Podcasts about bibliot

Par arhitekta Gunāra Birkerta projektētajām bibliotēkām, gaismas nozīmi viņa darbos un izstādi “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma”, kas ir Birkerta simtgadei veltītā izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Kultūras rondo pārrunājam ar arhitektiem Jāni Dripi un Andri Kronbergu, kuri ir arī izstādes autori. 17. janvāris ir Latvijas Nacionālajā bibliotēkas (LNB) ēkas arhitekta Gunāra Birkerta simtā dzimšanas diena. Šajā dienā bibliotēkas ātrijā atklās izstādi “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma”. Gunāra Birkerta (1925–2025) simtgadei veltītā izstāde ļauj iepazīt izcilā latviešu arhitekta dzīvi un radošo darbību. Starp daudzajām sabiedriskajām ēkām, ko Gunārs Birkerts projektējis, īpašu vietu ieņem bibliotēkas – tām veltīta šī izstāde. Izstādē iekļautas 19 Gunāra Birkerta projektētās bibliotēkas – LNB ēka un 18 bibliotēkas ASV. Zināmākās no tām ir Mičiganas universitātes Tiesību zinātņu bibliotēka, Mārtina Lutera Kinga pilsētas un universitātes bibliotēka Sanhosē, Dulutas publiskā bibliotēka. Arhitekta radošās dzīves kulminācija bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzcelšana. Izstāde ir nozīmīga arī grāmatniecības piecsimtgades kontekstā, jo Latvijā ir radīta visā pasaulē atpazīstama būve – telpisks ietvars nacionālajam grāmatu krājumam. Gunāru Birkertu arhitektūras kritiķi dēvē par gaismas arhitektūras meistaru. Gaismas, metaforu un simbolu lietojums kultūras būvēs padara Birkerta arhitektūru unikālu pasaules mērogā. Gunārs Birkerts ir pasaulē pazīstams latviešu arhitekts, projektējis gandrīz 300 ēkas – muzejus, universitātes, baznīcas, skolas, bibliotēkas. Daudzas no tām var uzskatīt par ikoniskām. Birkerta darbiem raksturīga funkcionalitāte apvienojumā ar simbolu un metaforu lietojumu.

Trimdas bibliotēku un kultūras vērtību krātuvju likteņi. Šoreiz par latviešu bibliotēkām Anglijā, par Oto Bonga Baltijas Centrālo bibliotēku un citām krātuvēm. Raidījumā Grāmatai pa pēdām izzinām, kā iegūt vērtīgus materiālus palīdzējis sauklis: „Nesvied prom, svied uz manu pusi”. Turpinām sekot latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas (iepriekšējā raidījumā vieosjāmies Minsterē), šoreiz  arī par kultūras vērtību krātuvēm. Neklātienē viesojamies Lielbritānijā un stāstām par Daugavas Vanagu fonda Latviešu kultūras vērtību krātuvi „Straumēnos”, ielūkojamies rakstnieka Gunara Janovska fondā, arī par bibliofilu, vācbaltu krājēju Oto Bongu un viņa veidoto Baltijas Centrālo bibliotēku šoreiz stāsts, kā arī ieskats vēl citās krātuvēs. Šī raidījuma zinošie šajā ir Lielbritānijas Latviešu dokumentācijas centra un arhīva vadītāja Inese Auziņa-Smita, literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders. Iesākumā plašāks skats uz latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas un trimdas bibliotēku tīklojumu pasaulē, kāds tas ir bijis un kā mainās.

Grāmatai pa pēdām sekojam arī trimdā, jo tur nācās doties latviešiem un viņu grāmatām. Šoreiz raidījumā sarunas Minsterē un Rīgā – kopā ar literatūrzinātniekiem Māru Gruduli un Jāni Ogu, bibliotekāri Dinu Krastiņu un Minsteres ēkas namzini Viktoru Kangeru. Viena no lielākajām latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas meklējama Minsterē. Otrā pasaules kara laikā Minsterē nonāca daudz latviešu, dažiem tas bija tikai pieturas punkts trimdas laikā, bet daudzi arī tur palika. Latviešu centrs Minsterē dibināts 1982. gadā. Ēka savu pagātni saista ar Minsteres Latviešu ģimnāziju. Kopš ģimnāzijas slēgšanas 1998. gadā, Latviešu centrs darbojas kā saieta nams Minsteres un tās apkārtnē esošiem latviešiem, nedēļas nogales skola, dziedātāju un dejotāju kopas, amatierteātris, trimdas arhīvs, piemiņas istabas vairākiem rakstniekiem un jau pieminētā bibliotēka. Vairākiem Latvijas pētniekiem Minstere ir arī ļoti svarīga vieta pētniecībai. Digitalizācija, katalogs un autortiesības – svarīgas lietas, kuras Minsteres intelektuālos krājumus un laikmeta liecības padarītu pieejamākas. Leģendāra persona Minsteres sakarā ir Austra Rudzīte – literāte un bibliotekāre, kas izveidoja bibliotēku Minsterē, dienasgrāmatās fiksēja norises Minsterē un arī ārpus tās, Jāņa Jaunsudrabiņa un Zentas Mauriņas gaitas. Neparasts ir arī pašas Austras Rudzītes dzīvesstāsts. Studijas Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, darbs Zemkopības ministrijā, bēgļu gaitas Vācijā, studijas Bonnas universitātē, doktora grāds agronomijā, studijas teoloģijā. Vadījusi Annabergas latviešu sestdienas skolu.  No 1957. līdz 1978. gadam bijusi ticības mācības un bioloģijas skolotāja Minsteres latviešu ģimnāzijā, līdz 1989. gadam bibliotēkas vadītāja, līdz 1991. gadam – bibliotēkas arhivāre. Austra Rudzīte bibliotēku kārtojusi pēc Jēgera kataloga (Benjamiņa Jēgera “Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija”). Tagad bibliotēku vada Dina Krastiņa – pēc izglītības arhitekte, kas mākslas institūciju pārvaldību studējusi jau Vācijā.  

In this Thursdays show, we will dive into discussions with publishing house Matica slovenská as they reveal the behind-the-scenes of their work and share their thoughts on participating in the prestigious Bibliotéka book fair. We'll uncover what drives them to attend, their expectations and ambitions tied to the event, and how such gatherings influence their work and interactions with readers. This year, as in previous years, Radio Devin will be part of the exhibition, so here's a sneak peek of what it is like preparing such event. Offering inspiring insights into the challenges and successes within the publishing industry and outline the publishers' future plans.

In this Thursdays show, we will dive into discussions with publishing house Matica slovenská as they reveal the behind-the-scenes of their work and share their thoughts on participating in the prestigious Bibliotéka book fair. We'll uncover what drives them to attend, their expectations and ambitions tied to the event, and how such gatherings influence their work and interactions with readers. This year, as in previous years, Radio Devin will be part of the exhibition, so here's a sneak peek of what it is like preparing such event. Offering inspiring insights into the challenges and successes within the publishing industry and outline the publishers' future plans.

Digitālā bibliotēka nodrošina vienotu piekļuvi Latvijas arhīvu, muzeju, bibliotēku, organizāciju un privātpersonu uzkrātajiem attēliem, dokumentiem, periodiskajiem izdevumiem, grāmatām, kartēm, priekšmetiem, gleznām, notīm, kinofilmām, skaņas un video ierakstiem vairāk nekā 3,8 miljoniem vienību kopskaitā. Jau gadu tas mums ir pieejams digitalabiblioteka.lv. Tāpēc Digitālās brokastis piedāvā ielūkoties Latvijas kultūras un vēstures digitalizācijas procesā un ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas ekspertiem Artūru Žoglu un Janu Ķikāni pārrunāt tehnoloģiju attīstības sniegtās iespējas. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām iepazīstam tuvāk nozīmīgākās bibliotēkas Latvijā 20. gadsimta sākumā. Kādos virzienos darbojās Valsts bibliotēka, Latvijas Universitātes bibliotēka un kad veidojās lasītavas bērniem? Stāstām arī par Rīgas pilsētas bibliotēkas degšanu 1941. gadā un to, kā daži cilvēki parūpējās, lai mēs savas vēstures liecības šajā ugunsgrēkā nepazaudētu pilnībā. Kur grāmatas, tur bibliotēkas, tāpēc šajā raidījumu ciklā, jau kādu laiku rosoties pa 20. gadsimtu, esam nonākuši pie stāsta par šī gadsimta nozīmīgākajām bibliotēkām pirmajās desmitgadēs. Arī šajā reizē pārliecināsimies, ka stingru robežu no iepriekšējiem gadsimtiem nevarēsim novilkt, jo neapšaubāmi - tas, kas notiek 20. gadsimtā, saknes dzinis jau krietni agrāk. Pa dažādām bibliotēkām šajā raidījumā paceļosim kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētnieci Janu Dreimani un Aiju Taimiņu - Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju, kā arī vadošo pētnieci šī gada oktobrī jaunizveidotajā Latvijas Universitātes bibliotēkā. Tā izveidota, apvienojot līdzšinējo Latvijas Universitātes bibliotēku un Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku. 20. gadsimta sākums ir laiks, kad attīstās vairākas zinātniskās un publiskās bibliotēkas, taču uz mirkli metīsim laika cilpu atpakaļ uz 19. gadsimta otro pusi, kad aktīvi darbojas Krišjānis Valdemārs - cilvēks, kuram ir ļoti lieli nopelni publisko bibliotēku popularizēšanā latviešiem. Par viņa veidoto darbu “300 stāsti”, lai popularizētu lasīšanu, kā arī ilgstošo latīņu drukas aizliegumu Latgalē, kas būtiski arī šīs dienas raidījuma kontekstā, aicinām klausīties agrākās šī raidījuma sērijas mūsu arhīvā. Ar kurām arī 20. gadsimtā strādājušām personībām mūs sasaista Krišjānis Valdemārs un kā mainās apstākļi bibliotēku pieejamībā gadsimtu mijā, par to atgādina Jana Dreimane. 

Pirms gada darbu sāka Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālā krātuve "Redzi, dzirdi Latviju!" jeb Digitālā bibliotēka. Vai viens miljons skatījumu ir daudz? Kuri ir meklētākie un populārākie temati? Un kādi darbi ieplānoti nākotnē. Kultūras rondo interesējamies, kā aizritējis pirmais darba gads un cik aktīvi reģionu bibliotēkas iesaistās krājuma papildināšanā. Stasta Latvijas Nacionālās bibliotējas Digitālās attīstības departamenta direktore Karīna Bandere, muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” galvenā krājuma glabātāja Guna Dancīte un Kuldīgas Galvenās bibliotēkas vadītājas vietniece metodiskajā darbā Gunta Grundmane.

Pirms gada darbu sāka Digitālā bibliotēka. Vai viens miljons skatījumu ir daudz? Kuri ir meklētākie un populārākie temati? Un kādi darbi ieplānoti nākotnē. Kultūras rondo interesējamies, kā aizritējis pirmais darba gads un cik aktīvi reģionu bibliotēkas iesaistās krājuma papildināšanā. Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās attīstības departamenta direktore Karīna Bandere, muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” galvenā krājuma glabātāja Guna Dancīte un Kuldīgas Galvenās bibliotēkas vadītājas vietniece metodiskajā darbā Gunta Grundmane. “Daugavpils, Mežciems, restorāns” –  tīmekļvietnes "digitalabiblioteka.lv" pirmā darbības gada laikā lietotāju biežāk meklētie vārdi blakus interesei par Kapu ielu, dzirnavām, Aizputi, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentu un citām vietām, personībām un vārdiem. Digitālā bibliotēka nodrošina vienotu piekļuvi Latvijas arhīvu, muzeju, bibliotēku, organizāciju un privātpersonu uzkrātajiem attēliem, dokumentiem, periodiskajiem izdevumiem, grāmatām, kartēm, priekšmetiem, gleznām, notīm, kinofilmām, skaņas un video ierakstiem vairāk nekā 3,8 miljoniem vienību kopskaitā. Digitālā bibliotēka ir nemitīgā attīstībā un tās atvēršana 2023. gada  oktobrī bija kā starta brīdis turpmākai pieaugšanai. Latvijas Nacionālās bibliotēkas komandas darba pamatprincipi ir atvērtība un sadarbība, veidojot Digitālo bibliotēku kopā ar tās partneriem, kuru skaits pieaudzis līdz 677.

2. septembrī darbu uzsāka apvienotās Latvijas Universitātes bibliotēkas direktors – Uldis Zariņš. Jaunajam direktoram jāīsteno abu esošo LU bibliotēku – Latvijas Universitātes Bibliotēkas un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas – konsolidācijas process, saglabājot bibliotēku krājumos esošās vērtības un nodrošinot nepārtrauktu bibliotēkas pakalpojumu pieejamību kā studentiem, tā mācībspēkiem, zinātniekiem un citiem interesentiem. Kā šādu uzdevumu paveikt pusotra mēneša laikā, Kultūras rondo vaicājam Uldim Zariņam. "Esmu ar lielu entuziasmu un degsmi tam ķēries tam klāt," tā par pirmo darba uzdevumu jaunajā amatā saka Uldis Zariņš. Viņš gan norāda, ka pirmais reorganizācijas posms ir diezgan mehānisks, juridisks, kad divas universitātes struktūras pārtop vienā. Līdz ar to viņš ar pirmo apvienošanas termiņu - 15. oktobri - vairāk domā kā par sākuma datumu. "Abas bibliotēkas tiek diezgan mehāniski saliktas kopā, lielā mērā turpina strādāt kā līdz šim. Jēgpilnākai jaunas bibliotēkas izveidei laika posms ir krietni garāks. Es rēķinos - gads, divi gadi, kad varēsim sākt runāt par jaunu bibliotēku," vērtē Uldis Zariņš.    

Elsker The Beatles er tilbage med sæson seks og en episode vi er rigtig stolte af.  Lars Schwander har nemlig generøst åbnet for sin skattekiste med fortællinger fra mere end 30 års tæt venskab med Yoko Ono. Et venskab der har ført ham dybt ind i Dakota-bygningens stuer, på smukke vandreture i Wien med Ono i hånden, og til en tur sammen med Yoko i "The Bag" på en scene i USA.  Lars er en dejlig samtalepartner for de gode associationer, holdninger og historier står i kø. Episoden - den første af to handler om det nære venskab  med Yoko Ono, men også om hans opvækst med The Beatles og hans forhold til gruppen i dag. Lars Schwander er fotograf, skribent, komponist og digter. Han har bl.a. arbejdet på Louisiana, Kulturby 96 og Det kongelige bibliotek. Han har grundlagt "Fotografisk Center" og været udstillet på "Louis Vuitton Collection" og "Bibliotèque National" . Han har et hav af fotoudstillinger bag sig, og er forfatter til en lang række bøger.     

Latvijas Neredzīgo bibliotēka laidusi klajā Latvijā pirmo garstāstu vieglajā valodā — Guntas Bites “Pie omītes”. Grāmata 120 lappušu garumā viegli uztveramā veidā stāsta par omīti un viņas mazmeitu Paulu, kuras savā dzīvē piedzīvojušas traģiskus notikumus, tomēr turpina ticēt labajam. Omītei pieder kafejnīca, kurā strādā gan mazmeita, gan konditors Gatis. Lielas galvassāpes omītei sagādā pretim esošā franču kūciņu veikala “Tartes” īpašnieks Rihards, kurš uzsāk negodīgu cīņu par kafejnīcas slēgšanu. Grāmata sarakstīta trešajā vieglās valodas līmenī un stāsta par tik sarežģītiem jautājumiem kā vecāku zaudējums, privātais bizness, konkurence, kredītsaistības, labdarība un empātija.

Pārventas bibliotēka 2009.gadā kļuva par gada ievērojamāko ēku Latvijā, guvusi dažādas balvas, tai skaitā Latvijas Arhitektūra  gada lielo balvu. Autori: arhitektūras birojs INDIA, Pēteris Bajārs un komanda.  Bibliotēka no  grāmatu glabātuves izvērsta par apkaimes kultūras un sociālo centru, bet ēka kļuvusi par apkaimes identitāti transformējošu vietzīmi. Ierakstu sērijā „Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā” dodamies uz Ventspili, lai kopā ar arhitektu Pēteri Bajāru izzinātu Pārventas bibliotēkas tapšanas stāstu, ielūkojamies arī bibliotēkas ikdienā.

Born in Lyon in 1984 represented by Akio Nagasawa gallery, Chloé Jafé is an artist and a photographer trained at the École de Condé in Lyon and at the UAL Central Saint Martins School in London.She has been able to create a unique personal voice in the world of documentary photography. Those close to her say bluntly that she photographs with her gut, using the camera as a key to understanding the strange and the foreign. Her obsession and intuition has enabled her to access secret worlds. Her ability to connect to her subjects has meant her work really is exceptionally personal – the world through Chloe Jafes eyes.She worked and immersed herself in Japan and Japanese culture from 2013-2019 creating a trilogy of work. The images are raw, black and white, tender and ferocious. She reveals an unprecedented vision of hidden parts of Japanese society. Her trilogy, composed of the chapters “I give you my life", "Okinawa mon amour" and "How I met Jiro", highlights the little-known and subversive sides of a place where modesty is paramount.Critically acclaimed, her work on the women of the Yakuza was rewarded by the Bourse du Talent in 2017 and exhibited at the Bibliotèque nationale de France.Attracted by sensitive and difficult subjects, often marginal, Chloé Jafé does not hesitate in her practice to push the limits of the photographic medium by working directly on prints, in acrylic and brush. Each of her series has resulted in a limited edition book, bound and handcrafted by the artist. In episode 233, Chloé discusses, among other things:Photography as ‘a tool'Her first trip to JapanMoving thereHostess jobMeeting ‘the boss'The women of The YakuzaThe significance of tattoosPainting onto her printsHer trilogy of books: I Give You My Life, Okinawa Mon Amour and How I Met JiroFinding abandoned negativesAdventures in publishingReferenced:Paolo RoversiSarah MoonYakuza MoonJake AdelsteinReminders ProjectTeun van der Heijden Website | Instagram“I was sure this project was mine. I had to do this. You know, I think I was frustrated that I was the right person to do this, and it was my mission. I was sure about that.” Become a full tier 1 member here to access exclusive additional subscriber-only content and the full archive of previous episodes for £5 per month.For the tier 2 archive-only membership, to access the full library of past episodes for £3 per month, go here.

Bibliotēku tīkla nākotne, bibliotēku funkciju maiņa, vai un kā jāmaina Bibliotēku likums un kādai jābūt ministriju, pašvaldību un kopienas pārstāvju sadarbībai bibliotēku tīkla nodrošināšanā – par to visu runājam Kultūras rondo. Limbažu novada pašvaldības lēmums par 7 mazo novada bibliotēku slēgšanu jeb reorganizāciju, ko atbalstījusi arī Kultūras ministrijas Bibliotēku padome, ir aktualizējis jautājumu par mūsdienu realitātei atbilstošu bibliotēku likuma nepieciešamību. Raidījumā diskutē Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attīstības departamenta direktore Katrīna Kukaine un Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas direktore Ilga Erba.

Grāmatu glābēji, bibliotēku glābēji, iedvesmotāji… Tās varētu būt garas, sarežģītas sarunas, skatoties katras Latvijas vietas un katras bibliotēkas stāstu. Savulaik diezgan detalizēti esam runājuši par Jūrmalas bibliotēkām, būtu tagad jāpārbauda, kā tās strādā un vai iedzīvotāji ir apmierināti. Tikko aktualizēts arī jautājums par Limbažu novada bibliotēkām. Kultūras ministrija ir nosūtījusi oficiālu vēstuli Limbažu pašvaldībai, paužot aicinājumu ievērot Bibliotēku likumā noteikto un pirms pašvaldības iecerētās septiņu pagastu bibliotēku – Straumes, Stienes, Ārciema, Bīriņu, Vitrupes, Katvaru un Braslavas – reorganizācijas jautājumu izskatīt nākamajā Latvijas Bibliotēku padomes sēdē, kas nolikta š. g. 21. maijā. Studijā izvaicājam Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktori Kārinu Pētersoni un Rolandu Laķi, kuram ir ideja par kopienu bibliotēkām Latvijas ciemos, kuros nav savu bibliotēku.

