Podcasts about tikko

Tikko 78. Kannu kinofestivālā pasaules pirmizrādi piedzīvojusi islandieša Hlīnura Palmasona šķiršanās pasaka “Mīlestība, kas paliek”. Lai gan tā tiek salīdzināta ar 21. gadsimta “Laulības dzīves ainām”, Latvijas skatītājiem zināmā režisora jaunākais darbs ir temperatūrā siltāks un dabai pietuvinātāks par Bergmana veikumu. Skatītājiem būs iespēja redzēt kinodarbu uz ekrāniem rudenī, bet līdz tam – Dārtas Ceriņas intervija ar islandiešu režisoru un vizuālo mākslinieku Hlīnuru Palmasonu (Hlynur Palmason). Vietējiem skatītājiem zināmā islandiešu režisora un vizuālā mākslinieka Hlīnura Palmasona filmas, visticamāk, iespiedušās atmiņās kā dabas gleznojumi. Kā “Balta, balta diena” (White, White Day, 2019), kuru autors piesaucis kā “detektīvstāstu par sērošanu”, tā arī monumentālajā "Dievzemē" / Godland (2022), kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ieguva labākās pilnmetrāžas godalgu, satiekas cilvēks un daba. Filmās satiekas arī Palmasona domubiedri – ciešā filmēšanas komanda, aktieri, kuri klejo no vienas filmas uz nākamo, un arī pēdējos divos kinodarbus uz ekrāna redzamas viņa atvases. Viņš tiešā nozīmē veido ģimenes kino – to apliecina viņa jaunākais kinodarbs “Mīlestība, kas paliek” (The Love That Remains, 2025). Filma tikko kā piedzīvojusi pasaules pirmizrādi 78. Kannu kinofestivālā. Ar to Palmasona paletē ienācis negaidīts, glāsmaina humora vējelis – tas padarīja filmas seansu par vienu no Kannu emocionāli spēcīgākajiem notikumiem. Festivālu un skatītāju lokos pazīstamā režisora darbs “Mīlestība, kas paliek” ir gadalaiku griežos iesēdināts stāsts par četrdesmitgadniekiem Annu (Sāga Gardarsdottira) un Magnusu (Sverrirs Gudnasons), kuri šķiras ar mīlestību. Vismaz cenšas to nosargāt, tāpat kā savus trīs bērnus – lomās paša Palmasona bērni Ida, Porgils un Grimurs – un arī sunīte Panda, kura nesen kā saņēmusi  "Palmas suņa" balvu. Lauleņiem uzsākot šķirtu dzīvi, abus šķir ūdens – Anna paliek uz sauszemes, atgriežoties pie vizuālās mākslas un turpinot rūpēs par trim bērniem, bet Magnuss pavada laiku zvejas izbraucienos uz kuģa un mēģinot saprast, kas viņu starpā ir noticis. Abi pievelkas, atgrūžas, ogo un ļaujas kaisles atplūdiem – tik cilvēcīgi un nepiespiesti, Palmasonam eleganti pludinot un brucinot dokumentārā un aktierkino krastus. Kad tiekos ar Palmasonu saules pielietajās Kannās, viņā mājo miers. Iepriekšējā vakarā silti uzņemtā “Mīlestība, kas paliek”, kas rudenī būs skatāma Latvijā, jau drīz vien pieteikta kā viens no gada ekrāna notikumiem. Filma uzņemta Palmasona dzimtajā pusē – nelielā fjorda ciematā valsts dievidu daļā – un tapusi uz 35mm filmlentes. Tajā iezogas Islandes dievidaustrumu dabas faktūras, kuras redzētas “Dievzemē” – viļņu bangas, dzīvās radības, floras bagātības un nenogurdināmais vējš – arī tie pārtop par filmas “ģimenes locekļiem”. “Dievzeme” ienākusi arī citā veidā, proti, Palmasons daļu jaunākās filmas ainu uzņēmis uz iepriekšējā darba filmas lentes pārpalikumiem. Režisors cikliski licis materiālu pie materiāla, mēģinājis ainas kopā ar bērniem un veidojis 21. gadsimta “Laulības dzīves ainas”. Allaž atvērts un ziemeļnieku manierē piezemēts, viņš dalās filmas tapšanas stāstā un tajā, kāpēc politika allaž iekrāso mūsu pasauli, ja mēs par to nemaz nedomājam. Lai gan filma šķetina laulāta pāra attiecības šķiršanās laikā Islandes dabas ainavās, mijoties gadalaikiem, tajā ir daudz sirreālu elementu. Kā jūs nonācāt līdz tik maģiskai intonācijai? Hlīnurs Palmasons: Pirmo filmas ainu, kurā mājas jumts tiek pacelts augšup, mēs nofilmējām 2017. gadā. Filma ir tapšanā ļoti ilgu laiku – tiesa, vien tās fragmentārā [atsevišķu ainu] nozīmē. Maģiskais reālisms, kā to citi dēvē, filmā ienāca, jo es centos būt rotaļīgs un ļaut filmai darīt to, ko tā pati vēlas. Reizēm tas nozīmē to, ka tu vari būt muļķīgs, vai atļauties darīt pirmo, kas iešaujas prātā. Vēlējos tā darīt un skatīties, kas notiks tālāk. Gluži kā Alans Ginsbergs reiz sacījis, ka pirmā doma ir pati labākā doma. Man liekas, ka viņš vienmēr pārrakstīja savus darbus – arī es pārrakstīju šīs filmas idejas. Filmēt un attīstīt filmu tik ilgi deva iespēju man reaģēt uz tapušo materiālu – es nofilmēju epizodes un tad tās attīstīju Zviedrijā. Saņemot atpakaļ filmas materiālu, es noskatījos un reaģēju, turpinot rakstīt. Tā ir reaktīva filma. Ja kaut kas ir redzams un noticis filmā, tā visbiežāk ir mana reakcija uz iepriekš tapušo materiālu. Tā pavisam noteikti ir atšķirīga filma no mana iepriekšējā darba. “Mīlestība, kas paliek” ir patiesi mājas kino. Burtiski. Tajā ir daudz elementu no jūsu iepriekšējām filmām: redzami jūsu trīs bērni un aktieri, ar kuriem esat iepriekš strādājis, piemēram, Ingvars Sigurdsons. Tāpat arī ainas, kas tapušas pirms daudziem gadiem. Esat teicis, ka šī filma ir par “atrašanu un plānošanu” – vai varat dalīties tajā? Hlīnurs Palmasons: Jā, man bija sajūta, ka laiks iet strauji uz priekšu. Kad es atgriezos atpakaļ darba procesā, man šķita, ka tik daudz kas notiek apkārt un laiks iet uz priekšu, kuru nav iespējams notvert. Tu redzi, kā bērni aug – tu pat vari  to ieraudzīt –, un es nodomāju: sasodīts, man to vajag nofiksēt vai ar to strādāt, iekams viņi ir prom no ligzdas. Mēs nopirkām 35mm kameru, un tā allaž bija manā mašīnā. Ja es redzēju kaut ko, ar ko spēju savienoties, to filmēju. Piemēram, daudzas ainas no “Mīlestība, kas paliek” ir tapušas uz “Dievzemes” filmas lentes pārpalikumiem – es tos ievietoju kamerā un filmēju debesis vai ko citu. Šo materiālu izmantoju, lai attīstītu scenāriju, un līdz ar to varētu teikt, ka tai ir “mājas kino” sajūta. Tā tieši ir jūtama.

From Chummy Studios, Hye Jams Radio presents, “Paisan and Friends,” brought to you by Haig's Kabob House. Get ready, because your crazy Italian host is back in the booth, locked and loaded with the latest Armenian Pop Hits guaranteed to get you out of your seat and dancing like your uncle at a backyard wedding in Van Nuys. But that's not all... This episode features the highly amusing, slightly magical, and absolutely unforgettable tale of a little white boy named Ethan from Thousand Oaks who discovers the life-changing power of a famous Armenian historical fruit. Let's just say… after one bite, his life, his hips, and his taste in music were never the same. It's music, laughter, and Armenian pride all wrapped into one fire episode of “Paisan and Friends”—only on Hye Jams Radio, where the beats are hot and the vibes are always very good, bro. On this show, check out brand New Hye Jams from Seda Hovhannisyan, HOVO and Spitakci Hayko. Plus HITS you know and love from Armenchik, Super Sako, Suro, Melisa, Tommo,  Sirusho, Ludishik, Eva Rivas, Sammy Flash, Artem Valter, DJ Davo, Karen, Shprot, Martin Mrktchyan, Tikko, Gor Hakobyan and Grisha Asatryan—to name a few. 

Kārtība un tās ieviešana mājās var palīdzēt harmonizēt dzīvi. Kā izveidot mājokli, kurā paši visu vienmēr varam atrast, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas interjera dizainere, ainavu arhitekte Ilze Tola un dizaina eksperte, interjera un lietu dizainere Latvijas Dizaineru savienības valdes priekšsēdētājas vietniece Barbara Freiberga. Ilze Tola norāda, ka pirmām kārtām ir mājās jādomā par funkcionalitāti, jo māja mainās. "Ja jūs dzīvojat divatā, māja ir citāda. Tikko mājā ierodas vēl bērni, māja pilnība maina savu funkcionalitāti un jūs arī saprotat, ka tās lietas, ko darījāt un kā uzvedāties, kad bijāt divi, ir savādāk, nekā, kad esat četri, vai jums vēl ir suns vai vēl kāds mājdzīvnieks," atzīst Ilze Tola. Vienkāršs ieteikums - kad iet cauri mājai, lai pa vidu nebūtu ne galds, ne lete, ne kādi krēsli, lai var iziet taisni cauri, lai nekas netraucē. "Viskaitinošāk ir, kad ej un vienmēr kaut kas ķeras, kaut kādi priekšmeti atrodas," norāda Ilze Tola. Tālāk var domāt, ka sakārtot lietas, kas traucē. Barbara Freiberga neslēpj, ka dizaineriem var būt tieši tāpat, kā visiem cilvēkiem jeb kā kurpniekam ar kurpēm… Viņa aicina izveidot sarakstu ar lietām, kas palīdz dzīvot un kas traucē dzīvot. Tad veidojas kopaina, kas notiek dzīvoklī vai mājvietā.  "Kad to var ieraudzīt pats uz papīra, tad arī pašam ir vieglāk soli pa solim sākt to novērst," bilst Barbara Freiberga. "Nākamais ir "iekāpt dizainera kurpēs" un pajautāt sev, kur ir problēma, kāds varētu būt risinājums un pamēģināt to ieviest. Varbūt nestrādā, tad pamēģināt ieviest nākamo risinājumu." 

Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija. Jā – kā tieši sākās? Mūsu priekšstatos reklāma vispirms ir attēls, bilde un teksts, vai abi kopā. Taču pirmsākumi pavisam nav tie. Senās Romas filozofs Lūcijs Āpulejs 2. gadsimtā  sarakstītajā romānā “Zelta ēzelis jeb pārvērtības vienpadsmit grāmatās”, ir iejuties lopiņa ādā. Viņš apraksta, kā ilgstoši nākas klīst pa Grieķiju, līdz nokļūst tirgus laukumā. Tur līdzās citiem nastu nesējiem ēzeļiem notiek preces pārdošanas process. To vada nolīgts izsaucējs. Viņš skaļā balsī, plīsdams vai pušu, ar aizsmakušu rīkli izkliedz katra ēzeļa cenu. Un, protams, ķeras pie pārspīlējumiem, – lielīdams ietiepīgā lopiņa labās īpašības. Atjautīgi improvizēta reklāma panāk savu un – darījums ir noslēgts! Šis ir viens no daudzskaitlīgiem piemēriem, kā izteiksmīgi kāpinot intonāciju, tiek sniegta ziņa par vēlamo objektu. Tikko aprakstītais attiecas uz Senās Grieķijas un Romas laiku mutvārdu reklāmu. Tieši mutvārdu reklāma ir pirmā reklāmas forma, kurā stilīgām vārdu konstrukcijām nāca talkā ritmiski organizēti izsaucieni, reālu un arī izdomātu argumentu komplekti. Tajos tika piesaukti zvēresti un atsauces uz visaugstākajām instancēm! Protams, ka tolaik tie bija dievi! Tā pamazām tika izkopta pirmo profesionālo reklāmistu darbība, no kurienes arī nācis pats apzīmējums reklāma. Reclamare – nozīmē “aicinošs sauciens”, kas būtiski atšķirīgs no neitrāla, bezkaislīga paziņojuma. Ne tikai mutvārdu, bet  arī rakstītās reklāmas pirmsākumi meklējami laikos pirms mūsu ēras. Kā viena no svarīgākajām dokumentālajām liecībām zinātnieku uzskatā ir  – grafiti. Un tie nav tādi, kā šodien mums pazīstamie krāsojumi. Tie bija sienā ieskrāpēti uzraksti un zīmējumi. Pirmie tika atrasti 19. gadsimta izrakumos uz Pompeju sienām, pilsētā, kas gāja bojā vulkāna izvirdumā m. ē. 79. gadā. Tur tika uzietas gan liriskas vārsmas, gan tipiski sludinājumi, gan operatīvi politiski uzsaukumi. Taču arī jau senajā pasaulē nācās grafiti nevaldāmo stihiju regulēt. Tiek pieļauts, ka tieši tāpēc radusies tā saucamā albuma ideja – uz namu sienām tika izdalīti balti krāsoti laukumi, kuros ar melnu krāsu varēja rakstīt aktuālo informāciju. No tā cēlies vārds “album” – balts. Šos albumus apkalpoja īpaši “balsinātāji”, kuri tekstiem noklātās sienas atkal darīja tīras. Reklāmtekstus uz svaigi uzliktā baltuma rakstveži darināja ar kaligrāfiski meistarīgiem burtiem un nereti zem tiem atstāja savu autogrāfu. Arī  viduslaikos, – kā raksta to sadzīves pētnieki – klaigas ir katras viduslaiku pilsētas laika un telpas atribūtika. Kāds no pētniekiem tos nosaucis par “Parīzes kliedzieniem”. To autori bija krogos iekšā saucēji, izrāžu, balagānu rīkotāji. Šo “Parīzes kliedzienu” loma pilsētu laukumu un ielu dzīvē bija milzīga – gaiss žvindzēja no daudzveidīgajām klaigām. Katrai precei – kāpostam, vīnam vai kurpēm – bija savi īpaši vārdi un melodija, sava intonācija. Tas nozīmē – savs mutiskais un muzikālais tēls.

Kultūras rondo skaidrojam, kam paredzēta literatūra vieglajā valodā un kā veicināt tās izdošanu? Tikko iznācis krājums „Stāsti vieglajā valodā. 2. Grāmata”. Kā top jaunrade vieglajā valodā un ko nozīmē tulkot tajā jau esošus tekstus? Tiekamies ar abu izdevumu redaktori Velgu Polinsku, valodnieci Diti Liepu un vienu no autorēm – Lauru Vinogradovu. Ierakstā uzklausām Guntu Biti, kura radījusi stāstu vieglajā valodā „Pie omītes”. Viņa ir Latvijas Neredzīgo biedrības Braila un pielāgotās drukas nodaļas vadītāja. Stāstu krājums ir paredzēts pusaudžiem, un stāsti ir atlasīti no Latvijas Universitātes (LU) Latviešu valodas institūta un Vieglās valodas aģentūras rīkotā "Vieglās valodas 2. konkursa" darbiem. Otrais stāstu krājums "Stāsti vieglajā valodā" turpina darbu pie vieglās latviešu valodas oriģinālliteratūras pieejamības veicināšanas Latvijā. Tajā ir iekļauti piecu autoru stāsti: Lingita Linas Bopulu "Es esmu Latviete", Baibas Baikovskas "Suns ar uzdevumu", Gunitas Skroderēnas "Neviens nav viens", Ulrikas Ūpes "Miera dūja" un Lindas Skrandas "Vecā māja". Krājumu izdevusi akciju sabiedrība "Valters un Rapa" .

Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme Mūzikas dzīve Liepājā pirms Otrā pasaules kara ir notikumiem bagāta: teātrī operas un operetes diriģē Valters Hāns un Oto Karls, viesojas Nacionālās operas baleta solisti, kafejnīcās un kinoteātros spēlē vietējās džeza kapelas, bet Petersa kafejnīcā vairākus mēnešus uzstājas pat Rīgas tango karalis Oskars Stroks ar savu kvartetu.  Vārds “džezs” kļuvis par modes saukli un tiek piesaukts visāda veida populārās mūzikas sakarā. Droši vien tāpēc, lai viestu liepājnieku prātos par to kādu lielāku skaidrību, ar referātu par moderno mūziku Liepājas mākslas veicināšanas biedrībā 1939. gada 19. martā aicināts uzstāties Aleksandrs Okolo-Kulaks. Viņa vēstījums tiek uztverts ar ievērību un citēts arī vietējā presē: „Vieglu spriedumu par džesu pamudina apstāklis, ka džess pazīstams galvenā kārtā kā viegla dejas vai operetes mūzika, - noslēgumā konstatēja referents, bet ņemot vērā tā bezgalīgās iespējamības, referenta domas ir, ka nākotnes mūzikā džesam būs ievērojama loma”. No kurienes jaunajam ekonomikas doktoram ar neparasto uzvārdu šāds visnotaļ kompetents spriedums? Viņš dzimis Liepājā, poļu izcelsmes arhitekta ģimenē, absolvējis Liepājas Aleksandra ģimnāziju, klavierspēli apguvis privāti. Jaunumus izklaides mūzikā iepazinis, kad studējis komerczinības Eiropas augstskolās un tur iztiku pelnījis, spēlējot klavieres gan restorānos, gan kā tapieris mēmā kino seansos. Ar panākumiem komponējis dziesmas, kas ar pseidonīmu Saša Vladi izdotas Latvijā, Polijā un citās valstīs. Viņa tango “Skumjas” īsā laikā piedzīvo tulkojumus divpadsmit valodās un iemanto plašu popularināti arī ārzemēs. Latvijā to vairākkārt ieraksta un izdod skaņuplatēs izdevniecība “Bellaccord-Electro”. Šajos gados Okolo-Kulaks komponē arī opereti “SOS”, un septiņpadsmit dziesmas no šīs operetes izdotas Polijā. Aleksandra Okolo-Kulaka talantu pamana Liepājas teātra vadība, piedāvā viņam darbu, un viņš izlemj no ierēdņa kļūt par profesionālu mūziķi. Sākumā piedalās teātra koncertos gan kā pianists, gan kā diriģents, vadot orķestri, kurš reklāmās un recenzijās parasti dēvēts par džeza orķestri. 1942. gada vasarā Aleksandrs Okolo-Kulaks īsteno ilgi lolotu ieceri: kļūst par jaunā varietē teātra “Diāna” māksliniecisko vadītāju, veido programmas kā aranžētājs, pianists un diriģents, kā arī komponē teātrim veltītu dziesmu, maršu-fokstrotu “O, Diāna!”. Liepājā tas ir kaut kas vēl nebijis un piedzīvo milzīgu interesi. Par teātra “Diāna” atklāšanu prese raksta: “Tikko kā sastādītais džeza orķestris Aleksandra Okolo-Kulaka vadībā jau teicami saspēlējies un arī priekšnesumā dzīvs un elastīgs”. Taču pēc dažiem mēnešiem Okolo-Kulaks no šī darba atsakās, jo nevēlas pakļauties vācu okupācijas varas prasībām iestudēt programmas tikai vācu armijas izklaides vajadzībām. Drīz pēc tam viņš Liepājas teātrī sekmīgi debitē jau kā operešu un baletu diriģents. Viņa pirmo uzstāšanos operetē “Zilā maska” vietējais laikraksts vērtē atzinīgi: “Operetes muzikālā vadība atradās Aleksandra Okolo-Kulaka rokās. Savu uzdevumu viņš visumā veica apmierinoši un ar labu izpratni izvadīja izrādi cauri visiem džesa mūzikas sinkopisko ritmu bangojumiem”. Liepājas teātris, atbalstot talantīgā mūziķa izaugsmi, izkārto komandējumu uz diriģentu kursiem Zalcburgas Mozarteum, kur Aleksandrs Okolo-Kulaks mācījies pie slavenajiem diriģentiem Klemensa  Krausa un Hansa Svarovska. Diemžēl Otrā pasaules kara dēļ viņš vairs nevar Liepājā atgriezties un ar ģimeni dodas uz Parīzi un vēlāk uz Ņujorku. Amerikā viņš izmēģina spēkus kā diriģents, piemēram, vadot orķestri Kola Portera mūziklā “Skūpsti mani, Ket!”, diriģējot audzēkņu orķestri Lindenvudas mūzikas skolā, turpina darbu populārajā mūzikā kā redaktors un aranžētājs izdevniecībā Robins Music Corp. Ņujorkā viņš komponē otru opereti “Padomju miljonāri” un virkni deju dziesmu, tomēr ar gadiem vairāk pievēršas komponēšanai akadēmiskās mūzikas žanros.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis Tas čalis izrādījās saprotošs un pretimnākošs... Māris bija ļoti azartisks, asprātīgs, viņu interesēja viss neikdienišķais un neparastais. Sanāca tā, ka ne pārāk legālā ceļā ieguvu [Endrū Loida-Vebera rokoperas] Jesus Christ Superstar jeb "Jēzus Kristus Superzvaigzne" ierakstu. Piedāvāju to Mārim: taisīsim izrādi ar rokām! Māris aizrāvās. Viņš zīmēja un izgatavoja skatuves ietērpu, es režisēju. Tā bija roku izrāde. Abi samontējām mūziku, Mārim iedalīju Jūdas lomu. Bez viņa dabas dotajiem talantiem – zīmēšanu, mūziku – Mārim bija fantastiski plastiskas rokas. Likās, ka viņa lielās ķepas ir no gumijas. Izrāde izdevās. To nospēlējam vēl divas reizes, viena no tām bija Sanktpēterburgas (toreizējās Ļeņingradas) institūtā – tikai studentiem un – nelegāli. Tā sākās mūsu draudzība. Māris bija draudzīgs un atsaucīgs, nekad neatteica, kad bija vajadzīga palīdzība. Viņam patika zobenu cīņas, man arī. Reiz sarīkojām divkauju. Māris savā pārgalvībā aizmirsa par aizsardzību un rezultāts bija neliels, bet ievainojums. Mans pretinieks Māris par to nebija nedz dusmīgs, nedz apvainots – pats vainīgs! Māris savos uzskatos bija brīvdomātājs, negribīgi pakļāvās normām, noteikumiem. Viņam bija savi spriedumi un uzskati, kas bieži vien rezultējās ne parāk labi. Piemēram, atgadījums latviešu literatūras lekcijā. Kad pasniedzēja pajautāja viņa domas par latviešu literātiem – sarkanajiem komunāriem, Māris atbildēja, ka "viņus visus vajadzēja pielikt pie sienas" un notēloja automāta kārtu... Rezultātā viņu varēja izslēgt no kursa, bet Māri glāba viņa vispusīgais talants, tāpēc viņš palika mācīties. Bet ar to jau nebeidzās, bija vēl. Humors un jautrība no Māra nāca pārpārēm. Bieži vien izrāžu laikā no Māra puses tiku smīdināts. Piemēram, izrādē "Sprīdītis" es biju karalis. Vēl lāgā nevaldīju pār lelli, tekstu, mizanscēnām. Tikko karaļa lelle uznāk uz skatuves, ar tēlu notiek dīvainas lietas – karalis sāk raustīties, grimt, nesaprotami runā tekstu, laiku pa laikam iesmejas –, jo man kā lomas tēlotājam ausī tika čukstētas dažādas muļķības. Ko domāja skatītāji? Bija jautri. Studiju laikā viņš nedaudz nodarbojās arī ar rakstīšanu. Kursa darbs, viencēliens "Kājas". Nedaudz sireāls stāsts par trim vīriem un astoņām kājām zem galda.  Tomēr studiju kopā nepabeidzām. Māris sastrīdējās ar pasniedzēju, un rezultātā studijas pabeigšanas diplomu saņēma neklātienē. Mārim sākās Liepājas teātra posms. Man – Leļļu teātra laiks. Mūsu nākamā sadabība atsākās Leļļu filmu studijā pie filmas "Dzīvais draugs", kuras scenārija autors bija Arnolds Burovs, bet mākslinieks – Māris Putniņš. Filma atšķīrās no iepriekšējām studijas filmām ar mākslinieciski netradicionālu redzējumu. Varoņi bija pārspīlēti kariķēti gan izskatā, gan raksturos. Tā soli pa solim mūsu filmas mainīja toreizējo leļļu filmu rakstu no romantikas uz satīru. Ar Māri strādāt bija viegli – laikam jau tāpēc, ka papildinājām viens otru, domājām vienā virzienā, daudzu gadu garumā kopā veidojām gan animāciju filmu ciklu "Avārijas brigāde", gan "Suņu ķērāji", "Lielais Indriķis" un vēl citas filmas... Māris reiz teica: "Dīvaini – pa šo laiku ne reizi neesam sastrīdējušies!"

Saruna par jaunās galerijas “ASNI” pieredzi, kopā ar citām galerijām šogad rīkojot Mazo mākslas mesi un gleznotājas Paulas Zariņas-Zēmanes izstādi "Acis atvērtas, aizvērtas", kas aplūkojama no 13. decembra. Jaunākajā darbu sērijā, kuru ievada ideja par mākslas darba rašanās impulsu (jeb stāstu mākslinieces acu priekšā), māksliniece eksperimentē ar glezniecības medija iespējām, galeriju ASNI atklājot kā maiguma un siltuma pilnu telpu, kurā patverties no gada noslēgumam ierastās steigas. Gleznas izstādē papildina arī mākslinieces autortehnikā radīti keramikas objekti. Jaunā mākslas galerija “ASNI”sevi pieteica brīdī, kad ēka pretī Nacionālajam Mākslas muzejam tika remontēta. Fasāde bija aizsegta. Abas galeristes – Auguste  Petre un Elīna Drāke – fokusējas uz Baltijas jaunajiem māksliniekiem, kā arī kopsadarbībām ar starptautiskiem kuratoriem, nekaunoties no Austrumeiropas vārda. Galerija “ASNI” plāno ne tikai izstādes, bet arī iespēju radīt īpašu mākslas satiksmes pieturu. Tikko atvērta mākslinieces Paulas Zariņas-Zēmanes personālizstāde "Acis atvērtas/ aizvērtas". Galerijā “ASNI” tiekamies ar mākslinieci un Elīnu Drāki.

Studijā Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle (NA) un Eiropas Parlamenta deputāts Nils Ušakovs (“Saskaņa”).

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra zinātniskā asistente un Muzikoloģijas katedras docētāja Laura Švītiņa Latvijas mūzikas kultūrtelpas patriots un daudzpusīgā, bet piemirstā personība Kārlis Paucītis (1891–1967) savā dzīvē iemiesoja neatlaidību un mērķtiecību. Viņš strādāja gan kā klarnetists, diriģents un skolotājs, gan kā mūzikas žurnālists un redaktors. Savā autobiogrāfijā viņš atklāj, ka, vēl mazs būdams, palicis bez tēva, bet ar brāļa un māsas materiālu atbalstu varēja iegūt izglītību. Cēsu pilsētas skolā viņš apguva arī pirmās muzikālās iemaņas, dziedot korī un spēlējot pūtēju orķestrī. Vēlāk apmeklēja vidusskolas kursus un studēja klarnetes un kara kapelmeistara klasē Rīgas Ķeizariskajā mūzikas skolā. Lai finansiāli nodrošinātu sevi, viņš strādāja par klavierskolotāju un koncertmeistaru, kā arī pa naktīm spēlēja balles orķestros un Rīgas teātros. Muzicēja Augusta Fišera orķestrī, kā arī Pāvula Jurjāna vadītajā Latviešu operas orķestrī. Pirmā pasaules kara laikā, būdams 25 gadus vecs, Paucītis tika iesaukts karadienestā, kur darbojās kā kapelmeistars. Tikko radās iespēja, viņš atgriezās Rīgā, lai iestātos Latvijas Konservatorijā Jāzepa Vītola klasē, kā arī Nacionālajā operā, kur līdz 1928. gadam spēlēja klarneti. Savukārt 30. gados viņš pieņēma orķestra vadītāja vietu Latvijas armijā un vienlaikus strādāja par mūzikas skolotāju Alūksnē. Sarakstīja un izdeva grāmatu “Pūtēju orķestru vadonis”. Paucītis bija arī aizrautīgs Latvijas mūzikas popularizētājs. Apguvis vairākas valodas, viņš rakstīja par Latvijas mūzikas dzīvi Francijas, Anglijas, ASV un Itālijas mūzikas žurnālos, kā arī veidoja šķirkļus mūzikas enciklopēdijām. Būdams dedzīgs mūzikas žurnālu lasītājs, regulāri publicēja ārvalstu hronikas Latvijas presē, lai informētu sabiedrību par jaunākajiem mūzikas notikumiem pasaulē. Viņš bija korespondents Rīgā izdotajam angļu laikrakstam The Riga Times. Taču viņa sapnis bija izdot mūzikas žurnālu latviešu valodā. 1923. gadā viņš dibināja žurnālu “Mūzikas Nedēļa”, bija šī un vēlāk arī žurnāla “Mūzika” galvenais redaktors. Pēc Otrā pasaules kara Paucītis strādāja Cēsu skolotāju institūtā un Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā. Mūža nogali pavadīja pieticīgi un vientuļi. Kaimiņi viņu atceras kā brīnišķīgu, sirsnīgu un klusu cilvēku. Šīs atmiņas pierakstīja muzikologs Oļģerts Grāvītis, kurš, 1991. gadā piedalījās Paucīša simtgades piemiņas pasākumā. Interesanti, ka Paucītim bija svarīgi dokumentēt savu darbošanos ­– viņš rūpīgi saglabāja ne tikai personīgus dokumentus, vēstules un manuskriptus, bet arī kolekcionēja koncertu afišas un programmas. Vairāk nekā 20 gadu garumā viņš rakstīja dienasgrāmatas. Šodien viņa apjomīgā kolekcija glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, kā arī muzejā Cēsīs. Dzīves otrajā pusē Paucītis pārlasīja savas dienasgrāmatas un atsevišķās burtnīcās izrakstīja tos ierakstus, kas attiecās uz Latvijas mūzikas dzīvi. Daļa no šiem rokrakstiem ir digitalizēti un pieejami internetā LFK digitālajā arhīvā "Garamantas". Šie unikālie materiāli ļauj lasītājiem iegrimt 20. gadsimta pirmās puses Latvijas mūzikas dzīvē, pieredzot to caur Paucīša skatpunktu.

From Chummy Studios, Hye Jams Radio presents, “Paisan and Friends,” brought to you by Haig's Kabob House. Immerse yourself in the captivating world of Armenian Pop music, where each note is a journey through a rich tapestry of history, culture, and unparalleled modern artistry. With its intricate melodies, soulful rhythms, and profound emotional depth, Armenian Pop music stands as a testament to the timeless beauty and exceptional craftsmanship that define it as the best of the best. Your favorite Italian deejay has put together an "Exquisite" selection of incredible music for you tonight. Tune in now as this show features Brand New Hye Jams by Super Sako, Arkadi Dumikyan, Rafo Khachatryan, Sammy Flash and a tribute to the late Ara Martirosyan. Plus hits you know and love from Vartan Taymazyan, Apeh Jan, Arman Hovhannisyan, Tikko, Gor Hakobyan, Shprot, Ellen Asatryan, Ski Bi, Grisha Agakhanyan, Tigran Asatryan, Hovik Vardanyan, Sofi Mkheyen, Noro and Jane Petrosyan  — to name a few.

Tikko no Vācijas! Viens saimnieks! Tas pats, tikai ar to svētdienās uz baznīcu braucis! – Ar šādiem, nu jau folklorizētiem tekstiem savulaik izmanīgi tirgoņi mēģināja lētticīgam pircējam iemānīt nodzītu automašīnu. Laiki mainās, bet vai auto pārdošanas tikumi arī? To noskaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja IT daļas vadītājs Agris Daukste un Ceļu satiksmes drošības direkcijas pārstāvis, drošas satiksmes eksperts Oskars Irbītis.

