Podcasts about pieci

Nesen veiktās veikalos nopērkamā medus pārbaudēs atklājies, ka 14 paraugi no 20, neatbilda autentiska medus standartam. Prasti viltojumi vai neatbilstība standartam? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Pārtikas un veterinārā dienesta Augu izcelsmes produktu, dzērienu un bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības daļas vadītājs Māris Eiklons, Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Brusbārdis un biškopis, Latvijas biškopības biedrības Siguldas nodaļas vadītājs Jānis Kronbergs. Māris Eiklons skaidro, ka paraugi tika izvēlēti mērķtiecīgi lielveikalu ķēdēs. Jau iepriekš daži medus paraugi analizēt Igaunijā DNS līmenī, kas arī parādīja, ka kaut kas nav kārtībā. Šoreiz paraugus sūtīja uz pārbaudi laboratorijā Austrijā. "Piecos paraugos konstatēja sveša cukura klātbūtni. Medū nekas nedrīkst būt klāt svešs. Medus ir medus, medus ir tas, ko ražo bitīte nevis cilvēks. Cilvēks iejaukties medus ražošanas procesā nedrīkst, kaut ko piejaukt, pievienot," norāda Māris Eiklons. Biškokji norāda, ka medus falsificēts fasēšanas procesā. "Līdz šim visi ņemtie Latvijas medus paraugi ir bijis medus. Īsts medus," skaidro Māris Eiklons. "Pieci paraugi bija tādi, kurus uzskatījām, ka neatbilst medum, un šie pieci paraugi, attiecīgās medus partijas ir izņemtas no tirdzniecības." Šobrīd pārbaudes turpinās, lai skaidrotu, no kurienes medus nācis. Četri paraugi fasēti Lietuvā, viens laikam būs fasēts Latvijā. Pēc kādiem faktoriem medu analizē BIOR laboratorijā Latvijā un vai vērtē arī medus autentiskumu, BIOR Ķīmijas laboratorijas vadītājs Vadims Bartkevičs.

"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

“Pieci vētrainie gadi. 1987–1991” mākslas fotogrāfa Gvido Kajona melnbaltajās fotogrāfijās un publicista un mākslas vēsturnieka Pētera Bankovska vērojumā. Kā mainās mūsu uztvere par laiku? Cik daudz esam paspējuši izstumt no savas apziņas par perestroiku, Padomju Savienības norietu, pirmo kokakolu? Un – cik bīstams ir nostaļģijas slazds par laiku, kurš savā nokrāsā draud atkārtoties arī mūsdienās? Kultūras rondo tiekamies ar abiem izstādes veidotājiem. No 17. marta galerijā „Istaba” skatāma Gvido Kajona melnbalto fotogrāfiju izstāde “Pieci vētrainie gadi. 1987–1991”. Izstādei atlasītas fotogrāfijas no laikposma, kad Latvija izlauzās no padomju režīma. Izstādei atlasītas fotogrāfijas no laikposma, kad Latvija izlauzās no padomju režīma. Uz katru no pieciem gadiem attiecināmas 10 fotogrāfijas, kurās parādās ne tikai Rīga, Talsi vai Ogre, bet iespraucas arī Londonā, Maskavā vai Rietumberlīnē notverti tālaika vēsturiskie kadri. Brīdī, kad Eiropa piedzīvo kara draudus, Kajona izstāde atgādina par miera un brīvības trauslumu tumšu spēku priekšā, norāda izstādes veidotāji. "Par to laiku es varētu teikt, ka tā bija tāda ļoti liela, samērā labi organizēta teātra izrāde. Bija pāris galvenie režisori, bija mazāki režisori un bija ļoti daudz aktieru, respektīvi, mēs tie bijām. Viena daļa aktieru nemaz nesaprata, ka viņi ir aktieri, viņiem tā tēlošana sanāca dabiski, bija arī pašdarbnieki, protams, kas režisoriem ne pārāk patika. Vislielākās grūtības režisoriem sagādāja tie aktieri, kas principā atteicās tēlot. Tiem bija kaut kādi speciāli mēri pieņemti. Sākot ar 80. gadiem, es arī piedalījos šajā teātra izrādē un fotografēju daudz ainas," laiku, kas ietverts izstādes darbos raksturo Gvido Kajons. Ko nozīmēja toreiz būt ikdienā ar kameru, ar to bezkaislīgo lēcu būt tajā realitātē klāt? Gvido Kajons: Bija situācijas, kad tas bija neiespējami, bija arī bīstamas situācijas, kad "rūpējās" par mums. Bet tajā zonā, kur es darbojos, nebija lielas problēmas. Visvieglāk bija fotografēt tās izrādes, kas notika 1. maijā un 7. novembrī, tās bija oficiālās izrādes. Tur nebija nekādas problēmas. Pēteris Bankovskis norāda uz kādu izstādes darbu, kurā redzama kāds mirklis no Oktobra svētku vai Maija svētku parādes, kur bija rati (piekabe), uz kura izvietoti Marksa, Engelsa un Ļeņina bareljefi.  "Ja mēs gribam interpretēt bildi kā kaut ko simbolisku, mēs varam teikt: aktieri, šajā gadījumā sabiedrība aizbrauc kaut kur tālāk un pamet novārtā, uz visiem laikiem atstāj nopakaļus Marksu, Engelsu un Ļeņinu," vērtē Pēteris Bankovskis. "Tā jau nebija, un tā arī nav. Patiesību sakot, visos pasaules stūros mēs redzam entuziastus, kas ar tiem pašiem plakātiem un tiem pašiem ģīmjiem joprojām operē. Un tā ilūzija, ka 1987. gadā varēja sākt aizbēgt no paši no sevis, viņa ir izčākstējusi. Kur mēs šobrīd esam? Tāds pats haoss valda pasaulē, kā valdīja toreiz, vēl daudz briesmīgāks, starp citu. Un tas tik parāda to, ka cilvēka daba patiesībā ir nemainīga, un tajā galvenās komponentes ir tieksme pēc varas, pēc uzkundzēšanās vai pēc pakļaušanās. Tā tas viss tiek spēlēts visos laikos. Tāpēc nostalģija pēc vieniem vai otriem kaut kādiem pagātnes gadiem ir lieka, jo mēs visu to pašu, kas bija kaut kur bijis, mēs varam pārdzīvot arī tagad un, nedod Dievs, vēl pārdzīvosim kaut ko daudz ļaunāku. Tāpēc man tā bilde likās tāda ārkārtīgi simboliska un svarīga." "Kas tad ir tā dokumentālā vai emocionāli iekrāsotā dokumentālā fotogrāfija, par kādu mēs varam runāt attiecībā uz Gvido? Tā fotogrāfija ir kā apstādināts vai sasaldēts viens mirklis kaut kādu sekundes simtdaļa attiecībā no apgaismojuma, kāds tur ir bijis tajā brīdī, vai sekundes divsimtdaļa. Apstādināta un iesaldēta kā līķis tanī krievu kamerā, kuru mēs gaidām, ka viņu atkausēs kaut kur. Un tagad pienāk viens brīdis, kad mēs atrodam kaut kur arhīvā, miskastē, izstādē vai kaut kur citur vienu fotoattēlu nodrukātu vai izkopētu, vai pat digitāli brīnumainā kārtā saglabātu, un pēkšņi viņš "atkūst". Var arī "neatkust", bet "atkūst", un mēs pēkšņi esam iekšā tanī visā pasākumā, mums sāk darboties domu process. Ledus ir izkusis un bilde strādā, un tā ir man liekas, vislielākā foto vērtība," turpina Pēteris Bankovskis.  Pagājušā gada nogalē izstāde savu pirmo izrādīšanu piedzīvoja Talsu Kultūras centrā. Galerijā "Istaba" izstāde būs skatāma līdz 18. aprīlim.

