Podcasts about izaicin

Augstākās izglītības padomes 30 gadu jubilejas konference. Izaicinājumi mūsdienu augstākajai izglītībai.

Raidījumā Pievienotā vērtība šodien par to, kādus jaunus produktus Latvijas uzņēmumi rada un kādi izaicinājumi ir viņu ceļā.  „80 % rezultātu dod 20 % piepūļu – jeb pareto princips strādā arī kompetences centros, auklējot inovācijas uzņēmumiem,”saka Vitālijs Skrīvelis no Farmācijas, biomedicīnas un medicīnas tehnoloģiju kompetences centra forumā „Uzdrīksties inovēt”. Viņaprāt šie ieguldījumi ir būtisks atspēriens pētniecībai un attīstībai Latvijas uzņēmumos.  Bet kas ir šie uzņēmumi, kas, ieguldot pētniecībā un attīstībā, rada jaunas lietas un produktus un kādi šie produkti ir? Un pat ja pirmajā mirklī šķiet, ka inovācijas noteikti ir par kādu no pēdējā laika modes lietām – mākslīgo intelektu, droniem un tā tālāk, ne vienmēr tā ir. Inovācijas ir daudzās un dažādās nozarēs, piemēram, pārtikas ražošanā. Sia "Felici", kuri ražo produktus ar zīmolu "Graci", atklāj – lai tiktu pie tā, ko vēlas patērētāji, arī pārtikas nozarē nepieciešams pētīt un radīt ko jaunu. 

Tiešraidē no Daugavpils studijas raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts pētām, kādi ieguvumi un izaicinājumi sagaida reemigrantus, atgriežoties uz dzīvi Latgalē. Kādas ir darba un valodas apguves iespējas, cik veiksmīgi izdodas atrast mājokli un cik vēlīgi atbraucējus sagaida vietējie? Sarunājas Latgales uzņēmējdarbības centra vadītājs Andris Kucins, reemigrantes Agnese Krumpāne un Irina Novikova un Nodarbinātības valsts aģentūras "Eures" konsultante Līga Žoida.  

Ceturtdien, 16. aprīlī, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ciklā "Simfoniskais hits ar Goran Gora" piedāvā programmu "Mana iekšējā pasaule", aicinot uz sarunu par mentālās veselības izaicinājumiem. Uz skatuves stāstniekam pievienosies bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Diriģenta Vilhelma Vācieša vadībā skanēs Sergeja Rahmaņinova, Kamila Sensānsa, Roberta Šūmaņa un LNSO šīs sezonas rezidējošā komponista Pētera Vaska mūzika. Solo Sergeja Rahmaņinova Otrā klavierkoncerta 1. daļā atskaņos Georgs Kjurdians. Par gaidāmo notikumu stāsta koncertcikla producente Elīna Zeltiņa un diriģents, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Vilhelms Vācietis, atklājot, vai gadu no gada atlasīt jauniešu auditorijai piemērotus simfoniskos hitus ir vienkārši un jauniešu paradumu rūpēties un runāt par savu mentālo veselību un psihiatra līdzdalību. Uzzinām par komponistu-romantiķu sakāpināto emociju atspoguļojumu mūzikā un LNSO daudzveidīgajām un gados jaunākajai auditorijai paredzētajām iniciatīvām. Vilhelms Vācietis: Domāju, ka šī tēma - mana iekšējā pasaule - šobrīd ir ļoti aktuāls temats. Šķiet, ka cilvēka mentālais stāvoklis ilgāku laiku bija tabu tēma. Tev kaut kādas problēmas - apsēdies, nomierinies un dzīvo tālāk, viss būs kārtībā. Tad nāca periods, kad par šo tematu sāka runāt pieaugušu, nobriedušu cilvēku kontekstā, kuri saskaras ar kaut kādām dzīves problēmām, bet aizvien vairāk arī skolās var izjust, ka mentālās cīņas un savu iekšējo sajūtu un mentālo stāvokļu izzināšana ir ļoti aktuāli jau stipri agrākā vecumā kā pieaugušo dzīvē. Jau vidusskolēni, īpaši profesionālā mūzikas vidusskolā, saskaras ar salīdzinoši lielām dzīves izvēlēm un lielu slodzi, un darbiem. Tā ir aktuāla lieta, par kuru viņi paši daudz runā. Patiesībā man ļoti daudz nodarbību notiek ne tikai mācot diriģēšanu, bet runājot par jebko - to, kā psiholoģiski tikt galā ar diriģenta pienākumiem, atbildību, kādas ir sajūtas pie kolektīva un tā tālāk. Tas ir liels psiholoģiskais darbs, ne tikai profesionālais amats. Vai vienmēr ir atbildes uz jauniešu uzdotajiem jautājumiem? Vilhelms Vācietis: Nē. Tā lielākoties pārtop par diskusiju. Tas nav jautājumu un atbilžu vakars, tas vairāk ir par saprašanu, kas ir tā aktuālā lieta, sāpe, problēma, mēģināt iekāpt viņu kurpēs un saprast, kā tas varētu būt tajā vecumā, kā man pašam tas bija tajā vecumā, jo es jau to pašu ceļu esmu gājis - vai es par to domāju, vai man tas bija aktuāli. Tā ir diskusija, un bieži vien tie ir jautājumi bez atbildēm, bet pati diskusija ir svarīga, lai liktu domāt, un caur domāšanu kaut kad tā gala atbilde atnāks. Elīna, kāds no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra puses bija galvenais aicinājums veidot koncertprogrammu, kuras priekšplānā ir iekšējā pasaule? Elīna Zeltiņa: Pagājušgad, kad domājām par šo sezonu un to, uz kādām tēmām fokusēties, mēs uzreiz nonācām pie tā, ka varētu runāt par vidi - par pilsētvidi tapa pirmais koncerts “Urbānā simfonija”. Tad mēs domājām: zaļā domāšana, vides problēmas un daba - tas būtu otrs, par ko domāt. Tad doma aizvirzījās pie cilvēka - nonācām pie idejas, ka būtu svarīgi arī ielūkoties pašiem sevī, ne tikai sev apkārt, un kas gan labāk var mums palīdzēt atklāt tās sajūtas un emocijas, kuras varbūt gribas apslāpēt vai ar kurām neizdodas tikt galā, kā mūzika, šī universālā valoda.

Pēc vairāk nekā 50 Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (LNMM) darbā pavadītiem gadiem drīzumā direktora amatu atstās Māra Lāce. Par “Lāces laiku” muzejā, par šaubām, uzticēšanos un mākslu kā aktīvas sabiedrības veidotāju saruna raidījumā Kultūras rondo. Nekļūdīgi atpazīstama ar savu Vidberga frizūru, stalto stāju un labi nostādīto balsi, kas vairāk nekā 50 gadus skanējusi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Ilggadējā muzeja direktore Māra Lāce drīzumā noslēgs savas darba gaitas, tāpēc raidījumā runājam gan par to, kā tas viss savulaik sākās, gan par lielākajiem izaicinājumiem un prieka brīžiem Mākslas muzeja vadībā. „Es neesmu pārāk emocionāla, esmu ļoti racionāls cilvēks,” Māra Lāce saka sarunā. Runājam par to, kāpēc sabiedrībai vajadzīga laikmetīgās mākslas urdošā provokācija un vai boikots ir pareizā atbilde uz Krievijas dalību Venēcijas biennālē. Māra Lāce atļaujas arī pa kādai emocionālākai notij, kad runā par saviem kolēģiem un to, kāpēc pat grūtākajos muzeja brīžos nav gribējusi rakstīt atlūgumu. -- Kādreizējā Valsts Mākslas muzejā Māra Lāce sāka strādāt 1973.gadā 19 gadu vecumā. Viss gan esot sācies pavisam prozaiski: kā visiem neklātienes studentiem, arī viņai kā topošajai mākslas vēsturniecei vienkārši vajadzēja izziņu par nodarbinātību. Bet uzreiz nesākās Māras Lāces muzeja karjera, jo Mākslas muzejā viņu toreiz nepieņēma. Gadu viņa nostrādāja Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, un tikai gadu vēlāk atnāca uzaicinājums, ka Valsts Mākslas muzejā atbrīvojusies gida vieta. Par viņas direktores gadiem Latvijas Nacionālā mākslas muzejā saka – „Lāces laiks”. Muzeja vadībā Māra Lāce ir bijusi vairākas desmitgades un pārdzīvojusi daudz politiķu un ierēdņu, kuri ar jaunu sparu cenšas ieviest jau sen izmēģinātas pārmaiņas un kultūru uztver kā spožu piespraudi pie atloka, ko piespraust, kad jāpadižojas viesiem, bet rāmi var aizmirst pārējā laikā. Līdz ar direktores amata atstāšanu Māras Lāces darbs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tomēr uzreiz nebeigsies: viņa jau brīvprātīgā kārtā turpinās kuratores darbu pie plašas zīmējumu izstādes, kas vasarā vērs durvis Mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. 

Sestdien, 14. martā, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris mazākajiem klausītājiem un viņu ģimenēm sarūpējis muzikālu izrādi “LeNeSOns apmeklē teātri”, kurā kopā ar diriģentu Māri Kuģi un Dailes teātra 10. studijas aktieriem – Eduardu Rediko, Agati Grīnhofu, Katrīnu Altenburgu un Ralfu Puzānu - atskaņos pazīstamas melodijas no dažādām teātra izrādēm un operām. Sarunā ar diriģentu Māri Kuģi - par izaicinājumiem, gatavojot un diriģējot koncertu jaunajiem klausītājiem, un arī metot tiltu uz 25. martu, kad Māris Kuģis stāsies pie Orķestra "Rīga" diriģenta pults koncertā "Aizturētā elpa". Koncerta nosaukums aizgūts no programmā iekļautā Indras Rišes 2000. gada opusa klarnešu kvartetam. Izskanēs arī J. S. Baha Fantāzija un fūga dominorā, D. Šostakoviča Kamersimfonija pārlikumā pūšaminstrumentu sastāvam, kā arī Ē. Vitekra un K. Nīsteda darbi. Māris Kuģis par 14. martā gaidāmajiem notikumiem atklāj: "Sastādot programmu šādam koncertam, nāk klāt daudz papildus faktoru, par kuriem ir jādomā - lai skaņdarbi nav par garu, lai tie nav tādi, kas pieaugušajiem būtu vieglāk uztverami, piemēram, lēna, klusa mūzika. Bērniem tas ir daudz lielāks izaicinājums, un par to ir jādomā. Pirms diviem gadiem, diriģējot LeNeSOnu, bija brīži, kad bērnu čalas un sajūsmas izsaucieni bija dzirdami. Jāatzīst gan, ka toreiz tas notika Hanzas peronā, tur bija mazliet citādāks izkārtojums. Kongresu namā tomēr ir atbilstošāks koncertzāles izvietojums. Būs ļoti dažāda mūzika, tāda, kas, man šķiet, ļoti uzrunās gan jaunos, gan pieaugušos. Vairāki mūziķi arī man nāca klāt un teica, cik viņi ir priecīgi tieši par šo programmu, saaicinājuši visus iespējamos radu bērnus (smejas). Man tiešām liels prieks, un es ar nepacietību gaidu rītdienu."

Liepāja kopā ar Kuldīgu un Dienvidkurzemi gatavojas Eiropas Kultūras galvaspilsētas norisēm 2027. gadā. Kultūra var mainīt būtiskus procesus sabiedrībā, uzskata "Liepāja 2027" rīkotāji. Par Liepājas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas radošajiem izaicinājumiem un iespējām Kultūras rondo studijā pārrunājam ar nodibinājuma "Liepāja 2027" valdes priekšsēdētāju Intu Šoriņu un māksliniecisko vadītāju Baibu Bartkeviču.

Atmiņa ir trausla vērtība ne tikai cilvēka, bet arī kopienas mūžā. Apzinoties dokumentārā mantojuma izzušanas draudus, UNESCO savulaik zveidoja programmu "Pasaules atmiņa". Tās mērķis ir apzināt un saglabāt cilvēces atmiņu, kas fiksēta gravējumos, zīmējumos, grāmatās, dokumentos, vēstulēs, video un audio ierakstos vai jebkādā citā informācijas nesējā, atspoguļojot kādu pasaulei nozīmīgu vēstures notikumu vai pavērsienu.  Par to, kādas atmiņu pērles īpašā vērtē turamas Latvijā un kādi izaicinājumi ir priekšā, lai nākamās paaudzes nesirgtu ar kolektīvo demenci par aizgājušiem laikiem, raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane un Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse. -- No 13. līdz 19. oktobrim Latvijā norisinājās UNESCO nedēļa 2025 “Sava laika liecinieks”, kas veltīta cilvēces kolektīvās atmiņas saglabāšanas un pieejamības tēmai, cildinot UNESCO dokumentārā mantojuma programmu “Pasaules atmiņa”.  

Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz ne tikai par naudu, bet to, kā uzņēmējdarbību savienot ar labumu visai sabiedrībai - par sociālo uzņēmējdarbību. Kāds ir tās stāvoklis Latvijā un aktuālie izaicinājumi? Klasiski jebkura uzņēmuma pamatmērķis ir strādāt ar peļņu un klasiski tas nozīmē atrisināt kādu problēmu – piedāvāt savu produktu, preci vai pakalpojumu, par kuru attiecīgi klienti ir gatavi maksāt. Bet ne vienmēr viss ir tik vienkārši,ir arī uzņēmumi, kuru darbības pamatmērķis ir cits, piemēram, palīdzēt uzlabot dzīves kvalitāti sociālās izstumtības riska grupām, nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti vai tos, kuriem grūtāk iekļauties darba tirgū, un tā risināt sabiedrībai būtiskas problēmas. Latvijā jau gadus septiņus šādiem uzņēmumiem ir iespējams iegūt Sociālā uzņēmuma statusu. Šobrīd tādu ir 277.