Raidījumā "Mākslas vingrošana" mākslas kritiķis Vilnis Vējš ar mākslinieku Krišu Salmani un mākslas zinātnieci, mākslas un fotogrāfijas pētnieci Katrīnu Teivāni runā par Kriša Salmaņa jauno izstādi "Bezdarbības māktie ziloņi" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Kas tie par ziloņiem un kāpēc bibliotēkā? Un kāpēc lasītājam no plaukta paņemtu grāmatu nevajag pašam likt atpakaļ plauktā? Izstādes izpētes procesā mākslinieks tikās ar visdažādākajiem bibliotēkas speciālistiem – indeksētājiem, mākslas krājuma glabātājiem, grāmatniecības vēsturniekiem un citiem. Guvis ieskatu tās attālākajās krātuvēs, mākslinieks bibliotēku rāda kā spoguļu labirintu, kurā ceļā uz mērķi apmeklētāju vada bibliotekāru izstrādātie meklēšanas rīki.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām izsekojam bibliogrāfa un Misiņa bibliotēkas izveidotāja Jāņa Misiņa dzīves ceļiem. Kas sekmēja Misiņa mīlestību pret grāmatām, kā radās bibliotēkas aizmetņi un cik iespaidīgs ir šīs bibliotēkas krājums mūsdienās. Šo sēriju veltām unikālai personībai - bibliofilam, bibliogrāfam, latviešu zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējam un galu galā Misiņa bibliotēkas izveidotājam Jānim Misiņam. Viņa dzīves gājums ir košs, tas daļēji aptver gan 19., gan 20. gadsimtu. Misiņa gaitas saistītas gan ar dzimto Tirzas pusi, gan Lejasciemu, gan vēlāk Rīgu, un arī viņa izveidotajai Misiņa bibliotēkai tās vēsturē bijuši dažādi pavērsieni un ģeogrāfisks novietojums. Šajā reizē iepazīstam, kas Jānim Misiņam jau bērnībā sekmēja mīlestību pret grāmatām, kā veidojās aizmetņi viņa bibliotēkai un cik iespaidīgs Misiņa bibliotēkas krājums ir mūsdienās. Pašlaik Misiņa bibliotēka ir Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas nodaļa, kur uz sarunu tiekos ar Misiņa bibliotēkas vadītāju Guntu Jaunmuktāni un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, Latvijas Universitātes profesoru Viesturu Zanderu. Sarunu sākam par Jāņa Misiņa izglītību un citiem faktoriem, kas radījuši vēlmi krāt grāmatas vēlāk dzīvē. Plašāk par projektu šeit:

4. aprīlī, pulksten 17.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāva izstāžu zālē atklās laikmetīgās mākslas autora Kriša Salmaņa izstādi "Bezdarbības māktie ziloņi". Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieku Krišu Salmani un kuratori Andu Bolužu. Izstādes izpētes procesā mākslinieks tikās ar visdažādākajiem bibliotēkas speciālistiem – indeksētājiem, mākslas krājuma glabātājiem, grāmatniecības vēsturniekiem un citiem. Guvis ieskatu tās attālākajās krātuvēs, mākslinieks bibliotēku rāda kā spoguļu labirintu, kurā ceļā uz mērķi apmeklētāju vada bibliotekāru izstrādātie meklēšanas rīki.   Par izstādes ieceri Krišs Salmanis sacīja: "Mūsu uzdevums bija radīt mākslas darbu par bibliotēkas informācijas sistēmām. Tādas ir vairākas, lielākoties elektroniskas, un tās labi darbojas. Taču mēs izvēlējāmies savu, ne visai skaidru sistēmu. Tā ir neefektīva, bet interesanta. Šajā izstādē ir daži atradumi."  Izstādē radītā spoguļu labirinta līkločus ietekmē gan Kriša minētie atradumi – UDK jeb universālās decimālās klasifikācijas ciparu valoda vai grāmatu pārvešanai lietotās banānu kastes –, gan pasaulē notiekošie procesi, kas nenovēršami atspoguļojas bibliotēkas darbā, piemēram, Preiļu konceptuālista Eināra Pelša kopoto rakstu sējums ķieģelis "Janka" un mūsdienu informācijas konflikti. Šī izstāde iekļaujas Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu ciklā, kas tiek veidots sadarbībā ar mūsdienu māksliniekiem. To var aplūkot bez maksas līdz 2024. gada 21. septembrim. Izstāde veidota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu, un tā notiek notikumu ciklā "Latviešu grāmatai 500". Savukārt no 6. aprīļa līdz 9. jūnijam koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā "Civita Nova" būs skatāma Kriša Salmaņa izstāde “Melns, balts un viss kaut kas pa vidu”. Šajā izstādē mākslinieks piedāvā trīs melnbaltus video, kur katrs attiecināms uz kādu no Latvijas nesenas vēstures posmiem: Latvija pirms Otrā pasaules kara, Latvija padomju okupācijas laikā un Latvija atgūtās neatkarības gados – gaišas nākotnes gājiens, gūsts un atgūšanās. Divi no šiem darbiem ”Maršs” un ”Uzbrukums” Latvijā būs eksponēti pirmoreiz. Neredzami vedieni savij visus trīs melnbaltos audeklus vienā stāstā, ko vērīgs skatītājs padarīs pats par savu stāstu.

„Když jsem se před lety stal ředitelem Městské knihovny v Praze, měli jsme plno politiků, kteří otevřeně říkali, že nechtějí stavět nové budovy, protože všechno je přece na internetu. Dnes už nikdo takový – pokud si tedy přeje být znovu zvolený –, takovou věc nikdy neřekne,“ je přesvědčený ředitel Městské knihovny v Praze Tomáš Řehák. Knihovny totiž nejsou jen o informacích uložených v knihách, ale plní ve společnosti celou řadu funkcí.

„Když jsem se před lety stal ředitelem Městské knihovny v Praze, měli jsme plno politiků, kteří otevřeně říkali, že nechtějí stavět nové budovy, protože všechno je přece na internetu. Dnes už nikdo takový – pokud si tedy přeje být znovu zvolený –, takovou věc nikdy neřekne,“ je přesvědčený ředitel Městské knihovny v Praze Tomáš Řehák. Knihovny totiž nejsou jen o informacích uložených v knihách, ale plní ve společnosti celou řadu funkcí. Všechny díly podcastu Zaostřeno můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Dzejnieka un filozofa Roberta Mūka alias Roberta Avena, filozofijas darbi, esejas, dzejoļi krājumi iznāca un arī plaši tika apspriesti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, un vēl divtūkstošo sākumā. Pēc ilgākas pauzes, Roberta Mūka simtgades gada nogalē, tagad iznācis rakstu un eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst", kurā literatūrzinātniece, trimdas literatūras pētniece Inguna Daukste-Silasproģe uzmeklējusi mazāk zināmus Roberta Mūka darbus. Krājumā apkopoti trimdas un vēlāk arī Latvijas presē, ilgākā laika periodā – kopš pagājušā gadsimta  piecdesmitajiem līdz pat Roberta Mūka aiziešanai mūžībā 2006. gadā, publicēti raksti. Krājuma iznākšana šķiet laba izdevība gan atgādināt par gan Roberta Mūka īpašo personību, vēstures notikumu izlocīto dzīves gājumu, gan arī tikt skaidrībā, kā viņa ierosinātās tēmas sasaucas ar šī brīža notikumiem, un arī – kas notiek Roberta Mūka muzejā Preiļu novada Galēnos. Roberts Mūks ir viens no tiem trimdas autoriem, kurš pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas atgriezās Latvijā. 1989. gadā viņš bija jau pensionējie – pēdējos gados strādājis kā reliģijas vēstures pasniedzējs Aionas koledžā Ņūoršelā – Mūks sāk aktīvi iesaistīties Latvijas sabiedriskajā un arī literārajā dzīvē. Deviņdesmito gadu sākumā Roberts Mūks trīs gadus lasīja lekcijas jaundibinātajā Latvijas Kultūras akadēmijā, izrēķinu ka teorētiski Ingunas Daukstes-Silasproģes ceļi ar Robertu Mūku akadēmiskajā vidē varēja krustoties. Eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" tapis pēc izdevniecības "Latvijas mediji" ierosmes, tā sastādītāja ir Inguna Daukste Silasproģe. Mēģinot uz savas ādas pārbaudīt, kas šobrīd no Roberta Mūka dzīves un darbiem man šķiet aktuāls, pamanu, ka kaimiņos notiekošais karš liek pavisam citām acīm pārlasīt arī kādreizējā trimdīša dzīves gājumu. Esmu sev uzdevusi jautājumu – kā veidojas, piemēram, Ukrainas bēgļu tālākā dzīve. Taču ja Ukrainas kara bēgļu stāsti vēl tikai top, tad Roberta Mūka dzīve jau ir pabeigta grāmata. Ar savu ievadu, dramatisko kāpinājumu, laimīgajām beigām. Roberts Mūks, vēlējās studēt klasisko filoloģiju, taču Latvijas Universitātē paspēja noklausīties tieši vienu lekciju. Zinātniskos grādus Roberts Mūks dzīves laikā ir ieguvis, un pat vairākus. Maģistra grādu žurnālistikā, studējot Briseles universitātē. Bibliotēku zinātnē Mičiganas universitātē. Ņujorkas Fordhama universitātē filozofijas doktora grādu. Deviņdesmitajos Latvijā atgriežas ne tikai Roberts Mūks pats, bet arī viņa darbi. Latvijā atkārtoti tiek publicēti viņa darbi, kuros viņš apspriež Mirča Eliādes, Heidegera, Hilmana, Svēdenborga, Junga idejas. Arī dzejas krājumi. Ingunas Daukstes Silasproģes iecere, veidojot krājumu Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst, bija Roberta Mūka rakstos atrast ko vēl nepublicētu vai mazāk zināmu. Kas gan vēl no Mūka nav publicēts? Inguna Daukste Silasproģe esejas sakārtojusi trīs sadaļās: garākajā Roberts Mūks spriež par dzīvi, nākamajā – par literatūru, trešajā – par meditāciju, modernā cilvēka attiecībām ar reliģiju. Taču šīs sadaļas ir visai nosacītas, Roberts Mūks dzīvo starp Austrumu un Rietumu kultūru, akadēmisko sholastiku un meditāciju, dzejnieka iedvesmu, un tā tas ir arī šajās esejās. Roberta Mūka muzejs Preiļu novada Galēnos tika izveidots 2014. gadā. Mani ļoti iepriecināja arī Roberta Mūka muzeja "Facebook" profils, kurā muzeja vadītāja Gita Palma diezgan regulāri iemet pa kādam dzejolim, prātulai no Roberta Mūka darbiem. Šobrīd muzejā Galēnos apskatāma Latvijas Ikonogrāfu biedrības veidota izstāde, bet ne tikai. Roberta Mūka muzejs Galēnos bijis cieši iesaistīts arī eseju krājuma "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" tapšanā. Grāmatā ir fotogrāfijas no muzeja krājuma.

Bibliotēku uzplaukuma laiks 19. gadsimtā  – privāto un publisko bibliotēku triumfa gājiens. Par pirmo sabiedrisko bibliotēku latviešiem, par Krišjāņa Valdemāra dibināto bibliotēku Ēdolē un sastādīto grāmatu „300 stāsti” klausieties  raidījumā „Grāmatai pa pēdām”.   Šoreiz ielūkosimies bibliotēku vēsturē, uzzināsim, kādas pārmaiņas 19. gadsimtā skāra grāmatu krātuves. Pētīsim privātās un sabiedriskās bibliotēkas. Pakavēsimies pie pirmās latviešu pašu organizētās bibliotēkas Ēdolē. Uzmanības lokā būs arī kāda īpaša grāmata, proti, Krišjāņa Valdemāra pirmā sastādītā grāmata „300 stāsti”. Tiksimies ar divām ļoti zinošām grāmatniecības vēstures pētniecēm Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāju Kristīni Zaļumu un Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētnieci Janu Dreimani. Privātās un sabiedriskās bibliotēkas. Kristīne Zaļuma atgādina, ka jau 18. gadsimta beigas iezīmē bibliotēku uzplaukumu:  Kristīne Zaļuma pētījusi muižu bibliotēkas. 2023. gadā klajā nāca vēsturnieces monogrāfija „Vidzemes muižas un to bibliotēkas”,  (apkopotas ziņas,  dokumenti un attēli par muižu bibliotēku lomu Latvijas kultūras attīstībā trīs gadsimtu periodā.)   Janas Dreimanes pētījumu lokā ir sabiedriskās bibliotēkas, kā jau dzirdējām tās ir divu  veidu – publiskās un sabiedriskās. Tātad arī biedrību bibliotēkas, Latvijā vairāk pazīstam tās biedrības, kurām bija zinātnisks raksturs, piemēram, Kurzemes literatūras un mākslas biedrība, tai bija sava bibliotēka, Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrībai arī bija  bibliotēka. Turklāt bibliotēkas veidošana, kurā tiktu apkopota literatūra par Baltiju, bijis viens no svarīgākajiem biedrības uzdevumiem.   Kristīne Zaļuma, norāda, ka 19. gadsimts īpašs ar to, ka priekšā lasīšanu nomaina intīmāka lasīšanas prakse - vienatnē. Vēl  Kristīne pie lielajām 19. gadsimta pārmaiņām min apgaismojumu, jo sveces nomaina lampas un arī tas ietekmē iespēju, kad lasīt.   Krišjānis Valdemārs un bibliotēka. Valdemāru pazīstam galvenokārt kā Krievijas impērijas  (sevišķi Baltijas provinču) jūrniecības attīstības veicinātāju un nacionālās jūrniecības pamatlicēju, arī asu publicistu. Mazāk zināms viņa ieguldījums latviešu lasīšanas veicināšanā un bibliotēku dibināšanā, šoreiz šī darbības joma mūs interesē visvairāk. Jana Dreimane vispirms norāda, ka Krišjāņa Valdemāra uzskati bija ļoti raksturīgi 19.gadsimtam. Bibliotēka tika atklāta 1848.gada Lieldienās, to precīzi datējis  pats Valdemārs, un tā bijusi tik  iecienīta, ka nākamā gadā nauda bibliotēkas attīstībai  saziedota bez prasīšanas.    „300 stāsti” - Krišjāņa  Valdemāra pirmā sastādītā  grāmata. Grāmata ar krāsainu vāku un greznajiem burtiem nosaukumā  klajā nāca  1853. gadā Liepājā. 236 lappušu bieza un tā maksāja 42 kapeikas. Izdevējs nav zināms, bet finansētājs viens no turīgākajiem Liepājas tirgotājiem, vairāku kuģu īpašnieks un pazīstams filantrops Frīdrihs Hagedorns, juniors.       Valdemāra grāmatas pilnais nosaukums „300 stāsti, smieklu stāstiņi et cetera un mīklas/ ar ko jaunekļiem un pieaugušiem lusti uz grāmatām vairot gribējis K. Wodemar”. Tā bija pirmā latviešu lasāmgrāmata, kuras ievadā „Vārdi par grāmatām” autors formulējis galvenos uzdevumus, lai "viszemais nabaga zēniņš, ko pie mācības vedam, var, liels izaudzis, palikt par godātu vīru un darīt lielas lietas pasaulē; var daudz citus pievest pie gaismas un tā mūsu labos darbus pie bērnu bērniem vairot".   Savā pirmajā grāmatā Krišjānis Valdemārs izmantojis Vācu lasāmgrāmatas jauniešiem, ietvēris vācbaltiešu  mācītāju tekstus, latviešu autoru dzeju, arī pats savu dzejoli „Ganu dziesma”. Grāmatu izvēle bibliotēkās nebija liela, ne katra grāmata, kas iznāca latviešu valodā nonāca bibliotēkās, to ietekmēja arī stingrā cenzūra Krievijas impērijā. Jana Dreimane min veidu, kā nabadzīgo lasītāju turēt uzraudzībā: 2020. gadā LNB tika sarīkota plaša izstāde „Neredzamā bibliotēka”,  tajā bija iespēja ikvienam paviesoties 18. -19.gadsimta sabiedrisko un privāto bibliotēku vēsturisko interjeru rekonstrukcijās, atklāt kolekciju unikalitāti un uzzināt par cilvēkiem, kas tās veidojuši. Savukārt cieši saistīta ar mūsu šīsdienas tēmu par grāmatniecības vēsturi un bibliotēkām  ir ceļojošā izstāde „Krišjāņa Valdemāra „300 stāsti” un to atbalsis latviešu kultūrā”. Izstāde skatāma Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas skatlogos un ir veltīta Valdemāra „300 stāstiem”, kas izdoti pirms 170 gadiem.  Jana Dreimane ir viena no izstādes veidotājām Kad izstādes ekspozīcijas laiks Liepājā būs beidzies, Jana Dreimane aicina pieteikties citām bibliotēkām uz šo izstādi,  jo pavisam drīz 2025.gadā svinēsim Krišjāņa Valdemāra  200.-to jubileju. Nobeigumam Kristīnes Zaļumas atziņa un vēlējums.         

Digitālā bibliotēka ir gatava. Par tās saturu, lietošanu un katra līdzdalību tās attīstībā Kultūras rondo pārrunājam ar šīs bibliotēkas veidotājiem: stāsta LNB Digitālās attīstības departamenta direktore Karīna Bandere un Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža. Digitālā bibliotēka ir pieeja Latvijas arhīvu, muzeju, bibliotēku, organizāciju, kopienu un privātpersonu uzkrātajiem attēliem, dokumentiem, periodiskajiem izdevumiem, grāmatām, kartēm, muzeju priekšmetiem, gleznām, notīm, kinofilmām, skaņas un video ierakstiem. Kas meklē, tas Digitālajā bibliotēkā atrod atbildes par jebkuru tēmu vairāk nekā 3,8 miljonu digitālo vienību saturā. Digitālajā bibliotēkā saplūst saturs no vairāk nekā 500 partneru krājumiem un kolekcijām no visas Latvijas un pasaules. Latvijas Nacionālā bibliotēka apvieno digitālo saturu Digitālajā bibliotēkā un pārvalda Digitālā kultūras mantojuma platformu. Jaunās vietnes atvēršanas svētki būs 26. oktobrī plkst. 11 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Klīversalas zālē.

Projekts „Vairāk gaismas” šovasar noslēdzās Eduarda Veidenbauma memoriālā muzejā „Kalāči”. Projekts, par kuru runā, kā veiksmīgu pavērsienu, kā muzeji var paplašināt savu darbības lauku. Šaja gadījumā runājot par jauniešu mentālo veselību, iepazīstinot viņus ar Eduarda Veidenbauma dzimtu. Atvērtāks, zaļāks, drošāks un empātiskāks muzejs un bibliotēka. Kāda ir muzeju un bibliotēku prakse, iesaistoties aktuālu, sabiedrībai būtisku jautājumu risināšanā. Zaļā muzeja koncepts. Ko muzejam nozīmē ilgtspējas prakse un kā projektos iesaistās nevalstiskās organizācijas? Kultūras rondo ar savām pārdomām dalās nozare iesaistītie cilvēki: Inga Surgunte, Inese Vaivare, Emīls Rotgalvis un Kaspars Vanags. 27. septembrī notika konference “Ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšana muzejos un bibliotēkās II”, kuru rīkoja Latvijas Muzeju biedrība, Latvijas Bibliotekāru biedrība un UNESCO Latvijas Nacionālā komisija. Konferences mērķis bija stiprināt muzejus un bibliotēkas kā kopienu centrus, kur sadarbība, pieejamība un dažādu aktivitāšu īstenošana norit, izmantojot kultūras mantojumu un skatoties caur ilgtspējīgas attīstības mērķu prizmu ne tikai lokālā, bet arī plašākā mērogā. Konferences aplūkoja jau esošās, kā arī meklēja jaunas pieejas ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšanā, izmantojot kultūru un tās potenciālu. Par to, kas ir muzejs un kā paplašinās tā darbības lauks, runāja arī Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolā, uzsverot, ka muzejiem ir jātveras arī sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Varam paklausīties kā to komentēja Lietuvas Nacionālā muzeja direktore Rūta Kačkūte un Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūta vadītājs Martins Andrellers. Turpinot par kultūras un informācijas pieejamību dažādām sabiedrības grupām, dosimies uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kur šonedēļ notika radoša darbnīca cilvēkiem ar uztveres grūtībām. Tajā iekļauta pastāvīgās ekspozīcijas un aktuālās izstādes „Zaļš un vēl zaļāks” apmeklējums, kam seko praktiska nodarbība. -- Inga Surgunte ir UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja, Latvijas Muzeju biedrības ilgtspējīgas attīstības projektu vadītāja. Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja "Kalāči" projekta „Vairāk gaismas” vadītāja, pievērš uzmanību jauniešu mentālās veselības jautājumiem. Emīls Rotgalvis ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra medijpratības projektu koordinators. Inese Vaivare, biedrība “Latvijas Platforma attīstības sadarbībai” (LAPAS) ivadītāja. Kaspars Vanags, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors.

Rīgas pilsētas bibliotēka – Kristofa Hāberlanda un Johana Kristofa Bērensa veltījums savai pilsētai 18.gadsimta izskaņā. Kāda bija ideālās bibliotēkas vīzija un kādas avangardiskas idejas iekļautas nama arhitektūrā, skaidrojam raidījumā Grāmatai pa pēdām. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja darbiniece Ingrīda Lukašēviča pavada uz Kolonnu zāli, jo tieši šajā zālē veselu gadsimtu atradusies Rīgas pilsētas bibliotēka,  tai bijušas vēl citas telpas – vesels komplekss. Mēs, kas nākam caur Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju un atveram Kolonnu zāles durvis, esam citi, jo arī nokļūšana bibliotēkā tolaik bijusi pa citiem ceļiem. Šoreiz interesējamies par Rīgas pilsētas bibliotēku, kas pārbūvēta un celta 18. gadsimta izskaņā, Kristofa Hāberlanda un Johana Kristofa Bērensa veltījums savai pilsētai. Abu kungu nopelnus palīdz šķetināt Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa, kas īpaši pētījusi Bērensa ideālo bibliotēku. Savukārt mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis atklāj interesantas detaļas par Rīgas pilsētas bibliotēkas būvniecību un tās būvmeistaru Hāberlandu. Protams, pārlaposim arī kādu īpašu grāmatu – Johana Kristofa Bērensa sacerējumu „Laba vēlējums sakarā ar jaunuzceltās Rīgas pilsētas bibliotēkas atklāšanu”. Sākotnēji pilsētas bibliotēka atradusies zālē pie Doma Krustejas, kur tā darbojas turpmākos 300 gadus, bibliotēkas krājumam paplašinoties, aug arī nepieciešamība pēc jaunām telpām. Ir saglabājušās Rīgas Rātes rēķinu un protokolu grāmatas un tajās ir pietiekami daudz ziņu, kā deviņu gadu laikā Rīgas Rāte finansējusi bibliotēkas būvēšanu. Kopā ar Aiju Taimiņu mēģinājām restaurēt, kā 18. un 19.gadsimta rīdzinieks nonāca bibliotēkā, tas bijis ceļš caur Doma pagalmu, pa šaurām, tumšām akmenī kaltām trepēm. 1792.gadā  Bērenss raksta laba vēlējumu pilsētas bibliotēkai, un tā ir grāmata „Laba vēlējums sakarā ar jaunuzceltās Rīgas pilsētas bibliotēkas atklāšanu”, kurā autors  pavada savu lasītāju pa jaunuzceltās Rīgas pilsētas bibliotēkas telpām, stāstot par grāmatu nozīmi un bibliotēkas sūtību. Rīgas pilsētas bibliotēkā ir vēsturiski veidojies krājums, bet Berensam ir savs ideālās bibliotēkas skatījums, viņš veido programmu. Bērensa portretu, apmetot skatu Kolonnu zālei, neieraudzīsim, zināms, ka kādreiz pilsētas bibliotēkas zālē, kad bibliotēka atradās Rātsnamā, bijis Bērensa krūšutēls marmorā, taču tas gājis postā kopā ar pilsētas bibliotēkas krājumu un Rīgas Rātsnama interjeru 1941.gada  ugunsgrēkā, bet viens Berensa siluetportrets atrodoties  Mārburgā. Tajā redzams ļoti lepns, pašapzinīgs vīrs ar augstu pieri un staltu stāju. Rīgas pilsētas grāmatu krājums šajās telpās, kur tagad Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, atradies līdz 1891.gadam. Tad kļūst par šauru, un bibliotēka pārvietota uz tolaik jau nefunkcionējošo Rīgas Rātsnamu. Tas būtu jau cita gadsimta stāsts. Plašāk par projektu šeit:

Veicināt mākslas izglītību – tāds ir galvenais mērķis, dibinot un otro gadu piešķirot Aijas Jurjānes stipendiju. Konkursa rīkotāji un stipendijas dibinātāji ir mākslinieces bērni. Šogad Aijas Jurjānes stipendiju lēma piešķirta Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas audzēknei Ievai Sofijai Stenderei. Savukārt veicināšanas balvas ieguva Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēknes Rūta Saulespurēna un Alise Gaile. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja bibliotēkā jau otro gadu ģimeniskā atmosfērā pasniegta Aijas Jurjānes stipendija, ko dibinājuši viņas bērni – Kristīne Jurjāne, Ieva Jurjāne un Pāvils Jurjāns. Bibliotēkā uz galda izlikti Ievas Sofijas Stenderes konkursam iesūtītie darbi. Viena glezna veltīta Ukrainas kara tēmai,  Ieva Sofija atzīst, ka to bijis grūti gleznot. Kristīne Jurjāne mākslas albumā atrod Aijas Jurjānes kara tēmai veltīto gleznu „Rīga. 1941. gads” un rāda tās reprodukciju. Gan tēmas, gan kompozīcijas ziņā darbi saslēdzas, un tas ir pārsteidzoši. Ieva Jurjāne min, kāpēc Ieva Sofija šogad iegūst stipendiju, savukārt Pāvils Jurjāns velk paralēles ar kompozīcijas nozīmi Aijas Jurjānes darbos. Aijas Jurjānes stipendiju iegūst tātad Ieva Sofija Stendere, bet veicināšanas balvas – Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēknes Alise Gaile un Rūta Saulespurēna. Ieva Sofija ir Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas 4.kursa audzēkne. Viņa mācās ādas izstrādājumu dizaina nodaļā, kā uzzinu, konkursā piedalījusies jau pērn. Līdzās autordarbiem, kas demonstrē autora rokrakstu un pārstāv tēmas „Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”, bija jāiesniedz arī neliela eseja. Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 3.kursa audzēkne Rūta Saulespurēna un Alise Gaile no 2.kursa atklāj, kā pieteikušās konkursam un cik svarīga izvērtusies esejas rakstīšana. Abas topošās mākslinieces kā veicināšanas balvu saņēma Aijas Jurjānes monogrāfisko mākslas albumu „Jaunības avots. Aija Jurjāne”. Aijai Jurjānei bija divas darbības sfēras – glezniecība un mākslas pedagoģija. Viņas glezniecībā ieraugām galvenokārt vēstījumu par sievietes mūžu, savukārt pedagoģijā viņas vārds iegājis kā paraugs jēdzienam labs skolotājs.