Sociālie mediji turpina būt neatņemama mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļa. Vienlaikus tie nepārtraukti attīstās, mainās un liek mums apgūt arvien jaunus paņēmienus kā patērēt un arī radīt saturu. No jaunu platformu parādīšanās līdz mākslīgā intelekta integrācijai. Kā mainās populārāko sociālo tīklu tops? Vai salīdzinoši jaunie nozares spēlētāji, piemēram, "Threads" un "Bluesky", spēj konkurēt ar ilggadējām platformām? Pie Digitālo brokastu galda Vilhelms Meisters, sociālo mediju vadītājs un partneris uzņēmumā "WRONG Digital", un Roberts Ermans, Latvijas Radio jauniešu platformas "Pieci.lv" satura veidotājs un fotogrāfs. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Ginta Zilbaloža animācijas filmas „Straume” panākumi turpina būt viens no apspriestākajiem sarunu tematiem arī jaunā gada sākumā: šonedēļ kā kronis visām līdzšinējām balvām piepulcējās „Zelta globuss”, vēl vairāk pastiprinot izredzes uz „Oskara” nomināciju. Kā uz „Straumes” uzvaras gājienu skatās vēl topošie animatori, kuri pašlaik mācās Zilbaloža savulaik absolvētajā Jaņa Rozentāla Mākslas skolā? Un kādu nozīmi Latvijas animācijas nākotnē filmas panākumiem redz Zilbaloža agrākie pedagogi? Uz tāfeles uzzīmēts melns kaķītis kā simbolisks sveiciens mani sagaida Rozentāla skolas klasē, kur tiekamies uz sarunu ar pasniedzējiem Dzintaru Krūmiņu un Madaru Gulbis. Krūmiņš vēl mazliet pielabo kaķīša acis. Ilggadējais studijas „Dauka” animators un režisors Dzintars Krūmiņš „rozīšos” pasniedz animāciju, bet gleznotāja Madara Gulbis bija Ginta Zilbaloža klases audzinātāja, tāpēc „Straumes” panākumiem abi seko ar īpašām emocijām. Pasniedzēji spriež, ka Ginta Zilbaloža radošais ceļš un filma „Straume” ir lielisks piemērs topošajiem animatoriem, ka ir jāmeklē pašiem savs ceļš un pārliecība, neapstājoties pie jau zināmā. Dzintars Krūmiņš smejas, ka trakākais, ko skolotājs varot pateikt, ir „tā dara”.  Sarunai pievienojas pieci Rozentāla skolas animācijas diplomandi – Mediju nodaļas pēdējā kursa audzēkņi, kuri izvēlējušies diplomdarbus veidot tieši animācijas tehnikā. Pieci ir daudz, vēl piebilst Dzintars Krūmiņš. Bet viņš to nesaista tieši ar „Straumes” panākumiem. Cik monumentāls darbs ir animācija, zina arī Rozentāla skolas animācijas diplomandi Augusts Šmelcs, Džesika Grebeņuka, Nils Vērītis, Agata Lesika un Sofija Mihailova. -- Ginta Zilbaloža skolas laika īsfilmas var noskatīties viņa „Vimeo” kontā.

"Māja ar sešiem gulbjiem" – nams Rīgā, Lāčplēša iela 25, kurā dzīvojuši pieci teātri. Saruna ar grāmatas autorēm arhitekti Zaigu Gaili un mākslas zinātnieci Anitu Vanagu. Arhitekte Zaiga Gaile mēdz savus lielos projektus noslēgt ar grāmatām, tā ir noticis arī šoreiz pēc ēkas ilgās rekonstrukcijas. Mākslas zinātniece Anita Vanaga to nosauc par savdabīgu mājas grāmatu, kas vēsta par tās iemītnieku ievākšanos, izvākšanos, aizbraukšanu. Grāmatas tapšanā arī atklāti jauni materiāli, piemēram Dailes teātra komponista Burharda Sosāra mazmeitas Lindas arhīvs ar Burharda Sosāra vēstulēm sievai. Un īpaši pagodinoši, ka grāmatā "Māja ar sešiem gulbjiem" ir atsauces arī uz vairākiem Latvijas Radio raidījumiem.

