Podcasts about liepi

Tuvojoties festivāla „Kamēr… 35” kulminācijai, Kultūras rondo studijā esam aicinājuši visu paaudžu kora dziedātājus – Sandi Voldiņu, Janu Krievu, Lauru Ozoliņu un Andreju Stupinu-Jēgeru. Uzklausām viņu stāstu par tiekšanos pēc izcilības mūzikā un profesionālajā darbā.     Jana Krieva strādā ar finansēm Rīgas Cirkā un arī dažās nevalstiskās organizācijās, "Kamēr..." bija otrais alts no 1993. gada līdz 2002. gadam. Sandis Voldiņš šobrīd ir Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis, korī "Kamēr..." viņš iesaistījās sezonas vidū 2003. gada ziemā un dziedāja līdz 2008. gadam. Sākumā bija otrais tenors, vēlāk - pirmais.  Andrejs Stupins-Jēgers ir Satversmes tiesas priekšsēdētājas padomnieks, korī "Kamēr..." dziedāja no 2006. gada, kad pievienojās pirmo tenoru grupai. Dziedājis pie trim diriģentiem līdz 2019. gadam un tagad producē kori pie ceturtā diriģenta, ir arī kora direktors. Laura Ozoliņa ir kora mūzikas nozares pārstāve, gan diriģē, gan dzied, gan ir pedagoģe. Korī "Kamēr..." kā pirmais alts dziedāja no 2014. līdz 2023. gadam.  Un Sandis Voldiņš jau atklāja savā pieteikumā, ka kora "Kamēr..." dziedātāja ir bijusi arī raidījuma vadītāja Māra Rozenberga, viņa bija pirmais soprāns no 2002. līdz 2007. gadam. Kora „Kamēr…” 35. dzimšanas dienas festivāla noslēgumā gaidāmi vēl divi muzikāli notikumi - 24. maijā festivālu turpinās Jozefa Haidna oratorijas "Pasaules radīšana" atskaņojums Rīgas Domā. Savukārt festivāla izskaņā, galā koncertā 31. maijā Nacionālās mākslu vidusskolas koncertzālē, koris kopā ar visiem četriem mākslinieciskajiem vadītājiem, izcilajiem diriģentiem Māri Sirmo, Jāni Liepiņu, Aivi Greteru un Jurģi Cābuli, pāršķirs vēl vienu jaunu savas vēstures lapaspusi – prezentēs par godu jubilejai tapušo pirmo vinila plati.  

Saruna par to, kā izskatās dzīve sievietei alpīnistei, kura kopā ar vīru regulāri dodas kāpt pasaules augstkalnu virsotnēs, kāpj kilometru augstās klinšu sienās, mīl leduskāpšanu un raksta grāmatas par saviem piedzīvojumiem.Te alpīniste un grāmatu autore Kristīne Liepiņa stāsta par savu ceļu no personas, kas uzskatīja sevi par "vāju un kalniem nepiemērotu" līdz alpīnistei, kura uzkāpusi apmēram 200 kalnu virsotnēs vairākos kontinentos un uzrakstījusi divas grāmatas.Sarunā uzzināsi par baiso kritienu treniņos, no kura Kristīnei nācās atgūties mēnešiem, par to, kāpēc kalnos viņa un vīrs Kristaps Liepiņš "nav vīrs un sieva", bet gan komandas biedri, un kādēļ katrs grams mugursomā var izšķirt dzīvību un nāvi. Kristīne stāsta arī par jauno grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājums", kurā apkopoti stindzinoši pieredzes stāsti.Cilvēkjaudas atbalstītājs – Pasiekstes Vējdzirnavas. Vieta, kurp doties atpūsties un kur rīkot neaizmirstamus notikumus. Vairāk informācijas: vejdzirnavas.lvŠo epizodi filmējām izcilā vietā – Power-Up SPACE Rīgas centrā. Šeit atgriezīsimies vēl un iesakām arī tev, ja meklē vietu, kur īstenot savus radošos projektus. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas, kur ierakstīt video vai audio, un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur vari rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Visa komanda ir atsaucīga un profesionāla. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.lvSarunā pieminētās saites atradīsi 222. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads02:41 Cik ilgs laiks pagāja, kamēr Kristīne Liepiņa uzdrošinājās sevi saukt par alpīnisti5:03 Peru kalni ir ļoti īpaši 6:14 Alpīniste un grāmatu autore. Stindzinoši pieredzes stāsti jaunajā grāmatā “Andīnisms. Pirmatnības vilinājums”10:52 Ar pietāti pret laikapstākļiem - kad paļauties var tikai pats uz sevi16:50 No kā Kristīne kalnos baidās visvairāk21:52 Cik sver mugursomas, ar kurām Kristīne un Kristaps Liepiņi dodas kalnos24:01 Kā šķērsot kalnu upi, ja noteikums ir “nekad nešķērso kalnu upi”26:30 Iemīlēties pasniedzējā alpīnisma kursam, uz kuru Kristīni pieteica paziņa28:42 “Es biju ļoti vāja, nepiemērota kalniem” - Kristīne savā alpīnisma karjeras pašā sākumā30:54  Nelāgās emocijas, kuras no cilvēka izvelk kalni35:59 “Kalnos mēs neesam vīrs un sieva”38:46 Cilvēkjaudas atbalstītājs - Pasiekstes Vējdzirnavas. Vieta, kurp doties atpūsties un kur rīkot neaizmirstamus notikumus. Vairāk informācijas: vejdzirnavas.lv39:31 “Katrs grams ir no svara” - kā tiek plānotas maltītes pirms došanās augstkalnos49:30 Kristīnes un Kristapa garšu preferences ikdienā un kalnos52:53 “Kristīn, nekusties, tev kauli vēl nav saskrūvēti” - atgūšanās pēc baisa kritiena treniņu laikā1:03:56 Kad atdod kalniem sevi visu, un mājās atbrauc, lai sevi salabotu1:05:53 Vai gandarījums par sasniegto virsotni būtu vienlīdzīgs, ja tur nebūtu nāves baiļu1:12:16 Kāds ir Kristīnes un Kristapa treniņu grafiks1:16:12 Ko sevī ietver dziļās muskulatūras treniņš1:18:57 Kā Latvijā ir iespējams savākt kvalitatīviem kalnu treniņiem vajadzīgos augstuma metrus1:23:43 Kā izskatās viens kārtīgi grūts treniņš, gatavojoties augstkalniem1:26:47 Nenovērtēt nevienu maršrutu par zemu1:30:13 Kādus pienākumus uzliek darbs ar cilvēkiem apgrūtinošos apstākļos1:37:17 Cik ilgā laikā un kā tapa Kristīnes un Kristapa jaunā grāmata 1:41:51 “Es jūtos izģērbusies šo

Pēc ikgadējās Walcker ērģeļu apkopes ziemā Rīgas Doms atsāk savu ērģeļkoncertu pavasara sezonu, no 7. marta līdz 11. aprīlim Rīgas Domā aicinot uz sešu koncertu ciklu "BACH", kurā muzicēs latviešu un citzemju ērģelnieki.  7. martā koncertciklu atklās Rīgas Doma mūzikas direktors, katedrāles ērģelnieks Aigars Reinis, kuru uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane. Runāts tiek par J. S. Baha mūziku, tās nozīmi un to, cik bieži tiek veidoti koncerti, kuros skan tikai Bahs. Aigars Reinis atskatās arī uz Ziemas kamermūzikas koncertu ciklu, kas divu mēnešu garumā pieskandinājis Doma Kapitula zāli un noslēgsies ar Lietuvas džeza mūziķu koncertu 8. martā. 14. martā koncertā "BACH un Ungārija" pirmo reizi pie Rīgas Doma ērģelēm sēdīsies vadošais ungāru ērģelnieks, Ferenca Lista Mūzikas akadēmijas profesors Jānošs Pālūrs. Īpašs notikums gaidāms 21. martā, kad  uzstāsies ērģelnieki Jānis Pēlmanis un Klāvs Liepiņš, kuri izglītību ieguvuši Eiropas mūzikas augstskolās Vīnē un Berlīnē, pašlaik aktīvi piedaloties Eiropas ērģeļmūzikas koncertdzīvē. 28. martā uzstāsies ērģelniece Larisa Bulava – ilggadēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas ērģeļu klases profesore un ievērojama koncertērģelniece. 4. aprīlī pie Rīgas Doma ērģelēm muzicēs Ruta Kaprāne, bet ikla noslēgumā 11. aprīlī būs iespēja dzirdēt Unu Cintiņu, kura šobrīd dzīvo un aktīvi darbojas Nīderlandē. Viņa ir Sv. Mateja-Laurencija draudzes mūzikas direktore Alkmārā, kā arī vada vairākus korus.

Džemmas Skulmes 100. jubilejas gads sācies ar viņas mammas – tēlnieces Martas Liepiņas-Skulmes izstādi. Mālpils pagasta „Skulmēs” ik sestdienu apmeklētājiem atvērts ziemas skulptūru parks „Sniegavīri”, kur brīvā dabā eksponēti 10 tēlniecības darbi. Skulptūras atlējis un no dažādiem periodiem izvēlējies tēlnieces mazmazdēls Arturs Dimiters. Skulmju dzimtas mājas ekspozīcijas kuratores Esmeraldas Tāles pavadīta apskatu ziemas skulptūru dārzu. Dienā, kad esmu „Skulmēs”, zemi klāj neliela sniega sega, un baltās skulptūras uz podestiem ir kā saskaņojušās ar apkārtējo vidi. Izstādes idejas autors ir Martas Liepiņas-Skulmes mazmazdēls Arturs Dimiters. Kopā ar Esmeraldu izstaigājam dārzu, jo skulptūras izvietotas dažādās dārza daļās, pie vārtiem gluži kā sargs sagaida „Ganiņš”, tālāk „Ģitārists”, tad „Modelis” un vairākas Konstruktīvās skulptūras. Pie dažām pakavējamies ilgāk. Marta Liepiņa-Skulme bija pirmā profesionāli izglītotā latviešu sieviete – tēlniece (izstādēs piedalījās no 1920. gada). Viņas galvenā darbības joma bija stājtēlniecība – portrets un figurālas kompozīcijas un monumentālā tēlniecība. Tēlniece piedalījusies arī Brīvības pieminekļa metu konkursā, kurā kopā ar Kārli Zāli dalījusi 1. un 2.vietu, konkursu neturpināja, jo bija gaidībās, sevi pieteica mazā Džemma.  Martu Liepiņu-Skulmi šogad pieminam 135. gadskārtā. Marta dzimusi pagasta skrīvera Andreja Liepiņa un Karlīnes Šarlotes Liepiņas (dzimusi Lūkina) ģimenē. Mātes brālim Fēliksam Lūkinam, rakstnieces Ivandes Kaijas vīram, šogad 6.februārī - 150. Par Martas mātesbrāli un viņa apaļo gadskārtu atgādina Mālpils kultūras centra kultūrvides speciāliste Viktorija Kalniņa. Martas Liepiņas-Skulmes izstādi „Sniegavīri” varēs aplūkot līdz 22. martam ik sestdienu no pulksten 12.00 – līdz 15.00. Izstādes noslēguma dienā Mālpils kultūras centrā notiks vēl viena Martas Liepiņas-Skulmes skulptūru atliešanas meistarklase.

