta metodoloģija vecās drukas pārveidei mūsdienu rakstībā, veikta tekstu morfoloģiskā un sintaktiskā marķēšana. Pētniecībai paredzētajā datu kopā iekļautas vairākas teksta iterācijas – oriģinālam tuvs teksts, modernizēts teksts un morfoloģiski marķēts teksts. LatSenRom zinātniskā pilno tekstu versija pētniekiem pieejama pēc pieprasījuma, rakstot uz epasta adresi dh@lnb.lv. Kā atsevišķas grāmatas visi korpusa darbi atvērtā piekļuvē ikvienam lasītājam pieejami platformās "digitalabiblioteka.lv" un "gramatas.lndb.lv".

„Svarīgi izvērtēt visas cilvēces gudrību un likt to pamatā jaunradei, jo pašreiz mūs apdraud izdomas trūkums” -  tā sarunā ar Māru Rozenbergu atzinis Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. Andris Vilks visu savu mūžu ir kalpojis un bijis uzticīgs bibliotēkai. Gaismas pils – viņa lieldarbs. 5. martā, kad atvadāmies no Andra Vilka, Kultūras rondo vēlreiz skan saruna, kas risinājās 2024. gada augusta beigās, kad viesojāmies pie viņa mājās. Pirms klausāmies Māras Rozenbergas sarunu ar Andri Vilku, lūdzām Latvijas Nacionālās bibliotēkas izpildirektori – Andra Vilka ilggadējo kolēģi Dzintru Mukāni, atgādināt, viņasprāt, būtiskāko, raksturojot Andra Vilka veikumu. 26. februarī mūžībā aizgāja ilggadējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. Andris Vilks dzimis 1957. gada 16. maijā Rīgā un Nacionālo bibliotēku vadīja kopš 1989. gada, bet 2024. februārī iesniedzis iesniegumu, paužot vēlēšanos no 2. septembra atstāt Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktora amatu, liecina aģentūras LETA arhīvs. Plašākā sabiedrībā pazīstams kā ilggadējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors, Andris Vilks visu savu profesionālo darba mūžu pavadīja vienā darbavietā. Turpat strādāja arī viņa kundze, jau bibliotēku studiju laikā noskatītā kursa biedrene Aira. No 1978. gada Vilks sāka strādāt par vecāko bibliotekāru Viļa Lāča Latvijas PSR valsts bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, pēc tam kļuva par nodaļas vadītāju, no 1989. gada – par visas bibliotēkas direktoru līdz pat 2024. gadam. Andri Vilku 5. martā pavadām Mūžībā no Gaismas pils. Tur atklāta arī viņa lolotā izstāde "Tiesības uz bibliotēku".

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) skatāma izstāde “Tiesības uz bibliotēku”. Izstāde atklāj notikumu cikla “Latviešu grāmatai 500” kulminācijas gadu. Tā rosinās domāt par bibliotēku un lasīšanu kā demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem. Izstādi iepazīstam tās veidotāju Maijas Treiles, Paula Daijas, Kriša Salmaņa un grāmatzinātnieka Jāņa Krēsliņa sabiedrībā.  “Tiesības uz bibliotēku” ir vienlaikus tēlaina, intelektuāli reflektējoša un politiska izstāde, kas jāredz ikvienam, kurš mīl grāmatas, bet vēl vairāk – tiem, kuri pagaidām vēl nemīl. Tās centrā ir Rīgas pilsētas bibliotēka (1524) – pirmā publiskā bibliotēka Rīgā, kas radās pirms pieciem gadsimtiem svētbilžu grautiņu laikā un kuras krājuma lielākā daļa gāja bojā Otrajā pasaules karā. Rīgas pilsētas bibliotēkas stāsts ir dramatisma un spilgtu, pārsteidzošu detaļu pilns. Izstādē tas izmantots kā piemērs, lai aicinātu domāt un diskutēt par pārmaiņām sabiedrības un domāšanas procesos šodien, uzsverot, ka bibliotēka kā pasaules modelis atspoguļo daudz plašākas likumsakarības gan individuālos, gan kolektīvos centienos sakārtot, apjēgt un saprast pasauli mums apkārt. Lasītprasme, grāmatas un bibliotēkas ir nozīmīgi elementi, arī modelējot nākotnes vīziju, un izstāde izmanto bibliotēku vēsturi, lai no jauna uzdotu jautājumu: vai mēs gribētu, lai nākotne ir nelasošas un nekritiski domājošas sabiedrības rokās? Izstādes saturu veidojuši kuratori LNB Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja Maija Treile un LNB pētniecības vadītājs Pauls Daija. Tās vēstījumā savijas pētījumi par Rīgas pilsētas bibliotēkas vēsturi un šodienas lasīšanas paradumiem – abus šos līmeņus vieno izstādes veidotāju vēlme runāt par vispārcilvēciskiem jautājumiem. Izstādē nozīmīga loma ir Rīgas rātskunga, intelektuāļa un Rīgas pilsētas bibliotēkas inspektora Johana Kristofa Bērensa darbam Bonhomien (Bonomijas, 1792) – pirmajam bibliotēku filozofijas darbam mūsu reģionā. Tajā Bērenss negaidīti mūsdienīgi aicina raudzīties uz bibliotēku kā daudzfunkcionālu intelektuālo un kultūras centru. Izstādes “Tiesības uz bibliotēku” veidošanas procesā veikti vairāki 21. gadsimta lasīšanas paradumu pētījumi, no reprezentatīvas aptaujas, kas sniedz datus par Latvijas sabiedrību šķērsgriezumā, līdz padziļinātām intervijām ar jauniešiem.

No elitārām zināšanu kalvēm bibliotēkas mūsdienās ir pārtapušas par kopienu centriem. Daudzfunkcionālām telpām un vietām, kuru apmeklētāji var ne tikai lasīt un mācīties, bet arī satikties, iedvesmoties, izpausties un justies piederīgi. Cik lielā mērā publiskās bibliotēkas Latvijā atbilst mūsdienu izpratnei par labi dizainētu bibliotēku? Par šo un citiem jautājumiem domā un diskutē pētniece, dizaina kritiķe un izstāžu kuratore Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Anda Boluža, arhitekte Linda Leitāne un kultūras vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošais pētnieks Gustavs Strenga.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.

Par arhitekta Gunāra Birkerta projektētajām bibliotēkām, gaismas nozīmi viņa darbos un izstādi “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma”, kas ir Birkerta simtgadei veltītā izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Kultūras rondo pārrunājam ar arhitektiem Jāni Dripi un Andri Kronbergu, kuri ir arī izstādes autori. 17. janvāris ir Latvijas Nacionālajā bibliotēkas (LNB) ēkas arhitekta Gunāra Birkerta simtā dzimšanas diena. Šajā dienā bibliotēkas ātrijā atklās izstādi “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma”. Gunāra Birkerta (1925–2025) simtgadei veltītā izstāde ļauj iepazīt izcilā latviešu arhitekta dzīvi un radošo darbību. Starp daudzajām sabiedriskajām ēkām, ko Gunārs Birkerts projektējis, īpašu vietu ieņem bibliotēkas – tām veltīta šī izstāde. Izstādē iekļautas 19 Gunāra Birkerta projektētās bibliotēkas – LNB ēka un 18 bibliotēkas ASV. Zināmākās no tām ir Mičiganas universitātes Tiesību zinātņu bibliotēka, Mārtina Lutera Kinga pilsētas un universitātes bibliotēka Sanhosē, Dulutas publiskā bibliotēka. Arhitekta radošās dzīves kulminācija bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzcelšana. Izstāde ir nozīmīga arī grāmatniecības piecsimtgades kontekstā, jo Latvijā ir radīta visā pasaulē atpazīstama būve – telpisks ietvars nacionālajam grāmatu krājumam. Gunāru Birkertu arhitektūras kritiķi dēvē par gaismas arhitektūras meistaru. Gaismas, metaforu un simbolu lietojums kultūras būvēs padara Birkerta arhitektūru unikālu pasaules mērogā. Gunārs Birkerts ir pasaulē pazīstams latviešu arhitekts, projektējis gandrīz 300 ēkas – muzejus, universitātes, baznīcas, skolas, bibliotēkas. Daudzas no tām var uzskatīt par ikoniskām. Birkerta darbiem raksturīga funkcionalitāte apvienojumā ar simbolu un metaforu lietojumu.

Trimdas bibliotēku un kultūras vērtību krātuvju likteņi. Šoreiz par latviešu bibliotēkām Anglijā, par Oto Bonga Baltijas Centrālo bibliotēku un citām krātuvēm. Raidījumā Grāmatai pa pēdām izzinām, kā iegūt vērtīgus materiālus palīdzējis sauklis: „Nesvied prom, svied uz manu pusi”. Turpinām sekot latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas (iepriekšējā raidījumā vieosjāmies Minsterē), šoreiz  arī par kultūras vērtību krātuvēm. Neklātienē viesojamies Lielbritānijā un stāstām par Daugavas Vanagu fonda Latviešu kultūras vērtību krātuvi „Straumēnos”, ielūkojamies rakstnieka Gunara Janovska fondā, arī par bibliofilu, vācbaltu krājēju Oto Bongu un viņa veidoto Baltijas Centrālo bibliotēku šoreiz stāsts, kā arī ieskats vēl citās krātuvēs. Šī raidījuma zinošie šajā ir Lielbritānijas Latviešu dokumentācijas centra un arhīva vadītāja Inese Auziņa-Smita, literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders. Iesākumā plašāks skats uz latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas un trimdas bibliotēku tīklojumu pasaulē, kāds tas ir bijis un kā mainās.

Grāmatai pa pēdām sekojam arī trimdā, jo tur nācās doties latviešiem un viņu grāmatām. Šoreiz raidījumā sarunas Minsterē un Rīgā – kopā ar literatūrzinātniekiem Māru Gruduli un Jāni Ogu, bibliotekāri Dinu Krastiņu un Minsteres ēkas namzini Viktoru Kangeru. Viena no lielākajām latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas meklējama Minsterē. Otrā pasaules kara laikā Minsterē nonāca daudz latviešu, dažiem tas bija tikai pieturas punkts trimdas laikā, bet daudzi arī tur palika. Latviešu centrs Minsterē dibināts 1982. gadā. Ēka savu pagātni saista ar Minsteres Latviešu ģimnāziju. Kopš ģimnāzijas slēgšanas 1998. gadā, Latviešu centrs darbojas kā saieta nams Minsteres un tās apkārtnē esošiem latviešiem, nedēļas nogales skola, dziedātāju un dejotāju kopas, amatierteātris, trimdas arhīvs, piemiņas istabas vairākiem rakstniekiem un jau pieminētā bibliotēka. Vairākiem Latvijas pētniekiem Minstere ir arī ļoti svarīga vieta pētniecībai. Digitalizācija, katalogs un autortiesības – svarīgas lietas, kuras Minsteres intelektuālos krājumus un laikmeta liecības padarītu pieejamākas. Leģendāra persona Minsteres sakarā ir Austra Rudzīte – literāte un bibliotekāre, kas izveidoja bibliotēku Minsterē, dienasgrāmatās fiksēja norises Minsterē un arī ārpus tās, Jāņa Jaunsudrabiņa un Zentas Mauriņas gaitas. Neparasts ir arī pašas Austras Rudzītes dzīvesstāsts. Studijas Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, darbs Zemkopības ministrijā, bēgļu gaitas Vācijā, studijas Bonnas universitātē, doktora grāds agronomijā, studijas teoloģijā. Vadījusi Annabergas latviešu sestdienas skolu.  No 1957. līdz 1978. gadam bijusi ticības mācības un bioloģijas skolotāja Minsteres latviešu ģimnāzijā, līdz 1989. gadam bibliotēkas vadītāja, līdz 1991. gadam – bibliotēkas arhivāre. Austra Rudzīte bibliotēku kārtojusi pēc Jēgera kataloga (Benjamiņa Jēgera “Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija”). Tagad bibliotēku vada Dina Krastiņa – pēc izglītības arhitekte, kas mākslas institūciju pārvaldību studējusi jau Vācijā.  