Pagājušās nedēļas nogalē ar skaļu paziņojumu klajā nāca pašreizējais ASV prezidents Džo Baidens, izstājoties no turpmākas cīņas par pārvēlēšanu amatā, un tas notiek vien mēnesi pirms Demokrātu nacionālā konventa. Baidens savu atbalstu paudis savai līdzgaitniecei Kamalai Harisai. Ap viņu jau sākuši apvienoties arī demokrātu vadošie politiķi, arī sponsori pauž atbalstu. Bet vai Kamala Harisa būs pietiekami spēcīga konkurente republikāņu virzītajam Donaldam Trampam? Vēl tikai dažas dienas atlikušas līdz 2024. gada Parīzes olimpisko spēļu atklāšanai. Šīs spēles noteikti var saukt par vienām no politizētākajām pēdējā gadsimta laikā, jo Ukrainas kara dēļ tajās ir liegts piedalīties agresorvalstu Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī Izraēlai un tās sportistu drošībai, jo Izraēlas virzienā plūst kritika par karadarbību Gazā. Cik ļoti sports ir saistīts ar politiku un vai mēģinājumi izolēt agresoru sasniedz savu mērķi? Ārpolitikas aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un ārpolitikas eksperts Andis Sedlienieks. Labāk vēlāk, nekā par vēlu „Vislielākais gods manā mūža bija pildīt jūsu prezidenta amatu. Un lai arī mans nolūks bija censties pēc atkārtotas ievēlēšanas, mana pārliecība ir tāda, ka manas partijas un valsts būtiskajās interesēs man jāpārtrauc priekšvēlēšanu cīņa un atlikušajā termiņā jākoncentrējas tikai uz manu prezidenta pienākumu pildīšanu.” Šīs rindas no prezidenta Džo Baidena svētdien, 21. jūlijā, izplatītā paziņojuma noteikti tiks citētas nākotnes vēstures grāmatās. Situācija, kad amatā esošais Savienoto Valstu prezidents izstājas no cīņas par otro prezidentūras termiņu, ir samērā reta – šis būs astotais gadījums vēsturē. Pieci no šiem precedentiem iekrita 19. gadsimtā, divi – pagājušajā gadsimtā: Harijs Trumens 1952. un Lindons Džonsons 1968. gadā. Abos gadījumos bija acīmredzams popularitātes deficīts, taču nevienā no gadījumiem nebija klātesošs motīvs par ļoti cienījamu vecumu un, attiecīgi, psihofizioloģisko kondīciju, kas varētu izrādīties šķērslis varas pienākumu pildīšanai. Kā tiek norādīts, lēmumu par izstāšanos no priekšvēlēšanu cīņas varēja pieņemt tikai pats prezidents. Teju četriem tūkstošiem Demokrātiskās partijas delegātu priekšvēlēšanās tika dots mandāts apstiprināt viņu kā partijas oficiālo kandidātu kongresā, kas 19. augustā sanāks Čikāgā. Taču šiem pašiem delegātiem nav pienākuma balsot par prezidenta Baidena izvirzīto viņa kampaņas pārņēmēju, viceprezidenti Kamalu Harisu. Līdz ar to, ja partijā atrastos vēl kāds pietiekami spēcīgs kandidāts, viss izšķirtos pretendentu sacensībā kongresa laikā, kas ir apmēram tikpat rets gadījums kā esošā prezidenta izstāšanās no priekšvēlēšanu cīņas. Pēdējoreiz kas līdzīgs notika, jau atkal, 1968. gadā, kad pēc prezidenta Džonsona izstāšanās vēlēšanu cīņā iesaistījās Roberts Frensiss Kenedijs, taču tika nogalināts atentātā, pirms bija paguvis noslēgt priekšvēlēšanu procesu. Atbalstu Kamalai Harisai jau izteikuši vairāki ietekmīgi Demokrātiskās partijas pārstāvji, t.sk. bijusī Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētāja Nensija Pelosi, Senāta un Pārstāvju palātas Demokrātu frakciju vadītāji Čaks Šumers un Hākīms Džefrīzs, bijušais prezidents Bils Klintons un bijusī valsts sekretāre un prezidenta kandidāte Hilarija Klintone, vēl vairāki štatu gubernatori, senatori un kongresmeņi. Tiek gan atzīmēts, ka skaidru atbalstu viceprezidentei Harisai pagaidām nav pauduši tādi ietekmīgi demokrāti kā eksprezidents Baraks Obama, senators Bērnijs Sanderss un Ņujorkas mērs Maikls Blūmbergs.     Olimpiskā lāpa dūmo politiski Pārfrazējot visiem zināmo parunu, var teikt: „Nav olimpiskās uguns bez politikas dūmiem!” Dažādos laikos starpvalstu attiecību kolīziju ietekme uz olimpisko kustību bijusi ar dažādu intensitāti, taču nenoliedzami var teikt, ka Trīsdesmit trešās vasaras olimpiskās spēles, kuras 26. jūlijā startēs Parīzē, ir ar smagāko politisko spriedzi šajā gadsimtā un vienu no smagākajām spēļu vēsturē vispār. Salīdzināma šai ziņā varētu būt 1936. gada vasaras olimpiāde toreizējā nacistu reiha galvaspilsētā Berlīnē, un, protams, 1980. gada vasaras olimpiāde Maskavā, kuras vairākas nozīmīgas brīvās pasaules valstis boikotēja pēc padomju iebrukuma Afganistānā, un tam sekojošā olimpiāde Losandželosā 1984. gadā, kuru savukārt boikotēja Padomju Savienība un tās satelītvalstis. Atšķirībā no Maskavas un Losandželosas precedentiem, šoreiz aktuāls ir nevis boikots, bet piedalīšanās liegums, kuru Starptautiskā Olimpiskā komiteja noteikusi Krievijai un Baltkrievijai kā agresijas kara īstenotājām. Tomēr – viss nav tik vienkārši. Parīzē gan neplīvos agresorvalstu karogi, taču atsevišķi sportisti tomēr būs manāmi. Viņiem ļauts startēt t.s. neitrālā sportista statusā, kam gan arī ir vairāki papildu noteikumi. Proti, spēlēm netiek pielaisti tādi sportisti, kuri pārstāv ar attiecīgo valstu spēka struktūrām saistītus klubus, ir piedalījušies agresijas karu propagandējošos sporta pasākumos vai individuāli pauduši atbalstu šai agresijai, tai skaitā sociālajos tīklos. Nesen organizācija „Global Rights Complience” publiskoja sarakstu ar 17 potenciālajiem olimpiešiem no Krievijas un Baltkrievijas, kuri manīti tā vai citādi paužot šādu atbalstu. Sarakstā ir, piemēram, riteņbraucēja Aļona Ivančenko, kura savulaik atzīmējusi ar „patīk” kādu „Instagram” publikāciju no konta, kura noformējumā bijis padomju diktatora Staļina portrets un viņa citāts: „Pamiers ar ienaidnieku iespējams tikai pēc tā iznīcināšanas.” Daudzi, sevišķi Ukrainas pārstāvji, norāda, ka ir grūti iedomāties krievu sportistu, kurš tā vai citādi neatbalstītu savu valsti un tās režīmu pašreizējā agresijas karā, un līdz ar to individuālās un „neitrālās” līdzdalības princips esot tikai vēl viens apliecinājums tam, ka olimpiskās kustības pamatvērtībām šīs kustības funkcionāru acīs ir visai relatīvs svars. Konkrēto agresorvalstu pārstāvju dalības problēma ir tikai īlens – izlīdis no maisa, kas pildīts ar jautājumiem par lielas naudas un lielas varas klātbūtni notikumā, kura deklarētās vērtības ir sportiskā izcilība, cieņa un draudzība. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pieci gadi Rundāles pils muzeja direktores amatā. Kādi ir pils muzeja lielākie izaicinājumi, jaunākie pētījumi un atklājumi? Tāpat aktuāls ir jautājums par Mežotnes pili un repertuārs, kas piestāv Rundāles vasarai. Lai pārrunātu to visu, Kultūras rondo studijā tiekamies ar Rundāles pils muzeja direktori Lauru Lūsi. Par Rundāles pils krāšņajiem Dārza svētkiem iztaujājam Rundāles pils muzeja galveno speciālisti, redaktori Daci Lāži, bet par Rundāles pils lustrām vislabāk zina stāstīt grāmatas „Gaismas ķērājas” autore Kristīne Budže.