Tikko aizvadīts Valmieras Vasaras teātra festivāls, pie tam – šodien un rīt Rēzeknē un Daugavpilī tiks rādīta Valtera Sīļa izrāde „Ik dienas”. Ar dažādām pieredzēm Valmieras vasaras teātra festivālā studijā teātra kritiķis Atis Rozentāls, telefoniski mums pievienojas teātra kritiķe Zane Radzobe, studijā kolēģe Māra Rozenberga un Ingvilda Strautmane.

Tikko kā Spānijas karalis viesojās Latvijā, nule kā Spānijā pulcējās latviešu bērni folkloras dižkopu saietā. Ar savu sadziedāšanos diasporas folkloras kopas likušas neticībā noelsties gan Spānijas latviešiem, gan spāņiem. Ja Spānija pēdājās nedēļās gozējas Latvijas ziņu virsrakstos, tad diasporā Spānija ir tas galamērķis, uz kuru pēdējos gados latvieši pārceļas visai naski. Vai Spānija ir jaunā Īrija? Kāda ir dzīve šajā saules lutinātajā zemē un kas aizķēries sirdī vēsajiem latviešiem, ka tie ir gatavi veselām ģimenēm pakot mantas un doties Vidusjūras virzienā? Par to interesējamies raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Runājam ar latviešiem, kuru dzīve kādā posmā bijusi saistīta ar Spāniju.  Sarunājas Ieva Kontrerasa, kura šobrīd gan ir darbā slimnīcā Oslo, bet ikdienā dzīvo Spānijā, kur Ieva ir Levantes reģiona latviešu bērnu skolas „Ābelīte” skolotāja un arī Dienvideiropas folkloras kopas „Ābolīši” vadītāja, Natālija Grebņeva, kura dzīvo Spānijas pilsētā Alikantē, bet māksliniece Linda Riņķe dzīvo nelielā ciematiņā Spānijas vidienē.

Bumbiņas, virves un riteņi viņu rokās iegūst citu dzīvību. Šie bērni, jaunieši un pieaugušie žonglē, lec, karājas, brauc uz vienriteņiem un dara daudz ko citu. Viņu lielā aizraušanās ir Rīgas Cirka skola. Tikko piepildītā Rīgas cirka vēsturiskajā arēnā Cirka skolas audzēkņi rādīja fantastiski sarežģītus un žilbinoši trakus priekšnesumus. Kāda ir ikdiena Cirka skolā?

Šonedēļ Latvijā notiek Nieru veselības nedēļa. Eiropas un  ASV nefrologi aicina Pasaules Veselības organizāciju iekļaut hronisku nieru slimību prioritāšu sarakstā. Kāpēc? Skaidrojam raidījumā Kā laābāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Nefrologu asociācijas prezidente, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, nefroloģe, virsārste Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centrā Ieva Ziediņa, Latvijas Nieru slimnieku asociācijas pārstāvis Oskars Stankēvičs. Sazināmies ar Nacionālā veselības dienesta Zāļu un medicīnisko ierīču departamenta direktora vietnieci Zintu Rugāju. Ieva Ziediņa atzīst, ka nieru slimnieku skaits pieaug pasaulē. Eiropā ir ap 55 miljoni cilvēku ar nieru slimībām. Arī karstais laiks ietekmē nieru veselību, jo nierēm svarīgi ir daudz šķidruma. Ja vairāk zaudējam caur ādu, vairāk arī jāuzņem. Ūdens pudelei noteikti jābūt līdzi! Ziediņa atgādina, ka cilvēkam, kurš ikdienā strādā, piemēram, pie datora un kam ir normāla nieru funkcija, šķidrums jāuzņem 30 ml uz vienu kilogramu sava svara. Attiecīgi katra pats var aprēķināt, cik šķidruma būtu noteikti jāuzņem. Nav vienas receptes visiem. Savukārt cilvēkiem, kam ir samazināta nieru funkcija, arī rekomendācijas atšķiras. Protams, var dzert arī tēju. Tāpat cilvēki jautā, vai var dzert gāzētu ūdeni. Ieva Ziediņa norāda, ka pievienotais bikarbonāts, kas rada burbulīšus, nav nekas kaitīgs nierēm, pat labvēlīgs, jo padara mūsu organismu vairāk sārmainu.  Bet kafija? "Mēs zinām, ka pirms 30 gadiem domāja, kafija paaugstina spiedienu, rada arteriālo hipertensiju, kafiju nevajag dzert. Pēc tam jau bija pētījumi, ka kafija nepaaugstina tik ļoti spiedienu, ka zemu paaugstina, bet augstu vairāk nepaaugstina. Jā, droši dzerat kafiju līdz trīs krūzītēm dienā. Tikko šogad sākumā bija publicēts pētījums par kafijas dzeršanu Anglijā. Tas, ko viņi novēroja, ka tie, kas dzer 4-5 krūzītes dienā, tas varētu būt domāts 100 ml, tiem ir mazāk aritmiju, mazāk visi sliktie kardiovaskulārie notikumi un tie dzīvo ilgāk nekā tiek, kas kafiju nedzer," atklāj Ieva Ziediņa.  Nieru veselības nedēļas ietvaros ārsti rīko arī bezmaksas konsultācijas pie nefrologa. Tām var iepriekš pieteikties pa tālruni 67045145.   .

Grāmatu glābēji, bibliotēku glābēji, iedvesmotāji… Tās varētu būt garas, sarežģītas sarunas, skatoties katras Latvijas vietas un katras bibliotēkas stāstu. Savulaik diezgan detalizēti esam runājuši par Jūrmalas bibliotēkām, būtu tagad jāpārbauda, kā tās strādā un vai iedzīvotāji ir apmierināti. Tikko aktualizēts arī jautājums par Limbažu novada bibliotēkām. Kultūras ministrija ir nosūtījusi oficiālu vēstuli Limbažu pašvaldībai, paužot aicinājumu ievērot Bibliotēku likumā noteikto un pirms pašvaldības iecerētās septiņu pagastu bibliotēku – Straumes, Stienes, Ārciema, Bīriņu, Vitrupes, Katvaru un Braslavas – reorganizācijas jautājumu izskatīt nākamajā Latvijas Bibliotēku padomes sēdē, kas nolikta š. g. 21. maijā. Studijā izvaicājam Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktori Kārinu Pētersoni un Rolandu Laķi, kuram ir ideja par kopienu bibliotēkām Latvijas ciemos, kuros nav savu bibliotēku.

Kultūras rondo “Mēneša apskatniekā” kopā ar kultūras žurnālistiem un kritiķiem pārrunājam marta aktualitātes kultūras telpā. Sarunājas laikraksta "Diena" žurnālists, teātra kritiķis Atis Rozentāls, kino kritiķe Kristīne Simsone un Latvijas TV žurnālists Jānis Lācis. Martā noticis ir ļoti daudz. Marts jau tradicionāli ir balvu mēnesis - Lielā mūzikas balva, "Oskari", "Zelta mikrofons"... Marts ir bijis pārcelšanās mēnesis, jo beidzot savās vecajās/ jaunajās telpās ir atgriezies Jaunais Rīgas teātris. Rīgas cirka arēna arī ir iesildīta ar velobaleta izrādi. Valmieras teātris turpina aktualizēt jaunatnes teātra nepieciešamību, iestudējot ‘Valmieras puikas”. Bet Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja „Meistars un Margarita”, savukārt Čehova Rīgas Krievu teātris kopā ar pētniecisko žurnālistiku veido neparastu dokumentālu izrādi "Šķelšanās". Tikmēr kino ir seriālu ražas laiks. Tikko bija "Pansija pilī”, tagad - "Padomju džinsi”, kuri jau saņēmuši skatītāju simpātiju balvu Eiropas lielākajā seriālu festivālā Lillē un Kārlis Arnolds Avots – kā labākais aktieris.  Un jau tuvojas seriāla "Dumpis" pirmizrāde.

Jau pusotru gadu viņa glābj karavīru dzīvības Ukrainā. Tikko piedzīvojusi bezgala smagu zaudējumu - nogalināta viņas kolēģe, mediķe no Vācijas ar segvārdu Snake. Sarmīte ir ticīga un Svētai Trisvienībai konkrēti piekodinājusi, ka mirt negrib. Viņa grib glābt dzīvības un izstāstīt visai pasaulei par Krievijas karaspēka zvērībām. Starp “Ķelmēnu” rupjmaizi, zālēm no Latvijas un čaļiem no “Ganta fonda”, kuri atved sildītājus, lai kādā pamestā privātmājā ierīkotajā kaujas lauka slimnīcā viņa pati nesasaltu ragā - “Karpatska Sič” 3.rotas galvenā kaujas mediķe Sarmīte Cīrule.

"Uzņēmējiem nauda nekrīt no debesīm un ir jāstrādā lai sameklētu jaunus tirgus, apzinoties, ka virkne no tiem ir ar paaugstinātu risku," - tā raksta mūsu viesis par vizīti Ķīnā, kur uzņēmēji ir reizē ar parlamenta opozīcijas deputātiem. Tikko no lidmašīnas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis "Viens pret vienu".

Tradīcijai ērģeļu skaņās atvadīties no aizvadītā gada Rīgas Domā ir jau teju 40 gadu. Arī šī gada nogalē Doma ērģelēm darba netrūks: piecos koncertos pie varenā instrumenta sēdīsies 15 Latvijas ērģelnieki – no vecmeistariem līdz pašiem jaunākajiem ērģeļspēles virtuoziem, kas sevi pierādījuši starptautiskos konkursos. Kad īsi pirms svētkiem veru Rīgas Doma baznīcas durvis, ērģeles neklusē arī darba dienas rītā. Notiek svētbrīdis, drīz sāksies pusdienlaika koncerts „Piccolo”. Starplaikā satiekamies uz sarunu ar Rīgas Doma mūzikas direktoru un ērģelnieku Aigaru Reini un diviem no 15 ērģelnieku lielās komandas, kas spēlēs Vecgada koncertos – Aiju Ziņģīti un Oskaru Kalniņu. Koncertam „Ērģeļu skaņās atvadās gads” Rīgas Domā ir senas tradīcijas, stāsta Aigars Reinis. Pirmais koncerts būs jau šovakar, kad pie Rīgas Doma ērģelēm sēdīsies Roberts Hansons, Edīte Alpe, Līga Ivāne, Aija Ziņģīte un Oskars Kalniņš. Oskars Kalniņš ir viens no jaunākajiem vārdiem Latvijas ērģeļmūzikas ainavā. Viņš mācās Jūrmalas Mūzikas vidusskolas 12.klasē. Ērģelnieks bijis arī Oskara Kalniņa vecvectēvs, tāpēc viņam ceļš mūzikā šķitis pašsaprotams. Tikko plūcis laurus jauno ērģelnieku konkursā Viļņā un tagad otro reizi muzicēs pie Rīgas Doma ērģelēm. Otra mūsu sarunas biedre ir ērģelniece Aija Ziņģīte, kura savai programmai izvēlējusies Henrija Mulē „Zvanus” – spožu, priecīgu skaņdarbu Jaungada noskaņās, un kontrastam – piekto daļu no Olivjē Mesiāna „Kvarteta laika galam” savā pārlikumā ērģelēm, kas Ziņģītei saistās ar šā brīža kopumā ne visai priecīgo noskaņu. Mesiāns to sarakstījis Otrā pasaules kara laikā, būdams karagūstekņu nometnē. Pašu Aiju Ziņģīti, izrādās, tieši savulaik dzirdēts Rīgas Doma ērģeļu koncerts iedvesmojis kļūt par ērģelnieci. Rīgas Doma ērģelēm nākamgad apritēs 140 gadu. 2018.gadā tika pabeigta ērģeļu prospekta jeb redzamās, dekoratīvās daļas restaurācija, bet nesen ērģeles tikušas arī pie jauna motora. Pareizāk sakot, diviem, stāsta Aigars Reinis. Ērģelnieku Vecgada koncerti Rīgas Domā notiks arī 29. un 31.decembrī, 1. un 5.janvārī, kad muzicēs Kristīne Adamaite, Ligita Sneibe, Vita Kalnciema, Ilze Reine, Diāna Jaunzeme-Portnaja, Jolanta Barinska, Ilona Birģele, Jānis Karpovičs un Rūdolfs Stikuts – vēl viens jaunais ērģeļmūzikas talants, kurš mācās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā un kuram šis būs pirmais koncerts Rīgas Domā.

Stāsta mākslas zinātniece Ināra Bula  Viena no spilgtākajām laikmeta personībām, kuras izpratne par pieminekļu aizsardzību apvienojumā ar spēcīgu intuīciju pārsniedza tā laika  ierastās robežas, bija Cēsu Vēstures un mākslas muzeja zonas kultūras pieminekļu aizsardzības sektora vadītāja (vēlāk muzeja kultūras pieminekļu nodaļas vadītāja) Dace Puķīte (1942–2001). Viņas atstātās dokumentārās liecības atklāj mantojuma saglabāšanas izpratni, objektu atjaunošanas praksi un procesus, ikdienas cīņu ar padomju ideoloģijas skartiem varas pārstāvjiem un radošus paņēmienus, kā likumīgi apiet sistēmu. Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krātuves plaukti piepildīti  ar mapēm, kurās inspektore cītīgi vākusi arhīva informāciju, veikusi fotofiksācijas, dokumentējusi tā brīža esošo situāciju, nepieciešamības gadījumā arī zīmējot plānus. Tāpat savāktas arī arhitektoniski mākslinieciskās izpētes. Tomēr viena no vērtīgākajām liecībām ir Puķītes dienasgrāmatas, ko viņa rakstījusi no savas pirmās darba dienas līdz pat 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Pirmo piecu gadu dienasgrāmatas rakstītas literāri saistošā valodā, vēlāk tās pārtop par tādu kā darba atskaites melnrakstu, tik sīki neizrakstot un neizstāstot brīžam traģikomiskās ikdienas darba situācijas. Tikko uzsākot darbu muzejā, Dacei Puķītei bija jāpiedalās un jānodrošina Cēsu viduslaiku pils atjaunošanas procesu vadīšana. Cēsu viduslaiku pils restaurācijā 1973. gadā galvenokārt iesaistījās vietējie speciālisti un entuziasti. Dace Puķīte 1973. gadā savā dienasgrāmatā rakstīja: "Jo vairāk skatu Cēsu pili, jo vairāk mani satriec tā lielā jūtība pret apkārtējo dabu, kurā iekausēta, no kuras izaug celtne, jūtība pret formu un formu kopu. Tas viss savukārt pakļauts loģiskai konstrukcijai, jūtība pret detaļu. Ja runājam par arhitektūras un tēlotājas mākslas sintēzi – te tā ir, pie kam savā augstākajā izpausmē, kad mēs jau vairs neapjaušam, kur beidzas arhitektūra un sākas tēlniecība: masu un proporciju kopums tverams no dažādiem skatu punktiem aizvien jaunā atklāsmē, pārsteidzot ar savu emocionalitāti. Jebšu, smalki izsakoties, masu un proporciju kopums ieguvis nevien tehnisku un ideoloģisku, bet arī emocionālu attaisnojumu. Tas neattiecas tikai uz lielām masām un proporcijām, bet arī uz detaļām – līdz vissīkākai. Un tad nu pienāk tas brīdis, kad mums šajā filigrānajā kopumā kaut kas ir jāpieliek jeb jāatņem, jebšu, kā mēs šodien sakām – jāpārveido, jāpiemēro mūsdienu prasībām… Gandrīz lielāko tiesu ar to pašu pietiek, lai celtne būtu mirusi: Valmieras baznīca – koncertzāle, Gaujienas parks – izķidātā kapliča, Alūksnes palmu māja... Smukas lelles, bet dvēselīte nokauta… rakņājāmies ar mēslu dakšām. Katrs jaunievedums vai nu lielāks vai mazāks ir tikai butaforija, kuru iesēdināt mūsdienu aprēķinātājam, bet ne "jutējam" ir grūti. Balansējot starp vietējās varas ideoloģiskajiem uzstādījumiem un materiālā mantojuma saglabāšanas tradīcijām, Dace Puķīte centās īstenot kaut nedaudz no tās kultūras pieminekļu teorijas un prakses, ko bija dzirdējusi un lasījusi.

Pa pusei cilvēks, pa pusei robotizēta būtne - ikvienam, kurš savulaik rezējis filmu "Terminators" vai "Matriks", ir priekšstats par to, kas ir kiborgs. Tikko kā Ķīna izziņojusi ambiciozus plānus par humanoīdo robotu izstrādi, arī raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršam uzmanību cilvēka un robota apvienojumam. Kas ir kiborgi, vai tā ir zinātniskā fantastika vai jau nemanāmi mūsu ikdienā ienākusi parādība un kur beidzas tehnoloģiju iespējas un sākas nepārvaramie bioloģijas likumi? Skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Leo Seļāvo un uzņēmuma "Longenesis" pārstāvis, medicīnas tehnoloģiju eksperts Emils Sundjukovs. "No vienas puses, liekas, ka kiborgs varētu būt vienalga kas, cilvēks, kuram ir pielikts klāt kaut kas tāds, kas dod viņam papildus maiņu vai papildus spējas, bet tajā pašā laikā varētu teikt, ka arī es esmu kiborgs, tāpēc, ka man ir brilles uz acīm. Kaut kur tā svītra jānovelk," vērtē Leo Seļāvo. "Paplašinājumi, kā brilles vai implanti, tie paši zobu implanti, kādu locītavu implanti ir daļa no kiborgu terminoloģijas," papildina Emils Sundjukovs. Leo Seļāvo kā piemēru min Neilu Harbisonu, kurš jau no dzimšanas neredzēja krāsas. Viņš izdomāja, ka ieliks galvā to, ko sauc par antenu, kas īstenībā nav antenu, bet ir neliela kamera, un, skatoties uz krāsām, tā kamera pārveido to bildi skaņā. Un tā skaņa nonāk līdz viņam galvā skaņas uztveršanas orgāniem, un tādā veidā viņš redz krāsas tikai caur skaņu. Viņš stāsta, ka pirmoreiz kā kiborgs ir sajuties, kad viņam tās visas maņas kļuvušas dabiskas, tās skaņas, krāsas, pasaules uztvere. "Viņš sadarbojās ar saviem draugiem, un pirmajā brīdī, kad viņš bija izdomājis to ideju, gribēja iebūvēt sev to kameru galvā, viņam ētikas komisijas atteica. Viņš neoficiāli to iestrādāja. Bet radās viens cits izaicinājums viņam ar to kameru. Viņam beidzās pase {termiņš}, bija jāatjauno pase un viņam negribēja pieņemt fotogrāfiju ar to antena, kas nāk virs galvas ārā viņam. (..) Viņš teica - nē, tas ir mans vēl viens orgāns, viņš viņu sajūta kā organisku sastāvdaļu no sava ķermeņa. Beigās tomēr viņam ļāva nofotografēties pasei ar tādu. Bet tas ir arī viens gan sociāls, gan likumisks aspekts, kas ir nepieciešams, lai pieņemtu sabiedrībā tādus cilvēkus, kas ir sevi kaut kā uzlabojuši vai papildinājuši," stāsta Leo Seļāvo. "Tāpēc viņš arī sāka ar ar vienu savu paziņu kiborgu atbalstīšanas organizāciju, kur viņi veic dažādus ziedojumus, piemēram, bērniem ar redzes traucējumiem, kā arī atbalsta dažādus pasākumus saistībā ar cilvēku interesi par kiborgiem un sevis padarīšanu par kiborgiem." Kiborgs nesaistās tikai ar zinātnisko fantastiku, tas ir nopietns un plašs jēdziens arī nozarē, sākot ar implantiem. Pagaidām medicīna kā nozare uz šo kustību raugās atturīgi un tas ir arī saprotami, jo jābūt pētījumiem, pārbaudēm un izpratnei par virzību un attīstību. Tas var radīt risku biohakinga attīstībai. "Ir divi lieli vektori, kad mēs dodam iespēju cilvēkiem, kuriem ir kādi ierobežojumi, dabiskie vai arī kāda nelaimes gadījuma saņemti un iegūti, un cilvēki, kas grib soli ātrāk paveikt," analizē Emils Sundjukovs. "Tie paši biohakeri vai kiberpanku kultūra ir, protams, vēl viena cilvēku nometne. Mēs jau visi gribam kādu sudraba lodi vai vienkāršu risinājumu, kā mēs varam strādāt vairāk, varbūt gulēt mazāk, skriet, ātrāk, lekt augstāk. Arī klasiskie piemēri ar medikamentiem to ļoti labi parāda." "Domāju, ka, veidojoties vēl lielākai vajadzībai, pieprasījumam un integrācijai veselībā, mēs pāriesim uz nākamo līmeni, ka tādas iekārtas jau tiks vairāk integrētas cilvēka ķermeni. Tie pirmie soļi, tāpēc ka regulācija ir vienkāršāka. Ja mēs uztaisām valkājamu ierīci, ja neveidojas alerģija, kādas citas mijiedarbības, ir daudz vienkāršāk, nekā implantēt kaut ko  vai ielikt cilvēkam pašam," turpina Emils Sundjukovs. "Vēl viens aspekts ir, kā tas ietekmēs pārējo apkārtējā vide. Bija tehnoloģija "googleglass", kas tika izveidota, ka uzliek brilles un brillēs iebūvēta kamera, un cilvēki staigā apkārt, visu var filmēt. Bet izrādās, ka citiem nepatīk, ka viņus filmē. Tā kā tas nav tikai par to, vai tam kiborgam būs labi, tas ir ļoti daudz arī par to, vai pārējiem būs tas pieņemami," bilst Leo Seļāvo. Šūnu fantatiskā spēja atjaunoties Cilvēka organismā ir 30 triljoni šūnu un diennakts laikā 80 grami no tām iet bojā un rodas no jauna. Visātrāk mūsu ķermenī nomainās asins šūnas, bet visilgāk dzīvo muskuļu šūnas. Kā notiek šūnu atjaunošanās un vai pēc bojājuma šūnas spēj atkal pilnvērtīgi funkcionēt, skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore un vadošā pētniece Una Riekstiņa. Šūnas nodrošina mūsu ķermenī augšanu, attīstību un vairošanos. Tās darbojas kā labi ieeļļots mehānisms un nepārtraukti rodas no jauna. Pie ideāla nosacījuma, ja cilvēks ir vesels un turklāt rūpējas pa savu veselību. Bet kas notiek, ja kāds no mūsu ķermeņa orgāniem tiek bojāts, cik lielā mērā šūnas  atjaunojas un var veikt savas funkcijas?

„debesu gruntsūdeņi” – jaunākais Ivetas Šimkus dzejoļu krājums, kuru lasām kopā  ar dzejnieci. Tikko klajā nākusi arī Ivetas Šimkus trešā dzejas grāmata "debesu gruntsūdeņi". Tai ir piecas daļas, veltītas četrām stihijām – gaisam, ugunij, ūdenim, zemei un viss noslēdzas atkal ar gaisu. Krājuma redaktore Ingmāra Balode vērtē, ka šī grāmata ieliek lasītāju perspektīvā, kas atšķirīga no divos iepriekšējos krājumos "Prombūtne" (2007) un "pēc tam" (2016) iepazītās: "Runātājas balss dzirdama bez liekiem fona trokšņiem un pavadījuma; acs tver eksistenciāli vientuļu, bet ar visu pasaulē notiekošo saistītu cilvēku. Cilvēks, grib viņš to vai ne, iemieso cerību uz vertikāli starp diviem lielajiem plāniem — zemi, kas ar laika varu grib piesiet sev, un debesīm, kas var būt zemes atspulgs. Tikpat ačgārns kā atspulgs, tikpat mulsinošs, ja atspulgotais mēģina to atdarināt. Tikpat tiešs savā patiesumā." Ivetas Šimkus dzejoļu krājumu „debesu gruntsūdeņi” izdevis apgāds „Neputns”.

Tikko klajā nākusi rakstnieces Ingas Ābeles sastādīta grāmata “Lidijas ziediņi” – Lidijas Lasmanes-Doroņinas atmiņu un atziņu krājums, kas tapis caur sirsnīgu draudzību un uzticēšanos. Lidijas atmiņas pierakstītas it kā nevilšus, caur sarunām, un grāmatā iegulst kā īsi uzplaiksnījumi, bet katrs no tiem trāpa līdz kaulam. “Lidijā ir kaut kas no Jaunsudrabiņa,” šajā sižetā teiks Inga Ābele. Šī grāmata ir viņas dāvana Lidijai Lasmanei-Doroņinai pēc nedēļas gaidāmajā 98. dzimšanas dienā. “Labrīt! Nāciet iekšā! Un nedomājiet nemaz vilkt nost kurpes, tas būtu smieklīgi,” aicina Lidija Lasmane-Doroņina. Smieklīgi. Šo vārdu Lidija Lasmane-Doroņina sarunā teiks vairākkārt. Un arī pati daudz smiesies. Arī, kad sākšu jautāt, kā tapa “Lidijas ziediņi”. “Man liekas, ka draugi vienkārši visu to ir savākuši. Es jau ļoti daudz esmu runājusi! Visi žurnāli piekaisīti ar to veco Lidiju! Kas viss nav samuldēts! Un varbūt kāds graudiņš kaut kur ir iebiris arī no tās gudrības, ko Dievs man ir devis. Man pašai taču nekā nav. Ne es pati sevi varu radīt, ne nodzīvot kādu gadu vai vienu elpas vilcienu ievilkt. Es tikai iedomājos, ka man tā gribas. Ja man tas nebūtu dots, tad tā nebūtu,” bilst Lidija Lasmane-Doroņina. Ar Ingu Ābeli Lidija Lasmane-Doroņina domās esot draudzējusies jau sen, caur viņas grāmatām. Klātienē abas iepazinās pirms septiņiem gadiem un kopš tā laika bieži kopā brauc uz dažādām Latvijas malām vai vienkārši runājas pie vīna un kūciņām. Ingu Ābeli un gleznotāju Ievu Jurjāni viņa sauc par savām mazmeitām, jo viņa dzimušas tai pašā gadā. “Es ļoti priecājos, ka viņas ar mani draudzējas. Es saņemu no viņiem [saviem draugiem] vairāk, nekā viņi no manis. Viņi šos 50 gadus ir nodzīvojuši dzīvā dzīvē, auguši un veidojušies. Man tie gadi ir izsvītroti no dzīves. Uzskatu, ka tos es nosēdēju cietumā, lai gan reāli ieslodzījumā biju tikai kādus 14. Man ir interesanti, ko viņi pa to laiku piedzīvoja,” saka Lidija Lasmane-Doroņina. Kad jautāju, kas Lidijai pašlaik sagādā visvairāk prieka, viņa nekavējoties atbild: brīvā Latvija! Pēdējā laikā Lidijai strauji pasliktinājusies redze, un lasīt grāmatas viņa vairs nevar. Arī Ingas Ābeles nupat apkopotos “Lidijas ziediņus”. Taču sarunāties ar Lidiju ir kā lasīt šo grāmatu: ik pa brīdim viņa atšķir kādu atmiņu lappusi un pati sāk stāstīt. Līdz šim vienīgā grāmata par viņu bija Baibas Šābertes 2008.gadā izdotā “Brīvības cena”. Tagad tai pievienojušies “Lidijas ziediņi” Ingas Ābeles apkopojumā. “Tas it kā sakrita ar to laiku, kad iznāca “Svētā Franciska ziediņi” ļoti tuva cilvēka Valža Bisenieka tulkojumā. Tur šķita esam tādas paralēles – arī Lidija neko nepieraksta, nekā viņai nav. Dzīvo kā putns gaisā, kā puķe laukā! Tajos trīs apcietinājumos viņai taču visu atņēma. Un arī tagad viņai ir īrēts dzīvoklītis un pavisam maz liecību par viņu pašu. Tas, ka pieraksta viņas teikto... Šī forma šķita atbilstoša. Francisks runā ar putniem, Lidija runā ar jasmīnu koku Ievas Jurjānes dārzā...” atklāj Inga Ābele. Pierakstīt Lidijas stāstus Ingai Ābelei gribējies jau ilgāku laiku. Pēdējos gados cieši sadraudzējušās, un reiz kādā braucienā uz Kurzemi Lidija sākusi stāstīt tā, ka kļuvis skaidrs – no atmiņas šo vēlāk nevarēs pierakstīt, pārāk skaisti un precīzi ir viņas formulējumi. Inga Ābele pārvarējusi kautrību un sākusi ieslēgt diktofonu. Ingas Ābeles radošajā darbā “Lidijas ziediņi” ienāca pa vidu grāmatai par Aspaziju, un rakstniece domās salīdzina abas sievietes: viena ugunīga, lepna un stalta, otra – pieklusināta un pazemīga. Bet iekšēji tieši Lidija izrādījusies tā lepnā un garīgi stiprā, kamēr Aspazija dzīves gaitā atklājas trausla un ievainojama. Lidijas atziņas palīdzējušas arī pašai rakstniecei pārdzīvot smagu laiku pašas dzīvē, brālim aizejot mūžībā. “Man šķiet, ka Lidijā ir kaut kas no Jaunsudrabiņa. Kā “Baltajā grāmatā” – it kā tādi stāstiņi par piedzīvoto, bet katrā stāstā ir tāds kā nazis apslēpts, kas savā smeldzē vienā brīdī aiziet līdz kaulam. Šo vieglumu un reizē gaismas pilnos mirkļus es centos notvert,” vērtē Inga Ābele. Lai arī grāmata jau iznākusi, to īsti nekad nevarēs pabeigt: Inga Ābele atceras, kā ar izdevēju Daci Sparāni un grāmatas mākslinieci Ievu Jurjāni aizvedušas Lidijai Lasmanei-Doroņinai tikko izdoto grāmatu, un viņa sarunā pavērusi jau atkal citas atmiņu durvis kādam vēl nedzirdētam stāstam. Tā kā Lidija pati vairs savu grāmatu nevar izlasīt, Inga Ābele cer, ka to izdosies ieskaņot. Lidijai ļoti patīkot labi nostādītās aktieru balsis. Tikmēr Lidija Lasmane-Doroņina par Ingu Ābeli saka: viņas balss grāmatās ir dzirdama vienmēr. “Tas ir nenotverami. Tas tiešām ir līdzīgs tādam serafam, ko viņa spēj. Viņa jau aiziet līdzi Garam, kas viņu nes kaut kur, man nesasniedzamā tālumā. Un tad es viņai vienkārši paskrienu līdzi, jo es zinu, ka tas ir kaut kur tuvu debesīm,” tā Lidija Lasmane-Doroņina.