Republikāņiem un demokrātiem nespējot vienoties par kompromisu ASV Senātā, valdības darbs valstī apturēts jau otro nedēļu. No amata pirmdien atkāpies Francijas jaunais premjers Sebastjēns Lekornī. Tas noticis nepilnu diennakti pēc tam, kad tika izziņots jaunās valdība sastāvs. Čehijas parlamenta vēlēšanās uzvarējusi bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā populistiskā partija "Neapmierināto pilsoņu akcija". Sākušās valdības veidošanas sarunas. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" komentētājs" Pauls Raudseps, atvaļinātais vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Artjomu Konohovu. Vašingtonā kompromisa nav Pagājušajā nedēļā valdošajai Republikāņu partijai nespējot rast kompromisu sarunās ar Demokrātu partiju par finansējumu veselības aprūpei, Senātā pietrūka balsu, lai varētu pieņemt federālo budžetu. Tāpēc jau trešo reizi Donalda Trampa prezidentūru laikā un ceturto reizi šajā gadsimtā ASV federālā  valdība ir apturējusi  darbu.  Katru gadu budžeta pieņemšanas laikā notiek politiska cīņa un reizēm tā arī beidzas ar federālā budžeta iestāžu darba apturēšanu. Kompromiss gan vienmēr tiek panākts, bet jautājums, cik ātri politiķiem izdodas vienoties. Vēsturiski visbiežāk tās ir bijušas dienas vai dažas nedēļas, bet visgarākais pārtraukums ir bijis 2018.gadā, kas arī bija pēdējā reize, kad valdības darbs apturēts un toreiz vienoties izdevās vien pēc 35 dienām. Arī šoreiz izskatās, ka darbs apturēts būs ilgi, neviena puse nav gatava piekāpties. Kamēr valdības darbs ir apturēts, vairāki simti tūkstoši valdības darbinieku tiek sūtīti bezalgas atvaļinājumos, citi strādā, bet nesaņem atalgojumu. Un Tramps ir saasinājis situāciju, draudot atlaist lielu skaitu valdības darbinieku, nevis vienkārši nosūtīt tos uz pagaidu neapmaksātu atvaļinājumu. Pretī Trampam ir Demokrātu partija, kuras pamatvēlētājs jau mēnešiem pieprasījis, lai politiķi ieņem stingrāku nostāju pret prezidenta politiku. Pavasarī, kad vairāki demokrāti atbalstīja republikāņu budžetu, pār opozīciju vēlās milzīgs kritikas vilnis, tāpēc jau sākotnēji bija skaidrs, ka šoreiz republikāņiem būs grūti pārliecināt oponentus atbalstīt budžetu neko pretī nedodot. Kamēr neviena puse neizrāda nekādu gatavību sadarboties, pieaug bažas par ASV ekonomiku. Aprēķināts, ka katra nedēļa, ko valdība nestrādā un tās darbinieki pavada piespiedu neapmaksātā dīkstāvē, bremzē pasaules varenākās ekonomikas izaugsmi par 0,2%.   Čehijai savs Tramps Pēdējos gados kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Čehija ir bijusi uzticama Ukrainas atbalstītāja. Tā ir arī faktiski izformējusi vienu no lielākajiem Krievijas spiegu tīkliem, ko Maskava bija izvērpusi caur savu vēstniecību Prāgā. Tāpēc ziņas, ka turpmāk Čehijas politikā gaidāmas pārmaiņas, daudziem bija negaidītas. Starptautiskie mediji nav aktīvi sekojuši līdzi politiskajam noskaņojumam šajā Austrumeiropas valstī. Bet pārmaiņas būs. 4. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās līdzšinējā premjerministra vadītais partiju bloks saņēma vien 23,3 procentu vēlētāju atbalstu, kamēr opozīcijā esošā miljardiera un bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā partija – 34,6 procentus. Jau tajā pašā vakarā līdzšinējais premjers Petrs Fiala apsveica Babišu ar uzvaru, bet svētdien Čehijas prezidents tikās ar vēlēšanu uzvarētāju, lai spriestu par iespējām izveidot valdību. Lai arī Babiša uzvara vēlēšanās ir pārliecinoša, tomēr izveidot stabilu valdību nebūs vienkārši. Kā koalīcijas partnerus Andrejs Babišs redz divas partijas – galēji labējo partiju „Brīvība un tiešā demokrātija”, kura ieguva nepilnu 8% vēlētāju simpātiju, un partiju „Autobraucēji sev”, kuras nosaukums jau rāda, ka tās primārais mērķis ir cīņa pret Eiropas kursu pāriet uz elektroautomašīnām. Abas mazās partijas ir skeptiskas pret Eiropas Savienības politiku, un galēji labējie priekšvēlēšanu kampaņā pat solīja rīkot referendumu par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Tāpēc Babišam būs jāpieliek pūles, lai abas partijas būtu ieinteresētas sadarboties, turklāt politologi izsaka šaubas, cik stabilas un prognozējamas ir abas partijas un to ievēlētie deputāti. Tajā pašā laikā Babišs ir solījis, ka viņa vadītā valdība būs Eiropu atbalstoša un nedarbosies pretēji tās interesēm. Tāpat Babišs ir centies mazināt bažas, ka Čehija klaji pretdarbosies Ukrainas atbalstam tās cīņā pret agresoru. Tomēr pārmaiņas valsts politikā šajā ziņā būs. Priekšvēlēšanu laikā miljardieris solīja, ka, nonākot pie varas, pārskatīs Čehijas vadīto starptautisko koalīciju artilērijas šāviņu piegādei Ukrainai, kuru izveidoja Fialas valdība. Viņš gan pauda gatavību to apspriest ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, tagad sakot, ka šo programmu ir jāpārņem NATO. Andreju Babišu dēvē par populistu, un viņš arī sevi ir aktīvi pozicionējis kā Donalda Trampa atbalstītāju un viņam līdzīgas politikas īstenotāju. Francijā briest ārkārtas vēlēšanas Premjera amatā viņš paspēja būt 27 dienas, taču valdība pastāvēja vien 14 stundas, šādi kļūstot par īsāko valdību visas jaunākās Francijas Republikas vēsturē. Pēc tam, kad septembra sākumā parlaments izteica neapmierinātību iepriekšējam premjeram, prezidents Emanuels Makrons premjera amatu uzticēja Sebastjēnam Lekornī. Bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai nominētu jaunos ministrus, un svētdienas, 5. oktobra, vakarā valdības sastāvs tikai izziņots. Tas tūlīt saskārās ar plašu kritiku, jo vairākos amatos bija nominēti līdzšinējie ministri, un gan labējie, gan kreisie steidzās sacīt, ka neredz iespēju atbalstīt tos pašus vēžus, tikai citās kulītēs. Tūlīt sākās runas par vēl vienu neuzticības balsojumu, un jau pirmdien premjers pats paziņoja, ka šādā noskaņojumā neredz iespēju strādāt un atkāpjas no amata.  Kopš ārkārtas vēlēšanām, kad parlamentā izveidojās trīs atšķirīgi politiskie bloki, panākt vienošanos ir kļuvis neiespējami. Īsā laikā ir kritusi jau trešā valdība, un lielākā problēma ir tā, ka parlaments nav spējīgs apstiprināt nākamā gada budžetu, kuram ir jābūt taupības budžetam – Francijā ir arī sarežģīta finansiālā situācija. Nacionālās apvienības parlamenta frakcijas priekšsēdētāja Marina Lepēna pirmdien aicināja rīkot vēl vienas pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Viņasprāt, citas izejas no strupceļa nav. Viņa arī uzskata, ka no amata ir jāatkāpjas prezidentam. Tomēr šādu iespēju Emanuels Makrons līdz šim ir noraidījis. Tiesa, līdzīgas balsis ir atskanējušas arī no centristiem, šādi palielinot spiedienu pret Makronu. Nav drošas pārliecības, vai jaunas vēlēšanas palīdzētu valstij izkļūt no strupceļa. Protams, Marina Lepēna cer, ka tas ļautu tās apvienībai palielināt savu ietekmi, jo apvienības popularitāte ir augusi. Savukārt prezidentam tas radītu citas problēmas. Aptaujas rāda, ka Emanuels Makrons kļūst arvien nepopulārāks, bet viņa pilnvaras ir spēkā līdz pat 2027.gadam.  

Trešdaļa skolu ir saskārušās ar būtiskām grūtībām, pārejot uz mācībām tikai latviešu valodā. Pilnā pāreja notika pakāpeniski triju gadu laikā un šogad jau mācībām visās klašu grupās jānotiek tikai latviešu valodā. Par spīti tam, ka mācības latviski daļā mācību priekšmetu jau notika, bet vidējā izglītībā šis process sākās jau pirms 20 gadiem, ne visu skolu pedagogi, skolu vide, arī ģimenes spējuši panākt, lai bērniem ir pietiekošas latviešu valodas zināšanas mācību vielas apgūšanai. Kādas ir problēmas un kāds plāns tās risināt, diskutējam Krustpunktā. Analizē Rolands Ozols, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktors, Jeļena Vediščeva, Latvijas izglītības vadītāju asociācijas pārstāve, Rīgas 40. vidusskolas direktore, Kristīne Niedre-Lathere, Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece vispārējās izglītības jautājumos, un Edvarts Krusts, vēsturnieks, bijušais Rīgas 13. vidusskolas skolotājs.  

Trešdaļa skolu ir saskārušās ar būtiskām grūtībām, pārejot uz mācībām tikai latviešu valodā. Pilnā pāreja notika pakāpeniski triju gadu laikā un šogad jau mācībām visās klašu grupās jānotiek tikai latviešu valodā. Par spīti tam, ka mācības latviski daļā mācību priekšmetu jau notika, bet vidējā izglītībā šis process sākās jau pirms 20 gadiem, ne visu skolu pedagogi, skolu vide, arī ģimenes spējuši panākt, lai bērniem ir pietiekošas latviešu valodas zināšanas mācību vielas apgūšanai. Kādas ir problēmas un kāds plāns tās risināt, diskutējam Krustpunktā. Analizē Rolands Ozols, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktors, Jeļena Vediščeva, Latvijas izglītības vadītāju asociācijas pārstāve, Rīgas 40. vidusskolas direktore, Kristīne Niedre-Lathere, Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece vispārējās izglītības jautājumos, un Edvarts Krusts, vēsturnieks, bijušais Rīgas 13. vidusskolas skolotājs.  

"Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības Černihivas mūzikas skolā, un piegādāju viņiem instrumentus. Tur uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem, ko piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Redzot ukraiņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija TĀDA... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz," saviļņoti saka diriģents un Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors ATVARS LAKSTĪGALA, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies nākamajā rītā pēc Franča Lehāra operetes "Džudita" pirmizrādes. Paldies tev, Atvar, par agro nākšanu uz "Klasikas" studiju! Kādas ir sajūtas pēc pirmizrādes? Droši vien visu nakti kaut kas galvā vēl skan.  Atsevišķas epizodes vēl kādu laiku skanēja. Uzskatu, ka darbs tika labi paveikts no visām pusēm, bet vienmēr ir tā: varbūt varēju tur vēl tā vai šitā... Tā filma vēl tinas atpakaļ. Tā laikam ir tāda mūziķa iekšējā atbildība. Grūti to savādāk raksturot. Bet jūs jau varat ikreiz dot vairāk, labāk, savādāk: tur jau ir tā dzīvās mūzikas burvība. Nākamās izrādes ir 6. un 7. oktobrī. Mainīsies arī sastāvi. Bet vai nav dīvaini, ka Lehāra "Džudita" Latvijā tikusi iestudēta pirmo reizi? Jā, un ja šobrīd neko nejaucu, tad ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs: interesējoties par nošu materiālu, arī no kaimiņvalstu nošu bibliotēkām neatradu nekādas norādes, ka šajā reģionā kādreiz bijusi iestudēta "Džudita".  Bet jūs materiālu sadabūjāt, tāpat tikāt pie latviešu teksta. Šis ir tas gadījums, kad nav vajadzīgi titri un tu pilnīgi skaidri vari saprast tekstu – gan dziedāto, gan runāto. Domājot par VEF Kultūras pils mazo orķestra bedri, šķita neiespējami, ka tajā varētu salīst lielais orķestris. Tāpēc orķestris ir samazināts, bet tik un tā skan brīnišķīgi. Jau iepriekš man bija darīšana ar šo orķestra bedri, un tas tiešām bija izaicinājums: ieraugot Lehāra oriģinālpartitūru, sapratu, ka arī mūsu Baltā nama bedrē tas būtu bijis komplicēti, jo operetē izmantots patiešām ļoti, ļoti, ļoti liels orķestris: te ir arī ģitāras, mandolīnas un kas tikai vēl nē... Sapratu, ka bedrē vairāk par trīsdesmit cilvēkiem nepietiks vietas, un tad nu bija lielais uzdevums – domāt, kā un ko darīt, lai labi skanētu un visiem pietiktu vietas. Atļāvos konsultēties ar saviem iepriekšējiem un pastāvīgajiem sadarbības partneriem, zvanīju komponistam Ērikam Ešenvaldam, ar kuru man bijusi ilggadēja sadarbība: viņš man ieteica savu ļoti talantīgo kompozīcijas studentu, maģistrantu Polu Bernardu Bernotu, kuram ļoti patīk šādas lietas. Protams, tas bija liels risks – kaut ko tik vērienīgu un apjomīgu uzticēt jaunam cilvēkam, bet… Tad atcerējos, ka arī es pirms gadiem divdesmit ļoti gaidīju šādus izaicinājumus un piedāvājumus, jo man patika darīt ko tādu, kas varbūt pat būtu pāri maniem spēkiem. Uzrunājot jauno komponistu un pianistu Polu, viņš atbildēja, ka ļoti labprāt šo darbu uzņemtos, un tad jau vienojāmies par to, kāds varētu būt sastāvs – ka tie būtu 27 mūziķi, un izveidosim šo partitūru tā, lai maksimāli izklausītos tā, kā to iecerējis Lehārs. Tev ir arī palīgs un asistents pie diriģenta pults – arī jauns cilvēks, kuram laikam vienā izrādē arī tiks dots vārds? Jā, esmu priecīgs, jo pirmo reizi uz ilgstošāku sadarbību esmu aicinājis savu asistentu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra diriģēšanas studentu Artūru Plaudi. Šeit noder arī viņa klavierspēles dotības, pieredze un iepriekšējā izglītība, jo Rīgas Doma kora skola dod savu artavu. Tieši darbā ar vokālo mūziku viņš bija ļoti, ļoti vērtīgs palīgs un arī dziedātājiem deva brīnišķīgus padomus. Artūrs diriģēs izrādi 21. oktobrī. Tā būs viņa debija muzikālajā žanrā.  Tev šī nav pirmā pieredze ar operetes žanru, par kuru domas sabiedrībā atšķiras. Ir daļa ļaužu, kas pret to izturas skeptiski. Daļa sabiedrības uzskata, ka operete ir kā šlāgeris populārajā mūzikā. Bet tas tā noteikti nav! Būtiskākā atšķirība no operas operetē ir pozitīvisms: teju visas izrādes, izņemot "Džuditu", beidzas laimīgi – un tās ir komēdijas. Cik man zināms, teju visos pasaules teātros operetes iestudē valsts valodā. Tas klausītājam ir interesanti – ka viņš no sākuma līdz galam var saprast, par ko ir stāsts. (..) Operetē ir ļoti daudz runāto dialogu. Vai diriģentam tas ir īpašs uzdevums un varbūt pat apgrūtinājums – tiem sekot? Arī dziedātājiem tas noteikti nav viegli. Tev taču ir jāseko katram vārdam! Jā, protams, man jāseko! Bet jau mēģinājumu procesā šīs nianses ir ļoti labi izprastas. Dodu arī padomus, lai šie dramaturģiskie akcenti sakristu ar mūziku, kas sekos pēc tam. Runātie dialogi papildina mūziku. Ja operā ir rečitatīvi, tad operetēs ir dialogi.  Jāvēl ilgs mūžs operetei "Džudita", bet nu gan pievēršamies Ogrei. Vai esi dzimis ogrēnietis, vai arī tu tur šobrīd dzīvo un strādā?  Esmu dzimis Rīgā, tomēr sevi vienmēr esmu uzskatījis par ogrēnieti. Lai gan esmu mācījies, strādājis un dzīves lielāko daļu pavadījis ārpus Ogres, šī pilsēta ir manas mājas. Atzīšos – bijušas pāris reizes, kad es pat esmu mēģinājis aiziet no Ogres, jo strādāju Liepājā un domāju, ka varbūt tomēr vajadzētu dzīvot tai tuvāk. Vēl bija mācības Berlīnē, un tad Ogre likās pilnīgi uz citu pusi nekā Liepāja vai Rīga lidosta. Bet nē... Ogre, kur satiekas divas upes, kļūst arvien skaistāka, tā mani vilina kā magnēts! Tai ir ļoti īpaša aura. Ogri un Operetes teātri kaut kādā ziņā saista intensīvas saites. Kā ir ar muzikālā teātra attīstību Ogrē? Mēs visi uz to ļoti, ļoti ceram! Nopietnā projekta stadijā izstrādāts vizuālais materiāls, kā tas varētu izskatīties. Par tautas saziedotajiem līdzekļiem celtais Ogres Tautas nams ir vēsturiska ēka; tai ir ļoti skaists tornītis. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, šis tornis bija viena no pirmajām vietām, kurā tika pacelts Latvijas karogs. Tāda ikoniska vieta. Un, tā kā šī ēka jau kādu laiku ir tādā kā pabērna statusā, lai gan tai ir liela kultūrvēsturiska vērtība, tika lemts – kāpēc to nepiepildīt ar kultūru? Ir izveidots projekts, kurā šī vecā, vēsturiskā ēka varētu savienoties ar jaunu un pilnvērtīgu teātra ēku. Vecā ēka paliktu kā mazā zāle, bet jaunā ēka – kā jaunā zāle. Ceru, ka pārskatāmā nākotnē šī iecere tiks novesta līdz galam. Bet jau ļoti pārskatāmā nākotnē, 11. oktobrī, būs liela balle, bet vēl pirms tam – arī daudz kas cits saistībā ar Ogres Mūzikas un mākslas skolas jubileju. Patiesībā kopā liktas divas jubilejas: Mūzikas skolai – 65, Mākslas skolai – 35. Kopā apaļš simts!  Jā, tā ir mana ideja. Mūzikas skola tika dibināta 1960. gadā, bet Mākslas skola – 1990. gadā, un šīs skolas veiksmīgi darbojušās katra par sevi. Nu jau piecus gadus esam kopā zem vienas administrācijas, bet – saglabājot tās labās tradīcijas, kas bijušas iepriekš. Tradīcija, kuru šobrīd turpinu – neuzstāju, lai talantīgais jaunietis obligāti aizietu līdz galam un skolu pabeigtu: man ir svarīgi dot viņam impulsu, un, ja redzu, ka konkrētajam jaunietim ir ļoti īpašas dotības, mudinu iet uz Rīgu – vai tā būtu Rīgas Doma kora skola, vai arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Jo redzu, kā notiek attīstība. Piemēram, Diana Ozoliņa, viena no vadošajām čellistēm Latvijā, arī savulaik uzsākusi mācības Ogres mūzikas skolā; tāpat altiste Ināra Brīnuma, klarnetists Uldis Lipskis. Trombonists Vairis Nartišs šo skolu ir pat pabeidzis. Bet jaunā, talantīgā pianiste Ērika Jēkabsone aizgāja uz Dārziņskolu.  2017. gadā, kad stājies jaunajā amatā, savā vīzijā teici, ka nepieciešams veidot jaunas tradīcijas šajā profesionālās ievirzes izglītības iestādē. Piemēram, rīkot mūzikas festivālus, iesaistot citu mūzikas skolu audzēkņus, pasniedzējus no Mūzikas akadēmijas, no ārvalstīm. Tas ir izdevies? Ir izdevies, jā. Tas notiek pastāvīgi – gan starptautiskie projekti, gan vietēja mēroga projekti. Kad vēl skolas nebija apvienotas, izveidoju koncertu ciklu, kurā personības, kas pasaulē ļoti tālu tikušas un parādījušas sevi uz lielajām skatuvēm, aicinu tikties ar bērniem skolā, lai parunātos un arī muzicētu – tā, lai bērni varētu uzdot jautājumus un akcentu liekot uz to, kādas konkrētajai personībai bijušas pirmās dienas mūzikas skolā, kāds bijis pirmais mācību gads, kādas bijušas pirmās veiksmes un arī neveiksmes, kā tikts tām pāri… Daudzi bērni man atzinušies, ka tas viņus ļoti, ļoti iedvesmojis! Jo neviens no mums nepiedzimst uz skatuves: pamatā ir ļoti liels darbs. Un katram ir savs stāsts par to. Bijuši jau ļoti daudzi šādi pasākumi. Tavā vīzijā bija atvērt arfas klasi un izveidot džeza nodaļu. Džeza vēl nav, bet arfa gan ir!  Ja nemaldos, vēl tikai Jūrmalā ārpus Rīgas ir iespēja apgūt arfu. Esam viena no retajām skolām Latvijā. Šobrīd ir arī pirmie trīs absolventi, un esmu priecīgs, ka visi skolu absolvējuši teicami un izcili. Ļoti liels nopelns te ir skolotājai Ievai Šablovskai: tas, kā viņa spēj aizraut meitenes, ir kaut kas fenomenāls! Un vēl lielāks pārsteigums bija, ka gandrīz visiem viņas audzēkņiem mājās ir savas arfas. Es saku: Ieva, ko tu dari ar tiem meiteņu tētiem?! (smejas)  Moderno datortehnoloģiju izmantošana. Arī to kā prioritāti esi licis 2017. gada vīzijā. Vienmēr esmu bijis par tehnoloģijām, man tās ļoti patīk un aicinu tās izmantot arī citus. Kad sāku strādāt direktora amatā, skolā nebija pat e-klases: mums vēl bija žurnāli, viss papīros. Teicu – nē, tā nebūs, mums jāiet laikam līdzi, un līdz šim ir daudz kas izdarīts šajā jomā. Ar tehnoloģijām esam ļoti "uz tu". Kad bija pandēmijas laiks, jau pirmajā nedēļā izveidoju digitālo koncertzāli un visi vecāki varēja sekot līdzi: mums koncertdzīve neapstājās ne uz mirkli! Tai varēja sekot līdzi tiešsaistē, kuru nodrošināja vairākas kameras. Tas man bija tāds uzstādījums. Un pāri visam tu teici – un tas nu gan ir noteikti piepildījies! – ka tev ir ļoti liela vēlēšanās izdarīt kaut ko labu savas pilsētas Ogres labā. Bet tu esi daudz ko izdarījis arī Liepājas labā. Un, skat, "Lielajam dzintaram" tuvojas jau desmit gadu dzimšanas diena! Tas bija tiešām ļoti, ļoti liels notikums un interesants posms… Liepājā mana dzīvesvieta bija blakus "Lielajam dzintaram", tāpēc varēju redzēt, kā šis brīnums top no stāva uz stāvu. Man bija skaidri zināms, kas būs programmā vēl divus gadus pirms koncertzāles atklāšanas! Koncertzāles un pilsētas vadība noticēja manai idejai, un par to esmu ļoti gandarīts. Viens no taviem skolotājiem ir Imants Resnis. Kādā intervijā lasīju, ka reiz kādā stundā Imants tev pajautājis – nu, kā tev patika jaunā izstāde Mākslas muzejā? Viņš ir viens no tiem, kurš tev liek skatīties plaši. Tas tiešām ir pateicoties Imantam Resnim, kurš uzskata: diriģents nav tikai tas, kurš taktē vai skatās, vai mūziķi nospēlē pareizas notis – ir jāredz ļoti plaši, jābūt plašam skatījumam. Imantu Resni joprojām uzskatu par vienu no erudītākajiem mūziķiem, diriģentiem, ko pazīstu, un ļoti, ļoti novērtēju to, ko viņš man devis. Tu skaties plaši arī pāri Latvijas robežām. Tev piešķirts Ukrainas augstākais valsts apbalvojums, un laiku pa laikam mēs redzam tevi Ukrainā. Esi teicis, ka mūzika un māksla ir spēcīgs ierocis. Tieši tā. Viena no Ogres sadraudzības pilsētām ir Černihiva, kas ir salīdzinoši tuvu agresorvalsts robežai. Jau kara pirmajās dienās uzzinot par turienes situāciju, arī man sirds ļoti sažņaudzās, un nodomāju: noteikti pie pirmās izdevības palīdzēšu! Zinot, ka Ogres novada domes priekšsēdētājs Helmaņa kungs pats personīgi dodas uz turieni un piedāvā piegādāt palīdzību, pieteicos, ka arī es gribētu braukt līdzi, taču saredzu, ka turp dotos ar savu misiju. Sazinājos ar Černihivas mūzikas skolu un arī mākslas skolu, apjautājos, kas viņiem nepieciešams, un vairākas reizes braucu uz turieni, vedot mūzikas instrumentus, kurus man savukārt piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Jo tur tā situācija bija tāda, ka uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības, un piegādāju viņiem instrumentus. Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem. Redzot viņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija tāda... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz. 8. oktobrī jūsu skolā būs atbalsta koncerts Ukrainai – kopā ar pianistu Andreju Osokinu, dziedātāju Brigitu Reisoni, jūsu skolas bērniem un arī bērniem no Ukrainas. Jā, tāda izaicinājumiem pilna nedēļa. Un tad vēl skolas jubilejas koncerts. Ar Andreju Osokinu mums plānota sadarbība arī turpmāk: abi esam uzaicināti uzstāties kopā Černihivā nākamā gada pavasarī. Ar Černihivas simfonisko orķestri izveidosim kopēju programmu, kas būs kā labdarības koncerts no mūsu puses, un visi ienākumi tiks novirzīti Ukrainas aizstāvjiem.

Aizvadītās nedēļas nogalē svinīgi atklāta Dailes teātra Jaunā zāle. Izaicinājums bijis liels, uzsver pārbūves projekta autori, arhitekti Ilze un Reinis Liepiņi, jo Dailes teātris ir kultūras kanona ēka. Četru stāvu vietā tagad divi – vienā stāvā Jaunā zāle, otrā Mēģinājumu zāle. Galvenais ieguvums skatītājiem: laba redzamība un vairāk skatītāju vietu. Telpu pārbūves risinājumi ļāvuši izveidot arī jaunu un plašu mēģinājumu zāli. Pirmais iestudējums, ko tapis jaunajā zālē ir maniakālā komēdija "Anarhista nejaušā nāve". To iestudējis režisors Matīss Kaža.

Saruna par lielākajiem izaicinājumiem, uzsākot savu pirmo biznesu — bez ārējiem investoriem, attālināti un bootstrap režīmā kopā ar Supply.Family un Orbyt Studio dibinātāju Kristu Dārziņu un Asketic partneri un dizaineri Miķeli Baštiku.

Kultūras rondo studijā dejojam! Viesos lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” mākslinieciskā vadītāja Dagmāra Bārbale, režisore Inga Cipe un trīs “Dzirnu” dejotāji - Pēteris Ķeviņš, Elza Sauka un Lote Ozola. Deju svētkos šoreiz piedalās daudz vairāk bērnu. Šoreiz uz Deju svētkiem ir tikuši 96% no visiem kolektīviem, skolēnu svētkos pirms desmit gadiem piedalījās 56% kolektīvu. Toreiz gan bija lielāks kolektīvu kopskaits, taču stadionā bija tikai 13 000 dejotāju. Šovasar stadionā satiksim 17 000 dejotāju! "Šobrīd, vērojot gan dejotājus, gan pedagogus, gan atbildīgos vecākus, kas pavada grupas dažādās svētku norisēs, ka redzi visu acīs saviļņojumu, ka viņi ir nonākuši atkal šajās lielajās norises vietās, ka viņi šobrīd, manuprāt, vēl vairāk novērtē to iespēju būt kopā un pieredzēt šos notikums, man liekas, emocionālais lādiņš šajās lielajās norisēs noteikti pārspēj kaut kādas lietas, kas varbūt nebūs praktiski izdevušās, varbūt kādas līnijas nebūs tik taisna, vai kāds kolektīvs nepaspēs kaut kur iznākt. Domāju, ka tas emocionālais šobrīd ir svarīgākais," vērtē Dagmāra Bārbale. Deju lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” mākslinieciskās idejas pamatā ir vārds “vērt”. Rotaļelementi, mēles mežģi, skaitāmpanti, arī padomi, mīklas un tautas gudrības savērs zināšanas, atvērs vārtus, ļaus vērties pasaulē, atskatīties uz saviem senčiem un atvērt jaunus vārtus. Laima, liktens lēmēja, saved kopā Tēvu, Māti un arī bērnus, tādēļ koncertā dejos un savus atziņu vārtus vērs bērni un jaunieši, bet līdzās viņiem būs lielie brāļi un māsas, mammas un tēti, kuri ar aktīvu un radošu iesaisti dzīvā scenogrāfijā papildinās dejotāju veidotos laukuma rakstus un zīmes. Lielkoncerta mērķis: caur tradīcijas izpratni, deju, mūziku un spēli visiem būt piederīgiem Deju svētkiem. "Lielā atslēga ir deju skolotājs. Deju virsvadītājs augšā tribīnē var uz vienas kājas stāvēt un griezties uz galvas, un tiltiņā izliekties, bet ja nav šī saikne starp skolotāju, kurš ir turpat pie bērniem un palīdz precizēt zīmējumus un "pārtulkot", ko virsvadītājs ir domājis, tad tā rezultāta nav un nebūtu," uzskata Dagmāra Bārbale. Dzīvības vārtus, Pasaules vārtus, Gudrības vārtus un Senās vērtnes atvērs bērnu un jauniešu tautas deju kolektīvi – 1.-12.klašu dejotāji, lai dejās vēstītu par paaudžu pārmantojamību un tālāk nododamajām gara mantām, ļaujot uzziedēt Zilajai ilgu puķei. Lielkoncerta programmā iekļautas 23 dejas, kuras veidojuši divdesmit dažādu paaudžu horeogrāfi. Koncerta izskaņā tiks iedzīvināta XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku iecere visiem nodejot etnogrāfisko deju “Sudmaliņas”. Koncertu varēs noskatīties tiešraidē Latvijas Sabiedriskā medija mājaslapā 12. jūlijā plkst. 11. Sarunu par deju lielkoncertu “Es atvēru Laimas dārzu” noslēdzam ar tā fināla dziesmas pirmatskaņojumu. Komponists - Mārtiņš Miļevskis, vārdi - Inga Cipe, izpilda - MM Orķestris, Emilija, "Knīpas un knauķi".    