Pieci teātra mākslinieki vakar, 3. jūnijā, Eduarda Smiļģa Teātra muzejā saņēma Teātra dienas izcilības balvas. Mākslinieka Māra Šustiņa veidotās goda zīmes – ordeņus – saņēma Dita Lūriņa, Aleksandrs Maļikovs, Lauris Dzelzītis, Inese Mičule un Indra Lapšina. Lilitas Bērziņas balvu saņēma Latvijas Nacionālā teātra aktrise un režisore Dita Lūriņa par spilgtu darbu pēdējās divās sezonās, bet vienlaikus arī par darbu vadošajās lomās daudzu gadu garumā. Harija Liepiņa balvu pasniedza diviem aktieriem: Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Aleksandram Maļikovam par pārliecinošu, dinamisku un daudzpusīgu sniegumu pēdējo sezonu laikā un Dailes teātra aktierim Laurim Dzelzītim par spilgtu, nobriedušu un neatkārtojamu aktiermeistarību iepriekšējo sezonu laikā. Eduarda Smiļģa balvu saņēma Valmieras Drāmas teātra režisore Inese Mičule par nozīmīgu, spilgtu un novatorisku režiju pēdējo sezonu laikā. Helēnas Tangijevas–Birznieces balva piešķirta Latvijas Nacionālās operas baleta māksliniecei un Rīgas baletskolas pedagoģei Indrai Lapšinai par izcilu pedagoģisko darbu jauno baleta mākslinieku sagatavošanā.

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Andris nespēs valdīt smieklus, bet Valdis priecāsies par Tautas naglas atbildēm! Raidījuma tēmas: - KP un Bostona ir neuzvarama; - Pieci latvieši NHL; - LVS atlaiž treneri ; - ️Olimpiskā izloze; - LFF nerunā latviski; - Federers un Serena Oskarā; - Banki izraida,Šmitam trauma; - ️Vācijas futbola izlase un Nike; - Medaļas ir izgatavotas; - ️3x3 gatavojās; - Vembīša bloki; - Daijana Jastremska; - Tautas nagla

Ja mileniāļiem darbs ir cieši saistīts ar dzīves jēgu, Z paaudze arvien vairāk saprot, ka strādāt dzīvē nav galvenais. Viņi nebaidās pieprasīt lielāku algu, darba devējus vērtē zemāk nekā citi, un viņiem ir lielāka iespēja aiziet no darba, kas neapmierina. Kā izvēlēties karjeru, kas sniegs piepildījumu un finansiālo stabilitāti? Kāda ir realitāte, pelnot ar saturu internetā? Un kā darba devēji pielāgojas pārejai uz pasauli, kurā darbs vairs nebūs dzīves centrā? Sarunā piedalās: Lota Ulmane, satura veidotāja un radio personība Pieci.lv; Gustavs Mārtiņš Upmanis, “Visas iespējas” un “Darba tinderis” veidotājs. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4.