In this Thursdays show, we will dive into discussions with publishing house Matica slovenská as they reveal the behind-the-scenes of their work and share their thoughts on participating in the prestigious Bibliotéka book fair. We'll uncover what drives them to attend, their expectations and ambitions tied to the event, and how such gatherings influence their work and interactions with readers. This year, as in previous years, Radio Devin will be part of the exhibition, so here's a sneak peek of what it is like preparing such event. Offering inspiring insights into the challenges and successes within the publishing industry and outline the publishers' future plans.

In this Thursdays show, we will dive into discussions with publishing house Matica slovenská as they reveal the behind-the-scenes of their work and share their thoughts on participating in the prestigious Bibliotéka book fair. We'll uncover what drives them to attend, their expectations and ambitions tied to the event, and how such gatherings influence their work and interactions with readers. This year, as in previous years, Radio Devin will be part of the exhibition, so here's a sneak peek of what it is like preparing such event. Offering inspiring insights into the challenges and successes within the publishing industry and outline the publishers' future plans.

Digitālā bibliotēka nodrošina vienotu piekļuvi Latvijas arhīvu, muzeju, bibliotēku, organizāciju un privātpersonu uzkrātajiem attēliem, dokumentiem, periodiskajiem izdevumiem, grāmatām, kartēm, priekšmetiem, gleznām, notīm, kinofilmām, skaņas un video ierakstiem vairāk nekā 3,8 miljoniem vienību kopskaitā. Jau gadu tas mums ir pieejams digitalabiblioteka.lv. Tāpēc Digitālās brokastis piedāvā ielūkoties Latvijas kultūras un vēstures digitalizācijas procesā un ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas ekspertiem Artūru Žoglu un Janu Ķikāni pārrunāt tehnoloģiju attīstības sniegtās iespējas. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām iepazīstam tuvāk nozīmīgākās bibliotēkas Latvijā 20. gadsimta sākumā. Kādos virzienos darbojās Valsts bibliotēka, Latvijas Universitātes bibliotēka un kad veidojās lasītavas bērniem? Stāstām arī par Rīgas pilsētas bibliotēkas degšanu 1941. gadā un to, kā daži cilvēki parūpējās, lai mēs savas vēstures liecības šajā ugunsgrēkā nepazaudētu pilnībā. Kur grāmatas, tur bibliotēkas, tāpēc šajā raidījumu ciklā, jau kādu laiku rosoties pa 20. gadsimtu, esam nonākuši pie stāsta par šī gadsimta nozīmīgākajām bibliotēkām pirmajās desmitgadēs. Arī šajā reizē pārliecināsimies, ka stingru robežu no iepriekšējiem gadsimtiem nevarēsim novilkt, jo neapšaubāmi - tas, kas notiek 20. gadsimtā, saknes dzinis jau krietni agrāk. Pa dažādām bibliotēkām šajā raidījumā paceļosim kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētnieci Janu Dreimani un Aiju Taimiņu - Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju, kā arī vadošo pētnieci šī gada oktobrī jaunizveidotajā Latvijas Universitātes bibliotēkā. Tā izveidota, apvienojot līdzšinējo Latvijas Universitātes bibliotēku un Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku. 20. gadsimta sākums ir laiks, kad attīstās vairākas zinātniskās un publiskās bibliotēkas, taču uz mirkli metīsim laika cilpu atpakaļ uz 19. gadsimta otro pusi, kad aktīvi darbojas Krišjānis Valdemārs - cilvēks, kuram ir ļoti lieli nopelni publisko bibliotēku popularizēšanā latviešiem. Par viņa veidoto darbu “300 stāsti”, lai popularizētu lasīšanu, kā arī ilgstošo latīņu drukas aizliegumu Latgalē, kas būtiski arī šīs dienas raidījuma kontekstā, aicinām klausīties agrākās šī raidījuma sērijas mūsu arhīvā. Ar kurām arī 20. gadsimtā strādājušām personībām mūs sasaista Krišjānis Valdemārs un kā mainās apstākļi bibliotēku pieejamībā gadsimtu mijā, par to atgādina Jana Dreimane. 

Pirms gada darbu sāka Digitālā bibliotēka. Vai viens miljons skatījumu ir daudz? Kuri ir meklētākie un populārākie temati? Un kādi darbi ieplānoti nākotnē. Kultūras rondo interesējamies, kā aizritējis pirmais darba gads un cik aktīvi reģionu bibliotēkas iesaistās krājuma papildināšanā. Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās attīstības departamenta direktore Karīna Bandere, muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” galvenā krājuma glabātāja Guna Dancīte un Kuldīgas Galvenās bibliotēkas vadītājas vietniece metodiskajā darbā Gunta Grundmane. “Daugavpils, Mežciems, restorāns” –  tīmekļvietnes "digitalabiblioteka.lv" pirmā darbības gada laikā lietotāju biežāk meklētie vārdi blakus interesei par Kapu ielu, dzirnavām, Aizputi, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentu un citām vietām, personībām un vārdiem. Digitālā bibliotēka nodrošina vienotu piekļuvi Latvijas arhīvu, muzeju, bibliotēku, organizāciju un privātpersonu uzkrātajiem attēliem, dokumentiem, periodiskajiem izdevumiem, grāmatām, kartēm, priekšmetiem, gleznām, notīm, kinofilmām, skaņas un video ierakstiem vairāk nekā 3,8 miljoniem vienību kopskaitā. Digitālā bibliotēka ir nemitīgā attīstībā un tās atvēršana 2023. gada  oktobrī bija kā starta brīdis turpmākai pieaugšanai. Latvijas Nacionālās bibliotēkas komandas darba pamatprincipi ir atvērtība un sadarbība, veidojot Digitālo bibliotēku kopā ar tās partneriem, kuru skaits pieaudzis līdz 677.

Pirms gada darbu sāka Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālā krātuve "Redzi, dzirdi Latviju!" jeb Digitālā bibliotēka. Vai viens miljons skatījumu ir daudz? Kuri ir meklētākie un populārākie temati? Un kādi darbi ieplānoti nākotnē. Kultūras rondo interesējamies, kā aizritējis pirmais darba gads un cik aktīvi reģionu bibliotēkas iesaistās krājuma papildināšanā. Stasta Latvijas Nacionālās bibliotējas Digitālās attīstības departamenta direktore Karīna Bandere, muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” galvenā krājuma glabātāja Guna Dancīte un Kuldīgas Galvenās bibliotēkas vadītājas vietniece metodiskajā darbā Gunta Grundmane.

2. septembrī darbu uzsāka apvienotās Latvijas Universitātes bibliotēkas direktors – Uldis Zariņš. Jaunajam direktoram jāīsteno abu esošo LU bibliotēku – Latvijas Universitātes Bibliotēkas un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas – konsolidācijas process, saglabājot bibliotēku krājumos esošās vērtības un nodrošinot nepārtrauktu bibliotēkas pakalpojumu pieejamību kā studentiem, tā mācībspēkiem, zinātniekiem un citiem interesentiem. Kā šādu uzdevumu paveikt pusotra mēneša laikā, Kultūras rondo vaicājam Uldim Zariņam. "Esmu ar lielu entuziasmu un degsmi tam ķēries tam klāt," tā par pirmo darba uzdevumu jaunajā amatā saka Uldis Zariņš. Viņš gan norāda, ka pirmais reorganizācijas posms ir diezgan mehānisks, juridisks, kad divas universitātes struktūras pārtop vienā. Līdz ar to viņš ar pirmo apvienošanas termiņu - 15. oktobri - vairāk domā kā par sākuma datumu. "Abas bibliotēkas tiek diezgan mehāniski saliktas kopā, lielā mērā turpina strādāt kā līdz šim. Jēgpilnākai jaunas bibliotēkas izveidei laika posms ir krietni garāks. Es rēķinos - gads, divi gadi, kad varēsim sākt runāt par jaunu bibliotēku," vērtē Uldis Zariņš.    

Elsker The Beatles er tilbage med sæson seks og en episode vi er rigtig stolte af.  Lars Schwander har nemlig generøst åbnet for sin skattekiste med fortællinger fra mere end 30 års tæt venskab med Yoko Ono. Et venskab der har ført ham dybt ind i Dakota-bygningens stuer, på smukke vandreture i Wien med Ono i hånden, og til en tur sammen med Yoko i "The Bag" på en scene i USA.  Lars er en dejlig samtalepartner for de gode associationer, holdninger og historier står i kø. Episoden - den første af to handler om det nære venskab  med Yoko Ono, men også om hans opvækst med The Beatles og hans forhold til gruppen i dag. Lars Schwander er fotograf, skribent, komponist og digter. Han har bl.a. arbejdet på Louisiana, Kulturby 96 og Det kongelige bibliotek. Han har grundlagt "Fotografisk Center" og været udstillet på "Louis Vuitton Collection" og "Bibliotèque National" . Han har et hav af fotoudstillinger bag sig, og er forfatter til en lang række bøger.     

Latvijas Neredzīgo bibliotēka laidusi klajā Latvijā pirmo garstāstu vieglajā valodā — Guntas Bites “Pie omītes”. Grāmata 120 lappušu garumā viegli uztveramā veidā stāsta par omīti un viņas mazmeitu Paulu, kuras savā dzīvē piedzīvojušas traģiskus notikumus, tomēr turpina ticēt labajam. Omītei pieder kafejnīca, kurā strādā gan mazmeita, gan konditors Gatis. Lielas galvassāpes omītei sagādā pretim esošā franču kūciņu veikala “Tartes” īpašnieks Rihards, kurš uzsāk negodīgu cīņu par kafejnīcas slēgšanu. Grāmata sarakstīta trešajā vieglās valodas līmenī un stāsta par tik sarežģītiem jautājumiem kā vecāku zaudējums, privātais bizness, konkurence, kredītsaistības, labdarība un empātija.

Pārventas bibliotēka 2009.gadā kļuva par gada ievērojamāko ēku Latvijā, guvusi dažādas balvas, tai skaitā Latvijas Arhitektūra  gada lielo balvu. Autori: arhitektūras birojs INDIA, Pēteris Bajārs un komanda.  Bibliotēka no  grāmatu glabātuves izvērsta par apkaimes kultūras un sociālo centru, bet ēka kļuvusi par apkaimes identitāti transformējošu vietzīmi. Ierakstu sērijā „Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā” dodamies uz Ventspili, lai kopā ar arhitektu Pēteri Bajāru izzinātu Pārventas bibliotēkas tapšanas stāstu, ielūkojamies arī bibliotēkas ikdienā.

Born in Lyon in 1984 represented by Akio Nagasawa gallery, Chloé Jafé is an artist and a photographer trained at the École de Condé in Lyon and at the UAL Central Saint Martins School in London.She has been able to create a unique personal voice in the world of documentary photography. Those close to her say bluntly that she photographs with her gut, using the camera as a key to understanding the strange and the foreign. Her obsession and intuition has enabled her to access secret worlds. Her ability to connect to her subjects has meant her work really is exceptionally personal – the world through Chloe Jafes eyes.She worked and immersed herself in Japan and Japanese culture from 2013-2019 creating a trilogy of work. The images are raw, black and white, tender and ferocious. She reveals an unprecedented vision of hidden parts of Japanese society. Her trilogy, composed of the chapters “I give you my life", "Okinawa mon amour" and "How I met Jiro", highlights the little-known and subversive sides of a place where modesty is paramount.Critically acclaimed, her work on the women of the Yakuza was rewarded by the Bourse du Talent in 2017 and exhibited at the Bibliotèque nationale de France.Attracted by sensitive and difficult subjects, often marginal, Chloé Jafé does not hesitate in her practice to push the limits of the photographic medium by working directly on prints, in acrylic and brush. Each of her series has resulted in a limited edition book, bound and handcrafted by the artist. In episode 233, Chloé discusses, among other things:Photography as ‘a tool'Her first trip to JapanMoving thereHostess jobMeeting ‘the boss'The women of The YakuzaThe significance of tattoosPainting onto her printsHer trilogy of books: I Give You My Life, Okinawa Mon Amour and How I Met JiroFinding abandoned negativesAdventures in publishingReferenced:Paolo RoversiSarah MoonYakuza MoonJake AdelsteinReminders ProjectTeun van der Heijden Website | Instagram“I was sure this project was mine. I had to do this. You know, I think I was frustrated that I was the right person to do this, and it was my mission. I was sure about that.” Become a full tier 1 member here to access exclusive additional subscriber-only content and the full archive of previous episodes for £5 per month.For the tier 2 archive-only membership, to access the full library of past episodes for £3 per month, go here.