Cilvēks ir visai nīkulīgs radījums, kad runa par aukstumu - mums nav kažoka, nav spēja hibernēties vai izstrādāt pretaizsalšanas vielas, kā to dara kukaiņi. Par laimi, protam saģērbties un ieslēgt mājā apkuri. Kā cilvēka organisms ieslēdz savu iekšējo apkuri un regulē to? Un, ko mēs varētu mācīties no pasaulē visizturīgākajiem organismiem, kuri iztur neiedomājamus mīnusus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Līga Plakane, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, un Jānis Liepiņš, Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Atzīmējot UNESCO Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā 70. gadadienu, Latvijā 14. oktobrī aizvadīta starptautiska konference “Kultūras mantojums un drošība”. Kā bruņoti konflikti ietekmē kādas kopienas kultūrvēsturisko mantojumu? Vai kultūra var eksistēt teritorijā, kur ilgstoši nav miera, un kā saglabāt to, kas ir tik trausls, kā sena ēka vai muzeja kolekcija, un nebūs pirmais, ko parasti glābsim krīzes laikā?  Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Inga Surgunte, Starptautiskās pieminekļu un ievērojamu vietu padomes (ICUMUS) pārstāve Alma Kaurāte un Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Civilmilitārās sadarbības vecākais eksperts Ričards Batarags. UNESCO Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā mērķis ir stiprināt mieru, veicinot kultūru daudzveidību un savstarpēju cieņu valstu starpā. 1954. gadā Hāgā pieņemtā Konvencija ir pirmais starptautiskais tiesiskais regulējums, kas pilnībā veltīts kustamā un nekustamā mantojuma aizsardzībai. Konvencija un tās divi Protokoli nosaka pamatprincipus un rīcību mantojuma aizsardzībai bruņotu konfliktu gadījumā. Konference Lativjā turpināja Eiropas kultūras mantojuma dienu Latvijā uzsākto tēmu “Kultūras mantojuma pieejamība un drošība” un pasteidzināja kopējo kultūras nozares civilās aizsardzības plāna izstrādi, kā arī pievienošanos Hāgas konvencijas 2. protokolam. Seno ēku atjaunošanas principi Jā vēlamies labu vēsturisko ēku restaurāciju, tad, pirmkārt, šis darbs jāuztic speciālistiem un otrkārt, nav jāvairās ēku atjaunošanas gaitā izmantot autentisko materiālus, tā, runājot par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, saka arhitekts Reinis Liepiņš. Kāpēc jāuzmanās ar cementu, slavas dziesma kaļķim un stiklam un kāpēc jāciena savs mantojums, par to saruna ar arhitektu. Ejot intervēt arhitektu Reini Liepiņu, ceļš veda gar Okupācijas muzeju, kur Strēlnieku laukumā vēl līdz oktobra beigām ir skatāma ceļojošā izstāde   “1944. gads – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Tur var aplūkot, kā 1944. gadā  Vācijas un Padomju armijas karadarbībā tika izpostītas sešas Latvijas  pilsētas – Rēzekne, Gulbene, Bauska, Jelgava, Valmiera un Rīga. Lielfromāta fotogrāfijās var redzēt minētās pilsētas pirms un pēc to vēsturisko ainavu iznīcināšanas, un var salīdzināt, kāds skats tur ir šodien: vai tā ir restaurēta baznīca, vai tukšs betona plāksnēm izklāts laukums, vai pagājušā gadsimta 60.-80. gados saceltie kastīšu formas daudzdzīvokļu nami.    Sižetu sāku ar šādu ievadu, jo saruna ar Reini Liepiņu  ir par to, kādā veidā gan laika zoba sagrauztais, gan arī reiz sapostītais kulturvēsturiskais mantojums tiek atjaunots. Ar piebildi, ja vispār ir kas palicis pāri no vēsturiskām ēkām. Arhitekts atzīst – galvenais ir cieņa un sapratne par senu  ēku. Reiņa Liepiņa un viņa dibinātā arhitektu biroja „Sudraba arhitektūra” zināmākais  darbs ir  Rīgas preču stacijas  noliktavas ēkas pārveide par  kultūras telpu, ko pazīstam ar nosaukumu „Hanzas perons”, tāpēc jautāju viņam, vai pieeja ir vienāda – atjaunojot, piemēram, senu noliktavas ēku,  Kurzemes zemnieku sētu vai baroka stilā celtu pili?        

Valmieras pilsētas muzejā tikko durvis vērusi mākslinieka Niklāva Strunkes 130. gadadienai veltīta izstāde „Čau, Niklāv Strunke!”. Tieši Valmieras apkaime ir par „slavenāko latviešu itāli” dēvētā meistara dzimtā puse, bet tik plašā skaitā viņa darbi šeit skatāmi pirmoreiz. Uz izstādi Valmierā aizceļojuši gan 25 Latvijas Nacionālā mākslas muzeja eksponāti, gan citu muzeju un privātkolekcionāru krājumi, kas pievēršas gan Strunkes jaunībai Valmieras pusē, gan mūža mīlestībai uz Itāliju. Izstādes īpašā odziņa ir vairāki desmiti grāmatu ar Strunkes ilustrācijām, kuras muzeja rīkotā akcijā izstādei aizdevuši apkaimes iedzīvotāji no saviem grāmatplauktiem. Valmieras pilsētas muzeja durvis veru pāris dienu pirms izstādes atklāšanas, kad zāle vēl smaržo pēc krāsas un muzeja komanda kā skudriņas steidz pabeigt iekārtošanas darbus. Šī ir muzeja lielākā izstāde šajā gadā. Muzeja Izstāžu un pasākumu nodaļas vadītāja Arta Rozīte stāsta, ka Niklāva Strunkes 130. gadskārtā gribējies valmieriešiem un pilsētas viesiem atgādināt par ievērojamā gleznotāja, grafiķa, ilustratora un citu mākslas žanru meistara saikni ar Valmieras pusi. Strunke dzimis 1894.gadā Polijā, bet deviņu gadu vecumā pārcēlies uz Vaidavas „Palmēniem” un Valmierā beidzis Liepiņa proģimnāziju. Liepiņa proģimnāzijā Strunke mācījās kopā ar Pāvilu Rozīti, Linardu Laicenu, un 11 gadu vecumā te satika mākslinieku Teodoru Ūderu, kas pamudināja pievērsties mākslai Strunkes izstādi muzejs sākotnēji vēlējies veidot caur daudzpusīgā mākslinieka scenogrāfijām, metot tiltiņu uz līdzās esošo Valmieras teātri. Tomēr praksē tas izrādījies par grūtu, tādēļ kopā ar izstādes zinātnisko konsultanti Aiju Brasliņu no Nacionālā mākslas muzeja radīts stāsts par Strunkes krasajiem dzīves pavērsieniem, kas viņu aizveda no Vaidavas līdz Romai. Brasliņa ar Strunkes mākslu strādā jau vairāk nekā 20 gadu un ir gandarīta par Valmieras kolēģu iniciatīvu. Viņa gan uzsver, ka šī izstāde nav visaptveroša Strunkes jubilejas retrospekcija. Izstāde „Čau, Niklāv Strunke!” Valmieras pilsētas muzejā būs skatāma līdz 20.novembrim. Ja būsiet Valmieras centrā, rudens tumsā to noteikti pamanīsiet jau no ārpuses, jo izstāžu nama priekšā, jau sākot no pilsdrupām, īpašās gaismas kastēs garāmgājēju uzmanību piesaista Strunkes pazīstamāko darbu retrospekcijas, tai skaitā droši vien pati slavenākā - „Cilvēka, kas ieiet istabā”.

Spēlē piedalās: Kārlis Liepiņš, Vilnis Šķipars, Alberts Auziņš un Ieva Vasiļevska.  

Spēlē piedalās: Ingus Zandmanis, Ints Bruņenieks, Ārija Vāciete un Artūrs Liepiņš.

Rieki, šķieti, velkumi, saivas, stelles un divvirziena izvilkums! Jau šo sestdien, 3. augustā, Vecpiebalgas „Vēveros” notiks pirmais Vislatvijas audēju saiets „Vēveru dienas Vēveros”. Kur radās ierosa jaunas tradīcijas iedibināšanai un par nedēļas nogalē Vecpiebalgā gaidāmo pasākumu stāsta četri lietpratēji - Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja projektu vadītāja Anda Skuja, Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena, audējs, tautas daiļamata meistars, Tautas lietišķās mākslas studijas “Rīdze” vadītājs Māris Maniņš un Latvijas Amatniecības kameras tautastērpu meistare, TLMS "Rota" dalībniece Antra Šarlote Blome. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcijā Cēsu novada Vecpiebalgas “Vēveros” 3. augustā no plkst. 11.00 līdz 17.30 notiks pirmais Vislatvijas audēju saiets “Vēveru dienas Vēveros”. Svētkos aicināts piedalīties ikviens Latvijas audējs, lai kopīgi dibinātu jaunu tradīciju – audēju festivālu, kā arī ikviens interesents, kas vēlas saistoši pavadīt laiku, autentiskā vidē, izzinot senās amata prasmes un noslēpumus. 3. augustā “Vēveros” ar īpašām lekcijām uzstāsies Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Etnogrāfijas departamenta vadītāja Dr.hist. Aija Jansone un krājuma tekstiliju kolekcijas glabātāja Aija Vistere, LU Vēstures institūta vadošā pētniece Dr.hist. Anete Karlsone, SIA “Mailīšu fabrika” vadītāja Ilze Mailīte, Carnikavas TLMS “Auseklītis” vadītāja Zane Ulmane. Būs daudzveidīgas radošās darbnīcas ap un par aušanu pieaugušajiem un arī bērniem, notiks aušanas darbnīcas “Vēverīšas” modes skate un Cēsu novada audēju kopu un studiju dižošanās. Varēs doties radošā pastaigā kopā ar Piebalgas rokdarbnieci Inesi Īris Liepiņu. Vecpiebalgas kolektīvu “Mudurainis”, “Slātaviņa” un “Mudurainis XO” dejotāji izrādīs skaistākās dejas, savukārt jauktā kora “Jaunpiebalga” dziedātāji aicinās sadziedāties, ar muzikāliem priekšnesumiem iepriecinās grupa “Dzilna” un Drabešu muižas muzikanti. Visas dienas garumā būs apskatāma “Vēverīšu” fotoizstāde, būs tirgus placis un iespēja ar muzeja gidiem doties bezmaksas ekskursijās pa “Vēveru” ekspozīciju.