Putina teiktais, ka Latvija “dabūs pretī cūcību” kara laika skan citādāk nekā agrākie šāda veida izteikumi miera apstākļos. Tomēr brīdinājumi par to, ka Krievijas plānos varētu būt uzbrukums Baltijas valstīm, un tas varētu notikt pēc desmit, astoņiem, pieciem vai pat trīs gadiem, arvien biežāk parādās ne vien Kremļa dezinformatoru, bet arī arī dažādu Rietumu ekspertu, politiķu un pat specdienestu vadītāju izteikumos, kam par pamatu ir nopietna analīze. Kā uz to reaģēt? Par to šajā “Atmaskots” epiozē “Latvijas Avīzes” žurnālista Māra Antoneviča saruna ar politologu, grāmatas "Russia and Latvia: A Case of Sharp Power” (“Krievija un Latvija: asās varas gadījums”) autoru Andi Kudoru. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ieraksta saturu atbild “Latvijas Avīze”. #SIF_MAF2023 Izmantotā mūzika: 1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 2. Spy Story: The Agent by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agent License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 3. Prosecution, action, trumpets by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpets License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0 4. Ghost Town by Rafael Krux Link: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Šekspīra ikoniskais “būt vai nebūt” kara laikā iegūst jaunas nokrāsas. Hamleta dilemmas kā atspēriena punktu savam stāstam izvēlējies poļu režisoru duets Elvīra Nieviera (Elwira Niewiera) un Pjotrs Rosolovskis (Piotr Rosołowski), dokumentējot piecu Maidana paaudzes jauniešu pieredzes Ukrainā. Nerādot karu uz ekrāna, filma jūtīgā pietuvinājumā parāda drupas, ko kara traumas atstāj cilvēku dvēselē. Īpašu skaudrumu tam piešķir fakts, ka filma uzņemta vēl pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma. „Hamleta sindromu” šovakar. 30. novembrī, vienā seansā rādīs kinoteātrī „Kino Bize” Rīgā, bet pirms tam filmas veidotājus uz sarunu aicināja Māra Rozenberga. „Es esmu Hamlets, jo esmu kontuzēts,” saka Slaviks, kurš pēc Krimas okupācijas karojis Austrumukrainā. „Es esmu Hamlets, jo es baidos,” stafeti pārņem Katja. Arī viņa ir kareive. „Es esmu Hamlets, jo vēl esmu dzīvs,” piebilst Romans. Viņš frontē Austrumukrainā bija paramediķis. „Es esmu Hamlets, jo esmu feministe,” saka aktrise Oksana, kuru plosa ar karu nesaistītas dilemmas un sajūta, ka uz kara traumu fona tās vairs neskaitās svarīgas. „Es esmu Hamlets, jo esmu no Donbasa,” noslēdz Rodions, kurš cīnās par savas seksuālās orientācijas pieņemšanu Ukrainas sabiedrībā. Pieci jaunieši ar ļoti dažādiem dzīvesstāstiem satikušies uz vienas skatuves, lai iestudētu savu versiju par „Hamletu”. Viņi spīvi diskutē, raud, dejo tango un caur aktiera šķietamo atsvešinājumu atklāj arī ļoti sāpīgas dzīves pieredzes. „Kad Ukrainā sākās Maidana revolūcija, šiem jauniešiem bija 18 – 19 gadu. Viņi pārstāv ļoti interesantu paaudzi – tā ir pirmā, kas izaugusi neatkarīgā Ukrainā pēc 1991.gada. Vērojot šo revolūciju, kam sekoja karš Austrumukrainā, es daudz domāju par šo jauniešu motivāciju cīnīties un aizstāvēt savu valsti. Mēs gribējām caur viņu stāstiem parādīt, ko nozīmē iet karā un cik grūti viņiem pēc tam ir atgriezties normālā dzīvē.” Tā saka viena no filmas režisorēm Elvīra Nieviera, kura kopā ar Pjotru Rosolovski darbu pie filmas sāka jau 2018.gadā. Meklējot iespējamos filmas varoņus, radās ideja ar viņiem iestudēt teātra izrādi un caur spēcīgu galveno varoni ļaut dziļāk reflektēt par pašu piedzīvoto. Trīs no pieciem filmas varoņiem šobrīd ir atgriezušies frontē, vēl viens šuj armijas uniformas, bet vēl kāds organizē palīdzību no ārvalstīm. Palīdzības organizāciju filmas varoņu un viņu vienību atbalstam nodibinājusi arī režisore Elvīra Nieviera, kura turpina regulāri apmeklēt Ukrainu un pašlaik strādā pie jaunas filmas, kurā dokumentē vairāku Mariupoli pametušo iedzīvotāju rehabilitāciju.  Filma „Hamleta sindroms” pēdējo gadu ceļojusi pa daudziem pasaules kinofestivāliem, plūkusi laurus Lokarno, un režisorei Nievierai ir īpaši svarīgi par to runāt tieši tagad, kad kara ziņu nogurums arvien vairāk vedina novērst acis un uzmanību no Ukrainā notiekošā.

“Latvijas kods. Latvija šodien” – piecas dokumentālās īsfilmas, pieci atšķirīgi stāsti par to, kādi esam, dzīvojot dažādās kultūrtelpās un iesaistoties radošos procesos. Kultūras rondo projekta vadītāja Zane Valeniece un režisore Žaklīna Zābere-Gāga. Latvijas Televīzijā (LTV) no 16. novembra ceturtdienu vakaros pulksten 19.30 LTV1 un REplay.lv būs skatāmas projekta "Latvijas kods. Latvija šodien" piecu dokumentālo īsfilmu pirmizrādes – "Runcis" (režisors Andrejs Verhoustinskis, scenārija autore Henrieta Verhoustinska), "Nāc ārā!" (režisore Žaklīne Zābere-Gāga), "Sliktie dzīvnieki" (režisore Ildze Felsberga), "Labāk nezīmē!" (režisors Toms Upītis) un "Umbra" (režisors Aleksejs Beļeckis).

Šī gada Dzejas dienās J. Akuratera muzejā Pārdaugavā notika atceres vakars “Juris Kunnoss – Pieci septiņi un septiņdesmit pieci”. Tā iniciators bija dzejnieks un muzejnieks Aivars Eipurs. 1987. gadā Jurim Kunnosam iznāca dzejoļu krājums “Pieci septiņi”, tā nosaukumā bija iekodēts viņa vārds: “Juris” – pieci burti, “Kunnoss” – septiņi. Šogad 4. decembrī svinēsim Kunnosu Juri, jeb “septiņi pieci”. Šādu rotaļāšanos ar burtiem un skaitļiem, savu septiņdesmit piecu gadu jubileju dzejnieks, vēsturnieks un arhitekts būtu svinējis, ja vien 1999. gadā nebūtu devies mūžībā. Kādu laiku svārstījos, vai vispār veidot raidījumu Jura Kunnosa piemiņai, lai arī Kunnosu pati esmu satikusi, un man viņš atmiņā mūžam paliks kā viens no labestīgākajiem, dzejā sakņotākajiem un bezgrēcīgākajiem cilvēkiem. Taču kopš karadarbības eskalācijas Eiropā, gremdēšanās pagātnē liekas par lēnu trauksmainajam laikam. Nekas, tāpat vien paklausīšos Kunnosa dzeju, kas glabājas Radio arhīvā. 1990. gada raidījums “Dzejas vārda gaismā”, dzeja skan Jura Kunnosa paša lasījumā, un arī tajā viss ir tik trauksmains, tik piepildīts. Trauksme laikam bijusi klātesoša visos laikos. Blīva dzeja, šāds raksturojums izskanēja arī atceres vakarā Akuratera muzejā. Dzeju rakstīt Juris Kunnoss sāka pagājušā gadsimta septiņdesmitajos. Dzīves laikā iznākuši vien trīs krājumi: “Drellis” 1981. gadā, jau pieminētais “Pieci septiņi”, “Slengs pilsētas ielās” 1991. gadā. Dzejnieku raksturo arī fakts, ka par vienu vairāk – četri  dzejoļu krājumi, iznāk jau pēc viņa nāves. “Ar jaunu mirdzumu acīs”, draugu sakārtota, ar Andras Otto Hvoinskas zīmējumiem,  iznāk īsi pēc dzejnieka nāves.  2007. gadā deviņdesmitajos rakstīto dzeju izdod “Jaunā Daugava”. Šajā tūkstošgadē par Kunnosa dzejas tālākvēstītāju kļūst dzejnieks un atdzejotājs Sergejs Moreino – top bilinguāla izlase “Contrabanda”, sadarbībā ar Amandu Aizpurieti – krājums “Jura Kunnosa X”. Juris Kunnoss deviņdesmito gadu labākajā sabiedrībā bija īpatns tēls. Viena no manām mīļākajām anekdotēm iz dzīves. Rakstnieku savienībā, ar otrās dienas seju, pārsistu pierīti pie loga klanās Juris Kunnoss. Paralēli tai pašā telpā notiek konsultācija, jauns dzejnieks atrādīt konsultantam atnesis savus dzejolīšus. Vecmeistars šķirsta, jā, potenciāls, ir, tagad tikai jāstrādā, jāpūlas, ja paveiksies, tad  tad varbūt kļūsiet par īstu dzejnieku. Tādu, pamāj uz loga pusi, kā Juris Kunnoss. Kādam Juris Kunoss varbūt izskatījās pēc nabadziņa, bet nabags viņš noteikti nebija. Par Juri Kunnosu un viņa dzeju saruna ar Aivaru Eipuru, Gaiķu Māri un Jāni Rokpelni.