Bibliotēku tīkla nākotne, bibliotēku funkciju maiņa, vai un kā jāmaina Bibliotēku likums un kādai jābūt ministriju, pašvaldību un kopienas pārstāvju sadarbībai bibliotēku tīkla nodrošināšanā – par to visu runājam Kultūras rondo. Limbažu novada pašvaldības lēmums par 7 mazo novada bibliotēku slēgšanu jeb reorganizāciju, ko atbalstījusi arī Kultūras ministrijas Bibliotēku padome, ir aktualizējis jautājumu par mūsdienu realitātei atbilstošu bibliotēku likuma nepieciešamību. Raidījumā diskutē Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attīstības departamenta direktore Katrīna Kukaine un Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas direktore Ilga Erba.

Grāmatu glābēji, bibliotēku glābēji, iedvesmotāji… Tās varētu būt garas, sarežģītas sarunas, skatoties katras Latvijas vietas un katras bibliotēkas stāstu. Savulaik diezgan detalizēti esam runājuši par Jūrmalas bibliotēkām, būtu tagad jāpārbauda, kā tās strādā un vai iedzīvotāji ir apmierināti. Tikko aktualizēts arī jautājums par Limbažu novada bibliotēkām. Kultūras ministrija ir nosūtījusi oficiālu vēstuli Limbažu pašvaldībai, paužot aicinājumu ievērot Bibliotēku likumā noteikto un pirms pašvaldības iecerētās septiņu pagastu bibliotēku – Straumes, Stienes, Ārciema, Bīriņu, Vitrupes, Katvaru un Braslavas – reorganizācijas jautājumu izskatīt nākamajā Latvijas Bibliotēku padomes sēdē, kas nolikta š. g. 21. maijā. Studijā izvaicājam Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktori Kārinu Pētersoni un Rolandu Laķi, kuram ir ideja par kopienu bibliotēkām Latvijas ciemos, kuros nav savu bibliotēku.

Raidījumā "Mākslas vingrošana" mākslas kritiķis Vilnis Vējš ar mākslinieku Krišu Salmani un mākslas zinātnieci, mākslas un fotogrāfijas pētnieci Katrīnu Teivāni runā par Kriša Salmaņa jauno izstādi "Bezdarbības māktie ziloņi" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Kas tie par ziloņiem un kāpēc bibliotēkā? Un kāpēc lasītājam no plaukta paņemtu grāmatu nevajag pašam likt atpakaļ plauktā? Izstādes izpētes procesā mākslinieks tikās ar visdažādākajiem bibliotēkas speciālistiem – indeksētājiem, mākslas krājuma glabātājiem, grāmatniecības vēsturniekiem un citiem. Guvis ieskatu tās attālākajās krātuvēs, mākslinieks bibliotēku rāda kā spoguļu labirintu, kurā ceļā uz mērķi apmeklētāju vada bibliotekāru izstrādātie meklēšanas rīki.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām izsekojam bibliogrāfa un Misiņa bibliotēkas izveidotāja Jāņa Misiņa dzīves ceļiem. Kas sekmēja Misiņa mīlestību pret grāmatām, kā radās bibliotēkas aizmetņi un cik iespaidīgs ir šīs bibliotēkas krājums mūsdienās. Šo sēriju veltām unikālai personībai - bibliofilam, bibliogrāfam, latviešu zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējam un galu galā Misiņa bibliotēkas izveidotājam Jānim Misiņam. Viņa dzīves gājums ir košs, tas daļēji aptver gan 19., gan 20. gadsimtu. Misiņa gaitas saistītas gan ar dzimto Tirzas pusi, gan Lejasciemu, gan vēlāk Rīgu, un arī viņa izveidotajai Misiņa bibliotēkai tās vēsturē bijuši dažādi pavērsieni un ģeogrāfisks novietojums. Šajā reizē iepazīstam, kas Jānim Misiņam jau bērnībā sekmēja mīlestību pret grāmatām, kā veidojās aizmetņi viņa bibliotēkai un cik iespaidīgs Misiņa bibliotēkas krājums ir mūsdienās. Pašlaik Misiņa bibliotēka ir Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas nodaļa, kur uz sarunu tiekos ar Misiņa bibliotēkas vadītāju Guntu Jaunmuktāni un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, Latvijas Universitātes profesoru Viesturu Zanderu. Sarunu sākam par Jāņa Misiņa izglītību un citiem faktoriem, kas radījuši vēlmi krāt grāmatas vēlāk dzīvē. Plašāk par projektu šeit:

4. aprīlī, pulksten 17.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāva izstāžu zālē atklās laikmetīgās mākslas autora Kriša Salmaņa izstādi "Bezdarbības māktie ziloņi". Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieku Krišu Salmani un kuratori Andu Bolužu. Izstādes izpētes procesā mākslinieks tikās ar visdažādākajiem bibliotēkas speciālistiem – indeksētājiem, mākslas krājuma glabātājiem, grāmatniecības vēsturniekiem un citiem. Guvis ieskatu tās attālākajās krātuvēs, mākslinieks bibliotēku rāda kā spoguļu labirintu, kurā ceļā uz mērķi apmeklētāju vada bibliotekāru izstrādātie meklēšanas rīki.   Par izstādes ieceri Krišs Salmanis sacīja: "Mūsu uzdevums bija radīt mākslas darbu par bibliotēkas informācijas sistēmām. Tādas ir vairākas, lielākoties elektroniskas, un tās labi darbojas. Taču mēs izvēlējāmies savu, ne visai skaidru sistēmu. Tā ir neefektīva, bet interesanta. Šajā izstādē ir daži atradumi."  Izstādē radītā spoguļu labirinta līkločus ietekmē gan Kriša minētie atradumi – UDK jeb universālās decimālās klasifikācijas ciparu valoda vai grāmatu pārvešanai lietotās banānu kastes –, gan pasaulē notiekošie procesi, kas nenovēršami atspoguļojas bibliotēkas darbā, piemēram, Preiļu konceptuālista Eināra Pelša kopoto rakstu sējums ķieģelis "Janka" un mūsdienu informācijas konflikti. Šī izstāde iekļaujas Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu ciklā, kas tiek veidots sadarbībā ar mūsdienu māksliniekiem. To var aplūkot bez maksas līdz 2024. gada 21. septembrim. Izstāde veidota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu, un tā notiek notikumu ciklā "Latviešu grāmatai 500". Savukārt no 6. aprīļa līdz 9. jūnijam koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā "Civita Nova" būs skatāma Kriša Salmaņa izstāde “Melns, balts un viss kaut kas pa vidu”. Šajā izstādē mākslinieks piedāvā trīs melnbaltus video, kur katrs attiecināms uz kādu no Latvijas nesenas vēstures posmiem: Latvija pirms Otrā pasaules kara, Latvija padomju okupācijas laikā un Latvija atgūtās neatkarības gados – gaišas nākotnes gājiens, gūsts un atgūšanās. Divi no šiem darbiem ”Maršs” un ”Uzbrukums” Latvijā būs eksponēti pirmoreiz. Neredzami vedieni savij visus trīs melnbaltos audeklus vienā stāstā, ko vērīgs skatītājs padarīs pats par savu stāstu.

„Když jsem se před lety stal ředitelem Městské knihovny v Praze, měli jsme plno politiků, kteří otevřeně říkali, že nechtějí stavět nové budovy, protože všechno je přece na internetu. Dnes už nikdo takový – pokud si tedy přeje být znovu zvolený –, takovou věc nikdy neřekne,“ je přesvědčený ředitel Městské knihovny v Praze Tomáš Řehák. Knihovny totiž nejsou jen o informacích uložených v knihách, ale plní ve společnosti celou řadu funkcí.

„Když jsem se před lety stal ředitelem Městské knihovny v Praze, měli jsme plno politiků, kteří otevřeně říkali, že nechtějí stavět nové budovy, protože všechno je přece na internetu. Dnes už nikdo takový – pokud si tedy přeje být znovu zvolený –, takovou věc nikdy neřekne,“ je přesvědčený ředitel Městské knihovny v Praze Tomáš Řehák. Knihovny totiž nejsou jen o informacích uložených v knihách, ale plní ve společnosti celou řadu funkcí. Všechny díly podcastu Zaostřeno můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Dzejnieka un filozofa Roberta Mūka alias Roberta Avena, filozofijas darbi, esejas, dzejoļi krājumi iznāca un arī plaši tika apspriesti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, un vēl divtūkstošo sākumā. Pēc ilgākas pauzes, Roberta Mūka simtgades gada nogalē, tagad iznācis rakstu un eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst", kurā literatūrzinātniece, trimdas literatūras pētniece Inguna Daukste-Silasproģe uzmeklējusi mazāk zināmus Roberta Mūka darbus. Krājumā apkopoti trimdas un vēlāk arī Latvijas presē, ilgākā laika periodā – kopš pagājušā gadsimta  piecdesmitajiem līdz pat Roberta Mūka aiziešanai mūžībā 2006. gadā, publicēti raksti. Krājuma iznākšana šķiet laba izdevība gan atgādināt par gan Roberta Mūka īpašo personību, vēstures notikumu izlocīto dzīves gājumu, gan arī tikt skaidrībā, kā viņa ierosinātās tēmas sasaucas ar šī brīža notikumiem, un arī – kas notiek Roberta Mūka muzejā Preiļu novada Galēnos. Roberts Mūks ir viens no tiem trimdas autoriem, kurš pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas atgriezās Latvijā. 1989. gadā viņš bija jau pensionējie – pēdējos gados strādājis kā reliģijas vēstures pasniedzējs Aionas koledžā Ņūoršelā – Mūks sāk aktīvi iesaistīties Latvijas sabiedriskajā un arī literārajā dzīvē. Deviņdesmito gadu sākumā Roberts Mūks trīs gadus lasīja lekcijas jaundibinātajā Latvijas Kultūras akadēmijā, izrēķinu ka teorētiski Ingunas Daukstes-Silasproģes ceļi ar Robertu Mūku akadēmiskajā vidē varēja krustoties. Eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" tapis pēc izdevniecības "Latvijas mediji" ierosmes, tā sastādītāja ir Inguna Daukste Silasproģe. Mēģinot uz savas ādas pārbaudīt, kas šobrīd no Roberta Mūka dzīves un darbiem man šķiet aktuāls, pamanu, ka kaimiņos notiekošais karš liek pavisam citām acīm pārlasīt arī kādreizējā trimdīša dzīves gājumu. Esmu sev uzdevusi jautājumu – kā veidojas, piemēram, Ukrainas bēgļu tālākā dzīve. Taču ja Ukrainas kara bēgļu stāsti vēl tikai top, tad Roberta Mūka dzīve jau ir pabeigta grāmata. Ar savu ievadu, dramatisko kāpinājumu, laimīgajām beigām. Roberts Mūks, vēlējās studēt klasisko filoloģiju, taču Latvijas Universitātē paspēja noklausīties tieši vienu lekciju. Zinātniskos grādus Roberts Mūks dzīves laikā ir ieguvis, un pat vairākus. Maģistra grādu žurnālistikā, studējot Briseles universitātē. Bibliotēku zinātnē Mičiganas universitātē. Ņujorkas Fordhama universitātē filozofijas doktora grādu. Deviņdesmitajos Latvijā atgriežas ne tikai Roberts Mūks pats, bet arī viņa darbi. Latvijā atkārtoti tiek publicēti viņa darbi, kuros viņš apspriež Mirča Eliādes, Heidegera, Hilmana, Svēdenborga, Junga idejas. Arī dzejas krājumi. Ingunas Daukstes Silasproģes iecere, veidojot krājumu Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst, bija Roberta Mūka rakstos atrast ko vēl nepublicētu vai mazāk zināmu. Kas gan vēl no Mūka nav publicēts? Inguna Daukste Silasproģe esejas sakārtojusi trīs sadaļās: garākajā Roberts Mūks spriež par dzīvi, nākamajā – par literatūru, trešajā – par meditāciju, modernā cilvēka attiecībām ar reliģiju. Taču šīs sadaļas ir visai nosacītas, Roberts Mūks dzīvo starp Austrumu un Rietumu kultūru, akadēmisko sholastiku un meditāciju, dzejnieka iedvesmu, un tā tas ir arī šajās esejās. Roberta Mūka muzejs Preiļu novada Galēnos tika izveidots 2014. gadā. Mani ļoti iepriecināja arī Roberta Mūka muzeja "Facebook" profils, kurā muzeja vadītāja Gita Palma diezgan regulāri iemet pa kādam dzejolim, prātulai no Roberta Mūka darbiem. Šobrīd muzejā Galēnos apskatāma Latvijas Ikonogrāfu biedrības veidota izstāde, bet ne tikai. Roberta Mūka muzejs Galēnos bijis cieši iesaistīts arī eseju krājuma "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" tapšanā. Grāmatā ir fotogrāfijas no muzeja krājuma.