Nav muļķīgu jautājumu, ir muļķīgas atbildes - vai šo teicienu var pielietot arī zinātnē? Vai zinātnieki atļaujas būt drosmīgi un uzdot neērtus, dažkārt arī visai muļķīgus jautājumus un pie kā var novest atbilžu meklējumi? Par izgudrojumiem, atklājumiem un pētnieka ikdienu, ļaujoties jautājumiem, kuri nav ikdienas pētījumu plānā,  saruna ar zinātniekiem, kuri raidījumos Zināmais nezināmajā, runājot par sev tuvajām jomām, ne reizi vien runājuši līdzībās ar citām dzīves jomām, izmantojuši radošus piemērus, aicinājuši paraudzīties plašāk. Tāpēc esam pārliecināti - viņi noteikti nebaidās uzdot drosmīgus, varbūt pat muļķīgus jautājumus, un nebaidās arī kļūdīties. Raidījuma viesi - fiziķis, Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētājs Mārcis Auziņš un Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš. "Ir miljoniem piemēru, kuri parāda to, ka, ja mums nebūs šo naivo, dumjo, ja gribat, vārda vislabākajā un pozitīvajā nozīmē, jautājumu, kas ir noveduši pie zinātnes kaut kādu robežu pārkāpšanas, kaut kādu jaunu ideju rašanās, šīs praktiski modernās lietas nevarēs attīstīties," vērtē Mācis Auziņš. "Manā mīļajā kvantu fizikām ja mēs tagad ļoti pamatoti un pragmātiski runājam par kvantu tehnoloģijām, tad, ja nebūtu tie kvantu fizikas pamatu radītāji, kas uzdeva vistrakākos jautājumus un atrada vistrakākās, neiespējamās atbildes, ja tas nebūtu noticis, tad šobrīd šīs tehnoloģijas nebūtu. Ne velti par šiem pirmsākumiem ir man ļoti mīļa grāmata, kas ataino cilvēkus un notikumus, kurus dažus es personīgi pazīstu, kura saucās "Kā hipiji izglāba fiziku". Tieši par to, ka bija cilvēki, kuri uzdeva absolūti neparastus, neordinārus jautājumus, kas iziet no tā veida, kā "zolīds zinātnieks par lietām domā". Izgāja ārpus šiem rāmjiem, uzdeva absolūti neiespējamus jautājumus, ieguva atbildes, kuras joprojām rada mums pārdomas, vai tiešām tā var būt? Un tagad tas ir novedis pie tehnoloģijām." "Ir daži piemēri no bioloģijas un radniecīgām zinātnēm, kur tieši filozofiski vai varbūt, kā Mārcis teica, mazliet hipotētiski jautājumi, kas būtu vai kā varēja būt tā, ir novedusi pie ļoti nopietniem pētījumiem," skaidro Jānis Liepiņš. "Piemēram, ja 19. gadsimtā Darvins teica, ka izskatās, ka sugas savā starpā ir radniecīgas un viņas vēl aizvien evolucionē atbilstoši vides apstākļiem. Tas ir ļoti jauki un interesanti, un tad mēs varētu aizdomāties, ka kādam ir kādreiz bijis kopīgs sencis vai vairāki senči, kuri tad te dzīvoja, un tad sāksies šī diferenciācija. Bet tad ir domu eksperiments: bet klau, kā tad šis sencis ir radies? Un tas ilgu laiku bija ļoti hipotētisks jautājums, bet, sākot no pagājušā gadsimta 20. - 30. gadiem un mazliet vēlāk šis hipotētiskais jautājums kļuva par ļoti nopietnu praktisku jautājumu. Vai mēs varam kaut nedaudz ielūkoties jau praktiskā veidā šajā teritorijā, kur beidzās neorganiskā ķīmija un sākās organiskā ķīmija, precīzāk, bioorganiskā ķīmija un varbūt jau kaut kādi šūnu elementi? Un izrādās, jā, jūs varat laboratorijā atveidot vidi, kas, iespējams, ir bijusi uz Zemes, testēt, kā laika gaitā zibeņu un elektro izlaižu laikā, karstuma laikā rodas dažādas organiskās vielas. Un daudzas no tām patiešām ir tādas pašas, ko mēs sastopam mūsdienu bioloģiskajos organismos. Tas liek domāt, ka patiešām šis lēciens no neorganiskās vides uz dzīvību ir iespējams. Mēs tikai nezinām, kā tas notiek. Bet šis jautājums no tādas hipotēzes - kā tas varēja būt, jau kļūst par ļoti praktisku jautājumu - mēģināsim noskaidrot, kā. Arī bioloģijā šie "what if" jautājumi ir ļoti noderīgi, un patiešām viņi palīdz virzīties un atrast jau fundamentālas lietas." Starp citu, Amerikā 28. septembris pat tiek atzīmēts kā diena, kad uzdot muļķīgos jautājumus. Šo varat paturēt prātā arī Latvijā, kad datums tuvosies, bet mēs jau tagad jūlijā kopā ar fiziķi Mārci Auziņu un biologu Jāni Liepiņu pakavēsimies pārdomās, kas tad vispār ir muļķīgi jautājumi un kāpēc tos svarīgi uzdot. Pārāk maz cilvēku savus jaunos produktus vēlas aizsargāt ar patentu „Vidēji gadā mums iesniedz ap 100 - 120 pieteikumus patentam, un ar nožēlu jāatzīst, ka ir pārāk maz to, kuri vēlas savus jaunradītos produktus aizsargāt ar patentiem, jo patents nodrošina monopoltiesības tirgū,”  saka Patentu valdes vadošā eksperte Eiropas patentu jautājumos Māra Rozenblate. Sarunā ar viņu skaidrojam, par kādiem izgudrojumiem piešķir patentu, cik ilgā laikā tas notiek un kas Latvijas patentu valdes darbības sākumā pagājušā gadsimta 20. gados iesniedza pieteikumus patentu valdē. Pirmās preču zīmju un izgudrojumu aizsardzības apliecības Patentu valde izsniedza 1922. gada sākumā. Tās saņēma Rīgas tabakas fabrika “A/S Maikapar” un Andrejs Golvers savam pieteiktajam izgudrojumam “Pārlabojumi par bungusitdzirnavām”, jeb vienam no trieciendzirnavu veidiem. Pirmie Latvijas patenti piešķirti zemniekam Jānim Prātam par linu galviņu nosukāšanas un nokulšanas mašīnu un Jānim Minussam par izgudroto pārvietojamo istabas krāsni, kurai varēja regulēt gaisa plūsmu. Tādu  informāciju par patentu vēsturi Latvijā var lasīt Latvijas patentu valdes interneta mājaslapā, bet turpmāk nedaudz ielūkosimies patentu  piešķiršanas aizkulisēs un atsauksim atmiņā, kādi ievērojami latviešu izcelsmes izgudrotāji savulaik ir saņēmuši patentu. Zināmākie latvieši, kas saņēmuši patentu ir aviokostruktors  Kārlis Irbītis, kurš patentēja vairākus izcilus izgudrojumus un projektēja vertikālās pacelšanās lidmašīnu, kas iezīmēja pavērsienu šādu lidaparātu būvniecībā. Jāmin arīaudējs un steļļu konstruktors Pēteris Viļumsons, kurš pagājušā gadsimta 20. gados ieguva patentu par pusautomātisko steļļu izveidošanu, vācbaltu izcelsmes konstruktors Valters Caps un viņa miniatūrā fotokamera „Minox”. Turpinot runāt par šodienas izgudrojumiem, vaicāju Mārai  Rozenblatei, cik lielā mērā patentu piešķiršana attiecas uz informācijas tehnoloģijām?

Renāte Feizaka un Klāvs Liepiņš ir mākslinieku duets, kas nāk no Latvijas, bet jau vairāk nekā desmit gadus par savām mājām sauc Islandi. Raidījumā "Mākslas vingrošana" mākslas kritiķis Vilnis Vējš ar abiem māksliniekiem runā par viņu dzīvi un darbošanos Islandē, kā arī par izstādi "Kartupeļu cilvēki", kas līdz 30. jūnijam Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros skatāma kultūrtelpā "Smilga".

Šoreiz gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis  divus arhitektus, biroja "Sudraba arhitektūra" vadītājus Ilzi un Reini Liepiņus, jo, viņaprāt, arhitekta liktenis daudzos aspektos līdzīgs vizuālā mākslinieka liktenim.   Vai skaista arhitektūra ir funkcionāla, un kas nosaka tās ilglaicīgumu? Kas palīdz vai traucē veidot kvalitatīvu vidi? Kā panākt, lai cilvēki atgrieztos vēsturiskajā centrā? Raidījumā arī par sabiedrību kā galveno pasūtītāju un atskaites punktu, krīzes pazīmēm, stratēģisko redzējumu, hipertrofētajiem mērogiem, atbildību un emocionālo vibrāciju, ķeroties klāt jaunam projektam….    

12. marta vakarā Latvijas Nacionālajā operā aizvadīta Lielās mūzikas balvas ceremonija. Pasniegtas balvas septiņās kategorijās, kā arī godināti balvu par mūža ieguldījumu laureāti – komponists Vilnis Šmīdbergs un pianists, pedagogs Arnis Zandmanis. Kultūras rondo iespaidi un komentāri pēc Lielās mūzikas balvas pasniegšanas. Ierakstos - intervijas ar laureātiem.  Studijā izvaicājam muzikoloģes Ilzi Šarkovsku-Liepiņu un Ivetu Grundi, mūzikas kritiķi Armandu Znotiņu un džeza mūzikas izdevniecības “Jersika Records” vadītāju Mareku Ameriku. Lielās mūzikas balvas 2023. gada laureāti Gada jaunais mūziķis Dziedātāja Katrīna Paula Felsberga Gada jaundarbs Jura Karlsona simfoniska vīzija "Noslēpumainais dārzs…", pirmatskaņojums 2. decembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" – Liepājas Simfoniskais orķestris un diriģents Guntis Kuzma Par izcilu interpretāciju Altiste Ilze Kļava – Pētera Vaska Altkoncerts 15. aprīlī koncertzālē "Cēsīs" (kopā ar Tallinas kamerorķestri un diriģentu Juhu Kangasu) Gada ansamblis Trio "PALLADIO" – Eva Bindere, Kristīne Blaumane un Reinis Zariņš Gada kamerizrāde  Anna Veismane / Monta Kroma "Dzeltens trotuārs", Dzintaru koncertzālē – Guna Zariņa, Rihards Plešanovs, Jānis Semjonovs, Maija Zandberga (KM mērķprogramma "Kamermūzika", īstenotājs – "Latvijas Koncerti") Gada koncerts Riharda Vāgnera operas "Zigfrīds" koncertatskaņojums 29. jūlijā koncertzālē "Cēsis" – solisti, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Tarmo Peltokoski (rīkotājs – Cēsu Mākslas festivāls, koncertzāle "Cēsis") Par izcilu sniegumu gada garumā Latvijas Radio bigbends LMB 2023 žūrijā strādāja: Andris Vecumnieks – žūrijas priekšsēdētājs, diriģents, komponists JVLMA profesors; Ilze Medne – muzikoloģe, Latvijas Radio 3 "Klasika" žurnāliste; Solvita Sējāne – muzikoloģe, izdevniecības "Musica Baltica" direktore; Ilze Šarkovska-Liepiņa – muzikoloģe, mākslas doktore; Boriss Avramecs – muzikologs, JVLMA emeritētais profesors; Mareks Ameriks – džeza mūzikas izdevniecības "Jersika Records" dibinātājs un vadītājs; Armands Znotiņš – muzikologs, žurnālists, publicists.

