Labu nakti - pasakas

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Kārļa Skalbes pasaku "Laimes sala" stāsta Elza Rūta Jordāne. Latviešu tautas pasaku "Mūžīgā pasaka" stāsta Olafs Putrālis. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Brāļu Grimmu pasaku "Par gudro Elzu" stāsta Santa Breikša. Ukraiņu tautas pasaka "Kazaki un nāve" stāsta Vladislavs Ņikiforovs. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Latviešu tautas teiku "Osis" stāsta Nellija Spūle, latviešu tautas pasaku "Laimes bērni" stāsta Ričards Murāns. Imanta Ziedoņa "Pelēko pasaku” stāsta Zanda Krēsliņa. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Vladimira Sutejeva pasaku "Eža brīnumnūjiņa" stāsta Kristaps Kristers Ozols. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Latviešu tautas pasaku "Suns par kurpnieku" stāsta Evelīna Priede. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Latviešu tautas pasaku "Velna vārds" stāsta Rūdolfs Sprukulis. No 7. līdz 13. februārim ik vakaru raidījumā "Labu nakti” skan LKA studentu lasītās pasakas. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Jaunums. Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Kārļa Skalbes pasaku "Par neizdodamo dālderi" lasa Elizabete Milta. No 7. līdz 13. februārim ik vakaru pulksten 20.45 raidījumā "Labu nakti” skanēs LKA studentu lasītās pasakas. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Dainas Strelēvicas veidotais sarunu cikls "Ja tu esi tikai bērns". Arī dziesmu vārdus rakstījusi Daina, bet skaņās tos ietērpis komponists Valdis Zilveris. Stāstnieces lomā iejutusies aktrise Dace Vītola. 5. stāsts. Bērnība. Labvakar, mazais. Tu taču esi mazais, vai ne? Un tu neko nevari un arī nedrīksti darīt kā lielais, pieaugušais? Tā ir? Un tomēr, man šķiet, ka dzīvē bieži vien ir tā, ka bērni spēj rīkoties kā pieaugušie, bet pieaugušie- kā bērni. Mēdz taču būt ļoti nopietni bērni un arī ļoti nenopietni, nerātni un palaidnīgi pieaugušie. Tā ir viena ļoti interesanta lieta. Tavi vecāki un vecvecāki arī reiz bija bērni. Vai tad viņi pieaugot tā varēja pēkšņi pārveidoties, ka kļuva pilnīgi citi, ka no bērnišķības nekas nebija pāri palicis? Un, vai tad bērnam visu laiku, pirms viņš pieaug, jābūt maziņam nezinītim un nevarītim, līdz kaut kādam brīdim, kad nu viņš pārvēršas par pieaugušo? Taču nē! Šī vakara stāsts ir par pieaugšanu… un arī par bērnību. Ja tu esi tikai bērns, Izaugt nesteidzies pārlieku, Darīt vari lielas lietas Sev un savējiem par prieku.   Esi laimīgs, Esi priecīgs, Esi bērns, Lai tur vai kas. Lai cik liels Tu arī augsi, Sirdī paliec Bērniņš mazs!

Dainas Strelēvicas veidotais sarunu cikls "Ja tu esi tikai bērns". Arī dziesmu vārdus rakstījusi Daina, bet skaņās tos ietērpis komponists Valdis Zilveris. Stāstnieces lomā iejutusies aktrise Dace Vītola. 4. stāsts. "Cukurmaize". 4. vakars Sveiks, mazais! Mans stāsts šovakar būs par dažādiem kārumiem. Katrai paaudzei, izrādās, ir savi kārumi. Šodien bērni mielojas ar čipsiem, popkornu, dažādām želeja konfektēm. Paciņu paciņas un kārbiņu kārbiņas. Ko acis ierauga, to mute prasa. Ir jau arī tādi vecāki, kuri cenšas savu bērnu uzmanību no veikalos nopērkamajiem kārumiem aizvilināt uz tādiem kārumiem, kas izaug laukā un dārzā. Jāsaka, ka tiem bērniem tiešām ir stiprāka veselība, sārtāki vaigi un baltāki zobiņi. Reiz kāds vectēvs lepojās ar to, ka viņa mazdēls pa ziemu nograužot divus lielus maisus ar burkāniem. Var teikt, ka viņa mazdēls ir īsts burkāngrauzis. Turpināšu tev stāstīt par meiteni, kas dzīvoja tajos laikos, kad tava vecmāmiņa bija vēl bērns. Un par cukurmaizi… Ak, šie gardie Kārumiņi, Reizēm nerātni Ir viņi, Pierunāja cukuriņu- Zobā izgrauzt Caurumiņu…

Dainas Strelēvicas veidotais sarunu cikls "Ja tu esi tikai bērns". Arī dziesmu vārdus rakstījusi Daina, bet skaņās tos ietērpis komponists Valdis Zilveris. Stāstnieces lomā iejutusies aktrise Dace Vītola. 3. saruna. "Ziemas prieki". Sveiki, sveiki, sveiki! Diena pagājusi, atstājot atmiņā spilgtākos notikumus un sajūtas. Lai kā arī bijis, lai kā pa dienu gājis, ja tā labi padomā, atmiņā palicis tas patīkamākais, vai ne? Ja vien nav kādas lielas bēdas, mazās bēdiņas un sāpītes ātri sadzīst. Tu taču zini, ka arī tev pāri visam galvenokārt ir prieks. Prieks par visu, ko acis redz, ko var aptaustīt, iepazīt, uzzināt, vai ko garšīgu mutē ielikt. Prieks par to, ka saule spīd, sniegs snieg, lietus līst, ka puķes zied un koki vējā šalc, ka krāsainas lapas no kokiem krīt. Prieks par to, ka var skriet ārā jebkādā gadalaika dienā, viens, vai kopā ar draugiem. Tikai jāzina piemēroti apģērbties. Tajos lakos, kad meitene vēl bija bērns, viņai īpaši patika ziemas. Kas tās bija par ziemām! Dziļi sniegi līdz viduklim un augstāk, gaisa temperatūra ap mīnus 20-25 grādiem… Šovakar runāsim par ziemas priekiem. Ir ziemas prieki domāti, Lai bērni lieli augtu, Lai smaidi sejas rotātu, Lai vaigos rozes plauktu.   Un sajust īstu brīnumu Vien var caur ziemu skrienot, Gan tupus rāpus rāpojot, Gan veļoties un brienot.   Ir ziemas prieki domāti, Lai bērniem būtu prieki, Kāpēc lai viņi priecātos, To jautāt būtu lieki.