Krievijas un Ukrainas potenciālās sarunas Turcijā. Tramps devies uz Tuvo Austrumu reģionu. Izraudzīts jaunais pāvests. Kardinālu Robertu Frensisu Prevostu turpmāk pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un politologs Andis Kudors. Prezidenta Trampa "zelta maršruts" 13. maijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps uzsāka savu pirmo nozīmīgo ārvalstu turneju, ierodoties Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā. Faktiskais Saūdu monarhijas valdnieks – kroņprincis Muhammeds – sagaidīja nozīmīgo viesi pie lidmašīnas trapa. Laikam gan nav otra valsts galvas, kuru ar pašreizējo Baltā nama saimnieku saistītu tik ilga savstarpēja politiska un finansiāla atbalsta vēsture. Tramps amortizēja amerikāņu likumdevēju niknumu pret Muhammedu pēc publicista Džmala Kašogi noslepkavošanas, kam pavēli diezgan nepārprotami bija devis kroņprincis, savukārt pēc 2021. gada 6. janvāra Kapitolija demolēšanas, kad Trampu klans ASV biznesa aprindās bija kļuvis par izraidītajiem, Saūdu karaļnams ar gatavību iesaistījās daudzmiljonu kopprojektos. Prese prezidenta tūres sakarā uzskaita viņa ģimenes biznesa intereses visās apmeklējamajās valstīs, kamēr Baltais nams steidz noliegt jebkādas aizdomas par interešu konfliktu. Biznesa sakari, investīcijas – tāds ir tūres pamatakcents. Avioindustrija, kodolenerģētika, mākslīgais intelekts, militārā ražošana. Delegācijas sastāvā ir Īlons Masks un vēl pāris desmiti nozīmīgu investīciju, digitālo tehnoloģiju u.c. kompāniju vadītāju. Šodien, 14. maijā, Rijādā Trampam cita starpā paredzēta tikšanās ar jauntapušā Sīrijas režīma līderi Ahmedu aš Šarā, kuram prezidents, visdrīzāk, pavēstīs par Asada diktatūras laikā noteikto sankciju mīkstināšanu. Tālākais Baltā nama saimnieka ceļš vedīs uz Kataru, kuras varasvīri esot sadomājuši uzdāvināt viesim jaunu prezidenta aviolaineri, iekārtotu ar austrumu šeiha cienīgu vērienu un stilu. Šī ekstravagantā velte jau sacēlusi pamatīgu troksni Amerikā, jo opozīcijas un arī dažu valdošās partijas pārstāvji to uzlūko kā klaju korupciju. Visbeidzot pēdējais plānotais vizītes punkts ir Apvienotie Arābu emirāti. Tā vien šķiet, ka Tramps apzināti met līkumu reģiona sāpīgajiem krīžu punktiem. Viņa maršrutā nav Izraēlas, kuras problemātika šķiet teju pagaisusi no Ovālā kabineta dienaskārtības. Nav plānota arī pietura Omānā, kur jau kādu laiku risinās Savienoto Valstu un Irānas delegāciju sarunas par Irānas kodolprogrammas likteni. Tiesa, kad aktualizējās iespēja, ka ceturtdien, 15. maijā, Stambulā varētu tikties Volodimirs Zelenskis un Vladimirs Putins, Tramps izteicās, ka arī varētu tur iegriezties un piebiedroties sarunai. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka minētā karojošo valstu līderu tikšanās tiešām varētu notikt. Izaicinājumu domino Kā zināms, pirms t.s. Uzvaras dienas svinēšanas Krievijā tās vadonis Vladimirs Putins nāca klajā ar priekšlikumu trīs dienu ilgai uguns pārtraukšanai, uz ko no Kijivas sekoja atbilde, ka neredz tam jēgu. Tā vietā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ierosināja noslēgt trīsdesmit dienu pamieru, kas būtu reāls pamats miera sarunu uzsākšanai. Tomēr Kremlim šobrīd acīmredzot šķiet parocīgāk turpināt karadarbību, tai skaitā Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavošanu. 10. maijā Kijivā ieradās četru Ukrainas sabiedroto – Francijas, Lielbritānijas, Polijas un Vācijas – valdību vadītāji, un šīs tikšanās rezultāts bija sestdien izskanējusī kategoriskā prasība Krievijai: līdz pirmdienas vakaram pārtraukt uguni vai arī rēķināties ar jaunām nopietnām sankcijām. Par šo pozīciju telefoniski esot informēts arī prezidents Tramps, kurš tai piekritis. Kremļa reakcija bija prognozējama – runasvīrs Dmitrijs Peskovs intervijā telekanālam CNN paziņoja, ka viņa valdība nepakļaušoties kādiem ultimātiem. Tomēr svētdienas, 11. maijā, vakarā sekoja Maskavas atbildes gājiens – Vladimirs Putins nāca klajā ar ierosinājumu bez iepriekšējiem nosacījumiem sākt tiešas sarunas starp Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem. Sarunām būtu jāsākas 15. maijā Stambulā, pie kam Krievija tās traktē kā turpinājumu 2022. gadā notikušajam sarunu posmam, kurā Kremlis faktiski izvirzīja Ukrainai kapitulācijas prasību. Ar līdzīgiem uzstādījumiem plānoto sarunu sakarā jau nācis klajā Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs. Tomēr arī Putina sarunu piedāvājums nepalika pēdējais. Gluži kā domino spēlē puses liek galdā arvien jaunus priekšlikumus, un pirmdien prezidents Zelenskis paziņoja, ka labprāt tiksies ar Putinu, ja vien Krievijas diktators pats ieradīsies Stambulā. Izpaužoties šai ziņai, par savu iespējamo klātbūtni izteicās arī prezidents Tramps. Jau iepriekš tika pieteikts visai respektabls Savienoto Valstu delegācijas sastāvs – uz Stambulu plāno doties valsts sekretārs Marko Rubio un īpašie sūtņi Stīvs Vitkofs un Keits Kellogs. Šobrīd gan nekas neliecina, ka Putins tiešām būtu gatavs rīt ierasties Turcijā, savukārt prezidents Zelenskis paziņojis, ka ar kādu zemāka ranga Krievijas pārstāvi sarunas nevedīs. Habemus papam 8. maijā biezu baltu dūmu vērpetes no Siksta kapelas skursteņa pavēstīja, ka Romas Katoļu baznīcas galva, 267. pēc skaita, ir izraudzīts. Par jauno pontifiku kļuvis kardināls, kura vārds nefigurēja iepriekš publiskotajos ticamāko kandidātu sarakstos – Roberts Frensiss Prevosts, līdzšinējais Vatikāna Latīņamerikas lietu komisijas un Bīskapu lietu dikastērijas, respektīvi, par bīskapu iecelšanu atbildīgās institūcijas vadītājs. Turpmāk mēs viņu pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Viņš ir pirmais Romas pāvests, kurš dzimis Savienotajās Valstīs un ir ASV pilsonis, otrais pēc sava priekšgājēja pāvesta Franciska, kurš dzimis Jaunajā pasaulē, un otrais, kuram dzimtā ir angļu valoda. Dzimis Čikāgā 1955. gadā, lielu līdzšinējā mūža daļu priesteris Prevosts pavadījis Dienvidamerikas valstī Peru, vispirms astoņdesmito gadu otrajā pusē vairākus gadus kalpodams kā Svētā Augustīna ordeņa misionārs, bet no 2014. līdz 2023. kā Čiklaijo provinces bīskaps. Starplaikā viņš darbojās minētā ordeņa amatos dzimtajā Čikāgā, līdz 2001. gadā tika ievēlēts par ordeņa galvu – ģenerālprioru. Kā zināms, savu amata vārdu pāvesti izvēlas paši, un izvēles motīvs parasti ir kāda priekšgājēja personība, kas jaunajam pontifikam šķiet iedvesmojoša un atdarināšanas cienīga. Kā var lasīt medijos, Leonam XIV tāds ir pirmām kārtām 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs valdījušais Leons XIII – pāvests, kurš tiecās tuvināt katoļu baznīcu sava laika sociālo problēmu risināšanai. Aktīvi oponēdams tolaik popularitāti gūstošajam marksismam, Leons XIII tajā pat laikā aicināja apzināties zemāko šķiru ļaužu cilvēcisko vērtību, pieprasīja cieņpilnu attieksmi pret ikvienu sabiedrības locekli, kļūdams par vienu no kristīgās demokrātijas virziena idejiskajiem pamatlicējiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Iepazīstam kādu grāmatu, kas pievēršas mūsdienu vidējās paaudzes dzīves izaicinājumiem. 21. gadsimta demogrāfijā redzam vairāk pusmūža cilvēku nekā jebkad līdz šim. Tas rada veselu paaudzi cilvēku, kuriem par pienākumu uzlikts sniegt rūpes bērniem un vecākiem vienlaikus, būt aktīviem darba dzīvē ilgāk nekā jebkad iepriekš. Kādas sekas tas rada un ko par to saka cilvēkģeogrāfijas pētījumi, par to raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar socioloģi, migrācijas, mobilitātes un sociālās nevienlīdzības pētnieci, asociēto profesi Austrumsomijas universitātē un viesprofesori Rīgas Stradiņa universitātē Aiju Lulli.   Zinātnes ziņas Sirds slimību nāves gadījumi visā pasaulē saistīti ar ķīmiskām vielām, ko plaši izmanto plastmasā Ne reizi vien raidījumā esam runājuši par plastmasu, par mikroplastmasu un to, kā tā, iespējams, atstāj ietekmi uz cilvēka veselību. “Science Daily” raksta, ka sirds slimību nāves gadījumi visā pasaulē ir saistīti ar ftalātiem. Pagājušajā nedēļā publicēts pētnieku ziņojums uzrādījis, ka ikdienas saskare ar ftalātiem, kas tiek lietoti mājsaimniecības priekšmetu ražošanā, varētu būt saistīti ar 356 000 nāves gadījumu pasaulē sirds slimību dēļ, un šie ir konkrēti dati par 2018. gadu. Pētījumu vadījuši zinātnieki no Ņujorkas, ASV, un uzmanība īpaši pievērsta ftalāta veidam, kas padara pārtikas traukus, medicīnisko aprīkojumu un citu plastmasu mīkstāku, elastīgāku, un pētījumos pierādīts, ka ftalāta iedarbība izraisa pārmērīgu imūnreakciju (iekaisumu) sirds artērijās, kas laika gaitā ir saistīta ar paaugstinātu sirdslēkmes vai insulta risku. Pētījums liecina, ka mēs ne tikai dzirdam mūziku, bet gan “kļūstam par to” Kāds cits pētījums, piedaloties ASV un Kanādas zinātniekiem, liecina, ka mūsu smadzenes un ķermeņi ne tikai saprot mūziku, bet arī fiziski rezonē ar to. Šie atklājumi, kas balstīti neirozinātnes, mūzikas un psiholoģijas atklājumos, apstiprina neironu rezonanses teoriju (NRT). Saskaņā ar šo teoriju muzikālā pieredze rodas no smadzeņu dabiskajām svārstībām, kas sinhronizējas ar ritmu, melodiju un harmoniju. Šī rezonanse veido mūsu laika izjūtu, muzikālo baudu un instinktu kustēties līdzi ritmam. Tātad viss patiesi balstīts fizikā, fizioloģijā, ne tik daudz kādos mūsu paredzējumos, cerībās par to, kāda mūzika varētu būt. Kā veidot pilsētu, lai uzlabotu savu psihisko veselību saskaņā ar zinātni? Bet psihisko veselību iespējams uzlabot arī, pievēršot uzmanību pilsētplānošanai. Par to “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē ir vēstīts. Eksperti apgalvo, ka nelielas izmaiņas mūsu apkārtnē, piemēram, kur mēs sēžam, staigājam vai pulcējamies, var būtiski ietekmēt to, kā jūtamies. Aicina ziņot par gredzenotiem mājas strazdiem. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas pētnieki veic pētījumu par Latvijas Ornitoloģijas biedrības izsludināto 2025. gada putnu – mājas strazdu. Tādēļ ir ļoti liels lūgums ziņot pētījuma vadītājam Oskaram Keišam (oskars.keiss@lu.lv, 29236300) par novērotiem mājas strazdiem ar gredzenu uz kājas.  Pētnieki būs ļoti pateicīgi par ikviena gredzenota putna ziņojumu un vēl pateicīgāki, ja māju īpašnieki atļaus putnu sagūstīt, noņemt datu uztvērēju (ģeolokatoru) un putnu atkal atlaist brīvībā.  

Saule un okeāna viļņi vilina latviešus ceļot uz Portugāli, bet ir latvieši, kuri šo Eiropas dienvidu valsti izvēlas par savām mājām. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar latviešiem, kuri bauda dzīvi Portugālē, lai uzzinātu, kāda ir viņu ikdiena šai saules lutinātajā zemē un kādi ir diasporas izaicinājumi dzīvojot Eiropas dienvidos. Sarunājas pasākumu arhitekte Sindija Vilde, kura Portugālē dzīvoja galvenokārt Covid pandēmijas laikā, māksliniece Zane Veldre dzīvoja Portugālē studiju un prakses laikā pirms 15 gadiem, Ilze Lagzdiņa-Amandio dzīvojusi Portugālē 10 gadus, bet nu ar ģimeni ir atgriezusies Latvijā un strādā kino jomā, Sandra Jēkabsone dzīvo Portugālē, bet šobrīd ir atbraukusi ciemos uz Latviju, ikdienā ir apdrošināšanas speciāliste, bet brīvajā laikā arī gide Porto reģionā, Ilze Jēkabsone sarunai pievienojās no Lisabonas, strādā Eiropas Savienības narkotiku aģentūrā.

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis Laikmetīgās mākslas centra "Kim?" izpilddirektori Evitu Gozi, mākslinieku Indriķi Ğelzi un Rīgas Investīciju un tūrisma aģentūras direktoru Fredi Bikovu, lai ieskicētu vairākas jaunas iniciatīvas Rīgas mākslas dzīvē. Tās sāksies šovasar un varbūt izvērtīsies par tradīciju.   

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis Laikmetīgās mākslas centra "Kim?" izpilddirektori Evitu Gozi, mākslinieku Indriķi Ğelzi un Rīgas Investīciju un tūrisma aģentūras direktoru Fredi Bikovu, lai ieskicētu vairākas jaunas iniciatīvas Rīgas mākslas dzīvē. Tās sāksies šovasar un varbūt izvērtīsies par tradīciju.  Raidījuma producente – Ieva Zeidmane.  

Latvijā gadā viens cilvēks rada vidēji 1,8 m3 vai aptuveni 412 kg nešķirotu atkritumu, vismazāk - lauku viensētās, visvairāk - daudzīvokļu mājās. Kopumā valstī ik gadu tiek radīti ap 745,7 tūkst. tonnām sadzīves atkritumu, no tiem šķiroti tiek tikai aptuveni viena piektdaļa daļu, liecina dati, ko publicējusi atbildīgā ministrija par 2018.gadu. Ir dažādi lielāki un mazāki, plašāki un mazāk plaši dokumenti kur nosprausti atkritumu apsaimniekošanas, tostarp atkritumu dalītās vākšanas un šķirošanas mērķi. Tā piemēram premjeres Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta deklarācijā teikts “Plašāk integrēsim aprites ekonomikas principus uzņēmējdarbībā, lai produktu, materiālu un resursu vērtību pēc iespējas ilgāk saglabātu tautsaimniecībā, kā arī samazinātu atkritumu rašanos.” Savukārt Eiropas Savienības direktīvas, kuras arī Latvija ir akceptējusi, nosaka, ka visām ES dalībvalstīm līdz 2035.gadam, atkritumu poligonos apglabāto sadzīves atkritumu īpatsvars jāsamazina līdz vismaz 10 % no ikgadējā sadzīves atkritumu daudzuma. Šobrīd poligonos apglabāti tiek viedēji 45 % saražoto atkritumu. Un Valsts vides dienests vēl pērn, veicot sadzīves atkritumu poligonu pārbaudes, konstatēja vairākas nepilnības, kas var kavēt vai liegt Latvijai sasniegt Eiropas Savienības noteiktos mērķus, tā kā šobrīd poligonos nonāk un tiek apglabāts ievērojams daudzums iepakojuma materiāla, kas būtu derīgs otrreizējai pārstrādei. Atkritumu šķirošanas tendences kopumā uzlabojas, ir ieviesta depozīta sistēma, tomēr iedzīvotāju paradumu maiņa prasa laiku. Tajā pašā laikā Latgales otrajā lielākajā pilsētā Rēzeknē nu jau vairāk kā gadu atkritumu šķirošanas iespējas iedzīvotājiem samazinātas - aizvērts vienīgais atkritumu šķirošanas laukums. Un lai arī iedzīvotāji tiek aicināti šķirot atkritumus, tādējādi samazinot savus izdevumus par atkritumu apsaimniekošanu, pie visām daudzdzīvokļu mājām dalītā atkritumu vākšana joprojām nav nodrošināta. Kādi risinājumi tam, lai valstī un ES nospraustos mērķus atkritumu saimniecībā sasniegtu, kā arī to kā par šo tiek runāts ar sabiedrību, sarunā ar Klimata un enerģētikas ministrijas Valsts sekretāra vietnieci vides politikas jautājumos Rudīti Veseri, Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības izpilddirektora pienākumu izpildītāju Ivetu Ciprusi, kā arī SIA „ALAAS”, kas veic atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus Rēzeknes valstspilsētas, Rēzeknes novada un Ludzas novada pašvaldībās, izpilddirektoru Juriju Petkeviču.

Cilvēkam ir nerimstoša zinātkāre un vēlme pārbaudīt savas fiziskas spējas. Tas viss vēl labāk ir jūtams eksotiskās ekspedīcijās, ejot iepriekš neietas takas, pārvarot dabas šķērļus un atklājot ko jaunu. To cilvēce darījusi jau izsenis, un mūsdienās, kad tehnoloģijas ļauj, planētu Zeme iepazīt paliek aizvien vieglāk. Tomēr, kas ir tas, kam nekad nevar sagatavoties un kuros brīžos dabas varenība noliek uz ceļiem pat rūdītāko pētnieku un ceļotāju. Par to raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas pasaules apceļotājs Kārlis Bardelis, Latvijas Universitātes asociētais profesors, polārpētnieks Kristaps Lamsters un no Nikaragavas arheoloģiskajiem izrakumiem sarunai pievienojas Leidenas Universitātes pēcdoktorantūras pētniece Dita Auziņa.