Bibliotēku uzplaukuma laiks 19. gadsimtā  – privāto un publisko bibliotēku triumfa gājiens. Par pirmo sabiedrisko bibliotēku latviešiem, par Krišjāņa Valdemāra dibināto bibliotēku Ēdolē un sastādīto grāmatu „300 stāsti” klausieties  raidījumā „Grāmatai pa pēdām”.   Šoreiz ielūkosimies bibliotēku vēsturē, uzzināsim, kādas pārmaiņas 19. gadsimtā skāra grāmatu krātuves. Pētīsim privātās un sabiedriskās bibliotēkas. Pakavēsimies pie pirmās latviešu pašu organizētās bibliotēkas Ēdolē. Uzmanības lokā būs arī kāda īpaša grāmata, proti, Krišjāņa Valdemāra pirmā sastādītā grāmata „300 stāsti”. Tiksimies ar divām ļoti zinošām grāmatniecības vēstures pētniecēm Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāju Kristīni Zaļumu un Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētnieci Janu Dreimani. Privātās un sabiedriskās bibliotēkas. Kristīne Zaļuma atgādina, ka jau 18. gadsimta beigas iezīmē bibliotēku uzplaukumu:  Kristīne Zaļuma pētījusi muižu bibliotēkas. 2023. gadā klajā nāca vēsturnieces monogrāfija „Vidzemes muižas un to bibliotēkas”,  (apkopotas ziņas,  dokumenti un attēli par muižu bibliotēku lomu Latvijas kultūras attīstībā trīs gadsimtu periodā.)   Janas Dreimanes pētījumu lokā ir sabiedriskās bibliotēkas, kā jau dzirdējām tās ir divu  veidu – publiskās un sabiedriskās. Tātad arī biedrību bibliotēkas, Latvijā vairāk pazīstam tās biedrības, kurām bija zinātnisks raksturs, piemēram, Kurzemes literatūras un mākslas biedrība, tai bija sava bibliotēka, Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrībai arī bija  bibliotēka. Turklāt bibliotēkas veidošana, kurā tiktu apkopota literatūra par Baltiju, bijis viens no svarīgākajiem biedrības uzdevumiem.   Kristīne Zaļuma, norāda, ka 19. gadsimts īpašs ar to, ka priekšā lasīšanu nomaina intīmāka lasīšanas prakse - vienatnē. Vēl  Kristīne pie lielajām 19. gadsimta pārmaiņām min apgaismojumu, jo sveces nomaina lampas un arī tas ietekmē iespēju, kad lasīt.   Krišjānis Valdemārs un bibliotēka. Valdemāru pazīstam galvenokārt kā Krievijas impērijas  (sevišķi Baltijas provinču) jūrniecības attīstības veicinātāju un nacionālās jūrniecības pamatlicēju, arī asu publicistu. Mazāk zināms viņa ieguldījums latviešu lasīšanas veicināšanā un bibliotēku dibināšanā, šoreiz šī darbības joma mūs interesē visvairāk. Jana Dreimane vispirms norāda, ka Krišjāņa Valdemāra uzskati bija ļoti raksturīgi 19.gadsimtam. Bibliotēka tika atklāta 1848.gada Lieldienās, to precīzi datējis  pats Valdemārs, un tā bijusi tik  iecienīta, ka nākamā gadā nauda bibliotēkas attīstībai  saziedota bez prasīšanas.    „300 stāsti” - Krišjāņa  Valdemāra pirmā sastādītā  grāmata. Grāmata ar krāsainu vāku un greznajiem burtiem nosaukumā  klajā nāca  1853. gadā Liepājā. 236 lappušu bieza un tā maksāja 42 kapeikas. Izdevējs nav zināms, bet finansētājs viens no turīgākajiem Liepājas tirgotājiem, vairāku kuģu īpašnieks un pazīstams filantrops Frīdrihs Hagedorns, juniors.       Valdemāra grāmatas pilnais nosaukums „300 stāsti, smieklu stāstiņi et cetera un mīklas/ ar ko jaunekļiem un pieaugušiem lusti uz grāmatām vairot gribējis K. Wodemar”. Tā bija pirmā latviešu lasāmgrāmata, kuras ievadā „Vārdi par grāmatām” autors formulējis galvenos uzdevumus, lai "viszemais nabaga zēniņš, ko pie mācības vedam, var, liels izaudzis, palikt par godātu vīru un darīt lielas lietas pasaulē; var daudz citus pievest pie gaismas un tā mūsu labos darbus pie bērnu bērniem vairot".   Savā pirmajā grāmatā Krišjānis Valdemārs izmantojis Vācu lasāmgrāmatas jauniešiem, ietvēris vācbaltiešu  mācītāju tekstus, latviešu autoru dzeju, arī pats savu dzejoli „Ganu dziesma”. Grāmatu izvēle bibliotēkās nebija liela, ne katra grāmata, kas iznāca latviešu valodā nonāca bibliotēkās, to ietekmēja arī stingrā cenzūra Krievijas impērijā. Jana Dreimane min veidu, kā nabadzīgo lasītāju turēt uzraudzībā: 2020. gadā LNB tika sarīkota plaša izstāde „Neredzamā bibliotēka”,  tajā bija iespēja ikvienam paviesoties 18. -19.gadsimta sabiedrisko un privāto bibliotēku vēsturisko interjeru rekonstrukcijās, atklāt kolekciju unikalitāti un uzzināt par cilvēkiem, kas tās veidojuši. Savukārt cieši saistīta ar mūsu šīsdienas tēmu par grāmatniecības vēsturi un bibliotēkām  ir ceļojošā izstāde „Krišjāņa Valdemāra „300 stāsti” un to atbalsis latviešu kultūrā”. Izstāde skatāma Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas skatlogos un ir veltīta Valdemāra „300 stāstiem”, kas izdoti pirms 170 gadiem.  Jana Dreimane ir viena no izstādes veidotājām Kad izstādes ekspozīcijas laiks Liepājā būs beidzies, Jana Dreimane aicina pieteikties citām bibliotēkām uz šo izstādi,  jo pavisam drīz 2025.gadā svinēsim Krišjāņa Valdemāra  200.-to jubileju. Nobeigumam Kristīnes Zaļumas atziņa un vēlējums.         

Digitālā bibliotēka ir gatava. Par tās saturu, lietošanu un katra līdzdalību tās attīstībā Kultūras rondo pārrunājam ar šīs bibliotēkas veidotājiem: stāsta LNB Digitālās attīstības departamenta direktore Karīna Bandere un Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža. Digitālā bibliotēka ir pieeja Latvijas arhīvu, muzeju, bibliotēku, organizāciju, kopienu un privātpersonu uzkrātajiem attēliem, dokumentiem, periodiskajiem izdevumiem, grāmatām, kartēm, muzeju priekšmetiem, gleznām, notīm, kinofilmām, skaņas un video ierakstiem. Kas meklē, tas Digitālajā bibliotēkā atrod atbildes par jebkuru tēmu vairāk nekā 3,8 miljonu digitālo vienību saturā. Digitālajā bibliotēkā saplūst saturs no vairāk nekā 500 partneru krājumiem un kolekcijām no visas Latvijas un pasaules. Latvijas Nacionālā bibliotēka apvieno digitālo saturu Digitālajā bibliotēkā un pārvalda Digitālā kultūras mantojuma platformu. Jaunās vietnes atvēršanas svētki būs 26. oktobrī plkst. 11 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Klīversalas zālē.

Projekts „Vairāk gaismas” šovasar noslēdzās Eduarda Veidenbauma memoriālā muzejā „Kalāči”. Projekts, par kuru runā, kā veiksmīgu pavērsienu, kā muzeji var paplašināt savu darbības lauku. Šaja gadījumā runājot par jauniešu mentālo veselību, iepazīstinot viņus ar Eduarda Veidenbauma dzimtu. Atvērtāks, zaļāks, drošāks un empātiskāks muzejs un bibliotēka. Kāda ir muzeju un bibliotēku prakse, iesaistoties aktuālu, sabiedrībai būtisku jautājumu risināšanā. Zaļā muzeja koncepts. Ko muzejam nozīmē ilgtspējas prakse un kā projektos iesaistās nevalstiskās organizācijas? Kultūras rondo ar savām pārdomām dalās nozare iesaistītie cilvēki: Inga Surgunte, Inese Vaivare, Emīls Rotgalvis un Kaspars Vanags. 27. septembrī notika konference “Ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšana muzejos un bibliotēkās II”, kuru rīkoja Latvijas Muzeju biedrība, Latvijas Bibliotekāru biedrība un UNESCO Latvijas Nacionālā komisija. Konferences mērķis bija stiprināt muzejus un bibliotēkas kā kopienu centrus, kur sadarbība, pieejamība un dažādu aktivitāšu īstenošana norit, izmantojot kultūras mantojumu un skatoties caur ilgtspējīgas attīstības mērķu prizmu ne tikai lokālā, bet arī plašākā mērogā. Konferences aplūkoja jau esošās, kā arī meklēja jaunas pieejas ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšanā, izmantojot kultūru un tās potenciālu. Par to, kas ir muzejs un kā paplašinās tā darbības lauks, runāja arī Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolā, uzsverot, ka muzejiem ir jātveras arī sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Varam paklausīties kā to komentēja Lietuvas Nacionālā muzeja direktore Rūta Kačkūte un Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūta vadītājs Martins Andrellers. Turpinot par kultūras un informācijas pieejamību dažādām sabiedrības grupām, dosimies uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kur šonedēļ notika radoša darbnīca cilvēkiem ar uztveres grūtībām. Tajā iekļauta pastāvīgās ekspozīcijas un aktuālās izstādes „Zaļš un vēl zaļāks” apmeklējums, kam seko praktiska nodarbība. -- Inga Surgunte ir UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja, Latvijas Muzeju biedrības ilgtspējīgas attīstības projektu vadītāja. Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja "Kalāči" projekta „Vairāk gaismas” vadītāja, pievērš uzmanību jauniešu mentālās veselības jautājumiem. Emīls Rotgalvis ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra medijpratības projektu koordinators. Inese Vaivare, biedrība “Latvijas Platforma attīstības sadarbībai” (LAPAS) ivadītāja. Kaspars Vanags, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors.