No 9. līdz 16. jūlijam Ludzā uz pasaules latviešu ģimeņu saietu „3x3” sabraukuši gandrīz 400 dalībnieki. Mācīties latvisko dzīvesziņu un stiprināt kopības izjūtu vistālāko ceļu uz Ludzu mērojuši latvieši no Austrālijas, Amerikas un Kanādas. 3x3 kustība radusies pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Amerikā, un tagad šādas nometnes notiek arī citviet pasaulē, bet liela daļa ārzemēs dzīvojošo latviešu 3x3 vēlas piedzīvot tieši Latvijā. Dodamies uz Ludzu apciemot nometnes dalībniekus un uzzināt vairāk par nedēļas garumā paredzētajām aktivitātēm. Ir otrā saieta 3x3 diena. Ludzas vidusskolā kūsā dzīvība. Te iepriekšējā vakarā sabraukuši gandrīz 400 latvieši no visas pasaules. Tikko paēstas brokastis, un nu visi mēģina izlemt, kādā rīta aktivitātē vēlas iesaistīties. „Šogad esam saplānojuši laiku tā, lai paspētu gan ar bērniem apmeklēt kopā, gan katrs aiziet uz savu nodarbību. Es iešu vārīt alu mākslas skolas pagalmā, sieva ies aust uz amatnieku centru, bērni pētīs Ludzu,” stāsta Jānis Dzimtais no Sēlijas novada. Pērn viņš kopā ar sievu vadīja nodarbības, bet šogad viņi pirmo reizi te ir kā dalībnieki. „Lai dabūtu to kopības sajūtu – to, ka Latvija var būt arī šāda,” iemeslus, kāpēc nometnē atgriezušies arī šogad, min Jāņa sieva Džeina Dzimtā. „Tas ir tik patīkami būt tādā vidē, kur visi ir tik draudzīgi, laipni, atsaucīgi.” Nometnes dalībnieki atbilstoši savam vecumam un interesēm var izvēlēties kādu no aptuveni 50 dažādām nodarbībām, kas sadalītas trīs cēlienos – rīta, pēcpusdienas un pievakares ievirzēs. Tās vadīs vietējie Ludzas amatu meistari un arī paši nometnes dalībnieki, kas ir dažādu profesiju un nozaru pārstāvji. „Es iešu uz dzimtas koku ievirzi, jo man jau diez gan liels pašai sataisīts, bet gribu norādes no Ilmāra Meža, kā ko labāk darīt, kur meklēt, kur tālāk rakt, ” saka no rīta pie skolas sastaptā Māra Muktupāvela, kura kopā ar divām meitām un dēlu te ieradusies no Krievijas. „Mēs esam mērojuši tālu ceļu no Sanktpēterburgas caur Rīgu uz šejieni, uz Ludzu. Vīrs šobrīd ir ceļā uz šejieni no Krievijas, viņam bija koncerti. Bijām Dziesmu svētkos un tagad esam šeit. Man vecākā meita piedzima Latvijā, tas ir 16 ar pusi gadus atpakaļ, un tad mēs pārbraucām uz turieni, jo vīrs ir no turienes, un tad mēs kā stārķi pārziemojam tur, kur nākas pārziemot, un pa vasaru esam Latvijā. Man, meitām un dēlam ir divas pases – mēs varam mierīgi ceļot. Un vīram arī ir uzturēšanās atļauja Latvijā.” Māra Muktupāvela „3x3” nometnē ir jau ceturto reizi. Bērnībā viņa tās apmeklēja ar saviem vecākiem, un nu jau pati ved savus bērnus: „Lai viņi latvietību iegaršo vairāk. Bet viss kārtībā – viņi runā latviski, dzied latviski. Mēs esam no dziedošajām ģimenēm. Vīrs ir krievu tautas mūzikas grupas „Otava Yo” dibinātājs, un es esmu Muktupāvelu dzimtas turpinājums, mēs dziedam to, kas ir sirdī. Kaut arī es jau sen dzīvoju lielāko gada daļu ārpus Latvijas, bet Latvija ir manas mājas – tā vieta, kur es esmu ar saknēm.” Māras Muktupāvelas meita Agata nometnē ir pirmo reizi, bet uz Latviju brauc katru vasaru. Viņa piedzima Latvijā, bet uzreiz pēc tam kopā ar mammu pārcēlās uz dzīvi Sanktpēterburgā. Latviski viņa runā bez akcenta: „Jo ar mammu mājās mēs runājam latviski un ar tēti krieviski.” Latviju viņa sauc par savu dzimteni:  „Man patīk šeit pavadīt laiku ar savu ģimeni skaistā vietā. Pie Cēsīm mums ir māja,” stāsta Agata. Ludzas saietu kopā ar saviem bērniem pirmo reizi vada Jolanta un Ansis Bogustovi. Viņi atklāj, ka šogad „3x3” nometnē piedalās 372 cilvēki. „Lielākā daļa, protams, ir no Latvijas, no visām pusēm. Mums ir Kurzeme, Zemgale, Latgale, visi pārstāvēti, bet ir arī no Austrālijas, no Amerikas, no Kanādas, no Īrijas, no Anglijas, Luksemburgas un no Somijas,” stāsta Jolanta Bogustova. Piecas ģimenes šogad ir ieradušās arī no Krievijas. „Viņi, protams, ir Latvijas pilsoņi, bet nu dzīve ir tā pagriezusies, ka viņiem jādzīvo Krievijā, es teikšu ārprātā. Kā lai notur veselo saprātu? Tad mēs varam varbūt viņus, ja tā var teikt, stabilizēt un spēcināt. Kādreiz taču tas murgs beigsies,” saka Ansis Bogustovs.  „3x3” kustība radusies astoņdesmitajos gados Amerikā ar mērķi saglabāt latvisko identitāti trimdā, savukārt Latvijā šādas nometnes notiek jau 30 gadus – kopš 1990. gada.

Ar jauniem projektiem par diskusijas telpu, lai veidotu dialogu un iesaistītu skatītāju sabiedrībā aktuālu jautājumu pārspriešanā, klajā nācis Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris. Saruna ar  teātra direktori Danu Bjorku. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri turpinās vadīt Dana Bjorka, mākslinieciskajai komandai ir piesaistīta režisore Laura Groza, kuras režijā 19. maijā gaidāma pirmizrāde iestudējumam "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" pēc Sandras Kalnietes grāmatas. Tikko bijusi arī pirmizrāde Viestura Kairiša "Hamletam", kas raisīja ļoti pretrunīgas skatītāju reakcijas. Kādi ir teātra plāni turpmāk un ko nozīmē būt krievu teātrim Rīgā jaunajos apstākļos? Lai arī repertuārs ir saplānots līdz 2024. gada beigām, droši atklāt plānus par teātra darbu direktore vēlas atklāt tikai nākamajam pusgadam, jo teātrī bieži daudz kas mainās. Līdz maija beigām, kad teātris slēgs sezonu, paredzētas vēl divas pirmizrādes. Viena būs 18. maijā - "Viss sākas ar mīlestību", otra jau minētā -  "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos".  Jau augustā teātrī būs iespējas skatīties repertuāra izrādes, bet nākamā pirmizrāde - 1. septembrī. Dace Pūce iestudē "Rubinu Hudu".  "Tas būs iesākums tradīcijai, ka katru gadu uz lielās skatuves būs pirmizrāde bērniem," atklāj Dana Bjorka. Ierakstā par topošā iestudējumu "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" stāsta režisore Laura Groza. Dana Bjorka sarunā atklāj, ka šobrīd mainās Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra repertuāra politika, kā galveno akcentējot vēstījumu. Teātra repertuārā klāt nāk atklāts un ass dialogs par politiskām tēmām, tas ir kaut kas nebijis teātrī, tas līdz šim nebija raksturīgs. "Mēs dzīvojam tādā šodienā, kur krievu kultūra pēc 24. februāra notikumiem ir zem liela sitiena, ka krievu kultūrai šodien ir bieži jāattaisnojas, kāpēc mums būt, kāpēc mums runāt, kāpēc mums radīt kultūras vērtības krievu valodā. Un kāpēc kultūras nav piesaistīta tiem politiskiem lēmumiem un tiem politiķiem, kuri rīko to neprātu, uzsākot karu," skaidro Dana Bjorka. "Līdz ar to mums bija jādomā, kā mūsu teātris pēc iespējas aktīvāk, skaļāk un nepārprotamāk var izteikt šodien savu politisko nostāju pret to, kas notiek pasaulē. Visspēcīgākais ir mūsu izrādes, nevis aktieru intervijas un Danas ieraksts pirms katra izrādes, kas skan teātrī, bet tieši mākslas darbs, ko radām. Līdz ar to, Viestura Kairiša "Hamlets", kas tika iestudēts ļoti asā politiskā stilā un ar ļoti neinterpretējamām frāzēm un nostādnēm uzreiz ieskicē teātra nostāju šajā politiskajā šodienā." "Izrāde "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" nebūs tik ļoti asi politiski risināta, kā "Hamlets", bet pati tēma ir sāpīga un aktuāla šodien Latvijā. Mēs gribētu pieskarties šai tēmai un aicināt visus Latvijā dzīvojošos cilvēkus ieklausīties citam citā," turpina Dana Bjorka.  

From Chummy Studios, Hye Jams Radio presents, "Paisan and Friends," brought to you by Haig's Kabob House. Life is sometimes sour. Life is also sometimes sweet. Your favorite Italian host says it's like a Sour Patch candy. When you put one in your mouth, you get that sour punch and it's a little uncomfortable. But if you keep chewing, oh boy does it get sweet. The moral to the story is keep chewing. Life always gets better. Aside from Paisan's psych advice, there's a Hye Jams Radio Exclusive Release played for the first time anywhere from Big E and Eric Shane. In addition, Brand New Jams from Meghu and yellowheart. Plus, Hits you know and love from DJ Davo, Kolo, Martin Mkrtchyan, Shprot, Arminka, Rafael Tunyan, Armenchik, Arkadi Dumikyan, Grigori Esayan, Gor Hakobyan, Artur Davtyan, Iveta Mukuchyan, Aram MP3, Spitakci Hayko and Tikko — to name a few. Download the app now in the App or Google Play store and listen for free to a high energy, incredible show filled with your favorite Armenian Pop Music, playing the Best of the Best Songs. Ain't nuttin' but a party...right here on Hye Jams Radio!

Latvijas Dabas fonds uzsācis dabiskās pļavas produktu zīmola izveidi un aicina pļavu saimniekus pieteikties kā sadarbības partneriem un potenciālajiem dabiskās pļavas produktu ražotājiem. Dabisko pļavu produktu zīmols būs īpašs marķējums, kas ļaus patērētājam atpazīt produktus, kas nāk no dabiskajām pļavām, tādā veidā dodot iespēju atbalstīt pļavu saglabāšanu. Šis zīmols būs sadarbības un atbalsta mehānisms uzņēmējdarbībai ar augstu pievienoto dabas vērtību un jauns tirgus instruments vērtīgo un strauji izzūdošo dabisko pļavu saglabāšanai Latvijā. Kā projektā iesaistīties, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Latvijas Dabas fonda Komunikācijas un zālāju produktu koordinatore Laura Līdaka un Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga-Kalniņa. Dabiskās pļavas ir ekosistēmas, kas radušās daudzu gadu desmitu laikā, mijiedarbojoties dabai un cilvēkiem. Šobrīd dabiskās pļavas Latvijā ir uz izzušanas robežas. Latvijas Dabas fonds ir sācis  projektu, lai izveidotu zīmolu produktiem, kas nāktu no saimniekiem, kas saimnieko dabiskajās pļavās. Tikko izziņota pieteikšanās. Pirmie dati vieš optimismu un pārliecību, ka gan plāvu saimnieks ir gatavs apsaimniekot dabiskās pļavas, gan arī Latvijas patērētājs būs gatavs pirkt produktus. "Galvenais atslēgas vārds šajā projektā ir sadarbība, cieša sadarbība ar saimniekiem, kopīgi strādājot pie zīmola izveides, kopīgi strādājot pie vienotiem kvalitātes kritērijiem," vērtē Laura Līdaka. Viens no galvenajiem kritērijiem – nodrošināt bioloģiskai daudzveidībai draudzīgu apsaimniekošanu. Vairāk par projektu var lasīt un arī pieteikuma anketu meklēt Latvijas Dabas fonda mājaslapā. Pieteikumus var sūtītlīdz 31. martam.

PROPAGANDAS 14. epizodē, būdami jautrā prātā, atskatāmies uz aizgājušā gada Latvijas LGBT+ kopienai aktuālāko notikumu TOP 5. Pirmreizējs kāpums ILGA-Europe reitingos, sabiedrības mutuļošanās Daugavpilī, vairāk nekā 30 tiesas ceļā atzītas viendzimuma pāru veidotas ģimenes, Saeimas vēlēšanas un vēl daudz kas cits! Zemāk esam apkopojuši, mūsuprat, piecus svarīgākos pagriezienpunktus LGBT+ personu tiesību attīstībā un redzamības veicināšanā šādās kategorijās - tiesības, sabiedrība, kopiena, pasākumi un ģimene. 2022. gada LGBT+ un genderisma propaganda vienuviet! Tiesības Saskaņā ar ILGA-Europe ikgadējo LGBT+ tiesību novērtējumu, šogad Latvija ierindojas 36. vietā no 49 Eiropas un Centrālāzijas valstīm, pakāpjoties reitingā par 5. vietām, apsteidzot valstis, kā Moldova, Lihtenšteina un Polija. Pozitīvās izmaiņas izraisīja 2021. gada jūlijā pieņemtie grozījumi Krimināllikumā, nosakot sociālo naidu (zem jēdziena iekļaujot vēršanos pret LGBT+ personām) kā vainu pastiprinošu apstākli krimināllietu izskatīšanā. Sabiedrība Septembrī Daugavpils domes vadība aizliedza pašvaldības iestāžu telpās rīkot pasākumu "Mentālā veselība un LGBTQIA+", nodēvējot to par "LGBT propagandu". Šis aizliegums lika LGBT+ kopienai Daugavpilī sarosīties un izveidot savus Instagram, kā arī Telegram kontus, kuros dalīties ar info un stiprināt vietējo kopienu. Tikko arī iznāca īsfilma “Cilvēki tumsā”, aplūkojot, kā ir būt gejam (pagaidām) konservatīvajā Daugavpilī. Līdzīgas kultūras “cīņas“ notika arī citviet Latvijā. Tā, “pateicoties” Aijai Armeņevai, Šlesera padomniecei, novembrī dažādi kino teātri visā Latvijā, kuros tika rādīta fima “Savāda Pasaule”, savās mājas lapās iekļāva brīdinajumu, ka filmā iekļauta “LGTB tēma”. Lielā sašutuma dēļ brīdinājums pēc pāris dienām tika izņemts. Woohoo! Kopiena Kopienas cilvēki ir sarosījušies! Šogad sākās darbs kopienas telpas izveidei Lastādijā, ko veido apvienība Queer Safer Space! Tāpat mūsu draugi no “Active Rainbow“ uzsāka nozīmīgu darbu pie kopienas avīzes - KVĪRI RUNĀ - izveides. Sekosim viņiem un atbalstīsim kā varam. Pasākumi Šī gada Rīgas Praids bija lielisks! To organizēja Mozaīka - paldies viņiem! Brīnišķīga nedēļa, kuras laikā notika dažādas diskusijas par mentālo veselību, seksu un seksualitāti, izstādes, veltītas kvīru balsīm, Drag King šovs un ballītes. Tik daudz laba, ka visu nevar paspēt! Nākamgad brauksim uz Viļņu, kur norisināsies Baltijas Praids un, protams, tiksimies arī tepat - Rīgā! Ģimenes

Tikko klajā nācis albums "Dvēsele", kurā folkloras kopa "Skandinieki" apkopojuši pašas vērtīgākās un laika ritējumā nozīmīgākās dziesmas. Jau četrdesmit septiņus gadus viņi audzina un skolo savu dvēseli mūsu tautas viedumā, no paaudzes paaudzē kopj tautas atmiņu un zināšanas. Albumā "Dvēsele" apkopotajās dziesmās atspoguļosies laiki, kam "Skandinieki" gājuši cauri un iezīmējas ļaudis un balsis, kuri veido albuma stāstu. Albums klajā nācis apgāda "Upe tuviem un tāliem" paspārnē. Par albuma tapšanu plašāk stāsta Lelū Stalte un Liene Sondore. Runājam par albuma izvēlēto dziesmu nozīmi, par ieraksta procesu un mēģinājumiem Rīgas parkos pandēmijas laikā, par folkloras kustību, ko pirms 47 gadiem aizsāka tieši "Skandinieki" un iepriekšējo teicēju lielo nozīmi kustības attīstībā, par mantojuma lielo apjomu, kas jāapgūst, pievienojoties "Skandiniekiem", kā arī par savas esības apzināšanos, dzīvojot līdzās tautas garīgajam mantojumam.  

"Tik bieži mēs esam noguruši, tik bieži – noskumuši, nelaimīgi un dusmīgi... To visu projām! Lai mūzika paceļ virs zemes! Lai tā noglāsta dvēseli, lai noglāsta mūs. Jo tas taču ir mūzikas uzdevums – pacelt pāri reālajai dzīvei, kurā mēs dzīvojam: mūzika mums dod tādus laimes brīžus, kad tas viss ir prom, tavai dvēselei ir spārni un tā var lidot," ir pārliecināts komponists Pēteris Vasks. Intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" viņš stāsta par savas kormūzikas interpretējumiem tikko Berlīnē un vēl citu savu opusu dzīvi aiz Latvijas robežām, kā arī par Rīgas Domā gaidāmo "Jubilejas mesu" un "Musica Serena" Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un tā jaunā galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski programmā. Rūta Paula: Tava mūzika skan gan Latvijā, gan arvien tālāk pasaulē. Tikko biji uz kāda sava jaundarba pirmatskaņojumu Berlīnē. Pēteris Vasks: 26. novembra vakarā Berlīnes filharmonijas kamermūzikas zālē bija Berlīnes RIAS kamerkora koncerts, kura programmu bija iestudējusi un vadīja mūsu jaunā, brīnišķīgā diriģente Krista Audere. Sevišķi pēc uzvaras Erika Eriksona kordiriģentu konkursā pagājušajā gadā Krista Audere tagad ir pieprasīta diriģente – visi Eiropas profesionālie kori stāv pie viņas rindā, lai uzaicinātu uz sadarbību...  Tā bija pamatīga divdaļīga programma, kuras nosaukums bija Mūzika mieram. Koncerts iesākās ar somu komponista Einojuhani Rautavāras Mesu korim a cappella, tad bija Krimā dzimušās, bet nu jau ilgstoši Igaunijā mītošās Gaļinas Grigorjevas kompozīcija, tad pauze, bet otrajā daļā bija Arvo Perta skaņdarbs, un milzīgs prieks bija par mūsu Jēkaba Jančevska darbu korim ar čellu, ko koncertā spēlēja arī Latvijā pazīstamais Nikolass Altštets. Jēkabam šis ir ļoti skaists darbs! Un tad bija veseli divi mani darbi: vispirms "Fruit of Silence" jeb "Klusuma auglis", ko pasaulē kori labprāt un daudz dzied. Šajā gadījumā – oriģinālajā a cappella versijā. Un tad – pavisam  netipiski – kā pats pēdējais skaņdarbs bija mana dziesma, ko Kristai uzrakstīju, uzzinot to prieka vēsti, ka viņa uzvarējusi Eriksona konkursā. Toreiz es vienkārši spontāni atšķīru mana iemīļotā dzejnieka Knuta Skujenieka kopoto rakstu sējumu un atradu brīnumskaistu tekstu un uzrakstīju viņai skaņdarbu kā tādu mazu dāvanu. Krista šo darbu izvēlējās pirmatskaņot sestdienas vakara koncertā. Parasti jau pieņemts, ka koncerta noslēgumā ir kaut kas ar patosu, bet man tā mūzika uz beigām paliek tāda klusāka, maigāka, un dziesma tā klusi un skaisti izdzisa – Domažorā. Kaut kā pēdējā laikā mani darbi vienmēr beidzas ar Domažoru! "Siltums bezgalīgs" – tā nosaucu šo dziesmu; tās ir skaistā dzejoļa pēdējās divas rindas, kur, manuprāt, pateikta visa būtība. Brīnumskaisti tā izskanēja – protams, latviešu valodā, kā gan savādāk – programmas grāmatiņā bija tulkojums, lai cilvēki aptuveni saprastu šo ārkārtīgi skaisto tekstu. Un Krista bija tik apgarota – viņa tā spēja pacelt vispirms kori – kā virs zemes, un tad arī klausītāji man likās ļoti aizkustināti un priecīgi. Klausītāju bija daudz, un, kā jau pēc tādiem koncertiem, visi cēlās kājās un bija sajūsmā. Liels prieks, ka bija daudz arī latviešu mūziķu: sāksim ar Ivetu Apkalnu, tad arī jaunā Latvijas vēstniece Vācijā Alda Vanaga, kura ir aktīva koncertu apmeklētāja. Bija liels, skaists notikums, pēc kura uz rokām nesām Kristu – viņa pēc koncerta atnāca pie mums, latviešu pulciņa, un varējām viņu samīļot un pateikties par visu skaisto.  Un tev kā komponistam atkal tāds iedvesmojošs un rosinošs brīdis! Protams, jā! Pirmā iepazīšanās ar Kristu bija pirms gadiem trim, četriem, kad viņa uzstājās savā Amsterdamas "Muziekgebouw" – tur ir skaista zāle, kur koris skan visnotaļ labi, un viņa bija iestudējusi manas "Mīlestības dziesmas": ir man tāds kora cikls, kuru viņa bija izvēlējusies, un es, aizbraucot un noklausoties koncertu, pēkšņi sapratu, cik brīnišķīga ir Krista Audere! Un tad vēl beigu beigās noskaidrojās, ka arī Krista nākusi pasaulē mazajā Aizputes pilsētiņā, tā ka mēs esam ne tikai domubiedri, bet arī novadnieki. Bija tik skaisti! Par šo muzikālo draudzību man liels prieks.  Krista vēl ir no tiem latviešu mūziķiem, kas aiziedami pasaulē arvien tālāk, nezaudē saikni ar dzimto zemi – viņa savās programmās daudz un labprāt liek mūsu mūziku. Ne visi mūsu slavenie interpreti to uzskata pašu par sevi saprotamu, bet Krista pieder pie tiem, kas daudz un labprāt diriģē mūsu mūziku. Paldies viņai par to. Šobrīd dzīvojam divu tavu jaundarbu pirmatskaņojumu gaidās. Pirmais būs Latvijas Radio kora koncertā "Jubilejas mesa" piektdien Rīgas Domā. Šo darbu veidojuši seši Latvijas komponisti - kopā ar tevi vēl pieci kolēģi: Arturs Maskats, Juris Karlsons, Andris Dzenītis, Ēriks Ešenvalds un Andrejs Selickis. Daļa no mūzikas, tostarp arī tavs "Agnus dei" tapis jau pirms kāda laiciņa. Diemžēl pandēmija izjauca pirms diviem gadiem iecerēto Latvijas Radio kora jubilejas koncertu, bet nu ir klāt Sigvarda Kļavas 60. jubileja, un tad nu šī "Jubilejas mesa" tiks atskaņota Rīgas Doma velvēs. Vai arī pirms diviem gadiem tavs "Agnus dei" bija iecerēts kā lielākas formas daļa? Pirmsākums ir tāds, ka Dānijas Radio koris pasūtīja man skaņdarbu korim a cappella, dodot man pilnīgi brīvu izvēli teksta un valodas ziņā. Tajā brīdī biju gatavs rakstīt mesu latīņu valodā. To arī izdarīju, viņi to iestudēja, aizbraucu uz iestudējumu, un tā bija viena no retajām reizēm, kad biju diezgan nelaimīgs par pirmatskaņojumu – īsti nevarēju saprast, ko esmu tur aplam izdarījis, bet bija vēl cerība: kad to nodziedās kāds no mūsu koriem, sapratīšu, vai darbs ir izdevies, vai tomēr tas ir jāliek "šūplādē". Uzrakstīju otro versiju, pieliekot klāt ērģeles, un to iestudēja mūsu Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā. Sapratu – ir labi. Uzrakstīju vēl vienu versiju manam mīļākajam sastāvam – stīgām, un tā, protams, ir veiksmīgākā, jo, kā es vienmēr saku, divkāršs dziedājums, kad kopā dzied koris un stīgas, ir lielākais spēks, kāds mūzikā var būt. Tātad Mesa eksistē trijās versijās, un tai ir diezgan laimīgs liktenis: manas izdevniecības pārskatos skatos, ka Eiropā to šobrīd atskaņo diezgan daudz, un tieši versiju ar stīgu orķestri. "Jubilejas mesas" atskaņojumā Rīgas Domā "Kyrie Eleison" no manas Mesas būs kā pirmā daļa, bet pēdējā daļa būs "Agnus dei", kas man liekas kā tāda kvintesence, kur tu visvairāk tuvojies dievišķajam mīlestības un mūžīgās gaismas brīnumam. Mūsu izcilie dažādu paaudžu komponisti ir uzrakstījuši arī jaunas mesas daļas. Dod, Dievs, lai tas būtu liels un skaists garīgs piedzīvojums un pārdzīvojums mums visiem. Mūzikas vēsturē šad un tad ir bijis, ka vairāki komponisti raksta vienu skaņdarbu. Jums, šīs mesas rakstītājiem, ir ļoti atšķirīgi rokraksti: kā, tavuprāt, tas viss varētu saliedēties? Zinot komponistus, kuri raksta, un zinot, ko viņi raksta, domāju, ka tur jebkura skaņa un nots būs svētīta no mūžīgās gaismas un ļoti ceru, ka tas būs patiesi liels notikums mūsu mūzikas dzīvē. 10. decembrī Rīgas Domā jau atkal skanēs tava mūzika, un šoreiz – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un tā galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski koncertā. Līdzās Vona-Viljamsa "Jūras simfonijai" būs tava "Musica Serena", kuru tu pats esi raksturojis kā nostalģisku rudens ainavu, mierpilnu jausmu. Man vizualizējas tāda rudens ainava: kad lapas nobirušas, tu ej kādā tālā pastaigā, un pēkšņi ieraugi ko tādu, ko brīdī, kad viss plauka un ziedēja, tu neredzēji, bet tagad pēkšņi paveras jauni apvāršņi un tu par to priecājies, par to brīnies – nekad nedrīkst zaudēt brīnīšanās sajūtu sevī! Bet nu redz, šad un tad pieķeru sevi, ka mēģinu skaidrot mūziku – tai pašai jāizstāsta viss. Bet te ir tā rudens gaisma, kas ir savādāka nekā citas gaismas, bet ir tik skaista un tik sevišķa. Šo skaņdarbu veltīju savam draugam – somu diriģentam Juham Kangasam dzimšanas dienā. Tā vienkārši ir mīlestības pilna dāvana, un tiem, kas to klausās, lai tā noglāsta dvēseli, lai noglāsta mūs: tik bieži mēs esam noguruši, tik bieži - noskumuši, nelaimīgi un dusmīgi... To visu projām! Lai mūzika paceļ virs zemes!  Jo tas taču ir mūzikas uzdevums - pacelt pāri reālajai dzīvei, kurā mēs dzīvojam: mūzika mums dod tādus laimes brīžus, kad tas viss ir prom, tavai dvēselei ir spārni un tā var lidot. Šis darbs skanēs Tarmo Peltokoski vadībā. Vai tev ir iznācis jau tikties ar viņu un parunāt par šo darbu, jeb tu ļauj pilnīgu vaļu šim jaunajam talantam? Par šo darbu ne, tur, manuprāt, nav daudz, ko runāt. Bet vienkārši trūkst vārdu vai atkal to būs daudz par daudz, lai izteiktu, kas tas ir par brīnumu - Tarmo, šis jaunais somu puisis. Šķiet, viņš no kosmosa atlidojis šeit - trūkst vārdu, lai izteiktu sajūsmu un apbrīnu par to, kāds viņā ir apbrīnojams spēks! Orķestris pamatā ir liels mūziķu pulks, kurš spēlē tā, kā viņus vada, kā viņus diriģē un dod impulsu. Un tas, kā Tarmo mūsu Nacionālajam orķestrim viņa inaugurācijas koncertā Cēsīs iedeva šo impulsu - protams, pēc rūpīga un nopietna mēģinājuma procesa, jo viņš ir ļoti prasīgs, principiāls... Dzirdēju, kāds mūsu orķestrim ir pianissimo! Kādas negaidītas nianses! Galvenais, ka mūzika notiek tajā brīdī: dvēsele lido kopā ar orķestri, kad to diriģē šis jaunais somu puisis Tarmo. Tā mums ir tāda dāvana! Uz jebkuru viņa koncertu jābūt klāt visiem, kas vien var būt, jo tādi brīnumi nenotiek bieži. 22 gadus vecs jauneklis, kurš spēj orķestrim iedvest tādu dzīvību, tādu enerģiju - tas ir kaut kas neparasts! Viņa inaugurācijas koncertā bija divas Piektās simfonijas: Vona-Viljamsa Piektā, kuru mēs tikpat kā nezinām - tas ir slavinājums tam labajam, kas katrā no mums ir iekšā. Jo viens no mūzikas uzdevumiem ir stāstīt, ka mēs dzīvosim un izdzīvosim, un mūsu nākotne būs tikai tad, kad naids un ļaunums tiks pārvarēts, un mēs atvērsimies viens pret otru mīlestībā un draudzībā. Un tas viss šajā Piektajā simfonijā bija tik apbrīnojami skaisti! Un tad Sibēliusa Piektā - gulbja lidojums. Tas bija kaut kas neaprakstāms. Arī mūsu Krista Auznieka darbs bija ļoti interesants: viņš ir apbrīnojami talantīgs komponists, un arī no viņa nāk pozitīva garīga enerģija. Pozitīva un apliecinoša, tāda gaiša. Ne vienmēr ar mūsdienu mūziku ir tā, ka pēcgarša pēc tās izskanēšanas ir tik gaiša un prieka pilna. Tā ka brīnumu brīnumi notiek mūsu mūzikas dzīvē! Saruna pilnā aojomā lasāma portālā lsm.lv.

Haig's Kabob House presents "Paisan & Friends" hosted by that crazy Italian, Paisan Kapitan. It's a Special Edition Show here on Hye Jams Radio! Your goombah friend, Paisan decided that the fans needed some dance music to get them out of their food coma on Thanksgiving. And boy did he deliver! Some of the most upbeat and amazing selections are sure to have you out of your seat and working off all the meat...that you liked to eat! Check out the New Jams from: Hrag, Harout Bedrossian and Ronios Plus Hits your know and love from: Alik Hakoyan, yellowheart, DJ Nar, Martin Mkrtchyan, Super Sako, Sammy Flash, Aram MP3, Showtime DJ, Vartan Taymazyan, Robert Manukyan, Tigran Asatryan, DJ Vartan, Diana Harutyunyan, Tikko, Gor Hakobyan, DJ Davo, Spitakci Hayko and Arman Hovhannisyan --to name a few. It's a high energy, incredible line up for your entertainment pleasure. Ain't nuttin' but a party...right here on Hye Jams Radio!