Neiztrūkstoša telpa katrā sevi cienošā muižā visos laikos ir bijusi bibliotēka. Telpa, kas nav meklējama zemnieku būdiņās un kura ir teju kā simbols muižniecības centieniem "vingrināties inteliģencē". Ko lasīja, ko kolekcionēja, kā glabāja un kā ceļoja grāmatas muižās? Nesen klajā nākusi vēsturnieces Kristīnes Zaļumas monogrāfija “Vidzemes muižas un to bibliotēkas”, kurā apkopota plaša informācija par šo bibliotēku lomu Latvijas kultūras attīstībā trīs gadsimtu garumā un raksturotas bibliotēku veidošanās tradīcijas Eiropā. Ko tad Vidzemes muižnieki lasīja un kā grāmatas nonāca muižu bibliotēku plauktos, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj monogrāfijas autore, vēsturniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja Kristīne Zaļuma. Bērniem domātās grāmatas senākos laikos Vai pirmā grāmata latviešu bērniem bija Vecā Stendera “Bildu ābice”, vai tomēr kāds cits iespiests literārs darbs? Kādus stāstus un pasakas, domātas mazajiem lasītājiem, izdeva 19. gadsimta otrajā pusē, par to stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Atsevišķa literatūras nozare, kas ir domāta tieši bērniem izveidojās ļoti vēlu.  Rietumeiropā tas bija 18. gadsimta pirmajā pusē, un pie mums tas bija dažas desmitgades vēlāk saistībā ar Vecā Stendera  izdevumiem, norāda Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Māra Grudule. Protams, gan tolaik, gan līdz mūsu dienām skolās lasītprasmes apguvei, fantāzijas rosināšanai un domu lidojumam allaž ir bijušas tautas pasakas, dziesmas, mīklas un sakāmvārdi, bet šoreiz paskatīsim, kā ir attīstījusies bērniem domātā drukātā literatūra. 

Bibliotekāra darbs ir mūsu sirds darbs – tā atzīst bibliotekāri, kas 25. Aprīlī tika godināti Bibliotekāru biedrības Gada balvas 2022 ceremonijā. 25. un 26. aprīlī Rīgā risinās Latvijas Bibliotēku festivāls „Svinam kopā! LBB 100”. Vakar notika bibliotekāru 14.kongress, bet šodien bibliotekāri pulcēsies uz ideju apmaiņu Bibliotēku ideju tirgū. Latvijas Bibliotekāru biedrības valdes priekšsēdētāja Māra Jēkabsone atklāja gada balvas ceremoniju, bet aktieris Jēkabs Reinis gādāja par vakara atmosfēru, daloties arī ar saviem grāmatu stāstiem. Vakara gaitā tika pieminēti un sveikti daudzi aizvadītā gada notikumi, izcelti aktīvākie dalībnieki, arī akcijā „Viena diena bibliotēkas dzīvē” vai konkursā „Lasi, meklē, ceļo!”. Tad sekoja pats svarīgākais – gada bibliotekāra apbalvošana. Balvu Gada bibliotekārs 2022 ieguva divas bibliotekāres, vienas paveiktajā vairāk izcelta novadpētniecība, otras darbs cieši saistīts ar jauno lasītāju. Vispirms tika sveikta Ventspils novada Ugāles bibliotēkas vadītāja Inese Rumpa. Tad arī Preiļu galvenās bibliotēkas galvenā bibliotekāre Ina Rusiņa. Bet balvu „Gada bibliotēka 2022” saņēma Jaunpils pagasta bibliotēka. Vēl noskaidroja Gada notikumu Latvijas bibliotēkās 2022.gadā. Bija iesūtīti 20 pieteikumi, bet balvu saņēma trīs – valsts nozīmes organizēts notikums, reģiona un vietējās nozīmes notikums. Par vietējās nozīmes notikumu uzvarēja – projekts „Iedvesmas  bibliotēka – Kursīšu bibliotēkas āra lasītavas terases izveide”. Stāsta Kursīšu pagasta bibliotēkas informācijas centra vadītājs Mārtiņš Lagzdons. Par valsts nozīmes notikumu balvu saņēma Latvijas bibliotēku novadpētniecības konference „Kultūras mantojuma un novadpētniecības nozīme kopienu veidošanā digitālajā laikmetā un digitālā mantojuma diena Siguldā”, savukārt par reģiona notikumu balvu ieguva – Ogres centrālās bibliotēkas dalība starptautiskajā konkursā „Gada publiskā bibliotēka” un iekļūšana finālistu četriniekā. Tā kā Gada balva ir Bibliotekāru biedrības iniciatīva, uzklausu  biedrības līdzšinējo valdes priekšsēdētāju Māru Jēkabsoni. Arī viņa saņēma pateicības vārdus un ziedus, jo viņas otrais termiņš priekšsēdētājas amatā beidzas, ievēlēta jauna biedrības valde, no viņu vidus  tad maijā izraudzīsies jauno Bibliotekāru biedrības priekšsēdētāju.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz dosimies uz Liepāju, kur 1777. gadā Svētās Annas baznīcas latviešu draudzes mācītājs Johans Andreass Grunts dibināja pirmo publisko lasāmbibliotēku Kurzemes hercogistē. Bibliotēkas mūžs sākotnējā formā gan bija tikai 22 gadus garš: pēc hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā cenzori tajā atrada ar Franču revolūciju saistītas grāmatas un bibliotēku slēdza. Tomēr daudzas tā laika grāmatas joprojām glabājas Grunta lasāmbibliotēkas mantiniecē – Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā. Bibliotēkas nams atrodas Zivju ielā 7 – ēkā, kur savulaik bija pilsētas Rātsnams, un pirmsākumos lasāmbibliotēka atradās šīs ēkas bēniņos. Kopš 20.gadsimta 20.gadiem te atkal ir bibliotēka, un tās lasāmzāle nesen ieguvusi pirms 250 gadiem dzīvojušā bibliotēkas dibinātāja Johana Andreasa Grunta vārdu. Pie sienas novietots viņa portrets, kurā redzams vīrs mācītāja tērpā ar balti skruļļotu parūku, un portretam līdzās – fragmenti no Grunta izdotajiem bibliotēkas statūtiem. “Pateicoties viņam, mēs varam lepoties ar tik bagātu vēsturi,” saka bibliotēkas Vienotā fonda un Starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja Elīna Jurberga. Grunta laika grāmatas gan šajā lasāmzālē neatrast. Tās izvietotas garos plauktos bibliotēkas augšstāvā. Dodoties turp, paejam garām pamatīgam metāla seifam, kurā glabājas 1777. gadā izdoto Lasāmbibliotēkas statūtu oriģināls. Kas tad īsti bija “lasāmbibliotēka” 18. gadsimta izpratnē un kā tā darbojās? Kā savā pētījumā raksta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Simona Sofija Valke: “Lasāmbibliotēka (Lesebibliothek) bija iestāde, kurā 18. un 19. gadsimta lasītāji par nelielu samaksu varēja lasīt periodiskus izdevumus, kā arī jaunas un ne tik jaunas grāmatas. Līdztekus tām pastāvēja arī lasīšanas biedrības (Lesegesellschaft), kurām nebija pielāgotu bibliotēkas telpu, bet to ietvaros žurnāli un grāmatas tika nodoti no viena lasītāja citam. Pirms 1760. gada biedrību un bibliotēku, kas pulcētu lasītmīlētājus, vācu zemēs nebija daudz. Bet jau pāris desmitus gadu vēlāk tās strauji izplatījās, un teju katra pilsēta vēlējās nodibināt savu lasīšanas biedrību. Tā bija ne vien iespēja lasīt, bet arī socializēties, diskutēt un apmainīties ieteikumiem, viedokļiem un idejām.” Par Liepājas lasāmbibliotēkas dibinātāju, mācītāju Johanu Andreasu Gruntu nav zināms daudz. “Viņš bija mācītājs Annas draudzē un filantrops. Drīz pēc pēc bibliotēkas dibināšanas viņš izveidoja arī nabagu māju. Grunts turēja rūpi par Liepājas iedzīvotājiem, un man šķiet, ka bibliotēka bija veids, kā gan mazliet pabarot savu prātu un dvēseli, gan arī – pilsētas iedzīvotāju,” saka Jurberga. Par to, kā 18. gadsimta beigās strādāja Grunta bibliotēka, detalizēti stāsta tās dibināšanas statūti. Tie noteic, ka bibliotēku var lietot gan vīrieši, gan sievietes neatkarīgi no kārtas, ja vien var samaksāt biedra naudu. Statūtos arī lasāms, ka bibliotēka sākumā strādāja vien divas stundas nedēļā: trešdienās no diviem līdz četriem pēcpusdienā. Ieskatam daži statūtu fragmenti, ko savulaik latviski iztulkojuši Liepājas Universitātes studenti: 1777. gada Mārtiņdienas nedēļā tika pēc sekojošas kārtības, ar 61 personas un grāmatu drauga atbalstu dibināta un izveidota šīs pilsētas bibliotēka, lai godātu un greznotu mūsu pilsētu. Tās dibinātājs ir godīgi ievēlētais latviešu mācītājs Johans Andreass Grunts, kurš plašākai sabiedrībai stādīja priekšā augsti godājamos bibliotēkas noteikumus:  Katrs grāmatu draugs un mīļotājs, neskatoties uz dzimumu un sabiedrisko stāvokli, tiek šajā biedrībā pieņemts kā loceklis, ja viņš ļauj savu vārdu ierakstīt biedrības virsgrāmatā un par to samaksā vienu Alberta dālderi, un turpmāk ik mēnesi 12 grašus; No šīs naudas tad direktori un atbalstītāji no grāmatnīcām iegādās grāmatas bibliotēkai. Gadu no gada tās tiks ierakstītas tumši brūnā iesietā sējumā un tas būs pieejams bibliotēkas lasītavā; Grāmatas būs dažādas un no visādiem literatūras žanriem, bet jāņem vērā arī grāmatu mīļotāju gaumi. Kamēr biedrība vēl ir maza, jāsagādā skaistas komēdijas, romāni, ceļojumu apraksti un visāda veida nedēļas izdevumi. Pieaugot biedrības locekļu skaitam, jāsagādā arī vēl un vēl lielākas un labākas vērtības no visām zinātnes jomām, lasītāju un locekļu priekam un vajadzībām. Neviena grāmata lasītājam netiek iedota vairāk kā uz 4 nedēļām: un tas atteicas tikai uz grūti lasāmu grāmatu; mazākām grāmatām nav jāpaliek ilgāk kā 14 dienas lasītāja rokās, lai loceklim, kurš arī vēlas šo grāmatu lasīt, nebūtu ilgi uz to jāgaida. Senākā grāmata, kas saglabājusies Vecbibliotēkas fondā, ir 1510. gadā izdots juridiska satura sējums “Neue Layenspiegel” (“Jaunais laju spogulis”). Vecākā grāmata latviešu valodā – Mazais katehisms no 1734. gada. Cik daudz grāmatu latviešu valodā bija Grunta bibliotēkā 18. gadsimta beigās un cik daudz bija latviešu lasītāju, gan ir grūti pateikt. “Bet lielākoties grāmatas bija tā laika populārajās valodās – vācu, franču, latīņu. Ļoti mazliet – krievu, un tikpat mazliet – latviešu,” norāda Elīna Jurberga. Raidījumā tiekamies arī ar literatūrzinātnieci Simonu Sofiju Valki: viņa pēdējos gados ir īpaši iedziļinājusies Liepājas senās lasāmbibliotēkas vēsturē un krājumā. Uz Liepāju viņu savulaik aizveda interese par franču literatūras izplatību Kurzemes un Zemgales hercogistē 18.gadsimtā. No bibliotēkas izdotajiem katalogiem var spriest, ka Lasāmbibliotēkas satura veidošanā mācītāji nav vadījušies pēc lasītāju gaumes vien, jo saturā nedominē sentimentāli romāni. “Tā ir izzinoša bibliotēka. Ir ļoti daudz sējumu par vēsturi, par ģeogrāfiju. Ir arī literatūra, bet tā ir tikai viena no daļām. Ir arī reliģiska literatūra, bet tā pārsvarā ir saglabājusies no iepriekšējiem laikiem, jo 18.gadsimtā šādas literatūras kļūst arvien mazāk. Ir arī dažādi grāmatu formāti: manu uzmanību piesaistīja tāda “dāmu bibliotēkas” sērija ar 138 maziem sējumiem, kuru uzdevums bija izglītot sievietes dažādās jomās no dārzkopības līdz mitoloģijai. Franču valodā, izdotas Parīzē,” stāsta pētniece. Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmās publiskās lasāmbibliotēkas mūžs gan ir visai īss: drīz pēc tam, kad 1795. gadā hercogisti iekļauj Krievijas impērijā, to skar cara cenzūras smagā roka. Rūpīgi izdotajos bibliotēkas katalogos cenzori atrod ar Franču revolūciju saistītas grāmatas. Jau Liepājas Lasāmbibliotēkas dibināšanas dokumentos noteikts, ka tās izveidotāji piekrīt bibliotēku dāvināt Liepājas pilsētai, lai tā “ne tikai sauktos pilsētas bibliotēka, bet gan tāda uz visiem laikiem arī paliktu”. Taču pēc cara cenzūras viesošanās Liepājas Lasāmbibliotēka uz veseliem 40 gadiem tiek slēgta. “Tā glabājas kastēs Rātsnama bēniņos. Kad Annas draudzē par mācītāju kļūst Rotermunds, pilsētas dome atļauj dažas Grunta kolekcijas lietot draudzē, bet tad iestājās klusums līdz 1839.gadam, kad tā brīža pilsētas vecākais Ulihs saka: mums vajag bibliotēku. Tad viņš ceļ šīs grāmatas ārā no lādēm un atkal liek lietā. Grunta grāmatas ir bibliotēkas pamats,” bibliotēkas vēlāko likteni ieskicē Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas Vienotā fonda un Starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja Elīna Jurberga. Kādreizējās Liepājas lasāmbibliotēkas mantiniece – Liepājas Centrālā Zinātniskā bibliotēka – tagad apņēmusies padziļinātāk pētīt savu vairāk nekā seštūkstoš grāmatu lielo Vecbibliotēkas krājumu. Sākts darbs arī pie kolektīvas zinātniskās monogrāfijas par bibliotēkas vēsturi Simonas Sofijas Valkes un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošās pētnieces Janas Dreimanes vadībā. Plašāk par projektu šeit:

Tālajā 1993. gadā Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē izveidoja Bērnu literatūras centru, kas šogad svin trīsdesmit  gadu jubileju, bet Lasīšanas svētki ir aizgūti  no Nīderlandes Bērnu literatūras centra, un tā ir Lasīšanas veicināšanas programma, kas veiksmīgi darbojas nu jau 20 gadu. Šī programma ir vidutājs, tilts, kas palīdz satikties grāmatām un to lasītājiem, nodrošina piekļuvi nesen izdotām grāmatām, rosina cilvēkus izteikties par lasīto, radot arī atgriezenisko saiti rakstniekiem, ilustratoriem, tulkotājiem un izdevējiem ar lasītaju. Nule kā aizvadīts lasīšanas veicināšanas programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2022” svinīgais noslēguma sarīkojums. Uz Lielajiem lasīšanas svētkiem devās kolēģe Agnese Drunka. Lasīšanas veicināšanas programma darbojas visā Latvijā un 67 diasporas centros 29 pasaules valstīs. Tās ir 852 skolas un bibliotēkas, kuru lasītāji, rakstot atsauksmes par izlasīto, līdz sirds dziļumiem aizkustina autorus, tulkotājus un izdevējus. Pērn kolekciju veioja 33 grāmatas no 10 izdevniecībām. Tā, ka runas par lasīšanas nāvi ir priekšlaicīgas.

Japāņu dzeja ir pārsteidzoša, neparasta parādība, kas pilnībā iegrimst tās sarežģītajā un skaistajā pasaulē ar savu izsmalcināto harmoniju, tā saka japāņu vārsmu zinātāji. Un nu mums Latvijā ir par vienu iespēju vairāk ar japāņu dzeju iepazīties.  Pērn decembrī norisinājās Japāņu haiku pēcpusdiena, pēc tās radās iecere izdot japāņu dzejas krājumu ar nesen, 2021. gada Latvijas un Japānas draudzības simtgades gaidās tapušajiem tulkojumiem latviešu valodā.  Tulkotājs, jautāts, par turpmākām iecerēm, atzīst, ka viņš jau strādā pie Latvju dainu tulkošanas japāņu valodā. Un vēl, runājot par to, cik daudz kopīgā ir latviešiem un japāņiem, piemēram, mūsu trejdeksnis, japāņiem ir līdzīgs instruments, ko izmanto šinto priesteri. "Mani pārsteidz, cik daudz japāņu tomēr mācās un, kas nav mazsvarīgi - iemācās latviešu valodu – ir dzirdēts par jaunu japāni, kurš dzied latviski," sarunā atklāj Uģis.  Latvijas Neredzīgo bibliotēkā, kur lasītājiem Braila rakstā ir pieejams senāk izdots haiku krājums, tagad tapis jauns Braila raksta izdevums un audiogrāmata, ko japāniski un latviski ieskaņojuši viesstudents Daiki Kobajaši un tulkotājs Uģis Nastevičs. Grāmatas atvēršanas brīdī Latvijas neredzīgo bibliotēkā klāt bija kolēģe Agnese Drunka, kura mūs arī iepazīstina ar Uģi Nasteviču.