Rīgas pilsētas bibliotēka – Kristofa Hāberlanda un Johana Kristofa Bērensa veltījums savai pilsētai 18.gadsimta izskaņā. Kāda bija ideālās bibliotēkas vīzija un kādas avangardiskas idejas iekļautas nama arhitektūrā, skaidrojam raidījumā Grāmatai pa pēdām. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja darbiniece Ingrīda Lukašēviča pavada uz Kolonnu zāli, jo tieši šajā zālē veselu gadsimtu atradusies Rīgas pilsētas bibliotēka,  tai bijušas vēl citas telpas – vesels komplekss. Mēs, kas nākam caur Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju un atveram Kolonnu zāles durvis, esam citi, jo arī nokļūšana bibliotēkā tolaik bijusi pa citiem ceļiem. Šoreiz interesējamies par Rīgas pilsētas bibliotēku, kas pārbūvēta un celta 18. gadsimta izskaņā, Kristofa Hāberlanda un Johana Kristofa Bērensa veltījums savai pilsētai. Abu kungu nopelnus palīdz šķetināt Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa, kas īpaši pētījusi Bērensa ideālo bibliotēku. Savukārt mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis atklāj interesantas detaļas par Rīgas pilsētas bibliotēkas būvniecību un tās būvmeistaru Hāberlandu. Protams, pārlaposim arī kādu īpašu grāmatu – Johana Kristofa Bērensa sacerējumu „Laba vēlējums sakarā ar jaunuzceltās Rīgas pilsētas bibliotēkas atklāšanu”. Sākotnēji pilsētas bibliotēka atradusies zālē pie Doma Krustejas, kur tā darbojas turpmākos 300 gadus, bibliotēkas krājumam paplašinoties, aug arī nepieciešamība pēc jaunām telpām. Ir saglabājušās Rīgas Rātes rēķinu un protokolu grāmatas un tajās ir pietiekami daudz ziņu, kā deviņu gadu laikā Rīgas Rāte finansējusi bibliotēkas būvēšanu. Kopā ar Aiju Taimiņu mēģinājām restaurēt, kā 18. un 19.gadsimta rīdzinieks nonāca bibliotēkā, tas bijis ceļš caur Doma pagalmu, pa šaurām, tumšām akmenī kaltām trepēm. 1792.gadā  Bērenss raksta laba vēlējumu pilsētas bibliotēkai, un tā ir grāmata „Laba vēlējums sakarā ar jaunuzceltās Rīgas pilsētas bibliotēkas atklāšanu”, kurā autors  pavada savu lasītāju pa jaunuzceltās Rīgas pilsētas bibliotēkas telpām, stāstot par grāmatu nozīmi un bibliotēkas sūtību. Rīgas pilsētas bibliotēkā ir vēsturiski veidojies krājums, bet Berensam ir savs ideālās bibliotēkas skatījums, viņš veido programmu. Bērensa portretu, apmetot skatu Kolonnu zālei, neieraudzīsim, zināms, ka kādreiz pilsētas bibliotēkas zālē, kad bibliotēka atradās Rātsnamā, bijis Bērensa krūšutēls marmorā, taču tas gājis postā kopā ar pilsētas bibliotēkas krājumu un Rīgas Rātsnama interjeru 1941.gada  ugunsgrēkā, bet viens Berensa siluetportrets atrodoties  Mārburgā. Tajā redzams ļoti lepns, pašapzinīgs vīrs ar augstu pieri un staltu stāju. Rīgas pilsētas grāmatu krājums šajās telpās, kur tagad Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, atradies līdz 1891.gadam. Tad kļūst par šauru, un bibliotēka pārvietota uz tolaik jau nefunkcionējošo Rīgas Rātsnamu. Tas būtu jau cita gadsimta stāsts. Plašāk par projektu šeit:

Veicināt mākslas izglītību – tāds ir galvenais mērķis, dibinot un otro gadu piešķirot Aijas Jurjānes stipendiju. Konkursa rīkotāji un stipendijas dibinātāji ir mākslinieces bērni. Šogad Aijas Jurjānes stipendiju lēma piešķirta Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas audzēknei Ievai Sofijai Stenderei. Savukārt veicināšanas balvas ieguva Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēknes Rūta Saulespurēna un Alise Gaile. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja bibliotēkā jau otro gadu ģimeniskā atmosfērā pasniegta Aijas Jurjānes stipendija, ko dibinājuši viņas bērni – Kristīne Jurjāne, Ieva Jurjāne un Pāvils Jurjāns. Bibliotēkā uz galda izlikti Ievas Sofijas Stenderes konkursam iesūtītie darbi. Viena glezna veltīta Ukrainas kara tēmai,  Ieva Sofija atzīst, ka to bijis grūti gleznot. Kristīne Jurjāne mākslas albumā atrod Aijas Jurjānes kara tēmai veltīto gleznu „Rīga. 1941. gads” un rāda tās reprodukciju. Gan tēmas, gan kompozīcijas ziņā darbi saslēdzas, un tas ir pārsteidzoši. Ieva Jurjāne min, kāpēc Ieva Sofija šogad iegūst stipendiju, savukārt Pāvils Jurjāns velk paralēles ar kompozīcijas nozīmi Aijas Jurjānes darbos. Aijas Jurjānes stipendiju iegūst tātad Ieva Sofija Stendere, bet veicināšanas balvas – Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēknes Alise Gaile un Rūta Saulespurēna. Ieva Sofija ir Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas 4.kursa audzēkne. Viņa mācās ādas izstrādājumu dizaina nodaļā, kā uzzinu, konkursā piedalījusies jau pērn. Līdzās autordarbiem, kas demonstrē autora rokrakstu un pārstāv tēmas „Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”, bija jāiesniedz arī neliela eseja. Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 3.kursa audzēkne Rūta Saulespurēna un Alise Gaile no 2.kursa atklāj, kā pieteikušās konkursam un cik svarīga izvērtusies esejas rakstīšana. Abas topošās mākslinieces kā veicināšanas balvu saņēma Aijas Jurjānes monogrāfisko mākslas albumu „Jaunības avots. Aija Jurjāne”. Aijai Jurjānei bija divas darbības sfēras – glezniecība un mākslas pedagoģija. Viņas glezniecībā ieraugām galvenokārt vēstījumu par sievietes mūžu, savukārt pedagoģijā viņas vārds iegājis kā paraugs jēdzienam labs skolotājs.

Neiztrūkstoša telpa katrā sevi cienošā muižā visos laikos ir bijusi bibliotēka. Telpa, kas nav meklējama zemnieku būdiņās un kura ir teju kā simbols muižniecības centieniem "vingrināties inteliģencē". Ko lasīja, ko kolekcionēja, kā glabāja un kā ceļoja grāmatas muižās? Nesen klajā nākusi vēsturnieces Kristīnes Zaļumas monogrāfija “Vidzemes muižas un to bibliotēkas”, kurā apkopota plaša informācija par šo bibliotēku lomu Latvijas kultūras attīstībā trīs gadsimtu garumā un raksturotas bibliotēku veidošanās tradīcijas Eiropā. Ko tad Vidzemes muižnieki lasīja un kā grāmatas nonāca muižu bibliotēku plauktos, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj monogrāfijas autore, vēsturniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja Kristīne Zaļuma. Bērniem domātās grāmatas senākos laikos Vai pirmā grāmata latviešu bērniem bija Vecā Stendera “Bildu ābice”, vai tomēr kāds cits iespiests literārs darbs? Kādus stāstus un pasakas, domātas mazajiem lasītājiem, izdeva 19. gadsimta otrajā pusē, par to stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Atsevišķa literatūras nozare, kas ir domāta tieši bērniem izveidojās ļoti vēlu.  Rietumeiropā tas bija 18. gadsimta pirmajā pusē, un pie mums tas bija dažas desmitgades vēlāk saistībā ar Vecā Stendera  izdevumiem, norāda Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Māra Grudule. Protams, gan tolaik, gan līdz mūsu dienām skolās lasītprasmes apguvei, fantāzijas rosināšanai un domu lidojumam allaž ir bijušas tautas pasakas, dziesmas, mīklas un sakāmvārdi, bet šoreiz paskatīsim, kā ir attīstījusies bērniem domātā drukātā literatūra. 