Jelgavā 1822. gadā tika izdots pirmais laikraksts latviešu valodā “Latviešu Avīzes”, tā iedibinot avīžniecības laikmetu, kura turpinājumu mūslaikos var ieraudzīt interneta ziņu portālu, elektronisko mediju un citu plašsaziņas līdzekļu darbībā. Šajā raidījuma epizodē viesojamies šim izdevumam veltītajā izstādē Jelgavas Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejā. Nesen iepazīstinājām ar pirmo regulāro preses izdevumu vēl tolaik Zviedru karalistes Latvijā, proti, „Rigische Novellen”. Vācu valodā. Šī izdevuma liktenis bija pakārtots Ziemeļu kara gaitas dinamikai, un, diemžēl, Rīga kapitulēja Moskovijas pārspēka priekšā. Starp citu, par šo epizodi runāsim vēl vienā raidījuma epizodē! Bet nu gan, dosimies ceļā uz mākslinieka Ģederta Eliasa vārdā nosaukto Jelgavas vēstures muzeju, jo arī tur šobrīd gūstama pilnīgāka izpratne par drukātā vārda vēsturi Latvijā. Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja izstāžu zālē atklāta izstāde ““Latviešu Avīzes” 200: ceļā uz mediju sabiedrību”, ko kopīgi organizē Latvijas Nacionālā bibliotēka un Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs. Izstāde tapusi notikumu cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros, atzīmējot rakstītā vārda latviešu valodā nozīmi un ietekmi sabiedrībā un kultūrā cauri gadsimtiem. 2025. gadā sagaidīsim latviešu grāmatas piecsimtgadi un ceļu uz to izgaismos daudzveidīgu notikumu cikls “Latviešu grāmatai 500”, ko īsteno Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar citām kultūras un atmiņas institūcijām. Par izstādes norises vietu zīmīgi izvēlēta Jelgava, kur 1822. gadā tika izdots pirmais laikraksts latviešu valodā “Latviešu Avīzes”, tā iedibinot avīžniecības laikmetu, kura turpinājumu mūslaikos var ieraudzīt interneta ziņu portālu, elektronisko mediju un citu plašsaziņas līdzekļu darbībā.  Izstāde stāsta par “Latviešu Avīžu” darbību vairāk nekā 94 gadu garumā, līdz 1915. gadā to pārtrauca Pirmais pasaules karš. Izstāde iepazīstina ar izcilām personībām, kuras piedalījās “Latviešu Avīžu” veidošanā, kā arī ļauj ielūkoties laikraksta ziņu slejās, kur lasāmi gan svarīgi un sensacionāli, gan ikdienišķi Kurzemes, Baltijas un pasaules notikumi. Kāds bija Jelgavas nozīmīgums informatīvās telpas jaunradē, stāsta Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures muzeja direktores vietniece Marija Kaupere. "Lai sāktu salīdzināšanu, būtu jāpaskatās uz citiem skaitļiem, proti, uz lasītprasmi," norāda Vita Zelče. "Tikko ir notikusi grandiozākā sociālā reforma, iespējams, visā mūsu teritorijas pastāvēšanas laikā, proti, dzimtbūšanas atcelšana, kuras rezultātā aptuveni 90% cilvēku maina savu juridisko statusu, viņi kļuvuši no atkarīgām cilvēciskām būtnēm par pilnīgi brīvām cilvēciskām būtnēm. Šajā kontekstā arī sākās mūsu teritorijā citi procesi, kas arī nozīmē pakāpenisku lasītprasmes iegūšanu. Lasītprasme tobrīd ir kaut kas līdzīgs mūsdienu datorprasmēm, tātad pirmais instruments, lai cilvēks varētu ieslēgties savā laikmetā." Atsaucoties uz Latvijas Universitātes profesori, Latvijas mediju vēstures pētnieci Vitu Zelči, “Latviešu Avīžu” pirmais redaktors Karls Frīdrihs Vatsons, reiz jokojot, savu laikrakstu nodēvēja par “nemirstīgo avīzi”. Viņam bija taisnība – “Latviešu Avīzes” ir nemirstīgas ne vien mediju vēsturē, bet arī – mūžīga vērtība Latvijas vēsturē un kultūrā. Eskpozīcijas, veltītas laikrakstam „ Latviešu Avīzes” turpina pētniece Vita Zelče. Ar Mariju Kauperi pārspriežam avīžu izplatības īpatnības, kuras bija pakārotas noteiktam ritmam un tradīcijām. “Latviešu Avīzes” iznāca no 1822. gada līdz 1915. gadam. Laikraksts tika iespiests Jelgavā: sākotnēji reizi nedēļā, no 1901. gada divas, bet no 1911. gada trīs reizes nedēļā, savukārt no 1913. gada laikraksts tika izdots katru dienu. Ievērojamākie redaktori: Kārlis Frīdrihs Vatsons, Vilhelms Pantēnijs, Rūdolfs Šulcs un Augusts Bīlenšteins. Vita Zelče vairāk pastāstīs par Rūdolfa Šulca figūru. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Vēstījumā par latviešu drukātās preses vēsturi stāsts par Trešās atmodas un Latvijas neatkarības atjaunošanas posma izdevumiem 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Stāsta tolaik aktīvi atmodas preses darbinieki, žurnālisti - publiciste, šobrīd literārā žurnāla "Domuzīme" galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa un filologs Aleksejs Grigorjevs. Iepriekšējā raidījumā, kurā runājām par presi Padomju Latvijas pēdējās desmitgadēs - Hruščova atkušņa un pēc tam Brežņeva stagnācijas periods -, konstatējām, ka tā laika preses aina ir pietiekami bagātīga, iznāk daudz dažādu preses izdevumu. Un šī vide, kas ir samērā daudzskaitlīga, ir viena no tām, kur briest un zemdegās pastāv zināma intonatīvā opozīcija padomju varai, kaut arī šī prese, protams, kalpo tā laika varai kā propagandas un ideoloģijas instruments. Tas, kas notiek ar presi 80. gadu vidū, kad varas kontrole tiek atslābināta, Padomju Savienībā sākas tas, ko dēvē toreiz par atklātību, tiek atlaisti cenzūras žņaugi, izrādās, ka tie žurnālisti, kas ir strādājuši Padomju Latvijas presē, tai skaitā tādā, kuru izdod partijas centrālkomiteja komjaunatnes centrālkomiteja, ka viņi daudzi ir visai gatavi ātri pārorientēties.  Pareizā lietu izpratne ir pastāvējusi jau pirms tam, faktiski tajā brīdī, kad šai, teiksim, mēģenē iemet kaut kādus atsevišķus katalizējošus elementus, kas ir, piemēram, atklātībā nonākuši vēstures fakti. Tēma par represijām padomju laikā, par Molotova - Ribentropa paktu, tas izraisa momentāli strauji rūgšanas procesu.  Viena no tādām spilgtām pirmajām bezdelīgām ir žurnāls "Avots". Literāri kulturāls žurnāls, kurš parādās 1987. gadā. Atceros labi to momentu, mans klases biedrs toreiz Jānis Elsbergs, kura vecākais brālis, dzejnieks Klāvs Elsbergs piederēja pie "Avota" redakcijas kodola, viens no pamanāmākajiem šai jauno ļaužu grupā, atnesa tādu ziņu, ka būs jauns žurnāls. Šie redakcijas ļaudis ir bijuši Komjaunatnes centrālkomitejā, tikušies ar "kurējošajiem ļaudīm", un viņiem ir pateikts, ko viņi drīkst un ko viņi nedrīkst. Atceros, ka viņiem bija teikts - pagaidām nekādu trimdu, nekādas trimdinieku publikācijas un neko par Černobiļu. Arī Rudīte Kalpiņa tajā laikā bija viena no "Avota" komandas.  "Avots" bija ļoti pamanāmi citāds nekā visi līdz tam iznākusī Latvijas prese arī ārējā noformējumā, par kuru bija sašutuši arī daudzi vecākās paaudzes latvieši.  "Katrā ziņā tas nāca ar kaut ko jaunu. To situāciju, varbūt, pat var salīdzināt ar 50. gadu beigām, kad arī, atceros, Ilgvars Butulis stāstīja, parādoties "Zvaigznei" [žurnāls], parādījās arī tiešām jauns grafiskais vizuālais noformējums, parādījās krāsas. Tātad faktiski caur periodiku mēs līdz šim dažādos posmos esam guvuši signālus, ka nāk kaut kas jauns, vai, ka šis jaunais jau ir atnācis, un tas tagad atspoguļojas tajā konkrētajā preses izdevumā," vērtē Rudīte Kalpiņa. Paiet salīdzinoši neilgs laiks, un 1988. gadā tiek dibināta Tautas fronte un parādās laikraksts "Atmoda", nu jau izteikti politiskas izdevums, un tas saistās ar Alekseja Grigorjeva darbu. Viņš bija laikraksta krievu izdevumā vadītājs. "Tikko parādījās iespēja darīt kaut ko vairāk, tad notika tāds kā sprādziens. Un tas sprādziens, es domāju, vispirms bija "Avots", tad arī "Atmoda". "Atmodas" redaktore bija Elita Veidemane un viņa mani aicināja par krievu varianta redaktoru. Tā bija, protams, jau tīri politiski avīze ar kultūras nozīmi. Šeit laikam ir jārunā arī par to, kas notika ar krievu un latviešu kultūru mijiedarbību gan "Atmodā", gan arī "Avotā", jo "Avotam" krieviski bija milzīga nozīme visā Padomju Savienībā, tāpat kā "Atmodai" krieviski. Mēs kaut kā to piemirstam, mēs esam ļoti daudz darījuši arī krievu vēstures bīdīšanā un atvēršanā pasaulei un atvēršanā savai pašai vēsturei. Tam bija ļoti liela nozīme," atzīst Aleksejs Grigorjevs.

Karstais laiks ir bīstams ne tikai augstās gaisa temperatūras dēļ, diemžēl arī tāpēc, ka atvēsināšanos cilvēki mēdz padarīt par gana ekstremālu pasākumu, kas var beigties ar smagām traumām un pat cilvēka nāvi. Nebūt nevajag lēkt no tramplīna vai tilta margām, bieži vien pietiek ar labi zināmu ezera laipu, lai viss noietu greizi, ļoti greizi. Raidījumā Kā labāk dzīvot saruna par traumām, kas tiek gūtas, lecot ūdenī, un par rehabilitācijas iespējām pēc tām. Pieredzē dalās Juris Kalniņš, vīrietis ratiņkrēslā, kurš guvis traumu, lecot dīķī. Kā sniegt pirmo palīdzību šādam neapdomīgam lēcējam, skaidro traumatologs ortopēds Agris Mertens. Par rehabilitācijas iespējā stāsta nacionālā rehabilitācijas centra „Vaivari” valdes priekšsēdētāja, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste, ģimenes ārste Anda Nulle. Slimību profilakses un kontroles centrs uzsācis kampaņu par drošu atpūtu pie ūdens "Pārgalvības cena. Nelec!". Kampaņas mērķis ir skaidrot drošas atpūtas pie un uz ūdens nozīmi, kā arī aicināt aizdomāties par sekām, kādas var rasties pārgalvīgas rīcības rezultātā, lecot uz galvas ūdenī. Jura Kalniņa liktenīgais lēciens bija pirms 12 gadiem Līgo vakarā. "Tikko nosvinēju savu 12. dzimšanas dienu," saka Juris Kalniņš, piebilstot, ka tas ir melnais humors. Viņš cer, ka ar laiku arī piecelsies no ratiņkrēsla, arī pateicoties medicīnas attīstībai. "Bija Līgo vakars, svinējām, pirts, piemājas dīķis, visu vakaru lēkāju. Es taču esmu super pārliecināts, lecu visu jaunību, bērnību. Normāla lieta, jālec uz galvas. Lēkāju, jau zāle bija slapja. Liktenīgā reizē paslīdēja kāja, lēciens sanāca tuvāk, nekā vajadzēja. Tad arī notika tas - nokrakšķēja kaut kas, zem ūdens sapratu, ka kaut kas nav labi. Nezinu kādā mistiskā veidā aizkūlos līdz krastam, pamanīja apkārtējie, tie pavilka vairāk ārā no ūdens, tad arī viss, atslēdzos. Nākamais, ko atceros, reanimācija," atminas Juris Kalniņš. "Īstā apjauta, kas noticis, tas nenāca reanimācijā, tas pēc tam sākās tālāk rehabilitācijā, kad saproti, es te gulēšu ilgu laiku. Tad lēnām sāc saprast, kas noticis. Viena liktenīga reize, pāris sekundes, neatgriezenisks process notiek." Agris Mertens bilst, jo siltāka vasara, jo traumu ir vairāk. "Liels noteicošais faktors ir ūdens daudzums upēs un ezeros. Karstajās vasarās ūdens daudzums krietni samazinās un tur, kur varēja droši lekt, vairs to nevar. Tā ir lielākā problēma - pat droši pārbaudītas vietas, kur to esi darījis gadiem, iespējams var būt ļauna un var beigties bēdīgi. Lekšana nav ieteicama  nevienā laikā posmā, jo gada laikā var būt parādījies peldvietā kāds zemūdens objekts. Kāds netīšām lielāku bluķi iemetis, vai tas ir kaut kur iesprūdis. Uz tā var uzsisties un dabūt smagas traumas," skaidro Agris Mertens. "Jo ūdens dziļums ir mazāks, jo lielāka traumas iespējamība. Tā arī tās rodas - truls trieciens pret upes vai ezera gultni." Kāda ir pareizā rīcība šādā situācija, skaidro Agris Mertens. Viņš atzīst, ka bieži pēc šāda lēciena, ja apkārtējie nepamana, cilvēks var arī noslīkt, jo rodas īslaicīgs samaņas zudums vai samazinās rokās spēks. Cilvēku, kurš guvis traumu ir jādabū krastā, problēmas var būt upē, kur cilvēku var sākt nest straume. Tāpat jāizvērtē savi spēki, lai nebūtu tā, ka ejot palīgā, situāciju vēl pasliktina.  Ja cietušajam ir spēks rokās, var padot koku vai dvieli, lai aizķer, un var izvilkt ārā; Ja cietušais ir zaudējis samaņu un vēl atrodas ar seju ūdenī, pirmām kārtām, viņu vajag apgriezt otrādi, lai varētu elpot. To vislabāk darīt divatā, lai pieturētu ķermeni un galvu, tā mazinot neiroloģisko bojājumu. Nevajag tālu nest krastā un noguldīt uz līdzenas vietas.  Nepieciešams izsaukt neatliekamo palīdzību, bet jārēķinās ar attālumu līdz notikuma vietai un laiku, kamēr mediķi ierodas, tāpēc pārējiem jārīkojas koordināti, vienam norādot, ka tas izsauks ātro palīdzību un arī paziņos par to pārējiem, vai vispār var sazvanīt. Ārsts atzīst, ka palīdzēt nācies tikai vīriešiem, nevienu sievieti lēcēju nav operējis, vīrieši ir katru gadu. Tāpat viņš atgādina, ka bīstami var būt arī lēcieni uz kājām ūdenstilpnē. Pēc sarunās ar tiem, kas guvuši līdzīgas traumas, Juris atzīst, ka visi bijuši pieredzējuši lēcēji, pieredzējuši peldētāji. "Lielā pārliecība, ka es visu māku, ir nosacījums, ka kaut kas notiks," norāda Juris Kalniņš. Viens lēciens maina visu dzīvi un arī ar operāciju viss nebeidzas. Uzlabojumi ir minimāli. Psiholoģiskais kritiens ir 3-4 mēnesī, kad cilvēks saprot, ka uzlabojumi notiek minimāli, ārstu prognozes nav tādas, kā vēlētos, tad notiek sevis pārvērtēšana. Tad liela nozīme ir ģimenes atbalstam. "Nācās mainīt ne tikai darbu, bet visa dzīve apgriezās otrādi. Pirms traumas strādāju celtniecībā, ratiņkrēslā tas nav iespējams, laika gaitā iemācījos ar datoru apieties, pārceļos uz ofisu," stāsta Juris Kalniņš. "Bet profesijas mainīšana nav sarežģītākā lieta. Sāksim ar to, ka iemācāmies paši paēst. Tas jau ir sasniegums. Iemācamies sevi apkopt, elementāras higiēnas lietas - noskūt bārdu, nomazgāt seju. Pēc tam nākamais ir gultā pašam pagriezties, ka tevi kāds negroza. Uzvilkt zeķes. Ticiet man, tas sākumā var aizņemt līdz pat stundai, abas zeķes uzģērbt un noģērbt. Nākamais grūtais ir bikses uzvilkt. Kas tur, uzvelc un ej, bet kad rokas ir vājas un guli gultā, atkal aiziet stunda.   Soli pa soli vispirms jāiemācās pamatlietas, tad var sākt par profesijas maiņu domāt. Kad spēj ratiņkrēslā pastāvīgi pārvietoties, sevi apkopt, tad valsts piedāvā izglītības iespējas, apgūt profesiju."  Ārsta minēto samierināšanās periodu, ka tagad dzīve būs citāda, Juris pārvarējis, sākot nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, sportu. Sākumā cilājis hanteles, braucis ar ratiem, iesaistījies ratiņbasketbolā, vieglatlētikā. Ar speciāliem ratiem nobraucis septiņus maratonus.  "Sportošana nodarbina prātu, nav laika visādām muļķībām. Otrs – rehabilitācija," atzīst Juris Kalniņš. "Neskatoties uz karsto laiku, šobrīd "Vaivaros" nav šogad ielekušo. Un es ļoti ceru, ka nebūs. Diemžēl pieredze rāda, ka katru gadu, pēdējos gados gan samazinās šis skaitlis, bet vidēji līdz desmit jauniem cilvēkiem muļķīgas pārgalvības dēļ turpina pie mums rehabilitāciju pēc ķirurģijas, lai spētu dzīvot tālāk dzīvi riteņkrēslā," norāda Anda Nulle. "Statistika ir nepielūdzama, katru gadu ir cilvēki, kas tomēr ir lekuši uz galvas ūdenī, neraugies uz to, ka ir tik daudz kampaņu, runu un sarunu. Diemžēl tas turpinās." "Tam tā nevajadzētu būt un ļoti ceru, ka tā nebūs, jo varam skatīties uz Skandināvijas pieredzi, kur faktiski tādi gadījumi ir retums, varbūt viens vasarā. Runājot ar savu kolēģi Dānijā, kāpēc pie mums ir tik daudz šo gadījumu, viņš teica, jā, pie mums arī bija divi gadījumi Kopenhāgenā - viens bija viesstrādnieki no Latvijas, otrs bija viesstrādnieks no Polijas," turpina Anda Nulle. "Jautājums, kā jūs panākat? Profilakses kampaņa nav tikai tajā brīdī, kad ir karsts, profilakses kampaņa  ir cauru gadu, skolā par to runā, par to runā bērnudārzā, jo patiesībā ir jārunā ar vecākiem, kas rāda piemēru. Ir vienkārši jāieaudzina no bērna kājas tas, ka pārgalvīga rīcība ir stulbums, nevis drosme. Un jāiemāca, ka faktiski jebkurš, ja mēs redzam, ka kāds rīkojas neprātīgi vai vienkārši neapdomīgi, ka tas ir jāpatur. Es domāju, ka šis ir varbūt sabiedrības izglītošanas un audzināšanas darbs, jo tādām traumām nav jābūt. Bet, protams, ir vēl viena lieta. Nupat lasīju plašu Kanādas pētījumu un mūsu dati ir tieši tādi paši. Lielākā daļa - 50% gadījumu - ir alkohola vai narkotiku reibumā. Un jocīgi, ka ir arī tā, ka 30% no šiem pacientiem ir apzinājušies risku, bet vienalga darījušas. Tātad cilvēka daba ir, ka gribas riskēt.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izdevis tā fondos glabātās "Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas. 1941–1946". Ādolfs Karnups ilgus gadus pabija Valsts Vēsturiskā muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja amatā, dienasgrāmatā aprakstītais vēstures juku periods stāsta par muzejnieku centieniem piemēroties varas maiņām, arī pašaizliedzīgu risku, kara jukās glābjot vērtīgus muzeja priekšmetus. Dienasgrāmatu publiskošana ir gan piemineklis muzejnieka personībai, gan arī pamatīgs ķieģelis vēl neuzrakstītās Latvijas muzeju vēstures ēkā. Savā ziņā simboliski, ka ar grāmatu iepazīstina Sanita Kalna, muzeja patreizējā Etnogrāfijas nodaļas vadītāja, un arī grāmatas komentāru autore. Sarunā ar Sanitu Kalnu, taču jo īpaši – ar Arni Radiņu, muzeja direktoru un arī grāmatas pēcvārda autoru, stāstot par muzejinieku Ādolfu Karnupu un notikumiem muzeju vidē II Pasaules kara laikā, atkārtojas vārds “mēs”, tā sasaistot 1924. gadā dibināto Valsts Vēsturisko muzeju ar mūsdienām. Līdz šim Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas arī glabājušās ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fondos, grāmata, kurā tās izdotas, sanākusi ļoti skaista – dizaina autore ir Zane Ērnštreite. Paralēli skaidrojošajiem tekstiem, ilustratīvajā materiālā izdevies parādīt autora skaidri salasāmo rokrakstu, kalendāra grafējuma precizitāti,  sena un ilgi glabāta papīra šķiedru dzeltējumu. Grāmata ne tikai rada taktilas sajūtas, bet patiesi ir fiziski ļoti sajūtama – tā ir liela formāta un ap 480 lappušu smaga. Etnogrāfa, arheologa Ādolfa Karnupa dzīvesgājumu iezīmē gadaskaitļi no 1904. līdz 1973. gadam. Tik tikko sākot interesēties par viņa personību, iemetot interneta meklētājā šo vārdu, pirmās norādes izlec uz Atmodas gados pārizdotajām, trīsdesmitajos gados tapušajām burtnīcām, kurās aprakstīti novadu tautas tērpi. Tās ir praktisku padomu burtnīcas, jo Latvijas laikā Ādolfs Karnups lasīja lekcijas Ata Ķeniņa vadītajā Krišjāņa Barona Tautas augstskolā, Latvijas sieviešu nacionālās līgas rokdarbu skolā. Viņš arī apzinājis, zīmējis Latvijas pilskalnus, pats vadījis arheoloģiskos izrakumus Raunas Tanīskalnā un Talsu pilskalnā. Kas tad Latvijā notiek dienasgrāmatās aprakstītajā periodā? Latvijā trīs reizes nomainās okupācijas vara. Latvijas Republika tiek okupēta, iekļauta Padomju Savienības sastāvā, tai sekojošās Vācijas okupācijas laikā muzejs darbību nepārtrauca, taču 1944. gadā vācieši, atkāpjoties no Rīgas, aizved līdzi vērtīgākās muzeja kolekcijas. Valsts Vēsturiskais muzejs tai laikā atrodas Rīgas pilī, pašā Vecrīgas sirdī. Varbūt tā ir vēlme fiksēt pilsētā notiekošo? „1944. gada 15. jūnijs. Ceturtdiena. Tērpu forogrāfēšana krāsās. Naktī Vācija sāk atmaksas uzbrukumus Anglijai ar “raķetlidmašīnām”.” Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas ir interesantas tieši ar to, ka tajās nav memuārliteratūrai raksturīgās notikumu atlases. Rakstītājs, lai arī aprautās frāzēs, taču fiksējis visu pēc kārtas: kolēģu gaitas, savu veselības stāvokli, laika apstākļus, politiskos notikumus. Neviens nevar paredzēt, kas nākotnes vēsturniekiem izrādīsies svarīgi. Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas nav lasāma kā memuārliteratūra. Tai pat laikā dienu plānotāja īsajās piezīmēs koncentrēts ārkārtīgi daudz stāstu. Grāmatā ir arī Jāņa Cigļa rakstīta Karnupa biogrāfija, Māras Ritmanes sastādīta bibliogrāfija. Pateicoties Kristīnes Želves filmai un romānam, mums tagad ir zināms vēl vienas Valsts Vēsturiskā muzeja darbinieces – Mērijas Grīnbergas stāsts, kura dodas līdzi no Latvijas evakuētajām muzeja vērtībām. Ādolfs Karnups bieži viņu piemin savās dienasgrāmatās, viņi ir kolēģi Etnogrāfijas nodaļā. Tik dažādi likteņi, kas arī savā veidā lieina, ka kara gados muzeji nepavisam nebija tā drošākā darba vieta. Arņa Radiņa pieminētā 1946. gada tiesas prāva iznīcina Ādolfa Karnupa zinātnieka karjeru, viņš tiek arestēts un apsūdzēts muzeja vērtību piesavināšanā. Kas īsti notika tai laikā, pie kā vainīgs tiesas priekšā bija Ādolfs Karnups? Tikko aprakstītajos juku laikos, ne tikai Karnups, vairāki muzeja darbinieki glāba un slēpa no citiem muzejiem pārņemtos priekšmetus, iemūrējot tos Rīgas pils lifta šahtā un pagrabā. Jo īpaši priekšmetus, kas saistījās ar Latvijas valsts vēsturi, kurus saglabāt negrasījās neviena no okupācijas varām. Taču slēpa arī latviskas senlietas, un viens no apsvērumiem, kas lika tā darīt, bija vācu okupācijas varas izteiktā vēlme Latvijas muzeju vērtības evakuēt. Kā notika šī priekšmetu slēpšana, kas darījās Rīgas pilī kā vērtslietu krātuvē, grūti šodien pat aptvert. Ādolfs Karnups muzeja priekšmetus slēpa ne tikai no kara un jukām, bet arī viņš neuzticējās padomju varas nozīmētajam jaunajam muzeja direktoram Jānim Blaumanim. Jo īpaši pēc gadījuma, kad Blaumanis nodeva lifta šahtā atrasto sudrabu muzeja restauratoram, lai Berķis izgatavotu Blaumaņa sievai rotas. Karnups turpmāk centās pārtvert, neiegrāmatoja muzeja priekšmetus, lai glābtu tos no izsaimniekošanas. 1946. gada pavasarī taisnība it kā uzvar, tiek ierosināta krimināllieta pret Jāni Blaumani, bet arī pret Ādolfu Karnupu, pat  Mēriju Grīnbergu vecāko – Grosvaldu vecāko meitu, kurai Latvijas laikā piederēja lietišķās mākslas salons lepnajā namā pretim Operai, un padomjlaikā nācās meklēt jaunu pielietojumu Grosvaldu, pēc padomju varas standartiem, pārāk plašajam dzīvoklim. Mērijai Grīnbergai vecākajai tiek piespriesti trīs gadi cietumā, sods vēlāk tiek mīkstināts. Šai pašā prāvā notiesā arī Ādolfu Karnupu – vispirms piesprieda nāvessodu, vēlāk to aizstāja ar desmit gadiem ieslodzījumā. No Astrahaņas Ādolfs Karnups atgriežas 1955. gadā, līdz mūža beigām strādā Paula Stradiņa vadītajā Medicīnas vēstures muzejā.

Mēs esam nevien dziedātāju, bet arī avīžnieku tauta. Sākam jaunu raidījumu ciklu, kurā gada garumā aplūkosim Latvijas avīžniecības vēsturi. 2022. gadā aprit 200. gadskārta, kopš sāka iznākt pirmais preses izdevums latviešu valodā – 1822. gada 5. janvārī Jelgavā nāca klajā pirmais „Latviešu Avīžu” numurs. Par pirmajiem periodiskajiem izdevumiem latviešu valodā stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija. Kāda bija situācija laikā, kad sāka iznākt iknedēļas latviešiem domātā avīze, ko drukāja latviešu valodā līdz tam? "Latviešu nācijas prese sākās vācu valodā, un tas jau ir  tālais 1680. gads, kad Rīgā sāka iznākt pirmais laikraksts mūsu teritorijā "Rigishe Ordinari Postzeitung", kas sākotnēji iznāk divas reizes nedēļā. 1681. gadā  tas kļūst par "Rigishe Novellen" un iznāk līdz 1710. gadam,” vēsturē ielūkojas Vita Zelče.   Tad avīžu iznākšanu ietekme lielie politiskie notikumi - Ziemeļu karš un Krievijas armija  ieņēma Rīgu, plosās mēris, ir daudzas citas milzīgas nelaimes un avīžniecību mūsu teritorijā beidzās gandrīz uz pusgadsimtu. "Tā sāk atdzīvoties 18. gadsimta vidū, nedaudz vairāk otrajā pusē ar izdevumu, kas vairāk ir sludinājumu avīzē nekā satura avīze, un arī paralēli Jelgavā top vairāki izdevumi, bet kopumā līdz vārdam latviešu valodā, līdz tādam vārdam, ko patiešām lasītu latviešu auditorija, vēl ir ejams ceļš vairāku gadu desmitu garumā," atzīst Vita Zelče. "Vēl, domājot par to, kas latviešu valodā ir rakstīts pirms "Latviešu Avīzēm", jāatceras tautas apgaismības kustība, kas sākas jau ar Veco Stenderu 1766. gadā. Viņa stāstu krājums ir pirmā laicīga satura grāmata latviski, kas arī adresēta latviešiem. Tūliņ pat pēc tam 1769. gadā iznāk "Latviešu Ārstes". Par izdevuma žanru tiek diskutēts, bet to uzskata par pirmo latviešu žurnālu," norāda Pauls Daija. "Tāpat vēlāk vesela rinda ar grāmatām par dažādām tēmām par lauksaimniecību, medicīnu, zinātņu popularizēšanu, faktiski tēmām, kuras mēs lasām arī "Latviešu Avīzēs"." Latviešu prese sākās ar medicīnisku izdevuma "Latviešu Ārste", kura izdevējs ir ārsts Arnis Pēteris Vilde. "Vairāk šis izdevums bija adresēts pašiem rakstītājiem kā eksperiments latviešu valodā, bet visnotaļ tas parāda to, ka latviešu valoda ir domāta rakstu valodai un arī zināmā mērā zinātniskās apgaismības domas izteikšanai. Tas ir labs notikums, kuru mēs kārtīgi nenosvinējām, kad bija apaļā jubileja," uzskata Vita Zelče. "Latviešu Avīžu" izdevēji ievadrakstā piesauc Veco Stenderu kā savu iedvesmas avotu un cilvēki, kuru idejas viņi turpina, kā viņi to paši saka "savā mīlestībā pret latviešu tautu un latviešu valodu".  "Šīs vācbaltiskās literātu aprindu vai intelektuāļu aprindu būtisks devums ir ļoti spēcīga apgaismības kustība. Bija atsevišķi cilvēki, atsevišķas izcilas personības, kuras bija gatavs iet pretī laikam un radīt tobrīd nenormāli svarīgu, jāsaka izcilu inovāciju. Proti, piedāvāt zemāko kārtu cilvēkiem tobrīd modernāko masu mediju - laikrakstu," norāda Vita Zelče.  Cik modernas no sava laika viedokļa izskatās "Latviešu Avīzes", salīdzinot ar citu valstu preses izdevumiem?  "Lai sāktu salīdzināšana, būtu jāpaskatās uz citiem skaitļiem, proti, uz lasītprasmi," norāda Vita Zelče. "Tikko ir notikusi grandiozākā sociālā reforma, iespējams, visā mūsu teritorijas pastāvēšanas laikā, proti, dzimtbūšanas atcelšana, kuras rezultātā aptuveni 90% cilvēku maina savu juridisko statusu, viņi kļuvuši no atkarīgām cilvēciskām būtnēm par pilnīgi brīvām cilvēciskām būtnēm. Šajā kontekstā arī sākās mūsu teritorijā citi procesi, kas arī nozīmē pakāpenisku lasītprasmes iegūšanu. Lasītprasme tobrīd ir kaut kas līdzīgs mūsdienu datorprasmēm, tātad pirmais instruments, lai cilvēks varētu ieslēgties savā laikmetā." Salīdzinot, Vita Zelče norāda, ka 19. gadsimta 30. gados Amerikas Savienotajās Valstīs sāka veidoties modernās pilsētas un tur sākās tā saucamais peniju preses laikmets, kad arī mediju tirgū izmeta zemākajiem slāņiem domātus vārdus izdevumus, lai šie cilvēki varētu integrēties tobrīd jaunajā, topošajā moderno pilsētu modernās industrializācijas kultūrā.  "Mūsu gadījums ir savādāks, bet nu kaut kādas zināmas līdzības varam ieraudzīt. Tātad mediji pavēršas pret mazo cilvēku - pašu niecīgāko sociālo būtni," vērtē Vita Zelče. Vai šis mazais cilvēks vai, kā apzīmē paši "Latviešu Avīžu" izdevēji "arāju kārtas cilvēks", tālaika latvietis, ir gatavs patērēt piedāvāto izdevumu?  " Viņam nevajadzēja tās avīzes. Labi, ja pagastā bija viens drukātā vārda fanāts, bet bija arī pagasti bez tādiem. Tāpēc arī šī inovācija nāk vairāk no augšas, un tāpēc arī vajadzīgi vairāki gadu desmiti, kamēr zemnieku pieradina pie avīžu lasīšanas, kamēr mainās laikmeta ietvari," atzīst Vita Zelče. "Pirmajos gados arī paši izdevēji savā laikrakstā atzīst, ka viņiem ir jāpārlauž priekšstats, ka avīzes ir kungu pasākums. Kungi ir tie, kuri lasa avīzi, bet mēs godīgi ārāji, ko mēs ar tādām kungu gudrībām savā dzīvē darīsim." Ko tad lasīja tajā laikā?  "Vai nu Bībeli vai Jauno Derību, Dziesmu grāmatu, katehismu un kalendāru. Tā ir standarta zemnieku bibliotēka 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā," atzīst Pauls Daija. "Grāmatas un tas pats sakāms arī par periodiskajiem izdevumiem, nevis atsaucās uz lasītāju pieprasījumu, bet drīzāk gan radīja lasītājus, tas nozīmē, bija vērstas nākotnē," paplidina Pauls Daija.  Lasītprasme bija Vidzemē augstāka 18. gadsimta beigās, Kurzemē zemāka. "Protams, lasītprasme nav tas pats, kas lasīšanas motivācija un ļoti svarīgs apgaismības pienesums bija pārliecināt latviešus par to, ka ir nepieciešams lasīt un ka lasīšana ir kaut kas vairāk nekā tikai reliģiska pieredze," skaidro Pauls Daija. "Ļoti bieži šajā laikmetā lasīšanu identificēja ar reliģisku rituālu, bieži vien arī ar ceremoniālu. Par tādu lasīšanas revolūciju latviešu kultūrā mēs varam runāt 19. gadsimta vidū. Tas ir gan laiks, kad "Latviešu Avīzes" iegūst strauju popularitāti, gan arī Anša Leitāne tulkotās "Grāfa lielmātes Genovevas" fenomens." Vita Zelče norāda, ka laikrakstu lasīšana ar laiku top kaut kā līdzīga regulārai rīta lūgšanai. Kā sākās dienas: sanākam, izlasām, izlase pie galda sēdošais vecākais vai galvenais vīrietis un pārējie šo vēstījumu noklausās. Un protams, ka ir jāpaiet laikam, lai laikraksts nonāktu līdz katrai mājai. "19. gadsimta pirmajā pusē ļoti spēcīga ir tieši pārstāstīšanas kultūra. Arī paši laikraksta izdevēji motivē cilvēkus abonēt kopā vairākām mājām. Tātad viena māja izlasa, dot tālāk," turpina Vita Zelče.  "Vienā mājā izlasa viens cilvēks, mēs varam balstīties zināšanās par tā laika mājsaimniecībām, kur dzīvo aptuveni 10 - 15 cilvēki kopā. Garie ziemas vakari, rudeņu vakari, vakarēšanas kultūra. Tad, protams, šī izlasītā informācija, svaigā informāciju, informācija no malas tiek pārstāstīta, tātad principā "Latviešu Avīzes" iedeva materiālu veselas nedēļas sarunām tai vai citai mājsaimniecībai, līdz tā tiek pie nākamā numura."