Stāsta vēsturniece un grāmatas "Elegantā Rīga" autore Inita Saulīte-Zandere Starpkaru Latvijā galvenais noteicējs apģērbu pasaulē bija drēbnieks, jo apģērbu rūpniecisku ražotņu vēl nebija. Vienkāršākos apģērbus varēja pašūt pie kādas no neskaitāmajām šuvējām vai pati mājsaimniece, jo daudzās mājās bija šujmašīnas. Cita lieta, ja bija nepieciešams kostīms, uzvalks vai mētelis. Tam kvalitāti garantēja tikai laba drēbnieka darbs un augstvērtīgs materiāls. Drēbnieku saimes augstākā līga bija amata meistari, kas ietilpa Rīgas Mazajā ģildē jeb Svētā Jāņa ģildē. Šie apmēram 50 meistari varēja lepoties ar tiešām augstu kvalifikāciju, lielākā daļa no viņiem bija sākuši darba gaitas vēl 19. gadsimta beigās, turklāt papildinājuši zināšanas un pat strādājuši Parīzē, Berlīnē, Londonā u. c. Eiropā, un viņiem bija milzu pieredze un autoritāte. Pieminēšu vien dažus no viņiem: Kārlis Ence, Aleksandrs Placis, Andrejs Bekers, Kārlis Pops, Jēkabs Meibergs. Viens no mūsu vecmeistariem Kārlis Berris jau 1883. gadā bija uzrakstījis savu pirmo grāmatu arodizglītībā “Vadons drēbju sagriešanā”. Viņa slavenākais darbs “Drēbnieku skola” kļuva par īstu bestselleru, piedzīvojot astoņus izdevumus. 20. gados Berris vadīja piegriešanas mākslas skolu Lielajā Jēkaba ielā 30. Kārlis Berris bija arī pirmo Latvijā izdoto modes žurnālu redaktors. Jelgavā 1900.–1901. gadā iznāca žurnāls “Modes Vēstnesis”, bet no 1923. gada Berris bija žurnāla “Jaunās Parīzes Modes” redaktors, žurnāls iznāca ziņu aģentūras LETA paspārnē. Liela daļa drēbnieku pārsvarā strādāja ar individuālajiem klientiem savās darbnīcās, kas nereti atradās dzīvokļos, kā, piemēram, Aleksandra Čaka tēvs Jānis Čadarainis, bet daļai bija arī savi veikali vai saloni. Piemēram, Džona Nelsona veikals atradās Šķūņu ielā pretī Biržai (līdz to kvartālu nojauca 15. maija laukuma vajadzībām), un viņa klientu lokā bijis ministru prezidents Alberts Kviesis, Latvijas Universitātes profesori un ārvalstu sūtņi. Jāņa Lukšēvica un Miķeļa Sprūdes salona klienti jau 20. gadu sākumā bija rakstnieks Pāvils Rozītis, dzejnieks Jānis Sudrabkalns, vēlākais Nacionālā teātra direktors Arturs Bērziņš un publicists Arturs Kroders. Lielākais latviešu drēbniecības uzņēmums 30. gados bija “P. Mežgails un B-drs”, kura vadībā bija drēbnieka amata meistars Pēteris Mežgailis. Kopš 1928. gada Mežgaiļa plašais gatavo apģērbu veikals, arī kungu un dāmu apģērbu darbnīcas atradās K. Barona ielā 6 (Merķeļa ielas stūrī). 1934. gadā pie Mežgaiļa strādāja jau ap 80 drēbnieku un kopā uzņēmumā bija vairāk nekā 100 darbinieku. Gan pats Mežgailis, gan uzņēmuma dāmu nodaļas direktores regulāri brauca uz ārzemēm, lai atvestu pēdējos Parīzes lielo modes namu modeļus, visjaunākās un dārgākās piegrieztnes. Lielas problēmas “īstajiem” drēbniekmeistariem sagādāja konkurence ar gatavo apģērbu jeb t. s. konfekcijas veikaliem, kuru īpašnieki izmantoja zemas kvalifikācijas drēbnieku un pat zeļļu darbu, lai nodrošinātu lētu preci. “Pirmklasīgs apģērbu veikals” un “viszemākās cenas” bija šo veikalnieku iecienītākie reklāmu saukļi. Drēbnieka amata meistariem nācās atkal un atkal atgādināt presē, ka jēdzieni “pirmklasīgs” un “lēts” nav savienojami. Lai kļūtu sabiedrībā pamanāmāki, Svētā Jāņa ģildes drēbnieku amata meistari pat publicēja savu biedru sarakstus presē. Turklāt gatavo apģērbu veikalu ‘īpašnieki nereti noveda savus uzņēmumus līdz ļaunprātīgam bankrotam, attiecīgi izvairoties no ienākumu nodokļa samaksas, tādējādi gūstot peļņu un graujot godīgu konkurenci. Drēbnieku sūdzības tika iesniegtas pat Saeimā, to skaitā lūgums neatļaut ar drēbniecības pakalpojumiem nodarboties Armijas ekonomiskajam veikalam, kas būtiski dempingoja cenas. Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma valsts arvien vairāk kontrolēja sabiedrību, un viens no tās instrumentiem bija kameru sistēmas izveide. Drēbnieki tika pakļauti Amatniecības kamerai, tika likvidētas agrākās amatnieku organizācijas, nacionalizējot to īpašumus, to skaitā Mazo ģildi. 1938. gadā tika izsludināts Amatniecības aizsardzības likums, kas noteica, ka “aroda veidā ar amatniecību var nodarboties vienīgi amata lietpratēji”, respektīvi personas, kurām Amatniecības kamera izsniegusi amata meistara diplomu vai amatnieka karti. Kā 1938. gadā rakstīja laikraksts “Rīts”, Rīgā bija 3038 drēbnieki ar 2360 zeļļiem un vistrakākais drēbnieku mēnesis bija oktobris, kad rīdzinieki izdeva visvairāk naudas par apģērbiem. Visvairāk drēbnieku un vispār apģērbu izgatavošanas darbnīcu atradās starp Dzirnavu un Matīsa ielu, starp K. Barona un Marijas/Avotu ielu. Daudz apģērbu darbnīcu bija arī centrā un Latgales priekšpilsētā, toties visā Mežaparkā bija tikai četri drēbnieki. 1939. gadā tika izveidota akciju sabiedrība “Drēbnieks”, kuras dibinātāju vidū bija Rīgā labi zināmi drēbnieka amata meistari Jānis Lukšēvics (viņš arī Amatniecības kameras priekšsēdētājs), Augusts Brasliņš, Ernests Gruzdiņš, Voldemārs Ļūmanis un Kārlis Miezis. AS “Drēbnieks” valdes sēdeklis, veikals, noliktava un darbnīcas atradās K. Barona ielā 14 (ko tagad pazīstam kā Bibliotēkas namu), aizņemot trīs stāvus.

Fantāzijas romāna “Zaļā dzīle” autors Toms Deimonds Barvidis ar ‘worldbuilding' jeb pasauļu būvēšanu aizrāvies jau sen, piektajā klasē izgudrojis mākslīgo valodu, un tad arī sācis fantazēt – kādas varētu būt tās būtnes, kas tajā runā. Spraiga sižeta romāna “Dzelmē” autors Mikus Ozoliņš, risinot romāna sižetu par bīstamu Daugavas dzelmē atstātu padomjlaika mantojumu, pārsteidz ar plašām inženiertehniskajām zināšanām. Romānu rakstīšana kā vaļasprieks: kādu iemeslu pēc cilvēki sāk rakstīt aizraujošu literatūru, kā viņu profesionālās zināšanas tiek izmantotas sižeta veidošanā?  Abas pieminētās ir autoru pirmās grāmatas, abas piederīgas izklaides literatūrai, un tās nav uzrakstītas nevainojami. Raidījumā interesējamies par pašu fenomenu – kas pamudina dzīvē jau situējušos cilvēku, kuram ir izglītība, ģimene, karjera, atrast laiku rakstīšanai, vērienīgu fantāzijas pasauļu radīšanai? Saruna ar Tomu Deimondu Barvidi, Miku Ozoliņu. “Zaļās dzīles” autors Toms Deimonds Barvidis, iespēju izdot savu pirmo grāmatu vinnēja konkursā. Viņš ir „Baltic International Bank” lasīšanas veicināšanas projekta „Bibliotēka” rīkotā pirmā jauno rakstnieku konkursa laureāts. Jautāju Tomam, vai viņa otrais vārds ‘Deimonds' ir fantāzijas literatūras autoram piederīgs pseidonīms. Tas nav pseidonīms, otro vārdu viņam devuši krustvecāki. Un no atbildes nojaušu, ka mana sarunbiedra dzīve nav bijusi gluži parasta, un arī viņa interesei par fantāzijas literatūru bijusi labvēlīga vide ģimenes un draugu lokā. Mērķis uzbūvēt pašpietiekamu fantāzijas pasauli romānā “Zaļā dzīle” izpildīts godam, Toms Deimonds Barvidis šobrīd strādā pie romāna turpinājuma. Tīruma ļaudis dzīvo naidīga bezdibeņa malā. Bezdibenis ir Zaļā dzīle, kurš dzīvo pēc  saviem, nekontrolētas audzelības likumiem. Savukārt Tīruma ļaudis savu dzīvi mēģina organizēt, viņiem ir rakstotāji, kuri zemē ievelk zīmes, pēc kurām tad arī viss notiek. Šobrīd pat nopietnos ziņu raidījumos, stāstot par karu Ukrainā, lai spilgti raksturotu situāciju un spēku samērus, tiek izmantoti Tolkīna “Gredzenu pavēlnieka” radītie tēli – orki, Mordora. Jāsecina, ka laikam jau Džonam Roaldam Rūenam Tolkīnam izdevies savā fantāzijas radītajā pasaulē ko ļoti precīzu pavēstīt par reālo pasauli. Un varam secināt arī, ka bieži vien stāstos par izgudrotām zemēm un tautām ir kāds morāls vēstījums. Arī “Zaļajā dzīlē” sakārtotā, cilvēku pasaule kļūst aizvien neauglīgāka, tai jāmeklē veids kā sagūstīt Zaļās dzīles audzelību. Vai šāds ir romāna vēstījums? Romāns “Zaļā dzīle” ir izaudzis no fantāzijas literatūras lasīšanas, tas seko tās labākajiem kanoniem un tradīcijām. Un vienlaikus man liekas, ka aprakstītā daba un cilvēki ir ļoti latviski. Ja “Zaļā dzīle” ir mēģinājums romānā uzbūvēt vai atklāt lasītāja acīm pasauli, kurā viss ir savstarpējā mijiedarbā. Tad Mikus Ozoliņa “Dzelmē” man gribētos raksturot kā latviešu versiju Džeimsa Bonda stāstam. Arī šajā romānā notiek pasaules glābšana, drauds ir Aukstā kara mantojums – k ādreizējo Padomju Savienības militārstruktūru atstāts bīstams objekts, kas paslēpts Daugavas dzelmē,  un nejauši aktivizēts varētu iznīcināt galvaspilsētu. Romāns vilina ar to, ka atšķirībā no Bonda filmām, šeit visas notikumu vietas ir atpazīstamas – Purvciema pagalms, Daugava vai Ķeguma HES, tas pārsteidz ar tehniskajām zināšanām. Man pašai šķiet, ka Mikus Ozoliņa rakstītais ir visai specifiskai auditorijai adresēts, taču, kad satiekamies ar grāmatas “Dzelmē” autoru Radiomājā, viņš pārsteidz, pavēstot, ka šeit viesojas jau trešo reizi. Par savu romānu stāstījis gan “Monopolā”, gan “Radio mazajā lasītavā”. “Radio mazā lasītava” Mikus Ozoliņš atklāj arī, kā viņš sācis rakstīt. Bērns bijis mazs, vakaros jāizturas klusi. Nu ko gan var sadarīt klusi? Klusi var uzrakstīt romānu, jo īpaši, ja tā sižets ilgstoši jau neliek mieru. Kad Mikus Ozoliņš saka, ka viņš nepārzina ne rakstnieku sabiedrību, ne literatūru, viņš nekoķetē.

Bibliotēka šokolādes fabrikā, lasāmzāle kinoteātrī, Grāmatrūpniecības arodu nams, kas vēlāk kļuva par slavenajiem Poligrāfiķiem, sīkumtirgus, Helmāra Rudzīša izdevniecība „Grāmatu Draugs”, par kuru interesējās policija, un daudzas citas „Lasāmvietas”. „„Lasāmvietas” ir ceļvedis pa lasīšanas vietām 20. gadsimta sākuma Rīgā. Ceļvedi izdevusi Latvijas Nacionālā bibliotēkas ciklā „Latviešu grāmatai 500”. Idejas autore un viena no sastādītājām ir pētniece Kristina Papule. Mēs esam gatavi ierakstīt 21. gadsimta sākuma Rīgas mums svarīgākās „Lasāmvietas” (un tam ceļvedī ir paredzētas īpašas baltas lapas – „Manas 21. gadsimta sākuma Rīgas lasāmvietas”), un noteikti sāksim ar Latvijas Radio Doma laukumā 8, kur Radio mazajā lasītavā grāmatas lasa Gundars Āboliņš, Agita Bērziņa, Nora Micpapa un Ingvilda Strautmane. Un lasīs arī turpmāk. Mēs tuvojamies Latviešu grāmatas 500. gadskārtai un arī Latvijas Radio simtgadei.   Raidījumu atbalsta:

Nachrichten, Tagesthema, Magazin - Unterwegs auf der Buchmesse Bibliotéka 2022 in Bratislava. Hörspiele für Kinder und Jugendliche beim Prix Ex Aequo.

Empezaremos el programa de hoy visitando la ciudad de Hnúšťa, donde está ubicado el Museo de las curiosidades del Socialismo. En la feria Bibliotéka tuvo lugar el lanzamiento del libro “La catástrofe del vuelo 001”, que describe uno de los accidentes aéreos más grandes en la historia de la ex Checoslovaquia. Esta catástrofe ocurrió en julio de 1976 y en ella fallecieron 76 viajeros. Y antes de terminar les invitaremos a Slovenský Grob, pueblo tradicional donde ha sido puesta en marcha la temporada del ganso.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai piecsimt šoreiz izsekojam Rīgas jeb Kārļa liceja vēsturei, ieskatāmies liceja bibliotēkā un spriežam par piētisma kustības nozīmi izglītībā. Vecrīgā meklējam vietas, kur dažādos laikos atradies licejs. Dodamies Rīgas liceja izpētē. Kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētnieci Kristīni Zaļumu un kultūrvēsturnieci Ievu Pauloviču vispirms Vecrīgā apskatīsim vietas, kur atradies Rīgas jeb Kārļa licejs. Pēc tam Nacionālajā bibliotēkā ieskatīsimies liceja bibliotēkas krājumā un grāmatās, ko izmantoja Vidzemes draudzes skolās. Savukārt Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica sniegs plašāku kontekstu un skaidros piētisma kustības nozīmi izglītībā. Paejam garām namam Mazajā Pils ielā, pie kura plāksne ar Johana Kristofa Broces attēlu, kurš bijis ilggadējs liceja skolotājs, vēlāk arī rektors, taču tas ir 18.gadsimts. Mūs interesē liceja sākums un, nogriežoties uz Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles pusi, ir rodama vieta, kur sākotnēji atradās Schola Carolina jeb Kārļa  licejs. Kristīne Zaļuma zina stāstīt, ka licejam ierādītā vieta bijusi  lūgšanu kapela. Kultūrvēsturniece un neatkarīgā pētniece Ieva Pauloviča savos pētījumos atklājusi, kurš no liceja absolventiem strādājis Vidzemes teritorijā. Pirms dodamies uz Rīgas liceja atrašanās vietu Pils laukumā, svarīgu skaidrojumu par liceja saistību ar Jēkaba baznīcu sniedz LNB vadošā pētniece Beata Paškevica. Turpinām ceļu pa mazajām Vecrīgas ielām, garām tūristu grupām, un esam atnākušas pie nama Pils laukumā 2, taču arī šeit mums jāiztēlojas, kā nams izskatījies tolaik. Kristīne Zaļuma stāsta par liceja bibliotēku un tās likteni. Lai arī ēkas vairs nav, liceja bibliotēkas liktenis ir laimīgs, lai arī 1917.gadā sākās evakuācija un ģimnāzijas  arhīvu  evakuēja,  grāmatas palika. Vēl vairāk, tās nonāca atpakaļ sākotnējā  vietā. Tālāk jau dodamies uz Gaismas pili, Kristīne Zaļuma uz galda sarindojusi grāmatas, vienā pusē tās, ko lasīja Vidzemes baznīcās un skolās, otrā – Rīgas liceja bibliotēkas daži svarīgi eksemplāri. Pirmā ir puspergamenta iesējumā, ar bojātu vāku, ne pārāk bieza – liceja rektora Johana Upendorfa  sarakstīta mācību grāmata. Šķirstot grāmatu, redzam, ka antīkā autora Terencija komēdijas, ir grāmata, kas lasīta un lietota, jo tajā daudz piezīmju, iespējams paša Upendorfa. Kristīne rāda vēl kādu īpašu eksemplāru. Tad aplūkojam ne pārāk biezu, taču  izmērā palielu burtnīcu, kurā iesietas liceja rektora Johana Lodera runas, dažādi mācību materiāli, piemēram, kā jāgatavo eksāmeni. Palūkojamies arī uz izglītību 17.gadsimtā plašāk. Jau pieminētais Vidzemes ģenerālsuperindendents Johans Fišers bijis slavens ar to, ka rūpējies ne tikai par izglītību Rīgā, bet arī  par skolu attīstīšanu zviedru Vidzemē, bijis iniciators, lai Vilkena spiestuvē iznāktu Bībele latviešu un igauņu valodā. Tikmēr Ieva Pauloviča apskatījusi grāmatas, kuras izmantoja Vidzemes draudzes skolās vai pilsētas skolās, un raksturo izglītības situāciju 17.gadsimtā. Kristīne Zaļuma stāstījumā minēja liceja bijušo audzēkni Kampenhauzenu, gaisotni kāda valdīja un piētisma pieskaņu Rīgas licejā. Skaidrojam piētisma kustības nozīmi izglītībā, un eksperte šajā jautājumā ir Beata Paškevica.

Tieši šobrīd, priekšvēlēšanu laikā, mums ik pa brīdim atgādina, ka politika nav tikai iespēja reizi četros gados balsot, bet politika ir iespēja ietekmēt kādus lēmumus jebkurā laikā. Šobrīd esam lieciniek intensīvai iedzīvotāju aktivitātei Jūrmalā, runa ir par Bulduru un Asaru bibliotēkām. Bulduru bibliotēku paredzēts pārcelt, bet Asaru bibliotēku – likvidēt.  21. septembrī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir nosūtījusi vēstuli, kurā Jūrmalas pašvaldību aicina līdz 3. oktobrim sniegt skaidrojumus par šī domes lēmuma pamatotību, atbilstību normatīvajiem aktiem un labas pārvaldības principiem. Kāpēc Jūrmalas pašvaldība un bibliotēku nozari pārstāvošās organizācijas nerod kopsaucēju, kā labāk attīstīt publisko bibliotēku tīklu Jūrmalā? Kāda ir citu pašvaldību pieredze, reorganizējot pastāvošo bibliotēku kārtību? Klausītāju rosināto tematu risinām kopā ar Latvijas Bibliotēku padomes vadītāju Dzidru Šmiti, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra vadītāju Eviju Vjateri un Jūrmalas kultūras nodaļas vadītāja Agnesi Miltiņu.

Mācītāja, teologa un literāta Paula Einhorna zīmīgākais devums mūsu kultūras vēsturē ir darbs "Historia Lettica", kas uzskatāms par pirmo nozīmīgo pētījumu par latviešu tradīcijām, dzīvesveidu un ticības satvaru. Kaismīgs katolicisma apkarotājs un Kurzemes - Zemgales hercogistu superintendents, proti, augstākais garīgais un saimnieciskais pārraugs. Viņa darbības iepazīšanu iesāksim Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī. Mācītājs un literāts Pauld Einhorns dzimis Iecavas luterāņu mācītāja ģimenē, kura vectēvs Aleksandrs Einhorns bija Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera galma mācītājs un Kurzemes un Zemgales hercogistu superintendents, viņš arī hercogistes baznīcas likumu izstrādātājs. Superintendenta amata godu saņems arī pats Pauls Einhorns. Nav zināms, kur garīdznieks guvis savu pirmo izglītību, studējis viņš, kā vairums tālaika mācītāju, Vācijā. No 1611. g. līdz 1615. apmeklējis Greifsvaldes, Karalauču un Rostokas universitātes, šajā periodā teicami apgūst sengrieķu un latīņu valodas. No 1621. gada viņš kalpo par mācītāju Grenčos.Tieši tur, pēc vēsturnieka Eduarda Šturma lēstā, Einhorns gūst bagātus piedzīvojumus savā amatā, teicami iemācās latvju valodu un iepazinās vietējo sabiedrību – jeb tautu, tās parašām un ticējumiem. Pēc desmit gadiem Einhorns pārnāk uz Jelgavu kā vācu mācītājs. Nākošā un vēlākos gados viņš apbraukā Kurzemi un Zemgali, vizitējot vietējās baznīcās. Tas paplašināja viņa novērojumu apvāršņus un sniedza materiālus vēlākiem vēsturiskiem darbiem. Viņa aprakstos, sevišķi pirmajā Latvijas vēstures kopsavilkumā ar šimbrīžam saīsinātu nosaukumu „Historia Lettica”, (tas bija veltījums hercogam Jēkabam un hercogienei Luīzai Šarlotei) tika sniegti pirmie plašākie materiāli par latviešu etnogrāfiju, minēti mēnešu nosaukumi latviešu valodā, tāpat arī izteiktas neviennozīmīgas hipotēzes par latviešu vēsturisko izcelšanos. Viņa darbības Modus Operandi: katolicisma apkarošana, kas 17. gadsimtā atkal sāka nostiprināties Kurzemē. Izvētīt Paula Einhorna darbības raksturu palīdz vēsturniece, Latvijas Vēstures institūta un Latvijas valsts vēstures arhīva galvenā pētniece Mārīte Jakovļeva. Latviešu mitoloģijas sakarā parasti piemin, ka Einhorns apzīmē latviešu tautasdziesmas par peculiares Hymni Deorum, t.i., "dievu himnām", bet, aprakstot latviešu dievības, Einhorns uzskaitījis vairākas "mātes": Jūras māti jeb dievi, Lauka māti, Meža māti, Ceļa māti, Dārza māti. Pēc Einhorna vārdiem, tās piesaucot attiecīgo darbu darītāji vai tie, kam ar to kāda saistība. Aprakstot latviešu svētkus, paradumus un mēnešu nosaukumus, Einhorns piemin dvēseļu mielošanu un Dieva dienas, kas "apzīmē to pašu laiku", ko Veļu jeb Zemlikas mēnesis. Par vārda “dievs” nozīmi un izcelsmi Einhornam komentāru nav, tas netiek minēts kā patstāvīga dievība, tikai salikumos Jūras dieve un Mežadievs, kā arī veļu laika apzīmējumā Dieva dienas. Spriežot pēc autora attieksmes kopumā, gan minētās dievības, gan paražas viņš uzskata par apkarojamām. Iepazīt Paula Einhorna izdevuma „Historia Lettica” pirmo iterāciju, kura iznāca 1649. Ggdā, dodos uz Latvijas Universitātes bibliotēkas glabātuvi Teikas apkaimē, kur sagaida Bibliotēkas Krājuma izmantošanas un attīstības departamenta vadītāja Marika Kupče. Hercogs Jēkabs 1645. gadā nosūta Paulu Einhornu kopā ar Durbes mācītāju Topiju uz Polijas karaļa Vladislava IV vārdā nosaukto Toruņas kolokviju, kas bija domāts dažādu kristīgo konfesiju samierināšanai un attiecīgu teoloģisku argumentu izklāstam. Einhorns tur iestājās par stingrām, pat dogmatiskām luterānisma pozīcijām. Kā norāda vēsturnieks Eduards Šturms, „Pārliecinātais luterānis Einhorns šim nolūkam vismazāk bij' noderīgs un apspriedei arī nebij nekādu panākumu.” Kādēļ tika veikta šāda paradoksāla izvēle – savu interpretāciju sniedz Mārīte Jakovļeva.