Lai arī aizvadīts ar svinībām piepildītas dienas, jau vakar, 2. janvārī, jutām, ka esam atpakaļ īstā Latvijas realitāte. "airBaltic" paziņojums par atceltiem reisiem, runas par jaunām dotācijām aviosabiedrībai. Viss notiek, kā parasti. Arī gada pirmajā piektdienā analizējam aktualitātes. Krustpunktā studijā Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.  

Lai arī aizvadīts ar svinībām piepildītas dienas, jau vakar, 2. janvārī, jutām, ka esam atpakaļ īstā Latvijas realitāte. "airBaltic" paziņojums par atceltiem reisiem, runas par jaunām dotācijām aviosabiedrībai. Viss notiek, kā parasti. Arī gada pirmajā piektdienā analizējam aktualitātes. Krustpunktā studijā Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.  

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Ūdens ar spaini no akas, jauna biznesa uzsākšana un iepriekšējās dzīves atstāšana aiz muguras ir tas, ar ko nācās saskarties fotomāksliniecei Ingai Greiškānei jeb radošajā pseidonīmā JunJala un viņas dzīvesbiedram Ritvaram, kas nu kopā ar savu gandrīz divus gadus veco meitu uzsāk dzīvi savā lauku viensētā. „Tur lejā pie ozola ir aka un tad es ar spaini nesu ūdeni uz šejieni. Viss bija manuāli. Tas bija interesanti nu tā kā ar sevi tāds retrīts tā saucamais,” Inga Greiškāne dzīvi lauku viensētā savā dzimtajā mājā Rēzeknes novada Vērēmu pagastā iesāka vairākus gadus atpakaļ. Te dzīvoja viņas vecmāte jeb kā viņa saka baba. „Kad baba bija aizvesta uz pilsētu dzīvot, tad tā māja vienkārši netika apdzīvota. Un kad es vienreiz atbraucu, te zāle bija līdz kaklam, te viss bija ļoti aizaudzis un tad es domāju, kāpēc ne, jo es nesajutu to laimes sajūtu dzīvojot un strādājot Rīgā.” Tobrīd Inga strādāja arhīvā, bija daudz ceļojusi, arī Francijā vīnogas lasījusi un nolēma, ka viņas nākošais ceļojums būs nevis kaut kur ārpus valsts, bet atpakaļ dzimtenē pie saknēm. „Izdomāju, ka viss, es negribu strādāt arhīvā un es eju dzīvot laukos. Un tad es tā viena ar kaķi pārcēlos uz šejieni.” Sākotnējā doma pamēģināt, kā ir būt, kā Inga saka nekurienē, kad tev faktiski nekā nav. Izaicinājumi lauku viensētā - kad malka beidzas ziemas vidū. „Un tad prasīju, tur kaimiņu mežā bija sagāzti koki, un tad mīnus 20 grādos vilku uz šejieni un pati skaldīju.” Šodien Inga vairs nav viena, nu šo viensētu no jauna par mājām viņa sauc kopā ar dzīvesbiedru Ritvaru un nepilnus divus gadus veco meitu Diānu. „Ar Ritvara ienākšanu mana dzīve mainījās, mājās parādījās ūdens.” Ritvars padzīvojis gadu Anglijā, tad strādājis Rīgā  līdz satika Ingu. „Man liekas jau pirmajā reizē kalns viņu nelaida prom, nevarēja izbraukt, te mežu veda ārā, nekad tā nav bijis, ka lielais traktors kalnā pat buksēja, nedēļu nodzīvoja te.” Ingas un Ritvara neprāts - mēģinājums reanimēt veco vecvecāku māju. Lielais lauku sapnis - jauna māja. Inga jeb radošajā pseidonīmā Junjala ir fotomāksliniece, un te lauku īpašumā viņa iecerējusi ne vien dzīvot, bet arī attīstīt profesionālo darbību proti izveidot dabas fotostudiju. Kāpēc JunJala? Vēl bērnībā šajā mājā viņas vectēvs viņu mēdza dēvēt kādā mīļā vārdā. „Es īsti neatcerējos, bet kavējos atmiņās. Es nevarēju atrast to vārdu bet es mēģināju pēc skaņas meklēt kaut kādu vārdu salikumu.” Izrādās, ka Indijā ir templis ar šādu nosakumu, un tas Ingai būs no nākošajiem ceļojumiem. Ko nedarīt laukos? Neizdegt un nemēģināt visu izdarīt uzreiz.

Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Ūdens ar spaini no akas, jauna biznesa uzsākšana un iepriekšējās dzīves atstāšana aiz muguras ir tas, ar ko nācās saskarties fotomāksliniecei Ingai Greiškānei jeb radošajā pseidonīmā JunJala un viņas dzīvesbiedram Ritvaram, kas nu kopā ar savu gandrīz divus gadus veco meitu uzsāk dzīvi savā lauku viensētā. „Tur lejā pie ozola ir aka un tad es ar spaini nesu ūdeni uz šejieni. Viss bija manuāli. Tas bija interesanti nu tā kā ar sevi tāds retrīts tā saucamais,” Inga Greiškāne dzīvi lauku viensētā savā dzimtajā mājā Rēzeknes novada Vērēmu pagastā iesāka vairākus gadus atpakaļ. Te dzīvoja viņas vecmāte jeb kā viņa saka baba. „Kad baba bija aizvesta uz pilsētu dzīvot, tad tā māja vienkārši netika apdzīvota. Un kad es vienreiz atbraucu, te zāle bija līdz kaklam, te viss bija ļoti aizaudzis un tad es domāju, kāpēc ne, jo es nesajutu to laimes sajūtu dzīvojot un strādājot Rīgā.” Tobrīd Inga strādāja arhīvā, bija daudz ceļojusi, arī Francijā vīnogas lasījusi un nolēma, ka viņas nākošais ceļojums būs nevis kaut kur ārpus valsts, bet atpakaļ dzimtenē pie saknēm. „Izdomāju, ka viss, es negribu strādāt arhīvā un es eju dzīvot laukos. Un tad es tā viena ar kaķi pārcēlos uz šejieni.” Sākotnējā doma pamēģināt, kā ir būt, kā Inga saka nekurienē, kad tev faktiski nekā nav. Izaicinājumi lauku viensētā - kad malka beidzas ziemas vidū. „Un tad prasīju, tur kaimiņu mežā bija sagāzti koki, un tad mīnus 20 grādos vilku uz šejieni un pati skaldīju.” Šodien Inga vairs nav viena, nu šo viensētu no jauna par mājām viņa sauc kopā ar dzīvesbiedru Ritvaru un nepilnus divus gadus veco meitu Diānu. „Ar Ritvara ienākšanu mana dzīve mainījās, mājās parādījās ūdens.” Ritvars padzīvojis gadu Anglijā, tad strādājis Rīgā  līdz satika Ingu. „Man liekas jau pirmajā reizē kalns viņu nelaida prom, nevarēja izbraukt, te mežu veda ārā, nekad tā nav bijis, ka lielais traktors kalnā pat buksēja, nedēļu nodzīvoja te.” Ingas un Ritvara neprāts - mēģinājums reanimēt veco vecvecāku māju. Lielais lauku sapnis - jauna māja. Inga jeb radošajā pseidonīmā Junjala ir fotomāksliniece, un te lauku īpašumā viņa iecerējusi ne vien dzīvot, bet arī attīstīt profesionālo darbību proti izveidot dabas fotostudiju. Kāpēc JunJala? Vēl bērnībā šajā mājā viņas vectēvs viņu mēdza dēvēt kādā mīļā vārdā. „Es īsti neatcerējos, bet kavējos atmiņās. Es nevarēju atrast to vārdu bet es mēģināju pēc skaņas meklēt kaut kādu vārdu salikumu.” Izrādās, ka Indijā ir templis ar šādu nosakumu, un tas Ingai būs no nākošajiem ceļojumiem. Ko nedarīt laukos? Neizdegt un nemēģināt visu izdarīt uzreiz.

Seniora vecums vai senjora vecums? Kā tad ir pareizi? Arī to apspriedīsim novembra latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Izaicinājums šobrīd ir viss un šo vārdu lieto vietā un nevietā. Dite Liepa mudina izmantot citus vārdus - grūtības, pārbaudījums, uzdevums vai eksāmens. Izaicinājums aizstāj visu - labu, sliktu, provokatīvu, pozitīvu, negatīvu, traģisku. "Ļaujiet atpūsties mazliet vārdam. Bieži valodniecībā runā par "nogurušiem vārdiem", vārds pats par sevi nav slikts, bet tam ir kāda konkrēta šaura nozīme un nedeldēt to tik ļoti," vērtē Dite Liepa. Bet par pieteikumā minētajiem vārdiem seniors un senjors, Andrejs Veisbergs skaidro, ka senjors ir spāņu izcelsmes vārds un apzīmē spāņu augstmani, seniors ir latīņu izcelsmes vārds un nozīmē vecāko.   

Iedzīvotāju skaits Latvijā arvien samazinās, šobrīd izjūtam straujā dzimstības krituma, ko Latvija pieredzēja 90. gados, sekas. Dati nesola īpašu situācijas uzlabošanos arī nākotnē. Kā valsts pielāgosies situācijai un risinās iedzīvotāju novecošanās radītos izaicinājumus ekonomikai, par to diskusija Krustpunktā. Analizē Rīgas domes deputāts Viesturs Kleinbergs, Saeima Ilgtspējīgas attīstības komisijas deputāts Māris Kučinskis, finanšu ministra padomniece, Demogrāfijas lietu centra pārstāve Karina Ploka, Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes tenūrprofesore socioloģe Inta Mieriņa. Tā, protams, nav tikai Latvijas problēma, bet Latvijā tas noteikti ir lielais nākotnes izaicinājums. Proti, mūsu iedzīvotāju skaits samazinās. Pats par sevi tas arī nebūtu nekas dramatisks, ja tas notiktu tā vienmērīgi visās vecuma grupās, bet tā jau nav un nebūs. Samazinoties dzimstībai, pieaug vecāku ļaužu īpatsvars, pienāk laiks, kad ir vairāk pensionāru, tātad cilvēku, kas vairs nestrādā, un maz to, kas pelna naudu. Sabiedrībā briest arvien lielāka krīze, jo vajadzību jau ir daudz. Kur lai ņem naudu? Krustpunktā esam runājuši un turpināsim runāt par to, ka esošā politika ir jāmaina, ir jādomā par dzimstības veicināšanu, bet tā bedre ir jau tagad, un realitāte rāda, ka mēs tā īsti nespējam ilgtermiņa vajadzības politiski likt pāri tām pašreizējām vajadzībām. Tāpēc šoreiz nerunājam par to, kā veicināt dzimstību, bet par to, kā mēs sadzīvosim ar jauno realitāti un tai pielāgosimies.  Rietumvalstis iepriekšējos gadu desmitos ir gājušas tādu šķietami loģiskāko ceļu - trūkstošo darbaspēku ievedot. Tomēr redzam, tā arī ir atliktā problēma, jo parādās šīs politikas sekas. Tāpēc jautājums or - kādu ir un būs Latvijas politika, kādai tai jābūt un ar kādu realitāti ir jārēķinās? 

Iedzīvotāju skaits Latvijā arvien samazinās, šobrīd izjūtam straujā dzimstības krituma, ko Latvija pieredzēja 90. gados, sekas. Dati nesola īpašu situācijas uzlabošanos arī nākotnē. Kā valsts pielāgosies situācijai un risinās iedzīvotāju novecošanās radītos izaicinājumus ekonomikai, par to diskusija Krustpunktā. Analizē Rīgas domes deputāts Viesturs Kleinbergs, Saeima Ilgtspējīgas attīstības komisijas deputāts Māris Kučinskis, finanšu ministra padomniece, Demogrāfijas lietu centra pārstāve Karina Ploka, Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes tenūrprofesore socioloģe Inta Mieriņa. Tā, protams, nav tikai Latvijas problēma, bet Latvijā tas noteikti ir lielais nākotnes izaicinājums. Proti, mūsu iedzīvotāju skaits samazinās. Pats par sevi tas arī nebūtu nekas dramatisks, ja tas notiktu tā vienmērīgi visās vecuma grupās, bet tā jau nav un nebūs. Samazinoties dzimstībai, pieaug vecāku ļaužu īpatsvars, pienāk laiks, kad ir vairāk pensionāru, tātad cilvēku, kas vairs nestrādā, un maz to, kas pelna naudu. Sabiedrībā briest arvien lielāka krīze, jo vajadzību jau ir daudz. Kur lai ņem naudu? Krustpunktā esam runājuši un turpināsim runāt par to, ka esošā politika ir jāmaina, ir jādomā par dzimstības veicināšanu, bet tā bedre ir jau tagad, un realitāte rāda, ka mēs tā īsti nespējam ilgtermiņa vajadzības politiski likt pāri tām pašreizējām vajadzībām. Tāpēc šoreiz nerunājam par to, kā veicināt dzimstību, bet par to, kā mēs sadzīvosim ar jauno realitāti un tai pielāgosimies.  Rietumvalstis iepriekšējos gadu desmitos ir gājušas tādu šķietami loģiskāko ceļu - trūkstošo darbaspēku ievedot. Tomēr redzam, tā arī ir atliktā problēma, jo parādās šīs politikas sekas. Tāpēc jautājums or - kādu ir un būs Latvijas politika, kādai tai jābūt un ar kādu realitāti ir jārēķinās? 