Dainas Strelēvicas veidotais sarunu cikls "Ja tu esi tikai bērns". Arī dziesmu vārdus rakstījusi Daina, bet skaņās tos ietērpis komponists Valdis Zilveris. Stāstnieces lomā iejutusies aktrise Dace Vītola. 2. saruna "Kaziņa". Labvakar, bērns! Vai tu jau visus savus dienas darbiņus esi padarījis? Varbūt tavai ģimenei ir kādi mājlopi – govis, aitas, truši, vistiņas? Tev droši vien arī ir uzticēts kādu no tiem aprūpēt, ēdināt, vest ganos, uzmanīt, lai neaizklīst prom no mājām. Redzi, tieši ar rūpēm jau aizsākas mīlestība. Māmiņa un tētis un citi tuvinieki vai cilvēki, pie kuriem tu dzīvo, mīl tevi un rūpējas par tevi, lai esi vesels, paēdis, siltumā un drošībā. Un mīlestību jau cilvēks mācās no bērnības. Par viņu rūpējas un viņš par kādu rūpējas. Iesākumā par savu lelli, rotaļlietām, mācību grāmatām un citām lietām. Kad bērni paaugas, viņiem gribas rūpēties par kādu dzīvnieciņu. Tu jau pats to labi zini. Šīvakara stāsts būs par meiteni un kaziņu… Dziesmiņu maziņu Dziedu par kaziņu, Dziedu par kaziņu Mik-miku-mē. Kaziņai radziņi, Kaziņai ļipiņa, Garspalvu biksītes Mik-miku-mē.

Dainas Strelēvicas veidotais sarunu cikls "Ja tu esi tikai bērns". Arī dziesmu vārdus rakstījusi Daina, bet skaņās tos ietērpis komponists Valdis Zilveris. Stāstnieces lomā iejutusies aktrise Dace Vītola. 1. saruna "Pēdiņas". Labvakar, mazais! Vai esi gatavs klausīties, ko tev stāstīšu. Tu klausīsies, protams, ar ausīm. Bet, ar ausīm, izrādās, var arī redzēt. Kāds bērns reiz teica, ka viņam patīk klausīties radio teātri, jo tad viņš redzot visskaistākās dekorācijas. Bet, lai klausoties redzētu, ir jāiepazīst lietas, daba, dzīvnieki, jāpiedzīvo notikumi un sajūtas. Par tiem laikiem, kad mūsu vecmāmiņas bija tikai bērni, tad arī būs šie stāsti. 1. vakars. Katram cilvēkam ir acis, ausis, pirksti, pēdas… Tieši par pēdām es tev gribu pastāstīt. Jo pēdās, izrādās, ir tādi jutīgi punkti, kas ir saistīti ar visiem cilvēka orgāniem. Tas nozīmē, ja tu staigāsi basām kājām, tad visi šie tavu pēdu punkti tiks masēti, un tas savukārt uzturēs pie veselības visus tavus orgānus – sirsniņu, nieres, aknas, plaušas, arī redzi, dzirdi un ožu. Un pie reizes, tavas pēdas, pieskaroties visam, kur vien tās ies, mācīsies un mācīs arī tevi iepazīt pasauli. Un tad tu būsi bagāts – varēsi skatoties arī dzirdēt un klausoties arī redzēt. Reiz kādas pēdiņas ienāca šajā pasaulē pavisam maziņas mazītiņas, un tās piederēja kādai meitenītei… Ai, cik žiglas Mazās kājas! Lūgtin lūdzu, Lai tās stājas. Tikko vēl man Līdzās skrēja - Jau aiz kalna Pazibēja.  

JAUNUMS! Ziedputeksnīša stāsti. Dainas Strelēvicas astoņās vakara sarunās piedalās Leļļu teātra aktieris Anrijs Sirmais. Komponists Imants Paura. 1. vakars. Labvakar, mazais radioklausītāj! Nezinu, vai esam jau pazīstami? Domāju, ka – jā. Es esmu Ziedputeksnītis. Mani šurp atpūta vējš. Tu jau zini, kā vējš mēdz pūst, reizēm ne uz to pusi, uz kuru tu gribi iet, tad mamma tevi aiz rokas pavelk atpakaļ un pietur, lai tu neskrien pa vējam… Kad pļavās, dārzos, mežos zied koki, krūmi, puķes, tad vējš no tiem izpūš ziedputekšņus, nes tos pa gaisu, un viss gaiss ir pilns ar krāsainiem un smaržīgiem putekšņiem. Dažus vakarus es tev ar prieku stāstīšu visu, ko esmu redzējis, dzirdējis un iepazinis. Un tu varēsi kopā ar mani ļauties vējam - lidināties pa mežu un pļavām, pirms vējš mani iepūtīs kādā drošā aizvēnī, bet tevi - sapnīšu miedziņa pasaulē. Vispār, es ļoti gribu būt vērtīgs un noderīgs ziedputeksnis, tāds ziedputeksnis, ko bite pielipina pie savām kājiņām, aiznes uz stropu, un es kopā ar citiem ziedputekšņiem pārtopu medū. Cik patīkami iedomāties, ka tieši tu, mazais klausītāj, tad dzertu ziemas vakaros siltu tēju ar medu, un es darītu tavu miedziņu saldu un ciešu, lai tu no rīta varētu pamosties vesels, spirgts un priecīgs, un diena tev būtu pilna siltas saules pielijusi!

JAUNUMS. Ar Lejaskurzemes šarmu latviešu tautas pasakas stāsta Liepājas teātra aktieri. Trīs vēja mezgli. Pasaku stāsta Viktors Ellers. Režisors Andrejs Migla. Skaņu režisors Emīls Dreiblats. Trīs vēja mezgli Tēvam un mātei bija dēlēns, jau labi paaudzies, bet par daudz liels nebēdnieks: kur bijis nebijis - pie dīķa vien, pie dīķa vien! Gan māte noteica, lai nespēlējoties ūdens tuvumā, varot noslīkt, gan tēvs nopēra, bet nekas nelīdzēja. Tikko puika kaut ko dabūja rokā - vai tā bija karote, sāls piestiņa, cepure, pastala - visu pa roku galam ūdenī iekšā, lai peld. Beigu beigās tēvs ar māti nolēma, ka laikam jau būšot veltas pūles - nevarēšot vis puiku no ūdens atradināt. Lai tad mācoties par jūrnieku. Tēvs izlaida pa pasauli ziņu, ka meklējot savam dēlam skolotāju. Atnāca vecs vīriņš un sāka mācīt dēlu visādās jūrnieku gudrībās. Par cik puikam prāts uz to vien tiecās, tad viņš itin viegli paturēja galvā visu, ko vecais mācīja. Pēc neilga laika vecais vīriņš saka tēvam, ka dēls jau esot pilnīgi izmācīts par jūrnieku. Vecais vīriņš tad saposās iet projām, bet vispirms vēl iedeva māceklim auklu ar trim mezgliem un teica: Lai gan tu tagad zini visus vējus, pasaules malas un jūras, taču krietnam jūrniekam ar to vien nepietiek. Kad nepūš vējš vai plosās vētra, tad viņam tik un tā mierīgu prātu jānogaida, kamēr celsies vējš vai saniknotā jūra stāsies trakot. Tāpēc te tev būs aukla ar trim mezgliem. Kamēr tā tev rokās, tu būsi jūru un vēju pavēlnieks. Kā dēlēnam klājās pasaulē un tās jūrās, stāsta Viktors Ellers.