Spēlē piedalās: Artūrs Liepiņš, Raivo Lallo, Jānis Zicāns un Zane Vanaga.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

„Kur lai paslēpjās!” – māksliniekam Robertam Stārostam 1954.gadā tas bija izmisuma kliedziens ar izsaukuma, nevis jautājuma zīmi. To par pamatu jaunai izstādei ņēmis mākslas centrs „Zuzeum”, nosaukumā apzināti atstājot gramatisku aplamību – vārds „paslēpjās” rakstīts ar garo „ā”, kā to lietojis arī pats mākslinieks. Izstādē vienkop skatāmi vairāki simti mākslas darbu, kas tapuši padomju okupācijas laikā un uzdod arī šodien aktuālus jautājumus par mākslinieka izvēlēm ārējas nebrīves apstākļos. Ideja par padomju okupācijas gados tapušai Latvijas mākslai veltītu izstādi, kas aptver piecas desmitgades no 1945. līdz pat 1990.gadam, pieder mākslas centram „Zuzeum”. Izstādes kuratore ir gleznotāja Sandra Krastiņa, ar kuru tiekamies vēl topošajā izstādē. Izstādi Sandra Krastiņa veidojusi kā māksliniece, nevis mākslas teorētiķe. Aptvert tēmas plašumu palīdzējusi arī pieredze Mākslinieku savienībā divtūkstošo gadu sākumā. Veidot izstādes scenogrāfiju kuratore uzaicinājusi arhitektu Reini Liepiņu un viņa biroju „Sudraba arhitektūra”, izceļot Liepiņa interesi par vizuālo mākslu. Piedāvājums intriģējis. Kā izstāstīt veselu laikmetu vienā, kaut lielā izstāžu telpā? Reinis Liepiņš šo jautājumu scenogrāfiski risinājis, veidojot to kā ceļojumu atpakaļ laikā. Izstādē „Kur lai paslēpjās!” apkopoti vairāk nekā 350 padomju okupācijas gados tapuši Latvijas mākslinieku darbi dažādās tehnikās – no gleznām un grafikām līdz traukiem, ādas albumu vākiem, plakātiem, ideoloģiski pārblīvētiem bērnu žurnāla „Zīlīte” vākiem, un Ezopa valodā veidotiem pasūtījuma darbiem ar tikai zinātājiem nojaušamām atsaucēm uz Latvijas brīvvalsts laika mākslu. Izstāde „Kur lai paslēpjās” mākslas centrā „Zuzeum” Rīgā būs skatāma no 9.februāra līdz 19.maijam.

Stāsta literatūrzinātniece, valodniece, publiciste, rakstniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte Ne vairāk, ne mazāk tā ir Mirdza Ķempe! Atgādināšu, ka viņa bija pirmā Latvijas Radio spīkere, savu karjeru uzsākot nu jau tālajā 1928. gadā. Savas humorspējas Ķempe izkopa jau 1930. gados, tulkojot un pielāgojot ārzemju šlāgeru tekstus skaņuplašu fabrikas "Bellacord" vajadzībām. Pāvils Ieviņš (1926 – 2016), atceroties darba gadus pirmskara Latvijas radiofonā, piemin (gan it kā ar skatu no augšas) Ķempes organisko spēju sacerēt jautrus pantiņus: "Palaikam Ķempei patika niekoties ar lētas gaumes pantiņu kalšanu, un tolaik šādi pantiņi izrādījās itin vajadzīgi. Skaņuplašu  ražošanai arvien vairāk attīstītoties, deju mūzikas nozarē parasti iedziedāja skaņuplatēs jaunākos citzemju grāvējus jeb šlāgerus, kuriem steidzīgi bija vajadzīgi latviskoti teksti. Kādu laiku visos Rīgas nostūros patafoni skandināja lipīgā meldijā iedziedātu dziesmiņu ar vārdiem: "Manu mazu mērkaķīti, ū-ū-ū, nepaliec par vientulīti viens pats tu...", un reti kāds interesējās, kas ir šī latviskotā teksta autore. Mirdza stāstīja, ka reiz, slimnīcā gulēdama, tik tikko valdījusi smieklus, kad istabā ienākusi žēlsirdīgā māsiņa, pie sevis dziedādama: Manu mazu mērkaķīti, ū– ū-ū..., pat nenojauzdama, ka teksta autore tepat guļ un klausās." (Ieviņš 2009: 41 – 42). Bez jau minētā "Mazā mērkaķīša" Ķempes darināti vārdi ir arī dziesmām "Dejo, dejo, pagriezies!", "Šņāci, Minna!" un vēl virknei citu. Minēto dziesmu popularitāti tautā nodrošināja gan iecienīti dziedātāji, gan viegli uztveramas melodijas un asprātīgi, ar humora pieskaņu veidoti teksti. Tulkoto tekstu autores – Ķempes – vārds nekur publiski neparādījās. Ķempei padomju laikā ir laba mīlestības lirika, bet pilnīgi nebaudāma sabiedriski tendētā dzeja. Pie tam viņa pati apzinājās, ka raksta muļķības, jo viņai bija izcila humora izjūta. Rakstnieks Jānis Liepiņš atceras kādu negadījumu ar dzejnieci, ko viņa spējusi pārvērst jokā un nedaudz vēlāk iemiesot dzejoļu grāmatas nosaukumā: "Reiz [Ķempe] sacīja, ka esot aizkritusi kreisā auss un pasliktinājusies dzirde. Ko nu lai darot? Es mierināju, teikdams, ka tas droši vien būs auss sēra dēļ. Mudināju vairāk runāt, kustināt žokļus, jo sērs ausīs krājas tikai klusētājiem. Tad dzejniece gandrīz iekliedzās no prieka un pavēstīja, ka savu jauno dzejoļu grāmatu nodēvēšot "Es nevaru klusēt." (Liepiņš 1982: 157). Dzejoļu krājumu ar nosaukumu "Es nevaru klusēt" Ķempe patiešām 1959. gadā uzrakstīja, kaut dzeja tajā tur pārsvarā tāda, ka labāk būtu turpinājusi klusēt. Ar ilgstošu radio diktores pieredzi viņai nevarēja būt problēmu publiski uzstāties, bet tuvai paziņai Ainai Kļaviņai (1923-2014) viņa atzinusies, ka "šausmīgi baidās kāpt tribīnē, jo visu laiku liekoties, ka tūlīt nokritīs bumbierenes". (Kļaviņa; Kļaviņš 2008: 100). Vizma Belševica (1931-2005) tāpat kā daudzi neatzina Ķempes sabiedrisko darbošanos un dzeju, atzinīgi vērtēja viņas mīlestības liriku, bet pāri par visu dzejnieces personības spilgtumu: "[Mirdza Ķempe] ir grūti izprotams cilvēks. Manā uztverē laba bija viņas pirmā grāmata ("Rīta vējš", 1946, kur sakopoti trīsdesmito gadu un kara laika dzejoļi). Pēc tam tā dzeja, par kuru viņai jau titulu iedeva, un viss, ko viņa tālāk darīja, manā uztverē nav nekāda dzeja. Kā cilvēks viņa bija ļoti tieša, vaļsirdīga, skaļu balsi. Viņa ienesa dzīvību Rakstnieku savienības saietos ar savu diktores balsi, ar savu zināmu bērnišķību, tiešumu. Kad viņa nomira, pēkšņi es jutu, ka Rakstnieku savienība ir kļuvusi tāda kā pelēkāka, kā kartupeļu lauks, no kura izrauta magone." (Belševica 2002: 203) Pēc Erika Ādamsona Mirdzas Ķempes  nākamais vīrs Linards Naikovskis bija gandrīz uz pusi par viņu jaunāks un homoseksuāls, kas padomju laikiem bija kas neiedomājams. Vēl vairāk – dzejniece veltījusi Naikovskim virkni dzejoļu, kas, lai tiktu publicēti, ietverti nelielā aizplīvurojumā, bet garā gana brīvi ("To nemīli", "Tam, kas smejas", "Savādais draugs", "Tik brīvais"). Skolnieces, kurām Naikovskis kādu laiku Rīgas 6. vidusskolā mācījis angļu valodu, reiz iedrošinājušās pajautāt, kāpēc viņš apprecējis gados par sevi stipri vecāku sievu. Uz to Naikovskis atteicis: "Bet ko jūs darītu, ja jūs bildinātu Rainis?" (Kļaviņa; Kļaviņš 2008: 40) Ķempe šai sakarā ne bez pašironijas, apspēlējot tēmu par 1957.gadā un vēlāk kosmosā palaistajiem Zemes mākslīgajiem pavadoņiem, mēgusi teikt, ka "Zeme ir veca, bet sputņiks jauns." (Kļaviņš,2023) Ķempe brīvi pārvaldīja vismaz 5 valodas, no kurām arī tulkoja. Starp viņas tulkojumiem ir Servantesa "Atjautīgais idalgo Lamančas Dons Kihots" (1956), Svifta "Lemjuela Gulivera sākumā ķirurga, vēlāk vairāku kuģu kapteiņa, ceļojumi pie dažām tālām pasaules tautām" (1959), Defo "Robinsons Krūzo" (1966) un vēl daudzi citi pasaules klasikas darbi. Starp tiem – arī angļu vēlīnā romantisma dzejnieces Kristīnas Džordžinas Roseti (1830-1894) dzeja. Roseti dzejoļa "Vienīgā atziņa" tulkojums: Viss niecība, ko vari ieraudzīt, Teic Mācītājs. Un it nekas nav tavs — Ne tas, ko saredz acs, vai sadzird auss. Tik īsu brīdi rīta rasa spīd. Un cilvēks zūd kā vējš, kā zāle krīt, Ar bailēm jāvada tam mūžs ir savs. Kur cerība, ko nāve neatraus? Drīz paiet prieks, un viņš starp pīšļiem mīt. Viss šodien ir tāpat kā vakardien, Un rītdiena to pašu redzēs vien, Zem saules jauns vairs nevar būt nekas. Ir laika gājums mūžam nemainīgs — No vecām saknēm vecie ērkšķi dīgs, Rīts dzestrais nāks pēc ausmas pelēkas. (Brīvā Zeme, 1939, Nr.246, 9.lpp.)

S2024E2 - Door de nationale kampioenschappen van dit weekend is het een relatief rustige cross-week, maar dat gaat snel veranderen. In een exclusief interview doet UCI-directeur Sport Peter Van den Abeele een aantal ferme uitspraken, met name rondom de Wereldbeker. Daarover hoor je alles in een nieuwe ⁠WielerFlits⁠ Podcast!