Kristīne Virsnīte (TV personība, uzņēmēja un influencere) un es, Laura Dennler no Cilvēkjaudas, nolēmām pastāstīt katra savu pieredzi par bedrēm, šķēršļiem un risinājumiem ceļā uz spēju sajust un paļauties uz savu iekšējo navigācijas sistēmu jeb savu G.P.S. - gandarījuma un prieka sajūtu, kas dziļumā saka priekšā, ko darīt gan apjukuma pilnā ikdienā, gan tad, kad šķiet, ka tas, par ko sapņo un ko gribi, ir nesasniedzami.Tā ir saruna ne tikai par cenu sevis apšaubīšanai, par izdegšanu, darot savu sapņu darbu, bet arī par ceļu uz lielāku drosmi rīkoties un risinājumiem, mācoties ticēt sev un savai spējai sasniegt to, kas sākumā šķita nereāli.Mēs runājām arī par Kristīnes veidoto video sēriju projektu par jaunāko piedzīvojumu Āfrikā, kurp viņa ar vīru devās, lai izglābtu savus tupmākos trakos piedzīvojumus. Ja gribi laicīgi uzzināt, kad šie video būs pieejami skatīšanai, tad pieseko Kristīnei viņas Instagram kontā vai Facebook.Savukārt, es sarunā pieminēju jaunāko Cilvēkjaudas komandas projektu, jo mēs drīz vērsim durvis uz pieteikšanos treniņam, kur dalībniekiem palīdzēšu:atjaunot saikni ar katram savu iekšējo GPS;attīstīt spēju uzturēt sevī motivāciju un enerģiju ilgtermiņā;iegūt no savas cilvēkjaudas vairāk.Mēs nevarēsim šajā programmā uzņemt visus gribētājus, tāpēc ikvienam piedāvāsim iespēju noskatīties bezmaksas lekciju par to "KĀ SAPRAST UN ATBALSTĪT SEVI TAGAD, LAI IZDODAS DARĪT TO, KO NEDARI, PAT JA ZINI, KA TEV TO VAJAG". Tikko šī lekcija būs gatava, tā nosūtīsim to visiem, kuri ir pieteikušies Ugunsskolas jaunumu saņemšanai, kā norādīts šajā lapā.Sekot savam iekšējam kompasam nav viegli, bet vēl grūtāk ir tam nesekot. Mēs ceram, ka kaut kas no Kristīnes un manas pieredzes dos idejas vai vismaz iedvesmos cilvēku, kuram savs tālākais ceļš nav redzams tik skaidri, kā šobrīd gribētos.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:50 Atklāti par cenu, ko maksā pat daroša cilvēka neticība sev 36 gadu garumā, Kristīnes pieredze6:27 Kā veidojās Lauras ticība sev pārvarot izaicinājumus16:10 Kurš bija tas brīdis, kad Kristīne apjauta savu spēku un izvēlējās vairāk ticēt savai varēšanai20:50 Kā sākt uzticēties savai iekšējai navigācijas sistēmai, kas vienmēr zina atbildi un izeju28:43 Kāpēc cilvēkiem nav viegli sajust un paļauties uz savu personīgā GPS (Gandarījuma un Prieka Sajūtas) kompasu46:55 Atdzimt no jauna, lai eksperimentētu un uzdrošinātos, nevis dzīvotu nebeidzamā pāratbildībā un pienākumos53:31 Kristīnes Virsnītes trakais projekts ar kempera izglābšanu no Āfrikas pandēmijas laikā1:09:07 Kādam nolūkam Laura izveidoja un turpina Cilvēkjaudas podkāstu un darbu1:16:07 Uzmanīgi ar sevis izdedzināšanu, darot savu sirdsdarbu1:25:35 Kāpēc jaunajai GPS (Gandarījuma un Prieka Sajūtas) programmai ir tādas sastāvdaļas1:37:13 Kādus signālus Kristīne palaida garām, kā rezultātā piedzīvoja izdegšanu1:54:34 Kā atrast dažādus risinājumus savu resursu uzpildīšanai pat tad, kad liekas, ka nekas vairs nepalīdz un neinteresē2:13:24 Kristīnes ieteikums cilvēkiem, kuri šobrīd jūtas iestrēguši2:16:05 Lauras Dennler ieteikums par cilvēka pamata izvēļu un vērtību drosmīgu sakārtošanu2:20:32 Kur un kādā veidā varēs redzēt Kristīnes Virsnītes jauno raidījumu

Tūrisma nozarei un biznesam pēdējie divi gadi nav bijuši tie vieglākie, bet nākotne, lai gan grūti prognozējama, var nest jaunas iespējas un ne tikai šai nozarei. Interesējamies arī, vai vērts ieguldīt Lietuvas uzņēmumā "Kauno Energija". Drīz gadu mija un uz pandēmijas dzimšanas dienas tortes varēs likt jau divas sveces. Šaubos, ka to varētu svinēt tūrisma nozare, kura pamatoti ir starp tām nozarēm, kas visvairāk zaudējušas pandēmijas laikā. Tikko parādās kāds gaismas stariņš tuneļa galā, tā atkal ir klāt jauns vilnis, jauni ierobežojumi un viss ir vēl sliktāk. To parāda arī oficiālā statistika šī gada pirmajos trīs ceturkšņos: Latvijas viesnīcās nakšņoja aptuveni viens miljons viesu, kas ir par piektdaļu mazāk nekā pērn un vairāk nekā uz pusi mazāk nekā 2019.gadā, turklāt viesnīcās tie uzturējās uz pusi īsāku laiku nekā pirms diviem gadiem.  Vietējie un arī tuvāko kaimiņvalstu tūristi ir bijuši kā tāds reanimācijas dzīvības uzturēšanas aparāts nozarei. Bet nav jau svarīgi, kas ir bijis, būtiskāk ir saprast – ko darīt nākotnē. LIAA organizētājā Latvijas Tūrisma forumā Utrehtas universitātes Sociālās psiholoģijas nodaļas lektors, biznesa strateģis Timons De Jangs paredz, ka tūrisma nozarei gaidāmas lieliskas iespējas, to skaidri parāda aptaujas, kurās cilvēkiem vaicā – ko darīsiet pēc pandēmijas? Pirmā atbilde ir -socializēšos, tikšos ar cilvēkiem, apkampieni, skūpsti, ballītes. Bet otra, tik pat bieža atbilde ir - CEĻOŠU!

Raidījumā Pievienotā vērtība par to, kādēļ grāmatvežiem derētu jau tagad sākt licencēties, kādu notikumu attīstību prognozē nekustamā īpašuma tirgū, un – vai vērts savu naudu ieguldīt igauņu finanšu grupā „LHV group”. Mazliet par grāmatvežiem. Jau 2023. gadā grāmatvežiem, kas savus pakalpojumus sniedz kā ārpakalpojumu ir jābūt licencētiem. Jau ir sācies pārejas periods. Bet Valsts ieņēmumu dienestu satrauc, ka pagaidām interese tikt pie licences nav pārāk augsta. Bet kas ar nekustamo īpašumu tirgu Latvijā? Tikko sākoties pandēmijai, bija īss izbīlis, bet saprotot, ka krietna daļa dzīves nu ritēs mājās, daudzos segmentos aktivitāte pieauga.  „22% Latvijas iedzīvotāju plāno pirkt vai īrēt īpašumu tuvākā gada laikā. Tas ir visā Latvijā un tas ir visai liels cipars,” tā saka Inta Priedola no „Kantar” SEB rīkotajā diskusijā par nekustamā īpašuma tirgu. Un lielākā daļa no tiem oktobrī teica, ka vēlas tieši pirkt.

**Lavet i samarbejde med Naturli & Randstad** Live optagelse fra Michael Laudruo Lounge på Brøndby Stadion med FCK´s Peter Christiansen og Brøndbys Carsten V Jensen. De to erfarne sportsdirektører fortæller om sportsdirektørens hverdag. Vi taler om processen med køb og salg af spillere, men også om de utallige andre og mindre synlige opgaver med f.eks. strategi, personalehåndtering, opledelse af en bestyrelse og en kalender propfyldt med møder. Og så var der spørgsmål fra et medlevende og talstærkt publikum. Hvis du også vil opleve en optagelse af Bech Bag Bolden, så er der en chance tilbage i Odense på Nature Energy Park med Per Pedersen og Morten Bisgaard 25. november. Find billetter på Tikko.dk

Es ļoti gaidīju sarunu ar Igo, kurā izjautāt viņu gan par viņa meistarību uz skatuves, gan to, kā viņš, būdams slavens mūziķis, spēj tik iespaidīgi dažādot savu profesionālo darbību – mākslinieks, radio raidījumu vadītājs, dzejnieks, uzņēmējs. Viņa organizētie projekti ir iespaidīgi ar to, kā viņš spēj redzēt un pārvērst realitātē to, ko citi ne tikai neuzdrošinās, bet pat nespēj ieraudzīt. Mani iedvesmo viņa spēja kāpt pāri ierobežojumiem - paša, dzīves vai citu cilvēku radītiem.Tikko tas būs iespējams, tā aicināšu sev līdzbraucējus, lai kopā dodamies uz Igo Cepli. Un, ja tev, līdzīgi kā man, ir sajūta, ka, lietojot kolosāla cilvēka radīto, tas kalpo kā iedvesma un enerģijas uzlāde (kuru viņam tāpēc mazāk nepaliek), tad iesaku izpētīt darbus, ko Igo piedāvā vienā no saviem projektiem “Akcents personībai“, jo, iespējams, tur ieraudzīsi dāvanu sev vai sev svarīgam cilvēkam.Igo ir neparasts un ļoti jaudīgs cilvēks. Igo ir mākslinieks bez robežām.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit - https://ugunsskola.lv/cilvekjauda89/SARUNAS PIETURPUNKTI:4:38 Kā un kāpēc tapa Igo izlolotie projekti “Vējturu nams” Jūrkalnē un “Ceplis” Bauskas novadā; 15:34 Kuri cilvēki palīdzēja Igo veidoties kā skatuves personībai; 18:30 Kā mākslinieks sagatavojas pirms katra uznāciena uz skatuves, piedzīvotie kuriozi; 33:22 Kā Igo reaģē uz neieinteresētu vai pat naidīgu publiku; 36:33 Etapi, kuriem skatuves māklsiniekam ir jāiziet cauri, pirms kāpt uz skatuves; 43:46 Vai Igo ir izstrādāti pirms un pēc uzstāšanās rituāli; 47:33 Ko iesākt ar kritiku un kritizētājiem; 53:58 Vai un kādā veidā Igo savas zināšanas nodod citiem; 58:25 Kāda šobrīd izskatās mākslinieka Igo ikdiena; 1:07:09 Ko cilvēki var piedzīvot Mūzikas un māklsas centrā Ceplis; 1:19:57 Igo ceļa vārdi cilvēkam, kurš ir pārvērtību priekšā. 

Live optagelse fra Michael Laudrup Lounge på Brøndby Stadion med FCK´s Peter Christiansen og Brøndbys Carsten V Jensen. De to erfarne sportsdirektører fortæller om sportsdirektørens hverdag. Vi taler om processen med køb og salg af spillere, men også om de utallige andre og mindre synlige opgaver med f.eks. strategi, personalehåndtering, opledelse af en bestyrelse og en kalender propfyldt med møder. Og så var der spørgsmål fra et medlevende og talstærkt publikum.Hvis du også vil opleve en optagelse af Bech Bag Bolden, så er der en chance tilbage i Odense på Nature Energy Park med Per Pedersen og Morten Bisgaard 25. november.Find billetter her:Bech bag bolden - OB special | Foredrag i Odense V | Køb billet på Tikko.dk

**Lavet i samarbejde med Naturli & Randstad** Vil du høre om midtbanespillet fra midtbanespillere fra 3 generationer - mindst - så glæd dig til denne episode. Vi optog foran et spørgelystent publikum på Blue Water Arena i Esbjerg med de tre midtbanematadorer fra primært EfB: Jens Jørn Bertelsen, Jerry Lucena og unge Mads Larsen. Vi kom rundt om udviklingen af midtbanespillet, om variationerne i de forskellige spilsystemer og spillestile, og om de tre eksperters bud på de vigtigste færdigheder. Hvordan trænede de det, havde de andre positioner - og hvorfor er den centrale midtbane banens bedste position? Uanset om du er midtbaneentusiast, EfB-fan eller fodboldelsker, så er dette en episode for dig. Og vil du selv overvære optagelse af Bech Bag Bolden i enten Brøndby 11.11.21 eller Odense 25.11.21, så find billetter her: Bech bag bolden - Brøndby special | Foredrag i Brøndby | Køb billet på Tikko.dk

Vil du høre om midtbanespillet fra midtbanespillere fra 3 generationer - mindst - så glæd dig til denne episode. Vi optog foran et spørgelystent publikum på Blue Water Arena i Esbjerg med de tre midtbanematadorer fra primært EfB: Jens Jørn Bertelsen, Jerry Lucena og unge Mads Larsen. Vi kom rundt om udviklingen af midtbanespillet, om variationerne i de forskellige spilsystemer og spillestile, og om de tre eksperters bud på de vigtigste færdigheder.Hvordan trænede de det, havde de andre positioner - og hvorfor er den centrale midtbane banens bedste position?Uanset om du er midtbaneentusiast, EfB-fan eller fodboldelsker, så er dette en episode for dig.Og vil du selv overvære optagelse af Bech Bag Bolden i enten Brøndby 11.11.21 eller Odense 25.11.21, så find billetter her: Bech bag bolden - Brøndby special | Foredrag i Brøndby | Køb billet på Tikko.dk

Šajā konkursa dienasgrāmatas lappusē uzreiz pēc II kārtas priekšnesuma tiekamies ar flautisti Elīnu Čeprovu. Sarunājamies arī ar koncertmeistarēm Hertu Hansenu un Ievu Dzērvi - tieši viņas kāpj uz skatuves un muzicē kopā ar konkursantiem. Pēc II kārtas uzklausām arī žūrijas locekli, flautisti Renāti Greisu-Armīnu no Vācijas.   Bet konkurss nav tikai dalībnieki un žūrija. Lai viss notiktu raiti kā pa diedziņu, ir liels atbalsta personāls, kuru ikdiena paiet dažādos darbos. Par to stāsta Liena Dāvida, Krista Tjarve un Luīza Ciemese.   Konkursā riskēt nedrīkst Tieši pēc otrās kārtas programmas nospēlēšanas satiekam mūsu pašu flautisti, Mūzikas akadēmijas studenti Elīnu Čeprovu.  Elīna Čeprova: Vēl joprojām ir sajūta, ka stāvu uz skatuves. Bija liela programma, un man tas bija liels pārbaudījums – sakoncentrēties un to visu izdarīt. Anete Ašmane: Vai šis tev ir pirmais lielais konkurss, vai arī tev jau ir starptautisku konkursu pieredze?   Līdz šim esmu piedalījusies dažādos konkursos – līdzīga tipa konkurss bija Itālijā, tas gan bija tikai flautistu konkurss.   Kurā kursā tu studē?   Nupat esmu uzsākusi studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesores Ilonas Meijas.   Tava profesore ir žūrijas priekšsēdētāja. Vai tas tev palīdz un dod iedrošinājumu, ka viņa arī ir zālē, klausās un atbalsta tevi? Mūsu skolotāja mūs nedrīkst vērtēt – to saku gadījumam, ja nu kāds domā, ka tā ir mūsu privilēģija... Katrā ziņā ir patīkami, ka zālē ir savs cilvēks, uz kuru varu projicēt savu spēli. Ik pa laikam paskatos uz savu skolotāju, vai viss ir kārtībā… Kāda ir sajūta, uzstājoties konkursā? Tas taču noteikti ir citādāk nekā koncertā? Jā, es visu laiku cenšos saprast, kas īsti ir tā konkursu un koncertu pieredze, jo konkurss tomēr ir lielāks risks – te nepieciešama daudz lielāka precizitāte. Bieži vien koncertā gribas kādu īpašu pianissimo paņemt, bet konkursā par to ir jāpadomā – vai tas tiešām atskanēs, vai tiešām nostrādās. Konkursā riskēt nedrīkst. Bet spožumam un attieksmei jābūt tādai pašai kā koncertā – pat ja zālē sēž tikai žūrija. Tik un tā jebkurā gadījumā cenšos visus uzrunāt. Man ļoti patīk piedalīties konkursos – tā ir lieliska iespēja, kā atskaites punkts, mērķis, uz ko var tiekties. Šoreiz, ja godīgi, nebiju plānojusi tikt tālāk par pirmo kārtu –divas dienas bija kārtīgs adrenalīns, intensīvi strādāju. Sapratu, ka ar tehniku vairs neko daudz neiespēšu, bija jādomā, par ko spēlēšu, ko darīšu un ko vēlētos pateikt. Ļoti patīk šāds grafiks. Vai uzstājoties konkursā tu domā arī par to, ka tevi vērtē, vai tomēr spēj par to konkrētajā brīdī aizmirst un nodoties mūzikai, lai tā atskanētu vislabākajā iespējamā veidā? Jā, laikam par vērtēšanu tajā brīdī nedomāju, vairāk par to, lai šiem cilvēkiem ir interesanti – cenšos viņus uzrunāt un paņemt viņu uzmanību.   Koncertmeistars kā sabiedrotais Liels atbalsts gan emocionāli, gan muzikāli ikvienam konkursantam ir viņa koncertmeistars. Latviešu dalībniekiem šoreiz ir vieglāk, jo viņi var saspēlēties ar vietējiem koncertmeistariem, kurus, iespējams, jau pazīst vai pat ar kuriem jau iepriekš ir sadarbojušies. Bet ārzemju dalībniekiem koncertmeistari tiek iedalīti, un tad nu viņiem ir kāds noteikts laiks, ko viņi drīkst kopā satikties, saspēlēties, sagatavoties. Un tad ir jākāpj uz skatuves. Šajā konkursā koncertmeistares ir vairākas, bet tiekamies ar divām – vispirms ar Hertu Hansenu, un tad sarunai pievienojas arī Ieva Dzērve. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="247597" layoutid="0" layout="" static=""} Herta Hansena / foto - no Latgales vēstniecības "Gors" fotoarhīva   Herta, ko tev kā koncertmeistarei nozīmē piedalīties konkursos? Tevi it kā nevērtē, bet kāda ir sajūta? Herta Hansena: Ļoti nervoza, jo katrs dalībnieks nes savu emocionālu vēstījumu – visi ļoti pārdzīvo, domā. Bet man patīk šis darbs, man tas šķiet ļoti interesants – jaunie cilvēki ir tik interesanti, tik radoši, tik daudz no viņiem var paņemt! Bet konkurss ir ļoti smaga lieta – nervi... Tāpēc koncertmeistaram uz skatuves jaunajam mūziķim jāpalīdz gan morāli, gan fiziski – lai viņam ir labi un ērti. Tev šoreiz noteikti ir gan tādi konkursanti, ar kuriem esi jau pazīstama, gan tādi, kuri tev sveši – piemēram, saksofoni. Herta Hansena: Jā, visi saksofonisti ir no ārvalstīm – no Japānas, Šveices un Spānijas. Ar katru mūziķi tikāmies pa stundai, visu izrunājām, pamēģinājām. Skatīsimies, kas būs uz skatuves. Šajā konkursā piedalās arī pieauguši mākslinieki, bet noteikti arī viņiem ir satraukums. Tu esi pirmais un pēdējais cilvēks, kas ar viņiem uziet uz skatuves un ir kopā. Vai tas arī tev uzliek atbildību? Herta Hansena: Jā, atbildība ir ļoti liela, bet mēģinu nedomāt par to. Vienkārši mēģinu darīt labāko, ko tajā brīdī varu. Vienkārši tā reaģēšana uz skatuves… Dažreiz mūziķi dara tādas lietas… Ar vienu mēģinājumu nevari visu paredzēt, ko viņš stresa situācijā izdarīs – tāpēc galvenais uz skatuves būt elastīgam, iet līdzi un reaģēt. Bet tas ir ļoti interesants process. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267714" layoutid="0" layout="" static=""} Ieva Dzērve / foto - Latvijas Radio   Ieva Dzērve: No vienas puses, nav jau lielas starpības – vai tas ir eksāmens, koncerts vai konkurss, bet, ja runājam par konkursu, tad, protams, atbildība ir pat smagāka. Tiek daudz kas likts uz spēles, mākslinieki tik daudz gatavojas un iegulda sevi – nedod, Dievs, paņemt nepareizu tempu vai nospēlēt par skaļu, par ko vienmēr man ir bail – galvenais ir "neapēst" solistu. Nopietni – īsts mutulis! Un kā ir sadarboties ar mūziķiem, kas atbrauc uz konkursu no citām valstīm? Jums tas sadarbības posms ir ļoti īss, bet intensīvs. Ieva Dzērve: Faktiski jau tas neatšķiras no ikdienas – gan ar ārzemju kolēģiem, gan latviešu mūziķiem bieži vien izspēlējam kopā vienreiz pirms koncerta un tad jau spēlējam koncertā. Protams, vienmēr jau ir vēl tas faktors, ka ar vienu mūziķi spēlējas uzreiz, ar otru mazāk labi, ar trešo – vēl mazāk. Bet tiešām ir tā, ka dažreiz tu satiecies ar kādu, un varētu iet spēlēt uz skatuves uzreiz! Tikko satikos ar studenti, kura kā brīvprātīgā palīdz pie konkursa organizēšanas, bet nepiedalās konkursā kā māksliniece, un es viņai saku – beidzot es tev varu atzīties, kā jūtos: man tiešām ir stress, bet, protams, es jau nekad to nevaru izrādīt – nekādā  gadījumā! Un tas nav tikai pirms spēlēšanas, tas ir visā procesā – kad ar saviem studentiem piedalos konkursā vai tāpat vien eksāmenā. Kad esmu oficiālā koncertmeistare šādos konkursos, kur jāsatiekas ar ārzemju pianistiem, vienmēr pirms paša, paša procesa domāju – nekad vairs… Un tad es nospēlēju, un kad pēc laika man atkal piedāvā sadarboties – sekundes laikā piekrītu. Piemēram, šobrīd jau atkal esmu gatava spēlēt. (smejas) Emociju gamma ir plaša. Žūrijā – gan vienprātība, gan viedokļu dažādība Pēc otrās kārtas 13.oktobrī, kur rīta cēlienā muzicēja flautas, bet pēcpusdienā – saksofoni, uzrunājam žūrijas locekli, flautisti Renāti Greisu-Armīnu. Anete Ašmane: Kādas ir jūsu sajūtas un emocijas pēc otrās konkursa kārtas? Tas bija ļoti interesanti – katrs dalībnieks spēlēja pusstundu, un tā, protams, ir liela atšķirība no pirmās kārtas, kur tika atskaņoti īsi skaņdarbi solo. Tagad ir izvērsti skaņdarbi ar klavierēm, līdz ar to daudzveidība bija krietni lielāka arī programmas ziņā. Man šķiet, mēs pieņēmām pareizu lēmumu par otrās kārtas dalībniekiem. Šajā kārtā, kad uzstāšanās ir garāka un izaicinošāka, var arī redzēt, cik dažādi konkursanti reaģē, cik daudz enerģijas viņiem atlicis. Spēlējot ar klavierēm, nepieciešama lielāka skaņa no solista, un tad var redzēt atšķirību starp dalībniekiem, kā kurš ar to tiek galā.  Ko varat teikt par konkursa kopējo līmeni? Tas ir ļoti labs. Flautisti, piemēram, mūsdienu pasaulē ir ļoti auguši savā spēles līmenī.  Vai ir viegli vai grūti strādāt žūrijā un klausīties tik daudzus dalībniekus un novērtēt viņus, salīdzināt savā starpā? Ar flautistiem tas nav tik grūti, esmu pie tā pieradusi. Protams, šī konkursa specifika ir tāda, ka katram žūrijas loceklim ir jāvērtē arī pārējie četri instrumenti. Koka pūšaminstrumenti, ko labi pazīstu, ir tie, kas ir klasiskajā pūtēju kvintetā – fagots, klarnete un oboja. Saksofons dažiem no mums ir izņēmums, jo vācu mūzikas vidusskolās un augstskolās praktiski nav iespējas apgūt klasiskā saksofona spēli. To var darīt tikai džeza nodaļās, un tas, protams, ir citādi nekā Parīzē vai Austrijā, arī Latvijā, kur šīs tradīcijas un skola klasiskā saksofona spēlē ir spēcīga. Līdz ar to es nezināju šo saksofonu, ja tā var teikt, nopietno daļu un repertuāru, bet esmu priecīga, ka tagad to iepazīstu. Tas ir interesanti, jo ir atšķirīgi no tā, ko es zinu par saksofonu no džeza – viņiem pat ir jāspēlē Baha čella svītas!  Kāda ir atmosfēra žūrijā? Vai ir lielas diskusijas par to, kurš tiks tālāk? Patiesībā nē, mēs bijām visai līdzīgās domās, man šķiet, ka lielu diskusiju nebija, bet mēs varējām izpaust savas domas, viedokļus, vērtēšanas aspektus, un tur gan bija atšķirības, un tas ir labi.    Labie gariņi neredzamajā zonā Neviens konkurss, jo īpaši starptautiskais, neiztiek bez liela un plaša atbalsta personāla, kas katru dienu nodrošina, lai konkursanti tiktu uz skatuvi pareizajā laikā, lai žūrija būtu savās vietās un punkti tiktu skaitīti pareizi. Tāpēc nedaudz ielūkojamies arī neredzamajā daļā, vispirms sarunājoties ar Lienu Dāvidu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267698" layoutid="0" layout="" static=""} Liena Dāvida (kreisajā pusē) un Krista Tjarve (labajā pusē) / foto - Eduards Kapša   Anete Ašmane: Liena, kas tu esi šajā konkursā, kāda ir tava ikdiena? Liena Dāvida: Asistēju projekta vadītājam Edgaram Saksonam – ja viņam vajadzīgs vēl viens roku pāris, viņš pasaka, kas ir tas, kas man jāizdara. Mani pamata pienākumi ir koordinēt brīvprātīgos un skatīties, lai konkursa laikā norises iet veiksmīgi, lai viens dalībnieks seko nākošajam, lai nav garu paužu, lai viss iet gana raiti un visi zina, kur viņiem jābūt un cikos jābūt, lai kāds nav kaut kur pazudis un lai visi ir atnākuši. Kā šīs dienas ir aizritējušas? Vai viss gājis kā pa diedziņu vai bijuši arī pārsteidzošāki momenti? Līdz šim mums izdevies visu gana raiti risināt, nekādas aizķeršanās nav bijušas, konkursanti ir gana pašpietiekami – viņi zina, kur atrast informāciju, visi nāk laicīgi, ir pat tādi, kuri jau minūtes 40 pirms savas uzstāšanās mīņājas gar aizmugures durvīm un ir gatavi lauzties uz skatuves...  Konkursa dalībniekiem konkurss ir satraucošs brīdis. Vai tev ir izdevies novērot dalībnieku stresa izpausmes? Katram tās noteikti ir savādākas. Ir tādi, kuri pirms tam meditē, ir, kas izpilda kādus elpošanas vingrinājumus vai stāv aiz durvīm jau 40 minūtes pirms savas iziešanas – dīdās un gaida, kad viņiem ļaušu iet aizskatuves telpā, ko gan neļauju, jo viņiem tur vēl nav jāatrodas. (smejas) Bet nu – katrs jau, protams, cīnās ar savu stresu, kā māk un kā ir pieradis darīt. Bet nav tā, ka mums būtu jāsauc mediķi vai jādod ožamais spirts – tik traki pagaidām nav bijis. Bet nu – pagaidām  mums norisinās tikai otrā kārta, tā ka viss varbūt vēl ir priekšā. Ceru gan, ka nē. (smejas) Un kā ir pēc uzstāšanās? Vai ir tāds liels atvieglojums viņos redzams? Kā kuram. Kāds jau pats laikam sapratis, ka kaut kas gājis ne tik veiksmīgi, kā gribējies – tas nonāk ar ne pārāk apmierinātu sejas izteiksmi. Ir, kas nonāk sakarsuši, sasārtuši un nosvīduši. Bet visi vairāk vai mazāk ir atviegloti, ka tas ir izdarīts. Vismaz tā tas ir pēc pirmās kārtas. Otrajā kārtā tikuši tie, kas ir ar lielāku pieredzi, zinošāki – tie nāk nosvērtāki gan uz skatuvi, gan no skatuves. Katrs žūrijas loceklis individuāli novērtē dalībniekus un saliek punktus, bet kādam tas viss ir jāsaskaita kopā. To dara Krista Tjarve. Krista Tjarve: Es cenšos izdomāt gudru atbildi, bet caurmērā visiem dalībniekiem saku, ka  esmu "ekselis"… Esmu punktu cilvēks – žūrijas sekretāre, bet manas vienīgās darbības ir tādas: kad žūrija beigusi vērtējumu, paņemu viņu aizpildītās lapas, atnāku uz savu kluso kambari un savadu to visu ekselī, lai noteiktu, kuri pēc vidējā punktu skaita ir favorīti vai to kandidāti. Tad kāpju lejā, pastāstu žūrijai, kādi ir rezultāti, un tad dažreiz ir strīdīgi momenti. Ir definēts kārtīgs žūrijas protokols, tad nu mēs arī visu ievērojam.  Anete Ašmane: Tu apkopo žūrijas individuālos vērtējumus. Vai viņiem dažbrīd arī pašiem ir kāds pārsteigums, kad tīri pēc punktiem, matemātiski skatoties, rezultāts ir sanācis tāds, kāds sanācis? Par pirmo trijnieku vai pirmo sešinieku pārsteigumu nav bijis. (..) Ko vēl tu šajās konkursa dienās esi novērojusi? No sākuma bijām salikuši ļoti striktus grafikus – cikos tiks izziņoti punkti un tamlīdzīgi. Bet tas sanāk krietni ātrāk – punktus parasti izlieku pusstundu ātrāk, un to tad arī uzķērušas nākamās grupas. Un tad ir tāds brīdis, kad tu jūties kā skolā, kad nes stundu sarakstu, kur un cikos jābūt. Ir dažādas sajūtas – daži konkursanti pieiet žūrijas locekļiem un pajautā, lai dabūtu atgriezenisko saiti – ar domu, lai uzzinātu, kā varētu uzlabot savu sniegumu. Konkurss ir starptautisks, un saksofona gadījumā mūziķi spēlē tikai 8 minūtes. Kopumā ir 16 cilvēku, un 10 no viņiem ar 8 minūtēm arī konkurss beidzas. Līdz ar to – kad vadu ciparus savā ekselī, man pirksti dreb: viss tiek pārbaudīts, viss tiek pārskatīts un tā ir liela atbildība.   Dalībnieks pazudis: ko nu? Konkursā ir arī brīvprātīgie, un viena no tām ir Luīza Ciemese.   {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="267699" layoutid="0" layout="" static=""} Luīza Ciemese / foto - Anete Ašmane   Anete Ašmane: Konkurss nav tikai konkursa dalībnieki un žūrija – lai tas viss notiktu, ir arī gana daudz brīvprātīgo. Ko tas īsti nozīmē – būt par brīvprātīgo konkursā? Luīza Ciemese: Tie ir tādi mazi darbiņi – sākot ar to, ka vienkārši sēžam pirmajā stāvā un sagaidām konkursa dalībniekus, sasveicināmies ar viņiem, atbildam uz jautājumiem. Pirmajās dienās viņi nezināja, kur ir klases vai kas tamlīdzīgs – tad mēs vienkārši norādījām, uz kurieni jāiet. Nākamais pienākums – bija jāiet pakaļ dalībniekiem uz klasēm, lai atvestu viņus īstajā laikā pie skatuves un tad uzlaist viņus uz tās. Tieši pašā sākumā arī gadījās interesants notikums – kad sākās pirmā kārta flautām, spēlēja jau pirmais dalībnieks, un gājām pakaļ otrajam. Aizej uz klasi, un dalībnieka nav! Bet viņam tūlīt jākāpj uz skatuves! Aizejam paskatīties uz citu klasi, arī tur neviena nav. Skrējām pa akadēmiju, meklējām, un jau likās, ka dalībnieka nebūs. Guntis Kuzma teica, ka viņš došot šim dalībniekam divu minūšu laiku – varbūt viņš pats ieradīšoties. Ja nē, tad ies nākamais. Jau aizgājām pēc trešā dalībnieka, kad pēkšņi – meitene, kas stāv pie zāles, saka – dalībniece uzradās, viņa vienkārši sēdējusi zālē! 