Stāsta sociologs, zinātniskā institūta „Baltic Studies Centre” vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Tālis Tisenkopfs. Man patīk mazi muzeji. Tos var apskatīt īsā laika sprīdī, un darbi, kas iepatīkas, nepazūd iespaidu gūzmā. Piemēram, Luksemburgas muzejs Parīzē – tikai divas garenas, aptumšotas telpas – turp un atpakaļ. Un vienmēr rūpīgi veidotas viena mākslinieka izstādes ar piemeklētiem darbiem no pasaules muzejiem un privātkolekcijām. Saglabājusies ieejas biļete uz izstādi “Rožē Vlaminks. Fovisma instinkts”. Uz biļetes datums – 2008. gada 9. aprīlis, un gleznas fragments – izlocīti krāsu triepieni, melnais atdala oranžo no zilā. Vai cits datums šajā muzejā – 2021. gada 13. oktobris. Amerikāņu fotogrāfes Vivianas Maijeres izstāde. Kādā fotogrāfijā redzama sieviete, kas uz ielas atvērusi laikrakstu un kaut ko satraukti lasa. Rokas tērptas baltos cimdos, elkonī iekārta somiņa. Virsraksts pirmajā lapā vēsta “Nolaupītājs zvana tēvam: “Mazulis ir dzīvs””. Čikāga, 1950. gadi. Vai Tukuma mākslas muzejs – tikai četras nelielas istabas. Kādai tēmai veltīta izstrāde, gleznas izmeklētas no krātuves un atvestas no citiem muzejiem – ieskatos, sajūtu un aizpeldu. 1958. gads, Laimdota Mūrnieka glezna “Cilvēki pludmalē”. Dzeltena kleita, balti šorti, oranžs krekls. Kā varēja gleznot tik brīvas figūras. Lielie muzeji ir citādi – plašas zāles, daudz apmeklētāju. Lielie muzeji ir gandrīz vai globālas institūcijas, un tur glabātie šedevri pie tā nav vainīgi. Pēterburgas Ermitāžā pēdējo reizi biju 2018. gadā. Kāpņu vestibilā ieejā uz galveno anfilādi bija atvērta tikai viena durvju vērtne, un pa to apmeklētāji spiedās iekšā un ārā. Es jutos kā revolucionāro matrožu pūlī, kas tikko ieņēmis Ziemas pili. Vai aizgāju līdz Ermitāžā vienīgajai Leonardo da Vinči gleznai “Madonna Benuā”, pat neatceros. Varbūt bija jau nolaupīta. Parīzes Luvra ir globāls zīmols. Leonardo gleznas “Svētais Jānis Kristītājs” un “Svētā Anna un Madonna ar bērnu” tur izvietotas garā galerijā, pa kuru apmeklētāji steidzas uz Valstu zāli – lielāko telpu pilī, lai redzētu pasaulē slavenāko gleznu – Leonardo da Vinči Monu Lizu jeb Džokondu. Taču tur priekšā ir nepārvarami šķēršļi – cilvēki, barjera, attālums un biezs stikls. Lielie muzeji cenšas tikt galā ar pieaugošo apmeklētāju plūsmu. Ufici galerijā Florencē vēl 2013. gadā Leonardo glezna “Pasludināšana” bija izstādīta nelielā telpā. Tā bija rāmī, varēja pieiet tuvu un apbrīnot eņģeļa seju, liliju un sfumato jeb dūmakaino perspektīvu. Tagad galerija ir mainījusi šedevru eksponēšanas veidu. “Pasludināšana” ir pārcelta uz muzeja tālāko spārnu, kur kaut nedaudz mazāk apmeklētāju. Tā izņemta no rāmja, izvirzīta no sienas uz tāda kā nošķelta ciļņa un novietota aiz bieza aizsargstikla. Ir palielināts mirkļu daudzums, kuros garāmplūstošie apmeklētāji var uzmest tai aci. Toties nelielajā Čartoriski muzejā Krakovā Leonardo glezna “Dāma ar sermuliņu” ir novietota gandrīz pilnībā aptumšotā nelielā augšstāva zālē. Tur ir maz cilvēku. Leonardo šo darbu gleznoja uz riekstkoka dēļa, sākumā fons bija pelēks, vēlāk Leonardo to pārgleznoja melnu. Arī sienas zālē ir melnas. Vienīgā gaisma krīt uz attēlotās Cecīlijas Gallerani un sermuliņa seju. Mazie muzeji nevar sacensties ar lielajiem. Lielos muzejus nevar pārspēt kolekciju bagātības, izglītojošo programmu un naudas ziņā. Un kur nu vēl lielo muzeju restorāni, kā piemēram Orsē muzejā Parīzē, kas iekārtots kādreizējā stacijas ēkā. Staciju restorāni jau bija vislabākie. Tomēr lielie muzeji jūt nemieru. Tie meklē formas lielumu, kas nezaudē saikni ar mākslas darbu un atstāj telpu intimtātei. Tāpēc lielie muzeji mēdz atdarināt mazos. Viņi to dara, ierīkojot nelielas, aptumšotas telpas, kurās izstāda šedevrus. Dažreiz šādās telpās valda pilnīga tumsa – tikai silti staru kūļi izgaismo gleznas – garenas, trīsstūrainas un izliektas sieviešu sejas. Kā Amadeo Modiljāni zālē Nacionālajā galerijā Vašingtonā. Gandrīz tikpat trauslas un izbiedētas sejas, kā paša mākslinieka dzīve.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz tālajām Komoru salām jeb oficiālajā nosaukumā Komoras Savienību, kas ir arhipelāga valsts Dienvidaustrumāfrikā, blakus varbūt labāk zināmajai Madagaskaras salai. Šī Indijas okeānā atrodamā valsts sastāv no četrām salām, kas ir Grande Komore (Ngazidja), Anžuana, Moheli un noslēdzoši Majota, kas ģeogrāfiski pieder Komoru salām, taču joprojām atrodas Francijas pārvaldībā. Pēc trīs dažādiem referendumiem Majota ir izvēlējusies palikt kā Francijas aizjūras departamenta sastāvdaļa, izraisot ne visai draudzīgas diplomātiskās attiecības starp Komoru salām un Franciju. Uz Komoru Savienības lielākās salas Grande Komore arī atrodas tās galvaspilsēta Moroni, kurā dzīvo vairāk nekā puse kopējās populācijas, kas ir aptuveni 500 000 iedzīvotāju. Lai būtu vieglāk iztēloties – Rīgas iedzīvotāju skaits pēc pašreizējiem datiem ir aptuveni 605 273 iedzīvotāju. Moroni teritorija ir 10 reizes mazāka, rezultējoties ar populācijas pārblīvētību un droši vien vairākām situācijām, kur cilvēki cits citam elpo pakausī tiešā nozīmē. Runājot par elpošanu – Savienība ir saskārusies ar slikta gaisa kvalitāti, jo sala ir novietota uz viena no pasaulē lielākajiem aktīvajiem vulkāniem ar nosaukumu Kartalas kalns. Šis vulkāns periodiski izvirst, un pēdējais izvirdums notika 2005. gadā. No pozitīvās puses lūkojoties, Komoru salās ir ievērojama bioloģiskā daudzveidība, ko lielā mērā ietekmē to vulkāniskā izcelsme, tropiskais klimats un ģeogrāfiskā izolācija. Neskatoties uz to nelielo izmēru, salas ir mājvieta visdažādākajām endēmiskām sugām un unikālām ekosistēmām. Komoru salās ir vairākas floras un faunas sugas, kuras tiek uzskatītas par "dzīvām fosilijām", jo tās pastāv miljoniem gadu ar nelielām evolūcijas izmaiņām. Salas ir daļa no Madagaskaras un Indijas okeāna salu bioloģiskās daudzveidības zonas. Vēsturiski Komoru salas vispirms apdzīvoja austronēziešu un bantu valodā runājošas tautas. Arheoloģiskie pierādījumi liecina, ka kolonisti no Āfrikas un Dienvidaustrumāzijas ieradās aptuveni 6. gadsimtā. Līdz 10. gadsimtam arābu tirgotāji sāka biežāk apmeklēt salas, ieviešot islāmu, kas kļuva par dominējošo reliģiju, un šobrīd aptuveni 98% populācijas ir sunni musulmaņi. Dažu nākamo gadsimtu laikā salas kļuva par karsto punktu arābu vergu tirgotājiem, kuri caur Indijas okeānu veda Āfrikas vergus uz Tuvajiem Austrumiem. Kopš 1912. gada līdz neatkarības iegūšanai 1975. gadā Komoru salas atradās Francijas koloniālajā impērijā. Tas arī varētu izskaidrot, ka valstī ir trīs oficiālās valodas, kas ir arābu, franču un komoru jeb kā vietējie to dēvē šikomori valoda. Komoru valoda ir svahili dialekts ar spēcīgu arābu ietekmi, kas atspoguļo valsts daudzveidīgo mantojumu. Šobrīd Komoru salu prezidents ir Azali Assoumani. Pirmo reizi prezidents Azali nāca pie varas militārā apvērsumā 1999. gadā. Pēc desmit gadu pārtraukuma amatā viņš uzvarēja strīdīgās vēlēšanās 2016. gadā un tika atkārtoti ievēlēts šī gada janvārī, uzsākot pildīt ceturto termiņu. Jāatzīst, ka vēlēšanu iznākums opozīcijas spēku uzskatos bija krāpniecisks, jo kopumā vēlēšanās piedalījās tikai 16% no kopējā iedzīvotāju skaita. Līdz ar to un papildus apsūdzībām, kas saistītas ar autoritārisma izplatīšanu, valstī noritēja divu dienu nāvējoši protesti, kas rezultējās ar plašiem cietumsodiem. Jāpiemin, ka ieslodzīto bēgšana no Moroni cietumiem nav nekas neparasts un Komoru savienība statistikas ziņā ir valsts, no kuras cietumsoda laikā ir visvieglāk izbēgt. Vien 2020. gadā 23 ieslodzītie aizbēga neskaidros apstākļos un vairāk nekā 40 ieslodzītie aizbēga, kad iedzīvotāji svinēja nacionālās futbola izlases uzvaru pār Keniju. Šā gadā aprīlī plašsaziņu mediji ziņoja, ka vairāk nekā 30 ieslodzītie vienkārši izgāja no cietuma, izmantojot cietuma galvenos vārtus. Lai gan zemais drošības līmenis Komoru salās ir saistīts ne tikai ar kritisko infrastruktūru nestabilitāti, bet arī ar salīdzinoši procentuāli augsto ieslodzīto skaitu. Jāpiemin, ka kopš neatkarības iegūšanas no Francijas 1975. gadā Komoru salas ir piedzīvojušas vairāk nekā 20 apvērsumus vai apvērsuma mēģinājumus, padarot to par vienu no politiski nestabilākajām valstīm pasaulē. Arī mūsdienās nestabilitāte joprojām pastāv, apvērsumiem un separātistu kustībai radot izaicinājumus nacionālajā vienotībā, kā, piemēram, atentāta mēģinājums pret līdzšinējo prezidentu Azali, kas notika vien pirms pāris nedēļām. Par politisko līdzdalību demokrātiskās sabiedrībās, vai konkrēti to, kas nosaka sabiedrības un indivīdu ambīcijas un motivāciju iesaistīties politikas veidošanā, stāsta “Eiropas Kustības Latvijā” prezidents un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas loceklis no Latvijas Andris Gobiņš.

Šajā podkāsta epizodē dzirdēsi diskusijas ierakstu no sarunu festivāla "LAMPA" diskusijas, kurā runājām par mākslīgā intelekta (MI) lomu Latvijā, aplūkojot tā attīstību un ietekmi no dažādām perspektīvām. Diskusijas dalībnieki - Evita Simsone, NVA direktore; Kaspars Gorkšs, LDDK ģenerāldirektors; Artūrs Mednis, aģentūras New Black dibinātājs un Anna Andersone, Startschool un Riga TechGirls vadītāja - dalās ar savām zināšanām un pieredzi.Aplūkojam jaunākos pētījumus un datus par MI izmantošanu darba vietās, ekonomisko ietekmi un izaicinājumiem, ar kuriem saskaras uzņēmumi un darbinieki. Diskutējam par iespējām, ko sniedz MI, un arī par to, kā nodrošināt atbilstošas apmācības un prasmes, lai maksimāli izmantotu šīs tehnoloģijas potenciālu. Noslēgumā dalībnieki dalās ar saviem ieteikumiem, lai Latvija varētu maksimāli izmantot MI potenciālu nākamajos 5-10 gados. Neaizmirstiet noklausīties šo epizodi un iegūt vērtīgas atziņas par MI nākotni Latvijā!Viesi:Evita Simsone, NVA direktoreKaspars Gorkšs, LDDK ģenerāldirektors, Jūrmalas Futbola skolas direktorsArtūrs Mednis, aģentūras New Black dibinātājs un vadītājs, AI guruAnna Andersone, Startschool un Riga TechGirls vadītājaSaruna notiek kopā ar Nodarbinātības valsts aģentūru (NVA). Ja Tu vēlies atbalstīt manu darbu, tev ir iespēja nopirkt man zaļo tēju šeit - https://www.buymeacoffee.com/medne. Paldies!Ilze HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika HR PODCAST PLUS: Šajās epizodēs, kopā ar personāla vadības eksperti un organizāciju psiholoģi Elīnu Bulāni, diskutējam par dažādiem jautājumiem, par kuriem vairums gribētu runāt, taču tomēr izvēlas paklusēt.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Cik vienota Eiropa savā attieksmē būs pret Ukrainu un Krieviju. Un kā ir ar Ķīnu. Un kāda būs attieksme pret Amerikas Savienotajām valstīm pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Ar kādiem ārpolitikas izaicinājumiem nāksies saskarties Eiropas Parlamenta jaunajam sasaukumam? Krustpunktā analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns, TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists, politologs Artūrs Bikovs un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes locekle, profesore Žanete Ozoliņa. Kas būs Eiropas Savienības ārējās politikas fokusā nākamajos gados? Kādi izaicinājumi mūs gaida, runājot par spriedzi pasaulē. Protams, nav šaubu, ka Latvijā uzmanība pirmkārt ir vērsta Ukrainas un Krievijas virzienā. Vai arī Baltkrievija jāpiemin. Bet tas ir saprotams, jo tas, kas tur notiek, mūs skar vissāpīgāk. Bet droši varam prognozēt arī citus izaicinājumus. Pirmkārt, attiecības ar Ķīnu, jo šis valstspolitika daudzos rada arvien lielākas bažas. Tad prezidenta vēlēšanas Savienotajās Valstīs, perspektīva par Trampa atgriešanos Baltajā namā daudzus satrauc. Tālāk jau arī jautājumi par Eiropas Savienības paplašināšanos, notiekošo Kaukāzā mums ir arī daudz nezināmā.

Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” piektās - jubilejas sezonas desmito epizodi, kurā viesojas Latvijas hokeja leģenda, Stenlija kausa ieguvējs, bijušais Latvijas izlases kapteinis Sandis Ozoliņš. Šoreiz mazāk par sportu, vairāk - par dzīvi. 0:00:00 – 0:04:16 – šodien raidījumā; 0:04:17 – 0:36:08 – par dzīvi pēc hokejista karjeras beigām, tēva lomu, sportisko formu, izaicinājumiem… 0:37:56 – 1:28:04 – “Domina Shopping” tēmu rats.

Kā problēma kļuva par izaicinājumu? Arī par to spriedīsim novembra latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot ar Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulkotāju Andreju Veisbergu un filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu. "Problēmas un grūtības ir savā ziņā negatīvi ietonēti vārdi, izaicinājumi ir labāk. Bet pamatā tur ir angļu valodas ietekme, jo angļiem "challenge" ir gan mūsu vecais izaicinājums, proti, kā izaicinājums uz dueli gandrīz. Ap 2000. gadu parādījās jaunā nozīme, kā problēma, bet kas varbūt būtu risināma, kas būtu interesanta," norāda Andrejs Veisbergs. "Problēmu skaits mums nav mazinājies, bet tagad esam tās pārsaukuši par izaicinājumiem, kas savā ziņā skan labāk. Domāju, ka vecākai paaudzei tas griežas ausīs, jaunieši pie tā ir pieraduši," turpina Andrejs Veisbergs. Dite Liepa iebilst, ka ir par daudz to izaicinājumu. Arī kāds klausītājs mudina dot sinonīmus šim vārdam. Visi izaicinājumi nav grūtības. Viņa norāda, ka jauni izaicinājumi var būt arī jauni uzdevumi, jauni pārbaudījumi darbā, jauni darbi, jauni pienākumi. "Nevajag visus padarīt par izaicinājumiem. Es neaizstāvu nevienā brīdī. Man ir par daudz," bilst Dite Liepa.