Jaunākajā fake night šova "Rulete" epizodē viesojās Edgars Bāliņš, Kārlis Liepiņš un Dāvis Freibergs, kuri veido vienu no Latvijas populārākajiem podkāstiem "Bize Vaļā". Jurijs Žigajevs ar viņiem aprunājās par podkāsta pirmsākumiem un citiem tematiem, tāpat neizpalika ierastie uzdevumi un dažādu interesantu ēdienu testēšana

Valsts svētku priekšvakarā LR3 "Klasika" studijā tiekamies ar pianistu Daumantu Liepiņu un aicinām dalīties ar svētku svinēšanas tradīcijām ģimenē, izvaicājam par programmas izvēli ciklā "Brīvdienu mūzika" Dzintaru koncertzālē, par sadarbību ar Baha kamermūzikas festivālu un Aurēliju Šimkus, ar kuru dalīs 22. novembra koncertu Mazajā ģildē.  Uzzinām, cik bieži iznāk spēlēt kopā vēl ar kādu pianistu, ko šāda pieredze dod. Noskaidrojam arī Daumanta gaidāmās uzstāšanās Latvijā decembrī - 9. decembrī Rīgas Domā Adventes koncertā un 17. decembrī Eiroradio Ziemassvētku koncertā Ventspils koncertzālē "Latvija", kā sokas ar studijām Madridē un kā izdevās koncerts Katalāņu Mūzikas pilī Barselonā.

Tu no sirds to neizrausi - par Liepāju saka komponists Zigmars Liepiņš. Koncertā „Latvijai 105” Liepājā būs viņa klavierkoncerta pirmatskaņojums. 17. novembra vakarā koncertzālē „Lielais dzintars” izskanēs svētku koncerts „Latvijai 105”. Speciāli šim koncertam radīts arī jaundarbs. Klavierkoncerta autors ir komponists Zigmars Liepiņš, kurš šonedēļ kopā ar Liepājas simfonisko orķestri, diriģentu Jāni Liepiņu un pianistu Andreju Osokinu gatavojas pirmatskaņojumam. Zigmars Liepiņš sagaidīs pirmatskaņojuma īpašo notikumu, kas izskanēs kā dāvana Latvijai, un tad dosies svētkus svinēt uz saviem laukiem. Par Liepājas sajūtu, par svētku svinēšanu un klavierkoncertu ar Zigmāru Liepiņu pirms mēģinājuma sarunājās Inga Ozola.

Raidījums Grāmatai pa pēdām ielūkojas Baznīcas dziesmu grāmatu revolūcijā 19. gadsimta sākumā. Kāpēc daļa mācītāju vēlējās izskaust tēlaini emocionālos dziesmu tekstus, kā zemnieki protestēja un kā šis racionālisma vilnis ietekmēja latviešu valodu un literatūru. Mārtiņa Lutera pazīstamākais korālis „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” 19.gadsimta sākumā baznīcēnu mutēs ir jau teju trīssimt gadus. Tik pierastas un pazīstamas ir šīs gadsimtu gaitā krātās un apgūtās Baznīcas dziesmas, ka no vāciskās Eiropas nākošais racionālisma vilnis ar mēģinājumiem reformēt dziesmu grāmatas saskaras ar milzīgu pretestību. Šodien dosimies pa pēdām racionālistu dziesmu grāmatām un to atstātajiem nospiedumiem latviešu valodā un literatūrā. Ar Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturnieku Tāli Pumpuriņu esam apsēdušies pie 1809.gadā izdotās racionālistu dziesmu grāmatas Vidzemei. Trīs gadus iepriekš līdzīga jauna grāmata izdota Kurzemē. Jau no satura rādītāja redzams, ka morāle te dominē pār reliģiju. Un tā ir fundamentāla pārmaiņa no dziesmu grāmatām, kas baznīcēniem bija pazīstamas kopš luterisma izplatības pirmsākumiem. Jaunās vēsmas, ko dedzīgi atbalstīja arī daļa mācītāju Latvijas teritorijā, jaunajās dziesmu grāmatās ienāca gan saturā, gan noformējumā. Trāpīgu piemēru, kā 17.gadsimta vācu izcelsmes latviešu dzejnieka un valodnieka Kristofa Fīrekera garīgo dzeju jaunajā racionālistu dziesmu grāmatas versijā pārveidojis Jaunais Stenders, min literatūrzinātniece Māra Grudule. 19.gadsimta sākums ir nozīmīgu pārmaiņu laiks Baltijā. Tuvojas dzimtbūšanas atcelšana, turpinās apgaismības laikmeta centieni izglītot vietējos zemniekus. Tēlainie teksti tiek ravēti ārā no dziesmu grāmatām, aizstājot tos ar tiešākiem un lietišķākiem. Bet jāņem vērā, ka dziesmu grāmatas tobrīd ir izplatītākā literatūra latviešu zemnieku vidū. Stāsta Māra Grudule, un viņu papildina arī muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa: Ne viens vien baznīcēns dziesmu grāmatu zina no galvas. Tāpēc gan Kurzemē, gan Vidzemē racionālistu centienus to modernizēt gluži vienkārši nepieņem. Zemnieki dievkalpojumos atsakās dziedāt jaunās dziesmas. Dziesmu grāmatās tradicionāli drukāja tikai tekstus, melodijas baznīcēniem bija jāzina pašiem vai jāvelk līdzi priekšdziedātājiem. Piemēram, pie Bormaņu Annas “Mātes dziesmas” 1809.gada racionālistu dziesmu grāmatā Vidzemei norādīts, ka tā dziedama “Dievs labi dar', ko darīdams” meldiņā. Protestantisko dziesmu grāmatu melodiju izpētei pirmā Latvijā pievērsusies muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa. Bet radošais gars nesnauž: jau 18.gadsimtā dziesmu skaits no grāmatas uz grāmatu strauji pieaug. Vēsturnieks Tālis Pumpuriņš atsaucas uz ilggadēja Valmieras mācītāja un literāta Jāņa Neilanda pētījumu par dziesmu grāmatām 20.gadsimta sākumā. Viņš rakstījis: ja iepriekšējās, ortodoksālās, dziesmu grāmatas ar dažādiem labojumiem tika sastādītas apmēram divu gadsimtu laikā, tad racionālistu grāmatās 20 gados parādījušās ap tūkstoš jaunu dziesmu. Taču pretestība pret jaunajām dziesmu grāmatām bija tik liela, ka dažos gadu desmitos, līdzīgi kā Vācijā, mācītājiem nācās lielā mērā atgriezties pie vecā parauga izdevumiem. Un iebilda ne jau baznīcēni vien. Literatūrzinātniece Māra Grudule zina stāstīt, ka arī luterāņu mācītāju vidū racionālistiem nebija viennozīmīgs atbalsts. Bet caur šo dziesmu grāmatu revolūcijas mēģinājumu ne tikai latviešu valoda iegūst jaunu kvalitāti. Dziesmu grāmatas ļauj arī ieskatīties latviešu dzejas un muzikālās kompozīcijas vēsturē, saka pētnieces Māra Grudule un Ilze Šarkovska-Liepiņa. Noslēgumā – vēl kāds no šodienas skatpunkta visai uzjautrinošs piemērs, cik ietekmīgs un vienojošs var būt dziesmu grāmatu spēks. 18.gadsimtā dziesmu grāmatās ienāca tādas arī šodien visiem zināmas Ziemassvētku dziesmas kā “Klusa nakts, svēta nakts”  un “Ak, tu priecīga”.   Plašāk par projektu šeit:

Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) programmā gaidāms žanra kino autora Aika Karapetjana jaunākās filmas "Bezkaunīgie" pasaules pirmizrādes seanss 17. oktobrī. Tiekamies ar filmas „Bezkaunīgie” radošo komandu – režisoru Aiku Karapetjanu un filmas lomu atveidotājiem – Martu Grasi, Rūtu Liepiņu, Didzi Jonavu un Gregoru Laķi. Režisora piektais pilnmetrāžas darbs ir simbolu drāma, kas atklāj un šķetina mūsdienu ģimenes attiecību peripetijas. Filmas uzņemšanai bija savi noteikumi: mazbudžeta filma ar četriem varoņiem ierobežotā lokācijā un filmēšanas laikā. Režisors filmai izvēlējies debitantus uz lielā ekrāna – Martu Grasi, Didzi Jonavu, Gregoru Laķi un Rūta Liepiņa. Filmas scenārija autori ir Aiks Karapetjans un Justīne Kļava. Viņu abu sadarbība turpinās arī teātrī, jo 20. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvos izrāde "Fēlikss, Anatolijs un Ilona". Filma "Bezkaunīgie" uzņemta pandēmijas laikā Medību pilī Jaunannās Alūksnē. Atteikums: Tā bija saruna pēc filmas „Bezkaunīgie”' ar aktieriem Martu Grasi, Rūtu Liepiņu, Didzi Jonavu un Gregoru Laķi, protams, arī ar režisoru Aiku Karapetjanu, kuram pēc dažām dienām pirmizrāde JRT „Fēlikss, Anatolijs un Ilona””, tas tapusi kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu.  Bet filmas „Bezkaunīgie”' pasaules pirmizrāde šovakar. Filma tiek dēvēta par mistisku psiholoģisku trilleri.

Spēlē piedalās Indriķis Mežulis, Kārlis Liepiņš, Jānis Barbans un Sibilla Vīnzarāja.

Ar asociātū profesori Ritu Liepiņu, kura niu ir pylna laika pensionare i dzeivoj dzymtajā Aulejā, runojam  par regionalūs vuiceibu īstuožu nūzeimi kūpejai atteisteibai. Taipat ari par Rēzeknis Tehnologeju akademejis pyrmsuokumim pyrma 30 godu, i tū, kai jei verās iz tū, ka niu itei vyuceibu īstuode zaudēs daļu nu sovys patstuoveibys i byus par Reigys Tehniskuos universitatis daļu.  