**Lavet i samarbejde med Naturli & Randstad** Mads Albæk har været en del af anførergruppen på alle sine hold i Danmark, Frankrig, Sverige og Tyskland. Hør ham fortælle om sit personlige lederskab, der startede med hvervet som viceanfører i FCM som 21-årig. Troels og Mads taler om lederskabet som privilegie, frihed eller forpligtelse, og Mads fortæller om forskellene på de fire landes kulturer. Vi taler også om det at flytte hjemmefra Hvalsø til Ikast som 14 årig, og om hvordan fodbolden som eneste anker udviklede Mads´ selvledelse. Endelig taler vi om udfordringerne i Sønderjyske, hvor lidt for store ændringer på lidt for kort tid for Albæk til at rejse spørgsmålet, om "vi kan bære det som klub". Glæd dig til en åbenhjertig samtale med Sønderkyskes viceanfører. Billetter til Bech Bag Bolden live i Aalborg: Bech bag bolden - AaB special | Foredrag i Aalborg | Køb billet på Tikko.dk

Mads Albæk har været en del af anførergruppen på alle sine hold i Danmark, Frankrig, Sverige og Tyskland. Hør ham fortælle om sit personlige lederskab, der startede med hvervet som viceanfører i FCM som 21-årig. Vi taler om lederskabet som privilegie, frihed eller forpligtelse, og Mads fortæller om forskellene på de fire landes kulturer. Vi taler også om det at flytte hjemmefra Hvalsø til Ikast som 14 årig, og om hvordan fodbolden som eneste anker udviklede Mads´ selvledelse. Endelig taler vi om udfordringerne i Sønderjyske, hvor lidt for store ændringer på lidt for kort tid for Albæk til at rejse spørgsmålet, om "vi kan bære det som klub".Glæd dig til en åbenhjertig samtale med Sønderkyskes viceanfører.Billetter til Bech Bag Bolden live:Bech bag bolden - AaB special | Foredrag i Aalborg | Køb billet på Tikko.dk

**Lavet i samarbejde med Naturli & Randstad** Christian Nørgaard: udfordringer ved at være reflekteret spiller, der grubler for længe over detaljen - og udviklingen fra smånervøs til mental stærk leder. Manden, der gik fra at være svingende offensiv midtbanespiller til kontant og konstant 6´er, fortæller om sin udvikling: fra akademispiller i Lyngby og mægtige Hamburger SV, over dominerende spiller i eksponerede Brøndby til nu at spille i verdens bedste liga. Undervejs i samtalen henvises til liveoptagelser af Bech Bag Bolden i hhv Esbjerg 4.november: Bech bag bolden - EfB special | Foredrag i Esbjerg | Køb billet på Tikko.dkog Brøndby 11.november: Bech bag bolden - Brøndby special | Foredrag i Brøndby | Køb billet på Tikko.dk

Christian Nørgaard: udfordringer ved at være reflekteret spiller, der grubler for længe over detaljen - og udviklingen fra smånervøs til mental stærk leder. Manden, der gik fra at være svingende offensiv midtbanespiller til kontant og konstant 6´er, fortæller om sin udvikling: fra akademispiller i Lyngby og mægtige Hamburger SV, over dominerende spiller i eksponerede Brøndby til nu at spille i verdens bedste liga. Vi taler om forskellene på de forskellige stadier af spillerens udvikling og på at spille fodbold i Tyskland, Danmark, Italien og England. Og endelig taler vi om Christians seneste år på landsholdet - og om chancerne for at kvalificere Danmark til VM i Qatar.Undervejs i samtalen henvises til liveoptagelser af Bech Bag Bolden i hhv Esbjerg 4.november:  Bech bag bolden - EfB special | Foredrag i Esbjerg | Køb billet på Tikko.dkog Brøndby 11.november: Bech bag bolden - Brøndby special | Foredrag i Brøndby | Køb billet på Tikko.dk

Har du drømt om at skabe din egen professionelle fodboldklub fra bunden? Det gjorde serieiværksætter Holger Kristiansen. Manden bag Oddset, Bold.dk, Kanal Sport, Bet 24, Rød 25 og meget mere har startet Young Boys FD med målet at skabe en anderledes bæredygtig fodboldforretning. Hør fodboldens Blachman fortælle om holistisk talentudvikling, der involverer dual career med kontraktfodbold og arbejde i de tilhørende virksomheder. Hør om en rekruttering, hvor talentet kvalificerer men indstilling definerer den enkeltes mulighed for ansættelse. Lær mere at vide om tankerne bag et nyt akademi i Tanzania. Og  gå ikke glip af  de 10 dogmer, som afgør alle beslutninger .Hvis du skulle ønske at høre mere om den anden Silkeborgklub, SIF, så køb billet  til den kommende live-optagelse på Jysk Park via Bech bag bolden - Silkeborg special | Foredrag i Silkeborg | Køb billet på Tikko.dk

Dainas Strelēvicas veidotais sarunu cikls "Ja tu esi tikai bērns". Arī dziesmu vārdus rakstījusi Daina, bet skaņās tos ietērpis komponists Valdis Zilveris. Stāstnieces lomā iejutusies aktrise Dace Vītola. 1. saruna "Pēdiņas". Labvakar, mazais! Vai esi gatavs klausīties, ko tev stāstīšu. Tu klausīsies, protams, ar ausīm. Bet, ar ausīm, izrādās, var arī redzēt. Kāds bērns reiz teica, ka viņam patīk klausīties radio teātri, jo tad viņš redzot visskaistākās dekorācijas. Bet, lai klausoties redzētu, ir jāiepazīst lietas, daba, dzīvnieki, jāpiedzīvo notikumi un sajūtas. Par tiem laikiem, kad mūsu vecmāmiņas bija tikai bērni, tad arī būs šie stāsti. 1. vakars. Katram cilvēkam ir acis, ausis, pirksti, pēdas… Tieši par pēdām es tev gribu pastāstīt. Jo pēdās, izrādās, ir tādi jutīgi punkti, kas ir saistīti ar visiem cilvēka orgāniem. Tas nozīmē, ja tu staigāsi basām kājām, tad visi šie tavu pēdu punkti tiks masēti, un tas savukārt uzturēs pie veselības visus tavus orgānus – sirsniņu, nieres, aknas, plaušas, arī redzi, dzirdi un ožu. Un pie reizes, tavas pēdas, pieskaroties visam, kur vien tās ies, mācīsies un mācīs arī tevi iepazīt pasauli. Un tad tu būsi bagāts – varēsi skatoties arī dzirdēt un klausoties arī redzēt. Reiz kādas pēdiņas ienāca šajā pasaulē pavisam maziņas mazītiņas, un tās piederēja kādai meitenītei… Ai, cik žiglas Mazās kājas! Lūgtin lūdzu, Lai tās stājas. Tikko vēl man Līdzās skrēja - Jau aiz kalna Pazibēja.  

Visus jaunos māksliniekus, kuri tikko beiguši Latvijas mākslas akadēmiju, un viņu darbus var apskatīt akadēmijas virtuālajā galerijā. “Svaiga gaļa kritikai” – par beztermiņa un bezrobežu iespējām šajā virtuālajā galerijā stāsta izstādes grafiskās identitātes autors un Latvijas Mākslas akadēmijas lektors Matīss Zvaigzne un šī projekta radošais vadītājs Jurģis Tūbelis. Uzsākot jauno 2021./2022. studiju gadu, Latvijas Mākslas akadēmija (LMA) piedāvā iespēju iepazīties ar 2021. gada absolventu diplomdarbiem. LMA virtuālajā galerijā aplūkojama ikgadējā diplomandu izstādē "Svaiga gaļa kritikai 2021". “Svaiga gaļa kritikai 2021” turpina 2019. gadā aizsākto tradīciju, piedāvājot plašai auditorijai iepazīties ar visu Latvijas Mākslas akadēmijas apakšnozaru bakalaura un maģistra programmu absolventu diplomdarbiem. Tā kā jau otro gadu arī Latvijas Mākslas akadēmijas studiju dzīve noris pandēmijas apstākļos un ierobežojumos, absolventu darbi skatāmi virtuālā izstādē. Katra jaunā mākslinieka darbā ir pamatideja, manifests, pirmsākums, nepieciešamība caur savu jaunradi atklāties un savā veidā izlausties. Šis pandēmijas laiks ar ierobežojumiem, izmainīto realitāti, kurā daudzi šķietami pašsaprotami procesi kļuva neiespējami, šo vajadzību ir akcentējis īpaši asi, tādēļ šīs virtuālās izstādes vadmotīvs ir “Izlaušanās”.

"Klasikā" tiekamies ar vienu no pasaulē vispieprasītākajiem tenoriem - operdziedātāju Aleksandru Antoņenko, kurš "Klasikas" studijā ieradies tieši no lidostas, jo nedēļas nogalē viņš pirmo reizi Odesā piedalījies koncertā "Ukraina pasaulei". Sarunā - arī par pievēršanos kamermūzikai, draugu pamudinājumam beidzot rakstīt pavārgrāmatu un, protams, par piektdien gaidāmo koncertu Liepājas "Lielajā dzintarā", kur daudzveidīgā un krāšņā opermūzikas programmā dziedonis tiksies ar labiem draugiem mūzikā - Gintaru Rinkeviču un Liepājas Simfonisko orķestri. Monumentālajā populāras opermūzikas programmā Aleksandrs Antoņenko iemiesosies Antiņa lomā Žilinska operas "Zelta zirgs" slavenajā ārijā, pārtaps par vētru plosīto Otello un azarta apsēsto Hermani, viņš būs arī staltais mistiķis Loengrīns, greizsirdīgais ceļojošā teātra vadonis Kanio un trakā mīlā iededzies Čileas "Arlietes" Federiko, bet visām šīm kaislībām galā būs Lehāra brīnumdaiļā dziesma Dein ist mein ganzes Herz no operetes "Smaidu zeme". *** Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kur ir labāks borščs – Ukrainā vai Latvijā? Aleksandrs Antoņenko: Pie manis mājās! Jūs tikko esat izkāpis no lidmašīnas – kādi bija jūsu mērķi, dodoties uz Ukrainu? Vai tikai tā nebija pirmā piedalīšanās kādā skaistā koncertā? Tā ir. 24. augusts ir Ukrainas neatkarības gadadiena, šoreiz tā bija trīsdesmitā. Saņēmu uzaicinājumu no Odesas operteātra un tā bija pirmā reize, kad Ukraina mani uzaicināja. Piedalījos koncertā, kas veltīts Ukrainas Neatkarības dienai – tur satiku ļoti daudz savu draugu, kuri kopā ar mani dzied visā pasaulē – Vitāliju Billī, Annu Bondarenko, Aleksandru Cimbaļuku, Oksanu Volkovu. Bet diriģents bija Andrejs Jurkevičs, kurš viesojās pie mums Rīgā, kad debitēju Radamesa lomā operā "Aīda". Tagad neesmu izgulējies, lidmašīna bija četros no rīta. Tikko esmu ielidojis... ... un mēs vēl tiekamies visai agrā pirmdienas rītā... Taču mūsu klausītāji ir ļoti saprotoši. Ja vēl neatvadāmies no Ukrainas – esat dzimis šeit, Latvijā, tomēr saistība ar Ukrainu jūsu gadījumā izpaužas ne tikai boršča sakarā, vai ne? Protams, svarīgs ne jau tikai borščs... Ar skumjām skatījos uz to, kas tur notiek. Neskatoties uz to, ka jūtu savu piederību ukraiņu tautai, būdams Ukrainā, sapratu, ka esmu kārtīgs latvietis. Es tur, Ukrainā, daudz ko darītu citādāk. Piemēram, teiktu cilvēkiem, lai viņi aiz sevis savāc drazas, lai jūras krastā neatstāj netīrumus. Pie mums tas nenotiek, Latvijā ir cita kultūra, šeit cilvēki daudz labāk saprot, ka apkārtējā vide jātur tīra. Pilsēta tur netiek laistīta, kā tas tiek darīts pie mums – mauriņi izdeguši dzelteni, putekšņi lido apkārt – domāju, man ir visas tiesības pateikt: lai cik ukraiņi nekliegtu, ka Ukraina ir Eiropa, pagaidām tā diemžēl nav. Bet publika? Protams, Odesas operteātris ir slavens visā pasaulē – tas ir teātris ar fantastisku akustiku, ļoti labu orķestri un izciliem diriģentiem. Tas, kas sākotnēji tika piedāvāts, bija trīsdesmit numuri divās daļās. Teicu, ka to neviens cilvēks nevar izturēt... Rezultātā bija divdesmit viens numurs divās daļās. Jūs piedalījāties arī pie programmas veidošanas, gluži tāpat kā Jūrmalas festivālā? Jā, ieteicu kaut ko izņemt, kaut ko ielikt un tamlīdzīgi. Šobrīd no Odesas mani gaida jau citi piedāvājumi – viņi grib, lai piedalos "Aīdas" iestudējumā un dziedu Radamesu. Tur ir ļoti interesanta akustika, viena no labākajām. Varbūt varu to salīdzināt ar Drēzdenes "Semperoper". Bet ne jau tikai odesieši vēlas jūs redzēt, vai ne? Jā, bija cilvēki no Kijevas, arī Ļvovas operteātra direktors, kurš iedeva vizītkarti un teica, ka gribot mani redzēt. Tomēr iepriekšējais gads bija uz lielas pauzes. Jums nācās atteikties no ļoti daudziem skaistiem plāniem un sapņiem, bet pamazām tas viss ir atkal atgriezies. Šobrīd, kā saprotu, jums pat nākas izvēlēties, kam teikt – jā. Piemēram, Grieķijā par jums jau cīnās. Grieķijā ir divas kompānijas, kuras cīnās par mani par to, kur dziedāšu. Pats vē; nezinu – dzīvosim, redzēsim. Izskatās, ka tomēr uzvarēs Grieķijas Nacionālā opera Atēnās, kur dziedāšu "Otello" jauniestudējumā. Ja paskatāmies vēl mazliet uz priekšu – jums vēl ir plāni ārpus Latvijas? Jūnijā debitēju Loengrīna lomā Maskavā, Jevgeņija Koluba jeb "Novaja opera" teātrī. Ar vienu orķestra mēģinājumu iziet "Loengrīnā" – vēl tagad smiekli nāk. Atbraucu 22. maijā, bet 10. jūnijā jau vajadzēja dziedāt "Loengrīnu", tas bija diezgan saspringti. Bet Vāgners jums bija liels sapnis, uz kuru gājāt? Tas nebija sapnis... Reiz jau Ēriku dziedāju "Klīstošajā holandietī", bet pēc tam aizbraucu no Latvijas – sāku savu starptautisko karjeru un visi teātri gribēja, lai dziedu itāļu repertuāru, kā šobrīd arī notiek. Kas attiecas uz plāniem, tas pats Maskavas teātris gaida mani uz divām "Karmenām", kuras paredzētas decembrī. Nākamajā sezonā atkal būs "Loengrīns" Maskavā. 27. augustā man ir solokoncerts Liepājas festivālā, kas būs Liepājas festivāla noslēguma koncerts, bet 25. septembrī Mazajā Mežotnes pilī mēs ar Reini Zariņu piedāvāsim publikai Georgija Sviridova vokālo kamermūziku. Par Latvijas koncertiem mēs vēl parunāsim, bet gribas arī uzzināt, vai lielā piespiedu apstāšanās nenes līdzi arī zināmu labumu, jo jūsu repertuārā nu ir Mālera "Dziesma par zemi"... Tā mierīgi, bez stresa un bez steigas varējāt tam veltīt savu laiku. Jā, vēl tagad varu. Pagājis jau vairāk nekā pusotrs gads, kopš tas viss ir sācies manā dzīvē. Priecājos un lepojos ar sevi, ka šis laiks man nesis zināmu izaicinājumu, kuru esmu pārvarējis. Esmu lieliskā vokālajā formā – pats brīnos, nespēju noticēt, ka tā ir. Bet ko tas no jums prasījis? Lielu atdevi un arī ļoti stipru koncentrēšanos. Arī es esmu dzīvs cilvēks, un, kad viss sabruka, kad nebija neviena iestudējuma, kad biju pazaudējis piecas "Turandotas" Florencē, septiņus "Otello" Cīrihē, pazaudējis arī "Otello" iestudējumu Atēnās, par kuru viņi tagad atkal runā... Diezgan sāpīgi bija tas viss. Kad skatos, kā man iet, man liekas, šis bijis periods, kad beidzot esmu pārstājis pārkliegt orķestri un pievērsies kamermūzikai – kad ar Reini Zariņu uztaisījām Rihardu Štrausu un ar Lailu Holbergu – Čaikovska programmu, tas bija interesants gājiens pa citu taciņu – kā apbraukt "korķi". Bija, ko darīt, kur virzīties. Un es priecājos par to, ka man šis laiks ir pagājis gandrīz nesāpīgi. Bija bail, protams. Bet nu – kaut kā saņēmos, eju uz priekšu un redzu, ka vēl varu daudz ko paveikt. Vai visas taciņas veda mūzikas virzienā? Varbūt bija kāds sānceliņš, pa kuru iet jūs pirms tam pat neiedomājāties? Jums nav pēkšņi kāds vaļasprieks nācis klāt? Mans vaļasprieks vienmēr un visur bijusi ēdienu gatavošana. Cilvēki tagad ļoti ieinteresējušies par to, lai uzrakstu pavārgrāmatu "Operas ēdienkarte", kas adresēta koloratūrsoprāniem, soprāniem, mecosoprāniem, tenoriem, baritoniem un basiem – arī ar stāstiem no dzīves un interesantiem notikumiem. Ja šobrīd jums lūgtu vienu labu tenora recepti – kas tur varētu būt? Tad nu gan uzdevāt man jautājumu... (smejas) Tenoriem ļoti patīk šampanietis – domāju, tās būtu kādas vakariņas pēc izrādes, un noteikti kaut kas ar šampanieti. Bet drīkst? Drīkst, drīkst! Drīkst visu, tikai ne par daudz. (smejas) Vairāk un plašāk - ierakstā.

Viena no Cēsu Mākslas festivāla virsotnēm šogad solās būt vācu romantisma mūzikas pīlāra Riharda Vāgnera operas "Valkīra" trešā cēliena koncertuzvedums 14. augustā Cēsu Pils parka estrādē, ko "Klasika" piedāvās klausīties tiešraidē. Līdzās mūsu opermāksliniekiem Brunhildes lomā uz skatuves kāps arī pasaulē pieprasītā angļu dziedone, dramatiskais soprāns Ketrīna Fostere (Catherine Foster). Mēģinājumu un Rīgas vēstures iepazīšanas starplaikā māksliniece atrada laiku sarunai ar "Klasiku". Edgars Raginskis: Liels prieks un pagodinājums, ka esat atgriezusies Latvijā, lai ar savu dziedājumu kuplinātu Cēsu Mākslas festivāla mūzikas programmu! Kā jūsu dzīve ritējusi pēdējā pusotra gada saspringtajā un neziņas pilnajā atmosfērā? Ketrīna Fostere: Rīgu apciemoju 2011. gadā, kad piedalījos Vāgnera operas "Dievu mijkrēslis" iestudējumā. Burāju pa dzīvi līdz aizvadītā gada martam, kad dzīve, kā mēs to pazīstam, vienkārši apstājās. Paliku bez darba, kaut gan kopš pērnā gada novembra neregulārā režīmā strādāju Vīsbādenē, kur gatavojām "Nībelunga gredzena" tetraloģiju. Galu galā pandēmijas dēļ to atskaņojām nevis ar orķestra, bet klavieru pavadījumu. Biju ārkārtīgi pateicīga par iespēju vispār kāpt uz skatuves, jo dzīvot bez dziedāšanas un cilvēciska kontakta ir grūti. Pērn sākām Riharda Štrausa "Elektras" kostīmu mēģinājumus, taču tālāk netikām, jo Anglijā sākās mājsēdes periods. Tā nu es lidoju mājup uz Vāciju un gaidīju, kad situācija mainīsies. Vēl tagad notiek darba grafika pārkārtošana - ir operizrādes un koncerti, kuri no pagājušā gada ir pārcelti uz nākamo, 2022. gadu. Katram no mums, protams, ir sava pieredze un savi iespaidi, bet, kad novembrī atsāku strādāt, sākums bija emocionālu pārdzīvojumu un stresa pilns. Atrasties citu cilvēku vidū, kamēr mums vēl nebija vakcīnu… Protams, mums regulāri un rūpīgi veica Covid-19 testus, un šis process turpinās, tostarp nevakcinēto kolēģu dēļ. Nevēlos izvērst šo tēmu, jo tā ir pārāk polarizējoša. Uz Rīgu atlidoju kopā ar meitu Gabiju, kura tikko pabeigusi vidusskolu, un viņai aizvadītais pusotrs gads bija pilnīgas sociālas izolācijas periods – mācību process noritēja attālināti, draugus satikt viņa nevarēja. Un tagad atgriezties nosacīti normālā režīmā nozīmē teju vai pārvarēt neredzamu barjeru un noticēt, ka varu socializēties, nesatraucoties par to, vai tikai kāds no draugiem nav sasirdzis, vai es drīkstu doties turp un darīt šo, to vai ko citu. Mums jāatrod iespēja ar radušos situāciju sadzīvot un virzīties uz priekšu. Daudz problēmu radies piespiedu izolācijas dēļ, jo mēs esam sociālas būtnes. Tādēļ, atkal varot strādāt, jūtos fantastiski. No maija līdz jūlijam vairākkārt esmu piedalījusies "Nībelunga gredzena" izrādēs ar klavierpavadījumu, Budapeštā koncertēju kopā ar orķestri, un nevaru jums izstāstīt, cik ļoti tas mani saviļņoja. Tūliņ satikšu jūsu orķestri, un es nevaru vien sagaidīt, jo Budapeštas koncerts bija jūnijā, un pirms tam uz skatuves ar orķestri kāpu… pagājušā gada martā. Man tā visa pietrūkst, muzicēšana ir manas dvēseles sastāvdaļa, kuru pusotru gadu it kā ieliku kastītē un gaidīju.  Gaidīšanu vieglāku padarīja mans dārzs. Man ir ļoti neliels dārziņš, kurš martā bija gluži tukšs, taču tagad tajā zied puķes, un tas ir dažnedažādu krāsu piepildīts. Tas ir mans pēdējo divu gadu projekts, kura ietvaros pavasarī un vasarā nodarbinu sevi. Man ir pat pašapputeksnējošies tomāti, kurus audzēju vecā vannā! Ij neatceros, no kurienes tos atvedu, bet interesanti, pēc kā garšos rezultāts. Tātad pandēmija jums iemācījusi, ka varat būt pašpietiekama, bet labprātāk tāda neesat. Nē, es nevarētu būt pašpietiekama, jo tas ir tikai viens vienīgs tomātu stāds, turklāt nedomāju, ka es varētu izdzīvot, ēdot tikai tomātus vien (smejas). 2020. gadā apritēja 150 gadi kopš "Valkīras" pirmizrādes, taču pandēmija jubilejas svinības lika pārcelt uz šo gadu. Var teikt, ka šosestdien Cēsīs svinēsim "atliktu un aizturētu" gadadienu. Jā, tām vajadzēja notikt jau pērn, taču drošības apsvērumu dēļ svinības pārcēlām uz šo gadu, un tas bija pareizs lēmums. Jūtu, ka koncertuzvedums man būs ļoti nozīmīgs brīdis. Cēsis pagaidām esmu redzējusi tikai fotoattēlos, un tie ir ļoti krāšņi, bet piektdien šo pilsētu iepazīšu klātienē. Vai ievērojamās un nozīmīgās gadadienas jums nozīmē ko īpašu vai priecājaties par jebkuru uzstāšanos? Hmm, tā taču ir kā dzimšanas diena, vai ne!? Tu īpaši svini savu pilngadību, bet priecājies par katru dzimšanas dienu. Jubilejās varbūt ir vairāk ciemiņu un pompozuma, taču man svētki ir katrs iznāciens klausītāju priekšā. Palasot Vāgnera "Valkīras" libretu, šķiet, ka tur ir viss – incests, infanticīds, seksisms. 21. gadsimtā tas tikpat labi varētu būt, teiksim, Kventina Tarantīno filmas scenārijs… Tā ir dzīve. Tas pasaulē arī notiek. Manuprāt, ir interesanti, ka Vāgners ar šo stāstu tika sveikā cauri, jo tas tika integrēts vēsturiski mitoloģiskā kontekstā. Man tā ir ģimenes sāga, pilnīgi sačakarētas ģimenes stāsts, taču, ja jūs palasīsiet libretu rūpīgāk, tad sapratīsiet, ka tie nav tikai pastāsti, bet reālas ģimenes dzīve, kas norit aiz aizvērtām durvīm, un mēs par šiem notikumiem parasti neko neuzzinām. "Valkīra" ir cīņa par varu un ietekmi. Esmu piedalījusies šīs operas uzvedumos, kuros darbība reducēta līdz ģimenes sāgai, un arī iestudējumos, kuri reflektē par pasaules mēroga norisēm. Jebkur pasaulē atrodamas "Valkīrā" atainotās situācijas – jūs varat adaptēt šo stāstu jebkuram gadsimtam, laikmetam vai ģeogrāfiskajai vietai. Es šo īpatnību uztveru kā atslēgu operas dzīvotspējai laikā un telpā. Atceros, kā 2010. gadā piedalījos "Gredzena" iestudējumā Šanhajā, un turienes publika bija ārkārtīgi atsaucīga. Neatkarīgi no tā, ar kuru operas tēlu izvēlaties identificēties, katrā "Valkīras" personāžā ir kāda šķautne, kurai just līdzi – meita, māte, tēvs, brālis, māsa. Pirms pāris dienām lasīju stāstu par diviem cilvēkiem, kuri satikās, iemīlēja viens otru, apprecējās, un tad atklājās, ka viņi ir brālis un māsa, kuri izšķirti adopcijas rezultātā. Jā, šajā operā ir potenciāls cilvēciskam līdzpārdzīvojumam. Jā, tās notikumi nav pareizi, protams, ka tie nav pareizi! Bet galu galā tas ir stāsts. Kādas vērtības vai simbolus manifestē operas galvenie tēli, piemēram, Votāns un Brinhilde? Votāns "Valkīrā" meklē varoni, kurš spētu viņu izglābt un sniegt dievu valdniekam to, ko viņš vēlas. Tas, ko Votāns neapzinās, un kas ir visnotaļ mūsdienīgs pavērsiens, ir apstāklis, ka cilvēks, kuru viņš meklē, ir sieviete. Šī sieviete ir valkīra Brinhilde. Votāns manā skatījumā iemieso varaskāri (love of power), savukārt Brinhildei viņš ir iemācījis saprast un just mīlestības spēku (power of love). Tās ir divas galējības, divi pretstati un arī paradokss – dievu valdnieks, kurš alkatīgi tiecas pēc varas, iemāca savai meitai rīkoties mīlestības vārdā un allaž aizstāvēt to. Gan operā, gan dzīvē tie, kuri kāro pēc visaptverošas varas un kontroles, nekad neuzvar. Savukārt, tie, kuri pasauli uzlūko caur mīlestības spēka prizmu, iztur visus pārbaudījumus. Operas un visa cikla nobeigums varbūt nav tāds, kādu klausītāji varētu vēlēties, taču tajā iekodēta cilvēces izdzīvošana un atjaunotne. Mans "Nībelunga gredzena" ceļojums, kas sācies 2006. gadā, ir bijis un turpina būt filosofisku atklāsmju pilns. Jo vairāk es iedziļinos operas tekstā, jo stingrāk manī stabilizējas pārliecība, ka valdonīgums un tieksme dominēt nenes laimi un mieru. Brinhilde to redz, apzinās un spēj pacelties pāri šai dziņai, tā vietā izvēloties mierpilni nest savu upuri un likteņa nenovēršamību. Tas ir interesants paradokss – varaskārs cilvēks, kurš iemāca mīlestības uzupurēšanās spēju savai meitai. Jūsu skaidrojums varētu palīdzēt skatītājam labāk saprast operas norišu cēloņsakarības, nevis tulkot tās kā varoņu mirkļa iegribas. Protams, jo neviens cilvēks nav absolūti ļauns vai absolūti labs. Es esmu savu iepriekšējo pieredžu kulminācija, savu iepriekšējo lēmumu un izvēļu, interakciju un vērtējumu kombinācija. Tādēļ mīlu sava darba blakni – ceļošanu – tā mani bagātina. Piemēram, šodien ar meitu gida pavadībā izstaigājām Vecrīgu, un daudz uzzināju par jūsu galvaspilsētas un Latvijas vēsturi. Jūsu sabiedrība etniski ir tik heterogēna, jūs esat tik interesants kultūru sajaukums, jūsu valsts ir tik jauna salīdzinājumā ar Lielbritāniju, no kuras nāku es. Varu tikai iztēloties, kāds iekšējais spēks ir bijis nepieciešams jūsu nācijai, lai pārvarētu visas grūtības, kas gadsimtu gaitā radušās, esot simboliskai minoritātei pašu zemē dažādu varu ietekmē. Jums ir brīnišķīga valsts! Mazliet par jūsu mūziķes sākotni. Bērnībā spēlējāt virkni mūzikas instrumentu... Ak, es spēlēju visus pēc kārtas – ģitāru, klavieres, trompeti, trombonu, tubu. Man nepavisam nepatika. (smejas) Un tad dziedājāt solo baznīcas korī. Kāpēc neturpinājāt mūzikas studijas? Tāpēc, ka man šāda doma pat neienāca prātā. Tas taču nebija "īsts" darbs. Nāku no strādnieku ģimenes, un man bija jāizvēlas nopietns darbs. Gribēju kļūt par medmāsu, un kļuvu arī. Skolas gados darbmācības skolotāja mūs aizveda ekskursijā uz apģērbu fabriku un parādīja ražošanas līniju, kurā pie džinsu biksēm šuva kabatas. Vaicāju, kāpēc mēs esam atvesti šurp, un saņēmu atbildi, ka kaut kas taču nākotnē būs jāstrādā. Pie sevis nodomāju: "Tātad jūsuprāt manu spēju virsotne ir visu mūžu šūt klāt kabatas džinsu biksēm? Nedomāju vis!" Tu esi tikai tik ierobežots savā izvēle, cik tu atļauj sev būt. Es izaugu kriminogēni nelabvēlīgā vidē, mācījos skolā, pie kuras tirgoja narkotikas, un bērni uz skolu nāca ar nazi kabatā. Labi, es tā nedarīju. Man bija divas aizstāves, pamatīgas meitenes, kuras neļāva man darīt pāri, jo biju klusa un atturīga. Vēl joprojām nezinu, kāpēc viņas uzņēmās par mani šefību, bet esmu par to pateicīga. Nokārtoju IQ testu un mani uzņēma medmāsu skolā, vēlāk kļuvu par vecmāti. Bet dīvaini – allaž zināju, ka dzīvē darīšu divas lietas, viena no tām būs medicīna, bet otra būs dziedāšana. Un tieši dzemdību pieņemšana man palīdzēja atrast manu vokālo pedagoģi. Sieviete, kura dzemdēja, ieteica mani viņai. Protams, vecāki manas dzīves izvēles nesaprata un uzskatīja, ka esmu jukusi, tomēr mani atbalstīja. Kad Lielbritānijā nevarēju atrast darbu kā dziedātāja, pārcēlos uz Vāciju, kaut gan vāciski mācēju tikai kafejnīcā pasūtīt kafiju. Par laimi, Veimārā, kur sākumā nonācu, neviens nerunāja angliski, un biju spiesta apgūt vācu valodu. Pirmais gads bija ļoti sarežģīts gan valodas barjeras dēļ, gan sadzīves apstākļu ziņā, ļoti ilgu laiku man pat nebija savas virtuves. Tikai 2007. gadā, sešus gadus pēc ierašanās Vācijā, es varēju atļauties īstu virtuvi ar īstu plīts virsmu ēst gatavošanai. Tā ka es zinu šo to par dzīves grūtībām, bet zinu arī – ja tev ir sapnis, tad tev ir visas iespējas to piepildīt. Vēl viena operdziedones dzīves blakusparādība ir nepārtraukta ceļošana. Kā jūs tiekat galā ar šo ikdienas aspektu? Tas ir ļoti nogurdinoši, un daudzi no mums neatzīst sava izsīkuma patiesos apmērus, kaut gan ir nepieciešams pamatīgs atelpas periods. Man pandēmija šādu iespēju deva – atgūties, atkopties un savest kārtībā savu veselību. 11 gados, kopš nemitīgi ceļoju, man reiz gadījās pamosties viesnīcā pilnīgā neizpratnē, kur atrodos. Gulēju gultā pilnīgi dezorientēta, līdz sakopoju domas – tā, vakar braucu ar auto līdz Berlīnei, tur kāpu lidmašīnā, lai lidotu uz koncertu Romā. Jā, pareizi, es esmu Romā. Tā ka šī ir blakne, bet no otras puses – ir iespēja tik daudz ko redzēt! Atgriežoties pie Vāgnera, kas jūsuprāt "Valkīrā" ir vokāli un aktieriski grūtākais uzdevums Brinhildes lomas atveidotājai? Hojotoho! operas sākumā! Tev ir jābūt pilnīgi iesildījušamies tam dziedājumam. Pēc tam viss tālākais ir kā bezrūpīga pastaiga parkā. Es dievinu "Valkīras" trešo cēlienu un tajā atainotās meitas-tēva attiecības. Brinhilde mēģina saprast tēva dusmu iemeslu, jo viņa taču ir rīkojusies saskaņā ar mācīto. Un tas, ko Votāns pavēlējis viņai darīt, ir pretrunā ar to, ko pats pirms tam meitai mācījis – sekot mīlestībai, meklēt varoni. Situāciju tālāk sarežģī Frika, kura netic Votāna meliem un viņu atmasko. Mana teorija ir šāda – Votāns jūtas apkaunots, un kauns ir viena no ļaunākajām emocijām, kādas mēdz valdīt pār cilvēku. Ja kāds ir jūtas apkaunots, tad viņš reaģēs ar nesalīdzināmi spēcīgāku niknumu, nekā ja viņš ir vienkārši sadusmots. Brinhilde nepaklausa tēva pavēlei, sieva atklāj viņa apmānu, un Votāns ir šaušalīgi sadusmots, tādēļ viņš saka: "Ņem manu zvērestu!" Brinhilde ir šokā par šādu notikumu pavērsienu, bet pieņem likteņa lēmumu. Lasot Vāgnera tekstu, top skaidrs, ka viņš, par spīti visiem saviem trūkumiem, visai labi ir sapratis cilvēku dabu un psiholoģiju. Turklāt es varu kļūdīties, bet mani novērojumi liecina, ka teju vai katrā Vāgnera operā situācijas glābēja galu galā izrādās sieviete. Cēsīs jūs dziedāsiet kopā ar latviešu opermūziķiem. Kopā ar Votāna lomas atveidotāju Egilu Siliņu jau esat uzstājusies iepriekš. Gadījumos, kad Votāna lomas tēlotāji ļauj vaļu ārišķīgām emocijām, man sevi jātur grožos, lai spētu viņu aktierspēli līdzsvarot. Egils ir ļoti mierīgs un nosvērts Votāns, tādēļ mana Brinhilde viņa klātbūtnē var atļauties vairāk emocionālu uzplaiksnījumu. Viņš bija "mans" Votāns 2009. gadā Esenes operā, esam dziedājuši kopā gana daudz, un pazīstam viens otra skatuves uzvedības dinamiku, un spējam dabiski mijiedarboties. Tikko kopā ar Egilu Siliņu dziedāju trīs "Gredzena" izrāžu sērijas Vīsbādenē, tas bija ļoti interesanti, un pie sevis nodomāju: "Jā, man patīk dziedāt kopā ar viņu!" Vai varat dot kādus ceļavārdus ar opermūziku nepazīstamiem klausītājiem, kā atkodēt Vāgnera mūzikas valodu, kā tai pietuvoties? Vienkārši atnāciet uz izrādi un ļaujiet mūzikai runāt. Nav nepieciešams nekas vairāk, jo mūzika ir neticami skaista. Ja varat atrast un iepazīties ar operas libretu, tad, protams, izlasiet šo brīnišķīgo stāstu. Bet arī, ja nezināt vācu valodu, nebaidieties, mūzika ir pāri visam!