Elīna Geida ir pasākumu vadītāja un improvizācijas teātra "Divas" dalībniece. Viņa ir brīvprātīgā un aktīvi darbojas apvienības "Mozaīka" valdē. Kad Elīnas kolēģe Anete Bendika ieteica izveidot sarunu ar Elīnu, es noskatījos dokumentālo filmu par to, kā Elīna teju trīsdesmit gadu vecumā beidzot uzzināja, kas ir viņas tēvs, un tad sameklēja viņu pasaules otrā pusē. Tas ir neparasts stāsts.Arī Elīna ir neparasta. Tāpēc viņai jautāju gan par viņas ceļu improvizācijas teātrī, gan par viņas pieredzi strādājot kopā ar labāko draudzeni, kurā abas nekad nevar būt drošas, kas notiks viņām esot uz skatuves. Man ļoti patika filma par Elīnas tēti, tāpēc lūdzu, lai Elīna pastāsta, kas notika gan filmēšanas aizkulisēs, jo dokumentālās filmas līdzautors ir viņas vīrs, gan to, kā notikumi attīstījās pēc filmas.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:1:57 Kādēļ Elīna Geida strādā brīvprātīgo darbu apvienības Mozaīka valdē10:42 “Es bērnībā skatījos uz ģimenēm, kur ir tēti, un man tas šķita ļoti jocīgi”12:48 Tēta meklējumi vairāku gadu garumā15:33 Filmas “Meklējot savu tēvu Kubā” tapšanas aizkulises18:38 Latvija no brita skatu punkta. “Latvieši neuzdod jautājumus”27:58 Konflikts ar mammu, kas izslēdza savstarpēju komunikāciju pusotra gada garumā29:45 “Man bija ļoti liela vēlme uzzināt, kas manī ir no viņa” – tēva un meitas pirmā tikšanās Kubā35:57 Atrast tēti un atšķirīgu uzskatu dēļ atkal pazaudēt41:52 Tēta ģimene, kas par Elīnas eksistenci neko iepriekš nebija zinājusi46:17 “Es ieguvu to, pēc kā tik ļoti ilgojos”47:09 Kā veidojās improvizācijas duets “Divas”51:51 Izaicinājumi, strādājot kopā ar labāko draudzeni56:26 “Tu domā – taisīt pašnāvību, vai iet uz psiheni, bet nevar – jāvada kāzas”59:54 “Ja cilvēkam nav bailes no publiskās runas, tad tur kaut kas nav kārtībā ar galvu”1:03:33 Kad izrādes dēļ jāmācās Ņūtona likumus1:06:59 Kādi viesi šajā sezonā gaidāmi improvizācijas teātrī “Divas”1:12:20 Improvizācijas teātra ietekme uz Elīnas dzīvi un personību1:15:30 Principi, kurus ievērot, lai izrāde izdotos1:18:10 Ko apgūst improvizatoru apmācībās1:25:54 “Fake it until you make it”

Es nesaprotu, kā viņa visu paspēj. Rūtai Dvinskai ir divi mazi bērni. TV3 ziņās viņa stāsta laika ziņas. Brīvdienu rītos viņa un vīrs ir DJ radio STAR FM. Viņa vada TV raidījumu par dārzkopību. Nesen Rūta piedalījās TV šovā “Dejo ar zvaigzni”, kur tika līdz finālam. Šova treniņu intensitāte ir manam prātam neaptverama. Rūta radīja podkāstu “Funktieris”. Dziesmu svētku laikā Rūta pa dienu vadīja tiešraidi, bet pārējo laiku pavadīja slimnīcā ar meitiņu. Viņai ir spridzinoša humora izjūta. Man bija daudz jautājumu par viņas drosmi un paranormālajām darba spējām. Vairāk informācijas sarunas lapā šeit. SARUNAS PIETURPUNKTI:4:17 “Beibe no teļļuka”, kas tagad ir arī no “rādžiņa”15:38 Kas šobrīd notiek ar podkāstu “Funktieris”19:26 “Tas vispār nebija normāli” – Rūta par piedalīšanos šovā “Dejo ar zvaigzni”28:49 Vai piedalīšanās šovā bija visu iegūto traumu vērta31.21 “Tas ir manas dzīves lielākais psihoemocionālais treniņš”34:44 Izaicinājumi, kas bija jāpārvar, veidojot attiecības ar skatuves partneri46:47 “Man bija jātiek līdz galam”49:45 Rūtas stiprākais balsts, kas palīdz dzīvei griezties50:59 Kā šova “Dejo ar zvaigzni” dalībniekiem izdevās saglabāt draudzīgas attiecības pat sīvas konkurences laikā55:05 Ļoti personīgs stāsts par noticēšanu “mātes sajūtai”, neatlaidību un arī paļaušanos1:17:15 “Tikai, pateicoties slimnīcas personālam, es nesajuku prātā”1:21:31 Ceļš līdz īstajai diagnozei1:28:48 Māksla neļaut kritikai un pārmetumiem ietekmēt dzīvi un novirzīt no mērķiem1:34:44 Rūtas trīs stratēģijas, kā atbrīvoties no “ko par mani runās” bailēm1:37:01 Vai darbaspējas ir talants

Pasaules Dabas fonds kopā ar XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku rīkotājiem aicina ikvienu dalībnieku un apmeklētāju gatavoties svētkiem atbildīgi, izvērtējot savus ikdienas paradumus tādās jomās kā transports, pārtika, ūdens un elektroenerģijas patēriņš, atkritumu šķirošana, ilgtspējīgas preces un pakalpojumi. Kā ikviens ar mazām ikdienas rīcībām var mazināt ietekmi uz vidi gan svētkos, gan ikdienā, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis, XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku sadarbības projektu vadītāja Anna Blaua. Pieredzē dalās un svētku dalībniece Māra Volša-Sinka, kura ievēro šos dažādos noteikumus un atzīst, ka brīžam nemaz nav viegli. "Par klimata pārmaiņām mazāk runājām saistībā ar kultūru. Pasaulē šie jautājumi ir cieši savijušies," atzīst Jānis Rozītis. Svētku rīkotāju pārstāve norāda, ka depozīta sistēma plastmasas glāzēm Daugavas stadionā būs. Mežaparkā nācās no tā vēl atteikties. Diemžēl depozīta sistēmu ir grūti īstenot, tās nodrošināšana pasākumā, kur piedalās tik daudz cilvēku, ir izaicinājums. Pirmo reizi svētku norišu zonā varēs ieiet ar savām daudzreiz lietojamām ūdens pudelēm. Izaicinājums nodrošināt, lai tās būtu tukšas, ejot iekšā svētku norišu zonā. Tā ir prasība ir drošības apsvērumu dēļ. Tāpat ikvienu svētku dalībnieku un apmeklētāju aicina ievērot mobilitāti – izmantot sabiedrisko transportu vai doties ar kājām vai velosipēdu uz pasākuma norises vietām.    

Hejā, fantastiskie! Ja Tev gribas pacelt savu pašsajūtu un kārtīgi sajust savu sapņu jaudu, tad šis būs uzaicinājums tieši Tev!!! No 1.jūnija Tev ir iespēja lekt iekšā Vasaras Manifestācijas Izaicinājumā, tajā 21 dienu Tu kārtīgi darbosies savu sapņu virzienā un, iespējams, piepildīsi kādu no tiem vai ieliksi stingru pamatu un skaidrību kur, ko un kā darīt tālāk. Īpašs izaicinājums = īpaša cena! Šodien vēl derīgs kods: gards Piesakies šeit: montavilumsone.com/kursi Vai raksti: ommmsome@gmail.com IG: ommmsome

Reiz saņēmu kāda klausītāja ieteikumu, lai Cilvēkjaudā nointervēju Kinetics Nail Systems dibinātāju un vadītāju Andžeju Stenclavu. Dažus mēnešus vēlāk es Andžeju satiku klintīs Sicīlijā. Tur abi sākumā ar virvēm drošinājām katrs savu pa klintīm kāpjošu vecāko dēlu. Nedaudz vēlāk abi puikas sāka sadarboties kā kāpšanas partneri, kas deva iespēju Andžejam un man kāpt klintīs, drošinot vienam otru. Tātad, mana dzīvība ir bijusi atkarīga no viņa un viņējā - no manis.Pārtraukumos, kad atvilkām elpu no Sicīlijas cepinošās saules, klausījos Andžeja stāstus par piedzīvojumiem kalnos un reizēm biju viņa attālināto un neizbēgamo darba sapulču netīšs klausītājs (klintīs nav diez ko daudz vietas konferenču telpu ierīkošanai). Bija skaidrs, ka, tik tiešām, tā ir prātīga doma intervēt Andžeju Cilvēkjaudā. Vairāki kopīgi paziņas sasūtīja man savus jautājumus Andžejam. Runājām par biznesu, veiksmi, grūtiem lēmumiem, vērtīgām grāmatām, fizisku un mentālu izturību un, protams, alpīnismu.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:5:41 No programmēšanas līdz nagu laku biznesam ar vairāku miljonu apgrozījumu3:55 Situācija, kad starp biznesa partneriem ir juridiski nesakārtoti jautājumi40:33 Uzņēmuma Kinetics Nail Systems veiksmes stāsts un galvenie rādītāji42:23 Neērtais lēmums aizvērt biznesu Krievijā46:35 No pārpircēja par ražotāju50:30 “Uzņēmuma īpašnieks ļoti reti kad ir labs vadītājs”54:30 Biznesa un komunikācijas principi57:29 Uzņēmuma pārvaldības sistēmas veidošana; avotu saraksts1:03:40 Izaicinājumi un sāpīgu lēmumu pieņemšana klinšu un kalnu kāpšanā1:26.39 Kā panākt, ka uzņēmuma darbinieki strādā godīgi1:33:27 Vērtības un apņemšanās, audzinot bērnus

Jau nākamgad visiem Latvijas iedzīvotājiem būs obligāta bioloģisko atkritumu šķirošana. Pagaidām gan mēģinājumi to darīt brīvprātīgi ir beigušies ar ne pārāk labiem rezultātiem. Vai būs problēmas, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe, SIA "CleanLiving Trade" vadītāja un īpašniece Zanda Briķe, Rīgas domes deputāte, Mājokļu un vides komitejas atkritumu samazināšanas un apsaimniekošanas darba grupas vadītāja, "Zero Waste Latvia" pārstāve Mairita Lūse. "Bioloģiski noārdāmie atkritumi ir viss, ko varētu apēst pats vai mana govs," populāri skaidro Mairita Lūse. "Vārdu sakot, tas viss, kas paliek pāri virtuvē - mizas, serdes, kauli, vecs ēdiens. Otrā daļa ir dārza un lapu atkritumi - lapas un zari." Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācija pilotprojektu par bioloģisko atkritumu šķirošanu ir uzsākusi Cēsīs, un jau četrus mēnešus biokonteineri ir uzstādīti Cēsu pilsētas Leona Paegles ielas kvartālā un tā apkārtnē. Kā iedzīvotājiem veicas ar bioloģisko atkritumu šķirošanu, interesējās Daina Zalamane. Arī Rīgā veikts pilotprojekts par bioloģiski noārdāmo atkritumu savākšanu. Rezultāti ir līdzīgi, kā citās valstīs, ja cilvēkiem ir pieejami (tiek izdalīti) speciālie maisiņi, kuros vākt šos atkritumus, pieaug arī savākto bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzums un arī piejaukumu ir mazāk. Diemžēl ir pieaudzis tarifs par bioatkritumu nodošanu, jo tas ir pieaudzis arī atkritumu novietnē, konkrēti Getliņos. "Tuvākajā nākotnē tie būs 60%. bioloģija kļūs lētāka, jo viņai ir jābūt lētākai. Cilvēkiem ir jābūt motivācijai šķirot bioloģiski noārdāmos atkritumus," vērtē Mairita Lūse. "Reizē ir jābūt obligātumam un nosacījumiem, kā ir jāvāc. Nav normāli, ka uz 1000 dzīvokļiem ir viens mazais brūnais konteiners. Tam jābūt obligātam pasākumam," norāda Sniedze Sproģe. "Kamēr zinātnieki radīs iepakojumu, kas nav pārstrādājams vai ilgi lietojams un ātri nonāk atkritumos (..) nejēdzīgi ir tas, ka cilvēkiem ir jānopērk nenormāli daudz atkritumu, kas ir nepārstrādājami." "Bioloģija ir jāšķiro nost, jo sabojā visu pārējo, ko var pārstrādāt. Jābūt sistēmai tādai, ka to, ko dalīti vācam, pārstrādājam, un no tā tarifs samazinās," turpina Sniedze Sproģe. "Dārgi ir tādēļ, ka process ir dārgs. (..) Ja mēs to mantu varam pārdot un realizēt, nevis noglabāt kalnā un maksāt par to vēl dabas resursu nodokli, tad būs jēga. Arī "politiskā cena" var būt kaut kādu brīdi. Jārada ir apstākļi, lai tiešām realizētu to mantu, to elektrību, to gāzi, visu, ko saražo, tas atsaucas uz tarifu, un tad man ir jēga mājās ņemties ar trīs četriem konteineriem."

Es apbrīnoju sportistus, kuriem savā karjerā ir izdevies sasniegt daudz. Mani interesē stratēģijas, kā viņi to ir panākuši, jo viņu pieredzē ir daudz noderīga citu dzīvei, lai sasniegtu panākumus arī ārpus sporta. Sarunā ar Latvijas futbola leģendu Māri Verpakovski mani īpaši interesēja, kas bija viņa lielākie izaicinājumi un stratēģijas to pārvarēšanai, lai gan kļūtu par lielisku futbolistu, gan turpinātu par tādu būt, strādājot augstas konkurences apstākļos arī tad, kad ir izveidota ģimene.Māris stāstīja, ko no cilvēka prasa ceļš uz profesionālo sportu un atrašanās tajā. Manuprāt, te ir daudz līdzīga ar izaicinājumiem arī to cilvēku dzīvēs, kuri ar sportu nav saistīti, bet kuriem piemīt augstas ambīcijas un apņēmība izvēlēto sasniegt.Kad uzzināju, ka grāmatu par Māri Verpakovski ir sarakstījusi Linda Apse, sapriecājos. Starp citu, TEV IR IESPĒJA LAIMĒT VIENU NO DIVĀM MĀRA PARAKSTĪTAJĀM GRĀMATĀM, kuras tiks izlozētas starp Cilvēkjaudas faniem Instagram un Facebook platformās. Vari piedalīties arī abās (vai vienā), ja izpildīsi izlozē prasīto, kas- Facebook platformā ir redzams pie šī ieraksta, tur, kur teksta apraksts (tur paskaidrots, kas ir jādara); - Instagram platformā ir redzams pie šī ieraksta, tā apakšā (patin un leju un atradīsi, kas ir jādara).Grāmatas autore Linda Apse lieliski stāsta par cilvēku un viņas izpētes darbs grāmatā ir kolosāls pamats, uz kā veidot sarunu ar grāmatas varoni. (Zinu to no intervijas ar šefpavāru Mārtiņu Rītiņu, kuru veidoju, balstoties uz Lindas grāmatu par viņu.)Iesaku šo sarunu un grāmatu par Māri ikvienam cilvēkam, kuram ir ambīcijas vai kura dzīvē ir cilvēks ar ambīcijām. Saruna un grāmata var izrādīties papildu atbalsts cilvēkiem, kuri savu dzīvi vēlas saistīt ar profesionālo sportu.Vairāk informācijas ir sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:07 Kāda ir sajūta, kad par tevi raksta grāmatu10:50 No kurienes Mārim jau bērnībā bija sajūta, ka viņam dzīvē izdosies sasniegt lielas lietas14:24 Liepājas puika Rīgā un grūtības, ar kurām bija jāsastopas18:21 Kā Māris cīnījās ar mobingu un konkurenci Kijivas “Dinamo” futbola klubā23:56 Ko darīt ar kritiku30:42 Par bērna pirmā trenera nozīmīgumu34:37 Kāda izskatījās treniņa nedēļa “Skonto” FC Rīgā un Kijivas “Dinamo”39:00 Vai, esot partnerattiecībās, rezultātus sasniegt ir vieglāk vai tieši otrādi41:02 Kurā valstī Mārim nepatika spēlēt, un par kurām viņš īpaši fanoja45:20 Vai augsta līmeņa sportistus var salīdzināt ar “dīvām”, un kā pret viņiem labāk izturēties apkārtējiem53:40 Par seksu pirms svarīgām spēlēm55:20 Ar ko ir jārēķinās vecākiem, ja bērns izvēlas iet profesionālajā sportā1:00:26 Ko darīt, ja ķermeņa trauma bremzē1:07:01 Ko nozīmē spēlēt savas valsts izlasē1:13:11 Spilgtākie brīži Māra karjerā un upuri, kas nesti, lai tos sasniegtu1:15:47 Futbolists un Prāta Vētra – kas viņiem ir kopīgs1:18:17 Izaicinājumi prasmei apieties ar naudu1:24:59 Bīstamā zona - korupcija sportā1:31:18 Profesionālais sports un atkarības – kā pasargāt jauniešus1:34:45 Ar ko bijušais futbolists Māris Verpakovskis nodarbojas šobrīd

Gāzes noplūdes Baltijas jūrā raisa jautājumus par energodrošību kā tādu un notikušā iespaidu uz starptautisko situāciju. Pirms nedēļas gāzesvadu sistēmā "Nord Stream" pie Dānijai piederošās Bornholmas salas tika konstatētas četras noplūdes – divas Dānijas un divas Zviedrijas pusē. Cauruļvadu bojājumi konstatēti vairākās vietās, tādēļ izskanējušas aizdomas, ka notikušais ir diversija, nevis nelaimes gadījums. tagad Zviedrija teritoriju ir nobloķējusi, kamēr iespējamā sabotāža tiek izmeklēta. Vai notikušajam būs sekas, Krustpunktā diskutē: Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors un RTU pētnieks Gunārs Valdmanis, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas tirgus analīzes eksperts Reinis Āboltiņš, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga.