16. jūlijā Dzintaru koncertzālē un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" izskanēs Jūrmalas festivāla atklāšanas koncerts, kurā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris muzicēs diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Viņš kopš 2019. gada septembra ir Manheimas Nacionālā teātra galvenais kapelmeistars, bet ar prieku allaž atsaucas aicinājumiem koncertēt Latvijā. Jūrmalas festvāla atklāšanas koncerta programmā - mūzika no Francijas un Amerikas Savienotajām Valstīm: Kamila Sensānsa Trešā simfonija (‘‘Ērģeļu'') un ‘‘Nāves deja'', kā arī Leonarda Bernsteina uvertīra operetei ‘‘Kandids'' un Džordža Gēršvina Klavierkoncerts ar Vestarda Šimkus solo. Plašāk sarunā - par koncertiem brīvdabā un tiem piemērotu repertuāru, patiku pret franču mūziku un jaunatklāto Džordža Gēršvina klavierkoncertu, piederības sajūtu Manheimas Nacionālajā teātrī, neparastu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" versiju vienam vakaram, sezonas noslēgumu un māju izjūtu. Jānis Liepiņš: Man tiešām liels prieks atkal būt Latvijā, noķert Dziesmusvētku sajūtas un just līdzi korim „Kamēr”. Tas bija fenomenāls notikums – viņi jau septīto reizi pēc kārtas ieguva Lielo balvu. Liels prieks un lepnums. Runājot par Jūrmalas festivāla atklāšanas koncertu, man nav tik bieži nācies diriģēt Dzintaru koncertzālē. Ir bijuši daži koncerti, bet pasenāk. Protams, tur galvenais ir pārbaudīt skaņu un rēķināties ar brīvdabas faktoru – uzpūš vējš un notis aizlido (smiekli). Visādi brīnumi var notikt. Bet ir arī sava maģija tajā, ka dzirdi jūru, vēju, kādu putnu ieķērcamies. Tajā ir savs skaistums. Ņemot vērā vietu un to, kas šis ir par koncertu, programma ir ļoti būtiska. Manuprāt, šī programma ir ļoti skaista un piemērota notikumam un arī Dzintaru koncertzālei – kaut kas skanīgs, kaut kas svinīgs, arī kas drusku „vieglāks”. Otrajā daļā būs Džordžs Gēršvins - kaut kas starp akadēmisko un džeza mūziku. Būs skaista un kompakta programma. Jāsaka, ka ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri tikāmies pavisam nesen – Dziesmusvētku vokāli simfoniskās mūzikas koncertā „Šūpulis”, kurā man bija uzticēts diriģēt tēva [Zigmara Liepiņa] vokāli simfonisko darbu „Dziedot dzimu, dziedot augu”. Tas, protams, gan bija tikai desmit minūtes garš skaņdarbs, tagad tā būs ir pilna programma. Man ļoti patīk šis process ar mūziķiem, orķestris ir ļoti augstas kvalitātes un aktīvs jau no pirmā mēģinājuma – viņi saprata šo mūziku, kaut gan to nav iepriekš spēlējuši. Programmā ir tādas lietas, kas it kā ir populāras, taču nez kāda iemesla dēļ orķestra repertuārā nav bijušas. Piemēram, Kamila Sensānsa Trešā simfonija pasaulē jau ir viena no standartrepertuāra sastāvdaļām, bet varbūt pie vainas tas, ka Rīgā nav tādas koncertzāles, kurā orķestrim likt klāt ērģeles. Šīs simfonijas fināls ir tik spēcīgs, jaudīgs un plašs, ka Lielā ģilde varbūt būtu par mazu. Man prieks, ka orķestris uzreiz uzķēra šīs mūzikas stīgu un sajūtu, viņiem tas izdevies brīnišķīgi. Otrajā daļā Gēršvina Klavierkoncertā pievienosies Vestards Šimkus – vakaru noslēgsim uz džezīgākas nots. Šajā skaņdarbā, manuprāt, ir lieliski notverta Amerikas 20. gs. sākuma sajūta – viss skaisti, brīnišķīga dzīve. Klausoties šo mūziku, var tiešām sajust tādu amerikāniskumu, kurš mūsdienu pasaulē vairs nav tāds, kādu esam redzējuši vecajās filmās. Amerikas zelta laiki, ja tā var teikt. Mūzika ir brīnišķīgi spoža, virtuoza un izklaidējoša, tajā ir arī skaistas melodiskās līnijas. Manuprāt, lielisks skaņdarbs. Salīdzinājumam atkal varētu likt pretī Sensānsu, jo viņš arī bija izcils pianists. Arī tas parādās viņa simfonijā. Simfonijām netipiski ir tas, ka izmantotas ērģeles un arī klavieres. Nepieciešami pat divi pianisti, jo brīžiem jāspēlē četrrocīgi. Komponists meklē dažādus inovatīvus risinājumus, lai attīstītu simfonisko žanru vēl tālāk. Daudzi varbūt nepārņēma viņa aizsāktās idejas, bet tā ir skaista krāsa, ka, klausoties simfoniju, tajā ienāk ērģeles. Tie ir maģiski, debešķīgi mirkļi. Arī instrumentācija ir absolūti izcila – vienkārši brīnišķīgi uzrakstīts orķestrim. Lai gan simfonijai ir divas daļas, var saskatīt zināmu četrdaļības struktūru. Ērģeles pusi simfonijas nemaz nespēlē, līdz ar to tās tiešām ir kā orķestra sastāvdaļa, nevis solo instruments. Bet, protams, tām ir ļoti nozīmīga loma.  Ļoti mazskaitlīgi Radio fonotēkā pārstāvēta Sensānsa „Nāves deja” – ir dažādi pārlikumi, bet orķestra versijā ierakstu nav, lai gan tā ir lieliska mūzika, efektīgs skaņdarbs, kurā spilgtas solo epizodes. Lielākā nozīme šajā gadījumā ir pirmajai vijolei, kas mums būs koncertmeistars Georgs Sarkisjans. Viņam ir šie velnišķīgie tritonu intervāli, kas iezīmē sākumu, kad skeleti nāk no kapiem ārā. Ļoti ilustratīvs darbs. Tas gan ir kompakts – 6 vai 7 minūtes garš, bet tur viss parādās – kā šī deja izaug no pusnakts zvaniem un skeletu lēkāšanas pa kapakmeņiem. Ksilofons, kas arī savā ziņā bija Sensānsa inovācija, jo tajā laikā to īsti orķestrī neizmantoja, ļauj vizuāli iztēloties skeletu grabēšanu. Beigās viss tiek pārtraukts – iekliedzas gailis vai, šajā gadījumā, oboja, un ir skaidrs, ka tuvojas rīts un skeleti aizmūk atpakaļ kapos. Tiešām ilustratīvs, melodisks skaņdarbs, iegriežas tādā kā virpulī. Tiešām nezinu, kāpēc tas nav bijis repertuārā. Varbūt nav rasts pie franču mūzikas. Latvijā kaut kā vairāk esam pieraduši pie Bēthovena vai Čaikovska – vācu, krievu mūzikas. Franču mūziku, šķiet, spēlē salīdzinoši reti. Man gan aprīlī bija koncerts ar Sinfonietta Rīga  - atskaņojām Ravela skaņdarbu „Kuperēna piemiņai”. Arī it kā standarta repertuārs, bet pēdējoreiz spēlēts pirms 20 gadiem. Manuprāt, franču mūzikai varam pievērsties vairāk un piešķirt tai lielāku nozīmi, jo tajā ir absolūti izcilas pērles, kuras ir vērts dzirdēt un spēlēt. Vēl neesam pieminējuši ceturto skaņdarbu šajā programmā, kas nu gan ir kas tāds, ko laikam spēlē visi. To spēlē visi – tā ir Leonarda Bernsteina „Kandida” uvertīra, ar ko iesāksim koncerta otru daļu – tieši pirms Gēršvina. Pirmajā daļā ir franču bloks – divi Sensānsa skaņdarbi, un otrajā daļā – Gēršvins un Bernsteins. Man ir bijis ļoti svarīgi skatīties, kā Bernsteins pats šo uvertīru diriģē, un ieraksti ir brīnišķīgi. Viņš ir fenomenāls gan kā mūziķis, gan kā komponists, gan kā diriģents. Un tik izcili uzrakstīts arī instrumentācijas ziņā, un tajā, cik mūzika spēj saglabāt vieglumu rakstura ziņā. Viņš ir radījis operetes sajūtu – nevis tādā Vīnes variantā, kā mēs to parasti zinām, bet tieši šo amerikānisko opereti, kas nav gluži mūzikls, bet kaut kas pa vidu. Efektīgs darbs, kurā orķestrim ir iespēja sevi parādīt virtuozi. Manuprāt, brīnišķīgs otrās daļas sākums.

Krāšņi izskanējuši XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki. Dalībnieki devušies mājās un jau nedaudz arī atpūtušies, tāpēc, kamēr vēl visi piedzīvotais un pieredzētais svaigā atmiņā, vērtējam notikušo un arī domājam par nākotni, jo nākamie svētki būs jau pēc pieciem gadiem. Sajūsma un jautājumi. Diskusijas un jaunas idejas. Svētki, kas radījuši jaunu līmeni un sasnieguši cilvēkus Rīgas apkaimēs un viedierīcēs. Svētki, kas aktualizē Daugavas stadiona problēmas. Svētki, kas liek jautāt, vai koncertu laikā tiešām visu laiku jāstaigā un jāēd Mežaparkā. Svētku organizatoriskā un mākslinieciskā kvalitāte: koncertu producēšana, režija un vadīšana, izvērtēšana vēl priekšā. Kultūras rondo diskutē muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa, kura pati dziedāja un kura piedalījās kolektīvās monogrāfijas "Dziesmu svētkiem - 150. Vēsture, versijas" viena no autorēm, sociologs, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Jānis Daugavietis, Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte, Dziesmu un deju svētku komunikācijas vadītāja Inga Vasiļjeva, fotogrāfs Mārtiņš Grauds un kolēģe Māra Rozenberga, kura pati dzied Rīgas projektu korī un svētkus no iekšpuses skatīja arī ar kultūras žurnālistes skatu. Skaidrojam arī, kur var digitāli baudīt Dziesmu un deju svētku notikumus, ja kaut ko nepaspēja redzēt vai gribas vēlreiz noskatīties. Šobrīd 19 pasākumu tiešraides pieejamas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv. Inga Vasiļjeva sola, ka ir vienošanās ar sadarbības partneriem, ka visus ierakstus apkopos vienuviet un baudīt vēl daudzus gadus uz priekšu. Rudenī kā allaž būs aizvadīto Dziesmu un deju svētku izvērtēšanas konference, bet jau svētku dalībnieki var piedalīties aptaujā, izsakot savu viedokli un  izvērtējot svētkus.

* Dziesmu svētku noslēguma koncertā neizpildīs komponista Liepiņa dziesmu "Svētī debesīs šo zemi" * FM nav gatava virzīt SEPLP piedāvājumu finansēt sabiedriskos medijus ar konkrētu % no IKP * Eiropas Komisija rosina vērienīgu muitas sistēmas reformu

Situācija Ukrainā un jaunākās prognozes

Spēlē piedalās: Jānis Kronis, Māris Mihelsons, Mārtiņš Veide un Kārlis Liepiņš.

Pēdējos gados mēs no jauna esam mācījušies mazgāt rokas, lai pasargātu sevi no saslimšanas ar Covid-19, bet, protams, roku mazgāšana higiēnas nolūkos ir svarīga visos laikos un ne tikai vīrusu dēļ. Raidījumu Zināmais nezināmajā veltām tiem patogēniem, kuru vārds uz vīrusu un baktēriju fona, iespējams, izskan mazāk, taču to nozīme un dažkārt pat radītais posts var būt ne mazāk graujošs. Sēnes aug ne tikai mežā. Mazākās no tām, mikroskopiskās sēnes, ir sastopamas it visur. Un līdzīgi kā ar mušmirēm dažas no mikroskopiskajām sēnēm ir kaitīgas cilvēkam, radot gan mazus lokālus iekaisumus, gan nopietnus draudus cilvēka dzīvībai. Ko zinām par šīm sēnēm un kas ir patogēns "Candida Auris", kas strauji izplatās ASV? Par to stāsta pētnieki, kuri labi pazīst sēņu valsti, - Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš un hepatoloģe, infektoloģe, medicīnas zinātņu doktore Indra Zeltiņa.