Bibliotekāra darbs ir mūsu sirds darbs – tā atzīst bibliotekāri, kas 25. Aprīlī tika godināti Bibliotekāru biedrības Gada balvas 2022 ceremonijā. 25. un 26. aprīlī Rīgā risinās Latvijas Bibliotēku festivāls „Svinam kopā! LBB 100”. Vakar notika bibliotekāru 14.kongress, bet šodien bibliotekāri pulcēsies uz ideju apmaiņu Bibliotēku ideju tirgū. Latvijas Bibliotekāru biedrības valdes priekšsēdētāja Māra Jēkabsone atklāja gada balvas ceremoniju, bet aktieris Jēkabs Reinis gādāja par vakara atmosfēru, daloties arī ar saviem grāmatu stāstiem. Vakara gaitā tika pieminēti un sveikti daudzi aizvadītā gada notikumi, izcelti aktīvākie dalībnieki, arī akcijā „Viena diena bibliotēkas dzīvē” vai konkursā „Lasi, meklē, ceļo!”. Tad sekoja pats svarīgākais – gada bibliotekāra apbalvošana. Balvu Gada bibliotekārs 2022 ieguva divas bibliotekāres, vienas paveiktajā vairāk izcelta novadpētniecība, otras darbs cieši saistīts ar jauno lasītāju. Vispirms tika sveikta Ventspils novada Ugāles bibliotēkas vadītāja Inese Rumpa. Tad arī Preiļu galvenās bibliotēkas galvenā bibliotekāre Ina Rusiņa. Bet balvu „Gada bibliotēka 2022” saņēma Jaunpils pagasta bibliotēka. Vēl noskaidroja Gada notikumu Latvijas bibliotēkās 2022.gadā. Bija iesūtīti 20 pieteikumi, bet balvu saņēma trīs – valsts nozīmes organizēts notikums, reģiona un vietējās nozīmes notikums. Par vietējās nozīmes notikumu uzvarēja – projekts „Iedvesmas  bibliotēka – Kursīšu bibliotēkas āra lasītavas terases izveide”. Stāsta Kursīšu pagasta bibliotēkas informācijas centra vadītājs Mārtiņš Lagzdons. Par valsts nozīmes notikumu balvu saņēma Latvijas bibliotēku novadpētniecības konference „Kultūras mantojuma un novadpētniecības nozīme kopienu veidošanā digitālajā laikmetā un digitālā mantojuma diena Siguldā”, savukārt par reģiona notikumu balvu ieguva – Ogres centrālās bibliotēkas dalība starptautiskajā konkursā „Gada publiskā bibliotēka” un iekļūšana finālistu četriniekā. Tā kā Gada balva ir Bibliotekāru biedrības iniciatīva, uzklausu  biedrības līdzšinējo valdes priekšsēdētāju Māru Jēkabsoni. Arī viņa saņēma pateicības vārdus un ziedus, jo viņas otrais termiņš priekšsēdētājas amatā beidzas, ievēlēta jauna biedrības valde, no viņu vidus  tad maijā izraudzīsies jauno Bibliotekāru biedrības priekšsēdētāju.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz dosimies uz Liepāju, kur 1777. gadā Svētās Annas baznīcas latviešu draudzes mācītājs Johans Andreass Grunts dibināja pirmo publisko lasāmbibliotēku Kurzemes hercogistē. Bibliotēkas mūžs sākotnējā formā gan bija tikai 22 gadus garš: pēc hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā cenzori tajā atrada ar Franču revolūciju saistītas grāmatas un bibliotēku slēdza. Tomēr daudzas tā laika grāmatas joprojām glabājas Grunta lasāmbibliotēkas mantiniecē – Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā. Bibliotēkas nams atrodas Zivju ielā 7 – ēkā, kur savulaik bija pilsētas Rātsnams, un pirmsākumos lasāmbibliotēka atradās šīs ēkas bēniņos. Kopš 20.gadsimta 20.gadiem te atkal ir bibliotēka, un tās lasāmzāle nesen ieguvusi pirms 250 gadiem dzīvojušā bibliotēkas dibinātāja Johana Andreasa Grunta vārdu. Pie sienas novietots viņa portrets, kurā redzams vīrs mācītāja tērpā ar balti skruļļotu parūku, un portretam līdzās – fragmenti no Grunta izdotajiem bibliotēkas statūtiem. “Pateicoties viņam, mēs varam lepoties ar tik bagātu vēsturi,” saka bibliotēkas Vienotā fonda un Starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja Elīna Jurberga. Grunta laika grāmatas gan šajā lasāmzālē neatrast. Tās izvietotas garos plauktos bibliotēkas augšstāvā. Dodoties turp, paejam garām pamatīgam metāla seifam, kurā glabājas 1777. gadā izdoto Lasāmbibliotēkas statūtu oriģināls. Kas tad īsti bija “lasāmbibliotēka” 18. gadsimta izpratnē un kā tā darbojās? Kā savā pētījumā raksta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Simona Sofija Valke: “Lasāmbibliotēka (Lesebibliothek) bija iestāde, kurā 18. un 19. gadsimta lasītāji par nelielu samaksu varēja lasīt periodiskus izdevumus, kā arī jaunas un ne tik jaunas grāmatas. Līdztekus tām pastāvēja arī lasīšanas biedrības (Lesegesellschaft), kurām nebija pielāgotu bibliotēkas telpu, bet to ietvaros žurnāli un grāmatas tika nodoti no viena lasītāja citam. Pirms 1760. gada biedrību un bibliotēku, kas pulcētu lasītmīlētājus, vācu zemēs nebija daudz. Bet jau pāris desmitus gadu vēlāk tās strauji izplatījās, un teju katra pilsēta vēlējās nodibināt savu lasīšanas biedrību. Tā bija ne vien iespēja lasīt, bet arī socializēties, diskutēt un apmainīties ieteikumiem, viedokļiem un idejām.” Par Liepājas lasāmbibliotēkas dibinātāju, mācītāju Johanu Andreasu Gruntu nav zināms daudz. “Viņš bija mācītājs Annas draudzē un filantrops. Drīz pēc pēc bibliotēkas dibināšanas viņš izveidoja arī nabagu māju. Grunts turēja rūpi par Liepājas iedzīvotājiem, un man šķiet, ka bibliotēka bija veids, kā gan mazliet pabarot savu prātu un dvēseli, gan arī – pilsētas iedzīvotāju,” saka Jurberga. Par to, kā 18. gadsimta beigās strādāja Grunta bibliotēka, detalizēti stāsta tās dibināšanas statūti. Tie noteic, ka bibliotēku var lietot gan vīrieši, gan sievietes neatkarīgi no kārtas, ja vien var samaksāt biedra naudu. Statūtos arī lasāms, ka bibliotēka sākumā strādāja vien divas stundas nedēļā: trešdienās no diviem līdz četriem pēcpusdienā. Ieskatam daži statūtu fragmenti, ko savulaik latviski iztulkojuši Liepājas Universitātes studenti: 1777. gada Mārtiņdienas nedēļā tika pēc sekojošas kārtības, ar 61 personas un grāmatu drauga atbalstu dibināta un izveidota šīs pilsētas bibliotēka, lai godātu un greznotu mūsu pilsētu. Tās dibinātājs ir godīgi ievēlētais latviešu mācītājs Johans Andreass Grunts, kurš plašākai sabiedrībai stādīja priekšā augsti godājamos bibliotēkas noteikumus:  Katrs grāmatu draugs un mīļotājs, neskatoties uz dzimumu un sabiedrisko stāvokli, tiek šajā biedrībā pieņemts kā loceklis, ja viņš ļauj savu vārdu ierakstīt biedrības virsgrāmatā un par to samaksā vienu Alberta dālderi, un turpmāk ik mēnesi 12 grašus; No šīs naudas tad direktori un atbalstītāji no grāmatnīcām iegādās grāmatas bibliotēkai. Gadu no gada tās tiks ierakstītas tumši brūnā iesietā sējumā un tas būs pieejams bibliotēkas lasītavā; Grāmatas būs dažādas un no visādiem literatūras žanriem, bet jāņem vērā arī grāmatu mīļotāju gaumi. Kamēr biedrība vēl ir maza, jāsagādā skaistas komēdijas, romāni, ceļojumu apraksti un visāda veida nedēļas izdevumi. Pieaugot biedrības locekļu skaitam, jāsagādā arī vēl un vēl lielākas un labākas vērtības no visām zinātnes jomām, lasītāju un locekļu priekam un vajadzībām. Neviena grāmata lasītājam netiek iedota vairāk kā uz 4 nedēļām: un tas atteicas tikai uz grūti lasāmu grāmatu; mazākām grāmatām nav jāpaliek ilgāk kā 14 dienas lasītāja rokās, lai loceklim, kurš arī vēlas šo grāmatu lasīt, nebūtu ilgi uz to jāgaida. Senākā grāmata, kas saglabājusies Vecbibliotēkas fondā, ir 1510. gadā izdots juridiska satura sējums “Neue Layenspiegel” (“Jaunais laju spogulis”). Vecākā grāmata latviešu valodā – Mazais katehisms no 1734. gada. Cik daudz grāmatu latviešu valodā bija Grunta bibliotēkā 18. gadsimta beigās un cik daudz bija latviešu lasītāju, gan ir grūti pateikt. “Bet lielākoties grāmatas bija tā laika populārajās valodās – vācu, franču, latīņu. Ļoti mazliet – krievu, un tikpat mazliet – latviešu,” norāda Elīna Jurberga. Raidījumā tiekamies arī ar literatūrzinātnieci Simonu Sofiju Valki: viņa pēdējos gados ir īpaši iedziļinājusies Liepājas senās lasāmbibliotēkas vēsturē un krājumā. Uz Liepāju viņu savulaik aizveda interese par franču literatūras izplatību Kurzemes un Zemgales hercogistē 18.gadsimtā. No bibliotēkas izdotajiem katalogiem var spriest, ka Lasāmbibliotēkas satura veidošanā mācītāji nav vadījušies pēc lasītāju gaumes vien, jo saturā nedominē sentimentāli romāni. “Tā ir izzinoša bibliotēka. Ir ļoti daudz sējumu par vēsturi, par ģeogrāfiju. Ir arī literatūra, bet tā ir tikai viena no daļām. Ir arī reliģiska literatūra, bet tā pārsvarā ir saglabājusies no iepriekšējiem laikiem, jo 18.gadsimtā šādas literatūras kļūst arvien mazāk. Ir arī dažādi grāmatu formāti: manu uzmanību piesaistīja tāda “dāmu bibliotēkas” sērija ar 138 maziem sējumiem, kuru uzdevums bija izglītot sievietes dažādās jomās no dārzkopības līdz mitoloģijai. Franču valodā, izdotas Parīzē,” stāsta pētniece. Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmās publiskās lasāmbibliotēkas mūžs gan ir visai īss: drīz pēc tam, kad 1795. gadā hercogisti iekļauj Krievijas impērijā, to skar cara cenzūras smagā roka. Rūpīgi izdotajos bibliotēkas katalogos cenzori atrod ar Franču revolūciju saistītas grāmatas. Jau Liepājas Lasāmbibliotēkas dibināšanas dokumentos noteikts, ka tās izveidotāji piekrīt bibliotēku dāvināt Liepājas pilsētai, lai tā “ne tikai sauktos pilsētas bibliotēka, bet gan tāda uz visiem laikiem arī paliktu”. Taču pēc cara cenzūras viesošanās Liepājas Lasāmbibliotēka uz veseliem 40 gadiem tiek slēgta. “Tā glabājas kastēs Rātsnama bēniņos. Kad Annas draudzē par mācītāju kļūst Rotermunds, pilsētas dome atļauj dažas Grunta kolekcijas lietot draudzē, bet tad iestājās klusums līdz 1839.gadam, kad tā brīža pilsētas vecākais Ulihs saka: mums vajag bibliotēku. Tad viņš ceļ šīs grāmatas ārā no lādēm un atkal liek lietā. Grunta grāmatas ir bibliotēkas pamats,” bibliotēkas vēlāko likteni ieskicē Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas Vienotā fonda un Starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja Elīna Jurberga. Kādreizējās Liepājas lasāmbibliotēkas mantiniece – Liepājas Centrālā Zinātniskā bibliotēka – tagad apņēmusies padziļinātāk pētīt savu vairāk nekā seštūkstoš grāmatu lielo Vecbibliotēkas krājumu. Sākts darbs arī pie kolektīvas zinātniskās monogrāfijas par bibliotēkas vēsturi Simonas Sofijas Valkes un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošās pētnieces Janas Dreimanes vadībā. Plašāk par projektu šeit:

Tālajā 1993. gadā Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē izveidoja Bērnu literatūras centru, kas šogad svin trīsdesmit  gadu jubileju, bet Lasīšanas svētki ir aizgūti  no Nīderlandes Bērnu literatūras centra, un tā ir Lasīšanas veicināšanas programma, kas veiksmīgi darbojas nu jau 20 gadu. Šī programma ir vidutājs, tilts, kas palīdz satikties grāmatām un to lasītājiem, nodrošina piekļuvi nesen izdotām grāmatām, rosina cilvēkus izteikties par lasīto, radot arī atgriezenisko saiti rakstniekiem, ilustratoriem, tulkotājiem un izdevējiem ar lasītaju. Nule kā aizvadīts lasīšanas veicināšanas programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2022” svinīgais noslēguma sarīkojums. Uz Lielajiem lasīšanas svētkiem devās kolēģe Agnese Drunka. Lasīšanas veicināšanas programma darbojas visā Latvijā un 67 diasporas centros 29 pasaules valstīs. Tās ir 852 skolas un bibliotēkas, kuru lasītāji, rakstot atsauksmes par izlasīto, līdz sirds dziļumiem aizkustina autorus, tulkotājus un izdevējus. Pērn kolekciju veioja 33 grāmatas no 10 izdevniecībām. Tā, ka runas par lasīšanas nāvi ir priekšlaicīgas.

Japāņu dzeja ir pārsteidzoša, neparasta parādība, kas pilnībā iegrimst tās sarežģītajā un skaistajā pasaulē ar savu izsmalcināto harmoniju, tā saka japāņu vārsmu zinātāji. Un nu mums Latvijā ir par vienu iespēju vairāk ar japāņu dzeju iepazīties.  Pērn decembrī norisinājās Japāņu haiku pēcpusdiena, pēc tās radās iecere izdot japāņu dzejas krājumu ar nesen, 2021. gada Latvijas un Japānas draudzības simtgades gaidās tapušajiem tulkojumiem latviešu valodā.  Tulkotājs, jautāts, par turpmākām iecerēm, atzīst, ka viņš jau strādā pie Latvju dainu tulkošanas japāņu valodā. Un vēl, runājot par to, cik daudz kopīgā ir latviešiem un japāņiem, piemēram, mūsu trejdeksnis, japāņiem ir līdzīgs instruments, ko izmanto šinto priesteri. "Mani pārsteidz, cik daudz japāņu tomēr mācās un, kas nav mazsvarīgi - iemācās latviešu valodu – ir dzirdēts par jaunu japāni, kurš dzied latviski," sarunā atklāj Uģis.  Latvijas Neredzīgo bibliotēkā, kur lasītājiem Braila rakstā ir pieejams senāk izdots haiku krājums, tagad tapis jauns Braila raksta izdevums un audiogrāmata, ko japāniski un latviski ieskaņojuši viesstudents Daiki Kobajaši un tulkotājs Uģis Nastevičs. Grāmatas atvēršanas brīdī Latvijas neredzīgo bibliotēkā klāt bija kolēģe Agnese Drunka, kura mūs arī iepazīstina ar Uģi Nasteviču.