Šajā, nu jau otrajā, sarunā ar dakteri Vitu Skuju pievērsāmies pieciem riska faktoriem, kas ietekmē cilvēku veselīgumu, saslimstību un mirstību. Var teikt, ka tā ir saruna par ilgtermiņa dzīves kvalitāti. Dakterei jautāju par preventīvo medicīnu un iespējām, kā, savlaicīgi rūpējoties par savu veselību, vienlaikus neiztērēt veselu bagātību.Daktere Vita Skuja ir iekšķīgo slimību ārste ar specializāciju gastroenteroloģijā, jeb, kā viņa pati par sevi saka, "vēdera dakteris". Dakterei ir doktora grāds, un divus gadus pēc kārtas savā specialitātē viņa ir bijusi labākā jaunā zinātniece no Latvijas. Daktere ar vīru audzina divus bērnus un labi zina, ko nozīmē pamatīga ikdienas slodze, kad jāspēj būt produktīviem savā profesionālajā dzīvē un jāatlicina laiks un enerģija arī ģimeni. Viņa dalījās ne tikai ar savām zināšanām, bet arī ar to, ko pati dara savā labā.Pirmā saruna ar dakteri Vitu Skuju bija par jaudu, kas iet caur vēderu.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:06 Cilvēka veselības fakti, kurus bieži vien aizmirstam ņemt vērā6:22 Anti-Aging institūts un tā darbības specifika12:01 Kvalitatīvi nodzīvotie dzīves gadi – statistika Latvijā, salīdzinot ar Eiropu13:44 Pieci galvenie riska faktori, kas ietekmē saslimstības un mirstības rādītājus15:02 Kas ir tās lietas, ko cilvēki nezina par savu asinsspiedienu18:56 Rādītāji, kas jāskatās, ja vēlies saprast holesterīna līmeni asinīs, un kādi ēšanas paradumi paaugstina holesterīna līmeni21:40 Kā augsts asinsspiediens ietekmē nieru veselību, redzi, kognitīvās spējas un citas organisma sistēmas28:41 Korelācija starp lieko svaru, augstu asinsspiedienu un paaugstinātu cukura līmeni30:04 Cik liela nozīme sarunā ar savu ārstu ir paša cilvēka un viņa tuvāko radinieku slimības vēsturei31:45 Vai ģenētiskās pārbaudes ir naudas izmešana vai iespējama dzīvības glābšana39:40 Preventīvā medicīna – kā saprast, vai tā ir šī brīža prioritāte, un kādas ir iespējas to veikt, neiztērējot veselu bagātību47:13 “Dari kaut ko vienu, bet cieš viss organisms” – slimības, ko izraisa smēķēšana, un mehānismi, kas neļauj to atmest54:08 Stresa menedžēšana kā grūtākais dzīves izaicinājums – kuras dzīves jomas būtu izdevīgi pārskatīt57:43 Mazasinība – kas tas ir, kā to nosaka, un kādi faktori to izraisa1:00:22 Kā rūpēties par savu psihoemocionālo veselību1:04:27 Mācīties no ārstiem – dakteres Vitas Skujas dienas ritms1:12:02 Veselīga ēšana kā maratons, nevis sprints1:17:19 Liekais svars kā sniega bumba no kalna – draudi veselībai, par kuriem pat nenojaušam1:25:33 “Tauku šūnas, kuras mums ir par daudz, ir metaboliski aktīvas”

Ierasti mēs raidījumā meklējam iespējas, kā piemājas dārzā cīnīties ar nezālēm un kaitēkļiem. Šajā reziē darīsim pretējo, jeb veicināsim bioloģisko daudzveidību, vairojot to, kas dārzā aug un kustas. Stāsta Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors, kukaiņu pētnieks un sīkbūtņu pasaules pazinējs Voldemārs Spuņģis un botāniķe, Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova. "Dabā ir iekārtots tā, ka viens otru ēd. Jo vairāk ēd, jo stabilāka ir visa ekosistēma. Teiksim, ir mārīte, nav laputu. Un mārīti ir kaut kā ir arī jāpievilina," atzīst Voldemārs Spuņģis.   Jo lielāka augu daudzveidība, jo vairāk laputu sugu, jo vairāk arī mārīšu. Arī citi kukaiņi, kas saistīti tieši ar laputīm. Bioloģisko daudzveidību savā dārzā jāveido ar vietējiem augiem un ieteicams neaizrauties ar zāliena pļaušanu. Rūta Sniedze-Kretalova atklāj, ka pati piemājas zālienu pļauj 3 - 4 reizes sezonā. Invazīvā suga lupīna, lai cik skaista, jārauj laukā, jo maina augsnes apstākļus. Cilvēki cenšas pļaut zāli, jo pastāv uzskats, ka īsā zālē nedzīvo ērces. "Pļautais zāliens ir drošs, bet tur ir zema sugu daudzveidība. Kur ir ziedoši augi, parādās tādi labi daudzveidības indikatori, kā dienas tauriņi. Koptā zālienā tauriņi neparādīsies, jo tur nav nektāraugu. (..) Ja ir pieci dažādi tauriņi dārzā, tad ar dārzu viss ir kārtībā. Ja nav tauriņu, daudzveidība ir zema," norāda Voldemārs Spuņģis.