JAUNUMS. Ar Lejaskurzemes šarmu latviešu tautas pasakas stāsta Liepājas teātra aktieri. Režisors Andrejs Migla. Skaņu režisors Emīls Dreiblats. Brīnumu gredzens Viens tēvs mirdams atstāj savam dēlam trīs dukatus. Kamēr dēls vēl nav pieaudzis, māte paņem dukatus glabāt. Dēls puiša gados vienreiz saka mātei, lai iedod vienu tēva dukatu, būšot iet uz pilsētu kaut ko nopirkt. Māte iedod, un dēls aiziet. Bet uz ceļa satiek vecu sieviņu ar sunīti; vecene saka: "Dēls, pērc manu sunīti - nebūs jānožēlo!" "Cik maksā?" "Dukatu." Labi. Dēls pārved sunīti mājā, bet mātei nemaz pa prātam - pašiem neesot ko ēst, kur nu vēl suņus piebarosi. "Lai, lai, mem, mums sunīša nebija - kā nu bez sunīša dzīvot? Visiem ir sunīši - mums arī!" Māte apmierinās. Necik ilgi, pēc kādām dienām, dēls prasa otru tēva dukatu... Kā dēls tērēja otru tēva dukatu un kas notika tālāk, klausies Rolanda Beķera stāstījumā.

JAUNUMS. Ar Lejaskurzemes šarmu latviešu tautas pasakas stāsta Liepājas teātra aktieri. Režisors Andrejs Migla. Skaņu režisors Emīls Dreiblats. Sērdienīte un trejace mātes meita Meitiņai nomira māte, viņa palika sērdienīte. Tēvs pēc kāda laika apprecēja citu sievu, pārveda sērdienītei pamāti. Tai jau pašai trīs meitas: vienai viena acs, otrai divas, trešajai trīs. Pamātes meitas visas ļoti slinkas, nevīžo ne salmiņu pacelt. Sērdienītei tās jāaptekā, un šī to arī darīja nekurnēdama, kaut gan ne pamāte, ne viņas meitas sērdienīti neieredzeja ne acu galā. Turklāt sērdienītei bez visiem mājas darbiem vēl bija jāgana govis. Reiz pamātei ienāca prāta dot sērdienītei līdzi ganos vilnu vērpt.  Sērdienīte paņēma vilnu, izdzina govis ganos ganos un raud: kā šī, govis ganīdama, lai savērpj trīs mārciņas vilnas? Sērdienītei raudot, pienāk Raibaļa un prasa: " Kalab tā raudi?" Kā sērdienīte tika ar darbu galā un kas notika tālak, klausies Ilzes Juras stāstījumā.

JAUNUMS. Ar Lejaskurzemes šarmu latviešu tautas pasakas stāsta Liepājas teātra aktieri. Pasaku stāsta šī cikla skaņu režisors Liepājā Emīls Dreiblats. Režisors Andrejs Migla. Putnu Bulbulis Kādā valstī dzīvo ķēniņš, kam trīs dēli. Šie trīs dēli izzinājuši, ka viņpus deviņām valstīm otram ķēniņam tāds putns, kas visu padara, ko tik liek. Putns dzīvojot dārzā, zelta sprostā; sprosts karājoties trejžuburainā liepā. Vakaros putns laižoties mājā zelta sprostā pārgulēt. Bet tas svarīgākais vēl tas: putnam uz kreisas kājas naga esot mazs gredzentiņš. Kas šo gredzenu nomauc, tam putns piederot. Daudzi gājuši gredzenu maukt, bet velti. Arī ķēniņa dēli sarunā iet. Papriekš ies vecākais brālis, viņš apseglo zirgu un taisās ceļā. Arī jaunākie brāļi apseglo savus zirgus un pavada vecāko līdz tiltam. Pie tilta vecākais brālis nolec no zirga, iecērt ar zobenu tiltam trīs robus un piekodina abiem brāļiem, lai ik dienas atjātu robus apskatīties. Ja robi balti, tad viņam labi klāšoties; ja asiņaini, tad lai steidzoties palīgā. Cik veiksmīgi bija putna meklējumi, stāsta šī cikla skaņu režisors Liepājā Emīls Dreiblats.      

JAUNUMS. Ar Lejaskurzemes šarmu latviešu tautas pasakas stāsta Liepājas teātru aktieri. Režisors Andrejs Migla. Skaņu režisors Emīls Dreiblats. Viņos laikos vienam ķēniņam bijis tāds avju gans, kas mācējis tik jauki kolēt, ka pat putni salaidušies klausīties. Arī meža zvēri, izdzirdēdami viņa kokles skaņas, sanākuši ap ganāmo pulku un klausījusies un klausījušies, avis tie ne plēsuši, ne tramdījuši. Reiz gadījies, ka paša ķēniņa meita iziet  gar to meža līci pastaigāties, kur avju gans patlaban savus lopiņus gana. Kas notika, kad ķēniņa meita izdzirda kokles spēli, klausies Pētera Lapiņa lasījumā.

JAUNUMS. Ar Lejaskurzemes šarmu latviešu tautas pasakas stāsta Liepājas teātru aktieri. Režisors Andrejs Migla. Skaņu režisors Emīls Dreiblats. Kaziņa Kādā pirtī dzīvojis vecs vīriņš ar savu sieviņu. Abi bijūši no liela vecuma akli un tādēļ nevarējūši ne nu vairs ēst paraudzīt, ne siltuma piegādāt, ne gultiņas ūztaisīt, ne istabiņas izslaucīt. Savas nedienās vecīši dienu mūžu guģējūšies: "Kaut jele mums bērniņš būtu, kas aptecētu un apgādātu!" Vienu vakaru vecītim iegribējies dzert. Viņš teicis:"Redz, sieviņa, būtu nu mums maza meitiņa, tā tūlīt aiztecētu uz avotiņu!" Līdzko vecais tos vārdus izteicis, tā ienākūse balta kaziņa, sacīdama: "Es esmu jūsu meitiņa, atnesīšu ūdeni, paraudzīšu kuramos, salasīšu  sēnītes, odziņas, ūztaisīšu gultiņu, izslaucīšu istabiņu!" Kā kaziņa ar vecīšiem kopā dzīvojusi, un kas noticis tālāk - stāsta Laura Jeruma.