Nevienam citam nav izdevies atmodināt latviešus tā, kā to izdarīja  hernhūtieši – atzīst hernhūtiešu kultūras mantojumam veltītās izstādes veidotāji. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma izstāde „Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem”. Izstāde ir viens no centrālajiem cikla „Latviešu grāmatai - 500” šī gada notikumiem. Izstādē eksponēts unikāls materiāls – hernhūtiešu rokraksti no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma, kas iekļauti UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas Nacionālajā reģistrā. Ekspozīcija iekārtota Latvijas Nacionālās bibliotēkas 5.stāva izstāžu zālē un būs apskatāma līdz 2023.gada 30.jūlijam. Turklāt izstādi papildinās pasākumu programma: lasījumi, akadēmiskas sarunas, arī ekskursijas izstādes veidotāju vadībā.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 šoreiz stāsts par Kurzemes hercogu bibliotēku likteņiem. Īpašu uzmanību pievērsīsim Ketleru dzimtas grāmatu krājumam, kas ir viens no noslēpumainākajiem privātbibliotēku krājumiem Latvijas bibliotēku vēsturē.  Kopā ar zinošiem grāmatu un mākslas vēstures pētniekiem pievēršam uzmanību vienīgajai galma bibliotēkai Latvijā. Par tādu varam uzskatīt  Kurzemes hercogu bibliotēku. Kurzemes un Zemgales hercogistes vairāk nekā 200 gadu ilgā pastāvēšanas vēsture saistīta ar divām hercogu dinastijām – Ketleriem un Bīroniem. Hercogu Ketleru dinastijas aizsācējs bija Gothards Ketlers. Viņa valdīšanas laikā hercogistē uzceltas 70 baznīcas, nodibinātas astoņas skolas un astoņas nabagu patversmes. Hercogistes ziedu laikā tiek izveidota arī bagāta bibliotēka, Ketleru dinastijas bibliotēkas veidošana tika uzsākta 16.gadsimta otrajā pusē un turpinājās vairāku paaudžu garumā līdz 17.gadsimta beigām. Zināms, ka bibliotēkas krājumā bijis vismaz 2700 sējumu. Grāmatas, kas uzkrātas un lasītas Kuldīgā un Jelgavā, nu jau vairāk nekā trīs gadsimtus meklējamas ārpus Latvijas. Viesojamies Rundāles pilī, jo tur Rundāles pils muzeja ekspozīcijā kaut ko no Ketleru dinastijas varam ieraudzīt. Ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors, mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis rāda hercoga Gotharda vecākā dēla Frīdriha sievas Elizabetes Magdalēnas sprediķu grāmatu, kas izdota 1593.gadā. Grāmatas noteikti bijušas visās hercogu apmešanās vietās, uzsver Imants Lancmanis. Teoloģijas satura grāmatas dominējušas arī Ketleru grāmatu krājumā,– tā laika bibliotēku katalogi visi sākas ar teoloģijas sadaļu, tas piederējis pie labā toņa. Taču hercoga bibliotēka kopumā bijusi daudzveidīga un bagātīga, par to pārliecinājies Imants Lancmanis. Par Kurzemes un Zemgales hercogu Ketleru dinastijas bibliotēku un tās likteni daudz zina Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders. Vispirms pētnieks norāda, ka hercogu grāmatu krājums ir diezgan tipisks un raksturīgs vēsturisks krājums, kam Latvijas cilme, bet kas pametis mūsu zemes robežas. Helsinku bibliotēkā saglabātajās grāmatās, kas pētniekiem brīvi pieejamas,  var atrast ekslibrus, monogrammas, retāk veltījuma un īpašuma ierakstus, kas apliecina piederību Kurzemes hercogu dinastijai.   1997. gada publikācija paver jaunas pētniecības perspektīvas Kurzemes hercogu Ketleru dinastijas pārstāvju un viņu laikabiedru garīgo interešu izzināšanā. Ketleru  grāmatu krājums ir viens no interesantākajiem un vienlaikus noslēpumainākajiem privātbibliotēku krājumiem Latvijas bibliotēku vēsturē. Atgriežamies Rundāles pilī un ar Imantu Lancmani turpinām sarunu jau par hercogu Bīronu laiku, arī par bibliotēku.  Hercoga bibliotēka 2014.gadā Rundāles pilī bija pēdējā telpa, kas tika restaurēta. Ar to tika svinīgi paziņots, ka pils restaurācija ir pabeigta. Savukārt pils muzejā glabājas oriģinālais bibliotēkas skapis. Ieskatoties divu hercogu dinastiju – Ketleru un Bīronu – bibliotēkās, secinājums, cik dažādi likteņi, arī grāmatām.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 skaidrojam, ko postošu Rīgas pilsētas bibliotēkai nodarījuši kari, bet Vecrīgā pētām klosteru vietas, kur atradušās pirmās grāmatu krātuves. Šajā raidījumā dodamies garā ceļojumā cauri gadsimtiem. Iemesls – Rīgas pilsētas bibliotēka, tās tapšana, mīti un patiesība, arī tas, ko kultūras liecībām nodara kari. Un tieši šis pavasaris rosina pieminēt  epizodes, kas nav ne jaukas, ne pacilājošas , ne arī iedvesmojošas. Arī 1524. gads, kas tiek uzskatīts par Rīgas pilsētas bibliotēkas dibināšanas gadu, ir nemierīgs laiks. Rīgas pilsētas bibliotēkas senākie grāmatu krājumi, rokraksti un iespiestās grāmatas ir  pārņemti no  Rīgas klosteriem, proti, no dominikāņiem un franciskāņiem. Tāpēc vispirms dodamies izpētes gājienā pa Vecrīgu,  apjaušot vietas, kur atradušies dominikāņu un franciskāņu klosteri, arī viņu bibliotēkas. Ar vēsturnieku un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Gustavu Strengu tiekamies pie Svētā Jāņa baznīcas, sagaidām Saulīti, kundzi no draudzes, kura mums atver durvis, arī uz iekšpagalmu, kas slēpj dominikāņu klostera  senos mūrus.   Stāvot zem senajām velvēm, ir aizraujoši iztēloties dominikāņu konventa ēkas, un to, ka 13. gadsimta vidū te bijusi pilsētas nomale – blakus bija aizsardzības mūris un Rīdzenes upe. Aplūkojuši kripatiņas, kas palikušas pāri no dominikāņu konventa ēkām, pievēršam uzmanību Sv. Jāņa baznīcai. No Sv. Jāņa baznīcas tālāk dodamies uz biljarda klubu. Kāpēc tur jādodas raidījumā „Grāmatai pa pēdām”?  Bet tā ir vecā baznīca,  Sv. Katrīnas baznīca un daļa no kādreizējā franciskāņu konventa. Izejot pavisam mazā iekšpagalmā, kādreizējā franciskāņu mūku dzīvesvietā, redzam to, kas palicis pāri no Svētās Katrīnas franciskāņu baznīcas altārdaļas. Franciskāņu  grāmatas ir iespaidīgas. LU Akadēmiskās bibliotēkas  Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas  vadītāja Aija Taimiņa apliecina, ka tās ir labākās Rīgas grāmatas – skaistākās, lielākās, vērtīgākās, izcilākās. Pievēršamies 1524.gadam, kas piesaukts kā Rīgas pilsētas bibliotēkas dibināšanas gads. Gustavs Strenga atgādina, ka tas ir ļoti nemierīgs gads. Ap šo laiku jau bija skaidrs, ka Lutera piekritēji pilsētā gūs virsroku. Kopā ar Gustavu Strengu esam pabijuši divos būtiskos Rīgas intelektuālajos centros, dominikāņu un franciskāņu konventos, kas pastāvēja līdz 1524.gadam. Izejot no biljarda kluba, kurā skanēja laicīga mūzika, uz ielas pavisam cita noskaņa - apņem Doma baznīcas zvanu skaņas.  Šis pavasaris rosina pieminēt  Rīgas pilsētas bibliotēkas vēsturi, arī tās epizodes, kas saistās ar kariem.  Turpmāk pārstāsts par skarbajiem laikiem, ko Rīgas pilsētas bibliotēka pārdzīvojusi un izturējusi 400 gadu garumā. Aija Taimiņa tam sniedz  virsrakstu „Bibliotēka un kari”. Ik reiz pēc kārtējā aplenkuma paiet 10 – 20 gadi līdz bibliotēka spēj atkal atjaunoties. 19. gadsimta beigās bibliotēku pārved uz Rīgas rātsnamu, kur aizņem otro un trešo stāvu. Atkal iejaucas karš un 1941.gads, Otrā pasaules kara sākums Rīgas pilsētai sagādā milzīgu postu, iet bojā lielākā daļa bibliotēkas krājuma. Aija Taimiņa min, ka bibliotēkas degšanas sākusies no iekšpuses, tā bija Padomju armijas stratēģija, kas tika īstenota Rīgā, Daugavpilī un arī Kijivā. Speciālas diversantu grupas nīcināja visu, kas varētu kalpot tiem, kas ienāk, bet arī neko nepaglābjot.  Arī karā, kas šobrīd norisinās Ukrainā, var redzēt šo iznīcināšanas taktiku. Tādas paralēles ar pašlaik notiekošo karu Ukrainā, ar kultūras vērtību iznīcināšanu un 1941.gadu, kad no visa lielā Rīgas pilsētas bibliotēkas krājuma tika izglābts nepilns procents. Rīgas pilsētas bibliotēkas stāstu atklāt palīdzēja grāmatu pētniece Aija Taimiņa un vēsturnieks Gustavs Strenga.

Nesse #episodio5 os integrantes do coletivo, convida para bate um papo sobre agenciamento, editoração e premiações na fotografia com a Porto de Cultura. Com a proprietária Marley Porto, Mestre em Estética e História da Arte (USP). Autora do livro "Eduardo Salvatore e seu papel como articulador do fotoclubismo paulista" (2018). Responsável pela curadoria e organização de exposições, publicações editoriais, eventos e seminários sobre fotografia e artes visuais. Atua no mercado cultural há 20 anos, através da sua empresa, Porto de Cultura, sendo responsável pela curadoria e organização de exposições, publicações editoriais, eventos e seminários sobre artes visuais, tendo realizado inúmeros projetos culturais para empresas (Itaú, Embratel, Caixa, Petrobras, Brookfield, Wurth do Brasil, AC Nielsen, entre outros), instituições culturais (Bibliotèque nationale de France, Embaixada do Brasil na Croácia, Unibes Cultural, Instituto Votorantim, Instituto C&A, Fundação Memorial da América Latina, Galeria Vermelho, Instituto Brasil Solidário, entre outros) e fotógrafos como Allan Cunha, Bob Wolfenson, Eduardo Salvatore (1914-2006), Fotoklub Zagreb (Croácia), Francisco Amêndola (1924-2007), Gisele Martins, Léu Britto, Marcos Prado, Mario Cravo Neto (1947-2009), Ricardo de Vicq, Rogério Reis, Valdir Zwestch, Yan Boechat , entre outros. O Coletivo DiCampana nasceu em 2016 para contribuir com a produção fotográfica sobre o cotidiano das diversas periferias e favelas espalhadas pelo mundo. A rotina destas regiões extrapola o estereótipo midiático reforçado por clichês e estigmas, corroborado pelos mesmos meios de comunicação há décadas.

2024.gadā apritēs 500 gadi kopš dibināta Rīgas pilsētas bibliotēka. Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka, kas ir Rīgas pilsētas bibliotēkas mantiniece, gatavojoties apaļajai gadskārtai, plašāku sabiedrību iepazīstina ar senajiem dārgumiem. Arī Kultūras rondo iespēja aplūkot vērtīgos sējumus un uzzināt daudz aizraujošu stāstu par grāmatu likteņiem. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa rāda un atklāj katra senā sējuma īpašo nozīmi, jau to ārējais veidols piesaista uzmanību, ādas vāki ar metāla apkalumiem, ķēdes, iespaidīgs grāmatu izmērs un svars. Līdzās tām arī  nelieli, toties ļoti grezni sējumi, ar zeltu un košām krāsām. Aija Taimiņa paskaidro, kas šie ir par dārgumiem, kas izlikti uz vairākiem galdiem un gaida fotogrāfu. 1524.gadā  un vēl ilgstoši pēc tam Rīgas pilsētas bibliotēkas mājvieta bija Rīgas Doma baznīcas kompleksā, krustejas tuvumā. Par bibliotēkas sākumu ir precīzas ziņas – 1524.gads, marta vidus, gavēņa laiks. Kad gribu precizēt, cik seno grāmatu saglabājies līdz mūsdienām, Aija Taimiņa atzīst, ka tas ir sarežģīts jautājums, un tas saistīts ar iznīcību 1941.gadā. Tad pievēršamies sējumiem, ko telefonsarunā Aija bija nosaukusi par „Zelta krājumu”, tagad vērtīgās grāmatas sarindotas  uz galdiem un ērti apskatāmas. Latvijas Universitāte, gatavojoties Rīgas pilsētas bibliotēkas  piecsimtgadei, kuras mantiniece ir Akadēmiskā bibliotēka,  jau tagad fotografē senās grāmatas, lai 2024.gadā rīkotu konferences, sarunas, iepazīstinātu plašāku sabiedrību un turpinātu izpēti.   Ir grāmatas, par kurām droši var teikt: tās ir vienīgās. Tās ir vienīgās pasaulē, vienīgās Latvijā un Rīgā. Norādot uz pārējiem krājuma dārgumiem, Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja  aicina vienkārši tos aplūkot un priecāties. Neviļus pievēršu uzmanību daudzām praktiskām lietām, gan grāmatzīmēm, lai nebūtu jāšķir viss biezais sējums, gan slēdžiem, kas satur kopā vākus, savukārt, lai nenobružātos ādas vāki, metāla apkalumiem ir izciļņi jeb pogas, un sava funkcija bijusi arī ķēdei. Novērtējusi grāmatu svaru, slēdžu un metāla kalumu praktiskumu, apbrīnojusi gravīru lapas un pašapzinīgo grāmatu īpašnieku  ierakstus un iniciāļus, esmu guvusi vizuālu iespaidu par senajiem Rīgas pilsētas bibliotēkas dārgumiem, ko tagad glabā LU Akadēmiskā bibliotēka.

Tentoraz do Nočnej pyramídy príde Monika Paločková, mladá lekárka zo Zvolena, ktorá pracuje v nemocnici v Banskej Bystrici na Covidovom oddelení. Aj keď sa možno jej okoliu spočiatku zdalo, že smeruje k úspešnej modelingovej kariére (keďže vyhrala Miss stredných škôl), rozhodla sa pre medicínu. Pôsobila na misiách v Afrike, kde sa okrem lekárskej praxe, angažovala aj vo vzdelávaní, adopcii detí na diaľku a realizácii projektov, ktorých cieľom je väčšia samostatnosť miestnych. Mnohí iste poznajú jej video z tanca, na slovenskú pesničku 70 sukieň mala, ktorú spievajú a tancujú spolu s ňou Afričanky. Monika Paločková o svojom pôsobení vydala knihu Doktorka z Afriky, ktorá sa objavila začiatkom tohto mesiaca aj na Medzinárodnom knižnom veľtrhu Bibliotéka 2021. V Nočnej pyramíde nám porozpráva o svojom pôsobení v pozícii modelky, o lekárskej misii, živote v Afrike, kultúrnych šokoch, kurióznych situáciách, ktoré tam zažívala, i o tom, aký bol pre ňu návrat domov. Veď, ako sama tvrdí, „Každý jeden deň v Afrike sa stane nejaký ‚zázrak‘,“. V banskobystrickom rozhlasovom štúdiu ju na diaľku privíta Ľudovít Jakubove. Tolkšou Nočná pyramída pripravuje RTVS - Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1.

Pracoval ako moderátor Literárnej revue v Rádiu Twist, dnes Literárnu revue pripravuje u nás v Rádiu Slovensko. Moderuje množstvo knižných podujatí a na obrazovkách televíznej Dvojky v súčasnosti každú sobotu večer vysielame projekt Moja knižnica, ktorý pripravuje. Hosťom Katy martinkovej je dnes Jozef Dado Nagy. Hovoriť budeme aj o Bibliotéke, ktorou práve žijeme, či o jeho obľúbenom varení a prechádzkach, pri ktorých spoznáva staré bratislavské vily. Tolkšou Hosť sobotného Dobrého rána pripravuje RTVS – Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1. Reláciu vysielame každú sobotu po 8. hodine.

Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas "Letonikas" un Baltijas centra vadošā pētniece Jana Dreimane Dažkārt iekarotāju nolaupītās kultūras vērtības rod mājupceļu atpakaļ uz dzimteni. Spilgta epizode pārvietoto vērtību stāstu virknē ir Otrā pasaules kara laikā aizvesto Latvijas bibliotēku grāmatu atgriešanās 1992. gada nogalē, gandrīz pusgadsimtu pēc konfiskācijas. Lielāko grāmatu kopu ‒ ap tūkstoti vienību ‒ atguva Latvijas Republikas Saeimas bibliotēka. Okupētajā Latvijā nacistu sevišķo interešu lokā bija ne tikai mākslas priekšmeti, dārglietas, senas, retas grāmatas un arhīvi, bet arī tā sauktā "ienaidnieku literatūra": ebreju autoru darbi, boļševiku un citu kreiso politisko novirzienu preses izdevumi un grāmatas, pretvācu un pretnacistu literatūra. Kā plašākai sabiedrībai "nevēlamu" lasāmvielu nacisti to izņēma no grāmatnīcām, bibliotēkām, skolām, bez īpašniekiem palikušiem mājokļiem un lēma to tālāko likteni: vai nu uz papīra pārstrādes fabrikām, vai arī nacistu iestādēm Latvijā un Vācijā. No pirmā padomju gada komunistiskajiem laikrakstiem, tādiem kā "Cīņa", "Sarkanais Sports", "Brīvā Venta", kā arī no Krievijas iepludinātās literatūras nacisti veidoja paraugkolekcijas, ko demonstrēt partijas "šūnās" vai pētīt institūtos. "Kaitīgo" darbu skaitā bija Eiropas politiķu sacerējumi, piemēram, ebreju izcelsmes Ungārijas sociālista Vilhelma Bēma (Böhm, 1880-1949) atmiņas "Divu revolūciju krustugunīs" (Im Kreuzfeuer zweier Revolutionen, 1924), kas vēstīja par viņa darbu padomju Ungārijas valdībā 1919. gadā. Kara beigu posmā, kad nacisti steigšus evakuējās no Latvijas, tālo ceļu uz Vāciju mēroja politiskā literatūra no Saeimas bibliotēkas, ko Jēkaba ielas namā bija atradusi un pārņēmusi augstākā "SS" un policijas vadība Austrumzemē. Kara dēļ daļa laupījuma palika koka kastēs neizsaiņota un neapgūta. Pēc kara Amerikas Savienoto Valstu okupācijas zonā atrasto nacistu guvumu, ieskaitot grāmatas, apkopoja speciālos savākšanas punktos, kur ASV nodarbinātie mākslas vēsturnieki reģistrēja un rūpīgi apskatīja katru sīkāko priekšmetu, lai organizētu tā nonākšanu likumīgā īpašnieka rokās. 27 kastes ar Latvijas grāmatām nonāca Zemes muzejā Visbādenē, kur atradās viens no lielākajiem savākšanas punktiem ‒ šeit pētniekiem bija reģistrējams un apgūstams vairāk nekā pusmiljons kultūras priekšmetu no visas Eiropas. Tā kā ASV neatzina Padomju Savienības okupētās Latvijas valdību par neatkarīgās valsts mantinieci, 1951. gadā krātuves vadība nolēma grāmatas uz Latviju pagaidām nesūtīt, bet uzticēt to glabāšanu Zemes muzejam. Četrdesmit gadu Latvijas grāmatu kastes gulēja "Ērkšķrozītes" miegā muzeja krātuvē, līdz 1991. gada augustā, kad Latvija jau bija atguvusi neatkarību, Vācijas federālās valdības uzdevumā tās tika pārvestas uz Vācu bibliotēku Frankfurtē pie Mainas, kas inventarizēja kastu saturu. Par tām tika pavēstīts Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kas ar prieku piekrita saņemt negaidīto, taču apjomīgo grāmatu kopu ‒ gandrīz piecus tūkstošus iespieddarbu ‒ no Vācijas un gādāt par to turpmāko ceļu pie īpašniekiem. Lidmašīna ar pirmo sūtījumu Rīgas lidostā nosēdās valsts neatkarības proklamēšanas svētkos ‒ 1992. gada 18. novembrī. Grāmatu neparastais liktenis un pašas grāmatas, kas tik daudz gadu bija pavadījušas aizmirstībā, bija pelnījušas plašākas sabiedrības uzmanību. Tādēļ 19. decembrī, Latvijas bibliotekāru konferences laikā, Latvijas Nacionālā bibliotēka atklāja saņemto grāmatu izstādi, uz kuru bija aicināti ne tikai Latvijas un Vācijas valdību pārstāvji, bibliotekāri, bet arī grāmatu bijušie īpašnieki. Pēc izstādes grāmatas tikai sadalītas pēc piederības un uzsāka jaunu dzīvi. Latvijas Republikas Saeimas vēsturiskais krājums atrada mājvietu bibliotēkas arhīvā. Šeit meklējamas arī citas Saeimas bibliotēkas grāmatas, kas nonāca Vācijā Otrā pasaules kara laikā un ilgstoši glabājās Berlīnes Brīvajā universitātē, bet pavisam nesen ‒ 2016. gadā ‒ atgriezās Latvijā. Vienīgā liecība par to neparasto likteni ir augstākās "SS" un policijas vadības bibliotēkas (Bücherei beim Höherer SS- und Polizeiführer für das Ostland) vai Berlīnes Brīvās universitātes bibliotēkas (Universitätsbibliothek der Freien Universität Berlin) zīmogs iespieddarbu titullapās. Taču pati šo grāmatu esamība apliecina to, ka līdztekus iekarotāju vēlmei aizvest sev līdzi pēc iespējas vairāk trofeju no pakļautās teritorijas pastāv arī pietāte pret citttautu kultūras īpašumu, centieni to glābt un saglabāt nākamajām paaudzēm.