Pirmo reizi Latvijas makšķerēšanas sporta vēsturē čempionātā startēs komanda, kurā ir divas dāmas. Komandu sauc GOLDEN CATCH LADY'S. Laura Liepiņa un Sandra Raudule stāsta par savu pieredzi, par copes azartu, par stereotipiem un aizspriedmiem.

Gadu no gada maijā Latvijā sāk strauji pieaugt ceļu satiksmes negadījumu un tajos cietušo skaits. To skaits turpina augt līdz august beigām un tad sāk lēnītēm kristies līdz decembrim. Vai pie vainas ir ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšana un pārgalvīga braukšana? Ne tikai! Par citiem apstākļiem, kas vasaras periodā padara satiksmi bīstamu tās dalībniekiem, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Ceļu satiksmes drošības direkcijas Tehniskā departamenta direktors Jānis Liepiņš un satiksmes drošības eksperts, motobraucējs Oskars Irbītis. Oskars Irbītis apstiprina, ka maijā tiešām pieaug ceļu satiksmes negadījumus skaits, jo pieaug arī satiksmes intensitāte. "Kad parādās siltais laiks un šogad tas ir iestājies jau aprīlī, līdz ar to uz ceļa parādās daudz vairāk velosipēdu, daudz vairāk motociklu, mopēdu. Satiksme kļūst intensīvāka. Un, ko varam novērot arī Rīgā, sākas arī intensīva ceļu remontu sezona," norāda Oskars Irbītis. "Līdz ar to satiksmes intensitāte atsevišķos posmos palielinās, atsevišķās vietā tiek izmainīta satiksmes organizācija, ne visi to ir pamanījuši. Visi šie faktori kopā veicina ceļu satiksmes negadījumu skaita pieaugumu." Tas būtiski palielina sīko negadījumu skaitu. Irbītis norāda, ka lielos negadījumus veicina arī netīrītie ceļi pēc ziemas sezonas. "Šogad,  analizējot negadījumus, un diemžēl arī jāsaka, ka motociklistu saimē jau ir divi bojāgājušie, tas uzskatāms par lielu skaitu tik agri sezonā, viens no kritiena sekmējošiem faktoriem bijis nenotīrīts ceļš. Smiltis un cilvēks nav laikus novērtējis bīstamību. Iebraucis smilšanajā zonā, mēģinājis veikt manevru un kritis. Pavasarī motociklistiem jābūt uzmanīgiem. Ceļi, kas tiek notīrīti, kļūst drošāki," atzīst Irbītis. Atsaucoties uz paša veiktu pētījumu, Irbītis norāda, ka viena no bīstamākajām lietām motociklistiem ir bedrīšu lāpīšana. Vietās, kur lāpa bedrītes, uz ceļa paliek akmentiņi, kas darbojas kā gultņu bumbiņas, it sevišķi, ja tas ir pagriezienā, motocikls vienkārši izslīd un krīt. Jānis Liepiņš piekrīt, ka, ziemas sezonai beidzoties, bīstamību uz ceļiem palielina netīrītie ceļi pēc ziemas. "Bet savā ziņā cilvēka īpašību paradums - ziemas periodā tu pieradi būt ne tik uzmanīgs pret pārējiem ceļu satiksmes dalībniekiem, kad iestājās pavasaris, cilvēki raujas ārā no pierastās vides, tajā brīdī ir svarīgākais... Mums bija kampaņa "Skaties divreiz!". Es teiktu skaties četrreiz, nevis divreiz, jo tagad ir gan velosipēdisti, gan gājēji, gan ar skrejriteņiem brauc. Mikromobilitātes kustība siltajā laikā ir strauji pieaugusi. To arī var just, autovadītājiem griežoties pa labi, kur ir izveidoti veloceliņi, tur ir diezgan intensīvi. Brīžam ir jāpadomā, kad tiksi pāri veloceliņam, lai brauktu tālāk, nekā varētu droši šo šķērsot," atzīst Jānis Liepiņš. Viņš norāda, ka satiksmē šobrīd pavasarī, kad visi tās dalībnieki cits pie cita vēl nav pieraduši, ir svarīgā savstarpēja sapratne. "Tas ir rāvējslēdzēja princips. Nevar tikai viens uz ceļa kaut ko ievērot, jāievēro abām pusēm mazliet cieņa vienam pret otru, tad satiksme būs viennozīmīgi drošāka un labāk," uzskata Jānis Liepiņš.  

Plastmasas atkritumu daudzuma pieaugums pasaulē prasa steidzīgu rīcību. Arī Latvijā runājam par to, ka poligoni nav labākais risinājums atkritumu noglabāšanai. Viens no veidiem, kā pasaulē cīnās ar šo likstu, ir plastmasas dedzināšana, taču arī šeit ir ne mazums bažu. Eiropas kustība "Zero Waste" triju valstu pētījumā atklājusi kaitīgo dioksīnu vistu olās, kas perētas atkritumu dedzinātavu tuvumā. Kāpēc filtri "neizķer" visas kaitīgās vielas un vai atkritumu dedzināšana ir labs veids, kā atbrīvoties no plastmasas atkritumiem, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē biedrības "Zero Waste" valdes priekšsēdētāja Anna Doškina un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētā profesore Ineta Šteinberga. Vai eksistē baktērijas, kas ēd plastmasu? Pagājušā gadsimtā plastmasas materiāli kļuva par sasniegumu, kas daudzās jomās cilvēkiem atviegloja dzīvi. Taču nav pagājis pat pilns gadsimts un mēs jau redzam, cik lielas problēmas plastmasas atkritumi spēj radīt. Zinātnei tāpēc nepieciešams domāt jaunus ceļus, kā ar to tikt galā. Viens no šādiem ir paņēmieniem ir plastmasu ēdošas baktērijas. Cik tālu esam tikuši ar šādu baktēriju radīšanu un vai tās spēs apēst veselu plastmasas pudeli. Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš raksturo plastmasas ceļu no 20. gadsimta vidus līdz mūsdienām. No zinātnes sasnieguma esam nonākuši tur, kur esam, - mums ir milzīga atkritumu problēma, jo PET jeb polietilēntereftalāts, kas ir plastmasas sastāvā, slikti sadalās. Saskaņā ar pētījumiem PET veido 12% no pasaules cietajiem atkritumiem. Protams, pilnos okeānus ar plastmasu nosaka ne tik daudz fakts, ka PET slikti sadalās, bet gan cilvēku attieksme. Tomēr jautājums paliek - ko darīt un vai mikrobiologiem te ir kas sakāms? Un izrādās, ka ir gan, jo, atkritumu problēmai pieņemoties spēkā, zinātniekiem bijis jāmeklē risinājums, kā zinātnes brīnumu - plastmasu - padarīt videi un mums pašiem mazāk kaitīgu. Populārzinātniskos interneta stāstos pēdējo gadu laikā parādījusies informācija par plastmasu saēdošām baktērijām, tāpēc sarunā pārliecināsimies, vai tā ir patiesība. 

Liepiņš atpakaļ tāpēc beidzot ierakstijām epizodi wuhu. Komentārā sūtiet viģikus ko varēsim nākamajā ep apskatīt!

Ierakstu serijā „Pavisam citi laiki. Latvijas māksla 1985. -1991” pievēršamies fotogrāfijai. Ekspozīcijā „Mūra nojaukšana..”, kas pašlaik skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, fotogrāfija ir līdzvērtīgs medijs glezniecībai, grafikai un instalācijām.  Uzklausām vienu no autoriem - Aivaru Liepiņu un jau ar citu skatu uz 80. gadiem - fotogrāfu Arni Balču. Pakavēsimies pie Aivara Liepiņa 1991.gadā tapušās fotogrāfijas, kā arī pie Jāņa Knāķa un Gvido Kajona fotodarbiem.

Lai jums nebūtu jāsēž klusumā, kamēr Liepiņš ir prom, uzaicinājām ciemos Roju un Kristiānu no podkāsta "Vai viegli būt?" un bišk parēcām. Mums pašiem baigi patika.

Aizvadītajā gadā beidzot tika sekvenēts cilvēka genoms - tas ir tikai viens no atklājumiem medicīnā, kas no jauna parāda, cik maz izpētīts un pārsteigumiem bagāts ir cilvēka organisms un tajā notiekošie procesi. Medicīnas nozare sprintā steidz izprast gan dažādu slimību cēloņus, gan meklē zāles kaitēm, kuras tuvākajās desmitgadēs kļūs arvien aktuālākas. Ko medicīnas nozarei nesis aizvadītais gads? Jaunas tehnoloģijas, tostarp, mākslīgā intelekta jomā un attālinātajā aprūpē, jauni atklājumi neiroloģijā, unikāli notikumi transplantaloģijā. Par pagājušā gada būtiskākajiem atklājumiem medicīnā un to, kā tie ietekmēs pētniecību arī šogad, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta ārsts internists, nefrologs, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Kārlis Rācenis, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe Ramona Valante un uzņēmuma "Longenesis" līdzdibinātājs, medicīnas tehnoloģiju eksperts Emīls Sjundjukovs.  Svarīgākie 2022. gada pētījumi bioloģijā Sintētiskā šūna, lielākā baktērija, izpratne par to, kā epidēmijas ietekmē mūsu genomu - šie un citi jautājumi bijuši uzmanības centrā dzīvības zinātņu pētniekiem. Kur pavirzījāmies uz priekšu, ko vērtīgi sasniedzām un uz bioloģijā ceram jau šogad? Saslimšana gadījumi ar pērtiķu bakām, neiepriecinoša gripas statistika, tad vēl jaunas bažas radījis respiratori sincitiālais vīruss. Visi šie stāsti bijuši aktuāli 2022. gadā. Bet kopā ar Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta vadošo pētnieku Jāni Liepiņu šoreiz ne tik daudz koncentrēsimies uz specifiskām epidemioloģiskajām problēmām, bet bioloģijas un kopumā dzīvības zinātņu būtiskiem notikumiem pagājušajā gadā. Ar Jāni Liepiņu daudzkārt esam tikušies Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes gaiteņos, tāpēc sarunā viņu uzrunāju uz “Tu”, un, pirms pievēršamies pagājušā gada sasniegumiem bioloģijā, vaicāju, vai bija arī kas tāds, kas pētniekus satrauca un lika aizdomāties.