JAUNUMS. Ar Lejaskurzemes šarmu latviešu tautas pasakas stāsta Liepājas teātra aktieri. Režisors Andrejs Migla. Skaņu režisors Emīls Dreiblats. Īliņš Sen senos laikos pie saviem vecākiem dzīvojis viens dēls vārdā Īliņš. Viņš bija veselīgs un stiprs. Bet reiz viņš uzlīda rijas krāsns augšā un palika no tā brīža tik nespēcīgs un gaudens, ka nevarēja ne no vietas pakustēties un sagulēja krāsns augšā vairāk gadu. Reiz jaukā vasaras dienā, kad visi mājnieki bija aizgājuši pie siena un Īliņš viens pats sēdēja krāsns augšā, ienāca vecs nabags, sacīdams: "Dievs palīdz, Īliņ! Atmet kaut ko nabadziņam!" "Es Tev, nabadziņ, labprāt dotu, kas tikai vien man ir, bet nespēju no krāsns augšas nokāpt; ej tādēļ pats kambarī, tur atradīsi gan raušus, gan gaļu, gan pienu, gan alu. Dzer un ēd, cik sirds vēlas!" Nabags iegāja kambarī un labi noēdās; pēc tam ienāca atpakaļ rijā un sacīja Īliņam: "Pateicos, dēliņ, par tavu labu sirdi, ka paēdināji mani, izsalkušu, ar ko dievs bija svētījis. Paldies, paldies tev! Bet saki, dēliņ, kādēļ nekāp no krāsns augšas zemē?" "Ai vectēv, sengadiem te jau sēžu - nejaudāju nokāpt, un neviens pats nespēj man palīdzēt." "Nu mēģini jele, varbūt nokāpsi arī!" "Ja tu liec, mēģināšu arī!" Kas notika tālāk, klausies Edgara Pujāta stāstījumā. 

Pašiem mazākajiem Latvijas Radio klausītājiem pirms ierastās vakara pasaciņas, kas ik dienu skan Latvijas Radio 1 ēterā, Radioteātris piedāvā noklausīties ģimenes ārstes – pediatres Ievas Bērziņas sarakstītu un aktiera Edmunda Freiberga ierunātu pasaciņu par koronavīrusu. Covid-19 izraisītais koronavīruss arī bērna pasaulē ir jauns tēls, kurš ik dienas dzīvo vecāku sarunās un ziņās, kuras var dzirdēt radio un vērot televīzijā - bērnam par to noteikti ir daudz jautājumu. Ja arī pasaka uz tiem visiem nesniedz atbildes, tā noteikti var kalpot kā ierosinājums sarunai un iedrošinājums bērnam uzzināt vairāk, uzskata autore. Ģimenes ārste Ieva Bērziņa uzsver, ka koronavīruss ir būtiski mainījis arī mazāko bērnu ikdienu, piemēram, iespēju satikt vecvecākus un draugus bērnu laukumiņā, cilvēki vairs nevar apskaut un samīļot viens otru satiekoties un atvadoties, bērni nevar iet ar vecākiem veikalā un redz, ka daži cilvēki aizsedz sejas ar maskām un velk gumijas cimdus. Ir svarīgi bērniem saprotamā veidā izskaidrot, kāpēc tā notiek, un pasakas ir tās, caur kurām bērni iztēlojas, skaidro un izprot apkārt notiekošo.  

Andris Kravalis, Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps: Es nāku no lielas ģimenes. Mēs esam 5 bērni. Un vienmēr pasakām, teikām, stāstiem mūsu ģimenē bijusi liela nozīme. Ne tikai mani vecāki, bet vecmamma Rozālija bieži vien, lai mūs nomierinātu, stāstīja kādu dzīves atziņu un ilustrēja to ar kādu notikumu. Protams, viņa bieži vien atsaucās uz Bībeles tekstiem, uz Bībeles gudrību. Bet tieši šodien mēs redzam, kā labais uzvar ļauno, kā ļaunais pats tiek satriekts sevī. Tāpēc tautas kultūra, tautas folklora ir tā, kas mūs atver uz mūžību, atver uz bezgalīgo. Dzirdēsit divas pasakas „Vējš un Viesulis” un „Lietus-Migla, Sniegs-Krusa” Andra Kravaļa lasījumā. Lietus, Migla – Sniegs, Krusa Divi pāri – Lietus ar savu sievu Miglu un Sniegs ar savu sievu Krusu – izgāja darbu meklēt. Pie krustceļa abi pāri izšķīrās: Lietus ar Miglu gāja pa labo roku; Sniegs ar Krusu pa kreiso. Pēc triju dienu gājuma Lietus ar Miglu nonāca Pasaulē. Pasaules īpašniece bija bagāta saimniece: viņai bija nepārredzami lauki, neapzināmas pļavas, milzīgi meži, lieli dārzi. Pie tādas saimnieces darba bez mitas: tur bij ko laistīt, tur bij ko ravēt, tur bij ko pļaut, tur ari ko žāvēt. Tā nu Lietus ar Miglu nonāca pie šīs bagātas saimnieces un uzmācās, lai dodot darba. „Kādu darbu tad protiet?” Pasaule uzprasīja. „Es protu daudz,” Lietus atbildēja, „bet vislabaki man vedas dārzus laistīt, puķes audzināt: kur savas rokas pielikšu, kur laistīšu, tur augs smaļi, tur ziedēs līgodamies. Tādēļ: es laistīšu un mana sieva – Migla – nesīs ūdeni klāt. Rītos, vakaros lai viņa nokāpj jūriņā pasniegt man ūdens krājumus; es sniegšu viņai roku pretim, sakrāšu ūdeņus un nākšu dienas karstumā tavus augus veldzināt.” To dzirdot, Pasaule pieņēma abus un pavēlēja lai tūliņ stājoties pie darba. – Migla nogāja uz jūru, nostājās uz jūras kāpām un lūdza mīlīgā balsī: „Jūriņ, mīļā, Jūriņ, labā! Dodi man lai kādu tiesiņu no saviem ūdens krājumiem!” Tā tas palika. Te pēc nedēļas laika – kur gadījušies, kur ne – Sniegs ar Krusu klāt. Esot izrājušies šur un tur, nekur darba atrast, lai dodot darba. „Kādu darbu tad protiet?” Pasaule uzprasīja. Ak, tu manu dieniņu! Kā nu Sniegs sāka lielīties. Viņš esot varens pļāvējs; deviņas riežas par dienu it nekas; viņa sieva – Krusa – atkal varena ravētaja: deviņi dārzi par dienu, tas itin nekas. Nu, tad tā, lai tad pļauj, lai ravē. Tik to Pasaule ravētājai pieteica, : tā kā Lietus katru puķītī aplaistījis, katru ziediņu audzinājis, tā lai Krusa katru puķīti, katru ziediņu saudzē; tik nezāles lai ravējot. Un, uz Sniegu pagriezusies, tā piemetināja: „Klausies – lielo pļāvēj – tā tik tu negatavo labību nenopļauj! Mieži gatavi, bet auzas puszaļas – tām jānogatavojas. – ” No rīta Krusa devās pie darba... Kā Krusai un Sniegam vedās darbi, par to klausies ierakstā.   Vējš un Viesulis Vienam tēvam bij divi dēli: Vējš un Viesulis. Kādu dienu tēvs iedod katram dēlam trīs dukātus un saka tā: „Še, bērni, katram trīs zelta dukāti; eitat pasaulē vēl citus trīs piepelnīt klāt. Kurš no jums abiem visātrāk sapelnīs un pārnākas, tam atdošu mājas.” Dēli aiziet. Pie krustcelēm tie izšķiras: Vējš iet pa labo roku; Viesulis pa kreiso. Pirmo dienu Vējš salīga pie saimnieka labību vētīt un sienu žāvēt. Vienā dienā labībā bij izvētīta, siens izžāvēts. Saimnieks aizmaksā Vējam zelta dukātu un atlaiž tencinādams. Otru Vējš salīgst pie meldera malt. Sudmalas griežas knaši: vienā dienā labībā samalta. Melderis aizmaksā Vējam zelta dukātu un atlaiž tencinādams. Trešo dienu Vējš salīgst pie laivenieka laivu uz Vāczemi dzīt. Laiva skrēja ātri: pāris dienās – Vāczeme klāt. Laivinieks aizmaksā Vējam zelta dukātu un atlaiž tencinadams. Viesulis ari bij uzgājis kādu saimnieku, kam labībā vētījama, siens žāvems. Bet viņš domāja brāli apkaunot, sacīdams: „Ko tu, brālīt, čurka, gribi man ar darbiem priekšā aiziet, tas par velti – man vajaga mājas dabūt!” Viesulis piepūta vaigus un sāka strādāt... Ko Viesulis sadarīja un kuram dēlam tēvs mājas atdeva, klausies pasakas lasījumā Andra Kravaļa izpildījumā.  