Publisko bibliotēku darbs šobrīd ir pakārtots valstī noteiktajiem drošības pasākumiem, kurus paredz Covid-19 vīrusa izplatīšanās ierobežošana. Kādus resursus bibliotēkas saviem lasītājiem piedāvā attālināti, pēc kādiem principiem tiek veidoti grāmatu krājumi un kādas lasītāju gaumes tendences bibliotekāri ir novērojuši pēdējo gadu laikā? Kā skaidro Rīgas Centrālās bibliotēkas speciāliste Vineta Baško, publisko bibliotēku krājuma veidošanas principi ir līdzīgi visā valstī, jo šis krājums veido informācijas kopumu, kas ir paredzēts plašam lietotāju spektram, sākot ar vismazākajiem lasītājiem un beidzot ar senioriem. Zinātniskajās un valsts nozīmes bibliotēkās krājuma veidošanas principi būs citādi. Ventspils Pārventas bibliotēkā ir aptuveni 2400 lasītāju un tā ir viena no septiņām pilsētas bibliotēkām. Kopumā Ventspils novadā informācijas pieejamību iedzīvotājiem nodrošina 13 vietējas nozīmes bibliotēkas. Plašā un laikmetīgi iekārotā Pārventas bibliotēka ir arī kultūras centrs, kurš uzņem koncertus, skolu izlaidumus un literāros lasījumus. Bibliotēkas vadītājai Solvitai Štekerhofai jautāju, pēc kādiem principiem tiek komplektēts viņas pārvaldībā esošais grāmatu fonds. Pēc diviem gadiem Rēzeknes Centrālā bibliotēka svinēs 80 gadu jubileju. Vēl pilsētā darbojas 2. Bibliotēka un Bērnu bibliotēka, savukārt visā Rēzeknes novadā kopumā lasītājus pie sevis aicina 36 bibliotēkas, sākot ar Audriņiem un beidzot ar Radopoli Viļānos. Kā grāmatu krājumu komplektē Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā, stāsta tās direktore Ruta Suseja. Atgādinām par vēl vienu informācijas resursu, kurš ikvienam pieejams tīmeklī – Latvijas Nacionālās bibliotēkas platforma “Periodika.lv”, kurā iespējams iepazīties ar šobrīd visplašāko drukātās preses arhīvu digitalizētā formātā. Tāpat turpinās jaunu šķirkļu papildināšanas darbs Nacionālajā enciklopēdijā, vietnē “enciklopēdija.lv”.

Jautā savai bibliotēkai! Jautā savam muzejam! - bibliotēkas un muzeji izsaka apņēmību ieņemt ekspertu un sabiedrības padomdevēju lomu ilgtspējīgas attīstības jautājumos. Ko tas nozīmē praksē, Kultūras rondo skaidrojam sarunā ar ekspertiem: Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Speciālo krājumu departamenta projektu vadītāju Ingu Surgunti, LNB Bibliotēku attīstības centra bibliotēku nozares eksperti Kristīni Deksni un projektu ekspertu Baltijas Jūras valstu padomē Uģi Zanderu. Ar mērķi stiprināt muzeju un bibliotēku lomu ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) ieviešanā aizvadīta Baltijas mēroga konference "Ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšana Baltijas valstu muzejos un bibliotēkās". Konferences moto: Jautā savai bibliotēkai! Jautā savam muzejam! (Ask Your library! Ask Your museum!). Tas atspoguļo bibliotēku un muzeju apņēmību ieņemt ekspertu un sabiedrības padomdevēju lomu ilgtspējīgas attīstības jautājumos.

Bibliotēkas jau sen nav tikai vieta, kur lasīt grāmatas. Bet ko tur dara 3D printeri, jeb kas bez grāmatu lasīšanas vēl pieejams bibliotēkās, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā šobrīd darbojas bibliotēkas, kādi ierobežojumi jāievēro, stāsta Latvijas Nacionālā bibliotēkas pārstāvis Augusts Zilberts, Rīgas centrālās bibliotēkas Bibliotēku dienesta vadītāja Vineta Baško, Latgales Centrālās bibliotēkas sabiedrisko attiecību vadītāja Jana Konopecka un Cēsu Centrālās bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītāja Lāsma Vasmane-Mašina.

Ma a műsorunkban elsősorban a könyvekkel foglalkoztunk, de velük nagyon! Kiveséztük, hogy a régebbi időben azért olvastak többet az emberek, mert nem volt tévé, mobil és net, de azt is megbeszéltük, hogy Rejtő Jenő lehetne kötelező olvasmány! A végén kicsit beáraztuk az embert, aki beperelte a szüleit a pornó gyűjteménye kidobása miatt.

Kā jauno raidieraksta sezonu iesāksi, tā...Eh, es tomēr ceru, ka šis paredzējums šajā reizē nebūs precīzs. No sirds, no rajona un no grāmatu lapām runājam, stāstām un jokojam par savu literāro pieredzi. Trešās sezonas pirmajā sērijā klausies par mūsu vasaras spilgtākajiem lasāmmirkļiem, izmaiņām raidieraksta saturā un nākotnes redzējumiem.!SVARĪGI! Neņemiet vērā sarunā minētos konkursa datumus, BET konkurss noteikti būs. Sekojiet līdzi svaigākajai informācijai IG @piedzivot, @mom.who.reads.a.lot, @pielasit_sirdiSērijas apraksts:[00:00] Ļooti garš ievads par laika skrējienu, Patreon lapu un raidieraksta jauno sezonu.[11:09] Par Jennijas Jēgerfeldes "Stendapa karalieni".[26:13] Par Juhanni Pitsepa "Ir mēness zelta kuģis".[32:50] Par Meta Heiga "Pusnakts bibliotēka".[48:10] Par raidieraksta mēneša grāmatu.Raidierakstā minēto grāmatu saraksts:Kristīne Ulberga "Kariete uz Santjago"Hāleds Hoseīni "Pūķa ķērājs"Jennija Jēgerfelde "Stendapa karaliene"Juhanni Pitseps "Ir mēness zelta kuģis"Mets Heigs "Pusnakts bibliotēka", "Piezīmes par nervozo planētu", "Iemesli dzīvot tālāk", "Patiesā laumiņa", "The Comfort Book"Elizabete Gilberta "Meiteņu pilsēta""The Beekeeper of Aleppo" by Christy LefteriPireta Rauda "Kā izglābt mazītiņo mammu"Helēna Ora "Panika"Eva Hietamies "Tētis uz pilnu slodzi", "Tētis diviem", "Tētis skolā"Rasa Dmučauskiene "Skudriņa Kāpēcīte"

Ko nozīmē mācīt latviešu valodu diasporai Baškīrijā? Vai Valkā ir jūtama igauņu valodas ietekme? Kā veicināt bērnu interesi par valodu un lasīšanu? Raidījumā ar bibliotekāri Unu Grāvi runājam par viņas pedagoģijas pieredzi un mācību metožu atšķirībām Latvijā un Krievijā, mācot latviešu valodu un kultūru Arhlatviešu jeb Maksima Gorkija ciemā, Baškīrijā, darbu bibliotēkā un lasītmīlestības veicināšanu, bibliotekāra darba izaicinājumiem, kā arī daudz ko citu. Una Grāve ir Valkas bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļas vadītāja. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodniece, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Raidījuma piezīmes: [02:20] Studijas Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē. [05:25] Ko Unai nozīmē latviešu valoda? [06:35] Latviešu valodas mācīšana Latvijā. [08:50] Kāpēc Una pieteicās latviešu valodas un kultūras pasniedzējas darbam Baškīrijā? [11:00] Kas ir arhlatvieši? [12:20] Latviešu valodas un kultūras mācīšana Krievijā: kultūratšķirības un pieredze. [18:32] Unas krievu valodas zināšanas pirms un pēc brauciena. [21:00] Vai Una joprojām sazinās ar Baškīrijas kolēģiem? [22:15] Mācību metodes Latvijā un Krievijā. [24:10] Kā iemācīt interesi par valodu un lasīšanu? [25:12] Vai Valkā ir jūtama igauņu valodas ietekme? [27:55] Unas darbs bibliotēkā. [30:53] Ko mūsdienās lasa bērni vecumā līdz 11 gadiem? [31:30] Populārākās bērnu grāmatas šobrīd. [32:45] Kā bibliotēkā atšķiras bērnu un pieaugušo nodaļa? [33:48] Ko lasa Una? [35:00] Stereotipi par bibliotekāriem un bibliotēku nozīme kultūras dzīvē. [37:45] Bibliotekāra darba izaicinājumi. [38:50] Kā bibliotekāra darbā palīdz pedagoģiskā pieredze? [40:40] Kam jābūt grāmatu plauktā, ja ir interese par latviešu valodu? [42:25] Unas un Valkas bibliotēkas nākamā mācību gada ieceres. Noderīgas saites: http://biblioteka.valka.lv/ – Valkas novada Centrālās bibliotēkas tīmekļa vietne https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Haruki Murakami garstāsts "Savādā bibliotēka" pirmoreiz tika publicēts 2005. gadā, taču pie latviešu lasītājiem ar Ingūnas Beķeres un apgāda "Zvaigzne ABC" gādību tas nonāca 12 gadus vēlāk. Šis darbs ir parafrāze par Mīnotaura labirintu un ne tikai par to – arī par tumšās matērijas uzvaru pār gaismu un saprātu. Tomēr Murakami lasītājam atstāj cerību, ka pēc katras drāmas un traģikas seko atslābums un jaunas iespējas mūsu cilvēciskajā pieredzē.

Kultūras rondo dodas uz Rundāli, lai Baibas Vanagas pavadībā iepazītos ar jaunāko izstādi un satiktu grāmatas par Rundāles pils ansambļa restaurāciju autorus – Imantu Lancmani un Laumu Lancmani. Šajā stundā – Rundāles pils muzejā easm liecinieki dažām negaidīti emocionālām Imanta Lancmaņa atklāsmēm. Arī par šo sapni, kas atkārtojas. Par finiša punktiem, kuri izrādās visgrūtākie. Par apspiesto gleznotāju un brīnišķīgo diletantismu, kas liek rakties arvien dziļāk. Man vienmēr ir prieks un gods tikties ar Laumu un Imantu Lancmaņiem. Šoreiz tiekamies Rundāles pils bibliotēkā, lai runātu par „Rundāles monogrāfijas” 3. daļu un rekonstruēto jumtu. Kultūras rondo iepriekšējā saruna ar Imantu Lancmani bija 2018. gadā, kad Imants Lacmanis bija sagatavojies atstāt muzeja direktora amatu, kurā viņš bija kopš 1975. gada. Baiba Vanaga – māksla zinātniece un Rundāles pils muzeja mākslas pētniecības nodaļas vadītāja izrāda muzeja jaunieguvumus, kuri vēl gaida tikšanos ar apmeklētājiem, jo pašlaik atļauts apmeklēt tikai Franču dārzu. Cerot, ka pili varēs atvērt vismaz maija beigās (24. maijs ir pils pamatakmens ielikšanas datums), Baiba Vanaga arī jūs šodien neklātienē pavadīs pa pils zālēm un ievedīs arī dārzā, lai varam atkāpties un novērtēt rekonstruēto jumtu, bet tas būs mazliet vēlāk. Un stāsta arī par topošo izstādi, kas veltīta Fanijai Bīronei. Bet vispirms Rundāles pils muzeja Mākslas pētniecības nodaļas speciālistes Laumas Lancmanes pieminētie jaunumi. Iepazinuši jaunumus, atgriežamies bibliotēkā pie Imanta Lancmaņa un viņa māsas Laumas Lancmanes, lai pajautātu, kāda ir sajūta, kad pils ir apmeklētājiem slēgta. Rundāles pils Bibliotēkā uz galda ir divi tumši zaļi Rundāles pils monogrāfijas sējumi. Trešais, kas dokumentē restaurācijas gaitu, ir sagatavots un gaida atvēršanu. Pils un Imanta Lancmaņa stāsti ļauj iztēloties. Gan senus gadsimtus, gan pagājušā gadsimta padomisko vidi ar tā laika tehniskajām iespējām, attieksmi pret pilīm un muižām. Un fantastiskiem sapņiem. Pēc pusgadsimta pils ir restaurēta. Tās interjeri un kolekcijas joprojām tiek papildinātas ar gleznām un izmeklētiem priekšmetiem. Kultūras rondo saka paldies Laumai un Imantam Lancmaņiem par bibliotēkas sarunām, paldies Baibai Vanagai par izvadāšanu un jaunumu izrādīšanu. Viņa aicina ieskatīties arī Rundāles pils muzeja mājas lapā, kur skatāmi un lasāmi atsevišķu priekšmetu stāsti. Kopā ar Laumu un Imantu Lancmaņiem pieskaramies arī iespējām , ko sniedz zoom lekcijas, pret kurām Lancmaņa kungs vēl pirms gada bijis skeptisks, bet tagad arī zoom jūtas brīvi. Un aizrunājamies arī līdz senām faktu kļūdām, kuras radušās nezin kad un kā, ceļo no teksta uz tekstu, bet Imants Lancmanis ir gatavs arī tās labot – piemēram, par Rastrelli porteru un viņa vārdu. Par to, iespējams, citreiz, tagad – tikai gleznot, gleznot, gleznot. Vēl tikai piebilde- Rundāles nosaukums radies no vāciskā vietvārda Ruhenthal (Miera ieleja).

Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) tika dibināta 1919. gadā, un tās pirmais direktors bija bibliotekārs Jānis Misiņš, kura vārdā joprojām ir nosaukta latviešu nacionālās literatūras krātuve Rūpniecības ielā Rīgā. Šobrīd LNB vadītājs jau kopš 1989. gada ir filologs un bibliotekārs Andris Vilks.

Saeimā jau četrus gadus ir iestrēdzis likumprojekts “Rīgas Svētā Pētera baznīcas likums” par Pēterbaznīcas nodošanu LELB Vācu Svētā Pētera draudzei. Tādējādi 13. gadsimtā celtais dievnams vēl aizvien ir bezsaimnieka īpašums, par kuru iespēju robežās rūpējas Rīgas dome. Galavārds šajā situācijā gaidāms no Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas. Lai palielinātu sabiedrības interesi par Rīgas panorāmas simbola nākotni, Latvijas Nacionālā bibliotēka tiešsaistē organizē divu sarunu ciklu, kurā par šo tēmu sarunājas gan Latvijas kultūras augstskolu mācībspēki, gan garīdzniecības un pētniecības pārstāvji. Kultūras rondo aicina ieklausīties pirmajā sarunā paustajos viedokļos. Latvijas Nacionālās bibliotēkas iniciatīva – divu diskusiju cikls “Pēterbaznīcas sarunas” nav veidota ar mērķi runāt par īpašumtiesībām vai finansēm, bet rosināt uz šī dievnama nāktones vīziju pārspriešanu. Pirmo “Pēterbaznīcas sarunu” cikla epizodi Latvijas Televīzijas raidījuma “Saknes debesīs” vadītāja Ilmāra Latkovska moderējumā ar savām pārdomām piepildīja Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, profesore Rūta Muktupāvela un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors, profesors Guntars Prānis. Kādēļ šo sarunu sēriju izvēlējās organizēt tieši Latvijas Nacionālā bibliotēka, skaidro tās direktors Andris Vilks. Latvijas Nacionālās bibliotēkas iniciatīva – divu diskusiju cikls “Pēterbaznīcas sarunas”. 1.daļa Diskusiju laikā iegūtie materiāli tiks apkopoti un piedāvāti gan likumdevējam, gan pretendentiem uz Sv. Pētera baznīcas īpašumtiesībām. Nākamā “Pēterbaznīcas sarunu” epizode skatāma 16.aprīlī pulksten 14. Tajā piedalīsies Rīgas Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs un arheologs, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures insitūta vadošais pētnieks Guntis Zemītis. Sarunas tiešraide Latvijas Nacionālās Bibliotēkas interneta vietnē, kā arī portāla Facebook lapā, tāpat arī platformā YouTube. Arī šo tikšanās reizi vadīs Ilmārs Latkovskis.

Latvijā joprojām var atrast apjomīgas privātas grāmatu kolekcijas, ko veidojušas vairākas paaudzes, bet var pienākt brīdis, kad dažādu iemeslu dēļ grāmatas sāk kļūt par apgrūtinājumu. Ko darīt situācijā, kad pieņemts lēmums no grāmatām atbrīvoties, mēģināt pārdot, uzdāvināt kādam vai nodot makulatūrā? Kādas grāmatas būtu vērts piedāvāt Latvijas Nacionālai bibliotēkai un kā to visērtāk izdarīt, skaidro Latvijas Nacionālās bibliotēkas Krājuma attīstības vadītāja Aivija Everte-Pole. Par dažādām iespējām novados pārdot, mainīties vai atdot citiem jaunākas un vecākas grāmatas, kas pašiem mājās šķiet vairs nav vajadzīgas, stāsta Antikvariāta "Gunas Grāmatas" īpašniece Guna Zelmene, Siguldas pagasta kultūras namā grāmatu apmaiņas punkta pārstāve Jolanta Borīte un Ventspils grāmatu apmaiņas punkta pārstāve Inese Mičule.

Je to vlastně něco jako generální úklid v knihovně. Revizi tisíců svazků bibliotéky Piaristického kláštera v Příboře na Novojičínsku si představte jako mravenčí práci v bílých rukavičkách, hodiny u počítače a lehkou akrobacii na štaflích.

Je to vlastně něco jako generální úklid v knihovně. Revizi tisíců svazků bibliotéky Piaristického kláštera v Příboře na Novojičínsku si představte jako mravenčí práci v bílých rukavičkách, hodiny u počítače a lehkou akrobacii na štaflích.

Beáta Repíkova sa zhovára s odborníkom na výživu, autorom mnohých užitočných publikácií pre pacientov, gastroenterológom MUDr. Petrom Minárikom o diétach pri rôznych diagnózach.

Zuzana Kuglerová, autorka približne 50 knižných titulov, sa už 20 rokov venuje zbieraniu povestí. V jej najnovšej knihe Veľká kniha staroslovanských povestí o bohoch, polobohoch a ľuďoch nájdete príbehy z viacerých regiónov Slovenska. Zhovára sa s ňou Marcela Jedináková.

Bibliotéka: Miroslava Bianchi Schrimpelová a Michal Slanička o čitateľskej gramotnosti

Pasaules tulkošana Raidījuma vadītājs: Jānis Ūdris Rakstnieks Jānis Ūdris, septiņu grāmatu autors, raidījumā izgaismo mūsu vēstures aizmirstos vai noklusētos notikumus, vienlaikus pievēršoties aktuālākajām mūsdienu problēmām. Rakstnieka pārliecībā, asākās šodienas problēmas sakņojas pagātnes kļūdās un joprojām neizvērtētajā un (arī tādēļ) nepārvarētajā padomju okupācijas laika mantojumā. Laiks, kad vaļsirdīgās sarunās ar Latvijas izcilākajām personībām izkristalizējam būtību – rūpēs par mūsu zemes uzplaukumu Mūsu vēstures nezināmās lappuses, aktuālāko mūsdienu notikumu analīze, šodienas procesu skaidrojums vēsturisko paralēļu kontekstā. Galvenās tēmas: noklustētā vēsture; pilsoniskā atbildība; kristīgā morāle.

Kas notiek bibliotēkās? Kas un kāds ir darbs bibliotēkā? Kādi ir profesijas stereotipi?Par šo un, protams, arī par grāmatu lasīšanu sarunājos ar Ikšķiles novada centrālās bibliotēkas vadītāju Daci Rempi un Ventspils Augstskolas bibliotēkas vadītāju Solvitu Štekerhofu.Atbalsti podkāsta tapšanu https://www.patreon.com/Piedzivot

Vitajte už pri jedenástej časti podcastu Dve hejterky po záruke, kde sa budeme rozprávať o knižných festivaloch. Na niektorých sme boli a vieme vám dať bližšie info, na niektorých sme neboli, no stále stoja za spomenutie. Dozviete sa, prečo možno nechodíme na Bibliotéku, aké bolo byť ambasádorkami pre český young adult festival Humbook a či by sme si to zopakovali, no dozviete sa niečo viac aj o mláďatku Cooboo tour, ktoré vzniklo tento rok. Samozrejme, tak ako v predchádzajúcej časti o slovenských autoroch, aj v dnešnej časti začujete názory niektorých z vás a budete môcť počuť aj Pána Erika. Budeme radi, ak nás budete sledovať na oficiálnom instagrame @dvehejterkypozaruke alebo na našich osobných @kniznenebo a @zaknihovana.sk a dáte nám vedieť, čo si o časti myslíte. // Knihy spomenuté v tejto časti: From Blood and Ash - J. L. Armentrout Fragile Longing - Cora Reilly // Určite si prečítajte, čo k Humbooku povedala Dany z @danysbooks na svojom blogu Cestujem s knihou: Prečo sa neprihlásiť na Humbook.

Jaunā mājvietā – jauni projekti. Par sezonas plāniem un jauno koncertprogrammu „Anglijas garīgums” Kultūras Rondo stāsta Rīgas projektu kora diriģents Kristofers Volšs-Sinka. Rīgas projektu koris 10. oktobrī tiešsaistē aicina skatīties savu jauno koncertprogrammu “Anglijas garīgums”, kas tiks filmēta Rīgā, koncertvietā “Tu jau zini Kur” Tallinas ielas kvartālā. “Anglijas garīgums” ir pirmā no trim šajā sezonā plānotajām programmām, kuras centrā būs a cappella mesa, kora mūzikas stūrakmens. Rīgas projektu kora “Anglijas garīguma” programmā iekļauta Herberta Hovelsa “Mesa doriskajā skaņkārtā” - meistarīgs polifonijas skaņdarbs, kuru komponists radīja studiju laikā. Pirmais skaņdarbs programmā būs Bendžamina Britena cikls “A.M.D.G.” ar inovatīvā angļu dzejnieka Džerarda Manlija Hopkinsa vārdiem, kuru Britens komponēja Otrā pasaules kara laikā, dzīvojot trimdā Ņujorkā. Koncertā izskanēs arī Džeralda Finzi un Hovarda Skemptona dziesmas. Rīgas projektu kora programma “Anglijas garīgums” būs pieejama 10. oktobrī bez maksas kora "YouTube" kanālā. Savukārt kora jaunā mājvieta šajā sezonā būs Latvijas Nacionālā bibliotēka. Bibliotēka ir aicinājusi Rīgas projektu kori būt rezidējošiem māksliniekiem savās telpās. "Tas mums ir ārkārtīgi liels gods un atbildība, atzīst Kristofers Volšs-Sinka. “Varu teikt, ka visa bibliotēka ir mūsu mājas. Protams, mums ir plānoti koncerti Ziedoņa zālē, mēģinājumi notiek Konferenču centra telpās. Mums ir plāni integrēties bibliotēkas dzīvē. Ir domas par lekcijām, meistarklasēm, lai dalītos ar savām zināšanām."