Baltijas valstīs veiktajā aptaujā par dzimumu līdztiesību, 93% aptaujāto atzinuši, ka līdztiesība starp abiem dzimumiem ir svarīga vērtība, bet tkad jānovērtē reālā situācija, tikai puse aptaujāto atzīst, ka tāda patiešām pastāv. Kāpēc tāda atšķirība starp mūsu vēlmēm un reālās dzīves novertējumu un kā tas ietekmē indivīda iespējas veidot karjeru, raidījumā Ka labāk dzīvot analizē un skaidro organizācijas "Novatore" līdzdibinātāja Dagnija Lejiņa, augsta līmeņa vadītāju atlases kompānijas „Pedersen & Partners” vadošā konsultante Inga Ezera, Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa un vadītāju atlases speciālists, psihoterapeits Andris Jansons. Inga Ezera norāda, ka Baltijā ir lielākas iespējas sievietēm, salīdzinot ar citām kultūrām. "Izaicinājums ir, vai sievietes pašas tās iespējas paņem un sevī attīsta ambīciju muskuli trenēt savas prasmes, apzināties, kādas prasmes ir nepieciešamas līdz nākamajam līmeni, ko es gribu sasniegt, ko es varu sasniegt un kā es to varu sasniegt. Kas man šajā ceļā var palīdzēt," atzīst Inga Ezera. Latvijas vadītājas norādījušas, ka karjeras izaugsmē palīdzējuši mentori, kas atbalstīs, pamācīs, pamudinās uzdrīkstēties. Parādīs ceļu, kā sasnigt nākamo karjeras līmeni. Inga Ezera skaidro, ka, izvēloties pretendentu kādam amatam uzņēmumā, apzina tirgu, kur varētu būt vadītājs ar konkrētām prasmēm, kas nepieciešamas un sastāda "garo sarakstu" ar pretendentiem. Kad izraudzītos 200 - 300 cilvēkus uzrunā, piedāvājot konkrēto iespēju un aicinot aprunāties, vīrieši ir atvērtāki. "Sievietes saka, nē, mani viss apmierina, es negribētu aprunāties. Starpība ir tā, ka vīrietis un sieviete, kuri saka, ka mani viss apmierina esošajā amatā, vīrietis būs vairāk ar tendenci, bet es varētu parunāties. Sieviete būs vairāk ar tendenci - nē, paldies," skaidro Inga Ezera un aicina sievietes uzdrīkstēties.  Ambiciozā uzdrīkstēšanās ir jātrenē, tāpat kā pieredze un prasmes. "Sievietēm vajadzētu vairāk trenēt ambiciozo uzdrīkstēšanos," uzskata Inga Ezera.  Tas ir nepieciešams jebkurā dzīves jomā, it sevišķi, ja sieviete kļūst par vadītāju. "Sievietēm Latvijā vajadzētu būt "vokālākām" sava viedokļa izteikšanā pie apaļā galda. Un ir vadītājs, valdes locekles, uzņēmuma vadītājas, kas savos uzņēmumos šo te mērķtiecīgi veicina, jo viņas, redz, mums Latvijā ir ļoti daudz pieredzējušu, zinošu, intelektuālu sieviešu, gudru sieviešu, bet viņas ir diezgan paškritiskas un, ja viņām nav nekas citādāks, ko pateikt, viņas noklusēs varbūt sapulcē. Bet vīrietis tajā pat laikā, viņš varbūt pateiks to pašu, kas jau ir pateikts, pieliks mazliet savu versiju, un viņš izteiksies un kļūs pamanāmāks. Tā ir vēl viena atziņa - sievietēm neklusēt, izteikties un trenēt sava viedokļa izteikšanu, nevis kā saka tukšu runu, bet analizēt situāciju, ģenerēt savu viedokli un trenēt tā izteikšanu," analizē Inga Ezera.

Energokopiena ir iedzīvotāju brīvprātīgi izveidota apvienība ar kopēju interesi energoefektivitātes pasākumu īstenošanā, ieviešot alternatīvus energoresursus. Baltijas pieredzi un izaicinājumus energokopienu attīstības veicināšanā, pārrunāsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā tieši energokopienu attīstība sekmēs iedzīvotāju energoresursu patēriņu samazināšanu. Protams, tas notiks, ieviešot alternatīvus energoresursus, bet kā to izdarīt? Diskusijas dalībnieki: Rīgas pašvaldības aģentūras „Rīgas enerģētikas aģentūra” pārstāvis, energopārvaldnieks Valdis Ratniks, biedrības "Zaļā brīvība" atjaunīgās enerģijas eksperte Krista Pētersone un programmētājs, biedrības "Pilsēta cilvēkiem" dalībnieks, saules enerģijas entuziasts Raivis Dejus. Enerģētikas likuma grozījumi nosaka, ka energokopiena ir tiesību subjekts, kurš nodarbojas ar enerģijas – galvenokārt no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas elektroenerģijas un cita veida atjaunojamās enerģijas – ražošanu, tirdzniecību, elektroenerģijas kopīgošanu, patēriņu un uzkrāšanu, pieprasījuma reakcijas pakalpojuma nodrošināšanu, elektrisko transportlīdzekļu uzlādes pakalpojuma, energoefektivitātes pakalpojuma vai citu energopakalpojumu sniegšanu. "Iedomājieties, ka dzīvojat normālā Rīgas daudzstāvu mājā. Jums ir jumts, kurš vienkārši ir, un tur nekas nenotiek, un jūs maksājat dārgi par elektrību.Tad jūs ar saviem kaimiņiem sametaties, uzliekat uz tā jumta saules paneļus un visi tērējat savu elektrību, kas ir lētāka, kas ir no zaļajiem resursiem, un visi ir laimīgi. Tas būs iespējams," stāsta Raivis Dejus. Savukārt energokopienas darbības mērķis pēc likuma ir enerģijas saražošana tās biedriem vai daļu turētājiem, sniedzot ekonomiskus, sabiedriskus un ar vides kvalitātes uzlabošanu saistītus labumus tās biedriem, daļu turētājiem vai teritorijām, kurās tā darbojas. "Ja, piemēram, es savā lauku īpašumā uzstādu saules paneļus, tad iegūto enerģiju es varēšu izmantot arī savā Rīgas dzīvoklī. Vai arī kāds uzņēmums, ja uzstādīs kaut kur laukos vai pļavā saules parku, varēs iegūto izlietot vēl kādā savā adresē," skaidro Valdis Ratniks. Šī kārtība gan vēl nav pilnvērtīgi stājusies spēkā. Svarīgs ir arī aspekts, ka energokopienas primārais darbības mērķis nav peļņas gūšana.

Lai pensionāriem kompensētu cenu kāpumu un rudenī gaidāmos lielos rēķinus, Saeima lēmusi šogad pensijas indeksēt ātrāk - no 1. augusta. Taču jau tagad ir skaidrs, ka lielai daļai senioru indeksācija dzīves dārdzība pilnībā neatslogos. Statistika rāda, ka gada pirmajā pusē vidējais vecuma pensijas apmērs ar piemaksu pie pensijas bija 433 eiro. Bet tā ir vidējā pensija, protams, ir arī tādi, kas saņem tūkstoti un tūkstošus, taču ir ļoti daudz senioru, kuru pensija ir vien 200 eiro un pat mazāka. Ar tik niecīgu iztikšanu ir jāsadzīvo gandrīz katram desmitajam Latvijas iedzīvotājam. Bet pat ar vidējo pensiju 430 eiro šajos laikos dzīve ir ļoti grūta. Kā mūsu vecākā paaudze šobrīd izjūt inflāciju, uz kādu atbalstu var cerēt, cik lielu atspaidu dos pensiju indeksāciju kn kāda mūsu senioriem būs nākamā apkures sezona, Krustpunktā diskutē Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja Aija Barča, organizācijas "Palīdzēsim viens otram" valdes loceklis Raimonds Ronis un Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa.

Par Krievijas un Eiropas Savienības nākotni raidījumā "Divas puslodes" diskutē politologs Kārlis Daukšts un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Kurp maršē, Krievija? Abas karojošās puses ir pagurušas, un karadarbība Ukrainā šobrīd arvien vairāk pāriet pozīciju kara situācijā, – šādus secinājumus sarunā ar tīmekļa resursa Ukrlife.tv žurnālisti Ludmilu Ņemirju pauda azerbaidžāņu militārais eksperts Agils Rustamzade. Aizvadītajā nedēļā aktīvāka kaujas darbība notika lielākoties Ukrainas ziemeļaustrumos, kur Krievijas karaspēks turpina spiedienu Severodoņeckas un Ļisičanskas pilsētu rajonā, savukārt ukraiņu spēki turpina atspiest pretinieku no Harkivas. Tāpat Krievija joprojām pūlas salauzt atlikušo Mariupoles aizstāvju pretestību rūpnīcas Azovstaļ teritorijā, joprojām – nesekmīgi. Maija sākumā, tuvojoties Uzvaras dienas svinībām, vairojās spekulācijas par to, kā Vladimirs Putins mēģinās kompensēt nenotikušo uzvaru savā „specoperācijā”. Izskanēja pieņēmumi par oficiālu kara pieteikumu Ukrainai un ar to saistītu vispārēju mobilizāciju. Taču nekas tamlīdzīgs 9. maijā nenotika. Krievijas vadoņa svētku uzruna bija neierasti īsa un arī visai neizteiksmīga, pamatā pievēršoties Ukrainā uzsāktās militārās avantūras attaisnošanai. Kā par vadoņa uzstāšanos izteicās Savienotajās Valstīs dzīvojošais krievu publicists Andrejs Piontkovskis, tā faktiski bija taisnošanās, respektīvi – mēģinājums aizstāvības runai nākotnes tribunālā. Tas viss arvien nozīmīgāk liek uzdot jautājumu: ar ko šis karš beigsies Krievijai, un kas notiks ar Krieviju pēc kara? Eiropas pilsoņu ieteikumi nākotnei 9. maijā Eiropas Parlamentā Strasbūrā ar īpašu sanāksmi noslēdzās Konference par Eiropas nākotni, kuras ietvaros Eiropas Savienības pilsoņi bija aicināti sniegt savu redzējumu par savienības tālāko attīstību un darbību dažādās jomās. Tas bija gadu ilgs process, kura centrālie notikumi bija četras klātienes paneļdiskusijas, kurās piedalījās 200 pēc nejaušības principa atlasīti pilsoņi no visām dalībvalstīm. Tāpat notika nacionāla un reģionāla līmeņa diskusijas un viedokļu apkopošana digitālajā platformā. Pirmdien konferences gala ziņojums ar priekšlikumu apkopojumu tika pasniegts Eiropas Parlamenta prezidentei Robertai Metsolai, Eiropas Komisijas prezidentei Urzulai fon der Leienai un Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts Francijas prezidentam Emanuelam Makronam. Priekšlikumu spektrs aptver klimata pārmaiņas un vidi, veselības aprūpi, ekonomiku, sociālo taisnīgumu, nodarbinātību, savienības lomu globālajā politikā, vērtības un tiesības, tiesiskumu, drošību, digitālo transformāciju, savienības institūciju darbību, migrāciju, izglītību, kultūru, jaunatnes un sporta jautājumus. Tagad nu Eiropas Savienības institūcijām jālemj, kā šos priekšlikumus ieviest dzīvē. Eiropas Parlaments savu rezolūciju par konferences rezultātiem pieņēma 4. maijā, paužot savu atbalstu un norādot, ka atsevišķu priekšlikumu īstenošana prasīs izmaiņas Līgumā par Eiropas Savienību, un šādā nolūkā jāsasauc Konvents. Tādi ir, piemēram, priekšlikumi par Viseiropas referendumiem, pāreju uz kvalificētu balsu vairākumu līdzšinējās vienbalsības vietā, lemjot vairumu jautājumu Eiropadomē, u.tml. Tikām pirmdien ar rezervētu viedokli par iespējamu savienības līguma mainīšanu nākušas klajā 13 dalībvalstis, t.sk. Latvija, norādot, ka pilsoņu konferences mērķi sākotnēji nav paredzējuši savienības līguma grozīšanu, un sasteigti lēmumi šai sakarā ir nevēlami. Cita starpā konferences priekšlikumi ietver arī pakāpenisku pāreju uz pārnacionāliem jeb Viseiropas kandidātu sarakstiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un Eiroparlaments 3. maijā ar balsu vairākumu atbalstīja pirmo soli šai virzienā: esošo 705 deputātu vietu papildināšanu ar vēl divdesmit astoņām, kurās kandidāti tiktu ievēlēti no Viseiropas sarakstiem. Šie saraksti, attiecīgi, startētu ar pārnacionālu programmu un savu kandidātu Eiropas Komisijas prezidenta amatam. Ap parlamenta balsojumu gan šādas izmaiņas vēlēšanu kārtībā izdarīt nevar, tām nepieciešams Eiropas Padomes apstiprinājums. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ik pa laikam raidījumā pievēršamies arī ēdiena vēsturei. Ēšana tiešām ir būtiska dzīves sastāvdaļa, tā ir ne tikai ikdienas nepieciešamība, bet svētki, statusa apliecinājums un tradīcijas. Skaidrojam, kāpēc reizēm pavārgrāmatās un līdz ar to mūsu ēdienkartē sastopami "viltojumi" - ēdieni, kas izklausās daudz smalkāk, nekā tie patiesībā ir. Kara laika, padomju gadu trūkuma un pat mūsdienu politisko embargo radītie izaicinājumi restorānu ēdienkartēs. Kāpēc bruņurupuču zupā nemaz nav bruņurupuču un kā sastāvdaļas viltoja trūkuma laikos, skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes vadošā pētniece, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna. Zobu emalju varētu stiprināt īpaši materiāli Cilvēka zonu emalja visu mūžu ir pakļauta intensīvai slodzei, tā ar gadiem zaudē īpašo kristāla pārklājumu, kas padara zobu tik izturīgu. Nesens atklājums norāda, ka sintētiskā emalja ir spēcīgāka par dabisko, kas ir cilvēka organismā stiprākais kaulu materiāls. Vai šāds materiāls varētu mazināt zobu labošanas nepieciešamību? Jauna sintētiskā zobu emalja ir cietāka un stiprāka nekā dabiskā – ar šādu skaļu virsrakstu zinātniskas tehnoloģijas interneta vietnē tika ievietots raksts par to, kā, sadarbojoties ķiniešu  un amerikāņu zobārstniecības  speciālistiem, ir izdevies radīt  jaunu  zobu emaljas analogu, kas izstrādāts, lai precīzi atdarinātu bioloģisko zobu cietā mineralizētā ārējā slāņa sastāvu un struktūru. Speciālisti apgalvo,  ka jaunais materiāls demonstrē izcilas mehāniskās īpašības un esot daudz izturīgāks, salīdzinot par mūsu dabisko zobu emalju. Vai šī ir revolūcija zobu labošanā, to skaidrojam turpmākajās  minūtēs. Vispirms attālināti ierakstītā sarunā ar zobārsti Rīgas Stradiņa universitātes Zobārstniecības fakultātes docenti un pētnieci Ilzi Maldupu runājam par to, no kā sastāv zobu emalja un kas ietekmē emaljas īpašības.