Un tagad, mazo draudziņ, palasīsim grāmatu! Tu vēl neproti lasīt? Ne-bē-dā! Šķirsim kopā lapu pa lapai un raudzīsim, kā grāmata atdzīvojas.  Par to parūpējusies Latvijas Radio darbinieku komanda.                    „BITE PINA ZELTA KRONI”                             Bitīt' skrēja vakarā                             Caur deviņi novadiņi.                             Zīda groži, vaska loks,                             Ābolaini kumeliņi. Teksts - latviešu tautas dziesmas, Māksliniece - Dzintra Aulmane, Animatore - Agnese Bindere, Tekstu ierunājis - Kaspars Mauriņš, Skaņu režisors - Andis Ploks, Idejas autore - Linda Rulle, Producents - Latvijas Radioteātris.

Vilis Daudziņš, aktieris: Pētīdams pasakas, ko Lerhis-Puškaitis savācis Džūkstē un, droši vien, ne tikai Džūkstē, es uzgāju veselu sēriju ar pasakām, kas stāsta par to, kā kāds ir meklējis laimi vai lielāku saprašanu, un aizgājis kaut kur tālu tālu meklēt un pazudis. Šīs pasakas tādas ir vairākas, un varoņi tur mainās- vai nu jauns ķēniņš vai jauns puisis, vai saimniekdēls, vai kāds, kam visu bij apnicis darīt, kas dzīvē visu jau bija izdarījis, un, kam likās, ka dzīvē kaut kas pietrūkst, bija gājis to lielo saprašanu meklēt. Es brīžiem sevi jūtu kā tādu, kas mēģina saprast, kur ir tā lielā saprašana, kur tad ir tā lielā patiesība. Un tas fināls visām pasakām ir vienāds. Tā morāle ir tāda, ka nevajag šo patiesību šādā veidā meklēt. Ka viņa ir atrodama tepat – šajā laikā, šajā zemē ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tu dzīvo. Šovakar klausies latviešu tautas pasakas „Dziļprātītis” un „Šķaudamās zāles”, un tās stāsta Vilis Daudziņš..

Māra Zālīte, rakstniece: Pasakas mani ir pavadījušas no agras bērnības līdz pat šai dienai. Es lasīju tās saviem bērniem, tagad lasu mazbērniem. Bet es negribu teikt, ka pasakas būtu tikai bērnu lieta. Pasakas ir ļoti gudras. Un arī pieaugušajiem der tās palasīt un paklausīties. „Puisis un ķēniņa meita” – tā ir pasaka, ko šovakar stāsta Māra Zālīte.

Pasakas manā mūžā ir spēlējušas ļoti lielu lomu, jo tā man bija vienīgā izklaidēšanās. Es uzmācos visiem pieaugušajiem, lai lasa man pasakas priekšā. Un viņiem apnika. Vienu dienu mana Rīgas omamma teica: „Mācies pati lasīt. Tad tu varēsi lasīt pasakas, cik gribi.” Beigu beigās tā arī izdarīju. No lielas Ābeces ar sarkanu gaili uz vāka es caur īsajām tautas pasakām iemācījos lasīt. Bet īsti prātā man palikušas īsās pasakas un garās, bet no tām divas grupas – vienas par Velnu, dīvainā kārtā, un otras par bārenītēm, kas savā starpā dažreiz pārklājas. Vaira Vīķe Freiberga lasa latviešu tautas pasaku „Sērdienīte un mātes meita”.

Šodien, atskatoties uz to, ko man bērnībā nozīmēja pasaka, es varu teikt, ka pasaka iemācīja poētiski skatīties uz šo pasauli. Tātad sava veida abstraktās domāšanas mācība man tā bija. Pasaku grāmatas man rokā bija katru dienu. Pārsvarā es tās lasīju, uzkāpis kokā vai sēdēdams uz akas un ēzdams vecmammas garšīgās plānās pankūkas. Un tieši novēršot acis no grāmatas un paskatoties sev apkārt – vai uz pagalmu, mežmalu, vai kādu koku un krūmu, es nevilšus sāku visā tajā redzēt šos pasaku tēlus un piedēvēt apkārt redzamajām ikdienišķajām lietām tādu nedaudz, šķiet, pārdabisku būtību. Mani kā mākslinieku tas visu dzīvi ir iedvesmojis. Pasaku "Kā ganuzēns par ķēniņa padoma devēju ticis" stāsta komponists un pianists Vestards Šimkus.