Latvijas Nacionālā bibliotēka šonedēļ atzīmē savu 101.  jubileju un no 1. septembra pilnā apjomā ver durvis apmeklētājiem. Kā rit darbs bibliotēkā un kā pētnieku zinātniskās aktivitātes popularizē ekspozīcijas, izstādes un citas modernās saziņas formas - stāsta Izstāžu centra vadītāja Brigita Zelča-Aispure, vadošais pētnieks Viesturs Zanders un Komunikācijas departamenta pārstāvis Augusts Zilberts.        

3td.lv – e-grāmatu bibliotēka, kas piedāvā iespēju bez maksas lasīt grāmatas tiešsaistē datorā, planšetdatorā vai viedtālrunī, strauju popularitātes kāpumu piedzīvoja ārkārtējās situācija laikā, lasītāju skaitam kāpjot par 62%. Par to, kā drukāta grāmata pārtop par e-grāmatu, kādas ir tās priekšrocības, kādas ir attīstības iespējas un kad varam cerēt sagaidīt audiogrāmatas, uzņēmuma “Tieto Evry”, kas ir viens no šīs bibliotēkas izveidotājiem, funkcionālā konsultante Aiga Grēniņa un produktu izstrādes un attīstības vadītājs Nauris Kolāts stāsta Latvijas Radio 6 Latvijas Universitātes radio NABA raidījumā “Digitālās brokastis” sarunā ar tā vadītājiem Arti Ozoliņu un Rihardu Blesi. Latvieši saka “Nevērtē vīru pēc cepures!”, bet angļi – nevērtē grāmatu pēc tās vāka. Vai jūs piekrītat šim izteicienam? Aiga: Tur ir sava taisnība, bet piekrītu daļēji, jo vāks ir ļoti svarīgs. 3td.lv e-grāmatu bibliotēkā redzami tieši grāmatu vāki, un šāds vizuāls izkārtojums ir virtuālās vides priekšrocība. Man te gribētos iestarpināt citu teicienu – “Visas grāmatas, kamēr vien tās nav lasītas, tiek vērtētas pēc vāka”, un jo īpaši to var attiecināt uz bērniem. Ļoti daudziem latviešu valodā tulkotiem darbiem izdevēji gatavo arī īpaši latviešu valodas izdevumam paredzētu vāku, ar kuru tad mēģina uzminēt, kas lasītāju varētu ieinteresēt visvairāk. Kas ir jādara, lai varētu piekļūt 3td.lv un varētu lasīt tajā pieejamās grāmatas? Aiga: Vispirms ir jābūt ierīcei – telefonam, datoram vai planšetei, kā arī internetam. Ieskatīties 3td.lv, aplūkot grāmatu vākus un palasīt pirmās lapaspuses var ikviens, bet lai lasītu pilnos tekstus gandrīz 400 elektronisko grāmatu, vajadzīgi autorizācijas dati – publiskās e-bibliotēkas lietotāja vārds un parole. Iespējams, ka daudziem šie elektroniskā kataloga dati jau ir, bet ja ne, lai tos saņemtu, jāsazinās ar bibliotēku. Pati lasīšana notiek tiešsaistē, tas ir straumēšanas pakalpojums, lejupielāde netiek piedāvāta, jo mēs, cieši sadarbojoties ar izdevējiem, vēlamies mazināt riskus, lai netiku pārkāptas autortiesības – lai autori būtu droši, ka viņu ievietotie darbi e-grāmatu bibliotēkā būs aizsargāti, un lai lasītājiem būtu pārliecība, ka viņi lasa legāli un ar izdevējiem un autoriem saskaņotu tekstu. Šī ir arī iespēja mums visiem kopīgi veicināt legāla satura apriti, arī izdevēji teikuši, ka viņi šo ļoti atbalsta, jo viņiem vienkāršāk pārraudzīt grāmatu ievietošanu e-bibliotēkā nekā dzīties pakaļ dažādiem likumpārkāpējiem, un cilvēkiem tas ir drošāk, ērtāk, nav jāiet kaut kādā nezināmā lapā, pārkāpjot likumu. Kā notiek bibliotēkas klāsta papildināšana? Aiga: Šis projekts tapis, cieši sadarbojoties ar Kultūras informācijas sistēmu centru (KISC) un izdevējiem. Tiesības piedāvāt ievietot e-grāmatu bibliotēkā ir atrunātas izdevniecību līgumos ar autoriem vai viņus pārstāvošajām aģentūrām. Šobrīd 3td.lv lasāmi četru izdevēju – “Zvaigzne ABC”, “Prometejs”, “Mansards” un “Latvijas Mediji” – darbi. Izdevniecības sagatavo šo grāmatu sarakstus un iesniedz tos KISC, kuri no piedāvātā saraksta atlasa grāmatas bibliotēkai. Bibliotēkas klāsts tiek papildināts trešdienās, un man pašai trešdienas ir kļuvušas interesantākas, jo tajās virtuālajos plauktos ieguls vismaz trīs jaunas grāmatas. Taču izdevēja darbs ar to vēl nebeidzas – katrai grāmatai ir atrunāts, cik ilgi drīkst izplatīt drukāto versiju, cik ilgi elektronisko versiju, un izdevējs seko tam līdzi. Pirms gadiem desmit par e-grāmatām saucām ieskenētas grāmatas, kuras pārsūtīja pa e-pastu vai arī bija pieejamas kādā interneta vietnē. Kā mūsdienās atšķiras parasta grāmata no e-grāmatas? Nauris: Galvenā atšķirība ir lietošanas pieredzē, jo ieskenētas grāmatas būtībā ir bildes, saliktas kopā vienā pdf dokumentā, kuru var lasīt, skatīties, bet tas nav pārāk ērti un lietotājam draudzīgi. E-grāmatu formāts pielāgojas dažādām ierīcēm, ekrāniem, ir iespēja palielināt, samazināt burtus, mainīt fonu vai kontrasta izmērus, var redzēt, cik tālu šobrīd atrodos grāmatā un citas. Veidojot sistēmu, parūpējāmies, lai saglabātu un atcerētos, kurā ierīcē lasītājs pēdējo reizi ir lasījis un cik tālu ticis – ja iepriekš lasīts datorā, bet nākamajā reizē grāmata jau atvērta viedtālrunī, lasītājam nebūs jāšķirsta lapas un jāmeklē, kur viņš palika. Kas un kādās ierīcēs šīs grāmatas lasa? Aiga: Šobrīd e-grāmatu bibliotēkai ir jau 10 000 lietotāju un grāmatu lasīšana ir bez maksas. Ārkārtējās situācijas laikā novērtējām, ka mums šāds resurss ir, jo reģistrēto lietotāju skaits šajos mēnešos palielinājās par 62%. Mums bija pārsteigums, ka aktīva lasītāju daļa lasītāju ir seniori, un tieši viņi īpaši novērtēja iespēju ērti pielāgot burtu izmēru. Man gribētos teikt, ka visērtāk e-grāmatas ir lasīt planšetē, bet reālā dzīve pierāda, ka biežāk tomēr lasu telefonā, jo tas vienmēr ir pa rokai. Un arī tā statistika liecina, ka 55% lasa mobilajos telefonos. Kāds ir pārejas process no vienkārša teksta uz e-grāmatas tekstu? Aiga: Tur patiesībā jāiegulda diezgan daudz darba un finanšu resursu, jo pieņēmums, kas var vienkārši paņemt drukāto versiju un palaist to kā e-grāmatu vai, ja teksts ir elektroniski, tad e-grāmata ar to jau gatava, ir maldīgs. Apgāda “Mansards” vadītājs vadītājs Jānis Oga ir teicis, ka viņiem nav izdevies radīt nevienu e-grāmatu mazāk kā astoņu stundu laikā, tātad tas maksā vismaz astoņas stundas – ir jāpiesaista maketētājs, jāsaskaņo juridiskās nianses, lai šo e-grāmatu vispār varētu piedāvāt, jāpārnes arī teksts ar visu struktūru. Ja ir attēli, tiem vajag citas atļaujas, lai tos varētu elektroniskajā vidē piedāvāt. Vēl ir jautājums par formātiem. E-grāmatu vidē tas ir ePub formāts, bet šie formāti ir dažādi. Kā jūs raugāties uz audio grāmatu formātu? Kādi ir izaicinājumi tā radīšanai? Aiga: Par šo esam domājuši un ar KISC un izdevējiem pārrunājuši. Šobrīd tās ir tikai ieceres, taču ceram un turam īkšķus, lai tas notiktu – lai varētu ne tikai lasīt e-grāmatas, bet arī klausīties, jo visi zinām, ka audiogrāmatas ir vajadzīgas. Taču jāsaprot arī, ka tas ir liels finanšu ieguldījums – būtu jāpiesaista aktieri, ir vēlme pielāgot un izvēlēties balsis, taču Latvijas tirgus tomēr ir mazs. Apsveram domu iesaistīt mākslīgo intelektu, lai tekstu varētu nolasīt ar automatizētās balss atpazīšanas programmām. Ņemot vērā paradumu maiņu, arī krīzes ietekmi, vai ir pierādījumi, ka e-grāmatas Latvijā tiek pirktas biežāk nekā papīra formātā? Aiga: Jā, šie apstākļi stimulē e-grāmatu pirkšanu, taču izdevēji neslēpj – lai nodrošinātu e-grāmatu veidošanu, viņi iegulda no drukāto grāmatu pārdošanas gūtos ieņēmumus. E-grāmatām latviešu valodā ir 10 gadu sena vēsture, pirmie e-grāmatu izdeva “Zvaigzne ABC”. It kā 10 gadi ir daudz, daudz kas ir noticis un attīstījies, bet noteikti, ka vēl ir kur augt. Mēs ļoti ceram, ka 3td.lv ir stimuls, grūdiens, lai e-grāmatu apriti iekustinātu vēl vairāk.

Aizmirsti par stūrīšu locīšanu un lasīšanas brillēm smalkajai drukai, jo latviešu un ārzemju literatūra digitālā formātā pieejama 3td.lv. Kādi ir lietotāju paradumi? Ko nozīmē šādas bibliotēkas izveidošana? Un kāda ir elektronisko grāmatu nākotne? Uzzini par digitālo bibliotēku sarunā TietoEVRY speciālistiem Aigu Grēniņu un Nauri Kolātu. Savukārt tehnoloģiju top trijniekā trāpījuši Minecraft ar grandiozu elektroniskās mūzikas festivālu Electric Blockaloo, PlayStation 5 ar mūsdienu arhitektūras šedevra cienīgu dizainu, kā arī elektromobīlis Changli par 824 eiro. Runājām arī par #GoogleMeets #Bolt #eSports #Android11 #HarleyDavidson #Toyota #elektroauto

Viss, ko mēs domājam par sevi ir ilūzija, kas patiesībā nepastāv. Mēs savām lomām esam iedevuši mākslīgu dzīvību un pastāvēšanu, barojot tās ar savu enerģiju un ticību, ka tās pastāv. Stāsts izlasāms ŠEIT.

"Lielie lasīšanas svētki" Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē jau šo sestdien! Tas jau tradicionāli ir kļuvis par lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija " noslēgumu. Pagājušajā gadā žūrijā un lasīšanas maratonā piedalījās 17 219 lasītāju 654 bibliotēkās. Plašāk stāsta Latvijas Nacionālāas bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova.

„Varakļānu pils Jūtu dārzs” – ir Varakļānu un citu muižu īpašnieka Mihala Jana Borha poēma, kuru Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) izdevusi, pievēršot uzmanību savu vēsturisko kolekciju pētniecībai, no kurām četrpadsmit vēl tikai līdz 1. martam aplūkojamas izstādē "Neredzamā bibliotēka". Par pieredzi, kas gūta izstādi veidojot, Kultūras Rondo pārrunājam ar izstādes veidotājām Kristīni Zaļumu un Ingu Surgunti, un poēmas atdzejotāju Māri Salēju. "Man ir sajūta, ka sarunājos ar augsti izglītotu un cēlu cilvēku, kurš vienlaicīgi ir šarmants cilvēks, kurš spēj valdīt savas kaislības un būt ārkārtīgi izturēts. Tas deva atslēgu izteiksmei, intonācijai, vārdu izvēlei," tā par atdzejojumu saka dzejnieks Māris Salējs. Mihala Jana Borha poēma "Varakļānu pils Jūtu dārzs" ir izdota  bilingvālā izdevums franču un latviešu valodā. Par labāko no grāfa darbiem atzītās grāmatas "Jardin sentimental du château de Warkland" (1795) daži eksemplāri pasaulē saglabājušies tikai dažu bibliotēku krājumos un tagad pirmoreiz tulkota latviešu valodā. "Darbs izvērtās ilgāks nekā bija paredzēts. Bet šī personības sajūta, personības šarms, kas piemīt Mihalam Janam Broham, atdzejotājam ir privilēģija to izjust vistuvāk. Ir jāiejūtas domu gājienā, domāšanas veidā, laikmeta gaisotnē," atzīst Māris Salējs. Prozas tekstu, kas iestarpināts starp dzeju, tulkojusi Simona Sofija Valke.

Sadarbojoties Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un tekstgrupai "Orbīta", pagājušās nedēļas nogalē tika atklāta bibliotēkas pamatuzdevumiem – krājuma veidošanai un saglabāšanai – veltīta starpdisciplināra izstāde "2020: mūžības perspektīva". Raidījumā sarunāsimies ar izstādes veidotājām LNB izstādes kuratori Aneti Krūmiņu un LNB Krājuma saglabāšanas eksperti Sintiju Saldābolu. Bibliotēkas krājums ir augošs organisms, kurš tiek sistematizēts, aprakstīts un rūpīgi uzglabāts. Krājuma veidošanas sistēma ietekmē ne tikai informācijas pieejamību šobrīd, bet veido arī nākotnes lasītāju un pētnieku priekšstatus par mūsdienām. Apvienība "Orbīta" apgrieztā veidā izmanto tādus krājumam bīstamos faktorus kā mitrumu, pelējumu, mehānisku nodilumu, gaismu un mūsdienu atmiņas nesēju sairšanas procesus, lai eksperimentāli novecinātu priekšmetus no 2020. gada. Kā tiks saglabāts dzejnieka manuskripts digitālajā laikmetā un kas veido 21. gadsimta grafikas un sīkiespieddarbu kolekcijas? Kas no mūsdienās radītā izturēs laika pārbaudi un būs aktuāls ilgtermiņā, bet kas kļūs novecojis vai nesvarīgs? Uz šiem jautājumiem atbilžu vēl nav, tomēr tie var būt pamats saistošam dialogam. Izstādes nosaukums aizgūts no Stenlija Kubrika (Stanley Kubrick) 1968. gada filmas "2001: Kosmosa odiseja" (2001: A Space Odyssey). Tā aptver plaša diapazona spekulāciju par nākotni, turpretī izstāde – neparastu interpretāciju par mūsdienu kultūrtelpas saglabāšanu un bibliotēkas sarežģīto uzdevumu krājumu glabāt mūžīgi. Izstādē nozīmīga loma ir telpas dizainam un mākslinieciskajiem risinājumiem, kurus veido LNB Izstāžu centra kuratore Anete Krūmiņa, dizainere Una Grants un krājuma saglabāšanas speciāliste Sintija Saldābola sadarbībā ar tekstgrupu "Orbīta". Izstāde LNB būs apskatāma līdz 26. aprīlim bez maksas. "KŪL: Kultūras ūnijas laiks" ir eksperimentāls aktuālās mākslas un dzīves kultūras telpā skaidrojošs un ilustrējošs radio NABA raidījums. Raidījums tiek veidots ar mērķi aplūkot aktuālos kultūras un laikmetīgās mākslas notikumus. Raidījumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. Raidījumu vada: Anete Enikova.

Sadarbojoties Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un tekstgrupai „Orbīta”, tapusi starpdisciplināra izstāde „2020: mūžības perspektīva”. Tā veltīta bibliotēkas pamatuzdevumiem – krājuma veidošanai un saglabāšanai. Izstādes „2020: Mūžības perspektīva” veidotāji uzsver, ka bibliotēkas krājums ir augošs organisms, kurš tiek sistematizēts, aprakstīts un rūpīgi uzglabāts. Krājuma veidošanas sistēma ietekmē ne tikai informācijas pieejamību šobrīd, bet veido arī nākotnes lasītāju un pētnieku priekšstatus par mūsdienām. Par krājuma darbības principiem stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu centra kuratore Anete Krūmiņa. Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma saglabāšanas speciālistei un izstādes līdzautore Sintija Saldābola skaidro, ar cik lielu darba apjomu šobrīd jārēķinās grāmatu un citu izdevējdarbības formātu restauratoriem Nacionālajā bibliotēkā. Par krājuma saglabāšanas problemātiku izstādes apmeklētājiem Sintija stāstīs ekskursijā - 26. februārī plkst. 16. Apvienība "Orbīta" izstādē „2020: Mūžības perspektīva” apgrieztā veidā izmanto tādus krājumam bīstamus faktorus kā mitrumu, pelējumu, mehānisku nodilumu, gaismu un pat prusaku un žurku atstātās pēdas, lai eksperimentāli novecinātu priekšmetus no 2020. gada. Sadarbībā ar Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Universitātes zinātniekiem, Artūrs Punte, Sergejs Timofejevs un Aleksandrs Zapoļs pētījuši dažādās iespējas, kā šogad izdotu grāmatu, teātra programmiņu vai koncertbiļeti padarīt par, sacīsim, bēniņos vai pagrabā aizmirstu pagātnes liecību. Izstādes nosaukums aizgūts no Stenlija Kubrika (Stanley Kubrick) 1968. gada filmas "2001: Kosmosa odiseja" (2001: A Space Odyssey). Izstādi varēs apskatīt līdz 26.aprīlim.

„Nekad nemelot, pat tad, kad ļoti gribas” – ar šādiem vārdiem iesākas dzejnieces Elvīras Blomas debijas krājums „Izdzēstie attēli”, kurš nācis klajā izdevniecības „Orbīta” „Bibliotēkas sērijā”. Elvīras Blomas dzejoļi apliecina mūsdienu poētikas tradīcijas pārzināšanu, bet arī provokācija un nostiprinātu sistēmu sašķobīšana viņai nav sveša. "Mani interesē atrast jaunus veidus, lai man pašai būtu interesanti rakstīt. Man patīk arī mazliet provocēt, lai gan neuzskatu sevi par provokatori. Ņemot vērā, ka latviešu dzejā vispār provokāciju nav, laikam tas tomēr ir kaut kas," atzīst Elvīra Bloma. Autorei tuva ir amerikāņu modernistu izteiksme, tomēr šai ietekmei viņa nav ļāvusi ņemt virsroku pār savu individuālo balsi. Tā lasītāju uzrunā caur „nepiepildītām ielām”, „neizstaigātām pludmalēm”, „tukšām šosejām” un citām ainavām vai to fragmentiem. Tā kā Elvīras Blomas debijas krājums „Izdzēstie attēli” iznācis izdevniecības „Orbīta” „bibliotēkas” sērijā, tā vienoto dizainu veidojuši Toms Mrazauzsks un Aleksejs Muraško.  "Man šī sērija šķiet ļoti simpātiska, man šķiet simpātisks tās vienkāršais noformējums, arī saturs, darbi, kas tiek iekļauti šajā sērijā, man ļoti patīk," bilst Bloma. Līdz šim sērijā iznākuši Semjona Haņina, Anda Surgunta, Kikōnes, Kirila Korbina un Andra Kupriša sacerējumi. Dzejniece un atdzejotāja Elvīra Bloma strādā Raiņa un Aspazijas muzejā un darbojas festivāla "Punctum" projektā. Sakārtojusi dzejas krājumus "Aspazija. Rainis. Reloaded" un "Monta Kroma. Re:", rīkojusi literatūras lasījumus kultūrvietā "Hāgenskalna komūna". Dzejas publikācijas kopš 2014. gada žurnālos "Latvju Teksti", "Domuzīme", interneta žurnālos "Satori", "Punctum" un citviet. Elvīras dzeja tulkota angļu valodā un iekļauta Latvijas literatūras centra "Books to Fall for" dzejas brošūru sērijā. 

Aizvadītajā nedēļā apritēja gads, kopš darbu sākusi e-grāmatu bibliotēka.  Lasītāji kā galveno priekšrocību min to, ka grāmata vienmēr ir līdzi. Pašlaik e- grāmatu bibliotēkā ir 309 grāmatas un reģistrējušies 5400 lasītāji. Kultūras informācijas sistēmu centra speciālisti, kas koordinē šo pakalpojumu, cer uz lasītāju skaita pieaugumu nākotnē. Saistībā ar gada jubileju  notika arī diskusija „Iemesli lasīt vairāk: ieskats 3td e-grāmatu bibliotēkas pirmajā darbības gadā”.

Le haut-parleur des havrais et des havraisesEmission du mercredi 11 janvierEn direct et en public à la Fabrique Ste Catherine de Mont-Gaillard Les enfants de la bibliothèque Raymond Queneau à l’atelier fusée et Charlie Renard, animatrice de l’atelier philo.La suite : https://ouest-track.com/podcasts/le-haut-parleur-des-havrais-es-289/le-haut-parleur-des-havrais-es-a-mont-gaillard-des-femmes-qui-ont-des-choses-a-dire-3533

"Puika, kurš redzēja tumsā" un "Biezoknis". Dramaturģe un rakstniece Rasa Bugavičute-Pēce un dzejnieks Toms Treibergs Ziemassvētku laikā ciemojas Latvijas Neredzīgo bibliotēkā un sniega baltumu meklē literatūrā un kopābūšanā. Rasas Bugavičutes-Pēces darbs "Puika, kurš redzēja tumsā" ir stāsts par zēnu Jēkabu, kura vecāki ir neredzīgi. Tas ir radis arī dzīvi uz Latvijas Nacionāla teātra skatuves, kur to izrādē veidojis Valters Sīlis. Savukārt Toms Treibergs savā trešajā zejoļu krājumā "Biezoknis" cenšas rādīt, ka arī biezoknī, kur reti iespīd gaisma, tomēr arī caur to aizaugumu var ieraudzīt gaismas strēli.