Iespējams, jau nākamziem daudziem būs jāiegādājas jaunas ziemas riepas. Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) uzsākusi diskusiju par automobiļu riepu, kas marķētas ar M+S (dubļi+sniegs) apzīmējumu lietošanas aizliegumu ziemas sezonā, ja tām papildus uz riepas sāniem nav atrodams kalna un sniegpārsliņas marķējums. Kāpēc tā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Kāpēc vajadzētu ieviest izmaiņas, skaidro CSDD Tehniskā departamenta direktors Jānis Liepiņš. Viedokli izsaka un vērtē auto riepu eksperts Didzis Zaļkalns un satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis. Skaidrojot satiksmes drošības aspektus, kāpēc vajadzētu attiekties no "vissezonas" riepu izmantošanās ziemā, Jānis Liepiņš arī min, ka visticamāk, būs arī pārejas periods. "Noteikti būs pārejas periods, jautājums, tas būs gads, divi vai kāds cits periods, to lems likumdevējs. Kopumā tas nebūs, ka ar rītdienu stājas spēkā un uzreiz tās riepas nevar lietot," skaidro Jānis Liepiņš. Oskars Irbītis atgādina, ka "riepu likumdošana" neatceļ fizikas likumus. Kas nozīmē, lai cik labas būtu riepas, jāņem vērā braukšanas apstākļi. "Ar fiziku ir jādraudzējas, ja uz ceļa ir ledus, arī ar kalnā kāpēju kāpšļiem ne vienmēr varēs apstāties," atzīst Oskars Irbītis. Ierakstā uzklausām Drošas braukšanas skolas pārstāvis Edmundu Ozolnieku. Ziemas sezonā Ceļu satiksmes drošības direkcija Rīgā, Jelgavā, Siguldā, Valmierā, Rēzeknē, Daugavpilī, Madonā un Talsos organizē bezmaksas ziemas braukšanas konsultācijas. Šonedēļ bezmaksas konsultācijas notiek Liepājā, bet par to, kādas riepas izvēlēties drošai braukšanai, stāsta Drošas braukšanas skolas pārstāvis Edmunds Ozolnieks.

Kā rodas deja? Uz šo jautājumu savā 75 gadu jubilejas uzvedumā "Trejdeviņas spēles" atbild  tautas deju ansamblis "Teiksma". Lai arī tautas deju ansambļa īstā jubileja bija pērn, svinības notiek šogad, jo galvenais ir svinēt un tikties ar skatītāju, uzsver "Teiksmas" mākslinieciskais vadītājs Jānis Ērglis. Un tikšanās notiks 10.decembrī Ķīpsalas hallē. Radošā komanda – horeogrāfs Jānis Ērglis, režisors ­Reinis Suhanovs un komponists Juris Vaivods. Uzvedumā "Trejdeviņas spēles", kas ir veidots arī kā veltījums Deju svētku 75. jubilejai, dalībnieki izspēlēs un izdejos stāstu par to, kur rodamas saknes skatuviskajai dejai. "Vai ikdienišķās ainās par ābolu lasīšanu dārzā vai rāšanos ar mazo negantnieku, kurš izmanīgi nočiepis kādus jēpīšus, var jau saskatīt iezīmes etnogrāfiskajam "Pirkstiņdancim"? Izrādās – var!" teic TDA "Teiksma" pārstāvji. "Šādas un vēl daudzas citas sadzīviskas situācijas "Teiksmas" mākslinieciskajam vadītājam un horeogrāfam Jānim Ērglim 60. jubilejas gadā kalpojušas par iedvesmas avotu, radot jaunu horeogrāfisko materiālu trejdeviņām deju spēlēm uzvedumā." Par uzveduma muzikālo pusi gādās komponists Juris Vaivods, kurš radījis vēl nedzirdētas aranžijas pazīstamām tautas melodijām un sacerējis jaunus skaņdarbus. "Trejdeviņās spēlēs" tos izspēlēs pazīstamie mūziķi Kristīne Kārkle-Kalniņa (vijole), Edgars Kārklis (dūdas, akordeons), Mārtiņš Linde (sitamie instrumenti), Ilze Grunte (akustiskā ģitāra, mandolīna), Pēteris Liepiņš (basģitāra), Andis Klučnieks (flautas, stabules) un Latvīte Cirse (kokle).  Uzvedumā piedalīsies visu paaudžu "Teiksmas" dejotāji – TDA "Teiksma", vidējās paaudzes deju kolektīvi "Teiksma" un "DeTeiksma", "Teiksmas" studija un bērnu deju ansamblis "Teiksmiņa".

Mūsu pašapziņa noteikti liek teikt, ka braukšanai ar auto mainīgos rudens beigu ziemas apstākļos esam gatavi. Kaut gan milzīgie sastrēgumi, kas rodas Rīgas ielās, līdzko ir izsnidzis pirmais sniegs, un tam sekojošais negadījumu skaits liek domāt, ka gatavi esam ziemai pēc pāris slidenos apstākļos nobrauktajām dienām. Un tas labākajā gadījuma. No 1. oktobra pa Latvijas koplietošanas ceļiem atkal ir atļauts pārvietoties automašīnām, kas aprīkotas ar radžotām ziemas riepām. Vai tas nozīmē, ka jau ir pienācis laiks sezonālajai riepu maiņai? Atbildes uz jautājumiem par automobīļa sagatavošanu un tā vadītāja gatavošanos ziemai raidījumā Kā labāk dzīvot. Ziemai gatavoties palīdz "Drošas braukšanas skolas" direktors Jānis Vanks un Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) Tehniskā departamenta direktors Jānis Liepiņš. Vispirms, protams, par riepu maiņu pirms ziemas sezonas. Jānis Vanks atgādina, ka svarīgs ir riepas protektors, bet ļoti svarīga ir arī gumijas kvalitāte. Ja ziemas riepas visu vasaru būs stāvējušas saulē, gumija būs izkaltusi. „Pat riepa ar labu protektoru, samērā jauna, ja nepareizi glabāta, var būt daudz sliktāka, nekā vecāka riepa,” atzīst Jānis Vanks. Lai pārbaudītu riepu kvalitāti un vai tās var lietot, viņš iesaka griezties pie speciālista. CSDD statistika liecina, ka Latvijā mašīnām ir ap seši gadi vecas riepas, ļoti reti ir jaunākas. Bet seši gadi lietota riepa būtu jau jāmaina.

Cilvēks, kurš ir tik garš kā Everests - šāds salīdzinājums izmantojams, ja runājam par nesenu atklājumu Gvadalupes mangrovēs. Tur pētnieki atraduši līdz šim zināmo lielāko vienšūni, ko iespējams redzēt pat ar neapbruņotu aci. Ko zinām par organismiem, kas pārliecinoši dominē uz mūsu planētas? Par baktēriju daudzveidību un to nozīmi dabā Zināmais nezināmajā studijā iztaujājam Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošo pētniek Jāni Liepiņu. Raidījumā arī stāsts par izmirušajiem dzīvniekiem tagadējā Latvijas teritorijā. Proti, Latvijas fauna agrāk un mūsdienās atšķiras. Ir dzirdēts par vairākām dzīvnieku sugām, kuras Latvijas teritoriju apdzīvojušas tālā senatnē vai vēl salīdzinoši nesen, bet šobrīd pie mums vairs sastopamas nav. Līdz ar to runa ir gan par izmirušiem dzīvniekiem, kuri nav sastopami ne Latvijā, ne arī citviet, gan izzudušam sugām, kas vēl eksistē, taču no Latvijas kādu iemeslu dēļ ir devušās prom. Zoologs, Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Vilnis Skuja skaidro lielo dzīvnieku jeb megafaunas izmiršanas iemeslus un stāsta par tiem faunas pārstāvjiem, kuri Latvijā kādreiz mituši, bet pakāpeniski mūsu teritoriju atstājuši. Viens no šādiem dzīvniekiem ir tinis. Pagājušā gadsimta 30. gados notikuši mēģinājumi no Somijas Latvijā ievest divus pārus ziemeļbriežu Bažu purvā pie Kolkas. Dzīvniekus mēģināja iemitināt, balstoties faktā, ka kādreiz tie Latvijā mituši. Pēc pāris gadiem šis eksperiments “izgāzās”, jo mūsu teritorija dzīvniekiem nebija piemērota - ziemeļbrieži tika atstāti karstumā bez ūdens ar vienveidīgu barību purvainajā teritorijā. Līdz ar to jāsamierinās, ka nav iespējams atgriezt Latvijā visus Arktikas dzīvniekus, jo pie mums vairs nav to apstākļu. Tāpat ir noteikts ēdamlietu komplekss, pie kā šie dzīvnieki ir pieraduši. Ja tas tiek atņemts, rodas sarežģījumi.

Pirms devāmies apskatīt potenciālās pasākumu norises vietas ārpus Rīgas, ierakstījām epizodi kurā Bāliņš padalījas ar linku un Liepiņš pateica kaut ko smieklīgu.

Esam visi atpakaļ ierindā un tāpēc viena skaista epizode tikai jums dārgie draugi.

Pie mums ciemos atnāca Kugrēns kurš pastāstija, ka Džilidžeram atsācies šovs un ka Liepiņš nevis joko, bet saka faktus.

Raidījumu veltām autolietām. Kas notiek ar Ministru kabineta noteikumiem, kuri paredz, kā auto ar stūri labā pusē var reģistrēt Latvijā? Kāpēc mašīnas, kas darbināmas ar saspiesto dabasgāzi, faktiski nevar izmantot satiksmē un kā nākotnē tehniskās apskates izies ar elektrību un ūdeņradi darbināmie automobīļi? Auto aktualitātes raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Ceļu satiksmes drošības dienesta (CSDD) Tehniskā departamenta vadītājs Jānis Liepiņš un auto žurnālists Normunds Avotiņš.

MINI FUNKTIERĪ žurnāliste Inese Liepiņa atbild uz trim jautājumiem -  Trīs lietas, ko Tu labprāt pateiktu sev bērnībā/jaunībā;  Trīs cilvēki, kuriem Tavā dzīvē ir bijusi lielākā ietekme;  Trīs labi “gabali”, ko izlasīt, noskatīties, noklausīties!  Inese iesaka:  Filma - The Platform (2019)  Podkāsts - This is actually happening  Grāmata - Nora Ikstena “Mātes piens” 

Es sarunājos ar žurnālisti Inesi Liepiņu Inese tikai pirms pieciem gadiem absolvēja augstskolu un ieguva grādu žurnālistikā, bet jau paguvusi uzkrāt pieredzi gan drukātajos medijos, gan radio, gan ziņu portālā, un šobrīd ir viena no Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica žurnālistiem. Augustā Latvijas Žurnālistu asociācija pasniedza balvas par sasniegumiem žurnālistikā 2020. gadā. Un Inese kopā ar kolēģi saņēma balvu par publikāciju sēriju "Vakcīnu sāga" nominācijā "Analītika un pētniecība – Covid-19”. Es ticu, ka darbā viņa vēl tikai ieskrienas, kamēr viņas funktieris 'pa dzīvi' jau ir kā sirmam, viedam kungam!  Meklē Inesi iekš instagram - @liepininese un spied follow, ja vēlies savā ikdienā vairāk kvalitatīvas informācijas, laba humora un baudu acīm!