Tikko iznākušais Andra Zeibota romāns „Lēngaitis” atkal no jauna aktualizē Konstantīna Raudives personību. Ne tikai mūsdienu mūziķu uzmanību saistījuši viņa „balsu ieraksti”, bet joprojām svarīgas ir zinātnes un pseidozinātnes robežas. Ir svarīgi mehānismi, kā tikt galā ar personīgām vai kolektīvām traumām. Kā izturēties pret reliģijas dogmām. Kultūras rondo stāsts par par Konstantīnu Raudivi ar trim radošām versijām. Proti, ar topošo Anda Miziša un Bruno Aščuka filmu par Konstantīnu Raudivu; ar atgādinājumu par 2018. gadā tapušo izrādi „Raudives radio”, kurā sadarbojās režisore Daiga Kažociņa un filozofs Ainārs Kamoliņš, vairāki dažādu jomu mākslinieki un Raudives lomā – aktieris Gatis Gāga. Un Andra Zeibota romānu „Lēngaitis”. Cerams, ka Rauduve neņems ļaunā, ja šo raidījumu ļoti nosacīti nodēvētu par „balsu ierakstu”, jo mums šobrīd nav ļauts tikties klātienē radio studijā, taču tehnoloģijas mums ļauj sazināties. Vēl kāda piebilde: jebkas, ko dzirdēsit šīs stundas laikā, pieder mūsdienu interpretācijām par Konstantīna Raudives balss ierakstiem. Tur ir gan ļoti īsi vēsturiskie ieraksti, gan to izmantojums mūsdienu mūziķu un dīdžeju versijās. Nekas nav tikai tehniskais troksnis, ja arī sākumā tā varētu šķist. Ieklausieties un iztēlojieties, arī bez priekšrakstiem.

Tikko iznācis godalgotā pianista jaunais albums “Two Worlds” (“Divas pasaules”), kas veltīts diviem izciliem komponistiem – Džordžam Geršvinam un Klodam Debisī. 19. aprīlī pl. 18.00 tiešraidē no Latvijas Radio 1. studijas izskanēs Andreja solokoncerts “Latviešu klaviermūzika pāri gadsimtiem”. Andrejs ir koncertējis leģendārās Eiropas koncertzālēs, kā arī Ķīnā, Izraēlā un citviet. 2015. gadā izveidojis projektu “Trīs Osokini”, kurā Andrejs Osokins kopā ar savu tēvu pianistu Sergeju Osokinu un brāli pianistu Georgiju Osokinu. Jautā – Jums skatītājiem Andrejs atklāj vairāk par savu kaisli uz mūziku un iespējām, kuras paver pandēmijas laiks.

Neue Folge Liebe für Hip Hop (Der Rapcast) und es wird wieder untergrundig. Ich habe eine neue Rubrik, im Cast selbst nannte ich sie noch “Newcomer Ecke”, habe sie aber umbenannt in “Spot On”. Dort will ich regelmäßig neue RapperInnen vorstellen und beleuchten. Außerdem gibt es in der Folge News und das Battle zwischen Le Nerd und Fresh Polakke. Viel Spaß! #liebefürhiphop E-mail: bangarangdave7@gmail.com Facebook: https://www.facebook.com/BangarangDave/ Twitter: https://twitter.com/Bangarang_Dave Instagram: https://www.instagram.com/bangarangdave/ Soundcloud: https://soundcloud.com/bangarang-dave Bandcamp: https://bangarangdave.bandcamp.com/ iTunes: https://itunes.apple.com/de/podcast/liebe-f%C3%BCr-hip-hop-der-rapcast/id1451051500?mt=2 Spotify: https://open.spotify.com/show/0QLSjr8nkPAJAZnEx6nH76 Dr. Knarf Interview https://www.youtube.com/watch?v=vpoilKNbkw4 Hip Hop in der DDR https://www.youtube.com/watch?v=dSc-Sq51Cxo Fatoni & Edgar Wasser - Künstlerische Differenzen https://www.youtube.com/watch?v=vutU56nV9Pc Anna Klatsche YouTube https://www.youtube.com/user/saisonbeginn Spotify https://open.spotify.com/artist/73dD77jbcvxrT4RwFKQczo?si=8ytHonsWTF2yTuxKpMJ0MQ Instagram https://www.instagram.com/annaklatschemusic/ Tikko YouTube https://www.youtube.com/channel/UC_rXqULvs4rpbwjsb8NnKgQ Spotify https://open.spotify.com/artist/75nEcABRrT3yC9JDfsvhxO?si=LAmtM8psTW6MlLOsfftKzg Instagram https://www.instagram.com/tikko_music/ FSK Instagram https://www.instagram.com/fsk._official_/ Nike One YouTube https://www.youtube.com/channel/UCF-6QYPDCfV6trLs77qJn2Q Spotify https://open.spotify.com/artist/5NB9Myk7hAPeyp4m1C8qWv?si=JkMXXYJQRaK-wd8n-AuYPA Instagram https://www.instagram.com/s.a.r_nike_one/ Meelman YouTube https://www.youtube.com/user/meelman1 Spotify https://open.spotify.com/artist/0m7udQqg1cI2RV155vfTJA?si=jQWkV5aYScOkW2suHlX_EA Instagram https://www.instagram.com/meelman.wuppertal/ Le Nerd vs Fresh Polakke https://www.youtube.com/watch?v=fJArtxDNhT4

Stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieks, galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais. Iepriekšējos gadsimtos latvieši savu dzīvojamo māju attiecībā pret debespusēm novietoja ļoti racionāli: dzīvojamais gals vienmēr bija vērsts uz austrumiem, dievidaustrumiem vai dienvidrietumiem – katrā ziņā tā, lai rīta saule cilvēku modinātu, lai viņam būtu dienas gaisma, sevišķi ziemā, un arī vakarā kaut ko varētu izdarīt. Līdz ar to loģiski, ka vieta, kur tika kurināts, bija vērsta pret rietumiem, bet stūris, kur bija pieliekamais, noteikti pret ziemeļiem, un to tā arī sauca – aukstais gals. Visa cilvēka dzīve pēc iespējas bija pakļauta saules gājienam: viņš modās – pats vēlākais! – ar sauli, kas iespīdēja logā, visu dienu istaba bija labi izgaismota un arī vakara gaismā ļaudis vēl varēja kaut ko padarīt. Ziemā pie dienvidu loga pielika stelles – īsajā, gaišajā laikā tika saausts tas, kas būs nepieciešams nākamajai vasarai. Sadzīves tradīcijas jau lielā mērā atkarīgas no komforta līmeņa, no civilizācijas pakāpes. Savā laikā visiem likās dabiski, ka ģimene sēž ap vienu apaļu galdu – tēvs lasa avīzi, māte ada un bērni pie šī paša galda mācās. Loģiski! Ja jums pie griestiem vai galda vidū ar kupolu ir viena laba petrolejas lampa, jūs visi pie viena gaismas avota arī visus darbus darāt – tas ir ļoti racionāli. Arī ienākot elektrībai, sākumā visi sēdēja pie vienas lampas. Tikko elektrība kļuva ikdienišķa parādība, katrs uzreiz pārcēlās pie savas lampas savā kaktā, kas cilvēka dabai ir daudz raksturīgāk.  

#45 – šonedēļ podkāsta "Kino Kults" galvenās sarunas tēmas izvēli nodevām mūsu "Patreon" kluba biedru rokās, un viņu lēmums bija intriģējošs – mīļākās, labākās, interesantākās filmas, ko esam redzējuši, ko var raksturot ar vienkāršo, bet izteiksmīgo trīs burtu kombināciju WTF. Padalāmies ar saviem favorītiem, kā arī, protams, gaidām jūsu viedokļus un versijas! Savukārt ziņās, protams, nedēļas lielāko jaunumu – "Oskaru" nomināciju – izķidāšana. Šajā raidījumā: Kam dos un nedos "Oskarus" un citi jaunumi (00:01:27); Mīļākās WTF filmas (00:52:13); Ko "Kino Kulta" komanda ir noskatījusies ("Dickinson", "Coming to America", "Coming 2 America" – 01:55:42). Montāža – Toms Cielēns.

Dažus mirkļus vēlāk.. Pēc tikko notikušas latviešu zoom tikšanās.. Ar Viktoru apskatīsim Eiropas latviešu uzņēmēju un uzņēmīgo virtuālais tīklošanās pasākumu #2, kas notika šovakar.. Pārdomas, secinājumi..

VEF Kultūras pils no 17. marta līdz 6. aprīlim ikvienu aicina atnākt un sajust kultūras klātbūtni uz pils kāpņu platformas izveidotā scenogrāfiskā objektā, kam dots simbolisks nosaukums – "Kultūras gaidīšanas pietura". Tā ir metāla konstrukcija - kubs izmērā 2.2 x 2.2 metri, ko veidojusi scenogrāfe Kristīne Jurjāne. "Šī konkrētā objekta vēsture ir drusku garāka. Tā aizsākās pirms kādiem pieciem gadiem, kad radīju scenogrāfiju operai “Līsistrate” kopā ar vokālo grupu "Putni" un Šveices māksliniekiem. Izrādei kā galvenais scenogrāfijas elements bija radīts multifunkcionāls kubs," sarunā Kultūras Rondo atklāj Kristīne Jurjāne. Parasti, kad izrāde beidzas, scenogrāfija pēc izrādes sarūsē noliktavās, bet šis scenogrāfijas objekts turpina dzīvot. Kristīne Jurjāne stāsta, ka Antra Dreģe [vokālās grupas "Putni" vadītāja], kad sāka strādāt VEF Kultūras pils mārketinga nodaļā, kubu paņēma līdzi.  "Tālāk scenogrāfija sāka dzīvot personisko dzīvi. Kubs piedalījās kā objekts Platona Buravicka skaņdarba atskaņošanā un tur nospēlēja savu lomu. Tagad bez manas līdzdalības tas ir kļuvis par kultūras pieturu pie VEF Kultūras pils," stāsta Kristīne Jurjāne. "Priecājos un esmu pateicīga VEF Kultūras pils mārketinga kundzēm, ka tas nesarūsē izgāztuvē, bet ir kļuvis par jaunu objektu, kur pat bērni apstājas, nosviež riteņus un iet iekšā paklausīties mūziku. Šobrīd tur ierīkotas tumbas, un var dzirdēt  visu,ko iepriekš dzirdējuši cilvēki, kas nākuši uz VEF Kultūras pils koncertiem." Kristīne Jurjāne ir gandarīta, ka šobrīd viņai ir darba pilnas rokas. Visu pagājušo gadu viņa ir strādājusi pie igauņu rakstnieka Indreka Hargla bestsellera trīs filmu uzņemšanas Igaunijā par aptiekāru Melhioru [latviski izdota viņa grāmata "Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums"]. "Tas bija ārkārtīgs maratons visa gada garumā. Filmēšana notika Igaunijā, bet kostīmu mākslinieku departaments bija no Latvijas. Viduslaiki. Tāda pieredze man bija pirmo reizi. Viduslaiki - pilnīgi fascinējoša tēma, neizpētīti un nezināmi manā pieredzē," gandarīta Kristīne Jurjāne. Tikko šis projekts noslēdzies, sākusies daudzsēriju filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene" filmēšana Latvijā. Tāpat Kristīne Jurjāne strādā pie filmas “Marijas klusums”, kas ir Dāvja Sīmaņa izlolots projekts. Savukārt animācijā Kristīne Jurjāne strādā kopā ar Kristu Burāni, Aneti Meleci, Annu Začu un Edmundu Jansonu pie "Brīnumskapja" seriāla. Tās būs vairākas animācijas filmas, kuru  pamatā "Brīnumskapī" radītās dziesmas - Ingus Ulmaņa, Andra Sējāna un Aigara Voitišķa mūzika. Iecerēta sadarbība arī Jauno Rīgas teātri, kopā ar Uldi Tīronu veidojot izrādi, kuras pamatā Venedikta Jerofejeva poēma "Maskava–Gailīši". Cerams, ka aprīlī varēs sākties mēģinājumi un līdz sezonas beigām būs radusies izrāde. Vai to varēs parādīt, rādīs laiks.

Gundega Skudriņa ir pasākumu producente, Skudras Metropoles vadītāja, kura nule kā saņēmusi GRND PRIX balvu BEA WORLD FESTIVAL, pateicoties tam, ka par mazo stikla namiņu virs Amatas upes, ko Gundega ar komandu izveidoja aizvadītajā vasarā, uzrkastīja un pastāstīja vairāk nekā 40 pasaules medijos. Tikko no BEMA - Maskavas starptautiskā mārketinga dzīvās komunikācijas festivāla, atceļojusi balva par labāko tehnoloģiju integrāciju. Un vēl viņai pieder autortiesības uz trīs burtu kombināciju - "PSP" jeb "Pacel savu Pēcpusi"! Tas, kas mani interesē, ir, kā un ko viņa funktierē. To arī centos noskaidrot! 

Ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Latgales reģiona attīstības aģentūras atbalstu, biedrība “Kukuži” nesen kā klajā laidusi dzejnieka, literāta un arī mākslinieka Raibuo vai īstajā vārdā Oskara Orlova projektu “Obrozi” - 32 pastkaršu komplektu, kurā zīmētas karikatūras mijās ar izteicieniem vai frazeoloģismiem latgaliešu, krievu un angļu valodā. Raibīs ir latgaliešu multimākslinieks, kurš plašākai publikai zināms gan ar viņa muzikālo apvienību “Kapļi”, 2001.gadā iznākušo stāstu krājumu “Pyrma syltī” un 2015.gadā iznākušo stāstu krājumu “Zalta tesmini”, kā arī 2017.gadā izdoto dzejas krājumu “Pistacejis”, kas bija nominēts arī Latvijas Literatūras gada balvai nominācijā labākā dzeja. Par labāko sniegumu literatūrā Raibīs saņēmis arī Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks”. Šoreiz īsi pirms “Boņuks 2020” pasniegšanas ceremonijas Raibais atklās arī savu pasaules redzējumu karikatūrās un komiksveidīgos zīmējumos. “Tas ir tas, kas man kaut kur līdzi ir vilcies tā kā neredzamā kāja vai aste. Un vienkārši šoreiz es to tā kā uzfrišināju un parādīju visiem. Vai varbūt, teiksim, parādījis vēl vienu “raibiskuma” pusi,” tā par savu jaunāko ampluā – karikatūru vai komiksu zīmēšanu saka Oskars Orlovs jeb tautā zināms arī kā Raibīs - dzejnieks, literāts, tātad stāstu autors. Tikko kā dienas gaismu ieraudzījis Oskara Orlova jaunākais projekts - Obrozi - pastkaršu komplekts. Kopumā 32 zīmētas pastkartes ar dažādiem izteicieniem vai frazeoloģismiem latgaliešu, krievu un angļu valodā. “Obrozi - man likās ļoti īsi un kodolīgi. Manuprāt tas ir iegājis latgaliešu valodā no poļu valodas un tās ir svētbildes. Tas ir arī ir fotokartiņas, ko agrāk pie vecmammas uz pelēkām, tādām mazām tāfelītēm, foto albumos bija salīmētas fotogrāfijas. Un es arī izvēlējos šo vārdu. Tas arī atspoguļo, varbūt ne Latgales kultūras centrālos notikumus vai ierastos stereotipus - šmakovceņu un plūdus. Šeit ir kaut kas savādāks. Un es visiem saku ka tas ir mans skatījums, un tas nevienam nav uzspiests,” stāsta Raibīs, piemetinādams, ka vairāki viņa daiļrades cienītāji tās sauc arī par filozofiskajām kartiņām. Savu zīmētāja talantu Raibīs raksturo ar frāzi no “Obroziem” - Dzeive īvuica daudzi youtubs vaira.

Tikko ir nācis klajā rakstu krājums par Latvijas 19. gadsimta vēsturi, kas apkopo dažādu pētnieku referātus par laiku, ko mēdz saukt arī par garo gadsimtu. Kāda ir 19. gadsimta nozīme Latvijas valstiskuma veidošanās procesā un kādas vēl jaunas atziņas izdevies gūt, stāsta krājuma sastādītājs un atbildīgais redaktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Latvijas Vēstures institūta direktors Gvido Straube. Metāla kroņi kā piemiņas zīme kapos Kapu kultūra Latvijā ir tradīcijām bagāta. Esam jau stāstījuši par krustakokiem Latvijas ziemeļaustrumos, šoreiz pievērsīsimies metāla kroņu tradīcijai. Arī metāla kroņi tiek veidoti kā piemiņas zīme. 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums ir laiks kādas neparastas kapu tradīcijas uzplaukumam. Paralēli dabiskajiem vainagiem īpaši ziemas periodā turīgāki cilvēki izvēlējās metāla kroņus un metāla kroņu vannas. Un ar turīgajiem cilvēkiem mēs šajā gadījumā saprotam latviešus. Metāla kroņu tradīciju piekopa arī vācieši, atsevišķos gadījumos tradīcijas objekti novēroti arī citu tautību pārstāvju kapiem, tomēr Latvijas teritorijā tā bijusi tipiska latviešu tradīcija. Laika gaitā secināts, ka tā bija izplatīta arī Igaunijas teritorijā, un kā Latvijas, tā Igaunijas gadījumā tā izteikta luterāņu konfesijas pārstāvjiem. Šai tradīcijai pievērsies vēsturnieks, dabas pētnieks un tūrisma speciālists Andris Grīnbergs.

Ierasts, ka politiskos procesus pēta un vērtē politologi, sociologi un arī vēsturnieki. Taču šodien metam tiltus starp politiku un psiholoģiju. Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē ir tapis pētījums par politisko uzticēšanos. Bieži tiek norādīts, ka Latvijas sabiedrības uzticēšanās dažādām valsts institūcijām ir ļoti zema. Arī šajā pētījumā iegūtie dati to apliecina. Taču, vai varam skaidrot, kāpēc tā ir un kādi būtu nepieciešamie priekšdarbi, lai ļaudis politiskajam procesam uzticētos vairāk? Ar pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesors sociālās psiholoģijas pētnieks Ģirts Dimdiņš. "Lielākā problēma sabiedrībā ir vispārīgs politiskais cinisms," uzskata Ģirts Dimdiņš. "Arī attiecībā uz mūsu pētījumu jāsaka, ka tas bija viens no saistošajiem posmiem starp to, kā cilvēki vērtē politisko sistēmu kopumā, cik labi darbojas vai nē. Tur vairāk redzam racionālo vērtējumu, un kā tiek vērtēti individuālie politiķi, kur ir vairāk patīk - nepatīk. Gan vienā, gan otrā gadījumā darbojas politiskais cinisms." Dimdiņš skaidro, ka  politiskais cinisms ir vispārēja pārliecība, ka politiķi ir slikti, savtīgi, darbojas savās interesēs. "Ja cilvēki vērtē Latvijas politisko sistēmu kopumā, tad lielā mērā to nosaka visnotaļ racionāli argumenti. Cilvēki novērtē, cik sistēma ir efektīva, cik taisnīga, cik lielā mērā darbojas cilvēku interesēs. Tikko sākam runāt par konkrētiem politiķiem, konkrētām partijām, konkrētiem cilvēkiem, kuri šo sistēmu darbina, ieņem tajā konkrētus amatus un veic noteiktas funkcijas, tie vērtējuma kritēriji mainās. Izskatās, ka cilvēkiem galveno patīk vai nepatīk nosaka, vai man patīk vai nepatīk šis cilvēks," skaidro Ģirts Dimdiņš. "Ja kādu uzskatām par nesavtīgu, tādu, kuram rūp mūsu kā vēlētāju intereses, tad mums par viņu grūti domāt kā par negodīgu, nekompetentu vai tādu, kas kaut kādā aspektā rada mums risku. Mums būs tendence pievilkt šos vērtējumus, saskatīt politiķa rīcībā tādas lietas, kuras ļaus viņu kopumā redzēt pozitīvākā gaismā. Vai Latvijas situācijā bieži tas ir pretējā gaismā, cilvēki bieži vien politiķus redz negatīvā gaismā. Ja kopējais tēls ir negatīvs, pozitīvās lietas vai pozitīvās informācijas vienības, kas parādās par šo politiķi vai partiju, tās tiek "aizskaidrotas projām"," norāda Ģirts Dimdiņš. Dimdiņš vērtē, ka cilvēki arī racionāli izvērtē politiķu darbību, tomēr mēdz paļauties uz iepriekšējo attieksmi "Tur, kur ir iespēja neskaidru situāciju interpretēt par labu vai sliktu konkrētam politiķim, tur šī situācija visticamāk tiks interpretēta ar esošo cilvēku attieksmi, vai viņš kopumā uzticas vai nē. Tā iemesla dēļ varam redzēt, ka vienu un to pašu situāciju daži cilvēki skaidro kā pilnīgu kompetences apliecinājumu, tieši to pašu situāciju citi skaidro kā pilnīgu nekompetences apliecinājumu," atzīst Ģirts Dimdiņš. Priekšā lasīšanas sociālā nozīme un tradīcijas Kopā lasīšana, priekšā lasīšana, skaļi lasīšana - vienotu apzīmējumu šai nodarbei iedot ir grūti. Skaidrs, ka lasīšanu var baudīt, ne tikai lasot klusumā pie sevis, bet arī lasot tekstus skaļi, gan sev, gan citiem. Patiesībā tieši šāds lasīšanas veids ir bijis populārs senatnē un daudzus gadus arī Latvijā tiek īstenoti pasākumi, lai it kā atgrieztos pie senām tradīcijām, bet vienlaikus iemacītos ko jaunu. Kāpēc ir noderīgi lasīt skaļi kopā ar citiem un citiem priekšā? Cilvēkiem stāsti ir svarīgi, tie palīdz veidot kopienu un dzīvi tajā. Tā saka Latvijas Universitātes kultūras un sociālās antropoloģijas maģistrante Līna Orste, un viņa arī norāda, ka ir tik daudz atšķirīgu tekstu un situāciju, kurās var kaut ko lasīt skaļi sev vai kādam citam. Mēs šīs situācijas pieredzam itin bieži, piemēram, lasot anekdotes. Protams, lasīšana pie sevis dod iespēju tekstu izlasīt ātrāk, savukārt lasīšana skaļi sniedz lielāku efektu sev pašam un citiem klātesošajiem. Lasīt skaļi un lasīt kopā – tā kopš 1998. gada aicina Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā sadarbībā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu Literatūras nodaļu Silvijas Tretjakovas vadībā Ziemeļvalstu literatūras nedēļas ietvaros. Par to, kāpēc šāda iniciatīva radusies, stāsta Ziemeļvalstu Ministru padomes padomniece Ieva Hermansone. Lasījumi šogad daudzviet notika tiešsaistē, un, kā norāda Ieva Hermansone, ir vēlme atgriezties pie lasījumiem sveču gaismā. Starp diviem tūkstošiem bibliotēku Ziemeļvalstīs un Baltijā, kas atsaucas aicinošajam akcijas plakātam un piedalās lasījumos, ir arī Latvijas Neredzīgo bibliotēka, un tai ir gana plaša pieredze priekšā lasīšanā. Ar to iepazīstina šīs bibliotēkas Metodikas nodaļas vadītāja Vija Circāne.

JAUNUMS. Ar Lejaskurzemes šarmu latviešu tautas pasakas stāsta Liepājas teātra aktieri. Trīs vēja mezgli. Pasaku stāsta Viktors Ellers. Režisors Andrejs Migla. Skaņu režisors Emīls Dreiblats. Trīs vēja mezgli Tēvam un mātei bija dēlēns, jau labi paaudzies, bet par daudz liels nebēdnieks: kur bijis nebijis - pie dīķa vien, pie dīķa vien! Gan māte noteica, lai nespēlējoties ūdens tuvumā, varot noslīkt, gan tēvs nopēra, bet nekas nelīdzēja. Tikko puika kaut ko dabūja rokā - vai tā bija karote, sāls piestiņa, cepure, pastala - visu pa roku galam ūdenī iekšā, lai peld. Beigu beigās tēvs ar māti nolēma, ka laikam jau būšot veltas pūles - nevarēšot vis puiku no ūdens atradināt. Lai tad mācoties par jūrnieku. Tēvs izlaida pa pasauli ziņu, ka meklējot savam dēlam skolotāju. Atnāca vecs vīriņš un sāka mācīt dēlu visādās jūrnieku gudrībās. Par cik puikam prāts uz to vien tiecās, tad viņš itin viegli paturēja galvā visu, ko vecais mācīja. Pēc neilga laika vecais vīriņš saka tēvam, ka dēls jau esot pilnīgi izmācīts par jūrnieku. Vecais vīriņš tad saposās iet projām, bet vispirms vēl iedeva māceklim auklu ar trim mezgliem un teica: Lai gan tu tagad zini visus vējus, pasaules malas un jūras, taču krietnam jūrniekam ar to vien nepietiek. Kad nepūš vējš vai plosās vētra, tad viņam tik un tā mierīgu prātu jānogaida, kamēr celsies vējš vai saniknotā jūra stāsies trakot. Tāpēc te tev būs aukla ar trim mezgliem. Kamēr tā tev rokās, tu būsi jūru un vēju pavēlnieks. Kā dēlēnam klājās pasaulē un tās jūrās, stāsta Viktors Ellers.