Guntis Pakalns, pasaku pētnieks: Mana bērnības māja atrodas Talsos, Anša Lerha-Puškaiša ielā. Kad paaugos, dzirdēju, ka Puškaitis mums esot tāds slavens radinieks… Vēlāk, jau studējot Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, sāku pētīt, ko viņš ir paveicis – kā neklātienē izmācījies par skolotāju un divdesmit gadus strādājis Lancenieku skolā, tur iekārtojis bibliotēku un iestādījis ābeļu dārzu, kā pierakstījis vietējo ļaužu spoku stāstus, teikas un pasakas... Aicinājis arī citus pierakstīt pasakas un apkopojis tās arvien biezākos sējumos... Un tā nu jau vairākus gadu desmitus strādāju Latviešu folkloras krātuvē, vācu un pētu teikas, pasakas, spoku un visādus citādus stāstus. Un latviešu pasaku publicēšanas vēsturi, kur vislielākā nozīme ir trīs vīriem: manas vecvecmāmiņas brālim Ansim Lerhim-Puškaitim, lielākā zinātniskā pasaku krājuma 15 sējumos sastādītājam Pēterim Šmitam, un padomju laika pasaku izlašu sastādītājam Kārlim Arājam, kurš savulaik izveidojis arī “Džūkstes pasaku” grāmatu. Starp citu, tajā ir tikai puse no Puškaiša pierakstītajām pasakām. Man jau pasakas labāk patīk stāstīt. Un veidot no tām savus stāstus. Bet respektējot Pasaku tēva tekstu, šoreiz lasīšu tieši tā, kā viņš to pierakstījis. Tikai ar vienu labojumu. Nezinot vārda Bulbulis izcelsmi – tā Austrumu zemēs sauc lakstīgalu dzimtas putnus – Puškaitis šo vārdu pārlabojis uz latviešiem saprotamāko Bubuli. Kāpēc izvēlējos tieši šo pasaku? Tā ir viena no retajām brīnumu pasakām, kur neviens netiek varmācīgi nogalināts. Gluži otrādi – pasakas beigās dzīvo ir daudz vairāk nekā sākumā, jo tiek atdzīvināti arī agrāk noburtie laimes meklētāji. Pasaku "Putnu Bulbulis" stāsta pasaku pētnieks Guntis Pakalns.

Bērnībā man ļoti patika sadzīves pasakas. Jūs jau, droši vien, zināt – pasakas iedalās dzīvnieku pasakās, brīnumu pasakās un sadzīves pasakās. Bet šovakar es jums lasīšu brīnumpasaku, kurā ir arī sadzīves un dzīvnieku pasakas elementi,  - tā sola aktieris Kaspars Znotiņš, atradis pasaku grāmatā pasaku "Kaziņa”.

Runājot par pasakām – bērnībā man vecāmamma bieži lasīja priekšā pasakas un arī šad tad atļāva izkrāsot pasaku grāmatās ilustrācijas.  No bērnības man neataust prātā neviena mīļākā pasaka…, bet šobrīd ir gadījies tā, ka esmu Džūkstes Pasaku muzeja vadītāja un, strādājot pasaku muzejā, ir jāzina ļoti daudz pasaku, it sevišķi Lerha Puškaiša pierakstītās pasakas un oriģinālās pasakas, un pats interesantākais, ka ik dienu es pārtopu par kādu no pasaku varoņiem – vai nu par ķēniņu Lauvu, vai par Vilku, vai nu par Pelīti, vai nu par Lāci. Šovakar Lerha Puškaiša oriģinālpasaku „Strazds” stāsta Džūkstes Pasaku muzeja vadītāja Dita Silava.  

Es uzaugu kopā ar „Brīnumzemes” grāmatām. Bija tādu grāmatu sērija. Es, man liekas, esmu izlasījis visu tautu pasakas, kas nu tajā sērijā toreiz iznāca. Es pat nemāku pateikt, kādēļ tas tik ļoti piesaista un ievelk… Tā ir bezgala liela tēlainība, poēzija, asprātība, dzīves krāsa. Kaut kas tik apbrīnojams, kur var paslēpties un ilgi ilgi uzturēties. Tā ir tāda īpaša pasaule, kurā man patīk būt. PASAKAS. Viļa Daudziņa izpildījumā skan trīs latviešu tautas pasakas „Pelēkais vilks”, „Bagātais un nabagais” un „Mačatiņš”.

Pasakas – tā ir mūsu bērnība. Bērnība – tā ir pasakas. Arī es savā bērnībā esmu daudz pasaku klausījies. Vēlāk ļoti ļoti daudz pasaku esmu lasījis – saviem bērniem, mazbērniem, tajā skaitā arī pie Latvijas Radio mikrofona. Šovakar nolasīšu dažas latviešu tautas pasakas - „Nabaga vīra dzirnutiņas” un „Svētā galva”, - saka Gunārs Jākobsons un sāk lasīt... Klausies uzmanīgi!

Es atceros, ka pasakās gaidīju kaut kādus konkrētus brīžus. Mani neinteresēja ne sākums, ne beigas. Ko es piefiksēju savām meitām – viņas arī pasaka interesē kādas konkrētas epizodes dēļ. Tad pats piedomāju sākumu. Bet lai kulminācija ir tas brīdis, ko viņas konkrēti gaidīja.  Un arī  7. oktobra vakarā, Martina vārdiem runājot: „Kā mācēju, tā laidu”, viņa izpildījumā dzirdēsit 4 latviešu tautas pasakas - „Trīs tēva padomi”, „Gudrība maksā naudu”, „Sliņķis un runcis” un „Stiprajam taisnība, gudrajam padoms”.

Vecos laikos jūrmalā dzīvojis kāds saimnieks, kam svētība negribējuse ne pagalam pielipt. Nabadziņš strādājis slapju muguru caurām naktīm, bet kā tukšs, tā tukšs. Kaimiņš turpretīm vazājies tik gar sētsmalēm, tomēr tam bijuši visi apcirkņi labības pilni, visas kabatas naudas pilnas. Nabadzīgajam saimniekam kaimiņa pārpilnība nebūt neskauda, bet bagātajam gan dūrās viņa nabadzība acīs. Nabadziņu zākāt, nievāt, par plukatu saukāt, tas bagātajam bij tikpat kā medus uz mēli. Bet par tādiem vārdiem nabaga saimnieks daudz nebēdāja, viņš mēdza atteikt: "Lai viņš mani neieredz - lai, kad tik viņam nekā ļauna nedaru." Reiz nabaga saimnieks bij tādās sprukās, ka nezināja, ko pats mutē bāzt, ko bērniem dot. Kas notika tālāk - stāsta maizes ceptuves "Lāči" īpašnieks Normunds Skauģis.

Kādam tirgotājam bijuši divi pieauguši bērni, dēls un meita. Reiz tirgotājam jābūt uz ilgāku laiku citā pilsētā. Kur nu pa to laiku abus bērnus atstāt? Sieva tam miruse un tik ilgu laiku jaunus cilvēkus uz savu roku pamest tam īsti netīkās. Beidzot viņam ienāk padoms prātā: viņš atstāj dēlu un meitu pie sava laba kaimiņa. Neba nu katrureiz tas labs, ko par labu dēvē, tā arī še. Kaimiņš līdzko tirgotājs projām, tūlīt uzbildina tirgotāja meitu uz precībām. Šī, nabadzīte, bez tēva ies ko solīties, un bez tā vēl nākošā natī tai sapņos parādās, lai nekādā ziņā pie kaimiņa neejot, jo esot nolemts, ka viņa ķēniņa dēlu par vīru dabūšot. Meita atraida kaimiņu. Bet nu bij uguns pakulās. Kas notika tālāk, klausies aktrises Zanes Daudziņas stāstījumā!