Receptes, ko pie dabas gatavot - ūdens kliņģeri, līnis tvaicēts uz akmeņiem, zemeņu un upesmētras salāti, cepts svaigais siers ar zapti un skautu hotdogs. Gan ātras un vieglas, gan sarežģītas un izaicinošas receptes.

Dabas veltes un receptes no tām - gārsas pankūkas, zaķkāpostu pesto, skābeņu zupa, pieneņu creme brullē un citas receptes, kur izmantot to, ko sniedz mans mīļākais gadalaiks - pavasaris!

Aktualitātes pavasarī un gastronomiskie pasākumi Rīgā un Latvijā: Vegānie svētki - Augam kopā, Austeru festivāls, Sējas svētki, Sama modināšanas svētki, Stādu gadatirgus.

Rīgas restorānu nedēļa jau ir pusē un turpinam pagāšās reizes iedziļinamāšanos interesantos un maz zināmos ēdienu nosaukumos. Otrajā daļā par visu to, kas ar spēku no zemes lien - nātres, gārsa, pienenes un vēl šis tas, ko pavasarī jābauda.

Rīgā sākās restorānu nedēļa un apskatam restorānu piedāvājumus, tulkojam svešvārdus un labojam kļūdas ēdienkartēs. Atradām pašu īsāko un garāko ēdienkarti, kur garāko lasot vari jau vakaru sagaidīt!

Šoreiz "Nogaršo ar Pieci" par Cēsu restorāna nedēļas piedāvājumu, dažādu ēdienu nosaukumu atšifrēšanu, kā piemēram: Milfejs, Kas ir Tapioka, šifonāde vai frikasē un iejušanos kritiķu lomā, aprunājot ēdienkartes no viesu skatu punkta.

16. decembrī tiks atvērta stikla studija Doma laukumā, bet sestdien, 17. decembrī, Latgales vēstniecībā „Gors” notiks labdarības koncerts ukraiņu atbalstam. Studijā Pieci.lv programmas redaktore Laura Lauziniece. Īpašajā koncertā uzstāsies “Carnival Youth”, ansis, “Tautumeitas”, apvienība “Latgalīšu reps”, grupa “Citi Zēni”, kā arī “Shakima Trio”, kurā apvienojušies ukraiņu mūziķe Shakima Garunts, Jānis Ruņģis un Ainars Majors. Labdarības koncerts apmeklētājiem ir pieejams par ziedojumu vismaz 5 eiro apmērā dodpieci.lv mājslapā, aktivizējot papildu funkciju – ziedojums pret koncerta apmeklējumu (līdzīgi kā ziedojums pret dziesmu). Viens ziedojums (neatkarīgi no summas) ir viena ieejas karte. Vietu skaits ierobežots. Koncertu vadīs "Dod pieci!” ilggadējais dīdžejs Magnuss Eriņš un skrienošais dīdžejs Toms Grēviņš, kurš, turpinot pērn aizsākto iniciatīvu, arī šogad aktivizēs ziedojumus reģionos un koncerta dienā būs pieveicis 42 km distanci Rēzeknē. “Dod pieci!” labdarības koncertu būs iespējams vērot LTV1 tiešraidē, kā arī klausīties Latvijas Radio 5 – Pieci.lv un Latvijas Radio 1 ēterā, skatīties sabiedrisko mediju portālā LSM.lv, kā arī Pieci.lv Facebook un Youtube kanālu tiešraidēs.   

Labas zupas, mērces un sautējuma pamatsastāvdaļa ir kas? Buljons, labs buljons. Runājam par to, kā varīt dārzeņu zivju, vistas, liellopa un sēņu buljonus. Vai zini, kuru jāvāra 15 minūtes, bet kuru - 4 stundas? 

Labas zupas, mērces un sautējuma pamatsastāvdaļa ir kas? Buljons, labs buljons. Runājam par to, kā varīt dārzeņu zivju, vistas, liellopa un sēņu buljonus. Vai zini, kuru jāvāra 15 minūtes, bet kuru - 4 stundas? 

Tuvojoties svētkiem, apgūstam jaunas un sen nezināmas receptes ēdieniem, ko likt galdā. Vienkārši, arī sarežģīti, bet vienmēr garšīgi! 

Tuvojoties svētkiem, apgūstam jaunas un sen nezināmas receptes ēdieniem, ko likt galdā. Vienkārši, arī sarežģīti, bet vienmēr garšīgi! 

Latvijas lepnums ir mūsu kāposts, un tas top vēl labāks, ja to ieskābē. Noklausies, kā kāpostus skābēt un ko likt klāt, lai papildinātu jau ierasto garšu. 

Latvijas lepnums ir mūsu kāposts, un tas top vēl labāks, ja to ieskābē. Noklausies, kā kāpostus skābēt un ko likt klāt, lai papildinātu jau ierasto garšu. 

Viss ir palicis dārgāks, kas nozīmē - šī ir iespēja lielāku uzmanību tam, kā mēs gatavojam un kur varam ietaupīt līdzekļus, laiku vai resursus. Tāpat, Renārs stāsta, kur nav vērts taupīt - piemēram, uz sāta sajūtu, veselību un daudzveidību. Ievišot iekdienā praktiskus teikumus mēs spēsim ēst izdevīgāk un veselīgāk! 

Viss ir palicis dārgāks, kas nozīmē - šī ir iespēja lielāku uzmanību tam, kā mēs gatavojam un kur varam ietaupīt līdzekļus, laiku vai resursus. Tāpat, Renārs stāsta, kur nav vērts taupīt - piemēram, uz sāta sajūtu, veselību un daudzveidību. Ievišot iekdienā praktiskus teikumus mēs spēsim ēst izdevīgāk un veselīgāk! 

Atgriezies no atvaļinājuma Gruzijā, Renārs Purmalis nav ieradies tukšām rokām. Receptes gan mērcēm, gan ēdieniem un pat visgaršīgākajam, vienkāršakajam šašlikam - tas viss slēpjas šajā "Nogaršo ar Pieci" raidījumā. 

Atgriezies no atvaļinājuma Gruzijā, Renārs Purmalis nav ieradies tukšām rokām. Receptes gan mērcēm, gan ēdieniem un pat visgaršīgākajam, vienkāršakajam šašlikam - tas viss slēpjas šajā "Nogaršo ar Pieci" raidījumā. 