Ielūkojamies Latvijas Radio fonotēkā, šoreiz - izvēloties gadaskaitli “1990”. Pagājuši tikai 30 gadi, bet jau ir vajadzīga piepūle, lai atcerētos, kas bija tās domas, tēmas, kas uzspurdza vēl Padomjvalsts pēdējos gados, kad “glastnostj” un “perestroika” bija padarījusi iespējamu sarunāšanos? No kādiem ideju aizmetņiem dzima nacionālā pašapziņa cīņai par valstiskumu? Raidījumā iekļauti tā laika raidījumu fragmenti, un tīši izvēlēti nevis vēsturiski izšķirīgi mirkļi, bet drīzāk skaniskas laikmeta skices. Arī izvēlēto fragmentu mozaīka varētu būt gluži cita. "Šī ir manējā, galu galā arī es pati esmu tā laika lieciniece," tā raidījuma autore Anda Buševica. Ko darīju 1990. gadā? Grasījos beigt skolu, iestāties “filozofos”. Pārmaiņu laiks valstī sakrita arī manas dzīves griežiem. Brīvība vispirmām kārtām man tobrīd nozīmēja iespēju lasīt labas grāmatas. Lasīju krieviski, kamēr vēl bija iespēja braukt uz Ļeņingradu, pirkt grāmatas. Bet arī Latvijā uz slikta papīra, bet milzīgā daudzumā iznāca visi 20. gadsimta literatūras un filozofijas pamatdarbi. Radio fonotēkā atrodu Džeimsa Džoisa “Ulisu” Dzintara Soduma tulkojumā, lasa Ints Burāns. Lorijas Andersones mūzika, arī ir deviņdesmito zīme. Taču šai skaņdarbā ir savādas attiecības ar laiku. Arī Džoisa “Ulisā” viss pamatīga izmēra grāmatā aprakstītais notikums ietilpināms vienā dienā, tas ir 1904. gada 16. jūnijs, kad Leopolds Blūms klīst pa Dublinu. Viņš ir Leopolds Blūms un vienlaikus sengrieķu Uliss, kurā savā ceļā satop gan Vecās Derības praviešus, gan īru svētos, gan savus laikabiedrus. Lorija Andersone monotoni atkārto nedēļas dienu nosaukumus, kopā ar lasījumu, radot laiksu, kurā sajaukušies visi laiki un notikumi. Leģendārais Latvijas Radio raidījums “Mikrofons”, nupat atzīmēja savu dibināšanas jubileju, dibināts 1965.gada 1.aprīlī, un šobrīd mēs par to varam runāt jau skaļi, kā pretpropaganda raidstacijai „Amerikas balss”: tas skanēja tai pašā laikā, septiņos vakarā, kad aizliegtais raidījums. Tikko pieteiktais fragments ir no 1989. gada 13. aprīļa raidījuma, un tai laikā “Mikrofonā” bija sapulcējusies izcila žurnālistu komanda. Deviņdesmitajos, un diezgan ilgi, līdz pat tūkstošgades mijai, skanēja latviskai dzīvesziņai, uz pirmās Latvijas valsts laikā dzimušās dievturības pamatiem balstīts raidījums. Šobrīd, man liekas, tas vairs nebūtu iespējams. Šiem laikiem pārāk patriarhāli, svētsvinīgi skan raidījuma posēja Jāņa Siliņa balss. Taču es atceros deviņdesmitajos ārkārtīgi apmeklētās, piemēram, literatūrvēsturnieka, dievturības atbalstītāja Romāna Pussāra lekcijas. Tā laika kontekstā dievturība bija veids, kā modernā veidā sakausēt moderno pasauli – šolaiku literatūru, mākslu, arī zinātni, ar tradīcijām. Vai dievturības atjaunotāju eksperiments izgāzās? Viena no acīmredzamajām atbildēm – šobrīd vairs tāds svētbrīdis Latvijas radio nav klausāms. Kāpēc šo cilvēku vēstījums nelikās uzklausāms? - tas jau ir nākamais jautājums. Taču dievturība, arī folkloras kustība deviņdesmitajos radīja morāles alternatīvu, modelēja ideālās Latvijas harmonisku garīgo jābūtību. Un bija jau arī realitāte pārāk haotiska, pārāk nesaprotama. Laipni lūgti atpakaļ 1989. gada “Mikrofona” vēstuļu raidījumā! Cīnoties par Latvijas valsti, latvieši iestājās arī par mazākumtautību iespēju kopt savu - igauņu, ebreju - kultūru. Latvijas Radio arhīvi glabā vēl kāda ar noteiktu mērķi radīta raidījuma – “Dzintarkrasts” ierakstus. “Dzintarkrasts” radās 1962. gadā, ar mērķi uzrunāt trimdas tautiešus. Cīnoties par Latvijas valsti, latvieši iestājās arī par mazākumtautību iespēju kopt savu - igauņu, ebreju - kultūru. Latvijas Radio arhīvi glabā vēl kāda ar noteiktu mērķi radīta raidījuma – “Dzintarkrasts” ierakstus. “Dzintarkrasts” radās 1962. gadā, ar mērķi uzrunāt trimdas tautiešus. “Dzintarkrasta” vadītāji Jānis Ūdris, Lauma Amatniece tiem laikiem drosmīgi skāra latviešiem būtiskas tēmas. 1990. gadā izskan “Dzintarkrasta” pēdējais raidījums, un var jau saprast, ar Latvijas valstiskuma atjaunošanu nepastāv vairs tāda “trimda”. “Dzintarkrasta” pēdējā raidījumā iekustināto tēmu apkopojums, un arī dziļi izjusta, joprojām aizkustinoša klausītāju reakcija. 1990. gads zīmīgs arī ar to, ka šai gadā notiek 20. Vispārējie latviešu dziesmu svētki, pirmie brīvā Latvijā, pirmie, kuros varēja piedalīties trimdas latvieši – satiekas gan Rietumu trimda, gan Sibīrijas latvieši. 1990. gadā uz Dziesmu svētkiem ieradās arī Vašingtonas Universitātes Skandināvijas studiju departamenta asociētais profesors un Baltijas studiju programmas vadītājs Guntis Šmidchens. Atmodas gadu jūsma noplaka, taču bija kaut kas, kas paliek kā mūžīga vērtība. Savu – pirmo folkloras festivālu “Baltica”, Dziesmu svētku – pieredzi, desmit gadus vēlāk Guntis Šmidchens apkopo grāmatā “Dziesmu vara” - angliski tā iznāca 2014. gadā, latviski – gadus trīs vēlāk. Šai grāmatā Guntis Šmidchens iztulkojis, ne tikai latviešu, bet arī igauņu, lietuviešu valodā Atmodas gados dziedāto – arī no 19. gadsimta beigām mantoto dziesmu, tā laika rokdziesmu – tekstus, lai no tiem, jau kā zinātnieks izsecinātu pasaulē līdz šim neiepazītu nevardarbīgās pretošanās pieredzi – dziesmoto revolūciju. 3. maijā 1933. gadā dzimis dzejnieks Imants Ziedonis. Un savādā veidā savijas nozīmes ap šo vārdu – ziedonis. Ziedonis dabā, atjaunotais Latvijas valstiskums. Atmodas gados jau vispār – jebkurš nākotnei kalpojošs dzejnieka vārds iegūst “tautas sirdsapziņas” slodzi. Tomēr stāsts par dzejnieku Imantu Ziedoni šai laikā ir jo īpašs. 1989. gada 27. maijā Dailes teātrī tiek dibināts Latvijas Kultūras fonds, par tā priekšsēdētāju kļūst Imants Ziedonis. Viņš ir tā laika notikumu centrā – Kultūras fonds koordinē Daugavas programmu, joprojām nepadarīta ir iecere veidot vietvārdu sarakstu, vākt cilvēku dzīvesstāstus "Likteņarhīvā". Mans Radio kolēģis, žurnālists Reinis Ādmīdiņš savā raidījumā, arī meklē paralēles pāri laikam. Viņš aicina Imantu Ziedoni uz sarunu, un iemesls tai – 1977. gadā iznākusī Imanta Ziedoņa “Poēma par pienu”. Tagad šis fakts liekas pārsteidzošs, bet tolaik notika tādas radio klausītāju konferences. Tikšanās ar rakstniekiem organizēja Latvijas radio, sadarbībā ar žurnālu “Karogs”, tāda konfeence, saistībā ar Poēmu par pienu, notika Murjāņiem tuvajā Krimuldā. 1992. gadā Reinis Ādmīdiņš lūdz Imantu Ziedoni atcerēties septiņdesmitos, poēmas tapšanu, taču, manuprāt, dzejnieks precīzi formulē vairākas deviņdesmitajiem būtiskas atziņas.

Klimata pārmaiņas mūs var skart visai negaidītākos veidos. Piemēram, siltā ziema krietni ātrāk ir aktivizējusi tās ērču sugas, kas pārnēsā encefalītu. Savukārt vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās palielinājusi arī ērču sugu skaitu, kas šobrīd dzīvo Latvijas teritorijā. Par ērču encefalītu un ar to saistītiem pašmāju pētījumiem, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Infektoloģijas katedras vadītāja Ludmila Vīksna un bioloģijas doktors Voldemārs Spuņģis. Voldemārs Spuņģis atklāj, ka pagājušā gadā pēdējās ērces pats vācis vēl 30. decembrī, bet pirmās ziņas par ērcēm šogad no cilvēkiem saņēmis jau 9.janvārī. Tikko gaisa temperatūra ir ap +5 grādiem, ērces uzreiz kļūst aktīvas un var pieķerties. Vairāk šobrīd ērces var pieķerties mājdzīvniekiem. Ziņojumi par ērču aktivitāti saņemti no visiem Latvijas reģioniem. Tikai dažas ērču sugas no tām, kas sastopamas Latvijā, uzbrūk cilvēkiem. Tā ir taigas ērce un suņu ērce. Vēl ienākusi ornamentētā pļavērce, kas strauji izplatās. Tā ir tikpat bīstama, kā mūsu ganību ērces. Pagaidām nav ziņu, ka būtu cilvēkiem piesūkušās. Ludmila Vīksna norāda, ka Pasaules veselības organizācija informējusi, ka ērces tagad vairāk pārvietojas arī augstkalnu reģionos un arī vairāk uz ziemeļiem. Ērces pārnēsā ne tikai ērču encefalītu, bet arī citas vīrusu infekcijas un lielu skaitu bakteriālu infekciju. Rīgas Stradiņa universitāte kopā ar vairākām institūcijām veic pētījumu par vakcināciju pret ērču encefalītu. Noskaidrojies, ka vecākiem cilvēkiem arī pēc vakcinācijas imunitāte pret encefalītu neveidojas tik labi un uz tik ilgu laiku, kā bija domāts. “Uz pētījumu liekam lielas cerības, lai pareizi ieteiktu cilvēkiem rīkoties,” skaidro Ludmila Vīksna. “Pareiza vakcinēšanās ir principiāli svarīga.” Lai pieteiktos pētījumam, informāciju var meklēt internetā vai zvanīt pa tālruni 27861983. Lai piedalītos pētījumā, cilvēkam ir jābūt vecumā no 60 gadiem un nedrīkst būt potējies pret ērču encefalītu.

Tikko kā noslēdzies NBA sezonas maiņu periods. Daudzi spēlētāji atraduši sev jaunas mājas, komandas izdarījušas svarīgus sastāvu papildinājumus un dažas nostiprina savu līdervienību statusu. - Trade deadline uzvarētāji un zaudētāji; - KP, Bertāns, Pasečniks un Kurucs; - Kobe un Sterns; - Ja NBA sezona beigtos šodien... - Potenciālais bracket; - Arvīda un Valda savstarpējā spēle.

SOLC will actually be back very soon to the roster but check out this classic episode with The Scenario's own Matt Whitener. We have a funeral for Meek Mill, RIP to Sean Price of Heltah Skeltah, Darryl's appearance on BBC Radio, Dr. Dre's new Compton album, Cyhi The Prince "beef" with Kanye West and Pusha T, George Zimmerman and Darren Wilson want people to feel sorry for them, Bernie Sanders' confrontation with #BlackLives Matter,  Fleece Johnson's "Booty Warriors", Mos Def vs. Lupe Fiasco rap battle, and Antoine Walker as a financial planner. Raw or Naw  Lil Debbie, Cyhi The Prince OJ Da Juiceman feat. Tikko and 23rd Tek New Rich Kingz Sasha Go Hard   Subscribe to the show on any podcast catcher or streaming service Leave us a comment on I-TUNES and let us know what you think about the show!! Follow us on twitter @straightolc email us at straightolc@gmail.com  Hit the Voicemail at 641-715-3900 Ext. 769558  

Valsts akadēmiskais koris „Latvija” aktīvi šovasar piedalījies dažādos festivālos, bijis arī koncertu braucienā Kanādā. Par Garīgās mūzikas festivālu un Morisa Diruflē "Rekviēmu" noslēguma koncertā, kā arī iespaidiem pēc koncertiem Kanādā un Vācijā Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar kora „Latvija” māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Māri Sirmo un kora direktoru Māri Ošleju. Valsts akadēmiskajam korim “Latvija” šī vasara ir aizritējusi bez atvaļinājuma, jo koris ir pieprasīts gan Latvijā, gan ārzemēs. Bet atskaites punkts jau 22 gadu kora dzīvē ir Garīgās mūzikas festivāls, kas tradicionāli notiek augustā. To, ka koris ir pieprasīts, apliecina kaut vai fakts, ka Valsts akadēmiskā kora (VAK) "Latvija" pašu organizētā Garīgās mūzikas festivāla laikā, tas bija devies koncertēt Vācija, Jaunbrandenburgā. Un tūlīt pēc festivāla noslēguma koncerta VAK "Latvija" atkal dosies uz Vāciju, lai trīs nedēļas būtu Rūras triennāles mākslinieki. Neaizmirstami ir arī šīs vasaras koncertiespaidi Kanādā un kora līdzdalība XV dziesmu un deju svētkos Kanādā, kas noritēja no 4. līdz 7. jūlijam Toronto. Uz Kanādu koris devās pirmo reizi. VAK "Latvija" mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais bilst, ka viņam Toronto posms bijis daudz piesātinātāks nekā korim, jo viņš debitējis arī, muzicējot kopā ar Toronto simfonisko orķestri. "Viens, kas palicis atmiņā, un arī daudziem, ja runājam par Toronto dziesmu svētkiem, tādi dziesmu svētki nav bijuši un nebūs, kas notiek pilnīgā tumsā. Tieši, kad diriģēju Raimonda Tigula "Lec saulīte" piedziedājuma laikā – tinkš, izslēdzās visas gaismas. Visi tūkstoši skatītāju un tūkstošgalvīgais koris paliek pilnīgā tumsā, bet mēs neapstājāmies. Tā bija mūsu uzvara, ka arī orķestris turpināja spēlēt, kaut elektriskās klavieres atslēdzās. Labi, ka man bija balts krekls mugurā, varēja rokas redzēja," atminas Māris Sirmais. Pirmie divi 22.Garīgās mūzikas festivāla koncerti jau izskanējuši. Nākamais būs jau rīt, 20.augustā, Rīgas Domā, kurā skanēs franču mūzikas programma, kuru diriģēs viesis no Francijas Loiks Pjērs.Festivāla noslēguma koncertos 23.augustā Liepājā un 24.augustā Rīgas Domā VAK "Latvija" atskaņos franču komponista Morisa Diruflē "Rekviēmu" un Imanta Kalniņa 6.simfoniju. Tikko būs izskanējis Garīgās mūzikas festivāls, koris dosies uz Vāciju, lai piedalītos Rūras triennālē un atskaņotu G.Ligeti "Rekviēmu". Gatavošanās šim notikumam notiek jau visu gadu, jo uz Rūru koris dosies paplašinātā sastāvā, kopā 70 dziedātāju.  

Pirmo reizi savām acīm redzēt to, par ko līdz šim stāstījuši vecāki vai vecvecāki, par ko lasīts grāmatās; visu laiku runāt latviski un ceļot kopa ar vienaudžiem. Par izglītojošā ceļojuma “Sveika, Latvija!” programmu, kuru jau divdesmit piekto gadu rīko Amerikas Latviešu apvienība, par kopības sajūtu, par jauniem paziņām un emocijām saruna raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Raidījuma viesi: projekta „Sveika, Latvija!” koordinatore Anita Ozola, kura ar projektu jau saistīta 13 gadus, projekta „Sveika,Latvija!” audzinātāja Kristīne Daliņa no Austrālijas, nometnes dalībniece Emīlija Cīrule un viņas tētis Ēriks Cīrulis arī no Austrālijas. Ēriks Cīrulis pirms pāris gadiem bijis audzinātājs šajā projektā. Sazināsimies arī ar Amerikas Latviešu apvienības ģenerālsekretāri Marisu Gudro Amerikā, viņa stāsta, kā projekts “Sveika, Latvija” aizsācies. Projekta ietvaros 13-15 gadus veci Amerikas un Austrālijas jaunieši pavada divas nedēļas Latvijā. Tikko noslēgusies nometne 22 jauniešiem, Latvijā viesojās astoņi jaunieši no Austrālijas, 14 – no ASV. Lai iesaistītos projektā, ir jāpabeidz 8.klase latviešu skolā un jāprot latviešu valoda. Šādā projektā piedalīties var tikai vienu reizi, reizēm tie, kas kādreiz bijuši kā audzēkņi nometnē, atgriežas projektā kā audzinātāji. Citā programmā notiek arī braucieni jauniešiem, kas sirdī jūtas latvieši, bet nerunā latviski.

“Ir tieša saikne starp iekšējā miera un līdzsvara kvalitāti un spēju dinamiski darboties. Miers nekad nebūtu uzlūkojams kā sinonīms kūtrumam,” norāda Valdis Svirskis raidījumā Kā labāk dzīvot. “Miers ir zināma skaidrība, kur izjūti primārās vērtības. Ir tieša saikne starp iekšējo savāktību un to, cik kvalitatīvi vari veikt noteiktus darbus, neizsijājot uzmanību sīkumos.” Modernās sabiedrības dzīves ritms ir tik ātrs, ka atrast sevī  mieru, tādejādi cīnoties ar pastāvīgu trauksmes sajūtu un stresu, ir tikpat kā neiespējami. Vai tomēr ir varianti? Speciālisti norāda, ka meditācija un savas iekšējās pasaules kopšana - spēcīgs instruments, lai ienestu pozitīvas pārmaiņas arī vidē un sabiedrībā, kurā atrodamies. Vai meditācija var padarīt pasauli labāku, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Pračārs Stegemans, lektors, mūziķis, diriģents, rakstnieks un sporta organizators no Austrālijas ar vairāk kā 36 gadu meditācijas pieredzi, sertificēts fizioterapeits Gints Peleckis un filozofs, reliģiju pētnieks Valdis Svirskis. Pračārs Stegemans atklāj, ka viņš meditācijai pievērsies jau studiju laikā. Kad studējis mūziku, gribējis uzlabot savu klavierspēli. Pievēršanās meditācijai bijusi ļoti efektīva. Viņš sajutis, ka tas uzlabojis viņa klavierspēli, ka var iedziļināties vairāk mūzikā. Pračārs Stegemans arī atzīst, ka meditācija Austrālijā mūsdienās kļūst arvien populārāka, jo cilvēki redz, ka tas darbojas. Efektīvs veids, ka atrast iekšējo mieru un laimi dzīvē. “Dzīves temps ļoti paātrinājies, nav mūsos vietas, kur elpot mieram,” Pračārs Stegemans skaidro meditācijas nepieciešamību un arī polularitāti mūsdienās. Valdis Svirskis norāda, ka cilvēki saskaras ar savām labajām un sliktajām īpašībām un gadās, kad nespēj tikti ideāli galā ar sliktajām. “Kad es sāku sistemātiski strādāt, koncentrējoties nevis uz slikto īpašību apkarošanu, bet labo īpašību noskaņu, pēc kāda laika sāku pamanīt savā darba ikdienā, ka dusmojos īsāku laiku, esmu mazāk aizkaitināts,” vērtē Valdis Svirskis. Regulāri praktizējot meditāciju, radām tādu iekšējo stāvokli, kur mūsu līdzsvara spēks kļūst stiprāks nekā tā raustīšanās, kas ir apkārt. “Tikko mūsu centrs kļūst līdsvarotāks, mēs harmoniskāk tiekam galā ar disonansēm, konfliktiem, neērtām situācijām, kas ir apkārt. Līdz ar to mēs zazinām agresijas un stresa vidi ap sevi,” bilst Valdis Svirskis. Pračārs Stegemans arī atzīst, ka mūsos ir miers, harmonija, bet mēs neveltām laiku, lai kultivētu šīs īpašības.

Tikko no lidostas Sportacentrs.com studijā ieradies portāla Polijas eksperts Rolands Eliņš, ar kuru Andrejs Siliņš un Ulvis Brože pārspriež Daira Bertāna debiju NBA, aizraujošo KHL play-off pirmo kārtu, OHL pusfinālus un meklē, kur pazudusi Virslīgas sezonas starta ažiotāža.

Tikko no Latvijas simtgadei veltītas koncertturnejas Austrālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā atgriezies Latvijas Radio koris! Kopā ar savu galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju Sigvardu Kļavu tas vairākās koncertprogrammās prezentēja izcilus Eiropas kormūzikas piemērus, tostarp būtisku akcentu liekot uz mūsdienu latviešu komponistu īpaši rakstītiem meistardarbiem. Linkolna centra rīkotajā koncertā Ņujorkā notika Jura Karlsona Latvijas Radio korim veltītā opusa OREMUS pasaules pirmatskaņojums. Par to, kā korim klājies atbildīgajos koncertos, kāda bijusi publikas atsaucība, kādas atziņas gūtas un kādi ir tuvākās nākotnes plāni, intervijā Intai Pīrāgai stāsta Latvijas Radio kora direktore Dace Bula. Žils Verns raksta par 80 dienām apkārt zemeslodei. Bet Latvijas Radio korim, izrādās, tik daudz laika nemaz nevajag: triju nedēļu laikā tas pabijis gan Austrālijā, gan Amerikā un Kanādā. Liela daļa koncertu bijuši saistīti ar mūsu valsts nozīmīgo jubileju. Dace Bula atklāj, ka darbs pie tik nozīmīgās turnejas rīkošanas aizsācies jau pirms pusotra gada. "Rezultāts ir absolūti brīnišķīgs, un ieguldītais darbs atmaksājies pārpārēm. Kopumā turnejā pavadījām trīs nedēļas - jau nākamajā dienā pēc "Zemgales gredzena"pēdējā uzveduma devāmies uz Austrāliju ar izrādi "Kara daba", kam sekoja koncerti Amerikā un Kanādā. Kā zināms, projekts "Kara daba" tapa sadarbībā ar Hotel Pro Forma 2011. gadā, un kopš tā laika apceļojusi visu pasauli, bet Adelaide bija tālākais punkts," stāsta Dace Bula. Opera izrādīta festivāla ietvaros, kas ir viens no vadošajiem visā Austrālijā. "Publika bija ļoti, ļoti ieinteresēta, uzmanīga, atsauksmes - vislabākās. Burtiski pirms pāris dienām saņēmām atzinības rakstu no Dienvidaustrālijas premjerministra, kurš atzīst, ka mūsu izrāde ir jauna lappuse festivāla attīstībā un tiekam gaidīti atkal." Savukārt Amerikā izskanējuši trīs kora solokoncerti trijās atšķirīgās vietās. "Turnejas koncertprogrammas tapa ciešā sadarbībā ar katras koncertprogrammas veidotājiem - pildījām viņu pasūtījumu. Programmas tika veidotas kopīgi, diskutējot par labāko, jo viņi labi pazīst savu auditoriju un zina, ko tā sagaida. Tur ir savs pastāvīgais klausītājs. Līdz ar to tas bija kopdarbs, lai varētu parādīt kora stiprās puses un arī to, kas svarīgs klausītājam." Sarunas gaitā kora direktore atzīmē: "Grbējām, lai Amerikā skan latviešu mūsdienu komponistu mūzika - būtu bijis arī grēks neizmantot situāciju un nepasūtīt ko jaunu. Pirms diviem gadiem pasūtījām jaundarbu Jurim Karlsonam, un šī darba pirmatskaņojums notika Nujorkā, 13. novembrī. Spriežot pēc publikas reakcijas, klausītājiem šis darbs ārkārīgi patika. Šim opusam noteikti būs garš mūžs. Latvijā tas tiks pirmatskaņots 11. decembrī Rīgas Domā." Vēl īpaši brīnišķīgi izskanējis Santas Ratnieces darbs Chu Dal, kas pēc Sigvarda Kļavas ierosinājuma tapis pirms desmit gadiem. "Latvijas Radio korim īstā vieta ir baznīcas - no četrām koncertvietām trīs patiešām bija baznīcas ar lielu muzikālu priekšnesumu vēsturi, ieskaitot Sv. Marijas baznīcu Ņujorkā," atklāj Bula. Kopumā koncerti izskanēja White Light Festival Ņujorkā, Sv. Jaunavas Marijas baznīcā, Daremā, Djūka Universitātes kapellā, Vašingtonas Kongresa bibliotēkā un festivālā Sound Streams Toronto, Kanādas apvienotajā baznīcā. Interesanti, ka ASV koris atgriezīsies jau pavisam drīz: februārī četros koncertos Kenedija centrā Vašingtonā skanēs kora opera NeoArctic. Bet jau 27. novembrī Latvijas Radio koris piedalīsies filmu festivāla 2ANNAS atklāšanā, nodrošinot skaņu celiņu 1930. gada vēsturiskajai mēmajai filmai "Lāčplēsis". "Manuprāt, tas būs ļoti interesanti - skatīties vēsturisko filmu un klausīties mūsdienu mūziku," - tā Dace Bula.  

Svētrīts. Studijā priesteris Andris Kravalis. Lasījums no Lūkas evaņģēlija 1. nodaļas Tajās dienās Marija cēlās un steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā. Iegājusi Zaharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti. Un notika tā, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, bērniņš viņas miesās sāka kustēties, un Elizabeti piepildīja Svētais Gars un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: "Tu esi svētīta starp sievām un svētīts ir tavas miesas auglis. No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka kustēties. Un svētīta ir tā, kas ieticēja, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai sacīs.”

Playlist: Detag, Sav Sicc & Bleezo, Biship f/ Mr. Mugg & G Man, Jackfrost, Z-Ro, Deon, Young Tay, Fame Faiella f/ No Pa1n, King Ape, & Knowledge, Bigg Zakk f/ Scratch LDP & B-Led, C-Bo, L.O.C., Psyco-G, Fred Stuy, Tikko, Sleepwalkas f/ Detag, MD3, Xit Only, and Project Born 

In Tha Murder Mix 13 Playlist: Dagger-D, Ganxsta NIP, MC Shan, Tikko, Seed of 6ix, Hollow of Suizid3pakt, Mac Jay, Dez of Hellborn, Gonzoe, Xit Only feat Xclusive Da Selekta, Scratch LDP, D-Payne and Bigg Zakk, and JT Money  

Playlist - Scratch LDP & Jackboy D-Payne, MC Shan, Red Da Heatmonsta & Brotha Lynch Hung, MD3, Xit Only & Xklusiv Da Selekta, Gonzoe, Klondike Kat, Don Blanco & SB feat E-Moe, Fred Stuy, Never, Shoestring, Tikko of Redteam, TC feat C-Mob, Lyrical Dre, Nino of Ghetto Mafia, B-Led, II Tone feat Mr4twenty, and Renizance   

Stephanie Bertrand is a strong, determined and independent woman who has overcome a very serious time in her life, but even though that drove her, it's not what she is defined by. This is her story and I am so very proud to bring it you all, my amazing listeners! Stephanie quickly finds out which friends and family that you can count on (and one person who couldn't be counted on). She is discussing the whole story of her medical ordeal form the onset to the recovery, point by point and step by step, for the first time ever in an interview setup. So we start by getting to know Stephanie before and after her experience and her working double time just to get back to the normal life she once had gaining a new job through her volunteer work at the hospital that she was initially treated at and how that has changed her professional career for the better. She also discusses in great deal some post surgeries and what those procedures have done and will continue to do, and future surgeries to come - their descriptions are not for the faint of heart. Stephanie also give a moment to recognize her medical team that helped her every step of the way and the length one surgeon is willing to go to to ensure she receives the treatment she needs to maintain her quality of life. It's 2 hours of power, the longest episode of the podcast to date. So stick around and get ready, this is a journey! Also, a big THANK YOU to Denise "Niagara Falls" Hawken for bringing Stephanie to me and coercing her, er asking her, to do this podcast. Listen closely for a few times in the studio where Denise interrupts us. Kidding! Not really though, she's there... :)

IN THA MURDER MIX 8 Playlist: II Tone & Mr. 4Twenty, A1-YO, Esham, Tikko, Don Blanco & SB, Mugzi, Brother NIP, X-It Only & Fred Stuy, Dez of Hellborn, Dead Click, Supah Smash bros, and Spice-1! Send MP3s to prez@ugs4life.com LIKE THE MMMS FB PAGE https://www.facebook.com/mmms4life/

Tikko iznācis grupas "Imanta Dimanta un draugi" pirmais albums "Izauga mātei brīnuma meita".  Albumu veido 13 tautasdziesmu apdares un oriģinālkompozīcijas, dziesmas stāsta par meitas došanos pie vīra. Grupā "Imanta Dimanta un draugi" darbojas pieci jaunieši - Katrīna Dimanta, kas spēlē vijoli, čellu, tamburīnu un dzied, Imanta Nīgale, kas spēlē mandolīnu un dzied, Krišjānis Sils spēlē ģitāru, Kristaps Strods spēlē basu un Ingus Purēns spēlē kahonu, tamburīnu un dzied. Grupai dažkārt pievienojas arī perkusionists Kaspars Indrēvics. Trīs no grupas uzauguši ārzemju latviešu ģimenēs, dažādās pasaules malās - Austrālijā, Amerikā un Vācijā, pārējie dzimuši un auguši tepat Latvijā. Grupas pirmsākumi meklējami 2012. gadā, un līdz šim grupa ir koncertējusi Latvijā un Amerikā, kur tika uzsākts darbs pie šī albuma jau 2015. gadā. Nesen iznākusi arī grupas "Austrumkalns" jaunais albums „Akcenti”. "Austrumkalns" ir folkrokgrupa, ko nodibināja četras meitenes, kas dzimušas Anglijā un uzaugušas Londonā. Ar abām šīm grupām un viņu jaunajiem albumiem iepazīstinām raidījumā 21. gadsimta latvietis.

From NY 2 Detroit with Bub Styles followed by Tikko

'One might assume I’m referring to a pot of gold. My rainbow represents Autism Spectrum Disorder; and my child, like so many others, is on the spectrum. Approximately 1 in 68 children are diagnosed with Autism Spectrum Disorder. These numbers continue to rise. Families living with ASD face many challenges. Whether emotional or financial; these families are drowning. We can look away. We can throw in a life preserver…or we can jump in to save them. It’s that easy.' These are words from Christine Frances Poe, from her website, http://www.tikko.ca. I took a roadtrip to meet her and speak with her about how she is raising Autism Awareness and what Tikko is, and in turn she talks about who her son Dorian is through his favorite stuffed polar bear, Tikko(TM). She's an amazing wife, mother, and person. It was a windy April day when we recorded this on location in Milton, Ontario, Canada, at the Everything Family Show, and I hope you all will be blown away by her story. Or rather, Dorian's story. Special mention to Special Books for Special Kids (SBSK on Facebook) creator Chris Ulmer. Change the World.

Raidījumu vada: Liene Bokmane Raidījuma viesi: Žeņa un Grieta Gribi Raidījuma tēma: Katru dienu dzīvot kā tikko precējušies Raidījuma tiešraide: 14. March (2017. gads)

Raidījumu vada: Liene Bokmane Raidījuma viesi: Žeņa un Grieta Gribi Raidījuma tēma: Katru dienu dzīvot kā tikko precējušies Raidījuma tiešraide: 14. marts (2017. gads)

Coty “Tikko” Smith AKA “Fastest Tongue N Da South” born and raised in Columbus, MS. Owner/recording artist of DueceTre Entertainment, LLC. Previous projects include "Voluntary Manslaughter" (2006) “Twenty10: Da Future”(2010), “Twenty10: Da Future Chap II”(2010), “Fastest Tongue N Da South”(2011), "Hood Ties" (2013), "LoCo" (2013), and "ReSIPProcation" (2015). Has worked with main stream artist from the likes of Pastor Troy, Rich Boy, Dirty Boyz, and even Grammy Award winning Bizzy Bone of Bone Thugs N Harmony.