Stāsta vēsturniece un grāmatas "Elegantā Rīga" autore Inita Saulīte-Zandere Starpkaru Latvijā galvenais noteicējs apģērbu pasaulē bija drēbnieks, jo apģērbu rūpniecisku ražotņu vēl nebija. Vienkāršākos apģērbus varēja pašūt pie kādas no neskaitāmajām šuvējām vai pati mājsaimniece, jo daudzās mājās bija šujmašīnas. Cita lieta, ja bija nepieciešams kostīms, uzvalks vai mētelis. Tam kvalitāti garantēja tikai laba drēbnieka darbs un augstvērtīgs materiāls. Drēbnieku saimes augstākā līga bija amata meistari, kas ietilpa Rīgas Mazajā ģildē jeb Svētā Jāņa ģildē. Šie apmēram 50 meistari varēja lepoties ar tiešām augstu kvalifikāciju, lielākā daļa no viņiem bija sākuši darba gaitas vēl 19. gadsimta beigās, turklāt papildinājuši zināšanas un pat strādājuši Parīzē, Berlīnē, Londonā u. c. Eiropā, un viņiem bija milzu pieredze un autoritāte. Pieminēšu vien dažus no viņiem: Kārlis Ence, Aleksandrs Placis, Andrejs Bekers, Kārlis Pops, Jēkabs Meibergs. Viens no mūsu vecmeistariem Kārlis Berris jau 1883. gadā bija uzrakstījis savu pirmo grāmatu arodizglītībā “Vadons drēbju sagriešanā”. Viņa slavenākais darbs “Drēbnieku skola” kļuva par īstu bestselleru, piedzīvojot astoņus izdevumus. 20. gados Berris vadīja piegriešanas mākslas skolu Lielajā Jēkaba ielā 30. Kārlis Berris bija arī pirmo Latvijā izdoto modes žurnālu redaktors. Jelgavā 1900.–1901. gadā iznāca žurnāls “Modes Vēstnesis”, bet no 1923. gada Berris bija žurnāla “Jaunās Parīzes Modes” redaktors, žurnāls iznāca ziņu aģentūras LETA paspārnē. Liela daļa drēbnieku pārsvarā strādāja ar individuālajiem klientiem savās darbnīcās, kas nereti atradās dzīvokļos, kā, piemēram, Aleksandra Čaka tēvs Jānis Čadarainis, bet daļai bija arī savi veikali vai saloni. Piemēram, Džona Nelsona veikals atradās Šķūņu ielā pretī Biržai (līdz to kvartālu nojauca 15. maija laukuma vajadzībām), un viņa klientu lokā bijis ministru prezidents Alberts Kviesis, Latvijas Universitātes profesori un ārvalstu sūtņi. Jāņa Lukšēvica un Miķeļa Sprūdes salona klienti jau 20. gadu sākumā bija rakstnieks Pāvils Rozītis, dzejnieks Jānis Sudrabkalns, vēlākais Nacionālā teātra direktors Arturs Bērziņš un publicists Arturs Kroders. Lielākais latviešu drēbniecības uzņēmums 30. gados bija “P. Mežgails un B-drs”, kura vadībā bija drēbnieka amata meistars Pēteris Mežgailis. Kopš 1928. gada Mežgaiļa plašais gatavo apģērbu veikals, arī kungu un dāmu apģērbu darbnīcas atradās K. Barona ielā 6 (Merķeļa ielas stūrī). 1934. gadā pie Mežgaiļa strādāja jau ap 80 drēbnieku un kopā uzņēmumā bija vairāk nekā 100 darbinieku. Gan pats Mežgailis, gan uzņēmuma dāmu nodaļas direktores regulāri brauca uz ārzemēm, lai atvestu pēdējos Parīzes lielo modes namu modeļus, visjaunākās un dārgākās piegrieztnes. Lielas problēmas “īstajiem” drēbniekmeistariem sagādāja konkurence ar gatavo apģērbu jeb t. s. konfekcijas veikaliem, kuru īpašnieki izmantoja zemas kvalifikācijas drēbnieku un pat zeļļu darbu, lai nodrošinātu lētu preci. “Pirmklasīgs apģērbu veikals” un “viszemākās cenas” bija šo veikalnieku iecienītākie reklāmu saukļi. Drēbnieka amata meistariem nācās atkal un atkal atgādināt presē, ka jēdzieni “pirmklasīgs” un “lēts” nav savienojami. Lai kļūtu sabiedrībā pamanāmāki, Svētā Jāņa ģildes drēbnieku amata meistari pat publicēja savu biedru sarakstus presē. Turklāt gatavo apģērbu veikalu ‘īpašnieki nereti noveda savus uzņēmumus līdz ļaunprātīgam bankrotam, attiecīgi izvairoties no ienākumu nodokļa samaksas, tādējādi gūstot peļņu un graujot godīgu konkurenci. Drēbnieku sūdzības tika iesniegtas pat Saeimā, to skaitā lūgums neatļaut ar drēbniecības pakalpojumiem nodarboties Armijas ekonomiskajam veikalam, kas būtiski dempingoja cenas. Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma valsts arvien vairāk kontrolēja sabiedrību, un viens no tās instrumentiem bija kameru sistēmas izveide. Drēbnieki tika pakļauti Amatniecības kamerai, tika likvidētas agrākās amatnieku organizācijas, nacionalizējot to īpašumus, to skaitā Mazo ģildi. 1938. gadā tika izsludināts Amatniecības aizsardzības likums, kas noteica, ka “aroda veidā ar amatniecību var nodarboties vienīgi amata lietpratēji”, respektīvi personas, kurām Amatniecības kamera izsniegusi amata meistara diplomu vai amatnieka karti. Kā 1938. gadā rakstīja laikraksts “Rīts”, Rīgā bija 3038 drēbnieki ar 2360 zeļļiem un vistrakākais drēbnieku mēnesis bija oktobris, kad rīdzinieki izdeva visvairāk naudas par apģērbiem. Visvairāk drēbnieku un vispār apģērbu izgatavošanas darbnīcu atradās starp Dzirnavu un Matīsa ielu, starp K. Barona un Marijas/Avotu ielu. Daudz apģērbu darbnīcu bija arī centrā un Latgales priekšpilsētā, toties visā Mežaparkā bija tikai četri drēbnieki. 1939. gadā tika izveidota akciju sabiedrība “Drēbnieks”, kuras dibinātāju vidū bija Rīgā labi zināmi drēbnieka amata meistari Jānis Lukšēvics (viņš arī Amatniecības kameras priekšsēdētājs), Augusts Brasliņš, Ernests Gruzdiņš, Voldemārs Ļūmanis un Kārlis Miezis. AS “Drēbnieks” valdes sēdeklis, veikals, noliktava un darbnīcas atradās K. Barona ielā 14 (ko tagad pazīstam kā Bibliotēkas namu), aizņemot trīs stāvus.

Fantāzijas romāna “Zaļā dzīle” autors Toms Deimonds Barvidis ar ‘worldbuilding' jeb pasauļu būvēšanu aizrāvies jau sen, piektajā klasē izgudrojis mākslīgo valodu, un tad arī sācis fantazēt – kādas varētu būt tās būtnes, kas tajā runā. Spraiga sižeta romāna “Dzelmē” autors Mikus Ozoliņš, risinot romāna sižetu par bīstamu Daugavas dzelmē atstātu padomjlaika mantojumu, pārsteidz ar plašām inženiertehniskajām zināšanām. Romānu rakstīšana kā vaļasprieks: kādu iemeslu pēc cilvēki sāk rakstīt aizraujošu literatūru, kā viņu profesionālās zināšanas tiek izmantotas sižeta veidošanā?  Abas pieminētās ir autoru pirmās grāmatas, abas piederīgas izklaides literatūrai, un tās nav uzrakstītas nevainojami. Raidījumā interesējamies par pašu fenomenu – kas pamudina dzīvē jau situējušos cilvēku, kuram ir izglītība, ģimene, karjera, atrast laiku rakstīšanai, vērienīgu fantāzijas pasauļu radīšanai? Saruna ar Tomu Deimondu Barvidi, Miku Ozoliņu. “Zaļās dzīles” autors Toms Deimonds Barvidis, iespēju izdot savu pirmo grāmatu vinnēja konkursā. Viņš ir „Baltic International Bank” lasīšanas veicināšanas projekta „Bibliotēka” rīkotā pirmā jauno rakstnieku konkursa laureāts. Jautāju Tomam, vai viņa otrais vārds ‘Deimonds' ir fantāzijas literatūras autoram piederīgs pseidonīms. Tas nav pseidonīms, otro vārdu viņam devuši krustvecāki. Un no atbildes nojaušu, ka mana sarunbiedra dzīve nav bijusi gluži parasta, un arī viņa interesei par fantāzijas literatūru bijusi labvēlīga vide ģimenes un draugu lokā. Mērķis uzbūvēt pašpietiekamu fantāzijas pasauli romānā “Zaļā dzīle” izpildīts godam, Toms Deimonds Barvidis šobrīd strādā pie romāna turpinājuma. Tīruma ļaudis dzīvo naidīga bezdibeņa malā. Bezdibenis ir Zaļā dzīle, kurš dzīvo pēc  saviem, nekontrolētas audzelības likumiem. Savukārt Tīruma ļaudis savu dzīvi mēģina organizēt, viņiem ir rakstotāji, kuri zemē ievelk zīmes, pēc kurām tad arī viss notiek. Šobrīd pat nopietnos ziņu raidījumos, stāstot par karu Ukrainā, lai spilgti raksturotu situāciju un spēku samērus, tiek izmantoti Tolkīna “Gredzenu pavēlnieka” radītie tēli – orki, Mordora. Jāsecina, ka laikam jau Džonam Roaldam Rūenam Tolkīnam izdevies savā fantāzijas radītajā pasaulē ko ļoti precīzu pavēstīt par reālo pasauli. Un varam secināt arī, ka bieži vien stāstos par izgudrotām zemēm un tautām ir kāds morāls vēstījums. Arī “Zaļajā dzīlē” sakārtotā, cilvēku pasaule kļūst aizvien neauglīgāka, tai jāmeklē veids kā sagūstīt Zaļās dzīles audzelību. Vai šāds ir romāna vēstījums? Romāns “Zaļā dzīle” ir izaudzis no fantāzijas literatūras lasīšanas, tas seko tās labākajiem kanoniem un tradīcijām. Un vienlaikus man liekas, ka aprakstītā daba un cilvēki ir ļoti latviski. Ja “Zaļā dzīle” ir mēģinājums romānā uzbūvēt vai atklāt lasītāja acīm pasauli, kurā viss ir savstarpējā mijiedarbā. Tad Mikus Ozoliņa “Dzelmē” man gribētos raksturot kā latviešu versiju Džeimsa Bonda stāstam. Arī šajā romānā notiek pasaules glābšana, drauds ir Aukstā kara mantojums – k ādreizējo Padomju Savienības militārstruktūru atstāts bīstams objekts, kas paslēpts Daugavas dzelmē,  un nejauši aktivizēts varētu iznīcināt galvaspilsētu. Romāns vilina ar to, ka atšķirībā no Bonda filmām, šeit visas notikumu vietas ir atpazīstamas – Purvciema pagalms, Daugava vai Ķeguma HES, tas pārsteidz ar tehniskajām zināšanām. Man pašai šķiet, ka Mikus Ozoliņa rakstītais ir visai specifiskai auditorijai adresēts, taču, kad satiekamies ar grāmatas “Dzelmē” autoru Radiomājā, viņš pārsteidz, pavēstot, ka šeit viesojas jau trešo reizi. Par savu romānu stāstījis gan “Monopolā”, gan “Radio mazajā lasītavā”. “Radio mazā lasītava” Mikus Ozoliņš atklāj arī, kā viņš sācis rakstīt. Bērns bijis mazs, vakaros jāizturas klusi. Nu ko gan var sadarīt klusi? Klusi var uzrakstīt romānu, jo īpaši, ja tā sižets ilgstoši jau neliek mieru. Kad Mikus Ozoliņš saka, ka viņš nepārzina ne rakstnieku sabiedrību, ne literatūru, viņš nekoķetē.

Bibliotēka šokolādes fabrikā, lasāmzāle kinoteātrī, Grāmatrūpniecības arodu nams, kas vēlāk kļuva par slavenajiem Poligrāfiķiem, sīkumtirgus, Helmāra Rudzīša izdevniecība „Grāmatu Draugs”, par kuru interesējās policija, un daudzas citas „Lasāmvietas”. „„Lasāmvietas” ir ceļvedis pa lasīšanas vietām 20. gadsimta sākuma Rīgā. Ceļvedi izdevusi Latvijas Nacionālā bibliotēkas ciklā „Latviešu grāmatai 500”. Idejas autore un viena no sastādītājām ir pētniece Kristina Papule. Mēs esam gatavi ierakstīt 21. gadsimta sākuma Rīgas mums svarīgākās „Lasāmvietas” (un tam ceļvedī ir paredzētas īpašas baltas lapas – „Manas 21. gadsimta sākuma Rīgas lasāmvietas”), un noteikti sāksim ar Latvijas Radio Doma laukumā 8, kur Radio mazajā lasītavā grāmatas lasa Gundars Āboliņš, Agita Bērziņa, Nora Micpapa un Ingvilda Strautmane. Un lasīs arī turpmāk. Mēs tuvojamies Latviešu grāmatas 500. gadskārtai un arī Latvijas Radio simtgadei.   Raidījumu atbalsta:

Nachrichten, Tagesthema, Magazin - Unterwegs auf der Buchmesse Bibliotéka 2022 in Bratislava. Hörspiele für Kinder und Jugendliche beim Prix Ex Aequo.