Latviešu tautas pasaku gads Radioteātrī. Kādam tēvam ir viens vienīgs dēls, kuŗu tas sūta pasaule darbu meklēt. Ejot puisis satiek resnu kungu, kuŗš uzsauc: "Puiš, kur tu eji?" "Eimu darbu meklēt!" puisis atbild. "Nāc pie manis!" resnais to uzaicina pie sevis mājā - pilī. Pilī ir daudz istabu; bet viena istaba tikai ar grāmatām pilna. Kungs paņem kādu grāmatu, uzšķir pirmo lapas pusi un rāda puisim ar pirkstu: "Vaj pazīsti, kas te rakstīts? Kas tas ir?" "Tas nav nekas!" puisis izlikdamies atbild. Kungs nu paņem atkal citu grāmatu ar zelta burtiem un prasa: "Nu, kas tad tas ir, šis līkumainais?" "Es tādas lietas nepazīstu!" puisis it nopietni atbild. "Tad esi man derīgs. Cik tad nu lones gribēsi par gadu. Vairāk nekā nelieku tev darīt, kā tikai šās grāmatas sargāt." "Pūru dukātu!" puisis atbild. Labi. Otrā trešā dienā resnais kungs aiziet; puisim jāpaliek mājā un jāsargā grāmatas. Kas notika tālāk? Klausies rakstnieces Māras Zālītes lasījumā pasaku "Velna grāmatas", tad uzzināsi!

Latviešu tautas pasaku gads Radioteātrī. Svinot Latviešu Pasaku Gadu, Radioteātris aicinājis stāstīt pasakas cilvēkiem, kuru ikdienas darbs nav saistīts ar pasakām. "Pasaka par septiņiem brāļiem" to stāsta Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Spārītis.

Svinot Latviešu Pasaku Gadu, Radioteātris aicinājis stāstīt pasakas cilvēkiem, kuru ikdienas darbs nav saistīts ar pasakām. Šovakar savu mīļāko latviešu tautas pasaku "Garā pupa" stāsta Latvijas Valsts prezidente (1999-2007) Vaira Vīķe-Freiberga. Kāpēc tieši šovakar atklājam Latviešu pasaku Gadu raidījumā "Labu nakti? Jo pirms 160 gadiem 2. septembrī dzimis Ansis Lerhis-Puškaitis - izcilākais latviešu tautas pasaku krājējs. Pasaku folkloristikā viņa darbība pielīdzināma tam darbam, kuru veicis Krišjānis Barons, strādādams ar tautas dziesmām.

Afrikāņu tautas pasaku "Brālītis Trusītis un mazā meitiņa" Dzintras Matuzāles tulkojumā 1982. gada 1. septembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Jānis Skanis. Salāti, sparģeļi, kāpostiņi un redīsi... Aijaijai, cik gardas lietas aug dārziņā, kura tuvumā manāma arī jauka, mīļa meitenīte. Un Brālītim Trusītim taču tik ļoooti garšo visādi zaļumi... Cik nu tur tā darba: Trusītis sadraudzējas ar meitenīti, taču - ak, vai! - misteram Cilvēkam ir citi ieskati par garauša aktivitātēm dārziņā... Lai kā Brālītis Trusītis slēpjas zem kāpostlapas, viņš tiek pamanīts, atmaskots un sasiets ar nejauku makšķerauklu! Bet vai tāpēc jāraud? Nu, nē! Garausis padzied jautru dziesmiņu, ielīksmojot meitenīti, liek lietā attapību un savu daiļvārdību, aizdejojot projām no nīstamajiem valgiem. Un - spudūc! - ārā pa vārtiņiem...          

Džanni Rodari pasaku "Kāds raud" 1999. gada 24. novembrī Latvijas Radio ieskaņojis aktieris Rūdolfs Plēpis. Stāsts par kādu vientuļu, labestīgu cilvēku, kas aizgājis gulēt izdzird kādu raudam. Pēc ilgiem meklējumiem vīrs atrod, ka pilsētas nomalē raudājis kāds vecītis bez mājām. Jaukais kungs dod tam naktsmājas un uzsilda karstu pienu. Nākamajā vakarā vīrs izdzird, kad atkal kāds raud. Šoreiz viņš atrod mazā ciemā saslimušu bērniņu, vīrs aizbrien pa sniegu pēc ārsta un palīdz kā varēdams. "Nevar taču ļaut cilvēkam raudāt," vīrs cenšas palīdzēt visiem, kam radušās raizes. Cilvēkiem pēc viņa apmeklējuma kļuva vieglāk, bet vienmēr kaut kur kāds raudāja un katru nakti vīrs to dzirdēja un nevarēja aizmigt. Vienmēr tad viņš cēlās augšā un gāja palīdzēt, jo tāda bija viņa daba, un nekad nezaudēja cerību labajam.

Lietuviešu tautas pasaku "Zaķu gans" 1982. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Harijs Liepiņš (1927-1998) Zigismunda Lorenca dziesmu "Zaķīša sapnis" ar Jāzepa Osmaņa vārdiem dzied bērnu vokālais ansamblis "Knīpas un knauķi".  Kāds karalis reiz izsludinājis ziņu, ka savu meitu par sievu atdošot tam, kurš pratīs uzbūvēt tādu kuģi, kas braukšot kā pa ūdeni un zemi, tā pa gaisu. Tieši tolaik kādam zemniekam bijuši trīs dēli. Kā jau parasti: divi vecākie itin kā gudri (īstenībā - tādi pusmuļķi vien!), bet jaunākais - tīrais eņģelis. Vecākajiem ar kuģa būvēšanu iet kā pa celmiem, turklāt viņu neveiksmēs roku pieliek kāds noslēpumains vecītis. Satiekoties ar Ansi, viss ir citādi. Novēlēdams, lai sokas kuģa būvēšanā, vecītis dodas projām. Kad kuģis uzbūvēts, Ansis dodas pie karaļa. Bet vai tas dos savu meitu par sievu uzreiz? Nekā nebija! Karalim šķiet, ka puisis nav diez ko izskatīgs. Tāpēc tam tiek uzticēts vēl viens darbs. Proti, karalis no aploka izlaiž 100 zaķu, kuri  Ansim dienas gaitā jānogana, bet vakarā jāsadzen aplokā. Tikai sākumā viss izskatās vienkārši, jo pa zaķim ar viltu mēģina izkrāpt gan karaļmeita, gan pats karalis. Taču Ansis ar abiem tiek galā dažu minūšu laikā. Taču visai slidens pašam karalim izrādās trešais uzdevums, ko pats vien izdomājis. Tad kuram īsti vajadzēja nobučot ķēvīti zem astes???