Empezaremos el programa de hoy visitando la ciudad de Hnúšťa, donde tienen el Museo de las curiosidades del socialismo. En la más reciente edición de la feria Bibliotéka fue inaugurado el libro “La catástrofe del vuelo 001” que describe uno de los accidentes aéreos más grandes en la historia de la ex Checoslovaquia que ocurrió en julio de 1976 y en el cual fallecieron 76 viajeros. Y antes de terminar les invitaremos a Slovenský Grob, pueblo tradicional donde ha sido puesta en marcha la temporada del ganso.

Nielen o dôležitosti poznania histórie sa Rastislav Šimášek zhováral na knižnom veľtrhu Bibliotéka s historičkami Dianou Duchoňovou a Agátou Šustovou Drelovou.

Správy.Téma dńa. Slováci žijúci na podhorí Álp, v blízkosti rakúskych a švajčiarských hraníc, založili v meste Bregenz Spolok Slovákov a Čechov. Krajania z Maďarska, Rumunska a Srbska sa predstavili na medzinárodnom knižnom veľtrhu Bibiotéka. Slovenská kníhtlačiareń v Báčskom Petrovci vznikla pred 100 rokmi a podľa riaditeľa tlačiarne Vladimíra Valentíka sa v nej tlačia najstaršie periodiká vychádzajúce za hranicami našej krajiny. Tatiana Čabáková, Slovenka žijúca v Prahe vydala knihu rozhovorov so Slovákmi a Čehmi, ktorí aktívne vstúpili do zmien v Novembri 89 a s ľuďmi, ktorí majú špecifické spomienky na koniec 80. rokov.

S Ránom na eFeMku sme vycestovali priamo na knižný veľtrh Bibliotéka 2019. V živom vysielaní sme privítali osobnosti, ktorých neodmysliteľnou súčasťou života je práve literatúra – výherkyňu literárnych súťaží Básne a Poviedka 2019 Dominiku Moravčíkovú, publicistku Aňu Ostrihoňovú, reportéra a fotografa Andreja Bána, autorky druhého dielu série Nežný komiks Máriu Kralovič a Terezu Oľhovú a historika Jakuba Drábika. Vypočujte si ich rozprávanie z exkluzívneho vysielania Rána na eFeMku z knižného veľtrhu Bibliotéka 2019.

Latvijas Nacionālā bibliotēka svin ar savu simtgadi, aicinot visus kopā ar devīzi „Pastāvēs, kas draudzēsies!”. Kultūras Rondo viesojas bibliotēkā svētku dienā un sarunājas ar cilvēkiem, bez kuriem bibliotēka nevarētu pastāvēt – lasītājiem, bibliotekāriem, pētniekiem, rakstniekiem un svētku dalībniekiem, vaicājot, ar ko mūsu Gaismas pils ir unikāla un kāda būs bibliotēka nākotnē. "Jaunās bibliotēkas ēka ir paaudzes spēka sajūta un tajā mēs paši lasām savu nākotni," rakstīts vēstījumā, kas iemūrēts Latvijas Nacionālās bibliotēkas pamatakmenī. Tā autore ir dzejniece un LNB atbalsta biedrības valdes pārstāve Inese Zandere. Bet bibliotēkas direktoram pieder vārdi, kas teikti tajā pašā, nu, jau tālajā 2008. gadā: „Latvijas Nacionālā bibliotēka nekad nebūs pabeigta." Pie Kultūras Rondo mikrofona Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. Kad vaicājām bibliotēkas cilvēkiem, kuri tad ir tie aktīvākie lasītāji, nedomājot, tika nosaukti divi vārdi- rakstnieks Osvalds Zebris un filozofe Skaidrīte Lasmane. Tiekamies ar Skaidrīti Lasmani. Bibliotēka ir ēka jeb vide, bibliotēka ir krājums jeb saturs, taču vispirms un galvenokārt – bibliotēka ir cilvēki, kas to veido un uztur – bibliotēkas darbinieki. Stāsta Konrāda Ubāna mākslas lasītavas Galvenais bibliogrāfs Toms Herings un Krājuma veidošanas nodaļas vadītājs  Ansis Garda. Bibliotēkā noris aktīva pētniecība. Tiekamies ar filoloģijas doktori Ingunu Dauksti-Silasproģi un filoloģijas doktoru Viesturu Zanderu. LNB ir 144 000 reģistrēto lasītāju, kuriem ir lasītāja kartes. Katrs 13. Latvijas iedzīvotājs ir LNB lasītājs. Tiešsaistes rīku un vietņu apmeklējums 1,8 miljoni reižu gadā. Stāsta LNB Digitālā mantojuma centra vadītāja Jana Ķikāne. Par izglītojošo darbu bibliotēkā stāsta LNB Digitālo pakalpojumu projektu vadītājs Jānis Kreicbergs. LNB svētku dienā tiekamies arī ar LNB Atbalsta biedrības direktori Karinu Pētersonu. LNB svētku dienā plānoti ap 120 pasākumu viens no tiem jaunā Bērnu literatūras centra jaunās lasītāvas atklāšana. Stāsta LNB Bērnu literatūras centra  vadītāja Silvija Tretjakova. Uz izstādēm aicina LNB izstāžu centra vadītāja Ieva Zībarte. Raidījuma noslēgumā uz svinībām aicina LNB Komunikācijas departamenta direktore Ieva Gundare.

Pastāvēs, kas draudzēsies! – savā simtgadē aicina Latvijas Nacionālā bibliotēka, radot saviem apmeklētājiem īpašus svētkus. Par daudzveidīgo programmu un iespējām tajā iesaistīties Kultūras Rondo studijā izvaicājam LNB komunikācijas cilvēkus Ievu Gundari, Aneti Jansoni un Augustu Zilbertu. 31. augustā no plkst. 10 līdz 20.30 ar daudzveidīgu pasākumu programmu, kas ietver vairāk nekā 100 pasākumus, notiks Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) simtgades svinības. "Bieži, sasptopot lielas jubilejas, ir parasts skatīties pagātnē, sazīmēt vērtīgākos pieturas punktus. Mēs šajos svētkos domājām, ka vairāk jārunā par to, ko darām tagad," skaidro Augusts Zilberts. "Uzaicinājām ap simts bibliotēkas sadarbības partnerus, ar kuriem esam veiksmīgi sadarbojušies tieši pēdējos gados tieši gaismas pils ēkas kontekstā. Viņi ir tik dažādi un tik daudzveidīgi, ka ar savām aktivitātēm pauž bibliotēkas daudzveidību. Tas redzams šajā programmā," turpina Zilberts. Jubilejas pasākumā paredzētas diskusijas, radošās darbnīcas, izstādes, spēles, koncerti, filmu seansi un citas aktivitātes. "Esam izveidojuši tematisko ceļus, pa kuriem cilvēki var doties šajā dienā, tie kopumā ir astoņi – ir diskusijas un lekcijas, spēles, ir kultūras ceļš, ir radošo darbnīcu ceļš, ir zinātkāro ceļš, izstādes, ekskursijas un pupuķa ieteikumi. Viņš izceļ no visa kopuma to, kam īpaši vajadzētu pievērst uzmanību," norāda Anete. Ar plašo un dažādo pasākumu programmu vēlams iepazīsties, vai nu pārlapojot LNB simtgades īpašo avīzi, vai LNB mājas lapā, bet darbosies arī informācijas centrs.

Mākslas muzejā „Rīgas Birža” nesen atklāta izstāde „Mākslas darbu fotogrāfijas 19.gadsimtā”. Apmeklētājiem iespēja pētīt vairāk nekā 30 lielformāta mākslas darbu fotogrāfijas, kas izgatavotas 19.gs. 60.- 90. gados vadošajās tā laika Eiropas fotodarbnīcās. Ekspozīciju papildina vēl viens 19.gadsimta mākslas darbu reproducēšanas piemērs – sīktēlniecības nolējumi ģipsī. Mūsu Nacionālā mākslas muzeja bibliotēkas krājumā esošā mākslas darbu fotoreprodukciju kolekcija atsevišķā izstādē tiek eksponēta pirmo reizi. Uz sarunu izstādē „Mākslas darbu fotogrāfijas 19.gadsimtā” ar tās kuratori Irēnu Bužinsku bija sanākuši mākslas pētnieki, muzeju darbinieki un citi interesenti. Vispirms izstādes veidotāja uzsvēra, cik fotogrāfijas vēsturē mākslas darbu fotografēšana ir interesanta lappuse, diemžēl Latvijā netiekot cienīta, jo profesionālie fotogrāfi to uzskata par nenozīmīgu. Irēna Bužinska ar šo izstādi mēģina pierādīt pretējo. Iemūžināt mākslas darbus centušies jau pirmie fotogrāfi - šogad aprit 180 gadi kopš atklāts fotofiksācijas process. Jau ap 1850.gadu fotogrāfija piesaistīja aizvien vairāk mākslas vēsturnieku un muzeju speciālistu uzmanību. Sākās dažādu arhitektūras pieminekļu un mākslas darbu masveida fotografēšana. Izstādē redzamie attēli atklāj situāciju, kādā mākslas darbi tiek fotografēti. Izstādē skatāmie darbi ikdienā atrodami mūsu Nacionālā mākslas muzeja bibliotēkā un mākslas darbu fotoreprodukcijas glabājas atsevišķās mapēs. Savukārt izstāde noteikti paveras daudz dziļāk un interesantāk, ja ir, kas ar stāstiem uzbur pirmo fotogrāfu laiku un darba apstākļus. Izstāde „Mākslas darbu fotogrāfijas 19.gadsimtā” Mākslas muzejā „Rīgas Birža” būs aplūkojama līdz 15. septembrim.

Viesojamies nule atklātajā fotogrāfiju un stāstu izstādē "Kāpēc mēs aizbraucām? Jaunie latvieši Zviedrijā", kas veltīta Zviedrijā dzīvojošajiem jaunās diasporas latviešiem. Kāpēc Zviedrija ir kļuvusi par viņu mājām? Ar kādām sajūtām šie latvieši aizvada savu dzīvi otrpus Baltijas jūrai? Dzīvesstāsti ir tik daudzveidīgi, ne visi sākušies rožaini un tomēr – visi kā viens stāsta par latvietību. Sarunas dalībnieki - vecās trimdas pārstāve Petra Inna Iņinberga, jaunās trimdas pārstāve Gunta Neimane un viena no izstādes dalībniecēm - Linda Brīvule. Izstāde aplūkojama Latvijas Universitātes Bibliotēkas 1. stāva zālē (Kalpaka bulvārī 4, Rīgā). 20 portretos un intervijās izstādes autores iepazīstina ar latviešiem, kuri pārcēlušies uz Zviedriju pēc 1991.gada un dzīvo dažādās pilsētās Zviedrijā - Stokholmā, Piteo, Luleo un Gēteborgā. Izstāde sagatavota sadarbībā ar Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociāciju “Dzīvesstāsts” un mutvārdu vēstures pētniekiem Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā un būs skatāma līdz 15. novembrim.

Kāds bija 2015. gads? "Es esmu Šarlī", Latvijas veiksmīgi aizvadītā prezidentūra, Grexit, Brexit, Sīrijas pilsoņa kara pārtapšana, Turcijas lomas maiņa, bēgļu izraisītās bailes un naids, Melnās piektdienas terors, Šengenas zonas ļodzīšanās, politiskā radikālisma uzplaukums Eiropā, ANO Klimata pārmaiņu konferences vienošanās un sapratne, ka Austrumu frontē nekas nemainās – Ukraina un Krievija nekur nepazūd. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā ar gudriem cilvēkiem spriežam par to, kā šis gads ir mūs neatgriezeniski izmainījis un kāds tas, visdrīzāk, paliks mūsu atmiņās. Viesi studijā: sociālās atmiņas pētniece, profesore Vita Zelče, filozofs, profesors Igors Šuvajevs un politikas komentētājs, žurnālists Aivars Ozoliņš.   Parīze – Rīga – Parīze Parīze. Uzbrukums franču satīriskā žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijai gada sākumā ne tikai satricināja sabiedrību visā Eiropā un mudināja solidarizēties atbalsta akcijā “Es esmu Čārlijs”, bet arī aizsāka nopietnus disputus par Francijas imigrācijas politikas izgāšanos, islāma lomu mūsdienu pasaulē un to, cik pieņemama ir agresīva šīs reliģijas kariķēšana. Arī par to, vai tas dažkārt nepārkāpj robežas, virzoties ksenofobijas un rasisma virzienā. Rīga. Terorakta ēnā sākās arī Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē pusgads janvārī. Jau lietuvieši par savu pieredzi prezidentūrā apgalvoja, ka var plānot un solīt cik vēlas, bet katras prezidentūras kursu noteiks ārējie apstākļi un notikumi. Turklāt – neprognozēti. Lietuviešiem bija Snoudens, itāļiem – Ukraina un sankcijas. Kopumā Latvija un Rīga saņēma atzinīgus vārdus ne tikai par drošības speciālistu profesionalitāti, bet par aptuveni 200 dažāda līmeņa ar prezidentūru saistītu pasākumu koordinēšanu un organizēšanu. Par kuru centrālo norises vietu bija kļuvusi Latvijas Nacionālā bibliotēka jeb Gaismas pils. Šis gan nereti bija savdabīgs izaicinājums ierindas rīdziniekiem, sevišķi, ja Bibliotēkā bija iecerēts pavadīt laiku, piemēram, apkopojot vajadzīgo studijām. Kuru katru dienu šāda aktivitāte nebija iespējama. Noslēdzoties Latvijas prezidentūrai kā galvenie panākumi tika norādīti - vienošanās par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Enerģētikas savienības izveide un paveiktais darbs pie Digitālā vienotā tirgus izveides. Atgriežoties Parīzē. Īru rokgrupa “U2” 6. decembrī, koncertā Parīzē pieminēja novembra teroraktos bojāgājušos. “Lai dzīvo Francija,” klausītājiem teica “U2” solists Bono: “Šovakar mēs visi esam parīzieši. Ja jūs mīlat brīvību, tad Parīze ir jūsu pilsēta." Jau ierasts, ka mākslas/kultūras pārstāvji, dažādi argumentējot, pauž savu attieksmi karstajos politiskajos jautājumos. Arī, piemēram, par neizbēgami līdzās esošo bēgļu krīzes problēmu, kurā ES nepārtraukti tiek pārmesta gausā un neizlēmīgā pieeja risinājumu meklēšanā. Ar to sastopamies visi – kā rīdzinieki, tā parīzieši un ikviens domājošs cilvēks Eiropā. Pēdējo piecu gadu laikā pasaulē ir izcēlušies vairāk ka desmit bruņoti konflikti, un lielākais bēgļu skaits ienāk Eiropā tieši no konfliktu skartajiem reģioniem. Sīrija, Turcija, “Daesh”, Sauda Arābija, Asads, bailes, naids u.c. – ir jēdzieni, kas patlaban iet roku roka eiropiešu apziņā, saskaroties ar bēgļu jautājumu. Tikmēr analītiķi norāda, ka agresīvi vairojas nepieciešamība veikt diplomātiskās sarunas, jo aizvien vairāk valstu iesaistās konfliktā, spriedze ir arī pieaugusi, kopš Turcijas armija notrieca krievu lidmašīnu.

„Septiņas dienas Eiropā” gada ieskaņas raidījums. Par godu Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības padomē veiksmīgai uzsākšanai informatīva saruna par jaunāko, svaigāko un visu iecerēto no janvāra līdz jūlijam. Viesis studijā: Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Andris Pildegovičs. Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē pirmas darba dienas Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē ir sākusies. Seši mēneši, kuru laikā būs daudz darāmā, organizējot ļoti daudz dažādu pasākumu, augsta līmeņa tikšanos un arī cenšoties rast sadarbību starp dažādām institūcijām. Kā atzīst Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāta direktore Kristīne Pommere, tad visi sagatavošanās darbi ir notikuši atbilstoši iecerētajam. "Lieli resursi ir veltīti Nacionālās bibliotēkas iekārtošanai, kā galvenajai pasākumu norises vietai. Mēs esam atraduši veidu kā bibliotēkai funkcionēt kā lasītāju apmeklētai zonai un prezidentūras zonai. Bibliotēkā prezidentūras telpās ir ierīkotas 8 sanāksmju zāles, kurās vienlaicīgi var notikt pasākumi. Līdz ar to no praktiskā aspekta, mēs esam gatavi uzņemt viesus," skaidro Pommere. Šonedēļ jau sākas vairāki pasākumi, kuru laikā jauniešiem ir iespēja piedalīties simulācijas spēlē par neformālo ministru tikšanos, tāpat tiks izdota Latvijas prezidentūras pastmarka, izveidota īpaša video sērija par Raini un Aspaziju, kuriem šis ir jubilejas gads. Vēl sagaidāma Eiropas Komisijas kolēģijas vizīte, kuras ietvaros komisāri iepazīsies gan ar Saeimas deputātiem, zinātniekiem un akadēmiķiem, dažādām domnīcām. Bet pirmās nedēļas noslēguma sagaidāma konference un Eiropas gada atklāšana, kā arī Eiropadomes prezidenta Donalda Tuska vizīte. Žana Kloda Junkera investīciju plāns Viena no Latvijas prioritātēm Eiropas Savienības (ES) prezidentūras laikā būs Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera 300 miljardu investīciju plāna ieviešana. Tā tiek uzskatīta par Eiropas vēsturē līdz šim vērienīgāko ieceri, kurā ES budžetu plānots izmantot kā sākuma finansējumu papildus investīciju piesaistei. Plānots, ka fonds, kas administrēs projektus, sāks darbus nākamā gada vidū, tādēļ Latvijas prezidentūras laikā būs jāpieņem lielākā daļa noteikumu plāna ieviešanai. Junkera iecere paredz Eiropas Stratēģisko investīciju fondā sākotnēji ieguldīt 21 miljardu eiro pašas Savienības līdzekļu. Emitējot obligācijas šo summu plānots palielināt līdz 60 miljardiem. Tam vajadzētu piesaistīt 15 reizes lielāku privātā finansējuma apjomu, kā rezultātā kopumā Eiropas ekonomikā tiktu ieguldīti 315 miljardi eiro. Intervijā „Euranet Plus” radio staciju tīklam par Junkera labo roku dēvētais Eiropas Komisijas pirmais priekšsēdētāja vietnieks Frans Timmermans skaidroja, ka plāna galvenais mērķis ir stagnējošās Eiropas ekonomikas atdzīvināšana. No ierastajiem grantiem un subsīdijām uzsvars tiks pabīdīts uz privātā sektora iesaisti. “Viss ir atkarīgs no projektu kvalitātes. Esmu pilnībā pārliecināts, ka ar Eiropas investīciju bankas palīdzību mēs varēsim identificēt kvalitatīvus projektus, kas ir nepieciešami Eiropas ekonomikai, lai radītu vienotu digitālo tirgu un radītu jaunas darbavietas. Uzskatu, ka izmantot daļu kapitāla kā sākuma instrumentu ir pareizais veids kā rīkoties. Nevis vienkārši raudzīties uz pieprasījumu un to ekonomikas daļu, kas atbild tikai par infrastruktūru. Ir jāskatās uz to, ko vēlas tirgus,” komentē Timmermans. Komisija uzskata, ka, pateicoties investīcijām platjoslas interneta tīklos, enerģētikas sektorā, transporta infrastruktūrā, izglītībā un pētniecībā projekts radīs papildus 1,3 miljonus darbavietas. Biznesa izdevums “The Wall Street Journal” uzsver, ka akcenta pārbīde uz privātā sektora iesaisti varētu izrādīties vienīgā iespēja ES ekonomikas atdzīvināšanai laikā, kad nacionālās valdības joprojām savelk jostu, bet Eiropas Centrālajai bankai ar jaunu monetāro stimulu ieviešanu nesokas tik raiti kā bija plānots. Atzinīgus, bet piesardzīgus vārdus iecerei ir veltījušas arī Eiropas Parlamentā lielākās politiskās grupas, bet galēji labējie, zaļie un kreiso spārnu deputāti uzsver, ka plāns piesaistīt 15 reizes lielāku privāto finansējumu ir fantāzijas. Komisija un Eiropas Investīciju bankas darba grupa jau ir iesniegusi pirmo iespējamo investīciju projektu sarakstu. Uz šo brīdi Latvijai ir atvēlēti 58 projekti, sākot ar piecu jaunu cietumu būvniecību, kuģu iepirkšanu un Salaspils kodolreaktora teritorijas atjaunošanu.

Fri, 13 Jan 2012 12:00:00 +0100 http://epub.ub.uni-muenchen.de/12213/ http://epub.ub.uni-muenchen.de/12213/1/Cim._73.pdf Eusebius u. a. Cim. 73 (= 2° Cod. ms. 6) Eusebius u. a. , [Sammelhandschrift: Chronicorum Canones, Chronica Gallica, Annales Weissenburgenses, Chronicon Laurissense breve, Nomina regum Francorum] Entstehungsort: Lotharingien und Weißenburg im Elsass Entstehungszeit: 11. Jahrhundert Provenienz: Die in das 11. Jahrhundert datierende Sammelhandschrift in einem Pergamenteinband mit blindgepresstem Schweinslederrücken aus dem 16. Jahrhundert stammte aus dem Besitz des Augsburger Bischofs Johann Egolph von Knöringen (1537-1575), der 1573 seine über 6.000 Bände zählende Bibliot

Dans la nuit du 25 août 1992, la Bibliothèque nationale et universitaire de Bosnie-Herzégovine, à Sarajevo, fut volontairement détruite par des artilleurs occupant les collines avoisinantes de la ville. Le feu allumé par des grenades détruit entièrement le bâtiment historique de la bibliothèque et la plupart de ses collections de près de deux millions de volumes. Lors de sa 27ème Conférence générale, l'UNESCO fut chargée par la communauté internationale d'aider à la restauration de la bibliothèque, reflet de la pluralité culturelle, éthnique et religieuse de la Bosnie-Herzégovine.