Empezaremos el programa de hoy visitando la ciudad de Hnúšťa, donde está ubicado el Museo de las curiosidades del Socialismo. En la feria Bibliotéka tuvo lugar el lanzamiento del libro “La catástrofe del vuelo 001”, que describe uno de los accidentes aéreos más grandes en la historia de la ex Checoslovaquia. Esta catástrofe ocurrió en julio de 1976 y en ella fallecieron 76 viajeros. Y antes de terminar les invitaremos a Slovenský Grob, pueblo tradicional donde ha sido puesta en marcha la temporada del ganso.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai piecsimt šoreiz izsekojam Rīgas jeb Kārļa liceja vēsturei, ieskatāmies liceja bibliotēkā un spriežam par piētisma kustības nozīmi izglītībā. Vecrīgā meklējam vietas, kur dažādos laikos atradies licejs. Dodamies Rīgas liceja izpētē. Kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētnieci Kristīni Zaļumu un kultūrvēsturnieci Ievu Pauloviču vispirms Vecrīgā apskatīsim vietas, kur atradies Rīgas jeb Kārļa licejs. Pēc tam Nacionālajā bibliotēkā ieskatīsimies liceja bibliotēkas krājumā un grāmatās, ko izmantoja Vidzemes draudzes skolās. Savukārt Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica sniegs plašāku kontekstu un skaidros piētisma kustības nozīmi izglītībā. Paejam garām namam Mazajā Pils ielā, pie kura plāksne ar Johana Kristofa Broces attēlu, kurš bijis ilggadējs liceja skolotājs, vēlāk arī rektors, taču tas ir 18.gadsimts. Mūs interesē liceja sākums un, nogriežoties uz Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles pusi, ir rodama vieta, kur sākotnēji atradās Schola Carolina jeb Kārļa  licejs. Kristīne Zaļuma zina stāstīt, ka licejam ierādītā vieta bijusi  lūgšanu kapela. Kultūrvēsturniece un neatkarīgā pētniece Ieva Pauloviča savos pētījumos atklājusi, kurš no liceja absolventiem strādājis Vidzemes teritorijā. Pirms dodamies uz Rīgas liceja atrašanās vietu Pils laukumā, svarīgu skaidrojumu par liceja saistību ar Jēkaba baznīcu sniedz LNB vadošā pētniece Beata Paškevica. Turpinām ceļu pa mazajām Vecrīgas ielām, garām tūristu grupām, un esam atnākušas pie nama Pils laukumā 2, taču arī šeit mums jāiztēlojas, kā nams izskatījies tolaik. Kristīne Zaļuma stāsta par liceja bibliotēku un tās likteni. Lai arī ēkas vairs nav, liceja bibliotēkas liktenis ir laimīgs, lai arī 1917.gadā sākās evakuācija un ģimnāzijas  arhīvu  evakuēja,  grāmatas palika. Vēl vairāk, tās nonāca atpakaļ sākotnējā  vietā. Tālāk jau dodamies uz Gaismas pili, Kristīne Zaļuma uz galda sarindojusi grāmatas, vienā pusē tās, ko lasīja Vidzemes baznīcās un skolās, otrā – Rīgas liceja bibliotēkas daži svarīgi eksemplāri. Pirmā ir puspergamenta iesējumā, ar bojātu vāku, ne pārāk bieza – liceja rektora Johana Upendorfa  sarakstīta mācību grāmata. Šķirstot grāmatu, redzam, ka antīkā autora Terencija komēdijas, ir grāmata, kas lasīta un lietota, jo tajā daudz piezīmju, iespējams paša Upendorfa. Kristīne rāda vēl kādu īpašu eksemplāru. Tad aplūkojam ne pārāk biezu, taču  izmērā palielu burtnīcu, kurā iesietas liceja rektora Johana Lodera runas, dažādi mācību materiāli, piemēram, kā jāgatavo eksāmeni. Palūkojamies arī uz izglītību 17.gadsimtā plašāk. Jau pieminētais Vidzemes ģenerālsuperindendents Johans Fišers bijis slavens ar to, ka rūpējies ne tikai par izglītību Rīgā, bet arī  par skolu attīstīšanu zviedru Vidzemē, bijis iniciators, lai Vilkena spiestuvē iznāktu Bībele latviešu un igauņu valodā. Tikmēr Ieva Pauloviča apskatījusi grāmatas, kuras izmantoja Vidzemes draudzes skolās vai pilsētas skolās, un raksturo izglītības situāciju 17.gadsimtā. Kristīne Zaļuma stāstījumā minēja liceja bijušo audzēkni Kampenhauzenu, gaisotni kāda valdīja un piētisma pieskaņu Rīgas licejā. Skaidrojam piētisma kustības nozīmi izglītībā, un eksperte šajā jautājumā ir Beata Paškevica.

Tieši šobrīd, priekšvēlēšanu laikā, mums ik pa brīdim atgādina, ka politika nav tikai iespēja reizi četros gados balsot, bet politika ir iespēja ietekmēt kādus lēmumus jebkurā laikā. Šobrīd esam lieciniek intensīvai iedzīvotāju aktivitātei Jūrmalā, runa ir par Bulduru un Asaru bibliotēkām. Bulduru bibliotēku paredzēts pārcelt, bet Asaru bibliotēku – likvidēt.  21. septembrī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir nosūtījusi vēstuli, kurā Jūrmalas pašvaldību aicina līdz 3. oktobrim sniegt skaidrojumus par šī domes lēmuma pamatotību, atbilstību normatīvajiem aktiem un labas pārvaldības principiem. Kāpēc Jūrmalas pašvaldība un bibliotēku nozari pārstāvošās organizācijas nerod kopsaucēju, kā labāk attīstīt publisko bibliotēku tīklu Jūrmalā? Kāda ir citu pašvaldību pieredze, reorganizējot pastāvošo bibliotēku kārtību? Klausītāju rosināto tematu risinām kopā ar Latvijas Bibliotēku padomes vadītāju Dzidru Šmiti, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra vadītāju Eviju Vjateri un Jūrmalas kultūras nodaļas vadītāja Agnesi Miltiņu.

Mācītāja, teologa un literāta Paula Einhorna zīmīgākais devums mūsu kultūras vēsturē ir darbs "Historia Lettica", kas uzskatāms par pirmo nozīmīgo pētījumu par latviešu tradīcijām, dzīvesveidu un ticības satvaru. Kaismīgs katolicisma apkarotājs un Kurzemes - Zemgales hercogistu superintendents, proti, augstākais garīgais un saimnieciskais pārraugs. Viņa darbības iepazīšanu iesāksim Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī. Mācītājs un literāts Pauld Einhorns dzimis Iecavas luterāņu mācītāja ģimenē, kura vectēvs Aleksandrs Einhorns bija Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera galma mācītājs un Kurzemes un Zemgales hercogistu superintendents, viņš arī hercogistes baznīcas likumu izstrādātājs. Superintendenta amata godu saņems arī pats Pauls Einhorns. Nav zināms, kur garīdznieks guvis savu pirmo izglītību, studējis viņš, kā vairums tālaika mācītāju, Vācijā. No 1611. g. līdz 1615. apmeklējis Greifsvaldes, Karalauču un Rostokas universitātes, šajā periodā teicami apgūst sengrieķu un latīņu valodas. No 1621. gada viņš kalpo par mācītāju Grenčos.Tieši tur, pēc vēsturnieka Eduarda Šturma lēstā, Einhorns gūst bagātus piedzīvojumus savā amatā, teicami iemācās latvju valodu un iepazinās vietējo sabiedrību – jeb tautu, tās parašām un ticējumiem. Pēc desmit gadiem Einhorns pārnāk uz Jelgavu kā vācu mācītājs. Nākošā un vēlākos gados viņš apbraukā Kurzemi un Zemgali, vizitējot vietējās baznīcās. Tas paplašināja viņa novērojumu apvāršņus un sniedza materiālus vēlākiem vēsturiskiem darbiem. Viņa aprakstos, sevišķi pirmajā Latvijas vēstures kopsavilkumā ar šimbrīžam saīsinātu nosaukumu „Historia Lettica”, (tas bija veltījums hercogam Jēkabam un hercogienei Luīzai Šarlotei) tika sniegti pirmie plašākie materiāli par latviešu etnogrāfiju, minēti mēnešu nosaukumi latviešu valodā, tāpat arī izteiktas neviennozīmīgas hipotēzes par latviešu vēsturisko izcelšanos. Viņa darbības Modus Operandi: katolicisma apkarošana, kas 17. gadsimtā atkal sāka nostiprināties Kurzemē. Izvētīt Paula Einhorna darbības raksturu palīdz vēsturniece, Latvijas Vēstures institūta un Latvijas valsts vēstures arhīva galvenā pētniece Mārīte Jakovļeva. Latviešu mitoloģijas sakarā parasti piemin, ka Einhorns apzīmē latviešu tautasdziesmas par peculiares Hymni Deorum, t.i., "dievu himnām", bet, aprakstot latviešu dievības, Einhorns uzskaitījis vairākas "mātes": Jūras māti jeb dievi, Lauka māti, Meža māti, Ceļa māti, Dārza māti. Pēc Einhorna vārdiem, tās piesaucot attiecīgo darbu darītāji vai tie, kam ar to kāda saistība. Aprakstot latviešu svētkus, paradumus un mēnešu nosaukumus, Einhorns piemin dvēseļu mielošanu un Dieva dienas, kas "apzīmē to pašu laiku", ko Veļu jeb Zemlikas mēnesis. Par vārda “dievs” nozīmi un izcelsmi Einhornam komentāru nav, tas netiek minēts kā patstāvīga dievība, tikai salikumos Jūras dieve un Mežadievs, kā arī veļu laika apzīmējumā Dieva dienas. Spriežot pēc autora attieksmes kopumā, gan minētās dievības, gan paražas viņš uzskata par apkarojamām. Iepazīt Paula Einhorna izdevuma „Historia Lettica” pirmo iterāciju, kura iznāca 1649. Ggdā, dodos uz Latvijas Universitātes bibliotēkas glabātuvi Teikas apkaimē, kur sagaida Bibliotēkas Krājuma izmantošanas un attīstības departamenta vadītāja Marika Kupče. Hercogs Jēkabs 1645. gadā nosūta Paulu Einhornu kopā ar Durbes mācītāju Topiju uz Polijas karaļa Vladislava IV vārdā nosaukto Toruņas kolokviju, kas bija domāts dažādu kristīgo konfesiju samierināšanai un attiecīgu teoloģisku argumentu izklāstam. Einhorns tur iestājās par stingrām, pat dogmatiskām luterānisma pozīcijām. Kā norāda vēsturnieks Eduards Šturms, „Pārliecinātais luterānis Einhorns šim nolūkam vismazāk bij' noderīgs un apspriedei arī nebij nekādu panākumu.” Kādēļ tika veikta šāda paradoksāla izvēle – savu interpretāciju sniedz Mārīte Jakovļeva.

Nevienam citam nav izdevies atmodināt latviešus tā, kā to izdarīja  hernhūtieši – atzīst hernhūtiešu kultūras mantojumam veltītās izstādes veidotāji. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma izstāde „Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem”. Izstāde ir viens no centrālajiem cikla „Latviešu grāmatai - 500” šī gada notikumiem. Izstādē eksponēts unikāls materiāls – hernhūtiešu rokraksti no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma, kas iekļauti UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas Nacionālajā reģistrā. Ekspozīcija iekārtota Latvijas Nacionālās bibliotēkas 5.stāva izstāžu zālē un būs apskatāma līdz 2023.gada 30.jūlijam. Turklāt izstādi papildinās pasākumu programma: lasījumi, akadēmiskas sarunas, arī ekskursijas izstādes veidotāju vadībā.