Smilšērkšķi jau nolasīti, bet cidonijas vēl krūmos. Runāsim par abām C vitamīnu bombām un lieliskiem produktiem, kas simbolizē mūsdienu Latvijas garšu!

Smilšērkšķi jau nolasīti, bet cidonijas vēl krūmos. Runāsim par abām C vitamīnu bombām un lieliskiem produktiem, kas simbolizē mūsdienu Latvijas garšu!

Renārs šoreiz nogaršoja sacensību garu, pirmo reizi Latvijas vēsturē piedaloties pasaulesausteru atvēršanas čempionātā. Kā tas notika, kurā vietā "palika" Renārs un kurš ir pasaulē labākais austeru atvērējs - par to visu raidījumā. 

Renārs šoreiz nogaršoja sacensību garu, pirmo reizi Latvijas vēsturē piedaloties pasaulesausteru atvēršanas čempionātā. Kā tas notika, kurā vietā "palika" Renārs un kurš ir pasaulē labākais austeru atvērējs - par to visu raidījumā. 

Izmests ēdiens ir izmesta nauda un arī laiks. Saudzēsim to un izmantosim, visu, kas mums dots! Šajā raidījumā par receptēm no produktiem, kas palikuši pāri vai iekrājušies par daudz. 

Izmests ēdiens ir izmesta nauda un arī laiks. Saudzēsim to un izmantosim, visu, kas mums dots! Šajā raidījumā par receptēm no produktiem, kas palikuši pāri vai iekrājušies par daudz. 

Gatavojamies austeru atvēršanas čempionātam (vēlot  veiksmi Renāram), bet plašāk raidījumā runājam par zero waste. Nāk ziema, mizojam sakņaugus un gadās, ka daudz pārpalikumu izmetam ārā. Vai tā ir tendence, akcija vai tomēr varam to uzskatīt par ikdienas vajadzību? Un kas ir "bezatkritumu saimniecība"? Vai tas ir iespējams? 

Gatavojamies austeru atvēršanas čempionātam (vēlot  veiksmi Renāram), bet plašāk raidījumā runājam par zero waste. Nāk ziema, mizojam sakņaugus un gadās, ka daudz pārpalikumu izmetam ārā. Vai tā ir tendence, akcija vai tomēr varam to uzskatīt par ikdienas vajadzību? Un kas ir "bezatkritumu saimniecība"? Vai tas ir iespējams? 

Sākam ar pilnu muti un vēlmi pielikt seju pie kādas garšīgas dārza vīnogas vai svaigas austeres. Mīts vēsta, ka tagad austeres drīkst ēst - no kurienes tas nācis? Tāpat, atgriežamies pie tēmas par jūras veltēm - mūsu platuma grādos, visticamāk, saldētām. Kādi ir derīguma termiņi, kā un ko ēdam līdz apēdam? Klausies un uzzini, kā arī iemācies jaunas receptes.  Otrās daļas recepti iedvesmo dziesma "Black Betty" no Ram Jam.

Sākam ar pilnu muti un vēlmi pielikt seju pie kādas garšīgas dārza vīnogas vai svaigas austeres. Mīts vēsta, ka tagad austeres drīkst ēst - no kurienes tas nācis? Tāpat, atgriežamies pie tēmas par jūras veltēm - mūsu platuma grādos, visticamāk, saldētām. Kādi ir derīguma termiņi, kā un ko ēdam līdz apēdam? Klausies un uzzini, kā arī iemācies jaunas receptes.  Otrās daļas recepti iedvesmo dziesma "Black Betty" no Ram Jam.

Kurš gan nav nonācis situācijā, kur jādomā, kā pagatavot kabaci. Ja neesi - pamēģini! Šajā reizē Renārs Purmalis dalās ar n-tajām (tiešām, n-tajām) receptēm, kā pagatavot kabaci un cukini, lai būtu garšīgi, labi un baudāmi. Klausies un uzzini, kā atbrīvoties no augustā uzkrātajiem kabačiem. 

Kurš gan nav nonācis situācijā, kur jādomā, kā pagatavot kabaci. Ja neesi - pamēģini! Šajā reizē Renārs Purmalis dalās ar n-tajām (tiešām, n-tajām) receptēm, kā pagatavot kabaci un cukini, lai būtu garšīgi, labi un baudāmi. Klausies un uzzini, kā atbrīvoties no augustā uzkrātajiem kabačiem. 

Pārliecinies, kāds ir ziņas vēstījums! Pārliecinies par ziņas vēsturi! Izpēti ziņas saturu! Veido savu uzticamo avotu sakaru! Neklusē, ja atpazīsti dezinformāciju! Šiem pieciem vienkāršiem medijpratības soļiem vajadzētu palīdzēt vecākās paaudzes Latvijas iedzīvotājiem atpazīt viltus ziņas un neiekrist tajās paustajā dezinformācijā. Vai un kā tas strādā, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot.   Kultūras ministrija uzsākusi informatīvu kampaņu par senioru medijpratības jautājumiem, izglītojot seniorus dezinformācijas jautājumos un stāstot par veidiem, kā sevi pasargāt no viltus ziņām. Par kampaņu plašāk stāsta Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas eksperte Agnese Berga. Vidzemes Augstskolas Sabiedrības zinātņu fakultātes dekāne Agnese Dāvidsone vērtē, ka visi kampaņā ietvertie punkti katrs slēpj daudz dažādu aspektu. Tāpēc no kampaņas šaurā fokusa var attīstīt plašu sarunu. Kuldīgas galvenās bibliotēkas sabiedrisko attiecību speciāliste Itija Vespere stāsta par pieredzi, kā bibliotekāri nodarbojas ar medijpratību, gan rīkojot pasākumus, gan ikdienā saskarē ar apmeklētājiem. Saruna raidījumā, atbildot uz klausītāju jautājumiem, plašāk izvēršas ne par iespējām šos medijpratības jautājumus apgūt un izprast, bet par to, kādu maldinošu informāciju mediji sniedz pandēmijas sakarā.

...

Ja celies divos dienā, bet tev ir nepieciešams rīta radio - tāds šeit vienmēr būs. Ar aktualitātēm un runām par visu ko. Toms Grēviņš, Uldis Ziediņš un Inese Pučeka - tie ir "Pieci rīti". 

"Pieci rīti" modušies jaunai nedēļai!