Izoldes Heines pasaku "Sargeņģeļa darbs" 2002. gada decembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Imants Skrastiņš. Ik situācijā, kad esam izglābušies no lielākas vai mazākas ķibeles, tuvu tuvumā stāvējis mūsu sargeņģelis. Kā viņu atpazīt? Īstenībā tam ir daudz seju. Mēdz gadīties, ka tā acis sedz pat motociklista ķivere... ... Kopš gandrīz notikušā negadījuma Lūcija ir mainījusies: kļuvusi daudz klusāka un domīgāka. Jaunais motociklists bija paguvis nobremzēt, pirms Lūcija devās pāri ceļam, ieraudzījusi tur savu draudzeni. Šī trakā meitene kārtējo reizi nebija ievērojusi satiksmes noteikumus! "Reizēm sargeņģeļi valkā arī aizsargķiveres," saka māmiņa, bet Lūcija tos patiesi vienmēr iedomājusies savādākus - ar lieliem, platiem spārniem un garā tērpā. Aizsargķivere? Nekad! Ik vakaru Lūcija savam glābējam sirsnīgi pateicas, jo šī jau nav vienīgā reize, kad izsprukusi sveikā... Kādu vakaru sargeņģelis patiesi ierodas un piesēž uz meitenītes gultas. "Lūcij, tev nav visu laiku jāpateicas - ar vienu reizi pietiek," viņš saka, tērpies motociklista tērpā un aizsargķiverē... Pēc Lūcijas lūguma to noņemot, top redzams: viņam ir gaišas sprogas, taču citādi - nekā sevišķa: puisis kā puisis! Redzot Lūcijas vilšanos, sargeņģelis, vārdā Miks, smej, ka spārnus jau allaž nevarot paņemt līdzi - tie traucējot! "Turklāt nevaru vienmēr būt klāt, kad tu skrien pāri ielai, neskatoties ne pa labi, ne kreisi. Tik daudz sargeņģeļu, cik varētu tev ievajadzēties, nav visās debesīs!" Tāpēc mēs, klausoties pasaciņu, iegaumēsim vienu: sargeņģelim ir daudz seju - reizēm tā var būt veca sieviņa, reizēm kaimiņš vai pat tas, kuru nevaram ciest ne acu galā! Tomēr viņš IR sargeņģelis. Un sargeņģeļa pienākumi katram no viņiem ir tikai papilddarbs...      

Latviešu tautas pasaku "Cīņa uz Rīgas tilta" 2000. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Pēteris Liepiņš. Ziemassvētku vakarā uz galda salikti pīrāgi un saime gaida Ziemassvētkus, bet tikmēr pazūd saimnieks. Viņš tikai vēlu naktī iebrauc sētā ar baltu ķēvi - esot Rīgā bijis - atvedis mājās siļķu mucas. Kā vēlāk izrādās saimnieks palīdzējis kādam jaunskungam Rīgā tikt un vēl cīņu par Rīgas valdīšanu uz kāda no tiltiem izcīnīt. Par to Jaunskungs dāvājis saimniekam divas mucas, kas, mājās pārvestas, izrādās nav vis ar siļķēm vien pilnas. Ziemassvētku nakts brauciens izvēršas par īstu piedzīvojumu un padara izpalīdzīgo saimnieku par bagātnieku. 

Pasaku par zīlīti zaļkrūtīti 1966. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojusi aktrise Velta Līne. Tālā mežā dzīvoja vesela zīlīšu ģimene, bet pašu mazāko zīlīti iesauca par Zaļkrūtīti. Pēc garas darba dienas (zīlīte čakli ķēra kukainīšus) vecmāmiņa tai stāstīja pasakas - par visādiem brīnumiem stāstīja, bet par sniegu aizmirsa pastāstīt. Kad no gaisa sāka krist lielās baltās pārslas, zīlītei bija lieli uztraukumi. "Piesniegušie egļu zari ir labs aizsargs zīlītēm ziemā no aukstā Ziemeļa," stāstīja māmiņa un arī brīdināja, ka sniegā krietni grūtāk atrast kukainīšus un sēkliņas ko ēst. Kad zīlīšu punči kādu dienu bija pavisam tukši, vectēvs visu ģimeni aicināja pārcelties tuvāk cilvēkiem, jo tur vieglāk atrast ēdamo. Zīlīte Zaļkrūtīte pilsētā sadraudzējas ar bērniem, kas aiz loga istabā pēta leduspuķes un drīz vien jau zīlīti baro ar gardumiem uz palodzes. Par ziemas piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem arī šī pasaciņa.

Ilgas Širmeles pasaku "Pauks un Šmauks glābj ežu ģimeni" 1971. gada 30. aprīlī Latvijas Radio studijā ieskaņojis latviešu aktieris, režisors un dziedātājs Harijs Misiņš (1917-1984). Divi enerģiski zaķēni agrā rītā dodas pārbaudīt, kā apsēm pumpuri plaukst un kā pārziemojuši kāpostu sējumi. Ceļš ved garām eža Teda ģimenes mājai, kur valda aizdomīgs klusums. Vai tur viss kārtībā? Jā gan, tur visi čuč saldā miedziņā. Zaķiem rodas nerātna ideja: kas notiks, ja ežiem aizsies acis un nakts turpināsies? Piedzīvojums beidzas traki jo traki: kad naktī auro vēji un viļņojas no krastiem izkāpusī upe, garauši atceras: ežiem taču acis aizsietas! Nu jāglābj bezpalīdzīgā ežu ģimene gan no plūdiem, gan ledus gabaliem... Pat Mēness debesīs satraucies un rāda savu gaismu, cik spēdams! Kaut ar pārbīli un krietnām pūlēm, viss, protams, beidzas labi. Visu vainago Pauka dzimšanas dienas svinības, kurās netrūkst pat seska izsniegtā Goda raksta.

Pasaku ierunājuši LR2 darbinieki Baiba Palkavniece un Gvido Linga. Pasaka par to, ka palīdzīgs un noderīgs var būt ne tikai lielais, bet arī mazais.

Pasaku ierunājusi LR2 darbiniece Nora Micpapa un Nāc līdzās! jaunieši – Kristiāna Rubīna, Kristiāna Bērziņa, Katerīna Kravale, Mārtiņš Duks, Kaspars Grigāns, Roberts Reingolds. Pasaka par vieglu kopā būšanu priekos, bet neiespējamu bailēs.

Pasaku ierunājuši LR2 darbinieki Gunārs Jākobsons un Līna Rudzone, kā arī LR2 bērni – Lote Lāce, Šarlote Lote Amantova, Dārta Buivida, Frīdis Štrāls un Andžs Štrāls. Pasaka par to, ka katram ir jābūt pašam, ka vislabāk ir tur, kur ir savējie, kur ir tava vieta.

Pasaku ierunājuši Nāc līdzās! pārstāvji Katerīna Kravale un Dāvis Andersons. Pasaka par to cik laiks ir nenotverams un neizmērāms.

Pasaku ierunājusi LR2 darbiniece Ivonna Markelova un Nāc līdzās! dalībnieki Maija Fogele un Mārtiņš Duks. Stāsts par gaunerības un muļķības postošo ietekmi.

Pasaku ierunājuši Fonda Nāc līdzās! dalībniece Līva Paula Paleja un LR2 darbinieks Dzintars Tilaks. Pasaka par asu prātu, kas palīdz kā darbā, tā sadzīvē.